Procedūra : 2014/2157(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0011/2015

Iesniegtie teksti :

A8-0011/2015

Debates :

PV 25/02/2015 - 15
CRE 25/02/2015 - 15

Balsojumi :

PV 10/03/2015 - 10.12
CRE 10/03/2015 - 10.12
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2015)0052

ZIŅOJUMS     
PDF 194kWORD 138k
26.1.2015
PE 539.797v02-00 A8-0011/2015

par Eiropas Centrālās bankas 2013. gada pārskatu

(2014/2157(INI))

Ekonomikas un monetārā komiteja

Referents: Pablo Zalba Bidegain

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Eiropas Centrālās bankas 2013. gada pārskatu

(2014/2157(INI))

Eiropas Parlaments,

–       ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2013. gada pārskatu (C8-0000/2014),

       ņemot vērā Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtus, it īpaši to 15. pantu,

–       ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 284. panta 3. punktu,

–       ņemot vērā Reglamenta 132. panta 1. punktu,

–       ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0011/2015),

A.     tā kā Komisijas dienesti 2014. gada pavasarī prognozēja turpmāku eurozonas IKP samazinājumu 2013. gadā par 0,4 % (pēc samazinājuma 2012. gadā par 0,7 %) un tā kā Komisijas dienesti sagaida ekonomiskās situācijas uzlabošanos, prognozējot IKP palielināšanos 2014. gadā par 1,2 % un 2015. gadā par 1,7 %; tā kā 2014. gada rudenī Komisijas dienesti prognozēja jau mazāku izaugsmes tempu, sagaidot, ka IKP 2014. gadā palielināsies tikai par 0,8 % un 2015. gadā — par 1,1 %, dominējot izaugsmes samazināšanās riskiem;

B.     tā kā saskaņā ar rudens prognozi bezdarbs eurozonā palielinājās no 11,3 % 2012. gada beigās līdz 11,9 % 2013. gada beigās, un 2014. gadā saglabāsies augstā līmenī;

C.     tā kā dažādās dalībvalstīs bezdarba līmenis būtiski atšķiras, attiecīgajam rādītājam variējot no 5 % līdz 26 %; tā kā jauniešu bezdarba līmenis ir pat vēl augstāks, dažās dalībvalstīs sasniedzot pat 50 %; atzīmē, ka atšķirīgais bezdarba līmenis izraisa turpmāku ekonomisko diverģenci starp dalībvalstīm;

D.     tā kā tiešu monetāro darījumu programmas izziņošanas sekmes procentu likmju pazemināšanā dalībvalstīm nevajadzētu izmantot kā iespēju izvairīties no strukturālām reformām, kuru mērķis ir vidēji ilgā laikposmā palielināt izaugsmes potenciālu un panākt fiskālo ilgtspēju; tā kā nodarbinātības un nabadzības mazināšanas jomā vērojamās tendences liecina, ka varētu tikt apdraudēta stratēģijas "Eiropa 2020" nacionālo mērķu sasniegšana;

E.     tā kā Eiropas Centrālā banka (ECB) 2013. gada maijā un pēc tam vēlreiz novembrī pazemināja savas galvenās procentu likmes, samazinot galveno refinansēšanas operāciju procentu likmi līdz 0,25 %; tā kā, ņemot vērā kopš 2014. gada sākuma izsludinātos papildu monetārās politikas pasākumus, galveno refinansēšanas operāciju procentu likme tagad ir 0,05 % un noguldījumu iespējas procentu likme ir -0,2 %;

F.     tā kā reālo interešu likmju pazemināšana nav nedz uzlabojusi kredīta pieejamību mājsaimniecībām un uzņēmumiem, nedz veicinājusi IKP palielināšanos un darbvietu izveidi;

G.     tā kā Eurosistēmas konsolidētais finanšu pārskats 2013. gada beigās sasniedza EUR 2285 triljonus, kas liecina par samazinājumu aptuveni 25 % apmērā 2013. gada laikā;

H.     tā kā netirgojamie aktīvi veidoja lielāko daļu no aktīviem, kas 2013. gada laikā tika ierosināti kā nodrošinājums Eurosistēmai, sasniedzot aptuveni 25 % no kopējās summas; tā kā netirgojamie vērtspapīri un ar aktīviem nodrošinātie vērtspapīri veidoja vairāk nekā 40 % no kopējā aktīvu apjoma, kas tika ierosināts kā nodrošinājums;

I.      tā kā saskaņā ar Komisijas dienestu 2014. gada rudens prognozēm eurozonas vidējais inflācijas līmenis pazeminājās no 2,5 % 2012. gadā līdz 1,4 % 2013. gadā; tā kā inflācija eurozonā kopš 2014. gada sākuma pastāvīgi samazinās, septembrī noslīdot līdz 0,3 %, un tās prognozētais 2014. gada vidējais līmenis ir 0,5 %; tā kā inflācijas līmeni raksturojošais vispārējais saskaņotais patēriņa cenu indekss (SPCI) dažās dalībvalstīs 2014. gada septembrī nokritās līdz 0 % un 2015. gadā saglabāsies zem mērķa līmeņa;

J.      tā kā zemās enerģijas, it īpaši naftas, cenas ir bijis viens no galvenajiem faktoriem, kas veicināja inflācijas līmeņa pazemināšanos eurozonā;

K.     tā kā publisko un privāto investīciju apmērs eurozonā nemainīgi saglabājies līmenī, kas ir būtiski zemāks nekā pirms krīzes sākšanās reģistrētais līmenis; tā kā lielo uzņēmumu vidū bija izplatīta prakse izmantot lētas naudas vidi, lai veiktu atpirkšanu savās interesēs, nevis izdarītu jaunas investīcijas; tā kā investīciju īpatsvars IKP pastāvīgi samazinājās pat pirms krīzes sākšanās un to steidzami bija nepieciešams palielināt;

L.     tā kā M3 ikgadējais pieaugums turpināja samazināties — no 3,5 % 2012. gada decembrī līdz 1 % 2013. gada decembrī;

M.    tā kā privātajam sektoram izsniegto kredītu apmērs turpināja samazināties, tā ikgadējam negatīvajam pieaugumam palielinoties no -0,7 % 2012. decembrī līdz -2,3 % 2013. gada decembrī; tā kā dažās dalībvalstīs kredīta trūkums mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) ir viena no galvenajām problēmām, kas kavē ekonomikas atveseļošanos; tā kā mazajiem un vidējiem uzņēmumiem piešķirto aizdevumu apjoms laikposmā no 2008. līdz 2013. gadam samazinājās par aptuveni 35 %; tā kā ir ļoti svarīgi atvieglot kredīta pieejamību MVU, jo tie nodarbina 72 % eurozonas darbaspēka un to darbvietu izveides bruto rādītāji ir augstāki nekā attiecīgie lielo uzņēmumu rādītāji;

