ZIŅOJUMS par projektu protokolam par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Čehijas Republikai (Līguma par Eiropas Savienību 48. panta 3. punkts)
15.5.2013 - (00091/2011 – C7‑0385/2011 – 2011/0817(NLE)) - *
Konstitucionālo jautājumu komiteja
Referents: Andrew Duff
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par projektu protokolam par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Čehijas Republikai (Līguma par Eiropas Savienību 48. panta 3. punkts)
(00091/2011 – C7‑0385/2011 – 2011/0817(NLE))
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Čehijas valdības 2011. gada 5. septembra vēstuli Padomei par projektu protokolam par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā — Hartas) piemērošanu Čehijas Republikai,
– ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja 2011. gada 25. oktobra vēstuli Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam par projektu protokolam par Hartas piemērošanu Čehijas Republikai,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 48. panta 3. punkta pirmo daļu, saskaņā ar kuru Eiropadome ir apspriedusies ar Parlamentu (C7-0385/2011),
– ņemot vērā LES 6. panta 1. punktu un Hartu,
– ņemot vērā Protokolu Nr. 30 par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Polijai un Apvienotajai Karalistei, kas pievienots LES un Līgumam par Eiropas Savienības darbību,
– ņemot vērā dalībvalstu valsts vai valdības vadītāju secinājumus Eiropadomes 2009. gada 29. un 30. oktobra sanāksmē,
– ņemot vērā deklarācijas attiecībā uz Hartu, kas pievienotas Starpvaldību konferences Nobeiguma aktam, kura pieņēma Lisabonas līgumu, kas tika parakstīts 2007. gada 13. decembrī, jo īpaši visu dalībvalstu Deklarāciju Nr. 1, Čehijas Republikas Deklarāciju Nr. 53 un Polijas Republikas Deklarāciju Nr. 61 un 62,
– ņemot vērā Čehijas Republikas Parlamenta Senāta 12. sēdē 2011. gada 6. oktobrī pieņemto Rezolūciju Nr. 330,
– ņemot vērā Reglamenta 74.a pantu,
– ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A7-0174/2013),
tā kā:
A. dalībvalstu valsts vai valdības vadītāji Eiropadomes 2009. gada 29. un 30. oktobra sanāksmē vienojās, ka, noslēdzot nākamo pievienošanās līgumu un saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām, Līgumiem pievienos protokolu par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Čehijas Republikai;
B. 2011. gada 5. septembrī Čehijas valdība ar sava pastāvīgā pārstāvja vēstuli iesniedza Padomei priekšlikumu saskaņā ar LES 48. panta 2. punktu attiecībā uz grozījumu Līgumā, lai tam pievienotu protokolu par Hartas piemērošanu Čehijas Republikai;
C. 2011. gada 11. oktobrī Padome saskaņā ar LES 48. panta 2. punktu iesniedza Eiropadomei priekšlikumu izdarīt grozījumu Līgumos, pievienojot tiem protokolu par Pamattiesību hartas piemērošanu Čehijas Republikai;
D. saskaņā ar LES 48. panta 3. punkta pirmo daļu Eiropadome ir apspriedusies ar Parlamentu par to, vai ierosinātie grozījumi būtu jāizskata;
E. saskaņā ar LES 6. panta 1. punktu Eiropas Savienība atzīst, ka Hartā noteiktajām tiesībām, brīvībām un principiem ir tāda pati vērtība un juridiskais spēks kā Līgumiem;
F. šie protokoli ir neatņemama Līgumu sastāvdaļa, tāpēc, lai pievienotu papildu protokolu, kurā ir paredzēti īpaši noteikumi attiecībā uz Savienības tiesību daļu piemērošanu dalībvalstij, ir jāpārskata Līgumu teksts;
G. saskaņā ar LES 6. panta 1. punkta otro daļu Hartas noteikumi nekādā ziņā nepaplašina Savienības kompetences, kā tās noteiktas Līgumos;
