Procedūra : 2015/2095(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0066/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0066/2016

Debates :

PV 12/04/2016 - 3
CRE 12/04/2016 - 3

Balsojumi :

PV 12/04/2016 - 5.9
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0102

ZIŅOJUMS     
PDF 1051kWORD 509k
23.3.2016
PE 575.215v01-00 A8-0066/2016

par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā

(2015/2095(INI))

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja

Referentes: Roberta Metsola, Kashetu Kyenge

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā

(2015/2095(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 1951. gada Ženēvas konvenciju un tās papildprotokolu, un jo īpaši tiesības uz neizraidīšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām un Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu,

–  ņemot vērā ANO 1982. gada Jūras tiesību konvenciju, 1974. gada Starptautisko konvenciju par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras un 1979. gada Starptautisko konvenciju par meklēšanu un glābšanu uz jūras (ar grozījumiem),

–  ņemot vērā 1990. gada Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Rīcības plāns par nepavadītiem nepilngadīgiem (2010.–2014. gads)” (COM(2010)0213) un Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūciju par stāvokli saistībā ar nepavadītiem nepilngadīgiem ES(1),

–  ņemot vērā 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par pēdējā laikā notikušajām traģēdijām Vidusjūrā un ES migrācijas un patvēruma politikas nostādnēm(2),

–  ņemot vērā 2015. gada 10. septembra rezolūciju par migrāciju un bēgļiem Eiropā(3),

–  ņemot vērā debates, kas 2015. gada 14. aprīlī notika Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā un kurās piedalījās komisārs Dimitris Avramopulos; 6. maijā — par solidaritāti un atbildības taisnīgu sadalījumu, tostarp attiecībā uz meklēšanas un glābšanas pienākumiem; 26. maijā — par sadarbības ar trešām valstīm stratēģiju; 4. jūnijā — par drošu un tiesisku patvēruma meklētāju un bēgļu ceļu uz ES izveidi, tostarp par kopējas Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) īstenošanu; 25. jūnijā — par cīņu pret noziedzīgu kontrabandu, cilvēku tirdzniecību un neatbilstīgo migrantu ekspluatācijas novēršanu, pienācīgu legālo ekonomisko migrācijas ceļu izveidi un robežu pārvaldību un vīzu politiku; 2. jūlijā — par to, kā tiek tērēti iekšlietu jomas līdzekļi attiecībā uz migrāciju un attīstību; 6. jūlijā — par to Komisijas priekšlikumu pirmo kopumu, kas tika pieņemti, reaģējot uz programmu migrācijas un solidaritātes jomā, un atbildības taisnīgu sadalījumu, tostarp attiecībā uz meklēšanas un glābšanas pienākumiem, un drošu un tiesisku patvēruma meklētāju un bēgļu ceļu uz ES izveidi; 16. jūlijā, piedaloties ekspertiem par ES migrācijas politikas nostādņu finansējumu, — par politikas nostādnēm, praksi un datiem attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgiem ES dalībvalstīs un Norvēģijā, par ES sadarbību ar trešām valstīm migrācijas jomā un par jaunu likumdošanas līdzekļu noskaidrošanu attiecībā uz ekonomisko migrāciju; 22. septembrī — par to Komisijas to priekšlikumu otro kopumu, kas pieņemti, reaģējot uz programmu migrācijas jomā; 23. septembrī — kopā ar dalībvalstu parlamentiem par karsto punktu pieeju un migrācijas jautājumu risināšanu valsts un vietējā līmenī; 19. oktobrī — par cīņu pret noziedzīgu kontrabandu, cilvēku tirdzniecību un neatbilstīgo migrantu ekspluatāciju; 10. novembrī — par Komisijas paziņojumu ‟Bēgļu krīzes pārvaldība: Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanas pašreizējais stāvoklis” (COM(2015)0510); 19. novembrī — par ES iekšējās un ārējās darbības finansēšanu saistībā ar tās migrācijas un patvēruma politiku; 10. decembrī — par ES sadarbību ar trešām valstīm migrācijas jomā; 21. decembrī — par robežu pārvaldību un vīzu politiku, par KEPS efektīvu īstenošanu un par pienācīgu legālo ekonomiskās migrācijas ceļu izveidi,

–  ņemot vērā debates, kas notika Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Attīstības komitejas 2015. gada 1. aprīļa apvienotajā sanāksmē un kurās apsprieda attīstības un migrācijas saikni, un debates, kas notika Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Ārlietu komitejas 15. septembra apvienotajā sanāksmē un kurās apsprieda cilvēktiesību ievērošanu saistībā ar migrācijas plūsmām Vidusjūrā,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumus par tās delegācijas 2015. gada septembra braucieniem uz Lampedūzu par meklēšanas un glābšanas operācijām un 2015. gada oktobra braucieniem uz Tunisiju par sadarbību ar trešām valstīm migrācijas, patvēruma un robežkontroles jomā un ņemot vērā Budžeta komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu par kopīgo braucienu uz Sicīliju 2015. gada jūlijā nolūkā noskaidrot veidu, kā novērst migrācijas spiedienu šajā reģionā, tostarp, jo īpaši no budžeta apsvērumu viedokļa,

–  ņemot vērā Komisijas desmit punktu rīcības plānu migrācijas jomā, ar ko iepazīstināja kopīgā Ārlietu un Tieslietu un iekšlietu padomē, kuras sanāksme notika 2015. gada 20. aprīlī,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas programma migrācijas jomā” (COM(2015)0240),

–  ņemot vērā Padomes Lēmumu (KĀDP) 2015/778 par Eiropas Savienības militāro operāciju Vidusjūras apgabala centrālās daļas dienvidos,

–  ņemot vērā Politikas un drošības komitejā ES vēstnieku pieņemto lēmumu sākt par operāciju Sophia pārdēvētās EUNAVFOR Med operācijas otro posmu(4) un ņemot vērā NATO vadītās operācijas Egejas jūrā,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2015. gada 9. oktobra Rezolūciju Nr. 2240 (2015),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES Rīcības plāns cīņai pret migrantu kontrobandu (2015.–2020. gads)” (COM(2015)0285),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par Eurodac regulas īstenošanu attiecībā uz pienākumu ņemt pirkstu nospiedumus (SWD(2015)0150),

–  ņemot vērā Komisijas ieteikumu par Eiropas pārmitināšanas sistēmu (C(2015)3560 final) un Padomes ietvaros notikušās dalībvalstu valdību pārstāvju sanāksmes noslēguma secinājumiem par tādu 20 000 personu pārmitināšanu, kuriem ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība, izmantojot daudzpusējas un valstu sistēmas, ar kurām iepazīstināja Tieslietu un iekšlietu padomes 2015. gada 20. jūlija sanāksmē,

–  ņemot vērā Komisijas paskaidrojošo piezīmi par tā dēvēto karsto punktu pieeju un 2016. gada 10. februāra pašreizējā stāvokļa ziņojumus par Grieķiju un Itāliju, kā arī 2016. gada progresa ziņojumu par Grieķiju,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 14. septembra Lēmumu (ES) 2015/1523, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 22. septembra Lēmumu (ES) 2015/1601, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido krīzes pārcelšanas mehānismu un groza Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (COM(2015)0450),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido ES kopējo drošu izcelsmes valstu sarakstu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai nolūkā un ar ko groza Direktīvu 2013/32/ES (COM(2015)0452),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES rīcības plāns par atgriešanu” (COM(2015)0453),

–  ņemot vērā Komisijas ieteikumu, ar ko izveido vispārīgo “Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos”, kura jāizmanto dalībvalstu kompetentajām iestādēm, veicot ar atgriešanu saistītus uzdevumus (C(2015)6250), un tā pielikumu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Par publiskā iepirkuma noteikumiem saistībā ar pašreizējo patvēruma meklētāju krīzi” (COM(2015)0454),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Bēgļu krīzes risināšana Eiropā: ES ārējās darbības nozīme” (JOIN(2015)40,

–  ņemot vērā Komisijas lēmumu par Eiropas ārkārtas situāciju trasta fonda izveidi nolūkā nodrošināt stabilitāti un novērst neatbilstīgas migrācijas un personu pārvietošanas Āfrikā pamatcēloņus (C(2015)7293),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Bēgļu krīzes pārvaldība: tūlītēji operatīvie, budžeta un juridiskie pasākumi saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā” (COM(2015)0490 un tā pielikumus,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Bēgļu krīzes pārvaldība: Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbu īstenošanas pašreizējais stāvoklis” (COM(2015)0510) un tā pielikumus,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas robežu un krastu apsardze un efektīva Eiropas ārējo robežu pārvaldība” (COM(2015)0673) un priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas robežu un krasta apsardzi un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 2007/2004, Regulu (EK) Nr. 863/2007 un Padomes Lēmumu 2005/267/EK (COM(2015)0671), priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas ceļošanas dokumentu nolūkā atgriezt trešo valstu valstspiederīgos, kas ES uzturas nelikumīgi (COM(2015)0668), priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu Nr. 562/2006 (EK) attiecībā uz pārbaužu pastiprināšanu attiecīgajās datubāzēs pie ārējā robežām (COM(2015)0670), Komisijas priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Zviedrijas labā saskaņā ar Padomes Lēmuma (ES) 2015/1523 9. pantu un Padomes Lēmuma (Es) 2015/1601 9. pantu, ar kuriem nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā, un Komisijas ieteikumu attiecībā uz brīvprātīgu humanitāro uzņemšanas shēmu ar Turciju (COM(2015)09490),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par pašreizējo situāciju saistībā ar Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanu (COM(2016)0085),

–  ņemot vērā Grieķijas Republikai adresēto Komisijas ieteikumu par steidzamiem pasākumiem, kas Grieķijai jāveic, ņemot vērā pārsūtīšanas atsākšanu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 604/2013, (C(2016)871),

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes īstenošanas lēmumam par to, lai pagaidu kārtā apturētu 30 % to pieteikuma iesniedzēju pārcelšanas procesu, kuri Austrijai iedalīti saskaņā ar Padomes Lēmumu (ES) 2015/1601, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (COM(2016)0080),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei “Atceļš uz Šengenu — Ceļvedis” (COM(2016)0120),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Otrais ziņojums par Turcijas panākto progresu tās vīzu režīma liberalizācijas ceļveža prasību izpildē” (COM(2016)0140),

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes Regulai par ārkārtas atbalsta sniegšanu Savienībā (COM(2016)0069), pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0097) un gaidāmos 2016. gada budžeta grozījumus, lai izveidotu šim instrumentam paredzētu budžeta pozīciju,

–  ņemot vērā noslēguma secinājumus, kurus Eiropadome pieņēma īpašajā 2015. gada 23. aprīļa sanāksmē, 2015. gada 25. un 26. jūnija sanāksmē, 2015. gada 23. septembra ES valstu vai valdību vadītāju neoficiālajā sanāksmē par migrāciju, 2015. gada 15. oktobra sanāksmē, 2015. gada 17. un 18. decembra sanāksmē un 2016. gada 18. un 19. februāra sanāksmē,

–  ņemot vērā noslēguma secinājumus, kurus Padome pieņēma 2015. gada 20. jūlija sanāksmē par drošām izcelsmes valstīm, 2015. gada 20. jūlija sanāksmē par migrāciju, 2015. gada 8. oktobra sanāksmē par turpmāko atgriešanas politiku, 2015. gada 12. oktobra sanāksmē par migrāciju, 2015. gada 9. novembra sanāksmē par bēgļu un migrācijas krīzes pārvarēšanas pasākumiem, 2015. gada 4. decembra sanāksmē par bezpavalstniecību un 2016. gada 10. marta sanāksmē par migrantu kontrabandu,

–  ņemot vērā prezidentūras 2015. gada 14. septembrī pieņemtos noslēguma secinājumus;

–  ņemot vērā Padomē kopā sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2015. gada 20. jūlija sanāksmē pieņemtos noslēguma secinājumus par tādu 20 000 personu pārmitināšanu, kurām nepārprotami nepieciešama starptautiskā aizsardzība, izmantojot daudzpusējas un valstu shēmas,

–  ņemot vērā ES un Turcijas 2015. gada 15. oktobra kopīgo rīcības plānu un tā 2016. gada 10. februāra un 4. marta īstenošanas ziņojumus,

–  ņemot vērā valstu un valdību vadītāju 2016. gada 7. marta paziņojumu,

–  ņemot vērā augsta līmeņa konferencē par Vidusjūras austrumdaļas un Rietumbalkānu ceļu 2015. gada 8. oktobrī pieņemto deklarāciju un 2015. gada 25. oktobra sanāksmē vadītāju pieņemtos paziņojumus par bēgļu plūsmām pa Rietumbalkānu ceļu, kā arī 2016. gada 10. februāra progresa ziņojumu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē par migrāciju, kas notika Valletā 2015. gada 11. un 12. novembrī, pieņemto rīcības plānu un politisko deklarāciju,

–  ņemot vērā Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) darbu un ziņojumus un jo īpaši šīs iestādes gada ziņojumu par situāciju patvēruma jomā Eiropas Savienībā 2014. gadā, kā arī ņemot vērā ikmēneša patvēruma tendences,

–  ņemot vērā Frontex darbu un ziņojumus un jo īpaši šīs iestādes veikto gada riska analīzi attiecībā uz 2015. gadu un tās riska analīzes tīkla izstrādātos ceturkšņa ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropola darbu un ziņojumus un jo īpaši kopīgās operatīvās vienības MARE darbību, kā arī to, ka Eiropols nesen izveidojis Eiropas Migrantu kontrabandas apkarošanas centru (EMKAC),

–  ņemot vērā Eurojust darbu un ziņojumus un jo īpaši ziņojumus par cilvēku tirdzniecību,

–  ņemot vērā Pamattiesību aģentūras (FRA) darbu, gada ziņojumus un pētījumus un jo īpaši šīs iestādes veiktos pētījumus par nopietniem darbaspēka ekspluatācijas veidiem un tiesībām neatbilstošā situācijā esošu migrantu un ar viņiem sadarbojošos personu kriminalizāciju,

–  ņemot vērā Politikas departamenta C veiktos pētījumus par LESD 80. panta piemērošanu, par jaunām pieejām, alternatīviem risinājumiem un piekļuves līdzekļiem patvēruma procedūrām, kurus varētu izmantot personas, kas lūdz starptautisko aizsardzību, par darbaspēka migrācijas uz ES reglamentēšanas jaunu veidu noskaidrošanu, par kopējas Eiropas patvēruma sistēmas nostiprināšanu un Dublinas regulējuma alternatīvajiem variantiem, par ES sadarbību ar trešām valstīm migrācijas jomā un par sieviešu bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšanu ES un ņemot vērā Politikas departamenta D veikto pētījumu par ES migrācijas politikas nostādņu finansējumu — efektivitātes analīze un paraugprakse nākotnei, kā arī Politikas departamenta EXPO pētījumu par migrantiem Vidusjūrā — aizsargājot cilvēktiesības,

–  ņemot vērā Eiropas migrācijas tīkla (EMT) veiktos pētījumus un jo īpaši šā tīkla pētījumu par politikas nostādnēm, praksi un datiem attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem,

–  ņemot vērā ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes darbu, ziņojumus un rezolūcijas,

–  ņemot vērā Starptautiskās Migrācijas organizācijas darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas atzinumu — Eiropas programma migrācijas jomā, ko tā pieņēma 2015. gada 3. un 4. decembra 115. plenārsēdē,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumus par Eiropas programmu migrācijas jomā un par ES rīcības plānu cīņai pret migrantu kontrabandu,

–  ņemot vērā 2014. gada 17. decembra rezolūciju par situāciju Vidusjūras reģionā un nepieciešamību pēc holistiskas ES pieejas migrācijai(5),

–  ņemot vērā darba dokumentu par 80. pantu — solidaritāte un taisnīgs atbildības sadalījums, tostarp attiecībā uz meklēšanas un glābšanas pienākumiem,

–  ņemot vērā darba dokumentu par cīņu pret noziedzīgo kontrabandu, cilvēku tirdzniecību un neatbilstīgo imigrantu darbaspēka ekspluatāciju,

–  ņemot vērā darba dokumenta par robežu pārvaldību un vīzu politiku, tostarp Frontex un citu attiecīgo aģentūru nozīmi,

–  ņemot vērā darba dokumentu par drošu un tiesisku ceļu izveidi patvēruma meklētājiem un bēgļiem uz ES, tostarp Savienības pārmitināšanas politiku un atbilstošās integrācijas politikas nostādnes,

–  ņemot vērā darba dokumentu par pienācīgu tiesiskās ekonomiskās migrācijas ceļu izveidi,

–  ņemot vērā darba dokumentu par ES iekšējās un ārējās darbības finansēšanu saistībā ar tās migrācijas un patvēruma politiku,

–  ņemot vērā darba dokumentu par kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) efektīvu ieviešanu, tostarp EASO lomu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Budžeta komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0066/2016),

A.  tā kā 2014. gada 17.  decembra rezolūcijā kompetentajai komitejai — Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai — tika uzdots izvērtēt dažādās izmantotās politikas nostādnes, izstrādāt ieteikumu kopumu un plenārsēdē uzstāties ar stratēģisku iniciatīvas ziņojumu;

B.  tā kā saskaņā ar Frontex datiem(6) 2015. gadā tika pieķerti 1,83 miljoni personu, kuras centās nelegāli šķērsot ES ārējās robežas, kas kļuva par bezprecedenta rekordu, ja šo skaitli salīdzina ar 282 500 migrantiem, kas Savienībā ieradās visa 2014. gada laikā; un tā kā saskaņā ar IOM/UNICEF rīcībā esošo informāciju aptuveni 20 % no visiem migrantiem, kas ierodas, šķērsojot jūru, ir bērni(7);

C.  tā kā saskaņā ar EASO datiem(8) 2015. gadā ES+ tika iesniegti vairāk par 1,4 miljoniem starptautiskās aizsardzības pieteikumu (9) un tā kā to skaits kopš aprīļa nemitīgi pieauga, taču vienlaikus samazinās atkārtoti iesniegto pieteikumu īpatsvars; un tā kā apmēram 6 % no pieteikumu iesniedzējiem apgalvo, ka esot nepavadīti nepilngadīgie; tā kā 2016. gada februārī no tiem, kas ieradās Grieķijā, šķērsojot jūru, 22 % bija sievietes un 40 % — bērni(10);

D.  tā kā ANO Konvencijā par bērna tiesībām par bērnu tiek uzskatīts ikviens cilvēks, kas nav sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu;

E.  tā kā saskaņā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas datiem 2015. gadā Vidusjūrā ir gājusi bojā vai pazudusi bez vēsts vairāk nekā 3771 persona(11); un tā kā ir ziņots, ka līdz 2016. gada 8. martam Vidusjūrā ir noslīkušas 444 personas; tā kā 2016. gada pirmajās deviņās nedēļās ir miruši 77 bērni — vidēji vairāk nekā viens dienā; tā kā saskaņā ar jaunākajiem Eiropola datiem vismaz 10 000 nepavadītu nepilngadīgo ir pazuduši pēc ierašanās Eiropā;

F.  tā kā 3. oktobris būtu jāatzīst par atceres dienu, kurā tiktu pieminēti visi vīrieši, sievietes un bērni, kas gājuši bojā, mēģinot bēgt no vajāšanas, konfliktiem un karadarbības savās valstīs, kā arī visi vīrieši un sievietes, kas ikdienā riskē ar savu dzīvību, glābjot bēgļus;

G.  tā kā daudzas pasaules daļas ir skāris karš un vardarbība un tās negatīvi ietekmē galēja nabadzība, vides degradācija un nepietiekamas iespējas jauniešiem, un šīs problēmas var izraisīt vēl plašāku vardarbību un nedrošību, tā papildus stimulējot iedzīvotāju pārvietošanos;

LESD 80. pants — solidaritāte un taisnīgs atbildības sadalījums, tostarp attiecībā uz meklēšanas un glābšanas pienākumiem

H.  tā kā LESD 80. pantā ir noteikts, ka solidaritātes un taisnīga atbildības sadalījuma princips ir viens no galvenajiem visas Savienības sistēmas principiem, un tā kā tas ir uzskatāms par minēto principu juridisko pamatu, tos īstenojot attiecībā uz Savienības patvēruma, migrācijas un robežkontroles politikas nostādnēm;

I.  tā kā solidaritāte var izpausties gan kā iekšēja, gan ārēja solidaritāte; un tā kā pārcelšana, lēmumu par patvērumu savstarpēja atzīšana, operatīvi atbalsta pasākumi, patlaban spēkā esošās Dublinas regulas un Pagaidu aizsardzības direktīvas proaktīva interpretācija ir iekšējās solidaritātes līdzekļi, savukārt pārmitināšana, humanitārā uzņemšana un meklēšana un glābšana jūrā sekmē ārējo solidaritāti, bet civilās aizsardzības mehānisms var attiekties uz abiem aspektiem;

J.  tā kā 2016. gada 3. martā no 39 600 patvēruma meklētājiem, kas izmitināti Itālijas struktūrās, no kurienes tos paredzēts nosūtīt uz citām dalībvalstīm, faktiski pārvietoti bija tikai 338, bet Grieķijā — no 66 400 pārcelšanai paredzētajiem — tikai 322 patvēruma meklētāji;

Cīņa pret noziedzīgo kontrabandu, cilvēku tirdzniecību un neatbilstīgo migrantu darbaspēka ekspluatāciju

K.  tā kā migrantu kontrabanda, tirdzniecība un darbaspēka ekspluatācija ir juridiski nošķirtas parādības, kuru novēršanai izmanto atšķirīgu tiesisko regulējumu Savienības un starptautiskajā līmenī un uz kurām ir jāreaģē pienācīgi specializētā veidā, kaut arī tās praksē bieži vien pārklājas; un tā kā noziedzīgie kontrabandas un tirdzniecības tīkli var mainīt savus darbības veidus ļoti ātri un līdz ar to ir vajadzīga spēja ātri pielāgot reakciju uz tiem, pamatojoties uz visjaunākajiem un visprecīzākajiem datiem; tā kā centieni novērst krimināli sodāmu migrantu kontrabandu nedrīkstētu skartos, kuri sniedz neatbilstīgajiem migrantiem humāno palīdzību;

L.  tā kā cīņā pret migrantu kontrabandu, tirdzniecību un darbaspēka ekspluatāciju ir nepieciešami gan īstermiņa, gan vidēja termiņa, gan ilgtermiņa līdzekļi, tostarp pasākumi nolūkā graut noziedzīgos tīklus un saukt noziedzniekus pie atbildības, datu vākšana un analīze, cietušo personu aizsardzības un nelikumīgi uzturošos migrantu atgriešanas pasākumi, kā arī sadarbība ar trešām valstīm un ilgtermiņa stratēģijas, ar kurām novērš pieprasījumu pēc pārdošanai paredzētām un kontrabandas ceļā ievestām personām un migrācijas pamatcēloņus, kuru dēļ cilvēki ir spiesti izmantot noziedzīgo kontrabandistu pakalpojumus;

Robežu pārvaldība un vīzu politika, tostarp Robežu aģentūras un citu attiecīgo aģentūru loma

M.  tā kā daudzus Komisijas priekšlikumus robežu un vīzu politikas jomā patlaban izskata saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, jo īpaši priekšlikumu Regulai par Savienības Vīzu kodeksu (pārstrādātā redakcija) (2014/0094 COD), priekšlikumu regulai, ar ko izveido apceļošanas vīzu (2014/0095 COD) un priekšlikumu regulai par vienotu vīzu formu — drošību (2015/0134 COD); un tā kā Komisija izstrādāja jaunus šo jomu reglamentējošus priekšlikumus un tā kā tie tiks izskatīti saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;

N.  tā kā kontroles atcelšana uz iekšējām robežām ir jāīsteno līdztekus efektīvai ārējo robežu pārvaldībai, augstiem kopējiem standartiem, efektīvai informācijas apmaiņai dalībvalstu starpā un ikvienas personas pamattiesību pilnīgai ievērošanai;

O.  tā kā Eiropas Parlaments ir pieprasījis Savienības Robežu aģentūrai palielināt tās spēju risināt iespējamus pamattiesību pārkāpumus, tostarp saistībā ar darbības nosacījumiem, par kuriem panākta vienošanās ar trešo valstu kompetentajām iestādēm, un tā kā Komisijas priekšlikumā par jaunu Savienības robežu aģentūru ir paredzēts sūdzību izskatīšanas mehānisms;

P.  tā kā saskaņā ar patlaban spēkā esošo Vīzu kodeksu dalībvalstis drīkst atkāpties no normālo pieņemamības kritēriju piemērošanas vīzas pieteikumam, pamatojoties uz humanitāriem apsvērumiem (19. un 25. pants);

Drošu un tiesisku ceļu patvēruma meklētājiem un bēgļiem uz ES izveide, tostarp Savienības pārmitināšanas politika un atbilstošās integrācijas politikas nostādnes

Q.  tā kā 86 % no pasaules bēgļiem uzņem jaunattīstības valstis; un tā kā noziedzīgie tīkli un kontrabandisti izmanto to cilvēku izmisumu, kas cenšas iekļūt Savienībā, bēgot no vajāšanas vai kara;

R.  tā kā ceļi, pa kuriem bēgļi drošā un legālā veidā var iekļūt Savienībā, ir ierobežoti un daudzi cilvēki joprojām uzņemas risku doties pa bīstamajiem maršrutiem; un tā kā, izveidojot jaunus drošus un legālus ceļus, pa kuriem patvēruma meklētāji un bēgļi varētu iekļūt Savienībā, pamatojoties uz spēkā esošiem tiesību aktiem un paņēmieniem, Savienība un dalībvalstis gūtu labāku pārskatu pār aizsardzības vajadzībām un Savienībā ieceļojošo migrantu plūsmu, turklāt tas grautu kontrabandistu uzņēmējdarbības modeli;

Stratēģija attiecībā uz sadarbību ar trešām valstīm, īpaši attiecībā uz reģionālajām aizsardzības programmām, pārmitināšanu un atgriešanu un migrācijas pamatcēloņu novēršanu

S.  tā kā ES un trešo valstu sadarbība ir veidota, izmantojot tādus politikas instrumentus kā reģionālie dialogi, divpusējie dialogi, kopējās migrācijas un mobilitātes programmas un mobilitātes partnerattiecības, izmantojot tādus juridiskus līdzekļus kā “visaptverošajos nolīgumos”, atpakaļuzņemšanas nolīgumos, nolīgumos par vīzu izsniegšanu uz atvieglotiem noteikumiem un vīzu atbrīvojuma nolīgumos iekļautas migrācijas klauzulas un tādus darbības līdzekļus kā reģionālās aizsardzības programmas (RAP), reģionālās attīstības un aizsardzības programmas (RAAP), Frontex darba vienošanās un EASO sadarbība ar trešām valstīm;

T.  tā kā atsevišķas dalībvalstis joprojām intensīvu ārējo darbību izvērš divpusējo attiecību formātā;

U.  tā kā Savienība ir pastiprinājusi ārējo sadarbību ar trešām valstīm migrācijas un patvēruma jomā, lai pienācīgi reaģētu uz šā brīža bēgļu krīzi, un tā kā tā ir nākusi klajā ar tādām jaunām sadarbības iniciatīvām kā ES un Turcijas kopējās rīcības plāns, attiecībā uz Rietumbalkānu ceļiem uzņemtās saistības un Valletas augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtais rīcības plāns;

Pienācīgu legālo ekonomiskās migrācijas ceļu izveide

V.  tā kā saskaņā ar prognozēm Savienībā darbaspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits līdz 2020. gadam samazināsies par 7,5 miljoniem; tā kā darba tirgus vajadzību attīstības prognozes Savienībā norāda uz to, ka pašreizējais darbaspēka trūkums konkrētās nozarēs būs aktuāls arī turpmāk; un tā kā trešo valstu valstspiederīgie saskaras ar daudzām grūtībām panākt savu ārzemēs iegūtās kvalifikācijas atzīšanu un tāpēc viņi mēdz veikt zemākas kvalifikācijas darbus;

