ZIŅOJUMS par Progresa ziņojumu par atjaunojamo enerģiju

31.5.2016 - (2016/2041(INI))

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja
Referente: Paloma López Bermejo
Atzinuma sagatavotāja (*):
Marijana Petir, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja
(*)  Iesaistītās komitejas — Reglamenta 54. pants

Grozījumi

• 001-002 (PDF - 397 KB)
• 001-002 (DOC - 319 KB)
• 003-003 (PDF - 392 KB)
• 003-003 (DOC - 241 KB)

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Progresa ziņojumu par atjaunojamo enerģiju

(2016/2041(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā XX sadaļu par vidi un XXI sadaļu par enerģētiku,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā IX sadaļu par nodarbinātību un XVIII sadaļu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 26. protokolu par sabiedriskajiem pakalpojumiem un 28. protokolu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju,

–  ņemot vērā Komisijas Progresa ziņojumu par atjaunojamo enerģiju (COM(2015)0293) un valstu plānus,

–  ņemot vērā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) pušu 21. konferenci (COP 21) un Pušu 11. konferenci, ko rīkoja 2015. gada 30. novembrī–11. decembrī Parīzē, Francijā, kā Kioto Protokola pušu sanāksmi (CMP 11), kā arī Parīzes nolīgumu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Ceļā uz integrētu energotehnoloģiju stratēģisko (SET) plānu: Eiropas energosistēmas pārveides paātrināšana" (C(2015)6317),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģija” (COM(2016)0051),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (COM(2011)0112),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK[1],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1290/2013, ar ko nosaka pētniecības un inovācijas pamatprogrammas "Apvārsnis 2020" (2014.–2020. gads) dalības un rezultātu izplatīšanas noteikumus un atceļ Regulu (EK) Nr. 1906/2006[2],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 9. septembra Direktīvu (ES) 2015/1513, ar kuru groza Direktīvu 98/70/EK, kas attiecas uz benzīna un dīzeļdegvielu kvalitāti, un Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu[3],

–  ņemot vērā EESK pētījumu par pilsoniskās sabiedrības lomu ES Atjaunojamās enerģijas direktīvas īstenošanā "Jauna enerģētikas nākotne: pilsoniskās sabiedrības galvenā loma atjaunojamās enerģijas ražošanā",

–  ņemot vērā Pilsētas mēru pakta klimata un enerģētikas jomā ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plānu,

–  ņemot vērā 1998. gada 25. jūnija Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem,

–  ņemot vērā 2014. gada 5. februāra rezolūciju par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam[4],

–  ņemot vērā 2015. gada 14. oktobra rezolūciju par virzību uz jauna starptautiska nolīguma klimata jomā noslēgšanu Parīzē[5],

–  ņemot vērā 2015. gada 15. decembra rezolūciju par elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāja sasniegšanu – Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam"[6],

–  ņemot vērā 2015. gada 15. decembra rezolūciju par virzību uz Eiropas enerģētikas savienību[7],

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A8-0196/2016),

A.  tā kā ES kopumā ir uz pareizā ceļa, lai sasniegtu 2020. gada mērķus atjaunojamās enerģijas jomā, tomēr dažām dalībvalstīm vēl ir jāstrādā intensīvāk;

B.  tā kā atjaunojamās enerģijas izmaksas pēdējos gados ir būtiski samazinājušās, kas, līdztekus tehnoloģiskiem sasniegumiem ražošanas un uzglabāšanas jomā, ir padarījis atjaunojamo enerģiju aizvien konkurētspējīgāku ar tradicionālajiem enerģijas ražošanas veidiem, piedāvājot unikālu iespēju izveidot patiesu Eiropas enerģētikas politiku, kas veicinātu konkurētspēju un samazinātu siltimnīcefekta gāzu emisijas; tā kā pārejā uz ilgtspējīgu, tālredzīgu enerģētikas sistēmu ir jānodrošina arī centieni energoefektivitātes, atjaunojamās enerģijas, Eiropas energoresursu vislabākās izmantošanas, tehnoloģiju izstrādes un viedas infrastruktūras jomā; tā kā, lai radītu ekonomikas izaugsmi un darbvietas, kā arī nodrošinātu, ka ES saglabā vadošo lomu šajās jomās, ir nepieciešams stabils ilgtermiņa tiesiskais regulējums;

C.  tā kā saskaņā ar LESD 194. pantu Eiropas enerģētikas politikai jānodrošina enerģētikas tirgus darbība un energoapgādes drošība, kā arī jāveicina energoefektivitāte un energotaupība, atjaunojamās enerģijas attīstība un enerģijas tīklu savstarpēja savienojamība; tā kā saistoši valstu un ES mērķi, plānošanas un ziņošanas konkrētas saistības un veicināšanas pasākumi ir bijuši izšķirošie faktori noteiktībai investīciju jomā un atjaunojamās enerģijas jaudas izvēršanai ES, kā arī transmisijas un izplatīšanas infrastruktūras attīstībai;

D.  tā kā Atjaunojamās enerģijas direktīva ir jāpielāgo atbilstīgi COP 21 Parīzes nolīgumam, lai panāktu atbilstību tajā noteiktajam mērķim — saglabāt globālās temperatūras pieaugumu 1,5°C robežās salīdzinājumā ar pirmsindustriālo līmeni; tā kā ekonomiku, kuras pamatā 100 % ir atjaunojamā enerģija, var sasniegt vienīgi samazinot mūsu energopatēriņu, palielinot energoefektivitāti un veicinot atjaunojamo energoresursu nodrošinājumu;

E.  tā kā vērienīgi politikas virzieni atjaunojamās enerģijas jomā līdztekus energoefektivitātei ir galvenais virzītājspēks, lai samazinātu ES atkarību no importa un tās kopējās izmaksas par ārvalstu enerģiju un nostiprinātu energodrošību, veicinot neatkarību no ārējiem piegādātājiem; tā kā ES importē vairāk nekā pusi no kopējās patērētās enerģijas, kas izmaksā vairāk nekā EUR 1 miljardu dienā, un tie ir 20 % no kopējā importa apjoma; tā kā īpaši liela ir atkarība no jēlnaftas, dabasgāzes un akmeņogļu importa; tā kā, palielinot atjaunojamās enerģijas izmantošanu, vismaz par EUR 30 miljardiem gadā samazinātos importētās enerģijas izmaksas;

F.  tā kā atjaunojamās enerģijas attīstīšana var palīdzēt nodrošināt enerģētisko drošību un neatkarību, izskaust enerģētisko nabadzību un veicināt ES ekonomisko attīstību un līderpozīcijas tehnoloģiju jomā, vienlaikus mazinot klimata pārmaiņas; tā kā atjaunojamie energoavoti palīdzētu nodrošināt Eiropas iedzīvotājiem stabilu un ilgtspējīgu enerģiju par pieņemamu cenu, īpašu uzmanību pievēršot visneaizsargātākajiem; tā kā atjaunojamiem energoavotiem būtu jānodrošina iedzīvotājiem iespēja gūt labumu no pašražošanas un paredzamas energoapgādes;

