ZIŅOJUMS par Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 25/2012 „Vai ir izveidoti instrumenti, ar kuriem uzrauga efektivitāti Eiropas Sociālā fonda tēriņiem gados vecākiem darbiniekiem?”

3.3.2014 - (2013/2173(INI))

Budžeta kontroles komiteja
Referents: Zigmantas Balčytis
Atzinumu sagatavoja (*):
Danuta Jazłowiecka, Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
(*) Iesaistītās komitejas — Reglamenta 50. pants

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 25/2012 „Vai ir izveidoti instrumenti, ar kuriem uzrauga efektivitāti Eiropas Sociālā fonda tēriņiem gados vecākiem darbiniekiem?”

(2013/2173(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 25/2012 „Vai ir izveidoti instrumenti, ar kuriem uzrauga efektivitāti Eiropas Sociālā fonda tēriņiem gados vecākiem darbiniekiem?”,

–   ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondu (Eurofound) un jo īpaši tā 2012. gada nodarbinātības tendenču un politikas analīzi attiecībā uz gados vecākiem darbiniekiem ekonomikas lejupslīdes laikā,

–   ņemot vērā Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras ieguldījumu prioritārās grupās, jo īpaši gados vecākos darbiniekos,

–   ņemot vērā 2013. gada Eurofound pētījumu par valdību un sociālo partneru nozīmi, saglabājot gados vecākus darbiniekus darba tirgū,

–   ņemot vērā pirmo starptautisko pētījumu par pieaugušo prasmēm, ko 2013. gadā Komisija un ESAO veica Starptautiskās pieaugušo kompetenču novērtēšanas programmas (PIAAC) ietvaros,

–   ņemot vērā jaunā Eiropas Sociāla fonda noteikumu pamatprincipus 2014.–2020. gada plānošanas periodā, kurus Parlaments pieņēma 2013. gada 20. novembrī,

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

–   ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0151/2014),

A. tā kā sabiedrības novecošana, mainīgie darba apstākļi, vēl aizvien pastāvošie priekšlaicīgas pensionēšanās stimuli, finanšu krīze un izmaiņas ražošanas modeļos, kā arī pieprasījums uzlabot konkurētspēju liek apņēmīgi rīkoties, lai gados vecāki darbinieki varētu turpināt aktīvi darboties darba tirgū arī tad, ja viņi to vēlas darīt pēc pensionēšanās vecuma iestāšanās;

B.  tā kā Lisabonas programmā „gados vecāks darbinieks” ir definēts kā persona, kas ir darbspējīgā vecumā no 55 līdz 64 gadiem;

C. tā kā 2012. gadā nodarbinātības līmenis 55–64 gadus vecu iedzīvotāju vidū Eiropas Savienībā bija zemāks par 50 % (54,4 % vīriešiem un 41,8 % sievietēm) un tā kā atsevišķās dalībvalstīs tas nokritās pat līdz 30 %; tā kā šo tendenci varētu būt izraisījuši vairāki faktori, piemēram, mūsdienu prasībām neatbilstošas prasmes un kvalifikācija, darba devēju attieksme pret gados vecākiem darbiniekiem, grūtības saskaņot darbu un ģimenes dzīvi un veselības pasliktināšanās;

D. tā kā gados vecāks darbaspēks un ilgāka darba dzīve var pozitīvi ietekmēt ekonomikas atveseļošanu un turpmāko izaugsmi;

E.  tā kā gados vecāki cilvēki ir neaizstājami, lai nodotu zināšanas un pieredzi nākamajām paaudzēm;

F.  tā kā Lisabonas programma[1] un stratēģija „Eiropa 2020”[2], kuru pieņēma 2010. gadā un ar kuru iedibina Eiropas Savienības ekonomikas un sociālās stratēģijas, ietver rīcības plānus lielākai izaugsmei un jaunām darbvietām un nosaka mērķus, jo īpaši attiecībā uz nodarbinātību;

G. tā kā nodarbinātības iespēju saglabāšanai gados vecākiem cilvēkiem, kā arī tādu iedzīvotāju augsta īpatsvara uzturēšanai, kuri paliek darba tirgū līdz lielākam vecumam, ir izšķiroša nozīme, risinot demogrāfiskās problēmas un tiecoties pēc ES mērķa — līdz 2020. gadam panākt 75 % iedzīvotāju nodarbinātību vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem;