W.  tā kā pašreizējā Savienības attieksme pret migrantu darbaspēku ir sadrumstalota, jo daudzās direktīvas galvenokārt reglamentē konkrētas kategorijas darba ņēmējus un trešo valstu valstspiederīgos, kuri drīkst strādāt, ievērojot zināmus nosacījumus; tā kā, īstenojot šādu pieeju, var apmierināt tikai konkrētas īstermiņa vajadzības;

Analīze par to, kā migrācijas un attīstības jomā tiek tērēti iekšlietām paredzētie līdzekļi, tostarp ārkārtas gadījumiem paredzētie līdzekļi

X.  tā kā pastāv vairāki Savienības finanšu instrumenti, ar kuriem finansē dalībvalstu un trešo valstu darbību migrācijas, patvēruma un robežu pārvaldības jomā; tā kā jo īpaši dalībvalstīm paredzētos finanšu līdzekļus galvenokārt piešķir ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda (AMIF) un Iekšējās drošības fonda (ISF) starpniecību, taču, tā kā attiecībā uz migrācijas jomā īstenotiem pasākumiem var izmantot daudzas citas programmas un fondus; un tā kā, kaut arī trešām valstīm paredzētos finanšu līdzekļus galvenokārt piešķir, izmantojot attīstības sadarbības un ekonomiskās sadarbības instrumentu, tomēr to pārvalda daudzi Komisijas ģenerāldirektorāti un Eiropas Ārējās darbības dienests;

Y.  tā kā, ņemot vērā pašreizējo budžeta pozīciju un kompetenču sadrumstalotību, visaptveroša pārskata sniegšana par finanšu līdzekļu izlietojumu var izrādīties apgrūtināta un pat ir sarežģīti precīzi aprēķināt Savienības migrācijas jomā iztērētos līdzekļus;

Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas efektīva ieviešana, tostarp Eiropas Patvēruma atbalsta biroja loma

Z.  tā kā kopējā Eiropas patvēruma sistēmā (KEPS) ir iekļauta virkne kopēju noteikumu, kas reglamentē kopējo patvēruma politiku, vienotu patvēruma statusu un kopējās patvēruma procedūras, kas ir jāpiemēro visā Savienībā; tā kā daudzie brīdinājuma signāli, tostarp Komisijas pieņemtie lēmumi par pienākuma neizpildi, tomēr liecina par to, ka KEPS daudzās dalībvalstīs nav īstenota pilnībā; tā kā īstenošana ir būtiska, lai saskaņotu dalībvalstu tiesību aktus un sekmētu dalībvalstu solidaritāti, un tā kā dalībvalstis nolūkā izpildīt obligātos KEPS standartus var prasīt EASO sniegt atbalsta palīdzību; tā kā harmonizējot uzņemšanas nosacījumus un procedūras, var novērst lielāku slogu valstīm, kas piedāvā labākus nosacījumus, un tā kā harmonizācija ir galvenais atbildības sadales faktors;

AA.  tā kā pašreiz spēkā esošie Dublinas sistēmas mehānismi nav izrādījušies objektīvi, to ietvaros nevar noteikt taisnīgus atbildības sadalījuma kritērijus, kā izskatīt pieteikumus par starptautisko aizsardzību un ātri šo aizsardzību nodrošināt; tā kā šo sistēmu praksē nepiemēro un, Padomei pieņemot divus lēmumus par pagaidu pārcelšanu, ir noteiktas nepārprotamas atkāpes; un tā kā Komisija izziņoja priekšlikumu līdz 2016. gada martam vajadzīgajā mērā pārskatīt Dublinas III regulu,

Solidaritāte

1.  norāda, ka solidaritātei ir jābūt tam principam, uz ko tiek balstīta Savienības rīcība migrācijas jomā; konstatē, ka solidaritātes princips, kas ir noteikts LESD 80. pantā, attiecas uz patvērumu, migrāciju un robežu kontroles politikas nostādnēm; uzskata, ka LESD 80. pants kopsakarā ar LESD 77.–79. pantu kalpo par juridisko pamatu, uz kuru balstoties, šajās jomās ir jāīsteno solidaritātes princips;

Meklēšana un glābšana

2.  par izejas punktu uzskata premisu, ka dzīvību glābšanai ir jābūt galvenajai prioritātei un ka gan Savienības, gan dalībvalstu līmenī būtisks ir pienācīgs meklēšanas un glābšanas operāciju finansējums; konstatē, ka ir palielinājusies nelikumīga ieceļošana pa jūru un satraucoši ir pieaudzis jūrā bojā gājušo skaits, un vēl aizvien Eiropa nereaģē pietiekami efektīvi;

3.  atgādina, ka dzīvību glābšana ir solidaritātes ar apdraudētajām personām akts, taču tas ir arī juridisks pienākums, kas ir paredzēts starptautiskajās tiesībās, jo Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību Konvencijas — to ir ratificējušas visas dalībvalstis un pati Savienība — 98. pantā ir noteikta prasība sniegt palīdzību visām personām, kuras uz jūras ir piemeklējusi nelaime;

4.  uzskata, ka pastāvīga, stabila un efektīva Savienības reakcija, veicot meklēšanas un glābšanas operācijas jūrā, ir būtiska, lai novērstu migrantu bojāejas gadījumu skaita palielināšanos, viņiem cenšoties šķērsot Vidusjūru;

5.  šajā ziņā iesaka, lai meklēšanas un glābšanas spējas tiktu pastiprinātas un lai Eiropas valstu valdības atvēlētu vairāk resursu, kas izpaustos kā finanšu palīdzība un aktīvi, īstenojot Savienības līmeņa humanitārās operācijas nolūkā meklēt un glābt briesmās nokļuvušus migrantus, palīdzēt viņiem un viņus nogādāt tuvākajā drošajā vietā;

6.  norāda uz to, ka nedrīkstētu sodīt privātu kuģu īpašniekus vai nevalstiskas organizācijas (NVO) par to, ka tie patiešām palīdz uz jūras nelaimē nonākušām personām; uzskata, ka tirdzniecības kuģi nedrīkst tikt uzskatīti par dalībvalstu un Savienības meklēšanas un glābšanas pienākumu pildītājiem;

Cīņa pret cilvēku tirdzniecību un noziedzīgu kontrabandu

7.  prasa precīzi nošķirt personas, kuras Savienībā ir ievestas kontrabandas ceļā, un personas, kuras Savienībā ieved kā cilvēku tirdzniecības upurus, jo, kaut arī risinājumu politiskās nostājas ir pienācīgi jāintegrē, šīs parādības ir vēl arī jānovērš katra atsevišķi; apgalvo, ka migrantu noziedzīga kontrabanda pamatos nozīmē personas nelikumīgas ieceļošanas kādā no dalībvalstīm sekmēšanu, savukārt cilvēku tirdzniecība paredz personas vervēšanu, pārvietošanu vai uzņemšanu ekspluatācijas nolūkā, izmantojot vardarbīgus, maldinošus vai ļaunprātīgus paņēmienus;

8.  uzskata, ka ikviena holistiska pieeja migrācijai ir jāīsteno, obligāti veicot pasākumus, kuru mērķis ir tādu noziedzīgo tīklu darbības likvidācija, kas piedalās cilvēku tirdzniecībā un kontrabandā;

9.  atzinīgi vērtē pozitīvo lomu, kāda līdz šim ir bijusi kara flotes kuģiem, jūrā glābjot dzīvības un likvidējot noziedzīgos tīklus; atbalsta tādu jūras spēku operāciju mērķus kā operācija Sophia un uzsver vajadzību aizsargāt dzīvības, īpaši norādot uz to, ka visu šīs operācijas aspektu mērķim ir jābūt migrantu dzīvību aizsardzības nodrošināšanai;

10.  uzsver, ka militārās operācijas nedrīkstētu būt galvenais nevienas holistiskās pieejas migrācijai aspekts, un atkārto, ka operācija Sophia nedrīkst atraut resursus, kas jau ir izvietoti Vidusjūrā un ir paredzēti dzīvību glābšanai jūrā;

Savienības aģentūru funkcijas cīņā pret noziedzīgo kontrabandu

11.  norāda uz to, ka — tā kā noziedznieki var mainīt savu darbības veidu un to dara ļoti ātri, politiskā reakcija ir jāizstrādā atbilstoši visjaunākajiem un precīzākajiem datiem; kā pozitīvu soli uz priekšu konstatē to, ka Komisija 2015. gada 27. maijā pieņēma Savienības migrantu kontrabandas apkarošanas rīcības plānu (“Rīcības plāns cīņā pret kontrabandu”), saskaņā ar kuru tā paredz izveidot Savienības aģentūru kontaktgrupu migrantu kontrabandas jautājumos, lai stiprinātu aģentūru funkcionālo sadarbību un informācijas apmaiņu;

12.  uzsver, ka pilnībā ir jāizmanto esošie instrumenti, piemēram, aģentūru risku analīzes; konstatē, ka Savienības aģentūrām būtu ne tikai maksimāli jāsadarbojas, bet arī jāpastiprina sadarbība ar dalībvalstīm; konstatē, ka, labāk koordinējot rīcību, varētu vākt datus valsts līmenī un tos nodot aģentūrām;

Pārcelšana

13.  atgādina, ka pārcelšanas process, proti, pieteikuma par starptautisko aizsardzību iesniedzēja vai starptautiski aizsargājamas personas pārvešana no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti, praktiskā veidā apliecina solidaritāti Savienībā; papildus tam atgādina, ka kopš 2009. gada Parlaments ir prasījis ieviest saistošu mehānismu, kā sadalīt patvēruma meklētājus starp visām dalībvalstīm;

14.  konstatē, ka pagājušajā gadā Padome pieņēma divus lēmumus par Savienībā īstenojamiem pagaidu pārcelšanas pasākumiem (turpmāk — “pārcelšanas lēmumi”)(12) un ka to veikšana paredz pieteikumu par starptautisko aizsardzību iesniedzēju pārvešanu no Grieķijas un Itālijas uz citām dalībvalstīm; konstatē, ka, neskatoties uz to, ka pārcelšanas lēmumi neizbeidz pašreizējās Dublinas atbildības sadales regulējuma spēkā esamību, tie ir uzskatāmi par pagaidu atkāpi no Dublinas noteikumiem;

15.  uzskata, ka steidzamu pārcelšanas pasākumu noteikšana ir solis pareizajā virzienā, un aicina dalībvalstis veikt savus pienākumus attiecībā uz šiem pasākumiem pēc iespējas ātrāk;

16.  atgādina, ka, piemērojot pārcelšanas lēmumus, pārcelšana attieksies tikai uz to valstu valstspiederīgajiem, attiecībā uz kuriem pieņemto labvēlīgo starptautiskās aizsardzības lēmumu īpatsvars iepriekšējos trijos mēnešos (Eurostat dati) ir bijis 75 % vai vairāk; konstatē, ka pārcelšanas lēmumi ietekmēs salīdzinoši mazu skaitu cilvēku un neattieksies uz lielu skaitu pieteikumu iesniedzēju, kuru izcelsmes valstis ir citas trešās valstis un kurus saskaņā ar šiem lēmumiem pārcelt nevar;

17.  pauž bažas par to, ka saskaņā ar pašreizējiem pārcelšanas lēmumiem pirmās ierašanās dalībvalstīm joprojām ir jāizskata arvien sarežģītāki starptautiskās aizsardzības pieprasījumi (un par tiem pieņemto lēmumu pārsūdzības), jāparedz ilgāki uzņemšanas periodi un ka tām būs jāorganizē un jākoordinē to personu atpakaļatgriešana, kurām tomēr nav tiesību saņemt starptautisko aizsardzību; atkārtoti norāda, ka ikvienai jaunai sistēmai, kas paredzēta kopējās Eiropas patvēruma sistēmas pārvaldīšanai, ir jāpamatojas uz solidaritāti un atbildības taisnīgu sadalījumu;

18.  uzskata, ka papildus kritērijiem, kas ir minēti pārcelšanas lēmumos, proti, attiecīgās dalībvalsts IKP, iedzīvotāju skaits, bezdarba līmenis un agrākais patvēruma meklētāju skaits šajā dalībvalstī, būtu jāņem vērā vēl divi kritēriji, proti, dalībvalsts teritorijas izmērs un dalībvalsts iedzīvotāju blīvums;

19.  uzskata, ka, īstenojot pārcelšanu, cik vien praktiski iespējams, būtu jāņem vērā pieteikuma iesniedzēja vēlmes; atzīst, ka šis ir viens no veidiem, kā novērst tālāku pārvietošanos un mudināt pieteikuma iesniedzējus pašus samierināties ar pārcelšanas lēmumiem, taču tas nedrīkstētu apturēt pārcelšanas procesu;

Pārmitināšana

20.  uzskata, ka pārmitināšana ir viens no ieteicamākajiem veidiem, kā nodrošināt drošu un legālu ieceļošanu Savienībā bēgļiem un personām, kurām ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība, ja bēgļi nevar nedz atgriezties savā mītnes zemē, nedz saņemt efektīvu aizsardzību vai tikt integrēti uzņemšanas valstī;

21.  turklāt atzīmē, ka ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) uzraudzīta pārmitināšana ir humanitāra programma ar labām iestrādēm un noder, lai pārvaldītu to personu organizētu ierašanos, kurām dalībvalstu teritorijā ir nepieciešama starptautiska aizsardzība;

22.  norāda, ka, ņemot vērā nepieredzēti lielo bēgļu pieplūdumu, kas ir sasniedzis un joprojām sasniedz Savienības ārējās robežas, un nemitīgo to cilvēku skaita pieaugumu, kas lūdz starptautisko aizsardzību, Savienībai ir jāizstrādā saistoša un obligāta normatīva pieeja, kāda ir noteikta Komisijas migrācijas programmā; iesaka — lai šāda pieeja būtu iedarbīga, tā jāīsteno tā, lai nodrošinātu pārmitināšanu ievērojamam skaitam bēgļu, ņemot vērā to bēgļu kopējo skaitu, kas Savienībā lūdz starptautisko aizsardzību, un kopējās pārmitināšanas vajadzības, par kurām ik gadu ziņo UNHRC;

23.  uzsver, ka ir nepieciešama pastāvīga visas Savienības mēroga pārmitināšanas programma, kurā obligāti iesaistītos dalībvalstis, nodrošinot pārmitināšanu ievērojamam skaitam bēgļu salīdzinājumā ar to bēgļu kopējo skaitu, kas Savienībā lūdz starptautisko aizsardzību;

Ar humanitāriem apsvērumiem pamatota uzņemšana

24.  norāda, ka ar humanitāriem apsvērumiem pamatotu uzņemšanu var izmantot, lai, papildinot pārmitināšanu, vajadzības gadījumā sniegtu ātru aizsardzību — bieži vien uz noteiktu laiku — visneaizsargātākajām personām, piemēram, nepavadītiem nepilngadīgajiem, bēgļiem ar invaliditāti vai tiem, kuriem steidzami vajadzīga evakuācija medicīnisku apsvērumu dēļ;

25.  uzsver, ka, tā kā pārmitināšana joprojām nav pieejama trešo valstu valstspiederīgajiem, visas dalībvalstis ir jāmudina izstrādāt un īstenot ar humanitāriem apsvērumiem pamatotas uzņemšanas programmas;

Humanitārās vīzas

26.  norāda, ka humanitārās vīzas personām, kurām vajadzīga starptautiska aizsardzība, dod iespēju ieceļot trešā valstī, lai pieprasītu patvērumu; aicina dalībvalstis izmantot visas pastāvošās iespējas, lai Savienības vēstniecībās un konsulātos, kas atrodas izcelsmes vai tranzīta valstīs, izsniegtu humanitārās vīzas, jo īpaši neaizsargātām personām;

27.  uzskata, ka personām, kuras lūdz starptautisko aizsardzību, būtu jānodrošina iespēja tiešā veidā jebkurā dalībvalstu konsulātā vai vēstniecībā pieteikties Eiropas humanitārajai vīzai, un, ja šāda vīza pēc novērtēšanas tiek izsniegta, tai būtu jādod tās turētājam tiesības ieceļot tās dalībvalsts teritorijā, kura vīzu ir izsniegusi tikai un vienīgi ar mērķi šajā valstī iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu; tāpēc uzskata, ka ir jāveic grozījumi Savienības Vīzu kodeksā, iekļaujot tajā konkrētākus noteikumus par humanitārajām vīzām;

Kopēja Eiropas patvēruma sistēma (KEPS)

28.  norāda, ka ir nepieciešami papildu pasākumi, ar kuru palīdzību tiktu nodrošināta KEPS kļūšana par patiesi vienotu sistēmu;

29.  atgādina, ka nolūkā uzlabot harmonizāciju ir pilnīgi noteikti nepieciešams visaptverošs novērtējums (Komisija izstrādā izvērtējuma ziņojumus) par to, kā šī sistēma tiek īstenota, lai pēc tam ātri veiktu turpmākās darbības gadījumā, ja atsevišķas dalībvalstis to īsteno neapmierinoši;

30.  piemēram, konstatē, ka nepieņemami pieteikumi, atkārtoti pieteikumi, paātrinātas procedūras un robežu procedūras — tie visi ir specifiski gadījumi, attiecībā uz kuriem pārstrādātajā Patvēruma procedūras direktīvā ir mēģināts panākt smalku līdzsvaru starp sistēmas efektivitāti un pietiekamām pieteikumu iesniedzēju, jo īpaši neaizsargātu personu, tiesībām; uzsver, ka šādu līdzsvaru var panākt tikai tad, ja tiesību aktus īsteno pilnībā un pareizi;

31.  uzsver, ka ir būtiski, lai tiesu iestādes uzraudzītu, vai dažādi aizturēšanas veidi ir atbilstoši tiesību aktiem imigrācijas un patvēruma jomā; atgādina, ka gan starptautiskās tiesības, gan Savienības Pamattiesību harta paredz, ka dalībvalstīm jāizvērtē alternatīvi risinājumi aizturēšanai; aicina dalībvalstis pareizi piemērot Patvēruma procedūru direktīvu un Uzņemšanas nosacījumu direktīvu saistībā ar piekļuvi aizturēšanas centriem;

32.  atgādina, ka ir svarīgi samazināt bezvalstnieku skaitu, un mudina dalībvalstis ieviest bezvalstniecības noteikšanas procedūras un savstarpēji apmainīties ar paraugpraksi par to, kā vākt ticamus datus par personām ar bezvalstnieka statusu, un par bezvalstniecības noteikšanas procedūrām;

Dublinas III regulas pārskatīšana

33.  norāda, ka Dublinas III regulas(13) darbība ir radījusi daudzus jautājumus, kas saistīti ar to, cik taisnīgi un solidāri starp dalībvalstīm tiek sadalīta atbildība par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu; norāda, ka pašreizējā sistēmā nav pietiekami ņemts vērā īpašais migrācijas spiediens, ar ko saskaras dalībvalstis pie Savienības ārējām robežām; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāatzīst Dublinas sistēmas problēmas un Savienībai būtu jārada iespējas solidaritātei gan starp ES dalībvalstīm, gan attiecīgajiem migrantiem;

34.  norāda, ka spiediens uz Dublinas regulas izveidoto sistēmu, ko rada aizvien lielāks skaits Savienībā ieceļojošo migrantu, ir apliecinājis, ka sistēma — esošajā veidolā — lielākoties nav sasniegusi abus savus primāros mērķus, proti, izveidot objektīvus un taisnīgus kritērijus atbildības sadalīšanai un nodrošināt ātru starptautiskās aizsardzības pieejamību; atkārtoti pauž iebildumus par kritēriju, ar kuru pašreiz nosaka, ka pirmās ierašanās dalībvalsts ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pārbaudi, un uzskata, ka šis kritērijs būtu jāpārskata;

35.  norāda arī uz to, ka tajā pašā laikā Savienībā joprojām liels ir tālākas pārvietošanās gadījumu skaits; uzskata par pašsaprotamu, ka Dublinas sistēma kopš izveides nav bijusi izstrādāta tā, lai sadalītu atbildību starp dalībvalstīm, bet tās galvenais uzdevums bija atbildību par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ātri piešķirt vienai dalībvalstij;

36.  iesaka kritērijus, uz kuru pamata pieņem pārcelšanas lēmumus, tieši iestrādāt Savienības standarta noteikumos par atbildības sadalīšanu attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieprasījumiem; uzsver, ka, pārskatot Dublinas regulu, jāpārskata arī koncepcija par “pieteikuma iesniedzējiem, kuriem nepārprotami ir nepieciešama starptautiska aizsardzība”, jo minētie migranti un bēgļi, kas neietilpst šajā kategorijā, joprojām būs pirmās ierašanās dalībvalsts ziņā;

37.  uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu atbalstīt dalībvalstis, kas saņem visvairāk patvēruma pieprasījumu, sniedzot samērīgu un adekvātu finansiālo un tehnisko atbalstu; uzskata, ka solidaritātes un atbildības dalīšanas pasākumu izmantošanu pamato KEPS kvalitātes un darbības uzlabojumi;

38.  norāda, ka viena iespēja, kā varētu pašos pamatos pārstrādāt Dublinas sistēmu, būtu ieviest centralizētu pieteikumu pieņemšanu Savienības līmenī, katru patvēruma meklētāju skatot kā personu, kas vēlas iegūt patvērumu Savienībā kopumā, nevis atsevišķā dalībvalstī, un izveidot centralizētu sistēmu atbildības sadalīšanai attiecībā uz personām, kas meklē patvērumu Savienībā; ierosina, ka šādā sistēmā katrai dalībvalstij varētu paredzēt konkrētas robežvērtības saistībā ar ieradušos personu skaitu un ka tas, iespējams, varētu palīdzēt atturēt šīs personas no tālākas pārvietošanās, jo visas dalībvalstis būtu pilnībā iesaistītas centralizētajā sistēmā un vairs nebūtu individuāli atbildīgas par pieteikuma iesniedzēju nodošanu citām dalībvalstīm; uzskata, ka šāda sistēma varētu darboties, izmantojot vairākus Savienības karstos punktus, no kuriem notiktu sadalīšana pa Savienību; uzsver, ka ikvienā jaunā atbildības sadalīšanas sistēmā jāiestrādā tādi pamatelementi kā ģimenes vienotība un bērna intereses;

Savstarpējā atzīšana

39.  norāda, ka patlaban dalībvalstis citu dalībvalstu lēmumus par patvērumu atzīst tikai tad, ja tie ir negatīvi; atkārto, ka pozitīvu patvēruma lēmumu savstarpēja atzīšana ir loģisks solis ceļā uz pareizu LESD 78. panta 2. punkta a) apakšpunkta īstenošanu, kurā aicināts izveidot vienotu patvēruma statusu, kas būtu derīgs visā Savienībā;

Pagaidu aizsardzības direktīva

40.  norāda, ka masveida pieplūduma gadījumā Komisija pēc savas iniciatīvas vai pēc dalībvalsts pieprasījuma var ierosināt izmantot Padomes Direktīvu 2001/55/EK par pagaidu aizsardzību (Pagaidu aizsardzības direktīva)(14); norāda, ka tās izmantošanai vajadzīgs Padomes lēmums, kas pieņemts ar kvalificētu balsu vairākumu; norāda, ka šo direktīvu vajadzētu izmantot gadījumos, kad pastāv risks, ka Savienības patvēruma sistēma nespēs tikt galā ar pārvietoto personu masveida pieplūdumu vai nenovēršamu masveida pieplūdumu; taču uzsver, ka Pagaidu aizsardzības direktīva kopš tās pieņemšanas 2001. gadā vēl ne reizi nav izmantota;

41.  norāda, ka Pagaidu aizsardzības direktīva paredz arī iespēju evakuēt pārvietotās personas no trešām valstīm un ka šādā evakuācijā būtu iespējams sadarbībā ar UNHCR izmantot humanitāros koridorus un dalībvalstīm būtu pienākums attiecīgā gadījumā nodrošināt visas iespējas saņemt vīzu;

42.  uzskata, ka dažās priekšposteņa dalībvalstīs patvēruma sistēmas nepārprotami jau ir pārslogotas un ka būtu bijusi jāizmanto Pagaidu aizsardzības direktīva, kā tajā pašā jau paredzēts; jebkurā gadījumā aicina minētās direktīvas pārskatīšanas procesā izstrādāt skaidru jēdziena “masveida pieplūdums” definīciju; zina, ka šāda Pagaidu aizsardzības direktīvas pārskatīšana varētu notikt Dublinas sistēmas pārskatīšanas ietvaros;

Integrācija

43.  norāda, ka visu sabiedrības dalībnieku līdzdalība ir ārkārtīgi svarīga, un tādēļ ierosina stiprināt paraugprakses apmaiņu integrācijas jomā, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu kompetenci attiecībā un integrācijas pasākumiem; uzsver, ka ar integrācijas pasākumiem, kas paredzēti tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzturas likumīgi, būtu jāveicina viņu iekļaušana, nevis izolācija; norāda, ka vietējām un reģionālām iestādēm, tostarp pilsētām, ir svarīga nozīme integrācijas procesā;

44.  uzsver, ka uzņēmējām dalībvalstīm ir jāsniedz bēgļiem atbalsts un iespējas integrēties un veidot dzīvi jaunajā sabiedrībā; norāda, ka obligāti būtu jānodrošina izmitināšana, rakstpratības un valodu kursi, starpkultūru dialogs, izglītošana un profesionālā apmācība, kā arī efektīva piekļuve sabiedrības demokrātiskajām struktūrām, kā paredzēts Kvalifikāciju direktīvā(15); norāda, ka bēgļiem — tāpat kā Savienības iedzīvotājiem — vajadzētu būt gan tiesībām, gan pienākumiem uzņemošajās dalībvalstīs; tādēļ uzsver, ka integrācija ir divpusējs process un ka neatņemamai integrācijas procesa sastāvdaļai jābūt Savienības pamatvērtību ievērošanai un bēgļu pamattiesību ievērošanai;

45.  atgādina, ka saskaņā ar Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 15. pantu dalībvalstis paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem ļauj iesaistīties darba tirgū, ar nosacījumu, ka šāda iesaistīšanās ir efektīva un atbilst panta 1. punktā noteiktajam termiņam; saprot, ka saskaņā ar 15. panta 2. punktu sakarā ar darba tirgus politiku dalībvalstis var dot priekšroku Savienības pilsoņiem un to valstu valstspiederīgajiem, kuras ir Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu puses, un attiecīgajā valstī likumīgi dzīvojošiem trešo valstu valstspiederīgajiem;

46.  uzskata, ka, ja personai, kurai Savienībā piešķirta starptautiskā aizsardzība, ir izteikts darba piedāvājums dalībvalstī, kas nav tā, kurā šai personai piešķirta starptautiskā aizsardzība, būtu jādod tai iespēja šādu piedāvājumu izmantot;

47.  atkārtoti apstiprina, ka praktisks veids, kā nodrošināt labāku integrācijas iespēju trešo valstu valstspiederīgajiem, kas jau ir Savienībā, būtu labāka ārvalstī iegūtas kvalifikācijas atzīšana, un aicina Komisiju šajā sakarā nākt klajā ar attiecīgiem priekšlikumiem;

48.  mudina, sadarbojoties ar dalībvalstu un vietējām iestādēm un pamatojoties uz to paraugpraksi, īstenot privātas un kopienas integrācijas programmas tām personām, kas apstiprinātas pārmitināšanai;

Ģimenes vienotība

49.  mudina dalībvalstis censties noturēt kopā ģimenes: tas ilgtermiņā uzlabos integrācijas izredzes, jo galveno uzmanību varēs veltīt jaunas dzīves veidošanai, nevis bažām par joprojām nedrošībā esošiem ģimenes locekļiem;

50.  uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāpārvar visi juridiskie un praktiskie šķēršļi, lai ātrāk pieņemtu lēmumus par ģimeņu atkalapvienošanos;

51.  norāda, ka, kamēr Dublinas regula nav pašos pamatos pārstrādāta, dalībvalstīm ir svarīgi labāk izmantot diskrecionālās klauzulas, lai ievērotu ģimenes vienotības principu;

