Procedūra : 2015/2139(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0373/2015

Iesniegtie teksti :

A8-0373/2015

Debates :

PV 18/01/2016 - 17
CRE 18/01/2016 - 17

Balsojumi :

PV 19/01/2016 - 5.5
CRE 19/01/2016 - 5.5
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0005

ZIŅOJUMS     
PDF 560kWORD 164k
21.12.2015
PE 565.021v02-00 A8-0373/2015

par kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības lomu ES pamatvērtību veicināšanā

(2015/2139(INI))

Kultūras un izglītības komiteja

Referente: Julie Ward

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības lomu ES pamatvērtību veicināšanā

(2015/2139(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 21. pantu un 27. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), īpaši tā 165. un 167. pantu, un īpaši tā 17. pantu, saskaņā ar kuru noteikts, ka Savienība respektē baznīcu un reliģisko organizāciju vai apvienību statusu, kas noteikts dalībvalstu tiesību aktos, un ievēro filozofisko un nekonfesionālo organizāciju statusu, kā arī atzīst to identitāti un īpašo ieguldījumu un uztur atklātu, pārredzamu un pastāvīgu dialogu ar tām,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu(1) un īpaši tās 10., 11. un 22. pantu un preambulu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un īpaši tās 2. protokola 1. pantu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2010. gada 20. decembra rezolūciju „Kultūra un attīstība”,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada Tūkstošgades deklarāciju un īpaši tās sadaļā „Cilvēktiesības, demokrātija un laba pārvaldība” ietvertos pantus,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā UNESCO 2005. gada Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu (UNESCO konvencija),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (1948), īpaši tās 16. pantu, un ANO Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2012. gada 20. decembra Rezolūciju Nr. 67/179 un ANO Cilvēktiesību padomes 2013. gada 22. marta Rezolūciju Nr. 22/20,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 13. jūnija ieteikumu Padomei par projektu ES pamatnostādnēm par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību(2) un Ārlietu padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmumu Nr. 1983/2006/EK par starpkultūru dialoga gadu (2008. gads)(3),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 20. novembrī pieņemtos secinājumus par kultūras daudzveidības un kultūru dialoga sekmēšanu Eiropas Savienības un tās dalībvalstu ārējās attiecībās (2008/C 320/04)(4),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2012. gada 25. jūnijā pieņemto ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju (11855/2012),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2008. gada 7. maija Balto grāmatu par starpkultūru dialogu „Dzīvot līdzās kā vienlīdzīgiem, cienot citam citu”,

–  ņemot vērā Eiropas darba kārtību kultūrai augošas globalizācijas apstākļos (COM(2007)0242), kuras mērķis ir veicināt kultūras daudzveidības un ES vērtību izpratni, dialogu ar pilsonisko sabiedrību un paraugprakses apmaiņu,

–  ņemot vērā papildu pasākumus, kas tika veikti pēc sagatavošanās pasākumiem „Kultūrai ES ārējās attiecībās” 2014. gadā, un šo sagatavošanās pasākumu rezultātus,

–  ņemot vērā brīvās tirdzniecības nolīguma paraugam pievienoto protokolu par sadarbību kultūras jomā(5),

–  ņemot vērā ES izglītības ministru neformālajā sanāksmē Parīzē 2015. gada 17. martā pieņemto „Deklarāciju par pilsoniskuma un kopējo vērtību — brīvības, iecietības un nediskriminācijas — veicināšanu ar izglītības palīdzību” (8496/15),

–  ņemot vērā triju prezidentvalstu galīgos kopīgos ieteikumus, kuri 2015. gadā tika izstrādāti Jaunatnes konferencē Luksemburgā un kuros tika ņemta vērā apspriede strukturēta dialoga veidā, kuras mērķis bija sekmēt lielāku jauniešu politisko dalību Eiropas demokrātiskajā dzīvē un bija ietverts aicinājums Parlamentam veicināt uz vērtībām balstītu izglītību un izglītību par aktīvu pilsoniskumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A8-0373/2015),

A.  tā kā Eiropai piemīt neizmērojami bagāta kultūru, sociālā, valodu un reliģiskā daudzveidība; tā kā tādēļ Eiropas nākotnei ir būtiski nozīmīgas kopīgās vērtības, kas satur kopā mūsu sabiedrības, proti, brīvība, sociālais taisnīgums, vienlīdzība un diskriminācijas nepieļaušana, demokrātija, cilvēktiesības, tiesiskums, iecietība un solidaritāte;

B.  tā kā kultūru dialogs nav juridiska koncepcija un tāpēc to neregulē valstu, ES vai starptautiskie tiesību akti, bet tā pamatā ir starptautiski ietvardokumenti, kuru mērķis ir cilvēktiesību un kultūru daudzveidības aizsardzība;

C.  tā kā starpkultūru dialogs tika provizoriski definēts dažādos pētījumos un secinājumos Eiropas starpkultūru dialoga gadā (2008) kā process, kurā iekļauta atklāta un cieņpilna informācijas apmaiņa vai mijiedarbība starp indivīdiem, grupām un organizācijām no dažādām kultūras vidēm vai ar atšķirīgiem uzskatiem par pasauli; tā kā šim dialogam ir šādi mērķi: panākt dziļāku sapratni par atšķirīgām perspektīvām un praksēm; palielināt dalību un brīvību un spēju izdarīt izvēli; sekmēt vienlīdzību un palielināt radošos procesus;

D.  tā kā ir svarīgi panākt, ka ir nodrošināti nepieciešamie līdzekļi, īpaši finansiālie līdzekļi, prioritārai to programmu finansēšanai, kuras izstrādātas starpkultūru dialoga un pilsoņu dialoga sekmēšanai, lai stiprinātu abpusējo cieņu vidē, kurā pastāv liela kultūras dažādība un līdzās eksistē atšķirīgas kultūras identitātes un uzskati, kā arī lai uzsvērtu dažādu kultūru ieguldījumu Eiropas sabiedrībās un mantojumā un efektīvi pārvaldītu konfliktus;

E.  tā kā šā mērķa sasniegšana nav tikai valsts iestāžu un lēmumu pieņēmēju uzdevums, bet tā ir kopīga atbildība, kas jāuzņemas visai sabiedrībai, tostarp plašam ieinteresēto personu lokam, piemēram, ģimenēm, plašsaziņas līdzekļiem, skolotājiem, uzņēmumiem, kopienām un reliģiskajiem līderiem; tā kā papildus politiskajiem dalībniekiem ir svarīgi uzsvērt visu citu ieinteresēto personu nozīmi starpkultūru dialogā;

