IETEIKUMS par projektu Padomes lēmumam, ar kuru dalībvalstīm atļauj Eiropas Savienības interesēs ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 2011. gada Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām (Konvencija Nr. 189)

18.11.2013 - (11462/2013 – C7‑0234/2013 – 2013/0085(NLE)) - ***

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
Referente: Inês Cristina Zuber

EIROPAS PARLAMENTA NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PROJEKTS

par projektu Padomes lēmumam, ar kuru dalībvalstīm atļauj Eiropas Savienības interesēs ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 2011. gada Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām (Konvencija Nr. 189)

(11462/2013 – C7‑0234/2013 – 2013/0085(NLE))

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Padomes lēmuma priekšlikumu (11462/2013),

–   ņemot vērā piekrišanas procedūras pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 153. pantu saistībā ar 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu un 218. panta 8. punkta pirmo daļu (C7‑0234/2013),

–   ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu,

–   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ieteikumu (A7-0394/2013),

1.  sniedz piekrišanu Padomes lēmuma priekšlikumam;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

PASKAIDROJUMS

Projekta konteksts

Starptautiskās Darba Organizācijas Konvenciju Nr. 189 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām apstiprināja 2011. gadā, un tā stājās spēkā minētā gada 5. septembrī. Tajā ir noteikts, ka Konvencijas ratificētājām valstīm ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu pienācīgus darba apstākļus un sociālās tiesības, kā arī lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, vardarbību un bērnu darbu mājsaimniecībās.

Komisija 2013. gada 21. martā iesniedza Padomei projektu par Padomes lēmumu, kas dalībvalstīm atļauj ratificēt konvenciju (COM(2013)0152), jo šāda piekrišana ir nepieciešama, ņemot vērā to, ka dažus konvencijas aspektus turpmāk kontrolēs ES. Šajā ziņojumā ir ieteikts Parlamentam ļaut šim procesam virzīties uz priekšu.

Jānorāda, ka vairākas valstis, galvenokārt tās, kurās rodas migrācijas plūsmas, ir ratificējušas konvenciju: Bolīvija (2013. gada aprīlī), Mauritānija (2012. gada septembrī), Nikaragva (2013. gada janvārī), Paragvaja (2013. gada maijā), Filipīnas (2012. gada septembrī), Dienvidāfrika (2013. gada jūnijā) un Urugvaja (2012. gada jūnijā). Arī ES ir veikti pasākumi, lai ratificētu konvenciju: Itālija to ratificēja 2013. gada janvārī, bet Vācija un Beļģija to plāno ratificēt tuvākajā laikā. Latīņamerikā tādas valstis kā Dominikāna, Kolumbija, Argentīna un Kostarika jau ir pateikušas, ka plāno to parakstīt.

Konvencijas galvenie punkti

Konvencijas mērķis ir atzīt mājsaimniecībās nodarbināto vērtību un sniegt vairākas garantijas, tostarp:

– atzīt mājsaimniecībās nodarbināto nozīmi ekonomikā;

– atzīt, ka mājsaimniecībās nodarbinātie nav bijuši pietiekami novērtēti un ir padarīti nemanāmi, un to, ka mājsaimniecībās pārsvarā ir nodarbinātas sievietes un meitenes, daudzas no kurām ir imigrantes no nelabvēlīgām kopienām vai to locekles, un tāpēc ir jo īpaši neaizsargātas;

– noteikt mājsaimniecībā nodarbinātu personu statusu kā jebkuru personu, kas veic darbu mājsaimniecībā un ir darba attiecībās;

– konvencijas parakstītājvalstīm veikt pasākumus, lai ievērotu, veicinātu un īstenotu tādus pamatprincipus un tiesības darbā (pulcēšanās un biedrošanās brīvību, kā arī efektīvi atzīt tiesības uz kolektīvām sarunām; nepieļaut nekāda veida piespiedu vai obligātu darbu; efektīvi novērst bērnu darbu un diskrimināciju attiecībā uz nodarbinātību), kas daudzos gadījumos ir arī cilvēktiesības;

– noteikt minimālo vecumu darbam mājsaimniecībās saskaņā ar Konvencijas Nr. 138 un Konvencijas Nr. 182 noteikumiem un ne mazāku vecumu, kāds paredzēts valsts tiesību aktos attiecībā uz nodarbinātajiem kopumā, kā arī paredzēt pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiem, kas ir jaunāki par 18 gadiem, netiek liegtas tiesības uz izglītību;

