ZIŅOJUMS par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā
28.1.2015 - (2014/2217(INI))
Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
Referents: Marc Tarabella
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,
– ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK),
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1949. gada Konvenciju par cīņu ar cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses,
– ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, ko 1995. gada 15. septembrī pieņēma Ceturtajā Pasaules sieviešu konferencē, un turpmākos noslēguma dokumentus, kurus pieņēma ANO īpašajās sanāksmēs „Pekina +5” (2000), „Pekina +10” (2005) un „Pekina +15” (2010),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās[1],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI[2],
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2006. gada 13. decembra Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un jo īpaši tās 6. pantu par sievietēm ar invaliditāti,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu[3],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI[4],
– ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū un saistītiem pasākumiem (Direktīva par sieviešu pārstāvību valdēs (COM(2012)0614)),
– ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),
– ņemot vērā 2011. gada 7. marta Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu 2011.–2020. gadam[5],
– ņemot vērā Komisijas 2010. gada 5. marta paziņojumu „Stingrāka apņemšanās veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību. Sieviešu harta” (COM(2010)0078),
– ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),
– ņemot vērā Komisijas dienestu 2013. gada 16. septembra darba dokumentu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijas (2010.–2015. gads) starpposma pārskatīšana” (SWD(2013)0339),
– ņemot vērā Komisijas dienestu 2013. gada 8. maija darba dokumentu „Ziņojums par progresu vīriešu un sieviešu līdztiesības jomā 2012. gadā” (SWD(2013)0171),
– ņemot vērā Komisijas 2013. gada 25. novembra paziņojumu „Sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušana” (COM(2013)0833),
– ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta 2012. gada ziņojumu „Pārskats par Pekinas rīcības programmas īstenošanu ES dalībvalstīs. Vardarbība pret sievietēm — atbalsts cietušajiem”,
– ņemot vērā Padomes 2014. gada 5. un 6. jūnija secinājumus „Pret sievietēm un meitenēm vērstas visa veida vardarbības, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, novēršana un apkarošana“,
– ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 6. februāra rezolūciju par sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas izskaušanu[6],
– ņemot vērā kopš 1975. gada pieņemtās Eiropas direktīvas par vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm dažādiem aspektiem (Direktīva 2010/41/ES[7], Direktīva 2010/18/ES[8], Direktīva 2006/54/EK[9], Direktīva 2004/113/EK[10], Direktīva 92/85/EEK[11], Direktīva 86/613/EEK[12] un Direktīva 79/7/EEK[13]),
– ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par principa “Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu[14],
– ņemot vērā 2013. gada 12. marta rezolūciju par ekonomiskās krīzes ietekmi uz dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām[15],
– ņemot vērā 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par sieviešu mobilitāti izglītības un profesionālajā jomā ES[16],
– ņemot vērā 2013. gada 12. marta rezolūciju par dzimumu stereotipu izskaušanu Eiropas Savienībā[17],
– ņemot vērā 2013. gada 6. februāra rezolūciju par ANO Sieviešu statusa komisijas 57. sesiju: visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušana un novēršana[18],
– ņemot vērā 2012. gada 11. septembra rezolūciju par sieviešu nodarbinātības apstākļiem pakalpojumu nozarē[19],
– ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par principa „Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu[20],
– ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā — 2009. gads[21], 2011. gada 8. februāra rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā — 2010. gads[22] un 2012. gada 13. marta rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā — 2011. gads[23],
– ņemot vērā 2011. gada 6. jūlija rezolūciju par sievietēm un uzņēmējdarbības augstākā līmeņa vadību[24],
– ņemot vērā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai[25],
– ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par sieviešu nabadzības izpausmēm Eiropas Savienībā[26],
– ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ekonomiskās lejupslīdes un finanšu krīzes ar dzimumu saistītiem aspektiem[27],
– ņemot vērā 2009. gada 3. februāra rezolūciju par nediskrimināciju, kas pamatojas uz dzimumu un paaudžu solidaritāti[28],
– ņemot vērā 2014. gada 26. februāra rezolūciju par seksuālo izmantošanu un prostitūciju un tās ietekmi uz dzimumu līdztiesību[29],
– ņemot vērā 2005. gada 13. oktobra rezolūciju par sievietēm un nabadzību Eiropas Savienībā[30],
– ņemot vērā 2014. gada 25. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu[31],
– ņemot vērā 2009. gada 3. februāra rezolūciju par nediskrimināciju, kas pamatojas uz dzimumu un paaudžu solidaritāti[32],
– ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (Direktīva par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu (COM(2008)0637)),
– ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par dzimumu līdztiesību sportā,
– ņemot vērā Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija)[33]8,
– ņemot vērā Komisijas 2013. gada 3. jūnija progresa ziņojumu par Barselonas mērķiem „Mazu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstība Eiropā ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei“,
– ņemot vērā Komisijas 2014. gada septembra ziņojumu „Statistikas dati par sievietēm uzņēmējām Eiropā“,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2014. gada marta pārskatu „Vardarbība pret sievietēm — ES mēroga aptauja“, kurā pirmo reizi ir sniegti dati par dažādu pret sievietēm vērstas vardarbības izplatību, raksturu un sekām, kā arī cietušo personu reakciju uz vardarbīgajiem incidentiem un viņu izpratni par savām tiesībām,
– ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,
– ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0015/2015),
A. tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir pamattiesības, kas Līgumos ir atzītas kopš 1957. gada Romas līguma, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartā; tā kā, neraugoties uz to, ka Eiropas Savienība ir pieņēmusi daudzus dokumentus, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas un attieksmi vīriešiem un sievietēm un novērstu jebkādu diskrimināciju dzimuma dēļ, un to, ka Savienība pati ir noteikusi sev konkrētu uzdevumu par dzimumu līdztiesības jautājumu iekļaušanu visās savās darbībās, panākumi joprojām ir nepietiekami un aizvien pastāv liela vīriešu un sieviešu nelīdztiesība;
B. tā kā princips par vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem paredz, ka nedrīkst būt nekāda — tieša vai netieša — diskriminācija, arī respektējot maternitāti, paternitāti un ģimenes pienākumu sadali;
C. tā kā ļoti svarīgi ir ņemt vērā daudzējādos un savstarpēji saistītos diskriminācijas veidus, ko piedzīvo daudzas sievietes un meitenes Eiropā (invaliditātes, migrantu izcelsmes, etniskās izcelsmes, vecuma, seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes, grūtniecības, mājokļa statusa, zema izglītības līmeņa, vardarbības upura statusa dēļ utt.), un to, ka viņu apstākļi pēdējos gados ir pasliktinājušies;
D. tā kā dokumentā „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei“ ir paredzēti vērienīgi mērķi, tostarp panākt 75 % nodarbinātības līmeni un līdz 2020. gadam vismaz par 20 miljoniem samazināt tādu personu skaitu, kuras cieš nabadzības un sociālās atstumtības dēļ vai kurām draud šādi apstākļi, un tie ir mērķi, kurus nebūs iespējams sasniegt, ja dalībvalstis neīstenos inovatīvu politiku, lai veicinātu dzimumu līdztiesību šā jēdziena tiešā nozīmē;
E. tā kā dalībvalstu pieņemtie budžeta konsolidācijas politikas virzieni pirmām kārtām ietekmē publisko sektoru, kurā galvenokārt ir nodarbinātas sievietes un no kura lielākās ieguvējas arī ir viņas, un tādējādi nodara viņām divkāršu kaitējumu, un tā kā šie politikas virzieni padara nodarbinātību nestabilāku arī tāpēc, ka uzreiz palielina nepilnu darba laika līgumu skaitu (32 % sievietēm salīdzinājumā ar 8,2 % vīriešiem) un pagaidu līgumu skaitu, nemaz nerunājot par algu samazinājumu;
F. tā kā vairāk ir tādu sieviešu nekā vīriešu, kas dzīvo nabadzībā un atstumtībā, jo īpaši tādas ir vecākas sievietes, kurām vidējais pensiju līmenis ir par 39 % zemāks nekā vīriešiem, un vientuļās mātes; tā kā ģimenes apstākļu dēļ sievietes daudz biežāk nekā vīrieši strādā nepilnu darba laiku vai saskaņā ar terminētiem vai pagaidu līgumiem un tā kā sieviešu nabadzību lielā mērā rada viņu darbvietu nestabilitāte;
G. tā kā nabadzības apkarošana ir viens no pieciem Komisijas ierosinātajiem stratēģijas „Eiropa 2020” izmērāmajiem mērķiem; tā kā stratēģijas „Eiropa 2020” 10. integrētā pamatnostādne (sociālās iekļaušanas veicināšana un cīņa ar nabadzību) varētu veicināt tādu valsts politikas virzienu pieņemšanu, ar kuriem aizsargāt sievietes, jo īpaši pret nabadzības risku, garantēt ienākumu drošību viena vecāka ģimenēm un vecāka gadagājuma sievietēm;
H. tā kā krīze ir pastiprinājusi dzimstības līmeņa samazināšanos ES, ņemot vērā to, ka bezdarbs, nedrošās situācijas, nedrošie apstākļi un nenoteiktība attiecībā uz nākotni un ekonomiku liek pāriem — un jo īpaši jaunām sievietēm — atlikt bērnu laišanu pasaulē, tādējādi vēl vairāk pastiprinot demogrāfiskas novecošanās tendenci ES mērogā;
I. tā kā atsevišķās dalībvalstīs pašreizējām nodokļu sistēmām raksturīga ir ierobežojoša izpratne par ģimeni tādā ziņā, ka tās dod priekšrocības ģimenēm, kurās strādā tikai viens no abiem vecākiem, un tādējādi bieži vien attur sievietes no strādāšanas un nesniedz pietiekamu atbalstu ģimenēm, kurās ir tikai viens no vecākiem, daudzbērnu ģimenēm un ģimenēm, kas palīdz apgādājamiem radiniekiem;
J. tā kā, neraugoties uz to, ka Eiropas Savienībā sievietes ir gandrīz 60 % no absolventiem, neproporcionāli zema ir viņu pārstāvība starp augstākajām amatpersonām un amatos, kas saistīti ar lēmumu pieņemšanu, un ES sieviešu zinātnieču un inženieru īpatsvars ir zemāks par 33 %, turpretim veselības aprūpes, izglītības un sociālās labklājības nozarēs viņas ir gandrīz 80 % no darbaspēka;
K. tā kā pastāv izteikta horizontāla segregācija jeb darbu dalījums pēc dzimuma principa, kuru raksturo tas, ka gandrīz puse no strādājošām sievietēm ir koncentrēta 10 no 130 profesijām, kas minētas Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) izveidotajā Starptautiskajā standartizētajā profesiju klasifikācijā (ISCO), un tikai 16 % darba ņēmēju strādā nozarēs, kurās ir vienāda vīriešu un sieviešu proporcija;
L. tā kā mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kuru īpatsvars ir 99 % no Eiropas uzņēmējsabiedrību kopskaita, ir izšķiroša nozīme, lai īstenotu dokumentu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei“; tā kā Eiropas Savienībā tikai 31 % no uzņēmējiem ir sievietes; tā kā uzņēmējdarbības līmenis sieviešu vidū Eiropas Savienībā ir 10 % salīdzinājumā ar 19 % starp vīriešiem; tā kā ir jāveicina un jāatbalsta lielāka sieviešu uzņēmējdarbība;
M. tā kā apmēram 42 % no personām, kas saistītas ar lauksaimniecību, ir sievietes un Eiropā 3 no 10 lauku saimniecībām vada sievietes; tā kā vīriešu un sieviešu vienlīdzīgu iespēju veicināšanai un tajā pašā laikā sieviešu iesaistīšanai lielākā skaitā uzņēmējdarbībā un sabiedrībā, īpaši lauksaimniecībā, patlaban Eiropā ir jāveltī vairāk rūpju;
N. tā kā sieviešu bezdarba līmenis ir 63 %; tā kā sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības sasniedz 16,4 %; tā kā valstu parlamentu deputātu vidū 73 % ir vīrieši, lielo uzņēmumu valdēs sievietes ir 17,8 % un viņas gandrīz trīs reizes vairāk laika nedēļā nekā vīrieši pavada mājsaimniecības darbos, piemēram, rūpējoties par bērniem, veciem cilvēkiem un invalīdiem un veicot mājsaimniecības pienākumus;
O. tā kā 37 % no jaunievēlētā Eiropas Parlamenta, 9 no 28 jaunajiem komisāriem un 7 no 28 Eiropas Savienības Tiesas tiesnešiem ir sievietes;
P. tā kā, ņemot vērā to, ka daudzas sievietes nav reģistrētas kā bezdarbnieces, īpaši tās, kas dzīvo lauku apvidos vai attālos reģionos, kā arī daudzas no tām, kuras nododas tikai mājsaimniecības darbiem un bērnu aprūpei, sieviešu bezdarba līmenis nav pietiekami novērtēts; tā kā šāda situācija rada atšķirības iespējās saņemt publiskos pakalpojumus (pabalsti, pensija, grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, darbnespējas apmaksa, piekļuve sociālajam nodrošinājumam u. c.);
Q. tā kā, turpinoties šādām tendencēm, būtu jāgaida līdz 2038. gadam, lai sasniegtu mērķi par sieviešu 75 % nodarbinātības līmeni, un darba samaksas vienlīdzība faktiski tiktu panākta 2084. gadā, paritāte valstu parlamentos, ES iestādēs un Eiropas uzņēmumu valdēs būtu iespējama 2034. gadā, taču nāktos gaidīt līdz 2054. gadam, lai mājsaimniecības darbi tiktu sadalīti vienādi;
R. tā kā darba un privātās dzīves saskaņošanas politikas neveicināšana vispārīgi, bet konkrēti — izmaksu ziņā pieejamu un augstas kvalitātes bērnu aprūpes iestāžu trūkums, kā arī veciem cilvēkiem un cilvēkiem, kuriem vajag īpašu aprūpi, sniedzamas palīdzības pakalpojumu trūkums ir galvenie šķēršļi sieviešu ekonomiskajai neatkarībai un viņu virzībai uz augstiem amatiem, un vienlīdzīgai vīriešu un sieviešu dalībai darba tirgū, kas būtu arī nabadzības novēršanas un samazināšanas līdzeklis;
S. tā kā ģimenes un mājas pienākumu sadale starp vīriešiem un sievietēm, jo īpaši sekmējot bērna kopšanas atvaļinājumu un paternitātes atvaļinājumu izmantošanu, ir neatņemams priekšnosacījums tam, lai panāktu dzimumu līdztiesību; tā kā ceturtajā daļā dalībvalstu nav paternitātes atvaļinājuma;
T. tā kā tradicionālās dzimumu lomas un stereotipi joprojām spēcīgi ietekmē sieviešu un vīriešu pienākumu sadali mājās, darba vietā un sabiedrībā kopumā, tādējādi ierobežojot sieviešu nodarbinātības izvēles iespēju klāstu un viņu personisko un profesionālo attīstību, līdz ar to neļaujot viņām pilnībā īstenot savu potenciālu kā indivīdiem un kā ekonomikas dalībniekiem;
U. tā kā plašsaziņas līdzekļiem var būt nozīme, no vienas puses, stereotipu izplatīšanā, sieviešu tēla sabiedrībā pasliktināšanā un jaunu meiteņu pārlieku lielā seksualizācijā un, no otras puses, ar dzimumu saistītu stereotipu laušanā, sieviešu dalības lēmumu pieņemšanas procesā veicināšanā un dzimumu līdztiesības sekmēšanā;
V. tā kā Padome joprojām nav paudusi oficiālu nostāju attiecībā uz divām Eiropas Parlamenta normatīvajām rezolūcijām par būtiskiem sieviešu un vīriešu līdztiesības jautājumiem, proti, 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par priekšlikumu direktīvai par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un 2013. gada 20. novembra rezolūciju par priekšlikumu direktīvai par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū un saistītiem pasākumiem;
W. tā kā Komisija 2013. gada 6. decembra ziņojumā par Direktīvas 2006/54/EK piemērošanu izvirzīja jautājumus par 26 dalībvalstu tiesību aktu atbilstību jaunajiem direktīvas noteikumiem[34];
X. tā kā FRA 2014. gada marta pārskatā teikts, ka Eiropas Savienībā viena no trim sievietēm ir cietusi no fiziskas un/vai seksuālas vardarbības, viena no piecām ir cietusi no fiziskas vardarbības, būdama vecāka par 15 gadiem, un gandrīz katra otrā ir saskārusies ar psiholoģisku vardarbību; tā kā vardarbība pret sievietēm ir pamattiesību pārkāpums, kas rada potenciāli bīstamas psiholoģiskas sekas, skar visus sabiedrības slāņus neatkarīgi no vecuma, izglītības, ienākumiem, sociālā stāvokļa un izcelsmes vai pastāvīgās dzīvesvietas valsts un ir viens no noziegumiem, par kuriem ziņo visretāk; tā kā vardarbība pret sievietēm ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kas neļauj panākt sieviešu un vīriešu patiesu vienlīdzību;
Y. tā kā vardarbība pret sievietēm un meitenēm internetā pieaug un šajā sakarā īpaši uztraucoša ir nepilngadīgo uzvedība sociālajos tīklos;
Z. tā kā ES Stratēģija cilvēku tirdzniecības izskaušanai zaudēs spēku 2016. gadā; tā kā Eurostat 2014. gada ziņojumā par cilvēku tirdzniecību teikts, ka liels vairākums (80 %) no reģistrētajiem cilvēku tirdzniecības upuriem Eiropas Savienībā ir sievietes un meitenes;
Aa. tā kā sešas dalībvalstis joprojām nav parakstījušas Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvenciju) un tikai astoņas ir to ratificējušas;
Ab. tā kā saistībā ar valstu un ES publiskās politikas nostādņu izstrādi īpaši svarīgi ir apkopot uzticamus, salīdzināmus un pa dzimumiem sadalītus datus, jo sevišķi par vardarbību pret sievietēm;
Ac. tā kā sievietēm ir īpašas veselības problēmas un viņas daudz retāk nekā vīrieši tiek iesaistītas klīniskās pārbaudēs, un šīs atšķirības lielā mērā ietekmē sieviešu veselību;
Ad. tā kā meitenes un sievietes, īpaši vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem, mazāk nekā zēni un vīrieši ir iesaistītas fiziskās nodarbībās un tā kā sports ir pašizpausmes un piepildījuma līdzeklis, kā arī pilsonības un solidaritātes stimuls un regulāra nodarbošanās ar sportu uzlabo fizisko un garīgo veselību; tā kā sportā var atrast visas minētās problēmas: vardarbība pret sievietēm, stereotipi, darba samaksas atšķirības un šķēršļi sieviešu līdzdalībai pārvaldībā;
Ae. tā kā seksuālās un reproduktīvās tiesības ir cilvēka pamattiesības un tās jāņem vērā Savienības rīcības programmā veselības aizsardzības jomā;
Af. tā kā Komisijas gada ziņojums par sieviešu un vīriešu līdztiesību ir ļoti nozīmīgs instruments, lai novērtētu sieviešu situācijas attīstību Eiropā,
1. prasa ES iestādēm un dalībvalstīm dzimumu dimensiju, sieviešu tiesības un vienlīdzīgu iespēju aspektu ņemt vērā savu politikas virzienu izstrādē, budžeta procedūrās un ES programmu un darbību īstenošanā, veicot proaktīvus pasākumus, jo īpaši saistībā ar stimulējošu iniciatīvu paketēm, analizējot ietekmes uz dzimumu līdztiesību, turklāt katru gadījumu izskatot atsevišķi;
2. pauž nožēlu par to, ka drīzumā nāksies konstatēt — Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijas (2010.–2015. gads) mērķi nav sasniegti, īpaši attiecībā uz ekonomisko neatkarību, un tas daļēji notiek tāpēc, ka ir atsaukts priekšlikums direktīvai par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu; tajā pašā laikā uzsver, ka pakāpeniski ir palielinājušās vīriešu un un sieviešu ekonomiskā līmeņa atšķirības;
3. aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis integrēt dzimumu līdztiesības pīlāru stratēģijā „Eiropa 2020”, lai novērtētu progresu, kas panākts, mazinot nodarbinātības atšķirības starp dzimumiem, un lai politikas pasākumus gada izaugsmes pētījumā pārveidotu par konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem;
4. aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt vispārēju plānu par ieguldījumiem sociālajā infrastruktūrā, jo ir aplēsts, ka ar tādu ieguldījumu plānu, kam pamatā ir dzimumu līdztiesības princips, Eiropas iekšzemes kopprodukts (IKP) līdz 2018. gadam pakāpeniski palielinātos par 2,4 % vairāk nekā bez šāda ieguldījumu plāna;
5. atzīmē, ka vienlīdzīga sieviešu un vīriešu dalība darba tirgū varētu ievērojami palielināt ES ekonomisko potenciālu, vienlaikus atspoguļojot tās taisnīgo un iekļaujošo būtību; norāda, ka Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) prognozes liecina — pilnīga nodarbinātības līmeņu saskanība IKP uz vienu iedzīvotāju palielinātu par 12,4 % līdz 2030. gadam;
6. uzsver, ka steidzami jānovērš sieviešu nabadzība, jo īpaši gados vecāku sieviešu un vientuļo māšu, bet arī sieviešu, kas cietušas no vardarbības dzimuma dēļ, sieviešu ar invaliditāti, migranšu un mazākumtautību sieviešu, nabadzība; tādēļ aicina dalībvalstis īstenot efektīvākas stratēģijas atstumtības mazināšanai un lietderīgāk izmantot līdzekļus, kas piešķirti sociālajai politikai, īpaši Eiropas Sociālo fonda un struktūrfondu līdzekļus;
7. pauž nožēlu par to, ka 2012. gadā salīdzinājumā ar 2005. gadu gandrīz par 50 % ir kritusies nabadzības samazināšanai veltīto sociālās politikas virzienu efektivitāte mājsaimniecībās, kurās ir tikai viens pieaugušais — tādi apstākļi galvenokārt ir atraitnēm un vientuļajām mātēm; pauž bažas arī par to, ka atsevišķās dalībvalstīs īstenotās sociālās politikas efektivitāte sasniedz tikai vienu trešdaļu no Eiropas vidējā rādītāja; tādēļ aicina dalībvalstis stiprināt sociālo politiku, kas jo īpaši paredzēta bezdarbniekiem, lai novērstu augošo nabadzību, sevišķi sieviešu vidū;
8. aicina Padomi un Komisiju risināt nabadzības un sociālās atstumtības dzimuma dimensiju; pauž nožēlu par to, ka līdz šim pieņemtie konkrētām valstīm adresētie ieteikumi, ciktāl tie ir daļa no ikgadējiem Eiropas pusgada cikliem, nav bijuši pietiekami saskaņoti ar stratēģijas „Eiropa 2020” nodarbinātības un sociālajiem mērķiem; prasa konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos regulāri risināt sieviešu nabadzības strukturālos cēloņus;
9. aicina Komisiju un dalībvalstis, kad tās izstrādā savus nodokļu un pabalstu politikas virzienus, ņemt vērā ģimeņu struktūras izmaiņas, jo īpaši sniedzot finansiālu atbalstu ģimenēm, kurās ir viens no vecākiem, un gados vecākām personām un piešķirot nodokļu atlaides vai atbalstu veselības aprūpei;
10. aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka vīriešu un sieviešu vienlīdzību un dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu ņem vērā kohēzijas politikas fondos un veicina visā šo fondu un ar tiem saistīto programmu īstenošanā, tostarp attiecībā uz uzraudzību, pārskatu sniegšanu un novērtēšanu;
11. pauž nožēlu, ka gada ziņojums tagad ir tikai darba dokuments, kas pievienots ziņojumam par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu, un stingri prasa Komisijai piešķirt gada ziņojumam pienākošos politisko leģitimitāti, veicinot tā oficiālu un nesaistītu pieņemšanu;
12. uzstāj, ka steidzami ir jāsamazina sieviešu un vīriešu atalgojuma un pensiju atšķirības, šajā nolūkā arī risinot problēmu par sieviešu lielo nodarbinātību nepilna laika, zema atalgojuma un nestabilā darbā un nodrošinot bērniem un citām apgādājamām personām paredzētas pietiekamas kvalitātes aprūpes iespējas; ļoti asi nosoda to, ka vairāk nekā trešdaļa gados vecāku sieviešu Eiropas Savienībā nesaņem nekādu pensiju; šajā sakarā nepiekāpīgi prasa dalībvalstīm nodrošināt, ka pilnībā tiek piemērotas tiesības, kuras nodrošina Direktīva 2006/54/EK, tostarp vienādas darba samaksas princips un atalgojuma pārredzamība, kā arī pārskatīt valsts tiesību aktus par vienlīdzīgu attieksmi, lai tos vienkāršotu un modernizētu; aicina Komisiju arī turpmāk regulāri novērtēt to direktīvu transponēšanu, kuras attiecas uz sieviešu un vīriešu līdztiesību, un aicina Komisiju iespējami drīz ierosināt Direktīvas 2006/54/EK pārskatīšanu saskaņā ar tās 32. pantu un pamatojoties uz LESD 157. pantu, ievērojot Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūcijas pielikumā ietvertos sīki izstrādātos ieteikumus;
13. ļoti asi nosoda to, ka sievietes, kad viņas veic tādu pašu darbu kā vīrieši vai līdzvērtīgu darbu, nesaņem tādu pašu algu, un nosoda arī gan horizontālo, gan vertikālo segregāciju; turklāt uzsver, ka lielākā daļa zemo algu un gandrīz visas ļoti zemās algas tiek maksātas par nepilna laika darbu, un norāda, ka apmēram 80 % no nabadzīgajām nodarbinātajām personām ir sievietes; norāda, ka saskaņā ar Eiropas pievienotās vērtības novērtējuma secinājumiem samazinot sieviešu un vīriešu atalgojuma starpību par vienu procentpunktu, ekonomikas izaugsme palielinātos par 0,1 %, un tas nozīmē, ka sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirības samazināšana ir būtiski svarīga pašreizējā ekonomikas lejupslīdes posmā; tāpēc aicina dalībvalstis, darba devējus un arodbiedrību kustības izstrādāt un īstenot lietderīgus un specifiskus darba novērtēšanas rīkus, lai palīdzētu noteikt līdzvērtīgu darbu un tādējādi nodrošinātu vienlīdzīgu samaksu vīriešiem un sievietēm;
14. aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot proaktīvas politiskās nostādnes, ar kurām sekmē sieviešu kvalitatīvu nodarbinātību, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020“ mērķus, īpaši cīnoties pret stereotipiem, profesionālo vertikālo un horizontālo segregāciju, veicinot pāreju no nepilna darba laika uz pilnu darba laiku un jo īpaši pievēršot uzmanību tādu jauniešu kategorijai, kuri nav iesaistīti ne darba tirgū, ne izglītībā, ne apmācībā (NEET); aicina dalībvalstis savās valsts reformu programmās izvirzīt konkrētus nodarbinātības mērķus, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas sievietēm un vīriešiem iekļūt un palikt darba tirgū;
15. aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot proaktīvas politiskās nostādnes, ar kurām mudina sievietes veidot karjeru zinātnē, un jo īpaši ar informatīvām un izpratnes veicināšanas kampaņām sekmēt sieviešu iesaistīšanos nozarēs, kuras tradicionāli tiek uzskatītas par vīriešu darba jomu, sevišķi zinātnē un jaunajās tehnoloģijās, lai tādējādi pilnībā gūtu labumu no cilvēkkapitāla, ko pārstāv Eiropas sievietes; īpaši uzsver, ka informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) joma piedāvā jaunas iespējas, un aicina Komisiju nodrošināt, ka dzimumu līdztiesības aspekts ir pilnībā iekļauts prioritātē, kas turpmākajos piecos gados ir piešķirta digitalizācijas programmai;
16. uzsver, ka finansiālā neatkarība ir nozīmīgs līdzeklis, ar kuru nodrošināt vienlīdzību, un ka sieviešu uzņēmējdarbībai ir nepietiekami novērtēts un izmantots potenciāls izaugsmei un konkurētspējai Eiropas Savienībā; tāpēc aicina Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu apkopot vairāk un labākus datus par sieviešu uzņēmējdarbību; aicina dalībvalstis, Komisiju, citas attiecīgās struktūras, piemēram, tirdzniecības palātas, kā arī nozares rosināt, veicināt un atbalstīt sieviešu uzņēmējdarbību, atvieglinot kredītu pieejamību, samazinot birokrātiju un citus šķēršļus, kas sievietēm traucē veidot jaunus uzņēmumus, iekļaujot dzimumu dimensiju attiecīgajos politikas virzienos, sekmējot vienotas daudzvalodu elektroniskas datu un apmaiņas platformas radīšanu sociālās jomas uzņēmējām un atbalstot reģionālus un Eiropas mēroga konsultāciju un vienādranga tīklos;
17. uzskata, ka, palīdzot sievietēm atgriezties darba tirgū, ir vajadzīga multidimensionāla politika, kas ietver profesionālo apmācību un mūžizglītību, kā arī stabilākas nodarbinātības un pielāgotu darba modeļu veicināšanu, un vērš uzmanību uz to, ka aizvien biežāk dominē elastīgas darba stundas; norāda, ka elastību visvairāk pieprasa darba ņēmēji, kuriem ir nepilns darba laiks un no kuriem lielākā daļa ir sievietes; tomēr uzstāj, ka tiesības uz kolektīvām sarunām ir jāaizstāv, jo tās palīdz novērst diskrimināciju un aizsargāt un uzlabot tiesības;
18. uzsver, ka elastīgāki darba nosacījumi var palielināt sieviešu iespējas aktīvi iesaistīties darba tirgū, tomēr tajā pašā laikā atzīmē, ka šī elastība var negatīvi ietekmēt sieviešu atalgojumu un pensijas; tāpēc norāda, ka ir nepieciešami konkrēti priekšlikumi par darba un privātās dzīves saskaņošanu, un mudina vīriešus un sievietes vienmērīgāk sadalīt darba, ģimenes un sabiedriskos pienākumus, īpaši tad, ja runa ir par apgādājamām personām un bērnu aprūpi;
19. aicina dalībvalstis lauku attīstības programmās iekļaut stratēģijas, ar kurām atbalsta vairāk darbvietu sievietēm lauku apvidos, tādējādi nodrošinot viņām pienācīgas pensijas, kā arī iekļaut politiskas nostādnes, ar kurām sekmē sieviešu piedalīšanos politiskos, ekonomiskos un sociālos šīs nozares forumos un kuras vairāk veicina vienlīdzīgas iespējas lauku apvidos saskaņā ar lauksaimniecības daudzfunkcionalitāti;
20. uzsver, ka Eiropas Savienībā pieaug vienprātība par nepieciešamību veicināt dzimumu līdztiesību, šajā nolūkā cita starpā izmantojot sieviešu līdzdalību ekonomikas un politikas lēmumu pieņemšanā, un tas ir jautājums par pamattiesībām un demokrātiju, ņemot vērā, ka patlaban tas atspoguļo demokrātijas trūkumu; tādēļ atzinīgi vērtē tiesību aktos noteiktās paritātes sistēmas un dzimumu kvotas, kas ieviestas dažās dalībvalstīs, un aicina Padomi paust savu nostāju attiecībā uz direktīvu par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū, lai turpinātu likumdošanas procesu iespējami ātri; aicina Padomi un Komisiju pieņemt pasākumus, kas vajadzīgi, lai mudinātu dalībvalstis dot iespēju sievietēm un vīriešiem ar vienādiem nosacījumiem piedalīties dažādās lēmumu pieņemšanas jomās; prasa arī ES iestādēm darīt visu, kas ir to spēkos, lai garantētu dzimumu līdztiesību komisāru kolēģijā un visu ES iestāžu, aģentūru, institūtu un struktūru augsta līmeņa amatos;
21. aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt, vai dzimumu klauzulas var ietvert publiskā iepirkuma konkursu paziņojumos, lai mudinātu uzņēmumus censties panākt dzimumu līdztiesību savu darbinieku vidū; atzīst, ka ES tiesību aktiem konkurences jomā jāatbilst šīs idejas attīstībai;
22. izsaka atzinību Zviedrijai, Beļģijai, Francijai, Slovēnijai, Dānijai un Apvienotajai Karalistei par to, ka tās ir īstenojušas Barselonas mērķus, un mudina citas dalībvalstis turpināt savus centienus; aicina dalībvalstis noteikt par Barselonas mērķiem augstākus mērķus, pieņemot pieeju, kas būtu sistemātiskāka un integrēta izglītības un pirmsskolas aprūpes gan uz valsts, gan vietējo iestāžu pakalpojumu jomā, jo īpaši to attiecinot uz pavisam mazu bērnu — vecumā līdz trim gadiem — aprūpi; aicina Komisiju turpināt sniegt savu finansiālo atbalstu dalībvalstīm, lai tās var piedāvāt vecākiem pieejamas bērnu aprūpes sistēmas — jo īpaši silītes —, tostarp veidojot šādas iestādes darba vietās; uzskata, ka ar ģimenes dzīvi saistīto plānu, privātās dzīves un profesionālo ambīciju pareizs līdzsvars ir iespējams tikai tad, ja attiecīgās personas patiešām var brīvi veikt izvēli gan ekonomiskajā, gan sociālajā aspektā, kā arī, ja ES un valstu līmenī šo personu atbalstam tiek pieņemti politiski un ekonomiski lēmumi, kuri tās nenostāda neizdevīgā situācijā, kā arī, ja ir pieejamas nepieciešamās infrastruktūras; aicina dalībvalstis palielināt bērnu atbalstam paredzēto budžetu, jo īpaši paplašinot dienas aprūpes centru, bērnudārzu un tādu pakalpojumu sabiedriskos tīklus, kuri nodrošina ārpusskolas pasākumus bērniem; aicina arī Komisiju jautājumu par pieejamām bērnu aprūpes iespējām risināt tās ieteikumos, kas adresēti valstīm;
23. ļoti asi nosoda to, ka, neraugoties uz pieejamo ES finansējuma līmeni (EUR 3,2 miljardi no struktūrfondiem 2007.–2013. gada laikposmam bija piešķirti, lai palīdzētu dalībvalstīm attīstīt bērnu aprūpes iespējas un veicinātu sieviešu nodarbinātību), atsevišķas dalībvalstis ir veikušas budžeta samazinājumus, kas ietekmē bērnu aprūpes pakalpojumu pieejamību (piemēram, bērnudārzu slēgšanas rezultātā) un kvalitāti (piemēram, personāla trūkuma dēļ) un padara tos dārgākus;
24. aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest apmaksātu paternitātes atvaļinājumu, kas būtu vismaz 10 darbdienas ilgs, un veicināt tādus leģislatīvus un neleģislatīvus pasākumus, kuri dotu iespēju vīriešiem, sevišķi tēviem, īstenot savas tiesības apvienot privāto dzīvi un darbu, cita starpā atbalstot to, ka bērna kopšanas atvaļinājumu līdz noteiktam bērna vecumam var ņemt vai nu tēvs, vai māte, taču šis atvaļinājums nedrīkstētu būt pārnesams;
25. pauž nožēlu par to, ka Padome ir bloķējusi direktīvu par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu; mudina dalībvalstis sarunas par to atsākt un no jauna apstiprina savu gatavību sadarboties;
26. aicina dalībvalstis izstrādāt izmaksu ziņā pieņemamus, elastīgus, augstas kvalitātes un viegli pieejamus pakalpojumus tādu cilvēku aprūpei, kuri ar ikdienas pienākumiem paši galā tikt nevar tāpēc, ka viņiem trūkst vajadzīgās funkcionālās autonomijas, lai panāktu personiskās, ģimenes dzīves un darba līdzsvaru;
27. aicina Komisiju mudināt iespējami drīz ratificēt Stambulas konvenciju dalībvalstu līmenī un sākt procedūru par ES pievienošanos šai konvencijai; atzīmē, ka, visām dalībvalstīm nekavējoties pievienojoties Stambulas konvencijai, varētu izstrādāt integrētu politiku un veicināt starptautisku sadarbību cīņā pret visu veidu vardarbību, kas vērsta pret sievietēm;
28. no jauna aicina Komisiju, pamatojoties uz LESD 84. pantu, iesniegt priekšlikumu leģislatīvam aktam, ar ko nosaka pasākumus, kas veicinātu un atbalstītu dalībvalstu rīcību pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības novēršanā, atbalstot visaptverošu un efektīvu politikas sistēmu attiecībā uz vardarbību dzimuma dēļ, galveno vērību veltot tās novēršanai, vainīgo saukšanai pie atbildības, upuru aizsardzībai, atbilstošu un pienācīgu pakalpojumu sniegšanai un izglītošanai par vienlīdzību, kā arī ieviešot sodus par diskriminējošu vai vardarbīgu rīcību pret sievietēm; turklāt aicina dalībvalstis veikt sistemātisku darbu, lai palielinātu sieviešu iespējas ziņot par vardarbību varas iestādēm, kā arī izglītotu un apmācītu ekspertus, kuri strādā ar cietušajām personām;
29. aicina Komisiju nodrošināt, ka efektīvi un ar pienācīgiem resursiem tiek īstenots tās paziņojums par sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušanu;
30. prasa Padomei aktivizēt pārejas klauzulu un pieņemt vienprātīgu lēmumu, ar kuru vardarbību dzimuma dēļ noteiktu par nozieguma veidu, kas minēti LESD 83. panta 1. punktā, kurš jau attiecas uz cilvēku tirdzniecību un sieviešu un bērnu seksuālu izmantošanu;
31. aicina Komisiju labāk reglamentēt digitālo tirgu, lai aizsargātu sievietes un meitenes pret vardarbību internetā;
32. iesaka dalībvalstīm savos rīcības plānos par vardarbības ģimenē izskaušanu noteikt pienākumu migrantes sievietes, kurām nav dokumentu, atbalstīt tieši tādā pašā veidā kā sievietes, kas valstī uzturas likumīgi, nenosakot nekādas prasības iestādēm ziņot par šādiem gadījumiem;
33. iesaka dalībvalstīm paplašināt bezmaksas pakalpojumu klāstu sabiedrības veselības aizsardzības jomā, lai atbalstītu visas sievietes, tostarp bēgles, kuras ir pakļautas vardarbībai, cita starpā palielinot attiecīgo iestāžu veiktspēju, sniedzot specializētu palīdzību dažādu tautību sievietēm un sievietēm ar invaliditāti;
34. no jauna aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt, ka 2016. gads ir Eiropas gads, kas veltīts pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanai, un piešķirt pietiekamus līdzekļus izpratnes veicināšanai; šajā nolūkā uzsver, ka ir nepieciešams sniegt pienācīgu apmācību iesaistītajām iestādēm un dienestiem, kā arī tādiem speciālistiem kā policisti, ārsti, tiesneši, advokāti, skolotāji un ikvienam, kurš saistībā ar darba pienākumiem sniedz palīdzību no vardarbības cietušām sievietēm;
35. prasa Komisijai izveidot Eiropas aizsardzības rīkojumu reģistru, ņemot vērā, ka dalībvalstīm termiņš, līdz kuram jātransponē Direktīva 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu, beidzās 2015. gada 11. janvārī;
36. atzīst, ka reģionos, kur notiek karš, vardarbība pret sievietēm ir nepārprotams sieviešu pamattiesību pārkāpums un tas izpaužas kā pazemojoša un noniecinoša izturēšanās pret sievietēm; uzsver, ka dzimumu vienlīdzība ir būtisks faktors miera veidošanā, jo tādējādi tiek apliecināts, ka jānovērš un jācīnās pret šādu rīcību, kas skar sievietes;
37. aicina Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu un Eurostat turpināt apkopot salīdzināmus datus, jo īpaši saskaņotus datus par vardarbību, lai nodrošinātu dalībvalstīm un Komisijai nepieciešamos instrumentus efektīvu politikas virzienu izstrādei; aicina Komisiju un dalībvalstis arī pievērst uzmanību stāvoklim dalībvalstīs attiecībā uz ieviesto institucionālo mehānismu dzimumu vienlīdzības veicināšanai, lai novērstu to, ka nākotnē to varētu pasliktināt ekonomikas krīzes sekas un ar tām saistītās reformas, un ņemt vērā, ka bez šāda institucionālā mehānisma nevarēs sekmīgi nodrošināt transversālo prioritāti, kāda visās politikas jomās ir piešķirta dzimumu vienlīdzībai un īpašajiem līdzekļiem tās sasniegšanai;
38. aicina Komisiju programmā „Tiesības un pilsonība“ saglabāt programmu Daphne — gan tās finansējumu, gan pamanāmību —, lai nodrošinātu, ka darbu varētu turpināt asociācijas, kas darbojas pret sievietēm vērstas vardarbības novēršanas jomā;
39. vēlreiz aicina Komisiju izveidot Eiropas centru ar dzimumu saistītas vardarbības uzraudzībai (līdzīgu pašreizējam Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam), kurš jāvada Eiropas koordinatoram vardarbības pret sievietēm un meitenēm novēršanas jomā;
40. mudina Komisiju stingri nosodīt plašsaziņas līdzekļu kampaņas un citas komunikācijas darbības, ar kurām seksuālas vardarbības upurus attēlo kā atbildīgus par šiem aktiem, jo šāda komunikācija ir pretrunā visiem dzimumu līdztiesības pamatprincipiem;
41. norāda — lai apkarotu dzimumu stereotipus un izbeigtu diskrimināciju dzimuma dēļ, izšķiroša loma ir izglītošanai; uzsver, ka zēni un vīrieši jāiesaista sieviešu tiesību un dzimumu vienlīdzības veicināšanā; tādēļ aicina Komisiju veikt izlēmīgu politisku darbību, lai cīnītos pret dzimumu stereotipiem, un ierosināt dalībvalstīm, lai tās ar savām izglītības sistēmām veido izpratni par vienlīdzīgām tiesībām un vienlīdzīgām iespējām vīriešiem un sievietēm;
42. prasa Padomei un Komisijai veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka sociālie plašsaziņas līdzekļi lieto izteiksmi, kas nav diskriminējoša dzimuma dēļ, lai nodrošinātu, ka sievietes aktīvi darbojas un ir samērīgi pārstāvētas un ka tiek rādīti abu dzimumu daudzveidīgi tēli, ne tikai tādi, kas vispārējā izpratnē tiek dēvēti par skaistiem, un ka netiek izmantoti dzimumu lomu stereotipi dažādās dzīves jomās, jo īpaši attiecībā uz programmu saturu, kas paredzēts bērniem un jauniešiem;
43. prasa dalībvalstīm pēc Padomes secinājumu par dzimumu līdztiesību sportā pieņemšanas pilnībā izmantot sporta jomas iespējas veicināt dzimumu līdztiesību, jo īpaši pieņemot konkrētus rīcības plānus cīņai pret stereotipiem un vardarbību, profesionālo sportistu vīriešu un sieviešu vienlīdzības veicināšanai un sporta popularizēšanai sievietēm;
44. norāda uz dažādos pētījumos secināto, ka valstīs, kurās abortu veikšana ir legāla, abortu skaits ir līdzīgs rādītājiem valstīs, kurās tas ir aizliegts, un tur, kur aizliegts, bieži vien pat augstāks (Pasaules Veselības organizācija, 2014);
45. uzsver, ka sievietēm ir nepieciešama iespēja pieņemt lēmumus par savu seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītajām tiesībām, to skaitā tūlītēja kontracepcijas un aborta veikšanas pieejamība; tādēļ atbalsta pasākumus un darbības, kuru mērķis ir uzlabot sieviešu piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem un viņas labāk informēt par viņu tiesībām un pieejamajiem pakalpojumiem; aicina dalībvalstis un Komisiju īstenot pasākumus un darbības, kas veicina vīriešu izpratni par viņu atbildību seksuālo un reproduktīvo jautājumu jomā;
46. uzsver, ka liela nozīme ir aktīvai novēršanas, izglītošanas un informēšanas politikai, kuras mērķauditorija ir pusaudži, jaunieši un pieaugušie, lai nodrošinātu, ka sabiedrības seksuālā un reproduktīvā veselība ir laba, tādējādi novēršot saslimšanu ar seksuāli transmisīvajām slimībām un nevēlamu grūtniecību;
47. aicina dalībvalstis, kad tās piemēro Regulu (ES) Nr. 536/2014 par cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajām pārbaudēm, nodrošināt šajās pārbaudēs vīriešu un sieviešu pārstāvības vienlīdzību, īpašu uzmanību pievēršot pārredzamībai attiecībā uz dalībnieku sastāvu pēc dzimuma; aicina Komisiju, kad tā izvērtē šīs regulas īstenošanu, īpaši uzraudzīt sieviešu un vīriešu līdztiesības aspektus;
48. norāda, ka ES 2012. gada 22. janvārī ratificēja Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kurā tās dalībnieki apņemas nodrošināt un veicināt visu cilvēktiesību un pamatbrīvību pilnīgu īstenošanu attiecībā uz visām personām ar invaliditāti, tās nekādi nediskriminējot, un apņemas atturēties no iesaistīšanās jebkādās darbības vai procesos, kas neatbilst šai konvencijai;
49. aicina Komisiju neatlaidīgi veicināt dzimumu līdztiesību ES ārējās attiecībās ar trešām valstīm, tādējādi stiprinot tās visaptverošo stratēģisko pieeju attiecībā uz līdztiesību; šajā sakarībā uzsver, ka svarīgi ir pastiprināt sadarbību ar starptautiskām un reģionālām organizācijām, lai veicinātu dzimumu līdztiesību un uzlabotu izpratni par sieviešu tiesībām;
50. aicina ES pārtraukt tādas politikas īstenošanu, kas rada atkarību starp ģimenes locekļiem saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos, un prasa ES un tās dalībvalstīm piešķirt migrantēm autonomu iedzīvotāja statusu, īpaši, ja tās cietušas no vardarbības ģimenē;
51. aicina Komisiju nodrošināt, ka dzimumu vienlīdzība un sieviešu tiesības tiek iekļautas visos partnerības nolīgumos un visās sarunās ar trešām valstīm;
52. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.
- [1] OV L 181, 29.6.2013., 4. lpp.
- [2] OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.
- [3] OV L 338, 21.12.2011., 2. lpp.
- [4] OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.
- [5] Padomes 2011. gada 7. marta secinājumi.
- [6] Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0105.
- [7] OV L 180, 15.7.2010., 1. lpp.
- [8] OV L 68, 18.3.2010., 13. lpp.
- [9] OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
- [10] OV L 367, 14.12.2004., 23. lpp.
- [11] OV L 348, 28.11.1992., 1. lpp.
- [12] OV L 359, 19.12.1986., 56. lpp.
- [13] OV L 6, 10.1.1979., 24. lpp.
- [14] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0375.
- [15] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0073.
- [16] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0247.
- [17] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0074.
- [18] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0045.
- [19] OV C 353 E, 3.12.2013., 47. lpp.
- [20] OV C 264 E, 13.9.2013., 75. lpp.
- [21] OV C 341 E, 16.12.2010., 35. lpp.
- [22] OV C 199 E, 7.7.2012., 65. lpp.
- [23] 13 Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0069.
- [24] OV C 33 E, 5.2.2013., 134. lpp.
- [25] OV C 296 E, 2.10.2012., 26. lpp.
- [26] OV C 199 E, 7.7.2012., 77. lpp.
- [27] OV C 236 E, 12.8.2011., 79. lpp.
- [28] OV C 67 E, 18.3.2010., 31. lpp.
- [29] Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0162.
- [30] OV C 233 E, 28.9.2006., 130. lpp.
- [31] Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0126.
- [32] OV C 67 E, 18.3.2010., 31. lpp.
- [33] 8 OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
- [34] Ziņojums par to, kā tiek piemērota Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīva 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija) (COM(2013)0861).
PASKAIDROJUMS
Krīze ir smagi skārusi Eiropas tautsaimniecības un sabiedrības. Pēc taupības laikposma ir laiks atjaunot izaugsmi, lai Eiropa — kā tas paredzēts stratēģijā „Eiropa 2020“ — kļūtu par gudru, ilgtspējīgu un integrējošu ekonomiku.
Referents uzskata — lai sasniegtu stratēģijā „Eiropa 2020“ noteiktos vērienīgos mērķus, ir steidzami jārisina vairākas pamatproblēmas.
Pirmām kārtām dzimumu dimensija un sieviešu tiesības ir jāņem vērā politikas virzienu izstrādē un budžeta procedūrās, jo īpaši saistībā ar ekonomikas atveseļošanas politiku, regulāri analizējot ietekmi uz dzimumu līdztiesību. Nevar un nedrīkst atkārtot taupības politikas kļūdas.
Attiecībā uz konkrētākiem stratēģijas „Eiropa 2020“ mērķiem Eiropas Savienībai ne tikai jāpanāk 75 % nodarbinātības līmenis, bet arī jāuzlabo nodarbinātības kvalitāte.
Neraugoties uz Komisijas un dalībvalstu pūlēm, sieviešu nodarbinātības līmeņa pieaugums joprojām ir lēns. Kopš 2002. gada tas ir mainījies no 58,1 % uz 62,8 %, un to ir ietekmējis krīzes trieciens. Turpinoties pašreizējai tendencei, stratēģijas „Eiropa 2020“ mērķis tiks sasniegts tikai 2038. gadā. Tādēļ ir nepieciešams steidzami veicināt sieviešu līdzdalību darba tirgū.
Lai šādu mērķi īstenotu, ir vajadzīgas kvalitatīvas darbvietas. Faktiski krīzes ietekme uz sieviešu darbvietu kvalitāti ir postoša: biežāks kļuvis nepilna laika darbs, no kura sievietēm ir arvien grūtāk izvairīties; par normu kļūstot terminētiem līgumiem, ir palielinājusies nestabilitāte; divkāršs kaitējums tiek nodarīts sievietēm, kuru skaits starp sabiedrisko pakalpojumu iestāžu darbiniekiem ir izteikti liels, nemaz nerunājot par nomāktību darbā un sekām, ko izjūt ģimenes locekļi, jo īpaši bērni.
Šos ar konjunktūru saistītos faktus papildina ilgstošas strukturālas problēmas, jo sevišķi ilgstoši nemainīgā atalgojuma atšķirība (vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība). Ja pašreizējā tendence turpinās, būs jāgaida 2084. gads, lai sievietes un vīrieši saņemtu vienādu samaksu. Referents uzskata, ka šajā jautājumā vispirms steidzami jāpiemēro Direktīva 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos. Vēl 26 dalībvalstīm jāsniedz atbildes uz Komisijas jautājumiem par attiecīgās valsts tiesību aktu atbilstību šai direktīvai. Dalībvalstīm jānodrošina šīs direktīvas pareiza piemērošana, īpaši attiecībā uz atalgojuma pārredzamību, un jānodrošina iesaistītajām pusēm patiesa piekļuve informācijai. Saskaņā ar ESAO 2012. gada decembra pētījumu „Closing the gender gap - Act now“ (Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības likvidēšana — jārīkojas tagad) ES varētu panākt IKP pieaugumu par 12 %, ja darba tirgū būtu patiesa sieviešu un vīriešu līdztiesība. Izaugsmes atjaunošanos pilnīgi noteikti ietekmē īsta profesionālā līdztiesība.
Ir svarīgi arī Padomei pieņemt nostāju attiecībā uz direktīvu par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu. Pašreiz piemērojamā direktīva, kas pieņemta 1992. gadā, vairs neatbilst sabiedrības attīstībai un nesniedz mātēm pietiekamu aizsardzību. Tāpēc tā steidzami jāatjaunina, un Parlaments šajā sakarībā vēlreiz apstiprina savu gatavību sadarboties, lai panāktu kompromisu.
Vēl viena uztraucoša strukturāla parādība ir iesīkstējušie stereotipi. Būtiski ir mainīt attieksmi, lai samazinātu horizontālo un vertikālo segregāciju un galu galā dot iespēju sievietēm tāpat kā vīriešiem strādāt tādā profesijā, kādu viņi un viņas vēlas, un tādā atbildības līmenī, kādu viņi un viņas vēlas.
Saistībā ar stereotipiem referents uzskata, ka ļoti nozīmīgi ir veicināt pasākumus privātās un darba dzīves saskaņošanai, jo īpaši atzīstot un pienācīgi novērtējot tēvu un māšu piedalīšanos ģimenes dzīvē.
Lai vecāki varētu mierīgi veikt savus amata pienākumus un tādējādi pienācīgi dot ieguldījumu Eiropas izaugsmē, ir nepieciešams, lai viņi varētu izmantot kvalitatīvus aprūpes pakalpojumus, kas piedāvā pilna laika bērnu aprūpi. Kā minēts Komisijas 2013. gada 3. jūnija progresa ziņojumā par Barselonas mērķiem „Mazu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstība Eiropā ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei“, divus mērķus ir izpildījušas sešas dalībvalstis: Zviedrija, Beļģija, Francija, Slovēnija, Dānija un Apvienotā Karaliste. Tomēr nozīmīgs šķērslis ir maksa par aprūpes pakalpojumiem. Cenu par šķērsli uzskata 53 % māšu, kuras atzīst, ka nestrādā vai strādā nepilnu darba laiku tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar oficiālajiem aprūpes pakalpojumiem. Šis rādītājs pārsniedz 70 % Īrijā, Nīderlandē, Rumānijā un Apvienotajā Karalistē.
Cenas jautājums ir saistīts ar nabadzības problēmu, kas referentam šķiet īpaši svarīga. Jāatgādina, ka viens no stratēģijas „Eiropa 2020“ mērķiem paredz līdz 2020. gadam vismaz par 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kuri saskaras ar nabadzību un sociālo atstumtību vai kurus apdraud nabadzības un sociālās atstumtības risks. Divas pret nabadzību īpaši neaizsargātas cilvēku kategorijas ir vecākas sievietes un vientuļās mātes.
Nabadzības risks apdraud 22 % gados vecāku sieviešu salīdzinājumā ar 16,3 % vīriešu. Vecāku sieviešu nestabilais stāvoklis ir tieši saistīts ar atalgojuma atšķirību. Sievietes saņem pensijas, kas vidēji ir par 39 % zemākas nekā vīriešu pensijas, un vairāk nekā trešdaļa gados vecāku sieviešu Eiropā pensiju vispār nesaņem. Ir jāievieš koriģējoši mehānismi, jo īpaši mainot nodokļu un pabalstu politikas nostādnes.
Šis aspekts attiecas arī uz viena vecāka ģimenēm, no kurām 35,5 % ir neaizsargātas pret nabadzību. Turklāt 91 % neprecētu vecāku ir sievietes. Arī šajā jomā sociālā nodrošinājuma sistēmas nespēj samazināt nabadzības risku šādām ģimenēm.
Vēl viens nozīmīgs sociāls uzdevums ir novērst pret sievietēm vērstu vardarbību. Te referents vēlas atgādināt Eiropas Parlamenta nostājas šajā jomā, uzsverot, ka dalībvalstīs jāapkopo salīdzināmi dati. Izšķiroša ir Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta darbība.
Būtu jāpievērš uzmanība arī seksuālo un reproduktīvo tiesību aspektam. Tas ir jautājums par sabiedrības veselību un par to, ka jārespektē sieviešu pamattiesības uz savu ķermeni. Šajā ziņā svarīgi ir atgādināt svarīgos politiskos principus, ko Eiropas Parlaments ir atbalstījis jau agrāk.
Visbeidzot, taču tas nav mazāk svarīgi, — referents pauž nožēlu, ka Eiropas Komisijas gada ziņojums tagad ir tikai darba dokuments, kas pievienots ziņojumam par Eiropas Pamattiesību hartas piemērošanu. Tas ir spēcīgs politisks signāls — sieviešu tiesības ir pielikumā, tātad otršķirīgas. Taču sieviešu un vīriešu līdztiesības progresa analīzei nevajadzētu būt pakārtotam jautājumam. Atkal panākt izaugsmi ir iespējams, nodrošinot patiesu sieviešu un vīriešu līdztiesību. Tāpēc referents stingri pieprasa Komisijai piešķirt šim ziņojumam pienākošos politisko leģitimitāti, veicinot tā oficiālu un nesaistītu pieņemšanu.
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
20.1.2015 |
|
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
24 9 2 |
|||
|
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Daniela Aiuto, Maria Arena, Beatriz Becerra Basterrechea, Malin Björk, Vilija Blinkevičiūtė, Anna Maria Corazza Bildt, Viorica Dăncilă, Iratxe García Pérez, Anna Hedh, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Vicky Maeijer, Angelika Mlinar, Krisztina Morvai, Maria Noichl, Marijana Petir, Terry Reintke, Liliana Rodrigues, Jordi Sebastià, Michaela Šojdrová, Ángela Vallina, Beatrix von Storch, Jadwiga Wiśniewska, Anna Záborská, Jana Žitňanská |
||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Izaskun Bilbao Barandica, Biljana Borzan, Linnéa Engström, Rosa Estaràs Ferragut, Mariya Gabriel, Ildikó Gáll-Pelcz, Kostadinka Kuneva, Dubravka Šuica, Marc Tarabella |
||||
|
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Rosa D’Amato |
||||