H. saskaņā ar Hartas 51. pantu Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tādēļ šīm iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām ir jāievēro tiesības un principi, kā arī jāveicina Hartas piemērošana saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienībai Līgumos piešķirto pilnvaru robežas. Kā apstiprināts dalībvalstu Deklarācijā Nr. 1, ar šo Hartu netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma ārpus Savienības pilnvarām un Savienībai netiek noteiktas nekādas jaunas pilnvaras vai uzdevumi, nedz grozītas pilnvaras un uzdevumi, kas noteikti Līgumos;
I. Čehijas Republikas Deklarācijas Nr. 53 2. punktā ir paredzēts, ka Harta „nesašaurina valsts tiesību aktu piemērošanas jomu un neierobežo valsts iestāžu pašreizējās pilnvaras šajā jomā”, tādējādi nosakot, ka Čehijas Republikas tiesību sistēmas integritāte tiek garantēta, neizmantojot kādu papildu instrumentu;
J. pamatojoties uz akadēmiskiem pierādījumiem un tiesu praksi, Protokols Nr. 30 neatbrīvo Poliju un Apvienoto Karalisti no Hartas saistošo noteikumu ievērošanas, tas neparedz izvēles iespēju, negroza Hartu un nemaina juridisko stāvokli, kas iestātos, ja tāda nebūtu[1]. Protokola vienīgās sekas ir tiesiskas neskaidrības izraisīšana ne tikai Polijā un Apvienotajā Karalistē, bet arī pārējās dalībvalstīs;
K. svarīga Hartas funkcija ir palielināt pamattiesību nozīmi un uzlabot to pamanāmību, savukārt Protokols Nr. 30 izraisa tiesisku neskaidrību un politisku sajukumu, tādējādi apdraudot Savienības centienus panākt un uzturēt vienādi augstu un atbilstošu tiesību aizsardzības līmeni;
L. ja tiktu interpretēts, ka Protokols Nr. 30 ierobežo Hartas noteikumu darbības jomu vai spēkā esamību, rezultātā tiktu samazināta Polijas, Apvienotās Karalistes un, iespējams, Čehijas Republikas iedzīvotājiem piešķirto pamattiesību un brīvību aizsardzība;
M. Čehijas parlaments ratificēja Lisabonas līgumu tieši tādā veidā, kā tas bija parakstīts, neizdarot nekādas atrunas vai ierobežojumus attiecībā uz Čehijas Republikas pilnīgu pievienošanos Hartai[2];
N. Čehijas Senāts savā 2011. gada 6. oktobra Rezolūcijā Nr. 330 iebilda pret 30. protokola piemērošanu Čehijas Republikai, pamatojoties uz to, ka tas samazinātu Čehijas pilsoņiem piešķirto pamattiesību un brīvību aizsardzības standartus. Vēl Čehijas Senāts apšaubīja — neskaidros — konstitucionālos apstākļus, kuros Republikas prezidents sākotnēji ierosināja šā jautājuma izskatīšanu, jo tas notika jau pēc Lisabonas līguma ratificēšanas parlamentā;
O. Čehijas Konstitucionālā tiesa 2008. un 2009. gadā noraidīja divus lūgumrakstus, atzīstot, ka Lisabonas līgums pilnīgi atbilst Čehijas Konstitūcijai, bet nevar izslēgt iespēju, ka šajā pašā tiesā tiks iesniegta prasība pret ierosināto grozījumu Līgumos;
P. Parlamentam atbilstīgi lojālas sadarbības principam ir pienākums sniegt atzinumu Eiropadomei par visām ierosinātajām izmaiņām Līgumos, neatkarīgi no tā, cik tās nozīmīgas, bet tam nekādā ziņā nav pienākuma vienmēr piekrist Eiropadomes viedoklim;
Q. pastāv būtiskas šaubas, vai Čehijas parlaments gribēs pabeigt šā jaunā protokola ratificēšanu, kura mērķis ir paplašināt Protokola Nr. 30 darbības jomu, attiecinot to uz Čehijas Republiku; gadījumā, ja Eiropadome nolemj izskatīt šo ierosināto grozījumu, citas dalībvalstis varētu pieņemt lēmumu nesākt ratifikācijas procedūru, līdz Čehijas Republika nebūs pabeigusi savu ratifikācijas procedūru,
1. atzinīgi vērtē apspriedes ar Eiropadomi par ierosinājuma grozīt Līgumus izskatīšanu;
2. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju kā Parlamenta nostāju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, Čehijas Republikas valdībai un parlamentam, kā arī pārējo dalībvalstu parlamentiem.
PASKAIDROJUMS
1. Čehijas Republikas valdība vēlas, lai Čehijas Republika tiktu iekļauta Protokolā Nr. 30 par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Polijai un Apvienotajai Karalistei.