G.  tā kā atjaunojamās enerģijas attīstīšanai būtu jāiet roku rokā ar labi funkcionējoša iekšējā elektroenerģijas tirgus attīstīšanu; tā kā enerģētikas savienības pamatā vajadzētu būt pārejai uz ilgtspējīgu, tālredzīgu enerģētikas sistēmu, kuras galvenie pīlāri būtu energoefektivitāte un energotaupība, atjaunojamā enerģija un vieda infrastruktūra;

H.  tā kā ES uzņēmumi atjaunojamās enerģijas nozarē, no kuriem daudzi ir MVU, Eiropā nodarbina 1,15 miljonus cilvēku un tiem pieder 40 % no visiem atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju patentiem pasaulē, kas ES padara par pasaules līderi; tā kā saskaņā ar Komisijas datiem laikā no šī brīža līdz 2020. gadam zaļajā ekonomikā varētu radīt 20 miljonus jaunu darbvietu, kas ir arī lieliska iespēja darbvietu radīšanai laukos; tā kā MVU, kooperatīvu un privātpersonu projektiem ir būtiska nozīme atjaunojamās enerģijas jomas inovācijā un attīstībā;

I.  tā kā Komisija ir apņēmusies padarīt Eiropu par pasaules līderi atjaunojamās enerģijas jomā, kas ir industriālās politikas imperatīvs; tā kā Ķīna ir kļuvusi par pasaulē lielāko investoru atjaunojamajā enerģijā, bet investīciju apjoms Eiropā ir samazinājies par 21 % — no EUR 54,61 miljarda (USD 62 miljardi) 2014. gadā līdz EUR 42,99 miljardiem (USD 48,8 miljardi) 2015. gadā, kas ir viszemākais rādītājs deviņos gados;

J.  tā kā, lai turpinātos investīcijas atjaunojamā enerģijā, ir nepieciešama gan vērienīga publiskā, gan privātā sektora vadība un apņēmība, kā arī ilgtermiņa, stabils un uzticams politikas satvars, kas atbilstu Savienības saistībām klimata jomā, kuras izriet no Parīzes klimata nolīguma, un kam būtu liels darbvietu radīšanas un izaugsmes veicināšanas potenciāls Eiropā;

K.  tā kā vērienīgi un reāli mērķi — sabiedrības līdzdalība, uzraudzība un pārraudzība, skaidri un vienkārši politikas noteikumi, kā arī atbalsts vietējā, reģionālā, valstu un Eiropas līmenī un attiecīgo ieinteresēto pušu iesaiste, tostarp sociālo partneru (saliedējot darba ņēmējus un nozari) un citu pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšana, ir izšķiroši svarīgi, vēl vairāk nostiprināmi faktori atjaunojamās enerģijas veiksmīgai attīstīšanai;

L.  tā kā, veicinot atjaunojamo enerģiju, ir svarīgi ievērot īpašumtiesības;

M.  tā kā atjaunojamā enerģija sniedz iespēju nodrošināt enerģijas tirgu lielāku enerģētisko demokrātiju, dodot iespēju patērētājiem aktīvi iesaistīties enerģijas tirgū līdztiesīgi ar citām ieinteresētām personām, pašražot un pašpatērēt, uzkrāt un pārdot pašu saražoto atjaunojamo enerģiju individuāli vai ar kolektīvās pārvaldības starpniecību, kā arī tā rada iespējas publiskām un privātām investīcijām, tostarp enerģijas ražošanas decentralizācijai, ko īsteno pilsētas, reģioni un vietējās publiskās iestādes; tā kā atjaunojamās enerģijas projektiem būtu jānodrošina iespēja iedzīvotājiem labāk kontrolēt savu energopatēriņu un enerģētikas pārkārtošanu, un jāveicina viņu tieša iesaiste enerģētikas sistēmā, tostarp izmantojot investīciju shēmas;

N.  tā kā piekrastes vējam Ziemeļjūras reģionā ir potenciāls līdz 2030. gadam nodrošināt vairāk nekā 8 % no Eiropas elektroapgādes;

O.  tā kā dažas dalībvalstis Eiropas centrālajā un austrumu daļā ir vairāk atkarīgas no fosilā kurināmā viena piegādātāja; tā kā, pateicoties atjaunojamiem energoresursiem, tika ietaupīts importēts fosilais kurināmais EUR 30 miljardu vērtībā un dabasgāzes patēriņš samazinājās par 7 %, tādējādi nostiprinot Eiropas — līdz šim lielākās enerģijas importētājas pasaulē — enerģētisko neatkarību un energoapgādes drošību,

Progress atjaunojamo energoresursu jomā

1.  atzinīgi vērtē Komisijas apņēmību atjaunojamās enerģijas jomā; uzskata, ka Atjaunojamās enerģijas direktīvas noteiktie valstu saistošie mērķi, valstu atjaunojamās enerģijas plāni un reizi divos gados veicamā uzraudzība ir galvenie virzītājspēki atjaunojamās enerģijas jaudas attīstīšanai ES dalībvalstīs; mudina Komisiju nodrošināt, ka tiek pilnībā īstenota Atjaunojamās enerģijas direktīva attiecībā uz 2020. gadu, kā arī iesniegt priekšlikumu vērienīgam tiesiskajam regulējumam laika posmam pēc 2020. gada; šajā sakarībā uzsver, ka ir nepieciešams stabils ilgtermiņa tiesiskais regulējums, tostarp saistoši atjaunojamās enerģijas ES un valstu mērķi, kas atbilstu centieniem visefektīvākajā veidā īstenot Savienības ilgtermiņa klimata mērķus (2050. gadam);

2.  ar prieku atzīmējot, ka ES kopumā ir uz pareizā ceļa, lai sasniegtu 2020. gada mērķi, tomēr pauž bažas par to, ka tik daudzām valstīm (Beļģijai, Francijai, Luksemburgai, Maltai, Nīderlandei, Spānijai un Apvienotajai Karalistei) saskaņā ar Komisijas Progresa ziņojuma par atjaunojamo enerģiju (2014–2020) aplēsēm, iespējams, nāksies pastiprināt savu politiku un instrumentus, lai nodrošinātu 2020. gada mērķu sasniegšanu, un nav skaidrības par mērķu sasniegšanu arī Ungārijas un Polijas gadījumā; mudina dalībvalstis, kas atpaliek mērķu sasniegšanā, veikt papildu pasākumus, lai atsāktu pareizo virzību; atzinīgi vērtē to, ka dažas dalībvalstis tik izteikti pirms termiņa jau ir sasniegušas, vai ļoti drīz sasniegs, 2020. gada mērķus, piemēram, Bulgārija, Čehijas Republika, Dānija, Igaunija, Horvātija, Itālija, Latvija, Lietuva, Austrija, Rumānija, Somija un Zviedrija;

3.  pauž nožēlu par to, ka Komisijas Progresa ziņojumā par atjaunojamo enerģiju nav iekļauti valstīm specifiski ieteikumi politikas un instrumentu pielāgošanai, lai nodrošinātu 2020. gada mērķu sasniegšanu; uzsver, ka kapitāla pieejamība ir izšķirošs faktors, tomēr kapitāla izmaksas starp 28 Savienības dalībvalstīm ir būtiski atšķirīgas, kā rezultātā ir izveidojusies Ziemeļu-Rietumu/Austrumu-Dienvidu "plaisa"; atzīmē, ka lielās atšķirības starp politikas virzieniem atjaunojamās enerģijas veicināšanai var vēl vairāk saasināt konkurētspējas atšķirības starp ES dalībvalstīm; norāda, ka nepieciešami ES mēroga finanšu mehānismi, lai samazinātu atjaunojamās enerģijas projektu augsta riska kapitāla izmaksas;

4.  šajā sakarībā uzsver, ka svarīgi ir konstatēt labāko praksi valstu atjaunojamo energoresursu politikas jomā un veicināt tās pieņemšanu, kā arī dalīties ar to daudz saskaņotāka Eiropas modeļa ietvaros, kurā atbalstīta lielāka dalībvalstu sadarbība un to centienu koordinācija; aicina Komisiju saglabāt tās lomu atjaunojamās enerģijas jomas progresa uzraudzībā un aktīvi atbalstīt tās attīstīšanu; uzsver, cik svarīgi ir izvērtēt atjaunojamo energoresursu konkurētspēju, ilgtspējību, izmaksu lietderību un ieguldījumu ģeopolitiskās stabilitātes un klimata pārmaiņu mērķa sasniegšanā;

5.  atzīst, cik nozīmīgi ir valstu plāni un ziņošanas saistības, lai uzraudzītu dalībvalstu progresu, un uzskata, ka šīs saistības būtu jāpatur spēkā arī posmā pēc 2020. gada; atzīst, ka, ņemot vērā LESD 194. pantu, dalībvalstu energoresursu struktūras noteikšana joprojām ir dalībvalstu kompetencē, un katra dalībvalsts veicina savu atjaunojamās enerģijas veidu attīstību, līdz ar to energoresursu struktūra ir ārkārtīgi daudzveidīga;

6.  uzsver, cik svarīgas ir vienkāršas, pieejamas un efektīvas administratīvās procedūras par pieņemamām izmaksām;

7.  aicina Komisiju turpmākajos progresa ziņojumos iekļaut atjaunojamo energoresursu ietekmes uz izmaksām un cenām novērtējumu, jo īpaši cenām, ko maksā mājsaimniecības;

8.  uzsver, cik būtiska ir ES leģislatīva priekšlikuma ietekme uz enerģijas tirgus noteikumiem, jo labāk integrēts tirgus ir izšķirošs faktors atjaunojamās enerģijas attīstībai un izmaksu samazināšanai ģimenēm un rūpniecībai;

9.  uzsver, ka ilgtermiņa investīcijām ir svarīgas stabilas un izmaksu ziņā lietderīgas atjaunojamo energoresursu atbalsta shēmas, kuras spētu arī reaģēt un pielāgoties īstermiņā, un būtu izstrādātas atbilstīgi valstu vajadzībām un apstākļiem, dodot iespēju pakāpeniski izbeigt subsīdijas tirgū sevi nostiprinājušām atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām; atzinīgi vērtē to, ka vairākas atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas izmaksu ziņā strauji kļūst aizvien konkurētspējīgākas ar tradicionālajiem enerģijas ražošanas veidiem; uzsver, ka enerģētikas pārkārtošana ir atkarīga no tiesisko, finanšu un regulatīvo satvaru pārredzamības, konsekvences un pastāvības, lai tādējādi nostiprinātu investoru uzticību; pauž bažas par to, ka ar atpakaļejošu spēku piemērotas izmaiņas atjaunojamās enerģijas atbalsta shēmās, kas ietekmē peļņu no jau izdarītajām investīcijām; aicina dalībvalstis gadījumos, kad tiek veikti jebkādi pielāgojumi atjaunojamās enerģijas atbalsta shēmās, vienmēr paziņot par tām un ļoti savlaicīgi pirms to izdarīšanas rīkot plašas apspriedes ar ieinteresētām personām; aicina Komisiju pārbaudīt valsts atbalsta shēmu atbilstību Eiropas Komisijas vadlīnijām, lai nepieļautu lieku kavēšanos to īstenošanā un samazinātu tirgus traucējumus;

10.  uzsver, ka pētniecības un izstrādes darbībām ir būtiska nozīme atjaunojamo energoresursu attīstīšanā; atgādina par Parlamenta mērķi — 85 % no pamatprogrammas "Apvārsnis 2020" enerģētikas sadaļas finansējuma jānovirza enerģijai, kas nav iegūta no fosilā kurināmā; aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis veicināt spēkā esošo finansēšanas shēmu efektīvu izmantošanu un nodrošināt kapitāla pieejamību, jo īpaši MVU, un sniegt atbalstu pētniecības un izstrādes darbībām atjaunojamās enerģijas jomā, tās uzglabāšanai un ar to saistīto produktu izstrādei, lai uzlabotu ES atjaunojamās enerģijas nozares konkurētspēju, veicinātu atjaunojamās enerģijas plašāku ieviešanu un nepieļautu, ka vēl vairāk saasinās konkurētspējas atšķirības starp ES dalībvalstīm;

11.  uzsver, ka elektroenerģijas uzglabāšana var dot ieguldījumu ES elektroenerģijas sistēmas elastīguma nodrošināšanā un ar atjaunojamās enerģijas ražošanu saistīto svārstību mazināšanā; atgādina, ka spēkā esošajā Elektroenerģijas direktīvā (2009/72/EK) uzglabāšana nav minēta, un uzsver, ka gaidāmajā šīs direktīvas pārskatīšanā ir jāņem vērā daudzie pakalpojumi, kurus var nodrošināt enerģijas uzglabāšana; uzskata, ka nostājas precizēšana attiecībā uz uzglabāšanu dos iespēju transmisijas un tīkla operatoru investīcijām elektroenerģijas uzglabāšanas pakalpojumos;

12.  uzsver, ka visu līmeņu atbalsta shēmās galvenā uzmanība būtu jāpievērš tehnoloģijām, kurām ir liels potenciāls samazināt atjaunojamo energoresursu izmaksas un/vai veicināt to iekļūšanu tirgū;