F.  tā kā konkrētiem Eiropas Savienības Pamattiesību hartas pantiem ir īpaša nozīme starpkultūru dialogā, veicinot vienlīdzību, diskriminācijas nepieļaušanu, kultūru, reliģiju un valodu daudzveidību, vārda un pārvietošanās brīvību, pilsoņu tiesības uz ekonomisku un politisku dalību;

G.  tā kā jēgpilnam starpkultūru dialogam ir nepieciešamas pamatīgas zināšanas par savu un citu kultūru;

H.  tā kā, ņemot vērā 2015. gada noteikšanu par Eiropas Attīstības gadu, ANO Tūkstošgades attīstības mērķu pārskatīšanu, ANO 2015. gada samita par ilgtspējīgu attīstību rezultātiem, kultūra ir līdzeklis, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību un izskaustu nabadzību pasaulē, turklāt aicina nepārprotamāk iekļaut kultūru ANO ilgtspējīgas attīstības programmā laikposmam pēc 2015. gada;

I.  tā kā Eiropa un pasaule saskaras ar daudzām problēmām, kuras ir saistītas ar globalizāciju, migrāciju, reliģiskiem un starpkultūru konfliktiem un radikalizācijas pieaugumu;

J.  tā kā saistībā ar starpkultūru dialogu ir būtiski piemērot gan vispārējās cilvēktiesības (kā individuālas tiesības), gan kultūras tiesības (ar kurām tiek atzītas konkrētas un vairākas kultūras identitātes);

K.  tā kā mācību mobilitātes attīstīšana studentiem un pasniedzējiem, kā arī jebkurš cits starptautisku apmaiņu veids var radīt labāku pasauli, kurā cilvēki brīvi pārvietojas un izmanto atklātu starpkultūru dialogu,

1.  uzskata, ka Eiropas Savienības pieejā ir jāizmanto un jāatsāk lieliskais darbs, kas tika uzsākts Eiropas starpkultūru dialoga gadā (2008), jāpastiprina paraugprakses apmaiņa un, ņemot vērā visus nesenos un dramatiskos notikumus, jāveicina jauns strukturēts dialogs par starpkultūru un starpkonfesiju jautājumiem ar visām ieinteresētajām personām, proti, Eiropas un valstu politiķiem, vietējām un reģionālajām iestādēm, baznīcām, reliģiskajām asociācijām un kopienām un filozofiskajām un nekonfesionālajām organizācijām, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un platformām, sporta, kultūras un izglītības darbiniekiem, valstu un Eiropas jaunatnes padomēm, akadēmisko aprindu pārstāvjiem un plašsaziņas līdzekļiem;

2.  mudina visas ieinteresētās personas izstrādāt atjauninātu, skaidru un ar politiku saistītu starpkultūru dialoga definīciju, īstenot vai harmonizēt metodes, kvalitātes kritērijus un rādītājus, lai novērtētu starpkultūru dialoga programmu un projektu ietekmi, un izpētīt metodiku starpkultūru salīdzinājumu veikšanai;

3.  uzskata, ka izglītībā ir jāsekmē starpkultūru, starpkonfesiju un uz vērtībām balstīta pieeja, lai vairotu un veicinātu savstarpējo cieņu, integritāti, kultūras daudzveidības ētiskos principus, sociālo iekļautību un kohēziju, tostarp ar visiem paredzētām apmaiņas un mobilitātes programmām;

4.  uzskata, ka kultūras daudzveidībai ir jāpievēršas arī audiovizuālajā un kultūras nozarē; mudina šīs nozares atrast radošus veidus, kā sekmēt vienošanos par valstu, reģionāliem un vietējiem rīcības plāniem, lai īstenotu UNESCO Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu;

5.  aicina ņemt vērā starpkonfesiju dialogu kā daļu no starpkultūru dialoga, priekšnoteikumu mieram un būtisku līdzekli konflikta pārvaldībai, pievēršot uzmanību indivīda cieņai un nepieciešamībai visā pasaulē ievērot cilvēktiesības, īpaši atsaucoties uz domas, pārliecības un ticības brīvību, kā arī reliģisko minoritāšu tiesībām uz aizsardzību;

6.  uzsver, ka patiess starpkultūru un starpkonfesiju dialogs veicina pozitīvu un uz sadarbību balstītu mijiedarbību, sekmē izpratni par dažādām kultūrām un cieņu to starpā, palielina daudzveidību un cieņu pret demokrātiju, brīvību, cilvēktiesībām, kā arī iecietību pret vispārējām un katrai atsevišķai kultūrai raksturīgām vērtībām;

7.  uzsver, ka ir svarīgi laikus integrēt un izglītot nošķirtas kopienas, kuru uzvedība ir pretrunā Eiropas pamatvērtībām;

8.  uzskata, ka ES, kas piedalās pasaules miera nodrošināšanā, ir ES ārējās attiecībās un attīstības politikā jāiekļauj kultūra un kultūras apmaiņas un jāstiprina izglītība kā līdzeklis tādu kopējo pamatvērtību stiprināšanai kā cieņas un savstarpējās sapratnes vērtības, nodrošinot efektīvus līdzekļus jēgpilnai un ilgtspējīgai pieejai konfliktu risināšanai, miera veidošanai un krīžu novēršanai;

9.  uzskata, ka saskaņā ar LESD 167. panta 4. punktu kultūru dialogs un daudzveidība ir transversāli jāintegrē visās ES politikas jomās, kurām ir ietekme uz kopīgām ES pamatvērtībām un tiesībām, proti, uz jaunatnes politiku, izglītības politiku, mobilitāti, nodarbinātību un sociālajām lietām, ārpolitiku, sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību, tirdzniecību un reģionālo attīstību;

10.  uzsver nepieciešamību apmācīt un sagatavot nākamās paaudzes par drosmīgiem problēmu risinātājiem un efektīvi un novatoriski risināt problēmas, ar kurām turpmāk saskarsies Eiropas iedzīvotāji, piešķirot viņiem piekļuvi patiesai izglītībai par pilsoniskumu un nodrošinot, ka viņiem ir motivācija un apņemšanās iegūt tādas kompetences un prasmes kā uzņēmējdarbība, līderība un spēju veidošana;

