ZIŅOJUMS par migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem Eiropas Savienībā

20.12.2013 - (2013/2115(INI))

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
Referente: Norica Nicolai

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem Eiropas Savienībā

(2013/2115(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām, jo īpaši tās 24. un 28. pantu,

–   ņemot vērā 1979. gada ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–   ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2013. gada 23. jūlija ziņojumu ANO Ģenerālajai asamblejai „Vardarbība pret migrējošām darba ņēmējām”,

–   ņemot vērā ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12. pantu,

–   ņemot vērā ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas 2008. gada 5. decembra Vispārējo ieteikumu Nr. 26 par migrējošām darba ņēmējām,

–   ņemot vērā ANO Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

–   ņemot vērā ANO Migrējošo darba ņēmēju komitejas Vispārējo komentāru Nr. 2 par migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesībām nenoregulētā situācijā,

–   ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (ECTK),

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

–   ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām,

–   ņemot vērā Eiropas Sociālās hartas 13. un 17. panta interpretāciju, ko sniegusi Eiropas Sociālo tiesību komiteja,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 79., 153. un 168. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1., 14., 31., 35. un 47. pantu,

–   ņemot vērā dokumentu „Stokholmas programma – atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā”[1],

–   ņemot vērā Padomes 2002. gada 28. novembra Direktīvu 2002/90/EK, ar ko definē neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu[2],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Direktīvu 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi[3],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvu 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi[4],

–   ņemot vērā Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm[5],

–   ņemot vērā ES Pamattiesību aģentūras 2011. gada ziņojumu „Migrantu pamattiesības, atrodoties nenoregulētā situācijā Eiropas Savienībā”,

–   ņemot vērā ES Pamattiesību aģentūras 2012. gada vadlīnijas „Nenoregulētā situācijā esošu migrantu aizturēšana — pamattiesību apsvērumi”,

–   ņemot vērā Eiropas pētniecības projektu Clandestino un projektu par darbinieku bez personu apliecinošiem dokumentiem pārejām, kurus finansēja Komisija saskaņā ar Sesto pamatprogrammu pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai,

–   ņemot vērā Komisijas 2013. gada 17. jūnija paziņojumu „Ceturtais gada pārskats par imigrāciju un patvērumu (2012. gads)” (COM(2013)0422),

–   ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu veselības jomā ES[6],

–   ņemot vērā 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par krīzes ietekmi uz aprūpes pieejamību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām[7],

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0001/2014),

A. tā kā ar jēdzienu „migrants bez personu apliecinošiem dokumentiem” apzīmē trešās valsts valstspiederīgo, kura atrašanās dalībvalsts teritorijā neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem, kas noteikti Šengenas Robežu kodeksa 5. pantā, vai arī citiem ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī un, kuru atklājot, imigrācijas iestādes pieņemtu lēmumu par atgriešanu vai veiktu izraidīšanu[8];

B.  tā kā sarežģītie apstākļi, ko radījuši kari un saasinājušas pasaules līmeņa humānās krīzes, veicina tādu bēgļu plūsmas pieaugumu, kuru vidū ir arī liels skaits sieviešu un bērnu bez personu apliecinošiem dokumentiem;

C. tā kā dalībvalstīm ir tiesības lemt par savu imigrācijas politiku; tā kā tomēr saskaņā ar ES un starptautiskajiem tiesību aktiem, kas dalībvalstīm ir saistoši, ir jāaizsargā un jānodrošina imigrantu pamattiesības;

D. tā kā migrantiem bez personu apliecinošiem dokumentiem bieži trūkst finanšu resursu, kādēļ pastāv risks, ka viņi varētu ciest no nepietiekama uztura un veselības stāvokļa pasliktināšanās, un kas nozīmē, ka tiem ir jāmeklē nepieņemami risinājumi, lai nodrošinātu iztikas līdzekļus; turklāt tā kā migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem bieži ir bērni, par kuriem viņām jārūpējas, kas ir papildu pamudinājums meklēt iespējamus veidus, kā nodrošināt iztikas līdzekļus un izdzīvot;

E.  tā kā migrantiem bez personu apliecinošiem dokumentiem sakarā ar viņu juridisko statusu bieži nav iespējams saņemt pienācīgu mājokli, veselības aprūpes pamatpakalpojumus un neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumus, kā arī izglītību; tā kā viņu juridiskais statuss, proti, personu apliecinošu dokumentu neesība, nozīmē, ka viņi nav aizsargāti pret izmantošanu darbavietā vai pret fizisku un garīgu vardarbību; tā kā minētais juridiskais statuss neļauj viņiem griezties tiesu iestādēs;

F.  tā kā migrantes bez personu apliecinošiem dokumentiem un viņu apgādībā esošās personas ir jo īpaši neaizsargātas pret risku, ko rada to juridiskais statuss, jo salīdzinājumā ar vīriešiem ir daudz lielāka iespēja, ka pret viņām varētu tikt veikta fiziska, seksuāla un garīga vardarbība un viņas varētu saskarties ar sliktiem darba apstākļiem, izmantošanu darbavietā un dubultu diskrimināciju rases un dzimuma dēļ;

G. tā kā migrantes bez personu apliecinošiem dokumentiem var būt īpaši neaizsargātas pret cilvēku tirgotājiem un var attiecīgi kļūt par cilvēku tirdzniecības upuriem;

H. tā kā migrantiem bez personu apliecinošiem dokumentiem ir ierobežotas iespējas saņemt sociālo mājokli un viņi joprojām ir atkarīgi no privāto mājokļu tirgus; tā kā migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem draud lielāks risks, ka privāto mājokļu saimnieki varētu veikt fizisku vai seksuālu vardarbību;