H. tā kā, lai atbalstītu nesenās izmaiņas pensiju sistēmā, ko izraisīja pensionēšanās vecuma paaugstināšana, ir jāievieš pasākumi darba tirgū un darbavietā, kas mudinātu cilvēkus paildzināt savu darba dzīvi un dotu iespēju strādāt līdz pensionēšanās vecumam;

I.   tā kā demogrāfisko izmaiņu rezultātā, palielinoties iedzīvotāju vidējam vecumam, 55–64 gadus veci cilvēki veidos aizvien lielāku darba ņēmēju daļu Eiropā;

J.   tā kā ekonomikas un finanšu krīze vairāku gadu garumā ir parādījusi, ka Eiropas Sociālā fonda (ESF) pasākumi kā viens no instrumentiem, kas palīdz risināt augstā bezdarba problēmas, ir svarīgāki nekā jebkad agrāk, un atziņas, kas gūtas, īstenojot iepriekšējos pasākumus, būs ļoti svarīgas, kad no 2014. gada tiks ieviestas jaunās programmas;

K. tā kā ESF, kas 2007.–2013. gada plānošanas periodā veidoja 8 % no ES kopējā budžeta, ir galvenais finanšu instruments, kura mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm sasniegt ES nodarbinātības politikas un sociālās integrācijas mērķus, un tā kā ir vajadzīgi uzticami dati, lai novērtētu ESF resursu izmantošanas efektivitāti;

L.  tā kā attiecībā uz laikposmu no 2007. gada līdz 2013. gada beigām nedz dalībvalstis, nedz Komisija nespēj noteikt, cik liels skaits gados vecāku darbinieku ir ieguvuši jaunu kvalifikāciju vai atraduši vai saglabājuši darbu pēc piedalīšanās ESF finansētos pasākumos;

M. tā kā ar ESF līdzekļiem atbalstītie mūžizglītības pasākumi kopumā ir ļoti piemēroti, lai saglabātu nodarbinātību (piemēram, rīkojot mācības vai pārkvalificēšanu nodarbinātības iespēju palielināšanas nolūkā),

N. tā kā gados vecāki darbinieki veido mazāk nekā 5 % no ESF mūžizglītības pasākumu dalībniekiem un tas liecina, ka šie darbinieki retāk piedalās apmācības programmās, lai gan tas nenozīmē, ka viņiem trūkst apmācības vai kvalifikācijas;

O. tā kā dalībvalstis izraugās vadošās iestādes, lai īstenotu daudzgadu darbības programmas, kuras sagatavojušas dalībvalstis pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām un divpusējām sanāksmēm ar Komisiju un kuras beigās pieņem kā Komisijas lēmumu, un tās izveido un uztur finanšu pārvaldības un kontroles sistēmas, lai nodrošinātu plānošanu, pārbaudes, uzraudzību un ziņošanu;

P.  tā kā darbības programmas attiecas uz dažādām bezdarbnieku grupām (jauniešiem, gados vecākiem darbiniekiem, ilgstošiem bezdarbniekiem un personām, kas nav nedz nodarbināti, nedz iesaistīti izglītībā vai apmācībā (NEET));

Q. tā kā ESF ir jāizmanto saskaņā ar ES finanšu regulējuma prasībām, jo īpaši ievērojot pareizas finanšu pārvaldības principus, t. i., taupīgumu, lietderīgumu un efektivitāti,

1.  pauž nožēlu, ka darbības programmās 2007.–2013. gadam definīcija „gados vecāks darbinieks” ir lietota nekonsekventi; norāda, ka daudzas vadošās iestādes savās darbības programmās nelieto definīciju „gados vecāks darbinieks” tādā pašā nozīmē, kā tā ir lietota Lisabonas programmā, proti, jebkura persona darbspējas vecumā no 55 līdz 64 gadiem, bet tā vietā lieto atšķirīgas vecuma grupas; uzskata, ka definīcija „gados vecāks darbinieks” būtu jāsaskaņo ar attiecīgajā dalībvalstī likumā noteikto maksimālo pensionēšanās vecumu;

