Procedūra : 2013/2004(INL)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0075/2014

Iesniegtie teksti :

A7-0075/2014

Debates :

PV 24/02/2014 - 24
CRE 24/02/2014 - 24

Balsojumi :

PV 25/02/2014 - 5.17
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2014)0126

ZIŅOJUMS     
PDF 241kWORD 173k
31.1.2014
PE 522.850v02-00 A7-0075/2014

ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu

(2013/2004(INL))

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja

Referente: Antonyia Parvanova

(Iniciatīva – Reglamenta 42. pants)

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejaS ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu

(2013/2004(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 225. pantu,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, proti, tās 23., 24. un 25. pantu,

–   ņemot vērā 2009. gada 24. marta rezolūciju par cīņu pret sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu Eiropas Savienībā(1) un 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izbeigšanu(2),

–   ņemot vērā 2009. gada 22. aprīļa deklarāciju par kampaņu „Saki NĒ vardarbībai pret sievietēm”(3),

–   ņemot vērā 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu(4),

–   ņemot vērā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(5),

–   ņemot vērā 2013. gada 6. februāra rezolūciju par ANO Sieviešu statusa komisijas 57. sesiju: visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušana un novēršana(6),

–   ņemot vērā 2007. gada 11. oktobra rezolūciju par sieviešu slepkavībām Meksikā un Centrālamerikā un Eiropas Savienības lomu to apkarošanā(7),

–   ņemot vērā Komisijas Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģiju (2010.–2015.), ko iesniedza 2010. gada 21. septembrī,

–   ņemot vērā Komisijas Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plānu (COM(2010)0171),

–   ņemot vērā Tiesību, vienlīdzības un pilsonības programmu 2014.‒2020. gadam,

–   ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības (EPSCO) padomes 2010. gada 8. marta secinājumus par vardarbības pret sievietēm izskaušanu,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/92/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI(8),

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 18. septembra atzinumu „Vardarbības ģimenē pret sievietēm izskaušana”(9),

–   ņemot vērā ES pamatnostādnes saistībā ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm un jebkādas pret viņām vērstas diskriminācijas apkarošanu,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),

–   ņemot vērā 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu Konvencijā par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu, ko 1979. gada 18. decembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma ar Rezolūciju Nr. 34/180,

–   ņemot vērā ANO juridisko instrumentu noteikumus cilvēktiesību jomā, īpaši attiecībā uz sieviešu tiesībām, piemēram, ANO Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses, Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās fakultatīvo protokolu, Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem un 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu, kā arī neizraidīšanas principu, Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–   ņemot vērā citus ANO instrumentus par vardarbību pret sievietēm, piemēram, 1993. gada 25. jūnija Vīnes deklarāciju un rīcības programmu, ko pieņēma Pasaules cilvēktiesību konferencē (A/CONF. 157/23), un 1993. gada 20. decembra Deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (A/RES/48/104),

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1997. gada 12. decembra rezolūciju „Noziedzības novēršana un krimināltiesiski pasākumi pret sievietēm vērstas vardarbības izskaušanai” (A/RES/52/86), 2002. gada 18. decembra rezolūciju „Goda aizstāvības vārdā pastrādātu noziegumu pret sievietēm izskaušana” (A/RES/57/179) un 2003. gada 22. decembra rezolūciju „Ģimenē pret sievietēm vērstas vardarbības izskaušana” (A/RES/58/147), kā arī ANO Ģenerālās asamblejas 2013. gada 5. marta rezolūciju „Pasaules mēroga centienu pastiprināšana, lai izskaustu sieviešu dzimumorgānu kropļošanu” (A/RES/67/146),

–   ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra īpašo referentu ziņojumus par vardarbību pret sievietēm un ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas pieņemto Vispārējo ieteikumu Nr. 19 (11. sesija, 1992. gads),

–   ņemot vērā Ceturtajā pasaules sieviešu konferencē 1995. gada 15. septembrī pieņemto Pekinas deklarāciju un rīcības platformu un Parlamenta 2000. gada 18. maija rezolūciju par pasākumiem, kas veikti saistībā ar Pekinas rīcības platformu(10), 2005. gada 10. marta rezolūciju par Ceturtās pasaules sieviešu konferences rīcības platformas lēmumu izpildes kontroli (Pekina +10)(11) un 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Pekinu +15 — ANO rīcības platformu dzimumu līdztiesībai(12),

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2006. gada 19. decembra rezolūciju „Centienu pastiprināšana, lai izskaustu jebkāda veida vardarbību pret sievietēm” (A/RES/61/143) un ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 un Nr. 1820 par sievietēm, mieru un drošību,

–   ņemot vērā Sieviešu statusa komisijas 57. sesijas secinājumus par jebkāda veida vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušanu un novēršanu,

–   ņemot vērā ANO īpašās referentes Rashida Manjoo 2012. gada 16. maija ziņojumu par vardarbību pret sievietēm, tās cēloņiem un sekām,

–   ņemot vērā sabiedrības novecošanas jautājumiem veltītā Madrides Starptautiskā rīcības plāna 5. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu(13),

–   ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu,

–   ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A7-0075/2014),

A. tā kā Direktīvā 2012/29/ES(14), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, vardarbība dzimuma dēļ ir definēta kā vardarbība, kas ir vērsta pret personu minētās personas dzimuma, dzimumidentitātes vai dzimuma izpausmes dēļ vai kas nesamērīgā pārsvarā skar konkrēta dzimuma personas; tā kā tās rezultātā cietušajam var rasties fizisks, seksuāls, emocionāls vai psiholoģisks kaitējums vai ekonomisks zaudējums, to saprot kā diskriminācijas veidu un cietušā pamatbrīvību pārkāpumu un tā var ietvert vardarbību tuvās attiecībās, seksuālu vardarbību (tostarp izvarošanu, vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu un uzmākšanos), cilvēku tirdzniecību, verdzību, kā arī dažādus kaitējošu darbību veidus, piemēram, piespiedu laulības, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un tā dēvētos goda aizstāvības noziegumus;

B.  tā kā ar dzimumu saistītā vardarbībā ir iesaistīti visu vecumu, izglītības, ienākumu līmeņa un sociālo grupu cietušie un vainīgie, šī vardarbība ir saistīta ar nevienlīdzīgu varas samēru sieviešu un vīriešu starpā, priekšstatiem un uzvedību, kam pamatā ir mūsu sabiedrībā pastāvošie stereotipi , kuri ir jāapkaro visagrīnākajā stadijā, lai mainītu attieksmi;

C. tā kā sievietes aizvien vairāk ir pakļautas vīru, partneru, bijušo vīru vai bijušo partneru vardarbībai; tā kā dažās valstīs krasi ir pieaudzis cietušo skaits un ir vērojama tendence, ka piedzīvotās vardarbības sekas kļūst aizvien nopietnākas, izraisot pat cietušo nāvi, un statistika liecina, ka pieaug nogalināto sieviešu īpatsvars kopējā slepkavību skaitā;

D. tā kā statistikas apsekojumi dažās valstīs parāda — lai gan slepkavību skaits kopumā nav palielinājies, pieaug nogalināto sieviešu īpatsvars kopējā skaitā, kas pierāda, ka vardarbība pret sievietēm palielinās;

E.  tā kā galēja nabadzība palielina vardarbības un cita veida izmantošanas risku, liedzot sievietēm pilnībā iesaistīties visās dzīves jomās un panākt dzimumu līdztiesību;

F.  tā kā lielāka neatkarība un līdzdalība sociālajās un ekonomiskajās norisēs samazina sieviešu neaizsargātību un ar dzimumu saistītu vardarbību;

G. tā kā aizvien plašāka tiešsaistes sociālo tīklu izmantošana nesen ir radījusi jaunus stereotipus, diskriminācijas un vardarbības veidus, piemēram, ļaunprātīgas iedraudzināšanas paņēmienus, kas vērsti īpaši pret pusaudžiem;