I.   tā kā migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem draud lielāks risks tikt pakļautām vardarbībai un izmantošanai, ieskaitot seksuālu izmantošanu, kā arī vispār kļūt par seksuālas izmantošanas un cilvēku tirdzniecības upuriem; tā kā, lai varētu uzturēties valsts pārvaldītā sieviešu patversmē, ir nepieciešams likumīgs personas identitāti apliecinošs dokuments vai uzturēšanās atļauja un tā kā cietušajām tādējādi nav citas izvēles, kā samierināties ar vardarbīgo situāciju vai pārcelties uz dzīvi uz ielas; tā kā migrantes riskē tikt piespiedu kārtā izraidītas, ja sazināsies ar policiju;

J.   tā kā ar dzimumu saistīti stereotipi ir dziļāk iesakņojušies imigrantu kopienās un migrantes daudz biežāk cieš no dažādu veidu vardarbības, kas vērsta pret sievietēm, jo īpaši piespiedu laulībām, sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, t. s. goda aizstāvēšanas noziegumiem, sliktas izturēšanās ciešās attiecībās, seksuālas uzmākšanās darbavietā un pat cilvēku tirdzniecības un seksuālas izmantošanas;

K. tā kā dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs to veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības līmenis, kuri tiek nodrošināti nelikumīgajiem migrantiem, kā arī dažādi nosacījumi, ko tās piemēro veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem attiecībā uz ziņošanu par migrantiem bez personu apliecinošiem dokumentiem vai citām attiecīgām darbībām;

L.  tā kā sievietēm bez personu apliecinošiem dokumentiem visā viņu dzīves laikā steidzama vajadzība pēc veselības aprūpes rada nesamērīgi augstu risku saņemt ārkārtīgi lielus rēķinus par stacionāro aprūpi valstīs, kur viņas nav tiesīgas saņemt subsidēto aprūpi; tā kā bailes saņemt šādus rēķinus izraisa to, ka daudzas sievietes bez personu apliecinošiem dokumentiem dzemdē mājās bez medicīniskā atbalsta;

M. tā kā, ņemot vērā prasību par personas identitātes apliecināšanu, kā arī augsto ārstēšanas cenu un bailes tikt atklātiem vai paziņotiem iestādēm, iespējas saņemt galvenos veselības aprūpes pamatpakalpojumus, piemēram, neatliekamo medicīnisko palīdzību, migrantiem bez personu apliecinošiem dokumentiem ir ārkārtīgi ierobežotas vai tādu nav vispār; tā kā riskam jo īpaši ir pakļautas migrantes bez personu apliecinošiem dokumentiem, jo viņas nesaņem ar dzimumu saistītu aprūpi, piemēram, pirmsdzemdību, dzemdību un pēcdzemdību aprūpi; tā kā vairāki migranti bez personu apliecinošiem dokumentiem nav pat informēti par savām tiesībām uz veselības aprūpi to galamērķa valstī;

N. tā kā bailes tikt atklātām un paziņotām iestādēm ļoti lielā mērā attur migrantes bez personu apliecinošiem dokumentiem no vēršanās pēc palīdzības vardarbīgās situācijās, tostarp arī no vēršanās pie NVO, kas specializējušās juridisko konsultāciju sniegšanā imigrantiem; tā kā tāpēc šīm migrantēm ir pilnībā liegta iespēja saņemt informāciju par savām tiesībām un šo tiesību aizsardzību; tā kā šo pašu iemeslu dēļ pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir grūti piedāvāt palīdzību un atbalstu;

O. tā kā prostitūcijas tirgi un nozare Eiropā savā ziņā var darboties migranšu un meiteņu neaizsargātības dēļ un tā kā daudzas sievietes, kuras nodarbojas ar prostitūciju, ir bez personu apliecinošiem dokumentiem, kas pastiprina ļaunprātīgo izturēšanos un neaizsargātību, kuras raksturīgas prostitūcijai;

P.  tā kā bērniem, kas nāk no ģimenēm, kuras veido migranti bez personu apliecinošiem dokumentiem, tostarp meitenēm, ir liegta iespēja iet skolā saistībā ar bailēm tikt atklātiem un nespēju iesniegt oficiālos dokumentus, kas nepieciešami reģistrācijai skolā; tā kā pusaudzes bez personu apliecinošiem dokumentiem saskaras ar nopietniem šķēršļiem iegūt vidusskolas/augstāko izglītību un saņemt apmācību;

Q. tā kā arvien lielāks pieprasījums pēc darbiniekiem mājsaimniecības darbu un aprūpes nozarē piesaista arvien lielāku skaitu migranšu, kuru vidū daudzas ir bez personu apliecinošiem dokumentiem; tā kā šajā nozarē strādājošās sievietes bez personu apliecinošiem dokumentiem ir vismazāk aizsargātas pret zemu atalgojumu, garīgo vardarbību, algas neizmaksāšanu, pases atņemšanu un dažreiz pat fizisku vardarbību, ko veic viņu darba devēji; tā kā ir maz ticams, ka sievietes bez personu apliecinošiem dokumentiem vērsīsies tiesā, lai saņemtu tiesisko aizsardzību;

R.  tā kā strādājošām migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem viņu ekonomiskās un sociālās nošķirtības dēļ, savu pamattiesību nezināšanas dēļ un dēļ bailēm tikt izraidītām piespiedu kārtā tikpat kā nav iespēju pieprasīt taisnīgus darba apstākļus vai taisnīgu atalgojumu;

S.  tā kā migrantu bez personu apliecinošiem dokumentiem juridiskais stāvoklis ir neskaidrs[9] un tādējādi viņi ir neaizsargāti pret patvaļīgu aizturēšanu un/vai turēšanu apcietinājumā;