Bērni

52.  uzsver, ka bērni, kas ierodas Savienībā, atrodas neaizsargātā stāvoklī, un atgādina, ka ikvienam bērnam ir tiesības, lai pret viņu pirmām kārtām izturas kā pret bērnu; aicina dalībvalstis pilnībā piemērot KEPS īpašos noteikumus par nepavadītiem nepilngadīgajiem, tostarp nodrošinot viņiem pieejamu juridisko palīdzību, aizbildniecību, veselības aprūpi, izmitināšanu un izglītību, tiesības sazināties valodā, kuru tie saprot, un veikt pārrunas ar atbilstoši apmācītām amatpersonām; atkārto, ka dalībvalstīm nevajadzētu aizturēt bērnus, pamatojoties uz to, ka viņi ir migranti;

53.  atgādina, ka atbalsta, informācijas un aizsardzības nodrošināšanas jomu vajadzētu paplašināt, piemērojot to arī nepavadītiem un nošķirtiem bērniem, ņemot vērā viņu intereses, un ka nepavadīto un nošķirto bērnu iesniegtie pieteikumi par ģimeņu atkalapvienošanos būtu jāizskata ātrāk;

54.  norāda, ka efektīvai aizbildnībai un bērniem piemērotai aizsardzības sistēmai ir izšķirīga nozīme, lai novērstu bērnu, kas palikuši bez vecāku aprūpes, ļaunprātīgu izmantošanu, nevērību pret viņiem un ekspluatāciju; uzsver, ka ir svarīgi noteikt Savienības pamatnostādnes attiecībā uz aizbildnības sistēmu, kuras mērķis ir nodrošināt pienācīgu atbalstu un aizsardzību, un nodrošināt, ka attieksme pret bērniem no ārvalstīm ir tāda pati kā pret vietējiem bērniem;

55.   uzskata, ka vecuma noteikšana jāveic iespējami neinvazīvā, daudzdisciplinārā un drošā veidā, ievērojot bērna fizisko integritāti un cilvēka cieņu, īpašu uzmanību pievēršot meitenēm, un to vajadzētu veikt neatkarīgiem un kvalificētiem profesionāļiem un ekspertiem;

56.  aicina dalībvalstis vākt neapkopotus datus par bēgļu un migrantu bērnu stāvokli, lai uzlabotu attiecīgo sistēmu spēju integrēt bēgļu un migrantu bērnus;

Atgriešana

57.  saprot, ka to personu droša atgriešana, kuras pēc to patvēruma pieteikumu individuālas izskatīšanas atzītas par neatbilstīgām aizsardzības saņemšanai Savienībā, ir jāveic pareizas KEPS īstenošanas ietvaros;

58.  atzīst, ka ir jāuzlabo Savienības atpakaļatgriešanas sistēmas efektivitāte, ņemot vērā to, ka 2014. gadā faktiski tika nogādāti atpakaļ 36 % to trešo valstu valstspiederīgo, kuriem bija uzdots atstāt Savienību;

59.  uzskata, ka nolūkā palielināt atpakaļuzņemšanas efektivitāti un nodrošināt atgriešanas gadījumu saskaņotību Eiropas līmenī, vajadzēs pieņemt jaunus ES atpakaļuzņemšanas nolīgumus, kam būtu jāpiešķir priekšrocība salīdzinājumā ar divpusējiem nolīgumiem, kas noslēgti starp dalībvalstīm un trešām valstīm;

60.  uzskata, ka migrantu atgriešana būtu jāveic tikai droši, pilnībā ievērojot attiecīgo migrantu pamattiesības un procesuālās tiesības un tikai tad, ja atgriešanas mērķa valsts viņiem ir droša; šajā sakarā atkārto, ka par prioritāti būtu jānosaka brīvprātīga atgriešanās, nevis piespiedu atgriešana;

61.  uzskata, ka jebkādi dalībvalstu mēģinājumi sūtīt atpakaļ migrantus, kuriem nav dota iespēja iesniegt patvēruma pieteikumu, ir pretrunā Savienības tiesību aktiem un starptautiskajām tiesībām un ka Komisijai būtu jāveic attiecīgi pasākumi pret ikvienu dalībvalsti, kas to mēģina darīt;

Drošu izcelsmes valstu saraksts

62.  pieņem zināšanai nesen izvirzīto Komisijas priekšlikumu par Savienības kopējo drošu izcelsmes valstu sarakstu, ar ko groza Patvēruma procedūru direktīvu(16); norāda, ka, ja šāds saraksts dalībvalstīm kļūtu obligāts, tas principā varētu būt svarīgs instruments, ar ko uzlabot patvēruma procesu, tostarp atgriešanu;

63.  pauž nožēlu par to, ka pašlaik dalībvalstis piemēro atšķirīgus sarakstus, kuros iekļautas atšķirīgas drošās valstis, tādējādi kavējot vienādu piemērošanu un sekmējot tālāku pārvietošanos;

64.  jebkurā gadījumā uzsver, ka neviens drošu izcelsmes valstu saraksts nedrīkstētu apdraudēt principu, ka ikvienai personai ir tiesības uz atbilstīgu starptautiskās aizsardzības pieteikuma individuālu izskatīšanu;

Pārkāpuma procedūras

65.  norāda, ka Komisijai papildus 34 jau darba kārtībā esošām lietām 2015. gada septembrī bija jāpieņem 40 ar KEPS īstenošanu saistīti pārkāpuma lēmumi attiecībā uz 19 dalībvalstīm; atkārto, ka Parlaments būtu pilnībā jāinformē par procedūrām, ko Komisija sāk pret dalībvalstīm, kuras nav īstenojušas vispār vai nav īstenojušas pareizi Savienības tiesību aktus šajā jomā;

66.  vēlreiz uzsver, cik svarīgi ir dalībvalstīm pildīt savas saistības un īstenot Savienības tiesību aktus, kad par tiem panākta vienošanās un tie ir pieņemti;

67.  norāda, ka pienācīgi novērtēt konkrētu KEPS elementu priekšrocības un trūkumus nav iespējams, jo daudzas dalībvalstis vēl nav pilnībā īstenojušas attiecīgos tiesību aktus;

Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO)

68.  iesaka EASO ilgtermiņā pārveidot par centrālu KEPS koordinatoru, lai garantētu šīs sistēmas noteikumu vienotu piemērošanu; atkārto, ka, KEPS kļūstot par īstu Eiropas sistēmu, jo īpaši ņemot vērā Dublinas III regulas pārskatīšanu, EASO no dalībvalstu ekspertu grupas jāpārtop par pilnvērtīgu Savienības aģentūru, kas sniegtu operatīvo atbalstu dalībvalstīm un uz ārējām robežām; šajā sakarā uzsver, ka tam īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā jāpiešķir vajadzīgais finansējums un cilvēkresursi;

69.  norāda, ka EASO 2015. gada budžets pārcelšanai, pārmitināšanai un ārējai dimensijai bija tikai EUR 30 000; atkārto, ka šo ļoti nelielo budžetu nevar uztvert nopietni, ņemot vērā pašreizējos notikumus Vidusjūras reģionā un daudzās atsauces uz EASO pārcelšanas lēmumos; atgādina, ka īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā nepieciešams ievērojami palielināt EASO budžetu, cilvēkresursus un summas, ko tā piešķir pārcelšanai un pārmitināšanai;

Frontex un ierosinātā jaunā Eiropas robežu un krasta apsardze

70.  pieņem zināšanai darbu, ko pēdējā laikā uzņēmusies Frontex, palīdzēdama jūrā briesmās nonākušiem kuģiem un cilvēkiem, un atzīst, ka ar kopīgajām operācijām Poseidon un Triton tā ir palīdzējusi Vidusjūras reģionā glābt daudzas dzīvības;

71.  zina, ka ar nesen ierosināto Eiropas robežu un krasta apsardzi ir iecerēts aizstāt Frontex un nodrošināt integrētu Eiropas robežu pārvaldību uz ārējām robežām, lai efektīvi kontrolētu migrāciju un panāktu augstu Savienības iekšējās drošības līmeni, tajā pašā laikā saglabājot Savienībā personu brīvu pārvietošanos; norāda, ka atbilstoši Līgumiem un to protokoliem dalībvalstis, kas ir parakstījušas Šengenas nolīgumus, bet vēl nav Šengenas zonas dalībnieces bez iekšējās robežkontroles, var piedalīties un/vai gūt labumu no visām jaunajā priekšlikumā paredzētajām darbībām;

72.  gaida sarunas par šo priekšlikumu gan likumdevējās iestādēs, gan starp tām atbilstoši parastajai likumdošanas procedūrai, kā paredzēts LESD 294. pantā;

Par Šengenas zonu un ārējo robežu pārvaldību un drošību

73.  atgādina, ka kopš Šengenas zonas izveides Savienība ir teritorija bez iekšējām robežām, ka Šengenas zonas dalībvalstis ir izstrādājušas pakāpenisku kopīgu politiku attiecībā uz Šengenas zonas ārējām robežām un ka šādas sistēmas iekšējā loģika vienmēr ir paredzējusi, ka iekšējās robežkontroles atcelšanai ir jāiet roku rokā ar kompensējošiem pasākumiem, kas stiprinātu Šengenas zonas ārējās robežas un informācijas apmaiņu Šengenas informācijas sistēmā (SIS);

74.  atzīst, ka Šengenas zonas integritāte un iekšējās robežkontroles atcelšana ir atkarīga no tā, vai ir efektīva ārējo robežu pārvaldība, visas dalībvalstis ārējām robežām piemēro augstus kopīgus standartus un efektīvi apmainās ar informāciju;

75.  atzīst, ka Savienībai ir jānostiprina ārējo robežu aizsardzība un jāpilnveido KEPS un ka ir vajadzīgi pasākumi, kas uzlabotu Šengenas zonas spēju risināt jaunas grūtības, ar kurām saskaras Eiropa, un saglabāt drošības un personu brīvas pārvietošanās pamatprincipus;

76.  norāda, ka piekļuvi Šengenas zonas teritorijai parasti kontrolē uz ārējās robežas saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu un ka turklāt daudzu trešo valstu pilsoņiem ieceļošanai Šengenas zonā vajadzīga vīza;

77.  atkārto UNHCR pausto, ka cilvēktiesību un starptautisko saistību ievērošanu iespējams nodrošināt vien tad, ja darbības procedūras un plāni šīs saistības iemieso praktiskās, skaidrās vadlīnijās robežpersonālam, tostarp uz sauszemes, jūras un gaisa robežām; norāda, ka jāturpina Savienības civilās aizsardzības mehānisma pastiprināšana, lai reaģētu uz notikumiem, kuriem ir plaša ietekme un kuri skar lielu skaitu dalībvalstu;

78.  vēlreiz uzsver, ka, ciktāl runa ir tieši par tiesību aktiem patvēruma un migrācijas jomā, tiesību akti par iekšējām un ārējām robežām var būt efektīvi vien tad, ja Savienības līmenī pieņemtos pasākumus dalībvalstis īsteno pareizi; uzsver, ka ir būtiski, lai dalībvalstis pēc pastiprināta spiediena labāk īstenotu pasākumus pie ārējām robežām, un ka tas zināmā mērā mazinās iedzīvotāju bažas par drošību;

79.  pieņem zināšanai, ka Komisija 2015. gada 15. decembrī nāca klajā ar priekšlikumu mērķtiecīgi pārskatīt Šengenas Robežu kodeksu, ierosinot ieviest sistemātisku visu Savienības valstspiederīgo (ne tikai trešo valstu valstspiederīgo) pārbaudi attiecīgajās datubāzēs uz Šengenas zonas ārējām robežām;

80.   uzskata, ka Šengenas zonas izveide ir viens no lielākajiem Eiropas integrācijas sasniegumiem; norāda, ka konflikts Sīrijā un konflikti citviet reģionā ir izraisījuši ārkārtīgi lielu bēgļu un migrantu pieplūdumu Savienībā, kas savukārt ir atklājis trūkumus dažu Savienības ārējo robežu posmu darbībā; pauž bažas par to, ka dažas dalībvalstis uz to ir reaģējušas, vēloties slēgt savas iekšējās robežas vai ieviest pagaidu robežkontroli, tādējādi apšaubot Šengenas zonas pienācīgu darbību;

Karstie punkti

81.  atgādina, ka “karsto punktu pieeja”, ko Komisija izklāstījusi savā Eiropas programmā migrācijas jomā, paredz, ka Robežu aģentūra, EASO, Eiropols un Eurojust sniedz operatīvu palīdzību dalībvalstīm saskaņā ar savām attiecīgajām pilnvarām;

82.  šajā sakarā norāda, ka Savienības aģentūrām vajadzīgi nepieciešamie resursi, kas tām ļautu pildīt savus uzdevumus; uzstāj, ka Savienības aģentūrām un dalībvalstīm ir pilnībā jāinformē Parlaments par karstajos punktos veikto darbu;

83.  norāda, ka abi pārcelšanas lēmumi paredz sniegt operatīvo atbalstu Itālijai un Grieķijai karstajos punktos, lai palīdzētu tām pārbaudīt migrantus, kad viņi pirmoreiz ierodas, reģistrēt viņu starptautiskās aizsardzības pieteikumus, sniegt pieteikuma iesniedzējiem informāciju par pārcelšanu, atgriešanas operāciju organizāciju tiem, kas nav pieteikušies uz starptautisko aizsardzību un nav arī nekādi citādi tiesīgi palikt, vai tiem, kuru pieteikumi noraidīti, un atvieglot visus pašas pārcelšanas procedūras posmus;

84.  aicina karstos punktus izveidot iespējami drīz, lai minētajām dalībvalstīm sniegtu konkrētu operatīvo palīdzību; prasa piešķirt tehniskos un finanšu resursus un atbalstīt pirmās ierašanās dalībvalstis, piemēram, Itāliju un Grieķiju, lai nodrošinātu visu Savienībā ieradušos migrantu ātru un efektīvu reģistrāciju un nodošanu kompetentajām iestādēm, pilnībā ievērojot viņu pamattiesības; uzskata, ka ātrs un efektīvs Savienības atbalsts dalībvalstīm un šāda atbalsta pieņemšana ir svarīgs savstarpējās uzticēšanās aspekts;

85.  atzīst, ka viens no karsto punktu galvenajiem uzdevumiem ir dot iespēju Savienībai ātri piešķirt aizsardzību un humāno palīdzību tiem, kam tā ir vajadzīga; uzsver, ka ir īpaši jāparūpējas, lai karstajos punktos migrantu kategorizēšana tiktu veikta, pilnībā ievērojot visu migrantu tiesības; taču atzīst, ka pareizai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju identifikācijai punktā, kur tie pirmo reizi ierodas Savienībā, vajadzētu atvieglot reformētas KEPS vispārējo darbību;

Ar migrāciju saistītās krimināltiesības

86.  norāda, ka Komisija savā rīcības plānā pret kontrabandu min, ka tā apsver pārskatīt Padomes Direktīvu 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm;

87.  uzskata, ka šāda pārskatīšana ir nepieciešama un tajā būtu jāapsver iespēja ieviest sistēmu, kas ļautu cilvēku tirdzniecības un noziedzīgas kontrabandas upuriem iesaistīties un palīdzēt efektīvā cilvēku tirgotāju un kontrabandistu kriminālvajāšanā, nebaidoties paši tikt tai pakļauti;

88.  pieņem zināšanai, ka Komisija apsver pārskatīt Padomes Direktīvu 2002/90/EK, ar ko definē neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu; uzskata, ka neviens, kas sniedz dažādu veidu humāno palīdzību tiem, kuriem tā ir vajadzīga, nebūtu jāuzskata par krimināli sodāmu un ka šis princips būtu jāatspoguļo ES tiesību aktos;

89.  uzsver, ka vēl viens izšķirīgi svarīgs solis ceļā uz noziedzīgu kontrabandas un cilvēku tirdzniecības tīklu likvidēšanu ir prioritātes piešķiršana finanšu izmeklēšanai, jo, lai šo noziedzīgos tīklus vājinātu un galu galā likvidētu, ir būtiski izsekot un konfiscēt to peļņu; šajā sakarā aicina dalībvalstis ātri un efektīvi transponēt ceturto direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu;

90.  atgādina, ka nolūkā nodrošināt kriminālizmeklēšanas efektivitāti būtiski ir apmācīt praktiķus, lai iesaistītās personas pilnībā izprastu parādību, ko mēģina apkarot, un prastu to atpazīt jau agrīnā posmā;

Sadarbība ar trešām valstīm

91.  norāda, ka būtu jāpilnveido vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei (GAMM) patvēruma un starptautiskās aizsardzības pīlārs, vairāk iesaistot trešās valstis; norāda, ka pašreizējā darbība šajā jomā, ko veic saskaņā ar reģionālajām aizsardzības programmām (RPP) un reģionālajām attīstības un aizsardzības programmām (RDPP), ir vērsta uz spēju veidošanu nolūkā apkarot noziedzīgus kontrabandas un cilvēku tirdzniecības tīklus trešās izcelsmes un tranzīta valstīs; tajā pašā laikā norāda, ka pārmitināšanas komponents šajās programmās joprojām ir vājš; uzskata, ka spēju veidošanas centieni un pārmitināšanas darbības būtu jāintensificē un jāveic sadarbībā ar trešām valstīm, kas uzņēmušas ļoti daudz bēgļu;

92.  atzīst, ka pamatinstruments, kas nosaka Savienības ārpolitikas mērķus migrācijas, patvēruma un robežu jomā, ir GAMM; pieņem zināšanai, ka minētā pieeja ietver dažādus instrumentus, tostarp reģionālus dialogus, divpusējus dialogus, mobilitātes partnerības, kopīgas programmas migrācijas un mobilitātes jomā, atpakaļuzņemšanas nolīgumus, nolīgumus par vīzu atvieglotu izsniegšanu, nolīgumus par atbrīvojumu no vīzu prasības, RPP un RDPP;

93.  saprot, ka ārējai dimensijai vajadzētu būt vērstai uz sadarbību ar trešām valstīm, mēģinot novērst pamatcēloņus, kas izraisa neatbilstīgas plūsmas uz Eiropu, un risināt pašu plūsmu problēmu; zina, ka joprojām uzmanības centrā vajadzētu būt partnerībai un sadarbībai ar galvenajās izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm, izmantojot, piemēram, Hartūmas procesu un Rabātas procesu, Āfrikas un ES migrācijas un mobilitātes dialogu, Budapeštas procesu un Prāgas procesu;

94.  norāda, ka ES un tās dalībvalstu atbalstam trešo valstu tiesībaizsardzības iestādēm jābūt selektīvam, ņemot vērā informāciju par šo iestāžu pieļautiem migrantu cilvēktiesību pārkāpumiem;

95.  iesaka sadarbību ar trešām valstīm papildināt ar izvērtējumu par šo valstu patvēruma sistēmām, atbalstu bēgļiem un spēju un gatavību cīnīties pret cilvēku tirdzniecību un noziedzīgo kontrabandu šajās valstīs un caur tām;

96.  aicina Savienību palīdzēt trešām valstīm pilnveidot savas patvēruma sistēmas un integrācijas stratēģijas, lai trešo valstu valstspiederīgie, kam vajadzīga starptautiskā aizsardzība, varētu vērsties pēc aizsardzības šajās valstīs; uzskata, ka Savienībai ir jāpieņem visām pusēm izdevīga pieeja sadarbībai ar trešām valstīm, proti, pieeja, kas nāktu par labu Savienībai, attiecīgajai trešajai valstij un bēgļiem un migrantiem šajā trešajā valstī;

97.  atgādina, ka Savienība ir pastiprinājusi ārējo sadarbību ar trešām valstīm migrācijas un patvēruma jomā, lai pienācīgi reaģētu uz tagadējo bēgļu krīzi, un ir sākusi tādas jaunas sadarbības iniciatīvas kā, piemēram, ES un Turcijas kopīgais rīcības plāns; šajā sakarā uzsver, ka visām pusēm ir jāpilda no kopīgā rīcības plāna izrietošās saistības, tostarp jārisina pamatcēloņi, kas izraisa sīriešu masveida pieplūdumu, jāpastiprina sadarbība nolūkā palīdzēt sīriešiem, kuriem piešķirta pagaidu aizsardzība, un attiecīgajām uzņēmējām kopienām Turcijā, kā arī Turcijai, lai tā varētu izpildīt savas saistības novērst neatbilstīgas migrācijas plūsmas no savas teritorijas uz Savienību;

Informētības veicināšanas kampaņas

98.  norāda, ka daudzas kontrabandas ceļā vestās personas ir zināmā līmenī informētas par riskiem, ar ko tās saskarsies potenciāli bīstamajā ceļā uz Eiropu, tomēr tik un tā izlemj doties ceļā, jo uzskata, ka riski, ar ko tās saskartos, ja neemigrētu, būtu lielāki;

99.  atzinīgi vērtē to, ka rīcības plāns pret kontrabandu sasaista jaunu informētības veicināšanas kampaņu sākšanu ar esošo kampaņu novērtēšanu; iesaka visās šādās informētības veicināšanas kampaņās sniegt informāciju par kritērijiem, ko izmanto, lai noteiktu aizsardzības statusu Savienībā, jo šāda informācija varētu no došanās ceļā atturēt daļu migrantu, kas riskē doties bīstamā ceļā, lai beigās vienkārši tiktu atgriezti atpakaļ, jo nesaņemtu aizsardzību;

Pamatcēloņu novēršana

100.  atkārtoti apstiprina, ka Savienībai ir jāpieņem ilgtermiņa stratēģija, lai palīdzētu ierobežot virzītājfaktorus trešās valstīs (konfliktus, vajāšanu, etnisko tīrīšanu, vispārēju vardarbību vai citus faktorus, piemēram, galēju nabadzību, klimata pārmaiņas vai dabas katastrofas), kas cilvēkiem liek nonākt noziedzīgos kontrabandas tīklos, kurus viņi uzskata par vienīgo iespēju nokļūt Savienībā;

101.  atgādina, ka arī ANO īpašais referents migrantu cilvēktiesību jautājumos ir aicinājis Savienību atvērt likumīgas migrācijas kanālus, lai migranti varētu izmantot oficiālas ieceļošanas un izceļošanas iespējas, nevis paļautos uz noziedzīgiem kontrabandas tīkliem;

102.  uzsver, ka ar preventīviem pasākumiem vien nepietiek, lai kontrolētu patlaban notiekošo migrāciju, kā liecina nesenais Savienībā ieradušos bēgļu skaita pieaugums;

103.  saprot, ka ilgtermiņā ir vajadzīgs lielāks stimuls risināt ģeopolitiskos jautājumus, kas ietekmē migrācijas pamatcēloņus, jo karadarbības, nabadzības, korupcijas, bada un iespēju trūkuma dēļ cilvēki arī turpmāk būs spiesti bēgt uz Eiropu, ja vien Savienība nemeklēs iespējas palīdzēt atjaunot attiecīgās valstis; norāda, ka līdz ar to Komisijai un dalībvalstīm jāparedz finansējums, ar ko palīdzēt veidot spējas trešās valstīs, piemēram, veicinot ieguldījumus un izglītību, stiprinot un pilnveidojot patvēruma sistēmas, palīdzot labāk pārvaldīt robežas, kā arī stiprinot tiesību un tiesu sistēmu;

Finansējums trešām valstīm

104.  norāda, ka galvenais trešo valstu finansēšanas instruments ir attīstības sadarbības instruments (ASI), kas ietver vienīgo Savienības globālo tematisko finansēšanas mehānismu migrācijas jomā Vispārēju sabiedrisko labumu un problēmu programmas ietvaros, ko pārvalda Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorāts (DEVCO ĢD); turklāt norāda, ka, tāpat kā gadījumā ar finansējumu, ko tieši piešķir dalībvalstīm, arī ASI pārvaldībā ir iesaistīti citi Komisijas ģenerāldirektorāti un citas Savienības struktūras, un tādējādi Savienības palīdzību kaimiņvalstīm sniedz Kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu ĢD, izmantojot Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu; humāno palīdzību sniedz Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ĢD (ECHO); Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) pārvalda Stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu; atgādina, ka ārējā finansējuma jomā ir jauna ieinteresētā persona, jo abiem fondiem, ko pārvalda Migrācijas un iekšlietu ĢD (HOME), proti, AMIF un ISF, ir arī ārējā dimensija;

105.  atzinīgi vērtē nesen izveidoto Ārkārtas trasta fondu Āfrikai un to, ka fondam atvēlēti EUR 1,8 miljardi, kas papildinās finansējumu trešām valstīm; aicina dalībvalstis turpināt piešķirt fondam līdzekļus;

106.  iesaka saskaņā ar GAMM četrus tematiskos pīlārus, kas vērsti uz i) likumīgu migrāciju un mobilitāti, ii) neatbilstīgu migrāciju un cilvēku tirdzniecību, iii) starptautisko aizsardzību un iv) migrācijas ietekmi uz attīstību, Savienības ārpolitikā un finansējuma piešķiršanā uzskatīt par vienlīdz svarīgiem;

Finansējuma pārredzamība

107.  norāda, ka Savienības migrācijas un patvēruma politika tiek īstenota, izmantojot dažādus politikas instrumentus, un katram no tiem ir atšķirīgi mērķi, kuri ne vienmēr ir savstarpēji saistīti, un ka dažādo iesaistīto dalībnieku starpā īstenotā finansējuma koordinēšana ir nepietiekama; norāda, ka budžeta pozīciju un atbildības sadrumstalotības dēļ ir izveidojusies pārvaldības struktūra, kas var apgrūtināt visaptveroša pārskata sagatavošanu par to, kā piešķir un galu galā izlieto finansējumu no dažādiem fondiem; turklāt norāda, ka šādas sadrumstalotības dēļ ir grūtāk kvantificēt kopējo finansējuma apmēru, ko Savienība izlieto migrācijas politikai;

108.  uzskata, ka šāds visaptverošs pārskats par Savienības finansējumu migrācijas jomā gan Savienībā, gan ārpus tās ir vajadzīgs, jo šāda pārskata neesamība nepārprotami ierobežo pārredzamību un pareizu politikas veidošanu; šajā sakarā norāda, ka viena iespēja būtu izveidot tīmekļa vietni ar datubāzi, kas ietvertu visus Savienības finansētos projektus, kuri saistīti ar migrācijas politiku; uzsver, ka pārredzamības nepieciešamība attiecas arī uz budžeta pozīcijām, jo ir jānodrošina, ka visiem Savienības migrācijas politikas mērķiem ir pienācīgs finansējums;

109.  atgādina, ka ES migrācijas fondu pozitīvā ietekme ir atkarīga no valsts un Savienības līmeņa procesiem, kas paredzēti, lai nodrošinātu pārredzamību, efektīvu uzraudzību un pārskatatbildību; uzskata, ka būtu jāpievēršas jautājumam par to, kā panākt, lai uzraudzīšana un novērtēšana būtu pastāvīgi, nevis tikai ex-post procesi, un kā šajā saistībā stiprināt Revīzijas palātas funkcijas; norāda, ka būtu jāievieš kvalitatīvi un kvantitatīvi rādītāji, kam jābūt salīdzināmiem, lai mērītu ES fondu ietekmi un palīdzētu novērtēt, vai šie fondi ir sasnieguši savu mērķi;

Papildu finansējums migrācijas jomā

110.  atzinīgi vērtē to, ka Savienības 2016. gada budžetā paredzēts papildu finansējums, lai sāktu risināt tagadējo migrācijas problēmu; norāda, ka lielākā daļa jaunā finansējuma ir daudzgadu finanšu shēmas (DFS) 2014.–2020. gadam finansējums, kas pārnests uz agrāku posmu, un līdz ar to Savienība pašlaik tērē līdzekļus, ko bija iecerēts tērēt vēlāk;

111.  piekrīt, ka, lai gan nesen iesniegtie budžeta priekšlikumi un papildu finansējums, kas paredzēts Savienības 2016. gada budžetā, tostarp elastības instrumenta izmantošana, būtu vērtējami atzinīgi, joprojām pastāv bažas par vidēja termiņa un ilgtermiņa finansējumu; pauž bažas par to, ka līdzās 2016. gadam ierosinātajam summu palielinājumam AMIF budžeta pozīcijās nav ierosināts pārskatīt kopējos resursus, kas pieejami no šā fonda 2014.–2020. gada finansēšanas periodā; saprot, ka, ja netiks veiktas izmaiņas, AMIF finansējums tiks izlietots ilgu laiku pirms 2020. gada;

112.  mudina dalībvalstis pilnībā izmantot iespējas, ko dod fondi, kuri nav tieši saistīti ar migrācijas politiku, bet kurus var izmantot, lai finansētu darbību šajā jomā (piemēram, integrācijas darbības), piemēram, līdzekļus, ko piešķir Eiropas Sociālais fonds, Eiropas atbalsta fonds vistrūcīgākajām personām, “Apvārsnis 2020”, Eiropas Reģionālās attīstības fonds un programma “Tiesības un pilsoņi”;

113.  iesaka DFS pārskatīšanā, kas plānota 2016. gada beigās, paredzēt ievērojamus papildu resursus Savienības budžeta 3. izdevumu kategorijā “Pilsoniskums, brīvība, drošība un tiesiskums”, lai, ņemot vērā migrācijas tendences un ar tām saistītās finanšu prasības, Savienības un dalībvalstu patvēruma, migrācijas un integrācijas politikai būtu pieejams pienācīgs finansējums;

Pilsoniskās sabiedrības iesaiste

114.  norāda, ka darbības finansējuma nodrošināšana ir būtiska NVO problēma, jo lielākā daļa finansējuma ir saistīta ar projektiem; apstiprina, ka būtu jāatbalsta brīvprātīgās un pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas, kuru mērķis ir sniegt palīdzību migrantiem, un, ja iespējams, šādas iniciatīvas būtu jāfinansē Komisijai un dalībvalstīm; aicina dalībvalstis un Komisiju, kad nepieciešams un iespējams, finansēt projektus, ko pārvalda pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuras darbojas migrācijas, integrācijas un patvēruma jomā;

115.  atkārto, ka saskaņā ar AMIF noteikto partnerības principu jānodrošina pilsoniskās sabiedrības iesaiste Savienības darbību un dalībvalstu programmu izstrādē; ierosina Savienības līmenī apsvērt iespēju rīkot regulāras apspriedes starp Komisiju un attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras darbojas ar migrācijas, patvēruma un integrācijas jautājumiem;

Demogrāfiskās tendences

116.  norāda, ka, pirms 2015. gadā palielinājās migrācijas plūsmas uz Savienību, saskaņā ar ESAO un Komisijas 2014. gada pētījumu 2013.–2020. gadā Savienības darbspējīgo iedzīvotāju skaits (vecumā no 15 līdz 64 gadiem) samazināsies par 7,5 miljoniem, un ka, ja no šīm prognozēm atskaitītu neto migrāciju, samazinājums būtu vēl lielāks, proti, darbspējīgu iedzīvotāju skaits samazinātos par 11,7 miljoniem;

117.  taču norāda, ka 2015. gada novembrī jauniešu bezdarba līmenis visās dalībvalstīs kopā bija 20 %;

118.  turklāt norāda, ka saskaņā ar Eurostat prognozēm 65 gadus sasniegušo cilvēku īpatsvars attiecībā pret cilvēkiem vecumā no 15 līdz 64 gadiem palielināsies no 27,5% 2013. gada sākumā līdz gandrīz 50 % 2050. gadā; norāda, ka līdz ar to pašreizējo situāciju, kurā uz vienu 65 gadus sasniegušu personu ir četras darbspējīga vecuma personas, nomainīs situācija, kurā uz vienu 65 gadus sasniegušu personu būs tikai divas darbspējīga vecuma personas;

Likumīga darbaspēka migrācija

119.  norāda, ka likumīgas migrācijas pārvaldības juridiskais pamats Savienības līmenī ir noteikts LESD 79. pantā;

120.  zina, ka 79. panta 5. punkts skaidri saglabā dalībvalstu tiesības noteikt uzņemšanas apjomu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri to teritorijā ierodas no trešām valstīm, lai meklētu darbu;

121.  norāda, ka stratēģijā “Eiropa 2020” ir noteikts, ka nepieciešama visaptveroša darbaspēka migrācijas politika un ka jāpanāk migrantu labāka integrācija, lai sasniegtu Savienības mērķus attiecībā uz gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi;

122.  norāda, ka pašreizējais Savienības tiesiskais regulējums, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo piekļuvi darbam Savienībā, ir diezgan sadrumstalots, jo ir vērsts uz konkrētām darba ņēmēju kategorijām, nevis visu migrējošo darba ņēmēju visaptverošu reglamentēšanu;

123.  uzskata, ka Savienībai ilgtermiņā būs jāizstrādā vispārīgāki noteikumi par to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanu, kuri vēlas atrast darbu Savienībā, lai novērstu Savienības darba tirgū apzinātos trūkumus;

Vajadzība pēc labākiem datiem

124.  aicina par priekšnosacījumu darba tirgus politikas izstrādei izvirzīt vispusīgu skatījumu uz darba tirgu Savienībā; norāda, ka tas ir nepieciešams, lai izstrādātu instrumentus, ar ko labāk apzināt un paredzēt Savienības darba tirgus nākotnes vajadzības; šajā sakarā ierosina esošos instrumentus, piemēram, tos, ko izstrādājis Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs (Cedefop) vai ESAO, uzlabot un varbūt pat apvienot, ņemot vērā starptautisko statistiku par potenciālo darbaspēka pieejamību no trešām valstīm, lai priekšstats par situāciju būtu precīzāks;

125.  uzskata, ka labāki dati un uzlaboti šādu datu analīzes instrumenti politikas veidotājiem var vien palīdzēt izstrādāt nākotnes darbaspēka migrācijas politiku un ka Savienībai un dalībvalstīm būtu jāapzina savu darba tirgu trūkumi, lai varētu aizpildīt darbvietas, kas citādi paliktu brīvas;

Darbaspēka ekspluatācija

126.  norāda, ka darbaspēka ekspluatācija var būt cilvēku tirdzniecības un kontrabandas sekas vai notikt pat bez šīm abām darbībām un ka rezultātā tos, kas ekspluatē neatbilstīgos migrantus dalībvalstīs, kurās šāda rīcība nav krimināli sodāma, nav iespējams sodīt;

127.  nosoda to, ka zemais atklāšanas un/vai kriminālvajāšanas risks darba devējiem, kuri ekspluatē neatbilstīgo migrantu darbaspēku, ir būtisks faktors darbaspēka ekspluatācijā, jo īpaši nozarēs, kuras šis risks ir vislielākais (lauksaimniecībā, būvniecībā, viesnīcu un restorānu, mājsaimniecībā nodarbinātu personu un aprūpes pakalpojumu nozarēs); lai izbeigtu šo nesodāmību, iesaka, pirmkārt, nodrošināt, ka darbaspēka smaga ekspluatācija vienmēr tiek uzskatīta par krimināli sodāmu un tiek pienācīgi sodīta saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un, otrkārt, palielināt darba inspekcijas šim riskam pakļautajās nozarēs;

128.  pieņem zināšanai to, ka pašlaik daudzas dalībvalstīs darbaspēka ekspluatācija ir atzīta par krimināli sodāmu vien tad, ja tā notiek cilvēku tirdzniecības veidā, un tas rada plašu pelēko zonu visos gadījumos, kad darbaspēka ekspluatatori nav bijuši iesaistīti cilvēku tirdzniecībā vai to nav iespējams pierādīt;

129.  atkārto, ka būtu pilnībā jāīsteno un pareizi jāpiemēro praksē visas īpašās procedūras sūdzību procedūras atvieglošanai, kuras paredzētas Direktīvā 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi (Direktīva par sankcijām pret darba devējiem); uzskata, ka ir nepieciešama labāka aizsardzība cilvēku tirdzniecības upuriem un Savienībā kontrabandas ceļā nokļuvušajām personām, kas sadarbojas un palīdz cilvēku tirgotāju un/vai kontrabandistu kriminālvajāšanā; turklāt ierosina atbalstīt Eiropas Uzņēmēju koalīcijas pret cilvēku tirdzniecību izveidi (kas apsvērta 2014. gada Stratēģijā cilvēku tirdzniecības izskaušanai), lai izstrādātu tādas nodrošināšanas ķēdes, kas neietver cilvēku tirdzniecību;

130.  uzskata, ka jebkurā gadījumā visiem centieniem izskaust darbaspēka ekspluatāciju vajadzīga divējāda pieeja: efektīvi jāveic ļaunprātīgu darba devēju kriminālvajāšana, vienlaikus aizsargājot cietušos no šādas ekspluatācijas;

Zilās kartes pārskatīšana

131.  atgādina, ka Komisija migrācijas programmā pauda ieceri pārskatīt Direktīvu par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (Zilās kartes direktīva), īpašu uzmanību pievēršot jomai (kas varētu aptvert arī uzņēmējus, kuri vēlētos veikt investīcijas Eiropā) un ES iekšējās mobilitātes noteikumu uzlabošanai;

132.  atkārto, ka Komisijas īstenošanas ziņojumā par pašreizējo Zilās kartes direktīvu ir uzsvērti tas trūkumi, tostarp ļoti ierobežotais saskaņotības līmenis, kura cēlonis ir lielā rīcības brīvība, ko tā paredz dalībvalstīm, it īpaši dalībvalstu tiesības uz paralēlām nacionālajām shēmām;

133.  turklāt uzskata, ka ir skaidrs, ka direktīvai vajadzētu būt vērstai ne tikai uz augsti kvalificētām personām, bet arī uz mērķtiecīgi izraudzītām augstas kvalifikācijas profesijām, kurās, kā liecina pierādījumi, trūkst darbaspēka; papildus tam uzskata, ka zilās kartes pārskatīšanai vajadzētu būt gan vērienīgai, gan mērķtiecīgai un tās ietvaros būtu jāmēģina novērst esošās direktīvas nekonsekvences, īpaši attiecībā uz paralēlām nacionālajām shēmām; iesaka apdomāt jomas pārskatīšanu nolūkā iekļaut tos trešo valstu valstspiederīgos, kas varētu palīdzēt novērst Savienības darba tirgos apzinātos trūkumus;

134.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, EASO, Frontex, Eiropolam, Eurojust, FRA, eu-LISA, Eiropas Padomei, Reģionu komitejai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

16.11.2015

Ārlietu komitejaS ATZINUMS

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc holistiskas ES pieejas migrācijas jomā

(2015/2095(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Demetris Papadakis

IEROSINĀJUMI

Ārlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  pauž bažas par nesenajiem notikumiem pie ES robežām, kuri ir šīs nepieredzētās migrācijas krīzes rezultāts un ir atklājuši trūkumus pašreizējā bēgļu un migrantu uzņemšanas sistēmā, un norāda, ka ir svarīgi labāk saskaņot migrācijas un patvēruma politiku ES un starptautiskajā līmenī;

2.  uzsver vajadzību pēc holistiskas ES pieejas migrācijai, kas nodrošina saskaņotību starp tās iekšpolitiku un ārpolitiku, aptver visus migrācijas ceļus un pamatojas uz solidaritāti, pilnīgu cilvēktiesību ievērošanu, atbilstību starptautiskajām tiesībām un vērtībām, kuras ir ES pamatā;

3.  uzskata, ka šādai visaptverošai ES stratēģijai ir jābūt svarīgam elementam jaunajā ES globālajā stratēģijā par ārpolitiku un drošības politiku, lai sniegtu aktīvu ieguldījumu ES kaimiņvalstu stabilizācijā un novērstu līdzīgas humanitārās krīzes nākotnē;

4.  aicina ES un tās dalībvalstis apstādināt sienu būvi pie ES ārējām robežām un neapturēt bēgļus un migrantus, kas cenšas sasniegt ES teritoriju;

5.  pauž bažas par aizvien izplatītāko tendenci veikt nelegālas deportācijas uz vietas un noraida šādu praksi kā pretēju cilvēktiesībām un tiesiskumam; pauž dziļas bažas par to trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstsnieku atpakaļuzņemšanu saskaņā ar ES atpakaļuzņemšanas nolīgumiem, tostarp par gadījumiem, kad personas tiek aizturētas uz nenoteiktu laiku, atrodas juridiskā bezizejā vai tiek izraidītas uz viņu izcelsmes valsti;

6.  uzsver, ka pastāvīgajai nestabilitātei un konfliktiem ES kaimiņos ir nopietna ietekme uz migrantu, bēgļu un pārvietoto personu skaitu; uzskata, ka ilgtermiņā patiesi un efektīvi reaģēt uz humanitāro krīzi Vidusjūras reģionā varēs tikai tad, ja tiks novērsti tās pamatcēloņi, īpaši nestabilitāte, kari, terorisms, drošības trūkums un cilvēktiesību pārkāpumi, kā arī nabadzība, nevienlīdzība, vajāšana, korupcija, klimata pārmaiņas un dabas katastrofas; uzsver, ka ES steidzami ir jāuzsāk saskaņoti diplomātiski centieni ar starptautiskajiem partneriem un svarīgākajiem reģionālajiem spēkiem un organizācijām, piemēram, Āfrikas Savienību un Arābu valstu līgu, lai stātos pretī problēmām, ar kurām saskaras nestabilas valstis, un lai pievērstos konfliktu novēršanai;

7.  ir pārliecināts, ka pašreizējā migrantu un bēgļu krīze ir saistīta ar konfliktu Sīrijā un citās Tuvo Austrumu daļās, kā arī ar stabilitātes trūkumu plašākā Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā, kura izbeigšanai ES ir jādara viss iespējamais; aicina pienācīgi īstenot ES stratēģiju Da’esh apkarošanai; aicina ES un tās dalībvalstis aktīvi atbalstīt ANO vadībā īstenotos centienus atrisināt Sīrijas konfliktu un ievērojami pastiprināt savus diplomātiskos centienus atrisināt pastāvošos konfliktus ES tuvējos kaimiņos un Tuvajos Austrumos sadarbībā ar visiem reģiona dalībniekiem, izmantojot ANO atbalstu un sniedzot savu atbalstu minētajai organizācijai;

8.  atzinīgi vērtē Valletas samitā pieņemto rīcības plānu, kas var kalpot kā platforma tālejošai ES un Āfrikas stratēģijai, kuras pamatā ir solidaritātes, partnerības un kopējas atbildības principi, risinot humānas, sociālas un politiskas problēmas saistībā ar migrācijas plūsmām starp Āfriku un ES; aicina pilnībā īstenot un uzraudzīt Valletas samitā panāktos rezultātus; uzsver, cik svarīga ir ES iesaistīšanās Āfrikā, izmantojot attīstības sadarbību, lai risinātu nelegālās migrācijas un piespiedu pārvietošanas pamatcēloņus; atzīst, ka jāpanāk lielāki centieni legālās migrācijas un mobilitātes iespēju palielināšanai;

9.  uzsver, ka Rietumbalkānu valstis kā tranzīta ceļš bēgļiem un migrantiem, kuri dodas un ES dalībvalstīm, izjūt aizvien lielāku un nopietnāku spiedienu, kas rada smagas humanitārās sekas, un tādēļ tiem ir nepieciešams atbalsts; atzinīgi vērtē 2015. gada 12. oktobra Padomes secinājumus (12880/15) paplašināt Eiropas Savienības Reģionālā trasta fonda reaģēšanai uz krīzi Sīrijā (Madad fonda) darbības jomu, lai iekļautu Rietumbalkānus; atbalsta deklarāciju, ko 2015. gada 8. oktobrī Luksemburgā pieņēma augsta līmeņa konferencē par Austrumvidusjūras — Rietumbalkānu migrācijas maršrutu, un aicina to strauji īstenot un kontrolēt tās izpildi;

10  norāda, ka saskaņā ar UNHCR aplēsēm Sīrijas kaimiņvalstis ir uzņēmušas kādus 4 miljonus Sīrijas bēgļu; atgādina, ka Turcija, Libāna un Jordānija saskaras ar lielām bēgļu plūsmām un uzsver, ka nepieciešams efektīvs ES atbalsts un cieša sadarbība ar šīm valstīm, lai risinātu humanitāro krīzi un radītu labākus apstākļus bēgļiem; norāda, ka aktīva Persijas līča valstu iesaistīšanās radītu pozitīvu ietekmi, parādot solidaritāti; tāpat uzsver, cik svarīgi ir atbalstīt visvairāk skartās valstis, piemēram, Grieķiju, Itāliju un Maltu ar jaunajiem vai uzlabotajiem mehānismiem šāda mēroga humanitāro krīžu atrisināšanai;  uzskata, ka kandidātvalstīm, proti, FYROM un Serbijai ir jāpiešķir pilnīgs ES atbalsts saistībā ar migrantu un bēgļu pieplūdumu; tomēr brīdina par šo valstu rīcības iespējamo negatīvo ietekmi uz virzību ES integrācijas virzienā un atgādina šo valstu valdībām par to starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā;

12.  aicina AP/PV un Ārējās darbības dienestam nodrošināt nepieciešamos instrumentus un pilnvaras, lai koordinācijā ar dalībvalstīm izvērstu vajadzīgos politiskos un diplomātiskos pasākumus šajā reģionā saskaņā ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku;

13.  atbalsta plašāku un intensīvāku ES sadarbību ar trešām izcelsmes un tranzīta valstīm, pilnībā ievērojot migrantu tiesības, kas noteiktas divpusējos nolīgumos, mobilitātes partnerībās un tehniskās sadarbības nolīgumos, kuru uzraudzības mehānismi ir jānodrošina, iesaistot vietējās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, lai:

  –  migrācijas krīzei Vidusjūras reģionā izstrādātu uz nākotni vērstu diferencētu pieeju, kas atbilst migrācijas plūsmu dažādajiem cēloņiem;

  –  apkarotu kontrabandas un cilvēku tirdzniecības tīklus;

  –  nodrošinātu spēju veidošanu patvēruma sistēmu un robežkontroles jomā;

  –  nodrošinātu aizsardzību personām, kurām tā ir vajadzīga, sadarbībā ar UNHCR un specializētajām NVO;

  –  stiprinātu vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei;

  –  izveidotu humanitāros koridorus;

  –  izveidotu sistēmu drošai un likumīgai migrācijai un atvieglotu pastāvošos ierobežojumu ģimeņu atkalapvienošanai;

  –  piešķirtu humanitārās vīzas;

  –  ieviestu humānu un efektīvu atgriešanas politiku nelegāliem migrantiem;

14.  aicina, lai mobilitātes partnerības un cirkulārās migrācijas nolīgumi veicinātu trešo valstu valstspiederīgo kustību starp viņu valstīm un ES un uzturētu abu pušu sociālekonomisko attīstību;

15.  aicina AP/PV praktiski rīkoties ANO, lai panāktu, ka Drošības padome piešķirtu Eiropas Savienībai pilnvaras veikt pasākumus, lai sagrautu cilvēku kontrabandistu grupējumu infrastruktūru ostās;

16.  atzīmē Komisijas priekšlikumu par „drošām un nedrošām“ trešām valstīm; aicina nozīmīgākās nelegālas migrācijas uz ES izcelsmes un tranzīta valstis pēc iespējas drīz pilnībā un efektīvi īstenot spēkā esošos divpusējos atpakaļuzņemšanas nolīgumus; uzsver, ka atpakaļuzņemšanas nolīgumu noslēgšanai vai piemērošanai ir jānodrošina, ka trešās valstis ievēro attiecīgās starptautiskās tiesības un cilvēktiesību ievērošanas saistības; turklāt šajā ziņā uzsver nepieciešamību uzlabot pārrobežu sadarbību ar kaimiņu dalībvalstīm, tostarp panākot lielāku darbības un tehnisko sadarbību ar Eiropas Patvēruma atbalsta biroju un FRONTEX;

17.   vienlaikus uzskata, ka ES ciešā sadarbībā ar UNHCR ir jāizveido saistoša pārmitināšanas programma bēgļiem, kurā paredzētas kvotas, un pastāvīga, obligāta, bet elastīga pārcelšanas sistēma visā ES, kura tiek uzsākta automātiski, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem un ņemot vērā situāciju un uzņemšanas apstākļus bēgļu ierašanās dalībvalstīs, kā arī bēgļu un migrantu vajadzības un iespēju robežās — vēlmes;

18.  atzinīgi vērtē resursu palielinājumu operācijām „Triton” un „Poseidon”; atzīmē Eiropas Savienības militārās operācijas Vidusjūras apgabala centrālās daļas dienvidos (EUNAVFOR Med/Sophia) uzsākšanu pret kontrabandistiem un cilvēku tirgotājiem Vidusjūras reģionā un atbalsta Savienības ārējo robežu uzraudzības pastiprināšanu; atzīst, ka saskaņā ar starptautiskām tiesībām notiek pāreja uz operācijas otro posmu, un uzsver, ka jāsadarbojas ar trešām valstīm, lai efektīvi apkarotu organizētos noziedzīgos migrantu kontrabandistu tīklus; tomēr uzstāj, ka nepieciešamas plašāki, ilgstoši, saskaņoti un efektīvi meklēšanas un glābšanas mehānismi Vidusjūrā dzīvību glābšanai, īpaši izveidojot Eiropas krasta apsardzes dienestu, un vajadzīga tāda ES politika par patvērumu, alternatīvo aizsardzību un īslaicīgo aizsardzību, kas pilnībā atbilst Ženēvas Konvencijas, ANO Konvencijas par bērna tiesībām un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas saistošajām saistībām un ievēro neizraidīšanas principu;

19.  norāda, ka migranti, bēgļi un īpaši — nepavadīti nepilngadīgie ir ļoti neaizsargāti, un tāpēc var kļūt par cilvēku tirdzniecības upuriem; uzsver nepieciešamību nodrošināt īpašu aprūpi tiem bēgļiem un migrantiem, kuri ir sievietes un bērni un ir cilvēku tirgotāju upuri, un nodrošināt viņiem medicīnisko un psiholoģisko palīdzību un pienācīgu bērna aizsardzību; aicina ES un dalībvalstis iekļaut bērnu un dzimumu perspektīvu savā imigrācijas, integrācijas un patvēruma politikā un uzstāj, ka nepieciešama tāda ES pieeja migrācijai un robežu pārvaldībai, kas respektētu neaizsargātu cilvēku tiesības un bērna interešu pamatprincipu;

20.  uzskata, ka sadarbībai un attīstības palīdzībai saskaņā ar principiem, kas attiecas uz politikas saskaņotību attīstībai, ir izšķiroša loma migrācijas pamatcēloņu novēršanā; aicina dalībvalstis pamatīgi pārskatīt to attīstības palīdzības politiku saskaņā ar apņemšanos piešķirt 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI), lai panāktu ilgtspējīgas attīstības mērķus; atzinīgi vērtē to, ka viens no Valletas samita mērķiem ir attīstības un sadarbības palīdzības mērķtiecīgāka virzība Āfrikā; uzsver, ka ES ir jāturpina ilgtermiņa un praktisks atbalsts starptautiskiem centieniem nabadzības samazināšanā un korupcijas apkarošanā, kā arī miera veidošanā, demokrātijas un pārvaldības veicināšanā, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanā, dzimumu līdztiesībā, nodarbinātībā un izglītībā, reģionālajā, politiskajā un ekonomiskajā stabilitātē, drošībā un labklājībā;

21.  uzskata, ka migrantu un bēgļu krīzi Vidusjūrā var atrisināt tikai ar noturīgu politisko gribu, starptautisku sadarbību un visu ES iestāžu un dalībvalstu rīcības koordināciju, un uzskata, ka ES varētu uzņemties iniciatīvu, lai ANO paspārnē sarīkotu starptautisku konferenci nolūkā risināt pašreizējo humanitāro krīzi;

22.  uzskata, ka reģionālās aizsardzības programmas, kuru mērķis ir palielināt trešo valstu spējas reģionos, kas ir izcelsmes vai tranzīta teritorijas ievērojamam bēgļu skaitam, varētu būtiski stiprināt, uzsākot politiskus dialogus starp ES un trešām valstīm, tādējādi panākot lielāku ietekmi un iesaistīšanos;

23.  aicina Komisiju un ES dalībvalstis veikt nepieciešamos likumdošanas un administratīvos pasākumus, lai varētu izsniegt ārkārtas vīzas un nodrošināt pagaidu patvērumu apdraudētiem cilvēktiesību aizstāvjiem Vidusjūras reģionā; mudina dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst gadījumiem, kas saistīti ar politiskā patvēruma pieprasījumiem, lai novērstu jebkādu atpakaļatgriešanu, kas varētu novest pie cilvēktiesību pārkāpuma;

24.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots ES Ārkārtas trasta fonds stabilitātes nodrošināšanai un nelegālas migrācijas un personu pārvietošanas pamatcēloņu novēršanai Āfrikā, kura mērķis ir stabilitātes un labākas migrācijas pārvaldības veicināšana Āfrikas valstīs un reģionos, kurus visvairāk iespaidojusi migrācija; tomēr uzsver, ka nepieciešamas garantijas par to, no kurienes tiks ņemti līdzekļi un kādiem pasākumiem tie tiks izmantoti; aicina dalībvalstis parādīt savu stingro apņemšanos, dodot ieguldījumu un sasniedzot ierosināto EUR 1,8 miljardu summu; uzsver nepieciešamību piesaistīt lielāku finansējumu, lai atraisītu Āfrikas kontinenta neizmantoto potenciālu, kas ar tirdzniecību un investīcijām sekmēs ilgtspējīgu attīstību un nabadzības samazināšanu;

25.  norāda, ka būs nepieciešami papildu ES budžeta līdzekļi, īpaši humānā palīdzība, lai risinātu migrantu un bēgļu krīzi Vidusjūrā; aicina izveidot migrācijas informācijas centrus trešās valstīs un atzīmē, ka uz ES delegācijām svarīgākajās trešās valstīs ir ātri nosūtīti Eiropas imigrācijas sadarbības koordinatori, lai apkopotu informāciju par migrācijas plūsmām, saskaņotu ar nacionālajiem sadarbības koordinatoriem un tieši sadarbotos ar vietējām iestādēm, tādējādi veicinot agrīnās brīdināšanas sistēmas aktivizēšanu ES līmenī nolūkā laikus reaģēt uz jaunām migrācijas krīzēm;

26.  mudina AP/PV un EĀDD turpināt atbalstīt ratifikācijas procesu attiecībā uz ANO Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību, tās Protokolu par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to, Protokolu pret migrantu nelikumīgu ievešanu pa zemes, jūras un gaisa ceļiem un Protokolu par šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas nelegālas izgatavošanas un aprites apkarošanu;

27.  pauž bažas par aizvien lielāku migrācijas jautājumu kriminalizēšanu uz skarto cilvēku cilvēktiesību rēķina un sliktu apiešanos ar bēgļiem un viņu aizturēšanu trešās valstīs; aicina ES pievērsties šim jautājumam cilvēktiesību dialogu laikā un tiesiskuma, brīvības un drošības apakškomiteju sanāksmēs un izveidot aizsardzības spējas trešās tranzīta valstīs;

28.  pieprasa Komisijai un EĀDD aktīvi piedalīties diskusijās par terminu „klimata bēglis”, tostarp par tā iespējamo juridisko definīciju starptautiskajās tiesībās vai jebkurā juridiski saistošā starptautiskā nolīgumā;

29.  atzīst, ka bezvalstniecība ir ievērojama cilvēktiesību problēma; aicina Komisiju un EĀDD ar visām ES ārējām darbībām izskaust bezvalstniecību, jo īpaši pievēršoties pilsonības likumos vērojamai diskriminācijai dzimuma, reliģijas vai minoritātes statusa dēļ, veicinot bērnu tiesības uz pilsonību un atbalstot ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) īstenoto kampaņu līdz 2024. gadam izskaust bezvalstniecību;

30.  prasa Komisijai pirms jebkādu nolīgumu noslēgšanas starp Frontex un trešo valsti informēt Eiropas Parlamentu; pieprasa, lai nolīgumi starp Frontex un trešām valstīm nodrošinātu pienācīgus aizsargmehānismus, lai garantētu, ka cilvēktiesību standarti tiek pilnā mērā ievēroti, tostarp attiecībā uz atgriešanos, kopēju patrulēšanu, meklēšanas un glābšanas vai pārtveršanas operācijām.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

16.11.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

49

6

6

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Lars Adaktusson, Michèle Alliot-Marie, Francisco Assis, James Carver, Javier Couso Permuy, Andi Cristea, Arnaud Danjean, Mark Demesmaeker, Georgios Epitideios, Knut Fleckenstein, Eugen Freund, Sandra Kalniete, Manolis Kefalogiannis, Afzal Khan, Janusz Korwin-Mikke, Eduard Kukan, Ilhan Kyuchyuk, Barbara Lochbihler, Sabine Lösing, Ulrike Lunacek, Andrejs Mamikins, Ramona Nicole Mănescu, Tamás Meszerics, Francisco José Millán Mon, Javier Nart, Pier Antonio Panzeri, Demetris Papadakis, Vincent Peillon, Tonino Picula, Kati Piri, Andrej Plenković, Cristian Dan Preda, Jozo Radoš, Sofia Sakorafa, Jacek Saryusz-Wolski, Alyn Smith, Jaromír Štětina, Charles Tannock, László Tőkés, Johannes Cornelis van Baalen

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Ignazio Corrao, Luis de Grandes Pascual, Angel Dzhambazki, Tanja Fajon, Mariya Gabriel, Liisa Jaakonsaari, Javi López, Norica Nicolai, Urmas Paet, Miroslav Poche, Soraya Post, Marietje Schaake, Helmut Scholz, Igor Šoltes, Renate Sommer, Traian Ungureanu, Marie-Christine Vergiat

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Beatriz Becerra Basterrechea, Claudiu Ciprian Tănăsescu, Ivan Štefanec, Patricija Šulin

12.11.2015

Attīstības komitejaS ATZINUMS

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā

(2015/2095(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Beatriz Becerra Basterrechea

IEROSINĀJUMI

Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzskata, ka, lai sasniegtu ilgtermiņa un ilgtspējīgus risinājumus, pašreizējo migrācijas situāciju var risināt tikai saistībā ar Eiropas holistisku pieeju, kurā būtu jāiekļauj visaptverošs pārskats par migrāciju saskaņā ar darbības programmu 2030. gadam; tāpēc uzsver nepieciešamību dalībvalstīm stiprināt sadarbību migrācijas plūsmu vadībai; atzinīgi vērtē iniciatīvu izveidot jaunu Eiropas programmu par migrāciju uz tiesību pamata, ko noteikuši Eiropas Parlaments, Komisija un Eiropadome, tieši iesaistot attiecīgās ieinteresētās puses lēmumu pieņemšanas procesā, konsultējoties ar pilsonisko sabiedrību, tostarp migrantu organizācijām, un kurai ir jābalstās uz solidaritāti un atbildību dalībvalstu starpā; uzsver, ka šajā programmā jāiekļauj Dublinas regulas nomaiņa ar centralizētu Eiropas patvēruma sistēmu, kurā ņemtas vērā patvēruma meklētāju un bēgļu vēlmes, kas ļauj izveidot drošības, brīvības un tiesiskuma telpu, vienādot patvēruma procedūras un nodrošināt kopējās ārējās robežas efektīvu kontroli; uzsver saistošas un pastāvīgas pārmitināšanas sistēmas nepieciešamību patvēruma meklētājiem, kas saņem starptautisku aizsardzību;

2.  pauž nožēlu par to, ka Komisijai bija jāgaida, līdz notika nepieredzētā humanitārā krīze, kam sekoja pilsoniskās sabiedrības spēcīga protestu un solidaritātes reakcija, līdz tā sāka pārskatīt savu neizdevušos politiku migrācijas jomā, pamatojoties uz holistisku pieeju, kas ietver attīstību, sadarbību un attīstības politikas saskaņotības principa ievērošanu;

3.  uzstāj, ka nekavējoties jāuzlabo traģiskie dzīves apstākļi miljoniem cilvēku bēgļu nometnēs, jo īpaši Turcijā, Jordānijā un Libānā; aicina ES un dalībvalstis uzlabot humānās palīdzības un atbalsta mehānismus valstīm, kas atrodas konflikta zonu tiešā tuvumā un kuras uzņem visvairāk bēgļu; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos palielināt finansiālo atbalstu šīm valstīm un aicina dalībvalstis izpildīt savus solījumus; atgādina, ka migrācijas pamatcēloņi ir efektīvi jānovērš, risinot globālas nevienlīdzības, cilvēktiesību pārkāpumu, nabadzības, bezdarba, valsts nestabilitātes un klimata pārmaiņu problēmas, un šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi rast bruņoto konfliktu mierīgu atrisinājumu; ņem vērā 2015. gada 11. un 12. novembrī Valetā notikušo augstākā līmeņa sanāksmi par migrāciju, kas deva iespēju izmantot integrētu pieeju, lai pievērstos piespiedu migrācijas galvenajiem cēloņiem;

4.  uzskata, ka Eiropas migrācijas politikā būtu jānošķir bēgļu un ekonomisko migrantu jēdziens; uzsver, ka šo divu kategoriju migrantiem ir jāpiemēro atšķirīgas pieejas;

5.  uzsver, ka vīrieši, sievietes un bērni, kurus skar pašreizējā krīze, bēg no reliģiskas vai politiskas vajāšanas, karadarbības, diktatūras, apspiešanas, spīdzināšanu, galvas nociršanas, u. c., un ka viņu kā cilvēku tiesības nav apspriežamas; norāda, ka uz viņu lielāko daļu attiecas 1951. gada Ženēvas Konvencija par bēgļu statusu, kuru ratificējušas visas 28 dalībvalstis; aicina ES noteikt sankcijas pret valstīm, kas pārkāpj šīs tiesības un tādējādi pārkāpj vienu no galvenajiem nosacījumiem to dalībai ES;

6.  prasa Komisijai un Padomei aicināt Amerikas Savienotās Valstis mūsu transatlantiskās sadarbības ietvaros attīstības politikas jomā ar mums sadarboties, lai novērstu iespējamo migrācijas paisuma vilni, pastiprināt sadarbību attīstības jomā Āfrikā un Tuvajos Austrumos un sniedzot efektīvu palīdzību miljoniem cilvēku, kas dzīvo bēgļu nometnēs;

7.  uzstāj, ka ir ciešāk jāintegrē attīstības un migrācijas saikne tā, lai ES migrācijas pārvaldības politika būtu saskaņā ar politikas jomām, kuru mērķis ir mazināt nabadzību jaunattīstības valstīs un mazināt dažus piespiedu migrācijas cēloņus, piemēram, palielinot attīstības palīdzības ietekmi, samazinot tās izmaksas; uzsver nepieciešamību efektīvi sadarboties ar trešām valstīm, lai noskaidrotu cēloņus, kas izraisa šīs migrācijas plūsmas, nevis pievēršoties tikai to sekām; atgādina, ka emigrācija pieaug līdz ar ekonomikas attīstību, līdz valstis sasniedz statusu "valsts ar vidēji augstiem ienākumiem" (aptuveni USD 7000-8000 uz vienu iedzīvotāju), kad tās līmenis sāk samazināties; tādēļ uzsver, ka, lai panāktu ilgtermiņa ilgtspējīgu risinājumu, ir jānostiprina sadarbība un migrācijas plūsmu pārvaldība; atzīst, ka ilgtspējīga ekonomikas attīstība un valstiskuma veidošana uz stingra demokrātijas un pārredzama tās institūciju darbības pamata dod lielu ieguldījumu migrācijas pamatcēloņu novēršanā; aicina ES un visus starptautiskos partnerus plašāk izmantot attīstības sadarbību un pastāvīga politiskā dialoga instrumentus; 

8.  pauž bažas par mēģinājumiem attīstības palīdzības apropriācijas novirzīt ar attīstību nesaistītu migrācijas jautājumu risināšanai; noraida to, ka atbalstu izdevumiem par bēgļiem līdzekļu devējās valstīs jau var uzskatīt par oficiālu attīstības palīdzību; noraida plānus izmantot un sasaistīt attīstības palīdzību ar robežkontroles pastiprināšanu vai atpakaļuzņemšanas nolīgumiem ar trešām valstīm; mudina dalībvalstis un Komisiju palielināt finansējumu un reaģēšanai uz humanitārajām krīzēm pieejamos līdzekļus; aicina izstrādāt ilgtermiņa plānu, kas ietver pasākumus, kuri paredzēti ANO aģentūru lomas nostiprināšanai; atzinīgi vērtē ES Reģionālā trasta fonda izveidošanu, reaģējot uz krīzi Sīrijā un ES Ārkārtas trasta fonda Āfrikai izveidošanu, kas ir efektīvs instruments cīņai ar destabilizāciju, piespiedu pārvietošanu un nelegālo migrāciju; aicina Komisiju uzlabot ES ārkārtas ieguldījumu fonda Āfrikai pārredzamību; mudina dalībvalstis izdarīt iemaksas šajā trasta fondā un uzsver, ka būtiski svarīga ir finansēto projektu un programmu uzraudzība un novērtēšana lai nodrošinātu, ka fonds kalpo tam paredzētajam mērķim, proti, sniedz palīdzību tiem, kam tā ir vajadzīga, nefinansējot par cilvēktiesību pārkāpumiem atbildīgās valdības;

9.   mudina ES, Āfrikas Savienību un Apvienoto Nāciju organizāciju stiprināt starptautisko sadarbību migrācijas jautājumos ar mērķi izveidot likumīgas migrācijas kanālus un aicina Komisiju un dalībvalstis maksimāli palielināt pozitīvo ieguldījumu migrācijas un cilvēku mobilitātes globālā attīstībā, kā tas pirmo reizi atzīts attīstības programmā laikposmam pēc 2015. gada un ilgtspējīgas attīstības mērķos un uzdevumos migrācijas jomā; mudina dalībvalstis atbalstīt imigrantu integrāciju, kuru aktīva līdzdalība sabiedrībā veicina Savienības sociālo un ekonomisko attīstību un kultūras daudzveidību; mudina ES un dalībvalstu iestādes uzlabot migrantu akadēmisko un profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, lai viņi varētu ātrāk un labāk iekļauties darba tirgū;

10.  atgādina, ka tiesības atstāt jebkuru, tostarp savu, valsti, ir paredzētas ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 13. pantā; uzsver, ka minētās tiesības ir viena no brīvībām un pamattiesībām, kuras drīkstētu izmantot visi, taču tikai pasaules ziemeļdaļas iedzīvotāji un bagātākie pasaules dienviddaļas iedzīvotāji var pilnībā izmantot šīs tiesības; uzsver, ka ir jānodrošina labāka un pilnīgāka neizraidīšanas principa īstenošana, kas, jo īpaši attiecībā uz patvēruma meklētājiem, izriet no tiesībām pārvietoties un ir nostiprināts 1951. gada Konvencijā par bēgļu statusu 33. pantā, 1967. gada Protokolā par bēgļu statusu un atkārtoti apstiprināts 1984. gada Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos 3. pantā;

11.  uzsver nepieciešamību aizsargāt, veicināt un īstenot starptautiskās tiesības meklēt patvērumu, kā tas ir noteikts ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 14. pantā, kā arī nepieciešamību labāk un pilnīgāk ievērot neizraidīšanas principu; uzsver, cik svarīgi ir izveidot migrācijas informācijas centrus emigrācijas un tranzīta valstīs pēc Mali migrācijas informācijas un pārvaldības centra (CIGEM) parauga; uzsver, ka likumīgu maršrutu trūkums neatstāj nekādas citas izvēles iespējas daudziem vīriešiem, sievietēm un bērniem kā tikai vērsties pie kontrabandistiem, kas ir ļoti dārgi un apdraud viņu dzīvību; aicina ES īstenot spēkā esošos tiesību aktus un izveidot drošus un likumīgus veidus ieceļošanai un palikšanai ES;

12.  noraida dalībvalstu priekšlikumus izveidot patvēruma centrus trešās valstīs un iesaistīt Ziemeļāfrikas valstis un Turciju Eiropas meklēšanas un glābšanas operācijās, lai bēgļus pārtvertu un nogādātu atpakaļ uz Āfriku un Turciju; aicina Komisiju šajā sakarībā sniegt Parlamentam novērtējumu par šo priekšlikumu atbilstību starptautiskām tiesībām patvēruma jomā, kā arī novērtējumu par to īstenošanas praktiskajiem vai juridiskajiem šķēršļiem; prasa, lai Hartūmas procesu aizstātu process, kura pamatā būtu cilvēktiesību pilnīga ievērošana un kurā galvenā vērība būtu pievērsta dzīves apstākļu uzlabošanai, tādējādi novēršot migrācijas pamatcēloņus; mudina Komisiju un Padomi novembrī Valetas samitā galveno uzmanību veltīt migrācijas pamatcēloņiem, piemēram, nabadzībai, nevienlīdzībai, netaisnībai, klimata pārmaiņām, korupcijai, sliktai pārvaldībai un bruņotiem konfliktiem;

13.  uzskata par ļoti būtiskiem jautājumus un problēmas, ar ko migrācijas procesā ES saskaras sievietes, meitenes un neaizsargātās iedzīvotāju grupas, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēki, bērni, cilvēki ar invaliditāti, minoritātes u. c., un to ietekmi uz viņu iespējām un cilvēktiesībām; uzskata, ka ļoti svarīgi ir arī jautājumi un problēmas, ar kurām migrācijas laikā un ES saskaras LGBTI migranti; prasa skaidras LGBTI dimensijas iekļaušanu visās ar migrantiem saistītajās politikas jomās; uzsver, ka ir būtiski vajadzīga iekļaujoša dimensija migrācijas politikā, kurā ņem vērā katras neaizsargātās grupas īpatnības, un aicina to iekļaut visos uz migrantiem vērstajos politikas virzienos; norāda, ka ES tiesību aktos patvēruma jomā starp kritērijiem, kas jāņem vērā, izskatot patvēruma pieteikumus, iekļauta dzimumorgānu kropļošana; uzstāj uz nepieciešamību ievērot cilvēktiesības un individuālās tiesības neaizsargātajiem migrantiem;

14.  aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt migrantiem piekļuvi tiesībām un pakalpojumiem, kas garantē viņu vienlīdzību un ES novērš rasisma un ksenofobijas pieaugumu;

15.  atgādina par īpašo nepieciešamību atbalstīt bērnu un nepavadītu nepilngadīgo intereses attiecībā uz patvērumu, piemēram, saskaņā ar 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu; uzsver nepieciešamību stiprināt bērna aizsardzības sistēmas, lai aizsargātu bērnus pret vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp nodrošinot tādus pamatpakalpojumus kā veselības aprūpe, psihologu atbalsts, kvalitatīva izglītība un īpaši pasākumi viņu pakāpeniskai integrācijai dalībvalstīs; aicina pievērst īpašu uzmanību šķirto ģimeņu un palikušo ģimenes locekļu vajadzībām un pārskatīt Padomes Direktīvu 2003/86/EK, lai veicinātu ģimeņu atkalapvienošanos;

16.  aicina Komisiju un ES migrācijas politikā pilnībā ievērot attīstības politikas saskaņotības principu, jo īpaši īstenojot Eiropas darba kārtību migrācijas jomā, šajā sakarībā paturot prātā saikni starp iekšējo un ārējo politiku, un līdz ar to starp pašreizējo migrāciju un attīstības politiku, no vienas puses, un sociālās aizsardzības un nodarbinātības politiku dalībvalstīs, no otras puses; tāpēc uzsver attīstības dimensijas sistemātiskākas iekļaušanas nepieciešamību migrācijas politikas jomās; atgādina, ka daži ES politikas virzieni un ierobežotie centieni apkarot nelikumīgas kapitāla plūsmas no jaunattīstības valstīm netieši veicina nestabilitāti un migrācijas plūsmas; tāpēc prasa Komisijai iesniegt rīcības plānu par politikas saskaņotību; uzsver, cik svarīgi ir garantēt politikas saskaņotību un koordināciju starp ES ārējās darbības, drošības, aizsardzības, tirdzniecība, humānās palīdzības, migrācijas un attīstības sadarbības politikas jomām; uzskata, ka Eiropai ir pilnībā jāuzņemas atbildība par konfliktiem, plašāk iesaistoties miera uzturēšanā un ilgtspējīgos risinājumos bēgļiem (pārcelšanās, vietējā integrācija, mobilitāte, un, kad iespējams, atgriešanās); aicina Komisiju un dalībvalstis darīt vairāk, lai izmantotu iekšējās un ārējās politikas virzienus, kas saistīti ar migrācijas jautājumiem tā, ka tiek veicināta personu mobilitāte, cenšoties uzlabot viņu pašu un viņu ģimeņu labklājību;

17.  pauž bažas par tā dēvēto klimata bēgļu skaita palielināšanos, ko veicina sausums, bads un veselības standartu un dzīves apstākļu pasliktināšanās; uzskata, ka vismazāk attīstīto valstu iedzīvotāji ir vairāk pakļauti klimata pārmaiņu sekām, kas var palielināt pieaugošo nevienlīdzību un sociālo nestabilitāti;

18.  aicina Komisiju koordinēt savu attīstības politiku ar ekonomiskās politikas virzieniem, lai pārtrauktu cilvēkresursu un dabas resursu ekspluatāciju trešās valstīs, kas kavē jebkādu palīdzības mērķus īstenošanu attīstības jomā; aicina ES un tās dalībvalstis stingri reglamentēt Eiropas izcelsmes transnacionālo uzņēmumu darbību trešās valstīs;

19.  stingri atbalsta ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu efektīvu un visaptverošu popularizāciju un īstenošanu ES iekšienē un ārpus tās un uzsver vajadzību veikt visus nepieciešamos politikas un likumdošanas pasākumus, lai novērstu trūkumus, kas traucē reāli īstenot šos ANO pamatprincipus, tostarp attiecībā uz tiesu sistēmas pieejamību; atgādina, ka ANO pamatprincipu mērķis nav radīt jaunas starptautisko tiesību saistības, bet gan izveidot vienotu globālo standartu, lai novērstu uzņēmējdarbības nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām un risinātu ar to saistītās problēmas;

20.  uzsver nepieciešamību attīstības politikas saskaņotībā iekļaut svarīgāko zāļu pieejamību; norāda, ka tirdzniecības un intelektuālā īpašuma regulējuma jautājumiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība, ņemot vērā to nozīmi efektīvam zāļu nodrošinājumam jaunattīstības valstīs;

21.  pauž sašutumu par to, ka publiskā iepirkuma un parāda apkalpošanas līgumu rezultāts inter alia ir tāds, ka 61 % no publiskā finansējuma attīstības sadarbībai nonāk atpakaļ līdzekļu devējās valstīs; tāpēc aicina palielināt reālu atbalstu, kas palīdz apmierināt iedzīvotāju vajadzības;

22.  aicina Komisiju pārskatīt EuropeAid novērtēšanas un uz rezultātiem vērstas uzraudzības sistēmas, kurām ir būtiska nozīme ES politikas un intervences pasākumu plānošanā, izstrādē un īstenošanā, kā arī pārredzamības un demokrātiskās pārskatatbildības uzlabošanā; atgādina, ka mūsu politikas centrā vajadzētu būt līdzdalībai un ilgtspējīgām strukturālām pārmaiņām;

23.  pauž nožēlu par to, ka vairākās dalībvalstīs, piemēram, Itālijā, dažu patvēruma meklētāju uzņemšanas centru pārvaldībā tika pieļauta virkne nopietnu krāpšanas un administratīvu pārkāpumu gadījumu, bieži vien ar organizētās noziedzības līdzdalību, kā rezultātā ļaunprātīgi tika izmantoti Eiropas Savienības līdzekļi un vēl vairāk pasliktināti migrantu dzīves apstākļi un viņu cilvēktiesību aizsardzība.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

10.11.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

21

1

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Beatriz Becerra Basterrechea, Ignazio Corrao, Doru-Claudian Frunzulică, Nathan Gill, Charles Goerens, Enrique Guerrero Salom, Heidi Hautala, Maria Heubuch, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Linda McAvan, Norbert Neuser, Cristian Dan Preda, Lola Sánchez Caldentey, Elly Schlein, Pedro Silva Pereira, Davor Ivo Stier, Paavo Väyrynen, Bogdan Brunon Wenta, Rainer Wieland, Anna Záborská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marina Albiol Guzmán, Louis-Joseph Manscour, Joachim Zeller

4.9.2015

Budžeta komitejaS ATZINUMS

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā

(2015/2095(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Gérard Deprez

IEROSINĀJUMI

Budžeta komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir pieņēmusi vērienīgu ES programmu migrācijas jomā; pauž nožēlu par to, ka Eiropadome neīsteno tikpat vērienīgu pieeju, kāda tiek pausta tās paziņojumos, un ka tā neatbalsta Komisiju;

2.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par mehānisma ieviešanu 40 000 personu pārcelšanai 2016. un 2017. gadā ar kopējām izmaksām EUR 240 000 000 apmērā; atbalsta to dažu dalībvalstu centienus, kuras ir pieņēmušas Komisijas ierosināto cilvēku skaitu un dažos gadījumos to pat pārsniegušas, taču vienlaikus pauž nožēlu par to, ka dažu dalībvalstu neatsaucības dēļ 40 000 cilvēku skaits vēl nav sasniegts;

3.  tāpat atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu izveidot pārvietošanas programmu un papildu EUR 50 000 000 piešķiršanu šajā nolūkā 2015. un 2016. gadam; uzsver, ka atvēlētajai summai būtu jāatbilst reālajām vajadzībām atkarībā no turpmākajām migrācijas plūsmām un ka līdz ar to šī summa būtu attiecīgi jāpielāgo;

4.  atzinīgi vērtē lēmumu palielināt Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondam (AMIF) paredzētos līdzekļus 2015. gadā par EUR 57 000 000 budžeta grozījumu projektā Nr. 5 un vairāk nekā EUR 169 000 000 piešķiršanu (EUR 171 900 000 pēc pārplānošanas) 2016. gada budžeta projektā; tomēr pauž nožēlu — lai gan šim fondam pieejamie līdzekļi kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izveidei un nostiprināšanai ir palielināti par vairāk nekā EUR 174 000 000 (EUR 161 694 285 pēc pārplānošanas), summas, kas paredzētas legālas migrācijas, integrācijas un taisnīgas un efektīvas atpakaļnosūtīšanas stratēģiju atbalstam, tiek samazinātas par EUR 5 000 000 (+ EUR 9 985 847 pēc pārplānošanas);

5.  aicina Komisiju pēc iespējas precīzāk izvērtēt AMIF vajadzības līdz 2020. gadam un, pamatojoties uz šīm vajadzībām, iesniegt priekšlikumu par 3. izdevumu kategorijas līdzekļu palielinājumu, un attiecīgā gadījumā koriģēt sadalījumu starp dažādajām īstenošanas programmām saistībā ar finanšu plāna pārskatīšanu līdz 2016. gada beigām; uzsver arī nepieciešamību pēc šāda finansējuma, lai nodrošinātu patiesu Eiropas pievienoto vērtību, nevis vienkārši atbalstītu pašreizējās valstu programmas;

6.  pauž vēlmi mainīt AMIF budžeta nomenklatūru, lai padarītu to pārredzamāku un vienkāršotu uzraudzību pār gada apropriāciju sadali starp dažādajām īstenošanas programmām un instrumentiem; prasa, lai turpmāk šim fondam tiktu nodrošinātas lielākas elastības iespējas;

7.  atzinīgi vērtē aģentūrai Frontex paredzētā finansējuma palielinājumu EUR 41 245 000 apmērā 2016. gada budžeta projektā; prasa sniegt ticamus datus par operāciju Triton un Poseidon izmaksām; pauž nožēlu par to, ka 11 gadus pēc tās dibināšanas Varšavā joprojām nav parakstīts mītnes nolīgums starp Frontex un Polijas valdību, tādējādi neļaujot šīs aģentūras darbiniekiem strādāt optimālos apstākļos; aicina Komisiju sniegt vairāk informācijas par priekšlikumu grozīt Frontex pilnvaras attiecībā uz atpakaļnosūtīšanas organizēšanu;

8.  atzīst, ka Padome nav ierobežojusi AMIF un Iekšējās drošības fonda (ISF) galvenos darbības virzienus 3. izdevumu kategorijā, uzsverot, ka būs nepieciešams palielinājums; tomēr pauž kritiku par to, ka ir samazināti līdzekļi migrācijai un patvērumam attīstības sadarbības instrumenta (ASI) ietvaros (- EUR 200 000 saistību apropriācijās, - EUR 5 miljoni maksājumu apropriācijās) un nabadzības ierobežošanai Vidusjūras reģiona valstīs (- EUR 50 miljoni maksājumu apropriācijās), Austrumu partnerībai (- EUR 12 miljoni maksājumu apropriācijās) un Pirmspievienošanās palīdzības instrumentam kopumā; uzskata, ka ierosinātie samazinājumi ir nelietderīgi saistībā ar turpmāko migrācijas plūsmu vispārējās pārvaldības stratēģiju;

9.  uzsver, ka Eiropas Patvēruma atbalsta birojam ir lūgts nākotnē uzņemties lielāku lomu patvēruma pārvaldībā; norāda, ka darbinieku skaita palielināšana par 4 cilvēkiem ir viennozīmīgi nepietiekama un ka tam pieejamo līdzekļu samazināšana, neskaitot piešķirtos ieņēmumus, 2016. gada budžeta projektā ir pretrunā pašreizējām reālajām vajadzībām, kas prasa līdzekļu palielināšanu;

10.  atzīst Eiropola lomu cilvēku tirdzniecības apkarošanā un jo īpaši kriminālo tīklu apkarošanas darbības, kuru īstenošanai ir vajadzīgi papildu darbinieki vismaz trijos jaunizveidotos karstajos punktos; norāda, ka tikai vēl trīs cilvēku pieņemšana darbā ir nepietiekama, lai veiktu šos ārkārtīgi sarežģītos pienākumus, un ka tam 2016. gada budžeta projektā piešķirtais finansējums nenodrošina pietiekamus līdzekļus, lai pienācīgi veiktu šos pienākumus;

11.  uzsver, ka nedrīkst samazināt TI aģentūru darbinieku skaitu vai automātiski pārcelt viņus citā amatā; prasa izstrādāt reālistisku vidēja un ilga termiņa stratēģiju attiecībā uz šīm aģentūrām;

12.  atzinīgi vērtē patvērumam un imigrācijai paredzēto palielinājumu 2016. gada budžeta projektā; uzsver, ka neiztērētie naudas līdzekļi var tikt nodoti citām budžeta pozīcijām, lai risinātu neparedzētus problēmuzdevumus un situācijas, kā izklāstīts Eiropas programmā migrācijas jomā;

13.  uzskata, ka ir būtiski cieši uzraudzīt, kā tiek izmantots jebkāds finansējums, kas saistīts ar imigrāciju, jo īpaši attiecībā uz līgumslēgšanas un apakšuzņēmumu līgumu slēgšanas procedūrām, ņemot vērā daudzos dalībvalstīs notikušos krāpšanas un nepareizas pārvaldības gadījumus.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

3.9.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

23

4

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Nedzhmi Ali, Jonathan Arnott, Lefteris Christoforou, Jean-Paul Denanot, Gérard Deprez, José Manuel Fernandes, Eider Gardiazabal Rubial, Carlos Iturgaiz, Bernd Kölmel, Zbigniew Kuźmiuk, Vladimír Maňka, Ernest Maragall, Clare Moody, Siegfried Mureşan, Victor Negrescu, Liadh Ní Riada, Patricija Šulin, Eleftherios Synadinos, Paul Tang, Indrek Tarand, Isabelle Thomas, Inese Vaidere, Daniele Viotti, Marco Zanni

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Anneli Jäätteenmäki, Andrey Novakov, Nils Torvalds, Tomáš Zdechovský

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Anthea McIntyre, Tatjana Ždanoka

18.2.2016

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā

(2015/2095(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Elisabeth Morin-Chartier

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atzīst Komisijas centienus izstrādāt vērienīgu programmu migrācijas jomā un mudina Eiropadomi apņemties rīkoties vērienīgi, pievērst uzmanību niansēm un darboties vienoti, lai izstrādātu savlaicīgus un pārliecinošus atbildes pasākumus migrācijas krīzei; aicina Padomi rīkoties proaktīvi, atbalstot Komisijas darbu ar konkrētām darbībām un strauju rīcību, un praktiskiem pasākumiem, kuri izstrādāti, lai panāktu kopīgo mērķu īstenošanu, pamatojoties uz solidaritātes un taisnīgas atbildības sadales starp visām dalībvalstīm principiem; pauž nožēlu par dažu dalībvalstu bloķējošo nostāju attiecībā uz tāda efektīva un ilgtspējīga politiskā risinājuma pieņemšanu, kas ievērotu Eiropas Savienību veidojošās pamatvērtības, tostarp tiesiskuma ievērošanu, cilvēktiesības un nediskrimināciju, solidaritāti un kopēju atbildību;

2.  atzīmē, ka pašreizējais bēgļu vilnis ir Eiropas problēmuzdevums globālā kontekstā, un kā tāds tas ir jāskata arī Eiropadomē;

3.  jo īpaši uzsver, ka bēgļu pieplūduma sociālais aspekts prasa kopēju Eiropas patvēruma politiku, diskusijas par Eiropas kvotu vienošanos un īpaši neaizsargātu bēgļu grupu vietēju reģistrāciju pārlieku apgrūtinātās valstīs, kas atrodas kaimiņos attiecīgajam krīzes reģionam;

4.  uzsver, ka vienīgais dzīvotspējīgais risinājums trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku pieplūduma pārvaldīšanā ir iespējami drīz visās dalībvalstīs ieviest pastāvīgas pārcelšanas mehānismu; norāda, ka vidējā termiņā jautājums, ko aktualizēja pašreizējā bēgļu krīze, ir Eiropas vēlme integrēt šos bēgļus savā sabiedrībā, jo viņi nevēlas uzturēties pastāvīgi; uzsver, ka izglītībai un nodarbinātībai ir īpaši būtiska nozīme bēgļu un migrantu veiksmīgā integrācijā; tādēļ aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm pieņemt tūlītējus pasākumus un izraudzīties plānu, kas palielinātu un sekmētu bēgļu sociālo iekļaušanu un integrāciju ES darba tirgū, kurš joprojām cieš no ekonomikas krīzes ietekmes, vienlaikus ņemot vērā atšķirības starp ekonomiskajiem migrantiem un bēgļiem;

5.  uzsver, ka patiesa integrācija ir divvirzienu process, kuram nepieciešama savstarpēja bēgļu un Eiropas un tās pilsoņu apņemšanās; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt efektīvu un dinamisku sistēmu bēgļa statusa atzīšanai un bēgļu sadalījumam galamērķa valstīs, lai iespējami drīz varētu sākt sociālās iekļaušanas un integrācijas darba tirgū procesu; mudina Komisiju veicināt augšupēju konverģenci sociālās aizsardzības jomā un standartu ātri visās dalībvalstīs izsniegt darba atļaujas bēgļiem, kuriem ir atzīts bēgļu statuss;

6.  aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi par to, kā integrēt bēgļus Eiropas sabiedrībā un darba tirgū; aicina Komisiju izmantot dalībvalstu pieredzi un izstrādāt ieteikumu kopumu šā procesa efektīvai noslēgšanai;

7.  atgādina par ES imigrantu integrācijas politikas kopējiem pamatprincipiem (CBP)(17) kā svarīgāko pieeju integrācijai;

8.  aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību starptautisko aizsardzību saņemt tiesīgo personu vajadzībām un tādām neaizsargātām grupām kā nepavadīti nepilngadīgie, sievietes, jaunieši, bērni un vecāka gadagājuma cilvēki un iespēju robežās sekmēt attiecīgus pasākumus trešās valstīs laikā pirms aizbraukšanas; aicina pievērst īpašu uzmanību sievietēm, kas bieži vien ir neaizsargātā situācijā sociālās iekļaušanas procesā un integrējoties darba tirgū; pauž bažas par nesenajiem konstatējumiem attiecībā uz lielo skaitu nepavadīto bērnu starp bezvēsts pazudušajiem bēgļiem un aicina iestādes noskaidrot viņu iespējamo atrašanās vietu;

9.  mudina Komisiju paplašināt dialogu ar uzņēmumu un darba ņēmēju pārstāvjiem par migrāciju un prasmēm, lai noteiktu, kurās konkrētās nozarēs, tostarp uzņēmējdarbībā, trūkst darbinieku nolūkā izveidot labi pārvaldītus likumīgus migrācijas ceļus un nodarbinātības iespējas bēgļiem; uzskata, ka šāda dialoga pamatā ir jābūt līdzsvarotai interešu pārstāvībai, lai panāktu tādu migrantu un bēgļu integrāciju darba tirgū, kuras pamatā ir tiesības;

10.  uzskata, ka, izstrādājot integrācijas politiku ES, bēgļu pastāvīgas pārcelšanas mehānismā ir jāņem vērā darba tirgus dati, jo īpaši attiecībā uz bezdarbu, nodarbinātības iespējām un sociālo situāciju, lai nodrošinātu, ka šis process nepasliktina sociālo un ekonomisko situāciju uzņemošajos reģionos, sevišķi tajos, kurus ekonomikas krīze skārusi vissmagāk, un tajās dalībvalstīs, kurām ir vislielākais parāds un kurās joprojām tiek īstenota fiskālā konsolidācija, un lai nodrošinātu labāku bēgļu sociālo iekļaušanu un integrāciju darba tirgū, paturot prātā, ka sociālā un ekonomiskā nedrošība šajās teritorijās un to iedzīvotāju vidū ir faktors, kas ir visnotaļ neatkarīgs no pašreizējās bēgļu ārkārtas situācijas, ņemot vērā faktiskās nodarbinātības iespējas attiecīgajos reģionos;

11.  pauž ierosinājumu, ka bēgļu integrācijas iespējas uzlabotu sistēma, saskaņā ar kuru patvēruma meklētāji, ciktāl tas ir iespējams, varētu iesniegt pieteikumu patvērumam tajā dalībvalstī, kurā viņiem jau ir ģimenes saites, saikne ar kopienu vai labākas nodarbinātības izredzes;

12.  uzsver, ka ir jāizstrādā arī visaptveroša pieeja migrācijai, kurā iekļautas lielākās demogrāfiskās problēmas, kas pašlaik apdraud Eiropu un tās ekonomiku; vienlaikus norāda, ka vidēja termiņa un ilgtermiņa bēgļu un migrantu integrācija ir arī iespēja attiecībā uz demogrāfisko attīstību un prasmju bāzes stiprināšanu Eiropā; aicina dalībvalstis elektroniski apkopot bēgļu darba pieredzi, lai saskaņotu bēgļu pārcelšanu ar valsts un reģionālā darba tirgus situāciju;

13.  atgādina — Komisija ir norādījusi, ka varētu izmantot ES, jo īpaši Eiropas Sociālā fonda (ESF), finansējumu, lai palīdzētu integrēt bēgļus; aicina fondu vadošās iestādes tos izmantot pēc iespējas efektīvāk ar mērķi palīdzēt risināt bēgļu integrācijas jautājumu tā, lai tas nekaitētu citiem mērķiem un saņēmējiem, jo īpaši visneaizsargātākajām grupām, un nodrošināt, ka tas sniedz ieguvumus visiem saņēmējiem; norāda, ka Komisija ir arī paudusi gatavību palīdzēt vadošajām iestādēm pielāgot ESF darbības programmas, lai efektīvi integrētu migrantus un bēgļus, neietekmējot ESF nodarbinātības mērķus; pievērš uzmanību arī līdzekļiem, kuri ir pieejami, lai nodrošinātu apmācību par daudzveidības un vienlīdzības pārvaldību darbvietā un lai atbalstītu vietējās un reģionālās iestādes attiecībā uz integrācijas pasākumiem;

14.  mudina Komisiju 2016. gadā paredzētajā daudzgadu finanšu shēmas vidusposma pārskatā nodrošināt, ka ES budžetā un īpaši Eiropas Sociālajā fondā lielāka uzmanība tiek pievērsta to bēgļu sociālajai iekļaušanai un integrācijai darba tirgū, kuriem ir likumīgs statuss; aicina Komisiju izpētīt Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda (AMIF) izmantošanu trešo valstu valstspiederīgo sociālās iekļaušanas un integrācijas darba tirgus pasākumos; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (EFSI) kopā ar citiem ES fondiem, lai nodrošinātu nepieciešamos ieguldījumus bēgļu pieplūduma integrācijai vidējā termiņā; aicina Komisiju, pārskatot daudzgadu finanšu shēmu, palielināt piešķīrumu sociālajai politikai nolūkā stiprināt kohēzijas politiku, lai tā spētu pielāgoties bēgļu integrācijai darba tirgū un sociālajai iekļaušanai;

15.  aicina dalībvalstis nodrošināt to valsts nodarbinātības dienestus ar pietiekamiem resursiem, lai bēgļi, kuri ir tiesīgi strādāt, tiktu pilnībā integrēti darba tirgū; uzsver, ka valstu nodarbinātības dienestu tīklam var būt svarīga nozīme, integrējot migrantus Eiropas darba tirgū;

16.  atgādina arī par to, cik svarīgi ir vajadzības gadījumā palīdzēt MVU nodarbināt darbiniekus no migrantu vidus;

17.  uzsver, ka būtiska nozīme bēgļu integrācijā un viņu cieņas saglabāšanā ir piekļuvei darba tirgum; atzinīgi vērtē dažu valstu centienus samazināt laikposmu, pirms bēgļi var ienākt darba tirgū, ņemot vērā Direktīvas 2013/33/ES transponēšanu(18);

18.  aicina dalībvalstis rūpīgi pārraudzīt savas izglītības sistēmas, lai rastu veidus, kā iespējami drīz integrēt bēgļu bērnus izglītības procesā;

19.  atkārtoti aicina Komisiju, sadarbojoties ar dalībvalstīm, izveidot vienotu sistēmu, kas atbilst spēkā esošajai Eiropas sistēmai, lai nodrošinātu un paātrinātu iespējamu oficiālu diploma līdzvērtības atzīšanu un oficiālu un neoficiālu prasmju atzīšanu apvienojumā ar atbilstības un līdzvērtības standartizāciju starp dalībvalstīm Eiropas līmenī, tādējādi palīdzot bēgļiem un migrantiem pilnībā iekļauties sabiedrībā un strādāt atbilstoši viņu prasmju līmenim, nevis zemāk par to, kā tas bieži notiek;

20.  uzskata, ka bēgļiem un migrantiem ir jāspēj piekļūt viegli pieejamai apmācībai un ka ir steidzami viņiem jānodrošina valodu apmācība un integrācijas kursi, kas tiek piedāvāti kā un ir pārcelšanas programmas neatņemama sastāvdaļa, iespējami drīz pēc viņu ierašanās tās valsts teritorijā, uz kuru viņi ir pārcelti, papildus patvēruma meklētājiem un bēgļiem pieejamajiem medicīniskā un psiholoģiskā atbalsta pakalpojumiem;

21.  atgādina, ka ir svarīgi, lai prasmes, kuras iegūtas, strādājot ES, tiktu arī apstiprinātas nolūkā nodrošināt pievienoto vērtību personai, ja viņa pamet ES ar mērķi strādāt citā valstī;

22.  atzīmē — lai raiti integrētu bēgļus un migrantus uzņēmējās kopienās, ir vajadzīga uz tiesībām balstīta pieeja un jāizmanto visi institucionālie un pilsoniskās sabiedrības spēki, jo sociālie partneri var veicināt labuma gūšanu no migrantu un bēgļu ātrākas integrācijas vietējā darba tirgū; tādēļ aicina dalībvalstis, izstrādājot integrācijas stratēģijas, pienācīgi ņemt vērā visas attiecīgās ieinteresētās personas;

23.  aicina dalībvalstis sagatavot vietējo sabiedrību bēgļu un viņu ģimeņu uzņemšanai ar rūpīgi plānotu informācijas kampaņu starpniecību;

24.  mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt un atbalstīt organizētās pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas, kuru mērķis ir palīdzība migrantiem un bēgļiem, piemēram, izmantojot Eiropas kontaktpunktu tīklu migrantiem un UnionMigrantNet, kas ir tikai daži tādu kontaktpunktu pārrobežu sadarbības piemēri, ar kuru starpniecību tiek sniegta informācija migrantiem un palīdzēts viņiem integrēties;

25.  brīdina Komisiju par apdraudējumu, ko nedeklarēts migrantu darbs rada viņu veselībai un drošībai, un par to, ka tas liedz viņiem nodarbinātības un sociālā nodrošinājuma tiesības; mudina Komisiju nepieļaut nežēlīgu darbaspēka ekspluatāciju; atgādina, ka saskaņā ar Direktīvu par sankcijām pret darba devējiem(19) un Sezonas darbinieku direktīvu(20) darba devēji, kuri izmanto migrantu darbaspēku, var tikt sodīti; tomēr aicina Komisiju censties panākt uz integrāciju vairāk orientētu sistēmu, kas aptver visus šo problēmu aspektus, tostarp, lai sniegtu bēgļiem pietiekamu aizsardzību nolūkā novērst migrējošo darba ņēmēju ļaunprātīgu izmantošanu;

26.  atgādina — lai izvairītos no divlīmeņu sistēmas darbvietā, ir svarīgi, lai migrējošie darba ņēmēji varētu pilnībā izmantot savas darba tiesības, tostarp tiesības iestāties arodbiedrībā;

27.  norāda uz risku darba ņēmējam un darba devējam, kuru rada darba līguma noslēgšana ar patvēruma pieteikuma iesniedzēju gadījumā, ja patvēruma pieprasījums tiek noraidīts; uzskata, ka arī tas varētu kavēt Komisijas mērķu īstenošanu attiecībā uz atgriešanas politiku izcelsmes valstī;

28.  norāda, ka lielākā daļa no patvēruma meklētājiem, kuru pieteikumi ir noraidīti kādā no dalībvalstīm, paliek ES bez likumīga statusa, tādējādi palielinot to nelegālo migrantu skaitu, kuriem nav tiesību strādāt un iekārtot skolā savu bērnus; tādēļ uzsver nepieciešamību kontrolēt un uzraudzīt nelegālos migrantus saistībā ar sociālās atstumtības un nabadzības risku, kas padara viņus uzņēmīgus pret ārēju ietekmi, tostarp radikālismu;

29.  aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot informācijas kampaņu migrantu izcelsmes valstīs, lai sniegtu viņiem pareizu un pietiekamu informāciju par juridiskajām procedūrām ieceļošanai ES, kā arī par viņu tiesībām un pienākumiem dalībvalstīs nolūkā nodrošināt, ka personām, kuras dodas ceļā, ir juridiski derīgs pieprasījums;

30.  uzsver, ka ES būtu jāpiedāvā likumīgi veidi, kā ieceļot un palikt Eiropā personām, kuras to vēlas, un jāpiedāvā arī iespējas viņām mainīt savu migrācijas statusu, esot ES, kā arī būtu jāizveido patiesa cirkulāras migrācijas politika; aicina valstīm, kas kandidē uz pievienošanos ES, izveidot darbaspēka imigrācijas koridoru, kas šo valstu iedzīvotājiem nodrošinātu vieglāku piekļuvi Eiropas darba tirgum;

31.  aicina Komisiju, pārskatot “Zilās kartes” direktīvu(21), pieņemt vērienīgu pieeju, lai stiprinātu ES zilās kartes nozīmi, kura attiecas uz augsti kvalificētiem darba ņēmējiem no trešām valstīm un palīdz risināt demogrāfiskās problēmas Eiropas Savienībā, novēršot darbaspēka trūkumu ES darba tirgos; uzsver, ka augsti kvalificēti migranti varētu būt līdzeklis, lai aktīvi integrētu un iekļautu citus trešo valstu valstspiederīgos Eiropas sabiedrībā, un uzsver nepieciešamību pēc visaptverošas migrācijas izvērtēšanas, kas ietvertu to pasākumu izvērtēšanu, kuru mērķis ir novērst pastāvošos trūkumus Eiropas darba tirgos, lai panāktu abpusēji izdevīgu situāciju;

32.  iesaka ievērojami palielināt palīdzību tām valstīm dienvidos, kuras ir uzņēmušas lielu bēgļu un migrantu skaitu, un cieši sadarboties uz vietas ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru bēgļu jautājumos un NVO.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

17.2.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

42

9

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Laura Agea, Guillaume Balas, Brando Benifei, Mara Bizzotto, Vilija Blinkevičiūtė, Enrique Calvet Chambon, David Casa, Ole Christensen, Jane Collins, Martina Dlabajová, Lampros Fountoulis, Elena Gentile, Arne Gericke, Marian Harkin, Czesław Hoc, Danuta Jazłowiecka, Agnes Jongerius, Jan Keller, Ádám Kósa, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Kostadinka Kuneva, Jean Lambert, Jérôme Lavrilleux, Patrick Le Hyaric, Jeroen Lenaers, Verónica Lope Fontagné, Javi López, Thomas Mann, Dominique Martin, Joëlle Mélin, Elisabeth Morin-Chartier, Emilian Pavel, João Pimenta Lopes, Marek Plura, Terry Reintke, Sofia Ribeiro, Maria João Rodrigues, Claude Rolin, Anne Sander, Sven Schulze, Siôn Simon, Jutta Steinruck, Romana Tomc, Ulrike Trebesius, Marita Ulvskog, Renate Weber, Jana Žitňanská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Amjad Bashir, Tania González Peñas, Miapetra Kumpula-Natri, António Marinho e Pinto, Tamás Meszerics, Neoklis Sylikiotis, Ivo Vajgl

19.10.2015

Transporta un tūrisma komitejaS ATZINUMS

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc holistiskas ES pieejas migrācijas jomā

(2015/2095(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Merja Kyllönen

IEROSINĀJUMI

Transporta un tūrisma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā Savienības jūras robežas Vidusjūrā ir Eiropas Savienības ārējās robežas un tā kā tās atšķirībā no sauszemes robežām nevar slēgt, un tā kā ir steidzami jārisina bēgļu pieplūduma problēma, lai nepieļautu, ka viņi kļūst par cilvēku kontrabandistu un mafijas upuriem;

1.  pauž bažas par to, ka krasi palielinās to cilvēku skaits, kuri riskē ar dzīvību, mēģinot bīstamā veidā šķērsot Vidusjūru, lai nokļūtu ES; uzsver, ka Vidusjūra ir pasaulē lielākais migrācijas jūras ceļš ar noslogotu tirdzniecības kuģu satiksmes tīklu; uzsver, ka pašreizējā bēgļu krīze rada lielu spiedienu jūras komerciālās kuģošanas nozarē, palielinot tās sloga daļu, jo īpaši attiecībā uz apkalpes drošību un iespējām nodrošināt atbilstību vispārējām drošības prasībām; uzskata, ka šis apstāklis būtu pienācīgi jāņem vērā visaptverošajos pasākumos, ar kuru palīdzību ES plāno risināt šīs krīzes daudzdimensiju problēmas, lai tādējādi varētu mazināt negatīvo ietekmi uz transporta nozari;

2.  atgādina, ka saskaņā ar Ženēvas Konvenciju par bēgļu statusu, UNCLOS konvenciju, SOLAS konvenciju(22) un SAR konvenciju(23) katrai valstij, kas parakstījusi minētās konvencijas, jāpieprasa savas valsts karoga kuģa kapteinim sniegt palīdzību jebkurai personai, kas atrasta jūrā un kam draud bojāeja, — neatkarīgi no šīs personas valstspiederības vai statusa vai apstākļiem, kādos šī persona atrasta —, sniegt sākotnējo medicīnisko palīdzību vai apmierināt citas vajadzības, nogādāt šādas personas drošībā un aktīvi piedalīties meklēšanas un glābšanas operācijās jūrā, ciktāl to iespējams izdarīt, neradot nopietnas briesmas kuģim, apkalpei vai pasažieriem; uzsver, ka glābt personu, kas jūrā atrodas bezpalīdzības stāvoklī, ir ne tikai starptautisks, bet arī ētisks pienākums;

3.  aicina visas dalībvalstu ostu un jūras iestādes, Eiropas Jūras drošības aģentūru (EMSA) un jo īpaši Vidusjūrā kuģojošo kuģu kapteiņus būt ārkārtīgi modriem, lai atklātu kuģus, kuri pārvadā migrantus un bēgļus, kam var draudēt briesmas; šajā sakarībā iesaka stingri piemērot Starptautiskās Jūrniecības organizācijas un ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) izstrādātās pamatnostādnes par izturēšanos pret jūrā izglābtām personām;

(24)4.  norāda, ka periodā no 2015. gada 1. janvāra līdz 31. maijam Vidusjūrā tika izglābti kopumā 47 265 migranti un ka 13 475 no viņiem izglāba tirdzniecības kuģi(25)6; atzīmē, ka šajos piecos mēnešos 302 tirdzniecības kuģi saņēma aicinājumu novirzīties no maršruta un mainīt kursu, lai palīdzētu glābšanas operācijās, un 104 no minētajiem kuģiem galu galā tika aicināti steidzamā kārtā glābt migrantus un nogādāt viņus krastā;

5.  pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar UNHRC datiem tikai 2015. gadā vien vairāk nekā 3000 cilvēku ir gājuši bojā, mēģinot dzīvībai bīstamā veidā šķērsot jūru(26)7;

6.  aicina Padomi steidzami pieņemt 2015. gada 9. septembrī iesniegto un Parlamenta 2015. gada 17. septembra plenārsēdē pieņemto Komisijas priekšlikumu par 120 000 cilvēku, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārmitināšanu, un regulāri novērtēt iespējamās papildu vajadzības, kas var rasties bēgļu aizsardzībā;

7.  uzsver — neraugoties uz to, ka primārā atbildība šajā jautājumā ir dalībvalstīm, tirdzniecības kuģiem ir būtiska nozīme glābšanas un meklēšanas operācijās gan iesaistīšanās apmēra, gan aktivitātes ziņā; norāda, ka tirdzniecības kuģi nav aprīkoti un ka to apkalpes locekļi nav apmācīti tā, lai viņi būtu pietiekami gatavi regulāri piedalīties tik liela mēroga glābšanas operācijās;

8.  atgādina, ka palīdzībai, ko glābšanas operācijās piedāvā tirdzniecības kuģi un to apkalpes locekļi, nebūtu jāaizstāj kompetentu ES un dalībvalstu iestāžu sniegta palīdzība migrantiem jūrā un ka ir jāpiešķir tām nepieciešamie cilvēkresursi un finanšu resursi; atzīst un atzinīgi vērtē humānās palīdzības organizāciju ievērojamo un dāsno ieguldījumu laivu glābšanā, izvietojot Vidusjūrā kuģus, jo īpaši tos, kas pieder organizācijai “Médecins Sans Frontières” un Migrantu ārzonas atbalsta centram (MOAS);

9.  norāda, ka iespējamās ekonomiskās un juridiskās sekas, ar kurām būs jāsaskaras gan kuģiem, kas veic glābšanu, gan to īpašniekiem, attur dažus kuģus no palīdzības sniegšanas; aicina dalībvalstis nesodīt personas, tostarp pārvadātājus un kuģu īpašniekus, kas humānu apsvērumu dēļ brīvprātīgi palīdz migrantiem; aicina Komisiju ierosināt pārskatīt Padomes Direktīvu 2001/51/EK;

10.  pauž bažas par to, ka kuģi un to apkalpes locekļi nav pietiekami sagatavoti, lai veiktu šādas meklēšanas un glābšanas operācijas, kas nav viņu ierastais darbības lauks, un ka šādā situācijā Vidusjūrā, kur jau ir notikušas cilvēku traģēdijas, var notikt negadījumi, kuru rezultātā var iet bojā gan migranti, gan kuģu apkalpes locekļi, kā arī var rasties kuģošanas drošības un vides apdraudējumi;

11.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Eiropas programma migrācijas jomā” (COM(2015)0240) un stingri aicina visas dalībvalstis izpildīt savus pienākumus, nekavējoties veikt atbilstīgus pasākumus dalībvalstu un ES līmenī, lai nepieļautu cilvēku turpmāku bojāeju Vidusjūrā, un nodrošināt starptautisko un ētisko saistību izpildi saskaņā ar solidaritātes un dalītas atbildības principiem; mudina ES un dalībvalstis rast efektīvu un ilgtspējīgu risinājumu, lai novērstu ES migrācijas sistēmas pašreizējos trūkumus, risināt pašreizējās imigrācijas krīzes faktiskos cēloņus, nepieļaut tādu kuģu došanos jūrā, kuri nodarbojas ar cilvēku kontrabandu, un novērst turpmākus bojāejas gadījumus Vidusjūrā; uzskata, ka ES līmenī veiktajiem pasākumiem vajadzētu būt plašiem un ar tiem jānodrošina kontrolēta, pārvaldīta, droša un legāla migrācija;

12.  pauž dziļas bažas par nepārtraukto migrācijas krīzi Vidusjūras reģionā, ne vien raugoties no humanitāriem aspektiem, bet arī ņemot vērā tās ietekmi uz jūras transportu, tostarp pasažieru kuģiem, kruīza kuģiem un konteinerkuģiem, kā arī uz kuģu un to apkalpes un kravu drošību un vispārējo kuģošanas drošību;

13.  uzskata, ka cīņai pret migrantu kontrabandu nevajadzētu ierobežot kuģošanas brīvību;

14.  kamēr tiek veidoti nepieciešamie vidēja termiņa un ilgtermiņa pasākumi, prasa dalībvalstīm, Padomei un Komisijai turpināt palielināt finansējumu pietiekamām meklēšanas un glābšanas operācijām Vidusjūrā un paplašināt pašreizējo operāciju darbības mērogu, lai varētu garantēt drošību un pamattiesības gan bēgļiem un uz starptautisko patvērumu tiesīgiem cilvēkiem, kas cenšas ieceļot Eiropā, gan kuģu apkalpes locekļiem, kas strādā uz kuģiem Vidusjūras ūdeņos;

15.  prasa stingri kontrolēt glābšanas operācijām un uzņemšanas struktūrām paredzētā finansējuma faktisko izlietojumu, lai garantētu šo līdzekļu pareizu izlietojumu paredzētajiem mērķiem un nepieļautu, ka tie tiek novirzīti neatbilstošam izlietojumam;

16.  mudina ES un dalībvalstu iestādes pilnībā izmantot pašreizējās kuģu satiksmes uzraudzības un informācijas sistēmas Vidusjūrā, lai apkopotu jaunāko informāciju par kuģiem, kuri kursē gar ES piekrasti, un lai padziļinātu sadarbību starp dažādām jūrlietu iestādēm, tostarp pārvadājumu drošības, jūras un krasta apsardzes iestādēm, nepieciešamības gadījumā pastiprinot sadarbību saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 20. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 329. panta 1. punktu, jo tādējādi varētu uzlabot koordināciju, praksē ieviest efektīvas kuģošanas drošības funkcijas, veicināt kontrabandistu tīklu likvidēšanu un šiem tīkliem piederīgo laivu konfiscēšanu un nodrošināt situāciju pārraudzību reāllaikā nolūkā atbalstīt glābšanas operācijas; uzsver, ka, lai atbalstītu meklēšanas un glābšanas operācijas Vidusjūrā, ir jāiesaista EMSA, kura būtu integrētu jūras pakalpojumu pilntiesīga sniedzēja, un šī funkcija būtu jāpastiprina;

17.  uzsver, ka dalībvalstīm un iesaistītajām iestādēm ir jānodrošina izglābto bēgļu un migrantu netraucēta nogādāšana krastā norādītajā jūras ostā no kuģiem, kuri ir piedalījušies glābšanas operācijā;

18.  uzsver, ka pasažieru kuģu, kruīza kuģu un konteinerkuģu apkalpe, kas iesaistīta kādā glābšanas operācijā, pierobežas dalībvalstīs nekādā gadījumā nedrīkst apgrūtināt vai sarežģīt migrantu kontroles amatpersonu darbu, ko koordinē Frontex, neraugoties uz šo amatpersonu pieņemto lēmumu atbilstīgi dalībvalsts un ES tiesību aktiem;

19.  uzsver, ka nekavējoties jānostiprina Frontex spējas un kompetence;

20.  aicina visas situācijā Vidusjūrā iesaistītās puses censties atrisināt bēgļu krīzi, tostarp censties uzlabot bēgļu drošību un pamattiesības viņu dzimtenē; mudina ES un dalībvalstis sniegt palīdzību un resursus visvairāk skartajām dalībvalstīm, rast tik plaša mēroga migrācijas pamatcēloņu risinājumus, pastiprināt sadarbību ar Vidusjūras reģiona valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, piemēram, Turciju, Lībiju, Libānu un Jordāniju, tādās jomās kā informācijas apmaiņa, kopīgu meklēšanas un glābšanas operāciju veikšana, robežkontrole, novērošana un migrācijas kontroles līgumu noslēgšanas veicināšana un ar bargiem kriminālsodiem vērsties pret cilvēku tirgotājiem, kontrabandas tīklu vadītājiem un noziedzīgiem kontrabandistu tīkliem;

21.  aicina Komisiju izveidot darba grupu ar kompetentajām dalībvalstu iestādēm, humānās palīdzības organizācijām, kas darbojas uz vietas, un ES un ANO aģentūrām, lai steidzami nodrošinātu bēgļu transportēšanas iespējas un drošus un likumīgus jūras un sauszemes maršrutus, pa kuriem patvēruma meklētājus un bēgļus drošos un pienācīgos apstākļos nogādāt no konflikta zonām uz bēgļu apmetnēm un viņu mērķa valstīm; uzskata, ka ir jāizveido likumīgi un regulēti imigrācijas kanāli, par kuriem atbildību dalītu visas 28 dalībvalstis;

22.  norāda, ka vairāku dalībvalstu nesen noteiktā pagaidu robežkontroles atjaunošana apdraud ierasto Šengenas sistēmas darbību, proti, tiek pārkāpts princips par atvērtu ES bez iekšējām robežām un par personu brīvu pārvietošanos, pasliktina bēgļu apstākļus pie robežām un rada problēmas ES transporta sistēmas darbībā, tostarp personu pārvadājumu jomā; aicina Komisiju ierosināt attiecīgus ātras reaģēšanas instrumentus un risinājumus attiecībā uz to, kā tiks nodrošināta transporta sistēmas netraucēta darbība un kā tiks saglabātas personu, tostarp pasažieru, tiesības brīvi pārvietoties;

23.  uzsver, ka ir svarīgi izveidot infrastruktūru un sistēmu, ar kuras palīdzību varēs paredzēt, kas būs nākamā ES ārējo robežu teritorija, kurai nāksies saskarties ar plašām pastiprinātas migrācijas plūsmām, un sagatavoties šādām situācijām;

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

13.10.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

34

9

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniela Aiuto, Lucy Anderson, Marie-Christine Arnautu, Inés Ayala Sender, Georges Bach, Izaskun Bilbao Barandica, Deirdre Clune, Michael Cramer, Luis de Grandes Pascual, Andor Deli, Karima Delli, Isabella De Monte, Ismail Ertug, Jacqueline Foster, Tania González Peñas, Dieter-Lebrecht Koch, Merja Kyllönen, Miltiadis Kyrkos, Bogusław Liberadzki, Peter Lundgren, Marian-Jean Marinescu, Georg Mayer, Gesine Meissner, Jens Nilsson, Markus Pieper, Salvatore Domenico Pogliese, Tomasz Piotr Poręba, Gabriele Preuß, Christine Revault D’Allonnes Bonnefoy, Massimiliano Salini, David-Maria Sassoli, Claudia Schmidt, Jill Seymour, Claudia Tapardel, Pavel Telička, István Ujhelyi, Wim van de Camp, Elissavet Vozemberg-Vrionidi, Janusz Zemke, Roberts Zīle, Kosma Złotowski, Elżbieta Katarzyna Łukacijewska

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Evžen Tošenovský

17.2.2016

Reģionālās attīstības komitejaS ATZINUMS

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc holistiskas ES pieejas migrācijas jomā

(2015/2095(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Andrea Cozzolino

IEROSINĀJUMI

Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzskata, ka atbildei uz pašreizējo migrācijas problēmas vajadzētu būt kopējai Eiropas migrācijas un patvēruma politikai ar holistisku un integrētu pieeju, kurā pievērsta uzmanība galvenajiem jautājumiem, piemēram, bēgļu starptautiskajai aizsardzībai, cīņai pret cilvēku tirdzniecības tīkliem un migrācijas regulēšanai; turklāt uzsver, ka ir jāizveido atbilstīga daudzlīmeņu sistēma sadarbībai starp ES, dalībvalstīm un reģionālajām un vietējām iestādēm, tostarp jāveic visu ieinteresēto personu koordinēšana un iesaistīšana un centrālās uzmanības pievēršana pārrobežu sadarbībai starp dalībvalstīm un trešām valstīm, īpaši izcelsmes un tranzīta valstīm;

2.  uzskata, ka kopējā Eiropas migrācijas un patvēruma politikā būtu jānošķir bēgļi no ekonomiskajiem migrantiem; vērš uzmanību uz nedrošo situāciju, kādā atrodas migranti kopumā un bēgļi, kas bēg no kara un vajāšanas, kādēļ nepieciešama cieņpilna un cilvēcīga reakcija, kas noraida ksenofobijas tendences un, ja tā notiek, manipulēšanu ar migrācijas krīzes jautājumu; uzsver, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 80. pantā ir noteikts, ka uz Savienības politiku un tās īstenošanu attiecas solidaritātes princips un princips par atbildības, tostarp tās finansiālo seku, taisnīgu sadalījumu dalībvalstu starpā; uzsver, ka ir vajadzīga Eiropas līmeņa reakcija un visu dalībvalstu kopīgi centieni; atgādina, ka dalībvalstīm būtu jāuzņemas sava atbildības daļa, kā noteikts LESD 80. pantā;

3.  uzsver, ka migrācija ir aktuāls, globāls un dziļi cilvēcisks fenomens, kas varētu būt arī iespēja ES veicināt ekonomisko un sociālo attīstību saistībā ar ekonomikas krīzi un demogrāfiskajām problēmām, ar kurām saskaras Savienība; mudina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar reģionālajām un vietējām iestādēm rīkoties efektīvi, administrējot jautājumus, kas saistīti ar migrāciju, tostarp iesaistot visas ieinteresētās personas, piemēram, pilsonisko sabiedrību, un realizēt praksē un veicināt ilgtspējīgu, efektīvu un mērķtiecīgu pasākumu kopumu, lai veicinātu migrantu izmitināšanu un integrāciju, jo īpaši attiecībā uz izglītību, apmācību un piekļuvi darba tirgum, sociālajiem pakalpojumiem un mājoklim;

4.  atgādina, ka migranti parasti ierodas un bieži vien apmetas pilsētās — neraugoties uz iestāžu centieniem veicināt vienmērīgu sadalījumu; uzsver, ka migrantu izmitināšanā nevajadzētu aprobežoties tikai ar pilsētu teritorijām, un aicina īstenot migrantu taisnīgu sadalījumu starp dalībvalstīm; atzīst pilsētu lielo nozīmi īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā attiecībā uz migrantu uzņemšanu, izmitināšanu un integrēšanu un aicina Komisiju un dalībvalstis par vienu no savām prioritātēm noteikt cīņu pret nabadzību pilsētās;

5.  atzinīgi vērtē Luksemburga ES Padomes prezidentūras 2015. gada 27. novembra secinājumus neoficiālajā ministru sanāksmē par teritoriālo kohēziju un pilsētvides politiku, ar kuriem „tiek apsvērta iespēja nodrošināt pilsētām un pašvaldībām pienācīgu atbalstu, lai risinātu bēgļu situāciju, jo īpaši mobilizējot [...] Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESI fondus), kas paredzēti ilgtspējīgai pilsētu attīstībai, un iekļaujot migrācijas un bēgļu jautājumu ES pilsētprogrammā”;

6.  atgādina, ka 2014. – 2020. gada plānošanas periodā papildus Eiropas Sociālajam fondam (ESF) arī Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) dod ieguldījumu tematiskajam mērķim veicināt sociālo iekļaušanu un apkarot nabadzību un diskrimināciju, vienlaikus īstenojot pasākumus migrantu integrēšanai — piemēram, ieguldījumus sociālajā, veselības aizsardzības, izglītības, mājokļu (tostarp ūdensapgādes) un bērnu aprūpes infrastruktūrā —, trūcīgām pilsētu teritorijām un jaunu uzņēmējdarbību sākšanai — piemēram, privātmācībām, valodu apguvei un apmācībai —, un pretdiskriminācijas pasākumus; aicina vairāk koordinēt visu ES līdzekļu izmantošanu, ko piešķir integrācijas politikai;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties elastīgi, izmantojot esošās programmas, lai risinātu kohēzijas politikas pašreizējās papildu problēmas; norāda uz Komisijas elastību, izskatot katrai dalībvalstij adresētus priekšlikumus pašreizējās darbības programmās, un atzinīgi vērtē tās vēlmi izvērtēt un ātri apstiprināt grozījumus šajās programmās, tādējādi ar katrai dalībvalstij pielāgotiem nepieciešamajiem ieguldījumiem palīdzot dalībvalstīm pielāgoties jaunajiem apstākļiem; mudina dalībvalstis attiecīgi izmantot pieejamo finansējumu no ESI fondiem un iekļaut atbilstīgus pasākumus saistībā ar Eiropas programmu migrācijas jomā starp priekšlikumiem DFS starpposma pārskatīšanai, kam jānotiek līdz 2016. gada beigām, vienlaikus atgādinot, ka kohēzijas politikai ir primāra nozīme kā ieguldījumu instrumentam, kas veicina izaugsmi un nodarbinātību visā Eiropā un samazina reģionālās attīstības līmeņu atšķirības dažādos reģionos;

8.  uzskata, ka ESI fondi sinerģijā ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu (AMIF) ir noderīgi instrumenti, lai risinātu ar migrācijas mērogu saistītās problēmas tādās jomās kā mājoklis, pārvietošana, valodas un aroda prasmju apgūšana, ceļš uz integrēšanos un jautājumi, kas saistīti ar nabadzību un sociālo atstumtību; tādēļ aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai palielinātu valsts pārvaldes un iestāžu spējas; uzsver, ka vispārējā kohēzijas politikas satvarā precīzai līdzekļu pārdalei no ESI fondiem uz migrācijas jautājumiem vajadzētu būt dalībvalstu un reģionu kompetencē atbilstoši to konkrētajām vajadzībām;

9.  aicina Komisiju izstrādāt vienotu pieeju migrācijai — līdzīgu tai, kāda ir attiecībā uz makroreģionālo stratēģiju; uzsver, ka šādai integrētai un visaptverošai pieejai būtu jābalstās uz INTERREG un jāietver īpaši mērķi, kā arī jāizmanto tādi instrumenti kā integrēti teritoriālie ieguldījumi (ITI) un sabiedrības virzīta vietējā attīstība (SVVA); atgādina, ka teritoriālās sadarbības mērķis kohēzijas politikas kontekstā ļauj dažādām iesaistītajām pusēm rast kopīgus risinājumus, tostarp ar trešām valstīm; šajā sakarībā atgādina, ka ir svarīgi stiprināt pilsoniskās sabiedrības spējas, ieskaitot brīvprātīgos, un sadarbību starp pilsonisko sabiedrību un vietējiem darbiniekiem, kā arī atbalstīt un attīstīt uzņēmējdarbību kā dzinējspēku izaugsmei, sociālajai iekļautībai un nodarbinātībai;

10.  aicina Komisiju, ievērojot spēkā esošos Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus, ja piemēro 23. panta 11. punktu, analizējot attiecīgo dalībvalstu sociālos un ekonomiskos apstākļus, pamatojoties uz Kopīgo noteikumu regulas Nr. 1303/2013 III pielikumā izklāstīto, ņemt vērā valsts papildu izņēmuma izdevumus, kas dalībvalstīm radušies sakarā ar agrāk nepieredzēto bēgļu pieplūdumu;

11.  uzskata, ka pārrobežu sadarbībai ir būtiska nozīme migrācijas plūsmu problēmas risināšanā; atgādina par Eiropas teritoriālās sadarbības programmu svarīgo ieguldījumu un to īstenošanā gūto pieredzi, kas arī ir labs pamats sadarbībai starp dažādu dalībvalstu iestādēm un trešām personām; turklāt uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm būtu arī jātiecas ne tikai risināt ārkārtas vai krīzes situācijas, bet arī īstenot tādu ārpolitiku un attīstības politiku, kas pievēršas pastāvīgajām strukturālajām problēmām, kuras noved pie masveida migrantu plūsmas;

12.  uzsver nepieciešamību efektīvi cīnīties pret noziedzīgajiem kontrabandistu un cilvēku pārvadātāju tīkliem; uzskata, ka jāvelta centieni, lai veicinātu efektīvu ES robežu politiku un radītu bēgļiem drošu un legālu ieceļošanas iespēju, kas ļauj izglābt dzīvības un garantē drošību un drošumu, un, atzīstot to par migrācijas politikas elementu, mudina īstenot politiku un pasākumus attiecībā uz nelikumīgu migrantu atgriešanu, kuras viss process būtu jāveic sadarbībā ar izcelsmes un tranzīta valstīm;

13.  uzsver, ka sociālās ekonomikas uzņēmumiem ir nozīmīga loma imigrantu iekļaušanā un uzņemšanā gan sociālā, gan ekonomiskā ziņā; aicina Komisiju izveidot platformu sadarbībai un dialogam par migrācijas jautājumiem, lai apkopotu reģionu un pilsētu paraugprakses piemērus par to, kā reaģēt uz pašreizējo migrācijas krīzi, un nodrošināt šādas prakses izplatīšanu.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

16.2.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

28

7

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Pascal Arimont, Franc Bogovič, Victor Boştinaru, Mercedes Bresso, Steeve Briois, Andrea Cozzolino, Rosa D’Amato, Tamás Deutsch, Bill Etheridge, Iratxe García Pérez, Anna Hedh, Krzysztof Hetman, Ivan Jakovčić, Constanze Krehl, Sławomir Kłosowski, Andrew Lewer, Iskra Mihaylova, Andrey Novakov, Younous Omarjee, Konstantinos Papadakis, Mirosław Piotrowski, Stanislav Polčák, Liliana Rodrigues, Fernando Ruas, Monika Smolková, Ruža Tomašić, Ramón Luis Valcárcel Siso, Matthijs van Miltenburg, Lambert van Nistelrooij, Derek Vaughan, Joachim Zeller

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Viorica Dăncilă, Ivana Maletić, Bronis Ropė, Davor Škrlec, Hannu Takkula, Damiano Zoffoli, Marco Zullo

22.10.2015

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā

(2015/2095(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Mary Honeyball

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 12. oktobra secinājumus par migrāciju un jo īpaši tajos paustās saistības attiecībā uz sieviešu un meiteņu cilvēktiesībām,

A.  tā kā pašreizējā krīze pirmkārt un galvenokārt ir humānā krīze un ES reakcija ir jābalsta uz solidaritāti un taisnīgu atbildības sadali;

B.  tā kā ir vajadzīgs koordinēts un ES mēroga pārmitināšanas mehānisms, lai pārmitinātu bēgļus visās dalībvalstīs;

C.  tā kā dalībvalstīs dzimumu nevienlīdzības līmenis attieksmē pret sievietēm un meitenēm, kas meklē patvērumu, ievērojami atšķiras un, izmantojot holistisku ES pieeju patvēruma un imigrācijas jautājumiem, patvēruma piešķiršanas procesā ir jānodrošina konsekventas un uz dzimumu līdztiesību balstītas procedūras, pamatnostādnes un atbalsta pakalpojumi;

D.  tā kā sievietes un meitenes, kas ir migrantes ar un bez dokumentiem, un patvēruma meklētājas visos ceļojuma posmos ir īpaši neaizsargātas pret dažādām vardarbības izpausmēm, tostarp seksuālu vardarbību;

E.  tā kā bērni, kas meklē patvērumu, biežāk ceļo vairāk kopā ar sievietēm nekā vīriešiem un tā kā šie bērni arī saskaras ar īpašām problēmām, kas viņus padara īpaši neaizsargātus konfliktu gadījumos ceļojuma laikā uz Eiropu un tad, kad viņi ir uzņemti dalībvalstīs;

F.  tā kā sievietēm, kas meklē patvērumu, ir no vīriešiem atšķirīgas un īpašas vajadzības un problēmas aizsardzības ziņā, un dzimumu līdztiesības aspekta ietveršana patvēruma procedūrās ļauj šīs atšķirības ņemt vērā;

G.  tā kā sievietes, kā arī LGBTI personas saskaras ar īpašiem uz dzimumu balstītiem vajāšanas veidiem, kas joprojām pārāk bieži netiek atzīti patvēruma procedūrā;

H.  tā kā no fiziskās, psiholoģiskās un seksuālās vardarbības cietušās sievietes jau ir neaizsargātas, un viņu aizturēšana var saasināt traumu;

I.  tā kā palīdzības noteikumos jāparedz arī īpaši aprūpes pakalpojumi grūtniecēm un sievietēm ar smagām veselības problēmām; tā kā dažās valstīs, kur tie tomēr ir pieejami, migrantēm ne vienmēr ir nodrošināta piekļuve pirmsdzemdību aprūpei;

J.  tā kā organizētās noziedzīgās grupas izmanto pašreizējo nestabilo situāciju Vidusjūras, Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas (MENA) reģionā un sieviešu un meiteņu, kuras meklē drošību, neaizsargātību, lai viņas izmantotu kontrabandas, seksuālas vardarbības, cilvēku tirdzniecības darba ekspluatācijas jomā, prostitūcijas un seksuālās ekspluatācijas ceļā;

K.  tā kā migranšu integrācijas process un tiesības ir apdraudētas gadījumos, kad viņu juridiskais statuss ir atkarīgs no viņu dzīvesbiedra,

1.  uzskata, ka Eiropas pieejā migrācijai ir vajadzīgas radikālas un ilgtermiņa pārmaiņas; uzskata, ka ilgtermiņa un ilgtspējīgai stratēģijai ir jāaptver visi migrācijas un patvēruma jautājumi, piemēram, diplomātija un ārpolitika, globālā kriminālā ekonomika, humānās palīdzības sniegšana un labāka palīdzība tiem, kas jau ir Eiropā; turklāt uzskata, ka dzimumu perspektīva ir jāintegrē visās jomās;

2.  aicina ES uzņemties lielāku atbildību, lai risinātu humāno ārkārtas situāciju, kas ietekmē arī migrējošās sievietes un meitenes, izmantojot holistisku pieeju, tostarp saistošu mehānismu attiecībā uz bēgļu pārcelšanu starp dalībvalstīm, īpašu uzmanību pievēršot grūtnieču, sieviešu ar invaliditāti, sieviešu, kas cietušas no vardarbības, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, vientuļo māšu, vecāka gadagājuma sieviešu un meiteņu vajadzībām;

3.  aicina dalībvalstis izveidot efektīvu mehānismu, lai koordinētu ieradušos bēgļu uzņemšanu, viņu lietu izskatīšanu un viņu pārcelšanu un iekārtošanu citā dzīvesvietā, ņemot vērā dzimumu līdztiesības jautājumus; aicina ES iestādes un dalībvalstis nodrošināt, lai personālam, kas strādā publiskajā sektorā un pilsoniskās sabiedrības organizācijās, tiktu nodrošināta apmācība par uz dzimumu balstītu pieeju darbam ar bēgļiem, kas ierodas;

4.  uzsver, ka koordinētā ES reakcijā uz bēgļu krīzi ir jāietver noteikti pasākumi, lai risinātu ar bērnu un jo īpaši meiteņu neaizsargātību, tostarp viņu tiesībām uz izglītību, saistītus jautājumus;

5.  uzsver un neatkarīgi no juridiskā statusa atzīst, ka ir svarīgi izstrādāt holistisku pieeju migrācijai no dzimumu līdztiesības viedokļa; uzskata, ka lēmumos par aizturēšanu būtu jāņem vērā tas, vai sievietes ir guvušas traumas vai piedzīvojušas ar dzimumu saistītās vardarbības izpausmes, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, un ka grūtnieču vajadzības ir atbilstīgi jānodrošina piemērotās vietas, kur ir garantēts personu privātums un kvalificēts personāls, kas ir apmācīts rīkoties šādās situācijās; uzsver, ka meitenes un zēnus nekādā gadījumā nevajadzētu aizturēt viņu migrantu statusa dēļ;

6.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka patvēruma piešķiršanas procedūras (tostarp uz robežām) atbilst UNHCR pamatnostādnēm par ar dzimumu saistītu vajāšanu saistībā ar 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu, prasot šo konvenciju interpretēt un noteikt pamatojumu bēgļa vai patvēruma statusa piešķiršanai no dzimumu līdztiesības viedokļa;

7.  uzsver, ka UNHCR un dalībvalstu personālam, risinot ar humanitāro ārkārtas situāciju saistītus jautājumus, vajadzētu saņemt pienācīgu apmācību, lai nodrošinātu psiholoģisku atbalstu sievietēm un meitenēm migrantēm, kuras ceļojuma laikā ir saskārušās ar psiholoģisku vai fizisku vardarbību;

8.  pauž dziļas bažas par pašlaik notiekošās cilvēku kontrabandas mērogu, kura saasina pašreizējo krīzi un liek neaizsargātiem cilvēkiem, tostarp sievietēm, meitenēm un bērniem, ceļot necilvēcīgos un dzīvībai bīstamos apstākļos; norāda, ka nošķīrums starp cilvēku kontrabandu un tirdzniecību realitātē ir izplūdis, cilvēkiem kļūstot par vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas upuriem; tādēļ prasa dalībvalstīm pastiprināt policijas un tiesu iestāžu sadarbību cīņā pret kriminālajām organizācijām, kas ir atbildīgas par cilvēku tirdzniecību un kontrabandu;

9.  iebilst pret grūtnieču, bērnu un ar krūti barojošu sieviešu aizturēšanu; prasa Eiropas Savienībā pārtraukt jebkādu bērnu aizturēšanu un nodrošināt iespēju vecākiem dzīvot kopā ar saviem bērniem attiecīgi pielāgotās telpās, gaidot lēmumu par savu patvēruma pieteikumu; uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai netiktu pārkāptas cilvēktiesības;

10.  mudina dalībvalstis izmantot aizturēšanu ierobežoti un neregulāri, piemērot stingras uzraudzības procedūras un nodrošināt NVO un citām kompetentām struktūrām piekļuvi, lai tās varētu ierasties vizītēs un pārbaudīt uzņemšanas apstākļus un to, vai tiek ievēroti minimuma standarti, tostarp attiecībā uz sieviešu tiesībām ieslodzījuma vietās;

11.  uzsver nepieciešamību izveidot uzņemšanas centrus dalībvalstīs tā, lai tie būtu ģimenēm draudzīgi un atbilstu māšu ar bērniem, kā arī ar krūti barojošu sieviešu un grūtnieču īpašajām vajadzībām;

12.  uzsver nepieciešamību pēc pasākumiem, lai veicinātu migranšu un sieviešu — patvēruma meklētāju aizsardzību, tostarp nodrošinot atsevišķu pajumti un sanitāro infrastruktūru savstarpēji nepazīstamiem vīriešiem un sievietēm;

13.  uzsver, ka uz dzimumu līdztiesību balstītas procedūras, pamatnostādnes un atbalsta pakalpojumi būtu jāietver patvēruma un bēgļa statusa piešķiršanas procedūrās, tostarp atsevišķi jāintervē sievietes un vīrieši, kas ir bēgļi un patvēruma meklētāji, jānodrošina tā paša dzimuma intervētāju pieejamība, psihosociālā palīdzība un konsultācijas traumu gadījumā;

14.  uzsver, ka bēglēm un migrantēm ir vienmēr jābūt pieejamiem advokāšu pakalpojumiem, lai viņas varētu paust savas bažas drošā un konfidenciālā vidē; uzskata, ka tam būtu jāaptver veselības, reproduktīvās un ar mātes statusu saistītas problēmas, seksuāla uzmākšanās un vardarbība, taču nebūtu jāaprobežojas ar šiem jautājumiem, un jāattiecas arī uz jebkuriem citiem jautājumiem vai informāciju;

15.  uzsver, ka ES migrācijas un patvēruma politikas virzienu un pasākumu izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā būtu jāņem vērā dzimums un izcelsme;

16.  uzsver, ka ir svarīgi izveidot drošus un likumīgus pārvietošanās maršrutus ES; uzskata, ka tas ļaus migrantēm, bēglēm un patvēruma meklētājām neizmantot kontrabandas tīklus un pilnībā baudīt pamattiesības;

17.  uzsver, ka ir jāpastiprina un jāturpina veikt meklēšanas un glābšanas operācijas, lai pēc iespējas ierobežotu jūrā bojā gājušo skaitu;

18.  prasa visā ES stiprināt tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos un to labāku īstenošanu līdz ar ātrākām un lētākām procedūrām;

19.  aicina dalībvalstis īstenot īpašus pasākumus, lai atvieglotu sieviešu — bēgļu un migranšu līdzdalību darba tirgū, tostarp ar apmācību, pašnodarbinātību, valodu kursiem, mūžizglītību un brīvprātīgo darbu; uzskata, ka sieviešu — patvēruma meklētāju, bēgļu un migranšu izglītība, prasmes un apmācība būtu jāatzīst un jānovērtē un ka būtu jāizstrādā pārredzamas procedūras ārvalstīs iegūtu kvalifikāciju atzīšanai;

20.  jo īpaši uzsver to, ka ir būtiski nodrošināt izglītības pieejamību meitenēm — migrantēm, jo īpaši tad, ja viņas netek pavadītas;

21.  uzskata, ka ekonomiskā neatkarība ir īpaši būtiska vienlīdzības un integrācijas ziņā; tādēļ aicina dalībvalstis atvieglot darba pieejamību migrantēm;

22.  atgādina, ka Konvencijas par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) 12. pantā ir prasīts līgumslēdzējām pusēm garantēt pienācīgu piekļuvi ar sieviešu veselību saistītiem pakalpojumiem, kuriem būtu jāietver pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpe un menstruālā higiēna, taču nebūtu jāaprobežojas ar šiem pakalpojumiem;

23.  prasa pienācīgi un prioritāri izskatīt grūtnieču, meiteņu bez dokumentiem un nepavadītu bērnu lietas un nekavējoties viņus identificēt, lai iestādes būtu par viņiem informētas;

24.  uzsver, ka uzņēmējām valstīm būtu jānodrošina sievietēm un meitenēm — bēglēm bezmaksas kvalitatīva valsts izglītība, veselības pakalpojumi, jo īpaši attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo veselību, nodarbinātības iespējas un mājoklis, kas ir piemērots viņu vajadzībām un spējām;

25.  atzinīgi vērtē papildu elementus, kas ir ieviesti ar pārstrādāto Uzņemšanas nosacījumu direktīvu(27), jo īpaši cilvēku tirdzniecības un sieviešu dzimumorgānu kropļošanas upuru iekļaušanu atsevišķās neaizsargātu personu kategorijās; pauž dziļas bažas par to, ka tikai 12 dalībvalstis ir piemērojušas cilvēku tirdzniecības upuriem neaizsargātas personas statusu; aicina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, īstenot pārstrādātās direktīvas noteikumus un aicina Komisiju mudināt minētās dalībvalstis īstenot attiecīgos pasākumus;

26.  uzskata, ka bērnu, priekšlaicīgu un piespiedu laulību upuriem un tiem, kurus šādas laulības apdraud, arī galamērķa valstīs vajadzētu saņemt neaizsargātas personas statusu;

27.  prasa piešķirt papildu vērību migrantu un bēgļu, kas ir mātes un ceļo kopā ar pašu bērniem vai bāreņiem, vajadzībām, garantējot drošu piekļuvi pārtikai, ūdenim, patvērumam, ģērbtuvēm, pienācīgiem medicīnas pakalpojumiem, sanitārijai un citām vajadzībām visos ceļojuma posmos un pēc ierašanās; aicina dalībvalstis piešķirt neatkarīgu juridisko statusu patvēruma meklētājām un migrantēm, kas ir ieradušās ES saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos, lai nepieļautu ļaunprātīgu izmantošanu, samazinātu neaizsargātību un panāktu plašāku vienlīdzību;

28.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot gan Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, gan Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus;

29.  aicina dalībvalstis nodrošināt starptautisku aizsardzību sievietēm, kas ir cietušas no vajāšanas, un īstenot Komisijas pamatnostādnes par Direktīvas 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos piemērošanu;

30.  pauž nožēlu par to, ka Komisijas Eiropas darba kārtībā migrācijas jomā cita starpā nav ietverti mērķi mazināt ģimenes atkalapvienošanās ierobežojumus; uzsver, ka ir svarīgi ļaut tiem, kas jau atrodas ES, atkalapvienoties ar savas ģimenes locekļiem, tostarp nepavadītiem bērniem;

31.  uzsver, ka neatkarīgi no migrācijas plūsmu svārstībām, kas var radīt grūtības uzņemšanas vietām, neaizsargāto personu, tostarp sieviešu, meiteņu un jo īpaši nepavadītu meiteņu, vajadzības vienmēr ir jānosaka par prioritāru jautājumu, un pauž bažas par veidu, kādā praksē tiek īstenota kopējā Eiropas patvēruma sistēma;

32.  liek īpašu uzsvaru uz jau neaizsargātām grupām migrācijas plūsmās, sevišķi vēršot uzmanību uz tādiem faktoriem kā vecums, dzimums, invaliditāte, dzimumidentitāte un ticība; pauž bažas par to, ka nav apmierinātas cilvēku īpašās vajadzības pēc aizsardzības;

33.  stingri nosoda pret sievietēm vērstas seksuālās vardarbības izmantošanu kā kara ieroci; uzskata, ka būtu jāpievērš īpaša uzmanība migrantēm sievietēm un meitenēm, kas ir saskārušās ar ļaunprātīgu izmantošanu konfliktu laikā, nodrošinot viņām piekļuvi medicīniskam un psiholoģiskam atbalstam;

34.  ierosina visām likumīgajām un attiecīgajām organizācijām, piemēram, UNHCR, FRONTEX, EASO un SMO, kā arī NVO un dalībvalstīm nodrošināt visaugstākos iespējamos sieviešu personāla pieņemšanas standartus visās struktūrās un padarīt apmācību par dzimumu lomu obligātu visam personālam, lai nodrošinātu integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai visās darbībās un programmās, kuru uzmanības centrā ir bēgļu pārvietošana vai patvēruma procedūras;

35.  prasa visām dalībvalstīm parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija), lai nodrošinātu aizsardzību migrantēm sievietēm un meitenēm, un piemērot minētās konvencijas 59. pantu, kurā ir skaidri noteikts, ka puses veic nepieciešamos pasākumus, lai laulības šķiršanas gadījumā pārtrauktu izraidīšanas procedūru un/vai piešķirtu autonomu uzturēšanās atļauju tām ieceļojušajām sievietēm, kuru uzturēšanās statuss bijis atkarīgs no laulātā;

36.  prasa īstenot plašāku sadarbību ar migrantu izcelsmes valstīm un NVO, kas darbojas šajās valstīs, lai uzlabotu to sieviešu apstākļus, kuras ir visvairāk cietušas konfliktu laikā;

37.  vērš uzmanību uz Komisijas 2015. gada 13. maija paziņojumu „Eiropas programma migrācijas jomā”(28), ņem vērā Komisijas ieceri stiprināt Patvēruma procedūras direktīvas noteikumus par drošu izcelsmes valsti; stingri uzskata, ka, pieņemot jebkuru lēmumu attiecībā uz noteikumu par drošu izcelsmes valsti saskaņošanu, tostarp, iespējams, izstrādājot kopēju ES sarakstu ar drošām izcelsmes valstīm, ir jāīsteno integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai; tomēr norāda, ka neviena izcelsmes valsts vai trešā valsts nevar tikt uzskatīta par patiesi drošu tik ilgi, kamēr visās valstīs ir sastopama uz dzimumu balstīta vardarbība; uzskata, ka pieteikumus, kuru pamatā ir bailes no uz dzimumu balstītas vardarbības vai diskriminācijas, nekad nebūtu jāizskata paātrinātu patvēruma piešķiršanas procedūru ietvaros;

38.  atzīst, ka sieviešu organizācijām un bēglēm ir jāpiedalās lēmumu pieņemšanā par viņu lietu izskatīšanu, tostarp prioritātēm palīdzības sadalījumā, kā arī miera veidošanas iniciatīvās viņu izcelsmes valstīs;

39.  uzsver, ka patvēruma procedūras un interviju laikā ir jānodrošina bērnu aprūpe, lai garantētu taisnīgas iespējas iesniegt patvēruma pieprasījumu; norāda, ka bērnu aprūpes nepieejamība patvēruma meklētājiem un bēgļiem ir būtisks piekļuves šķērslis attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas integrēšanu un ka tai ir nesamērīga ietekme uz sievietēm, jo viņas pamatā ir atbildīgas par bērnu aprūpi; uzsver, ka, sniedzot pakalpojumus uz vietas, ir jāņem vērā ģimeņu vajadzības;

40.  uzskata, ka migrantes un viņu apgādībā esošās personas ir īpaši neaizsargātas pret vardarbību, ļaunprātīgu izmantošanu un krustenisko diskrimināciju, kuru pamatā ir rase un dzimums; norāda, ka migranšu bez dokumentiem juridiskais statuss var ierobežot viņu piekļuvi nepieciešamiem pakalpojumiem, piemēram, sieviešu patversmēm;

41.  pauž dziļas bažas par valdošajiem negatīvajiem stereotipiem par migrantēm, bēglēm un patvēruma meklētājām; prasa dalībvalstīm divkāršot pūliņus, lai aizsargātu visus migrantus, bēgļus un patvēruma meklētājus no labējā ekstrēmisma un vardarbības.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

15.10.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

20

5

6

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniela Aiuto, Maria Arena, Catherine Bearder, Malin Björk, Vilija Blinkevičiūtė, Anna Maria Corazza Bildt, Viorica Dăncilă, Iratxe García Pérez, Anna Hedh, Mary Honeyball, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Elisabeth Köstinger, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Vicky Maeijer, Barbara Matera, Angelika Mlinar, Maria Noichl, Marijana Petir, Jordi Sebastià, Michaela Šojdrová, Ernest Urtasun, Ángela Vallina, Jadwiga Wiśniewska, Jana Žitňanská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Izaskun Bilbao Barandica, Stefan Eck, Arne Gericke, Constance Le Grip, Evelyn Regner, Monika Vana

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jane Collins

16.10.2015

Lūgumrakstu komitejaS ATZINUMS

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzība pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā

(2015/2095(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Marlene Mizzi

IEROSINĀJUMI

Lūgumrakstu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos veikt pasākumus, lai reaģētu uz līdz šim nepieredzēto krīzi Vidusjūras reģionā un uzlabotu migrācijas pārvaldību visos tās aspektos, stiprinot migrācijas politiku un pieņemot stratēģisku Eiropas programmu migrācijas jomā; šajā sakarā arī atzīmē, ka sabiedrība noteikti protestē pret migrācijas politikas trūkumiem; uzskata, ka pienācīgi resursi un pilnībā un nekavējoties īstenota Eiropas politika migrācijas jomā varētu būt pirmais svarīgais solis, lai glābtu cilvēku dzīvības, uzlabotu piekļuvi starptautiskajai aizsardzībai, panāktu taisnīgu atbildības sadalījumu un solidaritāti un novērstu patlaban esošās sistēmas trūkumus; aicina Komisiju migrācijas turpmākās politikas izstrādāšanā aktīvi iesaistīt Parlamentu, ņemt vērā tā ieteikumus un lēmumu pieņemšanas procesā apspriesties ar visām attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, tostarp starptautiskajām organizācijām, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru bēgļu jautājumos, kā arī migrantu un bēgļu organizācijām;

2.  norāda, ka ES iedzīvotāji ir iesnieguši neskaitāmus lūgumrakstus, kuros viņi izvirza daudzus jautājumus, kas saistīti ar krīzi Vidusjūras reģionā un cilvēku bojāeja jūrā, un lūdz Eiropas Savienībai rīkoties ātri un apņēmīgi, lai uzlabotu situāciju un tiktu apturētas nelikumīgas darbības, ar ko tiek pārkāptas cilvēktiesības un tiesiskums; uzsver, ka lūgumraksta iesniedzēju galvenās bažas ir saistītas ar trūkumiem, īstenojot Eiropas patvēruma un migrācijas acquis, un spēkā esošās Dublinas III regulas neefektivitāti, visaptverošas ES migrācijas politikas trūkumu un solidaritātes principa neievērošanu, kas rada nesamērīgu slogu uzņēmējām dalībvalstīm, pamattiesību pārkāpumiem, ko rada „izstumšanas” operācijas jūrā, ieceļošanas atteikumiem uz robežas un nelikumīgu deportāciju uz vietas un ka ir jāpastiprina centieni Eiropas līmenī, lai apkarotu ksenofobiju un neiecietību un ievērotu migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu cilvēktiesības un veicinātu viņu integrāciju ES;

3.  uzsver, ka, ņemot vērā neseno traģēdiju apmēru un nelikumīgo ieceļotāju un jūrā bojā gājušo skaita satraucošo palielināšanos (vairāk par 100 000 ieceļojušo 2015. gada pirmajos sešos mēnešos; ANO dati), ES un dalībvalstis vairs nevar būt vērotājas no malas, bet tām jārīko debates un jāuzņemas tajās spēcīga politiskā vadība ar konkrētiem lēmumiem un īpašiem pasākumiem, lai pilnībā atbalstītu Komisijas programmu migrācijas jomā;

4.  aicina dalībvalstis savstarpēji atzīt lēmumus par patvērumu ne tikai gadījumos, kad šāds lēmums ir negatīvs, bet arī gadījumos, kad patvērums ir piešķirts, lai pareizi īstenotu LESD 78. panta 2. punkta a) apakšpunkta noteikumus, kuros ir prasība nodrošināt vienotu patvēruma statusu, kas ir derīgs visā Savienībā;

5.  uzsver, ka ES un visu tās struktūru un aģentūru veiktās darbības ir regulāri jāuzrauga un jāizvērtē, ņemot vērā esošos apstākļus un vajadzības gadījumā jāpārkārto vai jāpaplašina, lai nodrošinātu Eiropas patvēruma sistēmas pilnīgu transponēšanu dalībvalstīs vai uzlabotu kopējās patvēruma sistēmas pārvaldību un virzību uz praktiskāku un taustāmāku solidaritāti un taisnīgu atbildības sadalījumu attiecībā uz pamattiesību ievērošanu;

6.  mudina ES arī turpmāk pastiprināt operāciju Triton, paceļot to līdz Mare Nostrum līmenim; aicina Komisiju sniegt pastāvīgu finansiālu atbalstu Frontex un pārredzami uzraudzīt tā darbības izmaksas un īstenotos pasākumus;

7.  uzsver, ka ir jāuzlabo un jākoordinē ar migrācijas plūsmām un jūras šķērsošanas veidiem starp ES un Āfrikas valstīm saistītās informācijas pārraudzība, vākšana un analīze, izmantojot centralizētu ES migrācijas datu pārvaldības mehānismu, kas nodrošinātu regulārus novērtējuma ziņojumus un stiprinātu saskaņotību, plānošanu un krīzes pārvarēšanu, tādējādi palīdzot ES līmenī aktivēt agrīnās brīdināšanas sistēmas, lai ātri varētu reaģēt uz turpmākajām migrācijas krīzēm;

8.  prasa ES un dalībvalstīm steidzami pieņemt visaptverošu Eiropas migrācijas un patvēruma politiku, kas pamatotos uz cilvēktiesību un cilvēka cieņas ievērošanu, starptautiskajiem standartiem un vērtībām, uz kurām balstās ES, un uz ES Pamattiesību hartā ietvertajām tiesībām; uzsver, ka nepieciešams konkrēti īstenot Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 80. pantu, kurā ir noteikts, ka uz Savienības politiku un tās īstenošanu attiecas solidaritātes princips un atbildības, tostarp tās finansiālo seku, taisnīga sadalījuma princips dalībvalstu starpā; uzsver, ka Eiropas un atsevišķu valstu politikai attiecībā uz migrāciju jābūt pilnīgā saskaņā ar 1951. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bēgļu statusu un tā papildu protokolu, un ir jāievēro neizraidīšanas princips;

9.  brīdina par to, ka arvien biežāk tiek veikta pretlikumīga, tūlītēja, uz vietas īstenota deportācija, piemēram pie žoga, kas atdala Spānijai piederošo Seutas un Meliljas anklāvu, un pilnībā noraida šādu praksi kā neatbilstošu cilvēktiesībām un tiesiskumam; vērš uzmanību arī uz gadījumiem, kad migranti pret savu gribu tiek deportēti uz trešām valstīm, kas nav viņu izcelsmes valsts, un tas cilvēkiem bez dokumentiem liedz iespēju atstāt šīs trešās valstis;

10.  pauž bažas par to, ka pāri Vidusjūrai ceļo liels skaits bērnu, tostarp pieaugušo nepavadītu nepilngadīgu bērnu, kuri ir īpaši neaizsargāti; aicina ES un dalībvalstis ievērot bērna interešu principu, tostarp nodrošinot pienācīgu aprūpi un piekļuvi bērnam draudzīgām patvēruma procedūrām, nepieļaujot pieaugušo nepavadītu nepilngadīgu bērnu pārsūtīšanu, izņemot gadījumus, kad tas ir bērna interesēs, un ņemot vērā ģimenes atkalapvienošanās iespēju, kā arī bērna drošību un drošumu;

11.  norāda, cik svarīgi ir pasākumi, kas iekļauti Komisijas darba programmā, un jo īpaši pasākumi, kuru mērķis ir glābt cilvēku dzīvības, reaģēt ārkārtas situācijās, apkarot kontrabandas tīklus un risināt migrācijas galvenos cēloņus, bet uzsver, ka ar Komisijas darba programmu vien nepietiek, lai apturētu esošās migrantu plūsmas, un tāpēc ir nepieciešams steidzami izveidot pastāvīgu ES pārcelšanas mehānismu ar visu dalībvalstu obligātu līdzdalību, lai starptautisko aizsardzību varētu saņemt pietiekams skaits cilvēku, kuriem tā ir vajadzīga; uzskata, ka obligātam pārcelšanas mehānismam jāsāk darboties ātri un automātiski, pamatojoties uz kritērijiem, kam jābūt dalībvalstīm taisnīgiem, skaidriem, objektīviem, mērāmiem un identificējamiem, un pēc iespējas ņemot vērā arī bēgļu vēlmes;

12.  atzinīgi vērtē Komisijas tiesību akta priekšlikumu par pastāvīgu krīzes mehānismu pārcelšanai, pamatojoties uz LESD 78. panta 2. punktu un to, ka septembrī notikušajās Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksmēs dalībvalstu ministriem izdevās panākt vienošanos par 40 000 cilvēku ārkārtas pārcelšanu no Itālijas un Grieķijas, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība, un par vēl papildu 120 000 cilvēku pārcelšanu; mudina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā noteikumus, kas paredzēti Padomes Direktīvā 2001/55/EK, lai nodrošinātu pagaidu aizsardzību gadījumos, kad notiek plašs pārvietoto personu pieplūdums, un jo īpaši tās 20. apsvērumu, tomēr atgādina, ka tāpēc, ka minētā direktīva nekad nav izmantota, Komisijai ir jāierosina pārskatīt tās noteikumus, lai labāk īstenotu ES solidaritātes mehānismu un ieviestu instrumentu tūlītējai, drošai un legālai reaģēšanai akūtu bēgļu krīžu gadījumos; šajā sakarībā arī prasa izstrādāt precīzu definīciju tam, kas ir bēgļu „masveida pieplūdums”;

13.  uzsver, ka viena no galvenajām ES migrācijas politikas nelīdzsvarotībām skar valstis pie ES ārējām jūras un sauszemes robežām, kurās arvien pieaug cilvēku pieplūdums, kuriem vajadzīga starptautiska aizsardzība, un valstīm ES iekšējās robežās, piemēram, Vāciju un Zviedriju, kuras 2014. gadā saņēma 43 % no visiem patvēruma pieteikumiem ES; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt mērķtiecīgu Dublinas III regulas pārskatīšanu, lai novērstu, ka pēkšņam un nesamērīgam migrācijas spiedienam tiek pakļauts aizvien vairāk dalībvalstu, jo īpaši pie ES ārējām robežām, kuras katru dienu ir tiešā saskarē ar migrantu plūsmām, nemazinot Eiropas Savienības ārējo robežu drošību;

14.  uzskata, ka legāla migrācija nav sociāls un ekonomisks slogs, bet gan iespēja, kas var dot labumu sabiedrībai, un ka likumīgu maršrutu izveidošana ieceļošanai ES varētu palīdzēt cīņā ar kontrabandistu noziedzīgajiem tīkliem un mazināt jūrā bojā gājušo cilvēku skaitu; tādēļ uzsver, ka drošai un legālai piekļuvei ES vajadzētu būt pieejamai cilvēkiem, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība; uzsver, ka ir nepieciešama obligāta pārmitināšanas programma, kas nodrošina pārmitināšanu ievērojamam bēgļu skaitam, un aicina ES un dalībvalstis izmantot iespējas, ko piedāvā spēkā esošie tiesību akti, lai attīstītu citus instrumentus, strukturētus mehānismus un pārredzamas, pieejamas procedūras ieceļošanai ES, piemēram, humanitārās vīzas, kas saņemamas ES vēstniecībās un konsulārajās iestādēs, kuras atrodas izcelsmes valstīs vai tranzītvalstīs;

15.  aicina ES, dalībvalstis un kandidātvalstis nodrošināt starptautisku sistēmu dialogam un visaptverošām debatēm ar izcelsmes un tranzīta trešām valstīm par migrāciju, lai panāktu ciešāku solidaritāti un sadarbību ar ES un risinātu migrācijas pamatcēloņus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ciešā sadarbībā ar Āfrikas partneriem gatavoto augstākā līmeņa sanāksmi, kas 2015. gada novembrī notiks Valetā, un būs pamats turpmāko pamatnolīgumu pieņemšanai ar mērķi novērst migrācijas cēloņus; aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk veicināt izcelsmes valstīs notiekošo konfliktu risināšanu, stiprināt tranzīta valstu spējas un nodrošināt, ka līdzekļi tiek tieši novirzīti tādiem projektiem, kas veicina cilvēku un dabas resursu ekspluatācijas izbeigšanu un uzlabo veselības aizsardzību, izglītību, rūpniecību un infrastruktūru, lai migrantu izcelsmes valstīs radītu darba vietas un paaugstinātu cilvēka cienīgas nākotnes iespējas;

16.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai, īstenojot atgriešanās direktīvu, tiktu ievērotas procedūras, standarti un cilvēka pamattiesības, kuras saskaņā ar neizraidīšanas principu ļauj Eiropai nodrošināt humānu un cieņpilnu attieksmi pret personām, kas atgriežas; aicina ES un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst patvēruma lietām, kas saistītas ar iespējamu politisko vajāšanu, lai novērstu atgriešanu, kas izcelsmes valstī vai trešā valstī varētu novest pie cilvēktiesību pārkāpumiem;

17.  aicina ES turpināt vēl vairāk stiprināt tādus jau noslēgtos pamatnolīgumus kā Eiropas kaimiņattiecību politika, Hartumas process un Rabātas process; uzsver, ka pienācīga uzmanība jāpievērš situācijām, kurās cilvēki jau ilgstoši ir bēgļu gaitās, jo gadījumā, ja šādas situācijas netiks risinātas, cilvēki pastāvīgi un arvien lielākā skaitā nelikumīgi un riskējot ar dzīvību šķērsos Vidusjūru;

18.  pauž nožēlu par to, ka vairākās dalībvalstīs dažu patvēruma meklētāju uzņemšanas centru pārvaldībā tika pieļauta virkne nopietnu krāpšanas un administratīvu pārkāpumu gadījumu, bieži vien ar organizētās noziedzības līdzdalību, kā rezultātā ļaunprātīgi tika izmantoti Eiropas līdzekļi un vēl vairāk pasliktinājās migrantu dzīves apstākļi un viņu cilvēktiesību aizsardzība;

19.  aicina ES un visas dalībvalstis apturēt žogu būvi gar ES ārējām robežām, nojaukt jau esošos žogus un pārtraukt jebkādu sadarbību, lai būvētu šādus žogus trešās valstīs ar mērķi neļaut migrantiem sasniegt ES vai citas teritorijas;

20.  aicina dalībvalstis izveidot valsts integrācijas atbalsta programmas, piešķirt pienācīgus resursus un atbalstu, kā arī uzlabot ES imigrantu integrācijas politikas kopējo pamatprincipu piemērošanu; aicina Komisiju stiprināt valstu integrācijas kontaktpunktu tīkla un Eiropas integrācijas foruma lomu, lai šie instrumenti būtu pamats dialogam, kas nodrošinātu labāku integrāciju un daudzsološas prakses apmaiņu starp dalībvalstīm;

21.  aicina ES un dalībvalstis īstenot efektīvus pasākumus cīņai ar pieaugošo ksenofobiju un naida noziegumiem, kas balstīti uz izglītošanu un profilaksi, kā arī sodīšanu par visu veidu vardarbību un diskrimināciju, tostarp par naida runu.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

15.10.2015

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

23

0

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Tim Aker, Marina Albiol Guzmán, Margrete Auken, Beatriz Becerra Basterrechea, Heinz K. Becker, Soledad Cabezón Ruiz, Alberto Cirio, Andrea Cozzolino, Pál Csáky, Miriam Dalli, Rosa Estaràs Ferragut, Eleonora Evi, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Sylvie Goddyn, Takis Hadjigeorgiou, Daniel Hannan, Peter Jahr, Rikke Karlsson, Jude Kirton-Darling, Svetoslav Hristov Malinov, Notis Marias, Edouard Martin, Roberta Metsola, Marlene Mizzi, Julia Pitera, Gabriele Preuß, Laurenţiu Rebega, Sofia Sakorafa, Eleni Theocharous, Yana Toom, Bodil Valero, Jarosław Wałęsa, Cecilia Wikström, Tatjana Ždanoka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marco Affronte, Laura Agea, Mara Bizzotto, Enrique Calvet Chambon, Elisabetta Gardini, Michela Giuffrida, Marian Harkin, Anja Hazekamp, György Hölvényi, Kostadinka Kuneva, Miltiadis Kyrkos, Jérôme Lavrilleux, Gabriel Mato, József Nagy, Javier Nart, Demetris Papadakis, Julia Reda, Michèle Rivasi, Sven Schulze, Josep-Maria Terricabras, László Tőkés, Elena Valenciano, Ángela Vallina, Axel Voss, Rainer Wieland, Janusz Wojciechowski, Boris Zala

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Emilian Pavel, Vladimir Urutchev, Julie Ward

ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

16.3.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

44

11

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jan Philipp Albrecht, Gerard Batten, Heinz K. Becker, Michał Boni, Caterina Chinnici, Ignazio Corrao, Rachida Dati, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Frank Engel, Cornelia Ernst, Tanja Fajon, Laura Ferrara, Lorenzo Fontana, Mariya Gabriel, Ana Gomes, Nathalie Griesbeck, Jussi Halla-aho, Monika Hohlmeier, Sophia in ‘t Veld, Iliana Iotova, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Timothy Kirkhope, Barbara Kudrycka, Kashetu Kyenge, Marju Lauristin, Juan Fernando López Aguilar, Roberta Metsola, Louis Michel, Claude Moraes, Birgit Sippel, Branislav Škripek, Csaba Sógor, Helga Stevens, Bodil Valero, Udo Voigt, Beatrix von Storch, Josef Weidenholzer, Cecilia Wikström, Kristina Winberg, Tomáš Zdechovský

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marina Albiol Guzmán, Kostas Chrysogonos, Carlos Coelho, Anna Maria Corazza Bildt, Gérard Deprez, Anna Hedh, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Miltiadis Kyrkos, Gilles Lebreton, Andrejs Mamikins, Petri Sarvamaa, Elly Schlein, Barbara Spinelli, Geoffrey Van Orden, Axel Voss

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Margrete Auken

ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

44

+

ALDE

Gérard Deprez, Nathalie Griesbeck, Louis Michel, Cecilia Wikström, Sophia in 't Veld

EFDD

Ignazio Corrao, Laura Ferrara

GUE/NGL

Marina Albiol Guzmán, Kostas Chrysogonos, Cornelia Ernst, Barbara Spinelli

EPP

Heinz K. Becker, Michał Boni, Carlos Coelho, Anna Maria Corazza Bildt, Rachida Dati, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Frank Engel, Mariya Gabriel, Monika Hohlmeier, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Barbara Kudrycka, Roberta Metsola, Petri Sarvamaa, Csaba Sógor, Axel Voss

S&D

Caterina Chinnici, Tanja Fajon, Ana Gomes, Anna Hedh, Iliana Iotova, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Kashetu Kyenge, Miltiadis Kyrkos, Marju Lauristin, Juan Fernando López Aguilar, Andrejs Mamikins, Claude Moraes, Elly Schlein, Birgit Sippel, Josef Weidenholzer

GREENS/EFA

Jan Philipp Albrecht, Margrete Auken, Bodil Valero

11

-

ECR

Jussi Halla-aho, Timothy Kirkhope, Geoffrey Van Orden, Beatrix von Storch, Branislav Škripek, Helga Stevens

EFDD

Gerard Batten, Kristina Winberg

EFDD

Lorenzo Fontana, Gilles Lebreton

NI

Udo Voigt

1

0

EPP

Tomáš Zdechovský

Izmantoto simbolu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

(1)

OV C 93, 9.3.2016., 165. lpp.

(2)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0176.

(3)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0317.

(4)

http://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2015/09/28-eunavfor/.

(5)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0105.

(6)

Frontex vēstis, http://frontex.europa.eu/news/number-of-migrants-arriving-in-greece-dropped-by-half-in-november-cITv3V.

(7)

IOM un UNICEF datu kopsavilkums: “Bērnu migrācija Eiropā”, http://www.iom.int/sites/default/files/press_release/file/IOM-UNICEF-Data-Brief-Refugee-and-Migrant-Crisis-in-Europe-30.11.15.pdf.

(8)

EASO informatīvais izdevums, 2015. gada novembris–decembris, https://easo.europa.eu/wp-content/uploads/EASO-Newsletter-NOV-DEC_-20151.pdf.

(9)

ES+ veido 28 ES dalībvalstis, Norvēģija un Šveice.

(10)

UNHCR dati par Grieķiju, 2016. gada 7. marts.

(11)

IOM, bez vēsts pazudušo migrantu projekts, http://missingmigrants.iom.int/.

(12)

Padomes lēmums (ES) 2015/1523 un Padomes lēmums (ES) 2015/1601.

(13)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regula (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (pārstrādāta redakcija) (OV L 180, 29.6.2013., 31. lpp.).

(14)

2001. gada 20. jūlija Direktīva 2001/55/EK paredz obligātos standartus, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un pasākumus, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (OV L 212, 7.8.2001., 12. lpp.).

(15)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/95/ES par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV L 337, 20.12.2011., 9. lpp.).

(16)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīva 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV L 180, 29.6.2013., 60. lpp.).

(17)

Padomes 2004. gada 19. novembra secinājumi.

(18)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīva 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai, OV 180, 29.6.2013., 96. lpp.

(19)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/52/EK (2009. gada 18. jūnijs), ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, OV L 168, 30.6.2009., 24. lpp.

(20)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/36/ES (2014. gada 26. februāris) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem nodarbinātības kā sezonas darbiniekiem nolūkā, OV L 94, 28.3.2014, 375. lpp.

(21)

Padomes 2009. gada 25. maija Direktīva 2009/50/EK par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos, OV L 155, 18.6.2009., 17. lpp.

(22)

3 1974. gada Starptautiskā konvencija par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras, 33. noteikums “Trauksmes situācijas — pienākumi un procedūras”.

2 ANO 1982. gada Jūras tiesību konvencijas 98. pants “Pienākums sniegt palīdzību”.

1 ANO 1951. gada Konvencija par bēgļu statusu.

(23)

4 1979. gada Starptautiskā konvencija par meklēšanu un glābšanu uz jūras (ar grozījumiem).

(24)

5 Starptautiskās Jūrniecības organizācijas Rezolūcija MSC Nr. 167(78) un Norādījumi par principiem un praksi, kas piemērojama bēgļiem un migrantiem.

(25)

6 Saskaņā ar Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociācijas sniegtajiem statistikas datiem.

(26)

7 http://data.unhcr.org/mediterranean/regional.php

(27)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīva 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai, OV L 180, 29.6.2013., 96. lpp.

(28)

COM(2015) 0240.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika