Procedūra : 2014/2253(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0242/2015

Iesniegtie teksti :

A8-0242/2015

Debates :

PV 10/09/2015 - 3
CRE 10/09/2015 - 3

Balsojumi :

PV 10/09/2015 - 8.9
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2015)0322

ZIŅOJUMS     
PDF 268kWORD 220k
23.7.2015
PE 554.915v02-00 A8-0242/2015

par 30. un 31. ikgadējo pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2012. un 2013. gads)

(2014/2253(INI))

Juridiskā komiteja

Referents: Kostas Chrysogonos

KĻŪDAS LABOJUMS/ PAPILDINĀJUMS
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
  Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS
  Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejaS ATZINUMS
  Konstitucionālo jautājumu komitejaS ATZINUMS
  Lūgumrakstu komitejaS ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par 30. un 31. ikgadējo pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2012. un 2013. gads)

(2014/2253(INI))

Eiropas Parlaments,

–       ņemot vērā 30. pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2012. gads) (COM(2013)0726),

–       ņemot vērā 31. pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2013. gads) (COM(2014)0612),

–       ņemot vērā Komisijas ziņojumu „EU Pilot novērtējuma ziņojums” (COM(2010)0070),

–       ņemot vērā Komisijas ziņojumu „Otrais EU Pilot novērtējuma ziņojums” (COM(2011)0930),

–       ņemot vērā Komisijas 2002. gada 20. marta paziņojumu par attiecībām ar sūdzības iesniedzējiem par Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem (COM(2002)0141),

–       ņemot vērā Komisijas 2012. gada 2. aprīļa paziņojumu „Atjaunināts paziņojums par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Savienības tiesību piemērošanu” (COM(2012)0154),

–       ņemot vērā Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām(1),

–       ņemot vērā 2015. gada 4. februāra rezolūciju par 29. pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2011. gads)(2),

–       ņemot vērā pētījumu „The impact of the crisis on fundamental rights across Member States of the EU - Comparative analysis”(3),

–       ņemot vērā regulējuma uzlabošanas paketi, ko Komisija pieņēma 2015. gada 19. maijā,

–       ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un 132. panta 2. punktu,

–       ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Konstitucionālo jautājumu komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0242/2015),

A.     tā kā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 17. pantā noteiktā Komisijas galvenā funkcija ir būt Līgumu sargātājai;

B.     tā kā saskaņā ar LES 6. panta 1. punktu Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (ESPH) ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem un tā attiecas uz Savienības un dalībvalstu iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām tad, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus (ESPH 51. panta 1. punkts);

C.     tā kā saskaņā ar LESD 258. panta 1. un 2. punktu, ja Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu Līgumos paredzētu pienākumu, tā sniedz argumentētu atzinumu attiecīgajai dalībvalstij un, ja attiecīgā dalībvalsts Komisijas noteiktajā termiņā neizpilda šā atzinuma prasības, Komisija var vērsties Tiesā;

D.     tā kā Pamatnolīgums par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām paredz informācijas apmaiņu par visām pārkāpuma procedūrām, kuru pamatā ir oficiālas paziņojuma vēstules, bet neattiecas uz neoficiālo EU Pilot procedūru, ko izmanto pirms oficiālās pārkāpuma procedūras;

E.     tā kā ESPH 41. pantā tiesības uz labu pārvaldību ir definētas kā ikvienas personas tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu iestādēs un LESD 298. pantā noteikts, ka, veicot uzdevumus, Savienības iestādes un struktūras saņem atvērtas, efektīvas un neatkarīgas Eiropas administrācijas atbalstu;

F.     tā kā ESPH 51. pants paredz, ka dalībvalstīm ir pienākums ievērot hartu tikai situācijās, kad tās īsteno ES tiesību aktus, bet šādu ierobežojumu nenosaka saistībām, kas no hartas izriet ES iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām;

G.     tā kā nesenās finanšu krīzes apstākļos dalībvalstīm ir nācies pieņemt pasākumus, kas neatbilst ES primārajiem tiesību aktiem, it īpaši noteikumiem par sociālo un ekonomisko tiesību aizsardzību,

1.      norāda, ka saskaņā ar 2011. gada 27. oktobra Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem Komisija abiem likumdevējiem ir ziņojusi par šīs deklarācijas īstenošanu;

2.      atzinīgi vērtē Komisijas 30. un 31. gada pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanu un norāda, ka saskaņā ar šiem pārskatiem četras jomas, kurās 2012. gadā transponēšanas pienākuma neizpildes procedūras pret dalībvalstīm sāktas visvairāk, bija transports, veselības un patērētāju aizsardzība, vides aizsardzība un jautājumi, kas saistīti ar iekšējo tirgu un pakalpojumiem, savukārt 2013. gadā problemātiskākās jomas bija vide, veselības un patērētāju aizsardzība, iekšējais tirgus un pakalpojumi, kā arī transports; taču atgādina, ka šis ex post novērtējums neaizstāj Komisijas pienākumu efektīvi un savlaicīgi uzraudzīt ES tiesību aktu piemērošanu un īstenošanu, un norāda, ka Parlaments tiesību aktu īstenošanas pārskatīšanā varētu palīdzēt, uzraugot Komisijas darbību;

3.      norāda, ka Eiropas Savienībā, kuras pamatā ir tiesiskuma princips un tiesību normu noteiktība un paredzamība, Eiropas Savienības iedzīvotājiem ir jābūt pirmajiem, kuriem saprotamā, pieejamā, pārredzamā un savlaicīgā veidā tiek darīts zināms (ar interneta un citu līdzekļu starpniecību), vai ir pieņemti valsts akti, kuros ir transponētas Eiropas Savienības tiesības, un kuri akti tie ir un kuras ir valsts iestādes, kas atbild par pareizu to īstenošanu;

4.      norāda, ka iedzīvotāji un uzņēmumi rēķinās ar vienkāršu, paredzamu un uzticamu regulējumu;

5.      mudina Komisiju, izstrādājot un novērtējot tiesību aktus, labāk ņemt vērā slogu, ko tie var radīt MVU;

6.      aicina Komisiju un dalībvalstis koordinēt savus centienus likumdošanas procesa agrākā posmā, lai nodrošinātu to, ka galaiznākumu var īstenot efektīvāk;

7.      norāda, ka ES tiesību nokavētas transponēšanas, nepareizas transponēšanas un sliktas piemērošanas dēļ dalībvalstu situācija var atšķirties un kropļot vienlīdzīgus apstākļus visā ES;

8.      aicina Komisiju pret visām dalībvalstīm izturēties vienlīdzīgi neatkarīgi no to lieluma vai laika, kad tās iestājušās ES;

9.      norāda, ka ES tiesību aktu transponēšana un īstenošana dalībvalstīs joprojām atšķiras, kas kopā ar valodas problēmām, pārmērīgu birokrātiju un zināšanu trūkumu ir radījis no iedzīvotājiem atsvešinātu Savienību; norāda, ka iedzīvotāji, kas vēlas dzīvot, strādāt vai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, ikdienā saskaras ar nemitīgiem sarežģījumiem, ko izraisa atšķirīga ES tiesību aktu īstenošana dalībvalstu tiesību sistēmās;

10.    atgādina, ka saskaņā ar LES 17. pantu Komisijai ir jānodrošina, ka tiek piemērotas Savienības tiesības, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību harta (LES 6. panta 1. punkts), kuras noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām un uz dalībvalstīm, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus (ESPH 51. panta 1. punkts); atgādina, ka Komisija ir pilnvarota ES tiesību aktu izpildes nodrošināšanas nolūkā sākt pienākumu neizpildes procedūras saskaņā ar LESD 258.–260. pantu; taču aicina Komisiju atvieglot Parlamenta darbu likumdevēja statusā, sniedzot tam adekvātu informāciju un paliekot tam atbildīgai;

11.    norāda, ka kopumā 731 pienākumu neizpildes lieta tika izbeigta tāpēc, ka attiecīgā dalībvalsts pierādīja atbilstību ES tiesību aktiem; norāda, ka Tiesa 2013. gadā pieņēma 52 spriedumus saskaņā ar LESD 258. pantu, no kuriem 31 spriedumu (59,6 %) pasludināja pret dalībvalstīm; lai šo statistiku skatītu plašākā kontekstā, atgādina, ka līdz šim 3274 (87,3 %) no Tiesas pieņemtajiem spriedumiem pienākumu neizpildes lietās ir bijuši par labu Komisijai; lūdz Komisiju īpašu uzmanību pievērst visu šo spriedumu faktiskajai izpildei;

12.    atzinīgi vērtē to, ka, sagatavojot dalībvalstīm adresētus jaunus ES tiesību aktus, Komisija arvien vairāk izmanto īstenošanas plānus, jo līdz ar to palielinās savlaicīgas un pareizas īstenošanas izredzes, tiek novērstas transponēšanas un piemērošanas problēmas un tādējādi arī tiek ietekmēts attiecīgo iesniegto lūgumrakstu skaits;

13.    atkārtoti uzsver to, ka Komisijai ir jākoncentrējas uz problēmu efektīvu risināšanu, efektīvu pārvaldību un preventīviem pasākumiem, tomēr ierosina, ka Komisijai papildus oficiālajām pienākumu neizpildes procedūrām vajadzētu apsvērt arī jaunus veidus, kā uzlabot ES tiesību aktu transponēšanu un izpildi;

14.    uzskata, ka ES tiesību akti katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jātransponē pienācīgi un ātri; mudina dalībvalstu iestādes izvairīties no pārmērīgas reglamentēšanas prakses, jo tā bieži rada ievērojamas īstenošanas procesa atšķirības dalībvalstīs un tas, savukārt, pavājina Savienības tiesību ievērošanu, jo iedzīvotāji uzzina par nozīmīgām Eiropas Savienībā pastāvošām atšķirībām; norāda uz vajadzību Eiropas Parlamenta deputātiem sadarboties vēl ciešāk ar nacionālo un reģionālo parlamentu Eiropas lietu komitejām; ar atzinību uzteic Lisabonas līgumā ieviesto jauninājumu, saskaņā ar kuru Tiesa pēc Komisijas pieprasījuma varēs noteikt sodu dalībvalstīm par nokavētu transponēšanu, negaidot otro spriedumu; mudina ES iestādes (Padomi, Komisiju, ECB), nosakot sekundāro tiesību noteikumus vai pieņemot politiku par ekonomikas un sociāliem jautājumiem, kas ietekmē cilvēktiesības un kopējās intereses, ievērot ES primāros tiesību aktus (Līgumus un Pamattiesību hartu);

