ZIŅOJUMS par „Erasmus+” un citiem instrumentiem mobilitātes veicināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā — mūžizglītības pieeja

4.3.2016 - (2015/2257(INI))

Kultūras un izglītības komiteja
Referents: Ernest Maragall
Atzinuma sagatavotājs (*):
Enrique Calvet Chambon, Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
(*) Iesaistītās komitejas — Reglamenta 54. pants

Grozījumi

• 001-001 (PDF - 398 KB)
• 001-001 (DOC - 292 KB)

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par „Erasmus+” un citiem instrumentiem mobilitātes veicināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā — mūžizglītības pieeja

(2015/2257(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 165. un 166. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 14. pantu,

–   ņemot vērā 2002. gada 30. novembra Kopenhāgenas deklarāciju par ciešāku sadarbību Eiropā īstenotajā profesionālajā izglītībā un apmācībā,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija ieteikumu par Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūras izveidošanu profesionālajai izglītībai un apmācībām,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”)[1],

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 27. novembra rezolūciju par atjauninātu regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018)[2],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1288/2013, ar ko izveido Savienības programmu izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā „Erasmus+”[3],

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu (2012/C 398/01)[4],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 2241/2004/EK par vienotu Kopienas sistēmu kvalifikāciju un kompetences pārskatāmībai (Europass)[5],

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. jūnija ieteikumu „Jaunatne kustībā — jauniešu mācību mobilitātes veicināšana“[6],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Ieteikumu 2006/962/EK par pamatprasmēm mūžizglītībā[7],

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par jauniešu piekļuves darba tirgum veicināšanu un praktikanta, stažiera un mācekļa statusa nostiprināšanu[8],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa ieteikumu par Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras izveidošanu mūžizglītībai[9],

–  ņemot vērā dažādos kompetenču atzīšanas instrumentus, piemēram, Eiropas sertifikātu sistēmu (CEC), Eiropas kredītpunktu pārneses sistēmu (ECTS), Eiropas kredītpunktu sistēmu profesionālās izglītības un apmācības jomā (ECVET) un Eiropas prasmju/kompetenču, kvalifikāciju un profesiju klasifikāciju (ESCO),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 20. novembra paziņojumu „Izglītības pārvērtēšana — ieguldījums prasmēs labāku sociālekonomisko rezultātu sasniegšanai” (COM(2012)0669),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 28. janvāra ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija ieteikuma par Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūras izveidošanu profesionālajai izglītībai un apmācībām īstenošanu,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par kvalitātes nodrošināšanu izglītības un apmācības atbalstam,

–  ņemot vērā par profesionālo izglītību un apmācību atbildīgo ministru 2015. gada 22. jūnija deklarāciju par jaunu vidējā termiņā sasniedzamu rezultātu kopumu profesionālās izglītības un apmācības jomā laikposmam no 2015. līdz 2020. gadam,

–   ņemot vērā ES izglītības ministru neformālajā sanāksmē Parīzē 2015. gada 17. martā pieņemto „Deklarāciju par pilsoniskuma un kopējo vērtību — brīvības, iecietības un nediskriminācijas — veicināšanu ar izglītības palīdzību” (8496/15),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0049/2016),

A.   tā kā mācību un apmācības kontekstā īstenota mobilitāte ir svarīga gan personiskajai attīstībai, gan jauniešu sociālajai iekļautībai, starpkultūru dialogam, iecietībai, spējai strādāt starpkultūru vidē un aktīvam pilsoniskumam, un ir skaidri apliecinājies šādas mobilitātes potenciāls veicināt kvalitatīvu izglītību un izglītojamo personu nodarbināmību;

B.  tā kā gan pašreizējās, gan turpmākajās ES programmās izglītības un apmācības, nodarbinātības un kohēzijas politikas jomā būtu jāturpina nostiprināt mācību un apmācības kontekstā īstenotu mobilitāti;

C.   tā kā par profesionālo izglītību un apmācību (PIA) atbildīgie ES ministri 2002. gadā uzsāka tā dēvēto Kopenhāgenas procesu nolūkā izveidot ciešāku Eiropas sadarbību šajā jomā, lai Eiropā uzlabotu PIA sniegumu, kvalitāti un pievilcīgumu;

D.   tā kā Kopenhāgenas process ir balstīts uz savstarpēji saskaņotām prioritātēm, kas tiek periodiski pārskatītas, un tā mērķis cita starpā ir atvieglot mobilitāti un veicināt dažādu profesionālās apmācības iespēju izmantošanu mūžizglītības kontekstā;

E.  tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 2014. gadā bezdarba līmenis Eiropas Savienībā joprojām sasniedza 10,2 %, neraugoties uz to, ka notika lēna ekonomikas atlabšana; tā kā jauniešu bezdarba līmenis ES pašlaik ir 22,1 %, savukārt vecuma grupā no 55 līdz 64 gadiem tikai 51 % iedzīvotāju strādā, un nodarbinātības līmeņa atšķirība starp dzimumiem vecāka gadagājuma darba ņēmēju vidū ir 13,6 procentpunkti;

F.   tā kā neformālā un ikdienējā mācīšanās, kā arī profesionālā apmācība var nodrošināt svarīgu ieguldījumu, lai risinātu pašreizējās mūžizglītības problēmas, piemēram, cīnītos pret priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu, pret to, ka ir nepieņemami liels skaits tādu jauniešu, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET), un risinātu prasmju deficīta un neatbilstības problēmu;

G.  tā kā Komisijas 2015. gada rudens ekonomiskajās prognozēs reģistrētais augstais neaizpildīto darbvietu rādītājs liecina par to, ka darba tirgū joprojām pastāv neatbilstība starp piedāvātajām un pieprasītajām prasmēm;

H.   tā kā profesionālās izglītības un apmācības vidē ir vērojamas vājākas valodu zināšanas un tās būtu nepieciešams īpaši stimulēt;

I.   tā kā ir nepieciešams atkārtoti apliecināt politisko apņemšanos atbalstīt ES rīcību mūžizglītības un PIA jomā, it sevišķi ar tādiem mobilitātes pasākumiem, kas koncentrēti uz transversālu prasmju — piemēram, spējas pielāgoties, ieinteresētības, mācīšanās prasmes apguves, savstarpējo attiecību veidošanas un pilsonisko prasmju,— attīstīšanu;

J.   tā kā nesenās sociālekonomiskās norises uzskatāmi parādīja, ka mūžizglītības un PIA sistēmas ir jāpadara ne tikai efektīvākas, bet arī pieejamākas un iekļaujošākas nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām; tā kā, tiecoties nodrošināt plašāku izglītības pieejamību, nedrīkstētu pieļaut, ka no tā ciestu izglītības kvalitāte;

K.   tā kā ir izšķirīgi svarīgi, it sevišķi pašreizējos ekonomiskās krīzes apstākļos, nodrošināt pastāvīgu finansiālo atbalstu ar mūžizglītību un PIA zināšanu apguvi saistītiem mobilitātes pasākumiem un darbībām,

L.  tā kā, lai atbalstītu iniciatīvas jaunu mobilitātes veidu izpētei un nodrošinātu efektivitāti, pārredzamību un PIA atvēlēto līdzekļu un programmu kvalitāti, būtiski svarīga nozīme ir reģionālajam un vietējam līmenim; tā kā PIA ietvaros īstenota un reģionālā un vietējā līmenī atbalstīta jauniešu un mācekļu mobilitāte būtu jākoordinē plašā demokrātiskas un līdzdalīgas pārvaldības procesā, pievēršoties pašiem svarīgākajiem sociālekonomiskajiem un ar vidi saistītajiem aspektiem un iesaistot mikrouzņēmumus, mazos un vidējos uzņēmumus, jaunizveidotus uzņēmumus, vietējās kopienas un sociālos partnerus;

M.   tā kā PIA, tostarp arī mobilitātes pasākumu, izstrādē, organizācijā, īstenošanā un finansēšanā būtu aktīvi jāiesaista uzņēmēji, tirdzniecības un rūpniecības kameras un attiecīgās profesionālās organizācijas, kas pārstāv amatniekus un lauksaimniekus, kā arī arodbiedrības un citi nozīmīgi sociālie partneri; tā kā, izstrādājot PIA, būtu jāpievēršas sociālajai dimensijai, aptverot tādas jomas kā taisnīga tirdzniecība, sociālā uzņēmējdarbība un alternatīvi uzņēmējdarbības modeļi, piemēram, kooperatīvi, un tā būtu jāorganizē kopā ar šajās jomās strādājošiem nozīmīgiem partneriem;

N.   tā kā, kaut gan nodarbināmības uzlabošanas nolūkā ir nepieciešams rosināt jauniešu mobilitāti, tā tomēr nedrīkst kļūt par vienīgo iecerēto risinājumu jauniešu bezdarba problēmai,

Rezultātu izvērtējums un svarīgāko problēmjautājumu noteikšana

1.   uzskata, ka izglītība ir viena no cilvēka pamattiesībām un sabiedrisks labums un tai ir jābūt vienlīdz pieejamai visiem; aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis meklēt risinājumu visiem sociāli ekonomiskajiem ierobežojumiem, kas liedz visiem vienlīdzīgu piekļuvi PIA iespējām, tostarp mobilitātei; atzīst, ka pastāvošo PIA mobilitātes programmu un iniciatīvu loma un rezultāti būtu jāuzlabo pieejamības, atvērtības un iekļautības aspektā, lai sekmētu personalizētu pieeju izglītībai, samazinātu mācības priekšlaikus pametušo audzēkņu īpatsvaru un garantētu vienlīdzīgu piekļuvi „Erasmus+” mobilitātes pasākumiem nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām; tādēļ uzsver, ka apmācības kontekstā ir nepieciešamas elastīgu, dažādotu un pielāgotu mobilitātes iespēju klāsts, paturot prātā arī dzimumu perspektīvu, iedzīvotājiem ar imigrācijas izcelsmi vai ekonomiski nelabvēlīgā situācijā esošām ģimenēm, izglītojamām personām nomaļos reģionos, invalīdiem un cilvēkiem ar citām īpašām vajadzībām;

2.   apstiprina, ka, strādājot ar mobilitātes un izglītības jautājumiem, ir nepieciešams saglabāt dzimumu perspektīvu un ņemt vērā to cilvēku vajadzības, kuri cieš no vairākiem diskriminācijas veidiem, tostarp cilvēku ar invaliditāti, LGBTI un marginalizētām kopienām piederīgu cilvēku vajadzības; šajā ziņā mudina veikt turpmākus pasākumus, lai vienkāršotu „Erasmus+” mobilitātes pasākumu pieejamību nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām vai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām;

3.  aicina Komisiju, dalībvalstis un galvenās ieinteresētās personas vairot PIA programmu atpazīstamību, lai likvidētu kultūras šķēršļus un cīnītos pret motivācijas un proaktīvas attieksmes trūkumu un valodu nezināšanu, it sevišķi tajos reģionos, kurus visvairāk skar jauniešu bezdarbs; uzskata, ka ir jānodrošina, lai šīs programmas būtu pieejamas visiem iedzīvotājiem, nepieļaujot diskrimināciju; aicina pievērsties mērķgrupām, kuras pakļautas bezdarba riskam, piemēram, cilvēkiem ar invaliditāti; prasa vienkāršot PIA un kvalifikācijas ieguves pieejamību, sekmējot amata apmācības virzienu un režīmu pielāgojamību, kā arī apmācības iespējas iedzīvotāju grupām, kam ir nepietiekamas pamatprasmes, un strādājošiem cilvēkiem ar zemu vai vidēju kvalifikācijas līmeni; atgādina — nodrošinot šādas pieredzes pieejamību, ir jāņem vērā dzimumu līdzsvara aspekts, efektīvi sekmējot PIA mobilitātes programmas sieviešu vidū; uzskata, ka šajā sakarībā būtu jānosaka vērienīgi mērķi un jāuzrauga gūtais progress;

4.  uzsver, ka izglītībai, prasmēm un nodarbinātībai dabaszinātņu, tehnisko zinātņu, inženierzinātņu un matemātikas (STEM) jomā Eiropas Savienībā ir raksturīgs dzimumu līdzsvara trūkums, un aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā atbalstīt „Erasmus+” un izmantot šo mehānismu kā būtisku iespēju pilnveidot STEM izglītību, lai palielinātu sieviešu iespējas veidot karjeru STEM jomā un tādējādi mazinātu prasmju deficītu šajās jomās;

5.  uzsver, ka ir svarīgi, lai pastāvētu kopēja Eiropas izglītības telpa, kuras pamatā būtu spēcīgs mobilitātes komponents — ne vien augstākās izglītības jomā, bet arī PIA —, jo tā sekmēs stabilākas Eiropas identitātes veidošanos un attīstību un spēcīgāku pilsoniskuma apziņu;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis visiem spēkiem censties sasniegt Eiropas izglītības un apmācības stratēģijā laikposmam līdz 2020. gadam izvirzītos mērķus; uzskata, ka attiecībā uz mobilitāti ir jāņem vērā profesionālās tālākizglītības aspekts (CVET), jo profesionālā tālākizglītība ir būtiski nozīmīgs faktors prasmju un specializēto zināšanu uzlabošanā un aktualizēšanā; uzsver, ka mūžizglītībai un PIA ir būtiska nozīme, lai radītu labākas nodarbinātības izredzes ilgstošiem bezdarbniekiem;

7.  uzskata, ka iepriekš minētās sadarbības rezultātā būtu jāpārskata prasības attiecībā uz ilgumu, saturu, kompetencēm un mācību rezultātiem, lai nodrošinātu, ka šīs prasības joprojām ir būtiskas, vienlaikus saistot mobilitāti gan ar mācību centriem, gan darba vidi un arī piešķirot prioritāti pieredzes gūšanai ilgākā laikposmā (piemēram, sešu mēnešu pieredzei) salīdzinājumā ar īsākiem laikposmiem;

8.  norāda, ka „Erasmus+” un PIA programmām atvēlētie Eiropas resursi nav atbilstoši šo programmu piedāvātajā mobilitātē ieinteresēto personu skaitam un vajadzībām, un attiecīgi aicina dalībvalstis veicināt divpusēju nolīgumu noslēgšanu „Erasmus+” un Eiropas PIA programmu atbalstīto darbību papildināšanai, lai tādējādi palielinātu Eiropas jauniešu mobilitāti;

9.   atzīst mobilitātes jomā pastāvošo programmu un iniciatīvu, piemēram, „Erasmus+” 1. pamatdarbības, Europass, Eiropas kredītpunktu sistēmas profesionālās izglītības un apmācības jomā (ECVET) un Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras (EQF), svarīgo nozīmi un rezultātus; aicina Komisiju izveidot Eiropas studenta e-apliecību, kas mobilitātes kontekstā piešķirtu ES studenta statusu un nodrošinātu attiecīgu pakalpojumu pieejamību;

10.   aicina Komisiju, dalībvalstis, kā arī ES aģentūras, piemēram, CEDEFOP, rīkoties, tiecoties uzlabot PIA mobilitātes programmas, lai tās kvalifikācijas, atzīšanas un satura ziņā nodrošinātu pievienoto vērtību visiem dalībniekiem, un nodrošināt kvalitātes standartu ieviešanu amata mācekļu apmācīšanai;

11.   norāda, ka mobilitātes iniciatīvas palīdz nostiprināt ne tikai audzēkņu pilsoniskās vērtības un piederības sajūtu Eiropai, bet arī viņu akadēmiskās prasmes un nodarbinātības izredzes, konkrētāk, prasmes, kas saistītas ar spējām risināt problēmas, plānošanu un strukturēšanu, spējām rīkoties un pielāgoties jaunām situācijām, uzņēmību, līderību un lēmumu pieņemšanu, sociālās atbildības prasmes, svešvalodu zināšanas un komunikācijas prasmes un prasmi darboties komandā, kā arī tās personiskās prasmes, kas ietekmē cilvēka iespējas tikt nodarbinātam, piemēram, pašapziņu, motivāciju, ieinteresētību, kritisko un radošo domāšanu, iniciatīvu un pārliecību;

12.   kategoriski uzskata, ka ir nepieciešams atvieglot „Erasmus+” mobilitātes īstenošanu, rīkojoties tā, lai palielinātu veiksmīgo pieteikumu īpatsvaru, vienkāršojot mobilitātes pārvaldībai izmantoto elektronisko rīku uzbūvi un lietošanu, visās Savienības vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs vairojot izpratni par mobilitātes programmu vērtību un sniedzot mērķtiecīgāku informāciju un apmācību atbalsta saņēmējiem un programmu un pasākumu starpniekiem, tostarp skolu un augstskolu personālam; šajā sakarībā uzsver EuropeanSchoolNet nozīmīgo ieguldījumu; aicina Komisiju mazināt pašreizējo pārlieku lielo un sarežģīto administratīvo slogu, ar ko nākas saskarties gan pretendentiem, gan arī „Erasmus+” projektos iesaistītajiem nosūtošajiem un uzņemošajiem uzņēmumiem un institūcijām, šajā nolūkā atvieglojot un vienkāršojot pieteikšanās, reģistrēšanās un ziņojumu sniegšanas procesu, kā arī pašus projektus; turklāt norāda, ka pārlieku liela birokrātija attiecīgajās skolās un augstskolās ir šķērslis vienkāršai programmas īstenošanai;

13.   aicina Komisiju ieviest mehānismus valodu un kultūras barjeras mazināšanai mobilitātes programmu organizēšanā; uzskata, ka būtu vajadzīgs, lai ar šādiem mehānismiem būtu iespējams novērtēt īstenošanas progresu; uzsver, ka ar rīcības shēmām it sevišķi būtu jāatbalsta uzņemošās valsts valodas pamatu apguve; mudina dalībvalstis un reģionālās un vietējās varas iestādes apzināt PIA pasniedzēju un skolotāju izglītības vajadzības, rosinot un atbalstot paraugprakses apmaiņu, un nodrošināt viņiem vairāk profesionālās pilnveides iespēju; uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt modeli pamatapmācībai, kuras gaitā tiktu sniegta informācija par izvēlētās galamērķa valsts uzņēmējdarbības un darba kultūras svarīgākajām iezīmēm, kā arī popularizēt un īstenot specifiskas programmas mācībspēku apmācībai mācību centros mobilitātes pārvaldības kontekstā;

14.  norāda, ka profesijām, kuras ir saistītas ar PIA, piemīt nepieciešamā elastība, lai tajās būtu iespējams strādāt jebkurā vietā, un ka līdz ar to mobilitāte PIA jomā ir būtiski svarīgs līdzeklis cīņā pret bezdarbu, jo tā uzlabo nodarbināmību un palīdz samazināt prasmju deficītu, un ļauj vieglāk piemeklēt prasmēm atbilstošu darbu, īpaši jauniešiem, nodrošinot prasmes un unikālu pieredzi, kas nepieciešama, lai jaunieši būtu konkurētspējīgi mūsdienu darba tirgos Eiropas Savienībā; uzskata, ka „Erasmus+” palīdz attīstīt specifiskas profesionālās prasmes un transversālas un citos kontekstos izmantojamas kompetences, piemēram, uzņēmējdarbības kompetenci, kā arī paplašina iespējas iesaistīt ražošanas nozari, tādējādi kļūstot par efektīvu darba tirgus instrumentu;

15.   uzsver, ka ir nozīmīgi un svarīgi, lai ar „Erasmus+” un tās apakšprogrammām saistītie nosaukumi un logotipi būtu atpazīstami; uzsver, ka šie nosaukumi ir sevišķi būtu jāizmanto „Erasmus+” publikācijās un brošūrās;

16.  pauž bažas par to, ka jaunieši „Erasmus+” galvenokārt uzskata par augstskolu studentiem domātu programmu; tāpēc iesaka Eiropas, valstu un reģionālā līmenī lielāku nozīmi piešķirt dažādo darbības jomu un ar tām saistīto apakšprogrammu, tostarp skolas izglītības („Comenius”), augstākās izglītības („Erasmus”), starptautiskā mērogā realizētas augstākās izglītības („Erasmus Mundus”), profesionālās izglītības un apmācības („Leonardo da Vinci”) un pieaugušo izglītības („Grundtvig”), kā arī darba ar jauniešiem („Jaunatne darbībā”) un sporta, lielākai popularizēšanai;

17.  aicina Komisiju, dalībvalstis un publiskā sektora nodarbinātības iestādes popularizēt un vairot zināšanas — it sevišķi mazajos un vidējos uzņēmumos — par programmu „Erasmus+” un citiem instrumentiem, kas paredzēti mobilitātes veicināšanai PIA jomā; uzskata, ka šo instrumentu efektivitātes maksimāla palielināšana ļaus lielākam skaitam cilvēku izmantot šīs iespējas, tādējādi ļaujot sasniegt mobilitātes mērķi;

18.  uzsver, ka ir steidzami nepieciešams konsultēties ar rūpniecības un pakalpojumu nozari gan privātajā, gan publiskajā sektorā, tostarp ražošanas nozarē (īpaši ar MVU un mikrouzņēmumiem) un/vai iesaistīt to kvalitatīvu PIA mobilitātes programmu izstrādē, plānošanā, īstenošanā un atbalstīšanā; uzskata, ka, izraugoties programmas, būtu jāņem vērā nodarbinātības iespējas uzņemošajos uzņēmumos un organizācijās; uzskata, ka visu ieinteresēto personu elastīga un konstruktīva partnerība, kuras pamatā ir dialogs, sadarbība un paraugprakse, nodrošinās PIA izdošanos un pievienoto vērtību; uzskata, ka ir nepieciešama arī zināšanu un paraugprakses apmaiņa starp mācību centriem un uzņēmumiem; aicina Komisiju sekot piedāvājumam un pieprasījumam ES darba tirgū, kā arī ģeogrāfiskajai un profesionālajai mobilitātei, lai apmierinātu darba tirgus vajadzības; uzskata, ka tādējādi būtu iespējams samazināt atšķirību starp, no vienas puses, apmācības piedāvājumu un to, kas patiesībā sagaida jauniešus uzņēmējdarbības vidē, un, no otras puses, tirgus vajadzībām sektoros ar pievienoto vērtību (piemēram, digitālajā un zaļajā ekonomikā, enerģētikā, aizsardzībā, aprūpes sektorā un mājokļu rekonstrukcijā);

19.  uzsver svarīgākos aspektus, kuri jāņem vērā, plānojot mobilitātes pasākumus un novērtējot to īstenošanu, proti, audzēkņu ekonomiskās iespējas iesaistīties mobilitātē, studiju, kompetenču un kvalifikāciju un mācību satura atzīšana starpvalstu līmenī, izmantojot kredītpunktus vai sertifikātus, valodu zināšanu līmenis, mācību programmu vai studiju organizācija, studentu iegūto kredītpunktu un nokārtoto eksāmenu praktiskā vērtība, atgriežoties savā universitātē, juridiskie aspekti, informācija vai motivācija pabeigt studijas, ievirzes pasākumi un konsultācijas visa mobilitātes posma garumā, studentu personiskā situācija; tādēļ aicina Komisiju uzlabot rādītājus un novērtēšanas kritērijus, lai būtu iespējams regulārāk uzraudzīt ES programmu efektivitāti un veikt nepieciešamos uzlabojumus;

20.  norāda, ka patlaban tikai 1 % jauniešu, kuru izglītošanās ir saistīta ar darbu, tostarp mācekļi, apmācības laikā piedalās mobilitātes shēmās; norāda, ka ir būtiski nepieciešams radīt nosacījumus labākai mācekļu mobilitātei Eiropas Savienības teritorijā, lai dotu mācekļiem tādas pašas iespējas kā augstskolu studentiem; tādēļ mudina Eiropas Savienību noteikt Eiropas mācekļa statusu; aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis nodrošināt, ka gan amata apguve mācekļa statusā, gan prakse joprojām tiek uzskatītas par izglītošanās iespējām un nekļūst par nestabila darba avotu un ka mācekļi un praktikanti netiek izmantoti kā aizstājēji pilnas slodzes speciālistu darba veikšanai un viņiem ir garantēti pienācīgi darba apstākļi un studentu tiesības, tostarp finansiālās un ar atalgojumu saistītās tiesības; turklāt mudina Komisiju analizēt iepriekš minētā statusa ietekmi, uzraudzīt saistītu pasākumu īstenošanu, mudināt visas iesaistītās personas, tostarp Eiropas Māceklību alianses pārstāvjus, ievērot tās ieteikumus, lai uzlabotu mācekļu apmācības nosacījumus, kvalitāti un pieejamību Eiropas Savienībā un raudzīties uz šo jautājumu kā uz stratēģisku prioritāti;

21.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par ES mācekļu apmācības sistēmu, kas garantētu mācekļu un PIA audzēkņu tiesību kopumu, un aicina dalībvalstis šo sistēmu apstiprināt; uzsver pozitīvo lomu, kāda vecākās paaudzes iedzīvotājiem var būt jauniešu izglītošanā un apmācīšanā, lai maksimāli īstenotu zināšanu un pieredzes apmaiņu starp paaudzēm prakses un darbaudzināšanas veidā, kā arī sekmējot uz pieredzi balstītu mācīšanos darba grupās, kurās pārstāvētas vairākas paaudzes; mudina Komisiju un dalībvalstis pieņemt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu, ka mācekļu apmācīšana un praktikantu nodarbināšana „Erasmus+” programmā netiek izmantota ļaunprātīgos nolūkos, pārvēršot to par darbaspēka izmaksu samazināšanas instrumentu;

22.  pozitīvi vērtē izmēģinājuma projektu uzsākšanu, kā arī nesen apstiprināto „Eiropas satvaru mācekļu mobilitātei” kā pamatu uzlabojumu izdarīšanai programmā „Erasmus+”, tiecoties kvalitatīvi un kvantitatīvi uzlabot ilgtermiņa mobilitāti PIA jomā; mudina pretstatā tikai uz projektiem centrētiem pasākumiem radīt satvaru ilgtermiņa iniciatīvām, lai izveidotu pastāvīgu, ilgtspējīgu, pilnībā funkcionējošu un prognozējamu sistēmu, kas sekmētu prasmju brīvu apriti visā Eiropā;

23.   atzīmē, ka priekšlaicīga mācību pārtraukšana ir viena no izteiktākajām problēmām, ar kuru saskaras mobilitātes mērķgrupas, un ka labāku profesionālās izglītības iespēju rezultātā to audzēkņu īpatsvars, kuri pārtrauc mācības un apmācību, kļūst mazāks; tādēļ uzsver, ka izglītības sistēmu nodrošinātajiem rezultātiem var būt liela nozīme, lai samazinātu priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu un labāk iemācītu audzēkņiem transversālas prasmes, kas viņiem beigu beigās palīdzēs pielāgot savas kvalifikācijas pieprasījumam darba tirgū;

24.  uzsver, ka ir nepieciešams palīdzēt profesiju apgūstošajiem jauniešiem pārvarēt grūtības, piedāvājot noteiktus papildu un atbalsta pasākumus, piemēram, pastiprinot mobilitātes mehānismu grupas raksturu, nodrošinot labāku darbaudzināšanu un atbalstu nosūtošajās un uzņemošajās institūcijās gan pirms mobilitātes, gan tās norises laikā, uzlabojot kvalitatīvas informācijas pieejamību par PIA iespējām, piedāvājot specializētus ievirzes un konsultāciju pasākumus un instrumentus un finansējot ar valodu saistītu atbalstu visiem dalībniekiem, nepieļaujot valodu ierobežojumus;

25.  norāda, ka var konstatēt vairākus faktorus, kuri ietekmē PIA sistēmās profesiju apgūstošo jauniešu perspektīvas, it sevišķi sociālekonomiskos faktorus, ģimeņu tipoloģiju un ievirzes (un konsultatīvu) instrumentu trūkumu pēc obligātās vidējās izglītības pabeigšanas vai profesionālās apmācības kursu laikā;

26.   uzsver mācību un apmācības laikā īstenotas mobilitātes būtisko nozīmi sociālo un kultūras problēmu novēršanas aspektā, tiecoties maksimāli palielināt jauniešu iespējas izvērst pašiem savus rīcības modeļus sabiedrībā; atgādina, ka ES savus centienus — it sevišķi stratēģijā „Eiropa 2020” — ir koncentrējusi uz to, lai palielinātu savas ekonomikas konkurētspēju, radītu darbvietas un nostiprinātu spēju gadsimta trešajā desmitgadē konkurēt globālā mērogā; šajā kontekstā uzsver, ka pētniecība, inovācija, digitālā sabiedrība un energoilgtspēja ir nozīmīgi instrumenti augstākas pievienotās vērtības nodrošināšanai;

27.  uzsver ES un dalībvalstu lomu kvalitatīvas un labi organizētas PIA sistēmas attīstīšanā un stimulēšanā, ieviešot vispusīgu pieeju, kurā sabalansēta attiecīgās profesijas apguvei nepieciešamā teorētiskā izglītība, praktiskā apmācība un vispārējā, formālā un neformālā izglītība un ikdienējā mācīšanās; aicina dalībvalstis ieviest savās vidusskolas posma izglītības sistēmās duālās izglītības principu vai nostiprināt pastāvošās sistēmas, ieviešot prakses un stažēšanos uzņēmumos, lai tādējādi sekmētu PIA audzēkņu ilgtspējīgu integrāciju darba tirgū un palielinātu viņu līdzdalību pārrobežu mobilitātes programmās; atgādina, ka kopumā PIA kvalitātes uzlabošana, to veicot sadarbībā ar sociālajiem partneriem un publiskā sektora nodarbinātības dienestiem, ir līdzeklis, kā risināt sociālās iekļautības jautājumu, paplašināt to personu loku, kuras apgūst augstāko izglītību, veicināt studentu sekmīgu un vieglu iekļaušanos darba tirgū, kam būtu jāveicina mobilitāte mūžizglītības procesā;

28.  aicina mērķtiecīgi pievērsties Eiropas Brīvprātīgo dienesta problēmām saistībā ar dalībnieku apdrošināšanu, apstiprināšanu, datubāzu pārvaldību, kā arī atbalstu brīvprātīgajiem, lai nepieļautu dalībnieku skaita mazināšanos;

29.  pauž nožēlu, ka tagadējā programmā „Erasmus+” neformālā izglītība vairs nav tik pamanāma un ir zaudējusi daļu tai atvēlētā budžeta; uzsver neformālās izglītības nozīmi Eiropas līmenī, it sevišķi darbā ar jaunatni un vecākās paaudzes iedzīvotāju brīvprātīgā darba ietvaros gūto pieredzi; aicina atvēlēt programmā „Erasmus+” skaidru un redzamu vietu neformālajai un ikdienējai izglītībai; turklāt uzskata, ka būtu jāparedz iespēja iesniegt pieteikumus liela mēroga pieaugušo izglītības projektiem, piemērojot tiem tādus pašus principus, kādi attiecas uz nozaru prasmju apvienībām vai zināšanu apvienībām;

30.   atbalsta mūsdienu tehnoloģiju un infrastruktūru attīstīšanu valstu profesionālās izglītības sistēmu nostiprināšanā un modernizēšanā, lai uzlabotu mobilitātes pieejamību un kvalitāti; uzskata — lai risinātu piedāvāto un pieprasīto prasmju neatbilstības problēmu, lielāka nozīme būtu jāpiešķir inovācijai un jaunu akadēmisko un profesionālo prasmju attīstīšanai, digitālajām mācībām un mācību platformām, biotehnoloģijām, novatoriskām kultūras mantojuma pilnveidošanas tehnoloģijām, kā arī informācijas un komunikācijas tehnoloģijām; stingri uzskata, ka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm būtu jāattīsta efektīva stratēģija ar mērķi panākt atbilstību starp darba iespējām pašreizējā un nākotnes aprites ekonomikā un PIA sistēmām;

31.  norāda, ka pārejas process uz digitālāku ekonomiku ir saistīts ar darbvietu un prasmju pārdefinēšanu; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju sadarboties ar privāto sektoru, lai attīstītu prasmju pilnveidošanas stratēģijas un PIA programmas darbinieku pārkvalificēšanai;

Pieejamība — profesionālo izglītību iegūstošo jauniešu mobilitātes iespēju uzlabošana

32.   mudina izveidot līdzšinējai programmai „Leonardo da Vinci” atbilstošu sistēmu, kura tiktu attiecīgi minēta, izsludinot iespējas piedalīties „Erasmus+”, un kurā būtu pēc iespējas skaidrāk un precīzāk noteiktas mobilitātes iespējas PIA apgūstošiem jauniešiem, it sevišķi ar starpplatformu kampaņām, kuras uzsāk publiskā sektora iestādes, koordinēti piedaloties visām ieinteresētajām personām, kas aktīvi līdzdarbojas PIA vai ietekmē to;

33.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pietiekamus finanšu resursus mobilitātes programmu atbalstam, ņemot vērā potenciālos finanšu šķēršļus; uzskata, ka būtu jāizpēta plašāks redzējums par to, kā uzņēmumi papildina piešķirto stipendiju, vai iespējas nodrošināt cita veida palīdzību; uzskata, ka būtu jānodrošina Eiropas Sociālā fonda un „Erasmus+” savstarpējā papildināmība un jāveic attiecīga uzraudzība, lai panāktu sekmīgus rezultātus;

34.   prasa uzlabot sinerģiju starp ES politikas virzieniem un instrumentiem, kas skar mobilitāti un izglītību, un it sevišķi izstrādāt pasākumus, kuri papildinātu Eiropas Sociālo fondu (ESF) un „Erasmus+”, kā arī panākt ikviena pasākuma labāku koordināciju visos līmeņos — valstiskajā, reģionālajā un vietējā plānošanā;

35.   atkārtoti uzsver, ka ir nepieciešami pasākumi koordinācijas, papildināmības un konsekvences nodrošināšanai valstiskā, reģionālā un vietējā līmenī starp struktūrfondiem, tostarp ESF, un tādām programmām kā „Erasmus+”;

36.  uzsver, ka ir nepieciešams kompensēt šķēršļus, kas izriet no PIA audzēkņu zemākā sociālekonomiskā statusa, šajā nolūkā īstenojot attiecīgus pasākumus, piemēram, palielinot Komisijas piešķirto individuālo stipendiju apjomu vai palielinot dalībvalstu un reģionālo un vietējo administrāciju, starpniecības iestāžu vai NVO ieguldījumu, ko finansē no pašu budžeta vai ar partnerības mehānismiem, iesaistot uzņēmumus, fondus un organizācijas, kas sadarbojas, savā reģionā vai teritorijā īstenojot kvalifikācijas ieguves un profesionālās izglītības sistēmu;

No mobilitātes uz nodarbināmību — mācību rezultātu, prasmju un kompetenču validēšana un atzīšana

37.   uzsver, ka jaunu, daudzveidīgu un radošu ideju ieguve ārpus savas valsts var motivēt un sekmēt uzņēmējdarbību un radošumu; uzsver, ka mācību un apmācības kontekstā īstenotas mobilitātes pavērtās iespējas, piemēram, starptautisku tīklu izveide, arī var labvēlīgi ietekmēt nodarbināmību, starptautisko sadarbību un Eiropas konkurētspēju;

38.  uzskata, ka pasākumiem, kuri gan patlaban, gan nākotnē tiks izmantoti prasmju neatbilstības novēršanai, būtu gan jāsekmē uzņēmēju, uzņēmumu un vietējo kopienu iesaistīšanās, gan jābūt labāk saistītiem ar prognozēm par darba tirgus attīstību un nākotnē nepieciešamajām prasmēm;

39.   uzsver, ka pastāv pozitīva saistība starp mācību mobilitāti, mobilitāti turpmākajā dzīvē un ienākumiem, jo, kā 2013. gadā ir konstatējis Komisijas Kopīgais pētniecības centrs, ES un starptautiskās mobilitātes programmas uzlabo dalībnieku iespējas tikt nodarbinātiem citās valstīs; uzsver, ka amata mācības un prakses iziešana citās valstīs uzlabo dalībnieku valodu prasmes (saskaņā ar 2013. gada Eirobarometra datiem šādi rezultāti konstatēti 79 % gadījumu)[10];

40.   uzsver pārkvalificēšanās mobilitātes programmu nozīmi bez darba palikušiem cilvēkiem visās vecuma grupās, kurus apdraud pārstrukturēšanas pasākumi;

41.  vērš uzmanību uz atšķirībām starp dalībvalstīs izmantotajām validēšanas un atzīšanas sistēmām un to nevienlīdzīgo attīstību, neskatoties uz konverģences palielināšanos pēdējos desmit gados; uzsver nepieciešamību uzlabot dažādu profesionālās izglītības un apmācības sistēmu savstarpējo saderīgumu un vienkāršot to prasmju un kompetenču novērtēšanu un atzīšanu, kuras iegūtas uzņēmumos vai mācību centros dažādās dalībvalstīs, kā arī palielināt programmas „Erasmus+” pievilcīgumu; aicina dalībvalstis uzlabot EQF[11] ieviešanu un likvidēt šķēršļus; mudina definēt visos līmeņos (valsts, reģionālā un vietējā) pieņemamu un īstenojamu Eiropas standartu;

42.  mudina veikt turpmākus pasākumus mācību rezultātu atzīšanas un validēšanas veicināšanai, tostarp attiecībā uz neformālas un ikdienējas mācīšanās rezultātiem, it sevišķi — labāk izmantojot jau pastāvošus instrumentus, kā Europass un ECVET;

43.  atgādina, ka, pateicoties EQF, ir panākti būtiski uzlabojumi attiecībā uz diplomu, kredītpunktu, profesionālo sertifikātu un kompetenču un iegūto prasmju akreditācijas atzīšanu PIA jomā; prasa izvirzīt konkrētus mērķus, cita starpā pilnībā funkcionējošas kredītpunktu pārneses un atzīšanas sistēmas ieviešanu, pamatojoties uz ECVET; mudina izstrādāt vienotas PIA kvalifikācijas, kas ļautu nodrošināt kvalifikāciju starptautisku atzīšanu;

44.  iesaka ciešā sadarbībā ar visām nozīmīgākajām ieinteresētajām personām sagatavot zaļo grāmatu par profesionālo izglītību, apmācību un mobilitāti, un prasmju un kompetenču atzīšanu Eiropā; atgādina, ka ir pilnībā jāīsteno pašreizējie ieteikumi par PIA; norāda, ka kompetenču neatzīšana negatīvi ietekmē stratēģijas „Eiropa 2020” mērķi attiecībā uz nodarbinātības rādītājiem un kavē Līgumos noteikto brīvo pārvietošanos;

45.  atbalsta lielāku nodarbinātības, izglītības, amata mācības un prakses mobilitāti Eiropas „Garantijas jauniešiem” kontekstā, lai uzlabotu jauniešu prasmes un samazinātu prasmju ģeogrāfisko neatbilstību, kas pastāv Eiropas Savienībā;

46.  uzsver „Garantijas jauniešiem” un Jauniešu nodarbinātības iniciatīvas nozīmi, atbalstot mācekļu apmācību, praksi, PIA, stažēšanos un tālākizglītību, kuras noslēgumā tiek piešķirta kvalifikācija; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka šīm programmām visā 2014.–2020. gada plānošanas periodā ir atvēlēts pienācīgs finansējums;

47.   mudina iztulkot visās Savienības oficiālajās valodās tīmekļa vietni EU Skills Panorama, tā padarot šo vietni par visai sabiedrībai pieejamu informācijas avotu par Eiropā nepieciešamajam prasmēm;

48.   norāda, ka daudzās dalībvalstīs ir gūti panākumi attiecībā uz PIA kvalitātes uzlabošanu, balstoties uz Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūru profesionālajai izglītībai un apmācībām (EQAVET); pauž atbalstu tām dalībvalstīm, kuras patlaban nodarbojas ar valsts pieejas izstrādi kvalitātes nodrošināšanai atbilstoši EQAVET ietvarstruktūrai; uzsver, ka dalībvalstīm būtu ar lielāku atdevi jācenšas panākt, lai kvalitātes nodrošināšanas mehānismos tiktu vairāk ņemti vērā mācību rezultāti un novērtēta un atbalstīta neformālā izglītība un mācīšanās darbavietā, kas īstenota gan formālā, gan neformālā ceļā atkarībā no valstī pastāvošajiem principiem;

49.   uzsver, ka mācekļu apmācības programmas būtu jāīsteno kompetenta vadītāja uzraudzībā;

Virzība uz efektīvākām, pieejamākām un iekļaujošākām mobilitātes programmām

50.   aicina Komisiju un dalībvalstis — arī sadarbībā ar CEDEFOP — noteikt un nostiprināt mobilitātes sagatavošanā, pārvaldībā un kontrolē iesaistīto teritoriālo un sektorālo starpniecības iestāžu lomu, vienlaikus pieprasot šīm iestādēm ievērot pašus augstākos pārredzamības standartus, un palīdzēt izveidot šādas iestādes nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī;

51.  uzsver, ka šādām starpniecības iestādēm ir nepieciešami atbilstoši budžeta resursi un cilvēkresursi, lai mobilitātes organizēšanas un pārvaldības struktūras varētu nodrošināt arodskolu tīkla iesaistīšanos un lai tām būtu pilnvaras un spēja izveidot operatīvas apvienības un noslēgt vienošanās ar potenciālajiem partneriem gan savā valstī, gan mobilitātes programmās iesaistītajās dalībvalstīs;

52.   uzsver, ka ir nepieciešama nepilngadīgo personu juridiskā aizsardzība ārvalstīs;

53.   uzsver, ka programmā „Erasmus+” būtu jārosina un jāakcentē instruktoru, darbaudzinātāju un uzņēmēju vajadzībām pielāgoti mobilitātes pasākumi un/vai pakalpojumi;

54.   uzsver, ka ir nepieciešamas saskaņotas, papildinošas un labi koordinētas līdzfinansēšanas shēmas Eiropas, valstiskā, reģionālā un vietējā līmenī, lai mācību centriem būtu iespējams segt pilnu izmaksu spektru un plānot un īstenot regulārus pasākumus;

55.   atzinīgi vērtē to, ka, pateicoties programmai „Erasmus+”, ir ievērojami audzis to jauniešu skaits, kuri, nebūdami universitāšu vai augstskolu studenti, saņem PIA programmu atbalstu;

56.   atbalsta visus nepieciešamos papildu pasākumus, kas paredzēti, lai vispirms atbalstītu un iedrošinātu mācekļus, kuri vēlas piedalīties mobilitātes programmās, un pēcāk palīdzētu viņiem labāk parādīt savas mobilitātes ceļā gūtās prasmes un attīstītu viņos pašpārliecību, kas nepieciešama, lai padarītu viņu zināšanas un bagāto pieredzi pamanāmu un vērtīgu;

57.   uzskata, ka amata mācības laikā sasniedzamie mācību rezultāti būtu jāizstrādā un jāapspriež ar pašu mācekli saskaņā ar ECVET principiem, pirms sākusies apmācība, un ka minētie rezultāti būtu jāizklāsta apmācības noslēgumā izsniegtā sertifikāta pielikumā;

58.  uzsver, cik svarīga ir kvalitatīva skolotāju apmācība un šajā jomā īstenotā uzraudzība, novērtēšana un kvalitātes nodrošināšana, kā arī to, ka mobilitātes programmās ir jāsekmē integrācija un iecietība;

59.   uzsver, ka ir vajadzīgas kvalitatīvas prakses vietas, kur audzēkņi varētu iegūt vēlamās profesionālās prasmes, paralēli uzsverot arī to, ka visos līmeņos ir nepieciešama laba saziņa ar uzņēmējiem, lai panāktu viņu iesaistīšanos turpmākā tās pieredzes atzīšanā, kuru jaunieši ir ieguvuši, izmantojot mobilitātes mehānismu piedāvātās iespējas;

60.  atbalsta visus „Erasmus+” mērķiem atbilstošos uzņēmēju, NVO vai pilsoniskās sabiedrības veiktos pasākumus gados jaunu darba ņēmēju vai mācekļu mobilitātes mehānismu attīstīšanai gan atsevišķās darbības nozarēs, gan sadarbībā ar nozari pārstāvošām iestādēm, piemēram, tirdzniecības un rūpniecības kamerām un tādiem Eiropas mēroga tīkliem kā Eurochambres un attiecīgajām arodbiedrībām; aicina atzīt amatniecības kameru un tām piesaistīto mācību centru lomu attiecībā uz atbalstu mobilitātei un sevišķi maziem uzņēmumiem; uzskata, ka visos pasākumos, kas tiek veikti nolūkā uzlabot PIA mehānismus, būtu pastiprināti jāpievēršas arī tām jomām, kas saistītas ar bezoglekļa enerģētikas un ilgtspējīgas mobilitātes veicināšanu;

61.  iesaka visām nozīmīgākajām ieinteresētajām personām izstrādāt kopīgas stratēģijas, kuru mērķis būtu uzlabot profesionālās izglītības praktikantu un mācekļu atgriešanos mājās vai mobilitāti uz citām Eiropas vietām, ievērojot viņu prioritātes, nolūkā novirzīt citā valstī iegūtās zināšanas un pieredzi vai nu uz viņu pašu izcelsmes teritorijām, kurās trūkst šo prasmju, vai uz citām vietām Eiropā, lai mazinātu nelīdzsvarotību un palielinātu kohēziju;

62.   aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot Eiropas darbnīcu un inkubatoru tīklu un efektīvi īstenot tā darbību, jo tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai rosinātu zināšanu apvienību izveidi starp skolām, augstskolām un uzņēmumiem un sekmētu piekļuvi apmācībai, pieredzes gūšanai, zināšanu atsvaidzināšanas kursiem, kas paredzēti skolotājiem un mācībspēkiem, mācekļu apmācībai un jaunu uzņēmumu dibināšanai;

63.   aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un nostiprināt Eiropas Zinātnes centru tīklu (ECSITE), kurā apvienojušies zinātnes centri — vietas, kas nodrošina piekļuvi zinātnes kultūrai;

64.  prasa izveidot vienas pieturas aģentūras mehānismu datu un saziņas instrumentu apvienošanai, lai sniegtu ērtus un efektīvus pakalpojumus tām personām, kuras vēlas iegūt informāciju un atbalstu attiecībā uz daudzajām Eiropas Savienības, dalībvalstu, reģionālā un vietējā līmenī pastāvošajām mobilitātes programmām;

65.  aicina Komisiju iespēju robežās apkopot atjauninātus statistikas datus un veikt novērtējumus un/vai pētījumus par „Erasmus+” un citu PIA mobilitātes programmu ietekmi uz darba pieredzes atbilsmi darba piedāvājumiem, ņemot vērā darbā pieņemšanas rādītājus, un izpētīt arī to, kādēļ dažas dalībvalstis iesniedz vairāk pieteikumu citās valstīs iegūstamai PIA darba un mācību pieredzei, un izstrādāt plānu to lielākai iesaistīšanai; uzskata, ka iegūtos statistikas datus un novērtējumus vajadzētu iekļaut un ņemt vērā „Erasmus+” vidusposma pārskatā;

66.   atzinīgi vērtē par profesionālo izglītību un apmācību atbildīgo ministru sanāksmē Rīgā 2015. gada 22. jūnijā pieņemtos secinājumus, kuros ierosināts jauns vidējā termiņā sasniedzamo rezultātu kopums laikposmam no 2015. līdz 2020. gadam, un aicina laikus un rūpīgi tos īstenot;

67.   uzsver, ka ir nepieciešams popularizēt mobilitātes nodrošinātās priekšrocības nodarbināmības un iegūto prasmju aspektā, lai uzskatāmi apliecinātu tās patieso noderīgumu un mazinātu uzskatu, ka mobilitāte ir nelietderīgi izniekots laiks, mācoties to, kas pamatā ir atkarīgs tikai no valsts līmeņa kompetencēm;

68.   rosina uzlabot tādu platformu kā Drop’pin@EURES popularizēšanu un atpazīstamību jauniešu vidū un uzņēmumos, ņemot vērā, ka šādu platformu mērķis ir sekmēt jauniešu mobilitāti amata mācības, stažēšanās, apmācības programmu un elektroniskā vidē apgūtu valodas kursu kontekstā;

69.  mudina dalībvalstis popularizēt visu jaunās programmas „Erasmus+” aptverto iespēju klāstu, kas jauniešiem piedāvā ne tikai studiju iespējas, bet arī amata mācības un stažēšanās iespējas citās valstīs;

70.  mudina noteikt minimālās stipendiju summas, kuras koriģējamas, vadoties pēc dzīves līmeņa, cenu un izmaksu atšķirībām dažādās dalībvalstīs; atbalsta ideju, ka dalībvalstīm būtu jāievieš pasākumi, kas vajadzības gadījumā ļautu sniegt nepieciešamu un vērtīgu atbalstu, piemēram, attiecībā uz izmitināšanu un transportu, pievēršot īpašu uzmanību nepilngadīgo dalībnieku vajadzībām, kā arī iepriekš sagatavojot audzēkņus starptautiskās pieredzes gūšanai, piemēram, piedāvājot profesionālo orientāciju, valodu apmācību un starpkultūru komunikācijas apguvi;

71.  prasa veikt daudzgadu finanšu shēmas (DFS) pārskatīšanu/pārstrādāšanu, citu kritēriju starpā balstoties uz iepriekšēju novērtējumu par bezdarba apkarošanai paredzēto pasākumu efektivitāti, un samazināt mazāk efektīvos izdevumus; uzskata, ka šāda pieeja ir īpaši svarīga tādos brīžos kā pašreizējā krīze, proti, apstākļos, kam raksturīga nepieņemama nelīdzsvarotība;

o

o o

72.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

PASKAIDROJUMS

“Erasmus+” ieviešana, aizstājot vairākas iepriekšējās programmas, ir svarīgs solis uz priekšu attiecībā uz mobilitātes koncepciju visā Eiropas augstākās izglītības telpā.

Tomēr ir jāatzīst, ka profesionālajā izglītībā un apmācībā (PIA) mobilitātei ir piešķirta mazāka nozīme. Ar iepriekšējo programmu „Leonardo” tika veiksmīgi noslēgts pirmais vienlaicīga darba un studiju apmaiņas programmu izveides posms dalībniekiem valstīs, kuras nav viņu dzīvesvietas valstis.

Tomēr programmu apvienošana vienotā koncepcijā, proti, „Erasmus+”, no vienas puses, un kopš 2008. gada pieredzētā ekonomiskā krīze, no otras puses, ir parādījusi, ka profesionālās izglītības mobilitātei paredzētajās programmās pastāv strukturāls deficīts.

Šajā ziņā ir skaidri redzams, ka atšķirības akadēmiskajās perspektīvās un izglītības programmu koncepcijās, izglītības centru organizācijā un pārvaldībā, attiecībās starp izglītības sistēmu un uzņēmējdarbības pasauli palielina sarežģījumus, izdevumus un operatīvas problēmas mobilitātes attīstībā dažādās Eiropas valstīs un reģionos.

Konkrētāk, vairākās valstīs ir novērotas ievērojamas grūtības panākt studiju un darba prakses atzīšanas un akreditācijas procesa īstenošanu. Programmas Europass un ECVET (Eiropas kredītpunktu sistēma PIA jomā), kuru struktūra ir izcila, tomēr ir pieredzējušas ievērojamu, dažkārt pat nepieņemamu pretestību to pakāpeniskas pieņemšanas un ieviešanas laikā.

Arī dažādo dalībvalstu ekonomiskā un sociālā realitāte nosaka, ka visā Eiropā steidzami nepieciešams atdzīvināt šo profesionālās izglītības veidu. Arī dati par bezdarba līmeņa milzīgu nelīdzsvarotību dažādu Eiropas reģionu starpā paši par sevi pieprasa veikt piemērotus un daudzdimensionālus atbildes pasākumus.

Eiropā ir reģioni, kuros bezdarba līmenis tuvojas nullei, taču citviet ir vērojama neierasti augsta bezdarba līmeņa, kas pārsniedz 40 %, nostiprināšanās starp gados jauniem iedzīvotājiem, kuri turklāt bieži vien nav varējuši pabeigt vidusskolas līmeņa izglītību vai profesionālo apmācību.

Šīs nepieņemamās atšķirības principā var izskaidrot ar attiecīgo tautsaimniecību dažādu attīstību un katras valsts ražošanas modeļa īpatnībām, bet tās parāda arī paradoksu, ka pat eirozonas dalībvalstis, šķiet, saskaras ar pretējām un pretrunīgām grūtībām.

Dažos gadījumos acīmredzami pietrūkst kvalificētu jauniešu, kas apmierinātu attiecīgās ražojošās ekonomikas vajadzības, savukārt citos gadījumos redzama nopietni cietusi sabiedrība, kas nespēj piedāvāt darba iespējas tūkstošiem jauniešu, kuri nesen savā valstī ir beiguši izglītoties (iegūstot vai neiegūstot kvalifikāciju).

Tādēļ reālai un vērienīgai mobilitātes programmai, kas paredzēta abiem šiem gadījumiem, ir jābūt neatņemamai daļai no ikvienas vispārējas ekonomikas atlabšanas stratēģijas un katrai atsevišķai valstij un visai Eiropai kopumā pilnīgi nepieņemama jauniešu bezdarba līmeņa samazināšanas.

Tādējādi aizvien pieaug nepieciešamība dažiem programmas „Erasmus+” darbības virzieniem noteikt kvantitatīvi un kvalitatīvi vērienīgākus mērķus.

Tāpat ir jāpaātrina atzīšanas, akreditācijas un kvalitātes kontroles procesa īstenošana, lai izveidotu vienotu modeli visām dalībvalstīm. Šī kopējā vide ļaus formulēt un piemērot tādas mobilitātes programmas, ko izglītības sistēmas spēs īstenot un ražojošās ekonomikas nozares — ieviest savās interesēs.

Taču jau patlaban, kad kopējs Eiropas modelis vēl tiek veidots, varam ieviest politikas virzienus, lai pārvarētu jau esošajos novērtējumos konstatētās grūtības, kas dažkārt ir izteiktas kvantitatīvos rādītājos.

Pirmkārt, jaunajās stratēģijās, kuras tiks izstrādātas un piemērotas, ir jāiekļauj divi būtiski elementi:

–  tās visā pilnībā kopīgi jāīsteno katras valsts izglītības un ražošanas sistēmām;

–  tām ir jāspēj piedāvāt maksimāls elastīgums, lai pielāgotos ļoti atšķirīgām realitātēm, vienlaikus spējot radīt noteiktus kopīgus elementus, kuri atvieglotu koordināciju un efektīvāk sekmētu mobilitāti, kas ir jāuzskata par lietderīgu nodarbinātības un sociālās integrācijas instrumentu.

Otrkārt, stratēģijās ir jāņem vērā visai specifiskās īpatnības, kas raksturīgas katrai mērķgrupai un rada lielākos objektīvos sarežģījumus vai grūtības.

Ņemot vērā sociālekonomiskos faktorus, ģimeņu tipoloģiju un lielāku vai mazāku dispozīciju sekmīgi pabeigt izglītības posmus, jāsecina, ka Eiropā ir audzēkņi, kuriem ir grūti iesaistīties mobilitātē tikpat dabiski un raiti kā universitāšu studentiem.

Vienlaikus profesionālās izglītības jomā joprojām netiek pienācīgi atzītas priekšrocības, kas tiek uzskatītas par dabiskām augstākajā izglītībā: finansiālā palīdzība sākotnēju ierobežojumu pārvarēšanai, savstarpēja studiju, kvalifikāciju un pieredzes atzīšana, pietiekama otrās un trešās svešvalodas prasme, attiecīgo izglītības programmu, studiju un darbā pieņemšanas juridisko aspektu organizācija.

Šajā ziņā ir jāuzsver jau konstatētā mobilitātes pozitīvā ietekme uz nodarbinātību, tostarp Eiropas vērtību un piederības apziņas iegūšana, bet galvenokārt tiešā saistība ar stabilu un kvalitatīvu nodarbinātību, proti, problēmu risināšanas spēja, pasākumu organizācija un plānošana, rīcība jaunās vai neparedzētās situācijās, lēmumu pieņemšana utt.

Jāpiemin arī tādas individuāli nozīmīgas prasmes kā uzņēmīgums, ieinteresētība inovācijās vai pašpārliecība.

Visbeidzot, pārskatot dažādas situācijas, kas prasa steidzami rīkoties, jāmin acīmredzamais kaitējums, ko vairākās valstīs rada izplatītā prakse, kas izpaužas kā agrīna vai priekšlaicīga vispārējās vai profesionālās izglītības pārtraukšana.

Arī šajā gadījumā mobilitāte Eiropā piedāvā daudzus iespējamus atbildes pasākumus, kas paredzēti, lai pakāpeniski atturētu izglītojamos no šāda lēmuma pieņemšanas, kas izraisa nopietnu sociālu un produktīvu trūkumu rašanos.

Ja šīm sākotnējām pārdomām pievieno stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus attiecībā uz darbvietu radīšanu un globālās konkurētspējas palielināšanu, var iegūt vairāk nekā pietiekošu pamatojumu, lai Eiropas Savienība un katra valsts noteiktu mērķus un darbības virzienus, konkrētus Komisijas politikas virzienus un programmā „Erasmus+” veicamās izmaiņas vai uzlabojumus.

1.  Paplašināt un uzlabot mobilitātes iespējas profesionālo izglītību iegūstošajiem audzēkņiem. Sākumā izveidot kopīgu sistēmu, kas vienkārši un skaidri izklāstītu viņiem pieejamās iespējas: mācību kursu piedāvājumu, vietu, profesionālo nozari, profesionālās darbības spektru, uzņēmumus, ilgumu, kvalifikāciju, ko plānots iegūt utt.

2.  Vienoties par kopīgu un savstarpēji papildinošu Eiropas Sociālā fonda un programmas „Erasmus+” pasākumu pieņemšanu, lai stiprinātu un koordinētu programmas, izvairoties no pārklāšanās un dublēšanās ES līdzekļu izmantošanā un nodrošinot pienācīgu atbildības piešķiršanu nacionālajā, reģionālajā un vietējā līmenī.

3.  Izstrādāt veidu, kā palielināt finansējumu, kas būs vajadzīgs, lai kompensētu konkrētos sarežģījumus un grūtības, kas raksturīgi šo Eiropas programmu dalībniekiem, pienācīgi ņemot vērā visu ieinteresēto personu — izglītības pārvaldes iestāžu, uzņēmumu, pārvaldības un starpniecības struktūru, ģimeņu un audzēkņu, fondu un sabiedrisko organizāciju u.c. — nepieciešamās dalības un centienu apmēru.

4.  Ieviest programmas šķēršļu novēršanai un mobilitātes iniciatīvu panākumiem piemērotākas vides izveidošanai: valodas barjeru novēršanai, dažādu kultūras realitātes veidu, kā arī produktīvas sociālekonomiskas vides iepazīšanai utt.

5.  Vienoties par Europass, ECVET un EQAVET programmu konkrētiem grafikiem un mērķiem, kam jānodrošina Eiropas līmeņa ticamība un ieinteresēto personu savstarpēja uzticēšanās, kas ir būtisks elements, lai sasniegtu programmu vērienīgos mērķus.

6.  Pietiekami skaidri jānosaka starpnieki, kuriem mobilitātes nodrošināšanā jāuzņemas jaunas operatīvās funkcijas un atbildības jomas, kas šobrīd ir tikai daļēji sadalītas. Tieši šajā jomā kopumā ir visvairāk redzams profesionālās izglītības relatīvais vājums, ja to salīdzina ar neapstrīdamajām spējām, ko ir attīstījušas Eiropas universitātes, kuras nodrošina maksimālu rezultātu savās divpusējās attiecībās.

Kopīgu reģionālo aģentūru vai konsorciju izveidošana partnerībā ar izglītības un uzņēmējdarbības iestādēm tādējādi, šķiet, ir labākais operatīvais risinājums.

7.  Nodrošināt, ka mobilitāte paver ceļu nodarbināmībai. Pirmkārt, ir jāpanāk ne tikai studiju, bet arī iegūto prasmju un akreditētās profesionālās pieredzes atzīšana, tostarp tās pieredzes, kas iegūta citās valstīs ar mobilitātes programmu starpniecību.

8  Pielāgot attiecīgās izglītības sistēmas, lai veiksmīgi novērstu neatbilstību starp vajadzīgajām un pieejamajām prasmēm.

9.  Īpašu uzmanību pievērst to mācībspēku sagatavošanai un mobilitātei, kuri ir iesaistīti profesionālās izglītības procesā, šajā nolūkā piedāvājot īpašas apmaiņas programmas, kas izveidotas tieši viņiem, paredzot vai neparedzot pienākumu pavadīt un apmācīt grupas vai studentus.

10.  Veidot nozaru vai reģionu uzņēmējdarbības kopas, kas piekrīt iesaistīties mobilitātes programmu tiešā īstenošanā, pieņemot studentus praksē un sniedzot profesionālo pieredzi, kas pielāgota vēlamā izglītošanās mērķa sasniegšanai.

Šīs desmit punktu vadlīnijas politikas pasākumiem ir paredzētas visām ieinteresētajām personām profesionālās izglītības jomā un pieprasa nepārprotamu vadību no Komisijas un nozares specializēto aģentūru puses, īpaši no Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (CEDEFOP), kuram jāpiešķir vadoša loma un precīzas un ievērotas funkcijas.

13.1.2016

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS (*)

Kultūras un izglītības komitejai

par Erasmus+ un citiem instrumentiem mobilitātes veicināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā — mūžizglītības pieeja

(2015/2257(INI))

Atzinuma sagatavotājs(*): Enrique Calvet Chambon

(*) Iesaistītās komitejas — Reglamenta 54. pants

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Kultūras un izglītības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā 2014. gadā saskaņā ar Eurostat datiem bezdarbs joprojām sasniedza 10,2 %, kaut gan notika lēna ekonomikas atlabšana; tā kā jauniešu bezdarba līmenis ES pašlaik ir 22,1 %, vecuma grupā no 55 līdz 64 gadiem tikai 51 % ir aktīvi nodarbināti, bet nodarbinātības līmeņa atšķirība starp dzimumiem vecāka gadagājuma darba ņēmēju vidū ir 13,6 %;

B.  tā kā darba tirgū joprojām ir izplatīta piedāvāto un pieprasīto prasmju neatbilstība, par ko liecina augstais neaizpildīto darbvietu rādītājs Komisijas 2015. gada rudens ekonomiskajās prognozēs,

1.  norāda, ka Erasmus un citas izglītības un apmācības mobilitātes programmas ir veicinājušas Eiropas integrāciju, stiprinājušas pilsoniskuma ideju, sekmējušas studentu personīgo pilnveidošanos un kritisko domāšanu, kā arī uzlabojušas jaunu valodu apguvi; uzsver, ka šīs programmām ir bijusi netieša ietekme uz nodarbinātību, un uzskata, ka Erasmus + nebūtu šo programmu sasniegumi jāsamazina, bet gan jāvairo, īpaši sagatavojot jauniešus nodarbinātībai;

2.  uzsver, ka par spīti ekonomikas, finanšu un sociālajai krīzei studentu braucienu skaits uz ārvalstīm, piedaloties Erasmus apmaiņas programmās, kopš 2008. gada ir pastāvīgi palielinājies; vērš uzmanību uz to, ka ārvalstīs pavadītu darba prakses periodu skaits šajā pašā laikā ir audzis vēl dinamiskāk; ņemot to vērā, secina, ka jaunieši, acīmredzot, darba praksi uzskata par lielisku iespēju uzlabot savu piemērotību darba tirgum; iesaka Komisijai, nacionālajām aģentūrām, projektu organizētājiem un institūcijām ņemt vērā šo tendenci[12];

3.  norāda, ka profesijām, kuras ir saistītas ar profesionālo izglītību un apmācību (PIA), ir raksturīga nepieciešamā elastība, lai tajās būtu iespējams strādāt jebkurā vietā, un ka līdz ar to mobilitāte PIA jomā ir viens no svarīgiem līdzekļiem cīņā pret bezdarbu, jo tā uzlabo nodarbinātību un samazina prasmju trūkumu un sekmē darba piemeklēšanu atbilstoši prasmēm, īpaši jauniešiem, nodrošinot prasmes un unikālu pieredzi, kas nepieciešama, lai viņi būtu konkurētspējīgi mūsdienu darba tirgos ES teritorijā; uzskata, ka Erasmus+ ļauj attīstīt specifiskas profesionālās prasmes un transversālas un citos kontekstos izmantojamas kompetences, piemēram uzņēmējdarbības jomā, kā arī paplašina iespējas iesaistīt ražošanas nozari, tādējādi kļūstot par efektīvu instrumentu darba tirgum; mudina dalībvalstis popularizēt visu jaunās programmas Erasmus+ aptverto iespēju klāstu, kas jauniešiem piedāvā ne tikai studiju iespējas, bet arī māceklības un stažēšanās iespējas citās valstīs;

4.  iesaka veicināt duālas izglītošanās (ietverot darbu un mācības) kursus un celt šā izglītošanās veida prestižu, kā arī nostiprināt profesionālo apmācību, kas paredzēta darba meklētājiem un darbiniekiem, īpašu uzmanību pievēršot personām ar zemu kvalifikāciju;

5.  uzskata, ka mobilitātes programmām pirmām kārtām ir jābūt instrumentam, ar kuru audzēkņa izglītības programma tiek papildināta tajos gadījumos, kad savā mācību iestādē vai savā valstī netiek piedāvātas konkrētas izglītošanās iespējas; tādēļ uzskata, ka izraugoties uzņemošo institūciju, liela nozīme jāpiešķir šādas pieredzes nodrošinātajai pievienotajai vērtībai, un ka mobilitātes programmu dalībniekiem būtu jāsaņem padomi un vadoši norādījumi no nosūtošās institūcijas attiecībā uz izglītības iespēju / profesionālās pieredzes izvēli; uzskata, ka ir nepieciešama arī mobilitātes programmu piemērotības ex post pārbaude;

6.  aicina labāk atbalstīt mobilitātes programmas augstākās izglītības augstākajos līmeņos, lai izpildītu Eiropas augstskolām un zinātniskās pētniecības centriem izvirzītos internacionalizācijas mērķus;

7.  pauž bažas par to, ka jaunieši Erasmus+ pārsvarā uzskata par augstskolu studentiem domātu programmu; tāpēc iesaka Eiropas, valstu un reģionālā līmenī lielāku nozīmi piešķirt dažādo darbības jomu un ar tām saistīto apakšprogrammu, tostarp skolas izglītības (Comenius), augstākās izglītības (Erasmus), starptautiskā mērogā realizētas augstākās izglītības (Erasmus Mundus), profesionālās izglītības un apmācības (Leonardo da Vinci) un pieaugušo izglītības (Grundtvig), kā arī darba ar jauniešiem („Jaunatne darbībā”) un sporta, lielākai popularizēšanai;

8.  aicina Komisiju, dalībvalstis un galvenās ieinteresētās personas palielināt PIA programmu redzamību, lai likvidētu kultūras šķēršļus un apkarotu motivācijas trūkumu, proaktīvas attieksmes trūkumu un valodu nezināšanu, sevišķi reģionos, kurus visvairāk skar jauniešu bezdarbs; uzskata, ka ir jānodrošina, ka šīs programmas ir pieejamas visiem iedzīvotājiem, nepieļaujot diskrimināciju; aicina pievērsties mērķgrupām, kuras apdraud bezdarbs, piemēram, cilvēkiem ar invaliditāti; prasa uzlabot PIA un kvalificēšanās pieejamību, sekmējot arodapmācības virzienu un režīmu pielāgojamību, kā arī sekmējot apmācības iespējas grupām, kurām ir nepietiekamas pamatprasmes, un darbiniekiem ar zemu vai vidēju kvalifikācijas līmeni; atgādina — nodrošinot šādas pieredzes pieejamību, ir jāņem vērā dzimumu līdzsvars, efektīvi sekmējot PIA mobilitātes programmas sieviešu vidū; šajā sakarībā uzskata, ka būtu jānosaka vērienīgi mērķi un jāuzrauga panāktais progress;

9.  uzsver, ka izglītībai, prasmēm un nodarbinātībai dabaszinātņu, tehnisko zinātņu, inženierzinātņu un matemātikas (STEM) jomā visā ES ir raksturīgs dzimumu līdzsvara trūkums, un aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā atbalstīt Erasmus+ un izmantot šo mehānismu kā būtisku iespēju izvērst STEM prasmes, lai palielinātu sieviešu iespējas veidot karjeru STEM jomā un samazinātu prasmju deficītu šajās jomās;

10.  atgādina, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir īpašas vajadzības un tādēļ viņiem ir nepieciešams pienācīgs atbalsts, lai varētu piedalīties Erasmus+ stipendiju programmās; tāpēc aicina Komisiju uzsākt turpmākus pasākumus, lai cilvēkiem ar invaliditāti garantētu neierobežotu, nediskriminējošu piekļuvi visām Erasmus+ stipendiju programmām;

11.  aicina dalībvalstis nodrošināt PIA iesaistītajiem pedagogiem un vadošajiem izglītības darbiniekiem atbilstošu apmācību un pastāvīgu profesionālo pilnveidi, lai palīdzētu viņiem izmantot pašas piemērotākās mācīšanas metodes, pamatojoties uz praktisku un reālajā dzīvē gūtu pieredzi;

12.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pietiekamus finanšu resursus, lai atbalstītu mobilitātes programmas, ņemot vērā potenciālos finanšu šķēršļus; uzskata, ka jāizpēta plašāks redzējums par to, kā uzņēmumi papildina piešķirto stipendiju, vai iespējas nodrošināt cita veida palīdzību; uzskata, ka jānodrošina Eiropas Sociālā fonda un Erasmus+ savstarpējā papildināmība un jāveic tās uzraudzība, lai panāktu labus rezultātus; mudina noteikt minimālās stipendiju summas, kuras jāpielāgo, vadoties pēc dzīves līmeņa, cenu un izmaksu atšķirībām dažādās dalībvalstīs, atbalsta ideju, ka dalībvalstīm ir jāievieš pasākumi, lai vajadzības gadījumā ļautu sniegt nepieciešamu un vērtīgu atbalstu, piemēram, izmitināšanai un transportam, pievēršot īpašu uzmanību nepilngadīgo vajadzībām, kā arī sagatavojot studentus starptautiskajai pieredzei, piemēram, piedāvājot profesionālo orientāciju, valodu apmācību un zināšanas par starpkultūru komunikāciju;

13.  norāda, ka cilvēki, kuri izmanto savas tiesības piedalīties mobilitātē, joprojām saskaras ar vairākām problēmām saistībā ar sociālo drošību un kompetenču atzīšanu, un uzsver, ka Erasmus+ ietvaros īstenotas mobilitātes mērķim ir jābūt šo problēmu novēršanai;

14.  aicina mērķtiecīgi pievērsties Eiropas Brīvprātīgo dienesta problēmām saistībā ar dalībnieku apdrošināšanu, apstiprināšanu, datubāzu pārvaldību, kā arī atbalstu brīvprātīgajiem, lai nepieļautu dalībnieku skaita mazināšanos;

15.  atzīmē, ka joprojām trūkst informācijas par kārtību, kādā norisinās atzīšana, proti, atzīšanas sistēma nav pietuvināta lietotājam, to ir grūti lietot un tā nav viegli saprotama;

16.  uzsver, ka ir svarīgi, lai pastāvētu kopēja Eiropas izglītības telpa, kuras pamatā būtu spēcīgs mobilitātes komponents — ne vien augstākās izglītības jomā, bet arī PIA — un kura sekmēs stabilākas Eiropas identitātes veidošanos un attīstību un spēcīgāku pilsoniskuma apziņu;

17.  atgādina, ka, pateicoties Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūrai, ir panākti būtiski uzlabojumi attiecībā uz diplomu, kredītpunktu, profesionālo sertifikātu un kompetenču un reālu prasmju akreditācijas atzīšanu PIA jomā; prasa izvirzīt konkrētus mērķus, cita starpā pilnībā funkcionējošas kredītpunktu pārneses un atzīšanas sistēmas ieviešanu, izmantojot Eiropas kredītpunktu sistēmu profesionālās izglītības un apmācības jomā (ECVET); mudina izstrādāt vienotas PIA kvalifikācijas, kas ļautu nodrošināt kvalifikāciju starptautisku atzīšanu;

18.  iesaka ciešā sadarbībā ar visām nozīmīgākajām ieinteresētajām personām sagatavot zaļo grāmatu par profesionālo izglītību, apmācību un mobilitāti, kā arī prasmju un kompetenču atzīšanu Eiropā; atgādina, ka ir pilnībā jāīsteno pašreizējie ieteikumi par PIA; norāda, ka kompetenču neatzīšana negatīvi ietekmē stratēģijas „ES 2020” mērķi attiecībā uz nodarbinātības rādītājiem un kavē Līgumos noteikto brīvo pārvietošanos;

19.  uzsver, ka liela nozīme ir audzēkņu mācību rezultātu un iegūto prasmju atzīšanai visās dalībvalstīs; uzskata, ka ES mobilitātes programmas tieši ietekmē atbalsta saņēmēju neformālo izglītošanos un ikdienējo mācīšanos, gala rezultātā uzlabojot viņu iespējas tikt nodarbinātiem un spēju pielāgoties darba tirgum; aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināti tiekties panākt, lai prasmju validēšanas procedūrā tiktu atzīta arī neformālā izglītība un ikdienējā mācīšanās;

20.  pauž nožēlu, ka pašreizējā programmā Erasmus+ neformālā izglītība vairs nav tik pamanāma un ir zaudējusi daļu tai atvēlētā budžeta; uzsver neformālās izglītības nozīmi Eiropas līmenī, it sevišķi darbā ar jaunatni un vecākās paaudzes iedzīvotāju brīvprātīgā darba ietvaros gūto pieredzi; aicina programmā Erasmus+ atvēlēt skaidru un redzamu vietu neformālajai un ikdienējai izglītībai; turklāt uzskata, ka būtu jāparedz iespēja iesniegt pieteikumus liela mēroga pieaugušo izglītības projektiem, piemērojot tiem tādus pašus principus, kādi attiecas uz nozaru prasmju apvienībām vai zināšanu apvienībām;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis visiem spēkiem censties sasniegt Eiropas izglītības un apmācības stratēģijā laikposmam līdz 2020. gadam izvirzītos mērķus; uzskata, ka attiecībā uz mobilitāti ir jāņem vērā profesionālās tālākizglītības un apmācības aspekts (CVET), jo profesionālā tālākizglītība ir nozīmīgs faktors prasmju un specializēto zināšanu uzlabošanā un aktualizēšanā; uzsver, ka mūžizglītībai un profesionālajai izglītībai un apmācībai ir svarīga nozīme, lai radītu labākas nodarbinātības izredzes ilgstošiem bezdarbniekiem;

22.  prasa dalībvalstīm uzlabot PIA mobilitātes programmu īstenošanu un likvidēt pārpalikušos šķēršļus, kā arī strādājot kopā ar Komisiju un dalībvalstu un Eiropas izpildaģentūrām un galvenajām ieinteresētajām personām turpināt sadarbību, kuras mērķis ir PIA mobilitātes programmu uzlabošana; uzskata, ka šādas sadarbības rezultātā būtu jāpārskata prasības attiecībā uz ilgumu, saturu, kompetencēm un mācību rezultātiem, lai nodrošinātu, ka šīs prasības joprojām ir būtiskas, vienlaikus saistot mobilitāti gan ar apmācības centriem, gan darbavietām un piešķirot prioritāti ilgāka termiņa pieredzes laikposmiem (piemēram, sešu mēnešu pieredzei) salīdzinājumā ar īsāka termiņa laikposmiem;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot mācekļu apmācīšanas kvalitāti un mācekļa vietu piedāvājumu, lai nodrošinātu, ka ikvienam audzēknim, kas apgūst PIA programmu, ir garantēta mācekļa vieta, tā nodrošinot kvalitatīvu PIA, kas faktiski uzlabo stāvokli darba tirgū un sniedz jauniešiem dzīvē nepieciešamās prasmes un kompetences;

24.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu attiecībā uz ES māceklības sistēmu, ar kuru tiks garantēts mācekļu un PIA audzēkņu tiesību kopums, un aicina dalībvalstis šo sistēmu apstiprināt; uzsver pozitīvo lomu, kāda vecākās paaudzes iedzīvotājiem var būt jauniešu izglītošanā un apmācīšanā, lai maksimāli īstenotu zināšanu un pieredzes apmaiņu starp paaudzēm prakses un darbaudzināšanas veidā, kā arī sekmējot uz pieredzi balstītu mācīšanos darba grupās, kurās pārstāvētas vairākas paaudzes; mudina Komisiju un dalībvalstis pieņemt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu, ka māceklība un prakse Erasmus+ programmā netiek nepareizi izmantota, pārvēršot to par darbaspēka izmaksu samazināšanas instrumentu;

25.  iesaka visām galvenajām ieinteresētajām personām izstrādāt kopīgas stratēģijas, kuru mērķis būtu uzlabot profesionālās izglītības un apmācības praktikantu un mācekļu atgriešanos vai mobilitāti uz citām Eiropas daļām, ievērojot viņu vēlmes, nolūkā novirzīt citā valstī iegūtās zināšanas un pieredzi uz viņu pašu izcelsmes teritorijām, kurās visvairāk trūkst šo prasmju, vai uz citām vietām Eiropā, lai novērstu nelīdzsvarotību un palielinātu kohēziju;

26.  uzsver, ka steidzami nepieciešams apspriesties ar rūpniecības un pakalpojumu nozari gan privātajā, gan publiskajā sektorā, tostarp ražošanas nozarē (īpaši ar MVU un mikrouzņēmumiem) un/vai iesaistīt to kvalitatīvu PIA mobilitātes programmu iecerēšanā, plānošanā, īstenošanā un atbalstā; uzskata, ka izraugoties programmas, jāņem vērā nodarbinātības iespējas uzņemošajos uzņēmumos un organizācijās; uzskata, ka visu ieinteresēto personu elastīga un konstruktīva partnerība, kuras pamatā ir dialogs, sadarbība un paraugprakse nodrošinās PIA izdošanos un pievienoto vērtību; uzskata, ka ir nepieciešama arī zināšanu un paraugprakses apmaiņa starp apmācības centriem un uzņēmumiem; aicina Komisiju sekot piedāvājumam un pieprasījumam ES darba tirgū, kā arī ģeogrāfiskajai un profesionālajai mobilitātei, lai apmierinātu darba tirgus vajadzības; uzskata, ka tas samazinātu atšķirību starp, no vienas puses, apmācības piedāvājumu un to, kas patiesībā sagaida jauniešus uzņēmējdarbības vidē, un, no otras puses, tirgus vajadzībām pievienotās vērtības sektoros (piemēram, digitālajā un zaļajā ekonomikā, enerģētikā, aizsardzībā, aprūpes sektorā un mājokļu rekonstrukcijā);

27.  atzīmē, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā, kurai raksturīgs augsts jauniešu bezdarba līmenis, kā arī neatbilstība starp pieprasītajām un piedāvātajām prasmēm, mobilitātes programmas izglītības un profesionālās apmācības jomā ir vairāk jāpielāgo konkrētajām darba tirgus vajadzībām;

28.  atzīmē, ka pārejas process uz digitālāku ekonomiku ir saistīts ar darbvietu un prasmju pārdefinēšanu; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju sadarboties ar privāto sektoru, lai attīstītu prasmju pilnveidošanas stratēģijas un PIA programmas darbinieku pārkvalificēšanai;

29.  uzsver iepriekšējās programmas „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem” labos rezultātus, kā arī PIA nozīmi uzņēmējdarbības gara veicināšanā Eiropas jauniešu vidū; tāpēc pauž cerību, ka tiks pastiprinātas ES iniciatīvas jauniešu uzņēmējdarbības atbalstam un jaunu, inovatīvu uzņēmumu dibināšanai;

30.  pauž atbalstu Komisijas programmai „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”, kas topošajiem uzņēmējiem piedāvā iespēju mācīties no pieredzējušiem uzņēmējiem — mazu uzņēmumu vadītājiem programmas dalībvalstīs; uzsver, ka šādā apmaiņā ieguvējas ir abas iesaistītās puses vienlaikus, proti, jaunie uzņēmēji var iegūt kompetences, kas ir ārkārtīgi nepieciešamas labai uzņēmuma vadīšanai, savukārt pieredzējušie uzņēmēji var palūkoties uz savu uzņēmumu no cita skatupunkta, paplašināt savu profesionālās sadarbības tīklu un piekļūt jauniem tirgiem;

31.  atzinīgi vērtē Komisijas izstrādātos instrumentus, piemēram, Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūru, Europass, Eures un platformu „Learning Opportunities and Qualifications in Europe” (Ploteus), kas piedāvā informāciju par PIA un mobilitāti, taču pauž nožēlu par to nepietiekamu izmantošanu un atpazīstamību; aicina Komisiju, dalībvalstis un valsts nodarbinātības iestādes popularizēt un vairot zināšanas — it sevišķi mazajos un vidējos uzņēmumos — par Erasmus+ programmām un citiem instrumentiem, kas paredzēti mobilitātes veicināšanai PIA jomā; uzskata, ka šo instrumentu efektivitātes maksimāla palielināšana ļaus lielākam skaitam cilvēku gūt labumu no šīm iespējām, lai tādā veidā varētu sasniegtu mobilitātes mērķi; uzskata, ka apspriešanās ar ražošanas nozari un/vai tās iesaistīšana šo instrumentu iecerēšanā un atjaunināšanā radītu pievienoto vērtību un sekmētu darba tirgus prasību apmierināšanu; atzīmē, ka Komisijai ir jāpieliek lielākas pūles birokrātijas mazināšanai saistībā gan ar pretendentiem, gan uzņemošajiem uzņēmumiem un institūcijām, un uzstāj, ka lielāka pārredzamība, vienkāršība un skaidrība programmu īstenošanā palīdzēs atrisināt konstatētās problēmas, kas bija saistītas ar maksājumiem; šajā sakarībā aicina atbildīgās struktūras veikt pārbaudes un attiecīgā gadījumā nekavējoties novērst trūkumus;

32.  atzinīgi vērtē ar programmu saistīto dokumentu pieejamību visās ES oficiālajās valodās; norāda, ka vajadzētu uzlabot tulkojumu kvalitāti, lai teksts nebūtu pārprotams un neradītu dalībniekiem nepareizas interpretācijas iespējas;

33.  uzskata, ka mobilitāte PIA jomā veicina ne tikai akadēmisko, bet arī profesionālo mobilitāti; aicina Komisiju sekmēt šādu profesionālo mobilitāti ar profesionālās pielāgošanās un valodas atbalsta mehānismiem, lai nodrošinātu, ka pieredzes gūšana citās valstīs norisinātos raiti un ar panākumiem; uzsver, ka labām svešvalodu zināšanām ir būtiska nozīme profesionālajā karjerā, un atzinīgi vērtē to, ka Erasmus+ projektu dalībnieki varēs nostiprināt savas svešvalodu zināšanas, izmantojot standartizētus, tiešsaistē pieejamus valodu testus un valodu kursus (piemēram, OLS portālā);

34.  uzsver, ka šobrīd pastāv 20 EURES pārrobežu partnerības, kuru ietvaros tiek atbalstīti apmēram 600 tūkstoši darbinieku no pierobežas apgabaliem, kuri dzīvo savā izcelsmes valstī, bet strādā citā valstī, un ka šī partnerība palīdz minētajiem darbiniekiem pārvarēt administratīvas, juridiskas un organizatoriskas problēmas saistībā ar darba meklējumiem un darba attiecību uzsākšanu otrpus robežai; uzsver šo partnerību nozīmi mobilitātes veicināšanā pierobežas apgabalos; mudina dalībvalstis atbalstīt šīs partnerības un tās vairāk popularizēt, īpaši jauniešu vidū;

35.  pozitīvi vērtē izmēģinājuma projektu uzsākšanu, kā arī nesen Parlamenta pieņemto „Eiropas satvaru mācekļu mobilitātei“ kā pamatu uzlabojumu izdarīšanai programmā Erasmus+, tiecoties kvalitatīvi un kvantitatīvi uzlabot ilgtermiņa mobilitāti PIA jomā; mudina pretstatā tikai uz projektiem centrētiem pasākumiem radīt satvaru ilgtermiņa iniciatīvām, lai izveidotu pastāvīgu, noturīgu, pilnībā funkcionējošu un prognozējamu sistēmu, kas rosinātu prasmju brīvu pārvietošanos visā Eiropā;

36.  norāda, ka Eiropas mācekļu mobilitātes sistēma varētu būt kā īpaša „ātrgaitas maģistrāle” virzībā uz jauniešu bezdarba mazināšanu, sekmējot raitu pāreju no izglītības un apmācības uz darba tirgu, un aicina radīt labākas PIA audzēkņu iespējas iziet praksi kaimiņvalstīs, šajā nolūkā, piemēram, finansējot ceļa izmaksas tiem audzēkņiem, kuri prakses laikā paliek dzīvot savā valstī;

37.  uzsver „Garantijas jauniešiem” un Jauniešu nodarbinātības iniciatīvas nozīmi, atbalstot mācekļu apmācīšanu, praksi, PIA, darbā iekārtošanu un tālākizglītību, kuras noslēgumā tiek iegūta kvalifikācija; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka šīm programmām visā 2014.–2020. gada plānošanas periodā tiek piešķirts pienācīgs finansējums;

38.  norāda, ka Erasmus+ un PIA programmām paredzētie Eiropas resursi nav samērīgi ar šo programmu piedāvātajā mobilitātē ieinteresēto personu skaitu un vajadzībām, un attiecīgi aicina dalībvalstis veicināt divpusēju nolīgumu noslēgšanu ar mērķi papildināt Erasmus+ un Eiropas PIA programmu atbalstītās darbības, lai tādējādi palielinātu Eiropas jauniešu mobilitāti;

39.  pieprasa veikt daudzgadu finanšu shēmas (DFS) pārskatīšanu/pārstrādāšanu, citu kritēriju starpā balstoties uz iepriekšēju novērtējumu attiecībā uz bezdarba apkarošanai piešķirto resursu efektivitāti, un samazināt mazāk efektīvos izdevumus; uzskata, ka šāda pieeja ir īpaši svarīga tādos nepieņemamas nelīdzsvarotības periodos, kā pašreizējā krīze;

40.  aicina Komisiju iespēju robežās apkopot atjauninātus statistikas datus un veikt novērtējumus un/vai pētījumus, izvērtējot Erasmus+ un citu PIA mobilitātes programmu ietekmi uz darba pieredzes pielāgošanu darbvietām, ņemot vērā darbā pieņemšanas rādītājus, un izpētīt arī to, kādēļ dažas dalībvalstis iesniedz vairāk pieteikumu citās valstīs iegūstamai PIA darba un mācību pieredzei, un izstrādāt plānu to lielākai iesaistīšanai; uzskata, ka iegūto statistiku un novērtējumus vajadzētu iekļaut un ņemt vērā, sagatavojot Erasmus+ vidusposma pārskatu.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	11.1.2016
Galīgais balsojums	+: –: 0:	47 2 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Laura Agea, Guillaume Balas, Tiziana Beghin, Vilija Blinkevičiūtė, Enrique Calvet Chambon, David Casa, Ole Christensen, Jane Collins, Lampros Fountoulis, Elena Gentile, Arne Gericke, Marian Harkin, Agnes Jongerius, Rina Ronja Kari, Ádám Kósa, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Kostadinka Kuneva, Jérôme Lavrilleux, Jeroen Lenaers, Verónica Lope Fontagné, Thomas Mann, Anthea McIntyre, Elisabeth Morin-Chartier, Emilian Pavel, Georgi Pirinski, Sofia Ribeiro, Maria João Rodrigues, Claude Rolin, Anne Sander, Sven Schulze, Jutta Steinruck, Yana Toom, Ulrike Trebesius, Ulla Tørnæs, Marita Ulvskog, Tatjana Ždanoka, Jana Žitňanská
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Maria Arena, Georges Bach, Sergio Gutiérrez Prieto, Krzysztof Hetman, Zdzisław Krasnodębski, Miapetra Kumpula-Natri, Csaba Sógor, Neoklis Sylikiotis, Flavio Zanonato, Gabriele Zimmer
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	María Teresa Giménez Barbat, Angelika Mlinar

ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	17.2.2016
Galīgais balsojums	+: –: 0:	25 1 4
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Isabella Adinolfi, Dominique Bilde, Andrea Bocskor, Nikolaos Chountis, Silvia Costa, Angel Dzhambazki, María Teresa Giménez Barbat, Giorgos Grammatikakis, Petra Kammerevert, Rikke Karlsson, Andrew Lewer, Svetoslav Hristov Malinov, Curzio Maltese, Stefano Maullu, Luigi Morgano, Momchil Nekov, Michaela Šojdrová, Helga Trüpel, Sabine Verheyen, Julie Ward, Bogdan Brunon Wenta, Bogdan Andrzej Zdrojewski, Milan Zver, Krystyna Łybacka
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Ilhan Kyuchyuk, Ernest Maragall, Marlene Mizzi, Elisabeth Morin-Chartier, Paul Nuttall, Hannu Takkula

• [1]  OV C 119, 28.5.2009., 2. lpp.
• [2]  OV C 311, 19.12.2009., 1. lpp.
• [3]  OV L 347, 20.12.2013., 50. lpp.
• [4]  OV C 398, 22.12.2012., 1. lpp.
• [5]  OV L 390, 31.12.2004., 6. lpp.
• [6]  OV C 199, 7.7.2011., 1. lpp.
• [7]  OV L 394, 30.12.2006., 10. lpp.
• [8]  OV C 351 E, 2.12.2011., 29. lpp.
• [9]  OV C 111, 6.5.2008., 1. lpp.
• [10]  http://ec.europa.eu/public_opinion/flash/fl_378_en.pdf
• [11]  Sk. Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa ieteikumu par Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras izveidošanu mūžizglītībai (OV C 111, 6.5.2008., 1.–7. lpp.).
• [12]  Skatīt: Eiropas Komisijas finansēto Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienesta (DAAD) 2014. gada decembra pētījumu „Studentu un personāla mobilitāte krīzes apstākļos“.