Procedūra : 2014/2153(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0164/2015

Iesniegtie teksti :

A8-0164/2015

Debates :

PV 09/06/2015 - 10
CRE 09/06/2015 - 10

Balsojumi :

PV 10/06/2015 - 8.6
CRE 10/06/2015 - 8.6
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :


ZIŅOJUMS     
PDF 347kWORD 370k
18.5.2015
PE 541.614v02-00 A8-0164/2015

par Eiropas enerģētiskās drošības stratēģiju

(2014/2153(INI))

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja

Referents: Algirdas Saudargas

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Ārlietu komitejas atzinums
 Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinums
 Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinums
 Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinums
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Eiropas enerģētiskās drošības stratēģiju

(2014/2153(INI))

Eiropas Parlaments,

–       ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 194. pantu,

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Eiropas enerģētiskās drošības stratēģija" un pievienotos darba dokumentus (COM(2014)0330),

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Energoefektivitāte un tās ieguldījums enerģētiskajā drošībā un klimata un enerģētikas politikas satvarā 2030. gadam" (COM(2014)0520),

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Virzība uz iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanu" (COM(2014)0634),

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Eiropas gāzes sistēmas īstermiņa izturētspēja. Gatavība iespējamajam apgādes pārtraukumam 2014./2015. gada ziemā" (COM(2014)0654),

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku " (COM(2015)0080),

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai" (COM(2014)0398),

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam" (COM(2014)0015),

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Eiropas rūpniecības atdzimšana" (COM(2014)0014),

–       ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 20. un 21. marta secinājumus,

–       ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 26. un 27. jūnija secinājumus,

–       ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumus,

–       ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas 2014. gada 5. novembrī rīkoto atklāto uzklausīšanu par Eiropas enerģētiskās drošības stratēģiju,

–       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1316/2013, ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, groza Regulu (ES) Nr. 913/2010 un atceļ Regulu (EK) Nr. 680/2007 un Regulu (EK) Nr. 67/2010,

–       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu un ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013,

–       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regulu (ES) Nr. 347/2013, ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, groza Regulu (EK) Nr. 713/2009, Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Regulu (EK) Nr. 715/2009,

–       ņemot vērā Komisijas 2013. gada 14. oktobra Deleģēto Regulu (ES) Nr. 1391/2013, ar kuru groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 347/2013, ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes, attiecībā uz Savienības kopīgu interešu projektu sarakstu,

–       ņemot vērā Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESI fondus) un jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi „Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006 un ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1300/2013 par Kohēzijas fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1084/2006,

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Programma "Tīru gaisu Eiropā"" (COM(2013)0918),

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Ilgtermiņa redzējums infrastruktūras jomā Eiropai un ārpus tās" (COM(2013)0711), kurā noteikts enerģētikas infrastruktūras kopīgu interešu projektu (KIP) saraksts,

–       ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par to, kā tiek īstenots Paziņojums par energoapgādes drošību un starptautisko sadarbību un Enerģētikas padomes 2011. gada novembra secinājumi (COM(2013)0638),

–       ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2013. gada 12. decembra ziņojumu par turpmākiem pasākumiem pēc Eiropadomes 2013. gada 22. maija sanāksmes saistībā ar ES iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanu,

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu ""Tīro" un energoefektīvo autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšana" (COM(2013)0214),

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas turpmāko rīcību oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas jomā (COM(2013)0180),

–       ņemot vērā Parlamenta 2013. gada īstenošanas ziņojumu "Oglekļa uztveršanas un glabāšanas tehnoloģijas izstrāde un izmantošana Eiropā",

–       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK,

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Kā panākt, lai iekšējais enerģijas tirgus patiešām funkcionētu" un tam pievienotos darba dokumentus (COM(2012)0663),

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Enerģētikas ceļvedis 2050" (COM(2011)0885) un Eiropas Parlamenta patstāvīgo ziņojumu par "Enerģētikas ceļvedi 2050" — enerģija nākotnei (2012/2103(INI)),

_       ņemot vērā Komisijas paziņojumu par energoapgādes drošību un starptautisko sadarbību — "ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām" (COM(2011)0539),

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g." (COM(2011)0112),

–       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvu 2010/30/ES par enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm,

–       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 994/2010 par gāzes piegādes drošības aizsardzības pasākumiem un Padomes Direktīvas 2004/67/EK atcelšanu,

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam — projekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam" (COM(2010)0677),

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Eiropas tīru un energoefektīvu transportlīdzekļu stratēģija" (COM(2010)0186),

–       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti,

–       ņemot vērā Augsta līmeņa pārdomu grupas ziņojumu par Enerģētikas kopienu nākotnei,

–       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/33/EK par "tīro" un energoefektīvo autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu,

–       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/30/EK, ar ko groza Direktīvu 98/70/EK attiecībā uz benzīna, dīzeļdegvielas un gāzeļļas specifikācijām un ievieš mehānismu autotransporta līdzekļos lietojamās degvielas radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas kontrolei un samazināšanai, groza Padomes Direktīvu 1999/32/EK attiecībā uz tās degvielas specifikācijām, kuru lieto iekšējo ūdensceļu kuģos, un atceļ Direktīvu 93/12/EEK,

–       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK,

–       ņemot vērā 2009. gada 17. jūnija Saprašanās memorandu par Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojuma plānu, ko parakstījušas Baltijas jūras reģiona dalībvalstis un Komisija,

–       ņemot vērā Komisijas 2008. gada 13. novembra paziņojumu "Otrais stratēģiskais enerģētikas pārskats. ES energoapgādes drošības un solidaritātes rīcības plāns" (COM(2008)0781),

–       ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvu 2006/32/EK par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 93/76/EEK,

–       ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–       ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A6-0164/2015),

A.     tā kā ES labklājības un drošības labad ir vajadzīgs racionāls un ārkārtīgi efektīvs enerģijas izmantojums un stabila, cenu ziņā pieejama un ilgtspējīga enerģijas piegāde un tā kā enerģētiskā drošība vispirms nozīmē politisko neatkarību;

B.     tā kā iepriekšējos gados ir panākts būtisks progress ES enerģētiskās drošības nostiprināšanā, vairāk izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī samazinot vispārējo pieprasījumu, un līdz ar to ir sekmēta atkarības no importa stabilizēšanās; tomēr tā kā ES joprojām importē 53 % no kopējās patērētās enerģijas, proti, 85 % no naftas, 67 % no gāzes, 41 % no cietā kurināmā un aptuveni 95 % no urāna patēriņa; tā kā liela daļa no ES importētās enerģijas nāk no ģeopolitiski nestabiliem reģioniem un vairākas dalībvalstis joprojām ir atkarīgas no viena ārējā piegādes avota, un līdz ar to iedzīvotājiem, uzņēmumiem un valstu budžetiem tiek radītas lielas izmaksas, tiek kavēta Eiropas ekonomiskā izaugsme un labklājības sasniegšana, kā arī apdraudēta valstu un ES drošība;

C.     tā kā 61 % no ES importētās gāzes izmanto ēkām, galvenokārt apkures nolūkā, un 75 % no šīm ēkām ir dzīvojamās mājas, kā rezultātā ikviena gāzes piegādes krīze ir arī siltumapgādes krīze; tā kā visātrākais un lētākais veids, kā samazināt gāzes patēriņu Savienībā, ir enerģijas zudumu samazināšana dzīvojamās ēkās, nodrošinot ieguvumus enerģētiskās drošības jomā; tā kā ES nav apkures stratēģijas saistībā ar energoapgādes drošību, dekarbonizāciju vai arī pieejamām cenām un konkurētspēju; tā kā jebkādi apkurei paredzētās gāzes piegādes pārtraukumi, kas traucē apkures nodrošināšanu, apdraud lielas ES iedzīvotāju daļas veselību un labklājību;

D.     tā kā uzticamā ilgtermiņa enerģētikas stratēģijā būtu jāņem vērā nenoteiktība, kas saistīta ar nestabilitāti naftas un gāzes tirgū, kam raksturīgas periodiskas un īslaicīgas cenu svārstības;

E.     tā kā ES par ievesto enerģiju maksā vairāk nekā EUR 1 miljardu dienā (EUR 400 miljardus 2013. gadā) un šīs izmaksas veido vairāk nekā vienu piektdaļu no kopējā ES importa; tā kā naftas cena pasaulē ir būtiski kritusies, sniedzot ES iespēju veikt svarīgus pasākumus, lai pārkārtotu mūsu enerģētikas nozari, ieguldot atjaunojamo energoresursu ražošanā, izmantojot ēku un nozaru energoefektivitātes potenciālu un attīstot viedo infrastruktūru; tā kā par fosilā kurināmā importēšanu iztērētā nauda sniedz niecīgu ieguldījumu investīcijās, darbvietu radīšanā vai izaugsmē Savienībā un šīs naudas novirzīšana uz vietējiem ieguldījumiem stimulētu izaugsmi un radītu kvalitatīvas, augsti kvalificētas darbvietas vietējā mērogā;

F.     tā kā kurināmā importa izmaksas, kas ieekonomētas saistībā ar arvien lielāku atjaunojamo energoresursu patēriņu, ir vismaz ap EUR 30 miljardiem gadā;

G.     tā kā saistībā ar Ukrainas krīzi jautājums par uzticamas energoapgādes nodrošināšanu ir aktuālāks nekā jebkad iepriekš, tāpat kā jautājums par energoapgādes dažādošanu un pārmērīgo atkarību no energoresursu importa;

H.     tā kā, ņemot vērā 2006. un 2009. gada pieredzi, kad Krievija pārtrauca gāzes piegādi Ukrainai, ir skaidrs, ka atsevišķās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kas ir ES dalībvalstis, pieredzētie piegādes pārtraukumi un pārāk lielā atkarība no ārējiem energoresursu piegādātājiem liecina, ka pašreizējā energoapgādes kārtība stratēģiskā ziņā ir vāja; tā kā šādi piegādes pārtraukumi liecina, ka līdz šim enerģētikas nozarē veiktie pasākumi ir bijuši nepietiekami, lai izskaustu Eiropas atkarību no Krievijas gāzes;

I.      tā kā ES ir ļoti lielā mērā atkarīga no vienas vienīgas valsts, proti, Krievijas Federācijas, kas ir lielākā naftas (35 %), gāzes (26 %), ogļu (30 %) un urāna (25 %) piegādātāja Eiropas Savienībai; tā kā Krievijas Federācija energoresursu piegādi izmanto kā politisku ieroci un šāda rīcība ir pretrunā tirgus loģikai, kā arī būtiski palielina ES apdraudējumu;

J.      tā kā naftas un dabasgāzes izmantošana ārpolitikas nolūkiem un citu valstu destabilizēšanai kavē ekonomikas izaugsmi un — kas ir vēl bīstamāk —apdraud demokrātijas stabilitāti Eiropā un suverēno valstu neatkarību;

K.     tā kā enerģētiskās drošības politikai ir jāpievēršas vajadzībai pēc stabilas piegādes no dažādiem energoresursu avotiem, kas Eiropas ekonomiku nodrošinātu ar transportam, rūpniecībai un mājokļu sektoram vajadzīgajiem energoresursiem tādā veidā, kas sekmētu konkurētspēju un klimata politiku, vienlaikus mazinot atkarību no valstīm, kuras apzināti vēlas izmantot energoresursus savu politisko mērķu sasniegšanai nolūkā ietekmēt politikas tendences citās valstīs;

L.     tā kā 2014. gada 30. oktobrī tika panākta vienošanās par tā dēvēto „ziemas paketi” USD 4,6 miljardu apmērā un šī pakete tiek īstenota, nodrošinot gāzes piegādi Ukrainai, kā arī ES dalībvalstīm, taču tikai uz ierobežotu laiku;

M.    tā kā dalībvalstis ir apņēmušās līdz 2014. gadam pabeigt iekšējā enerģijas tirgus izveidi un līdz 2015. gadam integrēt enerģētikas ziņā izolētās ES teritorijas;

N.     tā kā Komisija ir izveidojusi līdz 2020. gadam īstenojamo enerģētikas infrastruktūras kopīgo interešu projektu sarakstu, kas tiek atjaunināts reizi divos gados un kam pilnībā ir jāatbilst ES klimata, enerģētikas un valsts atbalsta tiesību aktiem; tā kā finansējums šiem projektiem tiek piešķirts no ES daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam saskaņā ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu un Investīciju plānu, paredzot, ka prioritāte ir jāpiešķir attiecīgajai infrastruktūrai;

O.     tā kā iepriekšējos desmit gados energoefektivitātes uzlabojumu dēļ ekonomikas izaugsme daļēji ir kļuvusi neatkarīga no enerģijas patēriņa un šis process ir jāpadara intensīvāks;

P.     tā kā saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju laikposmā no 2001. līdz 2011. gadam rūpniecības nozarē energointensitāte ir samazinājusies par 19 %, tā kā efektīvākas mājsaimniecības ierīces līdz 2020. gadam var radīt enerģijas ietaupījumu EUR 100 miljardu apmērā un jaunās ēkas tagad patērē tikai pusi no enerģijas, salīdzinot ar 1980. gadu ēkām, un šī veiksmīgā virzība mums ir jāturpina;

Q.     tā kā no Komisijas sniegtās informācijas izriet, ka ar katru 1 % apmērā panākto enerģijas papildu ietaupījumu ES gāzes importu var samazināt par 2,6 %;

R.     tā kā enerģētiskās drošības stratēģijā par prioritāti ir jānosaka mazoglekļa tehnoloģija un resursi;

S.     tā kā Eiropadomes 2013. gada 22. maija sanāksmes secinājumos tika aicināts par prioritāti noteikt videi vai ekonomikai kaitīgu subsīdiju, tostarp fosilā kurināmā subsīdiju, pakāpenisku atcelšanu;

T.     tā kā Komisijas "Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam" ir konstatēts, ka enerģētikas nozares dekarbonizācija un augsta atjaunojamo energoresursu īpatsvara panākšana ir lētāka nekā pašreizējo politikas virzienu turpināšana un ka laika gaitā turpinās pieaugt cena par enerģiju, ko iegūst no kodolenerģijas un fosilā kurināmā, savukārt atjaunojamo energoresursu izmaksas samazināsies;

U.     tā kā saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju energoefektivitāte, atjaunojamie energoresursi un vieda infrastruktūra ir trīs iespējas, ko nenāksies nožēlot, ņemot vērā, ka energoefektivitāte ir efektīvākā "degviela" un vislētākais un ātrākais veids, kā samazināt ES mājsaimniecību un rūpniecības uzņēmumu izdevumus, jo atjaunojamie energoresursi tiek ražoti ES un bieži vien tuvu patēriņa vietai, radot ilgtspējīgas darbvietas vietējā mērogā, garantējot enerģētisko drošību un palīdzot sasniegt mūsu klimata mērķus, savukārt ES mēroga pārvades un sadales viedtīkls var novērst jaudas pārpalikumu un energoapgādes pārtraukumus dalībvalstīs;

V.     tā kā, lai atjaunojamie energoresursi arī turpmāk būtu ES enerģētikas un klimata politikas centrālais pīlārs, ir vajadzīga Kopienas mēroga pieeja un sadarbība starp dalībvalstīm, lai rentablākā veidā un labāk izmantojot ES reģionu īpašo potenciālu sasniegtu atjaunojamo energoresursu jomā noteiktos mērķus;

W.    tā kā valstu un valdību vadītāji 2014. gada 24. oktobra augstākā līmeņa sanāksmē vienojās par saistošu ES mēroga mērķi, proti, līdz 2030. gadam panākt, ka atjaunojamās enerģijas īpatsvars ir vismaz 27 %, kā arī izvirzīja indikatīvu mērķi, t. i., ES mērogā vismaz par 27 % uzlabot energoefektivitāti, ņemot vērā to, ka patlaban tā ES ir 30 % līmenī, un īpaši pievēršoties tām nozarēm, kurās varētu panākt vislielākos ietaupījumus, un tika apstiprināts arī saistošs ES mērķis attiecībā uz iekšzemes siltumnīcefekta emisiju samazināšanu, kas laikposmā līdz 2030. gadam ir jāsamazina vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gadu; tā kā ES saglabā līderpozīcijas ar atjaunojamo energoresursu avotiem saistīto tehnoloģiju jomā, un tam būtu jāsekmē augsti kvalificētu speciālistu nodarbinātība un ilgtspējīga izaugsme;

X.     tā kā Komisijas priekšsēdētāja Ž. K. Junkera politikas prioritātēs, kas paredzētas jaunajam Komisijas sastāvam un publiskotas 2014. gada 15. jūlijā, tika ietverta apņemšanās padarīt Eiropas enerģētikas savienību par pasaules līderi atjaunojamo energoresursu jomā;

Y.     tā kā Komisijas priekšsēdētājs Ž. K. Junkers dienesta vēstulē komisāriem M. A. Canjete un M. Šefčovičam ir publiski paziņojis, ka līdz 2030. gadam sasniedzamais saistošais mērķis par 30 % palielināt energoefektivitāti ir minimums, kas ES ir jāpanāk, lai to uzskatītu par uzticamu;

Z.     tā kā Parlaments divreiz ir prasījis noteikt saistošus klimata un enerģētikas mērķus laikposmam līdz 2030. gadam, proti, vismaz par 40 % samazināt CO2 emisijas, vismaz par 30 % palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru un par 40 % — energoefektivitāti, un šie pasākumi būtu jāīsteno kā atsevišķi valstu mērķi; tā kā saistošie valstu un ES mērķi energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu jomā rada izaugsmi un darbvietas un tādējādi varētu panākt, ka ES kļūst par tehnoloģiju līderi šajās jomās;

AA.  tā kā enerģētiskās drošības stratēģijā ir jāapsver patērētāju tiesības, tirgus prognozējamība ieguldītājiem un skaidrs satvars rūpniecības nozarei;

AB.  tā kā augsto enerģijas izmaksu dēļ rūpniecības uzņēmumi pamet ES un līdz ar to samazinās rūpniecības īpatsvars IKP un attiecīgi tiek likvidētas darbvietas; tā kā Komisija ir noteikusi mērķi, ka līdz 2020. gadam rūpniecības īpatsvaram no IKP ir jābūt ap 20 %;

AC.  tā kā reindustrializācijas mērķim, proti, 20 % no IKP, ir jāpiešķir tikpat liela nozīme un prioritāte kā klimata pārmaiņu mērķiem, mazoglekļa rūpniecībai, energoefektivitātei un atjaunojamiem energoresursiem;

AD.  tā kā elektroenerģijas loma un nozīme arī turpmāk palielināties un līdz ar to ir nepieciešami politiski lēmumi Eiropas un valstu līmenī tā nodrošināšanai;

AE.   tā kā augstāki elektroenerģijas un gāzes starpsavienojumu rādītāji palielinās enerģētisko drošību, sekmēs atjaunojamo energoresursu lielāku integrāciju, veicinās cenu konverģenci, sniegs ieguvumus patērētājiem un vienlaikus palīdzēs līdzsvarot piegādi un pieprasījumu starp dalībvalstīm; tā kā ES ir jāizstrādā vienots tiesiskais regulējums, lai maksimāli izmantotu elektroenerģijas un gāzes starpsavienojumu lietderību, vienmēr nodrošinot vispieņemamākās cenas patērētājiem;

AF.   tā kā Parlaments ir prasījis noteikt saistošus mērķus attiecībā uz pārrobežu pārvades minimālo jaudu;

AG.  tā kā energosistēma pēdējā laikā ir kļuvusi decentralizētāka un tiek izmantotas atjaunojamo energoresursu un uzglabāšanas iespējas, kā arī nodrošināts lielāks elastīgums patērētājiem, kas ir pieslēgti aktīvākiem un viedākiem sadales tīkliem; tā kā paredzams, ka šī tendence saglabāsies arī turpmāk;

AH.  tā kā papildus ieguldījumiem pārvades tīklos vismaz tikpat nozīmīgi ir ieguldījumi sadales tīklos, īpaši ņemot vērā nākotnē gaidāmo enerģētikas nozares vēl lielāku decentralizāciju un to, ka 90 % no saražotās atjaunojamās enerģijas ir piesaistīti sadales tīkliem;

AI.    tā kā straujāka viedtīklu ieviešana uzlabos energoefektivitāti, palielinās atjaunojamo energoavotu īpatsvaru un decentralizēs energosistēmu, lai uzlabotu enerģētisko drošību dalībvalstīs;

AJ.   tā kā lielākā mērā ir jāsaskaņo ES enerģētikas politikas ārējā dimensija un pagaidām ES vēl nav iespējams pilnībā izmanot tās lomu energoapgādes drošības un konkurētspējas ziņā;

AK.  tā kā dalībvalstis starpvaldību nolīgumus apspriež individuāli un Komisijai ir visai ierobežotas uzraudzības iespējas šajā jomā;

AL.   tā kā ES tirdzniecības politikas būtisks elements ir enerģētiskā drošība un pastāv daudzas enerģētikas partnerības ar trešām valstīm, kuru energoapgāde pamatā ir atkarīga no fosilajiem energoresursiem;

AM. tā kā ES trešās enerģētikas paketes, kā arī otrās klimata un enerģētikas paketes un attiecīgi arī ES energoefektivitātes jomas tiesību aktu pilnīga īstenošana ir visu dalībvalstu atbildība un, ja transponēšana netiek veikta pareizi un laikus, tiek apdraudēta citu dalībvalstu vai arī visas ES drošība;

AN.  tā kā Enerģētikas kopienas līgumslēdzējas puses ir daļa no iekšējā elektroenerģijas un gāzes tirgus un tās ar līdzvērtīgiem nosacījumiem būtu jāiesaista cīņā par piegādes drošību visā Eiropā;

AO.  tā kā 2015. gads ir Eiropas gads attīstībai un ES attīstības programmai pēc 2015. gada pilnībā ir jāatbilst ES ārējai enerģētikas politikai klimata, nabadzības izskaušanas un cilvēktiesību ievērošanas jomā;

AP.   tā kā pilsētas rada vairāk nekā 70 % no CO2 emisijām un veido 66 % no kopējā energopatēriņa; tā kā vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju 2008. gadā dzīvoja pilsētās, šī koncentrācija pilsētās turpina palielināties un aplēses liecina, ka līdz 2030. gadam pilsētās dzīvos 60 % pasaules iedzīvotāju; tā kā pilsētām ir jāmaina patēriņa un izaugsmes modeļi, jo tās ir šīs problēmas pamatā, taču pilsētas ir arī joma, kurā risinājumus var ieviest ātrāk un agrāk;

AQ.  tā kā, pilnībā ievērojot ES acquis, vietējo tradicionālo naftas un gāzes resursu ieguves veicināšana gan tradicionālajos ieguves apgabalos (piemēram, Ziemeļjūrā), gan jaunatklātajos apgabalos (piemēram, Vidusjūras austrumu daļā un Melnajā jūrā) mazinās ES atkarību no ārējiem piegādātājiem un tranzītvalstīm;

AR.  tā kā enerģētiskās drošības stratēģijā ir jāiekļauj rentablu darbību satvars, ar ko ierobežot enerģijas pieprasījumu, un vienlīdz efektīvas darbības, ar kurām pārvarēt lielus un neizbēgamus piegādes pārtraukumus, kā arī jāievieš solidaritātes un koordinācijas mehānismi, kas aizsargātu un nostiprinātu enerģijas ražošanas, viedas pārvades un sadales infrastruktūru un starpsavienojumus; tā kā šai infrastruktūrai ir jāspēj ekspluatēt dažādu veidu atjaunojamos energoresursus un mikroģenerāciju un jābūt iekļautai pilnībā integrētā un labi funkcionējošā iekšējā enerģijas tirgū, kas ietver tirgu enerģijas pieprasījuma ierobežošanai un kas būtu nozīmīga enerģētikas savienības daļa ar dažādotiem ārējās piegādes avotiem un maršrutiem,

Virzībā uz Eiropas enerģētikas savienību

1.      atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu "Eiropas enerģētiskās drošības stratēģija", norādot, ka tā pamatā ir ES enerģētiskās atkarības rūpīga analīze, tajā izklāstītas galvenās jomas un aprakstīts pamata darbs, kas jāveic īsā, vidējā un ilgā termiņā, lai atrisinātu enerģētiskās drošības problēmas; uzsver, ka ir jānodrošina, lai īsā un vidējā termiņā veicamie pasākumi pilnībā atbilstu ES ilgtermiņa mērķiem enerģētikas, klimata un vides politikas jomā;

2.      atzīmē, ka līdzvērtīga enerģētiskā drošība, konkurētspēja un ilgtspējība pilnībā integrētā enerģijas tirgū ir galvenie pīlāri enerģētiskās savienības izveidei, ko var panākt, ja ierobežo un samazina enerģijas pieprasījumu, attīsta un integrē ilgtspējīgus energoavotus, apvieno resursus, savieno tīklus, samazina attālumu starp neatkarīgām ražošanas ķēdēm, attīsta viedtīklus, nodrošina vienotu enerģijas tirgus regulējumu, atvalsta ikviena iedzīvotāja piekļuvi pietiekamam energoresursu apjomam un ieņem vienotu nostāju sarunās vis-à-vis trešām valstīm, nostiprinot ES mēroga pasākumus un īstenojot saskaņotāku un labāk koordinētu valstu politiku un rīcību;

3.      atzīmē, ka 2014. gada Ukrainas krīzei un Komisijas stresa testu rezultātiem būtu vēl vairāk jāpaātrina iekšējā tirgus izveides pabeigšana, ietverot spēkā esošo enerģētikas un klimata jomas tiesību aktu pilnīgu īstenošanu visās dalībvalstīs, pašreiz enerģētikas ziņā izolēto teritoriju integrāciju, kā arī būtu jāatjaunina riska novērtējumi, preventīvo darbību plāni un rīcības plāni ārkārtas situācijām;

4.      uzsver, ka vērienīgā klimata politika atbilst enerģētiskās drošības mērķiem un mērķim mazināt atkarību no tām pasaules daļām, kurās stratēģiskie energoresursi tiek izmantoti kā ārpolitikas daļa;

5.      uzsver, ka, ņemot vērā Komisijas veiktos gāzapgādes stresa testus, kas uzskatāmi parādīja ES neaizsargātību, kuru rada tās atkarība no trešo valstu importa, īpaša uzmanība ir jāpievērš visneaizsargātākajām dalībvalstīm; aicina dalībvalstis un Komisiju nekavējoties īstenot ieteikumus par gāzapgādes sistēmas stresa testu veikšanu Eiropas, reģionālā un valstu mērogā;

6.      uzsver, cik būtiski ir nostiprināt enerģētisko neatkarību ar īstermiņa pasākumiem, tādiem kā enerģijas pieprasījuma samazināšana, atjaunojamo energoresursu attīstīšana un uzglabāšana, gāzes uzglabāšana, gāzes reversās plūsmas infrastruktūras attīstīšana, atbalsts jauniem projektiem, ar kuriem iespējams maksimāli izmantot pašreizējo infrastruktūru, reģionālo piegādes drošības plānu izstrādāšana un efektīvāka sašķidrinātās dabasgāzes importa iespēju izmantošana, jo īpaši dalībvalstīs, kas ir atkarīgas no viena dabasgāzes piegādātāja vai ir nepietiekami aizsargātas no šāda piegādātāja rīcības; vērš uzmanību uz to, cik būtiski ir uzlabot saiknes starp dalībvalstu enerģētikas tīkliem, lai izveidotu integrētu enerģijas tirgu; norāda, ka visu minēto iemeslu dēļ izšķiroša nozīme ir sadarbībai starp Eiropas pilsētām un pašvaldībām, reģioniem, enerģijas ražošanas kooperatīviem un vietēja mēroga iniciatīvām dažādās nozarēs, Komisiju, dalībvalstīm, kaimiņvalstīm, regulatīvajām iestādēm, ACER, pārvades sistēmas operatoriem, gāzes piegādātājiem un uzglabāšanas operatoriem;

7.      uzsver, ka enerģētikas savienībai papildus piegādes drošības garantēšanai būtu jābalstās uz visaptverošu pieeju, galveno uzmanību pievēršot pamata dimensijām, tādām kā pilnībā integrēta iekšējā enerģijas tirgus izveide, enerģijas pieprasījuma ierobežošana, energoresursu struktūras (kuras pamatā galvenokārt ir atjaunojamie energoresursi) dekarbonizācija un pētniecība un inovācija, kuras mērķis ir līderpozīciju nostiprināšana tehnoloģiju jomā, un uzsver, ka par enerģētikas savienības prioritāti ir jānosaka iedzīvotāji, kuri ir jānodrošina ar drošiem, ilgtspējīgiem un cenu ziņā pieejamiem energoresursiem;

8.      uzsver — lai ES spētu izveidot īstenu enerģētikas savienību, kas nodrošinātu solidaritāti ārēju enerģijas piegādes satricinājumu gadījumā, tai ir jāizveido pilnībā integrēts mehānisms enerģijas pārpalikuma pārrobežu pārvadei; šajā ziņā Komisijai, dalībvalstīm un pārvades sistēmas operatoriem (PSO) ir jāpievēršas ES iekšējā enerģijas tirgus struktūras reformēšanai, kā arī konkrētiem infrastruktūras projektiem;

9.      uzsver, ka vienīgais veids, kā panākt enerģētisko drošību, vienlaikus saglabājot enerģijas cenas pieņemamā līmenī un sasniedzot klimata jomā izvirzītos mērķus, ir izveidot ilgtspējīgu enerģētikas nozari, kuras pamatā ir augsti energoefektivitātes rādītāji, atjaunojamie energoresursi un vieda infrastruktūra; turklāt uzsver, ka attiecīgie pasākumi ir jāveic jau šodien, lai no šīs enerģētikas pārkārtošanas iegūtu nākamās paaudzes;

10.    atzīst, cik svarīgi ir iekļaut uz patērētājiem orientētas iniciatīvas, tādas kā kooperatīvi un kopienas mēroga atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes projekti, un uzsver, ka ir jānovērš ekonomiskie, regulatīvie un administratīvie šķēršļi, lai ļautu patērētājiem aktīvi iesaistīties enerģētikas sistēmā;

11.    uzsver, ka enerģētikas savienības koncepcijai vajadzētu būt īstenā Eiropas mērogā, aptverot gan ES, gan arī vismaz Enerģētikas kopienas līgumslēdzējas puses, un ka Eiropas enerģētikas nozaru integrācija ir jāpaplašina arī aiz Savienības robežām, lai palielinātu tās nozīmīgumu un spēju aizstāvēt savas intereses globalizētajā enerģijas tirgū;

12.    uzsver, ka papildus enerģētikas savienības izveidei ir jāizstrādā visaptveroša rūpniecības stratēģija, jo īpaši energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu jomā, kas spētu sekmēt ES reindustrializāciju, lai līdz 2020. gadam panāktu, ka rūpniecības īpatsvars ES IKP palielinās līdz 20 %;

13.    uzsver, ka enerģijas ietaupījumus nepanāks, samazinot ražošanas apjomu Eiropas līmenī vai pārvietojot Eiropas rūpniecības uzņēmumus;

IEKŠĒJĀ DIMENSIJA

Enerģijas pieprasījuma ierobežošana

14.    atgādina, ka enerģijas pieprasījuma ierobežošana — jo īpaši apkures jomā — ar enerģijas ietaupījumiem un energoefektivitāti ir būtiska daudzu iemeslu dēļ, kas pozitīvi ietekmē ES enerģētisko drošību, konkurētspēju, ekonomikas izaugsmi un ilgtspējību, kā arī pieņemamas enerģijas cenas, enerģētiskās nabadzības apkarošanu un jaunu, ilgtspējīgu darbvietu radīšanu; šajā ziņā uzsver, ka saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras sniegto informāciju ieguldījumi energoefektivitātē jebkuru energoresursu gadījumā nodrošina vislielāko peļņu no ieguldījumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis energoefektivitāti uzskatīt par atsevišķu energoavotu, kuru raksturo ietaupītā enerģija; uzsver, ka energoefektivitātei un pieprasījuma puses reakcijas pasākumiem ir jāpiemēro tādi paši nosacījumi kā ražošanas jaudai, pienācīgi ņemot vērā enerģētiskās drošības neatliekamās un ārkārtas rakstura problēmas un realizējamību no tehniskā viedokļa; tāpēc mudina dalībvalstis savā politikā vispirms apsvērt energoefektivitāti;

15.    uzsver, ka energotaupības potenciāls piemīt visiem ekonomikas sektoriem, tostarp rūpniecības, ēku apsaimniekošanas, transporta, lauksaimniecības un pakalpojumu nozarei;

16.    aicina Komisiju noteikt un novērst atlikušos šķēršļus energoefektivitātes pasākumiem, kā arī attīstīt īstenu energoefektivitātes tirgu, lai veicinātu labākās prakses apmaiņu un nodrošinātu produktu un risinājumu pieejamību visā ES nolūkā izveidot īsteni vienotu energoefektivitātes produktu un pakalpojumu tirgu;

17.    prasa lielāku uzmanību pievērst jaunajam energopakalpojumu tirgum (tostarp energoefektivitātes līgumiem un energopakalpojumu nolīgumiem); uzsver, cik būtiski ir izstrādāt standartus katram energoefektivitātes ieguldījumu procesa elementam;

18.    atzīmē, ka ES pagaidām nav gatava sasniegt savu mērķi, proti, līdz 2020. gadam par 20 % palielināt energoietaupījumu (371 Mtoe), un ka vairāk nekā trešdaļa no enerģijas patēriņa samazinājuma faktiski ir radusies no tā, ka samazinās ekonomiskās aktivitātes līmenis, nevis tādēļ, ka būtu palielināti politiskie centieni energoefektivitātes uzlabošanas jomā; tāpēc aicina Komisiju strikti īstenot jau pieņemtos energoefektivitātes tiesību aktus, kā arī diskusijās ar Parlamentu un Padomi ierosināt energoefektivitātes marķēšanas un ekodizaina tiesību aktu atjaunināšanu un uzlabošanu, ņemot vērā energotaupības potenciālu un atbilstību tirgum;

19.    uzsver, cik būtiski ir, lai dalībvalstis piešķirtu pietiekamus līdzekļus produktu energoefektivitātes uzraudzībai tirgū nolūkā nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus nozarē, vienlaikus sniedzot patērētājiem visnoderīgāko informāciju un pareizos instrumentus, kas viņiem ir vajadzīgi informētas izvēles izdarīšanai un kas ļauj uzzināt, cik daudz enerģijas viņi izmanto, un līdz ar to ļauj samazināt savu energopatēriņu;

20.    ir pārliecināts, ka aprites ekonomikas un lielākas resursefektivitātes veicināšana var būtiski samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, tādējādi dodot izšķirīgu ieguldījumu klimata un enerģētikas uzdevumu izpildē;

21.    uzsver, ka enerģijas pieprasījums ēku sektorā veido apmēram 40 % no enerģijas patēriņa ES un trešdaļu no dabasgāzes izmantojuma un ka tāpēc ir jāpalielina ēku renovācijas apmērs un īpatsvars, kā arī apkurē un dzesēšanā vairāk jāizmanto ilgtspējīgi energoavoti, piemērojot pareizos stimulus, ar kuriem samazināt enerģijas pieprasījumu; iesaka turpināt ēku energoefektivitātes standartu paaugstināšanu, ņemot vērā un veicinot tehnoloģiskās inovācijas; turklāt iesaka arī turpmāk atbalstīt tādu ēku būvniecību, kuras energopatēriņš ir tuvu nullei, kas būtu izšķirīgs solis virzībā uz enerģētiskās neatkarības un ilgtspējīgas un drošas enerģētikas sistēmas nodrošināšanu; šajā sakarībā uzsver, ka ir jāattīsta inovatīvi privātfinansējuma avoti, un mudina Eiropas Investīciju banku un ESIF ciešāk iesaistīties un papildunāt valstu finansēšanas shēmas, lai uzlabotu nozares konkurētspēju un radītu lielāku izaugsmi un vairāk darbvietu; tādējādi tiktu sniegti ieguvumi arī iedzīvotājiem, tostarp samazināta maksa par enerģiju un labāks dzīves līmenis;

22.    konstatē, ka pašvaldības un iedzīvotāji var palielināt energoefektivitāti ar tādiem pasākumiem kā labāka pilsētplānošana, energoefektīva interneta un IKT tehnoloģiju izstrāde, koģenerācija, pašpatēriņš, siltumsūkņu ierīkošana, modernizācija, centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas sistēmu paplašināšana un ierīkošana un individuālās siltumapgādes sistēmu renovācija, kā arī ekoloģiskāka sabiedriskā transporta aizvien lielāka izmantošana, aktīvāku pārvietošanās modeļu popularizēšana, viedo pilsētu risinājumu izstrāde un īstenošana un pilsētu ekomobilitātes atbalstīšana;

23.    uzskata, ka arī pašvaldības var veicināt alternatīvu finansēšanas instrumentu, tostarp sadarbības modeļu, popularizēšanu un veicināt kolektīvo iepirkumu līgumu slēgšanu, kas ļautu patērētājiem apvienot pieprasījumu pēc enerģijas un tādējādi pazemināt enerģijas cenas;

24.    uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, lai patērētāji saņemtu energoefektīvus produktus, tostarp pārtikas produktus, kā arī precīzu, atbilstīgu, salīdzināmu un neatkarīgi pārbaudītu informāciju par šo produktu energoefektivitāti, lai patērētāji varētu izdarīt informētu izvēli un lai pārkārtotu tirgus, kas kļūtu par visenergoefektīvāko ierīču un pārtikas ražošanas ķēžu struktūrām;

25.    aicina Komisiju apsvērt iespēju uzsākt jaunu Eiropas iedzīvotāju izpratnes veicināšanas kampaņu par to, kā ar vienkāršu un izmaksu ziņā efektīvu metožu palīdzību samazināt enerģijas patēriņu mājsaimniecībās, uzsverot iespējamos enerģijas rēķinu ietaupījumus; aicina Komisiju apsvērt iespēju pasludināt 2016. gadu par Eiropas enerģijas ietaupījumu gadu;

26.    atzīmē, ka uzlabotiem transportlīdzekļu veiktspējas standartiem un degvielas patēriņa efektivitātei ir izšķiroša nozīme gan ES atkarības no naftas samazināšanā, gan siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežošanā, un tāpēc aicina nozari, dalībvalstis un Komisiju turpināt un pastiprināt savus centienus šajā jomā; attiecībā uz laikposmu pēc 2020. gada prasa Komisijai pārskatīt vieglo automobiļu un autofurgonu CO2 emisiju standartus; tomēr atzīmē, ka ilgtermiņa risinājums nolūkā samazināt transporta radītās emisijas, nodrošināt mazāku enerģijas pieprasījumu un dažādot piegādi ir rodams alternatīvo degvielu jomā un elektrifikācijā, izmantojot no atjaunojamiem energoresursiem ražotu elektrību un popularizējot ilgtspējīgākus transporta veidus;

27.    aicina Komisiju izstrādāt tādu visaptverošu stratēģiju pārejai uz transporta elektrifikāciju enerģētikas savienībā, kura neaprobežotos tikai ar ieguldījumiem elektriskajos transportlīdzekļos un stimuliem to ražošanai un izmantošanai, bet paredzētu arī plašākus stimulus elektromobilitātes jomā, tostarp attiecībā uz vilcieniem, velosipēdiem un motorolleriem, un aicina īpašu uzmanību pievērst transporta intermodalitātei un mijiedarbībai ar enerģētikas nozari, izmantojot viedtīklus un uzglabāšanas iespējas;

28.    aicina dalībvalstis un Enerģētikas kopienas līgumslēdzējas puses, īstenojot pašreizējos ES energoefektivitātes tiesību aktus, izvirzīt vērienīgus mērķus, lai paātrinātu pasākumus 2020. gada energoefektivitātes mērķa sasniegšanai, īpašu uzmanību pievēršot ēku un ražošanas uzņēmumu siltumapgādei un ēku siltināšanai, un līdz ar to ieviest valsts un reģionālos pasākumus, ar kuriem strauji samazināt enerģijas pieprasījumu gan pirms piegādes pārtraukumiem, gan reaģējot uz tiem; šajā ziņā atzinīgi vērtē gaidāmo Gāzes piegādes drošības regulas pārskatīšanu, ko pasludināja kā daļu no enerģētikas savienības paketes, un prasa Komisijai saistībā ar minēto pārskatīšanu izpētīt, vai ir iespējams ieviest ES mēroga monitoringa sistēmu, ar ko risināt šādus piegādes pārtraukumus; tomēr norāda, ka īstermiņa pasākumi pieprasījuma ierobežošanai ir rūpīgi jāplāno, lai visas ārkārtas darbības būtu pilnībā integrētas un saskaņotas ar ilgermiņa pasākumiem; turklāt aicina Komisiju uzraudzīt to normatīvo šķēršļu dinamiku, kuri kavē energoefektivitātes attīstību dalībvalstīs, un ziņot par tiem;

29.    taču atzīmē, ka neviens īstermiņa pasākums enerģijas pieprasījuma samazināšanai nav efektīvs veids, kā risināt šo problēmu, un ka Eiropai ir vajadzīgs plašāks plāns, ar ko nodrošināt piegādes nepārtrauktību;

30.    aicina Komisiju cieši uzraudzīt Energoefektivitātes direktīvas — jo īpaši attiecībā uz valstu energoefektivitātes rīcības plāniem (NEEAP) un nacionālajām renovācijas stratēģijām — un Ēku energoefektivitātes direktīvas īstenošanu; aicina Komisiju ierobežotā veidā pārskatīt Energoefektivitātes direktīvu un Ēku energoefektivitātes direktīvu, lai sasniegtu ES 2030. gada energoefektivitātes uzlabošanas mērķi, vairāk uzsverot palīdzību neaizsargātiem patērētājiem un risinot enerģētisko nabadzību; uzskata, ka saistībā ar minēto direktīvu izpildi regulāri ir jāveic energoefektivitātes uzlabojumu mērīšana un verifikācija;

31.    aicina Komisiju aktīvi atbalstīt dalībvalstis nacionālo renovācijas stratēģiju ieviešanā, kā tas prasīts Energoefektivitātes direktīvas 4. pantā; prasa, lai 2017. gadā tiktu atkārtota prasība par šo stratēģiju ieviešanu, lielāku ieguldījumu prasot no attiecīgajām ieinteresētajām personām būvniecības nozarē, lai valstu līmenī noteiktu ilgtermiņa (laikposmam līdz 2050. gadam) mērķi samazināt enerģijas pieprasījumu ēku sektorā, kā arī saistītos starpposma mērķus 2040., 2030. un 2020. gadam; norāda, ka Energoefektivitātes direktīvā ietvertais noteikums par energoefektivitātes obligātajām shēmām ir galvenais pasākums, kas nodrošinās enerģijas ietaupījumus laikposmā līdz 2020. gadam; tāpēc aicina Komisiju piemērot šo prasību arī pēc 2020. gada kā svarīgāko instrumentu 2030. gada energoefektivitātes mērķa sasniegšanai, vienlaikus atceļot atbrīvojumus, kuri mazina šā pasākuma efektivitāti;

32.    uzsver, ka saistošs energoefektivitātes mērķis būtu rentablākais veids, kā mazināt Eiropas enerģētisko atkarību, vienlaikus aizsargājot nozari un mājsaimniecības no augstākiem enerģijas izdevumiem; atgādina, ka Parlaments 2014. gada 5. februāra rezolūcijā(1) un 2014. gada 26. novembra rezolūcijā(2) pieņēma trīs saistošus mērķus, proti, par 40 % uzlabot energoefektivitāti, no atjaunojamiem energoresursiem saražot vismaz 30 % energoresursu un vismaz par 40 % samazināt SEG emisijas; šajā ziņā pauž nožēlu, ka Eiropadome 2014. gada oktobra samitā energoefektivitātes jautājumā nebija pietiekami vērienīga, nosakot nesaistošu mērķi tikai 27 % apmērā un neizvirzot individuālus mērķus dalībvalstīm;

33.    uzskata, ka energoefektivitātes tiesību akti un ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS) ir cits citu atbalstoši instrumenti, un prasa strauji īstenot tirgus stabilitātes rezervi, kas spētu nodot signālu par oglekļa cenu, tādējādi veicinot energoefektivitātes uzlabojumus ETS sektorā; aicina Komisiju ETS papildināt ar emisiju daudzuma standartu, kas būtu nepārprotams investēšanas signāls nolūkā izskaust piesārņojošākos enerģijas ražošanas veidus, tādus kā tie, kuru pamatā ir ogles;

34.    mudina Komisiju izmantot energoefektivitātes potenciālu, ierosinot jaunus tiesību aktus, tostarp:

– mērķorientētu finanšu stimulu un juridisku pienākumu sistēmu, ar ko nodrošinātu izmaksu ziņā optimālu pamatīgas renovācijas ikgadējo minimālo līmeni visām atbilstošajām jau pabeigtajām ēkām vismaz 3 % apmērā;

– investīcijas enerģijas pieprasījuma ierobežošanai, jo īpaši ēkās, kas tiktu klasificētas un vērtētas kā infrastruktūras investīcijas līdzvērtīgi investīcijām enerģijas piegādē, tādējādi paredzot tām vienlīdzīgus finansēšanas nosacījumus;

– stimulus un pienākumu lielākajiem uzņēmumiem īstenot vairumu no ekonomiskajiem ieteikumiem, izmantojot uzņēmumu obligātās energoefektivitātes revīzijas, kas paredzētas Energoefektivitātes direktīvā;

35.    aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus stingrai 2030. gada energoefektivitātes pārvaldībai, ar ko panāktu stabilu vadību un taisnīgus noteikumus par valstu investīciju apmēru, lai nodrošinātu ES mērķa sasniegšanu, uzlabotu plānu izpildāmību un garantētu racionalizētu ziņošanu par attiecīgajām enerģētikas savienības politikas nostādnēm;

36.    atzīmē, cik svarīgi ir integrēt enerģijas pieprasījuma un piegādes plānošanu ES iekšējā enerģijas tirgus mērogā, par prioritāti izvirzot pieprasījuma samazināšanu un decentralizētus risinājumus, lai panāktu izmaksu ziņā optimālu piegādes drošību un novērstu nevajadzīgus vai pārmērīgus ieguldījumus infrastruktūrā un neparedzamas izmaksas;

37.    uzskata, ka investīcijas enerģijas pieprasījuma ierobežošanā, jo īpaši ēkās un rūpniecības sektorā, ir liels ieguldījums enerģētiskajā drošībā, vienlaikus stimulējot ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu, un ka tas ir jāņem vērā, attīstot integrētos ekonomiskos instrumentus, izstrādājot būvniecības noteikumus un apsverot finansiālās dotācijas; uzsver, ka būtu jāpiešķir lielāks ES finansiālais atbalsts, lai palīdzētu dalībvalstīm izpildīt šos energoefektivitātes uzdevumus un mērķus;

Palielināta enerģijas ražošana vietējā mērogā

38.    uzsver, ka ES ir jāizstrādā rīcības plāns un jāturpina popularizēt ilgtermiņa stratēģija lielākai piegādes drošībai, kurā ir jāietver ilgtspējīgu vietējo energoresursu, jo īpaši atjaunojamo energoresursu, attīstīšana Eiropas Savienībā, pilnībā ievērojot tiesību aktus veselības, drošības un vides jomā; uzsver, ka paaugstināta enerģijas ražošana vietējā mērogā nedrīkst palielināt vai paildzināt Eiropas atkarību no fosilā kurināmā;

39.    uzsver aizvien lielāko nozīmi, kāda ir no atjaunojamiem energoresursiem ražotai enerģijai energoapgādes ilgtermiņa nodrošināšanā Eiropas Savienībā; vērš uzmanību uz to, ka iepriekšējos gados atjaunojamās enerģijas ražošanas izmaksas ir ievērojami samazinājušās;

40.    uzsver, ka ir būtiski palielināt Eiropas rūpniecības un tehnoloģijas līdzdalību visā enerģijas ražošanas ķēdē, kas ietver ne tikai izejvielas, bet arī ražošanu, pārstrādi, uzglabāšanu, transportēšanu un sadali, jo tie ir izšķiroši elementi, ar kuriem mazināt ES atkarību no enerģijas importa; atgādina, ka ES ir gandrīz pilnībā atkarīga no trešo valstu urāna piegādēm;

41.    uzskata, ka ikviens enerģijas avots, kas var sekmēt enerģētisko drošību Savienībā, ir jāņem vērā un jāattīsta, pilnībā ievērojot ES dekarbonizācijas ilgtermiņa mērķus un 2030. gada mērķus nolūkā sasniegt Eiropas klimata politikā izvirzīto mērķi par diviem grādiem pazemināt globālo temperatūru, kā arī ievērojot ES tiesību aktus vides un konkurences jomā; aicina Komisiju izvērtēt Direktīvas 2009/28/EK īstenošanu un jo īpaši 13. panta 4. punkta noteikumu, ar ko dalībvalstīm prasa visās jaunajās ēkās un ēkās, kurās veic kapitālremontu, izmantot minimālos no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas pielietojuma līmeņus; uzskata — tas, ka subsidē tradicionālos energoavotus un ka netiek internalizēta ārējā ietekme, kropļo tirgu, un tādēļ aicina Komisiju nodrošināt vienādus konkurences apstākļus un līdztekus energoefektivitātes standartiem ieviest CO2 emisiju standartus jaunām un pašreizējām ogļu spēkstacijām un atomstacijām, lai raidītu skaidru signālu par investīcijām ilgtspējīgos enerģijas ražošanas veidos, kā arī pakāpeniski atteiktos no tādiem veidiem, kas visvairāk piesārņo vidi un ir visbīstamākie videi;

42.    uzskata, ka Komisijai ir jāizstrādā piemēroti instrumenti, ar kuriem vienādot dažādo energoresursu izmaksu aprēķināšanu visā ikvienas tehnoloģijas ekspluatācijas laikā;

43.    aicina Komisiju un dalībvalstis pārstrādāt subsīdiju mehānismus, lai sekmētu enerģijas tirgus integrāciju un atceltu visas videi kaitīgās subsīdijas, jo īpaši tās, kuras piešķir fosilajam kurināmajam, un, inter alia pamatojoties uz ES mērogā apstiprinātiem saistošiem atjaunojamās enerģijas īpatsvara mērķiem, pilnībā izmantot fondus ilgtspējīgu atjaunojamo energoresursu finansēšanai, kas pagaidām izmaksu ziņā vēl nespēj konkurēt ar tradicionālajiem energoresursiem;

44.    uzsver, ka saistībā ar enerģētiskās drošības panākšanu ir jānodrošina augsta līmeņa vides aizsardzība; šajā saistībā atgādina par vides, klimata un veselības apdraudējumiem un ietekmi, kas saistīti ar netradicionālo kurināmā veidu iegūšanu;

45.    uzskata, ka kodolenerģija, kas ir mazoglekļa tehnoloģija, joprojām ir nozīmīgs ieguldījums ES iekšējās elektroenerģijas ražošanā; atzīmē, ka izvēle lietot vai nelietot kodolenerģiju paliek dalībvalstu kompetencē; tomēr norāda, ka energoapgādes drošības un drošuma jomā ES ir jāievieš visaugstākie standarti un tie pastāvīgi jāuzlabo, lai mazinātu ar kodolenerģiju saistītos riskus un nepieļautu negadījumus;

46.    atzīst to, ka laikā, kamēr kodolspēkstacijas un kodoliekārtas turpinās darboties, joprojām pastāvēs zināms — kaut arī neliels — smagu negadījumu risks;

47.    norāda, ka pašreizējās kodoliekārtas un radioaktīvo vielu glabātavas var kļūt par teroristu uzbrukuma mērķi, nodarot neizmērojamu kaitējumu; aicina dalībvalstis nodrošināt augstāko drošības un aizsardzības līmeni šādiem objektiem;

48.    aicina dalībvalstis, kuras pakāpeniski atsakās no kodolenerģijas, nodrošināt, ka tā tiek aizstāta ar tādas enerģijas ražošanu, kas var nodrošināt līdzšinējo energopiegādes apjomu un arī veicināt kopējās ražošanas un sadales sistēmas stabilizēšanu;

49.    atgādina, ka energoefektivitāte, atjaunojamā enerģija un viedā infrastruktūra ir alternatīvas, ko nenāksies nožēlot, jo tādējādi visātrāk un vislētāk var panākt mūsu enerģētisko drošību, vienlaikus saglabājot pieņemamas cenas, palīdzot sasniegot mūsu mērķus klimata jomā un radot miljoniem darbvietu ES;

50.    atgādina, ka Komisijas izstrādātajā Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam ir norādīts, ka augsta atjaunojamo energoresursu īpatsvara noteikšana ir priekšnosacījums tam, lai enerģētikas sistēma kļūtu ilgtspējīgāka un drošāka;

51.    uzskata, ka, ņemot vērā enerģijas izmaksas, atjaunojamo energoresursu attīstīšanai ir izšķiroša nozīme enerģētiskās drošības stratēģijā; uzsver, ka saistībā ar atjaunojamo energoresursu integrāciju būtiski ir, attīstot viedākus enerģētikas tīklus un jaunus enerģijas uzglabāšanas risinājumus, kā arī elastīgas ražošanas tehnoloģijas, izveidot pārrobežu infrastruktūru un padziļināt pētniecību un inovāciju;

52.    aicina Komisiju iesniegt analīzi par to, kā stabili atjaunojamie energoavoti, tādi kā hidroenerģija un jo īpaši uzkrājējas sūkņiekārtas, ilgtspējīga biomasas vai ģeotermālā enerģija, var papildināt dažādus atjaunojamos energoresursus, lai uzlabotu enerģētikas nozares stabilitāti;

53.    uzsver, ka liela nozīme ir stimulu nodrošināšanai, lai attīstītu vietējos energoavotus, piemēram, hidroelektrostacijas, kas ir atjaunojamu energoresursu avots; atkārtoti norāda, cik svarīgi ir nodrošināt ES direktīvu, tādu kā Atjaunojamo energoresursu direktīva un Ūdens pamatdirektīva, efektivitāti un saskaņotību, lai vidē labāk integrētu mazās hidroelektrostacijas;

54.    aicina dalībvalstis un Komisiju nolūkā nostiprināt ieguldītāju paļāvību un sekmēt atjaunojamo energoresursu rentablu ieviešanu visos ES reģionos nodrošināt atjaunojamo energoresursu tiesiskā regulējuma pārredzamību, saskaņotību, stabilitāti un nepārtrauktību un nepieļaut, ka ar atpakaļejošu spēku tiek mainīti ieguldījumiem piemērotie ekonomiskie nosacījumi; uzsver, ka labāk ir jākoordinē atbalsta shēmas saskaņā ar Komisijas norādījumiem par atjaunojamo energoresursu atbalsta shēmu plānu, lai izvairītos no iespējamiem tirgus izkropļojumiem un saglabātu efektīvu atbalstu atjaunojamiem energoresursiem;

55.    uzsver, ka ilgtermiņa stratēģija vietējo energoavotu attīstīšanai ir pienācīgi jāfinansē ES līmenī;

56.    uzskata, ka atjaunojamiem energoresursiem ir liela nozīme ES apgādē ar vietējas izcelsmes enerģiju; tomēr atzīst, ka ne visām dalībvalstīm ir vienlīdz lielas ģeogrāfiskās iespējas, lai rentabli saražotu ievērojamus atjaunojamo energoresursu apjomus;

57.    atzīst ieguvumus, ko sniedz arvien plašāka atjaunojamo energoresursu izmantošana siltumenerģijas tirgū, jo īpaši ēkās; uzsver, ka siltumenerģijas ražošanas infrastruktūra un uzglabāšana arvien elastīgāk tiek izmantota neregulāro atjaunojamo energoavotu integrācijas veicināšanā, uzglabājot enerģiju siltumenerģijas veidā; atkārtoti uzsver, ka enerģētisko drošību var uzlabot, attīstot centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas tīklus, kas ir ideāls veids, kā ilgtspējīgi apgādāt pilsētas ar siltumenerģiju lielā apjomā, jo tie vienlaicīgi piegādā siltumenerģiju, kas iegūta no vairākiem avotiem un kas nav būtiski atkarīga no viena atsevišķa avota;

58     uzsver, ka īstermiņā un vidējā termiņā ievērojami ir jāpalielina ES iekšējās enerģijas ražošanas jaudas; atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka šajā ziņā daudzos gadījumos visātrākais veids, kā vajadzības gadījumā palielināt elektroenerģijas piegādes jaudas, ir uzstādīt vai modernizēt atjaunojamos energoavotus, tādus kā vēja un saules enerģija, jo to ekspluatācijas sākšanai ir vajadzīgs salīdzinoši īss laiks; mudina Komisiju padziļināti analizēt finansiālos un juridiskos šķēršļus šādu energoresursu attīstībai un izstrādāt oficiālus politiskos ieteikumus dalībvalstīm par pasākumiem, kas ietekmē šādas enerģijas izmantošanu;

59.    mudina Komisiju veikt atjaunojamo energoresursu attīstības precīzu uzskaiti pa valstīm, lai uzlabotu noteiktību ieguldītājiem;

60.    uzsver, ka būtiska Eiropas siltumapgādes un transporta nozaru elektrifikācija arī turpmāk būs kritiski svarīgs uzdevums, kas veicams, lai samazinātu kurināmā importu šajās nozarēs;

61.    uzskata, ka oglekļa dioksīda uztveršanai un uzglabāšanai (CCS) varētu būt liela nozīme nolūkā samazināt vietējas izcelsmes fosilā kurināmā radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas, tādējādi garantējot energoresursu struktūras lielāku daudzveidību un drošību; aicina Komisiju uzlabot nosacījumus CCS izmantošanai; uzskata, ka ir vajadzīga CCS turpmāka attīstība un uzlabošana, ievērojami palielinot pētniecības un inovācijas centienus, un prasa piešķirt finansējumu CCS tehnoloģiju izstrādes turpināšanai;

62.    uzsver, ka IKT integrēšanai enerģētikas sistēmā ir pievienotā vērtība, un aicina Komisiju ieviest kopējus viedtīklu standartus pārvades sistēmu līmenī, jo šie tīkli nodrošina stabilu enerģijas piegādi, brīvu pārrobežu plūsmu un veicina enerģētisko drošību, kā arī aicina šādus standartus ieviest sadales sistēmu līmenī, lai nodrošinātu energoapgādes drošību vietējām pašvaldībām, pilsētām un reģioniem; šajā ziņā uzsver nozīmi, kāda viedāku energotīklu un jaunu enerģijas uzglabāšanas iekārtu attīstīšanai var būt atjaunojamo energoresursu lielākā izmantošanā;

63.    uzskata, ka, ņemot vērā to, ka ir vajadzīgi ievērojami ieguldījumi sadales tīklos, kas ir novecojuši un nepiemēroti, un ka lielākā daļa atjaunojamo energoavotu ir savienoti sadales tīklu līmenī, Komisijai un dalībvalstīm ir jāapsver konkrētas iniciatīvas, ar kurām sekmētu ieguldījumus sadales sistēmu operatoru (SSO) darbībā, tostarp paredzot finanšu instrumentus;

64.    uzsver, ka IKT var būt un vajadzētu būt lielai nozīmei atbildīga energopatēriņa veicināšanā mājsaimniecībās, transporta nozarē, enerģijas ražošanā un rūpniecībā; uzskata, ka viedie skaitītāji, energoefektīvs apgaismojums, mākoņdatošana un koplietošanas programmatūra var mainīt energopatēriņa modeļus; uzsver, ka tūlīt aiz energoefektivitātes pirmavota līmenī (t. i., primārās enerģijas ražošanā) par prioritāti būtu jāuzskata elektroenerģijas zudumu novēršana, kuri rodas, to pārvadot pa tīkliem;

65.    atzīmē, ka decentralizētāka un elastīgāka enerģētikas sistēma, kurā enerģijas un siltuma ražošanas avoti atrodas tuvāk patēriņa vietai, var sekmēt enerģijas mazapjoma ražošanu un līdz ar to patērētāji var lielākā mērā iesaistīties enerģijas tirgū un kontrolēt savu energopatēriņu, kā arī tiek samazināti zudumi pārvades un sadales laikā, uzlabota energoinfrastruktūrs noturība un vienlaikus tiek radītas uzņēmējdarbības iespējas maziem un vidējiem uzņēmumiem; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt vietējo un reģionālo atjaunojamo energoresursu un vietējo un reģionālo sadales tīklu turpmāko attīstīšanu, īstenojot politiku, ar ko pievēršas pašreizējo šķēršļu likvidēšanai un palīdz pārveidot tirgu; aicina Komisiju ierosināt pamatnostādnes par enerģijas pašpatēriņu, ar kurām veicinātu šādas enerģijas ražošanu un aizsargātu patērētāju tiesības;

66.    atzīmē, ka ilgtspējīga lauksaimniecība un mežsaimniecība ir nozīmīgi instrumenti, ar kuriem sekmēt enerģijas ražošanu no biomasas un nodrošināt energoefektivitāti;

67.    norāda, ka 95 % no koksnes biomasas, kas Eiropā tiek patērēta siltumapgādes un elektroapgādes vajadzībām, tiek saražota uz vietas;

68.    aicina Komisiju ierosināt priekšlikumus pārskatīt Regulu (ES) Nr. 994/2010 par gāzes piegādes drošību tādā veidā, kas liktu dalībvalstīm izstrādāt stratēģiju, ar ko veicina pāreju, tostarp centralizētajā siltumapgādē, no gāzes uz tādiem atjaunojamiem energoavotiem kā ģeotermālā, biomasas un saules termālā enerģija;

69.    atzīmē, ka ir pieejamas siltumenerģijas ražošanas tehnoloģijas, kurās izmanto atjaunojamos energoresursus (biomasas, ģeotermālo un saules termālo enerģiju) un kuras var aizstāt importēto fosilo kurināmo, vienlaikus radot darbvietas un palielinot ieguldījumus;

70.    aicina Komisiju nodrošināt Atjaunojamo energoresursu direktīvas (2009/28) pilnīgu īstenošanu un iesniegt priekšlikumu par stingras pārvaldības sistēmas ieviešanu, tostarp iesaistot Eiropas Parlamentu, kopā ar efektīvu regulējumu, ar ko varētu sasniegt atjaunojamo energoresursu enerģijas mērķi 2030. gadam;

71.    uzsver, ka ES ir pavērusies vienreizēja iespēja pārkārtot enerģētikas nozari, jo tradicionālās spēkstacijas noveco un visu veco un vidi piesārņojošo enerģētikas sistēmu modernizācijai tuvākajos gados būtu vajadzīgi milzīgi ieguldījumi, tādēļ aicina Komisiju integrēt jaunās tehnoloģijas un veicināt ieguldījumus, ar kuriem paredz izmantot ilgtspējīgus energoavotus, piesaistīt vislabākās pieejamās tehnoloģijas un panākt progresu decentralizētas un inteliģentas enerģētikas sistēmas izveidē, kas atbilstu ES iedzīvotāju vajadzībām;

Energotehnoloģiju izstrāde

72.    uzsver, ka efektīva pētniecības un tehnoloģisko inovāciju izmantošana palielina Eiropas rūpniecības vadošo lomu un nostiprina Eiropas uzņēmumu un rūpniecības nozares konkurētspējas priekšrocības un komerciālo dzīvotspēju, rada darbvietas, vienlaikus tuvinot ES enerģētikas un klimata politikas galveno mērķu sasniegšanu, kas ietver enerģijas pieprasījuma samazināšanu, apgādes drošību, konkurētspēju un enerģijas ražošanas, sadales, pārvades, un patēriņa ilgtspējīgu attīstību, enerģētiskās nabadzības izskaušanu un ES mērķus attiecībā uz SEG emisijām, atjaunojamiem energoresursiem un energoefektivitāti;

73.    uzsver, ka Eiropas tehnoloģijām enerģētikas nozarē ir izšķiroša nozīme energoapgādes drošībā, jo tās veicina stratēģisko rūpniecības iekārtu saglabāšanu, zinātību un kompetences; atgādina — tā kā EU tiecas attīstīt vietējos resursus un pāriet uz mazoglekļa ekonomiku, ir jāveic konkrētas darbības, ar kurām nostiprināt Eiropas tehnoloģisko vadību mazoglekļa tehnoloģijās attiecībā uz galvenajām nozarēm, kurās ES ir globālas priekšrocības vai pastāv iespējas tādas iegūt;

74.    uzsver, ka enerģētikas uzņēmumiem, sākot no MVU līdz pat lieliem koncerniem, ir stratēģiska nozīme un ir jāatbalsta to attīstība;

75.    uzsver, ka ir jāpiešķir prioritāte izglītībai, apmācības programmām un paraugprakses apmaiņai starp dalībvalstīm tādu inovatīvo enerģētikas tehnoloģiju jomā, kam ir potenciāls enerģijas piegādes nodrošināšanā nākotnē;

76.    aicina dalībvalstis un Komisiju meklēt iespējas, kā labāk koordinēt nacionālās un Eiropas pētniecības programmas, jo īpaši enerģētikas, transporta, IKT un būvniecības jomā, lai prioritāte tiktu piešķirta kopīgiem uzdevumiem, tādiem kā energoefektivitātes palielināšana, galveno uzmanību pievēršot ne tikai siltumapgādes, bet arī dzesēšanas nozarei, veicinot atjaunojamās enerģijas mazapjoma ražošanu, samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas, kā arī palielinot energoapgādes drošību, attīstot jaunus atjaunojamos energoavotus un paātrinot jauno tehnoloģiju ienākšanu tirgū;

77.    atzīst, ka, neveicot vērienīgus ieguldījumus zinātniskās pētniecības projektos, kuros Eiropai ir vadošā loma pasaulē, nebūs iespējams attīstīt pašreizējās un jaunas mazoglekļa tehnoloģijas, ar kurām varētu novērst planētai draudošo klimata krīzi;

78.    aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt kodolsintēzes pētniecības projektus, tādus kā ITER, ar kuriem Eiropa iegūtu energoavotu, kas nerada oglekļa dioksīda emisijas, nodrošina enerģijas piegādi bez apjoma ierobežojumiem un neveido kaitīgos atkritumus;

79.    uzsver, ka apņemšanās samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un pārveidot Eiropu par konkurētspējīgu mazoglekļa un resursefektīvu ekonomiku var palielināt ES globālo konkurētspēju, ja minēto pārveidi īsteno pareizi, taču vienlaikus ir jāuzmanās, lai šo konkurētspēju nemazinātu; tāpēc uzsver, ka ir jāizvērtē turpmāko mērķu optimālākais apmērs un modalitātes, veicot padziļinātu ietekmes novērtējumu; uzskata, ka ir vajadzīga kompleksa, līdzsvarota un saskaņota pieeja klimata pārmaiņām un konkurētspējai, ilgtspējībai un drošībai, kuras pamatā būtu līdzsvarots enerģētikas portfelis, kas ir stabili bāzēts uz ilgtspējīgiem energoavotiem un ietver dekarbonizācijas tehnoloģijas, lai izpildītu klimata mērķus, tādējādi nodrošinot cenu ziņā pieejamu enerģiju patērētājiem un rūpniecības nozarei;

80.    aicina Komisiju izpētīt, kā radīt vienādus konkurences apstākļus Eiropas un ārpuseiropas ražotājiem, jo īpaši izpētot, vai ir pamatoti ieviest mehānismu oglekļa cenas pielāgošanai uz robežas vai emisijas standartus;

81.    prasa pārdalīt subsīdijas, lai orientētos uz kopējo inovācijas ķēdi nolūkā pilnībā izmantot pašreizējo un izstrādes procesā esošo tehnoloģiju potenciālu un līdz ar to nostiprināt iekšējo enerģijas ražošanu;

82.    uzsver, ka jaunu enerģētikas infrastruktūru un labākus starpsavienojumus vislabāk var finansēt ar komercieguldījumiem, ko sekmē ar tirgus cenām funkcionējoša iekšējā enerģijas tirgus ietvaros;

83.    atzīst, ka noteikumi par valsts atbalstu ir izstrādāti, lai nodrošinātu juridisko noteiktību valsts intervences pasākumiem gadījumos, kad rodas īpaši tirgus darbības traucējumi; aicina Komisiju un dalībvalstis nolūkā palielināt enerģētisko drošību un pāriet uz mazoglekļa un resursefektīvu ekonomiku pilnībā izmantot iespējas, kādas enerģētikas projektu finansēšanā sniedz valsts atbalsts, kā arī aicina izmantot finanšu instrumentus, kurus nodrošina Eiropas Reģionālās attīstības fonds, Kohēzijas fonds, Eiropas Stratēģisko investīciju fonds, Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments, pamatprogramma "Apvārsnis 2020", Eiropas kaimiņattiecību politikas instruments un Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas ieguldījumu mehānismi, kā arī publiskie un privātie starpnieki, un aicina Komisiju regulāri veikt izmaksu lietderības novērtējumu par ES finanšu instrumentiem; aicina Komisiju un Eiropas Investīciju banku steidzami izstrādāt jaunus instrumentus un finanšu produktus, kas būtu speciāli pielāgoti ilgtermiņa ieguldījumiem mazoglekļa energotehnoloģijās; atzinīgi vērtē to, ka Investīciju plānā enerģētika tiek uzskatīta par vienu no prioritātēm; uzskata, ka Komisijai vajadzētu precizēt, kā tā plāno izmantot Investīciju plānā paredzētos EUR 315 miljardus savienojumā ar citiem pašreizējiem fondiem;

84.    konstatē — lai gan kopīgi ar pašreizējām tehnoloģijām pašlaik gandrīz jau ir iespējams vidējā un ilgā termiņā samazināt enerģētisko atkarību, dažādot un konsolidēt alternatīvās piegādes iespējas, pilnībā izmantojot vietējos energoavotus, kā arī optimizēt energotīklu infrastruktūru un palielināt energoefektivitāti, ir jāuzlabo pašreizējās CCS, CCU un sevišķi efektīvās un elastīgās spēkstacijas un jāattīsta jaunas energotehnoloģijas, ņemot vērā tehnoloģiski neitrālu pieeju, kas dalībvalstīm ļauj pilnībā ekspluatēt savus vietējos energoresursus, izmantojot Pētniecības un inovācijas pamatprogrammas "Apvārsnis 2020" līdzekļus; tāpēc uzskata, ka ir jānodrošina Pamatprogrammas "Apvārsnis 2020" regulā paredzētais finansējums, nepieļaujot tā samazināšanu nākotnē;

85.    aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt IT drošību un to kritiski svarīgās energoinfrastruktūras aizsardzību, kas patērētājiem nodrošina pamatpakalpojumus, galvenokārt attiecībā uz rūpnieciskās ražošanas attīstību un IKT pieaugošo nozīmi enerģētikas nozarē; šajā ziņā uzsver, cik būtiski ir pieņemt un laikus īstenot Tīkla un informācijas drošības direktīvu, lai uzturētu kritiski svarīgas infrastruktūras tīklu un informācijas augsta līmeņa drošību;

86.    atgādina, ka Eiropas aizvien sarežģītākie enerģijas tīkli arvien vairāk tiks pakļauti dažādiem apdraudējumiem un drošības riskiem saistībā ar to IT infrastruktūru; uzsver, ka kiberieroči, kurus var izmantot pret šādu infrastruktūru, kļūst aizvien sarežģītāki un vieglāk pieejami; šajā ziņā atgādina, ka uz Eiropas kiberdrošības apdraudējumiem ir jāreaģē labi koordinētā un resursnodrošinātā veidā, kas ir daļa no enerģētiskās drošības pieejas, ietverot pienācīgu līdzekļu piešķiršanu un veiktspējas nodrošināšanu Eiropas Kibernoziegumu centram (EC3), kā arī tādām aģentūrām kā ENISA;

Virzība uz pilnībā integrētu iekšējo enerģijas tirgu

87.    prasa izveidot labi integrētus un konkurētspējīgus reģionālos elektroenerģijas un gāzes tirgus, kas nodrošina enerģētikas sistēmas atbilstību un elastību un aptver visu Savienības teritoriju; prasa Komisijai izlēmīgi un pārredzami vērsties pret visām protekcionisma un konkurenci ierobežojošām darbībām un šķēršļiem iekļūt un izkļūt no tirgus; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt stabilu valsts tiesisko regulējumu, risināt administratīvos šķēršļus un saskaņot valstu administratīvās procedūras arī nolūkā nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus projektiem, kurus ierosinājuši iedzīvotāji; jo īpaši aicina Komisiju īstenot objektīvu tirgus regulējumu, kas nodrošinātu konkurenci ar vienādiem nosacījumiem visām tehnoloģijām, tostarp tehnoloģijām ar inframarginālām iezīmēm, piemēram, atjaunojamiem energoresursiem, un maksimāli palielināt to tehnoloģiju izmantošanu, kas visvairāk palīdz sasniegt energoapgādes drošības, efektivitātes un vides ilgtspējības mērķus;

88.    uzsver labvēlīgo ietekmi, kāda tirgus integrācijai ir bijusi uz vairumtirdzniecības un līdz ar to arī uz mazumtirdzniecības cenām elektroenerģijas nozarē, nodrošinot lētākas elektroenerģijas pieejamību iedzīvotājiem, un atgādina, ka neto izteiksmē iespējamie ekonomiskie ieguvumi, kādus varētu sniegt iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšana, ir EUR 16–40 miljardi gadā;

89.    atzīst, ka ekonomiskie, regulatīvie un administratīvie šķēršļi pašlaik attur patērētājus no aktīvas līdzdalības enerģētikas sistēmā; atzīst, ka aizvien lielāka patērētāju daļa ir iesaistīta pašu patērētās enerģijas ražošanā un šie patērētāji ir ieinteresēti sava enerģijas piegādātāja izvēlē, mainot ieradumus un atbalstot kopīgas iniciatīvas, tādas kā vietējās kopienas atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes projekti; tāpēc aicina Komisiju dot iedzīvotājiem iespēju kļūt par ražojošiem patērētājiem, proti, aktīvākiem Eiropas enerģētikas sistēmas dalībniekiem, nevis pasīviem patērētājiem;

90.    aicina Komisiju atbalstīt pielāgošanos tirgus noteikumiem, lai palīdzētu integrēt plaši lietotus un dažādus atjaunojamo energoresursu avotus, jo īpaši garantējot kopjaudas operatoriem vieglu piekļuvi tirgum;

91.    uzskata, ka viens no vissvarīgākajiem nosacījumiem pārredzama, patērētājiem draudzīga, labi funkcionējoša un pilnībā integrēta gāzes un elektroenerģijas tirgus izveides pabeigšanai ir trešās enerģētikas paketes pilnīga īstenošana, tostarp pārrobežu tirgus integrēšana, galveno uzmanību pievēršot diennakts darbībām un līdzsvarotiem tirgiem, un enerģētikas infrastruktūras, tostarp pārrobežu starpsavienojumu, attīstība; aicina Komisiju uzraudzīt trešās enerģētikas paketes īstenošanu un panākt tās izpildi;

92.    uzsver, ka Eiropas Savienības konkurences politika ir iekšējā tirgus neatņemama daļa un ka tā ir jāattiecina uz visiem energoavotiem, visiem izplatīšanas kanāliem un visiem piegādātājiem tādā pašā veidā kā citos tirgos;

93.    atzinīgi vērtē Komisijas 2014. gada 10. oktobra ziņojumu par ES enerģijas subsīdijām un izmaksām un aicina Komisiju katru gadu atjaunināt šo ziņojumu, lai labāk noteiktu, kurās nozarēs un jomās ir nepieciešami papildu līdzekļi un kuras nozares subsīdiju dēļ ir neaizsargātas pret tirgus izkropļojumiem;

94.    uzsver, ka regulētas enerģijas cenas kaitē konkurencei un ieguldījumiem un ka to atcelšana ir priekšnosacījums labai enerģijas tirgus funkcionēšanai;

95.    norāda, ka saskaņā ar jaunāko Patēriņa tirgu rezultātu pārskata izdevumu elektroenerģijas tirgus ir viens no četriem vissliktāk funkcionējošajiem tirgiem; uzsver, cik svarīgi ir rīkoties, lai uzlabotu informācijas sniegšanu patērētājiem par enerģijas cenu sadalījumu un par energoefektivitātes pasākumiem, kas ļautu tiem aktīvi iesaistīties sava enerģijas patēriņa regulēšanā, ietverot iespēju viegli mainīt savu piegādātāju;

96.    uzsver, ka plašākas izsoles zonas uzlabo iekšējā enerģijas tirgus īstenošanu un uzlabo tirgus efektivitāti, konkurenci un likviditāti; norāda, ka, ņemot vērā atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšanos, šādas izsoles zonas nostiprina nepieciešamās labi funkcionējoša un likvīda elektroenerģijas tirgus iezīmes; norāda, ka likviditātes palielināšanās nodrošina tirdzniecības izmaksu samazināšanos, elastīgus cenu signālus ieguldījumu lēmumiem, labāku riska ierobežošanu spēkstaciju operatoriem un lielāku konkurenci, kas savukārt nodrošina zemākas enerģijas cenas;

97.    uzsver, ka ir jāizveido ES mērogā savstarpēji savienota un stabila pārvades sistēma, izvairoties no jebkādas negatīvās ietekmes, piemēram, neplānotām enerģijas plūsmām;

98.    aicina Komisiju aktīvi atbalstīt dalībvalstis, lai sasniegtu tīkla un sistēmas savienojamības mērķus, un nodrošināt, ka šajā ziņā ir pieejams atbilstošs ES finansējums;

99.    atzīst, ka integrētāka enerģētikas sistēma varētu uzlabot pārrobežu solidaritāti laikā, kad notiek ārējo enerģijas piegāžu pārrāvumi, un ļautu turpināt atjaunojamo energoresursu pieaugošā apjoma integrāciju; uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm nekavējoties ir jārīkojas, lai nodrošinātu, ka enerģijas ražošana, pārvade un sadale, enerģijas pieprasījuma pārvaldība un enerģijas uzglabāšana var darboties kā funkcionāli ES iekšējā tirgus elementi pārrobežu mērogā un bez nepamatotiem ierobežojumiem; šajā saistībā ir jānodrošina optimāla pašreizējās infrastruktūras izmantošana;

100.  turklāt norāda, ka privātu ieguldījumu piesaistīšana KIP izstrādē, maksimāli palielinot finanšu instrumentu izmantošanu, radīs nozīmīgu sviras efektu uz publisko finansējumu, kā arī no jauna nodrošinās ieguldījumus ES infrastruktūrā;

101.  norāda, ka gāzes infrastruktūras attīstības līmenis ES mērogā nav vienmērīgs; uzsver, ka dalībvalstīm Baltijā, Eiropas centrālaustrumu, dienvidaustrumu un rietumu daļā ir nepieciešami ieguldījumi, kas nodrošinātu infrastruktūras pilnīgu integrāciju un samazinātu šo valstu neaizsargātību pret tādas piegādes pārrāvumiem, ko nodrošina vienīgais vai dominējošais enerģijas piegādātājs;

102.  atzinīgi vērtē Eiropadomes priekšlikumu, ar ko paredz nodrošināt elektroenerģijas sistēmu starpsavienojumus, visas dalībvalstis integrējot Eiropas kontinentālajā elektrotīklā, kā arī Eiropadomes priekšlikumu panākt, ka līdz 2020. gadam vismaz 10 % un līdz 2030. gadam — 15 % no dalībvalstu elektrotīkliem ir savstarpēji savienoti, un prasa starpsavienojumu mērķus noteikt arī attiecībā uz gāzes mezgliem; aicina Komisiju ierosināt konkrētu rīcības plānu šo mērķu sasniegšanai;

103.  uzsver, ka ACER ir būtiska loma vienotā ES enerģijas tirgus izveides pabeigšanā attiecībā uz elektroenerģiju un dabasgāzi; izsaka nožēlu, ka, neraugoties uz palielinātajiem ACERuzdevumiem un kompetencēm, nav palielināti tai piešķirtie līdzekļi, kas būtu nepieciešami, lai Aģentūra varētu efektīvi pildīt savu oficiālo mandātu saskaņā ar REMIT regulu, kas paredz uzraudzīt enerģijas vairumtirdzniecības tirgus;

104.  uzsver, ka starpsavienojumu paplašināšana un modernizācija Dienvideiropas valstīs varētu veicināt atjaunojamo energoresursu padziļinātu ieviešanu un reģiona enerģētisko drošību, kā arī paātrināt reģiona enerģijas tirgus integrāciju pārējā ES un uzlabot energoapgādes drošību;

105.  norāda, ka Eiropadome ir uzsvērusi vajadzību uzlabot Pireneju pussalas un pārējās Eiropas Savienības enerģijas tīklu starpsavienojumu līmeni;

106.  uzsver, ka ir jāveic elektroenerģijas un gāzes tīklu stresa testi un tie jāturpina līdz brīdim, kad visu dalībvalstu pārvades sistēmu kontrole pilnībā kļūs neatkarīga no trešo valstu operatoriem un tiks ieviests sinhronas darbības režīms Eiropas kontinentālajos tīklos, kas ir jāizdara ne vēlāk kā līdz 2025. gadam;

107.  uzsver, ka pilnīgi noteikti ir jāpaātrina stratēģisko infrastruktūras projektu īstenošana, lai sasniegtu Savienības enerģētikas un klimata politikas mērķus, tostarp izbeigtu atsevišķu dalībvalstu enerģētisko izolētību, un tāpēc tāpēc mudina Komisiju aktīvāk iesaistīties šajā procesā; uzsver, ka ieguldījumi infrastruktūrā ietver gan enerģijas pieprasījumu, gan energoapgādes pasākumus; ir pārliecināts, ka ES finansējums ir būtisks, lai īstenotu šos galvenos Eiropas enerģētikas infrastruktūras projektus, kuru mērķis ir nodrošināt energoapgādi un resursus;

108.  uzsver, ka, apstiprinot liela mēroga infrastruktūras projektus, vienmēr ir jāizvērtē, vai tādu pašu enerģētisko drošību var panākt ar mazāka mēroga projektiem, energoefektivitātes pasākumiem vai labi pārdomātiem pielāgojumiem pārvades vai sadales tīklos, lai izvairītos no jaudas pārpalikuma vai pārāk dārgiem projektiem un pēc iespējas efektīvāk ieguldītu ierobežotos līdzekļus;

109.  uzsver, ka minēto stratēģisko infrastruktūras projektu īstenošanai ir jāveicina enerģētiskās drošības panākšana vidējā termiņā un ilgtermiņā un pilnībā jāatbilst ES ilgtermiņa dekarbonizācijas saistībām un ES vides un citu saistīto jomu tiesību aktiem;

110.  mudina Komisiju izvērtēt to, vai ir nepieciešama Eiropas stratēģija attiecībā uz rezerves jaudu un kāda ir tās potenciālā loma, lai nodrošinātu iekšējo noturību pret ārējās piegādes pārrāvumu izraisītiem triecieniem;

111.  atzīst, ka noteiktos apstākļos ES elektroenerģijas tirgū varētu būt nepieciešami jaudas kompensācijas mehānismi; uzsver, ka ir nepieciešama saskaņota pieeja Eiropas līmenī, lai izvairītos no neefektivitātes vai jaudas pārpalikuma Eiropas tirgū; uzsver, ka pirms tam jāizpēta alternatīvi risinājumi, piemēram, labāki starpsavienojumi un resursu elastība;

112.  prasa 2013. gadā pirmoreiz pieņemto un periodiski atjaunoto kopīgo interešu projektu (KIP) sarakstu nekavējoties īstenot un pilnībā ievērot termiņus; uzsver, ka KIP īstenošanai ir jābūt ES starpsavienojumu mērķu izpildes pamatā; uzsver, ka steidzami ir jāīsteno galvenie projekti un iniciatīvas, kas ietverti Eiropas enerģētiskās drošības stratēģijā;

113.  uzsver nozīmi, kāda KIP izpildes atbalstīšanā ir Eiropas Stratēģisko investīciju fondam un EISI, un tāpēc nākamajā finanšu plānā EISI budžetā ir jāatvēl lielāki līdzekļi energoinfrastruktūras projektiem; šajā saistībā uzsver, cik būtiski ir piešķirt ES finansējumu komerciāli dzīvotnespējīgiem energoapgādes drošības enerģētikas infrastruktūras projektiem līdz 2020. gadam un pēc tam;

114.  uzsver, ka visā ES un Enerģētikas kopienā ir jānostiprina reģionālā sadarbība, tostarp dabasgāzes krātuvju un viedo elektroenerģijas uzkrāšanas sistēmu jomā, jo vietējā un reģionālā līmenī enerģētiskās drošības jautājumus var atrisināt efektīvāk un enerģiju var saražot, uzglabāt, pārvaldīt un patērēt racionālāk; atzīmē, ka izcils reģionālās sadarbības piemērs ir Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojuma plāns, kura mērķis ir integrēt Baltijas jūras reģiona valstis ES energoinfrastruktūras tīklos;

115.  aicina Komisiju sākt pētījumu, kurā analizētu jaunas un izmaksu ziņā efektīvas tirgus struktūras Eiropas elektroenerģijas tirgum, lai nodrošinātu, ka patērētāji saņem elektroenerģiju par saprātīgu cenu, un lai novērstu oglekļa emisiju pārvirzi;

116.  uzsver, ka enerģijai ir jābūt pieejamai visiem ES iedzīvotājiem; uzskata, ka nevajadzīga patēriņa novēršana, veicot efektivitātes uzlabojumus, nostiprinot starpsavienojumus, uzlabojot tirgus integrāciju un ieguldot ilgtspējīgā enerģijā, jo īpaši ēku sektorā, ļautu daudzām mājsaimniecībām uz līdzvērtīgiem nosacījumiem piekļūt vienotam, ilgtspējīgam, konkurētspējīgam un drošam enerģijas tirgum un izvairīties no enerģētiskās nabadzības, kas 2012. gadā skāra vienu no četriem ES iedzīvotājiem; aicina Komisiju iesniegt paziņojumu par enerģētisko nabadzību Eiropā un tam pievienot rīcības plānu cīņai pret šādu nabadzību, ietverot tās definīciju un rādītājus;

117.  uzsver, ka ES ir stabila ražošanas bāze mazoglekļa energotehnoloģijām, piemēram, atjaunojamiem energoresursiem un kodolenerģijai, un tas var palīdzēt uzlabot ES un tās kaimiņvalstu enerģētisko drošību, samazinot ārējo atkarību no viena piegādātāja;

ĀRĒJĀ DIMENSIJA

Ārējās piegādes dažādošana

118.  uzsver, ka atkarība no viena energoresursu piegādātāja un līdz ar to neaizsargātība un konkurences neesība var kavēt ekonomikas izaugsmi un apdraudēt drošību nacionālā un ES līmenī un ka tāpēc konsekventi ir jāīsteno visi projekti, ar kuriem paredz dažādot enerģijas piegādātājus; uzsver, ka ir jāpaātrina pasākumi attiecībā uz piegādātāju, maršrutu un energoavotu dažādošanu ES, ņemot vērā enerģijas pieprasījumu nākotnē un vajadzību šos pasākumus papildināt ar darbībām, kuru mērķis ir pieprasījumu samazināt;

119.  uzsver, ka ar dažādošanas pasākumiem ir jārisina jautājums par pilnīgo atkarību no viena vienīga kodoldegvielas piegādātāja piecās dalībvalstīs, kurās darbojas divdesmit kodolreaktori;

120.  uzsver, ka, samazinot atkarību no viena piegādātāja, nav jāpalielina atkarība no cita piegādātāja, jo īpaši attiecībā uz sašķidrinātu gāzi;

121.  prasa panākt lielāku saskaņu starp ES tirdzniecības un enerģētikas politiku; uzskata, ka ES BTN ir jārada labāka piekļuve energoresursu un energoproduktu tirgum, gan attiecībā uz ilgtermiņa partneriem, gan jauniem un turpmākajiem partneriem tādu reģionu valstīs, kā Centrālāzija, Ziemeļāfrika un Amerikas kontinents, kā arī citās valstīs;

122.  uzsver, ka enerģētikas drošībā liela nozīme ir tirdzniecībai un ka spēcīgas partnerības enerģētikas jomā, kuras pastiprina enerģētikas sadaļu iekļaušana ES tirdzniecības nolīgumos, ir svarīgi instrumenti; uzskata, ka šīs sadaļas ir izšķiroši svarīgas, lai veicinātu ES enerģētikas dažādošanu un samazinātu atkarību no tikai dažu piegādātāju importētiem energoavotiem, lai ieviestu energoproduktu kvalitātes standartus un kopīgus standartus attiecībā uz ilgtspējīgu enerģijas ražošanu, kā arī, lai veicinātu gan piegādes maršrutu dažādošanu, gan vietējo enerģijas ražošanu, jo īpaši no atjaunojamiem energoavotiem, jo enerģētiskās drošības stratēģijai ir jāveicina vietējo energoavotu izmantošana, energoefektivitāte, starpsavienojumi un politika patēriņa samazināšanas jomā; uzskata, ka ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem Savienības stratēģiskos enerģētikas infrastruktūras elementos var būt arī negatīva ietekme, un tie ir jāuzrauga Komisijai; aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm vislabāko iespējamo tehnisko atbalstu, lai nodrošinātu ES enerģētikas jomas tiesību aktu drīzu un pienācīgu īstenošanu; norāda — ja ES ir negatīva tirdzniecības bilance, tas galvenokārt ir fosilās degvielas importa izmaksu dēļ;

123.  norāda, ka pirmie pasākumi sadarbībai energoefektivitātes un energomarķējuma jomā jau ir iekļauti tirdzniecības nolīgumos (piemēram, „Energy Star” marķējums ASV); prasa nākotnē šādus centienus palielināt;

124.  aicina Komisiju saglabāt mērķi iekļaut īpašu enerģētikas sadaļu Transatlantiskajā tirdzniecības un ieguldījumu partnerībā (TTIP), jo tas veicinātu ES enerģētisko drošību un starptautisku enerģijas tirgu atvēršanu; šajā saistībā prasa Komisijai turpināt centienus īstenot brīvās tirdzniecības politiku attiecībā uz degvielu, tostarp LNG un jēlnaftu;

125.  uzskata, ka līdz ar ES un ASV tirdzniecību ar sašķidrināto dabasgāzi ES gāzes tirgus pilnībā tiktu integrēts globālajā tirgū un tas ievērojami sekmētu iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanu;

126.  pauž nožēlu, ka Padomē ir iestrēgušas diskusijas par tirdzniecības aizsardzības instrumentu modernizāciju, lai gan Parlaments pauda apņēmīgu atbalstu stingrākiem pasākumiem pret negodīgu importu no trešām valstīm;

127.  uzsver, ka ES enerģijas piegādes dažādošanā par prioritāriem ir jānosaka tie projekti, ar kuriem dažādo piegādes maršrutus un avotus, kā arī šādai dažādošanai ir jāatbilst visām ES tiesību prasībām; uzsver, ka, dažādojot piegādes maršrutus, ir jāizraugās uzticami piegādātāji un ka piegādes līgumos jebkurā gadījumā jāparedz skaidras, efektīvas un viegli piemērojamas saistības un sankciju klauzulas, lai nodrošinātu, ka energoapgādi neietekmē tādi notikumi kā politiskās norises; uzsver sašķidrinātās dabasgāzes nozīmi un iespējas Eiropas Savienības enerģētiskajai drošībai;

128.  uzskata, ka enerģiju nevajadzētu izmantot kā politiskā spiediena līdzekli nekādā starptautiskās sadarbības kontekstā;

129.  uzskata, ka Krieviju vairs nevar uzskatīt par uzticamu partneri, jo tā nepārprotami apšauba ES tiesību autoritāti, tostarp Pasaules Tirdzniecības organizācijā, un enerģijas piegādi izmanto politiskiem mērķiem; atzīmē, ka piegādes dažādošana uzlabo valstu spējas aizstāvēt savas intereses sarunās ar ārējiem gāzes piegādātājiem, un tāpēc uzsver, ka ES ir jāņem vērā Krievijas iepriekš izraisītajās enerģētikas krīzēs gūtā pieredze;

130.  uzskata, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš gāzapgādes infrastruktūras un jaunu LNG terminālu attīstīšanai, kā arī efektīvākai pašreizējās infrastruktūras izmantošanai;

131.  uzsver ieguvumus, ko sniegusi Norvēģijas un ES partnerība enerģētikas jomā; uzsver stratēģisko nozīmi, kāda Eiropas energoapgādes dažādošanas un enerģētiskās drošības ziņā ir Adrijas jūras cauruļvadam (TAP) un Dienvidu gāzes koridora pabeigšanai, un pauž nožēlu par Nabucco projekta neveiksmi; uzsver, ka LNG papildu jauda Vidusjūras austrumu reģionā un Melnajā jūrā atvieglos ES mērķa sasniegšanu attiecībā uz Dienvidaustrumeiropas reģiona dalībvalstu un Enerģētikas kopienas valstu gāzapgādes dažādošanu; uzsver arī to, cik svarīgi ir savienot Centrāleiropas gāzes mezglus ar Dienvidaustrumeiropas reģionu, izmantojot Ziemeļu–Dienvidu koridorus;

132.  uzsver, ka, Austrumeiropas dalībvalstu gāzapgādē priekšroku dodot LNG, tiks nodrošināta konkurence gāzapgādes nozarē un līdz ar to dabasgāzes importa apjomu, kas noteikts naftas indeksācijas līgumos, var aizstāt ar apjomiem, kuri noteikti pārvades mezglu un tūlītējās cenas līgumos;

133.  uzsver, ka ievērojamās gāzes rezerves Ziemeļāfrikas valstīs un nesenās atradnes Vidusjūras reģiona austrumdaļā ir iespēja Vidusjūras reģionam attīstīties kā nozīmīgam cauruļvadu tīkla centram, pa kuru gāzi transportē uz Eiropu; prasa Vidusjūras gāzes mezglu nodrošināt ar lielāku LNG pārvades jaudu; uzsver, ka ES ir jāizmanto šo gāzes atradņu sniegtās iespējas, lai palielinātu savu enerģētisko drošību;

134.  uzsver, ka ES panāktais progress ir jāņem vērā enerģētikas partnerībās ar ārpussavienības valstīm;

135.  uzsver, ka trešo valstu uzņēmumiem, kuri piedalās kopējā ES un Enerģētikas kopienas enerģijas ražošanas ķēdē, kas ietver izejvielas, ražošanu, transportēšanu un sadali, kā arī gāzes uzglabāšanu, ir jāievēro visas ES tiesību aktu prasības, lai nepieļautu tirgus izkropļojumus un saglabātu konkurētspējīgu un pārredzamu iekšējo enerģijas tirgu, kas ir kopējās enerģētiskās drošības interesēs; aicina Komisiju nodrošināt, ka šie uzņēmumi ievēro arī ES mērķus klimata un enerģētikas politikas jomā;

136.  norāda, ka, neņemot vērā jaunākās tendences, kas ietekmē Brent cenu par jēlnaftas barelu, gāzes cenu indeksācijas nošķiršana no naftas cenām joprojām ir būtiska dēļ tā, ka aizvien samazinās līdzsvars starp abiem minētajiem energoresursiem;

137.  prasa visos tirgos un galvenokārt Eiropas tirgū atbalstīt Eiropas rūpniecības nozares, kuras nodarbojas ar enerģijas ražošanu un sadali;

138.  aicina Komisiju, dalībvalstis un Enerģētikas kopienas līgumslēdzējas puses censties vairāk, lai īstenotu stratēģiskos enerģijas pieprasījuma (samazināšanas) un energoapgādes infrastruktūras projektus, nodrošinot Parlamenta informēšanu; uzskata, ka pašreizējai infrastruktūrai ir jāveicina reģionālā integrācija;

139.  uzsver, ka ar enerģētisko drošību saistītajos infrastruktūras projektos pilnībā ir jāievēro to vietējo kopienu demokrātiskās vēlmes un līdzdalība, kuru teritorijā notiek plānošana un būvniecība;

Koordinēšana un vienotas nostājas paušana

140.  atbalsta visaptverošo principu, ka visām dalībvalstīm ir jābūt savstarpēji solidārām; uzsver, ka energoapgādes drošība ir kolektīvas rīcības jautājums un skar visas dalībvalstis, lai arī tām ir atšķirīgas spējas izturēt piegādes pārrāvumu triecienus; uzsver, ka neviena dalībvalsts savas darbības vai bezdarbības dēļ nedrīkst apdraudēt citas dalībvalsts vai visas ES drošību; uzskata, ka starp dalībvalstīm ir vajadzīga vismaz labāka komunikācija, apspriešanās un sadarbība;

141.  vēlreiz norāda, ka sadarbība enerģētikas jomā ir jābalsta uz ES pamatvērtībām, tostarp cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma ievērošanu, un ir jāveicina ekonomiskā un sociālā attīstība partnervalstīs, kā arī enerģētiskās nabadzības izskaušana; aicina visus ES ārpolitikas dalībniekus visos kontaktos ar trešām valstīm iestāties par atjaunojamo energoresursu attīstību un energoefektivitātes palielināšanu un atbalstīt starptautiskos centienus cīņā pret klimata pārmaiņām; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi un Komisiju kā vienu no iespējamiem ārpolitikas uzdevumiem izvirzīt to, ka ES teritorijā notiek stingra kodolinfrastruktūras pārraudzība, ko veic ārpussavienības struktūras, un cieši tiek uzraudzīta kodoldrošības standartu ievērošanu ES kaimiņvalstīs, kā arī Eiropā radīto kodolatkritumu apsaimniekošana;

142.  uzsver, ka aktīvi ir jāstiprina sadarbība ar ES partneriem, un atzīt, cik svarīga nozīme ir starptautiskajai sadarbībai enerģētikas jomā, jo īpaši enerģētiskās drošības jomā; šajā ziņā uzsver, ka visos starpvaldību nolīgumos ir jāievēro savstarpējas cieņas princips attiecībā uz iesaistītajām trešām valstīm;

143.  uzsver, ka enerģētiskā drošība ir cieši saistīta ar ģeopolitiskajiem un drošības politikas jautājumiem un ka visi enerģētiskās drošības pasākumi ir jāveic šajā plašākajā kontekstā, un ar tiem ir jācenšas mazināt ES atkarību no ārējiem energoavotiem;

144.  prasa veikt detalizētu novērtējumu par tvērumu, vērtību un modalitātēm attiecībā uz kopīgas stratēģiskās gāzes rezerves izveidi un reversās plūsmas jaudas būtisku palielināšanu, lai novērstu piegādes pārtraukumus un nodrošinātu, ka gāzi var efektīvi pārvadīt uz vietām, kurās tā ir nepieciešama krīzes gadījumā, īpaši uzsverot solidaritāti starp dalībvalstīm; formulējot šādus priekšlikumus, ir jāņem vērā pašreizējo energoapgādes stresa testu rezultāti;

145.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos nodrošināt ES ārpolitikas un kopējās drošības un aizsardzības politikas konsekvenci un vispārējo saskaņotību ar enerģētikas politiku; šajā ziņā uzskata, ka ir jānodrošina cieša koordinācija ar Eiropas Ārējās darbības dienestu, dalībvalstīm, Komisiju un Parlamentu;

146.  uzsver, ka Enerģētikas kopienai ir jābūt efektīvam instrumentam, ar ko palielināt visas Eiropas enerģētisko drošību; uzsver, ka ir jāturpina uzlabot tās izpildes mehānisms un institucionālais satvars, lai nostiprinātu pārredzamību, demokrātiju un ieguldījumu stabilitāti; uzskata, ka Enerģētikas kopienu var izmantot, lai kandidātvalstis un potenciālās kandidātvalstis iesaistītu ES solidaritātes mehānismos; uzsver, ka tādējādi ir jāpanāk konsolidētāka Eiropas kaimiņattiecību politika enerģētikas jomā;

147.  aicina dalībvalstis nostiprināt Enerģētikas kopienas Sekretariāta veiktspēju un pilnvaras un padziļināti analizēt priekšlikumus, ko sniegusi Augsta līmeņa pārdomu grupa Enerģētikas kopienas reformas jautājumos, un attiecīgi rīkoties, ņemot vērā šos priekšlikumus, lai nodrošinātu, ka Enerģētikas kopienas līgumslēdzējas puses strauji un efektīvi īsteno ES enerģētikas acquis; uzsver, ka ir jāpalielina ne tikai ES, bet visas Eiropas enerģētiskā drošība; uzsver, ka Rietumbalkānu valstīm ir milzīgs atjaunojamo energoresursu potenciāls, un aicina šīs valstis iekļaut Enerģētikas kopienā un kopējā enerģijas tirgū;

148.  uzsver, ka enerģētiskās drošības uzdevums ir mazināt nenoteiktību, kura rada spriedzi starp valstīm, un samazināt tirgus neefektivitāti, kas neļauj gūt labumu no tirdzniecības; tāpēc uzsver, ka saistībā ar izejvielām un enerģijas starptautiskās tirdzniecības noteikumiem ir jāatbalsta demokrātiskas globālas pārvaldības struktūras, lai mazinātu starptautisko spriedzi un veicinātu tiesisko stabilitāti šajā jomā, kā arī atbalstītu godīga globālā enerģijas tirgus veidošanos, kas nodrošinātu, ka labumu no tirdzniecības gūtu visi šā tirgus dalībnieki, uzsvaru liekot uz iespēju resursbagātām valstīm Eiropas Savienībā un ārpus tās gūt pienācīgus ieņēmumus, ar ko atbalstīt savas valsts ekonomikas attīstību un nabadzības izskaušanas stratēģijas; uzsver, cik būtiska enerģētikas jomā ir ciešāka sadarbība ar Eiropas kaimiņvalstīm;

149.  aicina Komisiju labāk izmantot kaimiņattiecību politikas ieguldījumu mehānismu un līdzfinansēt ieguldījumus energoefektivitātes pasākumos un atjaunojamo energoresursu projektos;

150.  atzīst, ka Austrumeiropas energoefektivitātes un vides partnerība (E5B) ir vērtīgs instruments, kas darbojas kā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas pārvaldīts apvienotais līdzekļu devēju fonds, ar ko veicināt ieguldījumus energoefektivitātē un samazināt oglekļa dioksīda emisijas Austrumeiropas partnervalstīs;

151.  aicina Komisiju analizēt iespējamā brīvprātīgā kolektīvā iepirkuma mehānisma struktūru un piemērotību, tā ietekmi uz iekšējā gāzes tirgus darbību un skartajiem uzņēmumiem, kā arī tā ieguldījumu gāzapgādes drošības garantēšanā; atzīmē — tā kā pastāv vairāki kolektīvā iepirkuma mehānisma modeļi, ir jāveic papildu darbs, lai noteiktu vislabāko uz tirgu balstīto modeli, kas būtu piemērojams attiecīgajiem ES reģioniem un piegādātājiem, kā arī izņēmuma nosacījumus gadījumā, ja varētu ieviest kolektīvā iepirkuma mehānismu;

152.  uzskata, ka galvenais nosacījums turpmākai Eiropas enerģētikas savienības izveidei ir integrēta ES iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšana, un nolūkā sasniegt šo mērķi pilnībā ir jāīsteno trešā enerģētikas pakete, ietverot gan enerģijas pieprasījuma pārvaldību, gan energoapgādes sistēmas optimizāciju, kā arī viedās energoinfrastruktūras un energopārvades starpsavienojumu attīstīšanu, un ir jānodrošina spēcīga ārējā dimensija ES enerģētikas politikai, kuras pamatā ir cieša nostāju koordinēšana un vienota viedokļa paušana sarunās ar trešām valstīm;

153.  atzīst, ka Lisabonas līgums ietver politikas nostādnes, ar kurām mazināt klimata pārmaiņas, veicināt energoefektivitāti un attīstīt atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas, kam jābūt par vienu no Eiropas Savienības pamata elementiem; uzskata, ka enerģētikas mērķu izstrāde 2020. un 2030. gadam ietver vajadzību ņemt vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 194. pantu, un tāpēc tas ir jāievēro ikvienā Komisijas noslēgtajā divpusējā nolīgumā;

154.  norāda, ka enerģētikas nolīgumos ar trešām valstīm liela nozīme ir jāpiešķir savstarpīguma principam un jānodrošina kvalitātes standartu ievērošana un atbilstība reglamentējošiem noteikumiem;

155.  uzsver, ka ir jāpalielina ES spēja paust vienotu nostāju, lai īstenotu saskaņotāku enerģētikas diplomātiju partnervalstīs un daudzpusējos forumos; šajā ziņā atzīmē, ka nolūkā mazināt iespēju, ka varētu tikt pieļauta ES tiesību neievērošana, ir jāprasa, lai Komisija kā novērotāja obligāti piedalītos sarunās par starpvaldību nolīgumiem, kā arī jāveic sarunās apstiprināto nolīgumu ex ante un ex post novērtējumi;

156.  aicina dalībvalstis padziļināt sadarbību attiecībā uz informācijas apmaiņas mehānismu, ar trešām valstīm slēdzot starpvaldību nolīgumus enerģētikas jomā, lai uzlabotu pārredzamību un rīkotos vienoti, tā palielinot savu ietekmi sarunās ar trešām valstīm; aicina Komisiju drīzumā izstrādāt priekšlikumu par saistošu ex ante novērtējumu starpvaldību nolīgumiem, kurā ņemtu vērā šo nolīgumu ietekmi uz ES iekšējo enerģijas tirgu un atbilstību ES tiesību aktiem; aicina dalībvalstis pieprasīt Komisijas piedalīšanos sarunās par enerģētikas nolīgumiem, kurus noslēdz ar ārpussavienības valstīm; prasa Komisijai izstrādāt paraugu enerģētikas nolīgumiem, kurus noslēdz ar ārpussavienības valstīm, iekļaujot klauzulas par Savienības interešu ievērošanu; prasa Komisijai nolūkā veicināt demokrātiju un pārredzamību regulāri informēt Parlamentu par enerģētikas nolīgumiem starp ES un ārpussavienības valstīm; uzskata — ir jāapsver iespēja, ka nākotnē dalībvalstis, kuras to vēlētos, varētu ieviest energoavotu kolektīvā iepirkuma mehānismu;

157.  pilnībā atbalsta Eiropadomes viedokli, ka ir jāizstrādā un 2015. gadā jāiesniedz priekšlikums par uzticamu, demokrātisku un pārredzamu pārvaldības sistēmu, izvairoties no papildu birokrātijas un nevajadzīgiem administratīviem šķēršļiem, kas palīdzēs nodrošināt to, lai ES sasniegtu savus enerģētikas politikas mērķus, paredzot dalībvalstīm nepieciešamo rīcības elastīgumu un pilnībā ievērojot to brīvību noteikt savu energoresursu struktūru; uzsver, ka Parlamentam ir jābūt noteiktai un proaktīvai lomai attiecībā uz enerģētikas savienības pārvaldības sistēmu izstrādi, īstenošanu un pārskatīšanu;

158.  aicina Komisiju steidzamības kārtā atbalstīt Eiropas enerģētikas savienības izveides pabeigšanu gan attiecībā uz enerģijas pieprasījumu, gan enerģijas piegādi, ņemot vērā energoresursu zuduma samazināšanu, dažādotas un drošas ārējās energopiegādes attiecības un labi funkcionējošu un resursefektīvu iekšējo enerģijas tirgu; aicina dalībvalstis un Enerģētikas kopienas līgumslēdzējas puses parādīt spēcīgu politisko gribu, lai sasniegtu enerģētikas savienības mērķus;

159.  uzsver, ka regulāri ir jāsniedz pārskats par Eiropas enerģētiskās drošības stratēģijas īstenošanu un ka ir jāveic stratēģijas gada progresa novērtējums, ņemot vērā attiecīgos uzdevumus enerģētiskās drošības jomā; aicina Komisiju iesniegt gada ziņojumus par Eiropas enerģētiskās drošības stratēģijas īstenošanas gaitu;

160.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par kritiski svarīgo infrastruktūru, ietverot energostruktūru fizisko aizsardzību;

161.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Enerģētikas kopienas Sekretariātam un Enerģētikas kopienas līgumslēdzējām pusēm.

(1)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0094.

(2)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0063.


PASKAIDROJUMS

Ievads

Ukrainas krīze atgādināja Eiropas Savienībai, cik svarīga ir enerģētiskā drošība un cik izšķirīga ir tās nozīme Eiropas spēcīgas politiskās un ekonomiskās nostājas paušanā. Enerģijas tirgus neaizsargātība ģeopolitikas kontekstā ir padarījusi enerģētikas politiku par vienu no stratēģiskajām prioritātēm ārlietās. Tāpēc Eiropas Savienībai ir jāizstrādā enerģētikas politika, kuras pamatā ir cieša nostāju koordinēšana un vienota viedokļa paušana.

Eiropas Komisija savā paziņojumā par Eiropas enerģētiskās drošības stratēģiju ir izklāstījusi galvenos enerģētikas nozares uzdevumus, un tagad Eiropas Parlamentam ir jānāk klajā ar politisku ierosmi, sniedzot pārskatu par uzlabotas enerģētiskās drošības satvaru. Šajā ziņojumā tiks apskatīts arī Komisijas paziņojums par energoefektivitāti un tās ieguldījumu enerģētiskajā drošībā un klimata un enerģētikas politikas satvarā 2030. gadam, paziņojums par virzību uz iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanu un paziņojums par Eiropas gāzes sistēmas īstermiņa izturētspēju. Visi minētie dokumenti atspoguļo pašreizējo situāciju ES enerģijas tirgū.

Lai gan iepriekšējos gados ir panākts būtisks progress virzībā uz ES enerģētiskās drošības nostiprināšanu, ES joprojām saskaras ar vairākām problēmām, tādām kā nestabilitāte enerģijas piegādes reģionos, sadrumstalots iekšējais tirgus un klimata pārmaiņas. ES importē 53 % no kopējā enerģijas patēriņa, un daudzas dalībvalstis joprojām ir atkarīgas no viena ārējā piegādes avota, un līdz ar to tiek kavēta Eiropas ekonomiskā izaugsme un apdraudēta valstu un ES drošība.

Referents šo stratēģiju uzskata nevis par īstermiņa rīcības plānu, bet gan par ilgtermiņa stratēģiju, kurā noteikti stratēģiski mērķi saistībā ar Eiropas enerģētisko drošību. Tāpēc ziņojumā ietvertas darbības, ar kurām ierobežot enerģijas pieprasījumu, palielināt enerģijas ražošanu vietējā mērogā un attīstīt energotehnoloģijas, kā arī turpmākās darbības, ar kurām izveidot pilnībā integrētu un labi funkcionējošu iekšējo enerģijas tirgu un nodrošināt solidaritātes un koordinēšanas mehānismus.

Eiropas enerģētikas savienība Eiropas enerģētiskajai drošībai

Līdz ar jaunās Komisijas stāšanos darbā veidojas jauna enerģētikas savienības koncepcija, kas ir jāprecizē un jāattīsta. Tika izveidots jauns amats, proti, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks enerģētikas savienības jautājumos, lai uzsvērtu vajadzību izstrādāt kopīgu enerģētikas politiku. Eiropas Parlaments ir jāuzskata par starpnieku to pasākumu noteikšanā, ar kuriem izveido enerģētikas savienību. Referents uzskata, ka Eiropas enerģētiskās drošības stratēģijai ir jābūt neatņemamai daļai no plašākas, jaunas enerģētikas savienības koncepcijas un Komisija būtu jāmudina turpināt darbu šajā virzienā.

Enerģētikas savienībai papildus piegādes drošības garantēšanai būtu jābalstās uz visaptverošu pieeju, galveno uzmanību pievēršot pamata pīlāriem, tādiem kā pilnībā integrēta iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšana, enerģijas pieprasījuma ierobežošana, energoresursu struktūras dekarbonizācija, kā arī pētniecība un inovācija. Enerģētikas politika, kura balstīta uz nostāju ciešu koordinēšanu un vienota viedokļa paušanu attiecībās ar trešām valstīm, ir pamats enerģētikas savienības pastāvēšanai, un tāpēc ir jāapsver kolektīvie gāzes iepirkumi.

Enerģijas pieprasījuma ierobežošana

Enerģijas pieprasījuma ierobežošanai ar energoefektivitātes pasākumiem ir izšķiroša ietekme uz ES enerģētisko drošību, konkurētspēju un ilgtspējību. Energoefektivitāte pozitīvi ietekmē tādas jomas kā enerģijas piegāde, enerģētiskā nabadzība, enerģijas cenas, rūpniecības produktivitāte, nodarbinātība un resursu pārvaldība. Tomēr, neraugoties uz šo milzīgo potenciālu, Eiropas Savienība vēl nav gatava izpildīt savas saistības, proti, līdz 2020. gadam par 20 % palielināt energoietaupījumu. Tāpēc ES ir jāpalielina centieni būtiski uzlabot energoefektivitāti pēc 2020. gada, jo pašreizējie instrumenti nav pietiekami efektīvi.

Eiropas pilsētu pašvaldības varētu būtiski palielināt energoefektivitāti ar tādiem pasākumiem kā koģenerācija, centralizētās siltumapgādes sistēmu modernizācija, ekoloģiskāka sabiedriskā transporta pastiprināta izmantošana, aktīvāku ceļošanas modeļu popularizēšana un ēku renovācija.

Palielināta enerģijas ražošana vietējā mērogā un energotehnoloģiju attīstīšana

Lai samazinātu enerģētisko atkarību, ES ir jāpalielina enerģijas ražošana vietējā mērogā un jāattīsta energotehnoloģijas. Ziņojumā ir uzsvērts, ka ir vajadzīga ilgtermiņa stratēģija, ar ko Eiropas Savienībā attīstīt vietējos energoresursus. ES ir jāapsver ikviena tāda energoresursa attīstīšana, kas varētu uzlabot ES enerģētisko drošību. Jaunas energotehnoloģijas palīdzētu samazināt enerģētisko atkarību, dažādot un konsolidēt piegādes opcijas, optimizēt energotīklu infrastruktūru un palielināt enerģijas patēriņa efektivitāti.

Labi funkcionējošs iekšējais enerģijas tirgus

Labi funkcionējošs iekšējais enerģijas tirgus nodrošina dažādu enerģijas piegādātāju līdzdalību, kas var piedāvāt uzticamus pakalpojumus par zemām cenām. Eiropa apņēmīgi virzās uz iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanu. Tomēr ir vajadzīgi turpmāki centieni, lai attīstītu starpsavienojumus un likvidētu sastrēgumus nolūkā izveidot konkurētspējīgus un labi integrētus reģionālos enerģijas tirgus. Referents atzinīgi vērtē Eiropadomes viedokli, ka par prioritāru ir jānosaka uzdevums atrisināt dalībvalstu nepietiekamo starpsavienojumu problēmu Eiropas gāzes un elektroenerģijas tīklos un nodrošināt sinhronas darbības režīmu Eiropas kontinentālajos tīklos. Tas palīdzētu panākt, ka vismaz 15 % no dalībvalstu tīkliem ir savstarpēji savienoti. Turklāt nekavējoties ir efektīvi un konsekventi jāīsteno un jāpiemēro trešajā enerģētikas paketē paredzētie noteikumi.

ES enerģētikas politikas ārējā dimensija

Ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju, Krieviju vairs nevar uzskatīt par uzticamu partneri, jo tā nepārprotami apšauba ES tiesību autoritāti un energoresursus izmanto politiskiem mērķiem. Tāpēc noteikti ir jādažādo enerģijas piegādes ceļi un avoti un jo īpaši ir jāpārliecinās, ka šie ceļi ved pie uzticamiem piegādātājiem.

Tā kā reģionālā integrācija ir enerģētiskās drošības pamata elements, ES ir jāpalielina centieni īstenot stratēģiskos energoinfrastruktūras projektus.

Uzsverot solidaritātes principu, referents vērš uzmanību uz to, ka enerģētiskā drošība ir kolektīvas rīcības jautājums. Dalībvalstīm sarunās ir jānodrošina pārredzamība un attiecībās ar ārvalstu piegādātājiem ir jāieņem vienota nostāja. Kā minēts Komisijas paziņojumā par Eiropas gāzes sistēmas īstermiņa izturētspēju, pašlaik dalībvalstu piegādes stratēģijas pēc būtības ir vienpusējas un nav pietiekami koordinētas. Šajā ziņā Parlaments aicina Komisiju analizēt iespējamos gāzes kolektīvo iepirkumu mehānismus.

Vēl šajā sakarībā būtu jāuzsver arī Enerģētikas kopienas nozīme. Īstenojot ES enerģētikas acquis, Enerģētikas kopiena varētu būt efektīvs instruments, ar ko palielināt Eiropas enerģētisko drošību. Ir būtiski palielināt enerģētisko drošību ne tikai ES, bet visā Eiropā, jo tādējādi varētu panākt, ka Eiropas kaimiņattiecību politika enerģētikas jomā kļūst konsolidētāka.


Ārlietu komitejas atzinums (24.3.2015)

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai

par Eiropas enerģētiskās drošības stratēģiju

(2014/2153(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Arne Lietz

IEROSINĀJUMI

Ārlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver, ka konsekventai enerģētikas politikai ir jābūt neatņemamai ES kopējās ārpolitikas daļai un ka ir vajadzīgi turpmāki centieni un labāka sinerģija, lai enerģētikas mērķus saskaņotu ar uzticamu ārpolitiku; atgādina, ka sadarbība enerģētikas jomā ir viens no Eiropas integrācijas stūrakmeņiem; uzsver — lai gan atsevišķu dalībvalstu neaizsargātības līmenis ir dažāds, enerģētiskā drošība attiecas uz visu ES; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas Ārējās darbības dienestu cieši saskaņot attiecīgos dalībvalstu un ES iestāžu ārpolitikas mehānismus un instrumentus;

2.  uzskata, ka, ņemot vērā ES lielo atkarību no enerģijas importa un pašreizējo viena gāzes piegādātāja dominējošo stāvokli, steidzami ir jādažādo energoapgādes avoti un maršruti un jānostiprina ES gatavība efektīvi reaģēt uz iespējamām gāzes piegādes krīzēm, kā arī nepadoties trešo valstu spiedienam, ja enerģija tiek izmantota kā politisks instruments; uzsver izšķirošo nozīmi, kāda ir ES enerģētiskās drošības radikālai uzlabošanai, samazinot atkarību no Krievijas un palielinot ES noturību pret ārējo spiedienu; šajā ziņā uzskata, ka ir jānodrošina lielāks administratīvais un finansiālais atbalsts pašreizējiem un alternatīviem energoapgādes infrastruktūras projektiem, ietverot jaunu piegādes maršrutu izveidi Kaspijas jūras reģionā, Tuvajos Austrumos, kā arī Vidusjūras reģiona un Centrālāzijas valstīs;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus izveidot enerģētikas savienību un prasa to darīt strauji; atgādina, ka pilnvērtīgu enerģētikas savienību var izveidot tikai tad, ja enerģētikas politika un ārpolitika ir savstarpēji cieši saistītas; jo īpaši uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāizstrādā uz solidaritāti balstīta kopējā enerģētikas politika, lai varētu paust vienotu nostāju un pieņemt kopīgu rīcību starptautiskā līmenī, kā arī ir jāizstrādā saskaņota diplomātija enerģētikas jomā; aicina Komisiju izvērtēt, kādas ir iespējas ieviest brīvprātīgus pieprasījuma apkopošanas mehānismus, kas varētu palielināt ES sarunu vešanas spēju; aicina Komisiju pārskatīt lēmumu izveidot informācijas apmaiņas mehānismu attiecībā uz enerģētikas jomā noslēgtiem starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm, lai nostiprinātu šo nolīgumu noteikumus un nodrošinātu atbilstību iekšējā enerģētikas tirgus tiesību aktiem, kā arī piešķirtu lielāku lomu Komisijai;

4.  prasa paplašināšanās politikā, kā arī pašreizējā Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) pārskatīšanā īpaši uzsvērt enerģētisko drošību; turklāt uzsver, ka Enerģētikas kopiena ir jāizmanto kā instruments, ar ko mūsu kaimiņattiecību politiku reformēt un ciešāk integrēt ES enerģijas tirgū; uzskata, ka kopējas tiesiskās jomas izveide, kuras pamatā ir ar acquis saistītas iekšējā enerģijas tirgus normas un principi, palielinātu energoapgādes un tranzīta drošību; uzskata, ka kritiski ir jāizvērtē cauruļvadu projekti mūsu kaimiņvalstīs un ir jāīsteno stratēģiska pieeja, pilnībā ņemot vērā pašreizējo politisko situāciju;

5.  vēlreiz norāda, ka sadarbība enerģētikas jomā ir jābalsta uz ES pamatvērtībām, tostarp cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma ievērošanu, un ir jāveicina ekonomiskā un sociālā attīstība partnervalstīs, kā arī enerģētiskās nabadzības izskaušana; aicina visus ES ārpolitikas dalībniekus visos kontaktos ar trešām valstīm iestāties par atjaunojamo energoresursu attīstību un energoefektivitātes palielināšanu un atbalstīt starptautiskos centienus cīņā pret klimata pārmaiņām; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi un Komisiju kā vienu no iespējamiem ārpolitikas uzdevumiem izvirzīt to, ka ES teritorijā notiek stingra kodolinfrastruktūras pārraudzība, ko veic ārpussavienības struktūras, un cieši tiek uzraudzīta kodoldrošības standartu ievērošanu ES kaimiņvalstīs, kā arī Eiropā radīto kodolatkritumu apsaimniekošana;

6.  pauž bažas par Krievijas atkārtotajiem paziņojumiem, ka tiks pārtraukta gāzes piegāde Ukrainai, un aicina visas bijušā enerģētikas komisāra Gintera Etingera vadībā noslēgtā nolīguma puses rast pieņemamu risinājumu;

7.  uzsver — lai ES palielinātu savu piegādes drošību, ir jāsamazina tās atkarība no importa un jāpāriet uz ilgtspējīgu, dekarbonizētu ekonomiku, pamatojoties uz saistošu un vērienīgu mērķu īstenošanu nolūkā palielināt energoefektivitāti un enerģijas ražošanu no atjaunojamiem avotiem, kā arī ir jāizveido vieda, moderna un savienota infrastruktūra; šajā ziņā prasa pilnībā izmantot pašreizējās starpsavienojumu spējas un izveidot jaunus infrastruktūras objektus starp dalībvalstīm un uzsver, cik nozīmīgs ES enerģijas tirgus sadrumstalotības mazināšanā ir Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments (CEF); šajā sakarībā prasa Baltijas valstu elektroenerģijas sistēmas strauji sinhronizēt ar Eiropas kontinentālajiem tīkliem.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

23.3.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

39

9

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Lars Adaktusson, Michèle Alliot-Marie, Petras Auštrevičius, Klaus Buchner, James Carver, Fabio Massimo Castaldo, Lorenzo Cesa, Aymeric Chauprade, Arnaud Danjean, Mark Demesmaeker, Anna Elżbieta Fotyga, Eugen Freund, Tunne Kelam, Afzal Khan, Andrey Kovatchev, Eduard Kukan, Arne Lietz, Barbara Lochbihler, Ulrike Lunacek, Andrejs Mamikins, Ramona Nicole Mănescu, David McAllister, Tamás Meszerics, Francisco José Millán Mon, Ioan Mircea Pașcu, Alojz Peterle, Tonino Picula, Kati Piri, Andrej Plenković, Cristian Dan Preda, Jozo Radoš, Sofia Sakorafa, Charles Tannock, Ivo Vajgl, Johannes Cornelis van Baalen, Hilde Vautmans

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Zigmantas Balčytis, Reinhard Bütikofer, Liisa Jaakonsaari, Marek Jurek, Gabrielius Landsbergis, Antonio López-Istúriz White, Marietje Schaake, Helmut Scholz, Traian Ungureanu

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

José Blanco López, Jude Kirton-Darling, Susanne Melior, Maria Noichl, Gabriele Preuß, Ricardo Serrão Santos


Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinums (16.4.2015)

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai

par Eiropas enerģētiskās drošības stratēģiju

(2014/2153(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Helmut Scholz

IEROSINĀJUMI

Starptautiskās tirdzniecības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atgādina — lai izpildītu Eiropas enerģētiskās drošības stratēģijas uzdevumus, kā arī īstenotu savus enerģētikas un klimata pārmaiņu mērķus, ņemot vērā globālos sarežģījumus šajās politikas jomās, Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm, pamatojoties uz spēkā esošo tiesisko regulējumu, jārīkojas vienoti arī starptautiskā līmenī, enerģētiskās drošības un ilgtspējības jautājumiem pievēršot uzmanību starptautiskās tirdzniecības forumos, tostarp veidiem, kā novērst dempingu vides jomā, ko rada trešās puses, ignorējot savas starptautiskās saistības; uzsver, ka enerģijas pieprasījuma samazināšana un atjaunojamo, kā arī vietējo enerģijas avotu veicināšana, ir vieni no efektīvākajiem veidiem, kā samazināt ārējo energoatkarību un sasniegt klimata mērķus; uzsver, ka, veicinot izpratni par enerģijas jautājumiem, varētu atbalstīt mērķu sasniegšanu piesārņojuma samazināšanas un patēriņa paradumu uzlabošanas jomā;

2.  atkārto, ka enerģija ir cilvēka pamatvajadzība un tā ir izšķiroši svarīga cilvēku saimnieciskajai darbībai, kā arī īpaši svarīga rūpniecības un citu ekonomikas nozaru konkurētspējai; tādēļ pieprasa, lai ES enerģētiskās drošības stratēģija nodrošinātu gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem izmaksu ziņā pieejamu, ilgtspējīgu, stabilu, drošu un paredzamu piekļuvi enerģijai un stiprinātu valsts kontroli, kā arī regulējumu un godīgumu konkurences jomā, nolūkā pievērst uzmanību enerģētiskai nabadzībai un veicināt pasākumus šīs problēmas risināšanai, kas skar lielu skaitu ES (saskaņā ar Eurostat ziņojumiem par ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC)) un jaunattīstības valstu iedzīvotāju (kā ziņo Starptautiskā Enerģētikas aģentūra (IEA)); uzsver, ka lēmumu pieņemšanas procesos par enerģētikas infrastruktūras projektiem ir jāiesaista visas vietējās tieši skartās kopienas; norāda, ka Savienības enerģētiskās drošības stratēģijai jābūt izšķiroši svarīgai daļai iekļaujošā Savienības ekonomiskās izaugsmes stratēģijā;

3.  prasa panākt lielāku saskaņu starp ES tirdzniecības un enerģētikas politiku; uzskata, ka ES BTN ir jārada labāka piekļuve energoresursu un energoproduktu tirgum, gan attiecībā uz ilgtermiņa partneriem, gan jauniem un turpmākajiem partneriem tādu reģionu valstīs, kā Centrālāzija, Ziemeļāfrika un Amerikas kontinents, kā arī citās valstīs;

4.  uzsver, ka enerģētiskajā drošībā liela nozīme ir tirdzniecībai un ka svarīgi instrumenti ir spēcīgas partnerības enerģētikas jomā, kuras nostiprinātas ar enerģētikas sadaļu iekļaušana ES tirdzniecības nolīgumos ; uzskata, ka šīs sadaļas ir izšķiroši svarīgas, lai veicinātu ES enerģētikas dažādošanu un samazinātu atkarību no tikai dažu piegādātāju importētiem energoavotiem, lai ieviestu energoproduktu kvalitātes standartus un kopīgus standartus attiecībā uz ilgtspējīgu enerģijas ražošanu, kā arī lai veicinātu gan piegādes ceļu dažādošanu, gan vietējo enerģijas ražošanu, jo īpaši no atjaunojamiem energoavotiem, jo enerģētiskās drošības stratēģijai ir jāveicina vietējo energoavotu izmantošana, energoefektivitāte, starpsavienojumi un politikas nostādnes patēriņa samazināšanai; uzskata, ka ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem Savienības stratēģiskos enerģētikas infrastruktūras elementos var būt arī negatīva ietekme, un tie ir jāuzrauga Komisijai; aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm vislabāko iespējamo tehnisko atbalstu, lai nodrošinātu ES enerģētikas jomas tiesību aktu drīzu un pienācīgu īstenošanu; norāda — ja ES ir negatīva tirdzniecības bilance, tas galvenokārt ir fosilās degvielas importa izmaksu dēļ;

5.  ņemot vērā ES leģitīmo ieinteresētību savas enerģētiskās drošības uzlabošanā, sagaida, ka transatlantiskās tirdzniecības un ieguldījumu partnerības sarunās tiks izskatīti arī tādi svarīgi jautājumi, kā tirdzniecība ar enerģijas resursiem, tostarp naftu un dabasgāzi;

6.  uzsver, ka Eiropas tirdzniecības politika ir cieši jāsaskaņo ar enerģētikas politiku, ārpolitiku un KDAP, lai Eiropas enerģētikas stratēģija būtu efektīva un labāk atbilstu mūsu ārējai darbībai;

7.  norāda, ka pirmie pasākumi sadarbībai energoefektivitātes un energomarķējuma jomā jau ir iekļauti tirdzniecības nolīgumos (piemēram, „Energy Star” marķējums ASV); prasa nākotnē šādus centienus palielināt;

8.  uzsver, ka augsto un vienveidīgo atkarību no gāzes importa var mazināt, atbalstot decentralizētu, kopienā balstītu siltuma un enerģijas koģenerāciju, kas nostiprina vērtības ķēdes dažādos ES reģionos;

9.  atgādina, ka ar trešām valstīm noslēgtajiem tirdzniecības nolīgumiem ir jāatbilst ES iekšpolitikai;

10. uzsver, ka, samazinot atkarību no viena piegādātāja, nav jāpalielina atkarība no cita piegādātāja, jo īpaši attiecībā uz sašķidrinātu gāzi; atgādina, ka lielpatēriņa hidropārrāvumu metode ir tehnoloģija, ko vairums Eiropas iedzīvotāju ir noraidījis;

11. uzskata, ka līdz ar ES un ASV sašķidrinātās dabasgāzes tirdzniecību ES gāzes tirgus pilnībā tiktu integrēts globālajā tirgū un ievērojami sekmētu iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanu;

12. uzsver, ka ar enerģētisko drošību saistītajos infrastruktūras projektos pilnībā ir jāievēro to vietējo kopienu demokrātiskās vēlmes un līdzdalība, kuru teritorijā notiek plānošana un būvniecība;

13. aicina dalībvalstis padziļināt sadarbību informācijas apmaiņas mehānisma jomā attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem ar trešām valstīm enerģētikas jomā, lai uzlabotu pārredzamību un palielinātu savu ietekmi sarunās ar trešām valstīm; aicina Komisiju drīzumā izstrādāt priekšlikumu par saistošu ex ante novērtējumu starpvaldību nolīgumiem ar trešām valstīm, kurā ņemtu vērā šo nolīgumu ietekmi uz ES iekšējo enerģijas tirgu un atbilstību ES tiesību aktiem; aicina dalībvalstis pieprasīt Komisijas piedalīšanos sarunās par enerģētikas nolīgumiem, kurus noslēdz ar trešām valstīm; prasa Komisijai izstrādāt paraugu enerģētikas nolīgumiem, kurus noslēdz ar trešām valstīm, iekļaujot klauzulas, kas saistītas ar Savienības interešu ievērošanu; lai veicinātu demokrātiju un pārredzamību, prasa Komisijai regulāri informēt Parlamentu par enerģētikas nolīgumiem starp ES un trešām valstīm; uzskata — jāapsver iespēja, ka nākotnē dalībvalstis, kas to vēlētos, varētu ieviest energoavotu kolektīvā iepirkuma mehānismu;

14. aicina Komisiju noteikt, kādas iespējas ir pieejamas, lai dalībvalstu vārdā vestu kopīgas sarunas par enerģētikas nolīgumiem ar ārējiem piegādātājiem;

15. uzsver, ka enerģētikas nolīgumos vienmēr ir jāuzsver savstarpības princips un jāievēro kvalitātes standarti un atbilstība tiesiskā regulējuma nosacījumiem; paturot prātā ES kopīgo iekšējo enerģijas tirgu, prasa enerģētikas nolīgumus izskatīt parastajā likumdošanas procedūrā, lai garantētu demokrātiju, pārredzamību un atbilstību ES tiesībām;

16. uzsver, ka ir būtiski panākt, lai dalībvalstis un reģioni nebūtu izolēti no Eiropas gāzes un elektroenerģijas tīkliem;

17. atzīmē, ka pēc dalībvalsts pieprasījuma Komisija kā novērotāja varētu piedalīties sarunās par starpvaldību nolīgumiem;

18. uzsver, ka enerģētiskās drošības uzdevums ir mazināt nenoteiktību, kas rada spriedzi starp valstīm, un samazināt tirgus neefektivitāti, kas neļauj gūt labumu no tirdzniecības; tāpēc uzsver, ka saistībā ar izejvielām un enerģijas starptautiskās tirdzniecības noteikumiem ir jāatbalsta demokrātiskas globālas pārvaldības struktūras, lai mazinātu starptautisko spriedzi un veicinātu tiesisko stabilitāti šajā jomā, kā arī atbalstītu godīga globālā enerģijas tirgus veidošanos, kas nodrošinātu, ka labumu no tirdzniecības gūtu visi šā tirgus dalībnieki, uzsvaru liekot uz iespēju resursbagātām valstīm ES un ārpus tās gūt pienācīgus ieņēmumus, ar ko atbalstīt savas valsts ekonomikas attīstību un nabadzības izskaušanas stratēģijas; uzsver, cik būtiska enerģētikas jomā ir ciešāka sadarbība ar Eiropas kaimiņvalstīm;

19. uzskata, ka ES būtu jāpalīdz vismazāk aizsargātajām valstīm dažādot savus enerģijas avotus un piegādes ceļus, tostarp pārrobežu starpsavienojumus un reversās plūsmas, liekot uzsvaru uz atjaunojamo enerģiju, vietējiem energoavotiem, attiecīgām uzkrāšanas iespējām un energoefektivitātes pasākumiem saistībā ar reģionālajām stratēģijām, tādējādi palīdzot mazināt atkarību no atsevišķiem nestabiliem starptautiskajiem enerģijas tirgiem; uzskata, ka tikpat svarīgi ir izstrādāt jaunas tehnoloģijas enerģijas ražošanai no dažādiem avotiem, lai visā pasaulē palielinātu energoefektivitāti, tādējādi palīdzot novērst enerģētisko nabadzību, un lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību un atbalstītu starptautiskos centienus cīņā pret klimata pārmaiņām;

20. uzsver, ka ES ir jāizmanto iespējas, ko sniedz Vidusjūras austrumdaļas energoresursi, jo īpaši nolūkā izveidot Vidusjūras gāzes mezglu koridorā, kas Vidusjūras dienvidaustrumu reģionu savieno ar Eiropu, tādējādi palielinot ES enerģētisko drošību; uzskata, ka ES ir jāveicina iniciatīvas Vidusjūras austrumu reģiona valstu sadarbībai enerģētikas nozarē, tādējādi sekmējot mieru un iedzīvotāju labklājību;

21. atzīst, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fonds un Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments ir vieni no būtiskākajiem mehānismiem, ar ko ES attīstīt infrastruktūru un piesaistīt privātos ieguldījumus; turklāt norāda, ka, maksimāli izmantojot finanšu instrumentus, tiks nodrošināts nozīmīgs sviras efekts, palielinot publisko finansējumu, un ES tiks piesaistīts globālais investīciju kapitāls;

22. uzsver, ka stratēģiskā infrastruktūra, kas veicina apgādes, avotu un maršrutu dažādošanu, piemēram, uzglabāšanas, importēšanas un transportēšanas iekārtas, kā arī dabasgāzes sašķidrināšanas un regazificēšanas stacijas, var sekmēt labāku apgādi ārkārtas situācijās; atzīmē, ka šos infrastruktūras objektus var atbalstīt ar īpašiem regulatīvajiem pasākumiem un/vai publisko finansējumu, kā to paredz Eiropas energoinfrastruktūras Regula (ES) Nr. 347/2013 un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta Regula (ES) Nr. 1316/2013, un/vai ar ES finanšu instrumentu finansiālo atbalstu, pamatojoties uz Savienības stratēģiskajiem mērķiem;

23. uzskata, ka īpaši svarīgas ir ES privāto un valsts uzņēmumu eksporta iespējas attiecībā uz tīrām, drošām un efektīvām energotehnoloģijām un enerģijas uzkrāšanas tehnoloģijām, jo īpaši ņemot vērā augošo globālo pieprasījumu pēc enerģijas; iesaka palielināt investīcijas jaunu enerģijas tehnoloģiju un enerģijas uzkrāšanas tehnoloģiju pētniecībā, izstrādē un piemērošanā; aicina ievērojami samazināt piemērojamos tarifus tām tehnoloģijām, kas minētas PTO videi nekaitīgu produktu nolīgumā un ES brīvās tirdzniecības nolīgumos;

24. aicina Komisiju nodrošināt pret konkurenci vērstas uzvedības stingrāku uzraudzību un antidempinga pasākumus, lai aizsargātu Eiropas enerģētikas nozari no negodīga importa no trešām valstīm;

25. pauž nožēlu, ka Padomē ir iestrēgušas diskusijas par tirdzniecības aizsardzības instrumentu modernizāciju, lai gan Parlaments pauda apņēmīgu atbalstu stingrākiem pasākumiem pret negodīgu importu no trešām valstīm;

26. aicina Komisiju nodrošināt, lai tās mērķi un darbības enerģētiskās drošības jomā atbilst kopējiem ES politikas mērķiem, jo īpaši attiecībā uz starptautisko mieru un attīstību, un lai valstu integrācija pasaules ekonomikā ietvertu arī to piekļuvi enerģijai;

27. uzskata, ka enerģētisko drošību ES var efektīvi sasniegt ne tikai ar jaunu infrastruktūras objektu un iekārtu finansēšanu, bet arī ar atbalstu tagadējo tehnoloģiju optimizācijai, ar jaunu risinājumu pētniecību un izstrādi un pamudinājumu izmantot atjaunojamos energoresursus un atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas;

28. vēlreiz norāda, ka ir vajadzīgi ievērojami ieguldījumi enerģētikā un enerģētikas infrastruktūrā, jo īpaši atjaunojamos energoresursos un ekotehnoloģijā.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

14.4.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

32

6

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

William (The Earl of) Dartmouth, Maria Arena, Tiziana Beghin, David Borrelli, David Campbell Bannerman, Daniel Caspary, Salvatore Cicu, Marielle de Sarnez, Christofer Fjellner, Eleonora Forenza, Ska Keller, Jude Kirton-Darling, Alexander Graf Lambsdorff, Gabrielius Landsbergis, Jörg Leichtfried, Marine Le Pen, David Martin, Emmanuel Maurel, Emma McClarkin, Anne-Marie Mineur, Alessia Maria Mosca, Franz Obermayr, Artis Pabriks, Franck Proust, Godelieve Quisthoudt-Rowohl, Inmaculada Rodríguez-Piñero Fernández, Tokia Saïfi, Helmut Scholz, Joachim Schuster, Adam Szejnfeld, Iuliu Winkler, Jan Zahradil

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Klaus Buchner, Nicola Danti, Danuta Maria Hübner, Sander Loones, Frédérique Ries, Jarosław Wałęsa


Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinums (30.3.2015)

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai

par Eiropas enerģētiskās drošības stratēģiju

(2014/2153(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Merja Kyllönen

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzskata, ka pašreizējie globālie enerģētikas un klimata uzdevumi prasa, lai Eiropas Savienība veiktu efektīvas, objektīvas un kopīgas darbības starptautiskā līmenī;

2.  uzskata, ka enerģētiskās drošības un klimata pārmaiņu izvirzītajiem uzdevumiem ir jāpieiet ar vienotu stratēģiju, abus uzdevumus risinot vienlaikus; kā būtisku enerģētiskās drošības dimensiju uzsver to, ka apvienotiem pasākumiem nolūkā veicināt energoefektivitāti un atjaunojamo enerģiju un izstrādāt inovatīvas energotehnoloģijas ir izšķiroša nozīme, lai sasniegtu ekoloģiski ilgtspējīgu energoresursu struktūru un nodrošinātu stabilu energoapgādi visā Eiropā par iedzīvotājiem un uzņēmumiem pieņemamām cenām;

3.  tāpēc atzinīgi vērtē apņemšanos ciešāk sadarboties enerģētikas politikas jomā; uzsver, cik būtiski ir visā ES ikvienā enerģētiskās drošības plānā iekļaut ieguldījumus energoefektivitātē un veicināt ieguldījumus vietējos atjaunojamos energoresursos;

4.  uzsver, ka klimata pārmaiņas, nekonkurētspējīgas cenas un ārkārtīgi liela atkarība no neuzticamiem trešo valstu piegādātājiem apdraud Eiropas enerģētikas sistēmas ilgtspējību;

5.  uzskata, ka aizvien lielākā ES atkarība no ievesta fosilā kurināmā, ko piegādā ļoti neuzticami trešo valstu piegādātāji, padara ES vāju un ārkārtīgi apdraud iespēju izveidot uzticamu, efektīvu un konsekventu vienoto Eiropas enerģētikas politiku;

6.  norāda, ka lielāku enerģētisko drošību rentablā veidā var sasniegt, ja dalībvalstis sadarbojas savā starpā; šajā saistībā uzsver, ka Eiropā piegādātāju, avotu un maršrutu dažādošanā nozīmīga loma var būt pienācīgi starpsavienotam un funkcionālam elektroenerģijas un gāzes tirgum;

7.  aicina Komisiju īstenot proaktīvāku pieeju, ar ko nodrošināt dalībvalstu atbilstību Eiropas likumdošanai nolūkā izveidot pārredzamus un labi funkcionējošus enerģijas tirgus;

8.  uzsver, cik būtiski ir saskaņot valstu enerģētikas politiku un stiprināt ES vienoto nostāju enerģētikas ārpolitikas jomā;

9.  norāda, ka lielāka enerģētiskā drošība ir savstarpēji saistīta ar vajadzību virzīties uz efektīvu mazoglekļa ekonomiku; tāpēc pārliecinoši aicina Komisiju ķerties pie vērienīgo 2030. gada mērķu īstenošanas un ieviest visaptverošu ES enerģētikas un klimata stratēģiju, pamatojoties uz mērķi dekarbonizēt ES ekonomiku, un vispirms ņemt vērā Komisijas paziņojumu un Parlamenta 2012. gada 15. marta rezolūciju par par Ceļvedi virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā(1);

10. uzsver būtiskos blakus ieguvumus, kādus klimata, gaisa kvalitātes, sabiedrības veselības un vides jomā nodrošina lielāka enerģētiskā drošība, uzlabojot energoefektivitāti un pārejot uz atjaunojamo enerģiju, tādu kā vēja, saules un ģeotermālā enerģija;

11. uzskata, ka energoefektivitātes tiesību akti un ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS) ir cits citu atbalstoši instrumenti, un prasa strauji īstenot tirgus stabilitātes rezervi, tādējādi signalizējot par oglekļa cenu un veicinot energoefektivitātes uzlabojumus ETS sektorā; aicina Komisiju ETS papildināt ar emisiju daudzuma standartu, kas būtu nepārprotams investēšanas signāls nolūkā izskaust piesārņojošākos enerģijas ražošanas veidus, tādus kā tie, kuru pamatā ir ogles;

12. kategoriski prasa izskaust ES "enerģijas salas", ko sākotnēji plānoja paveikt līdz 2015. gadam; attiecīgi uzskata, ka obligāts priekšnoteikums ikvienas dalībvalsts izolētības izbeigšanai ir enerģētikas starpsavienojumu attīstīšana; uzsver, ka ir jāpaātrina stratēģisko infrastruktūras projektu īstenošana, jo īpaši to projektu, kas izstrādāti dalībvalstu enerģētiskās izolētības izbeigšanai, un norāda, ka ir jāpopularizē atjaunojamo energoresursu izmantošana, atvieglinot to izplatīšanu; šajā saistībā mudina Komisiju par prioritāriem noteikt starpsavienojumu projektiem paredzētos ES finansēšanas instrumentus, kuru mērķis ir pabeigt ES iekšējā enerģijas tirgus izveidi;

13. uzsver, ka virzība uz nepieciešamo būtisko izmaiņu izdarīšanu ES enerģētikas sistēmā notiks tikai tad, ja pasākumi tiks īstenoti sadarbībā ar dalībvalstīm, ņemot vērā to iespējas; aicina Komisiju ierosināt konkrētus pasākumus un rīcības plānus, tostarp tiesību aktus, kas būtu īstenojami gan īstermiņā, gan ilgtermiņā; prasa ES un tās dalībvalstīm veikt būtiskus ieguldījumus enerģētikas pētniecībā un inovācijā, radot ekoloģiski ilgtspējīgas un inovatīvas energotehnoloģijas; uzsver, ka dalībvalstīs ir vajadzīga tāda izglītība, apmācība un apmaiņa ar labāko praksi, kā arī vietējie izmēģinājuma projekti, kas sekmē enerģētisko drošību, uzlabojot vietējo sistēmu izturētspēju;

14. atgādina par savām iepriekšējām nostājām attiecībā uz vērienīgu, valstīm saistošu atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes mērķu izvirzīšanu, kas palīdzētu mazināt ES atkarību no enerģijas importa;

15. uzskata, ka energotaupība un energoefektivitāte ir ātrākais un rentablākais veids, kā risināt tādus jautājumus kā enerģētiskā drošība, ārējā atkarība, augstās cenas, bezdarbs un ekoloģiskās problēmas; uzsver potenciālu, kāds gan energotaupības, gan energoefektivitātes ziņā piemīt atsevišķām nozarēm, jo īpaši tādām kā ēku sektors un transports; norāda uz nozīmi, kāda enerģijas pieprasījuma pārvaldībā ir centralizētai siltumapgādei un dzesēšanai; uzsver to, ka saskaņā ar Starptautisko Enerģētikas aģentūru energoefektivitāte tās zemo izmaksu, pieejamības un ilgtspējības dēļ ir pasaulē rezultatīvākais "energoresurss"; uzsver, ka ES un valstu politikai ir jāveicina ieguldījumi energoefektivitātē un pieprasījumu apmierinošos risinājumos, jo tādējādi tiks panākti nozīmīgi ilgtermiņa ieguvumi Eiropas piegādes pasūtījumu drošībā; tāpēc aicina Komisiju visā ES noteikt skaidrus renovācijas mērķus ēku sektorā, tādējādi radot arī darbvietas un atveseļojot ES ekonomiku;

16. ir pārliecināts, ka aprites ekonomikas un lielākas resursefektivitātes veicināšana var būtiski samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, tādējādi dodot izšķirīgu ieguldījumu klimata un enerģētikas uzdevumu izpildē;

17. aicina Komisiju prioritārā kārtā pieņemt pasākumus, ar kuriem palielināt energoefektivitāti, tādējādi risinot arī zemās konkurētspējas problēmu, ko rada enerģijas augstās cenas;

18. norāda, cik būtiski ir pilnībā īstenot ES tiesisko regulējumu energoefektivitātes jomā, lai līdz 2020. gadam sasniegtu energotaupības 20 % mērķi, turpinātu izstrādāt Energoefektivitātes direktīvu, Ekodizaina direktīvu, Ekomarķējuma direktīvu un Ēku energoefektivitātes direktīvu, kā arī piešķirt papildu ES līdzekļus šajās jomās; aicina Komisiju cieši uzraudzīt minēto direktīvu īstenošanu dalībvalstīs; uzsver, ka šo direktīvu pārskatīšanas ietvaros par prioritāru ir jānosaka enerģētiskā nabadzība un pasākumi jāorientē uz sociālajiem mājokļiem un visneefektīvākajiem īpašumiem, kurus aizņem mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem;

19. atzīst, ka zemāks emisiju daudzums, ko nosaka ar emisiju daudzuma standartu, ir tieši saistīts ar energoefektivitāti un ilgtermiņa ietaupījumiem enerģētikas nozarē;

20. atgādina, ka Energoefektivitātes direktīvā iekļautais pants par energoefektivitātes pienākuma shēmām ir galvenais pasākums, ar ko sasniegt 2020. gadam noteikto energoefektivitātes mērķi; mudina Komisiju šā noteikuma darbības laiku pagarināt arī pēc 2020. gada, vienlaikus atceļot izņēmumus, kuri mazina tā efektivitāti;

21. aicina Komisiju paaugstināt ražojumu energoefektivitātes mērķus, tostarp attiecībā uz jaunajiem ražojumiem gaidāmajā Ekodizaina darba plānā 2015.–2017. gadam, un palielināt ierīču energopatēriņa informācijas shēmu pārredzamību un efektivitāti, lai gan mājsaimniecības, gan uzņēmumi varētu pilnībā izmantot energotaupības ekonomisko potenciālu un sekmēt Eiropas enerģētiskās drošības un ilgtermiņa dekarbonizācijas mērķu sasniegšanu;

22. uzskata, ka enerģētisko drošību palielinās arī skaidri un saistoši klimata un enerģētikas mērķi 2030. gadam, kā arī vērienīgs rīcības plāns un efektīva pārvaldības struktūra, ko īsteno ar Eiropas tiesību aktiem; uzsver, ka ilgtermiņa perspektīvai ir izšķirīga nozīme nolūkā radīt stabilu sistēmu nepieciešamajiem ieguldījumiem Eiropas enerģētikas infrastruktūrā un ka līdz ar to ir svarīgi nekavējoties īstenot klimata un enerģētikas tiesisko regulējumu 2020.–2030. gadam; tāpēc aicina Komisiju pēc iespējas drīz iesniegt visus nepieciešamos priekšlikumus, pamatojoties uz parasto likumdošanas procedūru;

23. atkārtoti norāda, ka pētniecība un inovācija ir priekšnoteikumi ekoloģiski ilgtspējīgu un inovatīvu energotehnoloģiju izstrādei un būtiski faktori, ar kuriem jau pieejamās vietējās atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas padarīt lētākas un konkurētspējīgākas; tāpēc mudina ES vairāk atbalstīt pētniecību, izstrādi un inovāciju;

24. uzsver, ka uz skaidru politisko virzību balstīta regulatīvā noteiktība ir būtiska nolūkā nodrošināt ES iedzīvotājus un uzņēmumus ar drošu, ilgtspējīgu un cenu ziņā pieejamu enerģiju; šajā saistībā atgādina, ka Parlaments prasīja noteikt saistošu līdz 2030. gadam īstenojamu ES mērķi samazināt iekšzemes siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 40 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni, saistošu līdz 2030. gadam īstenojamu ES mērķi par 40 % uzlabot energoefektivitāti un saistošu līdz 2030. gadam īstenojamu ES mērķi no atjaunojamiem energoresursiem saražot vismaz 30 % no kopējā galīgā energopatēriņa;

25. aicina Komisiju paātrināt mazoglekļa tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu un nostiprināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu, lai padziļinātu energoapgādes dažādošanu un samazinātu kurināmā importu;

26. aicina Komisiju izstrādāt progresīvu atjaunojamo energoresursu atbalsta shēmu, kas nodrošinās starptautisko konkurētspēju, un iesniegt priekšlikumus, ar kuriem paredz, ka līdz 2030. gadam ES atjaunojamās enerģijas īpatsvars būs vismaz 30 % un iekārtās jau izmantojamais atjaunojamās enerģijas īpatsvara pieaugums tiks saglabāts pašreizējā līmenī, vienlaikus atzīstot, ka dalībvalstīm ir atšķirīgas spējas radīt un izmantot šos resursus;

27. atzinīgi vērtē Komisijas nostāju, ka atjaunojamā enerģija kopā ar energoefektivitāti un energoinfrastruktūru nešaubīgi ir pareizā izvēle, kā tas apstiprināts "Enerģētikas ceļvedī 2050", ko atbalstījis Parlaments, un uzsver, cik būtiski ir attīstīt viedākus energotīklus un rast jaunus, elastīgus, decentralizētus un mikrolīmeņa enerģijas ražošanas un uzglabāšanas risinājumus; šajā ziņā atzīst, ka dabasgāzes izmantošana enerģijas ražošanas, apkures un transporta nozarē varētu sekmēt efektīvu pāreju uz pilnībā dekarbonizētu ES energoresursu struktūru;

28. norāda, ka ES patlaban ieņem vadošo pozīciju pasaulē atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju ziņā un ka šajā nozarē jau ir izveidots apmēram pusmiljons darbvietu; tā kā lielāks atjaunojamo energoresursu īpatsvars sekmēs ilgtermiņa izaugsmi un lielāku enerģētisko drošību;

29. atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos ar pamatprogrammas "Apvārsnis 2020" starpniecību ieguldīt enerģētikas pētniecībā un inovācijā;

30. norāda, ka hidroenerģija ir nozīmīgs vietējais un atjaunojamais energoresurss, kam Eiropā arī turpmāk būs izšķiroša nozīme elektroenerģijas ražošanā un uzglabāšanā;

31. atzīmē, ka ilgtspējīga lauksaimniecība un mežsaimniecība ir nozīmīgi instrumenti, ar kuriem sekmēt enerģijas ražošanu no biomasas un nodrošināt energoefektivitāti;

32. aicina Komisiju atzīt oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģiju vērtību, kam var būt liela nozīme kā daļai no risinājumu kopuma, ar ko Eiropā samazināt oglekļa emisijas;

33. aicina Komisiju stimulēt un finansēt pāreju uz atjaunojamo energoresursu tehnoloģijām un saglabāt finansējumu oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijām ar tādu inovācijas fondu atbalstu kā NER300 un NER400;

34. atzīmē, ka ir būtiski, lai ieguldījumi enerģijas pārvadē atbilstu ieguldījumiem, kas veikti atjaunojamos un citos enerģijas resursos; uzsver — lai sekmīgi pārietu uz ilgtspējīgu mazoglekļa ekonomiku, ir vajadzīgi papildu starpsavienojumi, kas sekmēs pārrobežu tirdzniecību un palielinās ES bilancspēju, tādējādi panākot atjaunojamo energoresursu rentablāku integrāciju;

35. uzsver, ka starpsavienojumu paplašināšana un modernizācija Dienvideiropas valstīs varētu veicināt atjaunojamo energoresursu padziļinātu ieviešanu un reģiona enerģētisko drošību, kā arī paātrināt reģiona enerģijas tirgus integrāciju pārējā ES un uzlabot energoapgādes drošību;

36. uzskata, ka enerģētikas ziņā izolētu ģeogrāfisko reģionu pastāvēšana nepārprotami ir pretrunā ES enerģētiskās drošības mērķim; šajā ziņā uzsver, ka ir jānosaka saistoši un laikā ierobežoti minimālās pārrobežu starpsavienojumu jaudas mērķi; mudina Komisiju ieviest atbilstīgus uzraudzības pasākumus, ar kuriem nodrošināt šo mērķu sasniegšanu noteiktā termiņā;

37. uzsver, ka saistībā ar enerģētiskās drošības panākšanu ir jānodrošina augsta līmeņa vides aizsardzība; šajā saistībā atgādina par vides, klimata un veselības apdraudējumiem un ietekmi, kas saistīti ar netradicionālo kurināmā veidu iegūšanu;

38. aicina Komisiju un dalībvalstis pārstrādāt subsīdiju mehānismus, lai sekmētu enerģijas tirgus integrāciju un atceltu visas videi kaitīgās subsīdijas, jo īpaši tās, kuras piešķir fosilajam kurināmajam, un, inter alia pamatojoties uz ES mērogā apstiprinātiem saistošiem atjaunojamās enerģijas īpatsvara mērķiem, pilnībā izmantot fondus ilgtspējīgu atjaunojamo energoresursu finansēšanai, kas pagaidām izmaksu ziņā vēl nespēj konkurēt ar tradicionālajiem energoresursiem;

39. atkārtoti norāda, ka nekavējoties ir jāveic pasākumi transporta nozarē gan attiecībā uz efektivitātes uzlabojumiem, gan dekarbonizāciju, lai samazinātu nozares atkarību no importa un kopējo ietekmi uz klimatu; prasa ieviest efektīvus pasākumus, kas būtu daļa no visaptverošas un ilgtspējīgas pieejas nolūkā veicināt emisiju samazināšanu, energoefektivitāti, alternatīvo degvielu veidu izstrādi un transporta nozares elektrifikāciju;

40. uzskata, ka kravas transportlīdzekļos un kuģniecības nozarē būtu jāmudina izmantot sašķidrinātu dabasgāzi, kas būtu tīrāks pārejas perioda kurināmā veids;

41. uzskata, ka mājokļu sektorā par prioritāti ir jānosaka kapitālais remonts nolūkā uzlabot energoefektivitāti un panākt, ka ēku uzturēšana nerada nekādas emisijas.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

26.3.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

57

10

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marco Affronte, Margrete Auken, Zoltán Balczó, Catherine Bearder, Ivo Belet, Simona Bonafè, Biljana Borzan, Nessa Childers, Alberto Cirio, Birgit Collin-Langen, Miriam Dalli, Seb Dance, Angélique Delahaye, Ian Duncan, Stefan Eck, Bas Eickhout, Eleonora Evi, José Inácio Faria, Karl-Heinz Florenz, Iratxe García Pérez, Elisabetta Gardini, Jens Gieseke, Sylvie Goddyn, Matthias Groote, Andrzej Grzyb, Jytte Guteland, György Hölvényi, Anneli Jäätteenmäki, Jean-François Jalkh, Benedek Jávor, Karin Kadenbach, Kateřina Konečná, Giovanni La Via, Peter Liese, Norbert Lins, Valentinas Mazuronis, Susanne Melior, Massimo Paolucci, Gilles Pargneaux, Piernicola Pedicini, Bolesław G. Piecha, Pavel Poc, Annie Schreijer-Pierik, Renate Sommer, Dubravka Šuica, Tibor Szanyi, Nils Torvalds, Glenis Willmott, Jadwiga Wiśniewska, Damiano Zoffoli

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Nicola Caputo, Herbert Dorfmann, Linnéa Engström, Luke Ming Flanagan, Jan Huitema, Karol Karski, Elisabeth Köstinger, Merja Kyllönen, Anne-Marie Mineur, Alessandra Mussolini, James Nicholson, Marit Paulsen, Bart Staes, Theodor Dumitru Stolojan, Tom Vandenkendelaere

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marie-Christine Boutonnet, Anthea McIntyre, Emilian Pavel

(1)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0086.


Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinums (18.3.2015)

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai

par Eiropas enerģētiskās drošības stratēģiju

(2014/2153(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Filiz Hyusmenova

IEROSINĀJUMI

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver, kas ES nevar atļauties iekšējā enerģijas tirgus ilgstošu sadrumstalotību; tāpēc prasa pilnībā īstenot pašreizējos reglamentējošos noteikumus (trešo enerģētikas paketi), nodrošināt pietiekamus enerģētikas starpsavienojumus starp dalībvalstīm un modernizēt tīklus; turklāt uzskata, ka par ES enerģētiskās drošības stratēģijas galveno mērķi ir jānosaka tas, lai neviena dalībvalsts, nedz arī ES kopumā nebūtu neadekvāti neaizsargāta pret vienīgā enerģijas piegādātāja radītiem apgādes pārrāvumiem; uzsver, ka enerģētiskās drošības politika ietver dažādus elementus, proti, lielāku gatavību energoapgādes pārrāvumiem, sadarbību un koordināciju attiecībās ar trešām valstīm un jaunu infrastruktūru, kas ir tikpat nozīmīgi kā centieni attīstīt atjaunojamos energoresursus, īstenot energoefektivitātes pasākumus un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un kas ir izstrādāti atbilstoši šiem centieniem;

2.  uzsver labvēlīgo ietekmi, kāda tirgus integrācijai ir bijusi uz vairumtirdzniecības un līdz ar to arī uz mazumtirdzniecības cenām elektroenerģijas nozarē, nodrošinot lētākas elektroenerģijas pieejamību iedzīvotājiem, un atgādina, ka neto izteiksmē iespējamie ekonomiskie ieguvumi, kādus varētu sniegt iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšana, ir EUR 16–40 miljardi gadā;

3.  uzskata, ka ES enerģētikas politikā ir jārisina jautājums par nekonkurētspējīgām enerģijas cenām, kas ir līdzradījušas ekonomikas krīzi un vājinājušas Eiropas rūpniecības konkurētspēju un kas ietekmē mūsu iedzīvotāju vispārējo enerģētisko drošību;

4.  uzsver, cik būtiski ir, ka dalībvalstis piešķir pietiekamus līdzekļus produktu energoefektivitātes uzraudzībai tirgū, lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus nozarē, vienlaikus sniedzot patērētājiem visnoderīgāko informāciju un pareizos instrumentus, kas viņiem ir vajadzīgi informētas izvēles izdarīšanai un kas ļauj uzzināt, cik daudz enerģijas viņi izmanto, un līdz ar to ļauj samazināt savu enerģijas patēriņu;

5.  norāda, ka saskaņā ar jaunāko Patēriņa tirgu rezultātu pārskata izdevumu elektroenerģijas tirgus ir viens no četriem vissliktāk funkcionējošajiem tirgiem; uzsver, cik svarīgi ir rīkoties, lai uzlabotu informācijas sniegšanu patērētājiem par enerģijas cenu sadalījumu un par energoefektivitātes pasākumiem, kas ļautu tiem aktīvi iesaistīties sava enerģijas patēriņa regulēšanā, ietverot iespēju viegli mainīt savu piegādātāju;

6.  atgādina par savām iepriekšējām nostājām attiecībā uz vērienīgu energoefektivitātes mērķu noteikšanu un par to, cik svarīgi ir paātrināt šo mērķu sasniegšanai izvirzīto pasākumu īstenošanu; uzsver, ka ārkārtīgi svarīgi ir Eiropas mēroga energoefektivitātes pasākumi, kas ļautu garantēt ES enerģētisko neatkarību, vienlaikus nodrošinot ilgtspējīgu izaugsmi, attīstot apmācību, radot darbvietas un sekmējot uzņēmumu un jo īpaši MVU ekonomisko labklājību, un šajā sakarībā atzinīgi vērtē priekšlikumu par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda izveidi; šajā ziņā prasa investēt energoefektivitātē, jo īpaši saistībā ar ēkām;

7.  uzsver, ka no ES un valstu līmenī pieņemtiem energoefektivitātes pasākumiem labumu varētu gūt nozīmīgas nozares; aicina dalībvalstis un Komisiju veicināt efektīvu enerģijas izmantojumu un pilnībā izmantot iespējas, ko sniedz publiskā iepirkuma direktīvas, lai veicinātu izvērtēšanu, pamatojoties uz inovācijas un vides kritērijiem, ar mērķi energoefektīvas ēkas un produktus padarīt par normu; uzsver, cik būtiski ir sniegt patērētājiem precīzu un vienkāršu informāciju par šādu produktu energoefektivitāti; uzskata, ka papildu ieguvumus energoefektivitātes politikā var radīt, uzlabojot un sīkāk izstrādājot tiesību aktus par energoefektivitātes marķēšanu un ekodizainu;

8.  uzsver pievienoto vērtību, kāda ir IKT integrācijai energosistēmā nolūkā maksimāli palielināt energoefektivitāti, ierobežot enerģijas pieprasījumu, pazemināt cenas patērētājiem un sniegt viņiem instrumentus, ar ko labāk pārvaldīt savu enerģijas patēriņu; prasa ES un tās dalībvalstīm īstenot ilgtermiņa kampaņas, ar kurām palielinātu sabiedrības izpratni par dažādiem veidiem, kā samazināt savu enerģijas patēriņu; uzsver vērienīgu energoefektivitātes politisko pamatnostādņu nozīmi dzīvojamo ēku sektorā, lai paātrinātu ēku renovācijas tempu un uzlabotu centralizētās siltumapgādes sistēmas;

9.  atgādina, ka ir jānostiprina ES sagatavotība un spēja efektīvi reaģēt uz iespējamu gāzes piegādes krīzi; uzsver, cik būtiskas ir Komisijas 2015. gada 15. janvārī sāktās apspriedes ar mērķi noteikt jomas, kurās ir jāuzlabo spēkā esošie ES noteikumi, lai garantētu gāzapgādes drošību; atzīmē, ka enerģētiskās drošības jomā ir nepieciešama labāka un ciešāka sadarbība un koordinācija starp ES dalībvalstīm;

10. uzsver, ka atjaunojamo energoresursu attīstīšana atstātu labvēlīgu ietekmi uz vidi un ekonomiku, vienlaikus nodrošinot arī ES enerģētisko neatkarību; uzsver, ka pilnībā ir jāizmanto atjaunojamo energoresursu potenciāls, inter alia siltumapgādes un dzesēšanas nozarē, un jāattīsta viedtīkli un jauni enerģijas uzglabāšanas risinājumi; uzsver — tā kā tehnoloģija ir nozīmīgs elements enerģijas pieprasījuma samazināšanā, ir ļoti svarīgi atbalstīt inovatīvus projektus, kas orientēti uz atjaunojamo un tīro enerģiju; prasa nodrošināt finansējumu drošai, tīrai un efektīvai enerģijai, kā tas norādīts Regulas (ES) Nr. 1291/2013 II pielikumā, jo tas ļaus ES kļūt par pasaules līderi atjaunojamās un tīrās enerģijas jomā; aicina dalībvalstis un Komisiju garantēt regulatīvo stabilitāti atjaunojamo energoresursu jomā un nodrošināt, ka tiek aizsargāti saskaņā ar ES enerģētikas mērķiem veiktie ieguldījumi, panākot līdzvērtīgus konkurences apstākļus Eiropas mērogā;

11. prasa lielāku uzmanību pievērst energopakalpojumu tirgum, kas pašlaik veidojas (tostarp energoefektivitātes līgumiem un energopakalpojumu nolīgumiem); uzsver, cik būtiski ir izstrādāt standartus katram energoefektivitātes ieguldījumu procesa elementam; prasa investēt energoefektivitātē, jo īpaši saistībā ar ēkām; uzsver, ka no ES un valstu līmenī pieņemtiem energoefektivitātes pasākumiem labumu varētu gūt nozīmīgas nozares, piemēram, tūrisms; uzsver, ka koordinēta un vērienīga energoefektivitātes politika un pasākumi dzīvojamo ēku sektorā ir stabils, stratēģisks un ilgtermiņa risinājums, ar ko novērst enerģētisko nabadzību;

12. atgādina dalībvalstīm par nesen izstrādāto Eiropas enerģētiskās drošības stratēģiju un šajā saistībā aicina dalībvalstis palielināt regulatīvo un valsts finansiālo atbalstu, lai paātrinātu ēku renovācijas tempu un centralizēto siltumapgādes sistēmu uzlabošanu un/vai ieviešanu;

13. aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionus piešķirt līdzekļus oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģiju attīstībai;

14. mudina Komisiju un Energoregulatoru sadarbības aģentūru (ACER) lielāku uzmanību pievērst tam, lai novērstu pārvades ierobežojumu problēmu uz valstu robežām; atzīmē, ka būtu iespējams ietaupīt summu, kas līdzvērtīga EUR 15 miljardiem gadā (10 % no gāzes vairumtirdzniecības cenas), ja tiktu novērstas pašreizējās tirgus nepilnības, kas pieļauj konkurenci kropļojošas cenu atšķirības starp ES dalībvalstīm; uzskata, ka ir nepieciešama aktīvāka ACER darbība, lai labi funkcionētu iekšējais enerģijas tirgus, jo šajā nolūkā ir gan būtiski jāattīsta infrastruktūra un starpsavienojumi, kas nodrošina pārrobežu tirdzniecību, gan stingri jāievēro spēkā esošie noteikumi par jaudas sadali; prasa censties vairāk, lai uzlabotu pārrobežu starpsavienojumus un attīstītu viedtīklus; pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis joprojām ir enerģētikas ziņā izolēta teritorija, jo trūkst enerģijas infrastruktūras starpsavienojumu ar pārējo ES, un ka atsevišķos ES reģionos arvien lielākus periodiski saražotus atjaunojamo energoresursu apjomus nevar nogādāt patērētājiem nepietiekamas infrastruktūras dēļ;

15. uzsver, ka regulētas enerģijas cenas kaitē konkurencei un ieguldījumiem un ka to atcelšana ir priekšnosacījums labai enerģijas tirgus funkcionēšanai;

16. mudina Komisiju īstenot pasākumus (kā tas izklāstīts trešajā enerģētikas paketē), kuru mērķis ir nodrošināt, ka cilvēki var īstenot tiesības izvēlēties enerģijas piegādātāju; uzsver, ka šo tiesību īstenošana ir ne tikai ļoti būtiska patērētājiem, bet arī vēl vairāk stimulē enerģijas vairumtirdzniecības tirgus;

17. uzskata, ka uzlabotai un spēcīgākai emisijas kvotu tirdzniecības sistēmai ir jānodrošina ieguldījumi, kas vajadzīgi ES enerģētikas un klimata ilgtermiņa mērķu sasniegšanai; uzsver, ka pasākumiem, kuru mērķis ir nostiprināt emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, ir jāsaglabā energoietilpīgo nozaru konkurētspēja, lai nepieļautu uzņēmējdarbības pārvietošanu, darbvietu likvidēšanu un intelektuālā darbaspēka emigrāciju no Eiropas Savienības.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

17.3.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

32

5

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Dita Charanzová, Carlos Coelho, Sergio Gaetano Cofferati, Lara Comi, Anna Maria Corazza Bildt, Daniel Dalton, Dennis de Jong, Pascal Durand, Vicky Ford, Ildikó Gáll-Pelcz, Antanas Guoga, Robert Jarosław Iwaszkiewicz, Liisa Jaakonsaari, Antonio López-Istúriz White, Jiří Maštálka, Eva Paunova, Jiří Pospíšil, Virginie Rozière, Christel Schaldemose, Olga Sehnalová, Mylène Troszczynski, Anneleen Van Bossuyt, Marco Zullo

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Lucy Anderson, Jussi Halla-aho, Kaja Kallas, Emma McClarkin, Jens Nilsson, Julia Reda, Adam Szejnfeld, Lambert van Nistelrooij, Josef Weidenholzer, Kerstin Westphal

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Andrea Bocskor, Roger Helmer, György Hölvényi, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Emilian Pavel


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

7.5.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

42

13

4

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Bendt Bendtsen, David Borrelli, Gianluca Buonanno, Reinhard Bütikofer, Jerzy Buzek, Soledad Cabezón Ruiz, Philippe De Backer, Christian Ehler, Adam Gierek, Hans-Olaf Henkel, Kaja Kallas, Barbara Kappel, Krišjānis Kariņš, Seán Kelly, Jeppe Kofod, Janusz Lewandowski, Ernest Maragall, Edouard Martin, Angelika Mlinar, Nadine Morano, Angelika Niebler, Morten Helveg Petersen, Miroslav Poche, Miloslav Ransdorf, Herbert Reul, Paul Rübig, Algirdas Saudargas, Jean-Luc Schaffhauser, Neoklis Sylikiotis, Dario Tamburrano, Evžen Tošenovský, Claude Turmes, Vladimir Urutchev, Adina-Ioana Vălean, Kathleen Van Brempt, Henna Virkkunen, Martina Werner, Hermann Winkler, Anna Záborská, Flavio Zanonato

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Miriam Dalli, Cornelia Ernst, Eugen Freund, Francesc Gambús, Benedek Jávor, Olle Ludvigsson, Svetoslav Hristov Malinov, Vladimír Maňka, Marian-Jean Marinescu, Luděk Niedermayer, Piernicola Pedicini, Inmaculada Rodríguez-Piñero Fernández, Sofia Sakorafa, Paul Tang, Indrek Tarand, Cora van Nieuwenhuizen

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniela Aiuto, Fernando Maura Barandiarán, Claudia Tapardel

Juridisks paziņojums - Privātuma politika