ZIŅOJUMS par jaunu KZP — tehnisko pasākumu un daudzgadu plānu struktūru

16.11.2015 - (2015/2092(INI))

Zivsaimniecības komiteja
Referents: Gabriel Mato

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par jaunu KZP — tehnisko pasākumu un daudzgadu plānu struktūru

(2015/2092(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 43. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un jo īpaši tās 7. panta 2. punktu un 9. un 10. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0328/2015),

A.  tā kā zivju krājumu ilgtspējība ir zvejniecības nozares nākotnes obligāts nosacījums;

B.  tā kā kopš 2009. gada leģislatīvo dokumentu ziņā ne tehnisko pasākumu, ne daudzgadu plānu jomā nav panākts nekāds būtisks progress, ko, pirmkārt, var skaidrot ar to, ka Komisijas priekšlikumi par minētajiem plāniem izraisīja Eiropas iestāžu domstarpības saistībā ar to attiecīgajām LESD 43. pantā paredzētajām pilnvarām lēmumu pieņemšanas procesā, un, otrkārt, ar to, ka grūtības radās, tiesību aktus par tehniskajiem pasākumiem pielāgojot Lisabonas līgumam;

C.  tā kā viens no kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) (Regula (ES) Nr. 1380/2013) mērķiem ir atjaunot un uzturēt iegūto sugu populācijas virs līmeņa, kas nodrošina maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, izmantojot ekosistēmisko un selektīvo pieeju; tā kā tehniskie pasākumi un daudzgadu plāni ir starp svarīgākajiem instrumentiem šo mērķu sasniegšanai;

D.  tā kā vienas no galvenajām izmaiņām, kas tika ieviestas ar KZP 2013. gada reformu, ir izkraušanas pienākums un reģionalizācija;

E.  tā kā tehniskie pasākumi ir sarežģīti, atšķirīgi un izkaisīti pa daudzām un dažādām regulām, zvejniekiem ir grūti tos īstenot un viņi var sākt izturēties pret tiem ar neuzticību;

F.  tā kā reģionalizācijas princips paredz apspriešanos ar konsultatīvajām padomēm, lai pietuvinātu ieinteresētās personas lēmumu pieņemšanas procesam un būtu iespējams labāk novērtēt lēmumu iespējamo sociālekonomisko ietekmi;

G.  tā kā tehnisko pasākumu sarežģītības un ar to īstenošanu saistīto grūtību, kā arī KZP reālu pozitīvu rezultātu un stimulu trūkuma dēļ zvejnieki tai vairs neuzticas;

H.  tā kā tehnisko pasākumu pārskatīšanas mērķim, kas jāveic, ņemot vērā labākos pieejamos zinātniskos ieteikumus un izmantojot ekosistēmisko pieeju, vajadzētu būt zvejas un jūras resursu vides ilgtspējas uzlabošanai tādā veidā, kas neapdraud nozares sociālekonomisko dzīvotspēju;

I.  tā kā, lai sasniegtu jaunās KZP mērķus, cita starpā ir jāizmanto selektīvāki zvejas rīki un metodes;

J.  tā kā pašlaik tiesību akti bieži vien kavē inovāciju, kas ļautu palielināt zvejas rīku selektivitāti;

K.  tā kā izkraušanas pienākums ir saistīts ar pamatīgām pārmaiņām zivsaimniecības pārvaldības koncepcijā un īpaši skar bentisko zveju, liekot veikt ļoti konkrētus tehniskus pasākumus tādos svarīgos jautājumos kā nozvejas sastāvs un linuma acs izmērs;

L.  tā kā īpašs uzsvars jāliek uz to, cik liela nozīme piekrastes kopienu ilgtspējā, īpaši sievietēm un bērniem, ir mazapjoma zvejai; tā kā KZP mazapjoma zvejai Eiropā paredz diferencētu režīmu;

M.  tā kā, ņemot vērā mazapjoma zvejas lomu jūru atveseļošanā un tradicionālo, vides ziņā ilgtspējīgu darbību un amatu saglabāšanā, ir vajadzīga vispārīga jēdziena "mazapjoma zveja" definīcija;

N.  tā kā, lai panāktu KZP mērķu izpildi ES, nodrošinātu vienādus nosacījumus visiem operatoriem un atvieglotu tehnisko pasākumu ieviešanu un kontroli, ir nepieciešams ar pamatregulu, kas pieņemta saskaņā ar Lisabonas līgumā paredzēto parasto likumdošanas procedūru, noteikt kopīgus pamatprincipus visiem jūras baseiniem;

O.  tā kā parasto likumdošanas procedūru ne vienmēr ir nepieciešams izmantot attiecībā uz reģionāla mēroga pasākumiem vai pasākumiem, kas pakļauti biežām izmaiņām, vai arī pasākumiem, kas balstās uz abu likumdevēju iestāžu pieņemtiem standartiem un mērķiem, bet tā kā tā ir jāizmanto, lai pieņemtu vienotus noteikumus visiem jūras baseiniem, kā arī pasākumiem, kas ietverti konkrētās regulās vai samērīgi ilgā laika posmā nemainīsies;

P.  tā kā ar reģionalizāciju ir jāgarantē, ka tehniskie pasākumi tiek pielāgoti katras zivsaimniecības un katra jūras baseina īpatnībām, nodrošinot elastīgumu un radot iespēju ātri reaģēt ikvienā ārkārtas situācijā; tā kā ar reģionalizāciju tehniskie pasākumi ir jāpadara vienkāršāki, vieglāk saprotami un vieglāk īstenojami un piemērojami; tā kā, pieņemot tehniskos pasākumus reģionālā līmenī, būtu jāievēro modelis, par ko likumdevējas iestādes vienojušās reformētajā KZP;

Q.  tā kā reģionalizācija var veicināt noteikumu vienkāršošanu un labāku izpratni un tādējādi zivsaimniecības nozares pārstāvji un citas ieinteresētās personas tos labāk pieņems, jo īpaši, ja viņi tiks iesaistīti šo noteikumu pieņemšanas procesā;

R.  tā kā reģionalizācijas rezultātā nebūtu jānotiek atkārtotai nacionalizācijai, jo tas neatbilst KZ, par kuru Eiropas Savienībai ir ekskluzīva kompetence, ņemot vērā to, ka tā ietver kopīgo resursu jautājumu;

S.  tā kā, pieņemot tehniskos pasākumus reģionālā līmenī, būtu jāievēro modelis, par ko likumdevējas iestādes vienojušās jaunajā KZP, proti, Komisijai būtu jāpieņem deleģētie akti, pamatojoties uz iesaistīto dalībvalstu kopīgajiem ieteikumiem, kas atbilst standartiem un mērķiem, par ko vienojušās likumdevējas iestādes, vai, ja attiecīgās dalībvalstis paredzētajā termiņā neiesniedz kopīgos ieteikumus, tas notiek pēc Komisijas pašas iniciatīvas; tā kā tomēr saskaņā ar Lisabonas līgumu Parlaments patur tiesības iebilst pret jebkura deleģētā akta pieņemšanu;

T.  tā kā tehnisko pasākumu regulējuma pārskatīšanai būtu jāpaver iespējas turpināt pārdomas par reģionalizāciju un apsvērt alternatīvas deleģētajiem aktiem;

U.  tā kā daži priekšlikumi specifiskām regulām, kurās ietverti tehniskie pasākumi (dreifējošie tīkli, vaļveidīgo piezveja vai dziļūdens zveja), ir izraisījuši domstarpības; tā kā daži priekšlikumi, piemēram, par zveju dziļūdens krājumos Ziemeļaustrumu Atlantijā, ir bloķēti vairāk nekā trīs gadus; tā kā iestrēgušas ir arī sarunas par zveju ar dreifējošiem tīkliem; tā kā reģionālās zvejniecības pārvaldības organizācijas ir noraidījušas virkni konkrētu noteikumu attiecībā uz tehniskajiem pasākumiem;

V.  tā kā tehniskajos pasākumos ir jāņem vērā arī maluzvejniecība, kas bieži ir saistīta arī ar tādu zvejas rīku kā dreifējošie tīkli nelikumīgu izmantošanu, un šajos pasākumos ir jāietver efektīvs risinājums nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas (NNN) problēmas risināšanai;

W.  tā kā katram ES zvejas baseinam spēkā esošie tehniskie pasākumi ne vienmēr ir pielāgoti inovatīvu darbību un dažādu vietējo zivsaimniecību vajadzībām; tā kā tādēļ zvejniekiem ir vajadzīgs tehnisko pasākumu kopums, kas balstās uz reģionalizācijas principu un atbilst katra jūras baseina apstākļiem; tā kā zivju krājumu ilgtspējīga pārvaldība ir būtiski svarīga un tādēļ ir svarīgi vienkāršot tiesību aktus un pielāgot tos vietējiem apstākļiem; tā kā ir arī pienācīgi jāņem vērā tas, ka zvejas baseini mēdz būt kopīgi ar trešām valstīm, kuru noteikumi zvejas krājumu saglabāšanas jomā ļoti atšķiras no Eiropas noteikumiem;

X.  tā kā Eiropas ūdeņos, īpaši Vidusjūrā, ir svarīgi, lai dalībvalstis izveido nepieciešamos pasākumus un sadarbojas nolūkā apzināt tos indivīdus, kas nodarbojas ar NNN zveju, tādējādi nodrošinot, ka tiek piemērotas noteiktās sankcijas un pārbaudes uz robežām un piestātnēs kļūst stingrākas;

Y.  tā kā 2002.–2009. gada laika posmā pieņemto daudzgadu plānu efektivitāte ir bijusi nevienmērīga; tā kā jaunie daudzgadu plāni tiks pieņemti saskaņā ar jaunās KZP noteikumiem;

Z.  tā kā sarunām ar šīm valstīm ir jābūt daļai no centieniem panākt ilgtspēju;

AA.  tā kā KZP reforma ieviesa izkraušanas prasības un paredzēja elastīgumu, izņēmumus un finansiālu atbalstu no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF);

AB.  tā kā ir paredzamas grūtības saistībā ar izmešanas aizlieguma piemērošanu jauktai dažādu sugu zvejai, kurā tiek nozvejotas tā dēvēto kritisko sugu zivis;

AC.  tā kā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā Parlaments ir viens no likumdevējiem zivsaimniecības jomā, izņemot jautājumos par kopējo pieļaujamo nozveju (KPN) un kvotām;

AD.  tā kā Padome ir bloķējusi priekšlikumus un tādēļ kopš 2009. gada nav pieņemts neviens daudzgadu plāns;

AE.  tā kā, strādājot iestāžu darba grupā daudzgadu plānu jautājumos, likumdevējas iestādes atzina, ka ir svarīgi sadarboties, lai rastu pragmatiskus risinājumus virzībā uz daudzgadu plānu pieņemšanu, kaut arī atšķiras to viedokļi par tiesiskā regulējuma interpretāciju;

AF.  tā kā daudzgadu plāniem ir jāveido stingrs un ilglaicīgs zivsaimniecības pārvaldības pamats un šiem plāniem ir jābūt balstītiem uz labākajiem un jaunākajiem atzinumiem zinātnes un sociālās ekonomikas jomā, kā arī jābūt pietiekami elastīgiem, lai varētu pielāgoties zivju krājumu attīstībai, pieņemot ikgadējos lēmumus par zvejas iespēju piešķiršanu;

AG.  tā kā par kopējiem elementiem turpmākajos daudzgadu plānos tika noteikti tādi aspekti kā maksimālais ilgtspējīgas ieguves apjoms un termiņš šā mērķa sasniegšanai, piesardzības aizsargpasākumu aktivēšanas mehānisms, minimālā sasniedzamā biomasa, pielāgošanās mehānisms gadījumiem, kad zinātniskajos atzinumos tiek ieviestas negaidītas izmaiņas un pārskatīšanas klauzula;

AH.  tā kā daudzgadu plānos ir jānosaka vispārējs mērķis, ko varētu sasniegt, īstenojot pārvaldības pasākumus, un kas atbilst zinātniskajiem atzinumiem; tā kā tajos būtu jāiekļauj ilgtermiņa stabilie ieguves apjomi, kas ir saskaņā ar labākajām pieejamajām zinātniskajām atziņām, un tam ir jāatspoguļojas arī Padomes ikgadējos lēmumos par zvejas iespējām; tā kā šie ikgadējie lēmumi drīkst attiekties tikai uz zvejas iespēju piešķiršanu un neko citu;

AI.  tā kā ar Tiesas 2014. gada 26. novembra spriedumu Lietā C-103/12 EP/Padome un Lietā C-165/12 Komisija/Padome attiecībā uz zvejas iespēju piešķiršanu kuģiem, kuri kuģo ar Venecuēlas Bolivāra Republikas karogu Eiropas Savienības ūdeņos Francijas Gviānas piekrastes ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, tika radīts precedents, izskaidrojot divu dažādo LESD 43. pantā norādīto juridisko pamatu saturu un ierobežojumus; tā kā 43. panta 3. punktu var izmantot kā juridisko pamatu tikai zvejas iespēju piešķiršanai, kā tas tiek darīts KPN un kvotu regulās.

AJ.  tā kā tiek gaidīts Tiesas spriedums Lietā C-124/13 EP/Padome par Padomes Regulu (ES) Nr. 1243/2012, ar ko izveido ilgtermiņa plānu mencu krājumiem, saistībā ar kuru Parlaments apgalvo, ka, ņemot vērā regulas mērķi un saturu, tā bija jāpieņem, pamatojoties uz LESD 43. panta 2. punktu un izmantojot parasto likumdošanas procedūru, kurā Parlaments ir viens no likumdevējiem; tā kā Parlaments arī iebilst pret Komisijas priekšlikuma sadalīšanu divos tiesību aktos, kā to ir izdarījusi Padome;

AK.  tā kā, nepastāvot daudzgadu plāniem, izmetumu plānos, kurus Komisija pieņem ar deleģētajiem aktiem, pamatojoties uz attiecīgo dalībvalstu ieteikumiem, vai, ja attiecīgās dalībvalstis noteiktajā termiņā neiesniedz kopīgos ieteikumus, Komisija pieņem pēc savas iniciatīvas, var tikt mainīti minimālie saglabāšanas izmēri; uzsver, ka, pieņemot lēmumus par minimālajiem saglabāšanas izmēriem, svarīgi ir gan aizsargāt zivju mazuļus, gan ievērot zinātniskās atziņas;

AL.  tā kā izmetumu plāniem ir būtiska nozīme, jo minimālo saglabāšanas izmēru izmaiņas var radīt zvejas paņēmienu maiņu, un tā rezultātā var mainīties zvejas izraisīta zivju mirstība un nārstojošu zivju biomasa — divi daudzgadu plānos iekļauti kvantitatīvi mērķi; tā kā, ar deleģētajiem aktiem mainot minimālos izmērus, tiktu no ārpuses mainīti svarīgi daudzgadu plānu rādītāji;

AM.  tā kā saskaņā ar likumdevēju ieceri šie deleģētie akti tiktu pieņemti uz pagaidu laiku, kas nekādā gadījumā nedrīkstētu pārsniegt trīs gadus;

AN.  tā kā dažu sugu gadījumā minimālie saglabāšanas izmēri vienas un tās pašas sugas zivīm var atšķirties atkarībā no zonas, ņemot vērā sugu un zivsaimniecību īpašās iezīmes; tā kā, ja iespējams, vienmēr ir vēlams attiecībā uz visām zonām ieviest horizontālus lēmumus, lai atvieglotu pārbaužu veikšanu,

1.  uzskata, ka, lai nodrošinātu KZP mērķu īstenošanu, turpmākie tehniskie pasākumi ir jāvienkāršo, jānovērš jebkādas pretrunas un/vai pārklāšanās un jāizveido skaidrs un strukturēts tiesiskais regulējums, kas balstās uz pamatotiem zinātniskiem datiem, kurus pārskatījuši citi zinātnieki;

2   uzskata, ka ir jāizveido saraksts, kurā uzskaitīti visi pašlaik spēkā esošie tehniskie pasākumi, lai gūtu labāku pārskatu par iespējamās vienkāršošanas un svītrošanas vajadzībām, izstrādājot turpmākos tehniskos pasākumus;

3.  uzskata, ka tehniskie pasākumi ir jāpārskata, lai izpildītu KZP mērķus, uzlabotu selektivitāti, samazinātu izmesto zivju daudzumu un zvejas ietekmi uz vidi, vienkāršotu pašreizējos noteikumus un palielinātu zinātnisko datu bāzi;

4.  uzskata, ka tehniskie pasākumi ir jāpielāgo katras zivsaimniecības un katra reģiona īpašajām vajadzībām, jo tas palīdzēs attiecīgajam sektoram nodrošināt augstu atbilstības līmeni;

5.  uzskata, ka tehnisko pasākumu vienkāršošanai un reģionalizācijai vienmēr jāatbilst tehnisko pasākumu regulējuma patiesajam mērķim, kas ir nevēlamā loma un ietekmes uz jūras vidi samazināšana;

6.  uzskata, ka, lai atvieglotu KZP noteikumu īstenošanu un padarītu KZP noteikumus pieņemamākus zivsaimniecības nozarei un citām ieinteresētajām personām, kā arī nodrošinātu to ievērošanu, lēmumu pieņemšanā ir vairāk jāiesaista zvejnieki, īpaši, izmantojot konsultatīvās padomes, un jāizmanto tādi stimuli kā atbalsts inovācijai, apmācībai, aprīkojuma un selektīvāku zvejas rīku iegādei no EJZV un citiem instrumentiem;

7.  uzskata, ka jaunais tiesiskais regulējums veicinās tādu inovatīvu zvejas rīku izmantošanu nākotnē, kuru iespējas uzlabot selektivitāti un samazināt ietekmi uz vidi ir zinātniski pierādītas;

8.  uzskata, ka būs jāsekmē inovācija un pētniecība, lai nodrošinātu, ka KZP tiek īstenota pienācīgi, īpaši attiecībā uz izmetamo zivju izkraušanu, lai palielinātu selektivitāti un modernizētu zvejas un uzraudzības metodes;

9.  uzskata, ka bez tiesību aktos noteiktiem ierobežojumiem vai nevajadzīgiem kvantitatīviem limitiem jāļauj ilgtspējīgā veidā izmantot inovatīvus zvejas rīkus, kuru augstākā selektivitāte ir pierādīta neatkarīgos zinātniskos pētījumos, un jānodrošina finansiāls atbalsts turpmākiem pētījumiem;

10.  uzskata, ka arī turpmāk procedūrām, ar kurām pieņem visiem jūras baseiniem kopīgus noteikumus, tostarp nosaka standartus un mērķus tehniskiem pasākumiem, arī konkrētās regulās ietvertiem tehniskajiem pasākumiem vai tādiem tehniskajiem pasākumiem, kuri paredzamā nākotnē visticamāk grozīti netiks, ir jāpiemēro parastā likumdošanas procedūra un uzskata, ka parasto likumdošanas procedūru ne vienmēr ir nepieciešams izmantot attiecībā uz reģionāla mēroga pasākumiem vai pasākumiem, kas pakļauti biežām izmaiņām; uzskata, ka šie pasākumi ir regulāri jāpārskata, lai nodrošinātu, ka tie nezaudē savu aktualitāti; uzskata, ka šo nepieciešamību pēc elastīguma un reaģētspējas var apmierināt, saprātīgi izmantojot deleģētos aktus; tomēr atgādina, ka saskaņā ar Līgumu Parlaments patur tiesības iebilst pret jebkura deleģētā akta pieņemšanu;

11.  ierosina pieņemt skaidru un vispārēju Eiropas regulējumu tehniskajiem pasākumiem, nosakot ierobežotu skaitu galveno, transversālo mērķu; uzskata, ka visi tie noteikumi, kas nav piemērojami lielākajai daļai Eiropas ūdeņu, ir nevis jāiekļauj šajā vispārīgajā regulējumā, bet jāpakļauj reģionalizācijai;

