ZIŅOJUMS par 2012. un 2013. gada ziņojumiem par subsidiaritāti un proporcionalitāti
16.10.2015 - (2014/2252(INI))
Juridiskā komiteja
Referents: Sajjad Karim
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par 2012. un 2013. gada ziņojumiem par subsidiaritāti un proporcionalitāti
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu labāku izstrādi[1],
– ņemot vērā praktiskos pasākumus, par kuriem attiecībā uz LESD 294. panta 4. punkta īstenošanu, ja tiktu panākta vienošanās pirmajā lasījumā, 2011. gada 22. jūlijā vienojās Eiropas Parlamenta un Padomes atbildīgie dienesti,
– ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par ES tiesību aktu atbilstību un subsidiaritāti un proporcionalitāti — 19. ziņojums par tiesību aktu labāku izstrādi, 2011. gads[2],
– ņemot vērā 2012. gada 13. septembra rezolūciju par 18. ziņojumu par tiesību aktu labāku izstrādi — subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošana (2010. gads)[3],
– ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi, subsidiaritāti un proporcionalitāti un lietpratīgu regulējumu[4],
– ņemot vērā Komisijas 2012. gada ziņojumu par subsidiaritāti un proporcionalitāti (COM(2013)0566) un Komisijas 2013. gada ziņojumu par subsidiaritāti un proporcionalitāti (COM(2014)0506),
– ņemot vērā Padomes 2014. gada 4. decembra secinājumus par lietpratīgu regulējumu,
– ņemot vērā Eiropas Savienības parlamentu priekšsēdētāju 2015. gada 21. aprīļa konferencē pieņemtos secinājumus,
– ņemot vērā COSAC 2012. gada 27. septembra, 2013. gada 17. maija, 2013. gada 4. oktobra, 2014. gada 19. jūnija un 2014. gada 14. novembra pusgada ziņojumus par norisēm Eiropas Savienības procedūru un prakses jomā saistībā ar parlamentāro pārbaudi,
– ņemot vērā augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupas ar administratīvo slogu saistītiem jautājumiem 2014. gada 14. oktobra galīgo ziņojumu “Birokrātiskā sloga samazināšana Eiropā — mantojums un perspektīvas”[5],
– ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un 132. pantu,
– ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A8-0301/2015),
A. tā kā 2012. gadā Komisija saņēma pamatotus atzinumus par 83 tiesību aktu priekšlikumiem; tā kā iesniegto dokumentu kopējais skaits 2012. gadā bija 292, tostarp tika iesniegti tādi dokumenti, kuri netika uzskatīti par pamatotiem atzinumiem;
B. tā kā 2013. gadā Komisija saņēma pamatotus atzinumus par 99 tiesību aktu priekšlikumiem; tā kā iesniegto dokumentu kopējais skaits 2013. gadā bija 313, tostarp tika iesniegti tādi dokumenti, kuri netika uzskatīti par pamatotiem atzinumiem;
C. tā kā 2012. gadā valstu parlamenti sagatavoja 12 pamatotus atzinumus par Monti II priekšlikumu[6], par kuru tika saņemtas 19 balsis (minimālais balsu skaits — 18 balsis), un tādējādi pirmo reizi tika ierosināta tā dēvētā dzeltenās kartītes procedūra, kas paredz, ka iestādei, kas ir iesniegusi priekšlikumu, tas jāpārskata un jāpamato lēmums par to, vai šo priekšlikumu atsaukt, grozīt vai saglabāt;
D. tā kā Komisija atsauca Monti II priekšlikumu, bet paziņoja, ka tās ieskatā priekšlikums bija atbilstošs subsidiaritātes principam un ka priekšlikums tika atsaukts, ņemot vērā, ka tas nesaņēma pietiekamu Eiropas Parlamenta un Padomes atbalstu[7];
E. tā kā 2013. gadā valstu parlamenti sagatavoja 13 pamatotus atzinumus par priekšlikumu regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi[8] un tas saņēma 18 balsis, tādējādi ierosinot otro dzeltenās kartītes procedūru;
F. tā kā Komisija secināja, ka tās priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam un ka šā priekšlikuma atsaukšana vai grozīšana nav nepieciešama; tā kā Komisija paziņoja, ka likumdošanas procesā tā pienācīgi ņems vērā pamatotos atzinumus[9];
G. tā kā vairāki valstu parlamenti pauda bažas par Komisijas pieeju, uzskatot, ka Komisijas sniegtie pamatojumi un argumenti ir nepietiekami; tā kā Eiropas Parlamenta Juridiskā komiteja un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja rīkoja debates par šo jautājumu;
H. tā kā sekojošajās sarunās ar Padomi par Eiropas Prokuratūru tās darbības joma un darba metodoloģijas tika sašaurinātas salīdzinājumā ar sākotnējo priekšlikumu, par kuru tika sagatavoti pamatotie atzinumi;
I. tā kā, ņemot vērā Komisijas iniciatīvas tiesības, tās pienākums ir nodrošināt, ka politikas veidošanas agrīnā posmā tiek pieņemts pareizais lēmums par to, vai ierosināt ES līmeņa rīcību un kādā veidā to darīt;
J. tā kā Komisija ir apņēmusies veikt ietekmes novērtēšanas procesam piemērojamo pamatnostādņu pārskatīšanu, ietverot subsidiaritātes un proporcionalitātes jautājuma apsvēršanu;
K. tā kā Parlaments ir izveidojis pats savu Ietekmes novērtēšanas nodaļu, kas 2013. gadā sagatavoja 50 sākotnējos novērtējumus un divus sīki izstrādātus novērtējumus par Komisijas ietekmes novērtējumiem;
L. tā kā valstu parlamenti ir konstatējuši, ka nozīmīgu un vairāku deleģēto pilnvaru iekļaušanas dēļ ir grūti novērtēt, vai galīgie noteikumi būs atbilstoši subsidiaritātes principam;
M. tā kā subsidiaritātes un proporcionalitātes pārbaudi, kā arī ietekmes novērtējumu veic tikai likumdošanas procesa sākumā,
1. konstatē, ka subsidiaritātes un proporcionalitātes principi ir Eiropas Savienības pamatprincipi;
2. uzsver, ka ES kompetenču izmantošanai būtu jāpamatojas uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā; atzinīgi vērtē to, ka 2012.un 2013. gadā ES iestādes un valstu parlamenti rūpīgi pārbaudīja šos abus principus;
3. atzinīgi vērtē valstu parlamentu ciešāku iesaistīšanos un lielāku līdzdalību Eiropas likumdošanas procesā pēdējos gados, kā rezultātā ir palielinājusies informētība par ES pamatprincipiem, tostarp par subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem iestāžu kontekstā; tomēr norāda, ka šajā jomā vēl ir daudz darāmā; ierosina, ka vispirms Komisijai jāiesaistās ikgadējās apspriedēs ar katras valsts parlamentu, lai stiprinātu dialogu starp Komisiju un valstu parlamentiem;
4. turklāt uzskata, ka subsidiaritātes un proporcionalitātes principi ir politikas veidošanas sākumpunkts; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi likumdošanas procesa sākumposmā novērtēt, vai politikas mērķus var labāk sasniegt Eiropas līmenī, nevis ar valsts vai reģionālo iniciatīvu palīdzību;
5. norāda, ka parlamentiem ir svarīga nozīme un ka ir svarīga arī to teritoriālā ietekme un tuvināšanās iedzīvotājiem, un attiecīgā gadījumā prasa vairāk iesaistīties agrīnās brīdināšanas sistēmā;
6. tomēr norāda, ka lielāko daļu valsts parlamentu atzinumu iesniedz tikai daži valsts parlamenti; mudina pārējo valstu parlamentus vairāk iesaistīties Eiropas debatēs;
7. uzsver, ka Eiropas iestādēm ir jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi, kas nostiprināti Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā un Līgumam par Eiropas Savienības darbību pievienotajā 2. protokolā un kam ir vispārīgs raksturs — tie ir saistoši iestādēm Savienības pilnvaru īstenošanā ar izņēmumu, ka subsidiaritātes principu nepiemēro tajās jomās, kuras ietilpst Savienības ekskluzīvā kompetencē;
8. uzskata, ka subsidiaritātes principa pārbaudes mehānismam ir būtiska nozīme Eiropas un dalībvalstu iestāžu sadarbībā;
9. tādēļ pauž nožēlu par to, ka Komisijas gada ziņojumi ir sagatavoti nedaudz pavirši un bieži vien tajos nav sniegta sīkāka informācija par to, kā ES politikas veidošanā tiek ievērots subsidiaritātes un jo īpaši proporcionalitātes princips;
10. atzīmē metodoloģiju, kas izmantota 2012. un 2013. gada ziņojumos, kuros statistikas dati ir izmantoti, lai klasificētu valstu parlamentu sniegtos pamatotos atzinumus kā vienu pamatotu atzinumu par priekšlikumu paketi, nevis kā vienu pamatotu atzinumu par katru priekšlikumu atsevišķi;
11. norāda, ka salīdzinājumā ar 2010. un 2011. gadu pamatoto atzinumu procentuālā daļa no visiem iesniegtajiem dokumentiem kopumā ir ievērojami palielinājusies un ka 2012. gadā pamatotie atzinumi veidoja 25 % no visiem iesniegtajiem dokumentiem, savukārt 2013. gadā — 30 % no dokumentiem, kurus iesniedza valstu parlamenti saskaņā ar 2. protokolā noteikto kārtību; šajā sakarībā norāda uz apspriešanos ar valstu parlamentiem likumdošanas procesā;
12. norāda, ka, izskatot Komisijas priekšlikumu regulai par to, kā īstenojamas tiesības uz kolektīvu rīcību saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību (Monti II), valstu parlamenti 2012. gadā pirmo reizi izmantoja tā dēvētās dzeltenās kartītes procedūru; norāda, ka, lai gan Komisija secināja, ka subsidiaritātes princips nav ticis pārkāpts, tā atsauca priekšlikumu politiska atbalsta trūkuma dēļ; piebilst, ka otru reizi tā dēvētās dzeltenās kartītes procedūra tika ierosināta 2013. gadā saistībā ar Komisijas priekšlikumu Padomes Regulai par Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidi; norāda, ka Komisija secināja, ka šis priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam, un nolēma to saglabāt;
13. norāda, ka valstu parlamentu sniegtie pamatotie atzinumi liecina par to, ka ir dažādas subsidiaritātes un proporcionalitātes principu interpretācijas; šajā saistībā atgādina, ka Līgumos formulētais subsidiaritātes princips ļauj Savienībai jomās, kuras nav ekskluzīvā Savienības kompetencē, rīkoties tikai tad, ja “dalībvalstis centrālā vai reģionālā un vietējā līmenī nevar pietiekami labi īstenot paredzētās darbības mērķus, bet ierosinātās darbības mēroga vai seku dēļ tie ir labāk sasniedzami Savienības līmenī”; tāpat atgādina, ka “saskaņā ar proporcionalitātes principu Savienības rīcības saturs un veids ir samērīgs ar Līgumu mērķu sasniegšanai nepieciešamo”; mudina valstu parlamentus, novērtējot atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, ievērot to, kas noteikts LES; stingri iesaka valstu parlamentiem un Eiropas iestādēm iesaistīties viedokļu apmaiņās, kā arī apmainīties ar subsidiaritātes un proporcionalitātes pārbaudes praksi;
14. norāda, ka valstu parlamentu iesniegtie pamatotie atzinumi ļoti atšķiras tajos norādīto argumentu veidu un formas ziņā; pauž nožēlu par vienotu paraugu trūkumu, kas vēl vairāk sarežģī iespējas novērtēt, uz kāda pamata iesaistās valstu parlamenti;
15. atgādina par Parlamenta iepriekšējos ziņojumos paustajām bažām par gadījumiem, kad Komisijas sagatavotajos ietekmes novērtējumos (IN) subsidiaritātes jautājums nebija risināts pienācīgi; atgādina arī par to, ka šis jautājums ir pieminēts Ietekmes novērtējuma padomes (INP) gada ziņojumos; norāda, ka INP vairāk nekā 30 % ietekmes novērtējumu, kurus tā pārskatīja 2012. un 2013. gadā, uzskata par tādiem, kuros nav iekļauta apmierinoša subsidiaritātes principa analīze; pauž bažas par to, ka 2014. gadā šī proporcija sasniedza 50 %, un mudina Komisiju, pārskatot IN piemērojamās pamatnostādnes, risināt šo jautājumu un mazināt šo palielināšanās tendenci;
16. norāda, ka ietekmes novērtējumi ir ļoti svarīgi līdzekļi, kas palīdz pieņemt lēmumus likumdošanas procesā, un šajā saistībā uzsver, ka ir pienācīgi jāapsver ar subsidiaritāti un proporcionalitāti saistītie jautājumi;
17. uzsver, ka rūpīgiem ietekmes novērtējumiem, kuros padziļināti novērtēta atbilstība subsidiaritātes principam, ir būtiska nozīme, lai uzlabotu iedzīvotāju uzticēšanos, kuri bieži vien subsidiaritātes principu uzskata par svarīgu demokrātijas procesa aspektu; tādēļ akcentē, ka uzlabotas subsidiaritātes pārbaudes varētu uzskatīt par svarīgu līdzekli, kas ļautu mazināt tā dēvēto demokrātijas deficītu;
18. atkārto iepriekš minētajā 2011. gada 14. septembra rezolūcijā pausto aicinājumu izmantot valstu veiktos ietekmes novērtējumus, kas papildinātu tos, kurus Komisija veikusi, atbalstot ierosināto tiesību aktu, — tā ir reforma, kas tiek apspriesta; uzskata, ka Parlamenta nesen izveidotās ietekmes novērtējuma nodaļas spēs pozitīvi papildināt Komisijas darbu;
19. pauž neapmierinātību par Komisijas atbildi valstu parlamentiem gadījumos, kad ir izsniegtas dzeltenās kartītes; uzskata, ka Komisijai ir jāsniedz izsmeļošas atbildes visos gadījumos, kad valstu parlamentiem rodas jautājumi, un papildus publicētajiem atzinumiem jāiesaistās dialogā ar katru valsts parlamentu atsevišķi; uzskata, ka Komisijai ir arī jāapmeklē Parlamenta attiecīgā komiteja vai komitejas, lai detalizēti izskaidrotu savu nostāju;
20. uzsver, ka dzeltenās kartītes procedūru, kas ir ES lēmumu pieņemšanas procesa ietekmēšanas instruments, varētu efektīvi stiprināt, agrākā posmā apmainoties ar informāciju par valstu parlamentu nostājām, un tāpēc mudina valstu parlamentus apmainīties ar viedokļiem par darbības jomu un vērtēšanas metodēm, kas tiek izmantotas, lai novērtētu atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;
21. uzskata, ka politisks dialogs ir ārkārtīgi svarīgs, lai nodrošinātu subsidiaritātes principa ievērošanu; uzskata, ka politiskais dialogs būtu jāuzlabo ne tikai dzeltenās vai oranžās kartītes gadījumos, bet arī visos pārējos gadījumos; šajā saistībā atzinīgi vērtē J.‑C. Juncker vadītās Komisijas apņemšanos apmeklēt vēl vairāk valstu parlamentu un prasa Parlamentam apsvērt jautājumu par līdzīgu iniciatīvu īstenošanu; uzskata, ka referentus varētu mudināt biežāk sazināties ar valstu parlamentiem, jo īpaši ņemot vērā to, ka videokonferenču rīkošana un citas tiešsaistes saziņas metodes ir kļuvušas ērtākas un efektīvākas;