T.  tā kā migrantes bez personu apliecinošiem dokumentiem ir jo īpaši neaizsargātas pret fizisku, garīgu un seksuālu vardarbību aizturēšanas laikā un aizturēšanas iestādēs,

Ieteikumi

1.  atgādina, ka starptautiskās organizācijas, piemēram, Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, ir vairākkārt uzsvērušas nepieciešamību aizsargāt migrantu bez personu apliecinošiem dokumentiem pamattiesības un tas ir arī vairākkārt uzsvērts ANO starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos un ES tiesību aktos; šajā saistībā atgādina par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kurā noteikts aizliegums diskriminēt seksuālās orientācijas, dzimuma identitātes, migranta vai bēgļa, vai cita statusa dēļ;

2.  aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt migrantes, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem, par neaizsargātu sociālo grupu, ko apdraud cilvēku tirdzniecība, diskriminācija un ekspluatācija darba tirgū;

3.  norāda, ka dalībvalstis ir kopīgi atbildīgas par imigrācijas politiku un migrantu (gan likumīgo, gan nelikumīgo) plūsmām;

4.  uzsver, ka imigranti, kas ir lesbietes, biseksuāļi vai transseksuāļi bez juridiski derīgiem dokumentiem, cieš no divkāršas diskriminācijas un to neaizsargātība, esot ārvalstniekiem bez personu apliecinošiem dokumentiem, padara viņu sarežģīto situāciju vēl ļaunāku;

5.  uzsver, ka nelikumīga imigrācija ir ļoti aktuāla problēma un ir nepieciešama vienota migrācijas politikas tiesiskā sistēma, ar ko aizsargāt migrantus un iespējamos upurus, jo īpaši sievietes un bērnus, kuri ir neaizsargāti pret dažādu veidu organizēto noziedzību saistībā ar migrāciju un cilvēku tirdzniecību; uzsver arī, ka nelikumīgu migrāciju var samazināt, īstenojot vienotu tiesisko sistēmu;

6.  nosoda faktu, ka daudzas migrantes savā izcelsmes valstī tiek maldinātas ar solījumiem par darba līgumiem attīstītajās valstīs un dažas no viņām pat tiek nolaupītas seksuālai izmantošanai, pie kā vainojami organizētās noziedzības un cilvēku tirdzniecības tīkli; aicina dalībvalstis, lai tās pastiprina centienus apkarot šo vardarbīgo un necilvēcīgo praksi;

7.  aicina dalībvalstis nolūkā samazināt izmantošanas vai vardarbības risku piemērot Direktīvu 2002/90/EK tā, lai migrantiem bez personu apliecinošiem dokumentiem netiktu samazinātas iespējas īrēt mājokli brīvajā tirgū;

8.  atgādina par ECTK 8. pantu attiecībā uz personas fizisko integritāti, tāpēc aicina dalībvalstis attiecībā uz tiem migrantiem bez personu apliecinošiem dokumentiem, kas ir visneaizsargātākie, nepiemērot prasību par nepieciešamību uzrādīt dokumentus, lai varētu uzturēties valsts pārvaldītā patversmē, jo īpaši ņemot vērā īpašās vajadzības, kādas ir grūtniecēm un sievietēm ar maziem bērniem vai sievietēm, kas rūpējas par citiem cilvēkiem;

9.  pieprasa, lai tiktu ņemts vērā, ka personas, kam ir īpašas vajadzības, ir īpaši neaizsargātas, tie ir, piemēram, bērni un pusaudži, gados vecie cilvēki, invalīdi, analfabēti un mazkvalificētās personas, minoritāšu pārstāvji, imigranti, kas savā izcelsmes valstī tiek vajāti uzskatu, seksuālās orientācijas, fizisko īpatnību u. c. iemeslu dēļ, un sievietes, kas cietušas no vardarbības saistībā ar dzimumu;

10. norāda, ka tiesības uz veselības aprūpi ir cilvēka pamattiesības, un tāpēc aicina dalībvalstis atsaistīt veselības politiku no imigrācijas kontroles un šā iemesla dēļ atturēties no tādas prasības piemērošanas, saskaņā ar kuru veselības aprūpes speciālistiem ir pienākums ziņot par migrantiem bez personu apliecinošiem dokumentiem; arī mudina dalībvalstis nodrošināt atbilstošu aprūpi un palīdzību, pamatojoties uz īpašām vajadzībām, kas saistītas ar dzimumu; tāpat arī aicina dalībvalstis ierēdņiem, kas risina ar migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem saistītas problēmas, sniegt īpašu apmācību par jautājumiem saistībā ar dzimumu un atturēties no prasības, saskaņā ar kuru skolām ir jāziņo par bērniem, kam nav personu apliecinošu dokumentu;

11. mudina dalībvalstis sniegt pienācīgu psiholoģisko, veselības aprūpes un juridisko palīdzību sievietēm bez personu apliecinošiem dokumentiem;

12. atgādina, ka tiesības, kas noteiktas Direktīvā 2012/29/ES, nav atkarīgas no cietušā uzturēšanās statusa[10]; tādēļ stingri aicina dalībvalstis atsaistīt no imigrācijas kontroles to apsūdzību izmeklēšanu, kas attiecas uz vardarbību pret migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem, lai cietušās personas varētu droši ziņot par noziegumiem;

13. pauž nosodījumu par jebkāda veida vardarbību, cilvēku tirdzniecību, ļaunprātīgu izmantošanu un diskrimināciju pret sievietēm, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem; uzsver, ka ir nepieciešama piekļuve palīdzībai šādās situācijās, nebaidoties, ka tā rezultātā tiks veikti pasākumi uzturēšanās pārtraukšanai attiecīgajā dalībvalstī;