12.  uzskata, ka ikvienam pasākumam, ko pieņem reģionālā līmenī, ir jāatbilst tehnisko pasākumu tiesiskajam regulējumam, kā arī KZP un Jūras stratēģijas pamatdirektīvas (MSFD) 2008/56/EK mērķiem;

13.  uzskata, ka noteikumi par tehniskajiem pasākumiem ir jāpieņem, pienācīgi izmantojot reģionalizācijas procesu, un tiem ir jābalstās uz kopīgiem, centralizētiem principiem un definīcijām, tostarp kopīgiem mērķiem un standartiem, kas jāpiemēro visā ES, tai skaitā aizliegto sugu un zvejas rīku sarakstiem, konkrētiem noteikumiem, ko piemēro lielākiem jūras baseiniem, un virkni konkrētu tehnisko regulu, — instrumentiem, kas jāpieņem ar koplēmuma procedūru; norāda, ka reģionāla mēroga noteikumiem vai noteikumiem, kas tiek bieži mainīti, savukārt tiktu piemērots reģionalizācijas princips;

14.  uzsver, ka jaunajam tehnisko pasākumu regulējumam ir jābūt skaidri formulētam, un tā panākšanai būs jāveic ievērojama precizēšanas darbs; līdz ar to prasa pirms tam atcelt pašreizējās tehnisko pasākumu regulas, īpaši Padomes Regulu (EK) Nr. 850/98 un Regulu Nr. 1967/2006, lai izbeigti regulu skaita palielināšanos;

15.  atgādina, ka attiecībā uz deleģētajiem aktiem saskaņā ar pamatregulas 18. pantu termiņā, kas noteikts šai regulā par tehniskajiem pasākumiem, dalībvalstis var iesniegt Komisijai ieteikumus un ka pirms šā termiņa beigām Komisija nevar pieņemt tiesību aktu;

16.  uzskata, ka ir nepieciešams izvērtēt to, kādas iespējas, uzlabojumus un sociālekonomiskas sekas ES zvejas flotēm un vietējām kopienām rada konkrēti noteikumi, kas balstīti uz tehniskiem pasākumiem, taču tas jādara, respektējot KZP un Jūras stratēģijas pamatdirektīvas mērķus;

17.  uzskata, ka tehniskajos pasākumos ir jāiekļauj konkrēti noteikumi par atsevišķu zvejas rīku izmantošanu, lai aizsargātu jutīgās dzīvotnes un jūras sugas;

18.  uzskata, ka ar tehniskajiem pasākumiem ir jānodrošina, lai netiktu izmantoti destruktīvi un neselektīvi zvejas rīki un tiktu aizliegta sprāgtsvielu un indīgu vielu izmantošana;

19.  uzskata, ka attiecībā uz katru no trim galvenajiem ūdens baseiniem ir steidzami jāpieņem saskaņots tehnisko pasākumu kopums, ņemot vērā katra baseina īpašās iezīmes, kuros Savienības lēmumi var nopietni ietekmēt zivju krājumu atjaunošanos, ekosistēmu aizsardzību un kopīgo zivju krājumu ilgtspējīgu pārvaldību;

20.  uzskata, ka Vidusjūras baseina gadījumā, balstoties uz zvejas rīku zinātnisko definīciju un klasifikāciju, ir jānodala traļi un iemetamie vadi, jo traļu regulējums nevar būt tāds pats kā tradicionālo iemetamo vadu regulējums tāpēc, ka ar iemetamajiem vadiem zvejo galvenokārt neapdraudētas sugas;

21.  uzskata, ka, neraugoties uz to, ka kopš 2015. gada 1. janvāra ir spēkā izkraušanas pienākums, kas 2019. gadā attieksies uz visiem zivju krājumiem, tehnisko pasākumu noteikumiem ir jābūt tik elastīgiem, lai tos varētu pielāgot reālajai zivsaimniecības attīstībai un lai zivsaimniecības nozarei pavērtu lielākas iespējas praksē izmantot inovācijas selektīvas zvejas jomā;

22.  uzskata, ka izkraušanas pienākums ir radījis būtiskas pārmaiņas zivsaimniecības nozarē, tādēļ jāpielāgo tehniskie pasākumi, lai tie būtu tādi, kas pieļauj un veicina selektīvāku zveju; tā sasniegšanai iesaka veikt šādus trīs pasākumus:

- būtiski mainīt vai pat atcelt noteikumus, kas reglamentē lomu sastāvu,

- palielināt elastīgumu attiecībā uz linuma acs izmēru,

- dot iespēju turēt uz klāja vairāku veidu zvejas rīkus;

23.  pieņem zināšanai grūtības, kas saistītas ar to, ka līdztekus pastāv tirdzniecības standarti, kas noteikti ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2406/96, un noteikumi par minimālo loma izmēru; prasa jaunajā tehnisko pasākumu regulējumā saskaņot šos noteikumus;

24.  uzskata, ka, pārskatot tehniskos pasākumus, ir jāpatur prātā ne tikai to ietekme uz bioloģisko resursu saglabāšanu, jūras vidi, zvejas darbību izmaksām un ienesīgumu sociālajā un nodarbinātības ziņā;

25.  uzskata, ka tehnisko pasākumu regulējumā nosprausto saglabāšanas mērķi varētu labāk sasniegta ar darbībām, kuras vērstas uz piedāvājuma un pieprasījuma pārvaldības uzlabošanu, piesaistot arī ražotāju organizācijas;

26.  uzskata, ka uz neregulāru nerūpniecisko zveju dalībvalsts un reģionu iekšējos ūdeņos arī turpmāk KPN attiecināt nevajadzētu;

27.  uzskata, ka daudzgadu plānu nozīme kopējā zivsaimniecības politikā attiecībā uz zvejas resursu saglabāšanu ir ļoti būtiska, jo tie ir vispiemērotākais instruments specifisku tehnisku pasākumu pieņemšanai un īstenošanai dažādām zivsaimniecībām;

28.  uzskata, ka likumdevējām iestādēm ir jāturpina strādāt pie tā, lai panāktu vienošanos par daudzgadu plāniem, ievērojot Līgumā par Eiropas Savienības darbību katrai iestādei noteikto kompetenci un pamatojoties uz judikatūru;

29.  uzskata, ka daudzgadu plāniem ir jāveido stingrs un ilglaicīgs zivsaimniecības pārvaldības pamats un ka šie plāni ir jāizstrādā, balstoties uz labākajiem un jaunākajiem atzinumiem zinātnes un sociālās ekonomikas jomā, ko pārskatījuši citi zinātnieki, pielāgojoties zivju krājumu attīstībai un nodrošinot elastīgumu Padomes ikgadējos lēmumos par zvejas iespēju piešķiršanu; norāda, ka šie ikgadējie lēmumi nedrīkst pārsniegt stingros limitus zvejas iespēju piešķiršanas jomā, un ir pēc iespējas jācenšas tos būtiski nemainīt;

30.  uzstāj, ka ir jāpanāk progress turpmāko daudzgadu plānu izstrādē, lai atjaunotu un uzturētu iegūto sugu populācijas virs līmeņa, kas nodrošina maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, un ka šajos plānos ir jāiekļauj grafiks minētā mērķa sasniegšanai, aizsardzības pasākumu aktivizēšanas mehānisms, pielāgošanās mehānisms gadījumiem, kad notiek izmaiņas zinātniskajos atzinumos, kā arī pārskatīšanas klauzula;

31.  uzskata, ka, lai izvairītos no problēmām, ko jauktai dažādu sugu zvejai radītu izkraušanas pienākums, ir jāuzlabo selektivitāte un jāsamazina nevēlama piezveja; uzskata, ka, nosakot KPN, būtu vēlams rast veidu, kā izmantot iespēju pieņemt elastības pasākumus un izmantot zinātniski pierādītus zivju mirstības rādītājus;

32.  norāda, ka ir jāpalielina ieinteresēto personu iesaiste daudzgadu plānu izstrādē un pilnveidē, strādājot konsultatīvajās padomēs un to nodrošinot attiecībā uz visiem lēmumiem, kas tiek pieņemti saistībā ar reģionalizāciju;

33.  uzskata, ka Parlamentam būtu ar īpašu rūpību jāizvērtē deleģētie akti, kas attiecas uz izmetumu plāniem, un tas patur tiesības iebilst pret kādu no deleģētajiem aktiem, ja uzskata to par nepieciešamu;

34.  uzskata, ka termiņš deleģētajiem aktiem, kas uz pagaidu laiku tiek pieņemti attiecībā uz izmetumu plāniem, tostarp aizsargājamo sugu minimālo saglabāšanas izmēru izmaiņām, nekādā gadījumā nedrīkstētu pārsniegt trīs gadus, šie akti attiecīgā gadījumā būtu jāaizstāj ar daudzgadu plānu un tādēļ daudzgadu plāni ir jāpieņem pēc iespējas ātrāk;

35.  uzskata, ka reģionalizācijas kontekstā lēmumi par katras sugas minimālajiem saglabāšanas izmēriem ir jābalsta uz zinātniskajām atziņām; uzskata, ka ir jāizvairās no tirgvedības pārkāpumiem un krāpšanas, kas var apdraudēt iekšējā tirgus darbību;

36.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

PASKAIDROJUMS

1. Ievads

Viens no 2013. gadā veiktās kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) reformas mērķiem bija maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma (MIIA) nodrošināšana, izmantojot ekosistēmisku pieeju. Svarīgākie instrumenti šo mērķu sasniegšanai ir tehniskie pasākumi un daudzgadu plāni, piemēram, saglabāšanas pasākumi.

Tomēr kopš 2009. gada leģislatīvo dokumentu ziņā ne tehnisko pasākumu, ne daudzgadu plānu jomā nav panākts liels progress. Daudzgadu plānus iestādes bloķēja. Tas notika tādēļ, ka tiesību aktu priekšlikumos par daudzgadu plāniem starp nozvejas uzraudzības noteikumiem tika iekļauta arī zvejas iespēju sadale. Tādējādi Komisijas priekšlikumi radīja domstarpības attiecībā uz LESD 43. panta piemērošanu. Attiecībā uz tehniskajiem pasākumiem grūtības radās, pielāgojot tiesību aktus Lisabonas līgumam.

2. Tehniskie pasākumi

Tehnisko pasākumu mērķis ir novērst zivju mazuļu nozveju, kā arī cita veida nejaušu piezveju. Principā sistēmas pamatā ir trīs katrai ģeogrāfiskai zonai (Baltijas jūrai, Vidusjūrai un Atlantijas okeānam un citiem ūdens baseiniem) paredzētas regulas. Tehniskie pasākumi ir specifisku noteikumu kopums, kas dažkārt tiek iekļauts plašākos pārvaldības instrumentos, piemēram, daudzgadu plānos. Ir pieņemtas arī specifiskas regulas, kas attiecas, piemēram, uz dreifējošu žaunu tīklu izmantošanas aizliegumu, vaļveidīgo nejaušu nozveju vai aizliegumu par haizivju spuru atdalīšanu uz kuģiem. Tādējādi tehniskie pasākumi ir iekļauti vairāk nekā trīsdesmit dažādās regulās un veido sarežģītu, neviendabīgu un neorganizētu noteikumu sistēmu, kurā bieži vien nākas saskarties ar nekonsekvenci un minēto noteikumu pretrunīgumu.

Tehnisko pasākumu sarežģīto sistēmu daļēji var skaidrot ar to, ka tie ir pieņemti, izmantojot dažādas likumdošanas procedūras un reaģējot uz dažādām situācijām. Dažu tehnisko pasākumu ieviešanu veicina reģionālās zvejniecības pārvaldības organizācijas (RZPO). Citos gadījumos tos pieņem saistībā ar ikgadējām KPN un kvotu regulām. Tomēr lielāko daļu tehnisko pasākumu pieņem Padome vai Komisija, ievērojot komitoloģijas procedūru, kura bija spēkā pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā un kurā nav iesaistīts Eiropas Parlaments.

Daļēji tehnisko pasākumu neviendabīgumu un nekonsekvenci var skaidrot ar to, ka daudzus no tiem Padome apstiprina pakāpeniski kā daļu no ikgadējām regulām, ar kurām tiek noteikta KPN un kvotas. Tādējādi daži tehniskie pasākumi ir pieņemti pēc politiskas starpvalstu vienošanās, kurai nav liela zinātniskā pamata un kura rada nepamatotas atšķirības starp dažādiem jūras reģioniem. Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā dažādie ar KPN un kvotām saistītie pasākumi būtu jāpieņem Eiropas Parlamentam kopā ar Padomi.

Tehniskajos pasākumos izmantotā ģeogrāfiskā pieeja ir skaidri atspoguļota diferenciētajā attieksmē pret Vidusjūras reģionu. Attiecībā uz Vidusjūru vairāk vai mazāk konsekventu pasākumu kopumu pieņēma tikai 2006. gadā. Tomēr konsultatīvā padome Vidusjūras jautājumos ir vairākas reizes lūgusi pārskatīt konkrētus tehniskos pasākumus. Ir vērts atzīmēt, ka Komisija nesenā pētījumā par tehniskajiem pasākumiem[1] nav iekļāvusi Vidusjūru šajā reģionā piemēroto tehnisko pasākumu sarežģītības dēļ.

Daļa tehnisko pasākumu ir iekļauta specifiskās regulās. Likumdošanas procedūras, kas izmantotas, pieņemot lielāko daļu šo regulu, ir radījušas pretrunas. Īpaši jāpiemin priekšlikums par zveju dziļūdens krājumos Ziemeļaustrumu Atlantijā[2], kuru bloķē jau vairāk nekā trīs gadus. Ir apstājusies arī procedūra attiecībā uz zveju ar dreifējošiem tīkliem[3]. Šīs grūtības un pretrunas atbilst priekšlikumu saturam. Dažos gadījumos, piemēram, saistībā ar haizivju spuru atdalīšanu uz kuģiem[4], reģionālās zvejniecības pārvaldības organizācijas noraidīja noteikumus un tādēļ Eiropas Savienības flote salīdzinājumā ar trešo valstu flotēm tagad atrodas neizdevīgākā situācijā. Citos gadījumos, piemēram, saistībā ar regulu par vaļveidīgo nejaušu nozveju[5], būtu nepieciešams izvērtēt tās efektivitāti.

No otras puses, regulas par tehniskajiem pasākumiem ietver virkni izņēmumu un atrunu, un visos noteikumos ir izdarīti grozījumi. Piemēram, Regulā (EK) Nr. 850/1998 grozījumi ir izdarīti četrpadsmit reizes. Ar katru nākamo grozījumu izdarīšanu ir palielinājusies tehnisko pasākumu sarežģītība. Pastāv virkne neatbilstību, un deleģēto un īstenošanas aktu attiecīgajās jomās trūkst skaidru definīciju, un tas kavē leģislatīvās lietas virzību. Tādēļ jau ilgāku laiku pastāv nepieciešamība tehnisko pasākumu kopumu racionalizēt, vienkāršot un pielāgot Lisabonas līgumam.

2002. un 2008. gadā visu tehnisko pasākumu kopumu mēģināja pārskatīt[6]. Pirmais mēģinājums neizdevās, un otrais mēģinājums izvērtās tikai par vēl vienu no daudzajiem regulējuma grozījumiem. Progresu neizdevās panākt arī leģislatīvajās lietās, kas bija saistītas ar trīs galveno ģeogrāfiski piemērojamo regulu pielāgošanu Lisabonas līgumam.

Komisija 2014. gada maijā beidza sabiedrisko apspriešanu par jaunu tehnisko pasākumu satvaru reformētajā kopējā zivsaimniecības politikā. Lielākā daļa dalībvalstu, kas atbildēja, uzskatīja, ka tehniskos pasākumus ir jāvienkāršo, garantējot vienlīdzīgus apstākļus un tādēļ dažiem noteikumiem joprojām piemērojot koplēmuma procedūru, un ka, piemērojot tehnisko pasākumu izstrādē reģionalizācijas principu, būtu jākoncentrējas uz praktisko īstenošanu un jāņem vērā kontroles un uzraudzības pasākumi. Zivsaimniecības nozares pārstāvji uzskatīja, ka jaunajā tehnisko pasākumu struktūrā ir jāizmanto minimālisma pieeja, mikropārvaldībai nododamu lēmumu pieņemšanā neizmantojot koplēmuma procedūru. NVO savukārt uzskata, ka ir nepieciešams vispārējs tehnisko pasākumu satvars, kurā ir iekļauti vispārēji mērķi un vienoti minimuma noteikumi, kas būtu jāpiemēro visā Eiropas Savienībā, lai garantētu to, ka pārvaldībā netiek pieļauti trūkumi un ka tādējādi vienkāršošana nenotiek uz vides aizsardzības rēķina.

Turpmāk izstrādājot regulējumu par tehniskajiem pasākumiem, ir nepieciešams izmantot koplēmuma procedūru, lai nodrošinātu vienādus noteikumus un veicinātu īstenošanu un kontroli. Reģionalizācija savukārt var vienkāršot pārvaldību, garantējot to, ka noteikumi tiek pielāgoti katras zivsaimniecības un katra ūdens baseina specifiskajām iezīmēm, nodrošinot elastīgumu un radot iespēju ātri reaģēt ārkārtas situācijās. Turklāt reģionalizācija var veicināt noteikumu vienkāršošanu un labāku izpratni un tādējādi nozares pārstāvji tos pieņemtu labāk, jo īpaši, ja viņi tiks iesaistīti šo noteikumu pieņemšanas procesā. Tomēr absolūta reģionalizācijas neatbilst KZP kā kopējai politikai, saskaņā ar kuru Eiropas Savienībai ir ekskluzīva kompetence kopīgo resursu jautājumā.

Tādēļ koplēmuma procedūru, šķiet, nav nepieciešams izmantot attiecībā uz reģionāla mēroga pasākumiem vai pasākumiem, kas var bieži mainīties, bet ir nepieciešams piemērot vienotus noteikumus visiem jūras baseiniem vai pasākumiem, kas samērīgi ilgā laika posmā nemainīsies.

Tehnisko pasākumu regulējuma struktūra būtu jāveido četrās daļās. Trijās daļās tiktu iekļauts vienotu un centralizētu noteikumu kopums, specifisku noteikumu kopums svarīgākajiem jūras baseiniem un konkrēts skaits specifisku noteikumu, kas pieņemti, izmantojot koplēmuma procedūru. Ceturtā daļa, kurā tiktu piemērots reģionalizācijas princips, aptvertu reģionāla mēroga noteikumus un pasākumus, kas pakļauti biežām izmaiņām.

3. Daudzgadu plāni

Daudzgadu plānu mērķis ir pārvaldīt galvenās zvejniecībai svarīgās zivju sugas. Visiem plāniem kopīgs ir tas, ka tajos tiek noteikti zivju krājumu pārvaldības mērķi attiecībā uz nārstojošu zivju biomasas apmēriem un zvejas izraisītu zivju mirstību. Pašlaik ir spēkā vienpadsmit daudzgadu plāni, kuros ir iekļauti dažādi instrumenti. Kopumā tajos tiek izmantota kopējā pieļaujamā nozveja (KPN), bet tiek izmantoti arī citi instrumenti, piemēram, tehniskie pasākumi, zvejas piepūles ierobežojumi un specifiski kontroles noteikumi.

Daudzgadu plāni tika ieviesti pēc KZP 2002. gada reformas. No pašreiz spēkā esošajiem plāniem divi reglamentē reģionālo zvejniecības pārvaldības organizāciju pārvaldītus zivju krājumus — zilās tunzivis un Grenlandes paltusus —, bet pārējie plāni reglamentē zivju krājumus Savienības ūdeņos saskaņā ar Starptautiskās Jūras pētniecības padomes (ICES) norādījumiem. Laikā no 2002. gada līdz 2009. gadam to attīstība notika relatīvi lēni, mainoties šo plānu apveidiem. Tā kā Padome ir bloķējusi priekšlikumus, kopš 2009. gada nav pieņemts neviens daudzgadu plāns.

Daudzgadu plānu efektivitāte ir bijusi nevienmērīga. Kopumā vissliktākie rezultāti ir saistīti ar zvejas piepūles samazināšanas mehānismu neefektivitāti un trūkumiem kontroles jomā. Nevajadzētu aizmirst, ka flotes pārvaldība un tādējādi arī efektīva zvejas kapacitāte ir zaudējusi savu nozīmi kopējā zivsaimniecības politikā. Lai gan dažādu krīžu rezultātā ir ievērojami samazinājies zvejas flotes apmērs, zvejas kapacitātes zudums ir bijis daudz mazāks.

Neraugoties uz daudzgadu plānu lielo nozīmi, pēdējos gados saistībā ar tiem nav notikusi gandrīz nekāda attīstība tādēļ, ka Eiropas Parlamentam un Padomei ir radušās domstarpības attiecībā uz daudzgadu plānu juridiskā pamata interpretācijām, jo īpaši to, vai ir atbilstīgi izmantot LESD 43. panta 2. vai 3. punktu, un tādēļ šīs iestādes bloķē jebkādu notikumu attīstību šajā jomā. LESD 43. panta 3. punktā lēmumu pieņemšanas pilnvaras tiek pilnībā nodotas Padomei, nekādu nozīmi nepiešķirot Parlamentam. Tiesa 2014. gada 26. novembrī pasludināja kopīgu spriedumu divās lietās[7], ko Eiropas Parlaments un Komisija bija iesnieguši pret Padomes lēmumu par zvejas iespēju piešķiršanu kuģiem, kuri kuģo ar Venecuēlas Bolivāra Republikas karogu, Eiropas Savienības ūdeņos Francijas Gviānas piekrastes ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā. Šis spriedums rada precedentu, skaidrojot, ka LESD 43. panta 3. punktu var izmantot kā juridisko pamatu tikai zvejas iespēju piešķiršanai, kā tas tiek darīts KPN un kvotu regulās.

Joprojām tiek gaidīts Tiesas spriedums Lietā C-124/13 EP/Padome par Padomes Regulu (ES) Nr. 1243/2012, ar ko izveido ilgtermiņa plānu mencu krājumiem, saistībā ar kuru Parlaments apgalvo, ka, ņemot vērā regulas mērķi un saturu, tā būtu jāpieņem, pamatojoties uz LESD 43. panta 2. punktu un izmantojot parasto likumdošanas procedūru, kurā Parlaments ir viens no likumdevējiem. Parlaments arī iebilst pret to, ka Komisijas priekšlikums tiek sadalīts divos tiesību aktos, kā to ierosinājusi Padome.

2014. gada aprīlī savu darbu beidza iestāžu darba grupa daudzgadu plānu jautājumos. Tās darbības laikā likumdevēju iestāžu pārstāvji atzina, ka ir svarīgi sadarboties, lai rastu pragmatisku risinājumu virzībā uz daudzgadu plānu pieņemšanu, kaut arī atšķiras to viedokļi par tiesiskā regulējuma interpretāciju. Tika pausts viedoklis, ka daudzgadu plāniem vajadzētu veidot stingru un ilglaicīgu zivsaimniecības pārvaldības pamatu, balstoties uz pēc iespējas labākiem zinātniskajiem atzinumiem. Turklāt tajos ir jārod iespēja pielāgoties zivju krājumu izmaiņām un jānodrošina elastīgums attiecībā uz ikgadējo lēmumu pieņemšanu par zvejas iespēju piešķiršanu.

Kā turpmāko daudzgadu plānu kopīgi elementi ir noteikti maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma sasniegšana un grafiks šā mērķa panākšanai, krājumu saglabāšanas atskaites punkts drošības pasākumu sākšanai, pielāgošanās mehānisms gadījumiem, kad zinātniskajos atzinumos tiek ieviestas izmaiņas, un pārskatīšanas klauzula.

Pēc KZP 2013. gada reformas daudzgadu plānos kā mērķis būtu jāiekļauj maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma nodrošināšana un jānosaka termiņš šā mērķa sasniegšanai. Tajos būtu jāiekļauj arī pasākumi izmetumu aizlieguma un izkraušanas pienākuma[8] piemērošanai, kā arī garantijas korektīvu pasākumu un pārskatīšanas klauzulu piemērošanai. Daudzgadu plānos ir iekļauti arī divi kvantitatīvi mērķi: zvejas izraisīta zivju mirstība un nārsta bara biomasa.

Reformējot KZP, tika ieviests izmetumu aizliegums, bet netika atrisināta problēma saistībā ar KPN un kvotu sistēmas neelastīgumu. Ņemot vērā to, ka jauktā dažādu sugu zvejā, kurā tiek nozvejotas tā dēvēto kritisko sugu zivis, var rasties problēmas, šķiet saprātīgi dot priekšroku tādiem konkrētiem instrumentiem kā zvejas piepūles regulējums, kas nav tik neelastīgs kā KPN un kvotu sistēma. Turklāt zvejas piepūles regulējums veicinātu maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma sasniegšanu, uzlabojot zvejas flotes ekonomiskos rezultātus attiecībā pret minēto zivju sugu mirstību.

4. KZP 2013. gada reforma

Būtisks KZP reformas elements, kas skar gan daudzgadu plānus, gan tehniskos pasākumus, ir reģionalizācija[9] vai reģionu sadarbība saglabāšanas pasākumu jomā. Daudzgadu plāni, šķiet, ir vispiemērotākais instruments specifisku tehnisku pasākumu pieņemšanai un īstenošanai reģionalizācijas kontekstā.

Ir noteikts, ka gadījumos, kad Komisijai saistībā ar daudzgadu plāniem, Savienības vides tiesību aktos paredzētajiem nepieciešamajiem krājumu saglabāšanas pasākumiem vai izkraušanas pienākumu tiek deleģētas pilnvaras, ieinteresētās un šādu pasākumu skartās dalībvalstis var noteiktā termiņā iesniegt kopīgus ieteikumus. Lai īstenotu šādus ieteikumus, dalībvalstīm ir jāapspriežas ar attiecīgajām konsultatīvajām padomēm. Komisija varētu pieņemt ieteiktos pasākumus ar deleģētiem aktiem, taču, ja dalībvalstis nespēj vienoties par kopīgiem ieteikumiem noteiktajā termiņā, Komisija var arī nākt klajā ar priekšlikumiem. Komisija varētu nākt klajā ar priekšlikumiem arī tad, ja kopīgie ieteikumi neatbilstu krājumu saglabāšanas pasākumu mērķiem un kvantitatīvajiem rādītājiem. Vienīgā Eiropas Parlamentam atstātā rīcības iespēja ir iebildumu iesniegšana pret deleģēto aktu divu mēnešu laikā.

Šie jaunie noteikumi ietekmē tehniskos pasākumus un ir lielā mērā saistīti ar daudzgadu plāniem vai arī izriet no tiem, bet gadījumā, ja šādi plāni nepastāv, problēma tiek atrisināta, Komisijai pieņemot deleģētos aktus. Piemēram, ja saistībā ar noteiktu zivsaimniecību nav pieņemts daudzgadu plāns vai pārvaldības plāns, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, ar kuriem uz pagaidu laiku, kas nepārsniedz trīs gadus, tiek ieviests specifisks izmetumu plāns, kurā turklāt var iekļaut minimālo saglabāšanas izmēru izmaiņas[10].

No otras puses, ar regulu par izkraušanas pienākumu[11] tika ieviestas izmaiņas trijās reģionālajās (Atlantijas okeānam, Vidusjūrai un Baltijas jūrai paredzētajās) regulās par tehniskajiem pasākumiem. Izmetumu plāni ir kļuvuši par svarīgāko instrumentu, ar kuru, deleģējot pilnvaras Komisijai, tiek ieviestas izmaiņas. Komisija ir tikusi pilnvarota noteikt minimālos saglabāšanas atsauces izmērus sugām, attiecībā uz kurām saskaņā ar deleģētajiem aktiem tiek piemērots izkraušanas pienākums, un vajadzības gadījumā noteikt izņēmumus minimālajiem atsauces izmēriem. Šāds gadījums jau tika īstenots saistībā ar Baltijas jūrai paredzētu izmetumu plānu[12], kurā minimālais saglabāšanas izmērs mencām tika samazināts no 38 cm uz 35 cm.

Lielākajā daļā gadījumu minimālos saglabāšanas izmērus pieņems Komisija, izmantojot deleģētos aktus. Tas atvieglos noteiktu pasākumu pieņemšanu reģionālā līmenī, taču minimālie saglabāšanas izmēri ir jēdziens, kas pārsniedz reģionalizācijas mērogus un tādējādi varētu ievērojami mainīt daudzgadu plānu attīstību. Mainoties minimālajiem izmēriem, zvejnieki mainīs zvejas paņēmienus, un tādēļ mainīsies arī zvejas izraisītas zivju mirstības apmēri un nārstojošu zivju vecuma piramīda. KZP pamatregulā ir noteikts, ka šie divi rādītāji daudzgadu plānos būs kvantitatīvi nosakāmi mērķapjomi[13]. Ar deleģēto aktu mainot minimālos izmērus, svarīgi daudzgadu plānu rādītāji tiktu mainīti ar instrumentiem, kas pastāv ārpus plāniem. Ir jāņem vērā tas, ka minimālajiem saglabāšanas izmēriem ir būtiska loma zvejas darbību komercializācijā un kontrolē.

5. Referenta nostāja

5.1.  Daudzgadu plāni

Likumdevējiem ir jārod pragmatisks risinājums, lai panāktu ātru progresu daudzgadu plānu jautājumā, ņemot vērā ES Tiesas judikatūru.

Turklāt ir jāpalielina ieinteresēto personu efektīva līdzdalība daudzgadu plānu izstrādē un pilnveidē.

Visbeidzot, daudzgadu plāni būtu jāpieņem pēc iespējas ātrāk. Tādējādi mēs izvairīsimies no situācijas, kad pasākumus ilgtermiņā reglamentē izmetumu plāni, kuros pēc būtības drīkst iekļaut tikai pagaidu pasākumus.

5.2.  Tehniskie pasākumi

Turpmākiem tehniskajiem pasākumiem ir jābūt vienkāršiem un skaidriem, lai sekmētu to, ka zvejnieki šos pasākumus saprot.

Tie pēc iespējas vairāk būtu jāpielāgo katras zivsaimniecības un katra reģiona īpašajām iezīmēm (reģionalizācija).

Tomēr vienotus noteikumus visiem jūras baseiniem vai pasākumiem, kas samērīgi ilgā laika posmā nemainīsies, ir jāpieņem ES likumdevējām iestādēm, izmantojot parasto likumdošanas procedūru, proti, koplēmuma procedūru.

Absolūta reģionalizācija tik tiešām neatbilstu KZP kā kopējai politikai, saskaņā ar kuru Eiropas Savienībai ir ekskluzīva kompetence kopīgo resursu jautājumā.

Visbeidzot, ir nepieciešams plašākā mērogā un efektīvāk iesaistīt zvejniekus lēmumu pieņemšanas procesā, apspriežot tehnisko pasākumu vissīkākās detaļas, kā arī radīt stimulus šo pasākumu piemērošanai.

ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	10.11.2015
Galīgais balsojums	+: –: 0:	14 2 6
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Marco Affronte, Clara Eugenia Aguilera García, Renata Briano, Alain Cadec, David Coburn, Diane Dodds, Linnéa Engström, João Ferreira, Ian Hudghton, Carlos Iturgaiz, António Marinho e Pinto, Gabriel Mato, Liadh Ní Riada, Remo Sernagiotto, Ricardo Serrão Santos, Isabelle Thomas, Ruža Tomašić, Peter van Dalen, Jarosław Wałęsa
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Izaskun Bilbao Barandica, Ole Christensen, Verónica Lope Fontagné, Lidia Senra Rodríguez
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Tim Aker

• [1]  Pētījums, ar ko tiek atbalstīta jaunu tehnisko saglabāšanas pakalpojumu satvara izstrāde reformētajā KZP. Projekts Nr. ZF1455_S02. 2014. gada 7. jūlijs.
• [2]  COM(2012)0371 final – 2013/0179 (COD).
• [3]  COM(2014)0265 final – 2013/0138 (COD).
• [4]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regula (ES) Nr. 605/2013.
• [5]  Padomes 2004. gada 26. aprīļa Regula (EK) Nr. 812/2004.
• [6]  COM(2002)0672 un COM(2008)0324.
• [7]  Lieta C-103/12 EP/Padome un Lieta C-165/12 Komisija/Padome.
• [8]  Izkraušanas pienākums, Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulas (ES) Nr. 1380/2013 15. pants.
• [9]  Reģionāla sadarbība saistībā ar saglabāšanas pasākumiem, Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulas (ES) Nr. 1380/2013 18. pants.
• [10]  Regulas (ES) Nr. 1380/2013 15. panta 6. punkts.
• [11]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija Regulas (ES) Nr. 2015/812 1. panta 10. punkts, 2. panta 5. punkts un 3. panta 5. punkts.
• [12]  Komisijas 2014. gada 20. oktobra Deleģētā regula (ES) Nr. 1396/2014.
• [13]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulas (ES) Nr. 1380/2013 10. panta 1. punkta c) apakšpunkts.