15.    norāda, ka Komisija lieto terminu „pārmērīga reglamentēšana”, kas attiecas uz pienākumiem, kuri pārsniedz ES prasības, proti, pārmērīgu valsts, reģionālā un vietējā līmenī uzkrājušos normu, pamatnostādņu un procedūru apjomu, kas traucē sasniegt nospraustos politikas mērķus; aicina Komisiju šo terminu skaidri definēt; uzsver, ka ar šādu definīciju ir jādara skaidri zināms tas, ka dalībvalstīm ir tiesības noteikt stingrākus standartus, ja tas nepieciešams, vienlaikus ņemot vērā, ka labāka saskaņošana ES vides tiesību īstenošanā ir svarīga no iekšējā tirgus darbības viedokļa;

16.    norāda, ka novēlotas transponēšanas lietu skaita samazināšanās 2012. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pamatā izskaidrojama ar to, ka 2012. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem bija mazāk transponējamu direktīvu; taču atzīst, ka statistikas dati par 2013. gadu liecina par īstu novēlotas transponēšanas lietu skaita samazināšanos un gada beigās šāda veida pārkāpumu skaits bija zemākais pēdējos piecos gados, un to varētu uzskatīt par pozitīvu iznākumu LESD 260. panta 3. punktā ieviestajai paātrinātajai soda procedūrai netransponēšanas lietās;

17.    norāda, ka novēlotas transponēšanas lietu skaita samazināšanos 2013., 2012. gadā un pēdējos piecos gados var izskaidrot ar EU Pilot un citu mehānismu (tostarp SOLVIT 2) izmantojumu un ar paātrinātās soda procedūras netransponēšanas lietās ieviešanu LESD 260. panta 3. punktā; uzsver, ka savlaicīgai direktīvu transponēšanai arī turpmāk vajadzētu būt svarīgai Komisijas prioritātei un ka jāpanāk transponēšanas termiņu ievērošana;

18.    norāda, ka jaunu EU Pilot lietu skaita pieaugums, it īpaši vides, nodokļu, tieslietu un muitas jomā, izskatītajā periodā, kā arī vēl nepabeigtu pārkāpuma lietu skaita samazināšanās liecina par pozitīvu ES tiesību aktu īstenošanas tendenci dalībvalstīs un par to, ka EU Pilot ir izrādījies efektīvs līdzeklis potenciālu pienākumu neizpildes gadījumu agrīnai atrisināšanai; taču uzskata, ka vairāk darba būtu jāiegulda ES tiesību aktu izpildes panākšanā, lai nostiprinātu tās pārredzamību un sūdzību iesniedzēju un ieinteresēto personu īstenoto uzraudzību, un pauž nožēlu par to, ka Parlamentam joprojām nav pienācīgas piekļuves informācijai par EU Pilot procedūru un izskatāmajām lietām, lai gan Parlaments šādu informāciju ir vairākkārt pieprasījis; norāda, ka ir nepieciešams nostiprināt EU Pilot juridisko statusu un leģitimitāti, un uzskata, ka to var panākt ar lielāku pārredzamību un sūdzību iesniedzēju un Eiropas Parlamenta plašāku līdzdalību;

19.    tādēļ atkārtoti aicina Komisiju ierosināt saistošus noteikumus regulas veidā atbilstīgi jaunajam tiesiskajam pamatam, proti, LESD 298. pantam, lai nodrošinātu Pamattiesību hartas 41. pantā paredzēto pilsoņu tiesību uz labu pārvaldību pilnīgu ievērošanu;

20.    atzīst, ka par ES tiesību aktu pareizu īstenošanu un piemērošanu pamatā atbild dalībvalstis, un uzsver Eiropas iestāžu pienākumu ievērot ES primāros tiesību aktus, kad tās izstrādā sekundāros ES tiesību aktus vai pieņem, īsteno un uzspiež dalībvalstīm sociālu, ekonomisku vai citas jomas politiku, un uzsver arī to, ka minētajām iestādēm ir pienākums ar visiem to rīcībā esošajiem līdzekļiem palīdzēt dalībvalstīm ievērot demokrātiskās un sociālās vērtības un transponēt ES tiesību aktus taupības un ekonomisku ierobežojumu apstākļos; atgādina, ka ES iestādēm ir saistošs subsidiaritātes un dalībvalstu prerogatīvas princips;

21.    pauž bažas par to, ka taupības pasākumi, kas abos pārskatos skatītajā periodā tika uzspiesti ES dalībvalstīm ar pārmērīgām parādsaistībām, pēc tam iekļauti sekundārajos ES tiesību aktos un vēlāk transponēti valstu tiesību aktos, jo īpaši radikālie publiskā sektora izdevumu samazinājumi, ir būtiski samazinājuši dalībvalstu valsts pārvaldes un tiesu sistēmu spējas pildīt pienākumu pareizi īstenot ES tiesību aktus;

22.    uzskata, ka dalībvalstīm, kam piemērotas ekonomikas korekciju programmas, vajadzētu spēt pildīt savu pienākumu ievērot sociālās un ekonomiskās tiesības;

23.    atgādina, ka ES iestādēm — arī tad, kad tās darbojas starptautisko aizdevēju grupu („trijotņu”) sastāvā, — ir jāievēro Līgumi un Eiropas Savienības Pamattiesību harta;

24.    uzsver, ka ES iestādēm ir ārkārtīgi svarīgi ievērot Līgumus; norāda, ka Komisijai ir jāpalīdz dalībvalstīm pareizi īstenot ES tiesību aktus, lai nostiprinātu atbalstu Eiropas Savienībai un uzticēšanos tās leģitimitātei; mudina Komisiju publiskot apsvērumus, ko dalībvalstis paudušas īstenošanas procesā; uzsver, ka ES tiesību aktu piemērošanas uzlabošanas nolūkā svarīgs ir dalībvalstu parlamentu atbalsts tiesību aktu transponēšanā, un tāpēc aicina intensificēt dialogu ar dalībvalstu parlamentiem, arī tad, kad paustas bažas par subsidiaritāti; norāda, ka izšķirīga loma ir ex post novērtējumiem un cik svarīgi ir uzklausīt dalībvalstu parlamentu viedokļus nolūkā risināt ar tiesību aktiem saistītas bažas un sarežģījumus, kas iepriekš var nebūt bijuši acīmredzami;

25.    norāda, ka tiesības iesniegt lūgumrakstu Parlamentam ir viens no Eiropas pilsonības pamatā esošajiem pīlāriem, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 44. pantā un LESD 227. pantā; norāda, ka šīs tiesības rada vajadzīgus, taču ne pietiekamus līdzekļus, ar ko uzlabot sabiedrības dalību ES lēmumu pieņemšanas procesā, un ka tām ir liela nozīme iespējamo nepilnību un pārkāpumu konstatēšanā un novērtēšanā, kurus dalībvalstis pieļauj, īstenojot ES tiesību aktus, un ES informēšanā par tiem; ņemot vērā iepriekš minēto, uzsver Lūgumrakstu komitejas būtisko nozīmi efektīvas saiknes nodrošināšanā starp ES iedzīvotājiem, Parlamentu, Komisiju un dalībvalstu parlamentiem;

26.    atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst, cik lielā mērā sūdzību iesniedzēji palīdz Komisijai konstatēt ES tiesību aktu pārkāpumus;

27.    atgādina, ka Eiropas iestādēm un jo īpaši Komisijai un Padomei pilnībā jāpiemēro un jāievēro ES tiesību akti un judikatūra attiecībā uz pārredzamību un piekļuvi dokumentiem; šajā sakarībā aicina efektīvi piemērot Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem(4) un attiecīgos Eiropas Savienības Tiesas spriedumus;

28.    uzsver, ka ES ir izveidota kā savienība, kuras pamatā ir tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana (LES 2. pants); atkārto, ka ir ārkārtīgi svarīgi rūpīgi uzraudzīt dalībvalstu un ES iestāžu darbību un bezdarbību, un uzsver, ka tas, cik daudz lūgumrakstu un sūdzību attiecīgi Parlaments un Komisija ir saņēmuši par problēmām, kuras Komisija it kā esot atrisinājusi, liecina, ka iedzīvotāji vajadzībai labāk piemērot ES tiesību aktus pievērš aizvien lielāku uzmanību; aicina Komisiju ātrāk un skaidrāk reaģēt uz iedzīvotāju sniegto informāciju par Savienības tiesību pārkāpumiem;

29.    norāda, ka 2013. gadā tika izbeigts liels skaits lietu par pienākumu neizpildi, tās vispār nenododot Tiesai, un tikai apmēram 6,6 % no visām lietām tika pabeigtas ar tiesas nolēmumu; tālab uzskata, ka ir būtiski turpināt dalībvalstu rīcības rūpīgu uzraudzīšanu, ņemot vērā to, ka daži lūgumraksti joprojām attiecas uz problēmām, kuras turpina pastāvēt pat pēc tam, kad jautājuma izskatīšana izbeigta;

30.    atzinīgi vērtē to, ka Komisija arvien lielāku nozīmi piešķir lūgumrakstiem kā informācijas avotam attiecībā uz iedzīvotāju sūdzībām par publiskajām iestādēm, tostarp par Eiropas Savienību, un par iespējamiem ES tiesību aktu pārkāpumiem to faktiskajā īstenošanā, ko apliecina tas, ka abos gada pārskatos īpaša uzmanība pievērsta lūgumrakstiem; norāda, ka līdz ar to attiecīgi palielinājies ir arī to lūgumrakstu skaits, kurus Lūgumrakstu komiteja ir pārsūtījusi Komisijai, pieprasot informāciju; tomēr pauž nožēlu par to, ka Komisija daudzu lūgumrakstu gadījumā uz pieprasījumu sniegt atzinumu reaģē novēloti;

31.    norāda arī to, ka Lūgumrakstu komitejā nepieciešams konstruktīvs dialogs ar dalībvalstīm, un aicina attiecīgajos lūgumrakstos minētās dalībvalstis nosūtīt pārstāvjus, kas uzstātos komitejas sanāksmēs;

32.    norāda, ka ES pilsoņu vai dalībvalstu iedzīvotāju iesniegtie lūgumraksti attiecas uz ES tiesību aktu pārkāpumiem, jo īpaši pamattiesību, iekšlietu, tieslietu, iekšējā tirgus, veselības, patērētāju, transporta, nodokļu, lauksaimniecības un lauku attīstības un vides jomā; uzskata, ka lūgumraksti liecina par joprojām bieži sastopamiem un plaši izplatītiem ES tiesību aktu nepilnīgas transponēšanas gadījumiem un pienācīgas izpildes trūkumiem, kas izraisa to nepareizu piemērošanu; uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpieliek lielāki pūliņi šīs situācijas risināšanā un Komisijai tā ir pastāvīgi jāuzrauga; jo īpaši uzsver, ka iesniegti daudzi lūgumraksti, kuros ziņots par diskrimināciju un šķēršļiem, ar ko saskaras invalīdi;

33.    norāda, ka joprojām ir konstatējamas grūtības veidot dialogu ar dažām dalībvalstīm un reģioniem, kas nevēlas iesniegt pieprasītos dokumentus vai paskaidrojumus;