22. uzsver, ka Eiropas iestādēm un valstu parlamentiem būtu jāturpina veicināt “subsidiaritātes kultūru” visā ES; iesaka divas konkrētas iniciatīvas, par kurām jāvienojas valstu parlamentiem un Komisijai un kuras palīdzēs labāk apsvērt subsidiaritāti pašreizējā likumdošanas procesā, proti, tās ir šādas — sekmēt valstu parlamentu nostāju, redzējumu vai citu ierosinājumu lielāku iekļaušanu politiskajā dialogā, jo īpaši tad, kad Komisija veic, piemēram, zaļo grāmatu vai balto grāmatu, sagatavošanas darbus, un apsvērt pagarināt laikposmu, kas paredzēts, lai, īstenojot subsidiaritātes pārbaudi, apspriestos ar valstu parlamentiem, ja valstu parlamenti to pieprasa, pamatojoties uz objektīvi attaisnojošiem iemesliem, piemēram, dabas katastrofām un darba pārtraukumu periodiem; uzskata, ka to varētu panākt, ja iestādes un valstu parlamenti vispirms vienotos par politisku apņemšanos, neaizkavējot attiecīgu tiesību aktu pieņemšanu;
23. uzskata, ka ir svarīgi, lai dzeltenās kartītes procedūra parlamentos būtu viegli īstenojama, vienlaikus no jauna apstiprinot subsidiaritātes principu saskaņā ar Līgumiem;
24. norāda, ka vairāki COSAC pārstāvēti valstu parlamenti ir izrādījuši ieinteresētību un ierosinājuši ieviest zaļo kartīti, kas būtu politiskā dialoga uzlabošanas instruments un pēc Parlamenta atbalsta saņemšanas nodrošinātu valstu parlamentiem iespēju iesniegt Komisijai apspriešanai konstruktīvus priekšlikumus, pienācīgi ņemot vērā Komisijas iniciatīvas tiesības;
25. norāda, ka tiesību aktu priekšlikumi var būtiski mainīties, kamēr iestādes tos pieņem; atgādina, ka pārbaude par atbilstību subsidiaritātes principam tiek veikta tikai likumdošanas procesa sākumā, nevis beigās; atgādina arī to, ka ietekmes novērtējumus plašāk sagatavo tikai likumdošanas procesa sākumposmiem, nevis beigu posmiem; uzsver, ka pēc pieņemšanas procedūras uzsākšanas un pirms likumdošanas procesa beigām ir jāveic vidusposma novērtējums, lai atsevišķos gadījumos būtu iespējams izdot brīdinājumu tām dalībvalstīm, kuras neievēro subsidiaritātes principu;
26. tādēļ prasa veikt papildu subsidiaritātes pārbaudi un pilnīgu ietekmes novērtējumu likumdošanas sarunu noslēgumā un pirms teksta galīgās redakcijas pieņemšanas, lai nodrošinātu atbilstību subsidiaritātes principam un varētu veikt novērtējumus, tostarp novērtēt proporcionalitāti; uzskata, ka šāds pārdomu periods palīdzētu politikas veidotājiem novērtēt, vai tiesību akti atbilst Savienības principiem, un palielinātu pārredzamību par bieži vien intensīvo sarunu kārtās panāktajiem rezultātiem;
27. ņem vērā jaunos Komisijas politikas mērķus, kas saistīti ar iniciatīvām un ES tiesību aktu priekšlikumiem, un tie ir šādi: minimālas izmaksas; labums iedzīvotājiem, uzņēmumiem un darba ņēmējiem un nevajadzīga regulatīvā sloga novēršana;
28. uzskata, ka ar daudzgadu finanšu shēmas programmu palīdzību būtu jānovērtē un jāpierāda atbilstība subsidiaritātes principam, uzskatāmi parādot pievienoto vērtību saņēmējās dalībvalstīs;
29. aicina Komisiju saskaņā ar proporcionalitātes un subsidiaritātes principiem vienkāršot ES līdzekļu saņemšanas pieteikumu iesniegšanas procedūru, lai pieteikumu iesniegšanas procedūra būtu efektīvāka un vairāk vērsta uz rezultātiem;
30. uzsver savu apņemšanos nodrošināt atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, novērtējot savus normatīvos patstāvīgos ziņojumus, veicot Komisijas ietekmes novērtējumu ex ante izvērtējumus un regulāri novērtējot iespējamo ES pievienoto vērtību un “Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas”;
31. uzsver, ka saistībā ar subsidiaritātes principu ir jāievieš skaidrība par kompetenču sadalījumu tad, ja tirdzniecības politika ietekmē ieguldījumus, kas nav ārvalstu tiešie ieguldījumi, proti, portfeļa ieguldījumus, jo vēl aizvien ir pretrunas pašreizējos brīvās tirdzniecības nolīgumos; konkrēti norāda uz nesenajām diskusijām par strīdu izšķiršanu starp ieguldītāju un valsti (ISDS), kā arī uz Komisijas priekšlikumiem atjaunināt un reformēt pašreizējo modeli; šajā sakarībā uzsver, ka arī dalībvalstīm no savas puses būtu jāuzņemas atbildība par šo procesu, ņemot vērā to pašreizējās saistības, kas noteiktas divpusējos nolīgumos ar trešām valstīm; prasa ievērot proporcionalitātes principu, apspriežot un piemērojot divpusējās drošības klauzulas; atgādina, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 3. pantā ir noteikts, ka kopējā tirdzniecības politika ir svarīga joma, uz kuru attiecas Savienības ekskluzīvā kompetence, un ka tai jāpamatojas uz vienotiem principiem; tādēļ norāda, ka subsidiaritātes princips neattiecas uz kopējo tirdzniecības politiku;
32. prasa precizēt, vai tādi tirdzniecības instrumenti kā ISDS varētu apdraudēt subsidiaritātes principu attiecībā uz dalībvalstu kompetenci; aicina dalībvalstis atbloķēt UNCITRAL Konvenciju par pārredzamību ieguldījumu līgumā paredzētā šķīrējtiesas procesā starp ieguldītāju un valsti, lai Komisija varētu parakstīt šo konvenciju visas Savienības vārdā; pauž nožēlu par pašreizējo situāciju — dažas ES dalībvalstis ir parakstījušas šo konvenciju, bet dažas ne; uzskata, ka šis piemērs uzskatāmi liecina par to, ka visām pusēm ir nepieciešama skaidrība par Savienības ekskluzīvās kompetences darbības jomu attiecībā uz ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem; atgādina, ka dalībvalstu īstenotās atšķirīgās ieguldījumu aizsardzības politikas ir radījušas pašreizējo situāciju, kad dalībvalstis ir parakstījušas aptuveni 1400 divpusējo ieguldījumu nolīgumu ar dažkārt atšķirīgiem noteikumiem, kuri varētu izraisīt vienotā tirgus izkropļojumus un nevienlīdzīgu attieksmi pret ES ieguldītājiem ārvalstīs;
33. attiecībā uz ES finansiālo atbalstu citām valstīm, proti, makrofinansiālo atbalstu, prasa veikt lielāku skaitu ierosināto pasākumu proporcionalitātes padziļinātus ex ante un ex post ietekmes novērtējumus, lai atbalsts būtu efektīvs un patiesi noderīgs tiem partneriem, kuriem tas nepieciešams; uzstāj, ka ir jānosaka stingrāki atbalsta piešķiršanas nosacījumi un pienācīgi jākontrolē līdzekļu izlietojums, tostarp jāveic pasākumi, lai novērstu krāpšanu un korupciju un cīnītos pret to, un Parlamentam jāveic rūpīga un detalizēta pārbaude; prasa padziļināti integrēt ES ārējos instrumentus, apvienojot tirdzniecības, attīstības, ārlietu un drošības politikas virzienus; uzsver, ka dalībvalstīm jāizrāda lielāka apņemšanās šajā jautājumā;
34. norāda, ka ir ārkārtīgi svarīgi pienācīgi apspriesties, veidot dialogu un iesaistīt iedzīvotājus, uzņēmumus (t. i., MVU) un pilsonisko sabiedrību ES lēmumu pieņemšanas procesā attiecībā uz tirdzniecības politiku;
o
o o
35. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.