2.  pauž nožēlu, ka nav pieejami pilnīgi un uzticami dati, tostarp iedalījumā pēc dzimuma, lai novērtētu, cik efektīvi bijuši ESF tēriņi saistībā ar gados vecākiem darbiniekiem; uzskata, ka ESF apropriāciju izlietojumam jābūt pārredzamam; uzsver, ka informācijai par finansējamām programmām, to mērķu sasniegšanu un budžetā atvēlēto summu vajadzētu būt viegli pieejamai iedzīvotājiem publiskās tīmekļa vietnēs;

3.  atzīst, ka atkarībā no sociālekonomiskās un demogrāfiskās situācijas dalībvalstīs tās izmanto atšķirīgas vecuma grupas gados vecāku darbinieku definēšanai; tomēr pauž nožēlu, ka arī vienā konkrētā dalībvalstī šī definīcija ne vienmēr tiek konsekventi lietota visā plānošanas procesā; tādēļ mudina dalībvalstis nākamajā plānošanas periodā (2014.–2020. gads) panākt, lai vajadzību analīzē izmantotās vecuma grupas neatšķirtos no tām, kuras izmantotas programmās un/vai saistītajos pasākumos un mērķos;

4.  uzsver, ka, izmantojot ESF, ir jānodrošina atbilstība ES Finanšu regulai un jo īpaši pareizas finanšu pārvaldības pamatprincipiem, piemēram, lietderīguma principam, kas būtu jāsaprot kā izvirzīto konkrēto mērķu un plānoto rezultātu sasniegšana;

5.  aicina dalībvalstis, analizējot gados vecāku darbinieku sociālekonomisko stāvokli, vairāk paļauties uz kvantitatīviem un kvalitatīviem rādītājiem un noteikt izmērāmu cēloņsakarību starp darbības programmās noteiktajiem pasākumiem un izvirzītajiem mērķiem, tādējādi atvieglojot apzināto vajadzību, izraudzītās stratēģijas un noteikto mērķu atbilstības pārbaudi un ļaujot pieņemt pārdomātus lēmumus attiecībā uz nākotni;

6.  pauž nožēlu par to, ka dalībvalstu iesniegtie dati, kas vajadzīgi gados vecāku darbinieku pašreizējo nodarbinātības apstākļu izvērtēšanai, turpmākās attīstības novērtēšanai un tādu pasākumu noteikšanai, kuri palīdzētu sasniegt noteiktos mērķus, ir neuzticami un to kvalitāte nav apmierinoša; prasa noteikt pasākumus, kas motivētu dalībvalstis iesniegt uzticamus un kvalitatīvus datus;

7.  norāda, ka pašreizējā tiesiskajā regulējumā (2007.–2013. gads) ir paredzēti finanšu dati tikai prioritāro virzienu līmenī, bet nevienā no aplūkojamajām darbības programmām nav „gados vecākiem darbiniekiem” īpaši veltītu prioritāro virzienu; pauž nožēlu, ka ir grūti precīzi aprēķināt, cik daudz līdzekļu piešķirts pasākumiem, kuriem tie bija paredzēti, jo īpaši „gados vecākiem darbiniekiem”;

8.  norāda, ka 2007.–2013. gada laikposmā darbības programmās nav iekļauta neviena prioritāte, kas attiecas tieši uz gados vecākiem darbiniekiem paredzētām iniciatīvām, piemēram, „pasākumi aktīvu vecumdienu un darba mūža pagarināšanas veicināšanai”, galvenokārt atšķirīgas interpretācijas dēļ attiecībā uz to, kādām jābūt šīm prioritātēm;

9.  uzskata, ka konkrētām darbinieku kategorijām, piemēram, darbiniekiem, kas strādā maiņās vai smagajā rūpniecībā, ir vajadzīgas īpaši pielāgotas programmas un projekti, kuri atšķiras no projektiem darbiniekiem, kas strādā fiziski vieglāku darbu, piemēram, pakalpojumu nozarēs un sektoros; turklāt norāda, ka viens no politikas faktoriem, kas būtu jāņem vērā, ir dzimumu aspekts;

10. pauž stingru pārliecību, ka gados vecāku darbinieku pieredze ir priekšrocība, kas jāizmanto iespējami lietderīgāk — ne tikai dodot iespēju atsevišķiem darbiniekiem turpināt aktīvu līdzdalību darba tirgū savā darbavietā, bet arī nodrošinot iegūtās pieredzes izmantošanu jaunās darbavietās;

11. pauž bažas par to, ka, lai gan darbības programmās „gados vecāki darbinieki” ir apzināti kā mērķgrupa, šai grupai ne vienmēr ir savi rādītāji vai mērķlielumi, kas noved pie tā, ka ir grūti vai pat neiespējami novērtēt tādu pasākumu efektivitāti, kuri risina gados vecāku darbinieku vajadzības; norāda, ka gadījumos, kad rādītāji projektos tomēr ir iekļauti, tie attiecas galvenokārt uz galaiznākumu, piemēram, uz dalībnieku skaitu un rezultātiem, nevis uz konkrētu ietekmi;

12. aicina Komisiju pievērst lielāku uzmanību cīņai pret gados vecāku darbinieku diskrimināciju vecuma dēļ un izmanot prerogatīvas, kas tai piešķirtas spēkā esošajos tiesību aktos, lai apkarotu kliedzošus diskriminācijas veidus vecuma dēļ, kuri pastāv atsevišķās dalībvalstīs un dažās ekonomikas nozarēs;

13. prasa ieviest pasākumus, kas ļauj novērtēt ne tikai nodarbinātības iespējas, bet arī panākto progresu attiecībā uz prasmēm (arī sociālajām prasmēm), augstāku pašnovērtējuma un lielāku motivāciju; norāda, ka šajā ziņā būtisku ieguldījumu var dot dzīvē noderīgu iemaņu nodošana un ikdienējā apmācība;

14. prasa pārraudzīt un novērst visus šķēršļus aktīvām vecumdienām un atbalstīt mūžizglītību, jo īpaši jaunas kvalifikācijas un tehnisko iemaņu, piemēram, datorprasmju un svešvalodu zināšanu, apguvi; uzsver, ka aktīvām vecumdienām un mūžizglītībai gados vecāku vīriešu un sieviešu vidū būtu jākļūst par ierastu darba dzīves sastāvdaļu un šīs politikas nostādnes būtu pastāvīgi jāuzrauga, jāizvērtē un jāuzlabo;

15. prasa jaunajās darbības programmās izmantot saskaņotāku pieeju mērķgrupu izvēlei un darba tirgus datu izmantošanai valsts līmenī, lai noteiktu vērienīgus, bet reālistiskus mērķus; norāda, ka, ņemot vērā gados vecāku darbinieku pieaugošo nozīmi nākotnē, darbības programmu sagatavošanā būtu jāparedz arī dialogs par prioritāro mērķgrupu noteikšanu;

16. pauž bažas par to, ka daži projektu mērķi un rādītāji nebija tieši saistīti ar ESF intervencēm, tāpēc bija grūti novērtēt to izpildi, piemēram, noteikt projektu veiksmi vai neveiksmi darbības programmās noteikto makroekonomikas mērķu sasniegšanā, ņemot vērā to, ka tie ir ārpus ESF darbības kontroles, jo tie lielā mērā ir atkarīgi no ārējiem faktoriem, piemēram, ekonomiskajiem apstākļiem, sociālās aizsardzības sistēmām un vietējo publisko vai privāto ieguldījumu nosacījumiem;

17. pauž nožēlu par to, ka nevienā no darbības programmām nav ietverti vidēja termiņa rādītāji, nedz arī izveidota pienācīga hierarhija atsevišķo sasniedzamo kvantitatīvo mērķu starpā, kas ļautu vadošajām iestādēm pēc iespējas drīz īstenot koriģējošus pasākumus;

18. pauž nožēlu, ka Komisija tādēļ nespēj pienācīgi ziņot par kopējiem rezultātiem un to pasākumu ietekmi, kuru mērķis ir uzlabot gados vecāku darbinieku situāciju dalībvalstīs, ko finansē ESF;

19. pauž stingru pārliecību, ka Komisijai ir jāuzlabo darbības programmu novērtēšana; uzstājīgi mudina turpmāk programmās ieviest skaidri formulētu, standartizētu izpildes datu kopumu (kas ir ticami, pārbaudāmi un laikus sagatavoti), ko varētu vajadzības gadījumā apkopot ES līmenī 2014.–2020. gada plānošanas periodam;

20. atzinīgi vērtē to, ka vienotā stratēģiskā satvara fondu nākamā 2014.–2020. gada plānošanas perioda jaunā prioritāte ir rezultāti, tādējādi ierosinātajiem pasākumiem jābūt izstrādātiem konkrēta mērķa sasniegšanai;

21. uzsver, ka skaidru prioritāšu noteikšana jaunajās darbības programmās nolūkā sasniegt rezultātus ļaus atrast sinerģiju starp atsevišķiem fondiem un citiem finansējuma avotiem, tādējādi palīdzot nodrošināt, ka pasākumi ierosināto mērķu sasniegšanai ir pēc iespējas efektīvi gan valstu, gan starpvalstu līmenī;

22. uzskata, ka jauno darbības programmu rādītāji ir jāpapildina ar brīdinājumiem saistībā ar finansiāliem un fiziskiem faktoriem, un atzinīgi vērtē to, ka šie faktori tiek īpaši uzraudzīti, lai izvērtēšanas struktūrvienība sadarbībā ar programmu starpniekiestādēm varētu izvērtēt jebkuras atkāpes no robežlielumiem, kas paredzēti plānoto mērķu sasniegšanai, un noteikt, vai atkāpes ir radušās pagaidu apstākļu dēļ vai saistībā ar strukturālām problēmām, kuras būtu padziļināti jāanalizē vai attiecīgā gadījumā jāizdara izmaiņas programmā;

23. uzskata, ka nepieciešams arī uzraudzīt, vai notiek pārmaiņas sociālekonomiskajā jomā, kā arī valstu un/vai Savienības prioritātēs un vai darbības programmu īstenošanas posmā rodas tādas problēmas, kuru dēļ būtu jāizvērtē un būtiski jāgroza konkrēta programma;

24. aicina sistemātiski izmantot attiecīgus izpildes rādītājus, piemēram, darbības mērķus, kontrolmērķus un konkrētus ietekmes mērķus, kas jāiekļauj jau projektu sākumposmā, lai ESF 2014.–2020. gada programmās varētu uzlabot ne tikai apkopoto datu daudzumu un kvalitāti attiecībā uz „gados vecākiem darbiniekiem” darba tirgū, bet arī lēmumu pieņemšanu;

25. aicina dalībvalstis nākamajā plānošanas periodā izmantot un attiecīgā gadījumā papildināt vispārējos rādītājus, kas paredzēti ESF regulā, lai noteiktu, cik daudz gados vecāku darbinieku, iedalījumā pēc dzimuma, ir piedalījušies ESF finansētos projektos, kuros galvenā uzmanība tikusi pievērsta darbavietas pielāgošanai, prasmju iegūšanai, atsevišķu cilvēku apstākļu uzlabošanai darba tirgū vai darba atrašanai, un cik daudzi no viņiem ir ieguvuši jaunu kvalifikāciju, uzlabojuši savu stāvokli darba tirgū vai atraduši darbu pēc ESF finansētu projektu īstenošanas;

26. atgādina, ka, kopumā ņemot, projektos ir pienācīgi jāatspoguļo darbības programmu mērķi, lai mazinātu risku nesasniegt sākotnēji noteiktos mērķus; prasa vadošajām iestādēm sistemātiski pārbaudīt šo saikni, lai atlasītu labākos projektus;

27. uzstājīgi mudina ieinteresētās personas vajadzības gadījumā uzlabot metodiku, lai pārietu no vienkāršotas pieejas maksājumiem vai faktiskajām izmaksām uz integrētu pieeju, lai pārvaldības projektos gūtu vislabākos rezultātus;

28. aicina Komisiju rūpīgāk pārbaudīt darbības programmās nodrošināto datu iesniegšanu un kvalitāti un izstrādāt rokasgrāmatu, kurā būtu ietverti rīcības ieteikumi un kura būtu pieejama dalībvalstīm;

29. uzskata, ka jebkurai uzraudzības sistēmai jāpamatojas uz darbības programmu pārbaužu efektīvu dokumentēšanu, lai panāktu apmierinošu pārliecības pakāpi;

30. atzinīgi vērtē to, ka vadošās iestādes kopumā skaidri definē pieprasītos uzraudzības datus; tomēr atgādina, ka uzraudzības un vērtēšanas sistēmām ir jānodrošina iespēja laikus un periodiski pārbaudīt progresu, kas sasniegts, īstenojot noteiktos mērķus, kā arī iespēja ātri reaģēt uz būtisku novirzīšanos no minētajiem mērķiem;

31. prasa precizēt reglamentējošās prasības attiecībā uz vērtējumiem, kurus pieprasa vadošās iestādes, un darbības programmu vajadzībām definēt obligātu tematu kopumu, kas jāaptver vērtēšanas procesā; prasa pielikt pūles un nodrošināt, lai atziņas, kas gūtas programmu vadības procesā, tiktu pienācīgi ņemtas vērā turpmākajā lēmumu pieņemšanā;

32. aicina Komisiju pakāpeniski līdzsvarot un uzlabot savus pārvaldības instrumentus, lai pārietu no vienkāršas atbilstības uzraudzības, kas pamatojas uz likumīguma un regularitātes principiem, uz paveiktā vērtēšanu, ņemot vērā rezultātu mērķvērtību sasniegšanu un ESF izmantošanas rezultātus nākamajā 2014.–2020. gada periodā; atgādina, ka ir ļoti svarīgi veiksmīgi izveidot stabilu rezultātu struktūru ar skaidriem un izmērāmiem mērķiem un nolūkiem, kas nodrošina pārskatatbildību un rezultātus, lai maksimāli sekmētu izaugsmi un nodarbinātību, un ka tai vajadzīgi kopīgi un līdzvērtīgi centieni no Komisijas un dalībvalstu puses;

33. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu uzlabot darbības programmu izpildes novērtējumu 2014.–2020. gada plānošanas periodā un vispārēju veikuma un rezultatīvo rādītāju, tostarp ilgtermiņa rezultatīvo rādītāju, kopuma iekļaušanu ESF regulā;

34. mudina Komisiju šajā sakarībā ciešāk sadarboties ar citām starptautiskām iestādēm, piemēram, ESAO, pamatojoties uz nelabvēlīgā stāvoklī esošu grupu vai neaizsargātu darbinieku kategoriju konkrētiem vērtējumiem, kā arī nosakot konkrētus pasākumus, lai palīdzētu dalībvalstīm rūpīgāk noteikt galvenās prioritātes, stratēģijas un ilgtspējīgus projektus, kuri ir tiesīgi pretendēt uz ESF finansējumu nākamajā 2014.–2020. gada periodā;

°

°          °

35. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

• [1]        Lisabonas programmas mērķis bija līdz 2010. gadam padarīt ES par „konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zinātnes atziņām balstīto ekonomiku pasaulē ar ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, ar vairāk un labākām darbavietām un ar plašāku sociālo kohēziju”.
• [2]        Ar stratēģiju „Eiropa 2020”, kuru sāka īstenot 2010. gadā, aizstāj Lisabonas programmu. Tās uzdevums ir nodrošinātu gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi. Stratēģijas centrā ir pieci mērķi, kuri līdz 2020. gadam jāsasniedz nodarbinātības, inovācijas, izglītības, nabadzības mazināšanas un klimata/enerģētikas jomā.

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ATZINUMS  (24.1.2014)

Budžeta kontroles komitejai

par Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 25/2012 „Vai ir izveidoti instrumenti, ar kuriem uzrauga efektivitāti Eiropas Sociālā fonda tēriņiem gados vecākiem darbiniekiem?”
(2013/2173(INI))

Atzinumu sagatavoja(*): Danuta Jazłowiecka

(*) Komiteju iesaistīšanas procedūra — Reglamenta 50. pants.

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Budžeta kontroles komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā sabiedrības novecošana, mainīgie darba apstākļi, vēl aizvien pastāvošie priekšlaicīgas pensionēšanās stimuli, finanšu krīze un izmaiņas ražošanas modeļos, kā arī pieprasījums palielināt konkurētspēju liek apņēmīgi rīkoties, lai gados vecāki darbinieki varētu turpināt aktīvi darboties darba tirgū arī tad, ja viņi to vēlas darīt pēc pensionēšanās vecuma;

B.  tā kā 2012. gadā nodarbinātības līmenis 55–64 gadus vecu iedzīvotāju vidū Eiropas Savienībā bija zemāks par 50 % (54,4 % vīriešiem un 41,8 % sievietēm) un tā kā atsevišķās dalībvalstīs tas nokritās līdz pat 30 %; tā kā šo tendenci varētu būt izraisījuši vairāki faktori, piemēram, mūsdienu prasībām neatbilstošas prasmes un kvalifikācija, darba devēju attieksme pret gados vecākiem darbiniekiem, grūtības saskaņot darbu un ģimenes dzīvi un veselības pasliktināšanās;

C. tā kā gados vecāks darbaspēks un ilgāka darba dzīve var pozitīvi ietekmēt ekonomikas atveseļošanu un tās turpmāko izaugsmi;

D. tā kā gados vecāki cilvēki ir neaizstājami, lai nodotu zināšanas un pieredzi nākamajām paaudzēm;

E.  tā kā Eiropas Sociālais fonds (ESF), kas 2007.–2013. gada plānošanas periodā veidoja 8 % no ES kopējā budžeta, ir galvenais finanšu instruments, kura mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm sasniegt ES nodarbinātības politikas un sociālās integrācijas mērķus, un tā kā ir nepieciešami uzticami dati, lai novērtētu ESF resursu izmantošanas efektivitāti;

F.  tā kā gados vecāku cilvēku nodarbinātības saglabāšana, kā arī tādu iedzīvotāju augsta īpatsvara uzturēšana, kuri paliek darba tirgū līdz lielākam vecumam, ir būtiski svarīga, lai risinātu demogrāfiskās problēmas un sasniegtu ES mērķi — līdz 2020. gadam panākt 75 % iedzīvotāju nodarbinātību vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem;

G. tā kā ar ESF līdzekļiem atbalstītie mūžizglītības pasākumi kopumā ir ļoti piemēroti, lai saglabātu nodarbinātību (piemēram, rīkojot mācības vai pārkvalificēšanu nodarbinātības iespēju palielināšanas nolūkā),

1.  pauž nožēlu, ka nav pieejami pilnīgi un uzticami dati, tostarp iedalījumā pēc dzimuma, lai novērtētu, cik efektīvi bijuši ESF tēriņi saistībā ar gados vecākiem darbiniekiem; uzskata, ka ESF apropriāciju izlietojumam jābūt pārredzamam; uzsver, ka informācijai par finansējamām programmām, to mērķu sasniegšanu un budžetā paredzēto summu vajadzētu būt iedzīvotājiem viegli pieejamai publiskās tīmekļa vietnēs;

2.  uzsver, ka, izmantojot ESF, ir jānodrošina atbilstība ES Finanšu regulai un jo īpaši pareizas finanšu pārvaldības pamatprincipiem, piemēram, lietderīguma principam, kas būtu jāsaprot kā konkrēto izvirzīto mērķu un plānoto rezultātu sasniegšana;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu uzlabot darbības programmu izpildes novērtējumu 2014.–2020. gada plānošanas periodā un vispārēju veikuma un rezultatīvo rādītāju, tostarp ilgtermiņa rezultatīvo rādītāju, kopuma iekļaušanu ESF regulā;

4.  aicina dalībvalstis nākamajā plānošanas periodā izmantot un attiecīgā gadījumā papildināt vispārējos rādītājus, kas paredzēti ESF regulā, lai noteiktu, cik daudz gados vecāku darbinieku, iedalījumā pēc dzimuma, ir piedalījušies ESF finansētos projektos, kuros galvenā uzmanība tikusi pievērsta darbavietas pielāgošanai, prasmju iegūšanai, atsevišķu cilvēku stāvokļa darba tirgū uzlabošanai vai darba atrašanai, un cik daudzi no viņiem ir ieguvuši jaunu kvalifikāciju, uzlabojuši savu situāciju darba tirgū vai atraduši darbu pēc ESF finansētu projektu izmantošanas;

5.  aicina dalībvalstis, analizējot gados vecāku darbinieku sociālekonomisko stāvokli, vairāk paļauties uz kvantitatīviem un kvalitatīviem rādītājiem un noteikt izmērāmu cēloņsakarību starp darbības programmās noteiktajiem pasākumiem un izvirzītajiem mērķiem, tādējādi atvieglojot apzināto vajadzību, izraudzītās stratēģijas un noteikto mērķu atbilstības pārbaudi un ļaujot pieņemt pārdomātus lēmumus attiecībā uz nākotni;

6.  atzīst, ka sociālekonomiskās un demogrāfiskās situācijas atšķirību dēļ dažādās dalībvalstīs, tās izmanto atšķirīgas vecuma grupas gados vecāku darbinieku definēšanai; tomēr pauž nožēlu, ka arī vienā konkrētā dalībvalstī šī definīcija ne vienmēr tiek konsekventi izmantota visā plānošanas procesā; tādēļ mudina dalībvalstis nākamajā plānošanas periodā (2014.–2020. gads) nodrošināt, ka vajadzību analīzē izmantotās vecuma grupas neatšķiras no tām, kuras izmantotas programmās un/vai saistītajos pasākumos un mērķos;

7.  prasa ieviest pasākumus, kas būtu orientēti ne tikai uz nodarbinātības iespējām, bet arī uz prasmju (tostarp sociālo prasmju), augstāka pašnovērtējuma un lielākas motivācijas ziņā sasniegto progresu; atzīmē, ka šajā jomā būtisku ieguldījumu var dot dzīvē noderīgu iemaņu sniegšana un ikdienējā apmācība;

8.  prasa pārraudzīt un novērst visus šķēršļus, kas kavē aktīvu novecošanu, un atbalstīt mūžizglītību, jo īpaši jaunas kvalifikācijas un tehnisko iemaņu, piemēram, datorprasmju un svešvalodu zināšanu, apguvi; uzsver, ka aktīvai novecošanai un mūžizglītībai gados vecāku vīriešu un sieviešu vidū būtu jākļūst par ierastu darba dzīves sastāvdaļu un šīs politikas nostādnes būtu pastāvīgi jāuzrauga, jāizvērtē un jāuzlabo;

9.  prasa jaunajās darbības programmās izmantot vienotāku pieeju mērķgrupu izvēlei un darba tirgus datu izmantošanai valsts līmenī, lai noteiktu vērienīgus, bet reālistiskus mērķus; atzīmē, ka, ņemot vērā gados vecāku darbinieku pieaugošo nozīmi nākotnē, darbības programmu sagatavošanā būtu jāparedz arī dialogs par prioritāro mērķgrupu noteikšanu.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	23.1.2014
Galīgais balsojums	+: –: 0:	33 2 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Edit Bauer, Phil Bennion, Pervenche Berès, Philippe Boulland, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Derek Roland Clark, Frédéric Daerden, Karima Delli, Sari Essayah, Richard Falbr, Thomas Händel, Marian Harkin, Stephen Hughes, Danuta Jazłowiecka, Ádám Kósa, Jean Lambert, Olle Ludvigsson, Thomas Mann, Elisabeth Morin-Chartier, Csaba Őry, Konstantinos Poupakis, Licia Ronzulli, Elisabeth Schroedter, Joanna Katarzyna Skrzydlewska, Gabriele Stauner, Jutta Steinruck, Ruža Tomašić
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Georges Bach, Philippe De Backer, Kinga Göncz, Sergio Gutiérrez Prieto, Liisa Jaakonsaari, Anthea McIntyre, Ria Oomen-Ruijten

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	18.2.2014
Galīgais balsojums	+: –: 0:	26 0 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Marta Andreasen, Inés Ayala Sender, Zigmantas Balčytis, Ryszard Czarnecki, Tamás Deutsch, Martin Ehrenhauser, Jens Geier, Gerben-Jan Gerbrandy, Ingeborg Gräßle, Rina Ronja Kari, Bogusław Liberadzki, Jan Mulder, Monika Panayotova, Crescenzio Rivellini, Paul Rübig, Petri Sarvamaa, Theodoros Skylakakis, Georgios Stavrakakis, Michael Theurer
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Philip Bradbourn, Karin Kadenbach, Marian-Jean Marinescu, Olle Schmidt
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Peter Jahr, Iosif Matula, Godelieve Quisthoudt-Rowohl, Marie-Thérèse Sanchez-Schmid