H. tā kā jaunāko paaudžu vidū vēl aizvien pastāv diskriminējoša attieksme pret dzimumu lomu; vienaudži un pārējā sabiedrība joprojām vaino un stigmatizē jaunās sievietes, kuras ir vardarbības upuri;

I.   tā kā vardarbība traumē ikvienu cilvēku — vīrieti, sievieti vai bērnu —, taču ar dzimumu saistītu vardarbību visbiežāk īsteno vīrieši pret sievietēm un meitenēm, un šāda vardarbība vienlaikus gan atspoguļo un pastiprina starp vīriešiem un sievietēm valdošo nevienlīdzību, gan apdraud cietušo veselību, cieņu, drošību un neatkarību;

J.   tā kā jāpievērš uzmanība bērniem, kuri bijuši liecinieki vardarbībai pret tuvu radinieku, un jāsniedz viņiem aprūpe kā nepieciešamā psiholoģiskā ārstēšana un sociālās palīdzības nodrošināšana, turklāt pastāv liels risks, ka vardarbību pieredzējušiem bērniem rodas emocionālas un attiecību problēmas;

K. tā kā sievietēm, kas cietušas ar dzimumu saistītā vardarbībā, un viņu bērniem bieži ir vajadzīgs īpašs atbalsts un aizsardzība, jo saistībā ar šādu vardarbību pastāv ļoti liels risks, ka cietušie pastarpināti un atkārtoti kļūs par vardarbības upuriem, tiks iebiedēti vai notiks atriebība pret viņiem;

L.  tā kā sievietēm un bērniem, kas piedzīvo vardarbību, ir vajadzīgas īpašas patvēruma vietas, kur viņiem piedāvātu atbilstošus veselības aprūpes pakalpojumus, juridisko palīdzību un psiholoģiskas konsultācijas un terapiju; tā kā dalībvalstīm būtu jāpiešķir pienācīgs finansējums sieviešu patvēruma vietām;

M. tā kā vīriešu vardarbība pret sievietēm ietekmē sieviešu statusu sabiedrībā un viņu pašnoteikšanos attiecībā uz sieviešu veselības stāvokli, nodarbinātības un izglītības iespējām, iesaistīšanos sabiedriskajos un kultūras pasākumos, materiālo neatkarību, līdzdalību sabiedriskajā un politiskajā dzīvē un lēmumu pieņemšanā, kā arī attiecības ar vīriešiem un pašcieņu;

N. tā kā vardarbība pret sievietēm var radīt smagas fiziskas un psiholoģiskas ciešanas un kaitēt sieviešu un meiteņu vispārējam veselības stāvoklim, tostarp reproduktīvajai un seksuālajai veselībai, un dažos gadījumos izraisīt nāvi, ko dēvē arī par feminicīdu;

O. tā kā, lai cīnītos ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību dzimuma dēļ, ir vajadzīga izglītība un apmācība no ļoti agrīna vecuma, jo izglītošana jaunos cilvēkos attīsta prasmes izturēties ar cieņu pret saviem partneriem neatkarīgi no dzimuma, kā arī izprast vienlīdzības principus;

P.  tā kā vardarbība pret sievietēm izpaužas aizvien nepieņemamākos veidos, tostarp kā sieviešu līdzdalība grupās, kuras organizē sieviešu tirdzniecību seksuālas izmantošanas nolūkā;

Q. tā kā pētījumos par vardarbību pret sievietēm tiek lēsts, ka viena piektā līdz viena ceturtā daļa Eiropas sieviešu, būdamas pieaugušas, vismaz vienu reizi ir piedzīvojušas fizisku vardarbību un vairāk nekā desmitā daļa sieviešu ir cietušas no seksuālas vardarbības ar spēka pielietojumu(15);

R.  tā kā saskaņā ar Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu gada izmaksas, kas Eiropas Savienībā 2011. gadā radās saistībā ar vardarbību, kura vērsta pret sievietēm dzimuma dēļ, sasniedza EUR 228 miljardus (t. i., 1,8 % no ES IKP), no kuriem EUR 45 miljardi ir sabiedriskie un valsts pakalpojumi un EUR 24 miljardi ir zaudētie ekonomikas rezultāti;

S.  tā kā Pamattiesību aģentūra 2013. gada martā publicēja daļu no provizoriskiem rezultātiem, kuri iegūti aģentūras veiktā Eiropas apsekojumā par vardarbību pret sievietēm un kuri cita starpā liecina, ka četras piektdaļas no sievietēm pēc visnopietnākajiem vardarbības incidentiem, ko paveikuši cilvēki, kuri nav šo sieviešu partneri, nav vērsušās nevienā dienestā, lai saņemtu, piemēram, veselības aprūpi, sociālos pakalpojumus vai atbalstu upuriem; sievietes, kuras ir meklējušas palīdzību, galvenokārt ir vērsušās pie medicīniskās palīdzības dienestiem, un tas uzskatāmi parāda, ka ir jānodrošina, lai veselības aprūpes speciālisti spētu apmierināt vardarbības upuru vajadzības; divas piektdaļas šo sieviešu nezināja, ka pastāv tiesību akti vai politiskas iniciatīvas, kas paredz viņu aizsardzību gadījumos, kad vardarbība notiek ģimenē, bet puse cietušo sieviešu nezināja neko par preventīviem tiesību aktiem vai iniciatīvām;

T.  tā kā Komisija Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijā (2010.–2015.) uzsvēra, ka ar dzimumu saistīta vardarbība ir viena no svarīgākajām problēmām, kas jārisina, lai panāktu patiesu dzimumu līdztiesību;

U. tā kā Lisabonas līgumā noteiktais tiesiskais regulējums piedāvā jaunas iespējas uzlabot sadarbību krimināltiesību politikas jomā ES līmenī, ļaujot iestādēm un dalībvalstīm sadarboties uz drošiem pamatiem, lai izveidotu kopēju ES juridisko kultūru cīņā pret visu veidu vardarbību pret sievietēm un sieviešu diskrimināciju, ievērojot valstu juridiskās sistēmas un tradīcijas, bet neaizstājot tās;

V. tā kā izpratnes veicināšana un mobilizēšana, tostarp izmantojot plašsaziņas līdzekļus un sociālos plašsaziņas līdzekļus, ir svarīga efektīvas novēršanas stratēģijas sastāvdaļa;

W. tā kā vardarbību pret sievietēm nav iespējams izskaust ar vienreizēju intervences pasākumu, taču ir iespējams ievērojami uzlabot izpratni un mazināt šādu vardarbību un tās radītās sekas, apvienojot dažādus ar infrastruktūru saistītus, juridiskus un tiesiskus pasākumus, tiesību piemērošanu, kultūras, izglītojošus un sociālus pasākumus, veselības aprūpi un citas ar pakalpojumiem saistītas darbības;

X. tā kā seši nedalāmie mērķi, kas ir pamatā visiem vardarbības pret sievietēm apkarošanas pasākumiem, ir politika, novēršana, aizsardzība, saukšana pie atbildības, noteikumi un partnerība;

Y. tā kā ir svarīgi pastiprināt darbības pret industriju, kas jaunas meitenes un sievietes uzskata par seksuālu objektu;

Z.  tā kā sievietes Savienībā nav vienādi aizsargātas pret vīriešu vardarbību, jo dalībvalstīs pastāv atšķirīgi politikas virzieni un tiesību akti, īpaši attiecībā uz to nodarījumu definēšanu un tiesību aktu darbības jomu, un tāpēc viņas ir neaizsargātas pret šādu vardarbību;

AA. tā kā tādu faktoru dēļ kā rase, tautība, ticība vai pārliecība, veselība, civilstāvoklis, mājoklis, imigranta statuss, vecums, invaliditāte, šķira, seksuālā orientācija un dzimumidentitāte sievietēm var būt īpašas vajadzības un viņas ir neaizsargātākas pret diskrimināciju vairāku iemeslu dēļ;

AB.     tā kā sievietes bieži vien neziņo par pārciesto vardarbību dzimuma dēļ, šādi rīkodamās sarežģītu un daudzveidīgu iemeslu dēļ, kas ietver psiholoģiskus, ekonomiskus, sociālus un kultūras faktorus, un tāpēc, ka viņas varbūt neuzticas policijas, tiesību sistēmas un sociālo un veselības aprūpes dienestu spējai sniegt viņām konkrētu palīdzību; tā kā dažos gadījumos iestādes uzskata, ka ar dzimumu saistīta vardarbība ir ģimenes problēma un tāpēc to var atrisināt šajā līmenī;

AC.     tā kā šajās diskusijās galvenā uzmanība būtu jāpievērš reproduktīvās veselības politikai;

AD.     tā kā būtiski ir ievākt kvalitatīvus un kvantitatīvus datus, aptverot visus problēmas aspektus, lai pilnībā apzinātos pret sievietēm vērstās vardarbības patiesos apjomus Savienībā un līdz ar to izstrādāt efektīvus politikas virzienus;

AE.     tā kā Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. decembrī paustais noraidījums attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas statistiku attiecībā uz noziegumdrošības sajūtu(16) atkārtoti liecina, ka nepieciešams sagatavot jaunu ES tiesību akta priekšlikumu, kas izveidotu saskaņotu sistēmu, lai apkopotu statistikas datus par vardarbību pret sievietēm dalībvalstīs, un tā kā Padome savos 2012. gada decembra secinājumos aicināja uzlabot tādu salīdzināmu, uzticamu un regulāri atjauninātu datu apkopošanu un izplatīšanu, kuri attiecas uz visiem vardarbības veidiem pret sievietēm gan valstu, gan ES līmenī;

AF.     tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir starptautiski atzīta par cilvēktiesību pārkāpumu, meiteņu un sieviešu spīdzināšanas veidu un tā atspoguļo dziļi iesakņojušos nevienlīdzību starp dzimumiem; tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir galēja sieviešu diskriminācija, kas gandrīz vienmēr tiek īstenota nepilngadīgām meitenēm un ir bērnu tiesību pārkāpums;

AG.     tā kā, ņemot vērā sekas, kādas prostitūcija atstāj uz sieviešu fizisko un garīgo veselību, jo īpaši ja tā ir piespiedu prostitūcija un sieviešu tirdzniecība prostitūcijas nolūkā, var uzskatīt, ka prostitūcija ir pret sievietēm vērstas vardarbības veids;

AH.     tā kā Savienības robežās pieaug bīstama tendence nogalināt goda aizstāvības dēļ un šī tendence ietekmē galvenokārt jaunas meitenes;

AI. tā kā ļaunprātības pret gados veciem cilvēkiem starptautiski ir atzītas par gados vecāku sieviešu cilvēktiesību pārkāpumu un ir atzīta arī nepieciešamība novērst un apkarot ļaunprātības pret gados veciem cilvēkiem visās ES valstīs;

AJ. tā kā tas, ka ir pieņemtas ES pamatnostādnes saistībā ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm un jebkādas pret viņām vērstas diskriminācijas apkarošanu, kā arī ES Stratēģiskajā satvarā par cilvēktiesībām un rīcības plānā ir iekļauta īpaša nodaļa par sieviešu aizsardzību pret vardarbību dzimuma dēļ, apliecina ES nepārprotamo politisko gribu risināt jautājumu par sieviešu tiesībām kā prioritāti un šajā jomā īstenot ilgtermiņa rīcību; tā kā cilvēktiesību politikas virzienu iekšējās un ārējās dimensijas saskaņošana dažreiz var atklāt plaisu starp vārdiem un rīcību;

AK.    tā kā saskaņā ar Komisijas un Amnesty International ziņojumiem sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir skārusi simtiem tūkstošu sieviešu un meiteņu Eiropā un visbiežāk minētais upuru skaits ir 500 000; tā kā atšķirības starp dalībvalstu juridiskajiem noteikumiem rada tā dēvēto pārrobežu „sieviešu dzimumorgānu kropļošanas tūrismu” Eiropas Savienībā;

AL.     tā kā ES ir nepārtraukti jāstrādā ar trešām valstīm, lai izskaustu sieviešu dzimumorgānu kropļošanas vardarbīgo praksi; tā kā dalībvalstīm un trešām valstīm, kuru valsts tiesību aktos sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir atzīta par krimināli sodāmu nodarījumu, būtu jārīkojas saskaņā ar šiem tiesību aktiem,

1.  prasa Komisijai līdz 2014. gada beigām, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 84. pantu, iesniegt akta priekšlikumu, ar ko nosaka pasākumus, lai veicinātu un atbalstītu dalībvalstu rīcību vardarbības pret sievietēm un meitenēm novēršanas jomā, ievērojot pielikumā iekļautos sīki izstrādātos ieteikumus;

2.  aicina Komisiju iesniegt pārskatītu priekšlikumu regulai par Eiropas statistiku, kurā pievērstos jebkāda veida vardarbīgiem noziegumiem pret sievietēm un ietvertu saskaņotu sistēmu, lai dalībvalstīs apkopotu statistikas datus par vardarbību dzimuma dēļ;

3.  prasa Padomei aktivizēt pārejas klauzulu, pieņemot vienprātīgu lēmumu, ar ko noteiktu, ka vardarbība pret sievietēm un meitenēm (un citu veidu vardarbība dzimuma dēļ) ir nozieguma veids, kas minēts Līguma par Eiropas Savienības darbību 83. panta 1. punktā;

4.  aicina Padomi, tiklīdz tā būs novērtējusi Stambulas konvencijas par vardarbību pret sievietēm iespējamo ietekmi un pievienoto vērtību, veicināt tās ratifikāciju dalībvalstīs un sākt ES procedūru par pievienošanos šai konvencijai;

5.  prasa Komisijai iesniegt ES mēroga stratēģiju un rīcības plānu par to, kā apkarot pret sievietēm un meitenēm vērstu visu veidu vardarbību, kas 2010. gadā bija paredzēts rīcības plānā, ar kuru īsteno Stokholmas programmu ar mērķi konkrēti un efektīvi aizsargāt sieviešu integritāti, vienlīdzību (LES 2. pants) un labklājību (LES 3. panta 1. punkts) brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, īpaši pievēršot uzmanību sieviešu informēšanai par viņu tiesībām un vīriešu un zēnu (jau no agrīna vecuma) informēšanai par nepieciešamību cienīt sieviešu fizisko un psiholoģisko integritāti, lai tādējādi palīdzētu novērst šādu vardarbību, uzsverot vajadzību sniegt policijas un tiesu iestāžu darbiniekiem pienācīgu apmācību darbam ar specifiskajām ar dzimumu saistītas vardarbības problēmām, un mudinot dalībvalstis veikt pasākumus, lai palīdzētu cietušajiem atjaunot savu dzīvi un atgūt pašapziņu nolūkā pasargāt viņus no turpmākas neaizsargātības vai atkarības; uzskata, ka šādā stratēģijā īpaša uzmanība būtu jāpievērš neaizsargātajām iedzīvotāju grupām, piemēram, vecākiem cilvēkiem, personām ar invaliditāti, imigrantiem un LGBT (lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām), un tajā būtu arī jāparedz pasākumi vardarbību piedzīvojušo bērnu aizsardzībai un šie bērni jāatzīst par noziegumu upuriem;

6.  aicina Komisiju veicināt sadarbību starp dalībvalstīm un sieviešu NVO un organizācijām, lai sagatavotu un īstenotu efektīvu stratēģiju vardarbības pret sievietēm izskaušanai;

7.  mudina Komisiju pieņemt pirmos pasākumus, lai izveidotu Eiropas centru pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības novērošanai, kuram izmantotu esošās iestāžu struktūras (Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE)) un kuru vadītu ES koordinators pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības apkarošanā;

8.  mudina Komisiju nākamo trīs gadu laikā noteikt ES gadu pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības izbeigšanai, lai vairotu iedzīvotāju un visu politiķu izpratni par šo plaši izplatīto problēmu, kas skar visas dalībvalstis, nolūkā sagatavot skaidru rīcības plānu vardarbības pret sievietēm izbeigšanai;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai izbeigtu feminicīda un visu veidu vardarbības pret sievietēm nesodāmību, palielinot sieviešu iespējas vērsties tiesu iestādēs, darot galu vardarbības veicēju nesodāmībai, sīkāk iedalot apkopojamos datus un atbalstot valstu iespējas un palīdzības sniegšanu;

10. aicina dalībvalstis iespējami drīz ratificēt Stambulas konvenciju, jo tā ir viens no vissīkāk izstrādātiem starptautiskiem instrumentiem vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanai;

11. aicina dalībvalstis juridiski klasificēt sieviešu vardarbīgu nogalināšanu dzimuma dēļ kā feminicīdu un izstrādāt tiesisku regulējumu tā galīgai izskaušanai;

12. mudina dalībvalstis ieviest un attiecīgi īstenot valsts tiesību aktus, kuros par noziegumu tiek uzskatīta jebkāda veida vardarbība pret sievietēm;

13. aicina dalībvalstis apkarot nogalināšanu goda aizstāvības dēļ, nodrošinot izglītošanu un patvērumu iespējamajiem upuriem, kā arī aktīvi organizējot izpratnes veicināšanas kampaņas par šo galējo cilvēktiesību pārkāpuma veidu un to traģiski bojā gājušo skaitu, kuri ir nogalināti goda aizstāvības dēļ;

14. mudina dalībvalstis transponēt Direktīvas 2012/29/ES, 2011/99/ES(17) un 2011/36/ES(18) un aicina Komisiju cieši uzraudzīt to piemērošanu;

15. aicina dalībvalstis un ieinteresētās puses, sadarbojoties ar Komisiju, palīdzēt izplatīt informāciju par ES programmām un finansējumu, kas saskaņā ar šīm programmām ir pieejams vardarbības pret sievietēm apkarošanai;

16. atgādina, ka vardarbība pret sievietēm notiek ne tikai Eiropā; stingri nosoda pastāvīgo seksuālās vardarbības pret sievietēm izmantošanu kā kara ieroci un prasa Komisijai un dalībvalstīm sadarbības un attīstības programmās cīnīties pret vardarbību pret sievietēm; uzsver, ka jāpieliek lielākas pūles, lai nodrošinātu starptautisko tiesību aktu ievērošanu, piekļuvi atbilstošai veselības aprūpei un psiholoģiskajai palīdzībai konfliktos ļaunprātīgi izmantotām sievietēm un meitenēm, kā arī upuru aizsardzību;

17. aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) izstrādāt sīku rīcības plānu jebkāda veida vardarbības pret sievietēm izbeigšanai; prasa EĀDD sadarboties ar trešām valstīm, lai izbeigtu sieviešu nogalināšanu dzimuma dēļ jeb feminicīdu;

18. mudina ES, lai tā, paredzot palīdzības noteikumus, nodrošina, ka trešās valstis aizsargā sievietes un meitenes pret visu veidu vardarbību; aicina Padomi apturēt palīdzības sniegšanu valstīm, kas praktizē vardarbību pret sievietēm un meitenēm, un novirzīt šo palīdzību cietušo atbalstam; mudina Komisiju nodrošināt, ka visi jaunie brīvās tirdzniecības nolīgumi ar trešām valstīm paredz stingras šo valstu saistības aizsargāt sievietes un meitenes;

19. aicina ES cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm veicināt visu veidu vardarbības pret sievietēm novēršanu, izmeklēšanu un sodīšanu, īpašu uzmanību pievēršot vardarbībai, kas veikta pret LGBT kopienas locekļiem, kuri var būt mazāk aizsargāti pret vardarbību un cilvēktiesību pārkāpumiem;

20. apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērotas pamattiesības, subsidiaritātes princips un proporcionalitātes princips;

21. uzskata, ka ar pieprasīto priekšlikumu saistītie finansiālie izdevumi jāsedz no Savienības budžeta III iedaļas (nodrošinot pilnīgu papildināmību ar pašreizējo budžeta pozīciju, kas attiecas uz šā priekšlikuma tematu);

22. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos sīki izstrādātos ieteikumus Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei un EIGE.

PIELIKUMS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMAM.

SĪKI IZSTRĀDĀTI IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

1. ieteikums par paredzētās regulas mērķi un darbības jomu

Regulas mērķim vajadzētu būt noteikt pasākumus, kuri veicina un atbalsta dalībvalstu rīcību ar dzimumu saistītas vardarbības novēršanas jomā.

Ar dzimumu saistīta vardarbība būtu jāuzskata (kā jau norādīts Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvā 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI) par vardarbību, kas ir vērsta pret personu minētās personas dzimuma, dzimumidentitātes vai dzimuma izpausmes dēļ vai kas nesamērīgā pārsvarā skar konkrēta dzimuma personas. Tās rezultātā cietušajam var rasties fizisks, seksuāls, emocionāls vai psiholoģisks kaitējums vai ekonomisks zaudējums, un tā var ietvert vardarbību tuvās attiecībās, seksuālu vardarbību (tostarp izvarošanu, vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu un uzmākšanos), cilvēku tirdzniecību, verdzību, kā arī dažādus kaitējošu darbību veidus, piemēram, piespiedu laulības, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un tā dēvētos goda aizstāvības noziegumus.

2. ieteikums par novēršanas un apkarošanas pasākumiem

Dalībvalstīm būtu jāizstrādā virkne pasākumu, lai novērstu ar dzimumu saistītu vardarbību pret sievietēm un meitenēm. Proti, dalībvalstīm būtu:

–   jāizstrādā, jāīsteno un jānovērtē tādas vispusīgas gada stratēģijas un programmas, tostarp valsts izglītības programmas un apmācība skolotājiem un atpūtas nozares profesionāļiem, kuras būtu vērstas uz to šķēršļu likvidēšanu, kuri liedz sievietēm un meitenēm vispusīgi izmantot savas tiesības un brīvību no vardarbības, un uz būtisku izmaiņu panākšanu sabiedrības attieksmē un kultūras paražās;

–   jāveic attiecīgi pētījumi par vardarbību dzimuma dēļ, tostarp par vardarbības cēloņiem un motīviem, jāapkopo un jāanalizē dati, vienlaikus cenšoties standartizēt ar dzimumu saistītas vardarbības reģistrēšanas kritērijus, lai apkopotie dati būtu salīdzināmi;

–   jāorganizē apmācība ierēdņiem un profesionāļiem — tostarp tiesībaizsardzības, sociālās labklājības, bērnu (no vardarbības cietušo bērnu vai tās aculiecinieku) labklājības, veselības aprūpes un neatliekamās palīdzības centru darbiniekiem —, kuri, visticamāk, saskarsies ar gadījumiem, kad notikusi ar dzimumu saistīta vardarbība, lai konstatētu, identificētu un pienācīgi risinātu šādus gadījumus, īpašu uzmanību pievēršot cietušo vajadzībām un tiesībām;

–   jāapmainās ar zināšanām, pieredzi, informāciju un labākajām praksēm ar Eiropas Savienības Noziedzības novēršanas tīkla (EUCPN) starpniecību;

–   jāorganizē izpratnes veicināšanas kampaņas, tostarp kampaņas, kas īpaši paredzētas vīriešiem, apspriežoties un attiecīgos gadījumos sadarbībā ar NVO, plašsaziņas līdzekļiem un citām ieinteresētajām personām;

–   jāizveido un jāatbalsta valsts palīdzības bezmaksas tālruņu dienesti ar specializētu personālu, ja tādu vēl nav;

–   jānodrošina, ka ir pieejamas specializētas patvēruma vietas (paredzētas gan kā pirmais palīdzības kontaktpunkts, gan sievietēm droša vieta, kurā tiek veicinātas viņu tiesības), un tās jāaprīko ar infrastruktūru un pienācīgi apmācītiem darbiniekiem, piedāvājot vietas vismaz 1 sievietei uz katriem 10 000 iedzīvotāju;

–   jāsniedz atbalsts sieviešu NVO un pilsoniskajai sabiedrībai, kas strādā, lai novērstu ar dzimumu saistītu vardarbību pret sievietēm un meitenēm;

–   jāizveido mehānismi, lai atvieglotu piekļuvi bezmaksas tiesiskajai palīdzībai, kas cietušajiem ļautu aizstāvēt savas tiesības visā Savienībā;

–   nekavējoties jāsniedz cietušajiem būtiska informācija par pieejamo aizsardzību un palīdzību un tiesiskajiem pasākumiem, lai vismaz iedrošinātu viņus sniegt liecību;

–   jāizveido vai jāpalielina to tiesu skaits, kuras izskata ar dzimumu saistītas vardarbības lietas; jānodrošina prokuroriem un advokātiem vairāk resursu un mācību materiālu par šāda veida vardarbību; jāuzlabo tiesībaizsardzības iestāžu attiecīgās struktūrvienības, palielinot darbinieku skaitu tajās, uzlabojot apmācību un nodrošinot labāku aprīkojumu;

–   jāgarantē, ka agresori tiek sodīti atbilstoši viņu nozieguma smagumam;

–   jāizveido tādi sociālie un ekonomiskie apstākļi, kas no vardarbības cietušajām sievietēm ļautu baudīt neatkarību un pašpaļāvību;

–   jāizstrādā noteikumi par specializētu veselības aprūpi valsts veselības aprūpes iestādēs;

–   visās īstenotajās programmās, pasākumos un darbībās pienācīgi jāņem vērā cietušo ar īpašām vajadzībām īpatnības, kādas ir, piemēram, nepilngadīgajiem, sievietēm ar invaliditāti, imigrantēm, minoritāšu sievietēm, gados vecākām sievietēm un tām sievietēm, kurām trūkst jebkādu prasmju vai prasmju līmenis ir zems vai arī kuras pakļautas sociālās atstumšanas riskam;

–   jānodrošina, ka personām, kas cietušas ar dzimumu saistītā vardarbībā, tiek sniegta prioritāra piekļuve sociālajiem mājokļiem.

3. ieteikums par valsts referentiem vai līdzvērtīgiem mehānismiem

Viena gada laikā pēc regulas stāšanās spēkā dalībvalstīm būtu jāīsteno vajadzīgie pasākumi, lai ieceltu valsts referentus vai izveidotu līdzvērtīgus mehānismus. Šādu mehānismu uzdevumiem būtu jāietver ar dzimumu saistītas vardarbības tendenču novērtējums, to pasākumu rezultātu izvērtēšana, kas īstenoti, lai ar dzimumu saistītu vardarbību apkarotu valsts un vietējā līmenī, kā arī statistikas datu apkopošana un gada ziņojuma sniegšana Komisijai un Eiropas Parlamenta kompetentajām komitejām.

4. ieteikums par Savienības stratēģijas vardarbības pret sievietēm apkarošanai koordinēšanu

Lai sekmētu saskaņotu un konsolidētu Savienības stratēģiju ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai, dalībvalstīm 3. ieteikumā minētā informācija būtu jānosūta Komisijai.

5. ieteikums par ziņojumu sniegšanu

Sākot no otrā gada pēc šīs regulas stāšanās spēkā, Komisija līdz katra gada 31. decembrim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, kurā novērtē, kādā mērā dalībvalstis ir īstenojušas pasākumus saskaņā ar šo regulu.

Ziņojumā uzskaita īstenotos pasākumus un uzsver labas prakses piemērus.

6. ieteikums par pilsoniskās sabiedrības foruma izveidi

Komisija uztur ciešu dialogu ar attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un attiecīgajām kompetentajām struktūrām, kas darbojas ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanas jomā vietējā, reģionālā, valsts, Eiropas vai starptautiskā līmenī un šim nolūkam izveido pilsoniskās sabiedrības forumu.

Forums būs mehānisms informācijas apmaiņai un zināšanu apkopošanai. Tas nodrošinās ciešu dialogu starp Savienības iestādēm un attiecīgajām ieinteresētajām personām.

Saskaņā ar šā ieteikuma pirmo daļu forumā varēs iesaistīties attiecīgās ieinteresētās personas, un foruma biedri sapulcēsies vismaz reizi gadā.

7. ieteikums par finansiālo atbalstu

Ar regulu būtu jāizveido finansiālā atbalsta avots Savienības budžeta (III iedaļas) ietvaros 3. ieteikumā uzskaitītajām darbībām.

(1)

      OV C 117 E, 6.5.2010., 52. lpp.

(2)

      OV C 332 E, 15.11.2013., 87. lpp.

(3)

      OV C 184 E, 8.7.2010., 131. lpp.

(4)

      OV C 285 E, 21.10.2010., 53. lpp.

(5)

      OV C 296 E, 2.10.2012., 26. lpp.

(6)

      Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0045.

(7)

      OV C 227 E, 4.9.2008., 140. lpp.

(8)

      OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.

(9)

     OV C 351, 15.11.2012., 21. lpp.

(10)

   OV C 59, 23.2.2001., 258. lpp.

(11)

   OV C 320 E, 15.12.2005., 247. lpp.

(12)

   OV C 348 E, 21.12.2010., 11. lpp.

(13)

   PE 504.467.

(14)

    Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīva 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.).

(15)

    Eiropas Padomes Darba grupa vardarbības pret sievietēm, tostarp vardarbības ģimenē, apkarošanas jautājumos (EG-TFV), „Noslēguma ziņojums par darbību”, 2008. gada septembris.

(16)

    Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0494.

(17)

    Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/99/EK par atkritumu sadedzināšanu (OV L 338, 21.12.2011., 2. lpp.).

(18)

    Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīva 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI (OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.).


PASKAIDROJUMS

Vardarbība pret sievietēm ir cilvēktiesību pārkāpums, kam ir pieaugoša tendence, un diskriminācija dzimuma dēļ. Tā ir dzimumu nevienlīdzības pamatcēlonis, jo ierobežo sieviešu pilnvērtīgu līdzdalību ekonomiskajā, sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē. Sievietes, kas saskārušās ar vardarbību, iegūst ilgtermiņa smagas psiholoģiskas un fiziskas traumas. Turklāt tā rada ievērojamu ekonomisko slogu veselības aprūpes izmaksu, politikas izstrādes un juridisko izmaksu, zaudētas produktivitātes un algu veidā.

Aptuveni 20–25 % Eiropas sieviešu, būdamas pieaugušas, vismaz vienu reizi ir piedzīvojušas fizisku vardarbību, un vairāk nekā 10 % sieviešu ir cietušas no seksuālas vardarbības ar spēka pielietojumu. Kopā 45 % sieviešu ir saskārušās ar kādu vardarbības veidu. Savukārt 12–15 % Eiropas sieviešu ir cietušas no vardarbības ģimenē, un Eiropas Savienībā no tās katru dienu mirst 7 sievietes (PE 504.467).

Ekonomikas krīzes budžeta ierobežojumu dēļ visbiežāk izvirzītais arguments ir tas, ka valstis nespēj piešķirt vairāk resursu vardarbības dzimuma dēļ apkarošanai un novēršanai. Saskaņā ar pētījumiem vardarbības pret sievietēm gada ekonomiskās izmaksas ES 2011. gadā tiek lēstas EUR 228 miljardu apmērā, ietverot EUR 45 miljardus par pakalpojumiem, EUR 24 miljardus par zaudēto ekonomikas izlaidi un EUR 159 miljardus par sāpēm un ciešanām. Preventīvu pasākumu izmaksas ir ievērojami zemākas par vardarbības izmaksām (PE 504.467).

Nepieciešamība pēc ES tiesību akta, lai veicinātu un atbalstītu rīcību dalībvalstīs vardarbības pret sievietēm novēršanas jomā

Patlaban ES nav ne tiesību akta, kas noteiktu pasākumus, lai veicinātu un atbalstītu rīcību dalībvalstīs vardarbības pret sievietēm novēršanas jomā, ne vispusīgas stratēģijas vardarbības pret sievietēm apkarošanai.

Eiropas Parlaments jau vairākus gadus ir paudis noteiktu atbalstu direktīvas priekšlikumam par vardarbības pret sievietēm apkarošanai. Eiropas Parlaments 2010. gada starptautiskās sieviešu dienas pasākumu veltīja vardarbībai pret sievietēm. Eva-Britt Svensson 2011. gada 5. aprīlī pieņemtajā ziņojumā par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm (2010/2209(INI)) ierosināja „jaunu un visaptverošu politisku pieeju cīņā pret vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, paredzot .. krimināltiesisku instrumentu, proti, direktīvu ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai”. Turklāt 2012. gadā Eiropas Parlaments vēlreiz aicināja īstenot rīcību Sophie In't Veld ziņojumā par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā — 2011. gads (2011/2244(INI)). Savukārt 2012. gada 13. martā pieņemtajā ziņojumā Eiropas Parlaments uzstāja, „ka Komisijai būtu jāiesniedz ES mēroga stratēģija par vardarbības pret sievietēm izskaušanu, ietverot leģislatīvu krimināltiesisku instrumentu, lai apkarotu vardarbību dzimuma dēļ, kā to ir prasījis Parlaments vairākās rezolūcijās”.

Valstu tiesību aktos patiešām trūkst kopīgas izpratnes, definīcijas un režīma attiecībā uz jautājumu par vardarbību pret sievietēm.

Tādējādi 28 ES dalībvalstīs ievērojami atšķiras sieviešu un meiteņu aizsardzības līmenis pret visa veida vardarbību. Lai novērstu vardarbību un aizsargātu cietušos, agrāk vai vēlāk būtu jāievieš obligāta saskaņošana ES līmenī, vismaz saistībā ar kopīgu un vispusīgu izpratni par šo jautājumu.

Vardarbībai pret sievietēm ir pārrobežu dimensija, un tā ir jārisina ES līmenī. Ņemot vērā cilvēku mobilitāti Eiropā, potenciālie cietušie būtu jāaizsargā neatkarīgi no viņu atrašanās vietas ES, piemēram, sievietes no vienas dalībvalsts, kuras dzīvo citā un strādā vēl citā ES dalībvalstī. Ir vajadzīgi obligātie standarti un kopīgas definīcijas, kā arī kopīga darbība, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm un nodrošinātu, ka vairāk nekā puse ES iedzīvotāju vispusīgi izmanto brīvas pārvietošanās tiesības visā ES.

Tiesību aktam ir jāveicina un jāatbalsta rīcība dalībvalstīs vardarbības novēršanas jomā (proti, informācijas apkopošana un apmaiņa, apmācība iesaistītajiem ierēdņiem, pieredzes un labu prakšu apmaiņa, informētības vairošana un līdzekļi).

Tādēļ ES būtu jākļūst par vadošo starptautisko dalībnieku vardarbības dzimuma dēļ novēršanā un jārāda sekmīgs piemērs pārējām pasaules valstīm, kas cīnās (ar likumdošanu, kultūru un politiski) par vardarbības pret sievietēm izskaušanu un pret diskrimināciju dzimuma dēļ.

Referente uzskata, ka regula ir labākais instruments šāda mērķa sasniegšanai, jo tā ir tieši piemērojams instruments, kam nav vajadzīgi īstenošanas pasākumi un kas nekavējoties kļūst piemērojams visās dalībvalstīs kā tiesību akts.

Problēmas saistībā ar datu apkopošanu par vardarbību pret sievietēm

Patlaban ES līmenī acīmredzami trūkst pieejamu un sistemātiski apkopotu datu par vardarbību pret sievietēm. Pirmkārt, ir ļoti grūti novērtēt vardarbības pret sievietēm patieso apmēru, jo par vairumu vardarbības ģimenē un vardarbīgas dzimumtieksmes apmierināšanas gadījumu netiek paziņots. Otrkārt, ir grūti veikt salīdzinošu analīzi, jo nav noteikta kopīga metodika administratīvo datu iegūšanai.

Parlaments ir vairākās rezolūcijās mudinājis dalībvalstis sniegt datus par vardarbību pret sievietēm un 2011. gada novembrī prasīja Pamattiesību aģentūrai apkopot salīdzināmus datus par vardarbību pret sievietēm(1). Turklāt Padome savos 2012. gada decembra secinājumos aicināja uzlabot salīdzināmu, uzticamu un regulāri atjauninātu datu par visiem vardarbības veidiem pret sievietēm apkopošanu un izplatīšanu gan valstu, gan ES līmenī.

Tādēļ joprojām ir vajadzīgs jauns ES tiesību akta priekšlikums, kas izveidotu saskaņotu sistēmu, lai apkopotu statistikas datus par vardarbību pret sievietēm dalībvalstīs. Turklāt valdības sistēmu sarežģītība dažās ES dalībvalstīs var ietekmēt to, kā tiesību aktos definē nodarījumus, kā organizē datu apkopošanu vai kādi pasākumi ir pieejami aizsardzībai un novēršanai. Referente noteikti norāda uz vajadzību pēc kopīgas metodikas datu par vardarbību pret sievietēm iegūšanai un mudina Komisiju iesniegt pārskatītu priekšlikumu regulai par Eiropas statistiku, kurā ietvertu arī saskaņotu sistēmu, lai apkopotu statistikas datus par vardarbību pret sievietēm dalībvalstīs, ņemot vērā Pamattiesību aģentūras darbu pie salīdzināmu datu apkopošanas ar ES mēroga apsekojumu.

Pārejas klauzula

Referente ierosina aktivizēt pārejas klauzulu, t. i., pieņemt vienprātīgu lēmumu, ar ko vardarbību dzimuma dēļ (tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanu) noteiktu par nozieguma veidu, kas minēts 83. panta 1. punktā.

Ar Lisabonas līgumu paredzēja darbības jomu, kas ļauj ES ieviest kopīgus noteikumus krimināltiesību jomā, lai panāktu saskaņošanu. Tāpat ES ir tiesības ieviest obligātus noteikumus saistībā ar noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanu sevišķi smagu noziegumu jomās ar pārrobežu dimensiju, kas izriet no šādu nodarījumu būtības vai ietekmes. Šī kompetences joma ir arī spēkā gadījumos, kad pastāv konkrēta nepieciešamība panākt vienprātību par to, kā apkarot noziedzību. Līguma tekstā ir konkrēta atsauce uz cilvēku tirdzniecību un sieviešu un bērnu seksuālu izmantošanu. Attiecībā uz policijas un tiesu varas sadarbību krimināllietās ar pārrobežu dimensiju Eiropas Parlaments un Padome var noteikt obligātu kopīgu standartu.

Sieviešu dzimumorgānu kropļošana

Sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir starptautiski atzīta par meiteņu un sieviešu cilvēktiesību pārkāpumu. Tā atspoguļo iesakņojušos nevienlīdzību starp dzimumiem un ir galējs diskriminācijas veids pret sievietēm. To gandrīz vienmēr īsteno pusaudzēm, un tā ir bērnu tiesību pārkāpums. Tā bez šaubām ir viens no nežēlīgākajiem vardarbības veidiem pret sievietēm. Šai praksei ir smagas īstermiņa un ilgtermiņa fiziskās un psiholoģiskās sekas cietušajām sievietēm.

Eiropas Komisija šogad sāka sabiedrisko apspriešanu par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un patlaban analizē 68 saņemtās atbildes. Šīs atbildes, kā arī Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta ziņojumu par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu izmantos turpmākās politikas iniciatīvās gan par iekšējiem, gan ārējiem jautājumiem. Šīs iniciatīvas, iespējams, sāks īstenot neilgi pirms vai pēc Starptautiskās dienas vardarbības pret sievietēm novēršanai (25. novembrī), taču vēl ir jāpieņem lēmums par to precīzu formātu un saturu.

Referente mudina Eiropas Komisiju ierosināt ES rīcības plānu par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, kurā būtu risināti vairāki jautājumi, piemēram, novēršana un aizsardzība.

Būtu jāpieņem kopīga ES politika attiecībā uz sievietēm un meitenēm, kas meklē patvērumu saistībā ar sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, un šajā politikā ir jāņem vērā starptautiski noteikti standarti, turklāt Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO) varētu sieviešu dzimumorgānu kropļošanu kā integrētu dimensiju ietvert apmācību un informācijas izplatīšanas darbā. Tāpat ES vajadzētu aktīvi risināt sieviešu dzimumorgānu kropļošanas jautājumu savā politikas dialogā ar ārpuskopienas valstīm.

Stambulas konvencija

Referente mudina dalībvalstis, kas vēl nav ratificējušas Stambulas konvenciju par vardarbību pret sievietēm, to darīt un mudina Komisiju uzsākt ES pievienošanās procedūru šim instrumentam, tiklīdz kā tā būs novērtējusi šādas rīcības ietekmi.

Stambulas konvencija joprojām ir plašākais juridiskais instruments vardarbības pret sievietēm jomā, kurš var efektīvi novērst un apkarot vardarbību pret sievietēm Eiropā un ārpus tās. Ir vajadzīgs izšķirošs lēmums par Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē parakstīšanu un ratificēšanu, un ― pats svarīgākais — īstenošanu atsevišķās valstīs un Eiropas Savienībā. Konvencija paredz sešas darbības (politiku, novēršanu, aizsardzību, apsūdzēšanu, noteikumus un partnerību), ko EP ir vairākkārt pieprasījis, un aicina iesaistīt visas attiecīgās valsts aģentūras un dienestus, lai koordinēti risinātu vardarbību.

Papildus juridiskajai ietekmei ES pievienošanās Stambulas konvencijai būtu svarīgs politisks vēstījums.

Eiropas centrs pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības novērošanai

Referente ierosina paplašināt EIGE kompetences jomu, lai pakāpeniski izveidotu Eiropas centru vardarbības novērošanai. Referente uzskata, ka būtu piemērotāk šādu centru izveidot EIGE kompetences ietvaros. Referente ir izlēmusi šo jautājumu neietvert ES koordinatora cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā pilnvarojumā, jo tad to uztvertu tikai kā iekšlietu un pārrobežu jautājumu, nevis kā dzimumu līdztiesības un cilvēktiesību jautājumu. Ir svarīgi pilnvarojumu ietvert dzimumu līdztiesības un pamattiesību kontekstā.

ES gads pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības izbeigšanai

Referente ierosina Komisijai nākamo trīs gadu laikā noteikt ES gadu pret sievietēm vardarbības izbeigšanai. Tā mērķis būtu informētības vairošana starp iedzīvotājiem.

(1)

Pamattiesību aģentūra šajā saistībā 20 ES dalībvalstīs veica apsekojumu par vardarbību dzimuma dēļ, un apsekojuma rezultāti tiks publicēti 2014. gadā.


Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejaS ATZINUMS (14.1.2014)

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejai

ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu

(2013/2004(INL))

Atzinumu sagatavoja: Roberta Angelilli

(Iniciatīva – Reglamenta 42. pants)

IEROSINĀJUMI

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.      uzsver, ka saskaņā ar LES 3. panta 2. punktu Savienībai saviem pilsoņiem jāpiedāvā brīvības, drošības un tiesiskuma telpa, kurai nav iekšējo robežu un kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās, kā arī veikti atbilstoši pasākumi, cita starpā attiecībā uz preventīvām darbībām un cīņu pret noziedzību;

2.      uzsver, ka saskaņā ar LES 2. pantu Savienība ir balstīta uz vērtībām, kas paredz respektēt cilvēka cieņu, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības sabiedrībā, kurā cita starpā valda līdztiesība starp sievietēm un vīriešiem, kā arī tautu labklājība (LES 3. panta 1. punkts);

3.      norāda, ka „vardarbība pret sievietēm” ir termins, ko lieto attiecībā uz vardarbības aktiem, kuru mērķis ir sievietes un kuru galvenais iemesls ir upura dzimums; vardarbības akti pret sievietēm ir daudz un dažādi, un tie cita starpā var ietvert vardarbību pret tuviniekiem, izvarošanu, tostarp izvarošanu laulībā, vardarbību pūra dēļ, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, apliešanu ar skābi, piespiedu laulības, seksuālu vardarbību, piespiedu prostitūciju un pornogrāfiju, sieviešu tirdzniecību un piespiedu pašnāvību; uzskata, ka vardarbība pret sievietēm ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums un tāpēc to nekad nevar attaisnot ar reliģiju, kultūru un tradīcijām;

4.      atgādina, ka Lisabonas līguma tiesiskais regulējums piedāvā jaunas iespējas uzlabot sadarbību krimināltiesību politikas jomā ES līmenī, ļaujot iestādēm un dalībvalstīm sadarboties uz drošiem pamatiem, radot kopēju ES juridisko kultūru cīņā pret visu veidu vardarbību pret sievietēm un sieviešu diskrimināciju, ievērojot valstu juridiskās sistēmas un tradīcijas, bet neaizstājot tās;

5.    izsaka nožēlu, ka Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu (Stambulas konvencija) ir ratificējušas tikai trīs Eiropas Savienības dalībvalstis; aicina dalībvalstis nekavējoties ratificēt Stambulas konvenciju un Komisiju uzsākt ES pievienošanās procedūru;

6.      atgādina, ka trīs nedalāmi mērķi vardarbības pret sievietēm apkarošanā ir novēršana, upuru aizsardzība un atbalsts upuriem un noziedznieku kriminālvajāšana;

7.      mudina dalībvalstis ieviest un attiecīgi īstenot valsts tiesību aktus, kuros par noziegumu tiek uzskatīta jebkāda veida vardarbība pret sievietēm, un aicina Komisiju pieņemt tiesību aktu, kas pamatotos uz LESD 84. pantu un atbalstītu dalībvalstu darbības noziedzīgu nodarījumu novēršanas jomā; uzsver — lai apkarotu un izskaustu jebkāda veida vardarbību pret sievietēm, ir vajadzīga visaptveroša un daudznozaru Eiropas stratēģija (tostarp sabiedriski, politiski un juridiski pasākumi), kā 2010. gadā paredzēts rīcības plānā, ar kuru īsteno Stokholmas programmu ar mērķi konkrēti un efektīvi aizsargāt sieviešu integritāti, vienlīdzību (LES 2. pants) un labklājību (LES 3. panta 1. punkts) brīvības, drošības un tiesiskuma telpā; uzskata, ka šādā stratēģijā īpaša uzmanība būtu jāpievērš neaizsargātajām iedzīvotāju grupām, piemēram, vecāka gadagājuma iedzīvotājiem, personām ar invaliditāti, imigrantiem un LGBT, un tajā būtu arī jāparedz pasākumi vardarbību piedzīvojušo bērnu aizsardzībai un šie bērni jāatzīst par noziegumu upuriem;

8.      atgādina — lai gan Eiropas multikulturālā vide ir bagātināšanās avots, piederība kādai kultūrai nekādā gadījumā nevar būt attaisnojums vardarbībai; pauž īpašas bažas par diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm saistībā ar to piederību kādai minoritātei, jo īpaši pret etnisko minoritāšu sievietēm, sievietēm ar invaliditāti, lesbietēm, biseksuālām sievietēm, transpersonām vai interseksuālām sievietēm, sievietēm, kas pieder kādai reliģiskai minoritātei un jaunām vai vecām sievietēm, kas ir neaizsargātas sava vecuma dēļ; prasa Komisijai, EĀDD un dalībvalstīm, rīkojoties šajā jomā, ņemt vērā vairākkārtējo diskrimināciju;

9.     atgādina, ka vardarbība pret sievietēm notiek ne tikai Eiropā; stingri nosoda pastāvīgo seksuālās vardarbības pret sievietēm izmantošanu kā kara ieroci un prasa Komisijai un dalībvalstīm sadarbības un attīstības programmās cīnīties pret vardarbību pret sievietēm; uzsver, ka jāpieliek lielākas pūles, lai nodrošinātu starptautisko tiesību aktu ievērošanu, piekļuvi atbilstošai veselības aprūpei un psiholoģiskajai palīdzībai sievietēm un meitenēm, kas tikušas ļaunprātīgi izmantotas konfliktos, un upuru aizsardzību;

10.    uzskata, ka šajās sarunās galvenā uzmanība jāpievērš reproduktīvās veselības politikai;

11.    aicina Padomi vardarbību pret sievietēm noteikt par īpaši smagu noziegumu saskaņā ar LESD 83. panta 1. punktu, pamatojoties uz īpašu nepieciešamību apkarot tādus noziegumus kopīgi, ar mērķi pieņemt noteikumu minimumu attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanu ar nosacījumu, ka attiecīgajos Savienības materiālo krimināltiesību noteikumu priekšlikumos pilnībā jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi; mudina dalībvalstis sodīt personas, kas ir atbildīgas par vardarbīgu izturēšanos pret sievietēm;

12.    mudina dalībvalstis izveidot savus iekšējos pasākumus, lai palīdzētu bērniem, kuri ir cietuši no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu, ņemot vērā to, ka uzvedības, emocionālā un fiziskā ietekme, kādu šādas vardarbības veids var atstāt uz bērniem, kuri pret savu gribu var būt tās liecinieki, var būt liela un ilgstoša, ja tā netiek risināta;

13.    uzsver nepieciešamību risināt dzimumu diskriminācijas problēmu multiplās diskriminācijas kontekstā, lai nodrošinātu naidu kurinošu izteikumu un naida noziegumu pret sievietēm izmeklēšanu, sieviešu nogalināšanu dzimuma dēļ atzītu par feminicīdu, pieņemtu krimināltiesību aktus, kas aizliedz jebkādu naida kurināšanu, tostarp uz dzimti un dzimumu balstītu, un garantētu pret sievietēm vērstu naida noziegumu upuru tiesības;

14.    aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiem upuriem, kuru uzturēšanās statuss ir atkarīgs no dzīvesbiedra vai partnera, kā noteikts starptautiskajās tiesībās, tiek piešķirta patstāvīga uzturēšanās atļauja;

15.    mudina dalībvalstis transponēt Direktīvas 2012/29/ES, 2011/99/ES, 2011/92/ES, 2011/36/ES un aicina Komisiju cieši uzraudzīt to piemērošanu;

16.    aicina dalībvalstis laikus sniegt vardarbības upuriem atbilstošu informāciju par aizsardzību, palīdzību un spēkā esošajiem tiesiskajiem pasākumiem, tostarp par noteikumiem un vadlīnijām, kuru mērķis ir bērnu aizsardzība, lai iedrošinātu sievietes sniegt liecības, pārvarēt vientulību un izrauties no vainas un baiļu apziņas apburtā loka; uzskata, ka labāka sadarbība starp policijas, tiesu un citām valsts iestādēm un pilsonisko sabiedrību attiecībā uz vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, ir būtiska, lai iedrošinātu sievietes iesniegt sūdzības un liecināt par vardarbību;

17.    uzskata — lai efektīvi apkarotu vardarbību pret sievietēm, jāmaina sabiedrības attieksme pret sievietēm un meitenēm, jo sievietēm pārāk bieži ir pakārtota loma un vardarbība pret viņām pārāk bieži tiek pieļauta vai attaisnota; šajā kontekstā uzsver, ka izglītības sistēmai var būt galvenā nozīme pārmaiņu veicināšanā sieviešu un vīriešu sociāli kulturālajā uzvedībā, lai novērstu aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kas balstīta uz diskrimināciju vai stereotipa modeļiem attiecībā uz sieviešu un vīriešu lomu;

18.    aicina dalībvalstis informēt sabiedrību, uzsverot vīriešu un zēnu atbildību un lielo nozīmi vardarbības pret sievietēm novēršanā; šajā saistībā uzskata, ka ir būtiski veicināt un atbalstīt informēšanas politiku un kampaņas, jo īpaši attiecībā uz vīriešiem un zēniem;

19.    aicina dalībvalstis ar Komisijas atbalstu apmainīties ar paraugpraksi saistībā ar valstu stratēģijām, to īstenošanai piešķirtajiem resursiem, partnerattiecībām, konkrētiem projektiem, informācijas kampaņām attiecībā uz cietušajiem un kvalificētiem darbiniekiem un sasniegtajiem rezultātiem;

20.      uzsver, ka ir būtiski vākt detalizētus datus, kas ir kvalitatīvi un kvantitatīvi salīdzināmi un tiek regulāri atjaunināti, lai saprastu reālo stāvokli saistībā ar vardarbību pret sievietēm, tās sekas, un attiecīgi izstrādāt efektīvu politiku, stratēģijas un pasākumus;

21. atzinīgi vērtē programmu „Tiesības, vienlīdzība un pilsonība” laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam, kuras viens no mērķiem ir veicināt vienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm un cīnīties pret visu veidu vardarbību pret bērniem, sievietēm un citām riska grupām, kā arī aizsargāt šādas vardarbības upurus.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

9.1.2014

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

47

2

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jan Philipp Albrecht, Roberta Angelilli, Edit Bauer, Emine Bozkurt, Salvatore Caronna, Philip Claeys, Carlos Coelho, Ioan Enciu, Frank Engel, Cornelia Ernst, Tanja Fajon, Kinga Gál, Kinga Göncz, Nathalie Griesbeck, Sylvie Guillaume, Salvatore Iacolino, Sophia in ‘t Veld, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Timothy Kirkhope, Baroness Sarah Ludford, Svetoslav Hristov Malinov, Véronique Mathieu Houillon, Anthea McIntyre, Claude Moraes, Antigoni Papadopoulou, Judith Sargentini, Birgit Sippel, Csaba Sógor, Renate Sommer, Wim van de Camp, Axel Voss, Renate Weber, Cecilia Wikström, Tatjana Ždanoka, Auke Zijlstra

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Alexander Alvaro, Lorenzo Fontana, Mariya Gabriel, Stanimir Ilchev, Ulrike Lunacek, Hubert Pirker, Zuzana Roithová, Joanna Senyszyn, Marie-Christine Vergiat

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Leonardo Domenici, Christian Engström, Enrique Guerrero Salom, Nadja Hirsch, Olle Ludvigsson


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

23.1.2014

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

18

1

7

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Edit Bauer, Marije Cornelissen, Edite Estrela, Iratxe García Pérez, Zita Gurmai, Mikael Gustafsson, Mary Honeyball, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Constance Le Grip, Astrid Lulling, Elisabeth Morin-Chartier, Krisztina Morvai, Angelika Niebler, Siiri Oviir, Antonyia Parvanova, Joanna Senyszyn, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Marina Yannakoudakis, Inês Cristina Zuber

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Izaskun Bilbao Barandica, Anne Delvaux, Iñaki Irazabalbeitia Fernández, Nicole Kiil-Nielsen, Christa Klaß, Angelika Werthmann

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Elisabetta Gardini, Anna Hedh

Juridisks paziņojums - Privātuma politika