ZIŅOJUMS par sociālo aizsardzību visiem, tostarp pašnodarbinātām personām

12.12.2013 - (2013/2111(INI))

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
Referente: Vilija Blinkevičiūtė

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par sociālo aizsardzību visiem, tostarp pašnodarbinātām personām

(2013/2111(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 3. punktu un 6. panta 3. punktu,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9., 53. un 151.–157. pantu,

     ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 5., 15., 16., 27., 31., 34. un 35. pantu,

–   ņemot vērā (pārskatītās) Eiropas Sociālās hartas 1., 2., 3., 4., 11., 12., 13., 19. un 23. pantu,

–   ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1952. gada Konvenciju Nr. 102 par sociālā nodrošinājuma minimālajiem standartiem,

–   ņemot vērā SDO 1962. gada Konvenciju Nr. 117 par sociālo politiku (pamatmērķi un standarti),

–   ņemot vērā SDO 1964. gada Konvenciju Nr. 121 par pabalstiem saistībā ar negadījumiem darbā, 1967. gada Konvenciju Nr. 128 par pabalstiem saistībā ar invaliditāti, vecumu un apgādnieka zaudējumu, 1969. gada Konvenciju Nr. 130 par medicīniskās aprūpes un slimības pabalstiem, 1988. gada Konvenciju Nr. 168 par nodarbinātības veicināšanu un aizsardzību pret bezdarbu un 2000. gada Konvenciju Nr. 183 par Maternitātes aizsardzības konvencijas pārskatīšanu,

–   ņemot vērā SDO 2012. gada Ieteikumu par valsts sociālās aizsardzības minimumu,

–   ņemot vērā SDO pasaules sociālā nodrošinājuma ziņojumu (2010/11) par atbalsta mērogu krīzē un pēc tās[1],

–   ņemot vērā SDO 2003. gada novembra ziņojumu „Sociālā aizsardzība: dzīves cikla ilguma ieguldījums sociālam taisnīgumam, nabadzības mazināšanai un attīstībai”[2],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu[3],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 86/613/EEK[4],

–   ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju[5],

–   ņemot vērā Padomes 1992. gada 24. jūnija Ieteikumu 92/441/EEK par kopējiem kritērijiem attiecībā uz resursu pietiekamību un sociālās palīdzības vietu sociālās aizsardzības sistēmās[6],

–   ņemot vērā Padomes 1992. gada 27. jūlija Ieteikumu 92/442/EEK par sociālās aizsardzības mērķu un politikas konverģenci[7],

–   ņemot vērā Padomes 1999. gada 17. decembra secinājumus par sadarbības stiprināšanu sociālās aizsardzības modernizēšanai un uzlabošanai[8],

–   ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2011. gada 10. februāra ziņojumu „Sociālās aizsardzības komitejas novērtējums par stratēģijas „Eiropa 2020 sociālo dimensiju” („SPC Assessment of the social dimension of the Europe 2020 Strategy”)[9],

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–   ņemot vērā Komisijas 2012. gada 16. februāra paziņojumu „Baltā grāmata. Atbilstīgu, drošu un noturīgu pensiju programma” (COM(2012)0055),

–   ņemot vērā Komisijas 2013. gada 8. janvāra pārskatu „Nodarbinātība un sociālā attīstība Eiropā 2012. gadā”[10],

–   ņemot vērā Komisijas 2012. gada 20. augusta paziņojumu „Sociālā aizsardzība Eiropas Savienības attīstības sadarbības kontekstā” (COM(2012)0446),

–   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 22. novembra Zaļo grāmatu „Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas” (COM(2006)0708),

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 29. aprīļa atzinumu „Pašnodarbinātības jaunās tendences. Ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības jautājumi”[11],

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 21. marta atzinumu par tematu „Pašnodarbinātā statusa ļaunprātīga izmantošana”[12],

–   ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra paziņojumu par Komisijas ieteikumu par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus, (COM(2008)0639), un Parlamenta 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus[13],

–   ņemot vērā Komisijas 2009. gada 14. oktobra paziņojumu (COM(2009)0545) un Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūciju par valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējību ekonomikas atveseļošanas apstākļos[14],

–   ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par netipiskiem līgumiem, drošu profesionālo izaugsmi, elastdrošību un jauniem sociālā dialoga veidiem[15],

–   ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 15. marta rezolūciju par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju[16],

–   ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par minimālā ienākuma nozīmi nabadzības apkarošanā un integrējošas sabiedrības attīstības veicināšanā Eiropā[17],

–   ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. septembra rezolūciju par jauniešu bezdarba novēršanu ― iespējamie risinājumi[18],

–   ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par pastiprinātu cīņu pret nelikumīgu nodarbinātību[19],

–   ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu[20],

–   ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūciju par darba likumdošanas modernizēšanu, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas[21],

–   ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu nākotni[22],

–   ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību[23],

–   ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 21. maija rezolūciju par atbilstīgu, drošu un noturīgu pensiju programmu[24],

–   ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par Komisijas paziņojumu „Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā”[25],

–   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas 2013. gada maija pētījumu „Ekonomiski atkarīgu pašnodarbinātu personu sociālās aizsardzības tiesības” („Social protection rights of economically dependent self-employed workers”)[26],

–   ņemot vērā Eiropas Fonda dzīves un darba nosacījumu uzlabošanai (Eurofound) pielāgoto 2013. gada ziņojumu „Ir vai nav pašnodarbināta persona? Ekonomiski atkarīgo darbinieku darba apstākļi” („Self-employed or not self-employed? Working conditions of ‘economically dependent workers”)[27],

–   ņemot vērā Eurofound 2009. gada 2. marta ziņojumu „Pašnodarbinātas personas: ražošanas attiecības un darba apstākļi” („Self-employed workers: industrial relations and working conditions”)[28],

–   ņemot vērā Eurofound 2013. gada aprīļa salīdzinošo ziņojumu „Sociālo partneru iesaistīšanās bezdarba pabalstu režīmos Eiropā” („Social partners’ involvement in unemployment benefit regimes in Europe”)[29],

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A7-0459/2013),

A. tā kā piekļuve sociālajam nodrošinājumam ir pamattiesības, kas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, valstu tiesību aktiem un praksi ir Eiropas sociālā modeļa viena no galvenajām sastāvdaļām; tā kā Starptautiskā Darba organizācija (SDO) ir pieņēmusi ieteikumus attiecībā uz valsts minimālās sociālās aizsardzības politiku ar mērķi garantēt ikviena cilvēka pamattiesības saņemt sociālo nodrošinājumu un cilvēka cienīgai dzīvei pietiekamus līdzekļus;

B.  tā kā sociālā aizsardzība ir valstu kompetencē un tiek koordinēta ES līmenī;

C. tā kā sociālā aizsardzība atvieglo pielāgošanos pārmaiņām darba tirgū, izskauž nabadzību un sociālo atstumtību, nodrošina darba tirgus integrāciju un investē cilvēkresursos; tā kā sociālajai nodrošinātībai ir stabilizējoša ietekme uz ekonomiku un pretcikliska funkcija, kura var palielināt iekšējo pieprasījumu un patēriņu;

D. tā kā, cenšoties pārvarēt krīzi, dažas dalībvalstis ir būtiski samazinājušas valsts finansējumu laikā, kad pieaugušā bezdarba dēļ ir palielinājies pieprasījums pēc sociālās aizsardzības; tā kā valstu budžetu piešķīrumi sociālajam nodrošinājumam ir vēl samazinājušies, jo daudzi palika bez darba vai daudziem tika samazināts atalgojums un tādējādi samazinājās arī iemaksas, un radās reāli draudi Eiropas sociālā modeļa pastāvēšanai;

E.  tā kā sociālās aizsardzības tvērums dažās dalībvalstīs ir neatbilstošs un varētu tikt uzlabots; tā kā ES aizvien tiek ļaunprātīgi izmantoti neaizsargātie darba ņēmēji un segmentācija darba tirgū, kurā ir ļoti dažādi aizsardzības līmeņi dažādiem līgumu veidiem un darba attiecībām, rada sociālo neatbilstību un nevienlīdzību;

F.  tā kā vairums tradicionālo sociālās aizsardzības un jo īpaši sociālā nodrošinājuma, kā arī darba tiesību sistēmu veidotas tā, lai aizsargātu darba ņēmēju sociālās un darba tiesības, pastāv risks, ka līdz ar jaunajiem nodarbinātības veidiem un arvien lielāku pašnodarbināto personu skaitu jaunas darba ņēmēju grupas var nebūt pietiekami aizsargātas;

G. tā kā sievietes, kuras izvēlējušās kļūt par uzņēmējām, biežāk nekā vīrieši kā galveno motivāciju pieņemtajam lēmumam min labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru un/vai ekonomisko nepieciešamību;

H. tā kā pašnodarbinātu sieviešu ir mazāk nekā pašnodarbinātu vīriešu, taču viņām ir lielāka iespēja nonākt nabadzībā;

I.   tā kā pašnodarbinātajiem trūkst piekļuves atbilstošām pensijas tiesībām, darba nespējas pabalstam, apmaksātam atvaļinājumam un citiem pašnodarbinātajiem paredzētiem sociālā nodrošinājuma veidiem un šī situācija palielina darba samaksas atšķirības starp pašnodarbinātiem vīriešiem un sievietēm, jo īpaši pēc pensionēšanās;

J.   tā kā aizvien vairāk pašnodarbinātu personu un jo īpaši sieviešu, kurām trūkst darba iespēju vai ir zemu apmaksāts darbs, dzīvo zem nabadzības sliekšņa, lai gan viņas nav oficiāli reģistrētas kā bezdarbnieki;

K. tā kā varētu būt lietderīgi noteikt, kas ir fiktīvā pašnodarbinātība, un jānovērš tās ļaunprātīga izmantošana, jo ar tās izmantošanu tiek pārkāptas darba ņēmēju sociālās tiesības, tiek kropļota konkurētspēja un rodas sociālā dempinga draudi;

L.  tā kā fiktīvā pašnodarbinātība būtībā ir veids, kā daļēji izvairīties no iemaksām, ko ir grūti atklāt un kas apdraud pensiju shēmu noturību un atbilstību, atņemot tiem īpaši svarīgus resursus;

M. tā kā īpaši augstais bezdarba līmenis daudzās dalībvalstīs, ko papildina pastāvīgs spiediens samazināt darbaspēka izmaksas (par vienību), valstu darba tirgos rada tādas tendences un praksi, kas vēl vairāk veicina fiktīvās pašnodarbinātības attīstību un izaugsmi;

N. tā kā ekonomiski atkarīgo pašnodarbināto personu darba veids radikāli neatšķiras no algoto darba ņēmēju darba veida un tādēļ viņu sociālā nodrošinājuma un darba tiesībām vajadzētu būt ļoti līdzīgām tām, kādas attiecīgajos gadījumos ir algotajiem darba ņēmējiem;

O. tā kā trūkst uzticamas, precīzas un salīdzināmas informācijas un datu par pašnodarbināto personu situāciju, darba apstākļiem un sociālā nodrošinājuma noteikumiem, lai pašnodarbinātas personas varētu apvienot darbu un aprūpi;

P.  tā kā 2012. gadā pašnodarbināto skaits sasniedza 15 % no kopējā nodarbināto skaita ES, kamēr dažos gadījumos pašnodarbinātība nav risinājums, kuram attiecīgā persona dod priekšroku, bet gan nepieciešamība, jo nav citu darba iespēju vai pietiekami elastīgu darba nosacījumu, lai apvienotu darbu un aprūpi; tā kā daudzās dalībvalstīs pašnodarbinātajiem ir grūti iegūt pietiekamas pensiju tiesības un tādējādi viņiem palielinās risks nākotnē nonākt nabadzībā; tā kā ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātās personas reti apvienojas arodbiedrībās vai tiek tajās pārstāvētas, neraugoties uz lielo iespējamību, ka tās cieš no pārmērīgi garām darba stundām un cita veida ļaunprātīgas izmantošanas,

Sociālais nodrošinājums visiem

1.  uzsver, ka ir nepārtraukti jāattīsta un jāmodernizē sociālās aizsardzības sistēmas dalībvalstu līmenī, lai nodrošinātu stabilu, noturīgu un piemērotu sociālo aizsardzību visiem, balstoties uz vispārējas pieejamības un nediskriminācijas principu, kā arī uz spēju elastīgi reaģēt uz pārmaiņām demogrāfiskajā situācijā un darba tirgū;

2.  aicina dalībvalstis nodrošināt atbildīgu un ilgtspējīgu sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtermiņa finansēšanu, īpaši ekonomiskās krīzes apstākļos, kā arī izstrādāt sociālā nodrošinājuma sistēmu preventīvo daļu un lielāku uzsvaru likt uz pasākumu aktivizēšanu, vienlaikus neaizmirstot, ka viens no svarīgākajiem aspektiem, kas raksturo sociālās investīcijas, ir tas, ka tās rada apstākļus sociālo un ekonomisko mērķu saskaņošanai un ilgtermiņā var veicināt ekonomikas saglabāšanu un attīstību; šajā sakarā uzskata, ka sociālās investīcijas būtu jāuztver tieši tā — kā investīcijas, nevis kā izdevumi;

3.  vērš uzmanību uz to, ka atsevišķās dalībvalstīs iedzīvotāju novecošana, zemi dzimstības rādītāji un mainīgie darba tirgi var saasināt nepieciešamību steidzami reformēt sociālā nodrošinājuma sistēmas, tostarp pensijas, lai tādējādi nodrošinātu šo sistēmu ilgtspēju; uzsver, ka sievietes biežāk nekā vīrieši uz laiku pārtrauc profesionālo darbību un strādā nepilnas slodzes darbu, lai rūpētos par bērniem un citiem apgādājamiem, un šāda situācija var nelabvēlīgi ietekmēt šo sieviešu pensijas un palielināt nabadzības risku; šajā sakarā aicina dalībvalstis, nosakot tiesības uz pensiju un aprēķinot pensiju apmēru, šos profesionālās darbības pārtraukumus ieskaitīt apdrošināšanas periodā; uzsver, ka reformu veikšanā saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi ir jāiesaista sociālie partneri, kā arī attiecīgās ieinteresētās personas, un ka par tām ir pienācīgi jāinformē iedzīvotāji;

4.  aicina dalībvalstis nodrošināt nacionālo sociālo aizsardzību, kas garantētu katrā valstī paredzēto pienācīgu ienākumu līmeni un pieeju pamata sociālajiem atvieglojumiem, īpaši slimības, bezdarba, maternitātes, invaliditātes, pensionēšanās un citos gadījumos, lai dalībvalstīs cīnītos pret nabadzību un sociālo atstumtību; mudina dalībvalstis sagatavot sociālā nodrošinājuma attīstības stratēģijas, ņemot vērā SDO priekšlikumus;

5.  uzsver, ka pietiekami augstas kvalitātes sociālā aizsardzība būtu jābalsta uz līdzdalības nodarbinātībā veicināšanas pasākumiem, kas uzlabo veselības aizsardzību un drošību darbā un veicina darba ražīgumu, kurš ir būtiska konkurences priekšrocība; uzsver, ka sociālās aizsardzības līmeņa pazemināšana nebūtu jāuzskata par risinājumu nodarbinātības veicināšanai;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka visiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām ir piekļuve mūžizglītībai, pārdalot pašreizējo ES un valstu finansējumu, kas paredzēts tikai darba ņēmējiem ar pastāvīgiem līgumiem, lai tas neatkarīgi no darba līguma veida būtu pieejams visiem darba ņēmējiem, tostarp pašnodarbinātām personām;

7.  aicina dalībvalstis vairāk censties īstenot strukturālās reformas un pasākumus, lai palielinātu nodarbinātību jauniešu vidū un nodrošinātu, ka gados jauni darba ņēmēji netiek diskriminēti, ierobežojot viņu tiesības uz sociālo nodrošinājumu; aicina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju arī nodrošināt pienācīgu sociālo aizsardzību jauniešiem prakses un mācekļu programmās, kas ir izstrādātas darba pieredzes gūšanai;

8.  uzsver, ka gados vecāki cilvēki nav slogs ekonomikai un sociālajai sistēmai, bet tieši otrādi — viņu mūža garumā iegūtā pieredze un zināšanas ir vērtība; iesaka, ka kontekstā ar paaudžu solidaritātes principu darbinieki, kuri ir vecāki par 60 gadiem, jāmudina palikt darba tirgū, lai nodotu uzkrātās zināšanas un pieredzi nākamajām paaudzēm;

9.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka ir pieejamas bērnu aprūpes un izglītības iestādes par pieņemamu maksu un ka pašnodarbinātām personām ir piekļuve sabiedriskajiem pakalpojumiem un attiecīgiem nodokļu vai sociāliem atvieglojumiem bērnu aprūpes jomā;

10. aicina dalībvalstis veicināt iespēju visiem darba ņēmējiem, tostarp pašnodarbinātām personām un viņu laulātajiem vai partneriem, kuri piedalās šo personu profesionālajās darbībās, apvienot darba un aprūpes pienākumus, tostarp paātrinot 2010. gada 7. jūlija Direktīvas 2010/41/ES 7. un 8. panta piemērošanu un pēc darba ņēmēju pieprasījuma nodrošinot viņiem elastīgākus darba laikus, tāldarbu un nepilna laika darbu mazgadīgo un apgādājamo aprūpes nolūkos, un to sasniegt, nemazinot darba ņēmēju sociālos atvieglojumus, lai nepieļautu, ka šīm personām vairs nav citu iespēju nodrošināt elastīgāku darbu kā vienīgi iesaistīties atkarīgā vai piespiedu pašnodarbinātībā;

11. uzsver, ka darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām un tiem, kuri no nodarbinātā statusa pāriet uz pašnodarbinātā statusu, ir jānodrošina turpmāka apmācība un pārkvalificēšanās iespējas; tāpēc šajā sakarā aicina dalībvalstis likvidēt šķēršļus turpmākai apmācībai un pārkvalifikācijai un veicināt mūžizglītību visiem;

12. aicina dalībvalstis veicināt un atvieglot pašnodarbinātu personu, jo īpaši sieviešu, pašorganizāciju, lai palielinātu viņu spējas aizstāvēt savas kolektīvās intereses;

13. aicina dalībvalstis garantēt atbilstošu sociālo nodrošinājumu arī īpaši neaizsargātu personu grupām — bezdarbniekiem, invalīdiem, personām, kuras vienas pašas audzina bērnus, jaunajām ģimenēm, jauniešiem, vecākiem cilvēkiem un pensionāriem; aicina dalībvalstis arī garantēt, ka sociālie pakalpojumi kļūst pieejamāki visām īpaši neaizsargātajām personām un personām, kurām nepieciešama ilgstoša aprūpe, īpaši laukos un mazāk attīstītos reģionos;

14. aicina dalībvalstis un Komisiju atbilstoši to kompetencei cīnīties pret jebkura veida, tostarp sieviešu, diskrimināciju darba tirgū un pieņemt sociālās aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu, ka atalgojums sievietēm par tādu pašu darbu un sociālie pabalsti, tostarp pensija, nebūtu mazāki kā vīriešiem, aizsargātu maternitātes pabalstus, novērstu negodīgas atlaišanas no darba grūtniecības laikā, kā arī aizsargātu no negodīgas atlaišanas no darba sievietes un vīriešus, kas veic aprūpes pienākumus; aicina Padomi arī paātrināt pieņemšanas procedūru direktīvai par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti;

15. uzsver, ka saskaņā ar Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, dalībvalstīm ir jālikvidē visi šķēršļi, kuri liedz sievietēm un viņu laulātajiem vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem atzītiem partneriem saņemt sociālo aizsardzību, kas tiem pienākas atbilstīgi valsts tiesību aktiem;

16. aicina dalībvalstis efektīvi reaģēt uz sociālās aizsardzības trūkuma gadījumiem mazos un ļoti mazos ģimenes uzņēmumos nodarbinātiem ģimenes locekļiem, tostarp laulātajiem (partneriem), kas rodas viņu neskaidro un neoficiālo nodarbinātības noteikumu vai pašnodarbinātās personas statusa dēļ;

17. mudina dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanai, nodrošinot pienācīgu minimālo ienākumu un sociālā nodrošinājuma sistēmu un ņemot vērā atstumtās kopienas un to personu situāciju, kuras apdraud nabadzība, balstoties uz pašu valstu praksi, tostarp koplīgumu vai dalībvalstu tiesību aktu noteikumiem;

18. aicina dalībvalstis aktīvāk cīnīties pret nedeklarētu nodarbināšanu un darbu bez garantijām, tostarp „mini darbiem” un fiktīviem nepilna laika darbiem, kā arī nodrošināt visiem darba ņēmējiem pienācīgu sociālo aizsardzību; turklāt pauž nožēlu par netipisku darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, lai izvairītos no nodarbinātības un sociālās aizsardzības saistību pildīšanas;

19. aicina dalībvalstis uzlabot administratīvo sadarbību starp dažādām iestādēm (darba inspekcijām, nodokļu pārvaldēm, pašpārvaldes iestādēm un sociālās apdrošināšanas dienestiem) valstu un ES līmenī, lai veicinātu Savienības darba tiesību aktu noteikumu īstenošanu, samazinātu nedeklarētā darba apjomu un efektīvāk atrisinātu problēmas, ko rada dažādo dalībvalstu atšķirīgie darba tirgu regulējošo tiesību aktu noteikumi;

20. aicina Komisiju pārskatīt sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas regulējumu un uzraudzīt tā īstenošanu, vajadzības gadījumā arī attiecībā uz subsidiaritātes principu, un vērš dalībvalstu uzmanību uz to, ka ES migrējošajiem darba ņēmējiem, kuri ir nodarbināti citā dalībvalstī, nevajadzētu piemērot diskriminējošus sociālās aizsardzības noteikumus; uzskata, ka visiem ES migrējošajiem darba ņēmējiem, kad viņi strādā citā dalībvalstī, vajadzētu saņemt atbilstošu sociālo nodrošinājumu un apdrošināšanu; darba devējiem jāinformē darba ņēmēji, kuri norīkoti darbā saskaņā ar brīvu pakalpojumu apriti, par darba samaksas apmēru un darba nosacījumiem vēl pirms norīkošanas darbā saskaņā ar Direktīvas 96/71/EK noteikumiem;

21. aicina Komisiju un dalībvalstis rast atbilstošu līdzsvaru starp drošību un elastību darba tirgū, piemēram, globālā līmenī īstenojot elastdrošības principu, un novērst sadrumstalotību darba tirgū, nodrošinot pietiekamu sociālo apdrošināšanu tiem, kuri ir pārejas procesā vai ir nodarbināti saskaņā ar pagaidu vai nepilna laika darba līgumu, vienlaikus nodrošinot piekļuvi apmācības iespējām; norāda, ka nespēja nodrošināt elastdrošību samazinātu sociālās nodrošinātības sistēmu ilgtspēju, pabalstu kvalitāti, darbaspēka ienākumus un darba ražīgumu, reālo ekonomiku un sociālo kohēziju un rezultātā apdraudētu stratēģijas „ES 2020” nodarbinātības līmeņa saglabāšanas un palielināšanas mērķa sasniegšanu;

22. aicina Komisiju veikt visas ES mēroga pētījumu par to, vai ar pēdējā laikā veiktajiem darba likumu grozījumiem dalībvalstīs, kurās centās palielināt darba tirgus elastīgumu, netika nepamatoti samazināts darba ņēmēju sociālais nodrošinājums un pārkāpts elastdrošības princips;

23. pauž nelokāmu atbalstu ierosinātajai galveno nodarbinātības un sociālās jomas rādītāju pārskata izveidošanai, kas varētu būt pirmais solis uz konkrētu kritēriju noteikšanu;

24. mudina Komisiju visos savos priekšlikumos, kuros tas iederas, ietvert četrus mērķus, kas paredzēti SDO darba kārtībā attiecībā uz pienācīgu darbu, un gada izaugsmes pētījumā ietvert mērķus, kas paredzēti SDO ieteikumā par minimālo sociālo aizsardzību, cenšoties panākt, ka visiem darba ņēmējiem Eiropā būtu nodrošinātas sociālās aizsardzības garantijas;

Pašnodarbināto personu sociālais nodrošinājums

25. uzsver, ka pašnodarbinātība neapšaubāmi atzīstama par nodarbinātības veidu un ar tās izmantošanu tiek radītas darbvietas un mazināts bezdarbs, bet paralēli pozitīvai attīstībai ir jābūt attiecīgiem pašnodarbināto personu sociālās aizsardzības pasākumiem, kā paredzēts dalībvalstu tiesību aktos;

26. aicina dalībvalstis atvieglot darba un aprūpes pienākumu apvienošanu, nodrošinot darbiniekiem elastīgumu attiecībā uz darba laiku un vietu, lai novērstu situāciju, kad vienīgā elastīguma iespēja ir pāreja uz atkarīgu pašnodarbinātību;

27. uzsver, ka nepieciešami detalizētāki un atjaunināti statistikas dati, saskaņā ar kuriem būtu iespējams analizēt pašnodarbināto personu un atsevišķu to grupu ekonomisko nozīmību; aicina arī jautājumus par pašnodarbinātību iekļaut Eiropas Savienības darbaspēka apsekojumā;

28. vērš uzmanību uz to, ka pašnodarbinātības jēdziena dalībvalstīs definīcijas trūkuma dēļ ES darba ņēmēju vidū pieaug fiktīvas pašnodarbinātības risks un tas var apgrūtināt viņu piekļuvi pienācīgai sociālajai nodrošinātībai; norāda — tā kā pašnodarbināto personu statuss dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgs, ir vajadzīgi risinājumi labākai pašnodarbināto personu sociālās aizsardzības koordinēšanai, lai netiktu ierobežotas darba ņēmēju tiesības uz brīvu pārvietošanos;

29. aicina Komisiju veicināt informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm ar mērķi izstrādāt norādījumus attiecībā uz netipiskas nodarbinātības un pašnodarbinātības dažādiem veidiem, lai palīdzētu dalībvalstīm pareizi piemērot attiecīgos darba tiesību aktus un sociālās aizsardzības pasākumus šādiem darba ņēmējiem; uzskata par nepieciešamu arī dalībvalstīm skaidri identificēt fiktīvo pašnodarbinātību un, pierādot šādus gadījumus, piemērot sankcijas darba devējiem; tomēr uzsver, ka nodarbinātības statusa noteikšanai arī turpmāk jābūt tās uzņemošās dalībvalsts juridiskajā atbildībā, kuras teritorijā darbi tiek veikti;

30. aicina Eiropas sociālos partnerus, Komisiju un dalībvalstis izpētīt atkarīgās pašnodarbinātības jautājumu un rast praktiskus risinājumus, jo īpaši nozarēs, kurās būtiska loma ir pārrobežu darbībām, un tādās neaizsargātās grupās kā mājkalpotāji un zemu atalgoti darba ņēmēji;

31. mudina dalībvalstis nodrošināt, ka pašnodarbinātība netiek izmantota kā līdzeklis, lai izvairītos no darba un sociālajām garantijām, kas pienākas strādājošajiem, vai līdzeklis, kā darba devējam apiet darba sociālā nodrošinājuma tiesību aktus; prasa arī pašnodarbinātās personas negrupēt kopā ar algotām nodarbinātām personām, lai netiktu zaudētas pašnodarbinātības un līdzīgu veidu saimnieciskās darbības priekšrocības un lai palīdzētu veicināt uzņēmējdarbības garu un pakalpojumu kvalitāti;

32. aicina dalībvalstis vajadzības gadījumā pilnveidot sociālo aizsardzību vecumdienu, darbnespējas, maternitātes/paternitātes un bezdarba gadījumā, lai tās noteikumi būtu labāk pielāgoti pašnodarbināto personu vajadzībām un līdzvērtīgi tiem, kādi ir algota darba ņēmējiem;

33. aicina Komisiju un dalībvalstis piesaistīt sociālo nodrošinājumu un sociālās aizsardzības tiesības personām, nevis darba līgumiem, tādējādi radot iespēju nodrošināt pienācīgu sociālo aizsardzību visiem, tostarp pašnodarbinātajiem un algota darba ņēmējiem neatkarīgi no viņu darba līguma veida un nodarbinātības statusa;

34. aicina dalībvalstis veicināt un atbalstīt grupu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām; aicina dalībvalstis nodrošināt pašnodarbinātām personām piekļuvi kolektīvai un solidārai apdrošināšanai un pensiju shēmām;

35. aicina dalībvalstis neatkarīgi no atsevišķu personu tiesībām uz sociālo aizsardzību nodrošināt visiem iedzīvotājiem, kuri vēlas iegūt pašnodarbinātas personas statusu, informāciju par to, kā šāda statusa maiņa ietekmēs viņu sociālo aizsardzību un darba tiesības, kā arī informāciju par citām tiesību un pienākumu pārmaiņām, kas saistītas ar viņu saimniecisko darbību; aicina Komisiju nodrošināt informāciju pašnodarbinātām personām un mobilajiem darba ņēmējiem par viņu tiesībām un pienākumiem saistībā ar migrāciju, imigrāciju un pārrobežu darbu;

36. aicina dalībvalstis un Komisiju sociālās aizsardzības pilnveidošanas un modernizēšanas procesā atbilstoši valstīs iedibinātajai praksei iesaistīt sociālos partnerus un attīstīt sociālo dialogu ES un valstu līmenī; aicina arī sociālos partnerus darba kārtībā iekļaut jautājumus par pašnodarbināto personu darba tiesībām un sociālo aizsardzību, lai attiecībā uz viņiem ieviestu piemērotus sociālās aizsardzības sistēmas noteikumus, pamatojoties uz savstarpības un nediskriminācijas principu, un analizēt, vai pašnodarbinātās personas nebūtu jāiekļauj darba koplīgumu slēgšanas sistēmās un kā to izdarīt, tostarp izstrādāt īpašas stratēģijas, ar ko risina pašnodarbināto personu problēmas gadījumos, kad valstu tiesību akti neparedz pašnodarbināto personu pārstāvību arodbiedrībās; mudina sociālos partnerus apmainīties ar labas prakses piemēriem starp arodbiedrībām un profesionālajām organizācijām attiecībā uz pakalpojumiem, kas tiek nodrošināti pašnodarbinātām personām, fiktīvās pašnodarbinātības apkarošanu un brīvprātīgu pašnodarbināto personu apvienošanos organizācijās;

37. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

• [1]  http://www.ilo.org/global/publications/books/WCMS_142209/lang--en/index.htm
• [2]  http://www.ilo.org/public/english/protection/download/lifecycl/lifecycle.pdf
• [3]  OV L 166, 30.04.2004., 1. lpp.
• [4]  OV L 180, 15.07.2010., 1. lpp.
• [5]  OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
• [6]  OV L 245, 26.08.1992., 46. lpp.
• [7]  OV L 245, 26.08.1992., 49. lpp.
• [8]  OV C 8/05, 12.1.2000., 7. lpp.
• [9]  http://register.consilium.europa.eu/pdf/en/11/st06/st06624-ad01.en11.pdf
• [10]  http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=738&langId=en&pubId=7315
• [11]  OV C 18, 19.1.2011., 44. lpp.
• [12]  OV C 161, 6.6.2013., 14. lpp.
• [13]  OV L 212 E, 5.8.2010., 23. lpp.
• [14]  OV L 161 E, 31.5.2011., 112. lpp.
• [15]  OV L 351 E, 2.12.2011., 39. lpp.
• [16]  OV L 291 E, 30.11.2006., 304. lpp.
• [17]  OV C 70 E, 8.3.2012., 8. lpp.
• [18]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0365.
• [19]  OV L 9 E, 15.1.2010., 1. lpp.
• [20]  OV L 102 E, 24.4.2008., 321. lpp.
• [21]  OV C 175 E, 10.7.2008., 401. lpp.
• [22]  OV C 33 E, 5.2.2013., 65. lpp.
• [23]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0495.
• [24]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0204.
• [25]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0266.
• [26]  Skatīt http://www.europarl.europa.eu/committees/en/studiesdownload.html?languageDocument=EN&file=92570
• [27]  http://www.eurofound.europa.eu/publications/htmlfiles/ef1366.htm
• [28]  http://www.eurofound.europa.eu/comparative/tn0801018s/tn0801018s.htm
• [29]  http://www.eurofound.europa.eu/eiro/studies/tn1206018s/tn1206018s_3.htm

PASKAIDROJUMS

I. Sociālais nodrošinājums visiem

Sociālais nodrošinājums ir Eiropas sociālā modeļa pamats, un tās svarīgākā funkcija ir veicināt sociālo iekļaušanu un sociālo taisnīgumu un nodrošināt ienākumus un visiem pieejamus kvalitatīvus izglītības un veselības aprūpes pakalpojumus. Par sociālās aizsardzības politiku saskaņā ar subsidiaritātes principu būtībā ir atbildīga ikviena dalībvalsts, taču ES mērogā ir noteikta atvērtā koordinācijas metode — brīvprātīgas politiskās sadarbības process, kas balstās uz vienošanos par kopīgiem mērķiem un kopīgiem rādītājiem. Viens no svarīgākajiem sociālās aizsardzības mērķiem ir sekmēt vienlīdzību un pakalpojumu efektivitāti, vienlaicīgi arī sekmējot sociālo iekļaušanu un kohēziju — integrācijas, stabilas izaugsmes un nabadzības mazināšanas pamatu. Šie mērķi ir pašsaprotami, ņemot vērā Eiropas Savienības pamatvērtības[1].

Efektīva sociālā aizsardzība ir nepieciešama, lai sabiedrība varētu pārvarēt globalizācijas radītos izaicinājumus un pielāgoties pārmaiņām. Sociālais nodrošinājums, kas atkarīgs no darba, ir galvenā sociālās aizsardzības sistēmas daļa, taču ne visiem iedzīvotājiem tas tiek garantēts. Vispārējā sociālā aizsardzība saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 102 par minimālajiem sociālās aizsardzības standartiem, kas aptver visus sociālās aizsardzības veidus vismaz minimālo pabalstu līmenī, vēl nav pieejama visiem, tādēļ ikvienam cilvēkam ir jānodrošina vismaz minimālā sociālā aizsardzība. Sociālās aizsardzības minimums (Social Protection Floors) ir kā integrēta sociālā politika, ar kuru cenšas visiem iedzīvotājiem nodrošināt ienākumus un iespējas izmantot sociālos pamatpakalpojumus, sevišķu uzmanību veltot īpaši neaizsargātām sabiedrības grupām (bezdarbniekiem, personām ar invaliditāti, personām, kuras vienas pašas audzina bērnus, jauniešiem, pensionāriem, jaunām ģimenēm u. c.). Būtu jānodrošina arī minimālo ienākumu garantijas, kam ir īpaša nozīme, pārdalot īpašumu un garantējot solidaritāti un sociālo taisnīgumu, un kam, īpaši krīzes laikā, ir pretcikliskas darbības funkcija, sniedzot papildu naudas līdzekļus, lai veicinātu pieprasījumu un patēriņu iekšējā tirgū.

Sociālās aizsardzības pabalstus var atzīt par atbilstīgiem, ja tie palīdz sasniegt gaidīto sociālās politikas rezultātu, piemēram, cilvēku vajadzību apmierināšanu, novēršot pamatriskus, un palīdz panākt tādu samēru starp pabalstu apmēru un nodokļiem vai dzīves laikā veicamajām iemaksām, kurš būtu atzīstams par „taisnīgu” sociālo atbilstīgumu.

Eiropas sociālās aizsardzības sistēmām būtu jāpalīdz pasargāties no posta un trūcīgiem ienākumiem un mazināt nevienlīdzību ES dalībvalstīs, bet pastāvīgo ekonomisko grūtību dēļ, kas rodas finanšu krīzes laikā, jārisina sarežģīti jautājumi saistībā ar sistēmu finansēšanu. Ekonomisko grūtību laikā ES dalībvalstīs tika samazināts valsts finansējums, taču radās vairāk bezdarbnieku, kuriem sociālais atbalsts ir nozīmīgs. Turklāt strauji pieaugušā bezdarba un samazinātā atalgojuma dēļ samazinājās iemaksas, kas paredzētas sociālajai aizsardzībai, un tas radīja draudus Eiropas sociālā modeļa pastāvēšanai. Svarīgi arī minēt, ka, izdarot spiedienu uz valstu budžetiem un samazinot pensijas un citus sociālos pabalstus, visvairāk no tā cieta neaizsargātas personas, un vairums no tām bija uz nabadzības robežas. Tādējādi krīzes pārvarēšanas laikā, priekšroku dodot fiskālajai konsolidācijai, netika pietiekami ņemts vērā sociālās politikas aspekts un dalībvalstis nepievērsa vajadzīgo uzmanību stratēģijā „Eiropa 2020” definētajiem mērķiem sociālajā, nodarbinātības un izglītības jomā, īpaši nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai.

Dalībvalstīm, cenšoties radīt stabilu un efektīvu sociālo aizsardzību saskaņā ar SDO priekšlikumiem, būtu jāsagatavo valstu sociālās aizsardzības attīstības stratēģijas. Kā vienam no svarīgākajiem sociālās aizsardzības attīstības stratēģijas mērķiem vajadzētu būt sociālajām investīcijām un to efektivitātes nodrošināšanai, jo tās rada apstākļus sociālo un ekonomisko mērķu saskaņošanai un tādēļ būtu uzskatāmas nevis par izdevumiem, bet gan par patiesām investīcijām, kuru ienesīgumu nodrošina produktīvs darbs un stabila ekonomiskā izaugsme.

II. Pašnodarbinātās personas un viņu sociālā aizsardzība

1. Pašnodarbinātības kā nodarbinātības veida nozīme un attīstība un jauni līdzīgi nodarbinātības veidi

Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīvā „Jaunu prasmju un darbvietu programma” pašnodarbinātība atzīta par svarīgu faktoru darbvietu radīšanai un dalībvalstīm norādīta nepieciešamība atcelt visus pasākumus, kas kavē pašnodarbinātību.

Pašnodarbinātības rādītāji pēdējā laikā strauji aug, un tā ieguvusi dažādas jaunas formas. 2012. gadā 32,8 miljoni cilvēku Eiropas Savienībā strādāja kā pašnodarbinātas personas, un tas ir 15 % no visiem nodarbinātajiem ES valstīs. Vislielākais pašnodarbinātības īpatsvars ir Grieķijā, Itālijā, Portugālē un Rumānijā, savukārt vismazākais — Luksemburgā, Igaunijā, Dānijā un Lietuvā[2]. EP 2010. gada 6. jūlija rezolūcijā norādīts, ka pašnodarbinātība kļūst arvien populārāka, jo īpaši gados jaunu strādājošo un sieviešu vidū, turklāt tā ir arī kā pāreja no darba dzīves uz aiziešanu pensijā[3].

Pēdējo gadu desmitu laikā pašnodarbināto personu apakškategorijas ir būtiski mainījušās. Pašnodarbināto personu kategorija ir ļoti neviendabīga, vērtējot pēc lomas darba tirgū un darbības veida. Ekonomiski atkarīgo pašnodarbināto personu apakškategorija nodalāma, lai labāk izprastu pašnodarbinātības mainīgās iezīmes, kuras lielo sociālo un ekonomisko pārmaiņu dēļ vairs neiekļaujas tradicionālajos ES dalībvalstīs atzītajos patstāvīgā darba veidos[4].

3. Nav skaidras pašnodarbinātības definīcijas, kas atzīta ES mērogā

Papildus tam, ka ES mērogā nav vienotas un vispārēji atzītas pašnodarbinātības definīcijas, stāvokli sarežģī jau minētā pašnodarbinātības veidu dažādība. SDO Starptautiskajā nodarbinātības statusu klasifikācijā pašnodarbinātība definēta kā darbs, par kuru saņemtā atlīdzība ir tieši atkarīga no peļņas, kas gūta par saražotajām precēm vai sniegtajiem pakalpojumiem. No vēsturiskā aspekta, saskaņā ar minēto izšķiramas trīs pašnodarbināto personu grupas: ļoti mazi uzņēmumi, mazi uzņēmumi un brīvi algojamas personas.

Tiešā nozīmē — pašnodarbinātie ir tie, kas labāk strādā sev, nevis kādam citam, un ir neatkarīgi. Lai gan šāda izpratne varētu šķist ļoti vienkāršota, nevajadzētu atstāt bez ievērības faktu, ka pašnodarbinātība aptver daudzas un dažādas sociālās un ekonomiskās situācijas, kuras nevar vērtēt vienādi.

Pašreiz nav viennozīmīgas visā Eiropas Savienībā piemērotas definīcijas, kurā skaidri tiktu norādīts, ar ko atšķiras labticīgi (bona fide) pašnodarbinātas personas, kuras strādā patstāvīgi, un personas, kas tikai izliekas par pašnodarbinātām. Ikviena kompetentā iestāde un ikviena atsevišķa struktūra izmanto savu tiesisko un normatīvo regulējumu, kas var atšķirties atkarībā no jurisdikcijas un politikas jomas (tiesību akti nodokļu jomā, sociālā aizsardzība, uzņēmējdarbības tiesības, darba tirgus, apdrošināšana)[5].

Nav arī skaidras ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības definīcijas. Tikai nedaudzas Eiropas valstis juridiski atzinušas starpkategoriju starp pašnodarbināto personu un algoto darba ņēmēju kategoriju. Šādas leģitimizācijas pamatmērķis — sniegt minētajai starpkategorijai labāku aizsardzību, tomēr to nevienādojot ar algotu darba ņēmēju kategoriju.

4. Pašnodarbināto personu sociālā aizsardzība — vispārīgi apsvērumi par problēmu

Pašnodarbinātības attīstība rada daudz problēmu, kas saistītas ar pašnodarbināto personu darba tiesībām un sociālo aizsardzību. Tradicionālās sociālās aizsardzības sistēmas Eiropā vēsturiski veidotas un daļēji pielāgotas galvenokārt algoto darba ņēmēju aizsardzībai, tādēļ tās grūti piemērot pašnodarbinātām personām.

Vispārinot ES dalībvalstu politiku attiecībā uz pašnodarbinātām personām, kļūst skaidrs, ka dažās valstīs pašnodarbinātās personas tiek diskriminētas un/vai mazāk aizsargātas lielāku sociālo iemaksu dēļ vai arī pretēji — mazāku iemaksu dēļ, kas attiecīgi paredz mazākas sociālās garantijas. Dānija, šķiet, ir vienīgais pozitīvais izņēmums, jo tajā pašnodarbinātajām personām ir tādas pašas tiesības kā algotajiem darba ņēmējiem[6].

Raugoties no pašnodarbināto personu viedokļa, sociālās aizsardzības politika ir sarežģīta arī tāpēc, ka šī kategorija, kā jau minēts, ir ļoti neviendabīga, tādēļ aizsardzības pasākumi, kas vienai tās daļai ir piemēroti, citai daļai var būt neracionāli un nepieņemami. Pašnodarbināto kategorijā ietilpst personas, kas spēj par sevi parūpēties, proti, labi atalgoti speciālisti attiecīgās jomās, bet bez tām ir arī tādas personas, kuru darbība un sniedzamie pakalpojumi atkarīgi no viena pasūtītāja, kā arī tādas, kuru darba veids vispār neatšķiras no algota darba. Pirmajā gadījumā sociālās aizsardzības pasākumi, kas tiek piemēroti algotajiem darba ņēmējiem, var būt pārmērīgi un nepieņemami, bet otrajā gadījumā rodas bīstamība, ka strādājošie nebūs pienācīgi pasargāti no sociālajiem riskiem.

5. Pašnodarbinātības statusa ļaunprātīga izmantošana

SDO jau iepriekš brīdinājusi par pašnodarbinātības veidu iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu un par to, ka rezultātā netiek ievērotas darba ņēmēju tiesības un juridiskā aizsardzība, kas parasti tiek nodrošinātas darba attiecībās. Ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi ir dažādi — sākot no izvairīšanās veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas un maksāt nodokļus un darba tiesību pārkāpumiem līdz nedeklarētam darbam. Tas ļoti kropļo konkurences apstākļus personām, kas patiesi veic patstāvīgu darbu, ļoti maziem uzņēmumiem un MVU.

Ja pašnodarbinātā persona nolemj strādāt patstāvīgi pēc savas brīvas gribas, viņai ir tiesības uz šādu izvēli, bet šī persona ir jāinformē par iespējami mazākām sociālajām garantijām. Taču arvien lielāka kļūst problēma, kas saistīta ar viltus pašnodarbinātību, jo šādā gadījumā darba devēji attiecīgās personas bieži vien piespiež strādāt ar necilvēcīgiem nosacījumiem. Tādēļ vēlreiz jāuzsver Eiropas Parlamenta 2010. gada 6. jūlija rezolūcijā paustā nostāja, ka pamattiesības jānodrošina visiem strādājošajiem neatkarīgi no viņu nodarbinātības statusa.

6. Mazākas pašnodarbināto personu sociālās aizsardzības tiesības

Vairumā valstu pašnodarbinātās personas tikai daļēji piedalās pensiju sistēmā. Šo nostāju varētu uzskatīt par racionālu gadījumos, kad tas saistīts ar labi atalgotu speciālistu kategoriju, kas spēj par sevi parūpēties, bet ekonomiski atkarīgo darba ņēmēju un jo īpaši viltus pašnodarbinātības gadījumā tā rada bīstamību, ka vecumdienas būs jāpavada nabadzībā, jo veiktas mazas iemaksas, kas ir iemesls mazām pensijām. Līdzīgi ir arī gadījumā ar invaliditātes pensijām.

Pašnodarbinātās personas ir mazāk aizsargātas arī maternitātes/paternitātes gadījumā. Pašnodarbinātajām personām ne vienmēr ir nepieciešamais bērna kopšanas atvaļinājums, kā arī citas ar to saistītās tiesības (piemēram, Kiprā, Nīderlandē, Apvienotajā Karalistē, Polijā)[7]. Arī šajā gadījumā vajadzētu īpaši gādāt par ekonomiski atkarīgo pašnodarbināto personu aizsardzību. Ieteikumu pašnodarbināto personu aizsardzību maternitātes/paternitātes gadījumā pietuvināt algoto darba ņēmēju aizsardzībai apstiprina pēdējā laikā veiktie pētījumi un sagatavotie pārskati[8].

Vēl mazāka pašnodarbināto personu aizsardzība ir bezdarba gadījumā. Iemaksas bezdarba apdrošināšanas summu izmaksai vispirms attiecas uz algotajiem darba ņēmējiem. Tikai dažās valstīs ar labi attīstītu sociālo aizsardzību ir shēmas, kas attiecas arī uz pašnodarbinātajām personām[9].

7. Vajadzība pēc kolektīvas rīcības

Daudzas pašnodarbinātās personas apzinās, ka ir neaizsargātas. Tās saprot, ka vairs netiek ievēroti kolektīvie nolīgumi, bet tirgus tikai daļēji spēj risināt viņu problēmas. Tas var būt par pamatu viņu kolektīvajām saistībām attiecībā uz nepieciešamo solidaritāti. Tas ir izaicinājums arī arodbiedrībām apsvērt savu darbību un pārgrupēties visu strādājošo interešu vārdā neatkarīgi no tā, vai tie būtu pastāvīgi, pagaidu, tipiski vai netipiski, algoti vai neīsti algoti darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas[10].

8. Problēmas, kas rodas saistībā ar sociālās aizsardzības koordinēšanu

Dažādi formulējumi pastāv ne tikai dažādās Eiropas valstīs, bet arī ES tiesību sistēmā. Šāda neskaidrība rada lielas problēmas gadījumos, kad darbu veic citās valstīs. Tā kā valstu un Eiropas tiesību sistēmas nav saskaņotas un nav skaidri noteikts, ar ko algots darbs atšķiras no pakalpojumu sniegšanas, pašnodarbinātības jautājums ir problemātisks, īpaši gadījumos, kad darbs tiek veikts citās valstīs[11].

• [1]  Komisijas 2012. gada 20. augusta paziņojums „Sociālā aizsardzība Eiropas Savienības attīstības sadarbības kontekstā” (COM(2012)0446).
• [2]  Eiropas Savienības darbaspēka apsekojums, 2012. gads.
• [3]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0263.
• [4]  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu „Pašnodarbinātības jaunās tendences. Ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības jautājumi”. 2010. gada 29. aprīlī (SOC/344).
• [5]  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums „Pašnodarbinātā statusa ļaunprātīga izmantošana” (INT/628).
• [6]  Eiropas Nodarbinātības novērošanas pārskats (2010.).
• [7]  Komisijas ziņojums „Cīņa pret diskrimināciju grūtniecības, maternitātes un vecāku statusa dēļ”. Eiropas Komisija, Tiesiskuma ĢD, 2012. gada novembrī, 29. lpp.
• [8]  Pašnodarbinātas personas ražošanas attiecības un darba apstākļi, Eurofound, 2009., 76. lpp.
• [9]  Pasaules sociālā nodrošinājuma ziņojums, 2010/11. Nodrošinājuma pārklājums krīzē un pēc tās. Starptautiskais Darba birojs – Ženēva. SDO, 2010., 59. lpp.
• [10]  M. Westerveld, Jaunā pašnodarbinātība: vai sociālās politikas jautājums? Eiropas Sociālā nodrošinājuma žurnāls, 14. sējums (2012.), Nr. 3, 170.‒171. lpp.
• [11]  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums „Pašnodarbinātā statusa ļaunprātīga izmantošana” 2013. gada 21. martā (INT/628).

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinums (26.11.2013)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par sociālo aizsardzību visiem, tostarp pašnodarbinātām personām
(2013/2111(INI))

Atzinumu sagatavoja: Marije Cornelissen

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā sievietes, kuras izvēlējušās kļūt par uzņēmējām, biežāk nekā vīrieši kā galveno motivāciju pieņemtajam lēmumam min labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru un/vai ekonomisko nepieciešamību;

B.  tā kā daudzos gadījumos pašnodarbinātība nav risinājums, kuram attiecīgā persona dod priekšroku, bet gan nepieciešamība, jo nav citu darba iespēju vai pietiekami elastīgu darba nosacījumu, lai apvienotu darbu un aprūpi; tā kā krīzes laikā šie apstākļi ir pasliktinājušies, kā rezultātā ir palielinājies to cilvēku un jo īpaši sieviešu skaits, kas ir pašnodarbināti nepieciešamības dēļ;

C. tā kā pašnodarbinātu sieviešu ir mazāk nekā pašnodarbinātu vīriešu, taču viņām ir lielāka iespēja nonākt nabadzībā;

D. tā kā pašnodarbinātajiem trūkst piekļuves atbilstošām pensijas tiesībām, darba nespējas pabalstam, apmaksātam atvaļinājumam un citiem pašnodarbinātajiem paredzētiem sociālā nodrošinājuma veidiem un šī situācija palielina darba samaksas atšķirības starp pašnodarbinātiem vīriešiem un sievietēm, jo īpaši pēc pensionēšanās;

E.  tā kā aizvien vairāk pašnodarbinātu personu un jo īpaši sieviešu, kurām trūkst darba iespēju vai ir zemu apmaksāts darbs, dzīvo zem nabadzības sliekšņa, lai gan viņas nav oficiāli reģistrējušās kā bezdarbnieki;

F.  tā kā trūkst uzticamas, precīzas un salīdzināmas informācijas un datu par pašnodarbināto personu situāciju, darba apstākļiem un sociālā nodrošinājuma noteikumiem, lai pašnodarbinātas personas varētu apvienot darbu un aprūpi,  

1.  uzsver, ka attiecībā uz pašnodarbinātām personām ir jānodrošina labākas sociālā nodrošinājuma un veselības aizsardzības sistēmas un jāveicina sociālā apdrošināšana; aicina dalībvalstis sociālā nodrošinājuma un sociālās aizsardzības tiesības saistīt nevis ar darba līgumiem, bet gan ar konkrēto personu, tādējādi garantējot pienācīgu sociālās aizsardzības līmeni visiem, tostarp pašnodarbinātām personām un visiem laulātajiem vai partneriem, kuri piedalās pašnodarbināto personu vai citu darba ņēmēju profesionālajā darbībā, neatkarīgi no viņu līguma veida vai nodarbinātības statusa;

2.  uzsver, ka pieejamā statistika par sieviešu nodarbinātību liecina, ka viņām ir lielāks risks strādāt nepastāvīgus darbus un tikt atlaistām, un ka šāda situācija samazina aizsardzības apmēru, kādu viņām sniedz sociālā nodrošinājuma sistēmas;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka visiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām ir piekļuve mūžizglītībai, pārdalot pašreizējo ES un valstu finansējumu, kas paredzēts tikai darba ņēmējiem ar pastāvīgiem līgumiem, lai tas neatkarīgi no līgumu veida būtu pieejams visiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām;

4.  uzsver, ka Eiropā joprojām ir ievērojama sieviešu un vīriešu nodarbinātības atšķirība, turpretim pašnodarbinātības veicināšanai sieviešu vidū var būt būtiska loma nabadzības samazināšanā;

5.  uzsver, ka atsevišķās dalībvalstīs ir nepieciešami sociālā nodrošinājuma sistēmu uzlabojumi un pārredzamība, lai panāktu godīgākus iemaksu veikšanas standartus pašnodarbinātām personām, jo īpaši attiecībā uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu;

6.  brīdina, ka daudzu dalībvalstu veselības aprūpes sistēmās īstenotais budžeta samazinājums un privatizācija grauj to sociālās labklājības sistēmas un kopumā mazina darba ņēmēju un pārējo iedzīvotāju tiesības uz sociālo aizsardzību; jo īpaši pauž nožēlu par budžeta samazinājumiem seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpei, kas galvenokārt skar sievietes, kurām uztriepes testus, mamogrāfijas un ginekoloģiskās pārbaudes vairs nepiedāvā veikt ik gadu, bet gan ar ilgāku laika intervālu;

7.  vērš uzmanību uz to, ka atsevišķās dalībvalstīs iedzīvotāju novecošana, zemi dzimstības rādītāji un mainīgie darba tirgi var saasināt nepieciešamību steidzami reformēt sociālā nodrošinājuma sistēmas, ietverot pensijas, lai tādējādi garantētu šo sistēmu ilgtspējību; uzsver, ka sievietes biežāk nekā vīrieši uz laiku pārtrauc profesionālo darbību un strādā nepilnas slodzes darbu, lai rūpētos par bērniem un citiem apgādājamiem, un šāda situācija var nelabvēlīgi ietekmēt šo sieviešu pensijas un palielināt nabadzības risku; tāpēc aicina dalībvalstis, nosakot tiesības uz pensiju un aprēķinot pensiju apmēru, šos profesionālās darbības pārtraukumus ieskaitīt apdrošināšanas periodā; uzsver, ka reformu veikšanā saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi ir jāiesaista sociālie partneri, kā arī attiecīgās ieinteresētās personas, un ka par tām ir pienācīgi jāinformē iedzīvotāji;

8.  uzsver, ka saskaņā ar Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, dalībvalstīm ir jālikvidē visi šķēršļi, kuri liedz sievietēm un viņu laulātajiem vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem atzītiem partneriem saņemt sociālo aizsardzību, kas tiem pienākas atbilstīgi valsts tiesību aktiem;

9.  norāda, ka ilgāks un labāk apmaksāts bērna kopšanas atvaļinājums, kuru dalīti izmanto vīrieši un sievietes un kurš sociālā nodrošinājuma pabalstu saņemšanas nolūkā uzskatāms par pilnas slodzes darbu, varētu būt nozīmīgs stimuls dzimstības līmeņa paaugstināšanai;

10. aicina Eiropas sociālos partnerus, Komisiju un dalībvalstis izpētīt atkarīgās pašnodarbinātības jautājumu un rast praktiskus risinājumus, jo īpaši nozarēs, kurās būtiska loma ir pārrobežu darbībām, un tādās neaizsargātās grupās kā mājkalpotāji un zemu atalgoti darba ņēmēji;

11. aicina dalībvalstis veicināt un atvieglot pašnodarbinātu personu, jo īpaši sieviešu, pašorganizāciju, lai palielinātu viņu spējas aizstāvēt savas kolektīvās intereses;

12. aicina dalībvalstis nodrošināt, ka ir pieejamas bērnu aprūpes un izglītības iestādes par pieņemamu maksu un ka pašnodarbinātām personām ir piekļuve sabiedriskajiem pakalpojumiem un attiecīgiem nodokļu vai sociāliem atvieglojumiem bērnu aprūpes jomā;

13. aicina Komisiju ierosināt, lai tiktu vērienīgi pārskatīta Direktīva 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, lai garantētu plašākas minimālā grūtniecības un dzemdību, paternitātes, adopcijas, aprūpes un apgādātāja atvaļinājuma tiesības un lai dalībvalstīm uzliktu pienākumu nodrošināt pašnodarbinātām personām tās tiesības, kas viņām pienākas saskaņā ar attiecīgo valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām; aicina Padomi pieņemt kopēju nostāju par ierosināto un Parlamenta apstiprināto pārskatīšanu attiecībā uz Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti; atgādina, ka Parlamenta pieņemtajā priekšlikumā ir ietverti būtiski pasākumi šajā jomā, ar kuriem veicināt iespēju vīriešiem un sievietēm darbu saskaņot ar privāto dzīvi;

14. aicina dalībvalstis veicināt iespēju visiem darba ņēmējiem, ietverot pašnodarbinātas personas un viņu laulātos vai partnerus, kuri piedalās šo personu profesionālās darbībās, apvienot darba un aprūpes pienākumus, tostarp paātrinot 2010. gada 7. jūlija Direktīvas 2010/41/ES 7. un 8. panta piemērošanu un pēc darba ņēmēju pieprasījuma nodrošinot viņiem elastīgākus darba laikus, tāldarbu un nepilna laika darbu mazgadīgo un apgādājamo aprūpes nolūkos, kā arī šīs iespējas sniegt, nemazinot darba ņēmēju sociālos atvieglojumus, lai nepieļautu, ka šīm personām vairs nav citu iespēju nodrošināt elastīgāku darbu kā vienīgi iesaistīties atkarīgā vai piespiedu pašnodarbinātībā;

15. aicina dalībvalstis pieņemt tiesību aktus, ar kuriem izskaust fiktīvu pašnodarbinātas personas statusu, kas ir nestabils nodarbinātības veids un īpaši bieži skar sievietes, un mudina sociālos partnerus apmainīties ar labāko praksi attiecībā uz pašnodarbinātām personām sniegtiem pakalpojumiem, ar fiktīva pašnodarbinātas personas statusa problēmas risināšanu un īsteni pašnodarbinātu personu darba organizēšanu;

16. aicina dalībvalstis izstrādāt sociālo politiku un sociālos pakalpojumus, kas nodrošina bērnu, vecu cilvēku un citu apgādājamu personu aprūpi, lai dotu iespēju vīriešiem un sievietēm turpināt darbu, ja viņi to vēlas;

17. uzsver, ka darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām un tiem, kuri no nodarbinātā statusa pāriet uz pašnodarbinātā statusu, ir jānodrošina kvalifikācijas celšanas un pārkvalificēšanās iespējas; tāpēc aicina dalībvalstis likvidēt šķēršļus kvalifikācijas celšanai un pārkvalifikācijai un veicināt mūžizglītību visiem;

18. aicina dalībvalstis garantēt neauglības ārstēšanas un mākslīgās apaugļošanas procedūru pieejamību neprecētām sievietēm un lesbietēm;

19. aicina Komisiju un dalībvalstis apkopot ar dzimumu saistītus uzticamus, precīzus un salīdzināmus datus un cieši uzraudzīt pašnodarbināto personu situāciju un sociālo aizsardzību, kā arī darba tirgus tendences, kas ietekmē pašnodarbinātību, cita starpā jautājumus par pašnodarbinātību iekļaujot Eiropas darbaspēka apsekojumā.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	26.11.2013
Galīgais balsojums	+: –: 0:	19 8 2
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Regina Bastos, Andrea Češková, Edite Estrela, Iratxe García Pérez, Zita Gurmai, Mikael Gustafsson, Mary Honeyball, Sophia in ‘t Veld, Silvana Koch-Mehrin, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Constance Le Grip, Astrid Lulling, Barbara Matera, Elisabeth Morin-Chartier, Angelika Niebler, Antonyia Parvanova, Marc Tarabella, Britta Thomsen, Marina Yannakoudakis, Anna Záborská, Inês Cristina Zuber
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Iñaki Irazabalbeitia Fernández, Kent Johansson, Nicole Kiil-Nielsen, Doris Pack, Zuzana Roithová
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Birgit Collin-Langen, Jill Evans, María Irigoyen Pérez

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	5.12.2013
Galīgais balsojums	+: –: 0:	29 4 1
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Regina Bastos, Edit Bauer, Heinz K. Becker, Phil Bennion, Pervenche Berès, Vilija Blinkevičiūtė, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Minodora Cliveti, Emer Costello, Frédéric Daerden, Sari Essayah, Richard Falbr, Thomas Händel, Marian Harkin, Stephen Hughes, Ádám Kósa, Jean Lambert, Patrick Le Hyaric, Olle Ludvigsson, Elisabeth Morin-Chartier, Csaba Őry, Siiri Oviir, Licia Ronzulli, Elisabeth Schroedter, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Gabriele Stauner, Jutta Steinruck, Traian Ungureanu, Inês Cristina Zuber
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Georges Bach, Anthea McIntyre, Evelyn Regner, Csaba Sógor