- [1] OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp.
- [2] Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0061.
- [3] OV C 353 E, 3.12.2013., 117. lpp.
- [4] OV C 51 E, 22.2.2013., 87. lpp.
- [5] http://ec.europa.eu/smart-regulation/refit/admin_burden/docs/08-10web_ce-brocuttingredtape_en.pdf
- [6] Priekšlikums Padomes regulai par to, kā īstenojamas tiesības uz kolektīvu rīcību saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību (COM(2012) 130).
- [7] Priekšsēdētāja vietnieka M. Šefčovič 2012. gada 12. septembra vēstule valstu parlamentiem.
- [8] Komisijas priekšlikums par Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidi (COM(2013) 534).
- [9] Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un valstu parlamentiem par priekšlikuma Padomes Regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi pārskatīšanu, ņemot vērā subsidiaritātes principu, saskaņā ar 2013. gada 27. novembra Protokolu Nr. 2 (COM(2013) 851 final);
Starptautiskās tirdzniecības komitejaS ATZINUMS (17.6.2015)
Juridiskajai komitejai
par 2012. un 2013. gada ziņojumiem par subsidiaritāti un proporcionalitāti
(2014/2252(INI))
Atzinuma sagatavotājs: David Borrelli
IEROSINĀJUMI
Starptautiskās tirdzniecības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
1. norāda, ka ES izaugsmes un darbvietu radīšanas jomā liela nozīme ir kopējai tirdzniecības politikai, kurā ES var izmantot savu lielumu, lai maksimāli ietekmētu sarunas, un ES ekonomiskajām attiecībām ar trešām valstīm un reģionālajām organizācijām; tādēļ uzskata, ka proporcionalitātes princips un attiecīgā gadījumā subsidiaritātes princips būtu pienācīgi jāievēro arī šajās politikas jomās, jo īpaši gadījumos, kad ir noteikts, ka tirdzniecības nolīgumiem jābūt jaukta veida nolīgumiem; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu ieviest skaidrību jautājumā par jaukta veida tirdzniecības nolīgumiem, iesniedzot Eiropas Savienības Tiesā (EST) lietu par ES un Singapūras brīvās tirdzniecības nolīgumu; pauž cerību, ka EST atzinums veicinās lielāku skaidrību par to, kādi ES tirdzniecības sarunu aspekti skar dalībvalstu atbildību; uzsver, ka skaidrībai vajadzētu veidot pamatu, kas ļautu ES nostājai sarunās būt efektīvākai un paātrināt starp ES un trešās valstīm noslēgto tirdzniecības nolīgumu ratifikācijas procedūru; šajā saistībā uzsver, ka, risinot tirdzniecības sarunas, būtiska nozīme ir pārredzamībai;
2. uzsver, ka saistībā ar subsidiaritātes principu ir jāievieš skaidrība par kompetenču sadalījumu tad, ja tirdzniecības politika ietekmē ieguldījumus, kas nav ārvalstu tiešie ieguldījumi, proti, portfeļa ieguldījumus, jo vēl aizvien ir pretrunas pašreizējos brīvās tirdzniecības nolīgumos; konkrēti norāda uz nesenajām diskusijām par strīdu izšķiršanu starp ieguldītāju un valsti (ISDS), kā arī uz Komisijas priekšlikumiem atjaunināt un reformēt pašreizējo modeli; šajā sakarībā uzsver, ka arī dalībvalstīm no savas puses būtu jāuzņemas atbildība par šo procesu, ņemot vērā to pašreizējās saistības, kas noteiktas divpusējos nolīgumos ar trešām valstīm; prasa ievērot proporcionalitātes principu, apspriežot un piemērojot divpusējās drošības klauzulas; atgādina, ka LESD 3. pantā ir noteikts, ka kopējā tirdzniecības politika ir svarīga joma, uz kuru attiecas Savienības ekskluzīvā kompetence, un ka tai jāpamatojas uz vienotiem principiem; tādēļ norāda, ka subsidiaritātes princips neattiecas uz kopējo tirdzniecības politiku;
3. prasa precizēt, vai tādi tirdzniecības instrumenti kā ISDS varētu apdraudēt subsidiaritātes principu attiecībā uz dalībvalstu kompetenci; aicina dalībvalstis atbloķēt UNCITRAL Konvenciju par pārredzamību ieguldījumu līgumā paredzētā šķīrējtiesas procesā starp ieguldītāju un valsti, lai Komisija varētu parakstīt šo konvenciju visas Savienības vārdā; pauž nožēlu par pašreizējo situāciju — dažas ES dalībvalstis ir parakstījušas šo konvenciju, bet dažas ne; uzskata, ka šis piemērs uzskatāmi liecina par to, ka visām pusēm ir nepieciešama skaidrība par Savienības ekskluzīvās kompetences darbības jomu attiecībā uz ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem; atgādina, ka dalībvalstu īstenotās atšķirīgās ieguldījumu aizsardzības politikas ir radījušas pašreizējo situāciju, kad dalībvalstis ir parakstījušas aptuveni 1400 divpusējo ieguldījumu nolīgumu ar dažkārt atšķirīgiem noteikumiem, kuri varētu izraisīt vienotā tirgus izkropļojumus un nevienlīdzīgu attieksmi pret ES ieguldītājiem ārvalstīs;
4. attiecībā uz ES finansiālo atbalstu citām valstīm, proti, makrofinansiālo atbalstu, prasa veikt lielāku skaitu ierosināto pasākumu proporcionalitātes padziļinātus ex ante un ex post ietekmes novērtējumus, lai atbalsts būtu efektīvs un patiesi noderīgs tiem partneriem, kuriem tas nepieciešams; uzstāj, ka ir jānosaka stingrāki atbalsta piešķiršanas nosacījumi un pienācīgi jākontrolē līdzekļu izlietojums, tostarp jāveic pasākumi, lai novērstu krāpšanu un korupciju un cīnītos pret to, un Parlamentam jāveic rūpīga un detalizēta pārbaude; prasa padziļināti integrēt ES ārējos instrumentus, apvienojot tirdzniecības, attīstības, ārlietu un drošības politikas virzienus; uzsver, ka dalībvalstīm jāizrāda lielāka apņemšanās šajā jautājumā;
5. norāda, ka pašreizējie preferenciālās tirdzniecības nolīgumi ir apliecinājuši, ka tie var dot labumu Eiropas ekonomikai un veicināt izaugsmi un nodarbinātību; uzsver, ka tirdzniecības nolīgumu ietekme ir atkarīga no sarunu iznākuma un tādēļ prognozes par ietekmi vienmēr pamatojas uz konkrētiem pieņēmumiem; aicina Komisiju pirms sarunu sākšanas par tirdzniecības nolīgumiem novērtēt ilgtspējas ietekmi, īstenojot plašāku ex ante ietekmes novērtējumu, lai ekonomikas, sociālajā un vides jomā novērtētu ietekmi uz ES iedzīvotājiem un uzņēmumiem, jo īpaši MVU; uzsver, ka arī dalībvalstīm būtu jāuzņemas nozīmīga loma preferenciālās tirdzniecības nolīgumu iespējamo priekšrocību un ietekmes uz ekonomiku novērtēšanā;
6. norāda, ka ir ārkārtīgi svarīgi pienācīgi apspriesties, veidot dialogu un iesaistīt iedzīvotājus, uzņēmumus (t. i., MVU) un pilsonisko sabiedrību ES lēmumu pieņemšanas procesā attiecībā uz tirdzniecības politiku.
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
Pieņemšanas datums |
16.6.2015 |
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
30 3 6 |
|||
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
William (The Earl of) Dartmouth, Maria Arena, Tiziana Beghin, David Campbell Bannerman, Daniel Caspary, Salvatore Cicu, Santiago Fisas Ayxelà, Eleonora Forenza, Yannick Jadot, Ska Keller, Jude Kirton-Darling, Bernd Lange, Marine Le Pen, Emmanuel Maurel, Emma McClarkin, Anne-Marie Mineur, Sorin Moisă, Artis Pabriks, Franck Proust, Godelieve Quisthoudt-Rowohl, Viviane Reding, Tokia Saïfi, Marietje Schaake, Helmut Scholz, Joachim Schuster, Joachim Starbatty, Adam Szejnfeld, Iuliu Winkler, Jan Zahradil |
||||
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Eric Andrieu, Dita Charanzová, Frédérique Ries, Fernando Ruas, Jarosław Wałęsa |
||||
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Mercedes Bresso, Rosa D’Amato, Kaja Kallas, Afzal Khan, Marc Tarabella |
||||
Budžeta kontroles komitejaS ATZINUMS (7.5.2015)
Juridiskajai komitejai
par 2012. un 2013. gada ziņojumiem par subsidiaritāti un proporcionalitāti
(2014/2252(INI))
Atzinuma sagatavotāja: Patricija Šulin
IEROSINĀJUMI
Budžeta kontroles komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
A. tā kā Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā un tam pievienotajā 2. protokolā ir noteikti subsidiaritātes un proporcionalitātes principa piemērošanas noteikumi;
B. tā kā šie principi ir svarīgi līdzekļi tādu politikas virzienu veidošanai, no kuriem labumu gūst ES iedzīvotāji, un tādējādi tie ir arī instrumenti, ar kuriem novērtē tiesību aktu finansiālo ietekmi,
1. atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir sākusi ietekmes novērtēšanas pamatnostādņu pārskatīšanas un ieinteresēto personu apspriešanās pamatnostādņu[1] sabiedrisko apspriešanu, ievērojot Parlamenta 2011. gada 14. septembra rezolūcijā par tiesību aktu labāku izstrādi, subsidiaritāti un proporcionalitāti un lietpratīgu regulējumu[2] pausto prasību uzlabot saziņu ar pilsonisko sabiedrību;
2. ņem vērā jaunos Komisijas politikas mērķus, kas saistīti ar iniciatīvām un ES tiesību aktu priekšlikumiem, un tie ir šādi: minimālas izmaksas; labums iedzīvotājiem, uzņēmumiem un darba ņēmējiem un nevajadzīga regulatīvā sloga novēršana;
3. uzsver, ka subsidiaritātes un proporcionalitāte principu attīstība ir neatņemama ES politikas veidošanas daļa; aicina Komisiju veicināt ES pievienotās vērtības un ES rīcības lietderības un nepieciešamības pienācīgu novērtēšanu;
4. norāda, ka Komisijas atbalstīto politikas virzienu sniegto rezultātu pilnīgs novērtējums tiks izmantots budžeta iestāžu veiktajā ES budžeta sagatavošanā;
5. uzskata, ka ar daudzgadu finanšu shēmas programmu palīdzību būtu jānovērtē un jāpierāda atbilstība subsidiaritātes principam, uzskatāmi parādot pievienoto vērtību saņēmējās dalībvalstīs;
6. pauž bažas par to, ka ES budžeta līdzekļi dažos gadījumos tiek izmantoti projektiem, kas nesniedz efektīvus rezultātus; tādēļ mudina Komisiju apsvērt iespēju ieviest in loco novērtējumus tiem projektiem, kuriem ir nozīmīga un vietēja finansiāla ietekme;
7. atkārto iepriekš minētajā 2011. gada 14. septembra rezolūcijā pausto aicinājumu izmantot valstu veiktos ietekmes novērtējumus, kas papildinātu tos, kurus Komisija veikusi, atbalstot ierosināto tiesību aktu, — tā ir reforma, kas tiek apspriesta; uzskata, ka Parlamenta nesen izveidotās ietekmes novērtējuma nodaļas spēs pozitīvi papildināt Komisijas darbu;
8. aicina Komisiju ierosināt Revīzijas palātai attiecīgos gadījumos iekļaut savos īpašajos ziņojumos par dalītu pārvaldību subsidiaritātes un proporcionalitātes pārbaudi par ES instrumentiem;
9. aicina Komisiju saskaņā ar proporcionalitātes un subsidiaritātes principiem vienkāršot ES līdzekļu saņemšanas pieteikumu iesniegšanas procedūru, lai pieteikumu iesniegšanas procedūra būtu efektīvāka un vairāk vērsta uz rezultātiem;
10. atgādina Komisijai par Parlamenta atbildību pārbaudīt ES budžeta īstenošanu un prasīt Komisijai atskaitīties par tā pārvaldību; norāda, ka parlamentārā pārbaude ietver izmaksu aspektu, un ka, to veicot, uzmanība būtu jāpievērš tam, kā novērst izdarītos pārkāpumus un nepieļaut kļūdas;
11. sagaida no Komisijas, ka tā pilnveidos sinerģijas starp ES, valstu un vietēja līmeņa budžetiem un novērtēs tos subsidiaritātes principa ziņā.
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
Pieņemšanas datums |
5.5.2015 |
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
20 0 0 |
|||
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Inés Ayala Sender, Zigmantas Balčytis, Dennis de Jong, Martina Dlabajová, Jens Geier, Ingeborg Gräßle, Bernd Kölmel, Verónica Lope Fontagné, Fulvio Martusciello, Georgi Pirinski, Petri Sarvamaa, Claudia Schmidt, Igor Šoltes, Bart Staes, Marco Valli, Tomáš Zdechovský |
||||
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Monika Hohlmeier, Karin Kadenbach, Julia Pitera, Patricija Šulin |
||||
Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS (29.5.2015)
Juridiskajai komitejai
par 2012. un 2013. gada ziņojumiem par subsidiaritāti un proporcionalitāti
(2014/2252(INI))
Atzinuma sagatavotāja: Helga Stevens
IEROSINĀJUMI
Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
1. uzskata, ka nodarbinātības un sociālā politika ietilpst galvenokārt dalībvalstu kompetences jomā un ES var tikai īstenot pasākumus, lai nodrošinātu dalībvalstu nodarbinātības politiku saskaņošanu, definējot pamatnostādnes un jo īpaši — sagatavojot normatīvus dokumentus darba tirgus vajadzībām; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt diskusijas par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu šajā politikas jomā;
2. atzinīgi vērtē valstu parlamentu ciešāku iesaistīšanos un lielāku līdzdalību Eiropas likumdošanas procesā pēdējos gados, kā rezultātā ir palielinājusies informētība par ES pamatprincipiem, tostarp par subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem iestāžu kontekstā; tomēr norāda, ka šajā jomā vēl ir daudz darāmā; ierosina, ka vispirms Komisijai jāiesaistās ikgadējās apspriedēs ar katras valsts parlamentu, lai stiprinātu dialogu starp Komisiju un valstu parlamentiem;
3. atgādina, ka saskaņā ar Māstrihtas līguma 5. pantu Eiropas Savienība rīkojas tikai tad, ja dalībvalstis nevar pietiekami labi īstenot paredzētās darbības mērķus;
4. uzsver, ka, formulējot visus politikas virzienus, būtu jāievēro subsidiaritātes princips un jānodrošina reāla Eiropas pievienotā vērtība; uzsver, ka subsidiaritātes un proporcionalitātes jautājumi ir rūpīgi jāpamato un tos nevajadzētu izmantot kā ieganstu sociālā dialoga iedragāšanai Eiropas Savienībā; uzsver, ka, ievērojot subsidiaritātes principu, ir svarīgi ņemt vērā sociālo partneru nozīmi un nodrošināt to neatkarību atbilstoši dalībvalstu paražām un tradīcijām; šajā saistībā uzskata, ka subsidiaritātes principa pārkāpumi var radīt neparedzētas sekas, piemēram, mazināt iedzīvotāju ticību Eiropas Savienībai, un tādēļ šādi pārkāpumi būtu jānovērš;
5. norāda, ka parlamentiem ir svarīga nozīme un ka ir svarīga arī to teritoriālā ietekme un tuvināšanās iedzīvotājiem, un attiecīgā gadījumā prasa vairāk iesaistīties agrīnās brīdināšanas sistēmā;
6. mudina valstu parlamentus pieņemt pamatotus atzinumus ne vien attiecībā uz Komisijas normatīvajiem dokumentiem, bet arī uz nenormatīvajiem dokumentiem, kas tiek sagatavoti pirms ES tiesību aktu izstrādes, lai efektīvāk ietekmētu turpmākās ES iniciatīvas un tiesību aktus;
7. atgādina, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu ES rīkojas ārpus tās ekskluzīvās kompetences jomām tikai tad, ja plānotā pasākuma mērķus var labāk sasniegt Savienības, nevis valstu, reģionālā vai vietējā līmenī; uzsver, kā tāpēc subsidiaritātes principa piemērošana var gan palielināt Savienības darbību apjomu tās pilnvaru robežās, ja apstākļi to prasa, gan arī ierobežot vai samazināt attiecīgās darbības, ja tās konkrētajos apstākļos vairs nav nepieciešamas; uzsver, ka subsidiaritāte šajā kontekstā attiecas ne tikai uz ES un dalībvalstu attiecībām, bet aptver arī reģionālo un vietējo līmeni;
8. norāda, ka, izskatot priekšlikumu regulai par to, kā īstenojamas tiesības uz kolektīvu rīcību saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, valstu parlamenti subsidiaritātes kontroles mehānisma kontekstā 2012. gadā pirmo reizi izmantoja dzelteno kartīti; tomēr norāda, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju subsidiaritātes princips nebija pārkāpts;
9. uzskata — tam, ka Komisija šo priekšlikumu tomēr atsauca politiskās opozīcijas dēļ, nevis subsidiaritātes principa pārkāpumu dēļ (saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju), būtu jāiedrošina dažādas attiecīgās puses iesaistīties jaunās iestāžu debatēs, kuras būtu vairāk pielāgotas mērķim panākt vienprātību šādos rūpniecisko attiecību transnacionālos aspektos un kurās lielāka uzmanība būtu pievērsta subsidiaritātes principam;
10. aicina Komisiju sniegt iepriekšēju informāciju par juridiskā pamata izvēli tiesību aktiem, jo tas atvieglos sadarbību ar valstu parlamentiem;
11. ņem vērā to, ka 2013. gadā valstu parlamenti subsidiaritātes kontroles mehānisma kontekstā otro reizi īstenoja tiesības izmantot dzeltenās kartītes procedūru, kas liecina par valstu parlamentu aizvien pieaugošo interesi, nozīmi un pievienoto vērtību ES tiesību aktu izstrādes procesā;
12. uzsver, ka dzeltenās kartītes procedūru, kas ir ES lēmumu pieņemšanas procesa ietekmēšanas instruments, varētu efektīvi stiprināt, agrākā posmā apmainoties ar informāciju par valstu parlamentu nostājām, tāpēc mudina valstu parlamentus apmainīties ar viedokļiem par darbības jomu un vērtēšanas metodēm, kas tiek izmantotas, lai novērtētu atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;
13. uzskata, ka subsidiaritātes un proporcionalitātes principu nozīme ir neskaidra un ka tāpēc valstu parlamenti tos interpretē dažādi, līdz ar to ir grūti panākt vienošanos un atbilstību ar pieņemtajiem lēmumiem; atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir noteikusi kopīgus kritērijus, pēc kuriem izvērtēt atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem; mudina valstu parlamentus un citas iestādes izmantot šos kritērijus, lai palielinātu atbilstības novērtēšanas apjomu un subsidiaritātes kontroles mehānisma koordināciju un efektivitāti;
14. norāda, ka valstu parlamenti bija ļoti tuvu dzeltenās kartītes piešķiršanai attiecībā uz priekšlikumu par Eiropas Prokuratūru; uzskata, ka gadījumos, kad dzeltenās kartītes procedūru atbalsta vairāku valstu parlamenti, nākamajā Komisijas paziņojumā būtu jāaplūko visi minēto parlamentu izteiktie iebildumi;
15. norāda, ka tiesību aktu ietekme uz lieliem uzņēmumiem un MVU var būt dažāda, un uzskata, ka tas būtu jāņem vērā tiesību aktu izstrādes procesā; uzskata, ka principa „vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” nolūks nav izslēgt mikrouzņēmumus un MVU no veselības aizsardzības un darba drošības tiesību aktu piemērošanas jomas, bet tas drīzāk varētu būt galvenais elements politikas veidošanas procesā un tam varētu būt svarīga nozīme darbvietu radīšanā un izaugsmes veicināšanā, samazinot uzņēmumu izmaksas un birokrātiju un koncentrējoties uz lietpratīgu regulējumu, kuru iespējams īstenot tādā veidā, kas ļauj nodrošināt vienlīdzīgus konkurences nosacījumus MVU un mikrouzņēmumiem; uzsver, ka visiem darba ņēmējiem ir tiesības uz visaugstākā līmeņa veselības aizsardzību un darba drošību darbavietā neatkarīgi no uzņēmuma lieluma, līgumattiecībām vai dalībvalsts, kurā viņi ir nodarbināti;
16. atzīmē to, ka Komisija ir pastiprināti pievērsusi uzmanību politikas cikliem un ietekmes novērtējumiem; aicina atbildīgo komiteju sistemātiski pārskatīt Komisijas ietekmes novērtējumus un pārskatīt Parlamenta ex ante ietekmes novērtējumu analīzi pēc iespējas agrīnākā likumdošanas procesa posmā, vienlaikus vienmēr novērtējot atbilstību abiem principiem; uzskata, ka, no vienas puses, ietekmes novērtējumiem nebūtu jāaizstāj politiski novērtējumi un lēmumi un ka, no otras puses, ikvienam Komisijas priekšlikumam vajadzētu būt ar reālu Eiropas pievienoto vērtību; tādēļ prasa ietekmes novērtējumiem piemērot holistiskāku pieeju, attiecīgos gadījumos to attiecinot arī uz sekām, ko radītu tiesību aktu nepieņemšana.
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
Pieņemšanas datums |
28.5.2015 |
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
39 5 4 |
|||
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Laura Agea, Guillaume Balas, Brando Benifei, David Casa, Ole Christensen, Agnes Jongerius, Jan Keller, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Zdzisław Krasnodębski, Jean Lambert, Jérôme Lavrilleux, Patrick Le Hyaric, Jeroen Lenaers, Verónica Lope Fontagné, Javi López, Thomas Mann, Dominique Martin, Edouard Martin, Anthea McIntyre, Joëlle Mélin, Elisabeth Morin-Chartier, Emilian Pavel, Georgi Pirinski, Terry Reintke, Claude Rolin, Anne Sander, Sven Schulze, Siôn Simon, Jutta Steinruck, Yana Toom, Ulrike Trebesius, Marita Ulvskog, Tatjana Ždanoka, Jana Žitňanská |
||||
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Amjad Bashir, Heinz K. Becker, Lynn Boylan, Mercedes Bresso, Deirdre Clune, Eduard Kukan, Evelyn Regner, Csaba Sógor |
||||
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Marco Affronte, Andor Deli, Norica Nicolai, Urmas Paet, Pavel Telička, Marco Zanni |
||||
Konstitucionālo jautājumu komitejaS ATZINUMS (7.5.2015)
Juridiskajai komitejai
par 2012. un 2013. gada ziņojumiem par subsidiaritāti un proporcionalitāti
(2014/2252(INI))
Atzinuma sagatavotājs: Kazimierz Michał Ujazdowski
IEROSINĀJUMI
Konstitucionālo jautājumu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
1. šajā sakarībā atzinīgi vērtē gan to, ka Komisija ex ante pārbauda, vai tās priekšlikumi ir nepieciešami un vai iecerētās rīcības mērķus ir iespējams pienācīgi īstenot dalībvalstu līmenī, gan to, ka tā pamato savu rīcību ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem saskaņā ar Protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 5. pantu; stingri uzsver, ka, sagatavojot tiesību aktu priekšlikumus, ir svarīgi nodrošināt ietekmes novērtējumu atbilstību abiem minētajiem principiem; tāpat uzsver, ka atbilstības nodrošināšanai subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem arī vajadzētu būt Komisijas prioritātei, kad tā novērtē pašreizējos ES politikas virzienus;
2. atgādina, ka subsidiaritāti aizsargā arī tas, ka nevienu Eiropas tiesību aktu nevar pieņemt bez Padomē sanākušo valstu ministru (kuri atskaitās valstu parlamentiem) vairākuma apstiprinājuma;
3. norāda, ka praksē subsidiaritāte attiecas tikai uz nelielu daļu tiesību aktu priekšlikumu, kā to pierāda tas, ka nekad nav tikusi sākta „oranžās kartītes” procedūra un ka „dzeltenās kartītes” procedūra ir sākta tikai divas reizes sešu gadu laikā; uzskata, ka valstu parlamenti, visticamāk, ir ieinteresēti drīzāk priekšlikumu saturā, nevis tikai subsidiaritātes principa ievērošanā, un norāda, ka daudzi valstu parlamenti nostiprina savas procedūras, lai varētu ietekmēt Padomē sanākušo ministru nostāju;
4. norāda, ka saskaņā ar Līgumos minēto subsidiaritātes principu jomās, kuras nav ekskluzīvā Savienības kompetencē, Savienība rīkojas tikai tad, ja „dalībvalstis centrālā vai reģionālā un vietējā līmenī nevar pietiekami labi īstenot paredzētās darbības mērķus, bet ierosinātās darbības mēroga vai seku dēļ tie ir labāk sasniedzami Savienības līmenī”; norāda, ka subsidiaritāti kā neitrālu juridisku principu, kas saistīts ar rīcības optimāla līmeņa koncepciju, noteiktos apstākļos var izmantot vai nu lai paplašinātu Savienības pasākumus, nepārsniedzot tās pilnvaras, vai lai — tieši pretēji — ierobežotu vai pārtrauktu Savienības rīcību, ja tai vairs nav pamatojuma;
5. uzsver, ka Eiropas Savienības kompetenču izmantošanai būtu jāpamatojas uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, kā noteikts LES 5. pantā; atzinīgi vērtē to, ka 2012.un 2013. gadā ES iestādes un valstu parlamenti rūpīgi pārbaudīja šos abus principus;
6. pauž atzinību par Ietekmes novērtējuma padomes darbu jautājumos, kas skar juridisko pasākumu subsidiaritāti un proporcionalitāti, un aicina jau šajā procedūras posmā veidot ciešāku sadarbību ar Reģionu komiteju un AFCO komiteju jautājumā par abām saistītajām tēmām;
7. prasa regulāri, nevis tikai atsevišķos jautājumos, apspriesties ar vietējiem un reģionālajiem parlamentiem;
8. uzsver, ka ievērojami pieaudzis tās informācijas apjoms, ar kuru valstu parlamenti apmainās IPEX sistēmā, un norāda uz valstu parlamentu sniegto pamatoto atzinumu skaita palielināšanos (2012. gadā + 9 %, 2013. gadā + 25 %); atzinīgi vērtē valstu parlamentu lielāku līdzdalību Eiropas likumdošanas procesā, jo īpaši saistībā ar tiesību aktu priekšlikumu rūpīgu pārbaudi attiecībā uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;
9. uzsver, ka gan 2012. gadā, gan 2013. gadā valstu parlamenti izmantoja „dzeltenās kartītes” procedūru subsidiaritātes kontroles mehānisma kontekstā; tādēļ uzskata, ka valstu parlamenti uzlaboja savu spēju izmantot prerogatīvas, kas tām ir saistībā ar subsidiaritātes kontroles mehānismu; stingri mudina valstu parlamentus turpināt attīstīt savstarpējo sadarbību, lai tie pilnībā varētu izmantot pašreizējos Līgumos piešķirtās funkcijas;
10. ir informēts, ka daudzi valstu parlamenti vēlas ietekmēt drīzāk tiesību aktu saturu, nevis vienkārši paust piezīmes par nosacīti dažiem gadījumiem, kad varētu tikt piemērots subsidiaritātes princips; atzinīgi vērtē saskaņā ar „Barozu iniciatīvu” Komisijai sniegto ieguldījumu; uzskata, ka visefektīvākais veids, kā valstu parlamenti varētu īstenot šādu ietekmi, ir veidot savu valsts ministru nostāju pirms Padomes sanāksmēm, un ka šim nolūkam var izmantot arī 8 nedēļu laikposmu;
11. uzskata, ka Eiropas iestādēm ir jāļauj valstu parlamentiem rūpīgi pārbaudīt tiesību aktu priekšlikumus un ka Komisijai būtu attiecīgi jāsniedz detalizēti un visaptveroši paziņojumi par pamatojumiem, uz kuriem balstīti tās lēmumi par subsidiaritāti un proporcionalitāti;
12. uzsver savu apņemšanos nodrošināt atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, novērtējot savus normatīvos patstāvīgos ziņojumus, veicot Komisijas ietekmes novērtējumu ex ante izvērtējumus un regulāri novērtējot iespējamo ES pievienoto vērtību un „Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas”;
13. tomēr norāda, ka lielāko daļu valsts parlamentu atzinumu iesniedz tikai daži valsts parlamenti, un mudina pārējos parlamentus vairāk iesaistīties Eiropas debatēs;
14. uzskata, ka, lai noteiktu iespējamus uzlabojumus pašreizējā tiesību aktu sistēmā, varētu būt lietderīgi sākt diskusiju par tā laikposma pagarināšanu, kas valstu parlamentiem paredzēts pamatoto atzinumu sniegšanai saskaņā ar Protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 6. pantu; uzskata, ka līdz tam laikposms, kas paredzēts, lai valsts parlamenti varētu sniegt pamatotus atzinumus, būtu nosakāms elastīgi; atgādina, ka, mainot šo termiņu, būtu jāizdara izmaiņas Līgumos; tādēļ iesaka savlaicīgi iesaistīties apsvēršanā, lai pirms nākamo izmaiņu izdarīšanas Līgumos valstu parlamenti varētu apspriest šo jautājumu; uzsver, ka, apspriežot valstu parlamentiem paredzēto pašreizējo laikposmu, varētu izskatīt jautājumu par reģionālo parlamentu funkcijām, kā arī jautājumu par valstu parlamentu rīcībā esošajiem resursiem; turklāt aicina Komisiju darīt zināmu savu nostāju jautājumā par valstu parlamentu „zaļās kartītes” iniciatīvu;
15. uzskata, ka valstu parlamenti, ņemot vērā to pieredzi, varētu sniegt nozīmīgu ieguldījumu Eiropas debatēs un lēmumu pieņemšanas procesā; tādēļ mudina valstu parlamentus pilnībā izmantot pašreizējos Līgumos piešķirtās kompetences, tostarp turpinot attīstīt savstarpējo sadarbību;
16. ierosina, ka vēl viens jauns pasākumus, kuru varētu apsvērt, ir „zaļās kartītes” procedūra, saskaņā ar kuru valstu parlamenti varētu noteikt Eiropas likumdošanas procesa virzību un tādējādi tiem būtu konstruktīva loma Eiropas tiesību aktu veidošanā; uzskata, ka šādu procedūru varētu izveidot, ja Komisija to brīvprātīgi apņemtos darīt un nebūtu nepieciešami Līgumu grozījumi;
17. norāda, ka, izskatot Komisijas priekšlikumu (Monti II) regulai par to, kā īstenojamas tiesības uz kolektīvu rīcību saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, valstu parlamenti 2012. gadā pirmo reizi izmantoja „dzeltenās kartītes” procedūru; norāda, ka, lai gan Komisija secināja, ka subsidiaritātes princips nav ticis pārkāpts, tā atsauca priekšlikumu politiska atbalsta trūkuma dēļ; piebilst, ka otru reizi „dzeltenās kartītes” procedūra tika ierosināta 2013. gadā saistībā ar Komisijas priekšlikumu Padomes Regulai par Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidi; norāda, ka Komisija secināja, ka šis priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam, un nolēma to saglabāt;
18. uzsver milzīgo potenciālo ietekmi, kāda ES līmeņa lēmumiem par starptautisku tirdzniecības nolīgumu, piemēram, par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP) un visaptverošā ekonomikas un tirdzniecības nolīguma (CETA), noslēgšanu var būt uz reģionālo un vietējo pašvaldību spēju, tostarp uz lēmumiem par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem; aicina Komisiju un Padomi pilnībā ņemt vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principus, spriežot par starptautiskiem tirdzniecības nolīgumiem, un ziņot Parlamentam par to ietekmi uz subsidiaritāti;
19. norāda, ka valstu parlamentu sniegtie pamatotie atzinumi liecina par to, ka ir dažādas subsidiaritātes un proporcionalitātes principu interpretācijas; šajā saistībā atgādina, ka Līgumos formulētais subsidiaritātes princips ļauj Savienībai jomās, kuras nav ekskluzīvā Savienības kompetencē, rīkoties tikai tad, ja „dalībvalstis centrālā vai reģionālā un vietējā līmenī nevar pietiekami labi īstenot paredzētās darbības mērķus, bet ierosinātās darbības mēroga vai seku dēļ tie ir labāk sasniedzami Savienības līmenī”; tāpat atgādina, ka „saskaņā ar proporcionalitātes principu Savienības rīcības saturs un veids ir samērīgs ar Līgumu mērķu sasniegšanai nepieciešamo”; mudina valstu parlamentus, novērtējot atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, ievērot to, kas noteikts LES; stingri iesaka valstu parlamentiem un Eiropas iestādēm iesaistīties viedokļu apmaiņās, kā arī apmainīties ar subsidiaritātes un proporcionalitātes pārbaudes praksi;
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
Pieņemšanas datums |
5.5.2015 |
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
22 0 0 |
|||
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Mercedes Bresso, Fabio Massimo Castaldo, Kostas Chrysogonos, Richard Corbett, Esteban González Pons, Danuta Maria Hübner, Ramón Jáuregui Atondo, Jo Leinen, Morten Messerschmidt, Maite Pagazaurtundúa Ruiz, Paulo Rangel, György Schöpflin, Pedro Silva Pereira, Barbara Spinelli, Claudia Tapardel, Josep-Maria Terricabras, Kazimierz Michał Ujazdowski |
||||
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Max Andersson, Sylvie Goulard, David McAllister, Cristian Dan Preda, Viviane Reding |
||||
ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS
Pieņemšanas datums |
13.10.2015 |
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
13 7 3 |
|||
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Max Andersson, Joëlle Bergeron, Marie-Christine Boutonnet, Kostas Chrysogonos, Therese Comodini Cachia, Mady Delvaux, Rosa Estaràs Ferragut, Laura Ferrara, Enrico Gasbarra, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Mary Honeyball, Sajjad Karim, Dietmar Köster, Gilles Lebreton, António Marinho e Pinto, Julia Reda, Evelyn Regner, Pavel Svoboda, József Szájer, Axel Voss, Tadeusz Zwiefka |
||||
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Stefano Maullu |
||||
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Andrew Lewer |
||||