ZIŅOJUMS par Eiropas Centrālās bankas 2014. gada pārskatu
28.1.2016 - (2015/2115(INI))
Ekonomikas un monetārā komiteja
Referents: Notis Marias
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par Eiropas Centrālās bankas 2014. gada pārskatu
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2014. gada pārskatu,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 284. panta 3. punktu,
– ņemot vērā Tiesas 2015. gada 16. jūnija spriedumā lietā C-62/14,
– ņemot vērā Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtus, it īpaši to 15. pantu,
– ņemot vērā Reglamenta 132. panta 1. punktu,
– ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0012/2016),
A. tā kā saskaņā ar Komisijas jaunāko rudens prognozi ir sagaidāms, ka eurozonā turpināsies ekonomikas atveseļošanās, reālajam IKP 2015. gadā palielinoties par 1,4 %, 2016. gadā — par 1,7 % un 2017. gadā — par 1,8 %; tā kā pamats izaugsmei ir nestabils; tā kā ekonomiskās izaugsmes veicināšanai ir nepieciešama stingra politiska apņemšanās īstenot ilgtspējīgas un sociāli līdzsvarotas strukturālās reformas;
B. tā kā saskaņā ar jau minēto prognozi ir sagaidāms, ka bezdarba līmenis eurozonā nedaudz pazemināsies, proti, no 11,6 % 2014. gada beigās līdz 10,5 % 2016. gada beigās; tā kā dažādās dalībvalstīs bezdarba līmenis būtiski atšķiras, tam variējot robežās no 6,4 % Vācijā līdz 26,6 % Grieķijā; tā kā daudzās dalībvalstīs bezdarba līmenis joprojām ir satraucoši augsts, īpaši smagi skarot jauniešus un ilgtermiņa bezdarbniekus;
C. tā kā saskaņā ar to pašu prognozi eurozonas fiskālajām izredzēm būtu jāuzlabojas, jo ir sagaidāms, ka samazināsies gan valsts budžeta deficīts (no 2,4 % 2014. gadā līdz 1,7 % 2016. gadā), gan valsts parāds (no 94 % 2014. gada beigās līdz 92,5 % 2016. gada beigās);
D. tā kā, neraugoties uz to, ka zemās enerģijas cenas negatīvi ietekmē inflācijas gaidas, tās potenciāli varētu veicināt ekonomikas atveseļošanos;
E. tā kā šos procesus galvenokārt veicina privātais patēriņš, eksports un ārēji faktori, piemēram, zemas enerģijas, it īpaši jēlnaftas, cenas, savukārt privātās un publiskās investīcijas eurozonā tikai pamazām palielinās un to līmenis ir būtiski zemāks par to, kas tika reģistrēts pirms krīzes sākšanās, un investīciju īpatsvars IKP vairāku desmitgažu laikā nepārtraukti samazinās;
F. tā kā saskaņā ar ECB pagājušā gada septembra prognozi ir sagaidāms, ka vidējais inflācijas līmenis eurozonā pēc tam, kad tas 2015. gada pirmajā pusē saglabājās tuvu nullei, sāks pieaugt, palielinoties līdz 1,1 % 2016. gadā un līdz 1,7 % 2017. gadā;
G. tā kā LESD 127. panta 2. punktā ir noteikts, ka Eiropas Centrālo banku sistēmas uzdevums ir „veicināt norēķinu sistēmu vienmērīgu darbību”;
H. tā kā ECB 2014. gadā pazemināja savas galvenās refinansēšanas procentu likmes līdz zemākajai efektīvajai robežai un savu noguldījumu iespējas procentu likmi līdz -0,20 %; tā kā reālo procentu likmju pazemināšana nav būtiski uzlabojusi kredīta pieejamību mājsaimniecībām un uzņēmumiem, it īpaši MVU, un tas ir veicinājis ECB lēmumu izmantot netradicionālus monetārās politikas pasākumus;
I. tā kā līdz šim ECB, veicot uzraudzības uzdevumu, ne vienmēr ir pietiekami ņēmusi vērā proporcionalitātes principu;
J. tā kā MVU ir Eiropas ekonomikas mugurkauls un banku sistēma ir noderīga MVU konkurētspējas un izaugsmes nodrošināšanai; tā kā ir ļoti svarīgi atvieglot kredīta pieejamību mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem, jo tie veido 99 % no visiem Savienības uzņēmumiem, Savienībā nodrošina 80 % darbvietu un līdz ar to tiem ir būtiska loma ekonomikas izaugsmē, darbvietu radīšanā un sociālo atšķirību mazināšanā; tā kā bankas aizdevumu apjomi lēnām pieaug;
K. tā kā, lai atbalstītu aizdošanu reālajai ekonomikai, ECB 2014. gadā ieviesa vairākas ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperācijas un atlasītu privātā sektora aktīvu iegāžu programmas;
L. tā kā 2015. gada 22. janvārī ECB uzsāka paplašinātu aktīvu iegādes programmu EUR 1,1 triljona apmērā, kuru paredzēts īstenot līdz 2016. gada septembrim un katrā ziņā līdz brīdim, kad tiks konstatēta inflācijas tendences noturīga noregulēšanās;
M. tā kā ECB, īstenojot obligāciju pirkšanas programmu, savu bilanci ir apgrūtinājusi ar būtisku risku;
N. tā kā vienotais uzraudzības mehānisms (VUM) — banku savienības pirmais pīlārs — sāka pilnībā darboties 2014. gada 4. novembrī līdz ar 122 lielāko eurozonas banku tiešas uzraudzības uzticēšanu ECB; tā kā vienlaikus tika sagatavots un 2014. gada 26. oktobrī pabeigts šo nozīmīgo banku visaptverošs izvērtējums, veicot aktīvu kvalitātes pārskatīšanu un spriedzes testu; tā kā vienotais noregulējuma mehānisms (VNM) — banku savienības otrais pīlārs — stājās spēkā 2015. gada sākumā, savukārt tās trešais pīlārs — vienotā noguldījumu garantiju sistēma — vēl nav izveidota,
1. atgādina, ka būs jāstiprina nākamajos gados eurozonā sagaidāmā ģeogrāfiski nevienmērīgā un nebūtiskā ekonomikas atveseļošanās un būs jāpalielina potenciālā ekonomikas izaugsme, lai samazinātu daudzās eurozonas valstīs reģistrēto augsto bezdarba līmeni un parāda slogu; uzsver, ka daudzām dalībvalstīm ir jārisina līdzīga rakstura sarežģīti makroekonomiski uzdevumi; uzsver, ka ir jāuzlabo apstākļi gan publiskām, gan privātām investīcijām, kuru mērķis ir veicināt izaugsmi un darbvietu radīšanu, un prasa turpināt centienus nodrošināt reālās ekonomikas finansēšanu; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāpilda apņemšanās īstenot ilgtspējīgas un sociāli līdzsvarotas strukturālās reformas;
2. pauž nožēlu par atšķirību starp MVU un lielākiem uzņēmumiem piešķirtā finansējuma līmeni — lai gan tā pakāpeniski samazinās —, starp maziem un lieliem aizdevumiem piemēroto procentu likmi un starp kredīta piešķiršanas nosacījumiem dažādās eurozonas valstīs izvietotiem MVU, taču atzīst monetārās politikas iespēju ierobežotību šajā jomā; šajā sakarā atzīmē krājbanku, kooperatīvo banku un savstarpējo aizdevumu banku lomu un uzsver, ka regulatīvajā satvarā būtu jāņem vērā to īpašie darbības principi un īpašais uzdevums un ka uzraudzības iestādēm būtu jāapzinās un jāņem vērā šie aspekti savā darbībā un pieejās;
3. uzsver — lai gan ECB turpina veikt pasākumus, lai saglabātu labvēlīgus finansēšanas nosacījumus, privāto un publisko investīciju līmenis eurozonā joprojām ir ievērojami zemāks nekā pirms pašreizējās krīzes; šajā sakarā atzinīgi vērtē Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) izveidi, kā arī Komisijas plānu izveidot patiesu kapitāla tirgu savienību (KTS), kurai būtu jādažādo finansējuma avoti ES ekonomikā, jāpalielina pārrobežu investīcijas un jāuzlabo finansējuma pieejamība uzņēmumiem, it īpaši MVU;
4. atzīmē, ka, reaģējot uz sarežģīto vidi, kurai raksturīga valsts parāda krīze, inflācijas līmeņa pazemināšanās, izsniegto kredītu apjoma samazināšanās, inerta ekonomiskā izaugsme un procentu likmes, kas ir tuvas apakšējai nulles robežai, ECB ir ķērusies pie netradicionālu monetārās politikas instrumentu izmantošanas;
5. atzīmē aktīvu iegādes programmas (AIP) labvēlīgo, lai gan nelielo ietekmi uz naudas un kredīta dinamiku, jo, neraugoties uz to, ka kredītu piešķiršana uzņēmumiem joprojām ir vāja, to veicina pakāpeniska mazāk stingru kredītu standartu piemērošana, pastāvīga jaunu kredītu piešķiršanas nosacījumu atvieglošana, noraidīto pieteikumu skaita samazināšanās, kredītu pieprasījumu skaita pieaugums un pakāpeniska privāto investīciju palielināšanās 2015. gada pirmajos trīs ceturkšņos, tomēr atzīmē arī to, ka šajā jomā joprojām saglabājas būtiskas atšķirības starp eurozonas valstīm; turklāt atzīmē, ka kopš AIP īstenošanas sākšanas vidēja termiņa inflācijas gaidas ir sākušas palielināties, pakāpeniski konverģējot 2 % mērķa virzienā, un vienlaikus ir mazinājies deflācijas slazda risks; prasa ECB aktīvu iegādes programmu iespēju robežās piemērot visām dalībvalstīm, izmantojot nediskriminācijas pieeju un vienlaikus ievērojot ECB saistošos noteikumus;
6. sagaida, ka ECB saskaņā ar LESD 282. pantu sniegs ieguldījumu vispārējā ekonomikas politikā Savienībā un tās mērķu īstenošanā ar nosacījumu, ka netiek apdraudēts ECB galvenais uzdevums — cenu stabilitātes nodrošināšana;
7. uzsver, ka minētais ECB ieguldījums ietver centienus palielināt zemu izmaksu aizdevumus reālajai ekonomikai un ekonomikas atveseļošanās atvieglošanu, lai veicinātu darbvietu izveidi, izaugsmi un stabilitāti;
8. pauž bažas par ECB netradicionālo monetārās politikas instrumentu izmantošanas iespējamām neplānotajām sekām un ilgtermiņa ietekmi; apzinās, ka šo pasākumu īstenošanas pārtraukšana būs ļoti sarežģīta un tāpēc tā būs rūpīgi jāplāno, lai nepieļautu netīšus tirgus traucējumus, it īpaši attiecībā uz šādas pārtraukšanas pienācīgu, piesardzīgu un savlaicīgu pārvaldību; prasa ECB rūpīgi uzraudzīt ar tās iegādes programmu saistītos riskus; uzstāj, ka ar monetārās politikas palīdzību nav iespējams atrisināt daudzās dalībvalstīs pastāvošās fiskālās un ekonomiskās problēmas un ka ar to nevar aizstāt nepieciešamās ilgtspējīgās un sociāli līdzsvarotās strukturālās reformas, fiskālo konsolidāciju un konkrētiem mērķiem paredzētas investīcijas;
9. pauž piesardzību attiecībā uz iespējamo finanšu stabilitātes apdraudējumu, ko rada zemu procentu likmju ieilgusī piemērošana atsevišķās dalībvalstīs, jo tā var negatīvi ietekmēt dzīvības apdrošināšanu un pensiju plānus; atzīst, ka ilgtermiņa procentu likmes atspoguļo pamatā esošos makroekonomiskos apstākļus un izvēli monetārās politikas jomā;
10. prasa Komisijai nākt klajā ar priekšlikumiem, lai uzlabotu makroprudenciālo uzraudzību un paralēlās banku darbības nozarē riska mazināšanai pieejamos politikas instrumentus saistībā ar ECB gada pārskatā izteikto brīdinājumu, ka, ņemot vērā nebanku kredītstarpniecības nepārtraukto palašināšanos pēdējā desmitgadē, sasniedzot EUR 22 triljonus aktīvos, ir nepieciešamas turpmākas iniciatīvas, lai uzraudzītu un izvērtētu aizvien pieaugošās paralēlās banku darbības nozares vājās vietas;
11. atzinīgi vērtē ECB 2012. gada augustā pausto stingro apņemšanos „darīt visu iespējamo”, lai aizsargātu euro;
12. secina, ka programma valsts un privāto parāda vērtspapīru iegādei sekundārajos tirgos varētu būt efektīvāka;
13. norāda uz bažām, kas paustas Tiesas 2015. gada 16. jūnija spriedumā lietā C-62/14, kurā apgalvots, ka ECB, pērkot valdības obligācijas otrreizējos tirgos, uzņemas būtisku zaudējumu risku, kā arī parāda atlaišanas risku; atzīmē, ka tajā pašā spriedumā ir paskaidrots, ka tas nemaina slēdzienu, ka ECB ir atļauts iegādāties valdības obligācijas sekundārajos tirgos un ka šādas iegādes nav pretrunā dalībvalstu monetāras finansēšanas aizliegumam;
14. uzsver, ka augstais un atšķirīgais publiskā un privātā parāda līmenis dažās dalībvalstīs papildus banku darbības nozarē joprojām nenovērstajiem strukturālajiem trūkumiem ir šķērslis pareizai monetārās politikas transmisijai un ka ar ECB īstenotās netradicionālās monetārās politikas palīdzību vien šo situāciju nav iespējams mainīt;
15. mudina tās eurozonas dalībvalstis, kurām piemēro makroekonomikas korekciju programmu, rīkoties saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulas (ES) Nr. 472/2013 7. panta 9. punktu un veikt publisko finanšu visaptverošu revīziju, lai cita starpā izvērtētu iemeslus, kuru dēļ radies pārmērīgi liels parāds, un konstatētu jebkādus iespējamos pārkāpumus; uzsver, ka šīs revīzijas mērķim vajadzētu būt panākt labāku izpratni par pagātnes kļūdām, nevis sākt ad hoc parāda pārstrukturēšanu, kas varētu no jauna izraisīt parādu krīzi dažās dalībvalstīs;
16. uzsver, ka būtu pienācīgi jāievēro pastāvošais ekonomikas pārvaldības satvars un jānodrošina tā ievērošana, nenodalot lielās un mazās dalībvalstis; atkārtoti norāda, ka vidēja termiņa mērķa — nodrošināt budžeta stāvokli, kas ir tuvu līdzsvaram vai ar pārpalikumu cikliski koriģētā izteiksmē un atskaitot vienreizējos un pagaidu pasākumus, — īstenošana ļaus dalībvalstīm pārvarēt parastas cikliskās svārstības, vienlaikus nodrošinot, ka valsts budžeta deficīts nepārsniedz 3 % no IKP atsauces vērtības; uzskata — lai labāk atbalstītu stabilitāti un izaugsmi, būtu jāpiemēro visi ar pastiprināto Stabilitātes un izaugsmes paktu saistītie pastāvošie instrumenti;
17. apstiprina savu apņemšanos ievērot Līgumos noteikto ECB neatkarību monetārās politikas īstenošanā; uzskata, ka centrālās bankas neatkarība ir izšķiroši svarīgs faktors, lai sasniegtu cenu stabilitātes uzturēšanas mērķi; uzsver, ka tādēļ visu valstu valdībām un publiskajām iestādēm būtu jāatturas prasīt ECB veikt konkrētas darbības;
18. atgādina LESD 127. pantu, kas nosaka, ka ECB, neskarot tās galveno mērķi, proti, uzturēt cenu stabilitāti, atbalsta vispārējo ekonomikas politiku Savienībā un ka tas ir sīkāk izklāstīts LESD 282. pantā;
19. vērš uzmanību uz LESD 123. pantu, Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtu 21. pantu un Padomes 1993. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 3603/1993 7. pantu, kuros valstu centrālajām bankām un ECB noteikts aizliegums tieši pirkt parāda instrumentus, ko emitējusi ES vai dalībvalstu publiskās iestādes vai struktūras; tomēr atgādina, ka šādi pirkumi ir atļauti sekundārajos tirgos;
20. atzinīgi vērtē ECB mēģinājumu palielināt inflāciju līdz līmenim, kas ir tuvu 2 %, jo šis pasākumus — ja to īsteno kopā ar konkrētiem mērķiem paredzētām investīcijām, vērienīgām un sociāli līdzsvarotām strukturālajām reformām un fiskālo konsolidāciju — var veicināt citu ES politikas nostādņu sekmīgu īstenošanu un pastiprināt konkurētspēju, ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu ES;
21. atzinīgi vērtē ECB spertos soļus savu sanāksmju protokolu publicēšanas virzienā, un gaida, kad tā paziņos par turpmākiem pasākumiem, lai uzlabotu savu komunikācijas kanālu pārredzamību; uzskata, ka ir iespējams panākt vēl lielāku progresu, it īpaši attiecībā uz VUM;
22. atzinīgi vērtē svarīgākajām centrālajām bankām raksturīgo nu jau vispārējo tendenci publiski paskaidrot monetāros lēmumus tūlīt pēc to pieņemšanas — prakse, ko iesāka ECB; turklāt atzinīgi vērtē skaidrāku un pārredzamāku ārkārtas likviditātes palīdzības procedūru publicēšanu attiecībā uz maksātspējīgām finanšu iestādēm (galvenokārt valstu bankām), kas saskaras ar īslaicīgām likviditātes problēmām;
23. atgādina savu prasību ECB gada pārskatā iekļaut atgriezenisko saiti par Parlamenta ikgadējā ziņojumā sniegtajiem konstatējumiem; uzskata, ka būtu lietderīgi, ja ECB līdz ar monetāro un finanšu nosacījumu izvērtējumu savā paziņojumā, ko sagatavo pēc ECB Padomes ikmēneša sanāksmes, iekļautu arī izvērtējumu attiecībā uz plaisu starp potenciālajiem un faktiskajiem darbības rezultātiem visā eurozonā;
24. atgādina — lai Parlamentam un plašākai sabiedrībai nodrošinātu monetārās politikas pārredzamību, liela nozīme ir ceturkšņa dialogam par monetārās politikas jautājumiem; atzinīgi vērtē ECB pārstāvju īstenoto praksi sniegt precīzas un detalizētas atbildes uz Parlamenta deputātu jautājumiem; atzinīgi vērtē arī ECB īstenoto praksi rakstiski sniegt papildu informāciju, ja diskusiju laikā sniegtās atbildes nav bijušas pilnībā apmierinošas un/vai visaptverošas;
25. uzsver, ka ir skaidri jānošķir ECB kā uzraudzības iestādes loma un tās uzdevums īstenot monetāro politiku un ka šo abu funkciju kombinācijai nevajadzētu radīt interešu konfliktu; šajā sakarā atgādina pamatprincipu, kas paredz, ka instruments, ko izmanto gan monetārās, gan uzraudzības politikas izstrādē, būtu jāizvēlas atkarībā no sasniedzamā mērķa un risināmā jautājuma;
uzsver nepieciešamību pēc demokrātiskas pārskatatbildības, ņemot vērā jaunos pienākumus, kas ECB uzticēti uzraudzības uzdevumu veikšanai, kā arī tās konsultatīvo lomu trijotnes un četrotnes programmās;
26. uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas Sistēmisko risku kolēģija būtu organizatoriski neatkarīga, un aicina ECB apsvērt veidus, kā uzlabot šīs kolēģijas neatkarību;
27. aicina ECB pilnībā pārstrādāt priekšlikumu par visaptverošas analītiskas kredīta datubāzes izveidi (Anacredit), īpaši ņemot vērā proporcionalitātes principu, un, to darot, galveno uzmanību pievērst atbilstošu robežvērtību noteikšanai, lai līdz minimumam samazinātu administratīvos izdevumus, it īpaši mazākām finanšu iestādēm;
28. atzinīgi vērtē Mario Draghi 2015. gada 23. septembrī dialoga par monetārās politikas jautājumiem laikā pausto vēlmi informēt Eiropas Parlamentu par nostāju, ko ECB ieņēmusi dažādās struktūrās, piemēram, Finanšu stabilitātes padomē vai Bāzeles Banku uzraudzības komitejā;
29. atgādina, ka ECB loma ietver finanšu stabilitātes aizsardzību un līdz ar to arī nepieciešamību nodrošināt pietiekamu likviditāti, lai nepieļautu noguldījumu masveida izņemšanu no maksātspējīgām bankām, kas ir savienotas ar Eurosistēmas tīklu;
30. atgādina, ka ECB loma trijotnē un tagad četrotnē ir kodificēta divu tiesību aktu paketē (Regulas (ES) Nr. 472/2013 7. pants); pieņem zināšanai Tiesas 2015. gada 16. jūnija spriedumu lietā C-62/14 un aicina ECB to ņemt vērā, veicot savu darbību; mudina ECB no jauna izvērtēt un vajadzības gadījumā pastiprināt savu neatkarību no politiskiem lēmumiem;
31. prasa rūpīgi izvērtēt trijotnes darbības veidu un ECB dalību trijotnē un četrotnē, lai noskaidrotu pienākumu apmēru un uzlabotu demokrātisko pārskatatbildību glābšanas programmu pieņemšanā un īstenošanā;
32. atgādina Parlamenta 2014. gada 28. februāra ziņojumu par izmeklēšanu attiecībā uz trijotnes lomu un darbībām, kurā nākamā sasaukuma Parlaments tiek aicināts izmantot šo ziņojumu, izdarīt svarīgākos secinājumus un turpināt izmeklēšanu;
33. aicina dalībvalstis, Padomi un ECB darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu dzimumu līdzsvaru ECB lēmumu pieņemšanas struktūrās un pievērst lielāku uzmanību šim faktoram, kad tiek atjaunināts šo struktūru, it īpaši padomes un valdes, sastāvs;
34. atzīmē, ka 2015. gada 24. novembrī Komisija ierosināja eurozonas mēroga noguldījumu garantiju sistēmu attiecībā uz banku noguldījumiem;
35. atzinīgi vērtē KTS projektu un tā potenciālu jauna līdzsvara izveidē starp finansēšanas kanāliem, nevis samazinot līdzekļus vai saglabājot tos pašreizējā līmenī, bet palielinot to apmēru un dažādojot tos, tādējādi veicinot eurozonas ekonomikas pārmērīgas atkarības no banku sistēmas mazināšanu un radot monetārajai savienībai izšķiroši svarīgu satricinājumu amortizatoru; tomēr brīdina, ka KTS nevajadzētu kavēt uz reālo ekonomiku orientētu individualizētu banku pakalpojumu sniegšanu, kas ir mazākiem uzņēmumiem vispiemērotākais finansēšanas veids;
36. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai.
ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
25.1.2016 |
|
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
38 13 6 |
|||
|
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Gerolf Annemans, Burkhard Balz, Pervenche Berès, Fabio De Masi, Markus Ferber, Jonás Fernández, Elisa Ferreira, Ildikó Gáll-Pelcz, Sven Giegold, Neena Gill, Roberto Gualtieri, Brian Hayes, Gunnar Hökmark, Danuta Maria Hübner, Petr Ježek, Eva Kaili, Othmar Karas, Rina Ronja Kari, Georgios Kyrtsos, Werner Langen, Olle Ludvigsson, Ivana Maletić, Notis Marias, Fulvio Martusciello, Costas Mavrides, Bernard Monot, Luděk Niedermayer, Stanisław Ożóg, Dariusz Rosati, Pirkko Ruohonen-Lerner, Molly Scott Cato, Kay Swinburne, Paul Tang, Ramon Tremosa i Balcells, Ernest Urtasun, Marco Valli, Tom Vandenkendelaere, Cora van Nieuwenhuizen, Miguel Viegas, Jakob von Weizsäcker, Pablo Zalba Bidegain, Marco Zanni, Sotirios Zarianopoulos |
||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Enrique Calvet Chambon, Nessa Childers, Bas Eickhout, Ramón Jáuregui Atondo, Paloma López Bermejo, Thomas Mann, Eva Paunova, Tibor Szanyi, Nils Torvalds, Beatrix von Storch |
||||
|
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Pascal Arimont, Mark Demesmaeker, Theresa Griffin, Marc Tarabella |
||||