13.  uzskata, ka turpmākajā tehnoloģiju un izstrādes stratēģijā būtu jāveltī uzmanība viedtīklu un viedo pilsētu izstrādes veicināšanai; turklāt uzskata, ka transporta elektrifikācija, vieda transportlīdzekļu uzlāde, tehnoloģijas transportlīdzekļa piekļuvei tīklam var būtiski uzlabot energoefektivitāti un atjaunojamo energoresursu plašāku izmantošanu;

14.  uzskata, ka ERAF un Kohēzijas fonds var sekmēt Direktīvas 2009/28/EK un 2030. gada klimata un enerģētikas politikas satvara mērķu sasniegšanu, kā arī finansēt pētniecību un inovāciju saistībā ar atjaunojamo energoresursu ražošanu, vienlaikus atbalstot darbvietu radīšanu un ekonomikas izaugsmi; uzsver, cik būtiska kohēzijas politikā ir tematiskā koncentrācija, jo tādējādi tiktu sekmēta ieguldījumu novirzīšana mazoglekļa ekonomikai, tostarp atjaunojamiem energoresursiem, jo īpaši ņemot vērā būtisko lomu, kāda ir tematiskajam mērķim “Atbalstīt pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni visās nozarēs”; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus un pēc iespējas labāk izmantot šim mērķim pieejamās finansēšanas iespējas, uzsverot vietējās uzņēmējdarbības attīstības un darbvietu radīšanas iespējas; atgādina par ERAF un Kohēzijas fonda kopīgajiem noteikumiem, kas par atbalstāmiem nosaka projektus, kas saistīti ar energoefektivitāti un atjaunojamo energoresursu izmantošanu privātās mājsaimniecībās, publiskās ēkās un uzņēmumos, un uzskata, ka reģionāla atjaunojamo energoresursu tirgus integrācija, ko varētu panākt ar šādu finansējumu, šajā ziņā būtu nozīmīgs kohēzijas politikas ieguldījums;

15.  uzsver, cik nepieciešama ir labāka sadarbība un koordinācija gan dalībvalstu iekšienē, gan starp tām, kā arī starp reģioniem, un integrēta pieeja publiskām investīcijām tehniskos uzlabojumos, viedtīklu izstrādē un īstenošanā, tīkla pielāgošanā un jaudā, viedajās mērierīcēs, uzglabāšanā, pieprasījuma pārvaldībā, energoefektivitātē un inovatīvas atjaunojamās enerģijas ražošanā, un šo jomu finansēšanā;

16.  uzsver, ka daudzās dalībvalstīs tīkli vienkārši nav spējīgi saņemt enerģiju, kas ražota no mainīgiem atjaunojamiem energoresursiem; uzsver, ka elektrotīklu modernizācija ir izšķiroši svarīga, lai īstenotu pārmaiņas ražošanā un transmisijā;

17.  steidzamības kārtā mudina, izstrādājot turpmākos valstu atjaunojamās enerģijas plānus, nostiprināt pārredzamību un sabiedrības līdzdalību, jau agrīnā posmā iesaistot visas ieinteresētās personas; pauž nožēlu par pašreizējo informācijas trūkumu saistībā ar Atjaunojamās enerģijas direktīvas noteikumu īstenošanu, un uzsver, ka dalībvalstu reizi divos gados iesniedzamajiem ziņojumiem jābūt sīkāk izstrādātiem; aicina Komisiju nostiprināt tās lomu atjaunojamās enerģijas jomas progresa uzraudzībā un atbalstā; aicina Komisiju nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz tās izpildpilnvaru izmantošanu;

18.  uzsver, cik svarīga ir visu līmeņu pārvaldības struktūru, kā arī apvienību iesaistīšanās, īstenojot uz atjaunojamiem energoresursiem pamatotu enerģijas ražošanas, patēriņa un pašpatēriņa modeli; aicina Komisiju pastiprināt atbalstu Pilsētas mēru paktam, viedajām pilsētām un viedajām kopienām, kā arī kopienām, kas izmanto vienīgi atjaunojamos energoresursus, dodot iespēju dalīties ar zināšanām un labāko praksi;

19.  norāda, ka lielāka reģionālā sadarbība atjaunojamo energoresursu jomā ir izšķiroši svarīga, lai nodrošinātu atjaunojamo energoavotu turpmāku attīstību;

20.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. gadā atjaunojamās enerģijas izmantošana ļāva novērst aptuveni 388 miljonus bruto tonnu CO₂ radīšanu un samazināja ES pieprasījumu pēc fosilā kurināmā par 116 miljoniem tonnu naftas ekvivalenta;

Atjaunojamie energoresursi nākotnei

21.  uzsver, ka atjaunojamo energoresursu mērķi ir jānosaka atbilstīgi klimata mērķiem, par kuriem Parīzē 2015. gada decembrī vienojās 195 valstis; atzīmē Eiropadomes priekšlikumu — atjaunojamās enerģijas mērķis 2030. gadam — vismaz 27 %; atgādina par Parlamenta prasību 2030. gadam noteikt vismaz 30 % saistošo mērķi atjaunojamās enerģijas patēriņam, kas jāīsteno, piemērojot valstu saistošos mērķus, lai nodrošinātu tik nepieciešamo noteiktību investoriem, kā arī juridisko noteiktību; uzskata, ka ņemot vērā nesen pieņemto COP 21 nolīgumu, būtu vēlami vēl daudz vērienīgāki mērķi; uzstāj, ka skaidri un vērienīgi mērķi šajā sakarībā ir instrumenti, lai uzlabotu noteiktību un nodrošinātu ES līderpozīcijas pasaules līmenī; aicina Komisiju iesniegt vērienīgāku klimata un enerģētikas tiesību aktu paketi 2030. gadam, kurā būtu paredzēts vismaz līdz 30 % palielināt to ES atjaunojamo energoresursu mērķa daļu, kas būtu īstenojama ar valstu mērķiem;

22.  uzsver, cik svarīgi ir jauni atjaunojamās enerģijas jomas un tirgus uzbūves tiesību akti, lai izveidotu jaunu satvaru, kas piemērots atjaunojamās enerģijas veidu attīstībai, pamatotam ar uzticamām atbalsta shēmām un atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju pilnīgu līdzdalību tirgū;

23.  atzīst, ka nodokļu samazināšana ir spēcīgs stimuls pārejai no fosilās enerģijas uz atjaunojamo enerģiju, un mudina Komisiju reformēt Enerģijas nodokļu direktīvu un valsts atbalsta noteikumus, kas apgrūtina šo stimulu pilnvērtīgu izmantošanu;

24.  uzsver, ka mērķi attiecībā uz 2020. gadu, par kuriem jau panākta vienošanās, ir jāizmanto kā viszemākā izejas pozīcija, pārskatot atjaunojamās enerģijas direktīvu pēc šī perioda, lai dalībvalstis nevarētu noteikt mazākus mērķus, nekā tie bija 2020. gadam; uzsver, ka ES atjaunojamās enerģijas mērķi 2030. gadam paredz to kolektīvu sasniegšanu; uzsver, ka dalībvalstīm savi plāni ir jāizstrādā savlaicīgi un Komisijas rīcībā ir jābūt pastiprinātām pārraudzības iespējām arī pēc 2020. gada, kas papildinātas ar atbilstīgiem efektīvas un savlaicīgas uzraudzības instrumentiem un iespējām iejaukties gadījumos, kad tiek ieviesti traucējoši pasākumi; uzskata, ka šāda uzraudzība būs iespējama tikai tad, ja Komisija noteiks dalībvalstīm kritērijus, saskaņā ar kuriem, atjaunojamo energoresursu ieviešanas gaita būs izmērāma;

25.  uzsver Eiropas atjaunojamās enerģijas attīstīšanas potenciālu un uzsver, cik visiem tirgus dalībniekiem svarīgi ir ilgtermiņa un labvēlīgi nosacījumi;

26.  uzsver, cik svarīga ir atjaunojamā enerģija kopējo oglekļa emisiju samazināšanā; uzsver, cik svarīgi ir attīstīt atjaunojamos energoresursus, lai sasniegtu COP 21 nolīguma mērķus;

27.  uzsver, ka dalībvalstīm pamatotos gadījumos būtu vairāk jāizmanto statistiskās pārdales noteikumi un sadarbības mehānismu izstrāde savu mērķu sasniegšanai, saskaņā ar Atjaunojamās enerģijas direktīvas 6. pantu; uzsver, cik svarīga ir dalībvalstu sadarbība, jo tā veicinās sistēmu optimizāciju, efektīvu nodrošinājumu un lielākus izmaksu ietaupījumus atjaunojamās enerģijas jomā; aicina Komisiju šajā sakarībā nodrošināt dalībvalstīm vairāk stimulu, informācijas, izmaksu un ieguvumu izvērtējumu un vadlīnijas;

28.  uzsver, ka jānosaka stingra, robusta un pārredzama pārvaldības sistēma, lai nodrošinātu atjaunojamās enerģijas 2030. gada mērķu īstenošanu, pienācīgi ievērojot valstu kompetences energoresursu struktūras noteikšanā, vienlaikus nodrošinot pilnīgu demokrātisku kontroli un enerģētikas politikas pārbaudi; prasa pastiprināti atkārtoti ieviest pašreizējo veiksmīgo sistēmu attiecībā uz valstu mērķiem, valstu atjaunojamās enerģijas plāniem un reizi divos gados sniedzamajiem ziņojumiem; uzskata, ka tie būtu jānosaka Atjaunojamās enerģijas direktīvā, kam jānodrošina pārskatatbildīga, efektīva un pārredzama dalībvalstu saistību izpildes un spēkā esošo ES tiesību aktu īstenošanas uzraudzība, lai sagatavotu pamatu labi funkcionējošai Eiropas enerģētikas savienībai;

29.  norāda uz to, cik svarīgs ir vienots saistošs valstu enerģētikas un klimata plānu formāts, lai investoriem nodrošinātu salīdzināmību, pārredzamību un paredzamību; uzskata, ka trajektorijas un politikas plānošana katrai dalībvalstij joprojām ir jāiedala nozarēs, tehnoloģijās un avotos;

30.  mudina Eiropas Komisiju kodificēt tiesību aktos tiesības saglabāt iepriekš spēkā esošos nosacījumus attiecībā uz atjaunojamās enerģijas ražošanas iekārtām, lai nepieļautu izmaiņas ar atpakaļejošu spēku atjaunojamās enerģijas atbalsta mehānismos un nodrošinātu pašreizējo līdzekļu ekonomisko dzīvotspēju;

31.  aicina likvidēt nevajadzīgus birokrātiskos šķēršļus un nodrošināt investīcijas, kas dotu iespēju līdz 2020. gadam sasniegt elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāju; šajā sakarībā uzsver, ka ciešāka reģionālā sadarbība var veicināt atjaunojamo energoresursu integrācijas izmaksu optimizācijas nodrošināšanu un samazināt izmaksas patērētājiem; uzsver, cik svarīga ir sabiedriskā apspriešana un sabiedrības līdzdalība jaunu enerģijas infrastruktūras projektu plānošanā jau agrīnā posmā, vienlaikus ņemot vērā vietējos apstākļus; atgādina, cik svarīgi ir tehniskie ieteikumi un ietekmes uz vidi novērtējumi atjaunojamās enerģijas ražošanas un izplatīšanas projektiem;

32.  norāda uz pieejamo prasmju neatbilstību darba tirgus pieprasījuma izmaiņām atjaunojamo energoresursu attīstības rezultātā; uzsver, ka aktīvas izglītības/apmācības un prasmju stratēģijas ir izšķiroši svarīgas pārejā uz ilgtspējīgu un resursu ziņā efektīvu ekonomiku; uzsver, cik svarīgi ir sociālie partneri, kā arī publiskās iestādes prasmju shēmu un apmācības programmu izstrādāšanā;

33.  uzsver, ka nepieciešams panākt atbilstīgu finansējumu ES līmenī, cita starpā, piemērojot spēkā esošo fondu — "Apvārsnis 2020", struktūrfondu, kohēzijas fondu un Eiropas stratēģisko investīciju fonda nosacījumus, kā arī visaptveroši atbrīvojot no riska investīcijas, lai stimulētu atjaunojamo energoavotu plašu izmantošanu;

Iedzīvotāju un kopienu enerģija

34.  uzskata, ka vietējām pašvaldībām, kopienām, mājsaimniecībām un privātpersonām vajadzētu būt enerģētikas pārkārtošanas mugurkaulam un tās aktīvi jāatbalsta, lai palīdzētu tām kļūt par enerģijas ražotājiem un piegādātājiem uz vienlīdzīgiem noteikumiem ar citiem enerģijas tirgus dalībniekiem; šajā sakarībā prasa noteikt vienotu visaptverošu "ražojošā patērētāja" definīciju ES līmenī;

35.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi noteikt pamattiesības uz pašražošanu un pašpatēriņu un tiesības uzglabāt un pārdot pārpalikušo enerģiju par taisnīgu cenu;

36.  atgādina, ka dalībvalstīm, pamatojoties uz sabiedrības līdzdalību, jāizstrādā Iedzīvotāju un kopienu enerģētikas stratēģija, un jāizklāsta savos valsts rīcības plānos, kā tās veicinās mazus un vidējus atjaunojamās enerģijas projektus un enerģijas ražošanas kooperatīvus, un kā tās integrēs minētos aspektus tiesiskajā regulējumā, atbalsta politikā un tirgus pieejamībā;

37.  aicina pārskatītajā Atjaunojamās enerģijas direktīvā iekļaut jaunu nodaļu „Iedzīvotāju un kopienu enerģētikas stratēģija”, lai likvidētu galvenos tirgus šķēršļus un administratīvos šķēršļus un nodrošinātu tādu ieguldījumu vidi, kas veicina atjaunojamo energoresursu pašražošanu un pašpatēriņu;

38.  norāda, ka atbilstīgas licencēšanas un administratīvās procedūras attiecībā uz visam tehnoloģijām vēl nav ieviestas visās valstīs; prasa dalībvalstīm novērst administratīvos un tirgus šķēršļus jaunai pašražošanas jaudai, aizstāt ilgās atļauju piešķiršanas procedūras ar vienkāršu prasību par paziņošanu, kā arī ieviest efektīvas vienas pieturas aģentūras projekta atļaujas saņemšanai, piekļuvei tīklam un konsultācijām par finansējuma iespēju un tehnoloģiju jautājumiem, un prasa nodrošināt ražojošiem patērētājiem pieeju alternatīviem strīdu izšķiršanas mehānismiem; mudina Komisiju nodrošināt, ka pēc 2020. gada pilnībā tiek īstenots un turpināts īstenot Atjaunojamās enerģijas direktīvas 13. pants (administratīvās procedūras) un 16. pants (piekļuve tīklam un tā darbība);

39.  uzsver, ka ir svarīgi ņemt vērā mikrouzņēmumu, mazo uzņēmumu un liela apjoma ražotāju atšķirības; atzīmē, ka jānodrošina ražojošiem patērētājiem piemēroti nosacījumi un instrumenti (“ražojoši patērētāji” ir aktīvi enerģijas lietotāji, tādi kā mājsaimniecības (gan īpašnieki, gan īrnieki), iestādes un mazie uzņēmumi, kas ražo atjaunojamo enerģiju vai nu paši, vai kolektīvi (izmantojot kooperatīvus, citus sociālos uzņēmumus vai apvienības), lai veicinātu enerģētikas pārkārtošanu un atbalstītu viņu integrēšanu enerģijas tirgū; iesaka līdz absolūtam minimumam samazināt administratīvos šķēršļus jaunām pašražošanas jaudām, jo īpaši novēršot šķēršļus piekļuvei tirgum un tīklam; ierosina saīsināt un vienkāršot atļaujas piešķiršanas procedūras, pārejot uz vienkāršu prasību par paziņošanu; ierosina, ka, pārskatot Atjaunojamās enerģijas direktīvu, varētu tajā iekļaut īpašus noteikumus, lai likvidētu šķēršļus un veicinātu kopienu/kooperatīvu energoresursu shēmas, izmantojot vienas pieturas aģentūras, kas strādā ar projekta atļaujām un nodrošina īpašas zināšanas finansējuma un tehnoloģiju jomā; mudina dalībvalstis pilnībā izmantot de minimis atbrīvojumus, kas paredzēti Eiropas Pamatnostādnēs par valsts atbalstu enerģētikai un vides aizsardzībai, lai mazo un vidējo projektu īstenošanā arī turpmāk varētu izmantot dinamiskos regulētos tarifus, atbrīvojot tos no traucējošajām izsoļu procedūrām;

40.  uzsver, cik svarīga ir sabiedrības līdzdalība jau agrīnos posmos, lai veicinātu videi draudzīgas atjaunojamās enerģijas projektus, vienlaikus ņemot vērā vietējos apstākļos;

41.  uzsver, ka, atbilstīgi regulējot tirgu, ir jāpanāk līdzsvars starp centralizētu un decentralizētu enerģijas ražošanu, lai nodrošinātu, ka netiek diskriminēti patērētāji, kam nav iespēju kļūt par ražojošiem patērētājiem; uzsver, ka ir jānodrošina tehniskas un administratīvas iespējas kolektīvai enerģijas ražošanas pārvaldībai; uzsver, ka pašražošana un atjaunojamie energoavoti nav galvenais iemesls augstākām enerģijas cenām Eiropā;

42.  uzsver, ka lielāka uzmanība energoefektivitātes īstenošanai visās nozarēs palīdzēs ES veicināt tās konkurētspēju un palīdzēs izstrādāt inovatīvus un rentablus energotaupības risinājumus;

43.  uzsver vides, ekonomiskos un sociālos ieguvumus no integrētas pieejas enerģētikai, kā arī nepieciešamību veicināt sinerģijas starp elektroenerģijas, apkures un dzesēšanas, kā arī transporta nozarēm; turklāt aicina Komisiju izvērtēt, kā elastīgie atjaunojamie energoavoti varētu papildināt mainīgos energoavotus, un kā tas būtu jāņem vērā enerģētikas plānošanā, kā arī atbalsta shēmu izstrādē;

Elektroenerģija

44.  uzsver, ka atjaunojamās elektroenerģijas ražošanai vajadzētu būt integrētai visu līmeņu elektroenerģijas sadales sistēmās, kā arī transmisijas sistēmās, ņemot vērā pārmaiņas ceļā uz decentralizētāku enerģijas ražošanas modeli, kas ņem vērā tirgus apstākļus;

45.  atzīmē, ka nemainīgie atjaunojamās enerģijas ražošanas veidi, piemēram, hidroenerģija, ko var ātri mobilizēt un kas ir pret vidi samērā saudzīga, var atbalstīt mainīgo energoresursu integrāciju tirgū;

46.  prasa piemērot integrētu pieeju enerģētikas politikai, iekļaujot tīkla attīstīšanu un regulēšanu, uzglabāšanu, pieprasījuma pārvaldību un energoefektivitātes uzlabojumus, kā arī palielinot atjaunojamo energoavotu daļu; uzsver, ka jāizvairās no iestrēgšanas tādu tehnoloģiju izmantošanā, kas nav savienojamas ar dekarbonizāciju;

47.  atzīmē — lai integrētu atjaunojamās elektroenerģijas ražošanu tirgū, tirgiem ir jābūt elastīgiem — gan piedāvājuma, gan pieprasījuma ziņā, un lai to panāktu, būs nepieciešams būvēt, modernizēt un pielāgot tīklus, kā arī izstrādāt jaunas uzglabāšanas tehnoloģijas;

48.  uzsver, ka apkures un dzesēšanas sistēmu, transporta un citu nozaru elektrifikācija ir izšķiroši svarīga, lai nodrošinātu gan ātru, gan efektīvu pāreju uz atjaunojamiem energoavotiem;

49.  uzsver — kamēr elektroenerģijas sistēma ir neelastīga, ir nepieciešama atjaunojamo enerģiju prioritāra piekļuve un nosūtīšana, lai veicinātu tīkla uzlabojumus un atbalstītu uzglabāšanu un pieprasījuma nodrošināšanu; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par atjaunojamās enerģijas prioritārās piekļuves un nosūtīšanas noteikumu pastiprināšanu un precizēšanu laikposmam pēc 2020. gada; uzsver, ka jāizvērtē iespēja prioritārās piekļuves un nosūtīšanas izbeigšanai, kad tiks veikta Atjaunojamās enerģijas direktīvas turpmākā vidusposma pārskatīšana ap 2024. gadu;