34.    atzinīgi vērtē Komisijas dienestu apņemšanos nostiprināt informācijas apmaiņu ar Lūgumrakstu komiteju un vēlas atgādināt par savām prasībām:

         a) uzlabot saziņu starp abām pusēm, jo īpaši attiecībā uz to, kā Komisija ierosina un virza pienākumu neizpildes procedūras, tostarp EU Pilot procedūru, lai nodrošinātu, ka Parlaments ir pilnībā informēts tā likumdošanas darba pastāvīgas uzlabošanas nolūkā;

         b) censties Lūgumrakstu komitejai sniegt visu iespējamo attiecīgo informāciju par izmeklēšanu un pienākumu neizpildes procedūrām samērīgā termiņā, lai komiteja uz iedzīvotāju prasībām varētu atbildēt efektīvāk;

         c) Komisijai jāpiekrīt paziņojumu un tiesību aktu grozījumu izstrādē ņemt vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumus un jo īpaši tajos iekļautos konstatējumus un ieteikumus;

35.    pauž nožēlu par to, ka Parlaments, kas kā Eiropas iedzīvotājus nepastarpināti pārstāvoša iestāde un tagad arī pilntiesīga likumdevēja iestāde aizvien ciešāk piedalās sūdzību izskatīšanas procedūrās, jo īpaši ar parlamentāro jautājumu un Lūgumrakstu komitejas darbības starpniecību, joprojām automātiski nesaņem pārredzamu un savlaicīgu informāciju par Eiropas Savienības tiesību aktu īstenošanu, kaut arī šāda informācija ir būtiska ne tikai, lai uzlabotu pieejamību un juridisko noteiktību no Eiropas iedzīvotāju viedokļa, bet arī, lai pieņemtu minētās tiesības uzlabojošus grozījumus; uzskata, ka Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu uzlabota saziņa varētu palīdzēt šo problēmu atrisināt; mudina ES iestādes sadarboties efektīvāk un lietderīgāk un cer, ka Komisija labticīgi piemēros pārskatītā Pamatnolīguma par attiecībām ar Parlamentu klauzulu, kurā tā apņemas darīt pieejamu „Parlamentam kopsavilkuma informāciju par visām pienākumu neizpildes procedūrām, sākot no oficiālas brīdinājuma vēstules, tostarp, ja to pieprasa, par jautājumiem, uz kuriem attiecas pienākumu neizpildes procedūra”;

36.    prasa attiecīgajos Parlamenta ģenerāldirektorātos (IPOL ĢD, EXPO ĢD un Pētniecības ĢD) izveidot galveno to ES tiesību aktu ietekmes autonomu ex post novērtējuma sistēmu, kurus ir pieņēmis Parlaments saskaņā ar koplēmuma un parasto likumdošanas procedūru, tostarp — sadarbojoties ar dalībvalstu parlamentiem;

37.    norāda, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesu „kaitējums, ko radījušas valsts iestādes (..), var būt par pamatu tikai šo iestāžu atbildībai, un tikai valsts tiesām ir ekskluzīva jurisdikcija piespriest kompensāciju par šādu kaitējumu”(5); tālab uzsver, cik svarīgi ir nostiprināt valsts līmenī pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas ļautu sūdzību iesniedzējiem tiešāk un personiskāk aizsargāt savas tiesības;

38.    norāda, ka lielākā daļa iedzīvotāju sūdzību tieslietu jomā attiecas uz pārvietošanās brīvību un personas datu aizsardzību; atkārto, ka tiesības uz brīvu pārvietošanos ir viena no četrām ES pamatbrīvībām, kas paredzētas Līgumā par Eiropas Savienības darbību un ir garantētas visiem Eiropas pilsoņiem; atgādina, ka ES pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties, apmesties uz dzīvi un strādāt citās dalībvalstīs — viena no Eiropas Savienības pamatbrīvībām — ir jāgarantē un jāaizsargā;

39.    uzsver, ka absolūta prioritāte ir kopējās Eiropas patvēruma sistēmas pilnīga transponēšana un efektīva īstenošana; aicina dalībvalstis nežēlot pūles, lai pareizi, savlaicīgi un pilnībā transponētu jauno patvēruma tiesību aktu paketi;

40.    konstatē, ka iekšlietu jomā 2012. gadā nebija pabeigtas 22 pienākumu neizpildes lietas, bet 2013. gadā — 44; pauž nožēlu par to, ka 2013. gadā lielākā daļa pienākumu neizpildes lietu, kas ierosinātas par novēlotu transponēšanu, attiecas uz Direktīvas 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu novēlotu transponēšanu; norāda, ka patvērums joprojām ir joma, kurā iesniegts liels skaits sūdzību;

41.    norāda, ka tieslietu jomā 2012. gadā nebija pabeigta 61 pienākumu neizpildes lieta, bet 2013. gadā — 67; norāda, ka lielākā daļa no šīm lietām attiecās uz pilsonību un personu brīvu pārvietošanos; pauž nožēlu par to, ka lielākā daļa pienākumu neizpildes lietu par novēlotu transponēšanu ierosinātas Direktīvas 2010/64/ES par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā novēlotas transponēšanas dēļ; pauž bažas par to, ka 2013. gadā ievērojami pieaudzis sūdzību skaits tieslietu jomā;

42.    atzinīgi vērtē to, ka iepriekšējos gados panākts ievērojams progress, ES nostiprinot aizdomās turēto un apsūdzēto personu tiesības uz aizstāvību; uzsver, cik ļoti svarīgi ir savlaicīgi, pilnībā un pareizi transponēt visus tiesību aktus, kas paredzēti Padomes ceļvedī aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā; norāda, ka šie pasākumi ir būtiski, lai pienācīgi noritētu ES tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās;

43.    uzsver, ka cilvēku tirdzniecība ir smags noziegums un ir uzskatāma par cilvēktiesību pārkāpumu un cilvēka cieņas aizskārumu, pret ko Savienība nevar izturēties iecietīgi; pauž nožēlu, ka pieaug pārdošanai ES ievesto un pārdošanai no ES izvesto cilvēku skaits; norāda, ka, kaut gan tiesiskais regulējums ir atbilstošs, tā konkrētā īstenošana dalībvalstīs joprojām ir nepilnīga; uzsver, ka šā brīža situācija Vidusjūras reģionā ir palielinājusi cilvēku tirdzniecības risku, un aicina dalībvalstis pret šā nozieguma izdarītājiem vērsties ļoti bargi un pēc iespējas efektīvāk aizsargāt cietušos;

44.    atgādina, ka Lisabonas līguma 36. protokolā paredzētais pārejas periods beidzās 2014. gada 1. decembrī; uzsver, ka pēc šā pārejas perioda nepieciešams agrākā trešā pīlāra pasākumu un to iestrādes dalībvalstu tiesību aktos rūpīgas novērtēšanas process; norāda, ka 2015. gada aprīlī Parlaments nebija informēts par tā brīža situāciju attiecībā uz visiem pirms Lisabonas līguma piemērojamiem tiesiskajiem instrumentiem, kas reglamentē tiesu iestāžu un policijas sadarbību katrā dalībvalstī; aicina Komisiju ievērot lojālas sadarbības principu un nodrošināt Parlamenta piekļuvi šai informācijai, cik vien drīz iespējams;

45.    atgādina, ka Eiropadomes 2014. gada jūnija secinājumos noteikts, ka turpmākajos piecos gados vispārēja prioritāte būs spēkā esošo tiesisko instrumentu un politisko pasākumu konsekventa transponēšana, efektīva īstenošana un nostiprināšana brīvības, drošības un tiesiskuma telpā; prasa Komisijai lielāku uzmanību pievērst ES tiesību aktu konkrētās īstenošanas dalībvalstīs pārraudzībai un nodrošināšanai; uzskata, ka tā ir jānosaka par politisku prioritāti, ņemot vērā bieži novēroto lielo atšķirību starp Savienības līmenī pieņemto politiku un tās īstenošanu dalībvalstu līmenī; mudina dalībvalstu parlamentus vairāk iesaistīties Eiropas debatēs un ES tiesību aktu piemērošanas uzraudzībā, jo īpaši iekšlietu jomā;

46.    uzsver, ka Parlaments 2013. gada 11. septembra rezolūcijā par Eiropas apdraudētajām valodām un lingvistisko daudzveidību Eiropas Savienībā atgādināja, ka Komisijai būtu jāpievērš uzmanība tam, ka dažas dalībvalstis un reģioni ar savu politiku apdraud valodu izdzīvošanu to teritorijā, pat ja šīs valodas nav apdraudētas Eiropas kontekstā, un aicināja Komisiju ņemt vērā administratīvos un juridiskos šķēršļus, ar kuriem saskaras projekti, kas saistīti ar šīm valodām, attiecīgajā valodā runājošās kopienas mazskaitlīguma dēļ; šajā sakarībā aicina Komisiju, izvērtējot ES tiesību piemērošanu, rūpīgi apsvērt pie minoritātēm piederošu personu tiesības;

47.    uzsver, ka ne tikai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, bet arī citās politikas jomās ir nepieciešams uzlabot pilsoņu piekļuvi informācijai un dokumentiem par ES tiesību aktu piemērošanu; aicina Komisiju noskaidrot labākos iespējamos veidus, kā to panākt, kā arī aicina izmantot pastāvošos saziņas līdzekļus, lai uzlabotu pārredzamību, un nodrošināt pienācīgu piekļuvi informācijai un dokumentiem par ES tiesību aktu piemērošanu; aicina Komisiju nākt klajā ar juridiski saistošu instrumentu par iedzīvotāju sūdzību izskatīšanas administratīvo procedūru;

48.    atgādina, ka patiesas Eiropas tiesiskuma telpas netraucēta darbība, kuras pamatā ir dalībvalstu atšķirīgo tiesību sistēmu un tradīciju ievērošana, no ES viedokļa ir ārkārtīgi svarīga un ka pilnīga, pareiza un savlaicīga ES tiesību aktu īstenošana ir viens no priekšnoteikumiem šā mērķa sasniegšanai;

49.    uzsver, ka viena no Septītās vides rīcības programmas prioritātēm ir īstenošanas uzlabošana;

50.    pauž nožēlu par to, ka joprojām ļoti bieži ES vides un veselības tiesību akti tiek transponēti novēloti un nepareizi un dalībvalstis tos piemēro slikti; norāda, ka Komisijas 31. ikgadējais pārskats par ES tiesību aktu piemērošanu apliecina, ka 2013. gadā lielākā pienākumu neizpildes procedūru kategorija bija ar vidi saistītas lietas; atgādina, ka vides politikas neīstenošanas radītās izmaksas — tostarp pienākumu neizpildes procedūras izmaksas — ir augstas un tiek lēstas aptuveni 50 miljardu eiro apmērā gadā (COWI et al., 2011); turklāt uzsver, ka vides politikas īstenošana radītu daudzas sociālekonomiskās priekšrocības, kuras ne vienmēr tiek atspoguļotas izmaksu un ieguvumu analīzēs;

51.    aicina Komisiju būt stingrākai attiecībā uz ES vides tiesību piemērošanu un ātrāk un efektīvi veikt izmeklēšanas par vides piesārņojuma pārkāpumiem;

52.    aicina Komisiju iedarbīgāk vērsties pret vides direktīvu novēlotu transponēšanu un vairāk piemērot naudassodus;

53.    aicina Komisiju iesniegt jaunu priekšlikumu par tiesu iestāžu pieejamību ar vidi saistītās lietās un priekšlikumu par vides inspekcijām — ja iespējams, nepalielinot birokrātisko slogu un administratīvās izmaksas;

54.    uzsver vajadzību nodrošināt augsta līmeņa vides aizsardzību un brīdina pret centieniem saistīt lielo pārkāpumu skaitu ar vajadzību samazināt vides tiesību prasību stingrību;

55.    pauž bažas par to, ka Komisijas saziņas politikā attiecībā uz Normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT) ir pārspīlētas grūtības īstenot vides un veselības tiesību aktus; uzsver, ka REFIT programmas īstenošana nedrīkstētu apdraudēt vides, pārtikas nekaitīguma un veselības standartus; atzīst labāka regulējuma nepieciešamību un uzskata, ka regulējuma vienkāršošana palīdzētu risināt arī īstenošanas laikā konstatētās problēmas; uzskata, ka REFIT būtu jānodrošina rezultāti iedzīvotājiem un uzņēmumiem, pēc iespējas nevienu neapgrūtinot;

56.    atzinīgi vērtē jauno praksi, saskaņā ar kuru Komisija drīkst attiecīgos gadījumos lūgt dalībvalstīm iekļaut paskaidrojošus dokumentus, kad tās Komisijai nosūta paziņojumu par transponēšanas pasākumiem; tomēr atkārto savu prasību pēc obligātajām atbilstības tabulām par direktīvu transponēšanu, kurām vajadzētu būt publiski pieejamām visās Eiropas Savienības valodās, un pauž nožēlu par to, ka Normatīvās atbilstības un izpildes programma (REFIT) bija Komisijas vienpusēja lēmuma rezultāts, attiecībā uz kuru netika rīkots īstens sabiedriskais un parlamentārais dialogs;

57.    norāda, ka attiecībā uz REFIT Komisijai ir jāsekmē dialogs ar iedzīvotājiem, dalībvalstīm, uzņēmumiem un pilsonisko sabiedrību kopumā par tiesību aktu normatīvo atbilstību, lai nodrošinātu gan ES tiesību aktu kvalitāti, gan sociālo aspektu saglabāšanu un lai viens vērtību priekšstats neattīstītos uz cita rēķina;

o

o o

58.    uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1)

OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp.

(2)

OV C 51 E, 22.2.2013., 66. lpp.

(3)

Politikas departaments C — pilsoņu tiesības un konstitucionālie jautājumi, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai (2015).

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.).

(5)

Spriedums lietā Nr. 175/84


PASKAIDROJUMS

Ziņojumā pausti referenta viedokļi par ES tiesību aktu piemērošanu 2012. un 2013. gadā, cita starpā par pamatu izmantojot Komisijas 30. un 31. pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību. Pēc referenta domām, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis ievēro Savienības tiesību aktus, svarīgas ir iedzīvotāju sūdzības un lūgumraksti. Taču referents norāda, ka, lai gan Komisija EU Pilot uzskata par labi ieviesušos darba metodi, atjauninātajā paziņojumā par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju tā nav pat pieminēta un nav minētas arī nekādas sūdzības iesniedzēja tiesības vai aizsardzība EU Pilot procedūras ietvaros. Lai nostiprinātu pilsoņu tiesības un garantētu pārredzamību pārkāpuma procedūru norisē, referents iesaka saskaņā ar LESD 298. pantu un arī uz Pamattiesību hartas 41. panta pamata pieņemt regulu, kurā būtu noteikti dažādie pārkāpuma procedūras un priekšprocedūras administratīvā posma aspekti, tostarp paziņošana, saistoši termiņi, tiesības tikt uzklausītam, pienākums sniegt pamatojumu un ikvienas personas tiesības piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas.

Taču abos pārskatos skatītais periods ir bijis visai īpašs, jo trijotne, ko veido Komisija, Eiropas Centrālā banka un Starptautiskais Valūtas fonds, uzspieda dalībvalstīm taupības pasākumus. Rezultātā ES dalībvalstis ar pārmērīgām parādsaistībām ir bijušas spiestas neievērot savas konstitucionālās un starptautiskās saistības ievērot pamata cilvēktiesības.

Bažas par taupības ietekmi uz pamattiesībām un cilvēktiesībām ir paustas Apvienoto Nāciju Organizācijā(1), Eiropas Padomē(2), kā arī Eiropas Parlamentā(3).

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas pasūtītajā pētījumā „Krīzes ietekme uz pamattiesībām ES dalībvalstīs”(4) ir analizēta taupības pasākumu ietekme Beļģijā, Kiprā, Grieķijā, Īrijā, Itālijā, Spānijā un Portugālē. Pētījums liecina, ka taupības pasākumiem bijusi smaga ietekme, jo īpaši uz ekonomiskajām un sociālajām tiesībām, sevišķi skarot tiesības uz izglītību, veselības aprūpi, darbu un pensiju. Skatīta tika arī ietekme uz tiesībām vērsties tiesā, kas ir „īpaši svarīgas iespējai pilnīgi un efektīvi izmantot visas citas tiesības”. Tika konstatēts, ka reakcija uz protestiem ir bijusi stingra un ka rezultātā protestos aizvien biežāk iejaucas policija un ir pieņemti tiesību akti, kas nosaka papildu ierobežojumus vārda un pulcēšanās brīvībai. Saskaņā ar minēto ziņojumu skartas vēl ir arī tiesības uz mājokli, tiesības uz īpašumu, darba tiesības, informācijas brīvība, tiesības uz sociālo nodrošinājumu, tiesības uz ūdeni un ārvalstnieku tiesības. Pētījums arī liecina, ka dažu grupu iespējas izmantot savas tiesības ir ietekmētas neproporcionāli, tādējādi pārkāpjot vienlīdzības principu.

Visbeidzot, referents norāda, ka centrāli politikas lēmumi, ko ES iestādes uzspiež dalībvalstīm, piemēram, publisko aktīvu privatizācija, ir pretrunā ES primāro tiesību aktu noteikumiem, piemēram, LESD 345. pantam, saskaņā ar kuru „Līgumi nekādi neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu”. Šis princips, kas bija iekļauts jau Šūmana deklarācijā un kopš tā laika ir bijis visos līgumos, ir paredzēts, lai tiktu ievēroti dalībvalstu lēmumi par konkrētu sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumu īpašumtiesībām.

(1)

ANO dok. A/HRC/25/50/Add.1.

(2)

https://wcd.coe.int/com.instranet.InstraServlet?command=com.instranet.CmdBlobGet&InstranetImage=2664103&SecMode=1&DocId=2215366&Usage=2.

(3)

2013/2277 (INI).

(4)

http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2015/510021/IPOL_STU%282015%29510021_EN.pdf.


Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS (18.6.2015)

Juridiskajai komitejai

par 30. un 31. gada pārskatu attiecībā uz ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2012. un 2013. gads)

(2014/2253(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Jytte Guteland

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver, ka viena no Septītās vides rīcības programmas prioritātēm ir īstenošanas uzlabošana;

2.  uzsver, ka Komisijai ir tiesības un pienākums uzraudzīt ES tiesību piemērošanu un sākt pienākuma neizpildes procedūru pret visām dalībvalstīm, kas nepilda Līgumos noteiktās saistības;

3.  konstatē, ka iedzīvotāji un uzņēmumi rēķinās ar vienkāršu, paredzamu un uzticamu regulējumu;

4.  aicina Komisiju un dalībvalstis koordinēt savus centienus likumdošanas procesa agrākā posmā, lai nodrošinātu to, ka galaiznākumu var īstenot efektīvāk;

5.  konstatē, ka ES tiesību nokavētas transponēšanas, nepareizas iestrādes un sliktas piemērošanas dēļ dalībvalstu situācija var atšķirties un kropļot vienlīdzīgus konkurences apstākļus visā ES;

6.  pauž nožēlu par to, ka ES vides un veselības jomu reglamentējošie tiesību akti joprojām ļoti bieži vien tiek transponēti ar nokavējumu un nepareizi un ka dalībvalstis tos piemēro slikti; konstatē, ka Komisijas gada 31. pārskats par ES tiesību aktu piemērošanu apliecina to, ka 2013. gadā lielākā lietu kategorija, par kuru tika ierosināta pienākumu neizpildes procedūra, attiecās uz vidi; atgādina, ka nespējas īstenot vides politiku radītās izmaksas — tostarp pienākumu neizpildes procedūras izmaksas — ir augstas un tiek lēstas aptuveni 50 miljardu eiro apmērā par vienu gadu (COWI et al., 2011. gads); turklāt uzsver, ka vides politikas īstenošana radītu daudzas sociāli ekonomiskās priekšrocības, kuras ne vienmēr tiek atspoguļotas izmaksu un priekšrocību analīzēs;

7.  aicina Komisiju būt stingrākai attiecībā uz ES vides tiesību piemērošanu un ātrākā tempā un efektīvi veikt izmeklēšanas par vides piesārņojuma pārkāpumiem;

8.  aicina Komisiju pret visām dalībvalstīm izturēties vienādi neatkarīgi no to izmēra vai iestāšanās ES laika;

9.  norāda, ka četras nozares, kurās 2013. gadā tika fiksēts vislielākais jaunu pienākumu neizpildes procedūru skaits par nokavētu transponēšanu, bija: vide (168 procedūra), veselība un patērētāju aizsardzība (58), iekšējais tirgus un pakalpojumi (47) un transports (36); papildus tam norāda, ka lūgumrakstiem bija liela nozīme, lai Parlaments varētu pievērst Komisijas uzmanību trūkumiem, kādi ir konstatēti, dalībvalstīm piemērojot ES vides tiesības;

10. aicina Komisiju iedarbīgāk vērsties pret vides jomā pieņemto direktīvu nokavētu transponēšanu un efektīvāk izmantot naudassodus;

11. atzinīgi vērtē Komisijas centienus īstenošanas problēmas atrisināt neoficiāli; aicina Komisiju uzlabot platformas „EU pilot“ lietderību un pārredzamību un uzlabot platformas ietvaros īstenoto daudzlīmeņu sadarbību starp dalībvalstu, reģionālām un vietējām iestādēm, lai uzlabotu ES tiesību pareizu un visaptverošu piemērošanu; mudina Komisiju pieņemt pieeju, kas balstīta uz maksimālo pārredzamību, ieinteresētajiem sabiedrības locekļiem sniedzot visu pieejamo informāciju, tostarp par procedūru pirms pienākuma neizpildes procedūras ierosināšanas; mudina Komisiju arī turpmāk piemērot oficiālās pienākumu neizpildes procedūras, ja dalībvalstis pienācīgi nepilda neoficiālās vienošanās;

12. aicina Komisiju neoficiālus noteikumus pēc iespējas pārveidot standarta apspriešanās ar dalībvalstīm procedūrā, lai izvairītos no vajadzības ierosināt pienākumu neizpildes procedūru un uzraudzību un īstenošanu padarītu paredzamāku;

13. atzinīgi vērtē un uzsver nozīmi un funkciju, kāda ir sabiedrības locekļiem, uzņēmumiem un organizācijām, pievēršot uzmanību iespējamiem ES tiesību pārkāpumiem;

14. īpaši norāda uz lielo nozīmi, kāda Parlamentam ir uzmanības pievēršanā trūkumiem, kurus dalībvalstis pieļauj, īstenojot ES tiesības, jo tas izskata lūgumrakstus un jautājumus;

15. konstatē, ka par gadījumiem, kad ES tiesību tiek piemērotas slikti, Komisija galvenokārt uzzina no sūdzībām; pauž nožēlu par to, ka individuālās sūdzības bieži vien tiek izskatītas ar ievērojamu kavēšanos; mudina Komisiju izskatīt visas lietas, par galvenajām nosakot stratēģiski nozīmīgas lietas un precedentu radošas lietas, kurām varētu būt vislielākā nozīme paredzēto vides mērķu sasniegšanā, un cieši sekot līdzi lietām ar pārrobežu dimensiju; turklāt aicina Komisiju informēt sūdzību iesniedzējus atbilstošā, pārredzamā un savlaicīgā veidā par argumentiem, kurus dalībvalstis izvirza, reaģējot uz attiecīgo sūdzību;

16. aicina Komisiju iesniegt jaunu priekšlikumu par vides tiesību aizsardzības iespējām tiesā un priekšlikumu par vides pārbaudēm — ja iespējams, nepalielinot birokrātisko slogu un administratīvās izmaksas;

17. pauž savas bažas par to, ka Komisijas saziņas politikā attiecībā uz normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT) pārlieku liela nozīme ir piešķirta grūtībai īstenot vides un veselības nozari reglamentējošos tiesību aktus; uzsver, ka vides, pārtikas drošības un veselības standartu piemērošana nedrīkstētu ciest REFIT programmas īstenošanas rezultātā; atzīst vajadzību pieņemt labākus tiesību aktus un uzskata, ka, vienkāršojot regulējumu, būtu jāvar atrisināt arī īstenošanas laikā konstatētās problēmas; uzskata, ka REFIT būtu iedzīvotājiem un uzņēmumiem jānodrošina rezultāti, pēc iespējas nevienu neapgrūtinot;

18. mudina Komisiju, izstrādājot un novērtējot tiesību aktus, labāk ņemt vērā slogu, ko tie var radīt MVU;

19. konstatē, ka Komisija izmanto terminu „apzeltīšana“, lai apzīmētu pienākumus, kas pārsniedz ES prasības — pārmērīgs valsts, reģionālā un vietējā līmenī uzkrājušos normu, pamatnostādņu un procedūru apjoms traucē sasniegt nospraustos politikas mērķus; aicina Komisiju precīzi definēt termina „apzeltīšana“ jēgu; uzsver, ka ar šādu definīciju ir jānoskaidro tas, vai dalībvalstīm ir tiesības noteikt stingrākus standartus, ja tas nepieciešams, vienlaikus ņemot vērā, ka labāka saskaņošana ES vides tiesību īstenošanā ir svarīga no iekšējā tirgus darbības viedokļa;

20. uzsver vajadzību nodrošināt vides augsta līmeņa aizsardzību un brīdina pret centieniem saistīt pārkāpumu lielu skaitu ar vajadzību samazināt vides tiesību prasību stingrību.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

17.6.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

56

0

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marco Affronte, Pilar Ayuso, Zoltán Balczó, Lynn Boylan, Nessa Childers, Alberto Cirio, Birgit Collin-Langen, Mireille D’Ornano, Miriam Dalli, Seb Dance, Angélique Delahaye, Stefan Eck, Bas Eickhout, Eleonora Evi, José Inácio Faria, Karl-Heinz Florenz, Iratxe García Pérez, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Jens Gieseke, Julie Girling, Sylvie Goddyn, Matthias Groote, Françoise Grossetête, Anneli Jäätteenmäki, Jean-François Jalkh, Benedek Jávor, Karin Kadenbach, Kateřina Konečná, Giovanni La Via, Peter Liese, Norbert Lins, Susanne Melior, Miroslav Mikolášik, Massimo Paolucci, Gilles Pargneaux, Piernicola Pedicini, Pavel Poc, Marcus Pretzell, Frédérique Ries, Annie Schreijer-Pierik, Davor Škrlec, Renate Sommer, Dubravka Šuica, Jadwiga Wiśniewska, Damiano Zoffoli

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Nikos Androulakis, Renata Briano, Nicola Caputo, Fredrick Federley, Anthea McIntyre, James Nicholson, Jens Nilsson, Marijana Petir, Sirpa Pietikäinen, Gabriele Preuß, Bart Staes, Tibor Szanyi, Tom Vandenkendelaere


Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejaS ATZINUMS (30.6.2015)

Juridiskajai komitejai

par 30. un 31. gada pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2012. un 2013. gads)

(2014/2253(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Traian Ungureanu

IEROSINĀJUMI

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  konstatē, ka iekšlietu jomā 2012. gadā nebija pabeigtas 22 pienākumu neizpildes lietas, bet 2013. gadā — 44; pauž nožēlu par to, ka 2013. gadā lielākā daļa pienākumu neizpildes lietu, kas ierosinātas par novēlotu transponēšanu, attiecas uz Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu(1) novēlotu transponēšanu; konstatē, ka patvērums joprojām ir joma, kurā iesniegts liels skaits sūdzību;

2.  konstatē, ka tieslietu jomā 2012. gadā izskatīšanā atradās 61 pienākumu neizpildes lieta, bet 2013. gadā — 67; norāda, ka lielākā daļa no šīm lietām attiecās uz pilsonību un personu brīvu pārvietošanos; pauž nožēlu par to, ka lielākā daļa pienākumu pārkāpuma lietu par novēlotu transponēšanu ierosinātas Direktīvas 2010/64/ES par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā novēlotas transponēšanas dēļ(2); pauž bažas par to, ka 2013. gadā ievērojami pieaudzis sūdzību skaits tieslietu jomā;

3.  atzinīgi vērtē to, ka iepriekšējos gados panākts ievērojams progress, ES nostiprinot aizdomās turēto un apsūdzēto personu tiesības uz aizstāvību; uzsver, cik ļoti svarīgi ir savlaicīgi, pilnībā un pareizi transponēt visus tiesību aktus, kas paredzēti Padomes ceļvedī aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā(3); norāda, ka šie pasākumi ir būtiski, lai pienācīgi noritētu ES tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās;

4.  konstatē, ka lielākā daļa iedzīvotāju sūdzību tieslietu jomā attiecas uz pārvietošanās brīvību un personas datu aizsardzību; atkārtoti norāda, ka tiesības uz brīvu pārvietošanos ir viena no četrām ES pamatbrīvībām, kas paredzētas Līgumā par Eiropas Savienības darbību un ir garantētas visiem Eiropas pilsoņiem; atgādina, ka viena no Eiropas Savienības pamatbrīvībām, proti, ES pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties, apmesties uz dzīvi un strādāt citās dalībvalstīs, ir jāgarantē un jāaizsargā;

5.  uzsver, ka absolūta prioritāte ir kopējās Eiropas patvēruma sistēmas pilnīga

transponēšana un efektīva īstenošana; aicina dalībvalstis nežēlot pūles, lai pareizi, laicīgi un pilnībā transponētu jauno tiesību aktu kopumu patvēruma jomā;

6.  uzsver, ka cilvēku tirdzniecība ir smags noziegums un ir uzskatāma par cilvēktiesību pārkāpumu un cilvēka cieņas aizskārumu, pret ko Savienība nevar izturēties iecietīgi; pauž nožēlu, ka pieaug pārdošanai ES ievesto un pārdošanai izvesto cilvēku skaits; norāda — kaut gan tiesiskais regulējums ir atbilstošs, tā konkrētā īstenošana dalībvalstīs joprojām ir nepilnīga; uzsver, ka šā brīža situācija Vidusjūras reģionā ir palielinājusi cilvēku tirdzniecības risku, un aicina dalībvalstis pret šā nozieguma izdarītājiem izturēties ļoti bargi un pēc iespējas efektīvāk aizsargāt cietušos;

7.  uzsver, ka dalībvalstīm būtu efektīvi jāizmanto spēkā esošie tādu vīzu noteikumi, kuras izsniedz, pamatojoties uz humanitāriem apsvērumiem un kuras varētu būt uzskatāmas par alternatīvu nelegālās ieceļošanas veidiem, garantējot drošu un legālu ieceļošanu trešo valstu valstspiederīgajiem;

8.  atgādina, ka Lisabonas līguma 36. protokolā paredzētais pārejas periods beidzās 2014. gada 1. decembrī; uzsver, ka pēc šā pārejas perioda nepieciešams agrākā trešā pīlāra pasākumu un to iestrādes dalībvalstu tiesību aktos rūpīgas novērtēšanas process; norāda, ka 2015. gada aprīlī Parlaments nebija informēts par tā brīža situāciju attiecībā uz visiem pirms Lisabonas līguma piemērojamiem tiesiskajiem instrumentiem, kas reglamentē tiesu iestāžu un policijas sadarbību katrā dalībvalstī; aicina Komisiju ievērot lojālas sadarbības principu un nodrošināt Parlamenta piekļuvi šai informācijai, cik vien drīz iespējams;

9.  uzsver to, ka saskaņā ar LESD 80. pantu uz ES politikas virzieniem par robežpārbaudēm, patvērumu un imigrāciju „attiecas solidaritātes princips un atbildības, tostarp tās finansiālo seku, taisnīga sadalījuma princips dalībvalstu starpā“, un norāda, ka LESD 80. pants ne vienmēr tiek piemērots pareizi, ko varētu traktēt kā šā līguma pārkāpumu;

10. atgādina par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas juridiski saistošo raksturu; aicina Komisiju kā Līgumu sargātāju efektīvi uzraudzīt LES 2. panta un ES Pamattiesību hartas tiesisko principu ievērošanu un nodrošināt to, lai dalībvalstis ES tiesības īstenotu saskaņā ar Hartu; aicina Komisiju izmantot Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras speciālās zināšanas, lai konstatētu LESD 2. panta un Hartas pārkāpumus, un uzsākt pienākumu neizpildes procedūras gadījumos, kad šādi pārkāpumi tiek konstatēti;

11. atgādina, ka Eiropadomes 2014. gada jūnija secinājumos noteikts, ka turpmākajos piecos gados vispārēja prioritāte būs spēkā esošo tiesisko instrumentu un politisko pasākumu konsekventa transponēšana, efektīva īstenošana un nostiprināšana brīvības, drošības un tiesiskuma telpā; prasa Komisijai lielāku uzmanību pievērst ES tiesību aktu konkrētās īstenošanas dalībvalstīs pārraudzībai un nodrošināšanai; uzskata, ka tā ir jānosaka par politisku prioritāti, ņemot vērā bieži novēroto lielo atšķirību starp Savienības līmenī pieņemto politiku un tās īstenošanu dalībvalstu līmenī; mudina dalībvalstu parlamentus vairāk iesaistīties Eiropas debatēs un ES tiesību aktu piemērošanas uzraudzībā, jo īpaši iekšlietu jomā;

12. uzsver, ka savā 2013. gada 11. septembra rezolūcijā par Eiropas apdraudētajām valodām un lingvistisko daudzveidību Eiropas Savienībā(4) Parlaments atgādināja, ka Komisijai būtu jāpievērš uzmanība tam, ka dažas dalībvalstis un reģioni, īstenojot savas politikas nostādnes, apdraud valodu izdzīvošanu to teritorijā, pat ja šīs valodas nav apdraudētas Eiropas kontekstā, un aicināja Komisiju ņemt vērā administratīvos un juridiskos šķēršļus, ar kuriem saskaras projekti, kas saistīti ar šīm valodām, attiecīgajā valodā runājošās kopienas mazskaitlīguma dēļ; šajā sakarībā aicina Komisiju, izvērtējot ES tiesību piemērošanu, rūpīgi apsvērt pie minoritātēm piederošu personu tiesības;

13. uzsver, ka ne tikai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, bet arī citās politikas jomās ir nepieciešams uzlabot pilsoņu piekļuvi informācijai un dokumentiem attiecībā uz ES tiesību aktu piemērošanu; aicina Komisiju noskaidrot labākos iespējamos veidus, kā to panākt, kā arī aicina izmantot pastāvošos saziņas līdzekļus, lai uzlabotu pārredzamību, un nodrošināt pienācīgu piekļuvi informācijai un dokumentiem par ES tiesību aktu piemērošanu; aicina Komisiju nākt klajā ar juridiski saistošu instrumentu par iedzīvotāju sūdzību izskatīšanas administratīvo procedūru;

14. atgādina, ka Eiropas iestādēm un jo īpaši Komisijai un Padomei pilnībā jāpiemēro un jāievēro ES tiesību akti un judikatūra attiecībā uz pārredzamību un piekļuvi dokumentiem; šajā sakarībā aicina efektīvi piemērot Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem(5) un attiecīgos Eiropas Savienības Tiesas nolēmumus;

15. atzinīgi vērtē Komisijas iepriekšējos gados pieliktās pūles un atzīst, ka ir ieviesta virkne pasākumu, lai palīdzētu dalībvalstīm tiesību aktus īstenot (atbilstības tabulas, atbilstības pārbaude, rezultātu apkopojumi un barometri, vadlīnijas utt.); tomēr uzskata, ka informācijai par ES tiesību aktu īstenošanu brīvības, drošības un tiesiskuma telpā vajadzētu būt strukturētākai, detalizētākai, pārredzamākai un pieejamākai; norāda, ka ikgadējo uzraudzības ziņojumu varētu papildināt ar citiem pasākumiem, kas ļautu Parlamentam būt regulārāk un pilnīgāk informētam par īstenošanas situāciju, kavēšanos, nepareizu transponēšanu, nepareizu īstenošanu un pienākumu neizpildes procedūrām attiecībā uz katru tiesību aktu, kas pieņemts tieslietu un iekšlietu jomā, kā arī citās jomās. prasa Komisijai saskaņā ar 44. punkta otro daļu 2010. gada Pamatnolīgumā par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām(6) darīt pieejamu Parlamentam informācijas kopsavilkumu par pienākumu neizpildes procedūrām, kas ierosinātas attiecībā uz bijušā trešā pīlāra instrumentiem, un par līdzīgiem jautājumiem;

16. atgādina, ka patiesas Eiropas tiesiskuma telpas netraucēta darbība, ievērojot dalībvalstu atšķirīgās tiesību sistēmas un tradīcijas, no ES viedokļa ir ārkārtīgi svarīga un ka pilnīga, pareiza un savlaicīga ES tiesību aktu īstenošana ir viens no priekšnoteikumiem, lai sasniegtu šo mērķi.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

25.6.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

47

6

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jan Philipp Albrecht, Malin Björk, Caterina Chinnici, Ignazio Corrao, Laura Ferrara, Lorenzo Fontana, Kinga Gál, Ana Gomes, Nathalie Griesbeck, Monika Hohlmeier, Filiz Hyusmenova, Sophia in ‘t Veld, Iliana Iotova, Eva Joly, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Timothy Kirkhope, Barbara Kudrycka, Kashetu Kyenge, Marju Lauristin, Juan Fernando López Aguilar, Monica Macovei, Vicky Maeijer, Roberta Metsola, Louis Michel, Claude Moraes, Alessandra Mussolini, József Nagy, Péter Niedermüller, Judith Sargentini, Birgit Sippel, Csaba Sógor, Helga Stevens, Traian Ungureanu, Bodil Valero, Cecilia Wikström, Tomáš Zdechovský

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Hugues Bayet, Kostas Chrysogonos, Carlos Coelho, Pál Csáky, Daniel Dalton, Marek Jurek, Petra Kammerevert, Jeroen Lenaers, Andrejs Mamikins, Emil Radev, Christine Revault D’Allonnes Bonnefoy, Barbara Spinelli, Róża Gräfin von Thun und Hohenstein, Axel Voss, Elissavet Vozemberg

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Franc Bogovič, Eugen Freund

(1)

  Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīva 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI (OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.).

(2)

  Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Direktīva 2010/64/ES par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā (OV L 280, 26.10.2010., 1. lpp.).

(3)

  Padomes 2009. gada 30. novembra Rezolūcija par ceļvedi aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā (OV C 295, 4.12.2009., 1. lpp.).

(4)

  Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0350.

(5)

  Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.).

(6)

  OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp.


Konstitucionālo jautājumu komitejaS ATZINUMS (18.6.2015)

Juridiskajai komitejai

par 30. un 31. gada pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2012. un 2013. gads)

(2014/2253(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Fabio Massimo Castaldo

IEROSINĀJUMI

Konstitucionālo jautājumu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  Konstatē, ka saskaņā ar 2011. gada 27. oktobra Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem(1) Komisija abām likumdošanas iestādēm ziņoja par šīs deklarācijas īstenošanu;

2.  norāda, ka Eiropas Savienībā, kuras pamatā ir tiesiskas valsts princips un tiesību normu noteiktība un pārredzamība, Eiropas Savienības iedzīvotājiem ir jābūt pirmajiem, kuriem jāspēj saprotamā, pieejamā, pārredzamā un savlaicīgā veidā uzzināt (ar interneta un citu līdzekļu starpniecību), vai ir pieņemtas valstu normas, kurās ir transponētas Eiropas Savienības tiesības, kādas ir šīs tiesības un kuras ir valstu iestādes, kas atbild par pareizu to piemērošanu;

3.  pauž uzskatu, ka Eiropas Savienības tiesību akti katras valsts tiesību sistēmā ir jātransponē pienācīgi un ātri; mudina dalībvalstu iestādes izvairīties no pārmērīga reglamentēšanas prakses, jo tā bieži rada ievērojamas īstenošanas procesa atšķirības dalībvalstīs, kas savukārt, pavājina Eiropas Savienības tiesību ievērošanu, jo iedzīvotāji uzzina par nozīmīgām visā Eiropas Savienības pastāvošām atšķirībām; norāda uz vajadzību Eiropas Parlamenta deputātiem sadarboties vēl ciešāk ar dalībvalstu un reģionālo parlamentu Eiropas lietu komitejām; ar atzinību uzteic Lisabonas Līgumā ieviesto jauninājumu, saskaņā ar kuru Tiesa pēc Komisijas pieprasījuma varēs noteikt sodu dalībvalstīm par nokavētu transponēšanu, negaidot otro spriedumu; mudina Eiropas Savienības iestādes (Padomi, Komisija, ECB), nosakot sekundāro tiesību noteikumus vai pieņemot politikas nostādnes par ekonomikas un sociāliem jautājumiem, kas ietekmē cilvēktiesības un kopējās intereses, ievērot Eiropas Savienības primārās tiesības (Līgumus un Pamattiesību hartu);

4.  ar interesi konstatē, ka ir ieviests „EU Pilotˮ mehānisms, kurš ar tā virtuālās platformas palīdzību sekmē Komisijas un dalībvalstu saziņu, lai novērstu disfunkciju un novērstu pienākumu neizpildes procedūras ierosināšanu jebkurā brīdī; tomēr atgādina, ka „EU Pilotˮ ir uz sadarbību balstīts funkcionāls rīks, kuram nav nekāda juridiskā statusa un kura ietvaros Komisijai ir rīcības brīvība, kas neatbilst īsteniem pārredzamības un pārskatatbildības standartiem; atgādina arī par to, ka kategoriski nepieļaujams ir iespējamais paziņojumu un informācijas apmaiņas ar dalībvalstīm satura pārredzamības trūkums, jo tas grautu Eiropas Savienības iedzīvotāju tiesības, kas viņiem izriet no tiesiskas valsts principa, vai kalpotu par tiešas vai netiešas diskriminācijas pamatojumu LES 9. panta nozīmē, un aicina Komisiju:

     (a) pašai informēt iedzīvotājus pienācīgā, saprotamā un savlaicīgā veidā par apspriešanās statusu un par reakciju uz viņu sūdzībām attiecībā uz iespējamiem tiesību pārkāpumiem;

     (b) izteikt juridiski saistoša akta priekšlikumu, kurā būtu precizētas to personu tiesības un pienākumi, kas iesniedz sūdzības, un Komisijas tiesības un pienākumi, lai nodrošinātu arī iedzīvotāju tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļa ievērošanu, tostarp pirmstiesas stadijā, un garantētu iedzīvotāju tiesību uz labu pārvaldi ievērošanu, kā tas ir noteikts Pamattiesību hartas 41. pantā;

5.  atzinīgi vērtē jauno praksi, saskaņā ar kuru Komisija drīkst attiecīgos gadījumos lūgt dalībvalstīm iekļaut paskaidrojošus dokumentus, kad tās Komisijai nosūta paziņojumu par transponēšanas pasākumiem; tomēr atkārto savu prasību pēc obligātajām atbilstības tabulām par direktīvu transponēšanu, kurām vajadzētu būt publiski pieejamām visās Eiropas Savienības valodās, un pauž nožēlu par to, ka Normatīvās atbilstības un izpildes programma (REFIT) bija Komisijas vienpusēja lēmuma rezultāts, attiecībā uz kuru netika rīkots īstens sabiedriskais un parlamentārais dialogs;

6.  pauž nožēlu par to, ka Parlaments, kas kā Eiropas iedzīvotājus nepastarpināti pārstāvoša iestāde un tagad arī pilntiesīga likumdevēja iestāde aizvien ciešāk piedalās sūdzību izskatīšanas procedūrās, jo īpaši ar parlamentāro jautājumu un Lūgumrakstu komitejas darbības starpniecību, joprojām automātiski nesaņem pārredzamu un savlaicīgu informāciju par Eiropas Savienības tiesību īstenošanu, kaut arī šāda informācija ir būtiska ne tikai, lai uzlabotu pieejamību un juridisko noteiktību no Eiropas iedzīvotāju viedokļa, bet arī, lai pieņemtu minētās tiesības uzlabojošus grozījumus; uzskata, ka Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu uzlabota saziņa varētu šo problēmu atrisināt; mudina ES iestādes sadarboties efektīvāk un lietderīgāk un cer, ka Komisija pārskatītā Pamatnolīguma par attiecībām ar Parlamentu klauzulu piemēros labticīgi, ņemot vērā, ka tā tajā apņemas darīt pieejamu „Parlamentam kopsavilkuma informāciju par visām pienākumu neizpildes procedūrām, sākot no oficiālas brīdinājuma vēstules, tostarp, ja to pieprasa, par jautājumiem, uz kuriem attiecas pienākumu neizpildes procedūraˮ;

7.  prasa attiecīgajos ģenerāldirektorātos (IPOL ĢD, EXPO ĢD un Pētniecības ĢD) izveidot galveno to Eiropas Savienības tiesību aktu ietekmes ex-post novērtējuma autonomu sistēmu, kurus ir pieņēmis Eiropas Parlaments saskaņā ar koplēmuma un parasto likumdošanas procedūru, tostarp, sadarbojoties ar dalībvalstu parlamentiem;

8.  uzsver, ka Parlamentam un citām Eiropas Savienības iestādēm vajadzētu pieejamai izsmeļošai informācijai par to, kā atsevišķas dalībvalstis piemēro direktīvas, tostarp informāciju par nokavētu to transponēšanu attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos;

9.  uzsver, ka attiecībā uz tiesību aktu transponēšanu ir jānodrošina zināma vienveidība, neskarot šo tiesību aktu piemērošanai nepieciešamo laiku;

10. prasa pastiprināt Komisijas, dalībvalstu, Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu sadarbību.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

17.6.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

21

2

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Mercedes Bresso, Fabio Massimo Castaldo, Richard Corbett, Pascal Durand, Esteban González Pons, Danuta Maria Hübner, Ramón Jáuregui Atondo, Maite Pagazaurtundúa Ruiz, György Schöpflin, Barbara Spinelli, Josep-Maria Terricabras, Kazimierz Michał Ujazdowski, Rainer Wieland

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Max Andersson, Charles Goerens, Enrique Guerrero Salom, Sylvia-Yvonne Kaufmann, David McAllister, Andrej Plenković, Marcus Pretzell, Helmut Scholz

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Adam Szejnfeld, Csaba Sógor, Dario Tamburrano

(1)

OV C 369, 17.12.2011., 15. lpp.


Lūgumrakstu komitejaS ATZINUMS (20.5.2015)

Juridiskajai komitejai

par 30. un 31. gada pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2012. un 2013. gads)

(2014/2253(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Rosa Estaràs Ferragut

IEROSINĀJUMI

Lūgumrakstu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  konstatē, ka ES tiesību aktu transponēšana un īstenošana dalībvalstīs joprojām atšķiras, kas kopā ar lingvistiskām problēmām, pārmērīgu birokrātiju un zināšanu trūkumu ir radījis no iedzīvotājiem atsvešinātu Savienību; konstatē, ka iedzīvotāji, kas vēlas dzīvot, strādāt vai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, saskaras ar ikdienas realitāti, kurai raksturīgi nemitīgi sarežģījumi atšķirīgas ES tiesību aktu īstenošanas dēļ dalībvalstu tiesību sistēmās;

2.  atkārtoti pauž nostāju, ka Līguma par Eiropas Savienību (LES) 17. pantā noteiktā Komisijas galvenā funkcija ir būt līgumu ievērošanas uzraudzītājai; aicina Komisiju turpināt ES tiesību aktu piemērošanas aktīvu novērošanu, lai nodrošinātu savlaicīgu un pareizu īstenošanu un pienācīgu transponēšanu;

3.  norāda, ka ES tiesību aktu transponēšanas, piemērošanas un izpildes uzlabošanas nolūkos Komisijai par reālu politisku prioritāti būtu jānosaka atbilstības ES tiesību aktiem nodrošināšana, veidojot spēcīgu partnerību un sadarbību ar visām ieinteresētajām pusēm, kas iesaistītas šādu tiesību aktu veidošanā, īstenošana un izpildē, un jo īpaši ar Parlamentu un dalībvalstīm;

4.  konstatē, ka tiesības iesniegt lūgumrakstu Parlamentam ir viens no Eiropas pilsonības pamatā esošajiem pīlāriem, kā tas noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 44. pantā un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 227. pantā; norāda, ka šīs tiesības rada vajadzīgus, taču nepietiekami efektīvus līdzekļus, lai uzlabotu sabiedrības dalību Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procesos un ka tām ir liela nozīme iespējamo to tiesību apiešanas gadījumu un pārkāpumu konstatēšanā un novērtēšanā, kurus dalībvalstis pieļauj, īstenojot ES tiesību aktus, un ES informēšanā par tiem; ņemot vērā iepriekš minēto, uzsver Lūgumrakstu komitejas būtisko nozīmi efektīvas saiknes nodrošināšanā starp ES iedzīvotājiem, Parlamentu, Komisiju un dalībvalstu parlamentiem;

5.  uzsver iedzīvotāju, uzņēmumu, NVO un citu ieinteresēto pušu lielo nozīmi, konstatējot dalībvalstu iestāžu kļūdas, kuras tās pieļauj ES tiesību aktu transponēšanā un/vai piemērošanā; šajā sakarībā atzīst to Parlamentam adresēto lūgumrakstu, Komisijai iesniegto sūdzību, kā arī Parlamenta deputātu uzdoto jautājumu ievērojamo funkciju, kas ir dažas no pirmām pazīmēm par to, ka ES tiesību aktu īstenošana rada problēmas, un kas palīdz vērst uzmanību uz ES tiesību aktu nepareizu piemērošanu un iespējamiem to pārkāpumiem;

6.  norāda, ka iedzīvotāji, uzņēmumi, NVO un citas organizācijas bieži iesniedz sūdzības Komisijai un ka 2013. gadā Komisija saņēma vairāk jaunu sūdzību (3505) nekā jebkurā no iepriekšējiem trim gadiem, palielinot ierosināto un neizskatīto sūdzību kopējo skaitu par 19 %; aicina Komisiju uzlabot tās pašreizējo praksi, lai iedzīvotājus savlaicīgi un pienācīgi informētu par jebkādām darbībām un pasākumiem, kas tiek veikti, izskatot viņu sūdzības, tostarp iepriekš brīdinot sūdzības iesniedzēju pirms jautājuma izskatīšanas izbeigšanas;

7.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija arvien lielāku nozīmi piešķir lūgumrakstiem kā informācijas avotam attiecībā uz iedzīvotāju sūdzībām par publiskajām iestādēm, tostarp par Eiropas Savienību, un par iespējamiem ES tiesību aktu pārkāpumiem to faktiskajā īstenošanā, ko apliecina tas, ka divos gada ziņojumos īpaša uzmanība pievērsta lūgumrakstiem; konstatē, ka līdz ar to attiecīgi palielinājies ir arī to lūgumrakstu skaits, kurus Lūgumrakstu komiteja ir pārsūtījusi Komisijai, pieprasot informāciju; tomēr pauž nožēlu par to, ka Komisija daudzu lūgumrakstu gadījumā uz pieprasījumu sniegt atzinumu reaģē novēloti;

8.  konstatē arī to, ka Lūgumrakstu komitejā nepieciešams konstruktīvs dialogs ar dalībvalstīm, un prasa attiecīgajos lūgumrakstos minētajām dalībvalstīm nosūtīt pārstāvjus, kas uzstātos komitejas sanāksmēs;

9.  norāda, ka ES pilsoņu vai dalībvalstu iedzīvotāju iesniegtie lūgumraksti attiecas uz ES tiesību aktu pārkāpumiem, jo īpaši pamattiesību, iekšlietu, tieslietu, iekšējā tirgus, veselības, patērētāju, transporta, nodokļu iekasēšanas, lauksaimniecības un lauku apvidu attīstības un vides jomā; uzskata, ka lūgumraksti liecina par joprojām bieži sastopamiem un plaši izplatītiem ES tiesību aktu nepilnīgas transponēšanas vai pienācīgas izpildes trūkumiem, izraisot to nepareizu piemērošanu praksē; uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpieliek lielāki pūliņi šīs situācijas risināšanā un Komisijai tā ir jāuzrauga nepārtraukti; jo īpaši uzsver to iesniegto lūgumrakstu lielo skaitu, kuros ziņots par diskrimināciju un šķēršļiem, ar kuriem saskaras invalīdi;

10. norāda, ka joprojām ir konstatējamas grūtības veidot dialogu ar dažām dalībvalstīm un reģioniem, kas nevēlas iesniegt pieprasītos dokumentus vai paskaidrojumus;

11. atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst, cik nozīmīga loma ir sūdzībām, lai palīdzētu Komisijai konstatēt ES tiesību aktu pārkāpumus(1);

12. atkārtoti pauž uzskatu, ka novēlotas transponēšanas gadījumu samazināšana jau ilgu laiku ir viena no Komisijas prioritātēm un ka tādai tai būtu jāpaliek arī turpmāk; konstatē, ka 2013. gadā bija jātransponē mazāks skaits (74) direktīvu salīdzinājumā ar 2011. gadu (131); tomēr uzsver, ka 2013. gadā bija jātransponē lielāks skaits direktīvu salīdzinājumā ar 2012. gadu (proti, 74 salīdzinājumā ar 56, kas bija jātransponē 2012. gadā);

13. norāda, ka, neskatoties uz nelielo skaitu, direktīvu novēlota transponēšana joprojām ir nemainīga problēma, kas kavē reālu priekšrocību nodrošināšanu iedzīvotājiem; konstatē, ka, kaut arī direktīvu novēlota transponēšana joprojām ir problēma daudzās dalībvalstīs, tomēr Dānijā, Latvija un Maltā iepriekšējo trīs gadu laikā novēlotas transponēšanas pārkāpumu lietu skaits bija ļoti neliels;

14. konstatē, ka četras politikas jomas, kurās uzsāktas saistību neizpildes procedūras sakarā ar nokavētu transponēšanu joprojām ir vide, veselība un patērētāju tiesības, iekšējais tirgus un pakalpojumi un transports; uzskata, ka identificējot problemātiskās jomas, Komisijai un dalībvalstīm būtu jānosaka pasākumi, kas jāveic, lai nodrošinātu ES tiesību aktu pilnīgu un ātru transponēšanu ikvienā jomā;

15. uzsver, ka Komisijai būtu ciešāk jāseko līdzi direktīvu transponēšanai pirms transponēšanas termiņa un, ja pastāv novēlotas transponēšanas risks, jāsniedz skaidrojums par tiesisko regulējumu šajās jomās, lai palīdzētu dalībvalstīm uzlabot tiesību aktu īstenošanu veidā, kas nodrošinātu konkrētas priekšrocības iedzīvotāju ikdienas dzīvē;

16. konstatē, ka savlaicīga ES tiesību aktu transponēšana ir būtiska, lai nodrošinātu ES raitu darbību, taču ne mazāk būtiska ir arī ES tiesību aktu pareiza īstenošana; uzsver, ka ļoti bieži trūkumus un nesaskanīgus standartus rada tas, ka dalībvalstis ES tiesības transponē atšķirīgi; tādēļ aicina Komisiju ieviest labāku pārskatīšanas mehānismu, lai pārbaudītu, kā dalībvalstīs ES tiesību aktus piemēro praksē visos līmeņos un kā iedzīvotāji un uzņēmumi spēj īstenot savas tiesības;

17. norāda, ka kopumā tika izbeigta 731 lieta, kas tika ierosināta par pienākumu neizpildi, jo attiecīgā dalībvalsts pierādīja, ka ir rīkojusies atbilstoši ES tiesību aktiem; norāda, ka Eiropas Savienības Tiesa 2013. gadā saskaņā ar LESD 258. pantu pieņēma 52 spriedumus, no kuriem 31 spriedumu (59,6 %) pasludināja pret dalībvalstīm; lai šo statistiku par 2013. gadu analizētu plašākā kontekstā, atgādina, kā līdz šim 3274 (87,3 %) no Tiesas pieņemtajiem spriedumiem pienākumu neizpildes lietās ir bijuši par labu Komisijai; lūdz Komisiju īpašu uzmanību pievērst visu šo spriedumu faktiskajai izpildei;

18. konstatē četras politikas jomas, kurās 2013. gadā tika ierosināts vislielākais skaits jaunāko pienākumu neizpildes procedūru par novēlotu transponēšanu, proti, vide (168 procedūras), veselība un patērētāju tiesības (58), iekšējais tirgus un pakalpojumi (47) un transports (36); uzsver, ka pastāv tieša un proporcionāla saikne starp saņemto lūgumrakstu skaitu un Komisijas ierosinātajām pienākumu neizpildes procedūrām;

19. konstatē, ka 2013. gadā tika izbeigts liels skaits lietu par pienākumu neizpildi, tās vispār nenododot Tiesai, un tikai apmēram 6,6 % no visām lietām tika pabeigtas ar tiesas nolēmumu; tālab uzskata, ka ir būtiski turpināt dalībvalstu īstenoto pasākumu rūpīgu uzraudzīšanu, ņemot vērā to, ka daži lūgumraksti joprojām attiecas uz problēmām, kuras turpina pastāvēt pat pēc tam, kad jautājuma izskatīšana izbeigta;

20. atkārtoti uzsver to, ka Komisijai ir jākoncentrējas uz problēmu efektīvu risināšanu, efektīvu pārvaldību un preventīviem pasākumiem, tomēr ierosina, ka Komisijai papildus oficiālajām pienākumu neizpildes procedūrām vajadzētu apsvērt arī jaunus veidus, kā uzlabot ES tiesību aktu transponēšanu un izpildi;

21. konstatē, ka dalībvalstis 2012. gada jūnijā ir pabeigušas pakāpenisku iekļaušanos ES Pilot sistēmā, pievienojoties Maltai un Luksemburgai, un kopš tā laika visās dalībvalstīs ES Pilot sistēma darbojas pilnībā; uzsver, ka pēdējo trīs gadu laikā pakāpeniski ir pieaudzis jauno ES Pilot procedūru skaits un ka ES Pilot sistēmai līdz šim ir bijuši lieliski rezultāti, jo īpaši attiecībā uz informācijas ieguvi un tādu konkrētu situāciju uzlabošanu, kas uztrauc iedzīvotājus, kā to apliecina pēdējos piecos gados ierosināto pienākumu neizpildes procedūru skaita samazinājums (no 2900 līdz 1300); tomēr prasa turpināt intensīvi strādāt pie tā, lai iedzīvotāji arī turpmāk būtu informēti par ES Pilot sistēmu; aicina Komisiju pamatojoties uz lūgumrakstiem ierosināto ES Pilot lietu izskatīšanas procesā iesaistīt lūgumraksta iesniedzējus, lai veicinātu dialogu starp attiecīgajiem lūgumrakstu iesniedzējiem un dalībvalstu iestādēm; ierosina, ka būtu jāparedz īsāki termiņi tādu lietu izskatīšanai, kas uzskatāmas par steidzamām un kurās Komisijai vajadzētu rīkoties drīz;

22. atzinīgi vērtē dalībvalstu centienus pienākumu neizpildes lietas atrisināt bez tiesas starpniecības, izmantojot ES Pilot procedūru, pateicoties kurai ir samazinājies oficiālo pienākumu neizpildes procedūru skaits; konstatē ne tikai nepieciešamību precizēt minētās procedūras juridisko statusu, bet arī īstenot auglīgu un paātrinātu apmaiņu ar informāciju starp Eiropas Komisiju un dalībvalstīm, jo, ja dalībvalstis informāciju Komisijai nenosūta vai nosūta to ar nokavēšanos, tiek ietekmēta arī lūgumrakstu efektīva izskatīšana Lūgumrakstu komitejā;

23. konstatē, ka Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi: „kaitējums, ko radījušas valsts iestādes (..), var būt par pamatu tikai šo iestāžu atbildībai, un tikai valsts tiesām ir ekskluzīva jurisdikcija piespriest kompensāciju par šādu kaitējumu”(2); tālab uzsver, cik svarīgi ir nostiprināt valsts līmenī pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas ļautu sūdzību iesniedzējiem tiešāk un personiskāk aizsargāt savas tiesības(3);

24. atkārtoti uzsver, ka saistībā ar ES Pilot sistēmu un gada ziņojumu par ES tiesību aktu piemērošanas uzraudzību gan visa procesa pirms pienākumu neizpildes procedūras ierosināšanas, gan tās laikā ir nepieciešama lielāka pārredzamība, juridiskā noteiktība un piekļuve informācijai, jo īpaši attiecībā uz sūdzību iesniedzējiem;

25. atzinīgi vērtē Komisijas dienestu iesaistīšanos informācijas apmaiņas nostiprināšanā ar Lūgumrakstu komiteju un vēlas atgādināt par savām prasībām:

     (a) uzlabot saziņu starp abām pusēm, jo īpaši attiecībā uz to, kā Komisija ierosina un virza procedūras par pienākumu neizpildi, tostarp ES Pilot procedūru, lai nodrošinātu, ka Parlaments ir pilnībā informēts tā likumdošanas darba nemitīgas uzlabošanas nolūkā;

     (b) censties Lūgumrakstu komitejai sniegt visu iespējamo attiecīgo informāciju par izmeklēšanu un pienākumu neizpildes procedūrām saprātīgā termiņā, lai šī komiteja uz iedzīvotāju iesniegumiem varētu atbildēt efektīvāk;

     (c) Komisijai, sagatavojot paziņojumus un tiesību aktu grozījumus, ņemt vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumus un jo īpaši tajos iekļautos konstatējumus un ieteikumus;

26. atzinīgi vērtē to, ka, sagatavojot dalībvalstīm adresētus jaunus ES tiesību aktus, Komisija arvien vairāk izmanto īstenošanas plānus, pateicoties kuriem samazinās nesavlaicīgas un nepareizas īstenošanas risks un tiek novērstas transponēšanas un piemērošanas problēmas, un līdz ar to arī tiek ietekmēts attiecīgo iesniegto lūgumrakstu skaits;

27. norāda, ka saistībā ar Komisijas iniciatīvu par ES tiesību aktu normatīvo atbilstību, kas pazīstama ar nosaukumu REFIT, Komisijai ir jāsekmē dialogs ar iedzīvotājiem, dalībvalstīm, uzņēmumiem un pilsonisko sabiedrību kopumā par tiesību aktu normatīvo atbilstību, lai nodrošinātu gan ES tiesību aktu kvalitāti, gan sociālo aspektu saglabāšanu, lai viens vērtību priekšstats neattīstītos uz cita rēķina;

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

5.5.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

27

0

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Margrete Auken, Beatriz Becerra Basterrechea, Alberto Cirio, Andrea Cozzolino, Pál Csáky, Miriam Dalli, Rosa Estaràs Ferragut, Eleonora Evi, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Peter Jahr, Rikke Karlsson, Notis Marias, Edouard Martin, Marlene Mizzi, Julia Pitera, Laurenţiu Rebega, Sofia Sakorafa, Jarosław Wałęsa, Cecilia Wikström, Tatjana Ždanoka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Anja Hazekamp, György Hölvényi, Jérôme Lavrilleux, Demetris Papadakis, Josep-Maria Terricabras, Ángela Vallina

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Paul Brannen, Norbert Lins, Dario Tamburrano, Martina Werner

(1)

COM(2012) 0154 galīgā redakcija.

(2)

Spriedums lietā Nr. 175/84

(3)

Skatīt spriedumu lietā Nr. 175/84 un priekšlikumus šajā sakarībā dokumentā COM(2012)0095 final.


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

13.7.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

20

3

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Max Andersson, Joëlle Bergeron, Marie-Christine Boutonnet, Jean-Marie Cavada, Kostas Chrysogonos, Rosa Estaràs Ferragut, Dietmar Köster, Gilles Lebreton, António Marinho e Pinto, Emil Radev, Julia Reda, Evelyn Regner, Pavel Svoboda, József Szájer, Axel Voss, Tadeusz Zwiefka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Angel Dzhambazki, Evelyne Gebhardt, Heidi Hautala, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Virginie Rozière

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Ángela Vallina, Bogdan Brunon Wenta

Juridisks paziņojums - Privātuma politika