N.     tā kā finanšu sektora sadrumstalotība joprojām ir būtiska problēma, kā rezultātā MVU nākas saskarties ar daudz augstākām aizņemšanās izmaksām, it īpaši tajās eurozonas dalībvalstīs, kuras jau skāruši sarežģīti ekonomiskie apstākļi, un tā kā tas rada izkropļojumus vienotajā tirgū, palēninot ekonomikas atveseļošanos un palielinot atšķirības starp valstīm; tā kā visaptverošā Eiropas banku novērtējuma rezultātiem būtu labvēlīgi jāietekmē pašreizējā monetārā politika un banku vēlme pastiprināt savu darbību aizdošanas jomā, it īpaši vairāk aizdodot reālajai ekonomikai;

O.     tā kā Eurosistēmas bilance 2013. gadā pastāvīgi samazinājās, atspoguļojot to, kā bankas atmaksāja ilgtermiņa refinansēšanas operāciju (ITRO) līdzekļus;

P.     tā kā ECB Padome 2013. gada jūlijā nolēma sniegt perspektīvas norādes, paziņojot, ka tā plāno pagarināt laikposmu, kurā galvenās procentu likmes saglabāsies pašreizējā līmenī vai tiks vēl vairāk pazeminātas;

Q.     tā kā banku sektora pārmērīga kredītstarpniecība varētu aizkavēt iespējamo kvantitatīvi veicinošās programmas pasākumu ietekmi eurozonā;

R.     tā kā LESD 282. pantā noteikts, ka Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti; tā kā LESD 127. pantā ir noteikts, ka, neskarot šo galveno mērķi, ECBS ir jāatbalsta vispārējā ekonomikas politika Savienībā; tā kā saskaņā ar LESD 123. pantu un Eiropas Centrālo banku sistēmas un ECB Statūtu 21. pantu valstu centrālajām bankām un ECB ir aizliegts tieši pirkt ES vai dalībvalstu iestāžu vai institūciju emitētus parāda instrumentus, tā kā vairākām dalībvalstīm tas bija sine qua non nosacījums, lai varētu iestāties ekonomikas un monetārajā savienībā, tā kā šādi pirkumi ir atļauti sekundāros tirgos,

Monetārā politika

1.      atzinīgi vērtē ECB ātro reakciju, saskaroties ar strauji mainīgo vidi, un to, ka monetārās politikas mērķis bija mazināt stresa līmeni finanšu tirgos eurozonā un atjaunot investoru ticību vienotajai valūtai; atzinīgi vērtē ECB gatavību darīt visu iespējamo, lai glābtu euro; atzīmē ilgtermiņa iekšzemes obligāciju peļņas likmju pozitīvo vispārējo samazināšanos — it īpaši tajās eurozonas valstīs, kurām ir vislielākie parādi, — līdz vēl nepieredzētam līmenim kopš krīzes sākšanās; norāda, ka zemās peļņas likmes nav veicinājušas darbvietu izveidi un izaugsmi un ka pēdējo trūkums apdraud finanšu stabilitāti;

2.      atzīmē, ka 2013. gadā joprojām ļoti intensīvi tika izmantotas galvenās refinansēšanas operācijas, vidēja termiņa un ilgtermiņa refinansēšanas operācijas, visu summu piešķirot ar fiksētu procentu likmi, aizdevuma iespējas uz nakti, ārkārtas likviditātes palīdzība un noguldījumu iespējas, norādot uz to, ka monetārās politikas transmisijas mehānisma un eurozonas starpbanku aizdevumu tirgus darbība turpina pasliktināties, lai gan salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem situācija bija būtiski uzlabojusies, par ko liecināja procentu likmju starpību stabilizēšanās, pakāpeniskā starpbanku tirgu normalizēšanās un Target II nelīdzsvarotības mazināšanās;

3.      pauž cerības saistībā ar Target II nelīdzsvarotības līmeņa stabilizēšanos 2013. gadā; uzsver, ka Target II norēķinu sistēmai ir bijusi būtiska loma eurozonas finanšu sistēmas integritātes saglabāšanā;

4.      joprojām pauž nopietnas bažas par to, ka ekonomiskā aktivitāte joprojām ir zema, eurozonas IKP 2013. gadā — jau otro gadu pēc kārtas — uzrādot negatīvu pieaugumu, IKP pieaugumam 2014. gada pirmajos trijos ceturkšņos esot ļoti nelielam un bezdarbam daudzās eurozonas dalībvalstīs sasniedzot līmeni, kas apdraud eurozonas stabilitāti, kā arī iedzīvotāju un politiķu atbalstu Eiropas projektam;

5.      uzsver bažas attiecībā uz pastāvīgo inflācijas līmeņa pazemināšanos eurozonā kopš 2011. gada un tā atšķirībām dalībvalstīs; uzsver pašlaik vērojamo būtisko pretrunu starp ECB skaidri formulēto mērķi vidēji ilgā termiņā saglabāt inflāciju nedaudz zem 2 % līmeņa un pašreizējo inflācijas līmeni, kas vairākās eurozonas dalībvalstīs ir tuvs nullei vai pat zemāks par nulli; pauž bažas, ka saskaņā ar ECB priekšsēdētāja apstiprināto informāciju pašreizējā deflācijas tendence varētu novest pie tā, ka zūd pamats vidēji ilga termiņa līdz ilgtermiņa inflācijas prognožu izdarīšanai;

6.      atzīst, ka 2013. gadā ekonomisko aktivitāti eurozonā turpināja bremzēt maksājumu bilances koriģēšana finanšu un nefinanšu sektorā apvienojumā ar augsto bezdarba līmeni;

7.      uzmanīgi novēro iespējamos deflācijas riskus; atgādina, ka inflācijas līmenis, kas tuvs nullei, mazina monetārās politikas efektivitāti eurozonā; saprot, ka pēc ECB ļoti zemu inflāciju uzskata par īstermiņa ietekmes rezultātu, un cer, ka vidēji ilga termiņa mērķis tiks sasniegts, nenonākot deflācijas fāzē; tomēr atzīmē, ka ECB ir pārskatījusi savas inflācijas prognozes 2015. un 2016. gadam, tās vēl vairāk pazeminot (par 0,1–0,2 %);

8.      norāda, ka nākamajos gados sagaidāmā inflācija, kas ir zem mērķa līmeņa, ietekmēs vairāku dalībvalstu parāda samazināšanas programmas;

9.      norāda — ņemot vērā turpmākas atbalstošas politikas, piemēram, kvantitatīvi veicinošas programmas pasākumu, perspektīvu, un paturot prātā pašreizējos risināmos juridiskos uzdevumus, ir izšķiroši svarīgi nodrošināt juridisko skaidrību un noteiktību, lai šos instrumentus varētu efektīvi izmantot;

10.    uzsver, ka zemas aizņemšanās izmaksas dalībvalstīs iet roku rokā ar augošu valsts parādu, kas daudzos gadījumos sasniedz vai pat pārsniedz 100 % no IKP, un brīdina, ka jauna krīze varētu likt finanšu tirgiem no jauna izvērtēt risku;

11.    norāda, ka 2013. gadā publicētās ECB prognozes neparedzēja pašreizējo nīkuļojošās izaugsmes un ļoti zemās inflācijas, pat deflācijas pazīmju, apvienojumu; ņemot vērā iepriekš minēto, prasa piesardzīgi izturēties pret pašreizējām straujākas ekonomiskās izaugsmes un augstākas inflācijas prognozēm attiecībā uz 2015. un 2016. gadu;

12.    uzskata, ka slikti maksājumu bilances rādītāji ne tikai ietekmē bankas, bet arī atstāj negatīvu ietekmi uz uzņēmumiem un citiem privātā sektora dalībniekiem, jo kapitāla un finanšu trūkums mazina uzņēmumu spēju konkurēt, attīstīties un galu galā — saglabāt un radīt darbvietas;

13.    ņemot vērā to, ka, neraugoties uz ECB centieniem saglabāt labvēlīgus finansēšanas nosacījumus, investīciju apmērs vēl nav atsācis palielināties, uzskata, ka ir ļoti svarīgi radīt apstākļus gan publisko, gan privāto investīciju atjaunošanai eurozonā; šajā sakarībā aicina dalībvalstis strādāt pie finanšu sektora sadrumstalotības pamatā esošajiem cēloņiem, tādiem kā diverģējošas riska struktūras, kas sadārdzina aizdošanu attiecīgajās valstīs; prasa dalībvalstīm arī īstenot atbilstošas strukturālās reformas, lai no jauna izveidotu uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, it īpaši izpildot tām konkrēti adresētos ieteikumus;

14.    mudina ECB savā bilances paplašināšanas politikā apsvērt EIB projekta obligāciju iegādi, ar kurām tiek finansētas dažas no eurozonā produktīvākajām investīcijām, it īpaši no tiem projektiem, ko Komisija pēc izmaksu un ieguvumu analīzes izvēlējusies tāpēc, ka tiem ir Eiropas pievienotā vērtība, it īpaši TEN-T projektiem enerģijas un transporta jomā, kā arī ar digitālo vienoto tirgu saistītajiem projektiem;

15.    atzīmē, ka ECB priekšsēdētājs M. Draghi savā runā ikgadējā centrālo banku simpozijā, kas notika 2014. gada 22. augustā Džeksonhoulā, uzsvēra, ka ir nepieciešama aktivitāte abās ekonomikas pusēs, atzīmējot, ka: apkopotā pieprasījuma politika ir jāīsteno vienlaikus ar valsts strukturālajām reformām un politiku; pieprasījuma pusē monetārajai politikai var būt svarīga loma un tā tam vajadzētu būt, kas pašlaik nozīmē atbalstošas monetārās politikas īstenošanu ilgākā laikposmā; līdzās monetārajai politikai būtiskāka loma jāpiešķir fiskālajai politikai, vienlaikus ņemot vērā spēju atmaksāt valsts parādu; lai gan ir nepieciešams palielināt publisko investīciju apjomu, lai veicinātu privātās investīcijas un atvieglotu strukturālās reformas, uzsvars ir jāliek arī uz atbilstošiem fiskālās politikas pasākumiem;

16.    piekrīt ECB priekšsēdētājam M. Draghi, ka Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzēto elastīgumu varētu izmantot, lai labāk risinātu vājās atveseļošanās problēmu un rastu līdzekļus nepieciešamo strukturālo reformu izmaksām;

17.    piekrīt ECB priekšsēdētājam M. Draghi, ka pastāv iespējas panākt izaugsmi vairāk veicinošu fiskālās politikas struktūru un mazināt nodokļu slogu, neietekmējot budžetu;

18.    piekrīt ECB priekšsēdētājam M. Draghi, ka, šķiet, ir nepieciešama papildu rīcība ES līmenī, lai nodrošinātu gan atbilstošu apkopoto pozīciju, gan plašu publisko investīciju programmu;

19.    atzīmē, ka papildus ECB galveno procentu likmju pazemināšanai un refinansēšanas operāciju palielināšanai tā ir pieņēmusi arī novatoriskus instrumentus, tādus kā īpašam mērķim paredzētas ilgtermiņa refinansēšanas operācijas (TLTRO) un jaunas komunikatīvas stratēģijas, piemēram, perspektīvas norādes;

20.    uzskata, ka transmisijas mehānisms nedarbojas kā nākas un ka ECB kopš krīzes sākuma izmantotie monetārās politikas instrumenti — lai gan sniedz atzinīgi vērtējamu atbalstu satricinājumu piemeklētos finanšu tirgos — paši par sevi nevar būt efektīvi finanšu sektora sadrumstalotības mazināšanā, izaugsmes veicināšanā un situācijas uzlabošanā darba tirgū; mudina ECB nodrošināt savas politikas labāku saskaņošanu ar reālo ekonomiku, it īpaši attiecībā uz MVU;

21.    uzskata, ka monetārās politikas transmisijas mehānisma būtiskās pasliktināšanās dēļ ieguvums no lēmumiem pazemināt ECB pamata procentu likmes ir neliels; norāda, ka ļoti zemās procentu likmes ilgtermiņā ir novedušas pie uzņēmējdarbības izkropļojumiem un var izrādīties kaitējošas privātajiem uzkrājumiem un pensiju plāniem;

22.    atzinīgi vērtē ECB 2014. gada jūnijā izsludinātos pasākumus, kuru mērķis ir monetārās politikas transmisijas mehānisma darbības uzlabošana; atzīmē, ka ar TLTRO pirmo reizi tiek izveidota saikne starp aizdevumiem, ko bankas izsniedz nefinanšu privātajam sektoram, un refinansēšanas summu, kuru bankas var pieprasīt; pauž cerību, ka aktīvu kvalitātes pārskatīšanas rezultāti liks Eiropas bankām vairāk izmantot TLTRO, tādējādi veicinot likviditātes pārvietošanu uz reālo ekonomiku;

23.    atzīmē — ECB ir paziņojusi, ka tā pirks ar aktīviem nodrošinātus vērtspapīrus un nodrošinātas obligācijas, lai TLTRO atvieglotu kredītu saņemšanu; uzsver, ka šādai intervencei ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru tirgū jābūt pietiekami būtiskai, lai tā ietekmētu MVU piemērotās aizdevumu likmes un mazinātu sadrumstalotību, un ka tā ir jāveic pārredzamā veidā, pārmērīgi neapdraudot ECB bilanci;

24.    uzsver savas bažas par to nosacījumu būtisko sadrumstalotību eurozonas valstīs, ar kādiem piešķir aizdevumus MVU, kā arī par atšķirībām MVU un lielākiem uzņēmumiem piemērojamās finansēšanas likmēs; uzstāj, ka šīs ieilgušās problēmas netiek pienācīgi risinātas, izmantojot ECB nesen izsludinātos pasākumus banku aizdevumu izsniegšanas pastiprināšanai, un ka ECB būtu jāizpēta faktori, kas traucē kredīta pieejamību MVU; aicina ECB izpētīt, vai minētās atšķirības ir jebkādā veidā saistītas ar koncentrāciju banku sektorā;

25.    uzsver, ka, ņemot vērā 2014. gada jūnijā un septembrī izsludinātos pasākumus, ir sagaidāms, ka ECB bilance būs apmēram tāda, kāda tā bija 2012. gada sākumā; atzīmē — lai nodrošinātu šo plānoto palielinājumu, ECB vajadzēs būt ļoti modrai attiecībā uz kredītrisku, ko tā pēdējā laikā uzņēmusies;

26.    uzskata, ka līdz šim piešķirto netiešo subsīdiju kopējā summa būtu pakāpeniski jāatgūst par labu nodokļu maksātājiem, kad būs atgriezušies normāli ekonomiskie apstākļi;

27.    atzīmē, ka ECB ir vairākkārt paudusi gatavību savu pilnvaru ietvaros izmantot papildu netradicionālus instrumentus un mainīt savu intervenču apmēru vai sastāvu ieilguša zemas inflācijas perioda gadījumā; saglabā labvēlīgu attieksmi pret papildu netradicionālu pasākumu izmantošanu, taču uzsver, ka šādi pasākumi nebūs pietiekami, ja netiks pareizi kombinēta fiskālā politika, investīcijas un strukturālās reformas;

28.    uzsver, ka nevajadzētu pārvērtēt pašlaik izmantoto netradicionālo monetārās politikas pasākumu ietekmi uz reālo ekonomiku; uzsver, ka šie pasākumi pēc sava rakstura ir pārejoši un ka to mērķis ir dot dalībvalstīm laiku to fiskālā stāvokļa konsolidācijai un nepieciešamo strukturālo reformu īstenošanai, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi un situācijas uzlabošanos darba tirgū;

29.    atzīmē, ka nestandarta monetārās politikas īstenošana ilgākā laikposmā varētu saasināt izkropļojumus kapitāla tirgū; prasa ECB rast pareizo līdzsvaru starp risku, kas saistīts ar tās atbalstošās monetārās politikas īstenošanas priekšlaicīgu izbeigšanu, un riskiem un izmaksām, kuri saistīti ar šādas politikas īstenošanas izraisītajiem iespējamiem izkropļojumiem; tādēļ prasa ECB izstrādāt rūpīgi pielāgotas nestandarta politikas nostādnes, lai ierobežotu šādus izkropļojumus;

30.    atgādina, ka apkopoto pieprasījumu nav iespējams veicināt ar monetāro politiku vien, to nepapildinot ar atbilstošiem valsts līmenī īstenotiem fiskālajiem stimuliem un strukturālām reformām;

31.    uzsver –– kā liecina gados pirms krīzes gūtā pieredze –– stabils inflācijas līmenis, kas atbilst ECB noteiktajam vidēja termiņa mērķim, var tikt asociēts ar nepastāvīgu privātā parāda dinamiku, tādējādi uzsverot to, cik svarīgi ir spēt pārvaldīt aktīvu burbuļus un kredīta pieaugumu pat tad, ja tiek garantēta cenu stabilitāte;

32.    atgādina, ka Līgumos noteiktā ECB neatkarība tās monetārās politikas īstenošanā ir nepieciešama, lai varētu sasniegt cenu stabilitātes saglabāšanas mērķi, t. i., saglabāt inflāciju tuvu 2 % līmenim, tomēr zem tā; atgādina arī, ka visām dalībvalstu valdībām un publiskajām iestādēm būtu jāatturas prasīt ECB veikt darbības;

33.    atgādina, ka visi ECB Ģenerālpadomes locekļi ir apņēmušies pildīt pieņemtos lēmumus, kas saglabājas konfidenciāli, ja vien netiek nolemts tos publiskot;

34.    aicina ECB mazināt savu lomu trijotnē, lai pastiprinātu neatkarību no politiskajiem lēmumiem;

35.    atgādina, ka atbilstoši LESD 127. pantam ECB, neskarot savu galveno mērķi, atbalsta vispārējo ekonomikas politiku Savienībā, kā noteikts LESD 282. pantā; šajā sakarībā uzsver monetārā dialoga nozīmi;

36.    uzsver, ka skaidra monetārās un fiskālās politikas nošķiršana nozīmē to, ka monetārajām iestādēm nebūtu jāpiešķir subsīdijas institūcijām, kas gūst labumu no likviditātes nodrošināšanas, jo šādu subsidēšana līdzinās fiskālajai politikai;

37.    pauž nožēlu, ka ECB ir pārsniegusi savas Līgumos paredzētās pilnvaras, par ko liecina Spānijas, Itālijas un Īrijas valdībām nosūtītās ECB bijušā priekšsēdētāja vēstules;

38.    atzinīgi vērtē ECB soli uz priekšu, nolemjot publicēt savu sanāksmju protokolus, un ar nepacietību gaida šī lēmuma īstenošanu, sākot no 2015. gada janvāra; atzinīgi vērtē to, ka ECB Ģenerālpadome ņēma vērā šo nesenos Parlamenta ziņojumos izteikto prasību;

39.    uzskata, ka centrālajām bankām visā pasaulē būtu aktīvi jāstrādā, lai izvairītos no jebkādas politikas, kas varētu radīt vispārēju negatīvas ietekmes domino efektu; atzīmē, ka dažas centrālās bankas aicina citas centrālās bankas uzņemties atbildību par iespējamo monetārās politikas negatīvās ietekmes domino efektu ilgi pēc tam, kad tās vienpusēji jau ir īstenojušas pašas savu politiku;

40.    uzskata, ka jaunākā pieejamā informācija uzsvērti parāda, kāda nozīme ir piesardzīgai ārkārtas likviditātes palīdzības izmantošanai nākotnē; uzsver — nav pieņemams tas, ka kādas dalībvalsts banku sektors šādā veidā atkal nonāktu parādos, kas veido būtisku daļu no IKP;

41.    mudina ECB turpināt uzlabot savu dzimumu līdztiesības politiku attiecībā uz iecelšanu amatā, lai novērstu pašreizējo plaisu; atzinīgi vērtē to, ka Daniel Nouy tika izraudzīta Eiropas banku sektora uzraudzības vadīšanai, it īpaši ņemot vērā viņas lielos nopelnus un kritērijiem atbilstošo dzīves aprakstu (CV);

42.    uzskata, ka lielāka uzmanības koncentrēšana uz izaugsmi un publiskajām investīcijām (piemēram, Komisijas priekšsēdētāja Jean-Claude Juncker ierosinātā investīciju pakete EUR 300 miljardu apjomā) kalpotu par papildinājumu ECB centieniem ar atbilstošas politikas palīdzību palielināt nodarbinātību un izaugsmi Eiropā;

Finanšu stabilitāte

43.    atzinīgi vērtē to, ka 2014. gada 4. novembrī pilnībā sāka darboties vienotais uzraudzības mehānisms (VUM) — Banku savienības pirmais pīlārs; atzīmē, ka šis svarīgais solis Eiropas finanšu nozares integrācijas virzienā tika panākts, pateicoties sagatavošanās darba, tostarp aktīvu kvalitātes novērtējuma, veiksmīgajai pabeigšanai; izsaka pateicību ECB par savas uzticamības izmantošanu, lai atbalstītu Eiropas banku sistēmu; uzsver, ka nedrīkst sajaukt ECB uzraudzības un monetāro funkciju;

44.    atzīmē, ka aktīvu kvalitātes pārskatīšana un stresa testi, ko Eiropas Banku iestāde (EBI) veica sadarbībā ar vienoto uzraudzības mehānismu, ir atklājuši Eiropas banku sistēmas joprojām vājās vietas; pauž cerību, ka rezultātos ir atbilstoši ņemti vērā visi riski, lai nepieļautu Japānas finanšu krīzei raksturīgās situācijas atkārtošanos Eiropas banku sektorā un tādu aizdevumu atmaksas termiņa pastāvīgu pagarināšanu, kurus nav iespējams atmaksāt;

45.    uzskata, ka ECB ir liela atbildība par to, lai nodrošinātu, ka nākotnē banku rekapitalizācija tiek veikta, izmantojot iekšējās rekapitalizācijas shēmu gadījumos, kad piekļuve tirgiem ir apgrūtināta vai pat neiespējama;

46.    aicina ECB ikdienas praksē nodrošināt, ka tiek pilnībā nodalīta monetārā politika un ECB kā banku uzraudzītājas loma;

47.    uzsver, ka VUM mērķis ir nodrošināt uzticēšanos eurozonas banku sektoram un līdz ar to ticību finanšu stabilitātei; atgādina, ka jaunā VUM demokrātiskā pārskatatbildība Eiropas Parlamenta priekšā ir izšķiroši svarīga, lai nodrošinātu jaunā uzraudzības režīma ticamību; tādēļ uzsver to, cik nozīmīgs ir 2013. gada novembrī noslēgtais Parlamenta un ECB iestāžu nolīgums par demokrātiskās pārskatatbildības par MVU praktiskās īstenošanas kārtību un tā pilnīga īstenošana;

48.    atbalsta viedokli –– lai iekšējo rekapitalizāciju padarītu ticamāku un efektīvāku, Eiropas tiesību aktu izstrādē būtu jāvirzās uz riskantāku investīcijas darbību nošķiršanu no tradicionālās banku darbības;

49.    uzskata, ka jaunākie stresa testi skaidri parāda pašreizējā starpiestāžu satvara ierobežojumus, jo stresa testos netika apskatīts deflācijas scenārijs, lai gan šādi deflācijas riski ir jāuztver ļoti nopietni;

50.    atzīmē, ka, neraugoties uz salīdzinoši zemo rentabilitāti, eurozonas bankas ir pastāvīgi turpinājušas stiprināt savas kapitāla pozīcijas, kombinējot kapitāla pieaugumu un riska svērto aktīvu samazināšanu, kā arī publisko atbalstu; atzīst, ka vairākos gadījumos kapitāla palielināšana tika veikta saistībā ar dalībvalstu finansiālās palīdzības programmām;

51.    pauž bažas par to, ka daudzas eurozonas bankas joprojām ir atkarīgas no centrālās bankas finansējuma; uzskata, ka ir ļoti svarīgi izveidot labi regulētu kapitāla tirgus savienību, lai mazinātu eurozonas valstu ekonomikas pārmērīgo atkarību no banku sistēmas;

52.    norāda, ka labas pārvaldības nostiprināšana bankās palielina uzticēšanos banku sektoram, tādējādi arī veicinot finanšu stabilitāti;

53.    norāda — lai gan kredīta piešķiršana nefinanšu privātajam sektoram joprojām ir inerta, operācijas ar valdības vērtspapīriem vēl aizvien ir būtisks eurozonas banku peļņas avots; uzskata, ka būtu jāpaātrina tehniskais un leģislatīvais darbs attiecībā uz riskiem, kas saistīti ar valsts parādu; aicina ECB izteikt brīdinājumu tām bankām, kas turpina palielināt to turējumā esošās valdības obligācijas, vienlaikus samazinot privātā sektora kreditēšanu;

54.    atzinīgi vērtē Komisijas leģislatīvo priekšlikumu par banku sektora strukturālo reformu; norāda, ka līdzīgas reformas jau ir ieviestas vairākās dalībvalstīs; aicina ECB sadarboties ar citām attiecīgajām iestādēm, lai Eiropas līmenī veiktu ilgtspējīgas strukturālās reformas, ar kurām tiktu pārtraukta subsīdiju piešķiršana lielu finanšu iestāžu tirdzniecības darbībām un nodrošināti vienlīdzīgi konkurences apstākļi finanšu pakalpojumiem;

55.    atgādina, ka vienotais noregulējuma mehānisms (VNM) — Banku savienības otrais pīlārs — sāks darboties 2015. gada sākumā; uzsver nepieciešamību turpināt attīstīt Banku savienības trešo pīlāru;

56.    uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai.


Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS  (3.12.2014)

Ekonomikas un monetārajai komitejai

par Eiropas Centrālās bankas 2013. gada pārskatu

(2014/2157(INI))

Atzinumu sagatavoja: David Casa

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atzīmē, ka 2013. gadā bezdarbs Eiropas Savienībā sasniedza savu augstāko līmeni un ka vispārējā ekonomiskā situācija joprojām ir ļoti smaga; norāda, ka saskaņā ar Komisijas dienestu 2014. gada pavasara prognozēm bezdarba līmenis pieauga no 11,3 % 2012. gada beigās līdz 12,1 % 2013. gada trešajā ceturksnī; turklāt ar lielām bažām norāda uz situāciju eurozonā, kur bezdarba līmenis ir pieaudzis no 11,3 % 2012. gada beigās līdz aptuveni 11,9 % 2013. gada beigās un pastāv iespēja, ka tā augstais 11,8 % līmenis varētu saglabāties arī 2014. gadā; uzsver, ka atšķirības starp vispārējā bezdarba un jauniešu bezdarba līmeni dalībvalstīs rada būtiskus draudus gan Savienības ekonomiskajai stabilitātei, gan Eiropas sociālajai kohēzijai; uzsver, ka Komisija savā 2014. gada 2. jūnija paziņojumā „2014. gada Eiropas pusgads: ieteikumi konkrētām valstīm. Veidojam izaugsmi” (COM(2014)0400) ir atzinusi, ka „augstais bezdarba līmenis un sociālās problēmas samazina Eiropas cilvēkresursu un sociālo kapitālu, un to atrisināšanai laika gaitā nepieciešama pārliecinoša rīcība”; atzīmē –– ja netiks veikti pasākumi vai veidota ieguldījumus un izaugsmi veicinoša vide, var sākties plaša recesija;

2.  norāda uz lielajām bezdarba līmeņa atšķirībām dalībvalstīs –– no 5 % Vācijā līdz 24 % Spānijā; norāda arī, ka jauniešu bezdarba līmenis ir pat vēl augstāks;

3.  pauž nožēlu par to, ka jauniešu nodarbinātības līmenis no 37 % 2008. gadā samazinājās tikai līdz 32 % 2014. gada pirmajā ceturksnī un ka ar vairāk nekā 40 % jauno darbinieku ir noslēgti pagaidu darba līgumi, bet gandrīz 25 % no viņiem strādā nepilnu laiku;

4.  atzīmē –– neraugoties uz fiskālās konsolidācijas reformām, ko dalībvalstis veikušas, lai palielinātu investoru uzticību, šāda palielināta uzticēšanās nav sekmējusi ne izaugsmi, ne nodarbinātības līmeņa palielināšanos;

5.  norāda, ka sociālā situācija, jo īpaši krīzes skartajās valstīs, ir ievērojami pasliktinājusies un ka sociālā nevienlīdzība kopš krīzes sākuma ir pieaugusi divās trešdaļās dalībvalstu; norāda uz Eiropas mēroga ekonomiskās lejupslīdes draudiem nelīdzsvaroto taupības pasākumu un politisko krīžu dēļ;

6.  atgādina, ka ECB ir pienākums ievērot Līguma par Eiropas Savienības Darbību (LESD) 9. pantu, kas paredz, ka „nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība ņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta līmeņa nodarbinātības veicināšanu, atbilstīgas sociālās aizsardzības nodrošināšanu, sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu”, un ka ir svarīgi šo horizontālo klauzulu atbilstoši ieviest visās politikas jomās, lai sasniegtu Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta mērķus;

7.  atzīmē nedaudz pozitīvos darbvietu izveides rādītājus dažās dalībvalstīs 2013. gada ceturtajā ceturksnī un norāda uz darba algas pieaugumu uz vienu nodarbināto gandrīz visās dalībvalstīs ārpus eurozonas; pauž nopietnas bažas par to, ka dažos gadījumos ir būtiski samazinājusies darba kvalitāte, ir pieauguši nestabilas nodarbinātības veidi un pasliktinājušies darba pamatstandarti; uzsver, ka par eurozonas dalībvalstu mērķi varētu kļūt darba algas uz vienu nodarbināto pieaugums, cita starpā paaugstinot ražīgumu un ieguldījumu līmeni; pauž nopietnas bažas par to, ka turpina mazināties ekonomiskās aktivitāte –– eurozonas IKP 2013. gadā  samazinājās jau otro gadu pēc kārtas un bezdarbs daudzās eurozonas dalībvalstīs sasniedza tik augstu līmeni, kas pat apdraud dažu eurozonas dalībvalstu stabilitāti; pauž patiesu nožēlu par to, ka ES vēl nekādā ziņā nav sasniegusi stratēģijas „Eiropa 2020”mērķus sociālajā un nodarbinātības jomā, un ka īpašas problēmas ir ar nabadzības samazināšanas mērķa īstenošanu, ņemot vērā to, ka laikā no 2010. līdz 2012. gadam nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaits nevis samazinājās, bet gan palielinājās par 10 miljoniem;

8.  atzīst, ka 2013. gadā ekonomisko aktivitāti eurozonā joprojām bremzēja maksājumu bilances korekcijas finanšu un nefinanšu sektoros, kā arī augstais bezdarba līmenis;

9.  uzskata, ka slikti maksājumu bilances rādītāji ietekmē ne tikai bankas, bet arī atstāj negatīvu ietekmi uz uzņēmumiem un citiem privātā sektora dalībniekiem, jo kapitāla un finanšu trūkums mazina uzņēmumu konkurētspēju, iespējas attīstīties, kā arī saglabāt un radīt darbvietas;

10. pauž bažas par to, ka vispārējais nodarbinātības līmenis, kā arī nostrādāto stundu skaits 2013. gadā nepārtraukti samazinājās; mudina ECB uzmanību koncentrēt uz politikas jomām, kas var mainīt šo tendenci un palīdzēt dalībvalstīm sasniegt savus stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktos nodarbinātības mērķus;

11. ņemot vērā Komisijas dienestu 2014. gada pavasara prognozēs iekļauto paziņojumu par to, ka pēc 0,7 % krituma 2012. gadā IKP eurozonā 2013. gadā samazinājās vēl par 0,4 %, apšauba ECB ieteikumus par to, ka izaugsmi veicinošai fiskālajai konsolidācijai vidēji ilgā termiņā būtu jānodrošina atbilstība fiskālajam paktam, vienlaikus veicinot izaugsmi un radot nodarbinātības iespējas; norāda, ka pašreizējās politikas nostādnēs uzmanība jopojām ir pievērsta tikai ekonomiskajai izaugsmei, un atgādina, ka ir nepieciešama integrējoša, uz tiesībām balstīta un ilgtspējīga pieeja; uzsver, ka ilgtspēja palielinātos, ja izaugsmes radītos labumus izplatītu visā sabiedrībā; uzskata, ka dažas no strukturālajām reformām, ko veicina ECB, jo īpaši darba tirgus reformas, algu devalvācija, pensiju reformas utt., var izraisīt tādu pašu ierobežojošu ietekmi uz ekonomiku; tādēļ aicina ECB pirms šādas politikas ierosināšanas apsvērt iespēju novērtēt tās ekonomisko un sociālo ietekmi;

12. pauž vēlmi, lai ECB piešķirtie aizdevumi Eiropas bankām dotu labumu reālajai ekonomikai un uzņēmumiem, kas veic ieguldījumus, tā radot stabilas un kvalitatīvas darbvietas un atvieglojot pāreju uz zaļo ekonomiku;

13. uzsver, ka monetārā politika varētu būt nozīmīgs instruments ES ekonomikas veicināšanai; uzskata, ka ECB vajadzētu to izmantot, lai ES reālo ekonomiku nodrošinātu ar likvīdiem līdzekļiem, paaugstinātu pieprasījumu un veicinātu kvalitatīvus ieguldījumus un ilgtspējīgu darbvietu izveidi;

14. atzinīgi vērtē ECB atziņu, ka visas četras programmas valstis ir guvušas ievērojamus panākumus ekonomiskās nelīdzsvarotības mazināšanā, īstenojot strukturālus uzlabojumus, jo īpaši to darba tirgos;

15. atzīmē ECB priekšsēdētāja 2014. gada 22. augusta runu centrālo banku gadskārtējā simpozijā, kas notika Džeksonhoulā; aicina politikas veidotājus izdarīt pareizus secinājumus attiecībā uz monetāro, budžeta un strukturālo reformu politiku, lai veicinātu izaugsmi un kvalitatīvu darbvietu radīšanu; atgādina par pārdomātajiem komentāriem, kuros norādīts, ka „saskaņotā bezdarba novēršanas stratēģijā ir jāņem vērā ar pieprasījumu un piedāvājumu saistītā politika gan eurozonas, gan dalībvalstu līmenī, un tikai tad, ja stratēģija būs patiesi saskaņota, tā varēs būt arī veiksmīga”;

16. pauž bažas par publisko un privāto ieguldījumu līmeni eurozonā, kas joprojām ir ievērojami zemāks nekā pirmskrīzes gados; uzsver, ka gada izaugsmes rādītāji turpina samazināties un ka privātā sektora kreditēšanas pieaugumam ir negatīva tendence, proti, gada pieaugums 2013. gada decembrī bija -2,4 % salīdzinājumā ar -0,2 % 2012. gada decembrī;

17. atzinīgi vērtē ECB 2013. gada maijā un novembrī paziņoto procentu likmju samazinājumu, kas galveno refinansēšanas operāciju likmi samazināja līdz 0,25 %; tomēr pauž bažas, ka šīs darbības vēl nav devušas vēlamos rezultātus nodarbinātības rādītāju uzlabošanas un darbvietu izveides veicināšanas ziņā;

18. norāda, ka dalībvalstu īstenotā fiskālā konsolidācija ir radījusi bremzējošu ietekmi un nodarbinātības mazināšanos publiskajā sektorā, kas veicināja nodarbinātības mazināšanos arī citās tautsaimniecības nozarēs;

19. uzskata –– lai cīnītos pret pieaugošo bezdarba līmeni Eiropā, lielāka uzmanība būtu jāpievērš kopējā pieprasījuma politikai; atzīmē, ka fiskālās konsolidācijas politika nav devusi gaidītos rezultātus;

20. uzskata, ka lielāks uzsvars uz izaugsmi un publiskajiem ieguldījumiem (piemēram, 300 miljardu lielā ieguldījumu pakete, ko ierosināja Komisijas priekšsēdētājs Jean Claude Juncker) kalpotu par papildinājumu ECB politikas centieniem palielināt nodarbinātību un izaugsmi Eiropā;

21. pauž stingru pārliecību, ka, ņemot vērā gaidāmās demogrāfiskās izmaiņas un pasaules ekonomikas attīstības tendences un lai nodrošinātu ES konkurētspēju nākamajās paaudzēs, uzmanība būtu jāpievērš augstas kvalitātes darbvietu radīšanai, vienlaikus saglabājot mūsu sociālā modeļa integritāti;

22. atzīmē ECB atsauci uz Komisijas aicinājumu pastāvīgi uzlabot Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) institucionālo ietvaru, un šajā kontekstā atgādina ECB atsauci uz Komisijas aicinājumu nodrošināt svarīgāko ekonomisko reformu plānu ex ante koordināciju, veicot arī sociālās ietekmes novērtējumus; prasa, lai šādas koordinācijas pamatā būtu visaptverošs ex ante un ex post sociālās un dzimumu ietekmes novērtējums; uzsver, ka tas būtu jādara tikai tādā veidā, kas nodrošinātu demokrātisko atbildību un pārredzamību; uzskata, ka būtu jāapsver iespēja kā līdzekli sociālās kohēzijas nodrošināšanai, iekšējā pieprasījuma veicināšanai un vienotās valūtas ilgtspējas stiprināšanai izveidot EMS mēroga automātiskas stabilizēšanas mehānismus, lai novērstu simetriskus un asimetriskus ekonomikas satricinājumus; uzsver, ka ir svarīgi veicināt un pabeigt banku savienības izveidi; konstatē, ka banku savienības trīs pīlāru pieņemšana un kredītiestādēm un apdrošināšanas sabiedrībām piemērojamo jauno noteikumu īstenošana var palīdzēt atjaunot Eiropas finanšu nozares izturētspēju; atkārtoti pauž nostāju, ka banku iestāžu neveiksmīgas darbības radītās izmaksas būtu jāsedz pašai banku nozarei;

23. atbalsta ECB aicinājumu turpināt uzlabot EMS institucionālo struktūru; uzskata, ka pašreiz eurozonas galvenās problēmas ir daļēji saistītas ar nefunkcionējošo vienotās valūtas zonas institucionālo struktūru, un uzsver, ka iepriekš minētajai svarīgāko ekonomisko reformu plānu ex ante koordinācijai ir jābūt taisnīgai un līdzsvarotai;

24. atzinīgi vērtē ECB aicinājumu dalībvalstīm virzīt darba tirgus reformas, lai uzlabotu konkurētspēju, sekmētu izaugsmes potenciālu, radītu nodarbinātības iespējas, palielinātu iekļautību un optimizētu apstākļus darbvietu izveidei uzņēmumos; uzskata, ka šādi pasākumi nedrīkst mazināt darbvietu kvalitāti un palielināt nodarbinātības nedrošību; atgādina, ka ES konkurētspējas atjaunošana, algu samazinājuma veidā pārmērīgi koriģējot darbaspēka izmaksas, ir krasi pasliktinājusi daudzu ES darba ņēmēju pirktspēju, pazeminājusi mājsaimniecību ienākumus un ierobežojusi iekšējo pieprasījumu, vēl vairāk veicinot bezdarbu un sociālo atstumtību, jo īpaši valstīs, kuras krīze ir skārusi vissmagāk; uzsver, ka algas nav tikai ekonomisko korekciju instruments, bet galvenokārt ienākumi, kas nepieciešami darba ņēmēju dzīves nodrošināšanai; aicina ECB nodrošināt, ka ar ieteikumiem attiecībā uz darba algu netiek ne palielināta strādājošo nabadzība un algu nevienlīdzība dalībvalstīs, ne radīts kaitējums iedzīvotāju grupām ar zemiem ienākumiem, bet šādi ieteikumi, tieši pretēji, tiek vērsti uz darba tirgus fragmentācijas mazināšanu;

25. pauž stingru pārliecību, ka jebkāda elastīguma palielināšana šādu reformu rezultātā būtu jāpapildina ar darba ņēmēju tiesību salīdzināmu palielināšanos;

26. atzīmē — izrādījās, ka 2013. gada beigās saīsinātā darba laika modeļa izmantošanas tendence mainījās, norādot uz iespējamu pakāpenisku situācijas uzlabošanos darba tirgū; norāda, ka šāda uzlabošanās darba tirgū tomēr vēl nav novērota; uzsver to, ka privātie ieguldījumi ir būtiski, jo tiem ir ietekme gan uz ekonomikas piedāvājumu, gan pieprasījumu, radot darbvietas, nodrošinot mājsaimniecību ienākumus, palielinot nodokļu ieņēmumus, palīdzot valdībām veikt konsolidāciju un sekmējot izaugsmi; atkārtoti norāda, ka ir jāpieņem ieguldītājiem labvēlīga politika un jāsamazina birokrātija un administratīvais slogs; aicina jauno Komisiju palielināt Eiropas ieguldījumus par EUR 300 miljardiem, kā to savās politikas pamatnostādnēs paziņoja Komisijas priekšsēdētājs Jean-Claude Juncker; brīdina par kopējam pieprasījumam radīto ekonomisko kaitējumu, kā arī sociālo kaitējumu saistībā ar nabadzības palielināšanos, ko izraisīja iekšējā devalvācija vairākās eurozonas valstīs, un norāda, ka vidējā termiņā tai var būt ietekme, kas ir pretēja gaidītajam;

27. pieņem zināšanai Eurosistēmas mājsaimniecību finanšu un patēriņa apsekojuma pirmās kārtas rezultātus un uzsver tā nozīmi eurozonas ekonomiskās un sociālās struktūras uzraudzībā, jo īpaši nolūkā padziļināti analizēt iekšējā tirgus stagnāciju un krīzi; uzskata, ka varētu veikt pētījumu, lai apzinātu personas, kuras dzīvo nabadzībā un cieš no sociālās atstumtības;

28. pauž bažas par nepārtraukto inflācijas līmeņa samazināšanos eurozonā kopš 2011. gada un brīdina par nopietnu deflācijas risku;

29. atgādina, ka ECB duālo mērķu pilnvaras monetārās politikas jomā, kas atzītas Līgumos, ir ne tikai saglabāt cenu stabilitāti (ECB statūtu 2. pants), bet arī veicināt ilgtspējīgu ekonomisko un sociālo progresu un pilnīgu nodarbinātību (LES 3. pants).

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

2.12.2014

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

39

7

5

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Guillaume Balas, Brando Benifei, Vilija Blinkevičiūtė, Enrique Calvet Chambon, Ole Christensen, Martina Dlabajová, Lampros Fountoulis, Marian Harkin, Danuta Jazłowiecka, Agnes Jongerius, Rina Ronja Kari, Ádám Kósa, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Zdzisław Krasnodębski, Kostadinka Kuneva, Jérôme Lavrilleux, Jeroen Lenaers, Verónica Lope Fontagné, Javi López, Thomas Mann, Dominique Martin, Anthea McIntyre, Elisabeth Morin-Chartier, Emilian Pavel, Terry Reintke, Sofia Ribeiro, Maria João Rodrigues, Claude Rolin, Sven Schulze, Siôn Simon, Jutta Steinruck, Romana Tomc, Yana Toom, Ulrike Trebesius, Ulla Tørnæs, Marita Ulvskog, Jana Žitňanská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniela Aiuto, Maria Arena, Georges Bach, Deirdre Clune, Karima Delli, Tania González Peñas, Paloma López Bermejo, António Marinho e Pinto, Edouard Martin, Joachim Schuster, Helga Stevens, Neoklis Sylikiotis, Monika Vana

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

David Coburn


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

21.1.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

39

10

8

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gerolf Annemans, Hugues Bayet, Pervenche Berès, Udo Bullmann, Esther de Lange, Fabio De Masi, Anneliese Dodds, Markus Ferber, Jonás Fernández, Elisa Ferreira, Sven Giegold, Neena Gill, Sylvie Goulard, Roberto Gualtieri, Brian Hayes, Gunnar Hökmark, Danuta Maria Hübner, Petr Ježek, Othmar Karas, Georgios Kyrtsos, Alain Lamassoure, Philippe Lamberts, Werner Langen, Sander Loones, Bernd Lucke, Olle Ludvigsson, Ivana Maletić, Notis Marias, Marisa Matias, Costas Mavrides, Bernard Monot, Luděk Niedermayer, Patrick O’Flynn, Stanisław Ożóg, Alfred Sant, Molly Scott Cato, Peter Simon, Renato Soru, Theodor Dumitru Stolojan, Kay Swinburne, Paul Tang, Sampo Terho, Michael Theurer, Ramon Tremosa i Balcells, Ernest Urtasun, Marco Valli, Tom Vandenkendelaere, Cora van Nieuwenhuizen, Miguel Viegas, Jakob von Weizsäcker, Steven Woolfe, Pablo Zalba Bidegain

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Mady Delvaux, Thomas Mann, Siegfried Mureșan, Eva Paunova, Antonio Tajani

Juridisks paziņojums - Privātuma politika