Procedūra : 2013/0185(COD)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0089/2014

Iesniegtie teksti :

A7-0089/2014

Debates :

PV 16/04/2014 - 19
CRE 16/04/2014 - 19

Balsojumi :

PV 17/04/2014 - 9.7
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2014)0451

ZIŅOJUMS     ***I
PDF 1095kWORD 768k
4.2.2014
PE 516.968v02-00 A7-0089/2014

par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem

(COM(2013)0404 – C7‑0170/2013 – 2013/0185(COD))

Ekonomikas un monetārā komiteja

Referents: Andreas Schwab

Atzinumu sagatavoja (*):

Bernhard Rapkay, Juridiskā komiteja

(*) Iesaistītā komiteja — Reglamenta 50. pants

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PROJEKTS
 JuridiskāS komitejaS ATZINUMS
 Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejaS ATZINUMS
 PROCEDŪRA

EIROPAS PARLAMENTA NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PROJEKTS

par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem

(COM(2013)0404 – C7‑0170/2013 – 2013/0185(COD))

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0404),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 103. un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7–0170/2013),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas/ Reģionu komitejas 2013. gada 16. oktobra atzinumu(1),

–   ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7-0089/2014),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Grozījums Nr. 1

EIROPAS PARLAMENTA GROZĪJUMI(2)*

Komisijas priekšlikumā

---------------------------------------------------------

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 103. un 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu ▐,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(3),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(4),

tā kā:

(1)      Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 101. un 102. pants ir sabiedriskās kārtības normas, un tās būtu efektīvi jāpiemēro visā Savienībā, lai nodrošinātu, ka iekšējā tirgū netiek kropļota konkurence.

(2)      Komisija veic šo Līguma noteikumu īstenošanu publisko tiesību jomā, izmantojot pilnvaras, kas tai paredzētas Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā(5)▐. Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81. un 82. pants tagad ir attiecīgi LESD 101. un 102. pants, un abi noteikumu kopumi būtībā ir identiski. Īstenošanu publisko tiesību jomā veic arī valstu konkurences iestādes, kuras var pieņemt Regulas (EK) Nr. 1/2003 5. pantā uzskaitītos lēmumus.

(3)      LESD 101. un 102. pants ir ar tiešu iedarbību personu attiecībās un attiecīgajām personām rada tiesības un pienākumus, kuru īstenošana ir jānodrošina valstu tiesām. Tātad valstu tiesām ir tikpat būtiska loma konkurences noteikumu piemērošanā (īstenošana privāto tiesību jomā). Izšķirot strīdus starp privātpersonām, tās aizstāv subjektīvās tiesības saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, piemēram, piešķirot zaudējumu atlīdzinājumu pārkāpumu rezultātā cietušajām personām. Lai pilnībā piemērotu LESD 101. un 102. pantu un lai jo īpaši nodrošinātu tajos noteikto aizliegumu īstenošanu praksē, ikvienam — neatkarīgi no tā, vai runa ir par personu, tostarp patērētājiem un uzņēmumiem, vai par publisku iestādi — ir jābūt iespējai valstu tiesās prasīt atlīdzinājumu par kaitējumu, ko radījis minēto noteikumu pārkāpums. Šīs Savienības līmeņa tiesības saņemt atlīdzinājumu ir vienlīdz spēkā gadījumos, kad LESD 101. un 102. pantu pārkāpj publiski uzņēmumi vai uzņēmumi, kuriem dalībvalstis ir piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības LESD 106. panta nozīmē.

(4)      Savienības tiesību aktos tiesības saņemt atlīdzinājumu par Savienības un dalībvalstu konkurences tiesību pārkāpumu radītu kaitējumu nozīmē, ka ikvienā dalībvalstī jābūt efektīviem procesuālajiem noteikumiem, kuri nodrošina šo tiesību efektīvu īstenošanu. Nepieciešamība pēc efektīviem procesuālajiem līdzekļiem izriet arī no tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas(6) (turpmāk „Harta”) 47. panta pirmajā daļā un Līguma par Eiropas Savienību (LES) 19. panta 1. punkta otrajā daļā. Dalībvalstīm būtu jānodrošina efektīva tiesiskā aizsardzība jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesību akti.

(4a)    Zaudējumu atlīdzināšanas prasību celšana ir tikai viens no efektīvas privāto tiesību aizsardzības sistēmas elementiem konkurences tiesību pārkāpumu gadījumos, un to papildina citi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas pieejami ārpustiesas kārtībā (piemēram, strīda izšķiršana vienošanās ceļā, administratīvi lēmumi par izpildi) un rosina puses nodrošināt atlīdzinājumu.

(5)      Lai ▐ garantētu efektīvu īstenošanu ▐ privāto tiesību jomā, veicot ar civiltiesisku prasību saistītas procesuālās darbības, un efektīvu īstenošanu publisko tiesību jomā, ko nodrošina konkurences iestādes, ir jāpanāk abu šo mehānismu mijiedarbība, tā garantējot konkurences noteikumu maksimālu efektivitāti. Ir saskaņoti jāreglamentē abu tiesību īstenošanas veidu koordinācija, piemēram, kārtība, kādā ir pieejami konkurences iestāžu rīcībā esošie dokumenti. Šāda koordinācija Savienības līmenī arī novērstu piemērojamo noteikumu atšķirības, kuras varētu apdraudēt iekšējā tirgus pienācīgu darbību.

(6)      Saskaņā ar LESD 26. panta 2. punktu iekšējais tirgus ir telpa bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite. Dalībvalstu noteikumi, kuri reglamentē prasības par valstu vai ES konkurences tiesību pārkāpumu radītu zaudējumu atlīdzināšanu, ievērojami atšķiras. Šādas atšķirības rada nenoteiktību saistībā ar nosacījumiem, saskaņā ar kuriem cietušās personas var īstenot no LESD izrietošās tiesības saņemt atlīdzinājumu, un ietekmē šo tiesību materiālo efektivitāti. Tā kā cietušās personas zaudējumu atlīdzinājuma pieprasīšanai bieži izvēlas savas reģistrācijas dalībvalsts tiesu, atšķirības valstu noteikumos rada nevienlīdzīgus apstākļus saistībā ar prasībām par zaudējumu atlīdzināšanu un var ietekmēt konkurenci tirgos, kuros darbojas šīs cietušās personas un pārkāpumu izdarījušie uzņēmumi.

(7)      Uz uzņēmumiem, kuri ir reģistrēti un darbojas dažādās dalībvalstīs, attiecas procesuālie noteikumi, kas būtiski ietekmē to, kādā mērā uzņēmumus var saukt pie atbildības par konkurences noteikumu pārkāpumiem. Ja Savienības tiesību aktos noteiktās tiesības saņemt atlīdzinājumu tiek nevienādi īstenotas, tas var radīt konkurences priekšrocības dažiem uzņēmumiem, kuri pārkāpuši LESD 101. vai 102. pantu, savukārt dalībvalstīs, kurās tiesības saņemt atlīdzinājumu tiek īstenotas efektīvāk, tas var mazināt stimulu izmantot tiesības veikt uzņēmējdarbību un nodrošināt preces un pakalpojumus. Atšķirīgi dalībvalstīs piemērojamie atbildības režīmi var negatīvi ietekmēt gan konkurenci, gan iekšējā tirgus pienācīgu darbību, tādēļ ir lietderīgi šai direktīvai noteikt divkāršu juridisko pamatu, proti, LESD 103. un 114. pantu.

(8)      Tādēļ, paturot prātā, ka vērienīgiem konkurences tiesību pārkāpumiem bieži vien ir pārrobežu ietekme, ir jānodrošina vienlīdzīgāki konkurences apstākļi uzņēmumiem, kuri darbojas iekšējā tirgū, un jāuzlabo patērētāju iespējas īstenot savas no iekšējā tirgus izrietošās tiesības. Ir lietderīgi arī palielināt juridisko noteiktību un samazināt atšķirības starp dalībvalstīm saistībā ar valstu noteikumiem, kuri reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par Savienības konkurences tiesību un, ja tās piemēro paralēli, arī par valstu konkurences tiesību pārkāpumiem. Šo noteikumu tuvināšana arī palīdzēs nepieļaut, ka rodas lielākas atšķirības starp dalībvalstu noteikumiem, kuri reglamentē prasības par zaudējumu atlīdzināšanu konkurences lietās.

(9)      Regulas (EK) Nr. 1/2003 3. panta 1. punktā ir noteikts: „Ja dalībvalstu konkurences iestādes vai valstu tiesas piemēro valsts konkurences tiesību aktus attiecībā uz līgumiem, uzņēmumu apvienību lēmumiem vai saskaņotām darbībām Līguma [101]. panta 1. punkta nozīmē, kas minētā noteikuma nozīmē var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tās attiecībā uz šādiem līgumiem, lēmumiem vai saskaņotām darbībām piemēro arī Līguma [101]. pantu. Dalībvalstu konkurences iestādēm vai valstu tiesām piemērojot valsts konkurences tiesību aktus jebkurai ļaunprātīgai izmantošanai, kas aizliegta ar Līguma [102]. pantu, tās arī piemēro Līguma [102]. pantu”. Lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību un lielāku tiesisko noteiktību un vienlīdzīgākus konkurences apstākļus uzņēmumiem un patērētājiem, ir lietderīgi šīs direktīvas darbības jomā ietvert zaudējumu atlīdzināšanas prasības, kas celtas, pamatojoties uz valstu konkurences tiesību aktu pārkāpumiem, ja šos aktus piemēro atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1/2003 3. panta 1. punktam. Ja piemērotu atšķirīgus civiltiesiskās atbildības noteikumus attiecīgi par LESD 101. un 102. panta pārkāpumiem un par to valsts konkurences noteikumu pārkāpumiem, kuri jāpiemēro vienā un tajā pašā lietā paralēli Savienības konkurences tiesībām, tas negatīvi ietekmētu prasītāju pozīciju tajā pašā lietā un prasījumu tvērumu un tiktu radīti šķēršļi iekšējā tirgus pienācīgai darbībai.

(10)    Ja nav Savienības tiesību aktu, zaudējumu atlīdzināšanas prasības reglamentē dalībvalstu noteikumi un procedūras. Visos valstu noteikumos, kuri reglamentē to, kā tiek īstenotas tiesības uz atlīdzinājumu par LESD 101. vai 102. panta pārkāpuma rezultātā nodarītu kaitējumu, tostarp noteikumos par šajā direktīvā neaplūkotiem aspektiem, piemēram, par cēloņsakarību starp pārkāpumu un kaitējumu, jābūt ievērotiem efektivitātes un līdzvērtīguma principiem. Tas nozīmē, ka minētie noteikumi nedrīkstētu būt formulēti vai piemēroti tā, ka ir pārāk grūti vai praktiski neiespējami īstenot LESD garantētās tiesības uz atlīdzinājumu, un tie nedrīkstētu būt formulēti vai piemēroti tā, ka tie ir mazāk labvēlīgi nekā noteikumi, kas piemērojami līdzīgām valstī celtām prasībām.

(11)    Ar šo direktīvu no jauna tiek apliecināts acquis communautaire par Savienības tiesību aktos noteiktajām tiesībām saņemt atlīdzinājumu par Savienības konkurences tiesību pārkāpumu radītu kaitējumu, īpaši par statusu, kas dod tiesības celt prasību, un par zaudējumu definīciju atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai, un tā neskar šā acquis turpmāko attīstību. Ikviens, kam pārkāpuma rezultātā ir nodarīts kaitējums, var pieprasīt atlīdzinājumu par faktiskajiem zaudējumiem (damnum emergens) un nesaņemtiem ieguvumiem (negūto peļņu jeb lucrum cessans), kā arī procentu maksājumu, neskarot spēkā esošas tiesības saņemt procentus, kas noteiktas valsts tiesību aktos, un neierobežojot šādu tiesību īstenošanu. Šīs tiesības tiek atzītas ikvienai fiziskai vai juridiskai personai — patērētājiem, uzņēmumiem un publiskajām iestādēm — neatkarīgi no tā, vai pastāv tiešas līgumattiecības ar pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu un vai konkurences iestāde iepriekš ir konstatējusi pārkāpumu. Nebūtu pieļaujama zaudējumu atlīdzināšana sodīšanas nolūkā vai citi zaudējumu atlīdzināšanas un sankciju veidi, kuru rezultātā cietusī persona saņem pārāk lielu atlīdzinājumu. Atlīdzinājums par iespēju zaudēšanu nebūtu uzskatāms par pārāk lielu zaudējumu atlīdzinājumu.

(11a)  Atbildētāju interesēs ir vēlams panākt vienu galīgu izlīgumu, tā mazinot nenoteiktību un pārmērīgu ekonomisko ietekmi, kas varētu skart darba ņēmējus, piegādātājus, apakšuzņēmējus un citas nevainīgas puses.

(12)    Zaudējumu atlīdzināšanas prasībās par valsts vai Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem parasti ir nepieciešama sarežģīta faktu un ekonomiskā analīze. Pierādījumi, kas ir vajadzīgi, lai pierādītu zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu, bieži vien ir pretējās puses vai trešo personu rīcībā un prasītājiem nav zināmi vai nav pieejami pietiekamā apmērā. Šādos apstākļos stingras juridiskās prasības, saskaņā ar kurām prasītājiem jau tiesvedības sākumā ir sīki jāapliecina visi lietas fakti un jāiesniedz precīzi noteikti apstiprinoši pierādījumi, var būt nepamatots šķērslis, kas neļauj efektīvi īstenot LESD garantētās tiesības uz atlīdzinājumu. Tomēr, izvērtējot prasību pieņemamību, valstu tiesām būtu pienācīgi jāņem vērā fakti, kas liecina, ka ir ļaunprātīgi izmantotas tiesības saistībā ar pierādījumu atklāšanu un attiecīgi iegūtā informācija.

(13)    Pierādījumi ir svarīgs elements zaudējumu atlīdzināšanas prasībās par valsts vai Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem. Tomēr, tā kā tiesvedībai konkurences jomā ir raksturīga informācijas asimetrija, ir lietderīgi nodrošināt, ka cietušajām personām ir tiesības panākt to pierādījumu atklāšanu, kuri ir būtiski to prasījumam ▐. Lai nodrošinātu spēku vienlīdzīgu sadalījumu, minētajiem līdzekļiem zaudējumu atlīdzināšanas prasībās vajadzētu būt pieejamiem arī atbildētājiem, lai tie varētu prasīt cietušajām personām atklāt pierādījumus. Valstu tiesas var arī izprasīt pierādījumus no trešām personām. Ja valsts tiesa vēlas izprasīt pierādījumus no Komisijas, ir piemērojams Eiropas Savienības un dalībvalstu lojālas sadarbības princips (LES 4. panta 3. punkts) un Regulas (EK) Nr. 1/2003 15. panta 1. punkts par pieprasījumiem sniegt informāciju.

(14)    Būtisko pierādījumu atklāšanai būtu jānotiek ar valsts tiesas nolēmumu un tās stingrā kontrolē, īpaši attiecībā uz pierādījumu atklāšanas nepieciešamību un samērīgumu. No samērīguma prasības izriet, ka pieprasījumus atklāt informāciju var iesniegt tikai tad, kad cietusī persona, pamatojoties uz tai reāli pieejamiem faktiem, ir sniegusi ticamu pamatojumu tam, ka tai ir nodarīts kaitējums, ko izraisījis atbildētājs. ▐

(15)    Prasība par samērīgumu būtu rūpīgi jāizvērtē arī tad, ja pierādījumu atklāšana rada risku, ka informācija par to, kādi dokumenti veido lietas materiālus, varētu izjaukt konkurences iestādes izmeklēšanas stratēģiju vai negatīvi ietekmēt uzņēmumu sadarbību ar konkurences iestādi. Īpaši uzmanīgi vajadzētu raudzīties, lai netiktu pieļautas „informācijas medības”, t. i., neselektīvi pieprasījumi sniegt informāciju vai iesniegt dokumentus cerībā uz to, ka tiks atklāti lietas ierosināšanai noderīgi materiāli.

(16)    Ja valsts tiesa lūdz, lai citas dalībvalsts kompetentā tiesa iegūst pierādījumus, vai lūdz pierādījumu tiešu iegūšanu citā dalībvalstī, piemēro noteikumus, kas paredzēti Padomes ▐ Regulā (EK) Nr. 1206/2001(7) ▐.

(17)    Kaut arī būtiskajiem pierādījumiem, kuri satur komercnoslēpumus vai citādi konfidenciālu informāciju, zaudējumu atlīdzināšanas prasībās principā vajadzētu būt pieejamiem, šāda konfidenciāla informācija ir atbilstoši jāaizsargā. Tādēļ valstu tiesu rīcībā vajadzētu būt pasākumu kopumam, lai aizsargātu šādu konfidenciālu informāciju pret tās atklāšanu tiesvedības laikā. Šādi pasākumi var būt dokumentu konfidenciālo daļu aizklāšana, slēgtas tiesas sēdes, rīkojumi, ar ko ierobežo to personu loku, kurām ir tiesības iepazīties ar pierādījumiem, un rīkojumi ekspertiem sagatavot konspektīvus vai nekonfidenciālus informācijas kopsavilkumus. Pasākumi, ar kuriem aizsargā komercnoslēpumus un citu konfidenciālu informāciju, tomēr nedrīkstētu radīt ▐ šķēršļus, kas liedz īstenot tiesības uz atlīdzinājumu.

(18)    Lai Komisija un valstu konkurences iestādes varētu efektīvi un konsekventi piemērot LESD 101. un 102. pantu, visā Savienībā ir jābūt kopējai pieejai attiecībā uz mijiedarbību starp noteikumiem par pierādījumu atklāšanu un to, kā konkurences iestādes īsteno minētos pantus. Pierādījumu atklāšana nedrīkstētu nepamatoti mazināt konkurences iestādes veiktās konkurences tiesību aizsardzības efektivitāti. Pierādījumu atklāšanas ierobežojumi nedrīkstētu liegt konkurences iestādēm publicēt savus lēmumus saskaņā ar piemērojamiem Savienības vai valsts noteikumiem.

(19)    Iecietības programmas un izlīguma procedūras ir svarīgi rīki Savienības konkurences tiesību īstenošanai publisko tiesību jomā, jo tie veicina konkurences tiesību nopietnāko pārkāpumu atklāšanu, efektīvu saukšanu pie atbildības un soda piemērošanu. Šajā kontekstā uzņēmumi, iespējams, nevēlēsies sadarboties, ja tādēļ, ka tiek atklāti dokumenti, ko tie iesnieguši vienīgi sadarbības nolūkā, tiem nāktos uzņemties civiltiesisko atbildību sliktākos apstākļos nekā līdzvainīgajiem pārkāpējiem, kuri ar konkurences iestādēm nesadarbojas. Lai nodrošinātu, ka uzņēmumi ir gatavi vai nu saskaņā ar iecietības programmu, vai izlīguma procedūrā iesniegt brīvprātīgus paziņojumus, kuros tie konkurences iestādei atzīst savu dalību Savienības vai valsts konkurences tiesību pārkāpumā, uz šiem paziņojumiem pierādījumu atklāšanu nedrīkstētu attiecināt.

(20)    Turklāt izņēmums saistībā ar pierādījumu atklāšanu būtu jāattiecina uz tādiem atklāšanas pasākumiem, kuri nepamatoti traucētu konkurences iestādes veikto izmeklēšanu saistībā ar valsts vai Savienības konkurences tiesību pārkāpumu. Tādēļ informāciju, kuru konkurences iestāde sagatavojusi procedūrā par valsts vai Savienības konkurences tiesību īstenošanu (piemēram, iebildumu paziņojums) vai kuru sagatavojis šīs procedūras dalībnieks (piemēram, atbildes uz konkurences iestādes informācijas pieprasījumiem), zaudējumu atlīdzināšanas prasībās būtu jāļauj atklāt tikai pēc tam, kad konkurences iestāde ir konstatējusi valsts vai Savienības konkurences noteikumu pārkāpumu vai ir citādi slēgusi savu procedūru.

(21)    ▐ Valstu tiesām vajadzētu būt iespējai saistībā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību izprasīt pierādījumus, kas pastāv neatkarīgi no konkurences iestādes procedūras (turpmāk „iepriekšpastāvējusi informācija”).

(22)    Ikviena fiziskā vai juridiskā persona, kura iegūst pierādījumus, piekļūstot konkurences iestādes lietas materiāliem, lai īstenotu savas tiesības uz aizstāvību konkurences iestādes veiktā izmeklēšanā, var izmantot šos pierādījumus zaudējumu atlīdzināšanas prasībā, kurā tā ir viena no pusēm. Šādi izmantot pierādījumus vajadzētu ļaut arī fiziskai vai juridiskai personai, kura ir minētās puses tiesību un pienākumu pārņēmēja, tostarp arī prasījuma pārņemšanas gadījumā. Ja pierādījumus ir ieguvusi juridiskā persona, kas ir tādas uzņēmumu grupas locekle, kuru LESD 101. un 102. panta piemērošanas nolūkā uzskata par vienu uzņēmumu, šos pierādījumus var izmantot arī citas juridiskās personas, kuras pieder tam pašam uzņēmumam.

(23)    Tomēr no konkurences iestādes iegūto pierādījumu izmantošana nedrīkstētu nepamatoti mazināt attiecīgās konkurences iestādes veiktās konkurences tiesību aizsardzības efektivitāti. ▐ Turklāt pierādījumi, kuri iegūti no konkurences iestādes, īstenojot tiesības uz aizstāvību, nedrīkstētu kļūt par tirgošanās priekšmetu. Tādēļ iespējai izmantot pierādījumus, kuri iegūti, tikai piekļūstot konkurences iestādes lietas materiāliem, būtu jāattiecas vienīgi uz fizisko vai juridisko personu, kura īstenoja savas tiesības uz aizstāvību, un tās tiesību pārņēmējiem, kā minēts iepriekšējā apsvērumā. Tomēr šis ierobežojums neliedz valsts tiesai izprasīt minētos pierādījumus saskaņā ar šīs direktīvas nosacījumiem.

(24)    Ja tiek celts zaudējumu atlīdzināšanas prasījums vai konkurences iestāde sāk izmeklēšanu, pastāv risks, ka attiecīgie uzņēmumi varētu iznīcināt vai slēpt pierādījumus, kas cietušajai personai noderētu, lai pamatotu zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu. Lai novērstu būtisku pierādījumu iznīcināšanu un nodrošinātu, ka tiek ievēroti tiesas rīkojumi atklāt informāciju, valstu tiesām vajadzētu būt iespējai noteikt sankcijas ar pietiekami preventīvu iedarbību. Attiecībā uz tiesvedības pusēm iespēja izdarīt nelabvēlīgus secinājumus tiesvedībā par zaudējumu atlīdzināšanu var būt īpaši iedarbīga sankcija un novērst tiesvedības ieilgšanu. Vajadzētu būt iespējai noteikt sankcijas arī tad, ja netiek pildīts konfidenciālas informācijas aizsardzības pienākums, un par atklātās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu. Tāpat vajadzētu būt iespējai noteikt sankcijas gadījumos, kad informācija, kas iegūta no konkurences iestādes lietas materiāliem, īstenojot tiesības uz aizstāvību saistībā ar konkurences iestādes veiktu izmeklēšanu, tiek ļaunprātīgi izmantota zaudējumu atlīdzināšanas prasībā.

(25)    Regulas (EK) Nr. 1/2003 16. panta 1. punktā ir noteikts, ka tad, ja valstu tiesas atbilstoši LESD 101. pantam vai 102. pantam lemj par līgumiem, lēmumiem vai darbībām, uz kurām jau attiecas Komisijas lēmums, tās nevar pieņemt lēmumus, kuri ir pretrunā Komisijas pieņemtajam lēmumam. Lai palielinātu tiesisko noteiktību, novērstu minēto Līguma noteikumu nekonsekventu piemērošanu, palielinātu zaudējumu atlīdzināšanas prasību rezultativitāti un procesuālo ekonomiju un veicinātu iekšējā tirgus darbību uzņēmumu un patērētāju labā, tāpat nedrīkstētu pastāvēt iespēja LESD 101. vai 102. panta pārkāpuma konstatējumu ar galīgu valsts konkurences iestādes lēmumu vai pārsūdzības tiesas nolēmumu apstrīdēt zaudējumu atlīdzināšanas prasībās par to pašu pārkāpumu neatkarīgi no tā, vai prasība tiek celta attiecīgās iestādes vai pārsūdzības tiesas dalībvalstī. Tas pats būtu attiecināms uz lēmumu, kurā konstatēts valsts konkurences tiesību pārkāpums, gadījumos, kad vienā un tajā pašā lietā paralēli piemēro valsts un Savienības konkurences tiesības. Šī iedarbība, kas ir valstu konkurences iestāžu lēmumiem un pārsūdzības tiesu nolēmumiem, ar kuriem konstatē konkurences noteikumu pārkāpumu, nebūtu attiecināma uz lēmuma vai nolēmuma rezolutīvo daļu un to pamatojošiem apsvērumiem. Tādēļ Komisijai vajadzētu nodrošināt Savienības konkurences tiesību konsekventu piemērošanu, Eiropas Konkurences iestāžu tīkla struktūrā valstu konkurences iestādēm pārredzami sniedzot stingrus norādījumus attiecībā uz lēmumiem, ko šīs iestādes pieņem. Tas neskar valstu tiesu tiesības un pienākumus saskaņā ar LESD 267. pantu.

(26)    Valstu noteikumi par noilguma termiņa skaitīšanas sākumu, ilgumu, apturēšanu vai pārtraukšanu nedrīkstētu būt tādi, kas nepamatoti kavē zaudējumu atlīdzināšanas prasību celšanu. Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz prasībām, kuras pamatojas uz konkurences iestādes vai pārsūdzības tiesas konstatējumu par pārkāpumu. Tādēļ vajadzētu būt iespējai pēc konkurences iestādes procedūras celt zaudējumu atlīdzināšanas prasību, kuras mērķis ir īstenot valsts un Savienības konkurences tiesības. Dalībvalstīm būtu jāļauj saglabāt vai ieviest vispārēji piemērojamus absolūtos noilguma termiņus.

(27)    Ja vairāki uzņēmumi kopīgi pārkāpj konkurences noteikumus (kā tas ir karteļa gadījumā), ir lietderīgi paredzēt, ka tie ir solidāri atbildīgi par visu pārkāpuma nodarīto kaitējumu. Uzņēmumiem, kuri kopīgi izdarījuši pārkāpumu, savstarpēji vajadzētu būt tiesībām saņemt iemaksu, ja kāds no šiem uzņēmumiem ir samaksājis vairāk nekā savu daļu. Noteikt šo daļu kā konkrētā pārkāpēja relatīvās atbildības atspoguļojumu un noteikt tādus būtiskos kritērijus kā apgrozījums, tirgus daļa vai loma kartelī ir piemērojamo valsts tiesību aktu ziņā, vienlaikus ievērojot efektivitātes un līdzvērtīguma principus.

(28)    Uzņēmumi, kuri sadarbojas ar konkurences iestādēm iecietības programmas ietvaros, ļoti lielā mērā palīdz atklāt slepenu karteļu izdarītus pārkāpumus un šos pārkāpumus izbeigt, tā bieži mazinot kaitējumu, kāds tiktu nodarīts, ja pārkāpums turpinātos. Tādēļ uzņēmumiem, kuriem konkurences iestāde iecietības programmas ietvaros ir piešķīrusi atbrīvojumu no naudas soda, ir lietderīgi paredzēt aizsardzību pret nesamērīgu risku saistībā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasījumiem, paturot prātā, ka konkurences iestādes lēmums, ar ko konstatē pārkāpumu, attiecībā uz atbrīvojuma saņēmēju var kļūt galīgs, pirms tas kļūst galīgs citiem uzņēmumiem, kuriem nav piešķirts atbrīvojums. Tādēļ ir lietderīgi atbrīvojuma saņēmēju principā atbrīvot no solidāras atbildības par visu nodarīto kaitējumu un paredzēt, ka tā iemaksas daļa nepārsniedz apmēru, kādā tas nodarījis kaitējumu saviem tiešajiem vai netiešajiem pircējiem vai, ja runa ir par iepirkuma karteli, tā tiešajiem vai netiešajiem piegādātājiem. Ja kartelis ir nodarījis kaitējumu citām personām, nevis pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu klientiem/piegādātājiem, atbrīvojuma saņēmēja iemaksas daļa nedrīkstētu pārsniegt tā relatīvo atbildību par karteļa nodarīto kaitējumu. Šī daļa būtu nosakāma saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem, kurus izmanto, lai noteiktu iemaksu starp uzņēmumiem, kas izdarījuši pārkāpumu ▐. Attiecībā uz cietušajām personām, kas nav atbrīvojuma saņēmēja tiešie vai netiešie pircēji vai piegādātāji, atbrīvojuma saņēmējam vajadzētu būt pilnībā atbildīgam vienīgi tad, ja minētās personas nevar saņemt pilnīgu atlīdzinājumu no pārējiem pārkāpumu izdarījušajiem uzņēmumiem.

(29)    Patērētāji un uzņēmumi, kuriem nodarīts kaitējums valsts vai Savienības konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā, ir tiesīgi saņemt atlīdzinājumu par faktiskajiem zaudējumiem un negūto peļņu. Faktiskos zaudējumus var radīt starpība starp faktiski samaksāto cenu un cenu, kāda būtu jāmaksā, ja pārkāpums nebūtu izdarīts. Ja cietusī persona ir samazinājusi savus faktiskos zaudējumus, tos pilnībā vai daļēji pārliekot uz saviem pircējiem, šādi pārliktie zaudējumi vairs nav uzskatāmi par tādu kaitējumu, par kuru šai personai pienāktos atlīdzinājums. Tādēļ principā ir lietderīgi ļaut, lai pārkāpumu izdarījušais uzņēmums savā aizstāvībā pret zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu varētu atsaukties uz faktisko zaudējumu pārlikšanu. Ir lietderīgi paredzēt, ka tad, ja pārkāpumu izdarījušais uzņēmums pārlikšanu izmanto kā argumentu savai aizstāvībai, tam ir jāpierāda pārmaksas pārlikšana un tās apmērs.

(31)    Patērētājiem vai uzņēmumiem, uz kuriem pārlikti faktiskie zaudējumi, ir nodarīts kaitējums, ko izraisījis valsts vai Savienības konkurences tiesību pārkāpums. Lai gan pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam būtu jāatlīdzina šāds kaitējums, patērētāji vai uzņēmumi, kuri paši nav neko iegādājušies no pārkāpumu izdarījušā uzņēmuma, var saskarties ar lielām grūtībām, cenšoties pierādīt šā kaitējuma apmēru. Tādējādi, lai pierādītu, ka uz netiešo pircēju ir pārlikta pārmaksa, netiešajam pircējam vajadzētu pierādīt vismaz to, ka atbildētājs ir pārkāpis Savienības vai valsts konkurences tiesības, ka pārkāpuma rezultātā uz atbildētāja tiešo pircēju ir pārlikta pārmaksa, ka netiešais pircējs ir iegādājies preces vai pakalpojumus, uz kuriem attiecas pārkāpums, vai ir iegādājies preces vai pakalpojumus, kas ir iegūti no precēm vai pakalpojumiem, uz kuriem attiecas pārkāpums, vai kas sastāv no šādām precēm vai pakalpojumiem, un ka netiešais pircējs šādas preces vai pakalpojumus ir iegādājies no tiešā pircēja vai no cita netiešā pircēja, kas piegādes ķēdē ir tieši saistīts ar atbildētāju. Nosakot pārmaksas apmēru, valsts tiesai tai izskatāmajā strīdā vajadzētu būt pilnvarotai aplēst, kāda daļa no pārmaksas ir pārlikta uz netiešo pircēju līmeni. ▐

(32)    Konkurences tiesību pārkāpumi bieži skar preču vai pakalpojumu pārdošanas nosacījumus un cenu un rada pārmaksu un citu kaitējumu pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu klientiem. Pārkāpums var arī skart piegādes pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam (piemēram, ja pircējs ir kartelis). Attiecīgi būtu piemērojama šī direktīva un jo īpaši noteikumi par pārmaksas pārlikšanu.

(33)    Zaudējumu atlīdzināšanas prasības var celt gan cietušās personas, kas iegādājušās preces vai pakalpojumus no pārkāpumu izdarījušā uzņēmuma, gan pircēji, kas atrodas tālāk piegādes ķēdē. Lai veicinātu šādu saistītu tiesvedību rezultātā pasludināto spriedumu konsekvenci un tādējādi novērstu, ka kaitējums, ko radījis valsts vai Savienības konkurences tiesību pārkāpums, netiek pilnībā atlīdzināts vai ka pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam tiek prasīts atlīdzināt kaitējumu, kurš faktiski nav nodarīts, valstu tiesām, ciktāl tas ir atļauts saskaņā ar Savienības un valstu tiesībām, būtu pienācīgi jāņem vērā saistītās prasības un tajās pasludinātie spriedumi, īpaši tad, ja tajos konstatēts, ka pārlikšana ir pierādīta. Tas nedrīkstētu skart pamattiesības uz aizstāvību un efektīvu tiesisko aizsardzību un tiesības uz taisnīgu tiesu personām, kuras nav puses šajos tiesas procesos. Visas šādas prasības, kuras tiek izskatītas dažādu dalībvalstu tiesās, var uzskatīt par saistītām Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012(8) 30. panta nozīmē. Saskaņā ar minēto pantu visas dalībvalstu tiesas, izņemot tiesu, kurā pirmajā celta prasība, var apturēt tiesvedību vai noteiktos apstākļos — atteikties no jurisdikcijas.

(34)    Lai varētu saņemt zaudējumu atlīdzinājumu, cietušajai personai, kura ir pierādījusi tai nodarītu kaitējumu konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā, vēl ir jāpierāda kaitējuma apmērs. Konkurences pārkāpuma radīta kaitējuma apmēra noteikšana ir process, kurā ir nepieciešams daudz faktu un var nākties izmantot sarežģītus ekonomikas modeļus. Tas bieži ir ļoti dārgs process un cietušajām personām ir saistīts ar grūtībām iegūt prasījumu pamatošanai nepieciešamos datus. Tādējādi konkurences pārkāpuma radīta kaitējuma apmēra noteikšana var būt nozīmīgs šķērslis, kas liedz cietušajām personām saņemt zaudējumu atlīdzinājumu par nodarīto kaitējumu. Būtu jāļauj dalībvalstīm pašām pieņemt noteikumus par to, kā ir nosakāms kopējais kaitējuma apmērs. Lai garantētu, ka noteikumi ir skaidri un situācija ir prognozējama, Komisijai būtu jāsniedz papildu norādījumi Savienības līmenī.

(35)    Lai novērstu ▐ dažas no problēmām, kas ir saistītas ar konkurences pārkāpuma radītā kaitējuma apmēra noteikšanu, vajadzētu piešķirt valstu tiesām pilnvaras konstatēt kaitējuma faktu un noteikt kaitējuma apmēru, ņemot vērā pušu sniegtos pierādījumus.

(36)    Tā kā nav Savienības līmeņa noteikumu par konkurences tiesību pārkāpuma radītā kaitējuma apmēra noteikšanu, katras dalībvalsts tiesību sistēmas un valsts tiesu ziņā ir noteikt, kādas prasības cietušajai personai jāizpilda, lai pierādītu tai nodarītā kaitējuma apmēru, cik precīzi jāpierāda šis apmērs, kādas metodes var izmantot, lai noteiktu attiecīgo summu, un kādas ir sekas, ja persona nespēj pilnībā izpildīt noteiktās prasības. Tomēr šīs valsts līmeņa prasības nedrīkstētu būt mazāk labvēlīgas nekā prasības, kas piemērojamas līdzīgām valstī celtām prasībām (līdzvērtīguma princips), un to dēļ nedrīkstētu būt praktiski neiespējami vai pārāk sarežģīti īstenot Savienības tiesību aktos noteiktās tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanu (efektivitātes princips). Saistībā ar šo būtu jāņem vērā iespējamā informācijas asimetrija starp personām un tas, ka kaitējuma apmēra noteikšanas nolūkā ir jāvērtē, kā attiecīgais tirgus būtu attīstījies, ja nebūtu izdarīts pārkāpums. Veikt šo novērtējumu nozīmē veikt salīdzinājumu ar situāciju, kas pēc definīcijas ir hipotētiska, tāpēc tas nekad nevar būt pilnīgi precīzs. Tādēļ ir lietderīgi pilnvarot valstu tiesas izteikt konkurences tiesību pārkāpuma radītā kaitējuma apmēru aplēses veidā. Dalībvalstis nodrošina, lai valstu konkurences iestādes pēc attiecīga pieprasījuma sniegtu norādījumus attiecībā uz to, kā ir nosakāms kopējais kaitējuma apmērs.

(37)    Būtu jāveicina, lai cietušās personas un pārkāpumu izdarījušie uzņēmumi vienotos par atlīdzinājumu par konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā nodarītu kaitējumu, izmantojot strīdu izšķiršanas mehānismus vienošanās ceļā, piemēram, ārpustiesas izlīgumu, šķīrējtiesu un mediāciju. Ja iespējams, šai strīdu izšķiršanai vienošanās ceļā būtu jāaptver pēc iespējas vairāk cietušo personu un pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu. Tādēļ šīs direktīvas noteikumi par strīdu izšķiršanu vienošanās ceļā tiecas veicināt šādu mehānismu izmantošanu un palielināt to efektivitāti.

(38)    Noilguma termiņi prasības celšanai par zaudējumu atlīdzināšanu var būt tādi, ka cietušajām personām un pārkāpumu izdarījušajiem uzņēmumiem nav pietiekami daudz laika, lai vienotos par maksājamo atlīdzinājumu. Lai abām pusēm patiesi būtu iespēja panākt strīda risinājumu vienošanās ceļā pirms prasības celšanas valsts tiesā, noilguma termiņa tecējums ir jāaptur uz laiku, kamēr notiek strīda izšķiršana vienošanās ceļā.

(39)    Turklāt, ja puses nolemj izšķirt strīdu vienošanās ceļā pēc tam, kad valsts tiesā ir celta zaudējumu atlīdzināšanas prasība par to pašu prasījumu, attiecīgajai tiesai vajadzētu būt iespējai apturēt tiesvedību uz laiku, kamēr notiek šā strīda izšķiršana vienošanās ceļā. Apsverot to, vai apturēt tiesvedību, valsts tiesai būtu jāņem vērā intereses nodrošināt ātru procedūru.

(40)    Lai veicinātu izlīgumu vienošanās ceļā, pārkāpumu izdarījušais uzņēmums, kurš atlīdzina zaudējumus, risinot strīdu vienošanās ceļā, salīdzinājumā ar līdzvainīgajiem uzņēmumiem nedrīkstētu nonākt sliktākā stāvoklī nekā tad, ja izlīgums nebūtu panākts. Tā varētu notikt, ja izlīgumā iesaistītais pārkāpējs pat pēc šā izlīguma panākšanas joprojām būtu pilnā mērā solidāri atbildīgs par pārkāpuma rezultātā nodarīto kaitējumu. Tādēļ izlīgumā iesaistītajam pārkāpējam principā nevajadzētu veikt iemaksu līdz ar izlīgumā neiesaistītajiem līdzvainīgajiem pārkāpējiem, kad tie atlīdzina zaudējumus cietušajai personai, ar kuru pirmais pārkāpējs iepriekš panācis izlīgumu. Šis noteikums par iemaksas neveikšanu vienlaikus nozīmē, ka cietušās personas prasījums tiek samazināts par izlīgumā iesaistītā pārkāpēja nodarītā kaitējuma daļu. Šī daļa būtu nosakāma saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem, kurus izmanto, lai noteiktu iemaksu starp uzņēmumiem, kas izdarījuši pārkāpumu ▐. Ja prasījumu nesamazinātu, izlīgums nepamatoti ietekmētu pārkāpējus, kuri šajā izlīguma nav piedalījušies. Izlīgumā iesaistītajam pārkāpējam tomēr būtu jāmaksā zaudējumu atlīdzinājums, ja tā ir vienīgā iespēja, kā cietušajai personai saņemt pilnīgu atlīdzinājumu.

(41)    Prasot izlīgumā iesaistītajiem līdzvainīgajiem pārkāpējiem veikt iemaksu tādu zaudējumu atlīdzināšanai, kurus vēlāk sedz izlīgumā neiesaistītie līdzvainīgie pārkāpēji, valsts tiesai būtu jāņem vērā zaudējumi, kuri jau atlīdzināti saskaņā ar izlīgumu vienošanās ceļā, paturot prātā, ka ne visi līdzvainīgie pārkāpēji noteikti ir vienādā mērā iesaistīti pārkāpumā, ņemot vērā visu tā materiālo, temporālo un ģeogrāfisko tvērumu.

(42)    Šajā direktīvā ir ievērotas ▐ Hartā atzītās pamattiesības un principi.

(43)    Tā kā šīs direktīvas mērķus, proti, ieviest noteikumus, kuri reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, lai nodrošinātu LESD 101. un 102. panta pilnvērtīgu īstenošanu un iekšējā tirgus pienācīgu darbību uzņēmumu un patērētāju labā, dalībvalstis pašas nevar pietiekami labi sasniegt ▐, bet, ņemot vērā prasību par LESD 101. un 102. panta efektīvu un konsekventu piemērošanu, tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var veikt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīva paredzēti vienīgi tie pasākumi, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(44)    Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem(9) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(44a)  Tā kā šīs direktīvas dēļ daudzām dalībvalstīm nāksies būtiski mainīt savus tiesību aktus, kas piemērojami tiesvedībai civillietās, sevišķi attiecībā uz pierādījumu atklāšanu, būtu jānosaka atbilstoša pārejas kārtība, kādā tiesas izskatītu zaudējumu atlīdzināšanas prasījumus, saistībā ar kuriem tiesvedība sākta pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā. Tādēļ tiesību, normatīvie un administratīvie akti, kurus dalībvalstis pieņems, lai transponētu šo direktīvu, būtu jāpiemēro tikai tām prasībām, kas valsts tiesā ir celtas pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I NODAĻA

DARBĪBAS JOMA UN DEFINĪCIJAS

1. pants

Direktīvas darbības joma

1.          Šajā direktīvā ir paredzēti atsevišķi noteikumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka ikviena persona, kurai ir nodarīts kaitējums, jo uzņēmums vai uzņēmumu grupa ir pārkāpusi LESD 101. vai 102. pantu vai valsts konkurences tiesības, var efektīvi īstenot tiesības pieprasīt no attiecīgā uzņēmuma vai grupas pilnīgu atlīdzinājumu par šo kaitējumu. Tajā ir paredzēti arī noteikumi, ar kuriem veicina godīgu konkurenci iekšējā tirgū un likvidē šķēršļus iekšējā tirgus pienācīgai darbībai, visā Savienībā nodrošinot līdzvērtīgu aizsardzību ikvienai personai, kurai nodarīts šāds kaitējums.

2.          Šajā direktīvā ir paredzēti arī noteikumi, lai nodrošinātu koordināciju starp konkurences noteikumu īstenošanu, ko veic konkurences iestādes, un šo noteikumu īstenošanu zaudējumu atlīdzināšanas prasībās, kas celtas valstu tiesās.

2. pants

Tiesības uz pilnīgu atlīdzinājumu

1.          Dalībvalstis nodrošina, lai ▌ persona, kurai nodarīts kaitējums Savienības vai valsts konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā, varētu pieprasīt un saņemt pilnīgu atlīdzinājumu par šo kaitējumu.

2.          Pilnīgs atlīdzinājums nozīmē, ka ▌ personai, kurai nodarīts kaitējums, tiek nodrošināts tāds stāvoklis, kādā tā būtu bijusi, ja pārkāpums nebūtu izdarīts. ▌ Tas ietver atlīdzinājumu par faktiskajiem zaudējumiem un negūto peļņu un procentu maksājumus ▌.

2.a        Pilnīgs atlīdzinājums neietver citus zaudējumu atlīdzināšanas veidus, piemēram, zaudējumu atlīdzināšanu sodīšanas nolūkā, vairākkārtēju zaudējumu atlīdzināšanu un sankcijas, kuru rezultātā tiek piešķirts pārāk liels atlīdzinājums.

3.          Dalībvalstis nodrošina, ka cietušās personas var efektīvi īstenot savas tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu.

3.a        Kopējais samaksāto naudas sodu un zaudējumu atlīdzinājuma apjoms nav atkarīgs no tā, vai konkurences iestādes prasība ir celta ātrāk vai vēlāk par privātpersonas prasību. Konkurences iestādes nodrošina, lai kopējais samaksāto naudas sodu un zaudējumu atlīdzinājuma apjoms būtu saistīts, piemēram, atliekot daļu no naudas soda, ja ir sagaidāms, ka tiks iesniegta pakārtota prasība. Tomēr dalībvalstis nodrošina, lai tā rezultātā neveidotos situācija, kurā pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam ilgstoši nav skaidrības par galīgo izlīgumu, un lai nebūtu skartas privātpersonu un uzņēmumu tiesības saņemt atlīdzinājumu par tiem nodarīto kaitējumu.

3. pants

Efektivitātes un līdzvērtīguma principi

Dalībvalstis nodrošina, ka visi valsts noteikumi un procedūras attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanas prasībām ir izstrādāti un tiek piemēroti tā, lai garantētu, ka ikviena cietusī persona var efektīvi īstenot Savienības līmeņa tiesības uz pilnīgu atlīdzinājumu par konkurences tiesību pārkāpuma radītu kaitējumu. Valstu noteikumi un procedūras attiecībā uz prasībām atlīdzināt zaudējumus, ko radījuši LESD 101. vai 102. panta pārkāpumi, nedrīkst būt cietušajām personām mazāk labvēlīgi nekā noteikumi un procedūras, kuri reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības, kas celtas par valsts tiesību aktu pārkāpumiem.

4. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

(1)         „konkurences tiesību pārkāpums” ir LESD 101. vai 102. panta vai valsts konkurences tiesību ▌ pārkāpums;

(2)         „valsts konkurences tiesības” ir valstu tiesību aktu noteikumi, kuru galvenais mērķis ir tāds pats kā LESD 101. un 102. pantam un kurus piemēro vienā un tajā pašā lietā paralēli Savienības konkurences tiesībām saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 3. panta 1. punktu, bet tie nav valstu tiesību aktu noteikumi, ar kuriem fiziskām personām tiek piemērots kriminālsods, ja vien šāds sods nav konkurences tiesību īstenošanas līdzeklis;

(3)         „zaudējumu atlīdzināšanas prasība” ir prasība saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar kuru cietusī persona valsts tiesā ceļ zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu, un tā var būt arī prasība, ar kuru zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu valsts tiesā ceļ persona, kura rīkojas vienas vai vairāku cietušo personu vārdā, ja valsts tiesību aktos ir paredzēta šāda iespēja;

(4)         „zaudējumu atlīdzināšanas prasījums” ir prasījums saņemt atlīdzinājumu par kaitējumu, ko radījis konkurences tiesību pārkāpums;

(5)         „cietusī persona” ir ikviena persona, kurai konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā ir nodarīts kaitējums;

(6)         „valsts konkurences iestāde” ir iestāde, kuru dalībvalsts saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 35. pantu norīkojusi kā atbildīgo par konkurences tiesību piemērošanu;

(7)         „konkurences iestāde” ir Komisija vai valsts konkurences iestāde;

(8)         „valsts tiesa” jeb „tiesa” ir ikviena dalībvalsts tiesa Līguma 267. panta nozīmē;

(9)         „pārsūdzības tiesa” ir valsts tiesa, kas ir pilnvarota pārskatīt valsts konkurences iestādes lēmumus un šajā kontekstā var būt pilnvarota arī konstatēt konkurences tiesību pārkāpumus;

(10)       „nolēmums par pārkāpumu” ir konkurences iestādes lēmums vai pārsūdzības tiesas nolēmums, ar kuru konstatēts konkurences tiesību pārkāpums;

(11)       „galīgs nolēmums par pārkāpumu” ir tāds ▌ nolēmums par pārkāpumu, kas ▌ nav pārsūdzams;

(12)       „kartelis” ir divu vai vairāku horizontālu konkurentu saskaņota darbība tirgū, lai gūtu lielāku peļņu, nekā tas iespējams normālas konkurences apstākļos, vai neļautu iegūt tirgus daļu uzņēmumiem, kuri darbojas parastos tirgus apstākļos, šajā nolūkā cita starpā īstenojot tādu praksi kā iepirkuma vai pārdošanas cenu vai citu tirdzniecības nosacījumu noteikšana vai koordinēšana, ļaunprātīga licencēšanas prakse, ražošanas vai pārdošanas kvotu sadale, tirgu un klientu sadale, tostarp veicot mahinācijas ar cenu piedāvājumu, importa vai eksporta ierobežošana ▌ vai pret konkurenci vērstas darbības attiecībā uz citiem konkurentiem;

(13)       „iecietības programma” ir programma, kura tiek īstenota, lai piemērotu LESD 101. pantu vai tam atbilstošos valsts tiesību aktu noteikumus, un saskaņā ar kuru slepena karteļa dalībnieks neatkarīgi no citiem kartelī iesaistītajiem uzņēmumiem sadarbojas ar konkurences iestādi tās izmeklēšanā, brīvprātīgi sniedzot sev zināmo informāciju par karteli un savu lomu tajā, pretī saņemot atbrīvojumu no kartelim piemērojamā naudas soda vai šā naudas soda samazinājumu;

(14)       „iecietības programmas ietvaros sniegta ▐ liecība” ir uzņēmuma vai tā vārdā brīvprātīgi sniegta mutiska vai rakstiska informācija konkurences iestādei vai šādas informācijas ieraksts, kurā apraksta uzņēmuma rīcībā esošo informāciju par ▐ karteli un šā uzņēmuma lomu tajā un kura speciāli sagatavota iesniegšanai attiecīgajā iestādē, lai saņemtu atbrīvojumu no naudas soda vai naudas soda samazinājumu saskaņā ar iecietības programmu saistībā ar LESD 101. panta vai atbilstīgo valsts tiesību aktu noteikumu piemērošanu; šis jēdziens neattiecas uz dokumentiem vai informāciju, kas pastāv neatkarīgi no konkurences iestādes procedūras („iepriekšpastāvējusi informācija”);

(15)       „izlīguma iesniegums” ir uzņēmuma vai tā vārdā brīvprātīgi sniegta informācija konkurences iestādei, kurā uzņēmums atzīst savu dalību konkurences tiesību ▌ pārkāpumā un savu atbildību par šo pārkāpumu un kura speciāli sagatavota kā oficiāls iestādei adresēts pieprasījums piemērot paātrināto procedūru;

(16)       „pārmaksa” ir ▌ starpība starp konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā faktiski samaksāto cenu un cenu, kāda pastāvētu, ja šāda pārkāpuma nebūtu bijis;

(17)       „izlīgums vienošanās ceļā” ir vienošanās, saskaņā ar kuru zaudējumi tiek atlīdzināti, pamatojoties uz strīda izšķiršanu vienošanās ceļā;

(17a)     „tiešais pircējs” ir konkurences noteikumu pārkāpēja uzņēmuma tiešais pircējs;

(17b)     „netiešais pircējs” ir pircējs, kas iegādājies konkurences noteikumu pārkāpēja uzņēmuma produktus vai pakalpojumus , bet ne tieši no pārkāpēja uzņēmuma.

II NODAĻA

PIERĀDĪJUMU ATKLĀŠANA

5. pants

Pierādījumu atklāšana

1.          Dalībvalstis nodrošina, ka tiesvedībā, kas saistīta ar Savienības dalībvalsts tiesā celtu zaudējumu atlīdzināšanas prasību, pēc prasītāja pieprasījuma, kurš iesniedzis argumentētu pamatojumu, kas ietver prasītājam pieejamus faktus un pierādījumus, kuri pietiekami ticami pamato viņa zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu, valstu tiesas var izprasīt no atbildētāja vai trešās personas attiecīgos pierādījumus ▐, ievērojot šajā nodaļā paredzētos nosacījumus. Dalībvalstis nodrošina, ka tiesas pēc atbildētāja pieprasījuma var izprasīt pierādījumus arī no prasītāja vai trešās personas.

Šis punkts neskar ▐ Regulā (EK) Nr. 1206/2001 noteiktās valstu tiesu tiesības un pienākumus.

1.a        Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas izprasa pierādījumus no valsts konkurences iestādes gadījumā, ja atbildētājs nav sniedzis prasītos pierādījumus.

2.          Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas var izprasīt konkrētus otras puses vai trešās personas rīcībā esošos pierādījumus vai pierādījumu kategorijas, kas definētas tik precīzi un šauri, cik vien iespējams, pamatojoties uz argumentētajā pamatojumā reāli pieejamiem faktiem, un kas ir vajadzīgas, lai noteiktu nodarītā kaitējuma apmēru saskaņā ar 2. pantu.

3.          Dalībvalstis nodrošina, lai valstu tiesas izprasītu pierādījumus tiktāl, cik tas ir samērīgi un ir saistīts ar Savienībā iesniegtu zaudējumu atlīdzināšanas prasību. Lai noteiktu, vai puses pieprasījums atklāt pierādījumus ir samērīgs, valstu tiesas apsver ar tiem saistītās sabiedrības intereses un visu attiecīgo privātpersonu un trešo personu likumīgās intereses. Tās jo īpaši apsver:

(a)     varbūtību, ka iespējamais konkurences tiesību pārkāpums ir reāli noticis;

(aa)     nepieciešamību garantēt konkurences tiesību efektīvu īstenošanu publisko tiesību jomā;

(b)       pierādījumu atklāšanas apjomu un izmaksas, īpaši attiecīgajām trešām personām, arī tādēļ, lai nepieļautu „informācijas medības”;

(c)       to, vai atklājamie pierādījumi ietver konfidenciālu informāciju, īpaši par trešām personām, un kārtību šādas konfidenciālas informācijas aizsardzībai; un

(d)       gadījumos, kad konkurences tiesību pārkāpumu izmeklē vai ir izmeklējusi konkurences iestāde,— vai pieprasījums ir konkrēti formulēts attiecībā uz to dokumentu raksturu, priekšmetu vai saturu ▐, kuri iesniegti konkurences iestādei vai tiek turēti konkurences iestādes lietas materiālos.

4.          Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesām ir pilnvaras izprasīt būtiskus pierādījumus, kuri satur konfidenciālu informāciju, ja tās uzskata, ka tas ir būtiski attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanas prasību. Dalībvalstis nodrošina, ka, izprasot šādu informāciju, valstu tiesu rīcībā ir efektīvi pasākumi šādas informācijas ▐ aizsardzībai ▐.

5.          Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas, izprasot pierādījumus, garantē iespēju pilnībā īstenot profesionālās likumīgās privilēģijas saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem.

Uzņēmumu vēlme izvairīties no zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kas tiek celtas pēc konkurences tiesību pārkāpuma izdarīšanas, nav uzskatāma par aizsardzības vērtu interesi.

5.a        Dalībvalstis nodrošina, lai valsts tiesa vispirms uzklausītu ieinteresētās puses, kuru rīcībā ir dokumenti, ko pieprasīts atklāt, un tikai pēc tam saskaņā ar šo pantu izprasītu no attiecīgajiem dokumentiem iegūtu informāciju.

6.          Dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja to tiesām ir pilnvaras izprasīt pierādījumus, neuzklausot personu, no kuras pierādījumi tiek prasīti, sodu par šāda rīkojuma neievērošanu nevar piemērot, kamēr šā rīkojuma adresātam nav bijusi iespēja būt uzklausītam valsts tiesā.

7.          Pierādījumi ietver visus pierādījumu veidus, kādi ir pieļaujami valsts tiesā, kurā celta prasība, jo īpaši dokumentus un visus citus priekšmetus, kas satur informāciju neatkarīgi no attiecīgā datu nesēja veida.

8.          Neskarot 4. punktā noteikto pienākumu un 6. pantā noteiktos ierobežojumus, šis pants dalībvalstīm neliedz saglabāt vai ieviest noteikumus, kas paredz pierādījumu plašāku atklāšanu.

6. pants

Konkurences iestādes lietas materiālos iekļautu pierādījumu atklāšana

1.          Dalībvalstis nodrošina, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasību nolūkiem gadījumos, kad valstu tiesas ▐ izprasa konkurences iestādes lietas materiālos iekļautus pierādījumus, papildus 5. pantā paredzētajiem noteikumiem piemēro turpmāk izklāstītos noteikumus.

Šī nodaļa ir piemērojama, neskarot Savienības tiesību aktu noteikumus, kuri reglamentē dokumentu pieejamību, un šiem noteikumiem atbilstošo praksi.

1.a        Nosakot, cik samērīgi būtu izprasīt informāciju saskaņā ar 5. panta 3. punktā noteiktajiem kritērijiem, valstu tiesas izvērtē, vai tas ir konkrēti formulēts pieprasījums attiecībā uz dokumentu raksturu, priekšmetu vai saturu, nevis vispārīgi formulēts pieprasījums atklāt konkurences iestādei iesniegtus dokumentus, un vai puse, kura pieprasa atklāt informāciju, to dara saistībā ar valsts tiesā celtu zaudējumu atlīdzināšanas prasību.

Nosakot, cik samērīgi būtu izprasīt pierādījumus saskaņā ar šā panta 2. un 2.a punktu, valstu tiesas izvērtē nepieciešamību garantēt konkurences tiesību efektīvu īstenošanu publisko tiesību jomā.

2.          ▐ Valstu tiesas var izprasīt turpmāk minēto kategoriju pierādījumus tikai pēc tam, kad konkurences iestāde ir atbilstošā kārtībā slēgusi savu procedūru ▐:

(a)       informācija, kuru kāda fiziskā vai juridiskā persona sagatavojusi speciāli konkurences iestādes procedūras nolūkā;

(b)       informācija, kuru konkurences iestāde ir sagatavojusi un nosūtījusi pusēm, īstenojot savu procedūru;

(ba)     atsauktie piedāvājumi panākt izlīgumu vienošanās ceļā.

2.a        Parasti valstu tiesas neizprasa no puses vai trešās personas nevienu no turpmāk minētajām pierādījumu kategorijām:

(a)       iecietības programmas ietvaros sniegtas liecības; vai

(b)       izlīguma iesniegumi.

2.b        Ja prasītājs ir iesniedzis reāli pieejamus faktus un pierādījumus, kas sniedz ticamu pamatu uzskatīt, ka daži konkurences iestādes lietas materiālos iekļautajos dokumentos pieejamie dati un informācija, kuru citādi nav iespējams sniegt, ir obligāti nepieciešami, lai prasītājs noteiktu tam nodarītā kaitējuma apmēru un pamatotu savu prasījumu, un ja prasītājs ir prima facie pienācīgi pamatojis savus argumentus, valstu tiesas, neskarot šā panta un 5. panta noteikumus, var:

(a)       iegūt un analizēt šādu dokumentu;

(b)       uzklausīt ieinteresētās puses, kuru rīcībā ir šāds dokuments; un

(c)       izprasīt tos datus vai attiecīgā dokumenta daļas, bez kurām nav iespējams nodrošināt prasītājam minētajā nolūkā vajadzīgo informāciju, ar attiecīgiem nosacījumiem, kas garantē sabiedrības interešu un konfidenciālas informācijas aizsardzību.

3.          Konkurences iestādes lietas materiālos esošos pierādījumus, kuri neietilpst nevienā no šajā pantā ▐ minētajām kategorijām, zaudējumu atlīdzināšanas prasības ietvaros var izprasīt jebkurā laikā, neskarot šā panta noteikumus.

3.a        Dalībvalstis nodrošina, lai valsts tiesa vispirms uzklausītu konkurences iestādes vai ieinteresētās puses, kuru rīcībā ir zaudējumu atlīdzināšanas prasībai svarīgs dokuments, un tikai pēc tam saskaņā ar šo pantu izprasītu šādu dokumentu vai no tā iegūtu informāciju.

7. pants

Ierobežojumi tādu pierādījumu izmantošanai, kuri iegūti, izmantojot vienīgi piekļuvi konkurences iestādes lietas materiāliem

2.          Dalībvalstis nodrošina, ka pierādījumi, kuri uzskaitīti 6. panta 2. punktā ▐ un kurus fiziska vai juridiska persona ieguvusi, izmantojot vienīgi piekļuvi konkurences iestādes lietas materiāliem, īstenojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 27. pantā vai atbilstīgos valsts tiesību noteikumos paredzētās tiesības, zaudējumu atlīdzināšanas prasībās nav pieļaujami, kamēr konkurences iestāde nav slēgusi savu procedūru vai pieņēmusi Regulas (EK) Nr. 1/2003 5. pantā vai III nodaļā minēto lēmumu.

3.          Dalībvalstis nodrošina, ka pierādījumus, ko fiziska vai juridiska persona ieguvusi, izmantojot vienīgi piekļuvi konkurences iestādes lietas materiāliem, īstenojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 27. pantā vai atbilstīgos valsts tiesību noteikumos paredzētās tiesības uz aizstāvību, un kas nav nepieļaujami saskaņā ar šā panta 2. punktu, zaudējumu atlīdzināšanas prasībā var izmantot tikai šī persona vai fiziskā vai juridiskā persona, kura ir tās tiesību pārņēmēja, tostarp persona, kas pārņēmusi tās prasījumu.

8. pants

Sankcijas

1.          Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas efektīvi piemēro sankcijas pusēm, trešām personām un to juridiskajiem pārstāvjiem, ja tie:

(a)       nepilda vai atsakās pildīt valsts tiesas prasību atklāt pierādījumus;

(b)       iznīcina būtiskus pierādījumus, ja ▐:

i)       puse, kas iznīcinājusi pierādījumus, bija vai iepriekš ir bijusi puse konkurences iestādes procedūrā saistībā ar rīcību, kas ir zaudējumu atlīdzināšanas prasības pamatā; vai

ii)      puse, kas iznīcinājusi pierādījumus, zināja vai, saprātīgi pieņemot, tai vajadzēja zināt, ka valsts tiesā ir celta zaudējumu atlīdzināšanas prasība un attiecīgie pierādījumi ir būtiski, lai pamatotu zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu vai aizstāvību pret šo prasījumu; vai

iii)     puse, kas iznīcinājusi pierādījumus, zināja, ka attiecīgie pierādījumi ir būtiski, lai izskatītu esošās vai iespējamās zaudējumu atlīdzināšanas prasības, kuras cēlusi šī puse vai kuras celtas pret to;

(c)       nepilda vai atsakās pildīt pienākumus, kas uzlikti ar valsts tiesas izdotu rīkojumu par konfidenciālas informācijas aizsardzību; vai

(d)       ļaunprātīgi izmanto šajā nodaļā paredzētās tiesības saistībā ar pierādījumu atklāšanu un attiecīgi iegūtos pierādījumus un informāciju, jo īpaši tad, ja pierādījumu atklāšanas rezultātā iegūtā informācija ir paziņota trešām personām vai izmantota citā tiesvedībā, pārkāpjot 5. panta 2. punkta bb) apakšpunktu.

2.          Dalībvalstis nodrošina, ka sankcijas, ko var noteikt valstu tiesas, ir efektīvas, samērīgas un preventīvas. Ciktāl tas attiecas uz puses rīcību zaudējumu atlīdzināšanas tiesvedībā, sankcijas, ko valstu tiesas var izmantot, ietver iespēju izdarīt tādus nelabvēlīgus secinājumus kā pieņemt, ka attiecīgais jautājums ir pierādīts, vai pilnībā vai daļēji noraidīt prasījumus un aizstāvību, un iespēju piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III NODAĻA

VALSTU NOLĒMUMU SPĒKS, NOILGUMA TERMIŅI UN SOLIDĀRA ATBILDĪBA

9. pants

Valstu nolēmumu spēks

Dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja valstu tiesas zaudējumu atlīdzināšanas prasībās atbilstoši Līguma 101. vai 102. pantam vai valstu konkurences tiesībām lemj par nolīgumiem, lēmumiem vai darbībām, uz kurām jau attiecas galīgs valsts konkurences iestādes lēmumus vai valsts tiesas nolēmums par pārkāpumu, šīs tiesas nevar pieņemt nolēmumus, kas ir pretrunā šādam konkurences tiesību pārkāpuma konstatējumam. Šis pienākums neskar Līguma 267. pantā noteiktās tiesības un pienākumus, tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību un uz taisnīgu tiesu un tiesības uz aizstāvību saskaņā ar Hartas 47. un 48. pantu, kā arī tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu.

10. pants

Noilguma termiņi

1.          Dalībvalstis saskaņā ar šo pantu paredz noteikumus, kas piemērojami noilguma termiņiem zaudējumu atlīdzināšanas prasību celšanai. Minētajos noteikumos paredz, kad sāk skaitīt noilguma termiņu, kāds ir šis termiņš un kādos apstākļos noilguma termiņa tecējumu var pārtraukt vai apturēt.

2.          Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņu sāk skaitīt ne vēlāk kā nākamajā dienā pēc tam, kad cietusī persona uzzinājusi vai var pamatoti uzskatīt, ka tā uzzinājusi:

(a)    par rīcību, kas ir konkurences tiesību pārkāpuma priekšmets;

(b)    to, ka šāda rīcība kvalificējama kā ▐ konkurences tiesību pārkāpums;

(c)    to, ka konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā tai ir nodarīts kaitējums; un

(d)    ▐ pārkāpēja uzņēmuma identitāti.

3.          Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņu nesāk skaitīt pirms dienas, kurā izbeigts ilgstošs vai atkārtots konkurences tiesību pārkāpums.

4.          Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņš zaudējumu atlīdzināšanas prasību celšanai ir vismaz pieci gadi.

5.          Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņa skaitīšanu aptur, ja konkurences iestāde attiecībā uz konkurences tiesību pārkāpumu, uz kuru attiecas zaudējumu atlīdzināšanas prasība, veic izmeklēšanu vai procesuālu darbību. Apturējums beidzas agrākais divus gadus pēc tam, kad nolēmums, ar kuru ir slēgta procedūra par konkurences tiesību faktisku vai iespējamu pārkāpumu, ir kļuvis galīgs ▐.

11. pants

Solidāra atbildība

1.          Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmumi, kuri, rīkojoties kopīgi, ir pārkāpuši konkurences tiesības, ir solidāri atbildīgi par konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā nodarīto kaitējumu: katram no šiem uzņēmumiem ir pienākums atlīdzināt kaitējumu pilnā apmērā, un cietušajai personai ir tiesības pieprasīt pilnīgu atlīdzinājumu no jebkura no šiem uzņēmumiem, līdz tā ir saņēmusi pilnīgu atlīdzinājumu.

Ja tas ir mazais vai vidējais uzņēmums atbilstoši Komisijas Ieteikumā C(2003)1422(10) iekļautajai definīcijai, kas nav izraisījis vai provocējis vēl kādu konkurences tiesību pārkāpumu, kurā vainojams cits uzņēmums, un kas ir pierādījis, ka tā nodarījums nav radījis vairāk kā 5 % no kopējā kaitējuma apmēra, tas ir atbildīgs tikai pret saviem tiešajiem un netiešajiem pircējiem.

2.          Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmums, kuram konkurences iestāde iecietības programmas ietvaros ir piešķīrusi atbrīvojumu no naudas soda, ir atbildīgs pret cietušajām personām, kas nav tā tiešie vai netiešie pircēji vai piegādātāji, vienīgi tad, ja šīs cietušās personas pierāda, ka tās nevar saņemt pilnīgu atlīdzinājumu no pārējiem uzņēmumiem, kuri piedalījās tajā pašā konkurences tiesību pārkāpumā.

3.          Dalībvalstis nodrošina, ka pārkāpumu izdarījušais uzņēmums var saņemt iemaksu no jebkura cita pārkāpumu izdarījušā uzņēmuma, šīs iemaksas summu nosakot atbilstoši to relatīvajai atbildībai par konkurences tiesību pārkāpuma radīto kaitējumu. Uzņēmumam, kuram konkurences iestāde iecietības programmas ietvaros ir piešķīrusi atbrīvojumu no naudas soda, iemaksas summa nepārsniedz apmēru, kādā tas nodarījis kaitējumu saviem tiešajiem vai netiešajiem pircējiem vai piegādātājiem.

4.          Dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja konkurences tiesību pārkāpums ir radījis kaitējumu citām cietušajām personām, nevis pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu tiešajiem vai netiešajiem pircējiem vai piegādātājiem, atbrīvojuma saņēmēja iemaksas summu nosaka atbilstoši tā relatīvajai atbildībai par attiecīgo kaitējumu.

IV NODAĻA

PĀRMAKSAS PĀRLIKŠANA

12. pants

Pārlikšanas izmantošana aizstāvībai

1.          Dalībvalstis nodrošina, ka atbildētājs zaudējumu atlīdzināšanas prasībā savai aizstāvībai pret zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu var atsaukties uz to, ka prasītājs visu konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā radušos pārmaksu vai tās daļu ir pārlicis uz citām personām, ja vien prasītājam nodarītais kaitējums nav saistīts ar negūto peļņu. Pienākums pierādīt, ka pārmaksa ir pārlikta, ir atbildētājam, kurš var pamatoti pieprasīt, lai prasītājs atklātu informāciju. Atbildētājam nav jāmaksā vairāk par summu, kas atbilst kopējam pārkāpuma rezultātā nodarītā kaitējuma apmēram.

1.a        Dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesai ir pilnvaras noteikt, cik liela minētās pārmaksas daļa ir pārlikta.

2.          Atbildētājs nevar izmantot 1. punktā minēto aizstāvību, ja pārmaksa pārlikta uz tādām personām piegādes ķēdes nākamajā posmā, kuras juridiski nevar pieprasīt atlīdzinājumu par tām nodarīto kaitējumu.

13. pants

Netiešie pircēji

1.          Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad zaudējumu atlīdzināšanas prasībā zaudējumu atlīdzināšanas prasījuma pastāvēšana vai piešķiramā atlīdzinājuma summa ir atkarīga no tā, vai un kādā mērā pārmaksa ir pārlikta uz prasītāju, un neatkarīgi no tā, ka uzņēmējdarbības praksē cenas palielinājumu ir pieņemts pārlikt uz lejupējiem piegādes ķēdes posmiem, šīs pārlikšanas fakts un apmērs ir jāpierāda prasītājam, kurš var pamatoti pieprasīt, lai atbildētājs atklātu informāciju.

2.          Situācijā, kas minēta 1. punktā, uzskata, ka netiešais pircējs ir pierādījis, ka uz to ir pārlikta pārmaksa, ja tas pierāda, ka:

(a)         atbildētājs ir izdarījis konkurences tiesību pārkāpumu;

(b)         konkurences tiesību pārkāpums atbildētāja tiešajam klientam ir radījis pārmaksu; un

(c)         tas ir iegādājies preces vai pakalpojumus, uz kuriem attiecas konkrētais konkurences tiesību pārkāpums, vai ir iegādājies preces vai pakalpojumus, kas ir iegūti no precēm vai pakalpojumiem, uz kuriem attiecas konkrētais pārkāpums, vai kas sastāv no šādiem pakalpojumiem vai precēm.

Dalībvalstis nodrošina, ka to tiesas ir pilnvarotas noteikt, cik liela pārmaksas daļa ir pārlikta uz netiešo pircēju. Valstu tiesām palīdz Komisija, sniedzot tām skaidrus, vienkāršus un vispārējus norādījumus.

Šis noteikums neskar pārkāpēja uzņēmuma tiesības pierādīt, ka pārmaksa uz netiešo pircēju nav pārlikta vai nav pārlikta pilnībā.

14. pants

Negūtā peļņa un konkurences tiesību pārkāpumi piegāžu līmenī

1.          Šīs nodaļas noteikumi neskar ▐ personas, kurai nodarīts kaitējums, tiesības pieprasīt atlīdzinājumu par negūto peļņu un par faktiskajiem zaudējumiem un tiesības pieprasīt procentu maksājumus.

2.          Dalībvalstis nodrošina, ka šajā nodaļā paredzētie noteikumi ir attiecīgi piemērojami arī tad, ja konkurences tiesību pārkāpums attiecas uz piegādēm pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam.

15. pants

Dažādos piegādes ķēdes posmos esošu prasītāju zaudējumu atlīdzināšanas prasības

1.          Dalībvalstis nodrošina, ka, novērtējot, vai ir izpildīts pierādīšanas pienākums, kas izriet no 12. un 13. panta piemērošanas, valstu tiesas, kurās celtas zaudējumu atlīdzināšanas prasības, pienācīgi ņem vērā:

(a)       zaudējumu atlīdzināšanas prasības, kuras attiecas uz vienu un to pašu konkurences tiesību pārkāpumu, bet kuras ir cēluši citos piegādes ķēdes posmos esoši prasītāji; vai

(b)       šādās prasībās pasludinātus spriedumus;

(ba)     to lietu rezultātus, kas izskatītas saistībā ar konkurences tiesību īstenošanu publisko tiesību jomā.

2.          Šis pants neskar Regulas (ES) Nr. 1215/2012 30. pantā noteiktās valstu tiesu tiesības un pienākumus.

V NODAĻA

KAITĒJUMA APMĒRA NOTEIKŠANA

16. pants

Kaitējuma apmēra noteikšana

1.          Dalībvalstis nodrošina, ka karteļa izdarītu pārkāpumu gadījumos tiek pieņemts, ka pārkāpums ir radījis kaitējumu tirgū. Pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam ir tiesības atspēkot šo pieņēmumu.

2.          Dalībvalstis nodrošina, lai kaitējuma apmēra noteikšanai nepieciešamais pierādīšanas pienākums un pierādījumu ▐ standarts nebūtu par iemeslu tam, ka ir praktiski neiespējami vai pārāk grūti īstenot ▐ tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanu. Dalībvalstis nodrošina, ka to tiesas ir pilnvarotas noteikt kaitējuma apmēru aplēses veidā, ja prasītājs pats nevar pierādīt to, cik liels kaitējums tam ir nodarīts. Konkurences iestādes pēc pieprasījuma sniedz norādījumus par to, kā noteikt kaitējuma apmēru.

VI NODAĻA

STRĪDU IZŠĶIRŠANA VIENOŠANĀS CEĻĀ

17. pants

Strīdu izšķiršanas vienošanās ceļā apturošā iedarbība

1.          Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņa skaitīšanu zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanai aptur uz laiku, kamēr notiek strīda izšķiršana vienošanās ceļā. Noilguma termiņa tecējuma apturēšana attiecas vienīgi uz pusēm, kuras ir vai bija iesaistītas strīda izšķiršanā vienošanās ceļā.

2.          Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas, kurās celta zaudējumu atlīdzināšanas prasība, var apturēt tiesvedību, ja šīs tiesvedības puses ir iesaistītas strīda izšķiršanā vienošanās ceļā par prasījumu, uz kuru attiecas minētā zaudējumu atlīdzināšanas prasība.

2.a        Saskaņā ar šā panta 2. punktu tiesvedība netiek apturēta ilgāk kā uz vienu gadu.

2.b        Pēc strīda izšķiršanas vienošanās ceļā atlīdzinājumu, kas izmaksāts pirms lēmuma pieņemšanas, konkurences iestāde var uzskatīt par kaitējumu mazinošu faktoru, nosakot naudas sodu.

18. pants

Vienošanās ceļā panāktu izlīgumu ietekme uz turpmākām zaudējumu atlīdzināšanas prasībām

1.          Dalībvalstis nodrošina, ka pēc vienošanās ceļā panākta izlīguma tajā iesaistītās cietušās personas prasījums tiek samazināts par izlīgumā iesaistītā līdzvainīgā pārkāpēja daļu kaitējumā, kas cietušajai personai nodarīts pārkāpuma rezultātā. Izlīgumā neiesaistītie līdzvainīgie pārkāpēji nevar saņemt iemaksu no izlīgumā iesaistītā līdzvainīgā pārkāpēja par prasījuma atlikušo daļu. Vienīgi tad, ja izlīgumā neiesaistītie līdzvainīgie pārkāpēji nespēj atlīdzināt zaudējumus, kuri atbilst prasījuma atlikušajai daļai, izlīgumā iesaistītajam līdzvainīgajam pārkāpējam var likt maksāt zaudējumu atlīdzinājumu izlīgumā iesaistītajai cietušajai personai, ja vien izlīgums vienošanās ceļā nav panākts ar nepārprotamu nosacījumu, ka šāda iespēja nav pieļaujama.

2.          Nosakot katra līdzvainīgā pārkāpēja iemaksu, valstu tiesas pienācīgi ņem vērā ikvienu iepriekšēju izlīgumu, kurā bijis iesaistīts attiecīgais līdzvainīgais pārkāpējs.

VII NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

19. pants

Pārskatīšana

Komisija pārskata šo direktīvu un iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu ne vēlāk kā ...* [OV, lūgums norādīt datumu — četri gadi pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas].

Attiecīgā gadījumā šim pārskatam tiek pievienots likumdošanas priekšlikums. Būtu vēlams, lai priekšlikumu Komisija sagatavotu, apsverot iespēju noteikt, ka ikviens piedāvājums vienoties par konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā nodarītu zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu, ja vien šāds piedāvājums ir izteikts, pirms konkurences iestāde ir konstatējusi pārkāpumu, un ja attiecīgā konkurences iestāde par to ir savlaicīgi informēta, var būt kaitējumu mazinošs faktors, aprēķinot naudas sodu saskaņā ar konkurences tiesību aktiem.

20. pants

Transponēšana

1.          Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības vēlākais līdz ...* [OV, lūgums norādīt datumu — divi gadi pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas]. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos iekļauj atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

2.          Dalībvalstis Komisijai dara zināmus valsts tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

20.a pants

Pārejas periods

Tiesību, normatīvie un administratīvie akti, ko dalībvalstis pieņem saskaņā ar 20. pantu, nav piemērojami konkurences tiesību pārkāpumiem, ar kuriem saistītā zaudējumu atlīdzināšanas prasība valsts tiesā ir celta pirms šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.

21. pants

Stāšanās spēkā un pārejas noteikumi, kas piemērojami lietām, kurās ir sākta tiesvedība

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

22. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

...,

Eiropas Parlamenta vārdā –                        Padomes vārdā –

(1)

         2013. gada 16. oktobra atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

(2)

*          Grozījumi: jaunais vai grozītais teksts ir norādīts treknā slīprakstā; svītrojumus apzīmē ar simbolu▐.

(3)

          2013. gada 16. decembra atzinums (OV C , ,  lpp.).

(4)

          Eiropas Parlamenta ... nostāja.

(5)

          Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV L 1, 4.1.2003., 1. lpp.). ...

(6)

         OV C 326, 26.10.2012., 391. lpp.

(7)

          Padomes 2001. gada 28. maija Regula (EK) Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās (OV L 174, 27.6.2001., 1. lpp.).

(8)

         Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regula (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 351, 20.12.2012., 78. lpp.).

(9)

          OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.

(10)

         Komisijas 2003. gada 6. maija Ieteikums C(2013)1422 par mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (OV L 124, 20.5.2003., 36. lpp.).


JuridiskāS komitejaS ATZINUMS (27.1.2014)

Ekonomikas un monetārajai komitejai

par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem

(COM(2013)0404 – C7‑0170/2013 – 2013/0185(COD))

Atzinumu sagatavoja (*): Bernhard Rapkay

(*)           Iesaistītā komiteja — Reglamenta 50. pants

ĪSS PAMATOJUMS

Jau gandrīz desmit gadus tiek apspriesta kopīgu noteikumu iespējamā ieviešana attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar konkurences tiesību pārkāpumiem. Tādēļ Komisijas priekšlikums šai direktīvai tiek vērtēts atzinīgi, jo tas var patērētājiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem palīdzēt izmantot savas tiesības uz atlīdzību par zaudējumiem, ko izraisījuši konkurences tiesību aktu pārkāpumi. No vienas puses, tādu valstu tiesību aktu neesamība, kas atbilstīgi reglamentētu zaudējumu atlīdzināšanas prasības, vai, no otras puses, atšķirības starp valstu tiesību aktiem nostāda nevienlīdzīgā stāvoklī ne vien cietušās personas, bet arī konkurences tiesību aktu pārkāpējus. Tas arī var nodrošināt konkurētspējas priekšrocību tiem uzņēmumiem, kuri ir pārkāpuši Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. vai 102. pantu, bet kuru galvenā atrašanās vieta neatrodas tajā dalībvalstī vai kuri nedarbojas tajā dalībvalstī, kurā ir prasītājiem labvēlīgi tiesību akti. Šīs atšķirības noteikumos par atbildību var kaitēt konkurencei un traucēt iekšējā tirgus pienācīgu darbību. Tādēļ atzinuma sagatavotājs atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu atvieglot piekļuvi tiesiskumam un ļaut cietušajām personām saņemt atlīdzību.

Principā atzinuma sagatavotājs atbalsta iecietības programmas, jo tās varētu dot iespēju konstatēt pārkāpumus, un uzskata, ka uzņēmumus nevajadzētu atturēt no sadarbības. Tomēr šādām programmām nevajadzētu uzņēmumus aizsargāt vairāk kā vajadzīgs. It sevišķi tām nevajadzētu atbrīvot pārkāpējus no zaudējumu atlīdzināšanas cietušajām personām, kā arī nevajadzētu izraisīt tādas informācijas pārmērīgu aizsardzību, kas cietušajām personām ir vajadzīga kā pierādījumi, lai celtu zaudējumu atlīdzināšanas prasību.

Līdzīgi atzinuma sagatavotājs atbalsta vienošanās ceļā panāktu izlīgumu sekmēšanu, vienlaikus uzsverot, ka tiem jābūt patiesi brīvprātīgiem. Lai veicinātu taisnīgus izlīgumus, cietušajām personām vajadzētu būt iespējai saņemt pirmstiesvedības informāciju no valsts vai Eiropas konkurences iestādēm saistībā ar radītajiem kaitējumiem vai zaudējumiem.

Pierādījumu saņemšana ir būtiska, lai būtu iespējams izmantot pārsūdzības tiesības. Tādēļ atzinuma sagatavotājs uzskata, ka ir svarīgi papildus nostiprināt Komisijas ierosinātos noteikumus, lai tiesu iestāžu uzraudzībā nodrošinātu samērīgu piekļuvi informācijai, kas ir būtiska un vajadzīga prasībai. Lai gan konkrētiem dokumentu veidiem vai konkrētai informācijai tajos var būt lietderīgi piemērot konfidencialitāti, atzinuma sagatavotājs uzskata, ka no novērtējuma par to, vai dokumentus vajadzētu vai nevajadzētu atklāt, nevajadzētu izslēgt nekādas dokumentu kategorijas kā tādas.

Iepriekšējo apspriešanu laikā par to, kā nostiprināt prasītāju pozīciju, kolektīvā tiesiskā aizsardzība ir ierosināta kā veids to personu stāvokļa vienlīdzības uzlabošanai, kuras ir iesaistītas strīdos par kaitējumiem. Lai gan atzinuma sagatavotājs uzskata, ka šādu mehānismu saglabāšana vai ieviešana būtu jāsekmē, pat ja tie dalībvalstīm netiek noteikti kā obligāti mehānismi, būtu svarīgi izvairīties no konkrētas prakses, piemēram, prasībām cietušajām personām tieši atteikties no kolektīvas prasības vai pieļaut atlīdzību par sekmīgu lietas iznākumu vai sodoša rakstura atlīdzību.

GROZĪJUMI

Juridiskā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju ziņojumā iekļaut šādus grozījumus:

Grozījums Nr.  1

Direktīvas priekšlikums

4. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(4) Savienības līmeņa tiesības saņemt atlīdzību par konkurences pārkāpumu radītu kaitējumu nozīmē, ka ikvienā dalībvalstī jābūt efektīviem procesuālajiem noteikumiem, kuri nodrošina šo tiesību efektīvu īstenošanu. Nepieciešamība pēc efektīviem procesuālajiem līdzekļiem izriet arī no tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas53 47. panta pirmajā daļā un Līguma par Eiropas Savienību 19. panta 1. punkta otrajā daļā.

(4) Savienības līmeņa tiesības saņemt atlīdzību par konkurences pārkāpumu radītu kaitējumu nozīmē, ka ikvienā dalībvalstī jābūt efektīviem procesuālajiem noteikumiem, kuri nodrošina šo tiesību efektīvu īstenošanu. Nepieciešamība pēc efektīviem procesuālajiem līdzekļiem izriet arī no tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas53 47. panta pirmajā daļā un Līguma par Eiropas Savienību 19. panta 1. punkta otrajā daļā. Dalībvalstīm būtu jānodrošina efektīva tiesiskā aizsardzība jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesību akti.

__________________

__________________

53 OV C 326, 26.10.2012., 391. lpp.

53 OV C 326, 26.10.2012., 391. lpp.

Grozījums Nr.  2

Direktīvas priekšlikums

5. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(5) Lai konkurences noteikumiem nodrošinātu efektīvu publisko un privāto tiesību aizsardzību, ir jāreglamentē abu tiesību aizsardzības veidu koordinācija, piemēram, piekļuves kārtība dokumentiem, kuri ir konkurences iestāžu rīcībā. Šāda koordinācija Savienības līmenī arī novērstu piemērojamo noteikumu atšķirības, kuras varētu apdraudēt iekšējā tirgus pienācīgu darbību.

(5) Lai nodrošinātu efektīvu privāto tiesību aizsardzību saskaņā ar civiltiesībām un efektīvu publisko tiesību aizsardzību, ko nodrošina konkurences iestādes, ir jāpanāk abu mehānismu mijiedarbība, tā nodrošinot konkurences noteikumu maksimālu efektivitāti. Ir jāreglamentē abu tiesību aizsardzības veidu koordinācija, piemēram, piekļuves kārtība dokumentiem, kuri ir konkurences iestāžu rīcībā. Šāda koordinācija Savienības līmenī arī novērstu piemērojamo noteikumu atšķirības, kuras varētu apdraudēt iekšējā tirgus pienācīgu darbību.

Grozījums Nr.  3

Direktīvas priekšlikums

7. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(7) Uz uzņēmumiem, kuri ir reģistrēti un darbojas dažādās dalībvalstīs, attiecas procesuālie noteikumi, kas būtiski ietekmē to, kādā mērā uzņēmumus var saukt pie atbildības par konkurences noteikumu pārkāpumiem. Ja Savienības tiesības saņemt atlīdzību tiek nevienādi īstenotas, tas var radīt konkurences priekšrocības dažiem uzņēmumiem, kuri pārkāpuši Līguma 101. vai 102. pantu, savukārt dalībvalstīs, kurās tiesības saņemt atlīdzību tiek īstenotas efektīvāk, tas var mazināt stimulu izmantot tiesības veikt uzņēmējdarbību un nodrošināt preces un pakalpojumus. Tādējādi atšķirīgi dalībvalstīs piemērojamie atbildības režīmi var negatīvi ietekmēt gan konkurenci, gan iekšējā tirgus pienācīgu darbību.

(7) Uz uzņēmumiem, kuri ir reģistrēti un darbojas dažādās dalībvalstīs, attiecas procesuālie noteikumi, kas būtiski ietekmē to, kādā mērā uzņēmumus var saukt pie atbildības par konkurences noteikumu pārkāpumiem. Ja Savienības tiesības saņemt atlīdzību tiek nevienādi īstenotas, tas var radīt konkurences priekšrocības dažiem uzņēmumiem, kuri pārkāpuši Līguma 101. vai 102. pantu, savukārt dalībvalstīs, kurās tiesības saņemt atlīdzību tiek īstenotas efektīvāk, tas var mazināt stimulu izmantot tiesības veikt uzņēmējdarbību un nodrošināt preces un pakalpojumus. Tālab, tā kā atšķirīgi dalībvalstīs piemērojamie atbildības režīmi var negatīvi ietekmēt gan konkurenci, gan iekšējā tirgus pienācīgu darbību, ir lietderīgi šo direktīvu pamatot ar divkāršu juridisko pamatu, proti, LESD 103. un 114. pantu.

Pamatojums

Apsvērumā izvirzītie argumenti ļauj izdarīt loģisku secinājumu par nepieciešamību šo direktīvu pamatot ar divkāršu juridisko pamatu, proti, LESD 103. un 114. pantu, un skaidrības labad šis secinājums būtu arī jānorāda.

Grozījums Nr.  4

Direktīvas priekšlikums

8. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(8) Tādēļ ir jānodrošina vienlīdzīgāki konkurences apstākļi uzņēmumiem, kuri darbojas iekšējā tirgū, un jāuzlabo patērētāju iespējas īstenot savas no iekšējā tirgus izrietošās tiesības. Ir lietderīgi arī palielināt tiesisko noteiktību un samazināt atšķirības starp dalībvalstīm saistībā ar valstu noteikumiem, kuri reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par Eiropas konkurences tiesību un, ja tās piemēro paralēli valstu tiesībām, arī par valstu konkurences tiesību pārkāpumiem. Šo noteikumu tuvināšana arī palīdzēs novērst lielāku atšķirību rašanos starp dalībvalstu noteikumiem, kuri reglamentē prasības par zaudējumu atlīdzināšanu konkurences lietās.

(8) Tādēļ, paturot prātā arī liela mēroga konkurences tiesību aktu pārkāpumiem nereti raksturīgo pārrobežu būtību, ir jānodrošina vienlīdzīgāki konkurences apstākļi uzņēmumiem, kuri darbojas iekšējā tirgū, un jāuzlabo patērētāju iespējas īstenot savas no iekšējā tirgus izrietošās tiesības. Ir lietderīgi arī palielināt tiesisko noteiktību un samazināt atšķirības starp dalībvalstīm saistībā ar valstu noteikumiem, kuri reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par Eiropas konkurences tiesību un, ja tās piemēro paralēli valstu tiesībām, arī par valstu konkurences tiesību pārkāpumiem. Šo noteikumu tuvināšana arī palīdzēs novērst lielāku atšķirību rašanos starp dalībvalstu noteikumiem, kuri reglamentē prasības par zaudējumu atlīdzināšanu konkurences lietās.

Pamatojums

Liela mēroga konkurences tiesību aktu pārkāpumi parasti neattiecas tikai uz vienu dalībvalsti, bet rada pārrobežu ietekmi, kas skar tirdzniecību starp dalībvalstīm un tādējādi arī iekšējā tirgus darbību.

Grozījums Nr.  5

Direktīvas priekšlikums

13. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(13) Pierādījumi ir svarīgs elements, lai celtu zaudējumu atlīdzināšanas prasības par valsts vai Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem. Tomēr, tā kā tiesvedībai konkurences jomā ir raksturīga informācijas asimetrija, ir lietderīgi nodrošināt, ka cietušajām personām ir tiesības panākt to pierādījumu atklāšanu, kuri ir būtiski to prasījumam, neliekot tām precizēt konkrētās pierādījumu vienības. Lai nodrošinātu spēku vienlīdzīgu sadalījumu, minētajiem līdzekļiem zaudējumu atlīdzināšanas prasībās būtu jābūt pieejamiem arī atbildētājiem, lai tie varētu prasīt cietušajām personām atklāt pierādījumus. Valstu tiesas var arī izdot rīkojumus trešām personām atklāt pierādījumus. Ja valsts tiesa vēlas izdot rīkojumu, lai pierādījumus atklātu Komisija, ir piemērojams Eiropas Savienības un dalībvalstu lojālas sadarbības princips (LES 4. panta 3. punkts) un Regulas (EK) Nr. 1/2003 15. panta 1. punkts par pieprasījumiem sniegt informāciju.

 

(13) Pierādījumi ir svarīgs elements, lai celtu zaudējumu atlīdzināšanas prasības par valsts vai Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem. Tomēr, tā kā tiesvedībai konkurences jomā ir raksturīga informācijas asimetrija, ir lietderīgi nodrošināt, ka cietušajām personām ir tiesības panākt to pierādījumu atklāšanu, kuri ir būtiski to prasījumam. Lai nodrošinātu spēku vienlīdzīgu sadalījumu, minētajiem līdzekļiem zaudējumu atlīdzināšanas prasībās būtu jābūt pieejamiem arī atbildētājiem, lai tie varētu prasīt cietušajām personām atklāt pierādījumus. Valstu tiesas var arī izdot rīkojumus trešām personām atklāt pierādījumus. Ja valsts tiesa vēlas izdot rīkojumu, lai pierādījumus atklātu Komisija, ir piemērojams Eiropas Savienības un dalībvalstu lojālas sadarbības princips (LES 4. panta 3. punkts) un Regulas (EK) Nr. 1/2003 15. panta 1. punkts par pieprasījumiem sniegt informāciju.

Grozījums Nr.  6

Direktīvas priekšlikums

14. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(14) Būtisko pierādījumu atklāšanai būtu jānotiek ar tiesas nolēmumu un tiesas stingrā kontrolē, īpaši attiecībā uz pierādījumu atklāšanas nepieciešamību un samērīgumu. No samērīguma prasības izriet, ka pieprasījumus atklāt informāciju var iesniegt tikai tad, kad cietusī persona, pamatojoties uz tai reāli pieejamiem faktiem, ir sniegusi ticamu pamatojumu tam, ka tai ir nodarīts kaitējums, ko izraisījis atbildētājs. Pieprasījumā atklāt pierādījumus būtu jābūt norādītām pierādījumu kategorijām, kas definētas tik precīzi un šauri cik iespējams, pamatojoties uz reāli pieejamiem faktiem.

(14) Būtisko pierādījumu atklāšanai būtu jānotiek ar tiesas nolēmumu un tiesas stingrā kontrolē, īpaši attiecībā uz pierādījumu atklāšanas nepieciešamību un samērīgumu. No samērīguma prasības izriet, ka pieprasījumus atklāt informāciju var iesniegt tikai tad, kad cietusī persona, pamatojoties uz tai reāli pieejamiem faktiem, ir sniegusi ticamu pamatojumu tam, ka tai ir nodarīts kaitējums, ko izraisījis atbildētājs.

Grozījums Nr.  7

Direktīvas priekšlikums

15. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(15) Prasība par samērīgumu būtu rūpīgi jāizvērtē arī tad, ja pierādījumu atklāšana rada risku, ka, norādot, kādi dokumenti veido lietas materiālus, varētu tikt izjaukta konkurences iestādes izmeklēšanas stratēģija vai negatīvi ietekmēta uzņēmumu sadarbība ar konkurences iestādi. Tādēļ pieprasījums atklāt pierādījumus nebūtu uzskatāms par samērīgu, ja tiek prasīts vispārēji atklāt dokumentus, kuri atrodas konkurences iestādes materiālos un attiecas uz noteiktu lietu, vai dokumentus, kurus kāda puse iesniegusi noteiktas lietas kontekstā. Šādi plaši formulēti informācijas atklāšanas pieprasījumi nebūtu saderīgi arī ar pieprasītāja pienākumu pēc iespējas precīzi un šauri norādīt pierādījumu kategorijas.

(15) Prasība par samērīgumu būtu rūpīgi jāizvērtē arī tad, ja pierādījumu atklāšana rada risku, ka, norādot, kādi dokumenti veido lietas materiālus, varētu tikt izjaukta konkurences iestādes izmeklēšanas stratēģija vai negatīvi ietekmēta uzņēmumu sadarbība ar konkurences iestādi.

 

Īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai netiktu pieļauti pieprasījumi, kuru mērķis ir pierādījumu vākšana pēc nejaušības principa.

Pamatojums

Pašsaprotami.

Grozījums Nr.  8

Direktīvas priekšlikums

17. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(17) Kaut arī būtiskajiem pierādījumiem, kuri satur komercnoslēpumus vai citādi konfidenciālu informāciju, principā būtu jābūt pieejamiem prasībās par zaudējumu atlīdzināšanu, šāda konfidenciāla informācija ir atbilstoši jāaizsargā. Tādēļ valstu tiesu rīcībā būtu jābūt pasākumu kopumam, lai aizsargātu šādu konfidenciālu informāciju pret tās atklāšanu tiesvedības laikā. Šādi pasākumi var būt slēgtas tiesas sēdes, rīkojumi, ar ko ierobežo to personu loku, kurām ir tiesības iepazīties ar pierādījumiem, un rīkojumi ekspertiem sagatavot konspektīvus vai nekonfidenciālus informācijas kopsavilkumus. Pasākumi, ar kuriem aizsargā komercnoslēpumus un citu konfidenciālu informāciju, nedrīkstētu radīt praktiskus šķēršļus tiesību uz atlīdzību īstenošanai.

(17) Kaut arī būtiskajiem pierādījumiem, kuri satur komercnoslēpumus vai citādi konfidenciālu informāciju, principā būtu jābūt pieejamiem prasībās par zaudējumu atlīdzināšanu, šāda konfidenciāla informācija ir atbilstoši jāaizsargā. Tādēļ valstu tiesu rīcībā būtu jābūt pasākumu kopumam, lai aizsargātu šādu konfidenciālu informāciju pret tās atklāšanu tiesvedības laikā. Šādi pasākumi var būt dokumentu konfidenciālo daļu aizklāšana, slēgtas tiesas sēdes, lēmumi, ar ko ierobežo to personu loku, kurām ir tiesības iepazīties ar pierādījumiem, un rīkojumi ekspertiem sagatavot konspektīvus vai nekonfidenciālus informācijas kopsavilkumus. Pasākumi, ar kuriem aizsargā komercnoslēpumus un citu konfidenciālu informāciju, tomēr nedrīkstētu radīt šķēršļus tiesību uz atlīdzību īstenošanai.

Pamatojums

Ja dokumentos ir konfidenciāla informācija, piemēram, dati par trešām personām, kas nav būtiski procedūras ietvaros, tos var aizklāt. Ja vajadzīgs, lietu var izskatīt slēgtās tiesas sēdēs, lai aizsargātu īpaši konfidenciālu informāciju.

Grozījums Nr.  9

Direktīvas priekšlikums

19. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(19) Iecietības programmas un izlīguma procedūras ir svarīgi rīki Savienības konkurences tiesību publiskajai īstenošanai, jo tie veicina konkurences tiesību nopietnāko pārkāpumu atklāšanu, efektīvu saukšanu pie atbildības un soda piemērošanu. Uzņēmumus šajā kontekstā var atturēt sadarboties tas, ka tādu dokumentu atklāšanas dēļ, kurus tie iesniedz vienīgi sadarbības nolūkā, tiem rodas civilatbildības risks sliktākos apstākļos nekā līdzvainīgajiem pārkāpējiem, kuri nesadarbojas ar konkurences iestādēm. Lai nodrošinātu, ka uzņēmumi ir gatavi vai nu saskaņā ar iecietības programmu, vai izlīguma procedūrā iesniegt brīvprātīgus paziņojumus, kuros tie konkurences iestādei atzīst savu dalību Savienības vai valsts konkurences tiesību pārkāpumā, uz šiem paziņojumiem pierādījumu atklāšanu nedrīkstētu attiecināt.

(19) Iecietības programmas un izlīguma procedūras ir svarīgi rīki Savienības konkurences tiesību publiskajai īstenošanai, jo tie veicina konkurences tiesību nopietnāko pārkāpumu atklāšanu, efektīvu saukšanu pie atbildības un soda piemērošanu. Uzņēmumus šajā kontekstā var atturēt sadarboties tas, ka tādu dokumentu atklāšanas dēļ, kurus tie iesniedz vienīgi sadarbības nolūkā, tiem rodas civilatbildības risks sliktākos apstākļos nekā līdzvainīgajiem pārkāpējiem, kuri nesadarbojas ar konkurences iestādēm. Lai nodrošinātu, ka uzņēmumi ir gatavi vai nu saskaņā ar iecietības programmu, vai izlīguma procedūrā iesniegt brīvprātīgus paziņojumus, kuros tie konkurences iestādei atzīst savu dalību Savienības vai valsts konkurences tiesību pārkāpumā, tiesām būtu jāizvērtē, vai uz šiem paziņojumiem vajadzētu attiecināt pierādījumu neatklāšanu.

Grozījums Nr.  10

Direktīvas priekšlikums

26. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(26) Valstu noteikumi par noilguma termiņa skaitīšanas sākumu, ilgumu, apturēšanu vai pārtraukšanu nedrīkstētu būt tādi, kas nepamatoti kavē zaudējumu atlīdzināšanas prasību celšanu. Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz prasībām, kuras pamatojas uz konkurences iestādes vai pārsūdzības tiesas konstatējumu par pārkāpumu. Tādēļ cietušajām personām būtu jābūt iespējai celt zaudējumu atlīdzināšanas prasību pēc konkurences iestādes procedūras, kuras mērķis ir īstenot valsts un Savienības konkurences tiesības.

(26) Valstu noteikumi par noilguma termiņa skaitīšanas sākumu, ilgumu, apturēšanu vai pārtraukšanu nedrīkstētu būt tādi, kas nepamatoti kavē zaudējumu atlīdzināšanas prasību celšanu. Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz prasībām, kuras pamatojas uz konkurences iestādes vai pārsūdzības tiesas konstatējumu par pārkāpumu. Tādēļ cietušajām personām būtu jābūt iespējai celt zaudējumu atlīdzināšanas prasību pēc konkurences iestādes procedūras, kuras mērķis ir īstenot valsts un Savienības konkurences tiesības. Dalībvalstīm būtu jāļauj saglabāt vai ieviest vispārēji piemērojamus absolūtus noilgumus.

Grozījums Nr.  11

Direktīvas priekšlikums

28. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(28) Uzņēmumiem, kuri sadarbojas ar konkurences iestādēm iecietības programmas ietvaros, ir būtiska loma slepenu karteļu izdarītu pārkāpumu atklāšanā un šo pārkāpumu izbeigšanā, tādējādi bieži mazinot kaitējumu, kāds tiktu nodarīts, ja pārkāpums turpinātos. Tādēļ uzņēmumiem, kuriem konkurences iestāde iecietības programmas ietvaros ir piešķīrusi atbrīvojumu no naudas soda, ir lietderīgi paredzēt aizsardzību pret nesamērīgu risku saistībā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasījumiem, paturot prātā, ka konkurences iestādes lēmums, ar ko konstatē pārkāpumu, attiecībā uz atbrīvojuma saņēmēju var kļūt galīgs, pirms tas kļūst galīgs citiem uzņēmumiem, kuriem nav piešķirts atbrīvojums. Tādēļ ir lietderīgi atbrīvojuma saņēmēju principā atbrīvot no solidāras atbildības par visu nodarīto kaitējumu un paredzēt, ka tā iemaksas daļa nepārsniedz apmēru, kādā tas nodarījis kaitējumu saviem tiešajiem vai netiešajiem pircējiem vai, ja runa ir par iepirkuma karteli, tā tiešajiem vai netiešajiem piegādātājiem. Ja kartelis ir nodarījis kaitējumu citām personām, nevis pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu klientiem/piegādātājiem, atbrīvojuma saņēmēja iemaksas daļa nedrīkstētu pārsniegt tā relatīvo atbildību par karteļa nodarīto kaitējumu. Šī daļa būtu nosakāma saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem, kurus izmanto, lai noteiktu iemaksu starp uzņēmumiem, kuri izdarījuši pārkāpumu (27. apsvērums). Attiecībā uz cietušajām personām, kas nav atbrīvojuma saņēmēja tiešie vai netiešie pircēji vai piegādātāji, atbrīvojuma saņēmējam būtu jābūt pilnā mērā atbildīgam vienīgi tad, ja minētās personas nevar saņemt pilnu atlīdzību no pārējiem pārkāpumu izdarījušajiem uzņēmumiem.

(28) Uzņēmumiem, kuri sadarbojas ar konkurences iestādēm iecietības programmas ietvaros, ir būtiska loma slepenu karteļu izdarītu pārkāpumu atklāšanā un šo pārkāpumu izbeigšanā, tādējādi bieži mazinot kaitējumu, kāds tiktu nodarīts, ja pārkāpums turpinātos. Ja kartelis ir nodarījis kaitējumu citām personām, nevis pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu klientiem/piegādātājiem, atbrīvojuma saņēmēja iemaksas daļa nedrīkstētu pārsniegt tā relatīvo atbildību par karteļa nodarīto kaitējumu. Šī daļa būtu nosakāma saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem, kurus izmanto, lai noteiktu iemaksu starp uzņēmumiem, kuri izdarījuši pārkāpumu (27. apsvērums). Attiecībā uz cietušajām personām, kas nav atbrīvojuma saņēmēja tiešie vai netiešie pircēji vai piegādātāji, atbrīvojuma saņēmējam būtu jābūt pilnā mērā atbildīgam vienīgi tad, ja minētās personas nevar saņemt pilnu atlīdzību no pārējiem pārkāpumu izdarījušajiem uzņēmumiem.

Grozījums Nr.  12

Direktīvas priekšlikums

1. pants – 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

1. Šajā direktīvā ir paredzēti atsevišķi noteikumi, kuri vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka ikviena persona, kurai ir nodarīts kaitējums Līguma 101. vai 102. panta vai valsts konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā, var efektīvi īstenot tiesības uz pilnu atlīdzību par šo kaitējumu. Tajā ir paredzēti arī noteikumi, ar kuriem veicina godīgu konkurenci iekšējā tirgū un likvidē šķēršļus iekšējā tirgus pienācīgai darbībai, visā Savienībā nodrošinot līdzvērtīgu aizsardzību ikvienai personai, kurai nodarīts šāds kaitējums.

1. Šajā direktīvā ir paredzēti atsevišķi noteikumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka ikviena persona, kurai ir nodarīts kaitējums, jo uzņēmums vai uzņēmumu grupa ir pārkāpusi Līguma 101. vai 102. pantu vai valsts konkurences tiesības, var efektīvi īstenot tiesības pieprasīt no pārkāpējiem pilnu atlīdzību par šo kaitējumu. Tajā ir paredzēti arī noteikumi, ar kuriem veicina godīgu konkurenci iekšējā tirgū un likvidē šķēršļus iekšējā tirgus pienācīgai darbībai, visā Savienībā nodrošinot līdzvērtīgu aizsardzību ikvienai personai, kurai nodarīts šāds kaitējums.

Grozījums Nr.  13

Direktīvas priekšlikums

2. pants – 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

1. Ikvienai personai, kurai nodarīts kaitējums Savienības vai valstu konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā, ir jābūt iespējai pieprasīt pilnu atlīdzību par šo kaitējumu.

1. Ikvienai personai, kurai nodarīts kaitējums Savienības vai valstu konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā, ir jābūt iespējai pieprasīt no pārkāpējiem pilnu atlīdzību par šo kaitējumu, iesniedzot tiešu vai pakārtotu civilprasību.

Grozījums Nr.  14

Direktīvas priekšlikums

4. pants – 1. daļa – 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

2. “valsts konkurences tiesības” ir valstu tiesību aktu noteikumi, kuru galvenais mērķis ir tāds pats kā Līguma 101. un 102. pantam un kurus piemēro vienā un tajā pašā lietā paralēli Savienības konkurences tiesībām saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 3. panta 1. punktu;

2. “valsts konkurences tiesības” ir valstu tiesību aktu noteikumi, kuru galvenais mērķis ir tāds pats kā Līguma 101. un 102. pantam un kurus piemēro vienā un tajā pašā lietā paralēli Savienības konkurences tiesībām saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 3. panta 1. punktu. Šī definīcija neattiecas uz valsts tiesību aktiem, kuros ir noteiktas fiziskām personām piemērojamas kriminālsankcijas, izņemot ciktāl šādas sankcijas ir līdzeklis uzņēmumiem piemērojamo konkurences noteikumu īstenošanai;

Pamatojums

Ir svarīgi ņemt vērā dažās dalībvalstīs ieviestos krimināltiesību noteikumus. Tādēļ šeit būtu arī jāpiemēro Regulas (EK) Nr. 1/2003 8. apsvēruma formulējums.

Grozījums Nr.  15

Direktīvas priekšlikums

5. pants

 

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

5. pants

5. pants

Pierādījumu atklāšana

Pierādījumu atklāšana

1. Dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja prasītājs ir iesniedzis reāli pieejamus faktus un pierādījumus, kas sniedz ticamu pamatu aizdomām, ka šim prasītājam vai tiem, kurus tas pārstāv, ir nodarīts kaitējums atbildētāja izdarīta konkurences tiesību pārkāpuma dēļ, valstu tiesas var izdot rīkojumu atbildētājam vai trešai personai atklāt pierādījumus neatkarīgi no tā, vai šie pierādījumi ir iekļauti arī konkurences iestādes lietas materiālos, ievērojot šajā nodaļā paredzētos nosacījumus. Dalībvalstis nodrošina, ka tiesas var izdot rīkojumu arī prasītājam vai trešai personai atklāt pierādījumus pēc atbildētāja pieprasījuma.

1. Dalībvalstis nodrošina, ka, izskatot lietu prasībā par zaudējumu atlīdzību kādā valsts tiesā Savienībā, pēc prasītāja pieprasījuma, kas iesniedzis pieejamus faktus un pierādījumus saturošu argumentētu pamatojumu, kas ir pietiekams, lai apstiprinātu viņa prasījumus saistībā ar kaitējumu, valsts tiesas var nolemt, lai atbildētājs vai trešā puse atklāj attiecīgo pierādījumu [...], ievērojot šajā nodaļā paredzētos nosacījumus. Dalībvalstis nodrošina, ka tiesas var arī nolemt, ka arī prasītājam vai trešai personai jāatklāj pierādījumi pēc atbildētāja pieprasījuma.

Šis noteikums neskar Padomes Regulā (EK) Nr. 1206/2001 noteiktās valstu tiesu tiesības un pienākumus.

Šis noteikums neskar Padomes Regulā (EK) Nr. 1206/2001 noteiktās valstu tiesu tiesības un pienākumus.

 

1.a Dalībvalstīm jānodrošina, ka valstu tiesas pieprasa valsts konkurences iestādēm atklāt pierādījumus gadījumā, ja atbildētājs nav sniedzis prasītos pierādījumus.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas izdod rīkojumu atklāt pierādījumus, kā noteikts 1. punktā, ja puse, kura pieprasa atklāt pierādījumus:

2. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas var nolemt atklāt atsevišķas attiecīgo pierādījumu daļas vai pierādījumu kategorijas, kas definētas tik precīzi un šauri, cik vien tas iespējams, balstoties uz tādiem reāli pieejamiem faktiem argumentētā pamatojumā, kurus kontrolē pretējā puse vai trešā puse un kuri ir nepieciešami radīto zaudējumu novērtēšanai saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu.

(a) ir parādījusi, ka otras puses vai trešās personas rīcībā esošie pierādījumi ir būtiski, lai pamatotu attiecīgi tās prasījumu vai aizstāvību; un

 

(b) ir norādījusi vai nu konkrētus attiecīgos pierādījumus, vai pierādījumu kategorijas, kas definētas tik precīzi un šauri cik iespējams, pamatojoties uz reāli pieejamiem faktiem.

 

3. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas pierādījumu atklāšanu veic samērīgā apmērā. Lai noteiktu, vai puses pieprasījums atklāt pierādījumus ir samērīgs, valstu tiesas apsver visu attiecīgo pušu un trešo personu likumīgās intereses. Tās jo īpaši apsver:

3. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas pierādījumu atklāšanu veic samērīgā apmērā un ka tā ir saistīta ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību Savienībā. Lai noteiktu, vai puses pieprasījums atklāt pierādījumus ir samērīgs, valstu tiesas apsver attiecīgās publiskās intereses un visu iesaistīto privāto personu un trešo personu likumīgās intereses. Tās jo īpaši apsver:

(a) varbūtību, ka iespējamais konkurences tiesību pārkāpums ir reāli noticis;

(a) varbūtību, ka iespējamais konkurences tiesību pārkāpums ir reāli noticis;

 

(aa) nepieciešamību garantēt konkurences tiesību efektīvu publisko īstenošanu;

(b) pierādījumu atklāšanas apjomu un izmaksas, īpaši attiecīgajām trešām personām;

(b) pierādījumu atklāšanas apjomu un izmaksas, īpaši attiecīgajām trešām personām, arī ar mērķi novērst pierādījumu vākšanu pēc nejaušības principa;

(c) to, vai atklājamie pierādījumi ietver konfidenciālu informāciju, īpaši par trešām personām, un kārtību šādas konfidenciālas informācijas aizsardzībai; un

(c) to, vai atklājamie pierādījumi ietver konfidenciālu informāciju, īpaši par trešām personām, un kārtību šādas konfidenciālas informācijas aizsardzībai; un

(d) gadījumos, kad pārkāpumu izmeklē vai ir izmeklējusi konkurences iestāde, – vai pieprasījums ir konkrēti formulēts attiecībā uz dokumentu raksturu, priekšmetu vai saturu, nevis vispārīgi formulēts, pieprasot dokumentus, kuri iesniegti konkurences iestādei vai tiek turēti konkurences iestādes lietas materiālos.

(d) gadījumos, kad pārkāpumu izmeklē vai ir izmeklējusi konkurences iestāde,— vai pieprasījums ir konkrēti formulēts attiecībā uz to dokumentu [...] raksturu, priekšmetu vai saturu, kuri iesniegti konkurences iestādei vai tiek turēti konkurences iestādes lietas materiālos.

4. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesu rīcībā ir efektīvi pasākumi konfidenciālas informācijas maksimālai aizsardzībai pret neatbilstīgu izmantošanu, vienlaikus nodrošinot, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasībā ir pieejami būtiskie pierādījumi, kas satur šādu informāciju.

4. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesām ir pilnvaras nolemt, ka tiek atklāti būtiski pierādījumi, kuri satur konfidenciālu informāciju, ja tās uzskata, ka tas ir svarīgi attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanas prasību. Dalībvalstis nodrošina, ka, pieņemot lēmumu atklāt šādu informāciju, valstu tiesu rīcībā ir efektīvi pasākumi šādas informācijas aizsardzībai.

5. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai varētu tikt pilnībā īstenotas visas likumīgās privilēģijas un citas tiesības attiecībā uz pierādījumu neatklāšanu.

5. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas, pieņemot lēmumu pierādījumu atklāšanu, pilnībā īsteno piemērojamo advokāta un klienta saziņas konfidencialitāti saskaņā ar valstu vai Savienības tiesību aktiem.

 

Interese, ka uzņēmumiem jāizvairās no zaudējumu atlīdzināšanas prasībām pēc pārkāpuma, nav uzskatāma par komerciālu interesi, kam nepieciešama aizsardzība.

 

5.a Dalībvalstis nodrošina, lai valsts tiesa uzklausītu ieinteresētās puses, kuru rīcībā ir dokumenti, kurus pieprasīts atklāt, pirms šim pantam atbilstoša lēmuma pieņemšanas atklāt no attiecīgajiem dokumentiem iegūto informāciju.

6. Dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja to tiesām ir pilnvaras izdot rīkojumu atklāt pierādījumus, neuzklausot personu, kurai prasa atklāt pierādījumus, sodu par šāda rīkojuma neievērošanu nevar piemērot, līdz tiesa nav uzklausījusi šā rīkojuma adresātu.

6. Dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja to tiesām ir pilnvaras pieņemt lēmumu atklāt pierādījumus, neuzklausot personu, kurai prasa atklāt pierādījumus, sodu par šāda lēmuma nepildīšanu nevar piemērot, līdz nav nodrošināta iespēja šā lēmuma adresātu uzklausīt valsts tiesā.

7. Pierādījumi ietver visus pierādījumu veidus, kādi ir pieļaujami valsts tiesā, kurā celta prasība, jo īpaši dokumentus un visus citus priekšmetus, kas satur informāciju neatkarīgi no attiecīgā datu nesēja veida.

7. Pierādījumi ietver visus pierādījumu veidus, kādi ir pieļaujami valsts tiesā, kurā celta prasība, jo īpaši dokumentus un visus citus priekšmetus, kas satur informāciju neatkarīgi no attiecīgā datu nesēja veida.

8. Neskarot 4. punktā noteikto pienākumu un 6. pantā noteiktos ierobežojumus, šis pants dalībvalstīm neliedz saglabāt vai ieviest noteikumus, kas paredz pierādījumu plašāku atklāšanu.

8. Neskarot 4. punktā noteikto pienākumu un 6. pantā noteiktos ierobežojumus, šis pants dalībvalstīm neliedz saglabāt vai ieviest noteikumus, kas paredz pierādījumu plašāku atklāšanu.

Grozījums Nr.  16

Direktīvas priekšlikums

6. pants – 1. punkts – ievaddaļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

1. Dalībvalstis nodrošina, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasību nolūkiem valstu tiesas nevienā brīdī nevar izdot rīkojumu pusei vai trešai personai atklāt šādu kategoriju pierādījumus:

1. Dalībvalstis nodrošina, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasību nolūkā valstu tiesas principā nepieņem lēmumu konkurences iestādei atklāt šādu kategoriju pierādījumus:

Grozījums Nr.  17

Direktīvas priekšlikums

6. pants – 1. punkts – 1. daļa (jauna)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

valsts konkurences iestādes iekšējos dokumentus, korespondenci starp Eiropas Komisiju un valsts konkurences iestādēm vai to starpā Eiropas Konkurences tīklā;

Grozījums Nr.  18

Direktīvas priekšlikums

6. pants – 2. punkts – ievaddaļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

2. Dalībvalstis nodrošina, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasību nolūkiem valstu tiesas var izdot rīkojumu atklāt turpmāk minēto kategoriju pierādījumus tikai pēc tam, kad konkurences iestāde ir slēgusi savu procedūru vai pieņēmusi Regulas (EK) Nr. 1/2003 5. pantā vai III nodaļā minēto lēmumu:

2. Dalībvalstis nodrošina, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasību nolūkiem valstu tiesas var pieņemt lēmumu atklāt turpmāk minēto tikai pēc tam, kad konkurences iestāde ir slēgusi savu procedūru vai pieņēmusi Regulas (EK) Nr. 1/2003 5. pantā vai III nodaļā minēto lēmumu:

Grozījums Nr.  19

Direktīvas priekšlikums

6. pants – 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

3. Attiecībā uz konkurences iestādes lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, kuri neietilpst nevienā no šā panta 1. un 2. punktā minētajām kategorijām, pierādījumu atklāšanas rīkojumu zaudējumu atlīdzināšanas prasības ietvaros var iesniegt jebkurā laikā.

3. Attiecībā uz konkurences iestādes lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, kuri neietilpst nevienā no šā panta 1. un 2. punktā minētajām kategorijām, lēmumu par pierādījumu atklāšanu zaudējumu atlīdzināšanas prasības ietvaros var iesniegt jebkurā laikā. Direktīvas 5. panta 3.–7. punktu piemēro mutatis mutandis.

Grozījums Nr.  20

Direktīvas priekšlikums

7. pants

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

7. pants

svītrots

Ierobežojumi tādu pierādījumu izmantošanai, kuri iegūti, izmantojot vienīgi piekļuvi konkurences iestādes lietas materiāliem

 

1. Dalībvalstis nodrošina, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasībās nav pieļaujami pierādījumi, kuri ietilpst kādā no 6. panta 1. punktā minētajām kategorijām un kurus fiziska vai juridiska persona ieguvusi, izmantojot vienīgi piekļuvi konkurences iestādes lietas materiāliem, īstenojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 27. pantā vai atbilstīgos valsts tiesību noteikumos paredzētās tiesības uz aizstāvību.

 

2. Dalībvalstis nodrošina, ka pierādījumi, kuri ietilpst kādā no 6. panta 2. punktā minētajām kategorijām un kurus fiziska vai juridiska persona ieguvusi, izmantojot vienīgi piekļuvi konkurences iestādes lietas materiāliem, īstenojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 27. pantā vai atbilstīgos valsts tiesību noteikumos paredzētās tiesības uz aizstāvību, zaudējumu atlīdzināšanas prasībās nav pieļaujami, kamēr konkurences iestāde nav slēgusi savu procedūru vai pieņēmusi Regulas (EK) Nr. 1/2003 5. pantā vai III nodaļā minēto lēmumu.

 

3. Dalībvalstis nodrošina, ka pierādījumus, kurus fiziska vai juridiska persona ieguvusi, izmantojot vienīgi piekļuvi konkurences iestādes lietas materiāliem, īstenojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 27. pantā vai atbilstīgos valsts tiesību noteikumos paredzētās tiesības uz aizstāvību, un kuri nav nepieļaujami saskaņā ar šā panta 1. vai 2. punktu, zaudējumu atlīdzināšanas prasībā var izmantot tikai šī persona vai fiziskā vai juridiskā persona, kura ir tās tiesību pārņēmēja, tostarp persona, kura pārņēmusi tās prasījumu.

 

Grozījums Nr.  21

Direktīvas priekšlikums

8. pants – 1. punkts – b apakšpunkts – ievaddaļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(b) iznīcina būtiskus pierādījumus, ja iznīcināšanas brīdī:

(b) iznīcina būtiskus pierādījumus;

Grozījums Nr.  22

Direktīvas priekšlikums

8. pants – 1. punkts – b apakšpunkts – i punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(i) puse, kura veikusi iznīcināšanu, bija vai iepriekš ir bijusi puse konkurences iestādes procedūrā saistībā ar rīcību, kas ir zaudējumu atlīdzināšanas prasības pamatā; vai

svītrots

Grozījums Nr.  23

Direktīvas priekšlikums

8. pants – 1. punkts – b apakšpunkts – ii punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(ii) puse, kura veikusi iznīcināšanu, zināja vai, saprātīgi pieņemot, tai vajadzēja zināt, ka valsts tiesā ir celta zaudējumu atlīdzināšanas prasība un attiecīgie pierādījumi ir būtiski, lai pamatotu zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu vai aizstāvību pret šo prasījumu; vai

svītrots

Grozījums Nr.  24

Direktīvas priekšlikums

8. pants – 1. punkts – b apakšpunkts – iii punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(iii) puse, kura veikusi iznīcināšanu, zināja, ka attiecīgie pierādījumi ir būtiski izskatīšanā esošās vai iespējamās zaudējumu atlīdzināšanas prasībās, kuras cēlusi šī puse vai kuras celtas pret to;

svītrots

Grozījums Nr.  25

Direktīvas priekšlikums

8. pants – 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

2. Dalībvalstis nodrošina, ka sankcijas, ko var noteikt valstu tiesas, ir efektīvas, samērīgas un preventīvas. Ciktāl tas attiecas uz puses rīcību zaudējumu atlīdzināšanas tiesvedībā, sankcijas, ko valstu tiesas var izmantot, ietver iespēju izdarīt tādus nelabvēlīgus secinājumus kā pieņemt, ka attiecīgais jautājums ir pierādīts, vai pilnībā vai daļēji noraidīt prasījumus un aizstāvību, un iespēju piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka sankcijas, ko var noteikt valstu tiesas, ir efektīvas, samērīgas un preventīvas gadījumā, kad netiek ievēroti vai atsakās ievērot jebkādus tiesas lēmumus atklāt informāciju vai aizsargāt konfidenciālu informāciju.

Grozījums Nr.  26

Direktīvas priekšlikums

10. pants – 2. punkts – ievaddaļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

2. Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņu nesāk skaitīt, pirms cietusī persona zina vai, saprātīgi pieņemot, būtu varējusi zināt:

2. Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņu sāk skaitīt ne vēlāk kā nākamajā dienā pēc tam, kad cietusī persona uzzinājusi vai, saprātīgi pieņemot, būtu varējusi uzzināt:

Grozījums Nr.  27

Direktīvas priekšlikums

10. pants – 2. punkts – ievaddaļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

2. Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņu nesāk skaitīt, pirms cietusī persona zina vai, saprātīgi pieņemot, būtu varējusi zināt:

2. Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņu nesāk skaitīt, pirms pārkāpums ir izbeigts un pirms cietusī persona zina vai, saprātīgi pieņemot, būtu varējusi zināt:

Grozījums Nr.  28

Direktīvas priekšlikums

10. pants – 5. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

5. Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņa skaitīšanu aptur, ja konkurences iestāde attiecībā uz pārkāpumu, uz kuru attiecas zaudējumu atlīdzināšanas prasība, veic izmeklēšanu vai procesuālu darbību. Apturējums beidzas agrākais vienu gadu pēc tam, kad nolēmums par pārkāpumu ir kļuvis galīgs vai procedūra izbeigta citā veidā.

5. Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņa skaitīšanu aptur, ja konkurences iestāde attiecībā uz pārkāpumu, uz kuru attiecas zaudējumu atlīdzināšanas prasība, veic izmeklēšanu vai procesuālu darbību. Apturējums beidzas agrākais divus gadus pēc tam, kad nolēmums, ar kuru ir izbeigta pārkāpuma vai iespējamā pārkāpuma procedūra, ir kļuvis galīgs.

Pamatojums

Noilguma termiņam vajadzētu būt pietiekami garam, lai nodrošinātu patiesu piekļuvi tiesiskumam.

Grozījums Nr.  29

Direktīvas priekšlikums

11. pants – 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

2. Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmums, kuram konkurences iestāde iecietības programmas ietvaros ir piešķīrusi atbrīvojumu no naudas soda, ir atbildīgs pret cietušajām personām, kas nav tā tiešie vai netiešie pircēji vai piegādātāji, vienīgi tad, ja šīs cietušās personas pierāda, ka tās nevar saņemt pilnu atlīdzību no pārējiem uzņēmumiem, kuri piedalījās tajā pašā konkurences tiesību pārkāpumā.

svītrots

Grozījums Nr.  30

Direktīvas priekšlikums

13. pants – 2. punkts – 1. daļa – ievaddaļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Situācijā, kas minēta 1. punktā, uzskata, ka netiešais pircējs ir pierādījis, ka uz to attiecināta pārmaksa, ja tas pierāda, ka:

Situācijā, kas minēta 1. punktā, netiešais pircējs pierāda, ka uz to attiecināta pārmaksa, ja tas pierāda vismaz to, ka:

Grozījums Nr.  31

Direktīvas priekšlikums

14. pants – 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

1. Šīs nodaļas noteikumi neskar cietušās personas tiesības pieprasīt atlīdzību par negūto peļņu.

1. Šīs nodaļas noteikumi neskar cietušās personas tiesības pieprasīt atlīdzību par negūto peļņu, faktiskajiem zaudējumiem un procentiem par laiku no dienas, kad kaitējums radies, līdz dienai, kad šis kaitējums ir atlīdzināts.

Grozījums Nr.  32

Direktīvas priekšlikums

15. pants – 1. punkts – ba apakšpunkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

(ba) konkurences publisko tiesību aizsardzības kontekstā izskatīto lietu rezultātus, kas ir būtiski un palīdz izpildīt 13. panta 2. punktā minētos kritērijus;

Grozījums Nr.  33

Direktīvas priekšlikums

16. pants – 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

1. Dalībvalstis nodrošina, ka karteļa izdarītu pārkāpumu gadījumos pieņem, ka pārkāpums ir radījis kaitējumu. Pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam ir tiesības atspēkot šo pieņēmumu.

1. Dalībvalstis nodrošina, ka karteļa izdarītu pārkāpumu gadījumos pieņem, ka pārkāpums ir radījis kaitējumu tirgū. Pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam ir tiesības atspēkot šo pieņēmumu.

Grozījums Nr.  34

Direktīvas priekšlikums

17. pants

 

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

17. pants

17. pants

Strīdu izšķiršanas vienošanās ceļā apturošā iedarbība

Strīdu izšķiršanas vienošanās ceļā apturošā iedarbība

1. Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņu zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanai aptur, kamēr notiek strīda izšķiršana vienošanās ceļā. Noilguma termiņa apturēšana attiecas vienīgi uz pusēm, kuras ir vai bija iesaistītas strīda izšķiršanā vienošanās ceļā.

1. Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņu zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanai aptur, kamēr notiek strīda izšķiršana vienošanās ceļā. Noilguma termiņa apturēšana attiecas vienīgi uz pusēm, kuras ir vai bija iesaistītas strīda izšķiršanā vienošanās ceļā.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas, kurās celta zaudējumu atlīdzināšanas prasība, var apturēt tiesvedību, ja šīs tiesvedības puses ir iesaistītas strīda izšķiršanā vienošanās ceļā par prasījumu, uz kuru attiecas minētā zaudējumu atlīdzināšanas prasība.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas, kurās celta zaudējumu atlīdzināšanas prasība, var apturēt tiesvedību, ja šīs tiesvedības puses ir iesaistītas strīda izšķiršanā vienošanās ceļā par prasījumu, uz kuru attiecas minētā zaudējumu atlīdzināšanas prasība.

 

2.a Šā panta 2. punktā minētā apturēšana jebkurā gadījumā nav ilgāka par vienu gadu.

 

2.b Pēc strīda izšķiršanas vienošanās ceļā konkurences iestāde kompensāciju, kas izmaksāta pirms lēmuma pieņemšanas, var ņemt vērā kā mīkstinošu apstākli, nosakot naudas soda apmēru.

Grozījums Nr.  35

Direktīvas priekšlikums

18. pants – 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

1. Dalībvalstis nodrošina, ka pēc vienošanās ceļā panākta izlīguma tajā iesaistītās cietušās personas prasījums tiek samazināts par izlīgumā iesaistītā līdzvainīgā pārkāpēja daļu kaitējumā, kas cietušajai personai nodarīts pārkāpuma rezultātā. Izlīgumā neiesaistītie līdzvainīgie pārkāpēji nevar saņemt iemaksu no izlīgumā iesaistītā līdzvainīgā pārkāpēja par prasījuma atlikušo daļu. Vienīgi tad, ja izlīgumā neiesaistītie līdzvainīgie pārkāpēji nespēj atlīdzināt zaudējumus, kuri atbilst prasījuma atlikušajai daļai, izlīgumā iesaistītajam līdzvainīgajam pārkāpējam var likt maksāt zaudējumu atlīdzību izlīgumā iesaistītajai cietušajai personai.

1. Dalībvalstis nodrošina, ka pēc vienošanās ceļā panākta izlīguma tajā iesaistītās cietušās personas prasījums tiek samazināts par izlīgumā iesaistītā līdzvainīgā pārkāpēja daļu kaitējumā, kas cietušajai personai nodarīts pārkāpuma rezultātā. Izlīgumā neiesaistītie līdzvainīgie pārkāpēji nevar saņemt iemaksu no izlīgumā iesaistītā līdzvainīgā pārkāpēja par prasījuma atlikušo daļu. Vienīgi tad, ja izlīgumā neiesaistītie līdzvainīgie pārkāpēji nespēj atlīdzināt zaudējumus, kuri atbilst prasījuma atlikušajai daļai, izlīgumā iesaistītajam līdzvainīgajam pārkāpējam var likt maksāt zaudējumu atlīdzību izlīgumā iesaistītajai cietušajai personai, ja vien izlīguma noteikumos šāda iespēja nav nepārprotami izslēgta.

PROCEDŪRA

Virsraksts

Noteikumi, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un ES konkurences tiesību pārkāpumiem

Atsauces

COM(2013)0404 – C7-0170/2013 – 2013/0185(COD)

Atbildīgā komiteja

       Datums, kad paziņoja plenārsēdē

ECON

1.7.2013

 

 

 

Atzinumu sniedza

       Datums, kad paziņoja plenārsēdē

JURI

1.7.2013

Komiteju iesaistīšanas procedūra - datums, kad paziņoja plenārsēdē

12.12.2013

Atzinumu sagatavoja

       Iecelšanas datums

Bernhard Rapkay

19.6.2013

Izskatīšana komitejā

16.12.2013

 

 

 

Pieņemšanas datums

21.1.2014

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

22

0

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Raffaele Baldassarre, Sebastian Valentin Bodu, Françoise Castex, Christian Engström, Marielle Gallo, Giuseppe Gargani, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Sajjad Karim, Klaus-Heiner Lehne, Antonio López-Istúriz White, Antonio Masip Hidalgo, Alajos Mészáros, Bernhard Rapkay, Evelyn Regner, Francesco Enrico Speroni, Rebecca Taylor, Alexandra Thein, Cecilia Wikström, Tadeusz Zwiefka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Piotr Borys, Eva Lichtenberger, Angelika Niebler, Axel Voss

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

María Irigoyen Pérez


Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejaS ATZINUMS (18.12.2013)

Ekonomikas un monetārajai komitejai

par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem

(COM(2013)0404 – C7‑0170/2013 – 2013/0185(COD))

Atzinumu sagatavoja: Olle Schmidt

ĪSS PAMATOJUMS

Referents atzinīgi vērtē šo direktīvas priekšlikumu, ko Komisijas iesniegusi pēc gandrīz desmit gadus ilgām pārdomām. Patērētājiem, kā arī mazajiem un vidējiem uzņēmumiem patlaban ir grūtības Savienības līmenī izmantot savas tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanu par konkurences noteikumu pārkāpuma rezultātā nodarītu kaitējumu.

Attiecībā uz piemērošanu privātajā sektorā referents gribētu, lai šajā direktīvā tiktu iekļauts pārstāvnieciskās un kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānisms. Komisija, atbildot uz Parlamenta Rezolūciju (P6_TA(2009)0187), savā paziņojumā piekrīt, ka ir neieciešama integrēta pieeja kolektīvajai tiesiskajai aizsardzībai, lai nodrošinātu, ka prasības atlīdzināt Savienības konkurences noteikumu pārkāpuma rezultātā nodarītu zaudējumu tiks konsekventi izskatītas. Vēl joprojām nav pieņemti saistoši horizontāli pasākumi kolektīvās tiesiskās aizsardzības jomā. Kolektīvas prasības ļautu atbilstīgām un kvalificētām struktūrām, piemēram, patērētāju apvienībām vai tirdzniecības organizācijām, celt prasību atsevišķa prasītāja vārdā. Tomēr referents aicina paredzēt, ka tikai precīzi definēta cilvēku grupa var darboties kā pārstāvis un piedalīties konkrētās prasības izskatīšanā. Šai noteikšanai jābūt pabeigtai līdz brīdim, kad tiek iesniegta prasība, un referents iesaka izmantot brīvprātīgas iesaistīšanās modeli. Ņemot vērā to, ka Savienībā tikai 25 % no karteļu gadījumiem tiek ierosināta prasība par zaudējumu atlīdzināšanu, ir jādara vairāk, lai mudinātu patērētājus izmantot savas tiesības.

Referents atzīst, ka iecietības programmas izmantošana dod lielu ieguldījumu karteļu atklāšanā, tādējādi vispār dodot iespēju iesniegt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu. Tomēr referents nepiekrīt Komisijas priekšlikumam ieviest robežlielumu pelēko sarakstu attiecībā uz konkurences iestādes lietas materiālos esošu pierādījumu atklāšanas ierobežojumiem, pēc tam, kad konkurences iestāde ir pabeigusi tiesvedību. Uz visiem pierādījumiem no personām, kuras pieteikušās dalībai iecietības programmā, būtu jāattiecina 6. panta pirmās daļas noteikumi neatkarīgi no tā, vai šie pierādījumi ir saņemti pieteikumā dalībai iecietības programmā vai arī pēc konkurences iestādes pieprasījuma.

Lai gan ierosināt lietu par konkurences noteikumu pārkāpumu var tikai tad, ja ir ziņotājs, šajā Komisijas priekšlikumā uz to nav konkrētas atsauces. Ziņotāju aizsardzība attiecas tikai uz konkrētā ziņotāja identitāti, nevis uz viņa sniegto informāciju. Attiecībā uz zaudējumu ziņotāja identitāte nav svarīga un tā arī neietekmē zaudējuma apjomu. Patlaban ziņotāja identitātes aizsardzība ir paredzēta dalībvalstu tiesību aktos. Lai nodrošinātu paredzamību un līdzvērtīgu tiesas lēmumu pieņemšanu, Komisijas priekšlikumā būtu jāiekļauj personas dati.

Referents atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu, ka par pierādījumu nodrošināšanu ir atbildīgs atbildētājs. Tas prasītājiem atvieglotu prasības iesniegšanu. Trūkumi pierādījumos nāktu par labu prasītājam un nepārprotami dotu priekšrocību tiešajiem pircējiem. Atbilstoši Tiesas judikatūrai arī netiešajiem pircējiem jābūt tiesībām ierosināt lietu. Tomēr ierosinātajos noteikumos ir iekļauta neesamības prezumpcija, kā arī minēta pārmaksas attiecināšana uz netiešajiem pircējiem. Tas visticamāk novedīs pie tā, ka prasības iesniegs gan tiešie, gan netiešie prasītāji. Referents neatbalsta šādu duālu sistēmu un ierosina gadījumos, kad nav pietiekamu pierādījumu, kas liecina par attiecināšanu, noteikt, ka pierādījumu vākšana ir atbildīgs netiešais pircējs. Tādējādi tiek izveidota viena pīlāra sistēma, kas dod skaidrus norādījumus valsts tiesām.

Par ciesto zaudējumu ir jāsaņem kompensācija. Tas ir ļoti svarīgi, lai karteļi apzinātos zaudējumus, ko tie nodarījuši tirgiem un pircējiem. Lai labāk aizsargātu konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā cietušo pusi, ir svarīgi nodrošināt tai iespēju stingri paust savu viedokli tiesvedības procesā. Tādēļ referents ierosina, ka cietušajai personai vajadzētu būt priekšrokai, nosakot kaitējuma apmēru, un tādēļ gribētu, lai šajā aprēķinā par pamatu ņemtu cietušās personas aprēķinu. Turklāt tas vēl vairāk mazinātu interesi iesaistīties kartelī, jo tiktu mazināta pārkāpēju ietekme uz tiesas procesiem.

Patērētāju, patērētāju organizāciju vai mazu uzņēmumu no prasības iesniegšanas var būtiski atturēt risks, ka zaudējuma gadījumā tam nāksies atlīdzināt tiesas izdevumus. Lai palielinātu iespēju iesniegt prasību, referents ierosina izveidot fondu, kurā ieskaitītu par konkurences noteikumu pārkāpšanu iekasētos naudas sodus. No šā fonda tiktu finansēts pirmais indikatīvais spriedums par iespējamo lietu, kas balstīta uz iespējamā prasītāja iesniegtajiem pierādījumiem. Tas samazinātu prasības par zaudējumu atlīdzināšanu slieksni un samazinātu nevajadzīgu prasību iesniegšanu tiesā. Visbeidzot būtu jānorāda, ka vajadzētu saglabāt principu ,,zaudētājs maksā”.

GROZĪJUMi

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju ziņojumā iekļaut šādus grozījumus:

Grozījums Nr.  1

Direktīvas priekšlikums

4.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

(4a) Privāto tiesību aizsardzība ir nozīmīgs mehānisms konkurences tiesību efektīvai īstenošanai. Tomēr nepietiks tikai ar privātpersonu iesniegtajām prasībām, tādēļ šajā direktīvā ir jāparedz iespēja iesniegt arī kolektīvas prasības.

Pamatojums

Attiecībā uz kolektīvo tiesisko aizsardzību vajadzētu īstenot integrētu pieeju, lai nodrošinātu zaudējumu saskanīgu izskatīšanu, piemēram, tiesību aktos patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Tā kā šādi horizontāli pasākumi vēl nav pieņemti, referents gribētu tos iekļaut šajā direktīvā. Ņemot vērā to, cik maz ir iesniegtas prasības zaudējuma atlīdzināšanai, daudz vairāk ir jādara, lai mudinātu patērētājus aizstāvēt savas tiesības. Kolektīvi pasākumi ļaus patērētājiem vieglāk vērsties valsts tiesās.

Grozījums Nr.  2

Direktīvas priekšlikums

4.b apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

(4b) Atbilstoši dalībvalstu prerogatīvai ieviest atšķirīgas kolektīvās tiesiskās aizsardzības shēmas, dalībvalstīm, veidojot šādu shēmu, vajadzētu ieviest tikai brīvprātīgas iesaistīšanās sistēmu un atturēties no tā, ka tiek izmantots līdzdalības honorārs, iespēja noteikt sodoša rakstura zaudējumus un trešās personas finansējums, ja līdzekļu devējs ir saņēmis atlīdzību, pamatojoties uz panākto vienošanos vai piešķirto kompensāciju.

Grozījums Nr.  3

Direktīvas priekšlikums

5.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

(5a) Efektīva iespēja patērētājiem un uzņēmumiem saņemtu zaudējumu atlīdzību atturēs uzņēmumus no pārkāpumu veikšanas un nodrošinās lielāku atbilstību Savienības konkurences noteikumiem. Līdz ar to, lai uzlabotu konkurences noteikumu publisko īstenošanu Savienībā, būtu jāsekmē izmaksu ziņā efektīvas, savlaicīgas un lietderīgas kompensācijas personām, kas cietušas no šo noteikumu pārkāpšanas. Vajadzētu veicināt iespējas pārkāpumu rezultātā cietušajām personām saņemt atlīdzību pēc strīda izšķiršanas vienošanās ceļā, tomēr tas nenozīmē, ka dalībvalstīs vairs nav jāsaskaņo noteikumi, kuri reglamentē prasības par valstu vai Savienības konkurences tiesību pārkāpumu radītu zaudējumu atlīdzināšanu.

Pamatojums

Patērētāju un uzņēmumu interesēs kompensācijai par zaudējumiem jābūt izmaksu ziņā efektīvai, savlaicīgai un lietderīgai. Tāpēc ir jāveicina agrīna strīda izšķiršana vienošanās ceļā, sniedzot stimulu, kas saistīts ar konkurences iestāžu noteikto naudas sodu, lai nodrošinātu šādu izmaksu ziņā efektīvu, savlaicīgu un lietderīgu kompensāciju.

Grozījums Nr.  4

Direktīvas priekšlikums

11. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(11) Ar šo direktīvu no jauna tiek apliecināts acquis communautaire par Savienības tiesībām uz atlīdzību par Savienības konkurences tiesību pārkāpumu radīta kaitējuma atlīdzināšanu, īpaši par tiesībām celt prasību un par zaudējumu definīciju atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai, un tā neskar šā acquis turpmāko attīstību. Ikviens, kam pārkāpuma rezultātā ir nodarīts kaitējums, var pieprasīt atlīdzību par faktiskajiem zaudējumiem (damnum emergens), nesaņemtiem ieguvumiem (negūto peļņu jeb lucrum cessans) un procentiem no kaitējuma nodarīšanas brīža līdz faktiskajai atlīdzības saņemšanai. Šīs tiesības tiek atzītas ikvienai fiziskai vai juridiskai personai – patērētājiem, uzņēmumiem un publiskajām iestādēm – neatkarīgi no tā, vai pastāv tiešas līgumattiecības ar pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu un vai konkurences iestāde iepriekš ir konstatējusi pārkāpumu. Šai direktīvai nevajadzētu dalībvalstīm izvirzīt prasību ieviest kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismus Līguma 101. un 102. panta īstenošanai.

(11) Ar šo direktīvu no jauna tiek apliecināts acquis communautaire par Savienības tiesībām uz atlīdzību par Savienības konkurences tiesību pārkāpumu radīta kaitējuma atlīdzināšanu, īpaši par tiesībām celt prasību un par zaudējumu definīciju atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai, un tā neskar šā acquis turpmāko attīstību. Ikviens, kam pārkāpuma rezultātā ir nodarīts kaitējums, var pieprasīt atlīdzību par faktiskajiem zaudējumiem (damnum emergens), nesaņemtiem ieguvumiem (negūto peļņu jeb lucrum cessans) un procentiem no kaitējuma nodarīšanas brīža līdz faktiskajai atlīdzības saņemšanai, neskarot interešu veidu, kas atzīts atbilstoši valsts tiesību aktiem. Šīs tiesības tiek atzītas ikvienai fiziskai vai juridiskai personai — patērētājiem, uzņēmumiem un publiskajām iestādēm — neatkarīgi no tā, vai pastāv tiešas līgumattiecības ar pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu un vai konkurences iestāde iepriekš ir konstatējusi pārkāpumu.

Grozījums Nr.  5

Direktīvas priekšlikums

11.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

(11a) Konkurences tiesību pareiza īstenošana un gan uzņēmumu, gan patērētāju tiesību uz kompensāciju efektīva īstenošana ir savstarpēji cieši saistītas un būtiskas, lai sasniegtu konkurētspējīgu izaugsmi. Šajā ziņā Eiropas tiesības uz kolektīvu tiesisko aizsardzību palīdzēs pilnībā izveidot iekšējo tirgu un veidot patiesu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

Pamatojums

Eiropas Parlaments 2012. gada februārī pieņēma rezolūciju „Virzība uz saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai”, kurā tas pieprasīja iesniegt priekšlikumus kolektīvas tiesiskās aizsardzības jomā, tostarp par kopēju principu kopumu, kas Savienībā garantētu vienotu tiesas pieejamību ar kolektīvas tiesiskās aizsardzības palīdzību, vēršoties pret patērētāju tiesību pārkāpumiem. Kolektīvas tiesiskās aizsardzības mehānisms ļoti lielā mērā veicinātu konkurences tiesību efektīvu īstenošanu un garantētu patērētājiem lielāku aizsardzību.

Grozījums Nr.  6

Direktīvas priekšlikums

13. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(13) Pierādījumi ir svarīgs elements, lai celtu zaudējumu atlīdzināšanas prasības par valsts vai Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem. Tomēr, tā kā tiesvedībai konkurences jomā ir raksturīga informācijas asimetrija, ir lietderīgi nodrošināt, ka cietušajām personām ir tiesības panākt to pierādījumu atklāšanu, kuri ir būtiski to prasījumam, neliekot tām precizēt konkrētās pierādījumu vienības. Lai nodrošinātu spēku vienlīdzīgu sadalījumu, minētajiem līdzekļiem zaudējumu atlīdzināšanas prasībās būtu jābūt pieejamiem arī atbildētājiem, lai tie varētu prasīt cietušajām personām atklāt pierādījumus. Valstu tiesas var arī izdot rīkojumus trešām personām atklāt pierādījumus. Ja valsts tiesa vēlas izdot rīkojumu, lai pierādījumus atklātu Komisija, ir piemērojams Eiropas Savienības un dalībvalstu lojālas sadarbības princips (LES 4. panta 3. punkts) un Regulas (EK) Nr. 1/2003 15. panta 1. punkts par pieprasījumiem sniegt informāciju.

(13) Pierādījumi ir svarīgs elements, lai celtu zaudējumu atlīdzināšanas prasības par valsts vai Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem. Tomēr, tā kā tiesvedībai konkurences jomā ir raksturīga informācijas asimetrija, ir lietderīgi nodrošināt, ka cietušajām personām ir tiesības panākt to pierādījumu atklāšanu, kuri ir būtiski to prasījumam. Lai nodrošinātu spēku vienlīdzīgu sadalījumu, minētajiem līdzekļiem zaudējumu atlīdzināšanas prasībās būtu jābūt pieejamiem arī atbildētājiem, lai tie varētu prasīt cietušajām personām atklāt pierādījumus. Valstu tiesas var arī izdot rīkojumus trešām personām atklāt pierādījumus. Ja valsts tiesa vēlas izdot rīkojumu, lai pierādījumus atklātu Komisija, ir piemērojams Eiropas Savienības un dalībvalstu lojālas sadarbības princips (LES 4. panta 3. punkts) un Regulas (EK) Nr. 1/2003 15. panta 1. punkts par pieprasījumiem sniegt informāciju.

Pamatojums

Pierādījumi ir jāprecizē, cik precīzi un šauri vien iespējams, lai novērstu to vākšanu pēc nejaušības principa, kas varētu būtiski kaitēt iekšējā tirgus efektīvai un taisnīgai darbībai.

Grozījums Nr.  7

Direktīvas priekšlikums

19.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

(19a) Svarīgi ir aizsargāt personu, kuras pieteikušās dalībai iecietības programmā, sniegto informāciju, jo tas dos karteļa dalībniekiem stimulu pieteikties un piedalīties iecietības programmās. Tādēļ būtu jāpaplašina konkurences iestādēm noteiktie pierādījumu atklāšanas ierobežojumi, lai iekļautu visu informāciju, ko sniegusi persona, kas pieteikusies dalībai iecietības programmā, neatkarīgi no tā, vai karteļa dalībnieks sniedzis šo informāciju pēc savas iniciatīvas, vai pēc konkurences iestādes pieprasījuma.

Pamatojums

Pieteikumi dalībai iecietības programmā dod būtisku ieguldījumu karteļu atklāšanā, tādējādi radot iespēju iesniegt privātu prasību. Uz visiem iecietības programmas dalībnieku sniegtajiem pierādījumiem attiecas 6. panta pirmās daļas noteikumi neatkarīgi no tā, vai tie tika saņemti iecietības paziņojumos, vai pēc konkurences iestādes pieprasījuma.

Grozījums Nr.  8

Direktīvas priekšlikums

21.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

(21a) Pat ja līdz šim atsevišķu ziņotāju loma ir bijusi visai maza, šajā direktīvā nepārprotami ir jāiekļauj to privātpersonu aizsardzība, kas sniedz informāciju. Vienīgā informācijā, ko valsts tiesas nekad nedrīkst pieprasīt, lai kāda persona vai trešā persona atklātu, ir personas dati un ar personas datiem saistīta informācija.

Pamatojums

Lai gan ir sākti tiesas procesi par konkurences tiesību pārkāpumiem, ko varēja ierosināt tikai pateicoties atsevišķa ziņotāja iniciatīvai, ierosinātajā direktīvā uz to nav konkrētas atsauces. Ziņotāju aizsardzība attiecas tikai uz konkrētā ziņotāja identitāti, nevis uz viņa sniegto informāciju. Lai nodrošinātu prognozējamu procesu un līdzvērtīgu strīda izšķiršanu, šī direktīva būtu jāattiecina arī uz personas datiem. Patlaban ziņotāja identitātes aizsardzību nodrošina dalībvalstu tiesību akti.

Grozījums Nr.  9

Direktīvas priekšlikums

24. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(24) Izvirzot zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu vai konkurences iestādei sākot izmeklēšanu, ir risks, ka attiecīgie uzņēmumi varētu iznīcināt vai slēpt pierādījumus, kas būtu lietderīgi cietušajai personai, lai pamatotu zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu. Lai novērstu būtisku pierādījumu iznīcināšanu un nodrošinātu, ka tiek ievēroti tiesas rīkojumi atklāt informāciju, tiesām būtu jābūt iespējai noteikt sankcijas ar pietiekami preventīvu iedarbību. Attiecībā uz tiesvedības pusēm iespēja izdarīt nelabvēlīgus secinājumus tiesvedībā par zaudējumu atlīdzināšanu var būt īpaši iedarbīga un novērst tiesvedības ieilgšanu. Būtu jābūt iespējai noteikt sankcijas arī tad, ja netiek pildīts konfidenciālas informācijas aizsardzības pienākums, un par atklātās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu. Līdzīgā kārtā būtu jābūt iespējai noteikt sankcijas tad, ja informācija, kas iegūta, izmantojot piekļuvi konkurences iestādes lietas materiāliem, īstenojot tiesības uz aizstāvību saistībā ar konkurences iestādes veiktu izmeklēšanu, tiek ļaunprātīgi izmantota zaudējumu atlīdzināšanas prasībā.

(24) Izvirzot zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu vai konkurences iestādei sākot izmeklēšanu, ir risks, ka attiecīgie uzņēmumi varētu iznīcināt vai slēpt pierādījumus, kas būtu lietderīgi cietušajai personai, lai pamatotu zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu. Lai novērstu būtisku pierādījumu iznīcināšanu un nodrošinātu, ka tiek ievēroti tiesas rīkojumi atklāt informāciju, tiesām būtu jānosaka sankcijas ar pietiekami un reāli preventīvu iedarbību. Attiecībā uz tiesvedības pusēm iespēja izdarīt nelabvēlīgus secinājumus tiesvedībā par zaudējumu atlīdzināšanu var būt īpaši iedarbīga un novērst tiesvedības ieilgšanu. Vajadzētu būt iespējai noteikt sankcijas arī tad, ja netiek pildīts konfidenciālas informācijas aizsardzības pienākums, un par atklātās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu. Līdzīgā kārtā būtu jābūt iespējai noteikt sankcijas tad, ja informācija, kas iegūta, izmantojot piekļuvi konkurences iestādes lietas materiāliem, īstenojot tiesības uz aizstāvību saistībā ar konkurences iestādes veiktu izmeklēšanu, tiek ļaunprātīgi izmantota zaudējumu atlīdzināšanas prasībā.

Grozījums Nr.  10

Direktīvas priekšlikums

28. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(28) Uzņēmumiem, kuri sadarbojas ar konkurences iestādēm iecietības programmas ietvaros, ir būtiska loma slepenu karteļu izdarītu pārkāpumu atklāšanā un šo pārkāpumu izbeigšanā, tādējādi bieži mazinot kaitējumu, kāds tiktu nodarīts, ja pārkāpums turpinātos. Tādēļ uzņēmumiem, kuriem konkurences iestāde iecietības programmas ietvaros ir piešķīrusi atbrīvojumu no naudas soda, ir lietderīgi paredzēt aizsardzību pret nesamērīgu risku saistībā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasījumiem, paturot prātā, ka konkurences iestādes lēmums, ar ko konstatē pārkāpumu, attiecībā uz atbrīvojuma saņēmēju var kļūt galīgs, pirms tas kļūst galīgs citiem uzņēmumiem, kuriem nav piešķirts atbrīvojums. Tādēļ ir lietderīgi atbrīvojuma saņēmēju principā atbrīvot no solidāras atbildības par visu nodarīto kaitējumu un paredzēt, ka tā iemaksas daļa nepārsniedz apmēru, kādā tas nodarījis kaitējumu saviem tiešajiem vai netiešajiem pircējiem vai, ja runa ir par iepirkuma karteli, tā tiešajiem vai netiešajiem piegādātājiem. Ja kartelis ir nodarījis kaitējumu citām personām, nevis pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu klientiem/piegādātājiem, atbrīvojuma saņēmēja iemaksas daļa nedrīkstētu pārsniegt tā relatīvo atbildību par karteļa nodarīto kaitējumu. Šī daļa būtu nosakāma saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem, kurus izmanto, lai noteiktu iemaksu starp uzņēmumiem, kuri izdarījuši pārkāpumu (27. apsvērums). Attiecībā uz cietušajām personām, kas nav atbrīvojuma saņēmēja tiešie vai netiešie pircēji vai piegādātāji, atbrīvojuma saņēmējam būtu jābūt pilnā mērā atbildīgam vienīgi tad, ja minētās personas nevar saņemt pilnu atlīdzību no pārējiem pārkāpumu izdarījušajiem uzņēmumiem.

(28) Uzņēmumiem, kuri sadarbojas ar konkurences iestādēm iecietības programmas ietvaros, ir būtiska loma ar konkurenci nesaderīgu nolīgumu, lēmumu vai prakses atklāšanā un šo pārkāpumu izbeigšanā, tādējādi bieži mazinot kaitējumu, kāds tiktu nodarīts, ja pārkāpums turpinātos. Tādēļ uzņēmumiem, kuriem konkurences iestāde iecietības programmas ietvaros ir piešķīrusi atbrīvojumu no naudas soda, ir lietderīgi paredzēt aizsardzību pret nesamērīgu risku saistībā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasījumiem, paturot prātā, ka konkurences iestādes lēmums, ar ko konstatē pārkāpumu, attiecībā uz atbrīvojuma saņēmēju var kļūt galīgs, pirms tas kļūst galīgs citiem uzņēmumiem, kuriem nav piešķirts atbrīvojums. Tādēļ ir lietderīgi atbrīvojuma saņēmēju principā atbrīvot no solidāras atbildības par visu nodarīto kaitējumu un paredzēt, ka tā iemaksas daļa nepārsniedz apmēru, kādā tas nodarījis kaitējumu saviem tiešajiem vai netiešajiem pircējiem vai, ja runa ir par iepirkuma karteli, tā tiešajiem vai netiešajiem piegādātājiem. Ja kartelis ir nodarījis kaitējumu citām personām, nevis pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu klientiem/piegādātājiem, atbrīvojuma saņēmēja iemaksas daļa nedrīkstētu pārsniegt tā relatīvo atbildību par karteļa nodarīto kaitējumu. Šī daļa būtu nosakāma saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem, kurus izmanto, lai noteiktu iemaksu starp uzņēmumiem, kuri izdarījuši pārkāpumu (27. apsvērums). Attiecībā uz cietušajām personām, kas nav atbrīvojuma saņēmēja tiešie vai netiešie pircēji vai piegādātāji, atbrīvojuma saņēmējam būtu jābūt pilnā mērā atbildīgam vienīgi tad, ja minētās personas nevar saņemt pilnu atlīdzību no pārējiem pārkāpumu izdarījušajiem uzņēmumiem.

Pamatojums

Izvēlētais termins ir pārāk šaurs, un tajā nav ņemta vērā iekšējā tirgus realitāte.

Grozījums Nr.  11

Direktīvas priekšlikums

30. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(30) Tomēr situācijā, kad pārmaksa attiecināta uz personām, kuras juridiski nevar pieprasīt atlīdzību, nebūtu pieļaujams, ka pārkāpumu izdarījušais uzņēmums izmanto attiecināšanu aizstāvībai, jo tādējādi tas tiktu atbrīvots no atbildības par nodarīto kaitējumu. Tādēļ, ja konkrētajā lietā attiecināšana ir izmantota aizstāvībai, tiesai, kurā celta prasība, būt jānovērtē, vai personas, uz kurām pārmaksa iespējami attiecināta, ir juridiski spējīgas pieprasīt atlīdzību. Kaut arī netiešajiem pircējiem ir tiesības pieprasīt atlīdzību, valsts noteikumi par cēloņsakarību (tostarp noteikumi par paredzamību un attālinātību), kurus piemēro atbilstoši Savienības tiesību principiem, var nozīmēt, ka konkrētajā lietā atsevišķas personas (piemēram, tādā piegādes ķēdes posmā, kas ir attālināts no pārkāpuma) nav juridiski spējīgas pieprasīt atlīdzību. Tikai tad, kad tiesa konstatējusi, ka persona, uz kuru iespējami attiecināta pārmaksa, juridiski spēj pieprasīt atlīdzību, tā novērtē, vai attiecināšanas izmantošana aizstāvībai ir pamatota.

svītrots

Pamatojums

Svītrots, pamatojoties uz 12. panta 2. punkta grozījumu.

Grozījums Nr.  12

Direktīvas priekšlikums

34. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(34) Lai varētu saņemt zaudējumu atlīdzību, cietušajai personai, kura ir pierādījusi tai nodarītu kaitējumu konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā, vēl ir jāpierāda kaitējuma apmērs. Konkurences pārkāpuma radīta kaitējuma apmēra noteikšana ir process, kurā ir nepieciešams daudz faktu un var nākties izmantot sarežģītus ekonomikas modeļus. Tas bieži ir ļoti dārgs process un cietušajām personām ir saistīts ar grūtībām iegūt prasījumu pamatošanai nepieciešamos datus. Tādējādi konkurences pārkāpuma radīta kaitējuma apmēra noteikšana var būt nozīmīgs šķērslis, kas liedz cietušajām personām saņemt zaudējumu atlīdzību par nodarīto kaitējumu.

(34) Lai varētu saņemt zaudējumu atlīdzību, cietušajai personai, kura ir pierādījusi tai nodarītu kaitējumu konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā, vēl ir jāpierāda kaitējuma apmērs. Konkurences pārkāpuma radīta kaitējuma apmēra noteikšana ir process, kurā ir nepieciešams daudz faktu un var nākties izmantot sarežģītus ekonomikas modeļus. Tas bieži ir ļoti dārgs process un cietušajām personām ir saistīts ar grūtībām iegūt prasījumu pamatošanai nepieciešamos datus. Tādējādi konkurences pārkāpuma radīta kaitējuma apmēra noteikšana var būt nozīmīgs šķērslis, kas liedz cietušajām personām saņemt zaudējumu atlīdzību par nodarīto kaitējumu. Dalībvalstu tiesību aktos paredzētais kaitējuma apmēra noteikšanas process var būtiski atšķirties. Lai nodrošinātu skaidrus noteikumus un paredzamību, Komisijai būtu jāsniedz turpmāki norādījumu Kopienas līmenī attiecībā uz kaitējuma apmēra noteikšanu.

Pamatojums

Lai nodrošinātu, ka valstu tiesas pieņem efektīvus un saskaņotus nolēmumus par rīcību saistībā ar konkurences tiesību pārkāpumu rezultātā nodarītajiem zaudējumiem, Komisijai vajadzētu sniegt turpmākas Kopienas līmeņa vadlīnijas attiecībā uz zaudējumu apmēra noteikšanu. Tas vienkāršotu sarežģīto konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā nodarītā kaitējuma novērtēšanas procesu un palielinātu paredzamību un šā procesa saskaņošanu.

Grozījums Nr.  13

Direktīvas priekšlikums

35. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(35) Lai novērstu informācijas asimetriju un dažas no problēmām, kas ir saistītas ar konkurences pārkāpuma radītā kaitējuma apmēra noteikšanu, un lai nodrošinātu zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu efektivitāti, ir lietderīgi karteļa izdarītu pārkāpumu gadījumos pieņemt, ka pārkāpums ir radījis kaitējumu, jo īpaši ietekmējot cenu. Atkarībā no lietas faktiem tas nozīmē, ka karteļa dēļ cenas ir paaugstinājušās vai ka ir kavēta cenu pazemināšanās, kas būtu bijusi vērojama, ja nebūtu izdarīts pārkāpums. Pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam būtu jādod iespēja atspēkot šo pieņēmumu. Ir lietderīgi šo atspēkojamo pieņēmumu attiecināt vienīgi uz karteļiem, ņemot vērā, ka karteļu slepenais raksturs palielina minēto informācijas asimetriju un apgrūtina cietušās personas iespējas iegūt kaitējuma pierādīšanai nepieciešamos pierādījumus.

(35) Lai novērstu informācijas asimetriju un dažas no problēmām, kas ir saistītas ar konkurences pārkāpuma radītā kaitējuma apmēra noteikšanu, un lai nodrošinātu zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu efektivitāti, ir lietderīgi karteļa izdarītu pārkāpumu gadījumos pieņemt, ka pārkāpums ir radījis kaitējumu, jo īpaši ietekmējot cenu. Atkarībā no lietas faktiem tas nozīmē, ka karteļa dēļ cenas ir paaugstinājušās vai ka ir kavēta cenu pazemināšanās, kas būtu bijusi vērojama, ja nebūtu izdarīts pārkāpums. Pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam būtu jādod iespēja atspēkot šo pieņēmumu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka valstu tiesām ir piešķirtas pilnvaras novērtēt kaitējuma apjomu, ņemot vērā pušu sniegtos pierādījumus.

Grozījums Nr.  14

Direktīvas priekšlikums

36. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(36) Tā kā nav Savienības līmeņa noteikumu par konkurences tiesību pārkāpuma radītā kaitējuma apmēra noteikšanu, katras dalībvalsts tiesību sistēmas un valsts tiesu ziņā ir noteikt, kādas prasības cietušajai personai jāizpilda, lai pierādītu tai nodarītā kaitējuma apmēru, cik precīzi jāpierāda šis apmērs, kādas metodes var izmantot, lai noteiktu attiecīgo summu, un kādas ir sekas, ja persona nespēj pilnībā izpildīt noteiktās prasības. Tomēr šīs valsts līmeņa prasības nedrīkstētu būt mazāk labvēlīgas nekā prasības, kas piemērojamas līdzīgām valstī celtām prasībām (līdzvērtīguma princips), un to dēļ nedrīkstētu būt praktiski neiespējami vai pārmērīgi sarežģīti īstenot Savienības tiesības uz zaudējumu atlīdzību (efektivitātes princips). Saistībā ar šo būtu jāņem vērā iespējamā informācijas asimetrija starp personām un tas, ka kaitējuma apmēra noteikšanas nolūkā ir jāvērtē, kā attiecīgais tirgus būtu attīstījies, ja nebūtu izdarīts pārkāpums. Veikt šo novērtējumu nozīmē veikt salīdzinājumu ar situāciju, kas pēc definīcijas ir hipotētiska, tāpēc tas nekad nevar būt pilnīgi precīzs. Tādēļ ir lietderīgi pilnvarot valstu tiesas izteikt konkurences tiesību pārkāpuma radītā kaitējuma apmēru aplēses veidā.

(36) Tā kā nav Savienības līmeņa noteikumu par konkurences tiesību pārkāpuma radītā kaitējuma apmēra noteikšanu, katras dalībvalsts tiesību sistēmas un valsts tiesu ziņā ir noteikt, kādas prasības cietušajai personai jāizpilda, lai pierādītu tai nodarītā kaitējuma apmēru, cik precīzi jāpierāda šis apmērs, kādas metodes var izmantot, lai noteiktu attiecīgo summu, un kādas ir sekas, ja persona nespēj pilnībā izpildīt noteiktās prasības. Tomēr šīs valsts līmeņa prasības nedrīkstētu būt mazāk labvēlīgas nekā prasības, kas piemērojamas līdzīgām valstī celtām prasībām (līdzvērtīguma princips), un to dēļ nedrīkstētu būt praktiski neiespējami vai pārmērīgi sarežģīti īstenot Savienības tiesības uz zaudējumu atlīdzību (efektivitātes princips). Saistībā ar šo būtu jāņem vērā iespējamā informācijas asimetrija starp personām un tas, ka kaitējuma apmēra noteikšanas nolūkā ir jāvērtē, kā attiecīgais tirgus būtu attīstījies, ja nebūtu izdarīts pārkāpums. Veikt šo novērtējumu nozīmē veikt salīdzinājumu ar situāciju, kas pēc definīcijas ir hipotētiska, tāpēc tas nekad nevar būt pilnīgi precīzs. Tādēļ ir lietderīgi pilnvarot valstu tiesas izteikt konkurences tiesību pārkāpuma radītā kaitējuma apmēru aplēses veidā. Šajā aprēķinā noteicošā ir cietušās personas aplēse par nodarīto kaitējumu.

Pamatojums

Lai labāk aizsargātu konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā cietušo personu, ir svarīgi nodrošināt tai iespēju stingri paust savu viedokli tiesvedības procesā. Liekot uzsvaru uz cietušās personas veikto aplēsi, tiek garantēta vājākās puses aizsardzība. Turklāt tas vēl vairāk mazina interesi iesaistīties kartelī, jo ir samazināta pārkāpēja ietekme uz tiesas procesu.

Grozījums Nr.  15

Direktīvas priekšlikums

37. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(37) Būtu jāveicina, lai cietušās personas un pārkāpumu izdarījušie uzņēmumi vienotos par atlīdzību par konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā nodarītu kaitējumu, izmantojot strīdu izšķiršanas mehānismus vienošanās ceļā, piemēram, ārpustiesas izlīgumu, šķīrējtiesu un mediāciju. Ja iespējams, šai strīdu izšķiršanai vienošanās ceļā būtu jāaptver pēc iespējas vairāk cietušo personu un pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu. Tādēļ šīs direktīvas noteikumi par strīdu izšķiršanu vienošanās ceļā tiecas veicināt šādu mehānismu izmantošanu un palielināt to efektivitāti.

(37) Norāda, ka valstu tiesas bieži vien ir pārslogotas un ka prasību par zaudējumu atlīdzināšanu izskatīšana var būt ļoti laikietilpīgs process. Tādēļ būtu jāveicina, lai cietušās personas un pārkāpumu izdarījušie uzņēmumi vienotos par atlīdzību par konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā nodarītu kaitējumu, izmantojot strīdu izšķiršanas mehānismus vienošanās ceļā, piemēram, ārpustiesas izlīgumu, šķīrējtiesu un mediāciju. Ja iespējams, šai strīdu izšķiršanai vienošanās ceļā būtu jāaptver pēc iespējas vairāk cietušo personu un pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu. Tā kā varētu nepietikt tikai ar individuālām prasībām, šajā direktīvā nepārprotami būtu jāiekļauj kolektīvas prasības, ko iesniedz atbilstīgas un kvalificētas struktūras, piemēram, patērētāju apvienības vai tirdzniecības organizācijas, kuras darbojas atsevišķu prasītāju vārdā vai šo prasītāju uzdevumā.

Pamatojums

Kolektīvas prasības ļautu atbilstīgām un kvalificētām struktūrām, piemēram, patērētāju apvienībām vai tirdzniecības organizācijām, celt prasību atsevišķa prasītāja vārdā. Tomēr tikai skaidri noteiktai cilvēku grupai vajadzētu būt iespējai darboties kā pārstāvim un piedalīties prasības izskatīšanas procesā. Šai noteikšanai jābūt pabeigtai līdz brīdim, kad tiek iesniegta prasība, un referents iesaka izmantot brīvprātīgas iesaistīšanās modeli.

Grozījums Nr.  16

Direktīvas priekšlikums

41.a apsvērums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

(41a) Tiesas procedūru izmaksām nevajadzētu atturēt prasītājus no pamatotu prasību iesniegšanas valsts tiesās. Dalībvalstīm vajadzētu veikt atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu cietušajām personām piekļuvi finansējumam, kas nepieciešams prasību par zaudējumu atlīdzināšanu uzturēšanai. To var izdarīt, izmantojot fondu, kuru finansējuma avots būtu no pārkāpējiem iekasētās sodanaudas.

Pamatojums

Patērētāju, patērētāju organizāciju vai mazu uzņēmumu no prasības iesniegšanas var būtiski atturēt risks, ka nāksies atlīdzināt tiesas izmaksas. Fonds, ko finansētu no soda naudām, kas iekasētas par iepriekšējiem konkurences tiesību pārkāpumiem, palielinātu iespējas iesniegt prasību. No tā finansētu pirmo indikatīvo spriedumu par iespējamo lietu, kas balstīta uz iespējamā prasītāja iesniegtajiem pierādījumiem. Tomēr jānorāda, ka princips ,,zaudētājs maksā” paliek spēkā.

Grozījums Nr.  17

Direktīvas priekšlikums

2. pants – 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

1. Ikvienai personai, kurai nodarīts kaitējums Savienības vai valstu konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā, ir jābūt iespējai pieprasīt pilnu atlīdzību par šo kaitējumu.

1. Ikvienai personai, kurai nodarīts kaitējums Savienības vai valstu konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā, ir jābūt iespējai pieprasīt pilnu atlīdzību par šo kaitējumu, neskarot valsts tiesību aktos noteiktās prasības paredzēt atbildību.

Pamatojums

Lai pieprasītu kompensāciju, ir jāizpilda valsts tiesību aktos noteiktās prasības paredzēt atbildību.

Grozījums Nr.  18

Direktīvas priekšlikums

2. pants – 2.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

2.a Dalībvalstis nodrošina, ka pārmērīgas kompensācijas iespēja tiek izslēgta.

Pamatojums

Jānovērš pārmērīga kompensācija, jo tā traucētu nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus iekšējā tirgū.

Grozījums Nr.  19

Direktīvas priekšlikums

2. pants – 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

3. Dalībvalstis nodrošina, ka cietušās personas var efektīvi īstenot savas tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka cietušās personas var efektīvi īstenot savas tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu un saņemt faktisku tiesisko aizsardzību.

Grozījums Nr.  20

Direktīvas priekšlikums

4. pants – 1. daļa – 3. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

3. “zaudējumu atlīdzināšanas prasība” ir prasība saskaņā ar valsts tiesībām, ar kuru cietusī persona valsts tiesā izvirza zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu; var būt arī prasība, ar kuru zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu valsts tiesā izvirza persona, kura rīkojas vienas vai vairāku cietušo personu vārdā, ja valsts tiesībās ir paredzēta šāda iespēja;

3. “zaudējumu atlīdzināšanas prasība” ir prasība saskaņā ar valsts tiesībām, ar kuru cietusī persona valsts tiesā individuāli vai kopīgi izvirza zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu; tā attiecas arī uz prasībām, ar ko persona, kura rīkojas vienas vai vairāku cietušo personu vārdā, izvirza zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu valsts tiesā. Valsts tiesībās ir paredzēta šāda iespēja, jo īpaši attiecībā uz kolektīvo tiesisko aizsardzību. Dalībvalstis, veidojot kolektīvās tiesiskās aizsardzības shēmu, var ieviest tikai brīvprātīgas iesaistīšanās sistēmu, un tām jāatturas no tā, ka tiek paredzēts izmantot līdzdalības honorāru, iespēja noteikt sodoša rakstura zaudējumus un izmantot trešās personas finansējumu, ja līdzekļu devējs ir saņēmis atlīdzību, pamatojoties uz panākto vienošanos vai piešķirto kompensāciju;

 

Grozījums Nr.  21

Direktīvas priekšlikums

4. pants – 1. daļa – 3.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

3.a “kolektīva tiesiskā aizsardzība” ir: (i) juridisks mehānisms, kas garantē, ka divas vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas vai iestāde, kurai ir tiesības celt kolektīvu prasību, var kolektīvi pieprasīt pārtraukt nelikumīgu rīcību (pagaidu noregulējuma kolektīvā tiesiskā aizsardzība); (ii) juridisks mehānisms, kas garantē, ka divas vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas, kuras apgalvo, ka ir cietušas masveida kaitējuma rezultātā, vai iestāde, kurai ir tiesības celt kolektīvu prasību, var kolektīvi pieprasīt atlīdzību (atlīdzināšanas kolektīvā tiesiskā aizsardzība);

Pamatojums

Eiropas Parlaments 2012. gada februārī pieņēma rezolūciju „Virzība uz saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai”, kurā tas pieprasīja iesniegt priekšlikumus kolektīvas tiesiskās aizsardzības jomā, tostarp par kopēju principu kopumu, kas Savienībā garantētu vienotu tiesas pieejamību ar kolektīvas tiesiskās aizsardzības palīdzību, vēršoties pret patērētāju tiesību pārkāpumiem. Kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānisms uzlabotu konkurences tiesību efektīvu īstenošanu un patērētāju aizsardzību.

Grozījums Nr.  22

Direktīvas priekšlikums

4. pants – 1. daļa – 13. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

13. “iecietības programma” ir programma, saskaņā ar kuru slepena karteļa dalībnieks neatkarīgi no citiem kartelī iesaistītajiem uzņēmumiem sadarbojas ar konkurences iestādi tās izmeklēšanā, brīvprātīgi sniedzot sev zināmo informāciju par karteli un savu lomu tajā, pretī saņemot atbrīvojumu no kartelim piemērojamā naudas soda vai šā naudas soda samazinājumu;

13. “iecietības programma” ir programma, saskaņā ar kuru ar konkurenci nesaderīga nolīguma, lēmuma vai prakses dalībnieks neatkarīgi no citiem šajā nolīgumā, lēmumā vai praksē iesaistītajiem uzņēmumiem sadarbojas ar konkurences iestādi tās izmeklēšanā, brīvprātīgi sniedzot sev zināmo informāciju par nolīgumu, lēmumu vai praksi un savu lomu tajā, pretī saņemot atbrīvojumu no nolīgumam, lēmumam vai praksei piemērojamā naudas soda vai šā naudas soda samazinājumu;

Pamatojums

Izvēlētais termins ir pārāk šaurs, un tajā nav ņemta vērā iekšējā tirgus realitāte.

Grozījums Nr.  23

Direktīvas priekšlikums

4. pants – 1. daļa – 17. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

17. “izlīgums vienošanās ceļā” ir vienošanās, saskaņā ar kuru zaudējumi tiek atlīdzināti, pamatojoties uz strīda izšķiršanu vienošanās ceļā.

17. “izlīgums vienošanās ceļā” ir vienošanās, saskaņā ar kuru no nodrošināta kompensāciju fonda zaudējumi tiek atlīdzināti, pamatojoties uz strīda izšķiršanu vienošanās ceļā, tostarp uz vienošanos, atbilstoši kurai uzņēmums apņemas atlīdzināt kaitējumu personām, kas cietušas no konkurences noteikumu pārkāpumiem.

Pamatojums

Iespēja izveidot nodrošinātu kompensāciju fondu stiprinās cietušo personu tiesības uz kompensāciju.

Grozījums Nr.  24

Direktīvas priekšlikums

5. pants – 2. punkts – a apakšpunkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(a) ir parādījusi, ka otras puses vai trešās personas rīcībā esošie pierādījumi ir būtiski, lai pamatotu attiecīgi tās prasījumu vai aizstāvību; un

(a) ir konkretizējusi pierādījumu, kas ir otras puses vai trešās personas rīcībā un kas ir būtisks, lai pamatotu tās prasījumu vai aizstāvību;

Pamatojums

Eiropas Komisija savā tiesību akta priekšlikuma paskaidrojumā norāda, ka parasti būtu jāatzīst, ka pieprasījumi atklāt dokumentus nav samērīgi un neatbilst pieprasītāja pienākumam pēc iespējas precīzi un šauri konkretizēt pierādījumus (pierādījumu kategorijas). Lai izvairītos no pierādījumu vākšanas pēc nejaušības principa, prasītājam ir jādefinē pierādījuma daļas vai pierādījuma kategorijas, cik šauri un precīzi vien iespējams.

Grozījums Nr.  25

Direktīvas priekšlikums

5. pants – 2. punkts – ba apakšpunkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

(ba) ir pierādījusi, ka tā ievēro prasību atklāt tādas konstatētas zaudējumu atlīdzināšanas prasības pierādījumu, kas iesniegta kādā Savienības valsts tiesā; un

Pamatojums

Direktīvas 5. pantā nav norādīts, kā rīkoties, saņemot pierādījumu atklāšanas pieprasījumus no trešām valstīm. Tomēr pierādījumus, kas liecina par Eiropas Savienībā esošu nolīgumu vai vienošanos, kas nav saderīga ar konkurenci, nedrīkst izmantot kā aizstājēju (kolektīvām) prasībām, uz kurām neattiecas ES jurisdikcija. Grozījums ir paredzēts, lai pienācīgi atrisinātu šo jautājumu un izvairītos no šāda iespaida.

Grozījums Nr.  26

Direktīvas priekšlikums

5. pants – 2.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

2.a Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts tiesas var izdot rīkojumu izpaust noteiktas šā pierādījuma daļas vai to kategorijas, kas noteiktas, cik precīzi un šauri vien iespējams, atbilstoši reāli pieejamajiem faktiem.

Pamatojums

Eiropas Komisija savā tiesību akta priekšlikuma paskaidrojumā norāda, ka parasti būtu jāatzīst, ka pieprasījumi atklāt dokumentus nav samērīgi un neatbilst pieprasītāja pienākumam pēc iespējas precīzi un šauri konkretizēt pierādījumus (pierādījumu kategorijas). Lai izvairītos no pierādījumu vākšanas pēc nejaušības principa, prasītājam ir jādefinē pierādījuma daļas vai pierādījuma kategorijas, cik šauri un precīzi vien iespējams.

Grozījums Nr.  27

Direktīvas priekšlikums

5. pants – 3. punkts – ievaddaļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

3. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas pierādījumu atklāšanu veic samērīgā apmērā. Lai noteiktu, vai puses pieprasījums atklāt pierādījumus ir samērīgs, valstu tiesas apsver visu attiecīgo pušu un trešo personu likumīgās intereses. Tās jo īpaši apsver:

3. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas pierādījumu atklāšanu veic samērīgā apmērā un attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanas prasību Savienībā. Lai noteiktu, vai puses pieprasījums atklāt pierādījumus ir samērīgs, valstu tiesas apsver attiecīgās publiskās intereses un visu iesaistīto privāto personu likumīgās intereses. Tās jo īpaši apsver:

Pamatojums

Garantēt pietiekamu stimulu iecietības programmām ir ārkārtīgi svarīgi, lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus iekšējā tirgū. Iecietības programmas ir visefektīvākais līdzeklis, kas ļauj atklāt ar konkurenci nesaderīgas vienošanās. Ja ar konkurenci nesaderīga rīcība netiek atklāta vai tiek atklāta mazā apmērā, nav arī cietušo personu, kam atlīdzināt kaitējumu. Līdz ar to dokumenti, kurus iesniedzis pieteikuma iesniedzējs, ir jāaizsargā, vienlaikus paredzot, ka aizsardzība pati par sevi ir nesaderīga ar primārajām tiesībām (Donau Chemie).

Grozījums Nr.  28

Direktīvas priekšlikums

5. pants – 3. punkts – aa apakšpunkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

(aa) nepieciešamību nodrošināt konkurences tiesību publiskās īstenošanas efektivitāti, jo īpaši attiecībā uz riskiem, ko varētu nodarīt dokumentu publiskošana:

 

(i) konkurences iestāžu vadītajām iecietības programmām;

 

(ii) konkurences iestāžu vadītajām izlīguma procedūrām;

 

(iii) iekšējām lēmumu pieņemšanas procedūrām konkurences iestādē un Eiropas konkurences tīklā;

Pamatojums

Garantēt pietiekamu stimulu iecietības programmām ir ārkārtīgi svarīgi, lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus iekšējā tirgū. Iecietības programmas ir visefektīvākais līdzeklis, kas ļauj atklāt ar konkurenci nesaderīgus nolīgumus. Ja ar konkurenci nesaderīga rīcība netiek atklāta vai tiek atklāta mazā apmērā, nav arī cietušo personu, kam atlīdzināt kaitējumu. Šī nozīme jāņem vērā valstu tiesnešiem, izdodot atklāšanas rīkojumu.

Grozījums Nr.  29

Direktīvas priekšlikums

5. pants – 4. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

4. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesu rīcībā ir efektīvi pasākumi konfidenciālas informācijas maksimālai aizsardzībai pret neatbilstīgu izmantošanu, vienlaikus nodrošinot, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasībā ir pieejami būtiskie pierādījumi, kas satur šādu informāciju.

4. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesu rīcībā ir efektīvi pasākumi konfidenciālas informācijas maksimālai aizsardzībai pret neatbilstīgu izmantošanu, vienlaikus nodrošinot, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasībā Savienībā ir pieejami būtiskie pierādījumi, kas satur šādu informāciju. Interese, ka uzņēmumiem jāizvairās no zaudējumu atlīdzināšanas prasībām pēc pārkāpuma, nav uzskatāma par komerciālu interesi, kam nepieciešama aizsardzība.

Pamatojums

Interese izvairīties no zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar konkurences noteikumu pārkāpumu nav uzskatāma par komerciālu interesi, kam nepieciešama aizsardzība, jo tā būtu tieši pretrunā reālajām tiesībām saņemt kompensāciju (sal. CDC Hydrogen Peroxide/Komisija (T-437/08)).

Grozījums Nr.  30

Direktīvas priekšlikums

5. pants – 8. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

8. Neskarot 4. punktā noteikto pienākumu un 6. pantā noteiktos ierobežojumus, šis pants dalībvalstīm neliedz saglabāt vai ieviest noteikumus, kas paredz pierādījumu plašāku atklāšanu.

svītrots

Pamatojums

Garantēt pietiekamu stimulu iecietības programmām ir ārkārtīgi svarīgi, lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus iekšējā tirgū. Iecietības programmas ir visefektīvākais līdzeklis, kas ļauj atklāt ar konkurenci nesaderīgas vienošanās. Ja ar konkurenci nesaderīga rīcība netiek atklāta vai tiek atklāta mazā apmērā, nav arī cietušo personu, kam atlīdzināt kaitējumu. Jānodrošina vienāds aizsardzības līmenis, lai saglabātu iecietības programmas efektivitāti.

Grozījums Nr.  31

Direktīvas priekšlikums

6. pants – 1. punkts – a apakšpunkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(a) korporatīvās liecības iecietības programmas ietvaros; un

(a) no jauna sagatavotus vainu apliecinošus dokumentus, ko iesniegusi persona, kura piesakās dalībai iecietības programmā; un

Grozījums Nr.  32

Direktīvas priekšlikums

7.a pants (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

7.a pants

 

Ziņošana

 

1. Ikviena persona, kurai ir pamatots iemesls ticēt, ka kāda persona ir pārkāpusi šīs direktīvas noteikumus vai gatavojas tos pārkāpt, var sniegt konkurences iestādei detalizētu informāciju par šo lietu un pieprasīt, lai paziņojumā neizpaustu tās identitāti.

 

2. Konkurences iestāde neizpauž tās personas identitāti, kura ir informējusi konkurences iestādi saskaņā ar 7. panta 1. punktu.

Pamatojums

Lai mudinātu sabiedrības locekļus sniegt informāciju konkurences iestādēm, šajā direktīvā būtu jāiekļauj skaidrs noteikums par ziņotāja identitātes aizsardzību. Pat ja sniegtā informācija nebūs pietiekams pierādījums karteļa pastāvēšanai, konkurences iestāde būs spējīga sākt izmeklēšanu.

Grozījums Nr.  33

Direktīvas priekšlikums

8. pants – 1. punkts – ievaddaļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

1. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas var piemērot sankcijas pusēm, trešām personām un to juridiskajiem pārstāvjiem, ja tie:

1. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas faktiski piemēro sankcijas pusēm, trešām personām un to juridiskajiem pārstāvjiem, ja tie:

Grozījums Nr.  34

Direktīvas priekšlikums

8. pants – 1. punkts – b apakšpunkts – iii punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(iii) puse, kura veikusi iznīcināšanu, zināja, ka attiecīgie pierādījumi ir būtiski izskatīšanā esošās vai iespējamās zaudējumu atlīdzināšanas prasībās, kuras cēlusi šī puse vai kuras celtas pret to;

(iii) puse, kura veikusi iznīcināšanu, zināja vai saprātīgi varēja secināt, ka attiecīgie pierādījumi ir būtiski izskatīšanā esošās vai iespējamās zaudējumu atlīdzināšanas prasībās, kuras cēlusi šī puse vai kuras celtas pret to;

Grozījums Nr.  35

Direktīvas priekšlikums

9. pants – 1. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja valstu tiesas zaudējumu atlīdzināšanas prasībās atbilstoši Līguma 101. vai 102. pantam vai valstu konkurences tiesībām lemj par nolīgumiem, lēmumiem vai darbībām, uz kurām jau attiecas galīgs valsts konkurences iestādes lēmumus vai pārsūdzības tiesas nolēmums par pārkāpumu, šīs tiesas nevar pieņemt nolēmumus, kuri ir pretrunā šādam pārkāpuma konstatējumam. Šis pienākums neskar Līguma 267. pantā noteiktās tiesības un pienākumus.

Dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja valstu tiesas zaudējumu atlīdzināšanas prasībās atbilstoši Līguma 101. vai 102. pantam vai valstu konkurences tiesībām lemj par nolīgumiem, lēmumiem vai darbībām, uz kurām jau attiecas galīgs valsts konkurences iestādes lēmumus vai pārsūdzības tiesas nolēmums par pārkāpumu, šīs tiesas nevar pieņemt nolēmumus, kuri ir pretrunā šādam pārkāpuma konstatējumam. Šis pienākums neskar Līguma 267. pantā noteiktās tiesības un pienākumus, tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību un taisnīgu tiesu, kā arī tiesības uz aizstāvību saskaņā ar Hartas 47. un 48. pantu un tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu saskaņā ar ECTK 6. pantu. Tāpēc valstu konkurences iestāžu un konkurences tiesu lēmumi ir saistoši, ja nav acīmredzamu kļūdu izmeklēšanā un ja ir ievērotas tiesības uz aizstāvību.

Pamatojums

Lai nodrošinātu tiesības uz aizstāvību patērētājiem un uzņēmumiem, saistošo spēku nepiemēro, ja minētās tiesības nav ievērotas.

Grozījums Nr.  36

Direktīvas priekšlikums

10. pants – 2. punkts – ii daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

(ii) to, ka šāda rīcība kvalificējama kā Savienības vai konkurences tiesību pārkāpums;

(ii) faktus, kas kvalificējami kā Savienības vai konkurences tiesību pārkāpums;

Grozījums Nr.  37

Direktīvas priekšlikums

10. pants – 5. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

5. Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņa skaitīšanu aptur, ja konkurences iestāde attiecībā uz pārkāpumu, uz kuru attiecas zaudējumu atlīdzināšanas prasība, veic izmeklēšanu vai procesuālu darbību. Apturējums beidzas agrākais vienu gadu pēc tam, kad nolēmums par pārkāpumu ir kļuvis galīgs vai procedūra izbeigta citā veidā.

5. Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņa skaitīšanu aptur, ja konkurences iestāde attiecībā uz pārkāpumu, uz kuru attiecas zaudējumu atlīdzināšanas prasība, veic izmeklēšanu vai procesuālu darbību. Apturējums beidzas agrākais divus gadus pēc tam, kad nolēmums par pārkāpumu ir kļuvis galīgs vai procedūra izbeigta citā veidā.

Pamatojums

Ievērojot sarežģīto ekonomisko būtību un grūtības laikus celt prasības par to zaudējumu atlīdzināšanu, kas izriet no rīcības, kura nav savienojama ar konkurenci, ņemot vērā informācijas asimetriju, jo īpaši attiecībā uz patērētājiem, ir pareizi pagarināt apturēšanas termiņu par vienu gadu, lai reāli nodrošinātu prasītāju tiesības uz pilnu atlīdzību.

Grozījums Nr.  38

Direktīvas priekšlikums

10. pants – 5.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

5.a Neatkarīgi no šā panta 1. līdz 4. punkta noteikumiem zaudējumu atlīdzināšanas prasības tiek celtas 10 gadu laikā pēc notikumiem, kuru rezultātā tās ir radušās.

Grozījums Nr.  39

Direktīvas priekšlikums

12. pants – 1.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

1.a Dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesa ir pilnvarota aplēst, kāda daļa no minētās pārmaksas ir attiecināta.

Pamatojums

Jāprecizē, ka valsts tiesai ir tiesības novērtēt to pārmaksas daļu, kas tika nodota tālāk, lai novērstu tādas problēmas kā informācijas asimetrija.

Grozījums Nr.  40

Direktīvas priekšlikums

12. pants – 2. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

2. Atbildētājs nevar izmantot iepriekšējā punktā minēto aizstāvību, ja pārmaksa attiecināta uz tādām personām piegādes ķēdes nākamajā posmā, kuras juridiski nevar pieprasīt atlīdzību par tām nodarīto kaitējumu.

svītrots

Pamatojums

Ir grūti novērtēt, kāda būtu „juridiskas neiespējamības” definīcija. Turklāt juridiski šķēršļi, kas padara par „juridiski neiespējamu” netiešajiem klientiem pieprasīt kompensāciju par viņiem nodarīto kaitējumu būtu pretrunā Tiesas judikatūrai (sal. Courage un Crehan; Manfredi), un tāpēc tam nevajadzētu notikt vispirms. Ja tiek saglabāta ierosinātā teksta redakcija, pastāv iespēja, ka atlīdzību saņem prasītāji, kuriem nav nodarīts kaitējums, un/vai ka tiek piešķirta pārāk liela atlīdzība.

Grozījums Nr.  41

Direktīvas priekšlikums

13. pants – 2. punkts – 2. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Dalībvalstis nodrošina, ka tiesa ir pilnvarota aplēst, kāda daļa no minētās pārmaksas ir attiecināta.

Dalībvalstis nodrošina, ka tiesa ir pilnvarota aplēst, kāda daļa no minētās pārmaksas ir attiecināta. Komisija tiesām palīdz, izstrādājot skaidras, vienkāršas un visaptverošas vadlīnijas.

Grozījums Nr.  42

Direktīvas priekšlikums

15. pants – 1. punkts – 1. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

Lai izvairītos no tā, ka dažādos piegādes ķēdes posmos esošu prasītāju zaudējumu atlīdzināšanas prasības rada daudzkārtēju atbildību vai pārkāpēja atbildības neesamību, dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad ir pierādīts, ka ir notikusi pilnīga vai daļēja pārmaksas attiecināšana, valstu tiesas, kurās celtas zaudējumu atlīdzināšanas prasības, nevar attiecināt prasības iesniedzējam radītos zaudējumus uz šo pārmaksas daļu. Tiesa ir pilnvarota aplēst, no kādas pārmaksas daļas ir cietis tiešais vai netiešais pircējs.

Grozījums Nr.  43

Direktīvas priekšlikums

16. pants

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

1. Dalībvalstis nodrošina, ka karteļa izdarītu pārkāpumu gadījumos pieņem, ka pārkāpums ir radījis kaitējumu. Pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam ir tiesības atspēkot šo pieņēmumu.

1. Dalībvalstis nodrošina, ka karteļa izdarītu pārkāpumu gadījumos pieņem, ka pārkāpums ir radījis kaitējumu. Pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam ir tiesības atspēkot šo pieņēmumu. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesām ir piešķirtas pilnvaras novērtēt kaitējuma apjomu.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka kaitējuma apmēra noteikšanai nepieciešamais pierādīšanas pienākums un pierādījumu un faktu konstatēšanas līmenis nepadara cietušās personas tiesību uz zaudējumu atlīdzināšanu īstenošanu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu. Dalībvalstis paredz, ka tiesai tiek piešķirtas pilnvaras kaitējuma apmēru izteikt aplēses veidā.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka kaitējuma apmēra noteikšanai nepieciešamais pierādīšanas pienākums un pierādījumu un faktu konstatēšanas līmenis nepadara cietušās personas tiesību uz zaudējumu atlīdzināšanu īstenošanu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu.

Grozījums Nr.  44

Direktīvas priekšlikums

17. pants – 2.a punkts (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

 

2.a Dalībvalstis nodrošina, ka konkurences iestādes, kas ir daļa no to valsts iestāžu tīkla, kuras piemēro Savienības konkurences noteikumus, var apturēt tiesvedību, ja šīs tiesvedības puses ir iesaistītas strīda izšķiršanā vienošanās ceļā par zaudējumu atlīdzināšanas prasību.

 

Pamatojums

Patērētāju un uzņēmumu interesēs kompensācijai par zaudējumiem jābūt izmaksu ziņā efektīvai, savlaicīgai un lietderīgai. Tāpēc ir jāveicina agrīna strīda izšķiršana vienošanās ceļā, sniedzot stimulu, kas saistīts ar konkurences iestāžu noteikto naudas sodu, lai nodrošinātu šādu izmaksu ziņā efektīvu, savlaicīgu un lietderīgu kompensāciju. Ja konkurences iestāde uzskata, ka izmaksātā atlīdzība ir atbilstīga un likumīga, tai vajadzētu to ņemt vērā, arī nosakot naudas sodu.

Grozījums Nr.  45

Direktīvas priekšlikums

19. pants – 1. daļa

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

Komisija pārskata šo direktīvu un ziņo par to Eiropas Parlamentam un Padomei ne vēlāk kā [pēc pieciem gadiem no šīs direktīvas transponēšanas termiņa].

Komisija pārskata šo direktīvu un ziņo par to Eiropas Parlamentam un Padomei ne vēlāk kā [pēc pieciem gadiem no šīs direktīvas transponēšanas termiņa.]

 

Pārskatam pievieno saskaņotu pēcieviešanas novērtējumu par kolektīvās tiesiskās aizsardzības un kolektīvo ADR mehānismu darbību konkurences jomā, īpaši novērtējot šādu mehānismu piemērošanas paplašināšanas būtību citās nozarēs, kā arī izveidojot šādu mehānismu ES mērogā, lai nodrošinātu efektīvu patērētāju tiesību aizsardzību un līdzsvarotu iekšējā tirgus darbību.

PROCEDŪRA

Virsraksts

Noteikumi, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un ES konkurences tiesību pārkāpumiem

Atsauces

COM(2013)0404 – C7-0170/2013 – 2013/0185(COD)

Atbildīgā komiteja

       Datums, kad paziņoja plenārsēdē

ECON

1.7.2013

 

 

 

Atzinumu sniedza

       Datums, kad paziņoja plenārsēdē

IMCO

1.7.2013

Atzinumu sagatavoja

       Iecelšanas datums

Olle Schmidt

9.7.2013

Izskatīšana komitejā

14.10.2013

27.11.2013

16.12.2013

 

Pieņemšanas datums

17.12.2013

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

31

0

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Pablo Arias Echeverría, Preslav Borissov, Birgit Collin-Langen, Lara Comi, Vicente Miguel Garcés Ramón, Małgorzata Handzlik, Philippe Juvin, Toine Manders, Hans-Peter Mayer, Sirpa Pietikäinen, Phil Prendergast, Mitro Repo, Robert Rochefort, Zuzana Roithová, Heide Rühle, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Catherine Stihler, Róża Gräfin von Thun und Hohenstein, Bernadette Vergnaud, Barbara Weiler

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jürgen Creutzmann, Ildikó Gáll-Pelcz, Roberta Metsola, Konstantinos Poupakis, Sylvana Rapti, Olle Schmidt, Jutta Steinruck, Marc Tarabella, Kerstin Westphal

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Luis Manuel Capoulas Santos


PROCEDŪRA

Virsraksts

Noteikumi, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un ES konkurences tiesību pārkāpumiem

Atsauces

COM(2013)0404 – C7-0170/2013 – 2013/0185(COD)

Datums, kad to iesniedza EP

11.6.2013

 

 

 

Atbildīgā komiteja

       Datums, kad paziņoja plenārsēdē

ECON

1.7.2013

 

 

 

Komiteja(-s), kurai(-ām) ir lūgts sniegt atzinumu

       Datums, kad paziņoja plenārsēdē

ITRE

1.7.2013

IMCO

1.7.2013

JURI

1.7.2013

 

Komitejas, kurām lūgts sniegt atzinumu

       Lēmuma datums

ITRE

8.7.2013

 

 

 

Komiteju iesaistīšanas procedūra

       Datums, kad paziņoja plenārsēdē

JURI

12.12.2013

 

 

 

Referents(-e/-i/-es)

       Iecelšanas datums

Andreas Schwab

18.6.2013

 

 

 

Izskatīšana komitejā

17.10.2013

25.11.2013

 

 

Pieņemšanas datums

27.1.2014

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

40

3

4

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marino Baldini, Burkhard Balz, Jean-Paul Besset, Sharon Bowles, George Sabin Cutaş, Leonardo Domenici, Derk Jan Eppink, Diogo Feio, Markus Ferber, Ildikó Gáll-Pelcz, Jean-Paul Gauzès, Sven Giegold, Liem Hoang Ngoc, Wolf Klinz, Jürgen Klute, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Philippe Lamberts, Werner Langen, Astrid Lulling, Ivana Maletić, Alfredo Pallone, Antolín Sánchez Presedo, Peter Simon, Kay Swinburne, Sampo Terho, Marianne Thyssen, Pablo Zalba Bidegain

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Pervenche Berès, Zdravka Bušić, Sari Essayah, Robert Goebbels, Olle Ludvigsson, Andreas Schwab

Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marta Andreasen, Alejandro Cercas, António Fernando Correia de Campos, Jürgen Creutzmann, Andrew Duff, Richard Howitt, Tunne Kelam, Eduard Kukan, Verónica Lope Fontagné, George Lyon, Emma McClarkin, Evelyn Regner, Alda Sousa, Alf Svensson

Iesniegšanas datums

4.2.2014

Juridisks paziņojums - Privātuma politika