2. Lai izprastu Čehijas iniciatīvas nozīmi, ir jāizskata Apvienotās Karalistes un Polijas protokola būtība un ietekme kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gada 1. decembrī. Par šo protokolu ir izteikti daži akadēmiski komentāri, kurus referents ir izpētījis.[1] Vēl viņš ir konsultējies ar advokātiem, kas ir izcili speciālisti šajā jomā.
Šajā saistībā bija ļoti maz tiesu prakses, līdz Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) izteica Eiropas Savienības Tiesai (EST) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par protokola attiecināmību uz patvēruma lietu[2]. Iekšlietu ministrs agrāk bija mēģinājis Augstākajā tiesā (High Court of Justice) (Anglija un Velsa) (administratīvā tiesa) aizstāvēt to, ka, ņemot vērā Protokolu Nr. 30, Hartas noteikumi neattiecas uz Apvienoto Karalisti (AK). Viens no jautājumiem, ko nodeva EST izskatīšanai, bija, vai Protokola Nr. 30 pastāvēšana kaut kādā veidā ierobežo AK saistības. Augstākā tiesa nosprieda, ka Protokolu Nr. 30 var uzskatīt par vispārēju iespēju atteikties no Hartas ievērošanas, pieņemot, ka Hartai nav tiešas ietekmes Apvienotajā Karalistē.
Tomēr Apelācijas tiesā Apvienotās Karalistes valdības pārstāvji lietpratīgi iestājās par to, ka protokola mērķis „nav nepieļaut Hartas piemērošanu Apvienotajā Karalistē, bet gan izskaidrot tās ietekmi”. Ģenerāladvokāte V. Trstenjak nāca klajā ar atzinumu 2011. gada 22. septembrī. Viņa secināja, ka šis protokols nav iespēja atteikties no Hartas piemērošanas, bet gan ar to tiek skaidri noteikts, ka Harta nenodod pilnvaras, tās atņemot Apvienotajai Karalistei vai Polijai.
EST Lielā palāta 2011. gada 21. decembrī pasludināja spriedumu šajā jautājumā[3]. Šī ir nozīmīga lieta attiecībā uz tiesību aktu patvēruma jomā jēgu un piemērošanu un tā ir būtiska ES tiesību aktu, Hartas, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas un starptautisku tiesību konvenciju savstarpējai saistībai.
Šajā spriedumā Tiesa atbalsta ģenerāladvokātes Trstenjak atzinumu. Tajā ir teikts:
“... Protokola Nr. 30 1. panta 1. punktā ir izskaidrots Hartas 51. pants attiecībā uz tās piemērojamību, un tā mērķis nav atbrīvot Polijas Republiku un Apvienoto Karalisti no pienākuma ievērot Hartas noteikumus, ne arī liegt šo dalībvalstu tiesām rūpēties par šo noteikumu ievērošanu.” (120. punkts)
Tādēļ Tiesa secināja, ka tās nolēmumi par būtiskiem patvēruma tiesību jautājumiem „nekādā veidā nevar būt attiecināmi uz Protokolu Nr. 30”.
3. Ir vērts atgādināt, ka visām trim valstīm, kuras ir vistiešāk saistītas ar šo diskusiju, bija atšķirīgs skatījums uz Hartas jautājumu. Apvienotā Karaliste vēlējās ierobežot iespēju, ka Harta varētu dot ES jaunu ieganstu ieviest tiesību aktus tādās jomās, jo īpaši darba tiesību aktus, kas pārkāptu tās bēdīgi slavenās „sarkanās līnijas”. Toreizējais premjerministrs Apakšnamā izteicās šādi: „Ir pilnīgi skaidrs, ka mums ir iespēja gan atteikties no Hartas ievērošanas, gan izvēles iespēja tieslietās un iekšlietās.”[4]
4. Savukārt Polija vēlējās nepieļaut, ka Hartas dēļ tiek ierobežotas tās tiesības izdot tiesību aktus sabiedrības morāles, ģimenes tiesību, abortu, geju tiesību u. c. jomās.[5] Dīvainā kārtā, pieņemot Apvienotās Karalistes protokolu, kas paredzēja aizsardzību pret IV sadaļā paredzētajām sociālajām tiesībām, Polija arī centās uzsvērt, ka tā (atšķirībā no Apvienotās Karalistes) „pilnīgi ievēro sociālās un darba tiesības” atbilstoši kustības „Solidaritāte” garam.[6] Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, šķiet, ka Polijas tiesu vara šo protokolu ir pilnīgi ignorējusi.[7] Ir izveidots konstitucionāls mehānisms, ar kura starpniecību Polija var izlemt grozīt protokolu vai no tā izstāties. Šobrīd Polijā notiek politiskas debates par izstāšanās iespēju.
5. Čehijas Republika pēc tās prezidenta aicinājuma pieņēma vairāk eiroskeptisku nostāju. Pārrunās par Lisabonas līgumu tā panāca, ka tiek izstrādāta kategoriska tās Deklarācija Nr. 53, kurā ir paustas tās bažas par Hartas ietekmi uz subsidiaritātes principu, pilnvaru piešķiršanu, dalībvalstu konstitūciju un starptautisko nolīgumu ievērošanu.
Oficiālais pamatojums, ko Václav Klaus minēja kā iemeslu, lai Čehijas Republika pievienotos protokolam, bija acīmredzamas pēkšņas bažas par Hartas ietekmi uz Beneša dekrētu spēkā esamību, kuru uzmanības centrā bija īpašuma atsavināšana un etnisko vāciešu deportācija no Čehoslovākijas pēc Otrā pasaules kara.[8] Tomēr minētās bažas netika paustas politiskajās debatēs līdz 2009. gada sākumam un nebija norādītas pieteikumos Čehijas Konstitucionālajai tiesai nevienā no tās abiem Lisabonas spriedumiem.[9] Tobrīd valdības oficiālajā pilnvarojumā attiecībā uz pārrunām par Lisabonas līgumu prioritāte bija noteikta vienota cilvēktiesību aizsardzības standarta izveidei. Turklāt visas Čehijas politiskās partijas uzsvēra savu atbalstu sociālajām tiesībām. Un neviens vairs neapgalvo, ka Beneša dekrēti rada nemitīgas juridiskas šaubas saistībā ar Čehijas, ES vai starptautiskajiem tiesību aktiem. Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā nav bijusi būtiska Čehijas tiesu prakse par ES Hartas piemērošanas jautājumu.
Čehijas valdība steidzina tās pieteikumu Protokola Nr. 30 noteikumu pieņemšanai vienīgi tādēļ, ka Eiropadome apsolīja pieņemt tās pieteikumu un ka gadījumā, ja ES līderi lauztu savu solījumu, tas negatīvi ietekmētu Čehijas sabiedrisko domu. Ir vēl kādas raizes, kas tomēr ir mazāk publiskotas, proti, ka Čehijas Republika izskatītos neuzticama, ja tā tagad atsauktu savu agrāko pieteikumu. (Pretēji tam referents uzskata, ka, ja Čehija atsauks savu pieprasījumu grozīt Līgumu, tās partneri būtu ievērojami atviegloti.)
Turklāt jāapzinās, ka, ja arī Čehijas valdība steidzina savu Līguma grozīšanas jautājumu, nepavisam nav noteikti zināms, ka Čehijas parlaments galu galā ratificēs jauno protokolu. Tāda starptautiska līguma ratificēšanai, ar ko nodod kompetences jebkurā virzienā, iespējams, nepieciešams trīs piektdaļu vairākums gan Senātā, gan Deputātu palātā.[10]
Visbeidzot jāizskata abi Čehijas Konstitucionālās tiesas spriedumi (2008. un 2009. gadā), kuros tā apstiprina, ka Lisabonas līgums pilnīgi atbilst Čehijas Konstitūcijai. No tā izriet, ka jebkura daļēja atkāpe no Lisabonas līguma, ko tagad ietver šā protokola iniciatīva, visdrīzāk mudinās Konstitucionālajā tiesā iesniegt jaunu lūgumrakstu vai lūgumrakstus. (Šādus lūgumrakstus var iesniegt 41 deputāts, 17 senatori, kā arī pats Republikas prezidents.[11])
Jāņem vērā Čehijas arodbiedrību (CMKOS) vēstule Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam, kurā izklāstīti to iebildumi pret šo protokola projektu[12].
Arī Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības asociācija un Čehijas Helsinku komiteja ir aicinājušas atcelt šo protokola projektu[13].