– garantēt pienācīgus dzīves apstākļus mājsaimniecībās nodarbinātajiem, kuri dzīvo mājsaimniecībās, kurās viņi strādā, un to, ka viņiem nav pienākums strādāt vai palikt mājās atpūtas vai atvaļinājumā laikā;

– mājsaimniecībā nodarbinātajiem ir tiesības saņemt informāciju par darba apstākļiem atbilstošā un saprotamā veidā un, ja iespējams, rakstveida līgumā (darba vieta, līguma sākuma datums un ilgums, veicamā darba veids, atlīdzība, norādot aprēķināšanas metodi un izmaksu periodiskumu, darba laiks, apmaksāts ikgadējais atvaļinājums, ikdienas un iknedēļas atpūtas laiks, attiecīgos gadījumos nodrošinājums ar pārtiku un pajumti, neatskaitot šīs izmaksas no darba algas, attiecīgos gadījumos repatriācijas nosacījumi, kā arī paziņošanas laiks līguma izbeigšanas gadījumā);

– juridiska prasība, ka imigrējušie mājsaimniecībās nodarbinātie, kurus pieņem darbā vienā valstī, lai nodarbinātu mājsaimniecībās citā valstī, saņemtu rakstveida darba piedāvājumu vai darba līgumu pirms valsts robežas šķērsošanas;

– vienlīdzīga attieksme pret mājsaimniecībās nodarbinātajiem un citiem darba ņēmējiem attiecībā uz standarta darba laiku, maksu par virsstundām, ikdienas un iknedēļas atpūtas laiku, kā arī apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu un sociālo nodrošinājumu, tostarp attiecībā uz maternitāti;

– iknedēļas atpūta vismaz 24 stundas pēc kārtas;

– minimālās darba algas kompensācija mājsaimniecībā nodarbinātajiem, ja šāda kompensācija ir paredzēta, un atlīdzība, kas noteikta bez diskriminācijas dzimuma dēļ;

– mājsaimniecībās nodarbināto tiesības uz drošu un veselīgu darba vidi;

– privāti darbā pieņemtu vai iekārtotu mājsaimniecībās nodarbināto efektīva aizsardzība pret ļaunprātīgu izmantošanu;

– mājsaimniecībās nodarbināto efektīva piekļuve tiesām un strīdu risināšanas un sūdzību iesniegšanas mehānismiem, ņemot vērā nosacījumus, kas līdzvērtīgi nosacījumiem, kuri attiecas uz citiem darba ņēmējiem;

– efektīvi darba inspekciju, uzraudzības un sankciju pasākumi, ko veic konvencijas parakstītājvalstis.

Komentāri

Saskaņā ar „Eurostat” datiem ES ir 2,6 miljoni mājsaimniecībās nodarbināto, no kuriem 89 % ir sievietes un puse ir imigranti. Darbs mājsaimniecībā ir viens no neaizsargātākajiem un nemanāmākajiem darba veidiem, ņemot vērā tā norobežoto un individuālo būtību. Tāpēc mājsaimniecībās nodarbinātajiem bieži ir ļoti grūti iegūt informāciju par savām tiesībām vai organizēt viņus pārstāvošas apvienības vai savienības, kas ļautu viņiem drošāk aizstāvēt savas darba un sociālās tiesības.

Vairākās ES valstīs bieži mājsaimniecībās nodarbina apšaubāmos apstākļos, nenoslēdzot darba līgumu, vēlu izmaksājot darba algu, viņiem ir jāstrādā virsstundas bez pienācīgas samaksas, viņu tiesības uz atvaļinājumu un atpūtas laiku, kā arī apmaksātām valsts brīvdienām netiek ievērotas, un par viņiem netiek maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas.

SDO Konvencijā Nr. 189 ir ieviesta prasība aizsargāt mājsaimniecībās nodarbinātos, kuri bieži, piemēram, sievietes un imigranti, ir īpaši neaizsargāti, kļūstot par diskriminācijas un daudzu ļaunprātīgas izmantošanas veidu upuriem, tostarp ar nopietniem viņu cilvēktiesību pārkāpumiem.

Konvencijā ir noteikts, ka tās ratificēšana neietekmē labvēlīgākus noteikumus attiecībā uz mājsaimniecībās nodarbināto tiesībām (19. pants).

Referente vēlas minēt šādus novērojumus:

– konvencijas 8. pants attiecas uz imigrējušo darba ņēmēju aizsardzību un tajā ir paredzēts, ka darba devējam ir jānodrošina darba līgums vai darba piedāvājums pirms darba ņēmēja ierašanās uzņēmējvalstī. Saskaņā ar konvencijas 8. panta 2. punktu šī prasība neattiecas uz reģionālās ekonomikas integrācijas zonām, kas nozīmē, ka nav pretrunu starp konvenciju un pārvietošanās brīvības ES principu. Tomēr cilvēku, jo īpaši sieviešu, tirdzniecība notiek ne tikai starp trešām valstīm un ES, bet arī pašā ES. Tāpēc referente uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāpievērš īpaša uzmanība, lai uzraudzītu šajās valstīs izsniegtos līgumus, jo īpaši tos, kurus ir sagatavojušas privātas darbā iekārtošanas aģentūras, kas pieņem darbā mājsaimniecībās cilvēkus no citām valstīm (saskaņā ar ieteikuma, kas attiecas uz konvenciju, 26.2. punktu);

– iepriekš minētā ieteikuma 20. punktā ir pievērsta uzmanība konkrētām problēmām, ko ir pieredzējuši mājsaimniecībās nodarbinātie, kas strādā pie vairākiem darba devējiem un kuriem maksā parastu stundas vai dienas likmi. Šie darba ņēmēji atrodas vēl apšaubāmākā situācijā. Valstīm ir jānodrošina, ka šiem darba ņēmējiem ir tāda pati sociālā un darba aizsardzība kā citiem darba ņēmējiem, un jo īpaši tas, lai darba devēji veiktu sociālās apdrošināšanas iemaksas par darba ņēmējiem. Attiecībā uz atlīdzību ir svarīgi nodrošināt, ka viņu darba algas ir vismaz tikpat lielas, cik minimālās valsts darba algas, kas ir noteiktas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kā tas ir paredzēts konvencijā;

– politikas nostādnēm, kas ietekmē darba algas un darba ņēmēju darba tiesības, parasti kopumā ir nopietnāka un negatīvāka ietekme uz tādu darba ņēmēju darba apstākļiem, kuri ir neaizsargātākie, kā tas ir mājsaimniecībās nodarbināto gadījumā. Elastīgākas nodarbinātības politikas — kas veicina atlaišanu no darba, darba algu un pensiju samazināšanu, sociālā nodrošinājuma sistēmu dekapitalizēšanu, apšaubāmu līgumu legalizēšanu, darba laika palielināšanu, „pašnodarbinātības” pārvēršanu par pastāvīgiem pienākumiem, koplīgumu nozīmes mazināšanu, utt. — piemērošana, bez šaubām, ir pretrunā konvencijā paredzētajiem darba ņēmēju aizsardzības principiem. Tāpēc referente uzskata, ka ir svarīgi un nepieciešami atcelt šādas politikas nostādnes, — kas galvenokārt ir ieviestas saskaņā ar Eiropas semestri, ekonomikas pārvaldību, ES un SVF trijotnes ieviesto budžeta konsolidācijas politiku —, lai saskaņoti piemērotu šajā konvencijā noteiktos principus attiecībā uz darba ņēmēju tiesību aizsardzību.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	14.11.2013
Galīgais balsojums	+: –: 0:	28 0 2
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Regina Bastos, Edit Bauer, Jean-Luc Bennahmias, Phil Bennion, Pervenche Berès, Philippe Boulland, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Emer Costello, Frédéric Daerden, Sari Essayah, Thomas Händel, Danuta Jazłowiecka, Ádám Kósa, Jean Lambert, Thomas Mann, Elisabeth Morin-Chartier, Konstantinos Poupakis, Licia Ronzulli, Elisabeth Schroedter, Nicole Sinclaire, Traian Ungureanu, Inês Cristina Zuber
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Claudette Abela Baldacchino, Georges Bach, Martin Kastler, Evelyn Regner
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Sylvie Guillaume, Pavel Poc, Gabriele Stauner