50.  uzsver, ka atjaunojamās enerģijas prioritāra piekļuve tīklam un prioritāra nosūtīšana, kas noteikta spēkā esošajā Atjaunojamās enerģijas direktīvā, ir jāsaglabā un jānostiprina; prasa nodrošināt, lai tiesiskais regulējums laikam pēc 2020. gada paredzētu pienācīgas kompensācijas par atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas ierobežošanu;

51.  atzīmē Komisijas stratēģiju pieprasījuma reakcijas mehānismu veicināšanai; uzsver, ka šādiem pasākumiem nevajadzētu radīt papildu slogu iedzīvotājiem un nesamērīgu izmaksu palielināšanos patērētājiem; uzsver, ka pieprasījuma reakcijas mehānismi varētu nodrošināt enerģijas izmaksu samazināšanas iespējas, bet uzsver, ka līdzdalībai pieprasījuma reakcijas vai cenas dinamiskās noteikšanas mehānismos vienmēr ir jāpaliek brīvprātīgai;

52.  uzskata, ka elektroenerģijas uzglabāšanas risinājumu izstrāde būs neaizstājams elements atjaunojamās enerģijas augsta līmeņa izstrādei un integrācijai, palīdzot līdzsvarot tīklu un nodrošinot iespējas uzglabāt atjaunojamās enerģijas jaudas rezervi; prasa pārskatīt spēkā esošo tiesisko regulējumu, lai veicinātu enerģijas uzglabāšanas sistēmu ieviešanu un novērstu pašreizējos šķēršļus;

53.  uzsver, ka sastrēgumi elektroenerģijas padevē joprojām traucē atjaunojamās enerģijas brīvai plūsmai pāri dalībvalstu robežām un kavē virzību uz Eiropas Savienības elektroenerģijas patiesa iekšējā tirgus izveidi;

54.  uzsver, ka patērētājiem jādod iespējas un pareizie stimuli līdzdalībai enerģijas tirgos; atzīmē, ka dinamiskas, uz tirgu pamatotas cenas, kurās internalizētas sociālās un vides izmaksas, ir jāveido, lai radītu patērētāju atbilstīgu pieprasījuma reakciju un aktivizētu nepieciešamo ražošanas apjomu, kā arī veicinātu viedu un efektīvu patēriņu; iesaka Komisijai padziļināti analizēt dinamiskas cenu noteikšanas ietekmi uz dažādām patērētāju grupām;

55.  uzsver, ka dažiem patērētāju veidiem ir ļoti specifiski patēriņa modeļi, un šos patērētājus varētu negatīvi ietekmēt stingrāki uz cenu pamatoti efektivitātes mehānismi; šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir dalībvalstu energoefektivitātes politikas virzieni, kuros uzmanība pievērsta patērētājiem mazaizsargātā situācijā;

56.  uzskata, ka ir jābūt skaidram ES tiesiskajam regulējumam attiecībā uz atjaunojamās enerģijas pašpatēriņu un atjaunojamās enerģijas ražošanas kopienām/kooperatīviem, kurā, izstrādājot maksāšanas kārtību attiecībā uz saražotās enerģijas pārpalikumu tirdzniecību un tīkla lietošanu, ņemti vērā visi to nodrošinātie ieguvumi; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt enerģijas pašražošanu un vietējo atjaunojamās enerģijas tīklu izveidi un savstarpēju savienošanu, lai papildinātu šo valstu enerģētikas politikas virzienus; uzsver, ka būtu jānodrošina iespēja ražojošiem patērētājiem piekļūt elektroenerģijas tīklam un tirgum par taisnīgu cenu un viņus nebūtu jāsoda ar papildu nodokļiem un maksām; pauž bažas par dažu dalībvalstu iniciatīvām radīt šķēršļus tiesību uz pašpatēriņu un pašražošanu īstenošanai;

57.  mudina dalībvalstis apkures un dzesēšanas enerģijas ražošanai plašāk izmantot ģeotermālos avotus;

Apkure un dzesēšana

58.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par siltumapgādes un auksumapgādes stratēģiju, bet uzsver, ka nav progresa atjaunojamās enerģijas izmantošanā apkurei un dzesēšanai, jo īpaši ēkās; uzsver atjaunojamās enerģijas izmantošanas apkurei un dzesēšanai turpmākā progresa lielo potenciālu; atzīmē, ka apkures un dzesēšanas nozares patēriņš ir puse no ES enerģijas galapatēriņa un tāpēc šai nozarei ir izšķiroša nozīme ES klimata un atjaunojamo energoresursu mērķu sasniegšanā; atzīst ieguvumus, ko sniedz arvien plašāka atjaunojamās enerģijas izmantošana apkures un dzesēšanas nozarē; uzsver siltumenerģijas ražošanas infrastruktūras un uzglabāšanas pieaugošo elastīgumu, kas veicina mainīgo energoavotu integrāciju, uzglabājot enerģiju siltuma veidā, tādējādi piedāvājot ļoti labas peļņas iespējas no investīcijām un nodrošinot kvalitatīvas vietējās nodarbinātības iespējas; aicina Komisiju, izstrādājot laikposmam pēc 2020. gada paredzēto atjaunojamās enerģijas tiesību aktu paketi, novērst regulējumā konstatētos trūkumus;

59.  atzinīgi vērtē Komisijas 2016. gada februāra paziņojumu par apkuri un dzesēšanu; atgādina, ka centieniem apkures un dzesēšanas nozarē ir liels potenciāls palielināt enerģētisko drošību (ņemot vērā, ka 61 % no Eiropas Savienībā importētās gāzes tiek izmantots ēkās, galvenokārt apkures vajadzībām), piemēram, izmantojot centralizētus apkures/dzesēšanas tīklus, kas ir efektīvs veids, kā plašā mērogā integrēt ilgtspējīgu siltumenerģiju pilsētās, jo tie var vienlaicīgi piegādāt siltumenerģiju, kas iegūta no dažādiem avotiem un šie tīkli nav atkarīgi no tikai viena avota;

60.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģiju, kurā uzsvērts, ka pakāpeniski jāizbeidz fosilā kurināmā izmantošana, kas joprojām ir 75 % no nozarē izmantotajiem energoresursiem un tie pilnībā jāaizstāj ar energoefektivitātes pasākumiem — mūsu lielāko iespēju samazināt fosilā kurināmā izmantošanu, un atjaunojamiem energoresursiem;

61.  prasa veikt turpmākus pasākumus, lai izmantotu atlikušo ievērojamo atjaunojamās enerģijas potenciālu apkures un dzesēšanas nozarē, lai pilnībā sasniegtu 2020. gada mērķus; aicina Komisiju, izstrādājot laika posmam pēc 2020. gada paredzēto atjaunojamās enerģijas tiesību aktu paketi, novērst minēto nozaru regulējumā konstatētos trūkumus;