6. Ņemot vērā pieejamos pierādījumus, referents veic šādu analīzi.
a) Preambula. Preambulas astotajā apsvērumā ir noteikts, ka protokola mērķis ir „precizēt dažus Hartas piemērošanas aspektus”. Septītajā un divpadsmitajā apsvērumā ir skaidri noteikts, ka, neraugoties uz protokolu, Polijai un Apvienotajai Karalistei ir pilnīgi piemērojamas visas pārējās ES tiesības. Tāpēc protokols ir saistošs tikai tādā gadījumā, ja Harta papildinātu esošos vispārējos ES tiesību principus, tās darbības joma būtu plašāka vai tā samazinātu tiesībām noteiktos ierobežojumus salīdzinājumā ar vispārējiem principiem. Saskaņā ar ģenerāladvokātes Trstenjak pausto viedokli, ko tagad atbalsta visa Tiesa, Preambula no jauna apstiprina Hartas „fundamentālo spēkā esamību”.
b) Piemērošanas joma. 1. panta 1. punkts papildina Hartas 51. panta 2. punktu. Tā mērķis ir nepalielināt tiesu spējas atzīt, ka Apvienotās Karalistes tiesību akti neatbilst Hartai. Tomēr tā mērķis arī nav ierobežot tiesu spējas apstiprināt pamattiesību jurisdikciju, atsaucoties uz Hartas noteikumiem. Jebkurā gadījumā tiesām ir jāievēro ECTK paredzētās pamattiesības, kuras saskaņā ar LES 6. panta noteikumiem ir daļa no ES tiesību vispārējiem principiem. Vispārējiem principiem ir noteikts konstitucionālais statuss, un tos var izmantot kā pamatojumu tiesā. Šajā saistībā šķiet, ka Polijas un Apvienotās Karalistes iedzīvotāji ir tieši tādā pašā situācijā kā visu pārējo ES dalībvalstu iedzīvotāji.
c) Darbības joma. IV sadaļas principi vispirms ir jāiekļauj dalībvalstu tiesību aktos, lai tie kļūtu piekritīgi tiesai. 1. panta 2. punkts apstiprina Hartas 51. panta 1. punktu, ka Harta nerada piekritīgas tiesības starp privātpersonām. Vēl tajā ir veikts mēģinājums precizēt Hartas 52. panta 1. punktu, un to var uzskatīt par mēģinājumu vājināt Hartas tiešo ietekmi. Ģenerāladvokāte V. Trstenjak norāda, ka šķiet, ka 1. panta 2. punkts „izslēdz iespēju, ka no” IV sadaļas „varētu izrietēt jaunas Savienības tiesības un prasības”, „uz kurām tiesību subjekti varētu atsaukties attiecībā pret Apvienoto Karalisti vai Poliju”. Tomēr vēl aizvien nav skaidrs, kurus IV sadaļas pantus Tiesai būtu jāuzskata par tādiem, kuriem ir tieša ietekme. Turklāt gadījumos, kad Polija un Apvienotā Karaliste ir paredzējusi šādas tiesības valsts tiesību aktos, nav paredzēts piekritības aizliegums, ko noteiktu EST. Turklāt saskaņā ar iepriekš minēto un to, cik lielā mērā IV sadaļā ir apkopoti ES tiesību vispārējie principi, Polijas un Apvienotās Karalistes tiesu pienākums ir tieši piemērot tās noteikumus.
d) Interpretēšana. Šajā ziņā protokola 2. pantā ir mēģināts precizēt Hartas 52. panta 4. un 6. punktu. Gadījumos, kad Hartā ir norādīta atsauce uz dalībvalstu tiesībām un praksi, attiecībā uz Poliju un Apvienoto Karalisti ir īpaši norādīti attiecīgi Polijas un Apvienotās Karalistes tiesību akti un prakse. (Citādi nemaz nav iespējams.)
7. Nobeigumā jānorāda, ka Protokols Nr. 30 neparedz Apvienotās Karalistes un Polijas atbrīvošanu no Hartas saistošajiem noteikumiem. Tas nav uzskatāms par iespēju izvēlēties. Tas neveic grozījumus Hartā. Pašreizējā situācijā šķiet, ka protokols nemaina juridisko stāvokli, kas stātos spēkā, ja tāda nebūtu. Tomēr šāda protokola esamība ir izraisījusi tiesisko neskaidrību un politisku apjukumu. Šajā sakarībā tas nelabvēlīgi ietekmē visas dalībvalstis, ne tikai Poliju, Apvienoto Karalisti vai (iespējams) Čehijas Republiku[14].