11.  atzīst, ka starpkultūru dialogs ir līdzeklis iedzīvotāju iekļaujošai demokrātiskai dalībai un iespēju izmantošanai, īpaši saistībā ar sabiedriskiem labumiem un publisko telpu; uzskata, ka tādā veidā starpkultūru dialogs var ievērojami veicināt demokrātijas uzlabošanu un lielākas un dziļākas integrācijas un piederības sajūtas izveidošanu;

12.  uzskata, ka publiskā sektora ieguldījumu palielināšana iekļaujošā, kvalitatīvā un pieejamā formālajā, neformālajā un informālajā izglītībā ir pirmais solis ceļā uz vienlīdzīgas piekļuves un vienādu iespēju nodrošināšanu visiem; atgādina par nepieciešamību nodrošināt kultūras un sociālo daudzveidību klašu telpās un izglītības vidē, tostarp pasniedzēju vidū, lai samazinātu priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu un veicinātu nelabvēlīgā situācijā esošu bērnu izglītību nolūkā sekmēt taisnīgumu un sociālo kohēziju nākamajās paaudzēs;

13.  uzsver, ka formālā, neformālā un informālā izglītība un mūžizglītības pieejamība ne vien dod zināšanas, prasmes un kompetences, bet to uzdevums būtu arī palīdzēt audzēkņiem attīstīt ētiskās un pilsoniskās vērtības un kļūt par aktīviem, atbildīgiem un progresīviem, no aizspriedumiem brīviem sabiedrības locekļiem; šajā sakarībā uzsver, ka pilsoniskajai audzināšanai būtu jāsākas no agrīna vecuma, un atzīst visu izglītībā ieinteresēto personu sadarbības nozīmību; atbalsta bērnu un jauniešu iniciatīvas un iesaistīšanās attīstīšanu sociālo saišu stiprināšanai, piederības sajūtas veidošanai un ētikas kodeksu izstrādāšanai, lai nepieļautu diskrimināciju;

14.  uzsver neformālās un informālās izglītības svarīgo nozīmi un atzīst sinerģiju un partnerību veidošanas ieguvumus visos izglītības līmeņos un veidos, tostarp paaudžu starpā; uzsver arī to, ka piedalīšanās sporta un brīvprātīgajās nodarbībās veicina pilsonisko, sociālo un starpkultūras kompetenču attīstību un palīdz sociāli integrēt nelabvēlīgā situācijā esošas un neaizsargātas grupas un plašākā nozīmē — iedzīvotājus, īpaši bērnus, mācot viņiem darboties komandā un cieņu pret dažādību, līdz ar to apkarojot tādas sociālās parādības kā vardarbība, radikālisms, rasisms un ksenofobija un atjaunojot pamatus konstruktīvam un miermīlīgam dialogam starp kopienām; šajā sakarībā atgādina par ES programmu izšķirīgo nozīmi kultūras, plašsaziņas, izglītības, jaunatnes un sporta jomā, jo tās ir līdzekļi, lai izskaustu neiecietību un aizspriedumus un sekmētu kopējo piederības izjūtu un cieņu pret kultūras dažādību;

15.  uzsver, ka ir svarīgi veidot spēcīgas saiknes starp kultūru un izglītību, lai attīstītu kompetences un tālāk nododamas prasmes, pavairotu augsta līmeņa un drošas darbvietas saskaņā ar SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un panāktu lielāku sociālo integrāciju un aktīvāku pilsoniskumu; uzskata tos par dažiem no galvenajiem mērķiem, īstenojot ES pamatvērtības, kas iestrādātas Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā; atgādina, ka CONNECT programma ir vērtīga kā vienīgā ES programma, ar kuru tiek veicināti kultūras un izglītības projekti, un mudina Komisiju apsvērt, vai neparedzēt jaunu izmēģinājuma darbības pozīciju, lai pārbaudītu šādas shēmas patlabanējo dzīvotspēju;

16.  atbalsta jauniešu un skolotāju mobilitāti, kā arī visas skolu un universitāšu sadarbības formas, piemēram, kopīgas izglītības platformas, kopīgas studiju programmas un kopīgus projektus, kuri ir līdzeklis, lai veicinātu kultūras daudzveidības izpratni un spēju to novērtēt un lai nodrošinātu jauniešiem sociālās, pilsoniskās un starpkultūru kompetences un prasmes; šajā sakarībā uzskata, ka agrīna bērnu iepazīstināšana ar citām kultūrām palīdz viņiem iegūt pamata prasmes un kompetences, kuras nepieciešamas viņu individuālajai attīstībai, nodarbinātībai nākotnē un aktīvam ES pilsoniskumam; uzsver, ka arī mērķtiecīgu izglītojošu skolu apmeklējumu iekļaušana dažādās dalībvalstīs un transnacionāla mazu bērnu mobilitāte ir līdzeklis, lai izveidotu pamatus Eiropas kultūrai, mākslai, valodām un vērtībām; atbalsta mobilitāti, kas paredzēta tieši pamatizglītības un vidējās izglītības līmeņa skolotājiem, lai apmainītos ar pieredzi un izstrādātu savas metodes, ar kurām pievērsties mainīgajām sabiedrības problēmām un reaģēt uz tām; uzsver Erasmus+ programmas lomu un nozīmi, jo tā jauniešu vidū veicina Eiropas izpratni un rada kopējas piederības sajūtu un starpkultūru dialoga kultūru, sekmējot jauniešu mobilitāti, kā arī palielinot viņu nodarbināmību; īpaši mudina veikt turpmākus pasākumus, lai veicinātu Erasmus+ mobilitātes pasākumu pieejamību nelabvēlīgā situācijā esošām grupām un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un lai viņi tiktu iekļauti šajos pasākumos;

17.  mudina dalībvalstis izstrādāt kvalitatīvas apmācības programmas daudzveidības veicināšanai, iespēju vairošanai skolotājiem, jauniešiem un kopienu darbiniekiem, kā arī konsultēšanas pakalpojumu sniedzējiem skolās un neformālā un informālā vidē bērniem un viņu vecākiem, lai apmierinātu to bērnu izglītības un apmācības vajadzības, kuri nāk no dažādām kultūras un sociālām vidēm, un lai novērstu visus diskriminācijas un rasisma veidus, tostarp iebiedēšanu un kiberterorizēšanu; atzīmē, ka no jauna jāizvērtē izglītības resursi, lai sekmētu vairākvalodu mācīšanos, kurā iekļauti vairāki skatījumi, un ka šajā sakarībā ir sistemātiski jānovērtē un jāpopularizē pasniedzēju vairākvalodu un starpkultūru pieredze un prasmes;

18.  uzsver, ka ir svarīgi ieguldīt mūžizglītības programmās skolotājiem, nodrošinot viņus ar nepieciešamajām pedagoģiskajām kompetencēm par migrācijas, akulturācijas un sociālās psiholoģijas tēmām, kā arī dodot viņiem iespēju izmantot dažādību kā bagātu izejmateriālu apmācībai klasēs;

19.  atzīmē skolotāju būtisko lomu, sadarbībā ar ģimenēm stiprinot sociālās saites, kas rada piederības sajūtu un palīdz jauniešiem attīstīt ētiskās un pilsoniskās vērtības;

20.  atkārto nepieciešamību radīt studentiem izglītības vidi, kurā tiktu ievērotas visu tiesības un ņemti vērā dzimumu līdztiesības aspekti, lai viņi varētu apgūt un aizsargāt cilvēktiesības, tostarp sieviešu un bērnu tiesības, pamatvērtības un iedzīvotāju pilsonisko dalību, tiesības un atbildību, demokrātiju un tiesiskumu, iegūt pašpārliecinātību par savu identitāti, pārliecību, ka viņu viedoklis ir sadzirdēts, un sajūtu, ka viņi tiek novērtēti savās kopienās; mudina, lai dalībvalstis un dažādas izglītības veidi stiprinātu studentu aktīvu piedalīšanos savu mācību struktūru pārvaldībā;

21.  uzsver jauno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju un interneta nozīmi, veicinot starpkultūru dialogu; atbalsta sociālo plašsaziņas līdzekļu izmantošanu, lai iedzīvotājos stiprinātu kopējo pamatvērtību un pamatprincipu izpratni, un uzsver, ka svarīga ir plašsaziņas līdzekļu lietotprasme visos līmeņos nolūkā sekmēt jauniešu starpkultūru dialogu; mudina arī EĀDD un ES pārstāvniecību vadītājus savā darbā maksimāli izmantot jaunos digitālos instrumentus;

22.  atzīst nepieciešamību paredzēt ilgtspējīgu un strukturālu atbalstu nevalstiskajām organizācijām, cilvēktiesību organizācijām, jaunatnes organizācijām un mācību iestādēm, lai vērstos pret ekstrēmismu, izmantojot sociālo kohēziju un iekļautību, aktīvu pilsoniskumu un lielākas jauniešu iespējas un dalību, īpaši neliela mēroga vietējas iniciatīvas un tās, kas darbojas vietējā līmenī;

23.  atzīst, ka nevalstiskajām organizācijām, kultūras tīkliem un platformām, kā arī iepriekšminētajām institūcijām šobrīd un turpmāk ir jāsaglabā svarīga loma, ja oficiālas starpkultūru dialoga struktūras, politika vai programmas nav pietiekami izveidotas; mudina ES un lielas pilsētas, reģionus un vietējās iestādes turpināt dialogu, lai efektīvāk analizētu i) saistību starp pilsētvides modeļiem, kuros ir iedzīvotāju mājas, un veiksmīgām vai neveiksmīgām skolu sistēmām, ii) formālās un informālās izglītības ieguvumus visiem bērniem un ģimenēm un iii) izglītības struktūru koordināciju nolūkā veicināt efektīvu starpkultūru dialogu;

24.  aicina no jauna pievērst uzmanību starpkultūru sabiedrībai, kuras pamatā ir solidaritāte, īpaši jauniešu vidū, īstenojot programmu „Eiropa pilsoņiem”, izmantojot pienācīgu finansējumu programmas mērķu īstenošanai un veidojot saskanīgāku un iekļaujošāku sabiedrību, kā arī sekmējot aktīvu pilsoniskumu, kurš ir atvērts pasaulei, ciena kultūru daudzveidību un pamatojas uz ES kopējām vērtībām;

25.  mudina organizēt iekļaujošas, izglītojošas un praktiskas mākslas un sporta nodarbības visu vecumu mērķgrupām, kā arī brīvprātīgo darbu, lai nostiprinātu socializācijas procesus un minoritāšu, nelabvēlīgā situācijā esošu grupu, marginalizētu kopienu pārstāvju, migrantu un bēgļu līdzdalību kultūras un sabiedriskajā dzīvē, tostarp arī vadošu funkciju īstenošanā un lēmumu pieņemšanā;

26.  atzīst formālās, neformālās un informālās mācīšanās un brīvprātīgā darba nozīmi pašizaugsmes veicināšanā, koncentrējoties uz kognitīvajām un nekognitīvajām prasmēm un kompetencēm, kritisko domāšanu, dažādu viedokļu izvērtēšanas spējām, mediju lietotprasmi, diskriminācijas apkarošanu un starpkultūru prasmēm un kompetencēm un valodu apgūšanu, kā arī sociālajām un pilsoniskajām prasmēm, tostarp apgūstot kultūras mantojumu, kā līdzekli mūsdienīgo problēmu jutīgai risināšanai;

27.  apstiprina nepieciešamību saistībā ar starpkultūru dialoga un izglītības jautājumu saglabāt dzimumu perspektīvu un ņemt vērā to cilvēku vajadzības, kuri cieš no vairākiem diskriminācijas veidiem, tostarp cilvēku ar invaliditāti, LGBTI pārstāvju un marginalizētu kopienu pārstāvju vajadzības;

28.  mudina ES iestādes plašāk analizēt visus radikalizācijas veidus un rosināt jaunas pārdomas par politiskā ekstrēmisma un vardarbības būtību un procesiem, izejot no apgalvojuma, ka radikalizācija ir dinamisks, mijattiecībās balstīts process un neplānotas un neparedzamas transformējošu notikumu virknes sekas; tādēļ atzinīgi vērtē 2015. gada martā Parīzē pieņemto „Deklarāciju par pilsoniskuma un kopēju brīvības, iecietības un nediskriminācijas vērtību sekmēšanu ar izglītības palīdzību” kā centienus veicināt aktīvu starpkultūru dialogu, kā arī globālu solidaritāti un savstarpēju cieņu, pievēršot galveno uzmanību pilsoniskās izglītības nozīmei, tostarp izpratnes palielināšanai par kultūras līdzekļu unikālo lomu skolēnu un studentu savstarpējās cieņas sekmēšanā;

29.  atgādina par leģitimitāti un pārskatatbildību, kas piešķirta valdībām un Eiropas iestādēm, lai ar izlūkdienestu un tiesībaizsardzības iestāžu palīdzību tās apkarotu kriminālas darbības; tomēr atzīst, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu soda pasākumos vienmēr ir jāievēro tādas pamattiesības kā tiesības uz datu aizsardzību, vārda brīvība nevainības prezumpcija, tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību;

30.  uzskata, ka Eiropas Savienībai, veicinot pamatvērtības, starpkultūru dialogu un kultūru daudzveidību starptautiskā līmenī, ir stingri jānosoda jebkura necilvēcīga un pazemojoša izturēšanās un visi cilvēktiesību pārkāpumi, lai konkrēti sekmētu pilnīgu Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas ievērošanu;

31.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka saistošie Eiropas un starptautiskie diskriminācijas apkarošanas standarti tiek pilnībā īstenoti valsts tiesību aktos;

32.  aicina dalībvalstis iesaistīt marginalizētās kopienas, migrantus, bēgļus un uzņēmējas kopienas, kā arī reliģiskās un laicīgās kopienas cieņpilnos un iespējas palielinošos iekļaušanas procesos, nodrošinot viņu dalību pilsoniskajā un kultūras dzīvē humānā, cieņpilnā un ilgtspējīgā veidā visās situācijās, īpaši ārkārtas situācijās;

33.  atzinīgi vērtē sagatavošanās pasākumu „Kultūra ES ārējās attiecībās” un tā nozīmi kultūras kā stratēģiska humanitārās, sociālās un ekonomiskās attīstības faktora — kas tādējādi palīdz sasniegt ārpolitikas mērķus — lomas palielināšanai un aicina arī Eiropas Ārējās darbības dienestu un ES pārstāvniecības visā pasaulē iekļaut kultūru kā neatņemamu ES ārpolitikas sastāvdaļu, iecelt kultūras atašeju katrā trešās partnervalsts ES pārstāvniecībā un nodrošināt EĀDD personālam apmācību par kultūras aspektu ārpolitikā; aicina Komisiju koordinēti integrēt kultūras diplomātiju un kultūru dialogu visos ES ārējo attiecību instrumentos un ES attīstības programmā; tāpat aicina ES un dalībvalstis stiprināt sadarbību ar citām Eiropas un starptautiskajām organizācijām, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizāciju un ar to saistītajām aģentūrām, īpaši UNESCO, UNICEF un UNHCR, un pieprasīt efektīvāk un pārliecinošāk pārstāvēt ES to struktūrās; turklāt aicina sadarboties ar valstu kultūras institūtiem, lai uzlabotu tādu esošo instrumentu īstenošanu kā Eiropas Savienības valstu kultūras institūtu tīkla (EUNIC) kopas, kuru pamatā ir kultūras tīkli, un izstrādāt jaunus instrumentus kopīgu problēmu risināšanai globalizētā pasaulē;

34.  uzskata, ka kultūrai vajadzētu kļūt par būtisku sastāvdaļu politiskajā dialogā ar trešām valstīm un atgādina, ka ir nepieciešams sistemātiski integrēt kultūru attīstības projektos un programmās; tādēļ uzsver nepieciešamību likvidēt šķēršļus mākslinieku, skolotāju, akadēmisko aprindu pārstāvju un kultūras profesionāļu mobilitātei, harmonizējot un vienkāršojot vīzas procedūras, lai veicinātu sadarbību kultūras jomā ar visām pasaules daļām;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt stratēģijas, kurās starpkultūru dialogs tiek atzīts par interaktīvas saziņas procesu kultūru iekšienē un starp tām, lai nodrošinātu savstarpēju cieņu un vienlīdzīgas iespējas, nodrošinātu un īstenotu efektīvus risinājumus ekonomiskās un sociālās nevienlīdzības un atstumtības iemeslu, kā arī visu diskriminācijas veidu novēršanai, un attīstītu dziļāku sapratni par atšķirīgiem skatījumiem un praksi; atgādina par svarīgo plašsaziņas līdzekļu, tostarp sociālo plašsaziņas līdzekļu, lomu gan kā iespējamu ekstrēmu diskursu platformai, gan arī kā līdzeklim ksenofobisku vēstījumu apkarošanai, stereotipu un aizspriedumu iznīcināšanai un iecietības veicināšanai;

36.  atgādina, ka kultūras mantojumā ir redzama kultūras izpausmju dažādība, un tādēļ tas ir jāaizsargā un jāatbalsta, pieņemot saskaņotus tiesību aktus un starptautiskus nolīgumus ciešā sadarbībā ar UNESCO;

37.  aicina dalībvalstis un Komisiju novērst tādu ekstrēmismu kā ksenofobiju, rasismu un visus diskriminācijas un marginalizācijas veidus ar kopienas kohēzijas pasākumiem, kuri var efektīvi cīnīties pret ekonomisko un sociālo nevienlīdzību, iesaistot plašu dalībnieku loku, piemēram, pilsētvides plānotājus, sociālos darbiniekus, kopienu, baznīcas un reliģiskās asociācijas, skolotājus, ģimenes atbalsta organizācijas un veselības aprūpes speciālistus ar mērķi apkarot ekstrēmismu, nodrošināt sociālo iekļautību, kā arī oficiālu un faktisku vienlīdzību, veicināt daudzveidību un sekmēt kopienu kohēziju;

38.  iesaka Eiropas Savienībai sadarboties, lai padarītu mācības un skolas pieejamas bēgļu bērniem, turpinot atbalstīt programmas par izglītības pieejamību humanitāro krīžu laikā, un nodrošināt migrantu studentu integrāciju Eiropā;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt, izstrādāt un ieviest interaktīvas, bērniem un jauniešiem paredzētas metodes līdzdalības sekmēšanai visos pārvaldes līmeņos;

40.  uzsver ģimenes lomu kultūras identitātes, tradīciju, ētikas un sabiedrības vērtību sistēmas saglabāšanā un uzsver, ka bērnu iepazīstināšana ar viņu sabiedrības kultūru, vērtībām un normām aizsākas ģimenē;

41.  aicina Komisiju un Padomi noteikt kultūru dialogu par spēcīgu un saistošu ES politisku mērķi un līdz ar to garantēt ES atbalstu ar dažādiem politikas pasākumiem, iniciatīvām un fondiem, tostarp starpkultūru dialogu ar trešām valstīm, īpaši nestabilām valstīm;