14. pieprasa īstenot Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) konvenciju Nr. 29 par piespiedu darbu; pieprasa vērst uzmanību uz tādā piespiedu darbā iesaistīto sieviešu īpašo situāciju, kas ietver ne tikai piespiedu prostitūciju, bet arī citu veidu piespiedu darbu, tostarp darbu mājsaimniecībās, un aizsargāt migrantes, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem;

15. aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu prostitūcijas un piespiedu darba izplatīšanos migranšu vidū;

16. aicina dalībvalstis nodrošināt, ka Direktīvas 2009/52/EK 6. pantā minētie drošības pasākumi tiek pareizi īstenoti, kas nozīmē, ka dalībvalstīm ir jānodrošina mehānismi, ar kuru palīdzību migrējošie darba ņēmēji var iesniegt prasību pret darba devēju par neizmaksātu atalgojumu; aicina dalībvalstis, NVO un visas pārējās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuru darbs ir saistīts ar migrantiem bez personu apliecinošiem dokumentiem, īstenot informētības palielināšanas kampaņas, ar kurām šādiem migrantiem tiktu sniegta informācija par viņu tiesībām;

17. aicina dalībvalstis izbeigt diskriminācijas praksi, cīnīties pret nedeklarētu darbu un ekspluatāciju, tostarp ar darba inspekciju palīdzību, un atzīt sievietes, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem, par cietušajām un nodrošināt viņām piekļuvi veselības pamatpakalpojumiem;

18. aicina dalībvalstis noteikt piemērotus apmācību kursus policijas spēkiem un citiem valsts dienestiem, kam varētu būt jāsaskaras ar migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem saistībā ar vardarbību dzimuma dēļ un seksuālo izmantošanu, no kā viņas varētu ciest;

19. cieši iesaka, lai Komisija, nākotnē pārskatot Direktīvu 2009/52/EK, ievieš iespēju izveidot mehānismus, ar kuru palīdzību nelikumīgie migranti varētu iesniegt anonīmu oficiālu sūdzību par vardarbīgu darba devēju;

20. mudina visas dalībvalstis ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas Konvenciju) un pareizi piemērot tās noteikumus, jo īpaši 59. pantu, kurā skaidri noteikts, ka pusēm ir jāveic pasākumi, kas nepieciešami izraidīšanas procedūras pārtraukšanai, un/vai laulības šķiršanas gadījumā jāpiešķir autonoma uzturēšanās atļauja tām migrantēm, kuru uzturēšanās statuss bijis atkarīgs no laulātā;

21. aicina dalībvalstis ratificēt ANO Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, atzīstot migrējošo darba ņēmēju cilvēktiesības un veicinot viņu piekļuvi tiesām, kā arī humāniem un tiesiskiem darba un dzīves apstākļiem;

22. iesaka dalībvalstīm meklēt veidus, kā atzīt tā darba vērtību, ko dara sievietes, kuras, neskatoties uz to, ka viņām nav personu apliecinošu dokumentu, sniedz vērtīgus pakalpojumus un palīdz nodrošināt uzņēmējvalsts sabiedrības funkcionēšanu;

23. aicina dalībvalstis nodrošināt, ka visām migrantēm, tostarp migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem, kas cietušas no ļaunprātīgas izturēšanās un vardarbības, kas saistīta ar dzimumu, tiktu nodrošināta aizsardzība un atbalsts un tiktu apsvērti īpaši apstākļi, kuru dēļ viņām, pamatojoties uz humāniem apsvērumiem, varētu piešķirt patvērumu vai pastāvīgas uzturēšanās atļauju, tostarp arī migrantēm, kas izmantotas prostitūcijas nozarē;

24. aicina dalībvalstis efektīvi īstenot ANO Migrējošo darba ņēmēju komitejas Vispārējo komentāru Nr. 2 par migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesībām nelikumīgā situācijā, jo īpaši attiecībā uz to, lai darba ņēmējām bez personu apliecinošiem dokumentiem nodrošinātu aizsardzību pret vardarbību un izmantošanu;

25. aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvu 2008/115/EK un izdot apliecinājumu par izraidīšanas atlikšanu, kā tas ir noteikts minētajā direktīvā, lai izvairītos no situācijas, kad personas juridiskais stāvoklis ir neskaidrs;

26. uzsver, ka, lai varētu izstrādāt un pārvaldīt saskaņotu publisko politiku, ir svarīgi vākt datus par konkrētu pieredzi, ar ko saskārušās sievietes bez personu apliecinošiem dokumentiem, un cieši uzsver, ka ir vajadzīgi ticami, precīzi, savlaicīgi un salīdzināmi dati par sieviešu bez personu apliecinošiem dokumentiem neaizsargātību, kas saistīta ar dzimumu, un viņu nespēju piekļūt tiesu iestādēm un pakalpojumiem Eiropas Savienībā;

27. aicina Komisiju, lai tā, veicot Direktīvas 2008/115/EK izvērtēšanu, pārskatītu šo direktīvu, nostiprinot aizturēto migrantu pamattiesību aizsardzību;

28. uzsver, ka imigrācijas represīvo virzienu atklāšanas aspekti nevienā brīdī nedrīkst aizskart cilvēka cieņu un apdraudēt pamattiesību īstenošanu vai pieļaut, ka sievietes nonāk vidē, kurā ir palielināts vardarbības un ļaunprātīgas izturēšanās risks; šā iemesla dēļ aicina Komisiju izdarīt grozījumus Direktīvā 2008/115/EK, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas nenoregulēta statusa migrantu, jo īpaši grūtnieču un bērnu, cilvēktiesības;

29. atgādina, ka saskaņā ar Direktīvu 2008/115/EK dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, ka pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kas atrodas aizturēšanas iestādēs, tiek izrādīta „humāna un cieņpilna attieksme”, pilnīgi ievērojot aizturētās personas cilvēka pamattiesības; pauž nožēlu saistībā ar ziņojumiem par vardarbību pret sievietēm aizturēšanas iestādēs; šajā saistībā aicina dalībvalstis izmeklēt visas sūdzības par fizisku vardarbību, kas vērsta pret aizturētajām personām;

30. mudina dalībvalstis ņemt vērā ikvienu pazīmi, kas liecina, ka migrantes bez personu apliecinošiem dokumentiem tiek apspiestas vai cieš no necilvēcīgas izturēšanās;

31. aicina dalībvalstis nostiprināt sadarbību ar NVO un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas strādā šajā jomā, lai rastu alternatīvas aizturēšanas iestādēm, un strādāt, lai nodrošinātu, ka migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem nav jābaidās sadarboties ar cilvēkiem, kuriem viņām būtu jāsniedz atbalsts;

32. mudina Komisiju nodrošināt, lai ANO Konvencijā par bērna tiesībām (UNCRC) noteiktie standarti joprojām veidotu pamatu jebkurai darbībai bērnu tiesību jomā, un tāpēc aicina dalībvalstis pilnīgi un steidzami pārtraukt bērnu turēšanu apcietinājumā viņu imigrācijas statusa dēļ, aizsargāt bērnus pret vardarbību migrācijas politikas un procedūru ietvaros un pieņemt alternatīvas aizturēšanai, kuras ļautu bērniem palikt kopā ar ģimenes locekļiem un/vai aizbildņiem;

33. aicina ES un dalībvalstis nodrošināt finansējumu organizācijām, kas sniedz juridisko, humāno un sociālo palīdzību migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem, un paplašināt Eiropas Sociālā fona un Eiropas Integrācijas fonda darbības jomu ar mērķi iekļaut visus migrantus neatkarīgi no viņu uzturēšanās statusa;

34. aicina Komisiju un dalībvalstis, izmantojot pastiprinātu un integrētu pētījumu, likvidēt trūkumus informācijā attiecībā uz ticamiem datiem un esošajām zināšanām par to, cik daudz personu Eiropā ir bez personu apliecinošiem dokumentiem un kādā situācijā šīs personas atrodas, pastiprināti vērst Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) uzmanību uz to sieviešu situāciju, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem, un vairāk ņemt vērā šīs sievietes, īstenojot stratēģijas „Eiropa 2020” iekļaušanas mērķus;

35. aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt ES līmeņa informētības palielināšanas kampaņu ar mērķi izglītot migrantes bez personu apliecinošiem dokumentiem par viņu tiesībām;

36. lai novērstu migrāciju, nodrošinot palīdzību attīstības jomā migrantu izcelsmes valstī, aicina pievērst īpašu uzmanību sieviešu situācijai, izglītošanai un tiesībām;

37. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt sievietēm, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem, pietiekami daudz sieviešu dzimuma kontaktpersonu, aprūpes darbinieku, kompetento personu, ierēdņu un ekspertu; aicina veikt šos pasākumus aiz cieņas pret citām reliģijām un kultūrām un nepieciešamības novērst diskrimināciju;

38. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

• [1]  OV C 115, 4.5.2010., 1. lpp.
• [2]  OV L 328, 5.12.2002., 17. lpp.
• [3]  OV L 168, 30.6.2009., 24. lpp.
• [4]  OV L 348, 24.12.2008., 98. lpp.
• [5]  OV L 261, 6.8.2004., 19. lpp.
• [6]  OV C 199 E, 7.7.2012., 25. lpp.
• [7]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0328.
• [8]  Direktīvas 2008/115/EK 3. pants.
• [9]  Tā ir situācija, kad migrantu bez personu apliecinošiem dokumentiem ir aizturējusi un identificējusi imigrācijas iestāde, un izdevusi lēmumu par izraidīšanu, kura izpilde ir atlikta, taču šim migrantam nav dokumenta, kas apliecinātu, ka izraidīšanas lēmuma izpilde ir atlikta.
• [10]  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, 10. apsvērums.

PASKAIDROJUMS

Ar jēdzienu „migrants bez personu apliecinošiem dokumentiem” saprot trešās valsts valstspiederīgo, kura uzturēšanās ES konkrētajā brīdī ir nelikumīga; tas nozīmē, ka šim migrantam nav uzturēšanās atļaujas, kas dotu uzturēšanās tiesības. Migrants ir vai nu ieradies ES nelikumīgi, vai pārsniedzis vīzas termiņu, vai ir noraidīts viņa pieteikums par patvēruma piešķiršanu. Bieži migrantu bez personu apliecinošiem dokumentiem juridiskais stāvoklis ir neskaidrs, proti, tos ir aizturējušas un identificējušas imigrācijas iestādes, kuras ir izdevušas atgriešanas lēmumu, taču lēmums nav izpildīts vai tā izpilde ir atlikta, bet iestādes migrantam nav izdevušas oficiālu dokumentu, kas apliecinātu lēmuma izpildes atlikšanu. Šādā gadījumā pastāv risks, ka migrants varētu tikt atkārtoti aizturēts un turēts apcietinājumā un viņam varētu būt liegts īstenot viņa tiesības. Sava juridiskā statusa dēļ migrantiem bez personu apliecinošiem dokumentiem ir ierobežotas iespējas saņemt pamatpakalpojumus uzņēmējvalstī vai šādu iespēju nav vispār. Lai saņemtu neatliekamo medicīnisko palīdzību, noslēgtu īres līgumu vai reģistrētos izglītojošos kursos, ir nepieciešama derīga personas apliecība un/vai pierādījums par uzturēšanās tiesībām, bet tās migranti bez personu apliecinošiem dokumentiem nevar saņemt, jo viņi nespēj apliecināt savu identitāti. Vēl viena problēma ir bailes, ka pakalpojumu sniedzēji varētu ziņot par migrantu imigrācijas iestādēm. Prasība attiecībā uz ziņošanu dažādās dalībvalstīs atšķiras atkarībā no sniegtā pakalpojuma, un, lai gan skolotājiem un ārstiem ne vienmēr ir likumā noteikts pienākums ziņot par nelikumīgiem imigrantiem, nav garantijas, ka viņi neziņos. Pats par sevi saprotams, ka nekādā gadījumā netiek ziņots policijai par jebkādiem noziegumiem vai izmantošanu darbavietā.

Kā parasti, apdraudējums, ar ko saskaras sievietes migrantes bez personu apliecinošiem dokumentiem, ir daudz lielāks nekā apdraudējums, kuram pakļauti vīrieši migranti. Migrantes cieš no dubultas diskriminācijas to dzimuma un juridiskā statusa dēļ (vai pat trīskāršas diskriminācijas, ja ņem vērā diskrimināciju rases dēļ). Migrantes vispār ir neaizsargātākas pret fizisku vardarbību, taču migrantes bez personu apliecinošiem dokumentiem ir vēl neaizsargātākas, jo sava juridiskā statusa dēļ tās nevar vērsties pēc palīdzības policijā, slimnīcā vai patversmē un varmākas to apzinās un izmanto šo situāciju. Kā piemēru var minēt gadījumus, kad negodīgi mājokļa saimnieki ir izmantojuši to, ka migrantes bez personu apliecinošiem dokumentiem ir tik neaizsargātas, un apmaiņā pret pajumtes sniegšanu ir šīs sievietes fiziski un seksuāli izmantojuši. Migrantes, kam nav personu apliecinošu dokumentu un kas cieš no vardarbības, pat nevar nekavējoties vērsties sieviešu patversmē. Lielākajā daļā valsts pārvaldīto sieviešu patversmju, lai personu varētu uzņemt, ir jāuzrāda personas identitāti apliecinošs dokuments, tāpēc cietušajām bieži ir tikai divas iespējas — turpināt ciest no vardarbības vai nonākt uz ielas.

Turklāt migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem ir apgrūtināta iespēja saņemt ar dzimumu saistītu veselības aprūpi, piemēram, pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpi. Turklāt situāciju pasliktina tas, ka šīm migrantēm ir arī bailes sazināties ar attiecīgajām NVO un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas var sniegt reālu palīdzību, un arī NVO ir grūtības sazināties ar šīm sievietēm.

Ziņojumā sniegto ieteikumu pamatā ir šādi trīs galvenie aspekti. Pirmkārt, dalībvalstis ir aicinātas atsaistīt imigrācijas politiku no veselības aprūpes un izglītības, kā arī no tādu noziegumu izmeklēšanas, kuros cietuši migranti bez personu apliecinošiem dokumentiem. Iespēja saņemt pamata veselības aprūpi un izglītību un fiziskās integritātes aizsardzība ir pamattiesības, un migrantiem bez personu apliecinošiem dokumentiem ir tiesības saņemt iepriekš minēto neatkarīgi no to uzturēšanās vai juridiskā statusa. Tāpēc migrantiem vajadzētu būt iespējai saņemt pamatpakalpojumus un arī tiesībām ziņot par varmākām policijai, nebaidoties no aizturēšanas vai piespiedu izraidīšanas.

Otrkārt, Komisijai ir ieteikts, lai tā, turpmāk pārskatot Direktīvu 2009/52/EK un Direktīvu 2008/115/EK, nostiprina migrantu bez personu apliecinošiem dokumentiem pamattiesības, jo īpaši sieviešu migranšu pamattiesības. Direktīvas 2009/52/EK 6. pantā ir noteikti drošības pasākumi, saskaņā ar kuriem dalībvalstīm ir jānodrošina mehānismi, ar kuru palīdzību migrējošie darba ņēmēji var vai nu iesniegt prasību pret darba devēju par neizmaksātu atalgojumu, vai pieprasīt, lai attiecīgās valsts kompetentā iestāde sāk parāda piedziņas procedūru. Saskaņā ar vairākiem pētījumiem šī drošības klauzula dalībvalstīs nav pienācīgi īstenota. Turklāt migranti bez personu apliecinošiem dokumentiem nav informēti par minētajām tiesībām. Ziņojumā dalībvalstis un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuras strādā šajā jomā, ir aicinātas īstenot informētības palielināšanas kampaņas, ar kurām migranti bez personu apliecinošiem dokumentiem tiktu informēti par iespēju saņemt tiesisko aizsardzību, ja darba devējs nav izmaksājis algu. Ziņojumā ir arī sniegts ieteikums par tāda jauna mehānisma ieviešanu, ar kura palīdzību migranti ar pilsoniskās sabiedrības organizāciju vai arodbiedrību (atkarībā no attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošajiem tiesību aktiem) starpniecību varētu iesniegt oficiālas, taču vienlaikus anonīmas sūdzības par vardarbīgiem darba devējiem. Šis aspekts attiecas arī uz stingrāku prasību dalībvalstīm par to, lai tās pilnīgi īstenotu pienākumu izsniegt oficiālu dokumentu par izraidīšanas atlikšanu, lai nepieļautu situāciju, ar ko saskārušies vairāki migranti bez personu apliecinošiem dokumentiem, proti, ka viņu juridiskais stāvoklis ir neskaidrs. Tas ir svarīgi ne tikai tāpēc, lai novērstu turpmāku aizturēšanu un/vai turēšanu apsardzībā, bet arī tāpēc, ka pamata aizsardzība, ko ir tiesīgs saņemt migrants bez personu apliecinošiem dokumentiem, atšķiras atkarībā no migranta statusa, jo īpaši tas attiecas uz aizsardzību pret patvaļīgu turēšanu apsardzībā.

Trešais aspekts, kas ir aplūkots ziņojumā sniegtajos ieteikumos, ir situācija aizturēšanas iestādēs. Migranti bieži tiek turēti nepieņemamos apstākļos, kuru dēļ tie var gūt psiholoģiskas traumas. Migrantes bez personu apliecinošiem dokumentiem bieži aizturēšanas brīdī un esot apcietinājumā tiek fiziski ietekmētas. Ziņojumā dalībvalstis ir lūgtas pilnīgi izmeklēt ikvienu sūdzību par fizisku vardarbību, ko iesniegusi apcietinājumā esoša persona, un sadarbībā ar NVO rast humānākas alternatīvas aizturēšanas iestādēm, kuras apstākļu ziņā ir ļoti līdzīgas cietumiem. Ziņojuma nobeigumā Eiropas Komisija un dalībvalstis ir aicinātas sniegt lielāku finansējumu NVO un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuru darbs ir saistīts ar migrantiem bez personu apliecinošiem dokumentiem.

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS (27.11.2013)

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejai

par migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem Eiropas Savienībā
(2013/2115(INI))

Atzinumu sagatavoja: Martin Kastler

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   konstatē, ka nenoregulētais to sieviešu statuss, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem, visā Eiropā faktiski padara neiespējamu viņu pamata cilvēktiesību ievērošanu, ieskaitot tiesības uz izglītību un veselību, tādējādi padarot viņas īpaši neaizsargātas pret dažādu veidu ekspluatāciju, zemu atalgojumu, nestabiliem darba apstākļiem un sociālo atstumtību; uzskata, ka vislabāk šo sieviešu situāciju var ilgtermiņā uzlabot, iekļaujot viņas juridiski izveidotās sistēmās, jo viņu nenoregulētā situācija liedz šīm sievietēm sociālo nodrošinājumu un citas priekšrocības, ko sniedz nodarbinātība; norāda, ka analfabētisms, valodas barjera un nespēja pielāgoties var vēl vairāk pasliktināt viņu situāciju;

2.   aicina dalībvalstis rīkoties šādi: izbeigt diskriminācijas praksi, cīnīties pret nedeklarētu darbu un ekspluatāciju, tostarp ar darba inspekciju palīdzību, atzīt sievietes, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem, par cietušajām un nodrošināt viņām piekļuvi veselības pamatpakalpojumiem, nodarbinātībai un izglītībai, veicināt piekļuvi tiesību sistēmai un konfidenciālai konsultācijai ārkārtas gadījumos, nebaidoties, ka tā rezultātā tiks veikti pasākumi viņu uzturēšanās pārtraukšanai, nodrošināt, ka šajā rīcībā ir iesaistīta arī Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, kā arī ir iesaistīti esošo palīdzības organizāciju, baznīcu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju tīkli, un, ja nepieciešams, izveidot īpašus datu aizsardzības veidus attiecīgajām sievietēm;

3.   aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt migrantes, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem, par neaizsargātu sociālo grupu, ko apdraud cilvēku tirdzniecība, diskriminācija un ekspluatācija darba tirgū;

4.   aicina Komisiju un dalībvalstis īpaši pievērsties migranšu, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem, darba apstākļiem, kas ir būtisks solis, lai noteiktu un apzinātu grūtības, ar kādām viņas saskaras darba tirgū, un nodrošinātu, ka tiek ievērotas viņu pamattiesības;

5.   mudina dalībvalstis aktīvi darboties, lai paplašinātu personu, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem, izredzes iegūt likumīgu statusu, tādējādi veicinot viņu piekļuvi darba tirgum un uzlabojot viņu sociālo integrāciju;

6.   norāda, ka jo īpaši sievietes, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem, bieži vien ir nestabilu, izolētu, veselībai kaitīgu vai negodīgu darba apstākļu upures, darbs, ko viņas strādā, ļoti bieži ir kvalifikācijas ziņā zemāks par viņu izglītības līmeni, dažkārt viņas saskaras ar ļaunprātīgu izmantošanu un vardarbību, un, tā kā viņas ir ārkārtīgi atkarīgas no darba devēja, netiek ievērotas viņu pamattiesības un darba tiesības; aicina dalībvalstis un sociālos partnerus palīdzēt panākt, ka sievietes, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem, tiek ietvertas juridiski izveidotās sistēmās, tādējādi ļaujot viņām labāk īstenot savas tiesības — tostarp piemērojot ES Direktīvu 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi —, ievērojot darba likumdošanu un kolektīvos līgumus;

7.   pieprasa īstenot Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) konvenciju Nr. 29 par piespiedu darbu; pieprasa vērst uzmanību uz tādā piespiedu darbā iesaistīto sieviešu īpašo situāciju, kas ietver ne tikai piespiedu prostitūciju, bet arī citu veidu piespiedu darbu, tostarp darbu mājsaimniecībās, un aizsargāt migrantes, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem;

8.   uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāstiprina darba inspekcijas, lai novērstu migranšu, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem, ekspluatāciju un viņu pamata cilvēktiesību pārkāpšanu;

9.   aicina noteikt īpašus datu aizsardzības veidus tām sievietēm, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem, tostarp cilvēku tirdzniecības upurēm, un kuras šādās situācijās vēršas pie ārstiem, slimnīcās, iestādēs un NVO pēc palīdzības vai padoma vai sieviešu patversmēs, konsultāciju punktos vai pie psihosociālās palīdzības speciālistiem, un aizsardzību šo iestāžu darbiniekiem, kuri ir informēti par nenoregulēto uzturēšanos; uzskata, ka palīdzība un atbalsts būtu jāsniedz saskaņā ar Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un pieprasa īstenot šo direktīvu visās dalībvalstīs; uzsver, ka sievietēm, kurām ir nenoregulēts vai neskaidrs uzturēšanās statuss, jāspēj piekļūt medicīnas aprūpei, neradot risku tikt izraidītām;

10. pauž nosodījumu par jebkāda veida vardarbību, cilvēku tirdzniecību, ļaunprātīgu izmantošanu un diskrimināciju pret sievietēm, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem; uzsver, ka ir nepieciešama piekļuve palīdzībai šādās situācijās, nebaidoties, ka tā rezultātā tiks veikti pasākumi uzturēšanās pārtraukšanai attiecīgajā dalībvalstī;

11. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt sievietēm, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem, pietiekami daudz sieviešu dzimuma kontaktpersonu, aprūpes darbinieku, kompetento personu, ierēdņu un ekspertu; aicina veikt šos pasākumus aiz cieņas pret citām reliģijām un kultūrām un nepieciešamības novērst diskrimināciju;

12. uzsver, ka sievietes, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem, nav aizsargātas pret ļaunprātīgu izmantošanu un ka šķērslis viņu iesaistei juridiskās procedūrās bieži vien ir bailes, ka netiks garantēta viņu drošība, ko rada patvēruma trūkums un šķēršļi procedūras laikā; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka šīm sievietēm ir iespēja ziņot par jebkuru pārciesto ļaunprātīgas izmantošanas gadījumu un saņemt aizsardzību pret jebkāda veida atriebību; uzskata, ka ir jāievieš arī pasākumi, lai palīdzētu neaizsargātām sievietēm, cita starpā nodrošinot viņām patvērumu; tāpēc pieprasa dalībvalstīm veikt nepieciešamos pasākumus, lai identificētu šādu ļaunprātīgu izmantošanu un garantētu tiesu pieejamību;

13. īpašu uzmanību pievērš jautājumam par tām sievietēm, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem un kuras ir grūtnieces vai kurām ir bērni: uzsver, ka viņām ir nepieciešama īpaša aizsardzība un tiesības uz medicīnisko aprūpi, kā arī tiesības uz dzimšanas apliecību bērnam saskaņā ar ANO Bērna tiesību konvencijas 7. panta noteikumiem; uzsver, ka viņām ir jānodrošina piekļuve atbilstošai medicīniskai aprūpei un reģistrācijas iestādēm, nebaidoties, ka tā rezultātā tiks veikti pasākumi viņu uzturēšanās pārtraukšanai attiecīgajā dalībvalstī; pieprasa izstrādāt īpašus datu aizsardzības veidus sievietēm, kuras šādās situācijās vēršas pie ārstiem, klīnikās vai reģistrācijas iestādēs;

14. aicina Komisiju un dalībvalstis, izmantojot pastiprinātu un integrētu pētījumu, likvidēt trūkumus informācijā attiecībā uz ticamiem datiem un esošajām zināšanām par to, cik daudz personu Eiropā ir bez personu apliecinošiem dokumentiem un kādā situācijā šīs personas atrodas, pastiprināti vērst Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) uzmanību uz to sieviešu situāciju, kuras dzīvo bez personu apliecinošiem dokumentiem, un vairāk ņemt vērā šīs sievietes, īstenojot stratēģijas „Eiropa 2020” iekļaušanas mērķus;

15. mudina dalībvalstis nodrošināt piekļuvi izglītības sistēmai to sieviešu bērniem, kurām ir nenoregulēts vai neskaidrs uzturēšanās statuss, neradot bailes par turpmāku kriminālvajāšanu un/vai izraidīšanu no attiecīgās dalībvalsts.

16. aicina Komisiju un dalībvalstis samazināt nodarbinātības nevienlīdzību starp strādājošiem migrantiem un ES darba ņēmējiem, piedāvājot vidējās izglītības apguvi un arodmācības, lai sievietes, jo īpaši migrantes, varētu apgūt jaunas prasmes, tādējādi neierobežojot savu izvēli tikai ar zemu atalgotu darbu.

17. lai novērstu migrāciju, nodrošinot palīdzību attīstības jomā migrantu izcelsmes valstī, aicina pievērst īpašu uzmanību sieviešu situācijai, izglītošanai un tiesībām.

18. aicina šajā saistībā ņemt vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejai par dzimuma aspektiem ES programmā attiecībā uz nacionālajām romu integrācijas stratēģijām.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	26.11.2013
Galīgais balsojums	+: –: 0:	30 5 2
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Heinz K. Becker, Phil Bennion, Pervenche Berès, Vilija Blinkevičiūtė, Alejandro Cercas, Derek Roland Clark, Minodora Cliveti, Emer Costello, Frédéric Daerden, Sari Essayah, Richard Falbr, Nadja Hirsch, Stephen Hughes, Ádám Kósa, Jean Lambert, Patrick Le Hyaric, Verónica Lope Fontagné, Olle Ludvigsson, Csaba Őry, Konstantinos Poupakis, Sylvana Rapti, Elisabeth Schroedter, Nicole Sinclaire, Jutta Steinruck, Ruža Tomašić, Traian Ungureanu
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Georges Bach, Jürgen Creutzmann, Liisa Jaakonsaari, Jelko Kacin, Martin Kastler, Anthea McIntyre, Birgit Sippel, Csaba Sógor
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Jolanta Emilia Hibner, Sławomir Nitras, Maurice Ponga

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	16.12.2013
Galīgais balsojums	+: –: 0:	11 0 5
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Edit Bauer, Iratxe García Pérez, Mikael Gustafsson, Lívia Járóka, Constance Le Grip, Astrid Lulling, Elisabeth Morin-Chartier, Norica Nicolai, Britta Thomsen, Anna Záborská
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Izaskun Bilbao Barandica, Doris Pack, Rui Tavares, Angelika Werthmann
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Biljana Borzan, Hans-Peter Mayer