Turklāt ir pilnīgi skaidrs, ka, ja Protokols Nr. 30 tiktu interpretēts tā, ka tas ierobežo Hartas noteikumu darbības jomu vai spēkā esamību, rezultātā tiktu samazināta Polijas un Apvienotās Karalistes iedzīvotājiem piešķirto pamattiesību aizsardzība un tādējādi apdraudēti ES centieni panākt un saglabāt vienādi augstu aizsardzības līmeni.
- [1] 1. Patrick Layden QC and Tobias Lock, ,, Protection of Fundamental Rights Post-Lisbon: The Interaction between the EU Charter of Fundamental Rights, the European Convention on Human Rights and National Constitutions” Ziņojums par AK, FIDE XXV kongress, 2011. gada septembris.
2. NS / Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs. Steve J. Peers, „EU Justice and Home Affairs Law”, OUP, 2011. gads.
Catherine Barnard, „The EU Charter of Fundamental Rights: Happy 10th Birthday? In European Union Studies Association Review”, 24. sēj., Nr. 1, 2011. gada ziema.
Colin Turpin & Adam Tomkins, „British Government and the Constitution”, 7. izdevums, CUP, 2011. - [2] 3 Lieta C-411/10, NS / Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs.
- [3] Apvienotās lietas C-411/10 un C-493/10.
- [4] Tony Blair izteikums Apakšpalātā 2007. gada 25. jūnijā. Viņš turpināja: „Attiecībā uz divām jomām, par kurām iedzīvotāji ir visvairāk noraizējušies, ― Pamattiesību hartu, par ko iedzīvotāji teica: „Tagad tā būs piemērojama Lielbritānijas tiesību aktos”, un tieslietām un iekšlietām ― mums ir iespēja izvēlēties. Tieši tā ir galvenā atšķirība. Visu cieņu, tomēr iedzīvotājiem ir jāpievērš uzmanība faktiem, kad viņi veido savu argumentāciju.” Nav nekāds brīnums, ka ir radies sajukums.
- [5] Polija tik tiešām šajā saistībā ieguva Deklarāciju Nr. 61.
- [6] Deklarācija Nr. 62.
- [7] Jan Barcz, ed., „Fundamental Rights Protection in the European Union”, Wydawnictwo C.H. Beck, Varšava, 2009. gads.
- [8] Helena Bončková, Hubert Smekal, „Fragmentace společných hodnot? Výjimky z Listiny základních práv Evropské unie” ( Kopēju vērtību fragmentācija? Izvēles iespējas attiecībā uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu) Soucasna Evropa, 2.2010.
- [9] Ústavní soud — 26.11.2008. — Pl. ÚS 19/08: Lisabonas līgums I; Ústavní soud — 3.11.2009. — Pl. ÚS 29/09: Lisabonas līgums II.
- [10] Čehijas Republikas Konstitūcijas 39. pants.
- [11] Čehijas Republikas Konstitūcijas 10.a pants un 87. panta 1. punkta a) apakšpunkts un Konstitucionālās tiesas 1993. gada 16. jūnija Akta Nr. 182/1993 64. punkts.
- [12] Čehijas un Morāvijas Arodbiedrību konfederācijas priekšsēdētāja Jaroslav Zavadil 2012. gada 15. februāra vēstule.
- [13] www.aedh.eu
- [14] Deklarācija Nr. 1 liecina par nepieciešamību panākt kopēju un vienlīdzīgu izpratni par Hartas ietekmi uz visām dalībvalstīm.
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
19.2.2013 |
|
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
17 4 0 |
|||
|
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Alfredo Antoniozzi, Andrew Henry William Brons, Carlo Casini, Andrew Duff, Ashley Fox, Roberto Gualtieri, Enrique Guerrero Salom, Zita Gurmai, Gerald Häfner, Constance Le Grip, Morten Messerschmidt, Paulo Rangel, Algirdas Saudargas, Indrek Tarand, Rafał Trzaskowski, Luis Yáñez-Barnuevo García |
||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Elmar Brok, Zuzana Brzobohatá, Andrea Češková, Sylvie Guillaume, Anneli Jäätteenmäki, Vital Moreira, Evelyn Regner, Helmut Scholz, György Schöpflin, Alexandra Thein |
||||