42.  mudina Komisiju un dalībvalstis piešķirt augstāku prioritāti iniciatīvām kultūras daudzveidības, starpkultūru dialoga un izglītības atbalstīšanai un pilnībā izmantot ES finanšu instrumentus, programmas un iniciatīvas, piemēram, Erasmus +, programmu „Eiropa pilsoņiem”, „Radošā Eiropa” un programmu „Apvārsnis 2020”, ES kaimiņattiecību politiku un ārējo attiecību instrumentus un tādas struktūras kā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, lai veicinātu un atbalstītu starpkultūru dialogu un kultūras daudzveidību Eiropā un tās kaimiņvalstīs un citos pasaules reģionos;

43.  uzsver Eiropas mākslas bagātīgo pienesumu kultūras daudzveidībai un tās nozīmi ES vērtību izplatīšanā un Eiropas iedzīvotāju kritiskās domāšanas attīstīšanas stimulēšanā;

44.  atgādina par LUX kino balvas nozīmi, atzinīgi novērtējot Eiropas filmas, kurās atainota Eiropas identitāte vai Eiropas kultūras daudzveidība;

45.  mudina Komisiju un dalībvalstis novērtēt šā ziņojuma kontekstā veikto pasākumu ietekmi un aicina Komisiju iesniegt uzraudzības ziņojumu un pārskatu;

o

o    o

46.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / ES augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos un dalībvalstīm.

PASKAIDROJUMS

Eiropas Savienība šobrīd vēstures ritējumā ir nonākusi līdz brīdim, kad, izskanot spēcīgām emocionālām izpausmēm no daudzām iesaistītajām pusēm un dažādām politiskajām perspektīvām, tiek apšaubīti, no jauna definēti un aizstāvēti priekšstati par identitāti un piederību.

2015. gada 17. martā pieņemtā Parīzes deklarācija ir spēcīgs paziņojums, kurš apstiprina, ka no dalībvalstīm tiek gaidīts pienākums rīkoties, lai nostiprinātu kultūru dialoga lomu izglītības un mācību vidē.

Tas ir nepieciešams, lai pienācīgi reaģētu uz pašreizējām bažām, un arī tādēļ, lai ieliktu pamatus spēcīgu, pārliecinātu, izturīgu un saliedētu kopienu veidošanai nākotnē.

ES izglītības ministru nostāja bija nepārprotama — tika kopīgi apstiprināts, ka vērtība ir sabiedrība, kurā valda plurālisms, diskriminācijas nepieļaušana, iecietība un taisnīgums un kurā tiek no visas sirds aizstāvēta dzimumu solidaritāte un līdztiesība, ievērojot ES pamatvērtības — cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu (kā minēts Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā).

Tādēļ Parīzē tika panākta vienošanās par šāda veidola piešķiršanu dalībvalstu izglītības politikas nostādnēm, par galveno instrumentu panākumu gūšanai šajos kolektīvajos centienos izraugoties pilsoniskuma koncepciju.

Šis ziņojums ir mēģinājums tālāk attīstīt izglītības ministru kopējo vienošanos par to, ka ir nepieciešams vienotiem spēkiem novērst un apkarot marginalizāciju, neiecietību, rasismu un radikalizāciju un arī saglabāt sistēmu, kas nodrošina visiem vienlīdzīgas iespējas.

Ziņojumā ir analizētas iespējas un problemātiskie jautājumi un sniegti konkrēti ieteikumi visos valsts pārvaldes līmeņos, kā arī ES līmenī īstenojamai rīcībai, tostarp ieteikums vairāk izmantot kultūru ārējās attiecībās un ES attīstības programmā, atzīstot unikālo nozīmi, kāda kultūrai var būt miera veidošanā, konfliktu risināšanā un krīžu novēršanā.

Starpkultūru dialogs kā pozitīvs vēstījums

Kaut arī šā ziņojuma tematika un mērķi atspoguļo nemieru, kura pamatā ir vardarbīgie un dramatiskie notikumi, kas Eiropu satricinājuši aizvadītajos mēnešos un gados, un tajā izpaužas kolektīvā vēlme novērst radikalizāciju un ekstrēmismu, tomēr tajā izmantotā pieeja ir plašāka — ir rosinātas jaunas pārdomas par politiskās vardarbības būtību un procesiem, izejot no premisas, ka radikalizācija ir dinamisks, mijattiecībās balstīts process un negatīvi ietekmējošu notikumu virkne ar neparedzamām un neprognozējamām sekām.

Šā diskursa centrā ir iespēja padziļināti izzināt sevi, tādējādi sperot pirmo soli ceļā uz „cita” izprašanu. Saskaņā ar vispāratzītu starpkultūru teorijas tēzi visvairāk par sevi uzzinām tad, kad redzam, kā mūs uztver citi. Sevis izzināšanai ir svarīga nozīme pašpārliecības un sociālo prasmju attīstībā, un viss minētais var palīdzēt integrācijas procesā, kā arī sagatavot cilvēku aktīvam pilsoniskumam, ar nosacījumu, ka ir nodrošināti atbalsta mehānismi.

Kultūru dialogs ir savstarpējs process, un abām tajā iesaistītajām pusēm nāk par labu spēja iejusties vienam otra ādā. ES finansētās programmas jau nodrošinājušas dažus izcilus kultūru apmaiņas paraugprakses piemērus — te jāmin, piemēram, programma Erasmus+ un citas NVO īstenotas iniciatīvas, kā arī programmas „Eiropa pilsoņiem” finansētie pilsētu sadraudzības projekti, kam ir jau sena paaudžu un kultūru dialoga vēsture.

Jāpiezīmē, ka kultūra nav sastindzis fenomens — tā ir pastāvīgi mainīga koncepcija, kas aptver daudzus kopīgus aspektus, tostarp valodu, ticību, ģērbšanās stilu, ēdienus un dzērienus, kā arī tradicionālo mākslu un amatniecību. Jāatzīst arī tas, ka migranti ierodas ar savām prasmēm, zināšanām, idejām, jaunu pieeju, uzņēmējdarbības iniciatīvām un kultūras tradīcijām, kas bagātina sociālo struktūru kopienās, kurās tie iekļaujas, un ka migrācija ir daļa no mūsu kultūras mantojuma.

Vardarbīga ekstrēmisma saknes dažkārt rodamas apstāklī, ka cilvēki kultūras, sociālajā un ekonomiskajā ziņā tikuši izstumti no savas sabiedrības. Savukārt kategoriskie un noniecinošie izteikumi, kādi dažkārt saklausāmi, runājot par marginalizētām kopienām un minoritātēm, kā arī diskriminācija, ko nākas izjust daudziem cilvēkiem, īpaši jauniešiem, var radīt atsvešināšanos, kura savukārt var izraisīt atsevišķu sabiedrības grupu segregāciju. Arī tad, ja uzmanība jauniešiem un minoritātēm tiek pievērsta vienīgi radikalizācijas kontekstā, var veidoties lielāka stigmatizācija. Tajā pašā laikā arvien palielinās nepieciešamība veicināt integrāciju, līdzdalību un aktīvu pilsoniskumu ne tikai attiecībā uz minoritātēm piederīgiem jauniešiem, bet arī dominējošās kultūras grupās, kuras saasinošu faktoru ietekmē atrautas no kopienas atbalsta struktūrām, kas tās varētu optimāli atbalstīt grūtos laikos.

Īstenojot pozitīvu pieeju, ir svarīgi saprast, ka dažādi pieredzi raksturojoši vēstījumi, kas izriet no kultūru dialoga, un kultūru daudzveidības novērtēšana var radīt empātiju, nostiprināt marginalizēto kopienu pozīcijas un sekmēt aktīvāku pilsoniskumu, ņemot vērā, ka šādā dialogā risinātā problemātika aptver arī vairākumam raksturīgos stereotipus, aizspriedumus un diskrimināciju.

Tajā pašā laikā kultūru dialoga koncepcijas risināšana likumdošanas kontekstā ir sarežģīts uzdevums, jo šis jautājums jau pēc savas būtības ir multidisciplinārs, interdisciplinārs un transdisciplinārs un skar mūsu sabiedrību gan Eiropas, gan valstiskā līmenī, un tādēļ — jo kultūru dialogs nav juridiska koncepcija — to neregulē valstu, Eiropas vai starptautiskie tiesību akti, bet tā pamatā ir starptautiski ietvardokumenti, kuru mērķis ir cilvēktiesību un kultūru daudzveidības respektēšana.

Tādēļ ziņojumā ir pausta pozitīva un proaktīva nostāja, proti, nevis pārspīlēti reaģēt uz baiļu kultūru, bet gan saskatīt iespējas, kas paveras konkrētajā situācijā. Ziņojuma uzmanības centrā ir atbalsts nepieciešamībai no jauna iedzīvināt un pastiprināt veselīgu dialogu starp visu veidu kopienām, kā rezultātā veidotos labāka izpratne par kopējām pamatvērtībām un šīs vērtības tiktu vairāk akceptētas, tādējādi liekot pamatus iekļaujošākām, plurālistiskākām sabiedrībām.

Iekļaujoša mācīšanās un aktīvs pilsoniskums

Plurālisma vairošanai kultūrā ir nepieciešama aktīva līdzdarbošanās demokrātiskajos procesos visos līmeņos, to attiecinot ne vien uz iedzīvotāju līdzdalību institucionālās struktūrās, bet arī uz dialoga un konsensa veidošanu starp grupām, kurām ir dažādas intereses, atšķirīga izcelsme un priekšvēsture.

Tālab mums ir jāsagatavo motivētu, apņēmīgu un prasmīgu jauniešu paaudze, kuriem piemistu tādas īpašības kā uzņēmīgums, vadītprasme, brīvprātīga iesaistīšanās un spēju veidošana, lai viņi kļūtu par drosmīgiem problēmu risinātājiem, un jāattīsta jauniešos spēja domāt kritiski un radoši, lai viņi spētu reaģēt uz atšķirīgiem viedokļiem, apgūt mediju lietotprasmi un attīstīt starpkultūru prasmes, kā arī sociālās un pilsoniskās prasmes, tostarp apgūstot kultūras mantojumu.

Lai reaģētu uz kopienu specifiskajām vajadzībām, ir nepieciešamas dažādas pieejas mācīšanai un mācīšanās procesam, sākot no izglītošanās agrīnā bērnībā līdz pat mūžizglītībai. Šajā nolūkā būtu jāveido sevišķi kvalitatīvas apmācības programmas pilsoniskuma jautājumos pedagogiem, kuri darbojas gan valsts, gan brīvprātīgajā sektorā.

Raugoties uz pagātni, ir svarīgi, lai pagātnes mantojums un vēsture netiktu izmantoti kā nošķiršanas instruments, bet gan kā iespēja risināt šodienas problēmjautājumus, jutīgi interpretējot attiecīgos jautājumus un piedāvājot prasmīgas, mērķtiecīgas izglītības programmas.

Izglītībai un citu kultūru iepazīšanai visās to dažādajās izpausmēs ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu ilgstošus panākumus aktīva pilsoniskuma jomā. Mācīšanās ir dinamisks process, kurš var norisināties daudzos un dažādos kontekstos un kura rezultātā tiek iegūtas turpmākas dzīvē nepieciešamas prasmes, tālāk nododamas zināšanas un starpkultūru kompetences. Tādēļ ziņojumā izglītības jautājums skarts, ne tikai domājot par bērniem un jauniešiem, bet arī par visu paaudžu iesaistīšanu, it sevišķi izmantojot mūžizglītības sniegtās iespējas.

Ir jāatzīst, cik daudzveidīgas var būt mācību struktūras un izglītotāji — mācīties var ģimenē, savā kopienā un darba vidē, un ir iespējams apšaubīt tradicionālās attiecības starp mācībspēkiem un audzēkņiem, lai sasniegtu mērķi, proti, iekļaujošu, kvalitatīvu apmācību. Svarīgi ir arī uzsvērt formālās un neformālās izglītības un mācīšanās sinerģiju un priekšrocības, ko nodrošina visos līmeņos saskaņota darbošanās, piemēram, starppaaudžu mācīšanās, mācīšanās no līdzcilvēkiem, mācīšanās ģimenē, darbavietā, tiešsaistē, muzejos, mākslas un sporta nodarbībās un apkārtējā vidē.

Neformālais un ikdienējais konteksts, kādā visai bieži tiek organizēta kopienu izglītošana un darbs ar akadēmiskajā izglītībā un pieaugušo izglītībā nepietiekami pārstāvētām grupām, paver iespējas aktīvi popularizēt kopīgās vērtības — brīvību, iecietību un diskriminācijas nepieļaušanu, apgūt cilvēktiesības, tostarp sieviešu un bērnu tiesības. Izglītojamo personu iesaistīšanās lēmumu apspriešanā un pieņemšanā pašās izglītības struktūrās sekmē demokrātisko vērtību nostiprināšanu un palīdz mācību procesā iesaistīto kopienu locekļiem kļūt par aktīviem pilsoņiem.

