ZIŅOJUMS par ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule
29.3.2016 - (2015/2272(INI))
Ārlietu komiteja
Referente: Sandra Kalniete
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par ES mainīgā globālā vidē – saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 1., 2. un 5. punktu, 21. pantu, jo īpaši tā 1. punktu, 2. punkta h) apakšpunktu un 3. punkta otro daļu, 8., 22., 24., 25., 26., 42. pantu, 42. panta 7. punktu un 46. pantu,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 222. pantu,
– ņemot vērā 2003. gada Eiropas drošības stratēģiju un 2008. gada ziņojumu par tās īstenošanu,
– ņemot vērā priekšsēdētāja vietnieces/ augstās pārstāves (PV/AP) ziņojumu „ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule”,
– ņemot vērā Eiropas Komisijas un augstās pārstāves kopīgo paziņojumu „ES vispārējā pieeja ārējiem konfliktiem un krīzēm” (JOIN(2013)0030),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas Drošības programma” (COM(2015)0185),
– ņemot vērā Komisijas un augstās pārstāves 2015. gada 4. marta kopīgo paziņojumu „Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšana” (JOIN(2015)0050),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 21. maija rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (pamatojoties uz Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku)[1],
– ņemot vērā 2016. gada 21. janvāra rezolūciju par savstarpējās aizsardzības klauzulu (LES 42. panta 7. punkts)[2],
– ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 19.–20. decembra secinājumus (EUCO 217/13) un 2015. gada 25.–26. jūnija (EUCO 22/15) secinājumus, kā arī Padomes 2015. gada 18. maija secinājumus par KDAP (8971/15),
– ņemot vērā Padomes 2015. gada 12. oktobra Lēmumu (KĀDP) 2015/1835, ar ko nosaka Eiropas Aizsardzības aģentūras statūtus, atrašanās vietu un darbības noteikumus[3],
– ņemot vērā Komisijas un augstās pārstāves kopīgo paziņojumu „Eiropas Savienības kiberdrošības stratēģija — atvērta un droša kibertelpa” (JOIN(2013)0001),
– ņemot vērā Eiropas Savienības Jūras drošības stratēģiju, ko 2014. gada 24. jūnijā pieņēma Eiropas Savienības Padome,
– ņemot vērā NATO 2010. gada Stratēģisko koncepciju un NATO 2014. gada Velsas samita deklarāciju,
– ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā[4],
– ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, ko 2012. gada 25. jūnijā pieņēma Ārlietu padome,
– ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par ieroču eksportu — Kopējās nostājas 2008/944/KĀDP īstenošana[5],
– ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada septembrī pieņemto Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un Parīzes nolīgumu klimata pārmaiņu ierobežošanai,
– ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas vēstuli,
– ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,
– ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0069/2016),
A. tā kā daudzas Eiropas Savienības pašreizējās un turpmākās problēmas un apdraudējumi ir sarežģīti un savstarpēji saistīti, un to izcelsme var būt gan valstis, gan nevalstiski dalībnieki gan kopējo robežu iekšienē, gan ārpus tām; tā kā vajadzīga vietējā, reģionālā un pasaules konteksta sasaiste; tā kā ir vajadzīga stingra politiskā griba un vadība nolūkā panākt Eiropas Savienības un tās dalībvalstu izlēmīgu kopīgu rīcību, kuras mērķis būtu proaktīvi, kopīgi un iedarbīgi risināt minētās problēmas, aizsargāt ES vērtības un sabiedrības modeli un padarīt ES par ietekmīgu un stratēģiskajā līmenī svarīgāku dalībnieci un vispārējās drošības sekmētāju; tā kā ES globālajai stratēģijai par ārpolitiku un drošības politiku ir jāpalīdz sasniegt šos mērķus, nosakot ES kā starptautiska mēroga dalībnieces mērķu politisko līmeni;
B. tā kā Eiropas Savienībai ir jādara viss iespējamais, lai novērstu tiešās stratēģiskās vides degradāciju un tās ilgtermiņa ietekmi; tā kā krīžu skaita palielināšanās un vienlaicīgums, kas rada arvien lielāku ietekmi pašas ES teritorijā, liecina, ka neviena dalībvalsts nevar tās atrisināt vienatnē un eiropiešiem ir jāpilda savi pienākumi kopīgi, lai nodrošinātu drošību;
C. tā kā 2003. gada Eiropas Drošības stratēģijā identificētie apdraudējumi — terorisms, masu iznīcināšanas ieroči, reģionālie konflikti, valstu sabrukums un organizētā noziedzība — joprojām ir aktuāli; tā kā pašlaik ES ir jārisina arī vairākas nopietnas un neparedzētas papildu problēmas, proti, revizionistisku spēku centieni vardarbīgi mainīt robežas, pārkāpjot starptautiskās tiesības, un apstrīdēt uz noteikumiem pamatoto globālo kārtību, klimata pārmaiņas, lēna ekonomikas izaugsme, būtiskas migrācijas un bēgļu plūsmas, lielākā bēgļu krīze kopš Otrā pasaules kara un, līdztekus sasniegumiem kosmosa un kibernētikas tehnoloģiju jomā, finanšu noziegumi, kodolieroču izplatīšana, bruņošanās sacensības, hibrīdkari un asimetriski kari un apdraudējumi;
D. tā kā Eiropas drošības sistēma ir pamatota uz Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO); tā kā ES ir nozīmīgākā EDSO dalībniece;
E. tā kā, ņemot vērā reģionālās drošības samazināšanos, ES jāpiešķir prioritāte situācijas stabilizēšanai tuvākajās kaimiņvalstīs, bet neatsakoties no savām globālajām saistībām; tā kā drošības krīze pie ES robežām ir sarežģīta un to ietekmē pasaules tendences, turpretī reģionālās drošības efektīva pārvaldība ir galvenais nosacījums ES spējai darboties pasaules līmenī;
F. tā kā Eiropadome 2015. gada 26. jūnijā uzdeva augstajai pārstāvei turpināt stratēģisko pārdomu procesu, lai ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm sagatavotu ES globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju, kas jāiesniedz Eiropadomei līdz 2016. gada jūnijam;
G. tā kā nolūkā nodrošināt ātru un efektīvu ES reakciju uz draudiem ir nepieciešama cieša dalībvalstu solidaritāte, jāpārvar starpiestāžu šķēršļi un jāatsakās no vienpatņa pieejas iestādēs, kā arī Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) un dalībvalstu ārvalstu pārstāvniecībās, un jāpiešķir pietiekami un elastīgi budžeta resursi ES interešu īstenošanas atbalstam; tā kā, lai Eiropas stratēģija būtu efektīva, dalībvalstīm vispirms un galvenokārt jāizrāda stingra politiskā griba un kopēja mērķa apzināšanās nolūkā izstrādāt un izmantot patiesi Eiropas mēroga instrumentus;
H. tā kā pret atsevišķām dalībvalstīm vērsti visu veidu draudi jāuzskata par visas Savienības apdraudējumu kopumā, liekot dalībvalstīm būt izteikti vienotām un solidārām un radot vajadzību izstrādāt konsekventu kopējo ārpolitiku un drošības politiku;
I. tā kā jaunās stratēģijas pamatā ir jābūt visaptverošai pieejai un ES ārpolitikas un iekšpolitikas instrumentu konsekventai un koordinētai izmantošanai; tā kā nevar uzskatīt, ka ES ieroču eksports ir tiešās ES drošības interesēs, un saistībā ar ES globālās stratēģijas izstrādi būtu jāņem vērā Kopējā nostāja 2008/944/KĀDP; tā kā Eiropas Savienības primārais mērķis ir veicināt savas vērtības, tādējādi dodot ieguldījumu miera, drošības un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai pasaulē, kā arī veicinot solidaritāti un tautu savstarpēju cieņu; tā kā šos pamatmērķus nedrīkst aizmirst, Eiropas Savienībai uzsākot darbības, lai īstenotu savu iekšpolitiku un ārpolitiku; tā kā arī tad, ja Savienība rīkojas, lai veicinātu savas komercintereses, tai vienmēr jācenšas nodrošināt savu darbību atbilstību ar savu ar miera uzturēšanu un cilvēktiesību aizsardzību saistīto mērķu sasniegšanai;
J. tā kā tik nestabilā un nedrošā starptautiskā vidē ES ir nepieciešama stratēģiska patstāvība, kas ļautu nodrošināt ES drošību un atbalstīt ES intereses un vērtības;
K. tā kā ES globālās stratēģijas pamatā jābūt cilvēku drošībai un pilnībā jāņem vērā dzimumu perspektīva drošības jomā un ANO Drošības padomes Rezolūcija Nr. 1325;
L. tā kā ES, pieņemot 2003. gada Eiropas Drošības stratēģiju, ir izvirzījusi mērķi nodibināt starptautisku kārtību, pamatojoties uz efektīvu daudzpusīgumu un starptautiskajām tiesībām;
M. tā kā jaunajai stratēģijai jābūt saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam;
N. tā kā turpmākās stratēģijas īstenošanā būtu jāsniedz gada īstenošanas ziņojumi un jāiekļauj turpmāk minētie mērķi, kuri jāizstrādā sīkāk apakšstratēģijās, nosakot īpašus noteikumus attiecībā uz dažādām darbības jomām,
• Eiropas Savienības iedzīvotāju un tās valstu, sabiedrību un vērtību aizsardzība
1. norāda, ka Eiropas Savienības mērķis ir veicināt mieru, tās vērtības un tās iedzīvotāju labklājību, vienlaikus nodrošinot tās iedzīvotāju un teritorijas drošību; uzsver, ka Savienības ārējai darbībai ir jāatbilst LES 21. panta principiem; uzsver, ka tāpēc ES ir jānodrošina sava iekšējā un ārējā noturība, spēja paredzēt, preventīvi koriģēt un novērst paredzamas problēmas un apdraudējumus, gatavība ātri rīkoties neparedzamu krīžu un apdraudējumu gadījumā, spēja atgūties no dažādu veidu uzbrukumiem, kā arī jāgarantē enerģijas un izejvielu piegādes drošība, vienlaikus klimata pārmaiņu seku problēmu, kas ir jārisina steidzami, ES uzņemoties vadošu lomu globālajos pasākumos klimata jomā, veicinot ilgtspējīgu attīstību;
2. uzskata — lai pielāgotos izmaiņām globālajā vidē, ES stratēģijai jāpievēršas:
a. apdraudējumu un problēmu apzināšanai un prioritāšu noteikšanai;
b. iespējamo risinājumu noteikšanai;
c. nepieciešamo līdzekļu noteikšanai;
3. uzsver, ka katras dalībvalsts robežas ir arī Savienības robežas, un tās jāaizstāv kā Savienības robežas;
4. uzskata, ka ir izšķirīgi svarīgi noteikt visu ES 28 dalībvalstu patiesās kopējās intereses ārpolitiskas jomā katrā pasaules reģionā un katrā attiecīgajā politikas jomā; turklāt uzsver, ka, padarot šādas kopējās intereses redzamas, būtu ievērojami palielināta ES nozīme ārlietu jomā; aicina AP/PV uzdot EĀDD apzināt šīs īpašās intereses un palīdzēt noteikt stratēģiskos un darbības mērķus, kas ļauj nepastarpināti sasniegt konkrētus rezultātus;
5. uzskata, ka Amerikas Savienotās Valstis ir ES galvenā stratēģiskā partnervalsts; norāda, ka ES un tās dalībvalstīm jābūt vienotākām un gatavākām uzņemties lielāku atbildību par savu kolektīvo drošību un teritorijas aizsardzību, mazāk paļaujoties uz ASV, jo īpaši Eiropas kaimiņreģionos; uzsver, ka transatlantiskajai aliansei arī turpmāk jābūt par būtisku pīlāru vispārējai uz noteikumiem pamatotai sistēmai; tāpēc aicina ES un tās dalībvalstis uzlabot savas aizsardzības spējas, lai tās saskaņotībā ar NATO un būtu gatavas reaģēt uz plašo civilo, militāro un hibrīdo apdraudējumu un risku loku, un pilnībā izmantot Lisabonas līguma noteikumus par kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP);
6. attiecīgi mudina ES veicināt saskaņotu un strukturētu sadarbību aizsardzības jomas pētniecībā un attiecībā uz tehnoloģisko un rūpniecisko bāzi un kiberaizsardzību, apvienojot un koplietojot resursus un efektīvāk koordinējot valstu aizsardzības budžetu izmantošanu, lai sasniegtu kopējo mērķi, proti, 2 % no aizsardzības izdevumiem atvēlēt pētniecības finansējumam un nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) sākt ES finansētu aizsardzības pētniecības un tehnoloģiju programmu; uzskata, ka ir jānostiprina Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) loma un jāpalielina tai piešķirtie resursi, lai tā varētu rīkoties iedarbīgāk; uzskata arī, ka dalībvalstīm būtu jāuzņemas lielāka atbildība par steidzami nepieciešamo Eiropas spēju veidošanu un ES stratēģiskās autonomijas veicināšanu, jāpalielina savi ar EAA starpniecību īstenotās militārās pētniecības izdevumi un jānostiprina Eiropas aizsardzības tehniskais un rūpnieciskais pamats (Eiropas DTIB) un Eiropas aizsardzības tirgus (EDM); prasa palielināt dalībvalstu drošības un aizsardzības budžeta izmantošanas pārredzamību un pārskatatbildību; aicina arī ES dalībvalstis nodrošināt, ka ir pieejamas atbilstīgas spējas pildīt LES 43. pantā noteiktos uzdevumus, tostarp attiecīgajām ANO miera uzturēšanas misijām; turklāt uzskata, ka būtu jāuzlabo Eiropas izlūkdienestu apmaiņa ar informāciju un jāattīsta patiesas Eiropas līmeņa izlūkošanas un prognozēšanas spējas, ieviešot atbilstīgus pārraudzības mehānismus;
7. aicina PV/AP novērst pašreizējās neskaidrības par savstarpējās aizsardzības klauzulu, kas paredzēta LES 42. panta 7. punktā, izstrādājot šajā jomā pamatnostādnes, kā arī to īstenošanas kārtību, lai dalībvalstis vajadzības gadījumā varētu efektīvi reaģēt;
8. nopietni kritizē Komisiju par laikus neizpildītajiem 2013. gada Eiropadomes uzdotajiem uzdevumiem saistībā ar plānotajām pamatnostādnēm visaptverošai ES līmeņa piegāžu drošības sistēmai, plānoto Zaļo grāmatu par aizsardzības un sensitīvu drošības preču rūpniecības spēju kontroli, aizsardzības un drošības jomas iepirkuma uzraudzību, kā arī ar tirdzniecības darījumiem starp valstu valdībām aizsardzības nozarē;
9. pieņem zināšanai Padomes 2015. gada 12. oktobra Lēmumu (KĀDP) 2015/1835; aicina Eiropas Aizsardzības aģentūras vadītāju un PV/AP informēt Parlamentu par to, kā šajā Padomes lēmumā atspoguļots Parlamenta atkārtoti paustais viedoklis par EAA nostiprināšanu, finansējot personāla un darbības izmaksas no Savienības budžeta;
10. uzskata, ka galvenajam mērķim vajadzētu būt pārejai uz pastāvīgi apvienotām starptautiskām militārām vienībām, kopējiem aizsardzības spēkiem un kopējas aizsardzības politikas izstrādei, kam galu galā sekos Eiropas aizsardzības savienības izveide; šajā sakarā prasa izveidot pastāvīgu ES militāro štābu, lai uzlabotu militāru krīžu pārvarēšanas spēju, nodrošinātu ārkārtas rīcības plānošanu un spēku un aprīkojuma savietojamību; aicina dalībvalstis kopīgi, divpusēji vai reģionālās kopās pastiprināt sadarbību aizsardzības jomā; atbalsta uz ES globālo stratēģiju balstītas Baltās grāmatas par ES aizsardzību pieņemšanu;
11. uzskata, ka ES Līguma 42. panta 7. punkta aktivizēšanai pašreiz jābūt kā katalizatoram, kas atbrīvos visu Līguma noteikumu potenciālu attiecībā uz drošību un aizsardzību;
12. norāda, cik būtiski svarīgi ir stiprināt ES un NATO sadarbību, kam būtu jāgarantē operāciju koordinācija, un atbalsta tādu Eiropas spēju izveidi, kas teritoriālajā aizsardzībā pastiprinātu NATO un spētu autonomi veikt intervences operācijas ārpus ES robežām; uzsver, ka KDĀP būtu jānostiprina NATO Eiropas pīlārs un jānodrošina, ka Eiropas dalībvalstis, kas ir NATO dalībnieces, patiesi pilda savas NATO saistības; iesaka apvienot ES kaujas vienību un NATO reaģēšanas spēku jēdzienus; atgādina, ka militārie ieguldījumi jāpamato ar solidaritātes principa piemērošanu starp ES dalībvalstīm;
13. uzsver, ka ieroču eksporta kontrole ir neatņemama ES ārpolitikas un drošības politikas sastāvdaļa un ka tai jāatbilst LES 21. panta principiem, proti, demokrātijas un tiesiskuma atbalstam, miera nosargāšanai, konfliktu novēršanai un starptautiskās drošības nostiprināšanai; atgādina, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai ieroču eksports atbilst ES kā starptautiskas cilvēktiesību aizstāves uzticamībai; pauž stingru pārliecību, ka kopējās nostājas astoņu kritēriju efektīvāka īstenošana varētu būt nozīmīgs ieguldījums ES globālās stratēģijas izstrādē;
14. aicina dalībvalstis ievērot kopējo nostāju par ieroču eksportu un pārtraukt ieroču tirdzniecību ar trešām valstīm, kuras neatbilst minētajiem kritērijiem;
15. atbalsta tādu vispārēji kopīgu telpu kā jūras, gaisa telpa, kosmoss un kibertelpa efektīvas pārvaldes turpmāku padziļināšanu;
16. norāda, ka tehnoloģiju nozīme mūsu sabiedrībā kļūst aizvien lielāka un ka ES politikai jāreaģē uz straujajām pārmaiņām tehnoloģiju attīstībā; šajā saistībā uzsver ievērojamās iespējas, ko internets un tehnoloģijas var sniegt attīstībai, demokratizācijai un iedzīvotāju emancipācijai visā pasaulē, un tādēļ uzsver, ka liela nozīme ir ES centieniem veicināt un nodrošināt brīvu un atvērtu internetu un aizsargāt digitālās tiesības;
17. uzsver, ka tehnoloģiju ietekme būtu jāatspoguļo gan globālajā stratēģijā, gan kiberdrošības iniciatīvās, vienlaikus attiecīgā gadījumā cilvēktiesību uzlabošanas elementu iekļaujot kā neatņemamu daļu visās ES politikas jomās un programmās, lai uzlabotu cilvēktiesību aizsardzību un demokrātiju, tiesiskuma un labas pārvaldības veicināšanu un konfliktu mierīgu risināšanu;
• Eiropas plašākā kaimiņreģiona stabilizēšana
18. uzskata — lai ES būtu efektīvāka un uzticamāka pasaules mēroga dalībniece, tai vajadzētu uzņemties lielāku atbildību par drošības vakuuma aizpildīšanu tās kaimiņvalstīs un plašāk kaimiņreģionā un stabilitāti un labklājību veicinošu apstākļu izveidē, pamatojoties uz tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu, kas nozīmē, ka ir jārisina pašreizējo karu un konfliktu, migrācijas plūsmu un bēgļu krīzes pamatcēloņi;
19. pauž pārliecību, ka ES būtu vairāk jāiesaistās saspīlējuma mazināšanas diplomātijā, jo īpaši dienvidu kaimiņvalstīs; uzskata, ka jaunā stratēģija jāizstrādā, norādot veidus, kādos ES varētu pamatoties uz neseno vienošanos ar Irānu kodolprogrammas jomā un veicināt turpmāku uzticamības palielināšanu un citus ar drošību saistītus reģionālos mehānismus, kuru pamatā arī varētu būt Eiropas pieredze saistībā ar tādiem reģionāliem drošības mehānismiem kā Eiropas Drošības un sadarbības komisija (CSCE) un tādiem nolīgumiem kā Helsinku Nobeiguma akts;
20. uzskata — lai nostiprinātu stabilitāti un mieru un veicinātu cilvēku drošību, tiesiskumu, cilvēktiesību ievērošanu un demokratizāciju, ES ir jāturpina īstenot sava apņemšanās attiecībā uz paplašināšanos un integrāciju, balstoties uz politiku, kas veicina ekonomikas izaugsmi un iekļaujošu sabiedrību, un jāturpina sadarbība ar ļoti cieši saistītām valstīm nesen pārskatītās Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) kontekstā; atgādina, ka saskaņā ar LES 49. pantu jebkura Eiropas valsts var iesniegt pieteikumu, lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti, ja tā izpilda Kopenhāgenas kritērijus, kuri ir noteikti un neapstrīdami, ievēro demokrātijas principus, pamatbrīvības, cilvēktiesības un minoritāšu tiesības un nodrošina tiesiskumu; uzskata, ka ES nepārtraukti jāturpina saskaņota un konsekventa iesaistīšanās gan austrumu, gan dienvidu kaimiņreģionā;
21. ir pārliecināts, ka pašreizējās bēgļu krīzes risināšanai ir nepieciešama visaptveroša Eiropas līmeņa pieeja un steidzama saskaņota rīcība, izmantojot gan ārējus, gan iekšējus instrumentus; prasa nodrošināt ilgtermiņa stratēģiju un uz kopīgiem principiem un solidaritāti balstītu ilgtspējīgu patvēruma, migrācijas un atpakaļuzņemšanas politikas vadību, pienācīgi ievērojot cilvēktiesības un cilvēku drošību; prasa pastiprināt Šengenas sistēmu, Eiropas robežu un krasta apsardzi un aģentūru FRONTEX; šajā sakarībā lūdz Komisiju piedāvāt iedarbīgus un ilgtspējīgus risinājumus; šajā sakarā uzskata, ka ES vajadzētu veicināt praktiskāku un plašāku pieeju attiecībā uz palīdzību Āfrikai, Tuvajiem Austrumiem un nestabilām un kara apdraudētām valstīm un reģioniem;
22. ir pārliecināts, ka daudzpusēja diplomātija AP/PV koordinācijā un vadībā ir izšķirīgi svarīga konfliktu risināšanai un krīžu pārvaldībai gan kaimiņvalstīs, gan pasaulē; uzsver, ka ir jāveido vairāk stratēģiskās virzības, konsekvences un pozitīvu sinerģiju starp ārējās darbības politiku un iekšējo politiku ES līmenī, kuras kļūst arvien ciešāk saistītas, kā arī dalībvalstu iekšienē un starp EĀDD un Komisiju;
• Daudzpusējas globālās pārvaldības stiprināšana
23. ir pārliecināts, ka ES vajadzētu būt konstruktīvai un noturīgai pasaules līmeņa dalībniecei ar reģionālu ievirzi, kuras rīcībā ir vajadzīgie civilie un militārie līdzekļi, un jācenšas būt „noteikumu veidotājai”, kura veicina un stiprina efektīvu daudzpusēju globālo pārvaldību nolūkā stiprināt demokrātiju, labu pārvaldību, tiesiskumu un cilvēktiesības; uzsver, ka KDAP ir būtisks instruments krīžu novēršanai un atrisināšanai;
24. aicina ES iestādes un dalībvalstis savā ārējā darbībā censties ievērot visaptverošu/vienotu/integrētu pieeju un ņemt vērā iekšējās un ārējās drošības nesaraujamo saikni; šajā sakarā aicina ES pilnveidot drošības, attīstības, tirdzniecības, cilvēktiesību, demokrātijas veicināšanas darbību un ES ārējās darbības sinerģiju, kā arī veidot politiku saskaņā ar savu globālo stratēģiju; uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka Eiropas Savienības darbība tirdzniecības jomā palīdz īstenot arī mērķus saistībā ar ieroču neizplatīšanu, miera veicināšanu un cilvēktiesību aizsardzību;
25. atgādina par energoapgādes drošības būtisko un arvien pieaugošo nozīmi ES turpmākajos iekšējās attīstības procesos un ES attiecībās ar vietējiem, reģionālajiem un starptautiskajiem partneriem; aicina strauji un pilnībā īstenot Enerģētikas savienības piecus pīlārus; uzskata, ka ES stratēģiskajās interesēs ir piešķirt Komisijai izņēmumtiesības piedalīties sarunās par visiem enerģijas piegādes līgumiem no trešām valstīm un to parakstīšanā;
26. uzsver, ka ir vajadzīga dalībvalstu politiskā griba būt elastīgākām ar KDAP saistītos jautājumos, lai panāktu reālu virzību šajā jomā; atbalsta aizsardzības ministru padomes kā struktūras izveidi, kā arī regulāras Eiropadomes sanāksmes aizsardzības jomā; mudina dalībvalstis, kuras to vēlas, izveidot pastāvīgu strukturētu sadarbību aizsardzības jomā (PESCO); šajā saistībā uzsver vajadzību pārvarēt strukturālos ierobežojumus, kas jo īpaši ir saistīti ar vajadzību novērtējumu, spējām (civilajām un militārajām) un kopējo finansēšanu; uzskata, ka PESCO un LES 44. panta īstenošana ir piemērotākie institucionālie mehānismi reālistiskai šīs kopējās politikas virzīšanai;
27. atbalsta principu, saskaņā ar ko ES dalībvalstīm līdz 2024. gadam vajadzētu apņemties aizsardzības vajadzībām tērēt vismaz 2 % no sava IKP, lai sasniegtu civilo un militāro spēju līmeni, kas vajadzīgs, lai sasniegtu KĀDP/DKAP mērķus, vienlaikus līdzattīstības un sadarbības ceļā veicinot apjomradītus ietaupījumus un samazinot atšķirības starp dalībvalstīm;
28. uzsver — lai panāktu uz noteikumiem pamatotu pasaules kārtību, globālu apdraudējumu un problēmu jomā ir jāstiprina sadarbība ar pasaules un reģionāla līmeņa dalībniekiem; ir pārliecināts, ka spēku apvienošana ar ieinteresētiem reģionālajiem dalībniekiem specifisku nozares jautājumu risināšanā ļauj izplatīt Eiropas vērtības un veicina izaugsmi un attīstību; atgādina, ka globālam apdraudējumam bieži ir vietēji cēloņi, tāpēc to risināšanā ir jāiesaista vietējie dalībnieki; norāda, ka ir būtiski svarīgi veidot ciešākas attiecības arī ar nevalstiskajiem dalībniekiem, vietējām un reģionālajām valdībām un pilsonisko sabiedrību, lai nodrošinātu visaptverošu pieeju globālām problēmām, piemēram, klimata pārmaiņām un terorismam, un ir jāpārskata veids, kā Eiropa attīsta un definē partnerattiecības, lai veicinātu partneru atbildības izjūtu un vēl vairāk iekļautu pieeju, kurā tiek iesaistītas daudzas ieinteresētās puses;
29. ir pārliecināts, ka attiecībām ar svarīgākajiem pasaules un reģionāla līmeņa dalībniekiem — valstīm, organizācijām un iestādēm — ir jābūt pamatotām uz Savienības pamatprincipiem un stratēģiskajām interesēm, starptautisko tiesību ievērošanu un definētiem kopējiem mērķiem un interesēm, ņemot vērā to stratēģisko nozīmīgumu un iespējamo ieguldījumu globālu draudu un problēmu risināšanā; ir pārliecināts, ka stratēģiskiem savienojamības projektiem var būt vitāli svarīga loma ciešu un stabilu attiecību veidošanā ar Eiropas nozīmīgākajiem partneriem;
30. aicina pastiprināti sadarboties ar reģionālajiem spēkiem un struktūrām, lai censtos nodrošināt ilgtspējīgas sinerģijas attiecībā uz mieru, drošību, konfliktu novēršanu un krīžu pārvaldību, un pastiprināt atbalstu valstīm, uz kurām tiek radīts spēcīgs spiediens reģionālo krīžu dēļ, tostarp iesaistoties noturīgu un stabilu iestāžu un iekļaujošas sabiedrības veidošanā, izmantojot tirdzniecības un nozaru nolīgumus nolūkā veicināt drošību, stabilitāti un labklājību, un īstenojot visaptverošas reģionālās stratēģijas;
31. pauž nožēlu par to, ka autokrātiski un represīvi režīmi spēj arvien veiksmīgāk vājināt vai ierobežot cilvēktiesības, attīstību, demokrātiju un aktīvas pilsoniskās sabiedrības attīstību; mudina PV/AP risināt šo nelabvēlīgo globālo tendenci globālās stratēģijas kontekstā;
32. norāda, ka Savienības labklājību nosaka tas, kādā mērā tā var saglabāt novatorismu, konkurētspēju un gūt peļņu dinamiskas globālas ekonomikas apstākļos; uzskata, ka ES rīcībā esošie politikas instrumenti ir jāizmanto saskaņoti, lai radītu labvēlīgus ārējos apstākļus Eiropas ekonomikas ilgtspējīgai izaugsmei; uzskata, ka ES ir jābūt enerģiskai un aktīvai, veicinot brīvu un taisnīgu tirdzniecību un investīcijas, drošus tirdzniecības kanālus un lielāku piekļuvi tirgum visā pasaulē un aizsargājot globālās finanšu sistēmas stabilitāti, sekmējot augstus regulējuma un pārvaldes standartus;
33. norāda — lai sasniegtu iepriekš minētos mērķus, ES ir jāpastiprina sadarbība ar reformētu ANO un jāiegūst tādas pozīcijas, no kurām tā var ietekmēt un vadīt darbību pasaules līmeņa forumos attiecībā uz to jomu pārvaldību, kuras skar ES stratēģiskās intereses un drošību, un jāpadziļina partnerattiecības ar citiem pasaules un reģionāla līmeņa dalībniekiem, jāatdzīvina savas stratēģiskās partnerattiecības, tostarp ar nevalstiskiem dalībniekiem, un jāpārveido tās par iedarbīgiem politikas instrumentiem; uzskata, ka ES ir jāstiprina arī Eiropas diplomātija, jāpalielina tās operatīvās spējas novērst konfliktus, atbalstīt demokrātiju un mieru, pārvaldīt krīzes un veidot alianses, īstenojot starpniecību un dialogu, un sekmēt un spēcināt pilsonisko sabiedrību; mudina padziļināt ES un ANO un ES un ĀS sadarbību miera atbalsta operācijās; uzsver, ka pieejas konfliktu risināšanai būtu pēc iespējas vairāk jāiekļauj savstarpēji saskaņotajos risinājumos, pienācīgi ņemot vērā daudzās dimensijas, ko šādām intervencēm jāaptver tādās jomās kā miera uzturēšana un miera stiprināšana, ilgtspējīga attīstība, migrācijas pamatcēloņu novēršana un cilvēktiesību ievērošana;
34. atgādina, ka Savienībai ir nozīmīga loma attīstības palīdzības sniegšanā, prasa dalībvalstīm ievērot to saistības ar mērķi novirzīt 0,7 % IKP publiskajai palīdzībai attīstības jomā; aicina Eiropas Savienību īstenot pragmatisku pieeju palīdzībai — veicināt budžeta atbalsta izmantošanu; mudina dalībvalstis veikt visu nepieciešamo, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus;
35. uzsver, ka attīstība nav iespējama bez drošības un drošība nav iespējama bez attīstības; norāda, ka tādēļ ES attīstības politikai ir jāieņem būtiska vieta ES globālajā ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā;
36. atzinīgi vērtē jaunajā ES globālajā ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā iekļauto mērķi veidot visaptverošu pieeju, pastiprināt iekšpolitikas un ārpolitikas saskaņotību un uzlabot koordināciju starp iestādēm un dalībvalstu vidū; atgādina par Līgumā paredzēto pienākumu ņemt vērā principu par politikas saskaņotību attīstībai (PCD) un izvairīties no pretrunām starp attīstības politikas nostādnēm un ar attīstības politiku nesaistītām nostādnēm, kas ietekmē jaunattīstības valstis; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju izveidot un nostiprināt koordinācijas sistēmas starp dalībvalstu attiecīgajām ministrijām un visā Komisijas kolēģijā un vēl vairāk iesaistīt PCD darba kārtības īstenošanā valstu parlamentus un aicina ES pastiprināt koordinācijas mehānismu, lai apzinātu to, kā politikas nostādnes varētu ietekmēt attīstības jomas mērķus, jau politikas iniciatīvu izstrādes posmā iekļautu tajās attīstības jomas aspektus un ieviestu daudz sistemātiskāku ietekmes un progresa mērīšanu PCD jomā; šajā sakarā prasa ieviest efektīvus kompensāciju mehānismus, ko izmantot cietušajiem gadījumos, kad valstu tiesību sistēmas ir bezspēcīgas ārvalstu struktūru īstenotas politikas priekšā;
37. atzinīgi vērtē to, ka jaunajā Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam ir pienācīgi atspoguļota saikne starp mieru un attīstību un ka tā rezultātā tika ieviests 16. ilgtspējīgas attīstības mērķis (IAM) par mieru un tiesiskumu; prasa ES un dalībvalstīm par prioritāti cita starpā noteikt darbības, kas saistītas ar 16. IAM (cilvēktiesības, laba pārvaldība, miers un demokrātijas veidošana) sasniegšanu, un nodrošināt to, lai šīs jomas, plānojot attīstības sadarbību, tiktu iekļautas nacionālo indikatīvo programmu (NIP) galveno jomu sarakstā;
38. prasa pārskatīt Eiropas Konsensu attīstības jomā, tādējādi ievērojami palīdzot veidot atjauninātu un saskaņotu ES globālo stratēģiju; uzsver, ka, veicot šādu pārskatīšanu, būtu jāņem vērā jaunie globāli risināmie jautājumi, jāpievēršas tam, kā ES īsteno ilgtspējīgas attīstības mērķus, un atkārtoti jānorāda ne tikai uz tādām pamatvērtībām kā cilvēktiesību ievērošana (īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātām iedzīvotāju grupām, piemēram, meitenēm, sievietēm un cilvēkiem ar invaliditāti), demokrātija un tiesiskums, bet arī tādiem attīstības efektivitātes pamatprincipiem kā partnervalstu atbildības uzņemšanās par attīstības stratēģiju īstenošanu, pastiprināta pārskatatbildība no partnervalstu nacionālo sistēmu puses un diferenciācija, kas balstīta ne tikai uz vajadzībām, bet arī uz izpildes kritērijiem, kuru pamatā ir ilgtspējīgas attīstības mērķi; uzsver, ka Eiropas Savienībai būtu jādara viss, kas tās spēkos, lai stiprinātu visu attīstības jomā iesaistīto dalībnieku papildināmību un tādējādi pilnībā izmantotu Eiropas attīstības politikas potenciālu un paātrinātu Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanu;
39. ar bažām konstatē to, ka gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs palielinās parāda neatmaksājamība; aicina Komisiju pastiprināt aizdevumu ņēmēju un aizdevēju kopīgas atbildības principa ievērošanu un visās politikas jomās efektīvi ievērot un popularizēt ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) principus par atbildīgu aizņemšanos un aizdošanu; šajā sakarībā prasa ES un tās dalībvalstīm konstruktīvi iesaistīties ANO darbā pie starptautiska mehānisma izstrādes valsts parāda pārvaldībai;
40. pauž nožēlu par to, ka joprojām nav tiesiskā regulējuma par to, kā uzņēmumiem jāievēro cilvēktiesības un saistības attiecībā uz sociālajiem un vides standartiem, kas ļauj dažām valstīm un uzņēmumiem tos nesodīti apiet; prasa ES un tās dalībvalstīm aktīvi iesaistīties ANO Cilvēktiesību padomes un ANO Vides programmas darbā pie starptautiska līguma, kas nodrošinātu transnacionālo korporāciju saukšanu pie atbildības par cilvēktiesību un vides standartu pārkāpumiem;
41. atbalsta domu par nepieciešamību pārskatīt ES attiecības ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm, pastiprinot vienlīdzīgu partneru politiku, respektējot suverēnu valstu valdību demokrātisku politiskās rīcības brīvību pieņemt politiskus lēmumus, kas sniedz labumu šo valstu iedzīvotājiem, un lielāku nozīmi piešķirot labas pārvaldības principam un cilvēktiesībām kā būtiskiem elementiem līgumā laikposmam pēc Kotonū nolīguma darbības beigām, kā arī efektīvi pastiprinot saiknes starp ES attīstības mērķiem tirdzniecības, drošības, klimatu pārmaiņas un migrācijas politikā, lai savstarpēji pastiprinātu šīs politikas jomas; prasa piešķirt oficiālas pilnvaras Eiropas Attīstības fonda uzraudzībai, iespējams slēdzot saistošu iestāžu nolīgumu saskaņā ar Lisabonas līguma 295. pantu; prasa veidot līdztiesīgu un vērienīgu ES un ĀKK partnerību laikposmā pēc 2020. gada, pamatojoties uz atbildības un partneru savstarpējas cieņas principiem un paredzot vienādas tiesības un pienākumus tā, lai šajā partnerībā labāk koncentrētos uz kopīgi risināmiem jautājumiem un interesēm un lai šī partnerība būtu labāk pielāgota patiesu izmaiņu panākšanai atbilstīgi abu pušu vēlmēm un problēmām, ar kurām tās saskaras; prasa Eiropas Savienībai popularizēt instrumentus tirdzniecībai ar ĀKK valstīm, jo īpaši ekonomisko partnerattiecību nolīgumus, lai panāktu patiesas izmaiņas attiecībā uz abu pušu drošību un pārticību;
42. uzsver, ka ES ir jāturpina un jāstiprina centieni veicināt ekonomikas attīstību un noturību tās kaimiņvalstīs un ES interesēm būtiski svarīgos reģionos; atgādina, ka mazie un vidējie uzņēmumi ir galvenie darbvietu nodrošinātāji, tāpēc viņu darba atvieglošana ir būtiski svarīga ekonomikas attīstības veicināšanai;
43. aicina PV/AP, Komisiju un dalībvalstis izveidot nepārprotamu saikni starp ES globālo stratēģiju un ES budžeta struktūru un prioritātēm, tostarp piešķirot pašai stratēģijai lielākus resursus, piešķirot tās īstenošanai nepieciešamos resursus un pēc iespējas labāk izmantojot esošo budžetu, veicot labāku sadarbību un koordinētu rīcību diplomātijas, attīstības, tirdzniecības, enerģētikas un aizsardzības jomā;
• Eiropas Savienības, dalībvalstu parlamentu un Eiropas iedzīvotāju iesaiste
44. uzsver, ka globālā stratēģija būtu jāpārskata ik pēc pieciem gadiem vienlaikus ar Eiropas Parlamenta pārvēlēšanu un jauna Eiropas Komisijas sastāva izraudzīšanos, kas ļautu pārliecināties, vai stratēģijas mērķi un prioritātes joprojām atbilst pastāvošajiem apdraudējumiem un drošības videi, un sniegtu iespēju jaunajam PV/ AP piedalīties tās pārskatīšanā;
45. uzsver, ka ES darbības ir pakļautas Parlamenta pārraudzībai; uzsver, ka Parlamentam vajadzētu būt būtiskai lomai regulārā un visaptverošā ES iestāžu ārējās darbības izvērtēšanā un uzskata, ka šajā izvērtēšanā varētu ciešāk iesaistīt valstu parlamentus; atgādina, ka Parlaments ir nozīmīgs PV/AP partneris ES ārējo attiecību veidošanā un pašreizējo problēmu risināšanā, tostarp pārraugot ES ārpolitikas darbības; aicina Parlamentam iesniegt ikgadējos ziņojumus par stratēģijas īstenošanu;
46. uzskata, ka Eiropas Parlamentam būtu pilnībā jāpiedalās ES centienos novērst konfliktus;
47. uzsver, cik svarīgi ir procesā aktīvi iesaistīt valstu parlamentus, ko paveiktu, tiem kopā ar Eiropas Parlamentu īstenojot rūpīgāku kopīgu pārbaudi starpparlamentārās konferences par KĀDP/KDAP sesiju laikā;
48. stingri mudina Eiropas politikas veidotājus uzrunāt un uzklausīt iedzīvotājus, pilsonisko sabiedrību, nozari, kā arī vietējās un reģionālās iestādes par vajadzību nodrošināt stingrāku Eiropas drošības satvaru.
49. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam.
MAZĀKUMA VIEDOKLIS
ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule (2015/2272(INI))
Ārlietu komiteja, referents: Sandra Kalniete
Mazākuma viedoklis, ko iesniedza GUE/NGL grupas deputāti Sabine Lösing, Sofia Sakorafa, Takis Hadjigeorgiou, Javier Couso Permuy
Ziņojumā pausta vēlēšanās redzēt ES kā „noteikumu veidotāju”, prasīts izmantot visus politikas instrumentus brīvās tirdzniecības un lielāku piekļuvi tirgum, kā arī prasīts rīkoties nolūkā garantēt enerģijas un izejvielu piegādes drošību. Tajā atbalstīta turpmāka militarizācija, ES stratēģiskā autonomija un spēcīgāka ES un NATO sadarbība, Eiropas aizsardzības tehniskais un rūpnieciskais pamats (Eiropas DTIB) un NATO mērķis aizsardzības vajadzībām tērēt vismaz 2 % no IKP. Ziņojumā uzvērta iekšējās un ārējās drošības sapludināšana un tirdzniecības, attīstības un enerģētikas pakļaušana KĀDP/KDAP.
Mēs iebilstam pret šo ziņojumu, jo tas:
• neatspoguļo ES negatīvo un saasinošo lomu pašreizējos konfliktos (dienvidu un austrumu kaimiņreģionā);
• atbalsta pastāvīgu strukturētu sadarbību (PESCO), aizsardzības sadarbības padziļināšanu un turpmāku militāro integrāciju ar Eiropas Aizsardzības aģentūras starpniecību (EAA) un prasa nostiprināt EAA mandātu un piešķirt tai vairāk līdzekļu;
• prasa palielināt militārās/aizsardzības pētniecības izdevumus Eiropas DTIB un ES aizsardzības tirgus ietvaros, kas nozīmē milzīgu atbalstu militāri rūpnieciskajam kompleksam;
• prasa nostiprināt NATO Eiropas pīlāru un ES dalībvalstīm pildīt savas NATO saistības, atbalsta ES kaujas vienības, NATO reaģēšanas spēkus un to apvienošanu, kā arī izveidot pastāvīgi apvienotas starptautiskas militārās vienības;
• atbalsta Eiropas līmeņa izlūkošanas spējas un ES līmeņa militāro štābu.
Mēs prasām:
- pilnīgu atbruņošanos (tostarp kodolatbruņošanos) ES un globālā līmenī;
- militāro (pētniecības) izdevumu neparedzēšanu ES budžetā;
- panākt visu pasākumu nepārprotamu atbilstību ANO Statūtiem un starptautiskajām tiesībām;
- tikai un vienīgi civilus un miermīlīgus konfliktu risinājumus;
- ES un NATO stingru nošķiršanu un NATO likvidāciju.
22.2.2016
Attīstības komitejaS ATZINUMS
Ārlietu komitejai
par ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule
Atzinuma sagatavotājs: Brian Hayes
IEROSINĀJUMI
Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
1. uzsver, ka attīstība nav iespējama bez drošības un drošība nav iespējama bez attīstības; norāda, ka tādēļ ES attīstības politikai ir jāieņem būtiska vieta ES globālajā ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā;
2. atzinīgi vērtē jaunajā ES globālajā ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā iekļauto mērķi veidot visaptverošu pieeju, pastiprināt iekšpolitikas un ārpolitikas saskaņotību un uzlabot koordināciju starp iestādēm un dalībvalstu vidū; atgādina par Līgumā paredzēto pienākumu ņemt vērā principu par politikas saskaņotību attīstībai (PCD) un izvairīties no pretrunām starp attīstības politikas nostādnēm un ar attīstības politiku nesaistītām nostādnēm, kas ietekmē jaunattīstības valstis; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju izveidot un nostiprināt koordinācijas sistēmas starp dalībvalstu attiecīgajām ministrijām un visā Komisijas kolēģijā un vēl vairāk iesaistīt PCD darba kārtības īstenošanā valstu parlamentus un aicina ES pastiprināt koordinācijas mehānismu, lai apzinātu to, kā politikas nostādnes varētu ietekmēt attīstības jomas mērķus, jau politikas iniciatīvu izstrādes posmā iekļautu tajās attīstības jomas aspektus un ieviestu daudz sistemātiskāku ietekmes un progresa mērīšanu PCD jomā; šajā sakarībā prasa ieviest efektīvus kompensāciju mehānismus, ko izmantot cietušajiem gadījumos, kad valstu tiesību sistēmas ir bezspēcīgas ārvalstu struktūru īstenotas politikas priekšā;
3. atzinīgi vērtē to, ka jaunajā Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam ir pienācīgi atspoguļota saikne starp mieru un attīstību un ka tā rezultātā tika ieviests 16. ilgtspējīgas attīstības mērķis (IAM) par mieru un tiesiskumu; prasa ES un dalībvalstīm par prioritāti cita starpā noteikt darbības, kas saistītas ar 16. IAM (cilvēktiesības, laba pārvaldība, miers un demokrātijas veidošana) sasniegšanu, un nodrošināt to, lai šīs jomas, plānojot attīstības sadarbību, tiktu iekļautas nacionālo indikatīvo programmu (NIP) galveno jomu sarakstā;
4. uzsver, ka neseno drošības un migrācijas problēmu pamatiemeslus palīdzētu atrisināt attīstības sadarbības mērķu sasniegšana, jo īpaši to mērķu sasniegšana, ar kuriem tiek veicināta laba pārvaldība, cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums, apkarota nabadzība, mazināta nevienlīdzība un sociālā atstumtība, novērsts bezdarbs un šķēršļi ilgtspējīgai un iekļaujošai ekonomiskajai izaugsmei, kas sniedz labumu visiem iedzīvotājiem, kā arī uzlabota veselība un izglītība, dzimumu līdztiesība un pilnvērtīgas iespējas sievietēm; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību stiprināt attīstības sadarbības un miera uzturēšanas instrumentus un veidot inovatīvus un elastīgus finansēšanas mehānismus, piemēram, jaunu īpašiem mērķiem paredzētu finansēšanas mehānismu, kas netiek iekļauts jau izveidotos attīstības sadarbības instrumentos; prasa, lai Eiropas Savienība pastiprinātu savu vadošo lomu jaunattīstības valstu interešu aizstāvībā;
5. prasa pārskatīt Eiropas Konsensu attīstības jomā, tādējādi ievērojami palīdzot veidot atjauninātu un saskaņotu ES globālo stratēģiju; uzsver, ka, veicot šādu pārskatīšanu, būtu jāņem vērā jaunie globāli risināmie jautājumi, jāpievēršas tam, kā ES īsteno ilgtspējīgas attīstības mērķus, un atkārtoti jānorāda ne tikai uz tādām pamatvērtībām kā cilvēktiesību ievērošana (īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātām iedzīvotāju grupām, piemēram, meitenēm, sievietēm un cilvēkiem ar invaliditāti), demokrātija un tiesiskums, bet arī tādiem attīstības efektivitātes pamatprincipiem kā partnervalstu atbildības uzņemšanās par attīstības stratēģiju īstenošanu, pastiprināta pārskatatbildība no partnervalstu nacionālo sistēmu puses un diferenciācija, kas balstīta ne tikai uz vajadzībām, bet arī uz izpildes kritērijiem, kuru pamatā ir ilgtspējīgas attīstības mērķi; uzsver, ka Eiropas Savienībai būtu jādara viss, kas tās spēkos, lai stiprinātu visu attīstības jomā iesaistīto dalībnieku papildināmību un tādējādi pilnībā izmantotu Eiropas attīstības politikas potenciālu un paātrinātu Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanu;
6. ar bažām konstatē to, ka gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs palielinās parāda neatmaksājamība; aicina Komisiju pastiprināt aizdevumu ņēmēju un aizdevēju kopīgas atbildības principa ievērošanu un visās politikas jomās efektīvi ievērot un popularizēt ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) principus par atbildīgu aizņemšanos un aizdošanu; šajā sakarībā prasa ES un tās dalībvalstīm konstruktīvi iesaistīties ANO darbā pie starptautiska mehānisma izstrādes valsts parāda pārvaldībai;
7. pauž nožēlu par to, ka joprojām nav tiesiskā regulējuma par to, kā uzņēmumiem jāievēro cilvēktiesības un saistības attiecībā uz sociālajiem un vides standartiem, kas ļauj dažām valstīm un uzņēmumiem tos nesodīti apiet; prasa ES un tās dalībvalstīm aktīvi iesaistīties ANO Cilvēktiesību padomes un ANO Vides programmas darbā pie starptautiska līguma, kas nodrošinātu transnacionālo korporāciju saukšanu pie atbildības par cilvēktiesību un vides standartu pārkāpumiem;
8. atbalsta domu par nepieciešamību pārskatīt ES attiecības ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm, pastiprinot vienlīdzīgu partneru politiku, respektējot suverēnu valstu valdību demokrātisku politiskās rīcības brīvību pieņemt politiskus lēmumus, kas sniedz labumu šo valstu iedzīvotājiem, un lielāku nozīmi piešķirot labas pārvaldības principam un cilvēktiesībām kā būtiskiem elementiem līgumā laikposmam pēc Kotonū nolīguma darbības beigām, kā arī efektīvi pastiprinot saiknes starp ES attīstības mērķiem tirdzniecības, drošības, klimatu pārmaiņas un migrācijas politikā, lai savstarpēji pastiprinātu šīs politikas jomas; prasa piešķirt oficiālas pilnvaras Eiropas Attīstības fonda uzraudzībai, iespējams slēdzot saistošu iestāžu nolīgumu saskaņā ar Lisabonas līguma 295. pantu; prasa veidot līdztiesīgu un vērienīgu ES un ĀKK partnerību laikposmā pēc 2020. gada, pamatojoties uz atbildības un partneru savstarpējas cieņas principiem un paredzot vienādas tiesības un pienākumus tā, lai šajā partnerībā labāk koncentrētos uz kopīgi risināmiem jautājumiem un interesēm un lai šī partnerība būtu labāk pielāgota patiesu izmaiņu panākšanai atbilstīgi abu pušu vēlmēm un problēmām, ar kurām tās saskaras; prasa Eiropas Savienībai popularizēt instrumentus tirdzniecībai ar ĀKK valstīm, jo īpaši ekonomisko partnerattiecību nolīgumus, lai panāktu patiesas izmaiņas attiecībā uz abu pušu drošību un pārticību;
9. uzskata, ka ir svarīgi pastiprināt jaunattīstības valstu lomu tādos starptautiskajos forumos kā ANO, lai nodrošinātu interešu taisnīgāku pārstāvību.
ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS
GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
17.2.2016 |
|
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
25 1 1 |
|||
|
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Louis Aliot, Beatriz Becerra Basterrechea, Ignazio Corrao, Nirj Deva, Doru-Claudian Frunzulică, Nathan Gill, Charles Goerens, Enrique Guerrero Salom, Heidi Hautala, Maria Heubuch, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Stelios Kouloglou, Arne Lietz, Linda McAvan, Maurice Ponga, Cristian Dan Preda, Lola Sánchez Caldentey, Elly Schlein, Pedro Silva Pereira, Davor Ivo Stier, Paavo Väyrynen, Bogdan Brunon Wenta, Rainer Wieland, Anna Záborská |
||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Juan Fernando López Aguilar, Jan Zahradil, Joachim Zeller |
||||
PIELIKUMS. STARPTAUTISKĀS TIRDZNIECĪBAS KOMITEJAS VĒSTULE
FL/UR
EXPO-COM-INTA D(2016)4465
Elmar BROK
AFET komitejas priekšsēdētājs
Eiropas Parlamenta deputāts
Temats: AFET patstāvīgais ziņojums „ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule”: ES globālās drošības stratēģijas un ES tirdzniecības politikas konsekvence
Godātais priekšsēdētāj,
Eiropadome 2015. gada jūnijā pieprasīja Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) sagatavot ES globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju. Šai ES globālajai stratēģijai būtu jāsniedz ES stratēģiskas pamatnostādnes reaģēšanai uz ievērojamajām pārmaiņām globālajā situācijā, kas notikušas kopš Eiropas Drošības stratēģijas pieņemšanas 2003. gadā. Ar šādu mērķi PV/AP F. Mogherini ir uzsākusi stratēģisko pārdomu procesu, kura rezultātā līdz 2016. gada jūnijam būtu jāpieņem jauna ES globālās drošības stratēģija.
2015. gada septembrī Ārlietu komiteja (AFET), kuras priekšsēdētājs Jūs esat, nolēma piedalīties šajās pārdomās ar patstāvīgo ziņojumu par minēto jautājumu „ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule” (referente: Sandra Kalniete (PPE, LV)), ar Komiteju priekšsēdētāju konferences 2015. gada 22. oktobra atļauju. Tā kā šis ziņojums pirmkārt un galvenokārt attiecas uz drošības jautājumiem, kuri ir AFET komitejas (un tās attiecīgo apakškomiteju) kompetencē, Starptautiskās tirdzniecības komiteja (INTA) nolēma nesniegt atzinumu par šo ziņojumu.
Lisabonas līguma 21. pantā ir uzsvērts, ka ES ir jānodrošina „konsekvenci visā uz ārieni vērstā darbībā saistībā ar savu ārpolitiku, drošības politiku, ekonomikas politiku un attīstības politiku”. INTA komiteja pilnībā apzinās, cik svarīgi ir nodrošināt stingri koordinētu pieeju visos ES ārējās darbības virzienos, un ka tādēļ komiteju cieša sadarbība ir būtiski svarīga tam, lai Eiropas Parlaments varētu dot ieguldījumu visaptverošas pieejas ES ārpolitikai izveidē.
Ir pats par sevi saprotams, ka turpmākā ES drošības stratēģija, kura galvenokārt ir AFET komitejas (un tās attiecīgo apakškomiteju) kompetencē, ir cieši saistīta ar ES tirdzniecības politiku, kura pirmkārt un galvenokārt ir INTA komitejas kompetencē. Kopš 2003. gada ir ne tikai notikušas būtiskas izmaiņas pasaulē, bet arī ES ārējās attiecības pēc Lisabonas līguma pieņemšanas ir ievērojami attīstījušās. Lisabonas līgums ir ne tikai nostiprinājis Eiropas Parlamenta pilnvaras ES tirdzniecības politikā, bet arī paplašinājis politikas darbības jomu, galvenokārt ietverot tajā tiešos ieguldījumus ārvalstīs, tādējādi piešķirot ES tirdzniecībai papildu ietekmi mūsu ārējo attiecību veidošanā. ES tirdzniecības politikas lēmumu pieņēmēji arvien labāk apzinās tā ietekmi uz pasaules drošības jautājumiem, kas atspoguļots arī, piemēram, jaunākajā Komisijas paziņojumā „Tirdzniecība visiem - Ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku”[6], kurā jo īpaši izcelta ES tirdzniecības politikas loma ilgtspējīgas attīstības, cilvēktiesību un labas pārvaldības veicināšanā. Nesenās tirdzniecības iniciatīvas, piemēram, ārkārtas autonomu tirdzniecības pasākumu ieviešana Tunisijas Republikai[7], pierāda, ka tirdzniecības politiku zināmos apstākļos var izmantot, lai palīdzētu sasniegt ES drošības politikas mērķus, savukārt ar jauno ES drošības stratēģiju, iespējams, varēs likt pamatus turpmākām ekonomiskajām attiecībām un pavērt jaunas iespējas tirdzniecības attiecību nostiprināšanai.
Tāpēc ES ārpolitika un drošības politika, kurā AFET komiteja piedalās ar savu parlamentāro darbu, kā arī ES tirdzniecības politika, kurā viena no likumdevējiem ir INTA komiteja, kas šo politiku veido ar savu parlamentāro darbu, būtu jāīsteno savstarpēji pastiprinošā veidā, apzinoties iespējamās sinerģijas. Kā INTA komitejas priekšsēdētājs es mudinu AFET komiteju šo aspektu ņemt vērā darbā pie AFET komitejas ziņojuma, ar kuru tā piedalās pārdomās par ES globālo stratēģiju.
Priecāšos turpināt mūsu sadarbību ES ārpolitikas konsekvences nodrošināšanā kuru īstenojot, mēs turpināsim veidot abu mūsu komiteju kompetencē esošo politikas jomu sinerģiju.
Ar cieņu,
Bernd LANGE
ATBILDĪGĀS KOMITEJAS
GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
22.3.2016 |
|
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
33 14 1 |
|||
|
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Michèle Alliot-Marie, Petras Auštrevičius, Klaus Buchner, Fabio Massimo Castaldo, Lorenzo Cesa, Javier Couso Permuy, Andi Cristea, Arnaud Danjean, Georgios Epitideios, Knut Fleckenstein, Eugen Freund, Richard Howitt, Sandra Kalniete, Manolis Kefalogiannis, Tunne Kelam, Afzal Khan, Janusz Korwin-Mikke, Andrey Kovatchev, Eduard Kukan, Ryszard Antoni Legutko, Arne Lietz, Barbara Lochbihler, Andrejs Mamikins, Ramona Nicole Mănescu, David McAllister, Francisco José Millán Mon, Pier Antonio Panzeri, Vincent Peillon, Alojz Peterle, Tonino Picula, Cristian Dan Preda, Jozo Radoš, Sofia Sakorafa, Jaromír Štětina, Charles Tannock |
||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Reinhard Bütikofer, Neena Gill, Ana Gomes, András Gyürk, Takis Hadjigeorgiou, Liisa Jaakonsaari, Antonio López-Istúriz White, Urmas Paet, Jean-Luc Schaffhauser, Igor Šoltes, Paavo Väyrynen |
||||
|
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Emilian Pavel, Judith Sargentini |
||||
- [1] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0213.
- [2] Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0019.
- [3] OV L 266, 10.1.2015., 55. lpp.
- [4] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0470.
- [5] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0472.
- [6] Komisija pieņēma 2015. gada 14. oktobrī.
- [7] INTA komiteja šo Eiropas Komisijas priekšlikumu atbalstīja (ar grozījumiem) 2016. gada 25. janvārī.