Procedūra : 2013/2040(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0426/2013

Iesniegtie teksti :

A7-0426/2013

Debates :

Balsojumi :

PV 10/12/2013 - 9.4
CRE 10/12/2013 - 9.4
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2013)0548

ZIŅOJUMS     
PDF 270kWORD 231k
2.12.2013
PE 524.599v01-00 A7-0426/2013

par seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītajām tiesībām

(2013/2040(INI))

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja

Referente: Edite Estrela

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 MAZĀKUMA VIEDOKLIS
 Attīstības komitejas ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītajām tiesībām

(2013/2040(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, jo īpaši tās 2. un 25. pantu,

–   ņemot vērā 1966. gadā pieņemtā ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 2. panta 2. punktu, 3. un 12. pantu un ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas Vispārējā piezīmē Nr. 14 tā ietverto interpretāciju,

–   ņemot vērā 1979. gadā pieņemtās ANO Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu 2. pantu, 12. panta 1. punktu un 16. panta 1. punktu, kas attiecas uz sieviešu veselību, laulību un ģimenes dzīvi, un Vispārējos ieteikumus Nr. 21 (1994. gads) un Nr. 24 (1999. gads),

–   ņemot vērā 1989. gadā pieņemtās Konvencijas par bērna tiesībām 2., 12. un 24. pantu, kas attiecas uz nediskrimināciju, bērna tiesībām tikt uzklausītam un mātes, zīdaiņa un bērna veselības aizsardzību, papildus tiesībām uz izglītošanu un pakalpojumiem saistībā ar ģimenes plānošanu,

–   ņemot vērā ANO Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību (Kaira, 1994. gada 13. septembris) deklarāciju un rīcības programmu, tās pārskatīšanas konferenču noslēguma dokumentus, ANO Ģenerālās asamblejas 1999. gada jūnija īpašajā sesijā (ICPD+5) pieņemto rezolūciju un ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju Nr. 65/234 par turpmākajiem pasākumiem pēc Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību pēc 2014. gada (2010. gada decembris),

–   ņemot vērā Ceturtajā pasaules sieviešu konferencē 1995. gada 15. septembrī pieņemto Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, kā arī Parlamenta 2000. gada 18. maija rezolūciju par Pekinā pieņemtās rīcības platformas izpildi(1), 2005. gada 10. marta rezolūciju par Ceturtās pasaules sieviešu konferences rīcības platformas lēmumu izpildes kontroli(2) un 2010. gada 25. februāra rezolūciju „Pekina + 15 — ANO rīcības platforma dzimumu līdztiesībai”(3),

–   ņemot vērā tūkstošgades attīstības mērķus kas pieņemti ANO Tūkstošgades samitā 2000. gada septembrī,

–   ņemot vērā parlamentāro saistību deklarācijas par Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību rīcības programmas īstenošanu no Otavas (2002. gads), Strasbūras (2004. gads), Bangkokas (2006. gads), Adisabebas (2009. gads) un Stambulas (2012. gads),

–   ņemot vērā ANO īpašā referenta ziņojumu „Tiesības uz izglītību” (A/65/162 (2010)),

–   ņemot vērā 2010. gadā uzsākto Pasaules Veselības organizācijas Globālo stratēģiju sieviešu un bērnu veselībai,

–   ņemot vērā ANO īpašā referenta starpposma ziņojuma „Ikviena tiesības uz augstāko iespējamo fiziskās un garīgās veselības standartu” 16. pantu (A/66/254 (2011)),

–   ņemot vērā ANO īpašā referenta ziņojumu „Ikviena tiesības uz augstāko iespējamo fiziskās un garīgās veselības standartu” (A/HRC/17/25 (2011)),

–   ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2011. gada 17. novembra ziņojumu par diskriminējošiem tiesību aktiem un praksi un vardarbību pret personām to seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ (A/HR/C/19/41),

–   ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2012. gada 21. septembra Rezolūciju Nr. 21/6 „Māšu novēršamā mirstība un saslimstība un cilvēktiesības”,

–   ņemot vērā ANO Iedzīvotāju fonda 2012. gada 14. novembra ziņojumu „Pasaules iedzīvotāju stāvoklis 2012. gadā — izvēlēts, nevis nejaušs”,

–   ņemot vērā ANO īpašā referenta ziņojuma „Spīdzināšana un cita nežēlīga, necilvēcīga un pazemojoša rīcība vai sodīšana” 45.–50. pantu (A/HRC/22/53 (2013)),

–    ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisprudenci, jo īpaši 9. pantu saistībā ar ticības un apziņas brīvību,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2004. gada Rezolūciju Nr. 1399 „Eiropas stratēģija seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību veicināšanai”,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2008. gada Rezolūciju Nr. 1607 „Droša un likumīga aborta pieejamība Eiropā”,

–   ņemot vērā EK līguma 2., 5. un 152. pantu,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 8., 9. un 19. pantu, kas saistīti ar diskriminācijas dzimuma dēļ izskaušanu un cilvēku veselības aizsardzību,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–   ņemot vērā Eiropas Konsensu attīstības jomā (2005. gads),

–   ņemot vērā Padomes secinājumus par ES nozīmi veselības jomā pasaules līmenī, kuri pieņemti Ārlietu padomes 3011. sanāksmē 2010. gada 10. maijā,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 15. jūlija Regulu (EK) Nr. 1567/2003 par atbalstu politikas izstrādei un pasākumiem attiecībā uz reproduktīvo un seksuālo veselību un ar to saistītām tiesībām jaunattīstības valstīs(4),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1922/2006 par Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta izveidi(5),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regulu (EK) Nr. 851/2004, ar ko izveido Eiropas Slimību profilakses un kontroles centru(6),

–   ņemot vērā tā 1994. gada 29. septembra rezolūciju par Kairas Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību rezultātiem(7) un 1996. gada 4. jūlija rezolūciju par pasākumiem pēc šīs konferences(8),

–   ņemot vērā tā 2002. gada 3. jūlija rezolūciju par seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām(9),

–   ņemot vērā tā 2004. gada 10. februāra rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Slimību profilakses un kontroles centru(10),

–   ņemot vērā tā 2008. gada 4. septembra rezolūciju par māšu mirstību, kas izdota pirms ANO augsta līmeņa sanāksmes par tūkstošgades attīstības mērķiem, kura norisinājās 2008. gada 25. septembrī(11),

–   ņemot vērā tā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(12),

–   ņemot vērā tā 2012. gada 13. marta rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā 2011. gadā(13),

–   ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra ziņojumu par diskriminējošiem tiesību aktiem un praksi un vardarbību pret personām to seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ (A/HR/C/19/41),

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0426/2013),

A. tā kā seksuālās un reproduktīvās tiesības ir cilvēktiesības, kuras neievērojot, tiek pārkāptas sieviešu un meiteņu tiesības uz līdztiesību, nediskrimināciju, cieņu, veselību un brīvību no necilvēcīgas un pazemojošas rīcības;

B.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantā ir noteikts, ka Savienība, veicot savas darbības, tiecas novērst nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem un sekmēt līdztiesību;

C. tā kā seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības (SRHR) ir jautājums, kas skar ikvienu cilvēku jebkurā viņa dzīves posmā un tāpēc ir aktuāls visu mūžu gan sievietēm, gan vīriešiem; tā kā SRHR programmas ir jāpielāgo dažādām vajadzībām un problēmām, ar kurām cilvēki saskaras dažādos savas dzīves posmos;

D. tā kā LESD 168. pantā ir noteikts, ka Savienība rīkojas atbilstīgi principam par augstu cilvēku veselības aizsardzības līmeni un nolūkā uzlabot sabiedrības veselību;

E.  tā kā sievietēm un vīriešiem neatkarīgi no vecuma, dzimuma, rases, etniskās izcelsmes, šķiras, kastas, reliģiskās piederības, ģimenes stāvokļa, nodarbošanās, invaliditātes, HIV (vai STS) stāvokļa, nacionālās izcelsmes, imigrācijas statusa, valodas, seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes ir tiesības veikt apzinātu un atbildīgu izvēli attiecībā uz savu seksuālo un reproduktīvo veselību un viņiem vajadzētu būt pieejamiem visiem atbilstīgiem līdzekļiem un iespējām;

F.  tā kā dzimumu nevienlīdzība ir viens no galvenajiem sieviešu un pusaudžu seksuālās un reproduktīvās veselības neievērošanas iemesliem; tā kā stereotipiskie priekšstati par sievišķību un vīrišķību kopumā un jo īpaši priekšstati par meiteņu un sieviešu seksualitāti ir būtisks šķērslis SRHR īstenošanai;

G. tā kā ANO īpašā referenta 2010. gada ziņojumā „Tiesības uz izglītību” norādīts, ka tiesības uz visaptverošu dzimumizglītību ir cilvēktiesības;

H. tā kā neplānota un nevēlama grūtniecība joprojām ir problemātiska realitāte daudzām sievietēm ES, tostarp pusaudzēm;

I.   tā kā gandrīz trešdaļā dalībvalstu kontracepcijas līdzekļu iegādi valsts veselības apdrošināšana nesedz, kas būtiski samazina to pieejamību konkrētām sieviešu grupām, tostarp sievietēm ar zemu ienākumu līmeni, pusaudzēm un sievietēm, kuras dzīvo vardarbīgās attiecībās;

J.   tā kā sievietes nesamērīgi ietekmē seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību trūkums attiecībā uz cilvēka reprodukcijas funkciju, kā arī ar to saistītā uz dzimumu balstītā sociālā, tiesiskā un ekonomiskā situācija;

K. tā kā visaptveroša, vecumam atbilstīga, uz pierādījumiem balstīta, zinātniski precīza un nemoralizējoša dzimumizglītība, kvalitatīvi ģimenes plānošanas pakalpojumi un kontracepcijas pieejamība palīdz izsargāties no neplānotas un nevēlamas grūtniecības, mazina nepieciešamību veikt abortus un sniedz ieguldījumu HIV un STS profilaksē; tā kā jauniešu izglītošanai, lai tie uzņemtos atbildību par savu seksuālo un reproduktīvo veselību, ilgtermiņā ir labvēlīgs efekts, kas saglabājas visu mūžu un kam ir labvēlīga ietekme uz sabiedrību;

L.  tā kā saskaņā ar ANO Iedzīvotāju fonda (UNFPA) un Pasaules Veselības organizācijas (PVO) sniegto informāciju katru gadu 287 000 sieviešu mirst grūtniecības un dzemdību izraisītu sarežģījumu dēļ;

M. tā kā tiek lēsts, ka pieci miljoni jauniešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem un divi miljoni pusaudžu vecumā no 10 līdz 19 gadiem ir inficēti ar HIV(14) un parasti viņiem nav pieejami un izmantojami seksuālās un reproduktīvās veselības un HIV palīdzības dienesti, jo šie dienesti tikai retos gadījumos visaptverošā veidā atbilst jauniešu īpašajām vajadzībām seksuālās un reproduktīvās veselības jomā;

N. tā kā, neraugoties uz starptautiskajām saistībām, starp dalībvalstīm un dalībvalstīs atšķiras seksuālās un reproduktīvās veselības standarti un tā kā sievietēm Eiropā nav nodrošinātas vienlīdzīgas seksuālās un reproduktīvās tiesības, tostarp attiecībā uz piekļuvi reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem, kontracepcijai un abortiem, kas ir atkarīga no to pastāvīgās dzīvesvietas valsts, ienākumu līmeņa, vecuma, migrācijas statusa un citiem faktoriem;

O. tā kā pastāv mazāka iespēja, ka pusaugu vecuma mātes iegūs vidējo izglītību, un lielāka iespēja, ka viņas dzīvos nabadzībā;

P.  tā kā migrantes, bēgles un sievietes bez dokumentiem saskaras ar nedrošu ekonomisko un sociālo situāciju, kurā bažas par seksuālo un reproduktīvo veselību bieži vien tiek noniecinātas vai neievērotas;

Q. tā kā Eiropā un visā pasaulē ir pieauguši iebildumi pret seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām, kuru mērķis ir noliegt būtiskas sieviešu un vīriešu seksuālās un reproduktīvās tiesības, ko starptautiskajos nolīgumos visas ES dalībvalstis ir apņēmušās nodrošināt;

R.  tā kā SRHR ir viens no galvenajiem dzimumu līdztiesības, nabadzības izskaušanas, ekonomikas izaugsmes un attīstības faktoriem;

S.  tā kā sievietēm un vīriešiem būtu jāuzņemas vienāda atbildība par izsargāšanos no nevēlamas grūtniecības; tā kā kontracepcijas līdzekļus galvenokārt izmanto sievietes;

T.  tā kā izsargāšanās no nevēlamas grūtniecības ir saistīta ne tikai ar kontracepcijas pakalpojumu izmantošanu un informācijas sniegšanu, bet arī ar visaptverošas dzimumizglītības nodrošināšanu un materiālas un finansiālas palīdzības sniegšanu grūtniecēm, kurām tā ir vajadzīga;

U. tā kā trijās ES dalībvalstīs (Īrijā, Maltā un Polijā) ir liegta piekļuve drošam abortam, izņemot tikai ļoti ierobežotus apstākļus; tā kā vairākās dalībvalstīs aborts joprojām ir likumīgs, taču tam ir aizvien grūtāk piekļūt tādu regulatīvu vai praktisku šķēršļu dēļ kā uz pārliecību balstītas atteikšanās ļaunprātīga izmantošana, obligātie gaidīšanas periodi un neobjektīvas konsultācijas; tā kā citas dalībvalstis pat apsver iespēju ierobežot abortu pakalpojumu pieejamību;

V. tā kā sociāli ekonomiskie un ar darbu saistītie apstākļi daudzām sievietēm un jauniem pāriem rada šķēršļus, lai kļūtu par vecākiem;

W. tā kā māšu mirstība dažās dalībvalstīs joprojām rada bažas un ir izaicinājums Eiropas attīstības politikai;

X. tā kā seksuāla vardarbība ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums, kuram ir postoša ietekme uz sieviešu un meiteņu seksualitāti, cieņu, psiholoģisko labklājību, neatkarību un reproduktīvo veselību; tā kā tādām kaitīgām tradicionālām paražām kā sieviešu ģenitāliju kropļošana/apgraizīšana un agrīnas vai piespiedu laulības ir nelabvēlīga ietekme uz personisko labklājību un pašcieņu, seksuālajām attiecībām, grūtniecību un dzemdībām, un sievietes veselību visas dzīves garumā, kā arī uz kopienām un sabiedrību kopumā;

Y. tā kā vardarbība pret sievietēm, jo īpaši vardarbība ģimenē un izvarošana, ir plaši izplatīta un aizvien vairāk sieviešu savu partneru paaugstināta riska seksuālās uzvedības dēļ ir pakļautas riskam inficēties ar AIDS un citām STS; tā kā šāda vardarbība tiek vērsta arī pret grūtniecēm, tādējādi palielinot spontāno abortu, nedzīvu bērnu dzimšanas vai grūtniecības pārtraukšanas iespējamību;

Z.  tā kā abortu veikšanas rādītāju atšķirības dalībvalstīs un plaši izplatīts reproduktīvās veselības sliktais stāvoklis atsevišķās ES daļās norāda, ka ir nepieciešams nediskriminējošā veidā nodrošināt pietiekami lētus, vispārēji pieejamus, pieņemamus un kvalitatīvus pakalpojumus, tostarp ģimenes plānošanu un jauniešiem īpaši piemērotus pakalpojumus, kā arī visaptverošu dzimumizglītību;

AA. tā kā veselības aizsardzības budžeta samazinājumu dēļ tiek vairāk ierobežota veselības aprūpes un pakalpojumu pieejamība;

AB. tā kā sievietes un meitenes, kas nodarbojas ar prostitūciju vai lieto narkotikas, ir visvairāk pakļautas riskam inficēties ar STS, tostarp HIV, un tā kā šādu sieviešu un meiteņu SRHR vajadzības bieži vien netiek ievērotas;

AC. tā kā pētījumi ir rādījuši, ka visaptverošas dzimumizglītības un kvalitatīvu ģimenes plānošanas pakalpojumu rezultātā paaugstinās iespēja, ka rīcība sākotnējā un turpmākajās seksuālajās darbībās būs atbildīga, droša un cieņpilna;

AD. tā kā lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas un starpdzimuma personas (LGBTI) visās dalībvalstīs vēl joprojām saskaras ar diskrimināciju, vardarbību un nosodošu attieksmi pret to seksualitāti un dzimumidentitāti;

AE. tā kā jāpievērš uzmanība ne tikai nevēlamu grūtniecību pārtraukšanai, bet arī un jo īpaši šādu grūtniecību novēršanai; tā kā izsargāšanās no nevēlamas grūtniecības ir saistīta ne tikai ar kontracepcijas metožu un informācijas sniegšanu, bet arī ar visaptverošas dzimumizglītības nodrošināšanu un materiālas un finansiālas palīdzības sniegšanu grūtniecēm un pāriem, kuriem tā ir vajadzīga;

AF. tā kā jauni cilvēki no agrīna vecuma ir plaši pakļauti pornogrāfiskam saturam, jo īpaši izmantojot internetu mājās vai skolā;

AG. tā kā nedrošos apstākļos veikti aborti nopietni apdraud sieviešu fizisko un garīgo veselību un pat dzīvību;

AH. tā kā jaunu meiteņu seksualizācija plašsaziņas līdzekļos ir parādība, kas skar gan sieviešu, gan vīriešu emocionālo attīstību un seksuālo dzīvi un palīdz uzturēt dzimumu stereotipus un dažādus diskriminācijas un seksuālās vardarbības veidus;

AI. tā kā dažās dalībvalstīs joprojām piespiedu kārtā tiek sterilizēti romi un sievietes ar invaliditāti, kā arī transpersonas;

AJ. tā kā dalībvalstu paraugprakses apmaiņa ir līdzeklis optimālu risinājumu noteikšanai un daudz efektīvākai visu ES iedzīvotāju interešu nodrošināšanai;

AK.    tā kā ir atsevišķas dalībvalstis, kas liberālus tiesību aktus par abortu veikšanu ir apvienojušas ar efektīvu dzimumizglītību, kvalitatīviem ģimenes plānošanas pakalpojumiem un dažādu kontracepcijas līdzekļu pieejamību, tā zemākus aborta rādītājus apvienojot ar augstākiem dzimstības rādītājiem,

Attiecībā uz seksuālās un reproduktīvās veselības un seksuālo un reproduktīvo tiesību politiku ES kopumā

1.  atkārtoti apstiprina, ka „veselība ir cilvēka pamattiesības, kas ir nepieciešama pārējo cilvēktiesību izpildei” un ka ES nevar sasniegt augstāko iespējamo veselības standartu, ja netiek pilnībā atzītas un veicinātas SRHR;

2.  uzsver, ka SRHR pārkāpumiem ir tieša ietekme uz sieviešu un meiteņu dzīvēm, sieviešu ekonomisko neatkarību, sociālo pakalpojumu pieejamību sievietēm, sieviešu piekļuvi lēmumu pieņemšanas procesiem un līdzdalību sabiedrības dzīvē, sieviešu neaizsargātību pret vīriešu vardarbību, sieviešu piekļuvi izglītībai un privātās dzīves aizsardzībai, tādēļ šādi pārkāpumi skar visu sabiedrību kopumā;

3.  uzsver, ka sieviešu un meiteņu iespēju veicināšanai ir svarīga nozīme diskriminācijas un vardarbības loka pārraušanā un cilvēktiesību, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības, veicināšanā un aizsardzībā;

4.  atzīst, ka SRHR ir būtisks cilvēka cieņas elements, kam jāpievēršas plašākā strukturālās diskriminācijas un dzimumu līdztiesības trūkuma kontekstā; aicina dalībvalstis nodrošināt SRHR, izmantojot Pamattiesību aģentūras un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta palīdzību, īpaši nodrošinot reproduktīvās veselības programmas un pakalpojumus, tostarp aprūpes veidus un zāles, kas ir būtiskas brīvprātīgai ģimenes plānošanai un mātes un jaundzimušā veselībai, un modri sekojot līdzi politikai un/vai tiesību aktiem, kuros var tikt pieļauti pārkāpumi attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām;

5.  aicina dalībvalstis nodrošināt kvalitatīvus seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumus, kas pielāgoti konkrētu grupu (piemēram, jauniešu un neaizsargātu iedzīvotāju grupu) vajadzībām bez jebkādas diskriminācijas un bailēm no nosodījuma; uzsver, ka šādu pakalpojumu mērķim ir vienlīdz jābūt vīriešu un zēnu aktīvai rīcībai, uzņemoties kopīgu atbildību par seksuālo uzvedību un tās sekām, un tā jāveicina;

6.  uzsver, ka ES un dalībvalstu politikai ir jānodrošina visu cilvēku SRHR ievērošana, aizsardzība un īstenošana, veicinot izpratni par cilvēka seksualitāti kā pozitīvu dzīves aspektu un veidojot pieņemšanas, cieņas, nediskriminācijas un nevardarbības kultūru;

7.  uzsver, ka ES savā iekšienē un attiecīgā gadījumā savā ārpolitikā ir jānodrošina tiesību aktu un politikas pamatnostādņu grozīšana, ieviešana vai atcelšana, lai ievērotu un aizsargātu seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesības un visiem cilvēkiem dotu iespēju šīs tiesības īstenot bez jebkādas diskriminācijas;

8.  uzsver, ka reproduktīvā izvēle un reproduktīvo spēju pakalpojumi būtu jānodrošina nediskriminējošā veidā;

9.  uzsver, ka surogātmaternitāte ir sieviešu un bērnu ķermeņu komercializācija;

10. uzsver, ka jebkuras personas piespiedu sterilizācija ir šīs personas cilvēktiesību un fiziskās neaizskaramības pārkāpums, un aicina dalībvalstis atcelt jebkādus spēkā esošus tiesību aktus, kas paredz sterilizāciju;

11. pauž dziļu nožēlu, ka jaunās programmas 2014.–2020. gadam „Veselība izaugsmei” priekšlikumā nav pieminētas SRHR, un mudina Eiropas Komisiju iekļaut SRHR nākamajā ES sabiedrības veselības stratēģijā;

12. aicina dalībvalstis nodrošināt ģeogrāfiskā ziņā pienācīgu kvalitatīvu veselības aprūpes centru un kvalitatīvu un drošu pārvadāšanas iespēju izvietojumu, lai nodrošinātu to vienādu pieejamību visiem iedzīvotājiem, tostarp sievietēm un meitenēm, kas dzīvo lauku apvidos;

13. norāda — lai gan SRHR politikas izstrādāšana un īstenošana ir dalībvalstu kompetencē, ES var īstenot savu politikas stratēģiju un iniciatīvu veidošanas kompetenci, iekļaujot ar SRHR saistītus jautājumus sabiedrības veselības un nediskriminācijas jomā, lai atbalstītu seksuālo un reproduktīvo tiesību jomas tiesību aktu un politikas labāku īstenošanu un uzlabotu informētību par tiem, kā arī veicinātu paraugprakses apmaiņu dalībvalstu starpā;

14. aicina dalībvalstis nodrošināt piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem, izmantojot uz tiesībām balstītu pieeju un bez jebkādas diskriminācijas etniskās izcelsmes, mājokļa statusa, migrācijas statusa, vecuma, invaliditātes, seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes, veselības vai ģimenes stāvokļa dēļ;

15. aicina dalībvalstu un kandidātvalstu valdības attīstīt kvalitatīvu valsts politiku attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo veselību sadarbībā ar plurālistiskām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, sniedzot visaptverošu informāciju par efektīvām un atbildīgām ģimenes plānošanas metodēm un nodrošinot vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīvu kontracepcijas metožu klāstam, kā arī izpratni par reproduktīvajām spējām;

16. aicina ES un tās dalībvalstis vākt un pārbaudīt visaptverošākus datus un statistiku par seksuālās un reproduktīvās veselības rādītājiem (STS, abortu un kontracepcijas rādītājiem, nenodrošinātu kontracepciju, pusaudžu grūtniecību utt.), nodalot tos vismaz pēc dzimuma un vecuma;

17. pauž bažas par ierobežojumiem attiecībā uz piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem un kontracepcijai valstīs, kas uzsākušas sarunas par pievienošanos ES; aicina šo valstu valdības pieņemt tiesību aktus un politikas pamatnostādnes, kas nodrošina vispārēju piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem, un sistemātiski apkopot informāciju, kura nepieciešama, lai uzlabotu situāciju seksuālās un reproduktīvās veselības jomā;

18. aicina dalībvalstis nodrošināt pastāvīgu finansējumu valsts dienestiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas sniedz pakalpojumus seksuālās un reproduktīvās veselības jomā;

19. aicina dalībvalstis sadarboties ar Komisiju, Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu un pilsonisko sabiedrību, lai izstrādātu Eiropas stratēģiju SRHR veicināšanai, un atbalstīt visaptverošu valsts stratēģiju izstrādi un īstenošanu seksuālās un reproduktīvās veselības jomā; ierosina pilnvarot Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu apkopot, analizēt un pārbaudīt datus un paraugprakses piemērus visas Eiropas mērogā, lai labāk izprastu šķēršļus seksuālās un reproduktīvās veselības profilakses un ārstniecības programmu iekļaušanai primārās veselības aprūpes sistēmās;

20. uzsver, ka pašreizējiem taupības pasākumiem ir negatīva ietekme — jo īpaši attiecībā uz sievietēm — uz sabiedrības veselības pakalpojumu kvalitāti, pieejamību cenas ziņā un iespējām tos saņemt, informāciju un programmām saistībā ar seksuālo un reproduktīvo veselību, kā arī uz ģimenes plānošanas un atbalsta organizācijām, NVO pakalpojumu sniedzējiem un sieviešu ekonomisko neatkarību; norāda, ka dalībvalstīm būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka piekļuve seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem netiek apdraudēta;

21. aicina dalībvalstis izstrādāt SRHR stratēģiju ar iedalītu budžetu, tās īstenošanas plānu un ar to saistīto uzraudzības sistēmu;

22. uzsver, ka ir ļoti būtiski, lai sievietēm būtu pieejamas ikgada ginekoloģiskās apskates un mamogrāfija, tādēļ nav pieņemams, ka dalībvalstis samazina šādu pakalpojumu apjomu, aizbildinoties ar krīzi un budžeta samazinājumiem;

23. mudina dalībvalstis dalīties ar paraugprakses piemēriem un pasākumu kopumiem seksuālās un reproduktīvās veselības politikas jomā;

24. mudina dalībvalstis un kandidātvalstis, ņemot vērā finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi uz sabiedrības veselības aizsardzības nozari, bez maksas vai finansiāli pieejamā veidā sniegt pielāgotu informāciju par kontracepciju, kontracepcijas pakalpojumus un citus seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumus, piemēram, ikgadējas ginekoloģiskās apskates un mamogrāfiju, kā arī STS profilakses, diagnosticēšanas un ārstēšanas pakalpojumus, ietverot kvalitatīvas profesionālās konsultācijas visām iedzīvotāju grupām, tostarp sievietēm lauku apvidos, jauniešiem, etniskajām minoritātēm, migrantiem, cilvēkiem ar invaliditāti un sociāli atstumtajiem iedzīvotājiem;

25. uzsver, ka SRHR ir sieviešu un vīriešu pamattiesības, kuras nedrīkst ierobežot reliģisku apsvērumu dēļ, piemēram, noslēdzot konkordātus;

26. uzsver — nodrošinot pamatbrīvību pieņemt lēmumus attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo dzīvi, tostarp par to, vai un kad dzemdēt bērnus, sievietēm, meitenēm un pāriem tiek dota iespēja aktīvi piedalīties izglītības un nodarbinātības procesos, kas veicina dzimumu līdztiesību, iekļaujošu un ilgtspējīgu attīstību un mazina nabadzību; norāda, ka iespēja lemt par labu mazākam bērnu skaitam, lai laika periods starp viņu dzimšanu būtu lielāks, ģimenēm potenciāli dod iespēju vairāk ieguldīt katra bērna izglītībā un veselības aprūpē;

Neplānota un nevēlama grūtniecība — kontracepcijas un drošu aborta pakalpojumu pieejamība

27. uzsver, ka individuālās, sociālās un ekonomiskās attīstības labad ir būtiski, lai sievietēm būtu tiesības brīvi un atbildīgi izvēlēties bērnu skaitu, radīšanas laiku un laikposmu līdz nākamā bērna radīšanai, kā noteikts starptautiskajās tiesībās;

28. uzsver, ka brīvprātīga ģimenes plānošana palīdz izsargāties no neplānotas un nevēlamas grūtniecības un mazina nepieciešamību veikt abortus;

29.  aicina dalībvalstis neliegt grūtniecēm, kuras vēlas veikt abortu, doties uz citām dalībvalstīm vai jurisdikcijām, kurās šī procedūra ir likumīga;

30. mudina dalībvalstis sekmēt zinātnisko pētniecību par vīriešu un sieviešu kontrolētām kontracepcijas metodēm, lai veicinātu atbildības sloga dalīšanu attiecībā uz kontracepciju;

31. uzsver, ka abortus nekādā gadījumā nedrīkst veicināt kā ģimenes plānošanas metodi;

32. uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāīsteno politika un pasākumi, kuru mērķis ir novērst abortu veikšanu sociālu vai ekonomisku apsvērumu dēļ un sniegt atbalstu mātēm un pāriem, kas nonākuši grūtībās;

33. iesaka, lai rūpēs par cilvēktiesībām un sabiedrības veselību dalībvalstīs tiktu nodrošināti likumīgi, droši un sabiedrības veselības aprūpes sistēmu ietvaros visiem pieejami kvalitatīvi abortu pakalpojumi, tostarp sievietēm nerezidentēm, kas bieži meklē šos pakalpojumus citās valstīs, jo viņu izcelsmes valstī ir ierobežojoši tiesību akti attiecībā uz abortu veikšanu, un novērst slepenus abortus, kuri nopietni apdraud sieviešu fizisko un garīgo veselību;

34. uzsver — pat ja aborts ir likumīgs, tā veikšanu bieži vien novērš vai kavē šķēršļi piekļuvei attiecīgajiem pakalpojumiem, piemēram, uz pārliecību balstītas atteikšanās plašs izmantojums, medicīniski nevajadzīgi gaidīšanas periodi vai neobjektīvas konsultācijas; uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāregulē un jāuzrauga uz pārliecību balstītas atteikšanās izmantojums pamatprofesijās, lai nodrošinātu, ka reproduktīvās veselības aprūpe ir garantēta kā indivīda tiesības, vienlaikus nodrošinot piekļuvi likumīgiem pakalpojumiem un atbilstīgas kvalitatīvas sabiedriskās norīkojumu sistēmas; uzsver, ka uz pārliecību balstītas atteikšanās tiesības ir individuālas tiesības, nevis kolektīva politika, un konsultācijām ir jābūt konfidenciālām, nepaužot nosodījumu; pauž bažas par to, ka medicīnas personāls ir spiests atteikt SRHR pakalpojumu sniegšanu reliģisku organizāciju slimnīcās un klīnikās visā ES;

35. mudina dalībvalstis veikt mērķtiecīgus pasākumus, lai risinātu tādu neaizsargātu cilvēku īpašās vajadzības, kurus apdraud marginalizācija un sociālā un ekonomiskā atstumtība, jo īpaši jaunu sieviešu lauku apvidos vajadzības, jo viņām ekonomisko un sociālo problēmu dēļ var būt grūti piekļūt mūsdienīgiem kontracepcijas līdzekļiem, it sevišķi pašreizējās ekonomiskās krīzes laikā;

36. aicina visas dalībvalstis nodrošināt, lai veselības aprūpes speciālisti, kas veic abortus un sniedz ar tiem saistītus pakalpojumus, netiktu apsūdzēti vai sodīti saskaņā ar jebkādu krimināltiesību instrumentu par šo pakalpojumu sniegšanu;

37. aicina dalībvalstu un kandidātvalstu valdības nesaukt pie atbildības sievietes, kurām veikts nelikumīgs aborts;

38. iesaka dalībvalstīm turpināt sniegt informāciju un pakalpojumus, kas vajadzīgi, lai saglabātu zemu māšu mirstības līmeni, un veikt turpmākus pasākumus, lai samazinātu māšu mirstību un nodrošinātu kvalitatīvu pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpi;

Attiecībā uz visaptverošu dzimumizglītību un jauniešiem īpaši piemērotiem pakalpojumiem

39. aicina dalībvalstis nodrošināt vispārēju piekļuvi visaptverošai SRHR informācijai, izglītībai un pakalpojumiem; mudina tās nodrošināt, lai šī informācija aptvertu dažādas mūsdienīgas ģimenes plānošanas un konsultēšanas metodes, profesionālu palīdzību dzemdībās un tiesības saņemt neatliekamo ginekoloģisko un dzemdību palīdzību, kā arī lai tā būtu nekritiska un zinātniski precīza attiecībā uz aborta veikšanas pakalpojumiem;

40. uzsver, ka jauniešu līdzdalība, sadarbojoties ar citām ieinteresētajām personām, piemēram, vecākiem, programmu izstrādē, īstenošanā un vērtēšanā ir būtiska visaptverošas dzimumizglītības efektivitātei; kā labu risinājumu iespēju veicināšanai mudina dzimumizglītībā iesaistīt vienaudžus izglītotājus un aicina dalībvalstis un kandidātvalstis izmantot dažādas citas uz jauniešiem orientētas metodes, piemēram, reklāmas kampaņas, sociālo mārketingu prezervatīvu un citu kontracepcijas metožu lietošanai un tādas iniciatīvas kā konfidenciāli palīdzības tālruņi;

41. aicina dalībvalstis noteikt, ka dzimumizglītības stundas ir obligātas visiem skolēniem pamatskolā un vidusskolā, un nodrošināt iespēju ieviest šo priekšmetu skolu programmās; uzsver, ka ir regulāri jāpārskata un jāatjauno dzimumizglītības mācības un īpaši jāuzsver tādi jautājumi kā cieņa pret sievieti un dzimumu līdztiesība;

42. uzsver, ka dzimumizglītība ir jāplāno un jāīsteno holistiskā, uz tiesībām balstītā un labvēlīgā veidā, uzsverot dzīves iemaņu veidošanu un aptverot gan psihosociālos, gan arī biomedicīniskos seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību aspektus;

43. uzsver, ka pusaudžu seksuālās un reproduktīvās veselības vajadzības atšķiras no pieaugušo vajadzībām; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai pusaudžiem būtu pieejami lietotājam draudzīgi pakalpojumi, kuros pienācīgi ņem vērā viņu bažas un tiesības attiecībā uz konfidencialitāti un privātumu;

44. aicina dalībvalstis nodrošināt pusaudžiem piemērotus seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumus, kas atbilstu viņu vecumam, briedumam un spēju attīstībai, nebūtu diskriminējoši dzimuma, ģimenes stāvokļa, invaliditātes vai seksuālās orientācijas vai identitātes dēļ un būtu pieejami bez vecāku vai aizbildņu piekrišanas;

45. aicina dalībvalstis visiem bērniem un pusaudžiem nodrošināt obligātu, vecumam atbilstīgu izglītību par seksualitāti un attiecībām, kurā ievēro dzimumu atšķirības un kuru pasniedz jauktu dzimumu grupām;

46. aicina dalībvalstis izstrādāt un ieviest pēcdiploma izglītības un apmācības programmas un kursus medicīnas studentiem un veselības aprūpes darbiniekiem par jautājumiem saistībā ar seksuālo veselību un reproduktīvajām tiesībām, lai nodrošinātu kvalitatīvus ieteikumus sievietēm un pāriem par to, cik lielu ģimeni veidot, pamatojoties uz viņu veselības stāvokli un personiskajām un karjeras prasībām;

47. mudina dalībvalstis veikt pasākumus, lai novērstu visus šķēršļus, kas pusaudzēm un pusaudžiem neļauj piekļūt drošām, efektīvām un cenas ziņā pieejamām kontracepcijas metodēm, tostarp prezervatīviem, un sniegt skaidru informāciju par kontracepcijas līdzekļiem;

48. atgādina dalībvalstīm, ka tām ir jānodrošina, lai bērni un jaunieši vecumam atbilstīgā veidā un ievērojot dzimumu atšķirības, varētu izmantot savas tiesības pieprasīt, saņemt un sniegt informāciju saistībā ar seksualitāti, tostarp seksuālo orientāciju, dzimumidentitāti un dzimuma izpausmi;

49. uzstāj, ka dalībvalstīm jāizstrādā pasākumi, ar ko nodrošināt darbu jaunām un nepilngadīgām mātēm un topošajām mātēm, lai sniegtu viņām atbalstu to problēmu risināšanā, kas saistītas ar agrīnu grūtniecību, un novērstu jaundzimušo nogalināšanas gadījumus;

50. uzsver, ka dzimumizglītībā ir jāiekļauj cīņa pret stereotipiem, aizspriedumiem, visu veidu vardarbību dzimuma dēļ un vardarbību pret sievietēm un meitenēm, jāizskaidro un jāatmasko diskriminācija dzimuma un seksuālās orientācijas dēļ, kā arī jācīnās pret strukturālajiem šķēršļiem, kas liedz būtisku līdztiesību, jo īpaši sieviešu un vīriešu līdztiesību, kā arī jāuzsver savstarpējā cieņa un dalītā atbildība;

51. uzsver, ka dzimumizglītībā ir jāiekļauj nediskriminējoša informācija par LGBTI personām un jārada par tām labvēlīgs priekšstats, lai efektīvi atbalstītu un aizsargātu LGBTI jauniešu tiesības;

52. šajā sakarībā uzsver, ka dzimumizglītība ir īpaši nepieciešama, jo jauniešiem kopš agrīna vecuma ir piekļuve pornogrāfiskam un pazemojošam saturam, jo īpaši internetā; tādēļ uzsver, ka dzimumizglītībai ir jāveido daļa no plašākas atbalstošas pieejas jauniešu emocionālajai attīstībai, lai viņi varētu veidot uz savstarpēju cieņu balstītas attiecības; mudina dalībvalstis ieviest kampaņas, kas vērstas uz vecākiem un pieaugušajiem, kuri strādā ar jauniešiem, lai padziļinātu viņu izpratni par pornogrāfijas kaitīgo ietekmi uz pusaudžiem;

53. arī aicina dalībvalstis risināt pamatnepieciešamību pēc vispārējas dzimumizglītības, kas ietver attiecību emocionālos aspektus, ņemot vērā jaunu meiteņu seksualizāciju jauniešiem pieejamajā audiovizuālajā un digitālajā saturā;

54. aicina dalībvalstis saistībā ar dzimumizglītību orientēties uz seksuāli transmisīvo slimību (STS), tostarp HIV, profilaksi, veicinot drošus dzimumsakarus un atvieglinot piekļuvi aizsardzības līdzekļiem;

Attiecībā uz STS profilaksi un ārstēšanu

55. aicina dalībvalstis nodrošināt tūlītēju un vispārēju piekļuvi STS ārstēšanai drošā un nekritiskā veidā;

56. aicina dalībvalstis saglabāt un paaugstināt tās informācijas kvalitāti un līmeni, kas ir pieejama plašai sabiedrībai, un pilnveidot savu politiku nolūkā palielināt informētību par STS, jo īpaši HIV/AIDS, pamatojoties uz jaunākajiem medicīnas sasniegumiem un praksēm, par veidiem, kā tiek pārnestas slimības, kā arī par profilakses metodēm un par to, kā izvairīties no nevēlamas grūtniecības;

57. aicina dalībvalstis papildus brīvprātīgai konsultēšanai un pārbaudēm nodrošināt arī profilakses pasākumus;

58. aicina Komisiju un dalībvalstis pievērsties īpašām SRHR cilvēkiem, kam ir HIV/AIDS, uzmanību vēršot uz sieviešu un riskam pakļauto iedzīvotāju vajadzībām, tostarp prostitūcijā iesaistīto personu, cietumnieku, migrantu un injicējamo narkotiku lietotāju vajadzībām, jo īpaši integrējot piekļuvi pārbaudēm un ārstēšanai un novēršot sociālekonomiskos pamatfaktorus, piemēram, dzimumu līdztiesības trūkumu un diskrimināciju, kas sievietēm un riskam pakļautajiem iedzīvotājiem rada apdraudējumu saslimt ar HIV/AIDS;

59. aicina ES veicināt jaunu un uzlabotu, pieņemamu, nedārgu, pieejamu un kvalitatīvu HIV/AIDS un citu STS, kā arī novārtā atstātu tropisko slimību profilakses, diagnostikas un ārstēšanas tehnoloģiju pētniecību un izstrādi un veikt ieguldījumus šo tehnoloģiju pētniecībā un izstrādē, lai mazinātu attiecīgo slimību radīto slogu mātes un bērna veselībai;

60. aicina dalībvalstis ieviest efektīvas un iekļaujošas HIV profilakses stratēģijas un atcelt normatīvos aktus, kas paredz sankcijas un pauž naidīgu attieksmi pret cilvēkiem, kuriem ir HIV/AIDS, jo šie tiesību akti tiek uzskatīti par neefektīviem un pat HIV profilaksi traucējošiem;

61. mudina Komisiju un dalībvalstis atvieglināt piekļuvi informācijai, vakcīnām un ārstēšanai, lai aizsargātu jaundzimušos no HIV infekcijas grūtniecības laikā un lai inficēšanās gadījumā bez kavēšanās nodrošinātu piemērotu pēcdzemdību ārstēšanu;

Attiecībā uz vardarbību, kas saistīta ar seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām

62. nosoda visus pārkāpumus pret sieviešu fizisko neaizskaramību, kā arī kaitīgas paražas, kuru mērķis ir kontrolēt sieviešu seksualitāti un reproduktīvo pašnoteikšanos, jo īpaši sieviešu ģenitāliju kropļošanu; uzsver, ka šie ir nopietni cilvēktiesību pārkāpumi un dalībvalstis ir atbildīgas par to steidzamu risināšanu;

63. iesaka dalībvalstīm nodrošināt, lai sievietes un vīrieši no visām sociālajām un etniskajām grupām dotu pilnīgi apzinātu piekrišanu visiem medicīnas pakalpojumiem un procedūrām, piemēram, kontracepcijas pakalpojumiem, sterilizācijai un abortiem; aicina dalībvalstis ieviest procedūras, kas nodrošina brīvību no necilvēcīgas un pazemojošas rīcības reproduktīvās veselības aprūpes vidē, īpašu uzmanību pievēršot aizturēšanas centriem, cietumiem, psihiatriskajām slimnīcām un veco ļaužu aprūpes iestādēm;

64. atgādina, ka seksuālajai vardarbībai pret sievietēm vai to seksuālai kontrolei, piemēram, izvarošanai, tostarp izvarošanai laulībā, sieviešu ģenitāliju kropļošanai, seksuālajai vardarbībai, asinsgrēkam, seksuālajai izmantošanai, seksuālās uzmākšanās gadījumiem un piespiedu agrīnām vai bērnu laulībām ir postoša ilgtermiņa ietekme uz sieviešu un meiteņu seksuālo un reproduktīvo veselību, kā arī uz viņu pašcieņu un iespējām; aicina dalībvalstis pievērsties nepieciešamībai aizsargāt sievietes un meitenes no šādas varmācības un sniegt pakalpojumus vardarbības upuriem, atbalstot izglītības programmas gan valsts, gan kopienas mērogā, un veltīt galveno uzmanību vardarbības novēršanas pasākumiem, paredzot smagus sodus vainīgajiem, tostarp kriminālatbildību par seksuālo piespiešanu;

65. aicina dalībvalstis parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu;

66. aicina dalībvalstis un kandidātvalstis nodrošināt, lai sieviete, kurai pēc izvarošanas iestājusies grūtniecība, un citos gadījumos, kad ir nopietns sievietes veselības vai dzīvības apdraudējums, var veikt abortu, nodrošinot visus veselības un likumīgus aizsardzības pasākumus bez jebkādiem ierobežojumiem;

67. uzsver, ka SRHR ir jāiekļauj pastāvošajos starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos un galvenajos politiskās vienprātības dokumentos; pauž nožēlu, ka ES viedoklis, kas tika pausts, gatavojoties ilgtspējīgai attīstībai veltītajai ANO konferencei (Rio+20), kurā tika atzīts, ka SRHR ir jautājums, kas ir būtisks dažādās jomās un ir viens no galvenajiem attīstības politikas aspektiem, ANO noslēguma dokumentā netika atspoguļots vienotas ES nostājas trūkuma dēļ;

68. aicina dalībvalstis nodrošināt ICPD+20, Pekina+20 un Rio+20 procesu iekļaušanu programmā laikposmam pēc 2015. gada;

Attiecībā uz SRHR un oficiālo attīstības palīdzību (OAP)

69. atgādina dalībvalstīm, ka ieguldījumi reproduktīvajā veselībā un ģimenes plānošanā ir izmaksu ziņā vieni no izdevīgākajiem (attiecībā uz attīstību) un efektīvākajiem veidiem valsts ilgtspējīgas attīstības veicināšanai;

70. uzsver izglītības un izpratnes par seksuālo un reproduktīvo veselību padziļināšanas nozīmi kā būtisku sieviešu veselības programmas daļu jaunattīstības valstīs;

71. aicina Komisiju saskaņā ar attīstības sadarbības instrumenta tematisko sadalījumu atļaut izveidot īpašu pozīciju attiecībā uz SRHR, kā arī nodrošināt pietiekamu SRHR darba kārtības finansējumu visos atbilstīgajos instrumentos;

72. atgādina, ka jaunattīstības valstīs ir steidzami nepieciešami apmācīti veselības aprūpes darbinieki un ka ar finansiāliem stimuliem un atbalstu apmācībai ir jānovērš apmācītu veselības aprūpes speciālistu emigrācija; uzsver, ka saistībā ar HIV un SRHR svarīgi ir integrēti veselības aprūpes pakalpojumi, kā arī pilsoniskās sabiedrības, vietējo pašpārvalžu, kopienu, sabiedrības veselības bezpeļņas organizāciju un brīvprātīgo organizāciju iesaistīšana visos veselības aprūpes pakalpojumu izveides līmeņos; īpaši uzsver, ka ir jāatvieglina piekļuve ar SRHR saistītiem veselības aprūpes pakalpojumiem lauku un attālos apvidos;

73. atbalsta Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Ieteikumu Nr. 1903 (2010), kurā ieteikts piešķirt 0,7 % no nacionālā kopienākuma OAP; aicina ES saglabāt šo apņemšanos, finansējot un īstenojot 2014.–2020. gada Eiropas ārējo darbību instrumentus un Eiropas Attīstības fondu;

74. uzsver to, ka dažās jaunattīstības valstīs, kas ir ES partnervalstis, epidēmijas, tostarp HIV epidēmija, nopietni kavē attīstību;

75. mudina organizācijas, kas saņem ES līdzekļus HIV/AIDS apkarošanai un/vai veselības aizsardzībai, izstrādāt skaidru, precīzu un pārredzamu stratēģiju, kā tās savos intervences pasākumos var iekļaut SRHR un HIV pamatprofilaksi;

76. aicina ES nodrošināt, lai Eiropas attīstības sadarbībā tiktu pieņemta uz cilvēktiesībām balstīta pieeja un lai tai būtu stabils un skaidrs mērķis, kā arī noteikti mērķi saistībā ar SRHR, īpašu uzmanību pievēršot ģimenes plānošanas pakalpojumiem, māšu un jaundzimušo mirstībai, drošiem abortiem, kontracepcijai, HIV/AIDS un citu seksuāli transmisīvo slimību profilaksei un apkarošanai, kā arī tādu prakšu izbeigšanai kā sieviešu ģenitāliju kropļošana, agrīnas un/vai piespiedu laulības, selektīvi aborti augļa dzimuma dēļ un piespiedu sterilizācija;

77. aicina ES delegācijas strādāt kopā ar attiecīgajām valdībām, lai izstrādātu un īstenotu politiku, kurā galvenā uzmanība veltīta sieviešu un meiteņu vērtības palielināšanai sabiedrībā nolūkā apkarot dzimumu līdztiesības trūkumu, sieviešu un meiteņu diskrimināciju un tādas sociālās normas, kur priekšroka tiek dota dēliem, kas ir par iemeslu pirmsdzemdību dzimumu atlasei, jaundzimušu meitenīšu nogalināšanai un sieviešu dzimuma augļu abortiem, kā arī agras un uzspiestas laulības un sieviešu ģenitāliju kropļošanu; uzsver, ka centieni ierobežot dzimumu atlasi nedrīkst kavēt vai samazināt sieviešu tiesības uz piekļuvi likumīgām seksuālās un reproduktīvās veselības tehnoloģijām un pakalpojumiem;

78. mudina ES un tās dalībvalstu humāno palīdzību sniegt tādā veidā, lai tā būtu patiešām brīva no ierobežojumiem, ko humānās palīdzības sniegšanai ir noteikušas ASV vai citi līdzekļu devēji, jo īpaši nodrošinot, lai sievietēm un meitenēm, kas kļuvušas par izvarošanas upuriem bruņotu konfliktu situācijās, ir pieejama iespēja veikt abortu;

79. mudina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) cilvēktiesību dialogos risināt jautājumus par šķēršļiem, ar kuriem saskaras cilvēki, cenšoties piekļūt reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem un īstenot savas seksuālās un reproduktīvās tiesības;

80. atgādina par Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD) Kairā 1994. gadā pieņemtās Rīcības programmas īstenošanu, kurā tika atzīts, ka seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības ir pamats ilgtspējīgai attīstībai;

81. šajā sakarībā mudina Komisiju tās attīstības prioritātēs saglabāt mērķi novērst visus šķēršļus attiecībā uz piekļuvi kvalitatīviem, nedārgiem, pieņemamiem un pieejamiem seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem, pirmsdzemdību un mātes veselības aprūpes pakalpojumiem, tostarp brīvprātīgai ģimenes plānošanai, kontracepcijas līdzekļiem un drošai grūtniecības pārtraukšanai, un jaunatnei draudzīgiem pakalpojumiem, tajā pašā laikā cīnoties pret dzimumu diskrimināciju, kas izraisa selektīvus abortus augļa dzimuma dēļ, piespiedu abortus un sterilizāciju, seksuālu vardarbību, kā arī nodrošinot apgādi ar seksuālās un reproduktīvās veselības produktiem, pirmsdzemdību laikā nepieciešamajiem un mātes veselības aprūpes produktiem, HIV profilaksi, HIV slimnieku ārstēšanu, apkopi un atbalstu bez diskriminācijas;

82. aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt, lai Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD+20) darbības pārskatīšanas procesa rezultātā tiktu veikta visaptveroša to aspektu pārskatīšana, kuri saistīti ar seksuālo un reproduktīvo tiesību pilnīgu izmantošanu, un lai tiktu atkārtoti apstiprināta stingra un progresīva pieeja seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām visiem saskaņā ar starptautiskiem cilvēktiesību standartiem un stiprināta valdību pārskatatbildība par izvirzīto mērķu sasniegšanu; jo īpaši aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt, lai pārskatīšanas process tiktu veikts līdzdalības veidā un dažādām ieinteresētajām personām, tostarp pilsoniskajai sabiedrībai, kā arī sievietēm, pusaudžiem un jauniešiem, tiktu dota iespēja jēgpilni piedalīties; atgādina, ka šīs pārskatīšanas programma ir jābalsta uz cilvēktiesībām un tajā jāvelta īpaša vērība seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām;

83. aicina Komisiju, EĀDD un jo īpaši ES delegācijas uz vietas pilnībā apzināties, ka SRHR un pirmsdzemdību un mātes veselības aprūpe ir nozīmīgi faktori iekļaujošai un ilgtspējīgai attīstībai, ņemot vērā cilvēces attīstību, pārvaldību, dzimumu līdztiesību un cilvēktiesības, jauniešu un sieviešu ekonomisko iespēju palielināšanai valsts līmenī, kā arī nozīmīgi faktori pašreizējā ES programmu izstrādes procesā laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam;

84. mudina ES nodrošināt, lai iedzīvotāju dinamikas un iekļaujošas un ilgtspējīgas attīstības saikne un SRHR būtu globālās attīstības sistēmas prioritāte laikposmā pēc 2015. gada, kur visi cilvēki neatkarīgi no sociālā statusa, vecuma, seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes, rases, tautības, invaliditātes, reliģijas vai pārliecības var īstenot savas cilvēktiesības, tostarp ar seksuālo un reproduktīvo veselību saistītās tiesības; uzsver, ka ES nostājai šajā jautājumā jābūt vienotai, saskaņotai un vadošai;

85. atgādina, ka sievietēm visā pasaulē, kurām ir iestājusies nevēlama grūtniecība, vajadzētu būt iespējai viegli saņemt uzticamu informāciju un konsultācijas; atgādina, ka arī būtu jānodrošina kvalitatīvi un visaptveroši veselības aprūpes pakalpojumi un palīdzība;

86. aicina ES un tās dalībvalstis ievērot savas saistības un pilnīgi un efektīvi īstenot Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību rīcības programmu un to pārskata konferenču rezultātus;

87. mudina Komisiju un EĀDD atbalstīt valstu valdību, vietējo varas iestāžu un pilsoniskās sabiedrības atbildību un vadību attiecībā uz SRHR nodrošināšanu un veicināšanu, kuras ir vispārējas un kuru pamatā ir jābūt kopīgai atbildībai;

88. aicina Parlamentu pievērsties SRHR pārkāpumu jautājumam Parlamenta gada ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā;

°

°         °

89. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1)

OV C 59 E, 23.2.2001., 133. lpp.

(2)

OV C 320 E, 15.12.2005., 12. lpp.

(3)

OV C 348 E, 21.12.2010., 11. lpp.

(4)

OV L 224, 6.9.2003., 1. lpp.

(5)

OV L 403, 30.12.2006., 9. lpp.

(6)

OV L 142, 30.04.2004., 1. lpp.

(7)

OV C 305, 31.10.1994., 80. lpp.

(8)

OV C 211, 22.7.1996., 31. lpp.

(9)

OV C 271, 12.11.2003., 219. lpp.

(10)

OV L 142, 30.4.2004., 1. lpp.

(11)

OV C 295, 4.12.2009.

(12)

OV C 296 E, 2.10.2012., 26. lpp.

(13)

OV C 251 E, 31.8.2013., 1. lpp.

(14)

Unicef ziņojums ‘Opportunity in crisis: preventing HIV from early adolescence to young adulthood’ („Iespēja krīzes laikā — HIV profilakse no pirmajiem pusaudža gadiem līdz agrīnā brieduma periodam”), 2011. gads.


PASKAIDROJUMS

Ik gadu Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas ietvaros valstis tiek sarindotas atbilstoši to dzimumu nelīdztiesības līmenim. Dzimumu nelīdztiesības koeficientu mēra, ņemot vērā priekšrocību trūkumu dzimuma dēļ trijos dzīves aspektos — reproduktīvajā veselībā, iespējās un darba tirgū.(1) Šajā ziņojumā uzmanība ir vērsta uz pirmo elementu un attiecīgajām tā tiesībām, apskatot to ne tikai kā cilvēktiesību jautājumu, bet arī kā dzimumu līdztiesības nodrošināšanas līdzekli.

ES dalībvalstis, kas ir vienas no attīstītākajām valstīm pasaulē, ieņem vadošo pozīciju globālajā valstu novērtējumā attiecībā uz to iedzīvotāju reproduktīvās veselības stāvokli.(2) Tomēr pieejamajos dalībvalstu datos atklājas ievērojama atšķirība sieviešu seksuālās un reproduktīvās veselības jomā visā Eiropā.

Eiropas Parlaments (EP) dažādos pasākumos ir paudis savu atbalstu attiecībā uz ieguldījumiem seksuālajā un reproduktīvajā veselībā un tiesībās (SRHR). Stingra ES nostāja SRHR jautājumā būs iespējama tikai ar ievērojamu šīs iestādes atbalstu.

Ziņojums ir sagatavots ļoti svarīgā brīdī. Pašreizējā politiskā un ekonomiskā situācija apdraud SRHR ievērošanu. Pašreizējās finanšu krīzes un ekonomikas lejupslīdes un ar to saistīto valsts budžetu samazinājumu dēļ dalībvalstu vidū novērojama tendence paātrināt veselības aprūpes dienestu privatizāciju un pazemināt veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātes līmeni un piekļuvi tiem(3). Turklāt visā Eiropā ir radusies ļoti konservatīva nostāja attiecībā uz SRHR. Kā skaidri atklājies tādās valstīs kā Spānija un Ungārija un tādos reģionālos forumos kā Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, Eiropas Sociālo tiesību komiteja un pat EP, aizvien spēcīgāka un skaļāka kļūst opozīcija, kas neatbalsta izvēli. Ņemot vērā šos uzbrukumus, ir vēl jo būtiskāk, ka EP atbalsta seksuālās un reproduktīvās tiesības kā cilvēktiesības un nodrošina lietderīgu apkopojumu par SRHR pašreizējo stāvokli Eiropas līmenī.

Seksuālā un reproduktīvā veselība

PVO apgalvo, ka „reproduktīvajā veselībā pievēršas reproduktīvajiem procesiem, funkcijām un sistēmai visos dzīves posmos. Tāpēc [tā] nozīmē, ka cilvēkiem var būt atbildīga, apmierinoša un droša dzimumdzīve un ka viņi spēj vairoties un ir tiesīgi izvēlēties, vai, kad un cik bieži to darīt. Tas ietver arī vīriešu un sieviešu tiesības būt informētiem par drošām, efektīvām, cenu ziņā pieejamām un pieņemamām viņu izvēlētām auglības regulēšanas metodēm, kā arī piekļuvi tām, un tiesības piekļūt atbilstošiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kas veicinās sievietēm drošu grūtniecību un dzemdības un nodrošinās pāriem vislielākās iespējas ieņemt veselīgu zīdaini.”(4)

Seksuālā veselība tiek definēta kā „fiziska, emocionāla, garīga un sociāla labklājība saistībā ar seksualitāti; tā nenozīmē tikai slimības, disfunkcijas vai nespēcīguma neesamību. Lai nodrošinātu seksuālo veselību, ir nepieciešama pozitīva un cieņpilna pieeja attiecībā uz seksualitāti un dzimumattiecībām, kā arī uz iespēju gūt patīkamu un drošu seksuālo pieredzi bez piespiešanas, diskriminācijas un vardarbības. Lai iegūtu un saglabātu seksuālo veselību, jāievēro, jāaizsargā un jāīsteno visu personu seksuālās tiesības.”(5)

Seksuālās un reproduktīvās tiesības

Seksuālo un reproduktīvo veselību nodrošina seksuālās un reproduktīvās tiesības. Kā atzīts Pekinas rīcības platformas (1995. gads) 96. pantā, šo tiesību pamatā ir cilvēka tiesības uz līdztiesību un cieņu.

Seksuālajās un reproduktīvajās tiesībās, tostarp tiesībās uz mātes veselības aprūpi un ģimenes plānošanu, iekļautas gan brīvības, gan tiesības saistībā ar daudzām jau izveidotām pilsoniskajām, politiskajām, ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Lai gan abas šīs tiesības nav savstarpēji aizstājamas, reproduktīvās tiesības ir viens no seksuālo tiesību aspektiem, tāpat arī seksuālās tiesības ir viens no reproduktīvo tiesību aspektiem.(6)

Māšu mirstība

Lai gan lielākajā daļā dalībvalstu joprojām ir ļoti zemi māšu mirstības rādītāji (MMR) (2–10 māšu nāves gadījumi uz 100 000 dzīviem jaundzimušajiem)(7), dažās dalībvalstīs šie rādītāji ir ievērojami augstāki (Latvijā — 34, Rumānijā — 27, Ungārijā —21 un Luksemburgā — 20). Vairākās dalībvalstīs novērojama pozitīva tendence, piemēram, no 1990. līdz 2010. gadam Rumānijas MMR ir samazinājies no 170 uz 27, Latvijas — no 54 uz 34, Bulgārijas — no 24 uz 11, Lietuvas — no 34 uz 8. Tomēr tajā pašā laikā citās dalībvalstīs novērojamas satraucošas tendences un svārstības; Luksemburgas plānotais MMR ir strauji pieaudzis no 6 (1990. gadā) uz 20 (2010. gadā), bet Ungārijai izdevies pazemināt MMR no 23 (20. gadsimta deviņdesmitajos gados) uz 10 (21. gadsimta sākumā), taču 2010. gadā tas atkal pieauga līdz 21.(8) Eiropas Parlaments 2012. gada 13. decembra rezolūcijā par ikgadējo 2011. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un ES politiku šajā jautājumā atgādināja, ka, lai novērstu māšu mirstību un saslimstību, ir nepieciešams efektīvi veicināt un aizsargāt sieviešu un meiteņu cilvēktiesības, jo īpaši viņu tiesības uz dzīvi, izglītību, informāciju un veselību. EP uzsvēra, ka tāpēc ES jābūt lielai nozīmei, lai sniegtu ieguldījumu tādu novēršamu sarežģījumu samazināšanā, kas rodas pirms grūtniecības un dzemdībām, to laikā vai pēc tām.

Datu vākšana

Daudzas valstis nevāc nepieciešamos datus, lai pilnībā novērtētu reproduktīvo un seksuālo veselību. Piemēram, vairāk nekā divām trešdaļām dalībvalstu nav procentuālas informācijas par grūtniecēm, kas veikušas vismaz vienu pirmsdzemdību vizīti, un vairāk nekā vienai ceturtdaļai dalībvalstu nav procentuālu datu par dzemdībām, kurās piedalījies izglītots veselības aprūpes profesionālis.(9) Lai gan dažās augsti attīstītās valstīs šādu datu vākšanu var uzskatīt par lieku, tie tomēr ir būtiski rādītāji, kas ļauj pastāvīgi pārraudzīt reproduktīvās veselības standartus. Dalībvalstīm jāvāc un jāpārrauga visaptverošāki dati un statistika par seksuālās un reproduktīvās veselības rādītājiem (STI, aborta un kontracepcijas rādītājiem, neizmantotu kontracepciju, pusaudžu grūtniecību utt.), iedalot tos vismaz pēc dzimuma un vecuma. Lai gūtu labāku pārskatu par situāciju visā Savienībā, Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam jābūt pilnvarotam nodrošināt datu un paraugprakses gadījumu apkopojumu un analīzi.

Dzimumizglītība

Vairumā dalībvalstu obligātā dzimumizglītība ir noteikta valsts tiesību aktos, lai gan atšķiras saturs un kvalitāte. Saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem dzimumizglītības paraugprakse novērojama Beniluksā un Ziemeļvalstīs, Francijā un Vācijā. Austrumeiropā un Dienvideiropā esošajās dalībvalstīs ir nepilnīgas dzimumizglītības programmas vai tādu nav vispār.(10)

Augstāki pusaudžu grūtniecības, aborta un seksuāli transmisīvo slimību (STS) rādītāji parasti ir saistīti ar nepilnīgu vai nepietiekamu dzimumizglītību. Pašreizējie ES dati atbilst šim priekšnosacījumam, ko apliecina fakts, ka augstākie pusaudžu grūtniecības un aborta rādītāji ir Austrumeiropā esošajās dalībvalstīs(11).

Lai gan vispārējā tendence apliecina, ka dzimumizglītības programmas palēnām uzlabojas, ir nepieciešams noteikt kopīgus mērķus un paraugpraksi ES valstīs, lai veicinātu dzimumizglītības standartu saskaņošanu un sniegtu ieguldījumu vienlīdzīgākā seksuālajā un reproduktīvajā veselībā visai Eiropas jaunatnei.

Pusaudžu grūtniecības rādītāji un nevēlama grūtniecība

Pusaudžu grūtniecības rādītāji(12) dalībvalstu vidū būtiski atšķiras. Zemākie pusaudžu grūtniecības rādītāji (5–9 dzemdības gadā) pašlaik ir Nīderlandē, Slovēnijā, Dānijā, Zviedrijā, Kiprā, Itālijā, Luksemburgā un Somijā. Nedaudz augstāki pusaudžu grūtniecības rādītāji (10–20 dzemdības) ir vairumā dalībvalstu: Vācijā, Austrijā, Francijā, Beļģijā, Grieķijā, Spānijā, Čehijā, Latvijā, Polijā, Portugālē, Īrijā, Lietuvā, Ungārijā un Maltā. Augstākie pusaudžu grūtniecības rādītāji ir Slovākijā (22), Igaunijā (24), Apvienotajā Karalistē (26), Rumānijā (40) un Bulgārijā (44).

Par spīti pozitīvajām tendencēm dažās dalībvalstīs, ievērojamā atšķirība starp Nīderlandes (5), Apvienotās Karalistes (26) un Bulgārijas (44) pusaudžu grūtniecības rādītājiem liecina, ka lielai daļai ES jauniešu joprojām trūkst nepieciešamo iemaņu un zināšanu, lai veiktu atbildīgu seksuālo un reproduktīvo izvēli.

Neņemot vērā to, ka vairums pusaudžu grūtniecību ir neplānotas un jaunietes kopumā nav gatavas uzņemties mātes rūpes, pusaudžu grūtniecība bieži vien rada ilglaicīgas sekas. Ar grūtniecību saistītas veselības problēmas biežāk ir novērojamas pusaudžu, nevis pieaugušo grūtniecības laikā (piemēram, priekšlaicīgas dzemdības, jaundzimušā nāve). Pētījumos arī apliecināts, ka pusaugu mātes, visticamāk, neabsolvēs vidusskolu un dzīvos nabadzībā. Turklāt pusaudžu bērni bieži vien piedzimst ar nepietiekamu svaru un saskaras ar veselības un attīstības problēmām.(13)

Pieaugušas sievietes arī saskaras ar nevēlamu grūtniecību, kam var būt vairāki iemesli: kontracepcijas neiedarbošanās, nepareiza vai nepastāvīga kontracepcijas izmantošana, dzimumpartneri, kas iebilst pret kontracepcijas lietošanu, piespiedu dzimumattiecības vai izvarošana vai veselības apsvērumi. PVO uzsver, ka „pat plānota grūtniecība var kļūt nevēlama apstākļu maiņas dēļ.”(14)

Aborts

Aborts pēc pieprasījuma ir likumīgi atļauts 20 dalībvalstīs. No pārējām septiņām dalībvalstīm trijās dalībvalstīs (Kiprā, Somijā, Lielbritānijā) ir nodrošināta ierobežojošo pamatojumu plaša interpretācija, bet pārējās trijās dalībvalstīs (Īrijā, Luksemburgā, Polijā) ierobežojošo pamatojumu šaurās interpretācijas un vispārējās nevēlēšanās veikt abortu vai baiļu no tā dēļ (ziņoti) likumīgi aborti tiek veikti reti vai netiek veikti nemaz. Malta ir vienīgā dalībvalsts, kurā ar likumu ir aizliegts aborts bez jebkādiem izņēmumiem.(15) Ierobežojošais pamatojums, kas atļauj veikt abortu, var ietvert gadījumus, kad sievietes dzīvība vai fiziskā un/vai garīgā veselība ir pakļauta riskam, augļa invaliditātes gadījumā, izvarošanas gadījumā vai medicīnisku vai sociālekonomisku apsvērumu dēļ. Vairumā dalībvalstu grūtniecības ierobežojums, kad var veikt abortu, ir 12 nedēļas. Maksa par abortu katrā dalībvalstī ievērojami atšķiras; valstīs, kurās valsts apdrošināšana sedz abortu, tas parasti tiek veikts tikai gadījumos, kuriem ir medicīnisks pamatojums. Dažos gadījumos ir noteikts obligāts nogaidīšanas periods, un nepilngadīgajiem, kas vēlas veikt abortu, var būt nepieciešama vecāku piekrišana.(16)

Jānorāda, ka pat valstīs, kurās ir abortam labvēlīgi tiesību akti, tiek ieviesti aizvien lielāki šķēršļi aborta pakalpojumiem. Sievietēm galvenokārt jāsaskaras ar reproduktīvās veselības aprūpes sniedzēju uz pārliecību balstītas atteikšanās nereglamentētu izmantojumu, obligātiem nogaidīšanas periodiem vai neobjektīvām konsultācijām(17). Uz pārliecību balstītas atteikšanās prakses dēļ daudzām sievietēm ir liegta piekļuve reproduktīvās veselības pakalpojumiem, piemēram, informācijai par kontracepciju, tās pieejamībai un iegādei, pirmsdzemdību pārbaudei un likumīgai grūtniecības pārtraukšanai. Ir saņemti ziņojumi par gadījumiem no Slovākijas, Ungārijas, Rumānijas, Polijas, Īrijas un Itālijas, kur apmēram 70 % no visiem ginekologiem un apmēram 40 % no visiem anesteziologiem principā atsakās sniegt aborta pakalpojumus. Šie šķēršļi acīmredzami ir pretrunā cilvēktiesību standartiem un starptautiskajiem medicīniskajiem standartiem.(18)

Nav reti tādi gadījumi, kad sievietes no valstīm ar ierobežojošu aborta politiku dodas uz citām dalībvalstīm, lai veiktu abortu. Tomēr šāda prakse noteiktām grupām rada lielu ekonomisko slogu papildus iespējamai kriminālvajāšanai to mītnes valstī. Turklāt tādējādi ir grūti apkopot uzticamus datus par abortiem. Ceļošana likumīga aborta veikšanas nolūkos dažās dalībvalstīs bieži vien ir nepieciešama arī sievietēm, kas dzīvo lauku teritorijās.(19) Aizliegums jo īpaši ietekmē jau izstumtas sievietes, kuras nevar brīvi ceļot uz citām ES valstīm, lai saņemtu aborta pakalpojumus, piemēram, finansiālās grūtībās nonākušas sievietes, patvēruma meklētājas, sievietes, kas atrodas valsts aprūpē vai aizbildniecībā utt., tādējādi radot pieaugošu veselības aprūpes nevienlīdzību Savienībā.

Viszemākais ziņoto abortu skaits(20) dalībvalstu vidū ir Vācijā, Grieķijā, Dānijā un Portugālē (robežās no 7 līdz 9 likumīgi veiktiem abortiem uz 1000 sievietēm vecumā no 15 līdz 44 gadiem), bet visaugstākais ziņoto abortu skaits ir Igaunijā, Rumānijā, Bulgārijā, Latvijā, Ungārijā un Zviedrijā (robežās no 35 līdz 21 abortam), tām seko Apvienotā Karaliste (17) un Francija (18).(21)

Tā kā aborta aizliegums var radīt iespējamas sekas sabiedrības veselības jomā, šķiet acīmredzami, ka, aizliedzot abortu, tā rādītāji nesamazināsies; efektīvāk būtu pievērsties nevēlamu grūtniecību novēršanai.(22) Visbeidzot, ir ļoti neliela saistība starp aborta likumīgumu un abortu biežumu, toties ir liela saistība starp aborta likumīgumu un aborta drošumu. Turklāt saskaņā ar PVO apgalvojumu „izmaksas par drošu abortu veido (..) vienu desmitdaļu no izmaksām, kas rastos nedroša aborta seku novēršanas vajadzībām.”(23)

Jānorāda arī, ka pašreizējā pievēršanās ģimenes politikai demogrāfiskās krīzes dēļ arī tieši un netieši ietekmē politiskās izvēles, kas veiktas attiecībā uz SRHR. Šķiet, pastāv viedoklis, ka aborta aizliegšana palielinās dzimstību, bet tā atļaušana veicinās iedzīvotāju skaita samazināšanos. Šo viedokli neapstiprina konkrēti dati, un uzskatāms, ka dzimstība Eiropā tiktu atbalstīta daudz efektīvāk, ja tiktu uzlabota māšu un tēvu iespēja veiksmīgāk līdzsvarot privāto un profesionālo dzīvi.

Seksuāli transmisīvās infekcijas

ES sistemātiski apseko vairākas STS: HIV, sifilisu, iedzimtu sifilisu, gonoreju, hlamīdiju un venerisko limfogranulomu (LGV). Saskaņā ar Lēmumu Nr. 2119/98/EK dalībvalstīm jāiesniedz dati par visiem nepieciešamajiem mainīgajiem lielumiem, tomēr praksē tā ne vienmēr notiek, turklāt noteiktas valstu STS uzraudzības sistēmas nav visaptverošas. Tā rezultātā tendenču salīdzināšanas un noteikšanas pamatā var būt nepietiekami dati vai tādu var nebūt vispār.

Vidējais jaunu HIV gadījumu gadā rādītājs dalībvalstīs ir 5,7 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem; viszemākie rādītāji 2010. gadā bija Slovākijai (0,5) un Rumānijai (0,7), bet augstākie — Igaunijai (27,8), Latvijai (12,2), Beļģijai (11) un Apvienotajai Karalistei (10,7). No datiem, kas iedalīti atbilstoši vecumam, 11 % no jauniem HIV gadījumiem bija 15–24 gadus vecu cilvēku vidū.(24)

Ļoti būtiski ir Eiropas Komisijai (EK) un dalībvalstīm pievērsties specifiskajai SRHR un HIV inficēto sieviešu vajadzībām, veidojot daļu no holistiskās pieejas epidēmijas ierobežošanai. To var panākt, paplašinot piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes programmām, integrējot piekļuvi HIV/AIDS pārbaudei un ārstēšanai, līdzbiedru atbalstam, konsultēšanas un novēršanas pakalpojumiem un mainot attiecīgos sociālekonomiskos faktorus, kas rada sievietēm risku inficēties ar HIV/AIDS, piemēram, dzimumu nelīdztiesība, diskriminācija un cilvēktiesību aizsardzības trūkums.

Ar vardarbību saistītas seksuālās un reproduktīvās tiesības

Tiek lēsts, ka septiņas no desmit sievietēm savas dzīves laikā saskaras ar fizisku un/vai seksuālu vardarbību. Ar dzimumu saistīta vardarbība ir diskriminācijas veids, kas būtiski kavē sieviešu spēju īstenot savas tiesības un brīvības, pamatojoties uz līdztiesību ar vīriešiem. Seksuālai vardarbībai ir postoša ietekme visas dzīves garumā uz psiholoģisko un fizisko veselību, kā arī šādas vardarbības upuru un izdzīvojušo labklājību. Nepieciešams ievērot un veicināt seksuālo un reproduktīvo veselību un aizsargāt un īstenot reproduktīvās tiesības, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesību un sieviešu iespējas, kas ļautu tām īstenot visas viņu cilvēktiesības un pamatbrīvības un novērstu un mazinātu vardarbību pret sievietēm.

Īpaša uzmanība jāpievērš tādām kaitīgām tradicionālām paražām kā sieviešu ģenitāliju kropļošana/nogriešana, agra un uzspiesta laulība, jo šādām paražām var būt kaitīga ietekme uz labklājību, seksuālajām attiecībām, grūtniecību un dzemdībām, kā arī uz kopienām.

SRHR oficiālajā attīstības palīdzībā

SRHR ir būtiski cilvēka cieņas un attīstības elementi, kā arī sociālās un ekonomiskās attīstības pamats. Nesen apkopotajos datos atklājas būtiskas problēmas seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumos visā pasaulē un jo īpaši jaunattīstības valstīs.

Papildus stingru politisko saistību veidošanai ES būtu jāiesaistās arī attīstības un politiskajā līmenī cīņā par SRHR. ES ir liela nozīme SRHR veicināšanā, īstenošanā un aizsardzībā starptautiskā līmenī, ieskaitot attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada, lai nodrošinātu, ka iedzīvotājiem un SRHR ir prioritāra nozīme pasaules attīstības programmas laikposmam pēc 2015. gada izveidē un pasākumos pēc Rio+20 konferences.

Dalībvalstīm jāsniedz ieguldījums attīstības paātrināšanā, lai sasniegtu tūkstošgades attīstības mērķi Nr. 5 un tā divus apakšmērķus, visaptveroši pievēršoties reproduktīvajai, māšu, jaundzimušo un bērnu veselībai. Tas var ietvert tādu elementu nodrošināšanu kā ģimenes plānošana, pirmsdzemdību aprūpe, profesionāla vecmāte, dzemdību neatliekamā medicīniskā palīdzība un jaundzimušā aprūpe, pēcdzemdību aprūpe un metodes tādu seksuāli transmisīvo slimību un infekciju kā HIV novēršanai un ārstēšanai. Dalībvalstīm būtu jāveicina arī sistēmas, kas nodrošina vienlīdzīgu piekļuvi cenu ziņā pieejamiem, objektīviem un augstas kvalitātes integrētiem veselības aprūpes pakalpojumiem un ietver preventīvo un klīnisko aprūpi kopienas līmenī.

EK var būt liela nozīme, nodrošinot, ka Eiropas attīstības sadarbības ietvaros tiek pieņemta uz cilvēktiesībām balstīta pieeja ar īpašu uzsvaru un mērķiem attiecībā uz SRHR.

(1)

ANO Attīstības fonds (2011. gads). Ziņojums par tautas attīstību 2011. gadā. Ilgtspējība un līdztiesība. Labāka nākotne visiem. Tehniskā piezīme Nr. 3.

(2)

Kā apliecina rādītāju dati, kas izmantoti dzimumu nelīdztiesības koeficienta aprēķināšanā. UNDF (2011. gads). Ziņojums par tautas attīstību 2011. gadā. Ilgtspējība un līdztiesība. Labāka nākotne visiem. Statistisks pielikums, 4. tabula.

(3)

EP 2013. gada 12. marta rezolūcija par ekonomikas krīzes ietekmi uz dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām.

(4)

PVO Pasaules politikas komiteja (1994. gads). Starptautiskajai konferencei par iedzīvotājiem un attīstību (Kaira, 1994. gada 5.–13. septembris) paredzēts nostājas dokuments par veselību, iedzīvotājiem un attīstību, 24. lpp., 89. punkts.

(5)

PVO (2006. gads). Seksuālās veselības definīcija. Tehniskās konsultācijas ziņojums par seksuālo veselību; 2002. gada 28.–31. janvāris, Ženēva.

(6)

Yamin, A. E. (red.), 2005. gads, Apmācība dejošanā — sieviešu reproduktīvās veselības un labklājības uzlabošana no sabiedrības veselības un cilvēktiesību perspektīvas, Kembridža, Harvard University Press.

(7)

Tiek pieņemts, ka „valstis ar 1–10 nāves gadījumiem uz 100 000 jaundzimušajiem būtībā ir tādā pašā līmenī un ka atšķirības ir nejaušas”, skatīt 1. zemsvītras piezīmi.

(8)

ANO Māšu mirstības prognožu starpaģentūru grupa (2012. gads).

(9)

UNDF (2011. gads). Ziņojums par tautas attīstību 2011. gadā. Ilgtspējība un līdztiesība. Labāka nākotne visiem. Statistisks pielikums, 4. tabula.

(10)

Beaumont K.; Maguire M.; Schulze E.; Eiropas Parlaments (2013. gads). Dzimumizglītības politika Eiropas Savienībā. Pieejams: http://www.europarl.europa.eu/committees/en/femm

(11)

Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (2012. gada jūnijs). Seksuāli transmisīvās slimības Eiropā no 1990. līdz 2010. gadam.

(12)

Ikgadējais dzemdību skaits 15–19 gadus vecu meiteņu vidū uz 1000 meitenēm šajā vecuma grupā.

(13)

Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (2012. gada jūnijs). Seksuāli transmisīvās slimības Eiropā no 1990. līdz 2010. gadam.

(14)

PVO (2012. gads). Seksuālā un reproduktīvā veselība. Fakti un skaitļi saistībā ar abortiem Eiropas reģionā.

(15)

Skatīt ANO pārskatā par ICPD pēc 2014. gada (2012. gada jūlijs), Valsts īstenošanas profili, Starptautiskā Plānotās ģimenes veidošanas federācija (2012. gada maijs), Abortu likumdošana Eiropā.

(16)

IPPF (2012. gada maijs). Abortu likumdošana Eiropā.

(17)

Christine McCafferty, Eiropas Padomes ziņojums. Sieviešu piekļuve likumīgai medicīniskajai aprūpei. Uz pārliecību balstītas atteikšanās nereglamentēta izmantojuma problēma, 20.07.2010. un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūcija Nr. 1763 (2010).

(18)

PVO (2. izd., 2012. gads), Drošs aborts. Tehniskie un politiskie norādījumi veselības sistēmām

(19)

IPPF (2012. gada maijs), Aborta likumdošana Eiropā.

(20)

Izņemot dalībvalstis ar visierobežojošāko politiku (Īrija, Luksemburga, Malta, Polija).

(21)

Dati par Austriju, Kipru, Luksemburgu un Maltu nav pieejami. ANO Ekonomikas un Sociālo lietu departaments. Iedzīvotāju iedalījums (2011. gada marts), Pasaules aborta politika 2011. gadā.

(22)

IPPF (2012. gada maijs), Aborta likumdošana Eiropā.

(23)

PVO (2012. gads). Seksuālā un reproduktīvā veselība. Fakti un skaitļi saistībā ar abortiem Eiropas reģionā.

(24)

Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC)/ PVO Eiropas reģionālais birojs, HIV/AIDS uzraudzība Eiropā 2011. gadā.


MAZĀKUMA VIEDOKLIS

Anna Zaborska

Šī nesaistošā rezolūcija ir pretrunā ES līgumam, un to nevar izmantot, lai ieviestu tiesības uz abortiem, vai pret ECI(2012)00005 (Eiropas pilsoņu iniciatīva) pilnīgu īstenošanu. Neviens juridiski saistošs līgums vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vai starptautiskās paražu tiesības neparedz normas, kuras, korekti citējot, nosaka vai atzīst šādas tiesības. Jautājumos par abortiem visām ES iestādēm, struktūrām vai aģentūrām jāsaglabā neitralitāte. Eiropas Savienības Tiesa (C-34/10) apstiprina, ka cilvēka olšūna kopš tās apaugļošanas brīža ir cilvēka embrijs, kam pienākas aizsardzība. ANO deklarācija par bērna tiesībām nosaka, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz tiesisko aizsardzību pirms un pēc dzimšanas. Savienības atbalsts nebūtu jāpiešķir nevienai iestādei vai organizācijai, kas veicina, atbalsta vai piedalās jebkādu pasākumu pārvaldībā, kas saistīti ar abortiem. Jāatbalsta cilvēktiesības uz atteikšanos pārliecības dēļ, kā arī valsts atbildība nodrošināt, ka pacienti savlaicīgi spēj piekļūt medicīnas aprūpei, jo īpaši pirmsdzemdību aprūpes un mātes veselības aprūpes neatliekamās palīdzības gadījumos. Nevienu personu, slimnīcu vai iestādi nekādā veidā nedrīkst piespiest, saukt pie atbildības vai diskriminēt par atteikšanos veikt, radīt apstākļus, lai veiktu, atbalstīt vai piespiedu kārtā veikt darbības, kas varētu izraisīt cilvēka embrija nāvi.


Attīstības komitejas ATZINUMS (10.7.2013)

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejai

par seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītajām tiesībām

(2013/2040(INI))

Atzinumu sagatavoja: Michael Cashman

IEROSINĀJUMI

Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver, ka vispārēja piekļuve seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpei un ar to saistītajām tiesībām ir cilvēka pamattiesības, un prasa Komisijai nodrošināt, lai sadarbība attīstības jomā un nākotnes globālās attīstības sistēma balstītos uz pieeju, kas vērsta uz cilvēktiesībām un dzimumu līdztiesību, un tai būtu stingrs un izteikts virziens, konkrēti mērķi un izmērāmi rādītāji seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību jomā, tajā pašā laikā par prioritāti izvirzot sieviešu un jauniešu iespēju palielināšanu un dzimumu līdztiesību;

2.  šajā sakarībā mudina Komisiju attīstības prioritāšu sarakstā saglabāt mērķi likvidēt jebkurus šķēršļus, lai ļautu piekļūt kvalitatīviem, nedārgiem, pieņemamiem un pieejamiem seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem, pirmsdzemdību un mātes veselības aprūpes pakalpojumiem, tostarp brīvprātīgai ģimenes plānošanai, kontracepcijas līdzekļiem un drošai grūtniecības pārtraukšanai, un jaunatnei draudzīgiem pakalpojumiem, tajā pašā laikā cīnoties pret dzimumu diskrimināciju, kas izraisa selektīvus abortus augļa dzimuma dēļ, piespiedu abortus un sterilizāciju, seksuālu vardarbību, kā arī nodrošinot apgādi ar seksuālās un reproduktīvās veselības produktiem, pirmsdzemdību laikā nepieciešamajiem un mātes veselības aprūpes produktiem, HIV profilaksi, HIV slimnieku ārstēšanu, apkopi un atbalstīšanu bez diskriminācijas;

3.  aicina Komisiju saskaņā ar attīstības sadarbības instrumenta tematisko sadalījumu atļaut izveidot īpašu pozīciju attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītajām tiesībām, kā arī nodrošināt pietiekamu un atbilstošu seksuālās un reproduktīvās veselības un ar to saistīto tiesību darba kārtības finansējumu visos atbilstīgajos instrumentos;

4.  aicina dalībvalstis garantēt ICPD+20, Pekina+20 un Rio+20 procesu iekļaušanu programmā arī pēc 2015. gada;

5.  atzīst, ka vispārēja piekļuve kvalitatīvai veselības aprūpei un pakalpojumiem, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, pirmsdzemdību laikā nepieciešamajiem un mātes veselības aprūpes pakalpojumiem un izglītībai veicina iekļaujošu un ilgtspējīgu attīstību un zīdaiņu, bērnu un māšu mirstības samazināšanos, kā arī sieviešu un jauniešu iespēju palielināšanos un ka šo iemeslu dēļ šī ir ārkārtīgi rentabla sabiedrības veselības un attīstības stratēģija;

6.  uzsver, ka seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības ir jāiekļauj pastāvošajos starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos un galvenajos politiskās vienprātības dokumentos; pauž nožēlu, ka ES viedoklis, kas tika pausts, gatavojoties ilgtspējīgai attīstībai veltītajai ANO konferencei (RIO+20), kurā tika atzīts, ka seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības ir jautājums, kas ir būtisks dažādās jomās un ir viens no galvenajiem attīstības politikas aspektiem, ANO noslēguma dokumentā netika atspoguļots vienotas ES nostājas trūkuma dēļ;

7.  mudina ES garantēt, ka iedzīvotāju dinamikas un iekļaujošas un ilgtspējīgas attīstības saikne un seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības ir globālās attīstības sistēmas prioritāte laikposmā pēc 2015. gada, kur visi cilvēki neatkarīgi no sociālā statusa, vecuma, seksuālās orientācijas, dzimuma, rases, tautības, invaliditātes, reliģijas vai pārliecības, var īstenot savas cilvēktiesības, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes un ar to saistītās tiesības; uzsver, ka ES nostājai šajā jautājumā jābūt vienotai, saskaņotai un vadošai;

8.  uzsver, ka pamatbrīvība pieņemt lēmumus attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo dzīvi, tostarp par to, vai un kad dzemdēt bērnus, sievietēm, meitenēm un pāriem dod iespēju aktīvi piedalīties izglītības procesos un nodarbinātībā, kas veicina dzimumu līdztiesību, iekļaujošu un ilgtspējīgu attīstību un mazina nabadzību; norāda, ka iespēja lemt par labu mazākam skaitam bērnu, lai laika periods starp viņu dzimšanu būtu lielāks, ģimenēm potenciāli dod iespēju vairāk ieguldīt bērnu izglītībā un veselības aprūpē;

9.  aicina ES un dalībvalstis pilnībā ievērot savas saistības un efektīvi īstenot Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību rīcības programmu un to pārskata konferenču rezultātus;

10. aicina Komisiju, Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un jo īpaši ES delegācijas uz vietas pilnībā apzināties, ka seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības, kā arī pirmsdzemdību un mātes veselības aprūpe ir nozīmīgi faktori iekļaujošai un ilgtspējīgai attīstībai, ņemot vērā cilvēces attīstību, pārvaldību, dzimumu līdztiesību un cilvēktiesības, un jauniešu un sieviešu ekonomisko iespēju palielināšanai valsts līmenī, kā arī nozīmīgi faktori pašreizējā ES plānošanas posmā laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam;

11. aicina ES delegācijas sadarboties ar attiecīgajam valdībām, lai izstrādātu un īstenotu politiku, kas galveno uzmanību pievērstu sieviešu un meiteņu vērtības palielināšanai sabiedrībā nolūkā apkarot dzimumu nelīdztiesību, sieviešu un meiteņu diskrimināciju un tādas sociālās normas, kurās priekšroka tiek dota dēliem un kuras ir par iemeslu prenatālajai dzimumu atlasei, jaundzimušu meitenīšu nogalināšanai un sieviešu dzimuma augļu abortiem, kā arī agras un uzspiestas laulības un sieviešu ģenitāliju kropļošanu; uzsver, ka centieni ierobežot dzimumu atlasi nedrīkst ietekmēt vai samazināt sieviešu tiesības uz piekļuvi tiesiskām seksuālās un reproduktīvās veselības tehnoloģijām un pakalpojumiem;

12. mudina organizācijas, kas saņem ES līdzekļus HIV/AIDS apkarošanai un/vai veselības aizsardzībai, izstrādāt skaidru, precīzu un pārredzamu stratēģiju, kā tās savos intervences pasākumos var iekļaut seksuālās un reproduktīvās veselības un ar to saistītās tiesības un sākotnēju HIV profilaksi;

13. mudina Komisiju un EĀDD atbalstīt dalībvalstu valdību, vietējo pašpārvalžu un pilsoniskās sabiedrības līdzdalību un vadību, nodrošinot un veicinot seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesības, kuras ir vispārējas un kurām ir jābalstās uz kopīgu atbildību;

14. aicina ES veicināt jaunu un uzlabotu, pieņemamu, nedārgu un pieejamu seksuālās un reproduktīvās veselības un ar to saistīto tiesību, ar nabadzību saistītu un novārtā atstātu tropisko slimību novēršanas, diagnostikas un ārstēšanas tehnoloģiju pētniecību un izstrādi, jo šīs slimības ievērojami ietekmē seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītās tiesības ģimenēs ar zemiem un vidējiem ienākumiem, un kopumā tās ir starp galvenajiem māšu un bērnu mirstības iemesliem;

15. aicina Parlamentu risināt seksuālās un reproduktīvās veselības un ar to saistīto tiesību pārkāpumu jautājumu Parlamenta gada ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā;

16. atgādina, ka sievietēm visā pasaulē, kurām ir iestājusies nevēlama grūtniecība, vajadzētu būt iespējai viegli saņemt uzticamu informāciju un konsultācijas; atgādina, ka būtu jānodrošina kvalitatīvi un visaptveroši veselības aprūpes pakalpojumi un palīdzība.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

9.7.2013

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

18

6

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Thijs Berman, Michael Cashman, Véronique De Keyser, Nirj Deva, Leonidas Donskis, Mikael Gustafsson, Miguel Angel Martínez Martínez, Gay Mitchell, Norbert Neuser, Bill Newton Dunn, Maurice Ponga, Jean Roatta, Michèle Striffler, Keith Taylor, Ivo Vajgl, Anna Záborská, Iva Zanicchi

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Emer Costello, Santiago Fisas Ayxela, Enrique Guerrero Salom, Edvard Kožušník, Isabella Lövin, Cristian Dan Preda

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jan Kozłowski


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

25.11.2013

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

19

15

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Regina Bastos, Andrea Češková, Tadeusz Cymański, Edite Estrela, Iratxe García Pérez, Zita Gurmai, Mikael Gustafsson, Mary Honeyball, Sophia in ‘t Veld, Silvana Koch-Mehrin, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Constance Le Grip, Astrid Lulling, Barbara Matera, Elisabeth Morin-Chartier, Angelika Niebler, Siiri Oviir, Antonyia Parvanova, Marc Tarabella, Britta Thomsen, Marina Yannakoudakis, Anna Záborská, Inês Cristina Zuber

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Iñaki Irazabalbeitia Fernández, Kent Johansson, Nicole Kiil-Nielsen, Doris Pack, Zuzana Roithová

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Birgit Collin-Langen, António Fernando Correia de Campos, Jill Evans, María Irigoyen Pérez, Miroslav Mikolášik, Ewald Stadler

Juridisks paziņojums - Privātuma politika