Ziņojumā īpaši uzsvērta brīvprātīgā darba, sporta un mākslas nozīme socializācijas procesu nostiprināšanā un indivīdu, tostarp minoritāšu un marginalizētu kopienu pārstāvju, migrantu un bēgļu, līdzdalības veicināšanā, nodrošinot labāku piekļuvi kultūras un sabiedriskajai dzīvei. Vadības funkciju īstenošanai un lēmumu pieņemšanai nepieciešamo prasmju apguve un pilnveide ir izšķirīgi faktori izturīgu, saliedētu un ilgtspējīgu sabiedrību veidošanas procesā. Tādēļ kultūru dialoga nozīme pilsoniskuma apguvē jāiekļauj ilgtermiņa stratēģijā, kas vērsta uz veiksmīgu, funkcionālu un atsaucīgu sabiedrību veidošanu — sabiedrību, kuras lepojas ar savu pagātnes mantojumu un ir vienotas savā daudzveidībā.

Secinājums — virzība uz saskanīgu un integrētu pieeju

Šajā ziņojumā aplūkoto uzdevumu risināšanai ir nepieciešama kultūru dialoga un daudzveidības transversāla integrācija visās politikas jomās, proti, tādās jomās kā bērnu un jaunatnes lietas, izglītība, mobilitāte, nodarbinātība un sociālās lietas, drošība un iekšlietas, sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesība un reģionālā attīstība. Ir nepieciešams vairāk un saskaņotāk sadarboties starp dažādajām politikas struktūrām un tematiskajām jomām ne tikai ES līmenī, bet arī valstiskā un vietējā līmenī.

Ziņojumā pausts īpašs aicinājums iekļaut kultūru dialogu ES ārējās attiecībās, tostarp ES attīstības programmā. Kultūrai ir būtiska nozīme demokratizācijas sekmēšanā, miera veidošanā un cilvēktiesību ievērošanā, kas šā ziņojuma tematikas kontekstā ir īpaši nozīmīgs aspekts. Attīstot kultūrai dinamisku lomu starptautiskajā arēnā, tostarp veicinot un aizsargājot kultūru daudzveidību, un tādējādi piešķirot tai „maigās varas” statusu, Eiropa Savienība un tās dalībvalstis var nodrošināt sev priekšrocības attiecībās ar pārējo pasauli.

Jāakcentē mobilitātes un apmaiņas loma kultūru dialoga veicināšanā. Šajā jomā veicamais uzdevums ir pilnībā izmantot spēkā esošo instrumentu potenciālu, kā arī pavērt iespējas, kas ļautu sasniegt un iesaistīt plašākus iedzīvotāju slāņus, tostarp cilvēkus, kas cieš no marginalizācijas, ģeogrāfiskas vai sociālas izolācijas un citiem diskriminācijas veidiem.

Veidojot integrētu pieeju kultūru dialoga, kultūru daudzveidības un izglītības nozīmei ES pamatvērtību veicināšanā, ir nepieciešama arī plašāka sadarbība starp starptautiskajām institūcijām, proti, Eiropas Savienību, tās dalībvalstīm un tādām starptautiskām organizācijām kā Apvienoto Nāciju Organizāciju un ar to saistītajām organizācijām, it īpaši UNESCO, UNICEF un UNHCR, tiecoties labāk izmantot spēkā esošos instrumentus un izstrādāt jaunus līdzekļus globalizētās pasaules kopējo problēmu risināšanai.

Ziņojumā ir atgādināts, ka līdzās politiķu un likumdevēju darbam vairāk uzmanības ir jāveltī pilsoniskās sabiedrības spējai īstenot starpkultūru apmaiņu un dialogu starp iedzīvotājiem, uzņemties miera veidošanas iniciatīvas un panākt iedzīvotāju iesaistīšanos, lai sociālās saliedētības nostiprināšanas galvenais elements būtu kopienu pozīcijas nostiprināšana. Šajā nolūkā ir jāsniedz strukturāls un ilgtspējīgs atbalsts nevalstiskajām organizācijām, bērnu un jaunatnes organizācijām un mācību iestādēm, kā arī visām attiecīgajām organizācijām un neliela mēroga iniciatīvām, kas tiek īstenotas vietējā līmenī.

ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

7.12.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

23

5

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Isabella Adinolfi, Dominique Bilde, Andrea Bocskor, Louise Bours, Nikolaos Chountis, Silvia Costa, Damian Drăghici, María Teresa Giménez Barbat, Petra Kammerevert, Rikke Karlsson, Andrew Lewer, Svetoslav Hristov Malinov, Luigi Morgano, Momchil Nekov, Michaela Šojdrová, Sabine Verheyen, Julie Ward, Bogdan Brunon Wenta, Milan Zver, Krystyna Łybacka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Norbert Erdős, Santiago Fisas Ayxelà, György Hölvényi, Zdzisław Krasnodębski, Ernest Maragall, Michel Reimon, Liliana Rodrigues, Hannu Takkula

ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

23

+

ALDE

María Teresa Giménez Barbat, Hannu Takkula

EFDD

Isabella Adinolfi

GUE/NGL

Nikolaos Chountis

PPE

Andrea Bocskor, Norbert Erdős, Santiago Fisas Ayxelà, György Hölvényi, Svetoslav Hristov Malinov, Michaela Šojdrová, Sabine Verheyen, Bogdan Brunon Wenta, Milan Zver

S&D

Silvia Costa, Damian Drăghici, Petra Kammerevert, Krystyna Łybacka, Luigi Morgano, Momchil Nekov, Liliana Rodrigues, Julie Ward

VERTS/ALE

Ernest Maragall, Michel Reimon

5

-

ECR

Rikke Karlsson, Zdzisław Krasnodębski, Andrew Lewer

EFDD

Louise Bours

ENF

Dominique Bilde

0

0

 

 

Simbolu atšifrējums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

(1)

OV C 364, 18.12.2000., 1. lpp.

(2)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0279.

(3)

OV L 412, 30.12.2006., 44. lpp.

(4)

OV C 320, 16.12.2008., 10. lpp.

(5)

OV L 127, 14.5.2011., 1418. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika