Procedūra : 2013/2156(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0073/2014

Iesniegtie teksti :

A7-0073/2014

Debates :

PV 10/03/2014 - 12
CRE 10/03/2014 - 12

Balsojumi :

PV 11/03/2014 - 9.23
CRE 11/03/2014 - 9.23
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :


ZIŅOJUMS     
PDF 227kWORD 208k
31.1.2014
PE 522.972v02-00 A7-0073/2014

par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā — 2012. gads

(2013/2156(INI))

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja

Referente: Inês Cristina Zuber

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā — 2012. gads

(2013/2156(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK),

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–   ņemot vērā ANO 1949. gada Konvenciju par cilvēku tirdzniecības un prostitūcijas izmantošanas no trešo personu puses novēršanu,

–   ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, ko 1995. gada 15. septembrī pieņēma Ceturtajā Pasaules sieviešu konferencē, un vēlākos noslēguma dokumentus, ko pieņēma ANO „Pekina+5” (2000. gadā), „Pekina+10” (2005. gadā) un „Pekina+15” (2010. gadā) īpašajās sanāksmēs,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regulu Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās(1),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(2),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu(3),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI(4),

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),

–   ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu 2011.–2020. gadam, ko 2011. gada martā pieņēma Eiropadome(5),

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 5. marta paziņojumu „Stingrāka apņemšanās veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību. Sieviešu harta” (COM(2010)0078),

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „„Eiropa 2020” –– stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–   ņemot vērā Komisijas dienestu 2013. gada 16. septembra darba dokumentu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijas (2010.–2015. gads) starpposma pārskatīšana” (SWD(2013)0339),

–   ņemot vērā Komisijas dienestu 2013. gada 8. maija darba dokumentu „Ziņojums par progresu vīriešu un sieviešu līdztiesības jomā 2012. gadā” (SWD(2013)0171),

–   ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta 2012. gada ziņojumu „Pārskats par Pekinas Rīcības platformas īstenošanu ES dalībvalstīs. Vardarbība pret sievietēm. Cietušo atbalsts”,

–   ņemot vērā kopš 1975. gada pieņemtās Eiropas direktīvas par vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm dažādiem aspektiem (Direktīva 2010/41/ES, Direktīva 2010/18/ES, Direktīva 2006/54/ES, Direktīva 2004/113/EK, Direktīva 92/85/EEK, Direktīva 86/613/EEK un Direktīva 79/7/EEK),

–   ņemot vērā tā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par principa “Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu (6),

–   ņemot vērā tā 2013. gada 12. marta rezolūciju par ekonomiskās krīzes ietekmi uz dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām(7),

–   ņemot vērā tā 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par sieviešu mobilitāti izglītības un profesionālajā jomā ES(8),

–   ņemot vērā tā 2013. gada 12. marta rezolūciju par dzimumu stereotipu izskaušanu Eiropas Savienībā(9),

–   ņemot vērā tā 2013. gada 6. februāra rezolūciju par ANO Sieviešu statusa komisijas 57. sesiju: visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušana un novēršana(10),

–   ņemot vērā tā 2012. gada 11. septembra rezolūciju par sieviešu nodarbinātības apstākļiem pakalpojumu nozarē(11),

–   ņemot vērā tā 2012. gada 24. maija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par principa „Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu(12),

–   ņemot vērā tā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā (2009)(13), 2011. gada 8. februāra rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā –– 2010(14) un 2012. gada 13. marta rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā –– 2011. gads (15),

–   ņemot vērā tā 2001. gada 6. jūlija rezolūciju par sievietēm un uzņēmējdarbības augstākā līmeņa vadību(16),

–   ņemot vērā tā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(17),

–   ņemot vērā tā 2011. gada 8. marta rezolūciju par sieviešu nabadzības izpausmēm Eiropas Savienībā(18),

–   ņemot vērā tā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ekonomiskās lejupslīdes un finanšu krīzes ar dzimumu saistītiem aspektiem(19),

–   ņemot vērā tā 2009. gada 3. februāra rezolūciju par nediskrimināciju, kas pamatojas uz dzimumu un paaudžu solidaritāti(20),

–   ņemot vērā tā 2005. gada 13. oktobra rezolūciju par sievietēm un nabadzību Eiropas Savienībā(21),

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–   ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A7-0073/2014),

A. tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir viena no pamattiesībām, kas iekļautas Līgumā par Eiropas Savienību un Pamattiesību hartā; tā kā Eiropas Savienības mērķi šajā jomā ietver vienlīdzīgu iespēju un attieksmes nodrošināšanu sievietēm un vīriešiem un jebkādas uz dzimumu balstītas diskriminācijas apkarošanu; tā kā, lai gan Savienība ir izvirzījusi īpašu uzdevumu iekļaut dzimumu līdztiesības jautājumu visās tās darbībās, joprojām saglabājas daudzas jomas, kurās nav vienlīdzības starp vīriešiem un sievietēm;

B. tā kā, neskatoties uz šajā jomā panākto progresu, joprojām pastāv vairākas nevienlīdzības izpausmes starp vīriešiem un sievietēm, piemēram, sieviešu cilvēktiesību ievērošanā, profesionālās izaugsmes iespējās, nodarbinātības un algas nosacījumos, izglītības un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībā, iespējās piedalīties ekonomikas procesos un lēmumu pieņemšanā vai politiskās pārstāvības ziņā;

C. tā kā ekonomiskas krīze ir pazeminājusi daudzu ES iedzīvotāju dzīves līmeni; tā kā 2012. gada pēdējā ceturksnī(22) ES 27 dalībvalstīs sieviešu bezdarba līmenis saglabājās 10,8 % apmērā; tā kā integrējošai izaugsmei būs nepieciešams stratēģiskāks valsts ieguldījums un ir nepieciešams uzlabot sieviešu dalību darba tirgū, lai nodrošinātu ilgtspējīgu ilgtermiņa izaugsmi;

D. tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pants nosaka, ka ir aizliegta jebkāda diskriminācija jebkura iemesla dēļ, piemēram, dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu, piederības nacionālajai minoritātei, īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ;

E.  tā kā kopš 1975. gada pieņemtās Eiropas direktīvas par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm ir sniegušas būtisku ieguldījumu efektīvā sieviešu un vīriešu vienlīdzības sekmēšanā; tā kā ar nožēlu jāatzīst, ka dažas vecās dalībvalstis vai nu vēl pareizi nepiemēro šīs direktīvas, vai arī nepietiekami kontrolē pieņemtos īstenošanas tiesību aktus; tā kā dažādu iemeslu dēļ jaunās dalībvalstis no Austrumeiropas vēl nav pilnībā ieviesušas šo svarīgo acquis communautaire daļu;

F.  tā kā, neskatoties uz to, ka vairākas dalībvalstis ir veikušas pasākumus, dažkārt tiesību aktu veidā, lai sekmētu pārmaiņas vīriešu un sieviešu līdztiesības jomā, tās joprojām notiek pārāk lēni un ir nepietiekamas;

G. tā kā jauniešu bezdarbs ir sasniedzis nepieredzētu līmeni — vidēji 23,1 % visā ES, un ilgtermiņa bezdarba līmenis ir pieaudzis lielākajā daļā dalībvalstu, sasniedzot augstāko jebkad iepriekš ES pieredzēto līmeni;

H.  tā kā dzimumu segmentācija dalībvalstu darba tirgū ir atšķirīga; tā kā segmentācijas līmenis ir visaugstākais valstīs, kurās sievietes strādā vairāk;

I.    tā kā darbvietu skaita samazināšana notika vienlaikus ar nestabilas nodarbinātības — zema atalgojuma nepilna laika darbvietu un īstermiņa darba līgumu skaita — pieaugumu;

J.   tā kā kopš 2007. gada nabadzība Eiropas Savienībā ir pieaugusi un mājsaimniecību ienākumi samazinājušies, turklāt 24,2 % ES iedzīvotāju pašlaik draud nabadzība vai sociālā atstumtība un tiek uzskatīts, ka ES 27 dalībvalstīs nabadzības riska grupā ir 26 % sieviešu salīdzinājumā ar 23,9 % vīriešu(23); tā kā nabadzības īpaši skar bērnus, kurus bieži pieskata sievietes, un sievietes vairāk nekā vīriešus apdraud nabadzības risks; tā kā sievietes, kuras ir pašnodarbinātas, ekonomiski neaktīvas vai bezdarbnieces, vecākas un sievietes ar invaliditāti, etnisko minoritāšu pārstāves, imigrantes un mazizglītotās vai neizglītotās sievietes, vienas personas mājsaimniecības, kā arī sievietes, kas vienas audzina bērnus, veido īpaši neaizsargātu iedzīvotāju grupu, kuru apdraud nabadzība; tā kā vidēji 3 no 10 mājsaimniecībām Eiropas Savienībā ir vienas personas mājsaimniecības, lielāko daļu no tām veido sievietes (jo īpaši vecākas sievietes), kuras dzīvo vienas, un šī procentuālā daļa pieaug; tā kā pret vienas personas mājsaimniecībām vai mājsaimniecībām ar vienu apgādātāju lielākajā daļā dalībvalstu izturas nelabvēlīgi ––par to liecina gan absolūtie, gan relatīvie rādītāji attiecībā uz nodokļiem, sociālo nodrošinājumu, dzīvojamo platību, veselības aprūpi, apdrošināšanu un pensijām;

K. tā kā ES pašlaik piedzīvo vissmagāko ekonomikas un finanšu krīzi kopš 20. gadsimta 30. gadu Lielās depresijas; tā kā visās dalībvalstīs un jo īpaši dienvidu dalībvalstīs krīzes rezultātā būtiski ir paaugstinājies bezdarba līmenis; tā kā dalībvalstu pieņemtie fiskālās konsolidācijas politikas virzieni, kuros bieži paredzēta darbinieku skaita samazināšana un algu iesaldēšana, galvenokārt ietekmē publisko sektoru, kurā galvenokārt ir nodarbinātas sievietes; tā kā nevienā no šiem politikas virzieniem nav pietiekami ņemti vērā ar dzimumu saistīti aspekti;

L.  tā kā fiskālajai konsolidācijai ir jābūt saderīgai ar stratēģijas „Eiropa 2020” nodarbinātības un sociālo dimensiju, jo īpaši attiecībā uz jautājumiem, kas skar dzimumu līdztiesību un nediskrimināciju;

M.  tā kā dzimumu līdztiesība ir ekonomikas priekšrocība, kas ir būtiska vienlīdzīgas un iekļaujošas ekonomiskās izaugsmes sekmēšanā tā kā profesionālās nevienlīdzības samazināšana ir ne tikai mērķis līdztiesības ziņā, bet arī darba tirgus efektivitātes un elastības ziņā;

N. tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 2012. gadā 20–64 gadus vecu sieviešu vispārējais nodarbinātības līmenis Eiropā bija 62,4 % salīdzinājumā ar vīriešu nodarbinātības līmeni 74,6 % apmērā;

O. tā kā nodarbinātības līmenis ir galvenais rādītājs vīriešu un sieviešu nevienlīdzības novērtēšanā; tā kā nodarbinātības kvalitāte un nosacījumi ir tikpat nozīmīgi parametri šādas nevienlīdzības novērtēšanai;

P.  tā kā sieviešu nodarbinātības līmenis ir nepietiekami novērtēts, ņemot vērā to, ka daudzas sievietes nav reģistrējušās kā bezdarbnieces, jo īpaši tās, kuras dzīvo lauku rajonos vai attālos reģionos; tā kā šāda situācija rada atšķirības publisko pakalpojumu pieejamībā (pabalsti, pensijas, grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, darbnespējas apmaksa, piekļuve sociālajam nodrošinājumam u.c.);

Q. tā kā sievietes biežāk nekā vīrieši strādā, pamatojoties uz nepilnu darba laika līgumu, terminētu līgumu vai pagaidu darba līgumu; tā kā 2012. gadā nepilnu darba laiku strādāja gandrīz viena trešdaļa no nodarbinātajām sievietēm (32,1% salīdzinājumā ar 8,4 % vīriešu); tā kā piespiedu nepilna darba laika rādītājs ir pieaudzis līdz 24 % no kopējā nepilnu darba laiku strādājošo sieviešu skaita 2012. gadā (salīdzinājumā ar 20 % 2007. gadā )(24); tā kā darba vietu nestabilitāte īpaši skar sievietes, no kurām liela daļa strādā, pamatojoties uz piespiedu nepilna darba laika, terminēta vai pagaidu darba līgumu; tā kā šādi līgumi nodrošina mazāku aizsardzību pret atlaišanu no darba vai darba līgumu citu veidu pārtraukšanu; tā kā tie rada sievietēm ierobežojumus, cita starpā saistībā ar profesionālo izaugsmi, apmācības iespējām vai tiesībām uz pensiju, bet tomēr atsevišķos gadījumos dod iespējas sievietēm un vīriešiem saskaņot profesionālo un privāto dzīvi; tā kā līdz ar to sievietes saņem mazāku algu, riskē saņemt mazāku sociālo aizsardzību un viņām ir grūtāk kļūt finansiāli neatkarīgām; tā kā liela daļa darbinieku, kas nodarbojas ar nedeklarētu darbu, ir sievietes;

R.  tā kā Komisijai lielāku uzmanību vajadzētu pievērst tam, kā īsteno šīs jomas ES direktīvas, jo īpaši sociālie partneri, kuri vienojas par koplīgumiem, bet bieži vien neievēro Kopienas prasības par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz algu, nodarbinātības pieejamību un profesionālo izaugsmi, kā arī sociālo nodrošinājumu;

S.  norāda, ka pašreizējā krīze ir īpaši skārusi jauniešus –– vecuma grupā līdz 25 gadiem bezdarba līmenis 2012. gada septembrī bija 22 %(25); tā kā apmācībā, kuras mērķis ir sekmēt pāreju no skolas uz darba tirgu, nepiedalās pietiekams skaits meiteņu; tā kā to jauniešu skaits, kuri nav iesaistīti ne izglītībā, ne nodarbinātībā, nedz arī apmācībā (NEETs), dienvidu valstīs un nomaļās teritorijās sasniedza vidēji 22,4 % , turpretī ziemeļu un centrālajās valstīs –– 11,4 %; tā kā jaunas sievietes bieži uzsāk darba gaitas pagaidu nepilna darba laika darbvietās, kas samazina atalgotās nodarbinātības ilgumu; tā kā atšķirība vīriešu un sieviešu atalgojumā ietekmē arī pensijas līmeni, tādējādi paaugstinot risku sievietēm salīdzinājumā ar vīriešiem piedzīvot nabadzību;

T.  tā kā krīze smagi skar neaizsargātās iedzīvotāju grupas un sievietes, kuras šo ietekmi sajūt gan tieši — zaudējot darbu, saņemot mazākas algas, pensijas un pabalstus un zaudējot darbvietas drošību —, gan arī netieši, proti, samazinoties sabiedrisko pakalpojumu un sociālās aprūpes budžetam;

U. tā kā ģimenes un mājas pienākumu sadale starp vīriešiem un sievietēm, jo īpaši sekmējot bērna kopšanas atvaļinājumu un paternitātes atvaļinājumu izmantošanu, ir priekšnosacījums tam, lai veicinātu un panāktu dzimumu līdztiesību;

V. tā kā sieviešu ienākumi par līdzvērtīga darba veikšanu un līdzvērtīgām prasmēm joprojām ir zemāki nekā vīriešiem; tā kā atalgojuma nevienlīdzība ES vidēji ir 16,2 %, bet atšķirības dalībvalstīs ir ievērojamas — sākot no darba samaksas atšķirībām 10 % apmērā līdz vairāk nekā 20 % atšķirībai atsevišķās dalībvalstīs; tā kā zemākas algas sievietēm neizbēgami rada zemākas pensiju iemaksas, kas nozīmē arī zemākas pensijas; tā kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības un līdz ar to dzimumiem atšķirīgas pensijas joprojām ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc sievietes savas dzīves vēlākajā posmā dzīvo zem nabadzības līmeņa;

W. tā kā bezdarba līmenis eurozonas dienvidu valstīs un tās nomaļās zonās 2012. gadā sasniedza vidēji 17,3 %, kamēr eurozonas ziemeļu un centrālajās valstīs tas bija 7,1 %(26);

X. tā kā darba dzīvē iesaistītām sievietēm ir liela nozīme ekonomiskās izaugsmes atgūšanā; tā kā sievietes palielina ģimenes ienākumus, kas savukārt rada patēriņa, sociālā nodrošinājuma iemaksu un nodokļu ieņēmumu pieaugumu, kā arī atdzīvina ekonomiku; tā kā dzimumu līdztiesībai tādējādi ir pozitīva ietekme uz ekonomisko izaugsmi un dzīves līmeņa uzlabošanu;

Y. tā kā pieaugošais nabadzības risks ir cieši un tieši saistīts ar nozīmīgu valsts nodrošināto sociālo funkciju iznīcināšanu, uz ko norāda, piemēram, nesen veiktā valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas likvidēšana vairākās dalībvalstīs, kā arī galveno sociālo pabalstu (ģimenes pabalstu, bezdarbnieka un slimības pabalstu un ienākumu atbalsta) samazināšana, kas skar daudzas sievietes, jo īpaši tās, kuru apgādībā ir ģimenes locekļi un kuras vienas pašas atbild par visu mājsaimniecības pārvadīšanu;

Z.  tā kā 2011. gadā 78 % sieviešu apstiprināja, ka viņas katru dienu veic mājsaimniecības darbus (no vīriešiem to apstiprināja 39 %(27)), un tā kā brīvprātīgi elastīgs darbalaiks ir svarīgs faktors, lai panāktu labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru; tā kā Eiropā to sieviešu nodarbinātības līmenis, kuru apgādībā ir kāds bērns, 2010. gadā bija 64,7 % pretstatā 89,7 % vīriešu; tā kā tikai nedaudzi vīrieši izvēlas doties bērna kopšanas atvaļinājumā;

Aa.  tā kā joprojām tiek meklēts piemērots risinājums darba, ģimenes un privātās dzīves apvienošanai, un tā rezultātā daudzas sievietes, kas visbiežāk ir atbildīgas par bērnu un apgādājamo ģimenes locekļu aprūpi, ir spiestas pieņemt nepilna laika darbu un pat pamest darba tirgu, jo trūkst pieejamu, lētu un piemērotu bērnu, invalīdu un vecu cilvēku aprūpes pakalpojumu vai efektīvu pasākumu labākam darba un privātās dzīves līdzsvaram; tā kā saskaņā ar Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda datiem(28) vairāk nekā seši miljoni sieviešu Eiropā apgalvo, ka nevar strādāt pilna laika darbu, jo nevar to savienot ar pienākumiem ģimenē; tā kā šī aprūpētājas loma bieži neļauj sievietēm strādāt oficiālu darbu vai kavē viņu profesionālo izaugsmi;

Ab.     tā kā dažādi ekonomisti un demogrāfi (kas pārstāv Pasaules Banku, ESAO, SVF) izmanto ekonomiskus un matemātiskus modeļus, lai uzsvērtu mājsaimniecības ražošanas (ko veic galvenokārt sievietes) ekonomisko vērtību, un tā kā sieviešu ieguldījums IKP varētu būt vēl lielāks, ja tiku ņemts vērā viņu neapmaksātais darbs, tas norāda uz diskrimināciju, kura pastāv attiecībā pret sieviešu darbu;

Ac. tā kā kultūras tradīcijas, darba organizācija un ikdienas prakse joprojām, protams, ir galvenais iemesls, kādēļ atbildība par aprūpi gulstas galvenokārt uz sieviešu pleciem; tā kā Eiropas sievietes vecumā no 25 līdz 45 gadiem mājsaimniecības darbiem velta 162 minūtes vairāk nekā vīrieši un tā kā šīs sociālās iemaksas par neapmaksāto darbu mājās vēl nav aprēķinātas saistībā ar IKP; tā kā šis ieguldījums ir būtisks, lai saglabātu labklājības valsts un Eiropas sociālo modeli;

Ad. tā kā 2012. gadā Padome un Parlaments apsprieda Komisijas daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam priekšlikumu (COM(2011)0398), un Parlamenta Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja pieņēma atzinumu, kurā cita starpā norādīts, ka „jāpalielina finansējums dzimumu līdztiesības pasākumiem nodarbinātības un izaugsmes jomā, lai risinātu horizontālo un vertikālo dzimumu segregācijas problēmu un cīnītos pret atšķirībām vīriešu un sieviešu darba samaksā un pensijā un pieaugošajiem nabadzības rādītājiem sieviešu vidū, kā arī pasākumiem tiesību un demokrātijas jomā”, kā arī attiecībā uz cilvēktiesībām un demokrātiju aicināja Komisiju un Padomi „Tiesību un pilsonības programmā noteikt dzimumu līdztiesību kā konkrētu mērķi, kā arī saglabāt programmu „Daphne” kā neatkarīgu šīs programmas apakšpozīciju”(29);

Ae. tā kā pēdējā desmitgadē ir panākti vāji rezultāti attiecībā uz dzimumu līdzsvara nodrošināšanu politisko lēmumu pieņemšanā — ES rādītāji vidēji uzlabojušies par tikai 4 procentpunktiem, proti, no 22 % 2003. gadā līdz 26 % 2012. gadā(30); tā kā uzņēmumu vai universitāšu vadošajos amatos joprojām nav daudz sieviešu un sieviešu dzimuma politiķu un pētnieku skaits pieaug ļoti lēni;

Af. tā kā 2012. gadā trīs no četriem valstu parlamentu deputātiem bija vīrieši, un tās dalībvalstis, kuru parlamentos bija vairāk nekā 30 % deputātes, bija Zviedrija, Somija, Dānija, Beļģija, Nīderlande, Slovēnija, Spānija un Vācija, savukārt Maltā un Ungārijā sieviešu pārstāvniecība parlamentā nesasniedza 10 %;

Ag. tā kā 2012. gadā ES vietējos un reģionālajos parlamentos sievietes veidoja vidēji 32 % un valstu valdībās –– 27 %, kas kopš 2003. gada liecina par 3 % pieaugumu un minimālām izmaiņām, kā arī lielām atšķirībām starp dalībvalstīm (piemēram, dati par sieviešu pārstāvību valstu valdībās rāda 49 % — Francijā un 6% — Grieķijā)(31);

Ah. tā kā ANO Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu ir noteikts, ka sievietēm, pamatojoties uz tādiem pašiem noteikumiem kā vīriešiem, jānodrošina tiesības vēlēt un tikt ievēlētām publiski ievēlētās iestādēs, piedalīties valdības politikas veidošanā un veikt visas valsts funkcijas visos valsts pārvaldes līmeņos, un iesaistīties nevalstiskajās organizācijās un asociācijās, kas saistītas ar valsts publisko un politisko dzīvi;

Ai. tā kā „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijā 2010.–2015. gadam” ir norādīts –– lai gan sievietes veido gandrīz pusi no ES darbaspēka un vairāk nekā pusi no augstskolu absolventiem, viņas joprojām ir nepietiekami pārstāvētas lēmumu pieņemšanas procesos un amatos, un ka saskaņā ar jaunākajiem pieejamajiem datiem (2010. gads), lai gan 46 % no visiem doktora grādu ieguvējiem visās 27 ES dalībvalstīs ir sievietes, tikai 15,5 % no augstākajām izglītības iestādēm vada sievietes un tikai 10 % augstskolu rektoru ir sievietes(32);

Aj. tā kā vairākās nozarēs, arī tajās, kurās ir sieviešu pārsvars, pastāv „stikla griesti”, kas ierobežo sievietes, neļaujot tām ieņemt augstākus amatus, jo īpaši augstākos vadības amatus; tā kā šī diskriminācija cita starpā izpaužas kā sieviešu spēju un darba nenovērtēšana, kā rezultātā profesionālie pienākumi tiek sadalīti nevienlīdzīgi;

Ak.     tā kā līdz 2020. gada 1. janvārim jāpanāk, lai ES lielāko biržā kotēto uzņēmumu valdēs nepietiekami pārstāvētā dzimuma (galvenokārt sieviešu) īpatsvars sasniegtu vismaz 40 %; tā kā saskaņā ar Eiropas Komisijas rīcībā esošajiem datiem šādās valdēs sieviešu pārstāvība 2013. gada aprīlī bija tikai 16,6 % un 2010. gada oktobrī — 11,8 %;

Al. tā kā 2012. gada novembrī tika publicēts 2012. gada ziņojums par ES rīcības plāna par dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēju veicināšanu īstenošanu 2010.–2015. gada laikā;

Am. tā kā 2012. gada aprīlī starp ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas iestādi un ES tika parakstīts jauns saprašanās memorands, ar mērķi stiprināt sadarbību starp abām iestādēm, lai visā pasaulē sekmētu sieviešu tiesību nostiprināšanu un dzimumu līdztiesību, un vēlreiz apliecināt partnerattiecības starp abām organizācijām un to apņemšanos veicināt un atbalstīt spēju veidošanu dzimumu līdztiesības aspekta iekļaušanai visās politikas jomās un programmās, un nodrošināt pietiekamus valstu plānus un budžetus dzimumu līdztiesības saistību īstenošanai; tā kā memoranda prioritātēs iekļauta sieviešu labākas pārstāvības nodrošināšana ekonomisko, politisko un juridisko lēmumu pieņemšanā, labāku profesionālo un sociālo izredžu nodrošināšana sievietēm un seksuālas un ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošana(33);

An. tā kā fiziska, seksuāla vai psiholoģiska vardarbība pret sievietēm ir galvenais šķērslis sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā, tā ir sieviešu pamattiesību pārkāpums un joprojām ir visizplatītākais cilvēktiesību pārkāpumus, neskatoties uz pasākumiem, kas veikti, lai cīnītos pret to; tā kā šādai vardarbībai nav ģeogrāfisku, sociālekonomisku vai kultūras robežu; tā kā pētījumos par vardarbību dzimuma dēļ atklāts, ka viena piektā līdz viena ceturtā daļa sieviešu Eiropā ir piedzīvojušas fizisku vardarbību vismaz vienreiz pieaugušā vecumā, vairāk nekā viena desmitā daļa sieviešu ir cietušas no seksuālas fiziskas vardarbības, 12–15 % sieviešu Eiropā ir cietušas no vardarbības ģimenē un katru dienu septiņas sievietes Eiropas Savienībā mirst šādas vardarbības rezultātā(34); tā kā cilvēku tirdzniecība seksuālai izmantošanai, kurā lielākā daļa upuru ir sievietes un meitenes, ir nepieņemams cilvēktiesību pārkāpums un mūsdienu verdzības veids; tā kā ekonomiskā lejupslīde arī palielina vardarbību tuvās attiecībās, un taupības pasākumi, kas ietekmē atbalsta pakalpojumus, padara sievietes, kas cietušas no vardarbības, vēl neaizsargātākas kā parasti;

Ao.     tā kā tradicionālajām dzimumu lomām un stereotipiem, kas attēlo sievietes, joprojām ir spēcīga ietekme uz pienākumu sadali starp sievietēm un vīriešiem mājās, darbvietā un sabiedrībā kopumā; tā kā dzimumu stereotipi veicina arī pārmantoto šķēršļu pastāvēšanu dzimumu līdztiesības sasniegšanā un ierobežo sieviešu nodarbinātības izvēles un personības attīstību, un var daļēji izskaidrot nozaru un profesiju segregāciju starp sievietēm un vīriešiem; tā kā plašsaziņas līdzekļiem var būt ievērojama nozīme ne tikai stereotipu izplatīšanā, pat veidojot pazemojošu sieviešu tēlu un pārmērīgi seksualizējot jaunas meitenes, bet arī dzimumu stereotipu pārvarēšanā, sekmējot sieviešu dalību lēmumu pieņemšanā un dzimumu līdztiesību;

Ap.     tā kā dažādās ES dalībvalstīs pastāv atšķirīgas ģimeņu struktūras, tostarp civilpartnerība vai laulība, starp vienāda vai atšķirīga dzimuma partneriem, ģimenes, kurās vecāki ir vai nav precējušies ar vienāda vai atšķirīga dzimuma partneriem, vientuļie vecāki, audžuvecāki un ģimenes ar bērniem no iepriekšējām attiecībām un tā kā visām šīm struktūrām pienākas vienlīdzīga aizsardzība valstu un ES tiesību aktos;

Aq.     tā kā tiesības uz veselību, un jo īpaši seksuālo un reproduktīvo veselību, ir cilvēktiesības, kuras ir jānodrošina visām sievietēm neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa, vecuma, seksuālās orientācijas, izcelsmes, juridiskā statusa vai etniskās piederības;

Ar. tā kā lauku apvidos sievietes vairāk cieš no dažāda veida diskriminācijas un dzimumu stereotipiem nekā sievietes pilsētās, un sieviešu nodarbinātības līmenis lauku apvidos ir daudz zemāks nekā pilsētās; tā kā turklāt daudzas sievietes nekad nav oficiāli strādājušas un līdz ar to netiek reģistrētas kā bezdarbnieces un netiek iekļautas bezdarba statistikā, kas rada īpašas finansiālas un juridiskas problēmas saistībā ar tiesībām uz maternitātes un slimības atvaļinājumu, tiesībām uz pensiju un piekļuvi sociālajam nodrošinājumam, kā arī problēmas laulības šķiršanas gadījumā;

As. tā kā statistikas datu vākšana par dzimumu nevienlīdzību ir prioritāte, lai novērstu cēloņus, kas kavē sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā;

At. tā kā pozitīvas darbības saistībā ar sieviešu jautājumiem ir pierādīts pamatnosacījums, lai panāktu sieviešu pilnīgu iekļaušanu darba tirgū, lēmumu pieņemšanā un sabiedrībā kopumā,

Ekonomiskā neatkarība un darba samaksas vienlīdzība

1. uzsver, ka krīzes ietekme uz sievietēm ir savādāka, un norāda, ka darba apstākļi sievietēm ir kļuvuši ievērojami nedrošāki, jo īpaši, dominējot netipiskiem līgumu veidiem, un ka sieviešu ienākumi ir ievērojami samazinājušies vairāku tādu faktoru rezultātā kā pastāvīga sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirība, un no tās izrietošā nevienlīdzība attiecīgā līmeņa bezdarbnieku pabalstos un pensijā, piespiedu nepilna darba laika darbvietu pieaugums un pagaidu vai īstermiņa darbvietu skaita palielināšanās, kaitējot stabilākam darbam; pauž bažas, ka budžeta samazinājumi saasinās šo problēmu, jo tas nesamērīgi ietekmēs sievietes; aicina dalībvalstu valdības, kā arī attiecīgos sociālos partnerus izstrādāt rīcības plānu un konkrētus, vērienīgus mērķus, kā arī izvērtēt ekonomikas un finanšu krīzes ietekmi uz dzimumiem, izmantojot dzimumu vienlīdzības ietekmes novērtējumus;

2.  norāda, ka iepriekšējo krīžu pieredze liecina, ka vīriešu nodarbinātības līmenis parasti pieaug ātrāk nekā sieviešu nodarbinātības līmenis;

3.  uzsver –– lai arī nevienlīdzība starp sievietēm un vīriešiem darba tirgū pēc krīzes pakāpeniski samazinās nodarbinātības līmeņa un bezdarba līmeņa atšķirību ziņā, šī samazināšanās nenotiek tāpēc, ka Eiropā pēkšņi būtu panākta lielāka līdztiesība, bet gan tāpēc, ka vīriešu nodarbinātības rādītāji, kurus ir vairāk ietekmējusi krīze, ir strauji pazeminājušies; aicina dalībvalstis turpināt censties sasniegt lielāku sieviešu pārstāvību lēmumu pieņemšanas procesā, uzlabot darba un privātās dzīves līdzsvaru un turpināt apkarot vardarbību pret sievietēm;

4. uzsver, ka elastīgam darbalaikam vajadzētu būt darba ņēmēja lēmumam, un to nedrīkst noteikt vai uzspiest darba devējs; noraida elastības un līgumiskās nenoteiktības situācijas, kas neļauj veidot ģimeni un nenodrošina tās stabilitāti;

5.  aicina dalībvalstis ieguldīt līdzekļus bērnu, slimnieku, invalīdu, vecu cilvēku un citu apgādājamo personu aprūpes iestāžu izveidei, kas būtu augstas kvalitātes un cenas ziņā pieejamas, nodrošinot tajās elastīgus darba laikus, kas būtu saderīgi ar pilna laika darba dienu, un kas būtu pieejamas, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu apvienot profesionālo dzīvi ar ģimenes un privāto dzīvi; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt to, lai vīrieši un sievietes, kas aprūpē bērnus vai citas apgādājamās personas, tiek atzīti, piešķirot viņiem apgādnieka pabalstu un individuālas tiesības uz sociālo nodrošinājumu un pensiju; aicina sociālos partnerus izstrādāt konkrētas iniciatīvas, lai apstiprinātu prasmes, kuras iegūtas ar aprūpi saistīta atvaļinājuma periodā;

6.  prasa Komisijai vairāk uzmanības pievērst tam, lai ES direktīvas par vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem tiktu pareizi piemērotas dalībvalstīs;

7.  aicina Padomi atrisināt jautājumu, pieņemot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti;

8.  pauž cerību, ka Komisija īstenos visus tai pieejamos pasākumus, lai tiktu ievēroti visi ES direktīvu noteikumi par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, tostarp, lai šos noteikumus ievērotu arī sociālie partneri, kas iesaistās sarunās par koplīgumiem, un aicina Komisiju dialogā ar sociālajiem partneriem sekmēt tādu jautājumu izskatīšanu kā samaksas pārredzamība, nepilna darba laika un terminēta darba līguma nosacījumi sievietēm, veicinot arī sieviešu iesaistīšanos ar vides aizsardzību saistītās un novatoriskās nozarēs; uzsver sarunu par darba koplīguma slēgšanu nozīmi, lai apkarotu diskrimināciju pret sievietēm, jo īpaši attiecībā uz nodarbinātības pieejamību, samaksu, darba apstākļiem, profesionālo izaugsmi un apmācību, un lai veicinātu vienlīdzību;

9.  mudina dalībvalstis veicināt pasākumus un darbības, lai nodrošinātu palīdzību un konsultācijas sievietēm, kas nolēmušas kļūt par uzņēmējām;

10. mudina dalībvalstis iekļaut dzimumu jautājumus 2014.–2020. gada kohēzijas politikā, lai sasniegtu stratēģijā „Eiropa 2020” izvirzītos mērķus; īpaši aicina Eiropas Savienību rīkoties, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību un ar to saistīto jautājumu iekļaušanu visās ES un dalībvalstu politikas nostādnēs; atzīmē, ka dažiem pasākumiem īpaši nepieciešama patiesa politiskā griba, kas līdz šim nav bijusi pietiekama, lai ilgtspējīgā, iekļaujošā un taisnīgā veidā izveidotu vienlīdzīgus apstākļus vīriešiem un sievietēm;

11. atzīst, ka vienlīdzīga vīriešu un sieviešu dalība darba tirgū varētu ievērojami palielināt ES ekonomisko potenciālu, atspoguļojot tās taisnīgo un iekļaujošo būtību; atgādina, ka saskaņā ar ESAO prognozēm kopējā līdzdalības rādītāju konverģence līdz 2030. gadam varētu radīt 12,4 % IKP pieaugumu uz vienu iedzīvotāju;

12. norāda, ka Komisija 2012. gada decembrī atzina nepieciešamību attīstīt politiku jaunatnes jomā, ietverot dzimumu līdztiesības aspektu (jauniešu nodarbinātības pasākumu kopums un garantija jauniešiem); aicina Komisiju vairāk mudināt dalībvalstis pieņemt pasākumus, ar kuriem meitenēm varētu nodrošināt tādas pašas izglītības un arodmācības iespējas kā zēniem;

13. norāda, ka vīriešu un sieviešu pensijas vidējā atšķirība ir 39 %, bet vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība — 16 %; norāda, ka sieviešu pensijas apjomu kopumā ietekmē vairāki faktori, tostarp nestabilā nodarbinātība, kuru viņas ir spiestas pieņemt, un nodarbinātības pārtraukumi;

14. mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka attiecībā uz sievietēm un vīriešiem vienādi tiek ievērots pamatprincips „vienlīdzīga darba samaksa par vienādu darbu”, un aicina dalībvalstis saglabāt valsts darba inspekcijas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, lai noteiktu nepietiekami atalgotus darba veidus, kuros darbaspēku veido galvenokārt sievietes un kuri rada netiešas diskriminācijas situācijas attiecībā uz darba algu; norāda, ka saskaņā ar Eiropas pievienotās vērtības novērtējuma secinājumiem, samazinot vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību par vienu procenta punktu, ekonomikas izaugsme palielinātos par 0,1 %, kas nozīmē, ka šajā ekonomikas lejupslīdes posmā ir būtiska nozīme vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības samazināšanai; prasa Komisijai atbalstīt dalībvalstis, lai tās varētu īstenot politiku vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības novēršanai un apmainīties ar paraugpraksi un veicināt tās izmantošanu;

15. atkārtoti uzsver, ka Direktīva 2006/54/EK pašreizējā redakcijā nav pietiekami efektīva, lai novērstu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību un sasniegtu dzimumu līdztiesības mērķi nodarbinātības un profesiju jomā; mudina Komisiju nekavējoties pārskatīt Direktīvu 2006/54/EK un ierosināt tajā grozījumus saskaņā ar direktīvas 32. pantu un pamatojoties uz LESD 157. pantu un ievērojot Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūcijas pielikumā ietvertos sīki izstrādātos ieteikumus;

16. aicina dalībvalstis piešķirt atšķirības zīmi tiem uzņēmumiem, kuri ar labu praksi uzņēmumā panāk dzimumu līdztiesību;

17. aicina dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai samazinātu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību; aicina Komisiju un Padomi veicināt meiteņu interesi par perspektīvām nozarēm, kurās ir pārāk maz sieviešu, sekmēt viņu piekļuvi šīm nozarēm un dot iespēju iegūt tālākizglītību visā viņu darba dzīves garumā, kā arī sekmēt pilnīgi vienādu atalgojumu visos līmeņos;

18. aicina dalībvalstis garantēt pienācīgas algas un pensijas, samazināt algu un pensiju atšķirību starp dzimumiem, izveidot vairāk kvalitatīvu darbvietu sievietēm, kā arī nodrošināt kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu pieejamību sievietēm un uzlabot labklājības prasības;

19. aicina turpināt informatīvās kampaņas par vienādu atalgojumu, lai pakāpeniski veidotu apziņu par to, ka ir būtiski sievietēm un vīriešiem paredzēt vienādas tiesības un nodrošināt vienlīdz taisnīgu attieksmi;

20. aicina dalībvalstis ieviest budžetu ar dzimumu līdztiesību saistītu problēmu risināšanai, lai analizētu ne tikai programmas, kas paredzētas tieši sievietēm, bet arī izskatītu visas valdības programmas un politikas virzienus, to ietekmi uz resursu sadalījumu un ieguldījumu, veicinot sieviešu un vīriešu līdztiesību;

21. aicina Komisiju turpināt sekmēt iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt vienādu sieviešu un vīriešu atalgojumu, tostarp reāli atbalstot uzņēmumu centienus panākt līdztiesību darbvietā;

22. norāda, ka sieviešu karjerā parasti nav ievērojamas izaugsmes; aicina dalībvalstis mudināt un atbalstīt sievietes, lai viņas veidotu veiksmīgu karjeru, tostarp ar tādām pozitīvām darbībām kā sadarbības tīklu veidošana un darbaudzināšanas programmas, kā arī izveidot pienācīgus nosacījumus un jebkurā vecumā nodrošināt tādas pašas iespējas kā vīriešiem attiecībā uz apmācību, paaugstinājumu darbā, pārkvalificēšanu un atkārtotu apmācību, kā arī nodrošināt pensijas tiesības un bezdarbnieku pabalstus, kas ir līdzvērtīgi tiem, kurus saņem vīrieši;

23. atgādina, ka sievietēm, zaudējot darbu, ir lielāks risks neatrast jaunu, jo viņas biežāk tiek nodarbinātas nestabilās darbvietās;

24. aicina dalībvalstis cīnīties pret visām nestabilas nodarbinātības izpausmēm, ievērojot principu, ka pastāvīgajām amata vietām ir jānodrošina atbilstoši līgumi, un pieņemt aktīvas nodarbinātības politiku, lai paaugstinātu darbvietu līmeni un kvalitāti un veicinātu darba vietu skaita neto pieaugumu; aicina dalībvalstis nodrošināt sociālā nodrošinājuma tiesības un tiesības uz mācībām darbiniekiem ar nestandarta darba līgumiem; aicina dalībvalstis palielināt sieviešu līdzdalību darba tirgū, kā arī cīnīties pret dzimumu segregāciju darba tirgū, jo ES ekonomikas izaugsme nākotnē galvenokārt būs atkarīga no tās spējas pilnīgi izmantot savus darbaspēka resursus;

25. uzsver vajadzību pastiprināt valstu un darba devēju atbildību saistībā ar paaudžu maiņu un maternitātes un paternitātes tiesībām, proti, jānodrošina tiesības sievietēm būt gan mātēm, gan darba ņēmējām, nezaudējot tiesības strādāt;

26. uzsver, ka sievietes veido 52 % no kopējā Eiropas iedzīvotāju skaita, bet viņas ir tikai viena trešdaļa no pašnodarbinātajiem vai visiem jaunajiem uzņēmējiem ES; uzsver, ka sievietes saskaras ar lielākām grūtībām nekā vīrieši finansējuma un apmācības pieejamības, sadarbības tīklu veidošanas un darba un privātās dzīves līdzsvarošanas ziņā; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis attiecīgi veicināt sieviešu uzņēmējdarbību un tā potenciāla izmantošanu, kas piemīt šai Eiropas iedzīvotāju pusei, lai nodrošinātu ilgtspējīgu, ilgtermiņa izaugsmi(35);

27. aicina Komisiju un dalībvalstis novērtēt jaunās pensiju sistēmas ietekmi uz dažādām sieviešu grupām, īpašu uzmanību pievēršot nepilna laika un netipisku darba līgumu slēgšanai, un pielāgot sociālās labklājības sistēmas, jo īpaši tās, kuras skar jaunākās paaudzes;

28. mudina dalībvalstis un Komisiju, piemēram, īstenojot izpratnes veicināšanas un informēšanas kampaņas, veicināt sieviešu iesaistīšanos darbības nozarēs, kas saskaņā ar stereotipiem tiek uzskatītas par vīrišķīgām, jo īpaši zinātņu un jauno tehnoloģiju nozarē, lai pilnībā izmantotu Eiropas sieviešu cilvēkkapitālu un līdz ar to veiksmīgāk sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” un dzimumu līdztiesības mērķus;

29. uzskata –– lai palīdzētu sievietēm atgriezties darba tirgū, nepieciešami daudzdimensionāli politikas risinājumi, kas ietver mūžizglītību un pasākumus cīņai pret nestabilu nodarbinātību un veicina darbvietas, kurās tiek ievērotas tiesības, un sieviešu interesēs diferencētu darba organizēšanas praksi, lai viņām nebūtu jāatsakās no profesionālās darbības vai tā jāpārtrauc;

30. uzsver nepieciešamību steidzami rīkoties, lai uzlabotu situāciju jaunām sievietēm un sievietēm, kas strādā nedrošos apstākļos, jo īpašo sievietēm migrantēm un etnisko minoritāšu pārstāvēm, kas ir vēl neaizsargātākas ekonomikas un sociālās krīzes situācijā; uzstāj, ka nepieciešami turpmāki pasākumi, lai mazinātu dzimumu nevienlīdzību sabiedrības veselības aprūpes sistēmās, un ka vienlīdzīgai piekļuvei šīm sistēmām jābūt dominējošai;

31. pauž bažas par to, ka dažu dalībvalstu tiesību akti skaidri neaizliedz darba devējam, pieņemot darbā sievietes, saņemt no viņām arī iepriekš parakstītu iesniegumu par atbrīvošanu no amata un ka tādējādi rodas iespējas apiet maternitātes tiesību aktu noteikumus;

32. norāda, ka sociālā nodrošinājuma apjomu īpaši apdraud divi galvenie taupības politikas virzieni — budžeta deficīta mazināšana, samazinot sociālos tēriņus, un konkurētspējas un izmaksu efektivitātes paaugstināšana, samazinot uzņēmumu apdrošināšanas iemaksas;

33. aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis to centienos uzlabot nelabvēlīgos apstākļos esošu sieviešu, piemēram, migranšu, etnisko minoritāšu pārstāvju, sieviešu un invaliditāti un vientuļo māšu, nodarbinātības izredzes un tādējādi arī palielināt viņu iespējas dzīvot ekonomiski neatkarīgu dzīvi, uzlabojot viņu piekļuvi izglītībai un arodmācībām;

34. aicina dalībvalstis izstrādāt konkrētus pasākumus ilgtermiņa bezdarba novēršanai, galveno uzmanību pievēršot arodmācībām un ātrai reintegrācijai darba tirgū; aicina dalībvalstis stiprināt bezdarbnieku sociālo aizsardzību kā līdzekli nabadzības pieauguma novēršanai, jo īpaši sieviešu vidū;

35. aicina dalībvalstis mudināt sievietes piedalīties mūžizglītības programmu arodmācībās, lai pielāgotos pārejai uz ilgtspējīgu ekonomiku, īpašu uzmanību pievēršot MVU, tādējādi veicinot sieviešu nodarbinātības iespējas;

36. aicina dalībvalstis īstenot konkrētus pasākumus jauniem darba ņēmējiem, jo īpaši nosakot aizliegumu ļaunprātīgi nodarbināt jauniešus amatos, kas būtībā ir pastāvīgas darbavietas, un nodrošinot, ka saskaņā ar piemērojamiem darba koplīgumiem tiek noslēgti rakstiski līgumi, izveidotas prakses vietas un piešķirtas mācību stipendijas, kā arī garantēts sociālais nodrošinājums;

37. aicina dalībvalstis cīnīties pret sieviešu nedeklarētu nodarbināšanu, jo tā pilnīgi izjauc sieviešu atalgojuma struktūru, palielinot sieviešu nabadzību, jo īpaši dzīves vēlākā posmā;

38. uzsver, ka jauniešu garantiju shēmas reālai īstenošanai nepieciešami valsts sektora ieguldījumi, kuru rezultātā veicinās jaunu darbavietu izveidi, radīsies pastāvīgas darbavietas ar atbilstošiem darba līgumiem un tiks ievēroti darba koplīgumu noteikumi attiecībā uz atalgojumu un princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu; mudina dalībvalstis nodrošināt, lai šī garantiju shēma pēc ieviešanas neradītu tādas pašas dzimumu nevienlīdzības problēmas, kādas jau pašlaik sastopamas darba tirgū;

39. mudina dalībvalstis nodrošināt atbilstošu finansiālu atbalstu un piemērotu apmācību sievietēm, kas vēlas izveidot uzņēmumus, ar mērķi veicināt sieviešu uzņēmējdarbību;

40. ir pārliecināts, ka profilakse ir labāka nekā ārstēšana; tādēļ mudina dalībvalstis ciešāk sekot līdzi bērnu stāvoklim, uzraugot jauniešu bezdarbu, to jauniešu procentuālo daļu, kuri nemācās, nestrādā vai nesaņem profesionālo apmācību, ģimeņu tēriņiem pieejamo ienākumu apjomu, nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju procentuālo daļu un algu nevienlīdzību, jo tas ļaus ātrāk un precīzāk konstatēt galvenās sociālās un nodarbinātības problēmas;

41. stingri iesaka dalībvalstīm stimulēt ieguldījumus valsts izglītības sistēmā, stiprinot tās demokrātisko perspektīvu un pedagoģisko struktūru, modernizējot skolu mācību programmas, uzlabojot darba apstākļus skolās un garantējot vispārēju bezmaksas piekļuvi augstas kvalitātes un iekļaujošam izglītības un sociālajam nodrošinājumam, un tādējādi cīnoties pret nesekmību un samazinot mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu;

42. apņēmīgi mudina dalībvalstis palielināt ieguldījumus sabiedriskajos pakalpojumos, izglītībā un veselības aprūpē, jo īpaši primārās veselības aprūpes pakalpojumos saistībā ar seksuālo un reproduktīvo veselību; iesaka dalībvalstīm aizsargāt sieviešu tiesības saņemt bezmaksas, augstas kvalitātes valsts finansētus veselības aprūpes pakalpojumus ginekoloģijā un dzemdniecībā, kā arī saistībā ar vispārējo seksuālo un reproduktīvo veselību, tostarp tiesības brīvprātīgi pārtraukt grūtniecību; uzsver, ka dalībvalstīm jānodrošina visām sievietēm vienādas tiesības attiecībā uz kontracepciju, maternitāti vai seksualitāti, un tāpēc aicina dalībvalstis apkopot datus, lai apzinātu sieviešu situāciju saistībā ar seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām;

43. atgādina, ka ES 2012. gada 22. janvārī ratificēja ANO Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kurā tās parakstītājvalstis apņemas nodrošināt un veicināt visu cilvēktiesību un pamatbrīvību pilnīgu īstenošanu attiecībā uz visām personām ar invaliditāti, tās nekādi nediskriminējot invaliditātes dēļ, un atturēties no iesaistīšanās jebkādās darbībās vai procesos, kas neatbilst šai konvencijai;

44. aicina dalībvalstis atzīt ieguldījumu, ko sabiedrībai sniedz sievietes, kuras izvēlas vai ir spiestas samazināt darbalaiku, lai vairāk laika veltītu savam(-iem) bērnam(-iem) vai apgādājamam(-iem) tuviniekam(-iem), jo viņām nav pieejamas aprūpes iestādes;

45. uzsver, ka aizvien biežāk sievietes kļūst par ģimenes apgādniecēm; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai izveidotu „ģimenes aprūpētāja” statusu, jo tas ne tikai novērstu to, ka sievietēm darbā piemēro neizdevīgākus nosacījumus, bet arī likumīgi atzītu sieviešu būtisko nozīmi sabiedrībā;

46. norāda, ka jau ir izstrādāti pasākumi, kas dod iespēju paaugstināt 20–64 gadu vecu iedzīvotāju nodarbinātības līmeni līdz 75 % saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020”, un mudina dalībvalstis tos īstenot;

47. uzsver, ka sievietes ar invaliditāti un sievietes, kuras aprūpē bērnu ar invaliditāti, ir neaizsargātas; mudina izveidot aprūpes iestādes un dienestus, lai nodrošinātu, ka šīs sievietes var labāk apvienot ģimenes vajadzības un savu darba dzīvi un ka viņām nav pavisam jāatsakās no profesionālās darbības, jo trūkst palīdzības un nav neviena, kas rūpētos par viņu apgādājamiem no dzimšanas līdz pilngadībai;

48. aicina dalībvalstis palielināt bērnu atbalstam paredzēto budžetu, lai paplašinātu valsts bērnudārzu, mazbērnu novietņu un citu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju tīklu, kas nodrošina ārpusskolas pasākumus bērniem, un veco cilvēku dienas aprūpi un pansionātus, ko privātajā sfērā aprūpē gandrīz vienīgi sievietes; aicina dalībvalstis izveidot atbilstošus apstākļus, lai uzlabotu sieviešu nodarbinātības iespējas un palielinātu viņu dalību darba tirgū, izmantojot finansiāli pieejamu aprūpi un bērnu aprūpi, bērna kopšanas atvaļinājumu shēmas un brīvprātīgi elastīgus darba apstākļus, jo īpaši gadījumos, kad sievietes atgriežas darba tirgū pēc ilgāka neaktīva perioda, kas pavadīts, pildot bērnu aprūpes vai citus ģimenes pienākumus; šajā sakarībā atgādina Padomes izvirzītos un no jauna apstiprinātos mērķus Eiropas Dzimumu līdztiesības paktā (2011.–2020. gadam), lai uzlabotu bērnu aprūpes pasākumus dalībvalstīs (Barselonas mērķi); aicina Komisiju katrai valstij paredzētajos ieteikumos 2014. gadam risināt problēmu saistībā ar finansiāli pieejamu bērnu aprūpes iestāžu trūkumam valstī;

49. uzsver, ka fiskālie ierobežojumi nedrīkstētu apdraudēt sasniegumus, kas panākti ar politikas virzieniem, kuri veicina dzimumu līdztiesību;

50. atkārto savu 2012. gada 13. marta rezolūcijā izteikto aicinājumu Komisijai sagatavot visaptverošu paziņojumu par vienas personas mājsaimniecību stāvokli ES, iekļaujot politikas priekšlikumus, lai panāktu taisnīgu attieksmi tādās jomās kā aplikšana ar nodokļiem, sociālais nodrošinājums, mājoklis, veselības aprūpe, apdrošināšana un pensijas, pamatojoties uz politikas neitralitātes principu attiecībā uz mājsaimniecības sastāvu;

51. mudina dalībvalstis atzīt neapmaksātā mājsaimniecības darba vērtību ģimeņu labklājības un saliedētības veicināšanai un iekļaut to valsts uzskaitē kā instrumentu, ar kura palīdzību var veicināt sabiedrības izpratni par šāda darba sociālo vērtību;

52. norāda, ka darbvietu likvidēšana un bezdarba pieaugums ir divas visizteiktākās pašreizējās krīzes pazīmes, ko apliecina 27 ES dalībvalstu bezdarba rādītāju pieaugums no 9,8 % līdz 10,6 % laikā no 2011. gada septembra līdz 2012. gada septembrim, kas nozīmē bezdarbnieku skaita palielināšanos vēl par 2,145 miljoniem(36);

53. uzsver, ka visām Komisijas politikas iniciatīvām ģimenes jomā jāietver visas ģimenes, nediskriminējot tās sastāva dēļ;

54. uzsver, ka ir svarīgi attīstīt kopīpašuma tiesību juridisko koncepciju, lai pilnībā atzītu sieviešu tiesības lauksaimniecībā un tādējādi nodrošinātu viņu atbilstīgu aizsardzību sociālās nodrošināšanas ziņā, kā arī viņu darba atzīšanu;

55. norāda, ka saskaņā ar Komisijas sniegtajiem datiem 2012. gadā 31,6 % vīriešu un 40 % sieviešu vecumā no 30 līdz 34 gadiem ES bija ieguvuši augstāko izglītību; norāda, ka 60 % no viņiem, kas nesen ieguvuši diplomu, ir sievietes; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt papildu pasākumus, lai uzlabotu darba tirgus pieejamību sievietēm un viņu līdzdalību tajā, jo īpaši augsto tehnoloģiju, pētniecības, zinātnes un inženierijas nozarēs, kurās viņas vēl joprojām nav pietiekami pārstāvētas, un uzlabot sieviešu nodarbinātības kvalitāti, īpaši nodrošinot mūžizglītību un visu līmeņu izglītības programmas; mudina Komisiju un dalībvalstis izmantot struktūrfondu līdzekļus, lai to īstenotu;

56. aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt prioritāti un veltīt īpašu uzmanību dažādām sieviešu grupām ar īpašām vajadzībām, piemēram, sievietēm ar invaliditāti, sievietēm ar apgādājamiem, vecākām sievietēm, mazākumtautību pārstāvēm un imigrantēm, kā arī sievietēm, kuras ieguvušas minimālu profesionālo izglītību vai nav to ieguvušas vispār, un izstrādāt mērķtiecīgus pasākumus viņu vajadzību apmierināšanai un apstākļu uzlabošanai;

Cīņa pret dzimumu stereotipiem

57. uzsver, ka nolūkā izskaust ar dzimumu saistītos stereotipus un veicināt vienlīdzīgas attieksmes modeļus sociālajā un ekonomikas jomā, ir ārkārtīgi svarīgi nostiprināt šīs vērtības jau agrā vecumā — skolā — un īstenot informēšanas kampaņas skolās, darbvietās un plašsaziņas līdzekļos, uzsverot vīriešu atbildību līdztiesības veicināšanā, ģimenes pienākumu vienlīdzīgu sadali un darba un privātās dzīves līdzsvara radīšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis noteiktāk iesaistīties, lai izbeigtu plašsaziņas līdzekļu izplatītos dzimumu stereotipus, un vērš uzmanību uz svarīgiem pasākumiem, kuri iekļauti Eiropas Parlamenta ziņojumā par dzimumu stereotipu izskaušanu, kas tika pieņemts 2013. gadā; aicina dalībvalstis, jo īpaši to plašsaziņas līdzekļu regulatīvās iestādes, apsvērt to, kā kvantitatīvi un kvalitatīvi tiek atspoguļotas sievietes, un plašsaziņas līdzekļos, reklāmā, reklāmas materiālos un jo īpaši televīzijā sekmēt līdzsvarota sievietes tēla veidošanu, izvairoties no stereotipiem tādā veidā, lai neaizskartu sieviešu cieņu, ņemtu vērā viņu daudzveidīgos pienākumus un identitāti, un uzsvērtu sieviešu sociālo attīstību, konstitucionālās tiesības un nozīmi pilsoniskajā sabiedrībā, institucionālajā un darba vidē, jo īpaši, lai nepieļautu dzimumu stereotipu izplatīšanu un tendenci pārāk seksualizēt jaunas meitenes;

58. iesaka dalībvalstīm izstrādāt izglītības programmas vidusskolu pusaudžiem no 12 gadu vecuma, lai cīnītos pret dzimumu stereotipiem; šo izglītības programmu pamatā jābūt labas prakses piemēriem, un tajās būtu jāizglīto skolnieki un skolnieces par dzimuma jautājumiem, lai grautu stereotipus par sievietes vai vīrieša lomu sabiedrībā un viņu dzimumu lomas atspoguļojumu un nozīmi; uzskata, ka mācību grāmatās nedrīkst iekļaut stereotipiskus uzskatus, piemēram, par to, ka sievietes ir piemērotas, lai veiktu noteiktus darbus, piemēram, pieskatītu bērnus, vecākos cilvēkus un rūpētos par mājsaimniecību, savukārt vīriešu uzdevums ir pelnīt iztiku darbā un veidot karjeru;

Līdztiesība lēmumu pieņemšanā

59. uzsver –– lai veicinātu sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā, ir jāīsteno pasākumi cīņai pret dzimumu diskrimināciju, stereotipiem un aizspriedumiem par sieviešu lomu, kā arī īpaša politika, kas atbalsta vienlīdzīgas tiesības un iespējas ekonomiskajā, sabiedriskajā, politiskajā un kultūras dzīvē (lai cīnītos pret neregulāru un neparedzamu darbalaiku, piemērojot taisnīgu atlīdzību un vienādu atalgojumu, un paplašinātu valsts bērnudārzu, mazbērnu novietņu un skolu tīklu), pozitīvi ietekmējot sieviešu līdzdalības veicināšanu visos sabiedriskās un politiskās dzīves līmeņos;

60. norāda, ka Eiropas līmenī jādubulto centieni palielināt sieviešu skaitu politikas jomās un Eiropas Savienības iestādēs, tostarp Eiropas Parlamentā; uzskata, ka jāmudina sieviešu iesaistīšanās valsts, reģionālā un pašvaldību līmenī; norāda, ka politiskajām partijām ir svarīga nozīme; uzskata, ka līdzsvarots politikā iesaistīto sieviešu un vīriešu skaits ir viens no demokrātijas un mūsu politiskās sistēmas pamatiem, un tam ir izšķirīga nozīme, lai panāktu demokrātisku ES pilsoņu pārstāvniecību; atzīmē, ka iepriekš minētais tieši un netieši ietekmē sieviešu dalību vēlēšanās; aicina dalībvalstis un valstu partijas ņemt vērā dzimuma aspektus, sagatavojot vēlēšanu sarakstus un ieceļot darbiniekus iestāžu augstākajos administratīvajos amatos;

61. norāda, ka vēlēšanu kvotu izmantošana var pozitīvi ietekmēt sieviešu pārstāvību, un atzinīgi vērtē paritātes un dzimumu kvotu sistēmu iekļaušanu tiesību aktos vairākās dalībvalstīs; aicina dalībvalstis, kurās ir īpaši zems sieviešu pārstāvības līmenis politiskajās asamblejās, apsvērt līdzīgu pasākumu ieviešanu; uzskata, ka Eiropas Savienībai, ņemot vērā tās vērtības un darbību vērienīgumu, būtu jārāda piemērs, tiecoties panākt dzimumu līdztiesību iestādēs; norāda, ka 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, pēc kurām tiks izveidots nākamais Komisijas sastāvs un izvirzīti kandidāti iecelšanai augstākajos Eiropas Savienības iestāžu administratīvajos amatos, ir iespēja ES līmenī tuvoties paritātes demokrātijai; tāpēc aicina dalībvalstis atbalstīt paritāti, nominējot komisāra amatam gan vīriešu, gan sieviešu dzimuma kandidātus, kā arī prasa ieceltajam Komisijas priekšsēdētājam Komisijas sastāva veidošanas procesā ņemt vērā mērķi sasniegt paritāti;

62. pauž nožēlu, ka saskaņā ar Parlamenta datiem, Eiropas Parlamentā ir tikai 36 % deputāšu, bet 64 %  ir deputāti; norāda, ka valstu parlamentos sieviešu īpatsvars ir tikai 26 %, salīdzinājumā ar 74 % vīriešu; atzīmē, ka Komisijā šie rādītāji ir attiecīgi 32 % un 68 %;

63. uzskata, ka sieviešu iesaistīšana ekonomikas lēmumu pieņemšanas procesos ir ne tikai taisnīga, bet arī būtiska, lai uzlabotu uzņēmējdarbības konkurenci, un ka tādēļ to ir jānosaka par stratēģisku mērķi visās politikas jomās produktīvas uzņēmējdarbības veicināšanai; uzskata, ka nevienlīdzība šajā jomā nozīmē sliktu talantu pārvaldību, kas nav savienojama ar 2020. gada attīstības modeli, kurā zināšanas ir norādītas par vienu no galvenajiem elementiem;

64. uzsver, ka saskaņā ar Komisijas statistiku sievietes pašlaik ieņem 15,8 % amatu lielāko biržā kotēto uzņēmumu valdēs un ka progress šīs situācijas uzlabošanā ir bijis lēns — koeficients ir pieaudzis tikai par 0,6 % gadā šo vadošo uzņēmumos augstākajos amatos; atzīmē, ka 97 % no uzņēmumu valdes priekšsēdētājiem ir vīrieši; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai veicinātu labāku dzimumu līdzsvaru uzņēmumu vadošajos amatos, un tos ātri īstenot, tādējādi veicinot labāku uzņēmumu darbību, lielāku konkurētspēju un ekonomiskos ieguvumus ES; uzsver, ka ir atzīts, ka lielāks sieviešu skaits vadošos ekonomiski nozīmīgos amatos veicina uzņēmuma spēcīgu organizatorisko un finansiālo darbību, kā arī labāku lēmumu pieņemšanas kvalitāti; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu direktīvai, kuras mērķis ir palielināt sieviešu skaitu biržā kotēto uzņēmumu valdēs bez izpildpilnvarām, nosakot minimālo mērķi — līdz 2020. gadam nodrošināt, ka 40 % valdes locekļu ir sievietes; aicina Komisiju ar informēšanas kampaņām sekmēt lielāku sieviešu pārstāvību mazo un vidējo uzņēmumu lēmējstruktūrās; aicina Padomi steidzami uzsākt sarunas ar Parlamentu par šo dokumentu pirmajā lasījumā, lai visas ES iestādes varētu panākt vienošanos līdz septītā sasaukuma beigām;

Vardarbība pret sievietēm

65. konstatē, ka saistībā ar arvien lielāku sieviešu nabadzību var pieaugt sieviešu tirdzniecība, seksuālā izmantošana un piespiedu prostitūcija, kā arī finansiālā atkarība, tostarp sievietēm, kas ir cietušas no vardarbības ģimenē;

66. konstatē, ka ekonomikas krīze veicina visu veidu uzmākšanos un vardarbību, kā arī prostitūciju, kuras upuri ir sievietes, un ka tas ir cilvēktiesību pārkāpums; uzskata, ka ir jāiegulda lielāki valsts un finanšu resursi un cilvēkresursi, kas pieejami intervences pasākumiem, lai atbalstītu iedzīvotāju grupas, kurām draud nabadzība, un ir jānovērš riska situācijas, ar kurām saskaras bērni un jaunieši, vecāki cilvēki, cilvēki ar invaliditāti un bezpajumtnieki;

67. uzsver, ka prostitūcija ir vardarbības veids, šķērslis dzimumu līdztiesībai un veicina organizēto noziedzību; aicina dalībvalstis atzīt prostitūciju par vardarbības veidu pret sievietēm, nevis darbu, pat ja ar to nodarbojas „brīvprātīgi”;

68. norāda, ka dalībvalstīm ir galvenā atbildība par cilvēku tirdzniecības apkarošanu; uzskata par nepieņemamu, ka 2013. gada aprīlī tikai sešas dalībvalstis paziņoja par to, ka tās ir pilnīgi transponējušas ES Direktīvu par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu, kuras īstenošanas termiņš beidzās 2013. gada 6. aprīlī;

69. uzsver, ka sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšanā ir svarīgi apkarot pret sievietēm vērstu vardarbību; aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis veikt saskaņotu rīcību šajā jomā un prioritārā kārtā vēl vairāk stiprināt politikas virzienus un darbības, lai aizsargātu sieviešu cieņu un apkarotu vardarbību pret viņām; atzinīgi vērtē centienus gan Kopienas, gan dalībvalstu līmenī apkarot pret sievietēm, vīriešiem un bērniem vērstu vardarbību, piemēram, direktīvu par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un tiesību aktu kopumu cietušo tiesību stiprināšanai ES, tomēr uzsver, ka šī parādība pārsvarā joprojām nav atrisināta; aicina Komisiju noteikt 2016. gadu par ES gadu pret sievietēm vērstas vardarbības izbeigšanai un izstrādāt attiecīgu ES mēroga stratēģiju un rīcības plānu pret sievietēm vērstas vardarbības izbeigšanai, ietverot tajā juridiski saistošus instrumentus; tajā jāiekļauj līdz 2014. gada beigām izstrādāts tiesību akta priekšlikums, kura pamatā būtu Līguma par Eiropas Savienības darbību 84. pants un ar kuru paredzētu pasākumus dalībvalstu rīcības vecināšanai un atbalstam, lai novērstu vardarbību pret sievietēm, īstenotu informēšanas pasākumus, apkopotu datus un finansētu NVO, kā paziņots 2010. gada marta Padomes secinājumos; aicina dalībvalstis pēc iespējas drīzāk ratificēt Eiropas Padomes pieņemto Stambulas konvenciju par vardarbību pret sievietēm un Komisiju veicināt tās ratificēšanu dalībvalstīs un sākt procesu, kura rezultātā ES pievienotos šai konvencijai, iepriekš novērtējot pievienošanās sekas un pievienoto vērtību;

70. uzsver, ka dzimumu stereotipu izskaušana ir svarīgs elements, apkarojot vardarbību pret sievietēm, un to nepieļaušanai ir vajadzīga stingra apņemšanās ģimenē, izglītības sistēmā, plašsaziņas līdzekļos, reklāmā un ikdienas sarunu valodā; uzskata, ka šiem atbildes pasākumiem nepieciešams izstrādāt visaptverošu stratēģiju, iesaistot valsts iestādes, privātās organizācijas un sabiedriskās aģentūras, kā arī panākt individuālu apņemšanos, to atbalstot iestādēs, rīcības plānos un darbībā, kurā tiek ievērotas šīs vērtības;

71. uzstāj, ka nulles tolerancei attiecībā uz visu veidu vardarbību pret sievietēm jābūt vienai no visu iestāžu galvenajām prioritātēm visā Eiropā, aicina dalībvalstis turpināt un patiesi paplašināt mērķtiecīgas profilakses programmas, lai novērstu cēloņus vardarbībai pret sievietēm, un nodrošināt piekļuvi dažādiem profilakses, tiesiskās aizsardzības un atbalsta pasākumiem saistībā ar vardarbību ģimenē, kā arī saistībā ar vajāšanu; norāda, ka ir svarīgi palielināt sadarbību — horizontālu vai vertikālu —, kurā dalībvalstu, reģionālām un vietējām iestādēm, sieviešu organizācijām un pilsoniskajai sabiedrībai efektīvi jāvēršas pret vardarbību pret sievietēm, un aicina Komisiju veicināt šo sadarbību, lai sagatavotu un īstenotu efektīvu stratēģiju vardarbības pret sievietēm apkarošanai;

72. atzīmē, ka šīs vardarbības dēļ ik gadu Eiropas Savienībā mirst vairāki simti cilvēku un ka uz to steidzami un praktiski jāreaģē;

73. uzsver, ka ir jāuzlabo kvalitatīvu primāro datu apkopošana par atbalsta pasākumiem sievietēm, kuras ir pārcietušas vardarbību ģimenē, un ka šādiem datiem ir jābūt salīdzināmiem, ticamiem un plašākiem par policijas sniegtiem kriminālstatistikas datiem, un tiem jāpievieno vispusīgs, kvalitatīvs pētījums, pamatojoties uz šajā jomā veiktajiem pētījumiem;

74. atzīme, ka 2012. gadā Kipras prezidentūras laikā tika secināts, ka speciālie dienesti, piemēram, no vardarbības cietušu sieviešu patversmes vai krīzes tālruņi, nav pieejami visur un jebkurā gadījumā dalībvalstīs ir izvietoti nevienmērīgi; aicina attīstīt šos nepieciešamos dienestus, lai dotu iespēju sievietēm ziņot par vardarbību, no kuras tās cietušas;

75. aicina Komisiju un dalībvalstis apvienot spēkus, lai cīnītos pret organizēto noziedzību un cilvēku tirdzniecības tīkliem, un pieņemt un stiprināt likumdošanas, administratīvos, izglītības, sociālos un kultūras pasākumus, lai izbeigtu pieprasījumu pēc prostitūcijas;

76. norāda, ka ES politika migrācijas jomā, kas vērsta uz nelegālās imigrācijas apkarošanu, pamatojas uz nelegālo imigrantu statusa kriminalizēšanu un imigrantu plūsmas apturēšanu, ko apliecina 2010. gada Atpakaļnosūtīšanas direktīva, un to vajadzētu pārorientēt uz sociālo iekļaušanu uzņēmējvalstīs; uzsver, ka šāda politika palielina neaizsargātību un nespēj aizstāvēt nelikumīgas migrantes, kuras ir cietušas no vardarbības, jo viņas lielākajā daļā gadījumu nelūdz palīdzību;

77. norāda, ka nelikumīgas migrantes ir īpaši neaizsargātas un ka daudzās valstīs sievietēm, kuras cieš no vardarbības ģimenē, nav cita atbalsta, kā vienīgi valsts veselības aprūpes pakalpojumi;

78. aicina Komisiju īstenot apņemšanos integrēt dzimumu līdztiesības aspektu kopējā Eiropas patvēruma sistēmā;

79. iesaka dalībvalstīm paredzēt savos rīcības plānos pasākumus, lai izskaustu vardarbību ģimenē, noteikt pienākumu atbalstīt nelikumīgas migrantes, tieši tādā pašā veidā kā sievietes, kas valstī uzturas likumīgi, nenosakot nekādas prasības iestādēm ziņot par šādiem gadījumiem;

80. ar bažām konstatē, ka saskaņā ar datiem, kas sniegti Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta ziņojumā „Pārskats par Pekinas Rīcības platformas īstenošanu ES dalībvalstīs. Vardarbība pret sievietēm. Cietušo atbalsts” (2012), profesionālo apmācību un ilgtspējīgu finansējumu sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, apvienībām un NVO, kas palīdz sievietēm, kuras cieš no vardarbības ģimenē, ir nepārprotami ietekmējušas ekonomikas krīzes sekas;

81. iesaka dalībvalstīm stiprināt bezmaksas valsts veselības aizsardzības pakalpojumus, lai atbalstītu no vardarbības cietušas sievietes, un palielināt uzņemto bēgļu skaitu un savu spēju sniegt specializētu palīdzību dažādu tautību sievietēm vairākās valodās un sievietēm ar invaliditāti, un nodrošināt, ka sievietes saņem atbilstošu tiesisko palīdzību, kā arī psiholoģiskās konsultācijas un ārstēšanu; šajā sakarībā migrantēm, kas nav dzimušas ES, un romu tautības sievietēm jānodrošina specializētu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība;

82. prasa Komisijai jau esošas institucionālas struktūras (Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta) ietvaros izveidot Eiropas centru pret sievietēm vērstas vardarbības novērošanai;

83. uzsver, ka ir svarīgi sistemātiski apmācīt kvalificētus darbiniekus, kas rūpētos par sievietēm, kuras cietušas no fiziskas, seksuālas vai psiholoģiskas vardarbības; uzskata, ka šādai apmācībai ir jābūt obligātai primārās un sekundārās palīdzības darbiniekiem, tostarp ārkārtas sociālo dienestu un medicīnas, civilās aizsardzības un policijas dienestu darbiniekiem;

84. uzsver nepieciešamību nodrošināt pastāvīgu finansējumu programmām, kas veicina dzimumu līdztiesību un cīņu pret visu veidu vardarbību pret sievietēm, bērniem un jauniešiem, lai sagrautu mūsu sabiedrībā dziļi iesakņojušos stereotipus;

85. uzsver, ka dzimumu līdztiesības integrēšana un ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošana ir jāiekļauj ES ārpolitikā, sadarbībā attīstības jomā un starptautiskās tirdzniecības politikā; aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis aktīvi veicināt un atbalstīt sieviešu tiesību stiprināšanu līdzdalībai šo iestāžu divpusējās un daudzpusējās attiecībās ar valstīm un organizācijām ārpus Savienības; uzsver, ka ir svarīgi piemērot ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību ES ārējās darbības ietvaros;

86. norāda, ka Komisijai jāturpina censties iekļaut dzimumu līdztiesību visās sarunās ar trešām valstīm un valstu progresa ziņojumos; uzsver, ka ir būtiski svarīgi, lai Eiropas Parlaments paustu kritiku par dzimumu līdztiesības pasākumu īstenošanu valstu stratēģijās un ziņojumos un uzraudzītu to;

87. atzīmē, cik svarīga ir pārraudzība un jo īpaši to ieteikumu ievērošana, kas sagatavoti Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta ziņojumos;

88. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

(1)

OV L 181, 29.6.2013., 4. lpp.

(2)

OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.

(3)

OV L 338, 21.12.2011., 2. lpp.

(4)

OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.

(5)

Padomes 2011. gada 7. marta secinājumu pielikums.

(6)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0375.

(7)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0073.

(8)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0247.

(9)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0074.

(10)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0045.

(11)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0322.

(12)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0225.

(13)

OV C 341E, 16.12.2010., 35. lpp.

(14)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0085.

(15)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0069.

(16)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0330.

(17)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0127.

(18)

OV C 199 E, 7.7.2012., 77. lpp.

(19)

OV C 236 E, 12.8.2011., 79. lpp.

(20)

OV C 67 E, 18.3.2010., 31. lpp.

(21)

OV C 233 E, 28. 9.2006., 130. lpp.

(22)

SWD(2013)0171.

(23)

Avots –– Eurostat.

(24)

Avots –– Eiropas Komisijas Ziņojums par progresu vīriešu un sieviešu līdztiesības jomā 2012. gadā (SWD(2013)0171).

(25)

Avots –– Eurostat Nr. 155/2012, 2012. gada 31. oktobris.

(26)

Nodarbinātība un sociālā situācija ES, ceturkšņa pārskats, IP/13/879, 2013. gada 2. oktobris.

(27)

Eurofound, Trešais Eiropas dzīves kvalitātes apsekojums, 57. lpp.

(28)

Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonds, Ģimenes dzīve un darbs, 2010.

(29)

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas 2012. gada 19. septembra atzinums Budžeta komitejai par starpposma ziņojumu, lai panāktu daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam apstiprināšanas procedūras pozitīvu iznākumu.

(30)

Eiropas Komisija, Ziņojums par progresu vīriešu un sieviešu līdztiesības jomā 2012. gadā (SWD(2013)0171).

(31)

Eiropas Komisija, Ziņojums par progresu vīriešu un sieviešu līdztiesības jomā 2012. gadā (SWD(2013)0171), 54. lpp.

(32)

Eiropas Komisija, „Dati par sievietēm 2012. gadā — dzimumu pārstāvība pētniecībā un inovācijā” (2013).

(33)

http://ec.europa.eu/europeaid/who/partners/international organisations/documents/un-woman_en.pdf

(34)

“2013. gada marta Eiropas pievienotās vērtības novērtējums par vardarbības pret sievietēm apkarošanu”, PE 504.467.

(35)

Komisijas paziņojums „Rīcības plāns uzņēmējdarbības jomā 2020. gadam. Uzņēmējdarbības gara atdzīvināšana Eiropā” (COM(2012)0795 final)..

(36)

Eurostat 2012. gada 31. oktobra paziņojums presei Nr. 155/2012.


PASKAIDROJUMS

2012. gadā, kad tika īstenota ES noteiktā taupības politika, jo īpaši ekonomikas pārvaldības jomā, un kad triju prezidentvalstu komanda veica intervenci trīs ES valstīs (Grieķijā, Īrijā un Portugālē), referente pievērsa uzmanību reālās dzīves problēmām, kas skar ļoti daudzu sieviešu ikdienas dzīvi Eiropas Savienībā.

2012. gadā Eiropas Savienībā bija par 2,145 miljoniem vairāk bezdarbnieku nekā 2011. gadā. Nabadzības riskam bija pakļauti 26 % sieviešu un 23,9 % vīriešu.

Miljoniem sieviešu saskaras ar bezdarba, nestabilas nodarbinātības, atalgojuma reālās vērtības un pensiju tiesību samazināšanās, zemas darba samaksas un algu diskriminācijas problēmām. Jauno sieviešu situācija ir ārkārtīgi nenoteikta, jo viņas saskaras gan ar darba tirgus nepieejamību (jauniešu bezdarba līmenis ir 23,1 %), gan ar darba nestabilitāti, kas tās skar, un tas apdraud viņu ekonomisko neatkarību, kas ir ļoti svarīga to vienlīdzīgai līdzdalībai. Labākas dzīves meklējumos daudzas sievietes un jaunietes ir spiestas emigrēt.

Daudzas sievietes, kas strādā rūpniecības, tirdzniecības un sociālajā jomā ar intensīvu darba grafiku un zemu atalgojumu, pat būdamas nodarbinātas, dzīvo nabadzībā. Aizvien vairāk nodarbināto sieviešu savu profesionālo darbību apvieno ar citiem darbiem, lai varētu apgādāt sevi un savas ģimenes, kuras bieži vien ir skāris bezdarbs. Sievietēm ir arī jāsaskaras ar skarbo realitāti, lūdzot palīdzību, kad viņām nav naudas, lai pabarotu bērnus. Kvalificētu tehnisko un augstāko izglītības iestāžu darbinieču sociālais un profesionālais statuss pazeminās un dzīves kvalitāte pasliktinās.

2012. gadā Eiropas Savienībā bija 25,4 miljoni bērnu, kuriem draudēja nabadzība vai sociālā atstumtība. Tā ir milzīga sociāla problēma, ar kuru parasti visvairāk cīnās un kuras ietekmi cenšas samazināt tieši sievietes. Samazinot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai paredzēto budžetu, samazinās izglītības un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība un sievietēm bieži vien tiek liegta pienācīga aprūpe grūtniecības laikā. Vēl grūtāk bezdarba situācijā ir pieņemt sociālo pabalstu samazināšanu, ar ko saskaras daudzas ģimenes.

Ir skaidrs, ka tik bieži piesauktā vajadzība stiprināt sieviešu līdzdalību politiskajā, sabiedriskajā, kolektīvajā un kultūras dzīvē ir apdraudēta, jo īpaši tām sievietēm, kuras pārstāv sabiedrības zemākos slāņus.

Kā redzams, lai gan nevienlīdzība pastāv pašās valstīs, tā kļūst aizvien izteiktāka starp valstīm. Vidējais bezdarba līmenis eurozonas dienvidu valstīs un tās perifērijā 2012. gadā sasniedza 17,3 %, kamēr eurozonas ziemeļu un centrālajās valstīs tas apstājās pie 7,1 %. Nabadzība pieauga divās trešdaļās dalībvalstu, bet ne atlikušajā trešdaļā.

Lai atrisinātu bagātību uzkrāšanas problēmas, lielās ekonomiskās un finanšu grupas izvēlējās tādus risinājumus kā lielu ģeogrāfisku apgabalu izveide, kuros tiek nodrošināts lēts darbaspēks, ļaujot bagātībai krāties lielo ekonomisko grupu rokās, un sabiedrisko pakalpojumu iznīcināšana un padarīšana par jaunu peļņas avotu privatizācijas ceļā. ES un vairāku valstu valdības centās šīs idejas īstenot praksē.

Tas, ko pašlaik dēvē par ekonomikas un finanšu krīzi, ir arī demokrātijas un dzimumu līdztiesības krīze. Tā ir to panākumu krīze, kas tika gūti gadsimtu gaitā un par kuriem cīnījās vairāku paaudžu sievietes.

Referente uzsver, ka šo politiku nav iespējams īstenot, cenšoties „novērst” vai „mazināt” tās ietekmi uz dzimumu līdztiesību, kā bieži vien tiek ierosināts. Ar šādu politiku dzimumu līdztiesība nav iespējama. Tāpēc ziņojumā ir ierosināti šādi pasākumi, lai neitralizētu šīs sociālās un ekonomikas politikas ietekmi:

–   veicināt tiesības uz darbu, kurā tiek ievērotas tiesības, izmantojot sieviešu radošo un produktīvo potenciālu, lai nodrošinātu to vienlīdzīgu līdzdalību visās darbības un ekonomiskās un sociālās attīstības jomās;

–   nodrošināt tiesības uz darbu, kurā tiek ievērotas tiesības, izskaust tiešo un netiešo diskrimināciju attiecībā uz darba algu un ļaut sievietēm izmantot tiesības apvienot darbu ar bērnu aprūpi, par to netiekot sodītām;

–   palielināt algas un pensijas, garantēt pienācīgu sociālās aizsardzības līmeni sakarā ar bezdarbu, slimību, maternitāti un paternitāti, invaliditāti un vecuma iestāšanos un nodrošināt visām sievietēm vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīviem sabiedrības veselības aprūpes pakalpojumiem, kas tiek sniegti bez maksas;

–   novērst galvenos cēloņus un faktorus, kas ir pamatā nabadzībai un sociālajai atstumtībai, kā arī prostitūcijas un sieviešu un bērnu tirdzniecības pieaugumam, un palielināt finansējumu iestādēm un organizācijām, kas sniedz atbalstu vardarbībā cietušām sievietēm.


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

23.1.2014

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

13

8

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Regina Bastos, Edit Bauer, Marije Cornelissen, Edite Estrela, Zita Gurmai, Mikael Gustafsson, Mary Honeyball, Constance Le Grip, Astrid Lulling, Elisabeth Morin-Chartier, Siiri Oviir, Antonyia Parvanova, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Marc Tarabella, Marina Yannakoudakis, Inês Cristina Zuber

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Izaskun Bilbao Barandica, Anne Delvaux, Iñaki Irazabalbeitia Fernández, Nicole Kiil-Nielsen, Christa Klaß, Angelika Werthmann

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Michael Cashman, Elisabetta Gardini, Anna Hedh

Juridisks paziņojums - Privātuma politika