62.  atzīmē, ka biomasa ir patlaban apkurē visplašāk izmantotais atjaunojamais energoresurss — aptuveni 90 % no visas apkures, kurā izmanto atjaunojamos energoresursus; jo īpaši Centrālajā un Austrumeiropā tai ir izšķiroša nozīme enerģētiskās drošības nostiprināšanai ilgtspējīgā veidā;

63.  uzsver, ka jāveicina pāreja uz energoefektīvām atjaunojamās enerģijas apsildes iekārtām, vienlaikus nodrošinot pienācīgu atbalstu un plašāku informāciju, kā arī palīdzību enerģētiskā nabadzībā nonākušiem iedzīvotājiem;

64.  uzsver, ka nepieciešama visaptveroša un efektīva definīcija dzesēšanai ar atjaunojamo enerģiju;

65.  uzsver, ka jāatjauno un jāuzlabo centralizētās apkures un dzesēšanas sistēmas, jo centralizētās apkures un dzesēšanas tīkli var izmantot un uzglabāt no atjaunojamiem energoresursiem ražotu elektroenerģiju, un pēc tam to izplatīt uz ēkām un rūpniecības objektiem, veicinot atjaunojamo apkuri un dzesēšanu;

66.  uzsver ražojošo patērētāju grupu, tostarp mājsaimniecību, mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu, kooperatīvu un vietējo iestāžu, potenciālu kolektīvu enerģētikas sistēmu, piemēram, centralizētās apkures sistēmu, izveidē, kas nodrošinātu rentablu apkuri un dzesēšanu ar atjaunojamo enerģiju, kā arī daudzas sinerģijas starp energoefektivitāti un atjaunojamo enerģiju;

67.  uzskata, ka jānostiprina sinerģijas starp Atjaunojamās enerģijas direktīvu, Energoefektivitātes direktīvu un Ēku energoefektivitātes direktīvu, lai veicinātu atjaunojamo energoresursu izmantošanu apkurē un dzesēšanā;

68.  atzīmē, ka energoefektivitātes projekti saistībā gan ar apkuri, gan dzesēšanu, ir svarīgi instrumenti, lai nodrošinātu stabilu un paredzamu energopatēriņu un apkarotu enerģētisko nabadzību;

Transports

69.  norāda, ka 10 % mērķa sasniegšana atjaunojamo energoresursu īpatsvaram transporta nozarē līdz 2020. gadam būtiski kavējas, daļēji to problēmu dēļ, kas saistītas ar transporta stratēģiju biodegvielas jomā; atgādina, ka transports ir vienīgā ES nozare, kurā SEG emisijas kopš 1990. gada ir palielinājušās; norāda, ka atjaunojamie energoresursi ir būtiski, lai panāktu ilgtspējīgu mobilitāti; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai ieviestu ilgtspējīgus pasākumus transporta nozarei, piemēram, pieprasījuma samazināšanu, modālu pāreju uz ilgtspējīgākiem transporta veidiem, lielāku efektivitāti un elektrifikāciju; aicina Komisiju izstrādāt satvaru ar atjaunojamo elektroenerģiju darbināmu elektromobiļu izmantošanas veicināšanai un pilnveidot tiesisko regulējumu, kas dotu iespējas tādu biodegvielas veidu izmantošanai, kam ir liela SEG efektivitāte, ņemot vērā netiešo zemes izmantojuma maiņu (ILUC) periodā pēc 2020. gada;

70.  aicina arī turpmāk daļēji izmantot KLP, šo daļu vēl palielinot, lai atbalstītu ieguldījumus ar mērķi lauksaimniecības nozarē ražot un izmantot atjaunojamo enerģiju;

71.  lēš, ka transporta īpatsvars Eiropas enerģijas galapatēriņā pārsniedz 30 % un transporta jomā īpatsvars atkarībai no naftas produktiem ir 94 %; tāpēc uzskata, ka centieniem palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru transporta nozarē ir jābūt vērienīgiem, skaidri sasaistot šos centienus ar transporta nozares dekarbonizācijas mērķi;

72.  prasa Komisijai ierosināt vērienīgus pasākumus transporta dekarbonizācijai, tostarp izmantojot atjaunojamās degvielas, plašāku elektrifikāciju un aizvien lielāku efektivitāti, kā arī pastiprināt centienus tehnoloģiju izstrādes un inovāciju veicināšanai šajās jomās;

73.  atzīmē — lai panāktu ekonomikas dekarbonizāciju, ļoti svarīga ir transporta nozares elektrifikācija, un aicina Komisiju izstrādāt satvaru ar atjaunojamo enerģiju darbināmu elektromobiļu izmantošanas veicināšanai, kas būtu izšķiroši svarīgi 2030. gada mērķu sasniegšanai;

74.  gaida Eiropas Komisijas stratēģiju par transporta nozares dekarbonizāciju, kas jāiesniedz 2016. gada jūnijā, šajā sakarībā uzsver, ka jāveicina atjaunojamo energoresursu plašāka ieviešana, lai nodrošinātu, ka transporta nozare sniedz aktīvu ieguldījumu 2020. gada mērķu sasniegšanā;

75.  atzinīgi vērtē progresu jaunu biodegvielu un dzinēju izstrādē ES kopuzņēmuma Clean Sky pabeigto projektu ietvaros;

76.  uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt nākamās paaudzes biodegvielas, kuru ieguvei izmanto biomasu vai atkritumus;

77.  norāda, ka nepieciešama labāka regulatīvā vide un ilgtermiņa nosacījumi, lai atbalstītu atjaunojamās enerģijas attīstību aviācijas un jūras transporta nozarēs;

78.  uzsver, ka transporta nozarē nepieciešama transporta veidu īpatsvara pārvirze, lai atbalstītu ilgtspējīgas mobilitātes regulējumu un politikas virzienus, tostarp savietojamību, ilgtspējīgas loģistikas sistēmas, mobilitātes pārvaldību un ilgtspējīgu pilsētvides politiku, kas transporta energopatēriņā nodrošinātu pāreju uz atjaunojamiem energoavotiem un/vai samazinātu kopējo energopatēriņu, veicinot aktīvākus pārvietošanās veidus, izstrādājot un īstenojot viedpilsētu risinājumus un atbalstot ekomobilitāti pilsētās kā arī atbilstīgu pilsētplānošanu; prasa dalībvalstīm un ES attiecībā uz pasažieru un kravu pārvadājumiem veicināt transporta veidu īpatsvara pārvirzi no autoceļu un gaisa transporta uz dzelzceļa un jūras transportu; aicina Komisiju izvērtēt preču transportēšanas iespējas ar kravas - vagonešu tehnoloģijām;

79.  mudina ES iestādes, apliecinot savu stingro apņēmību atjaunojamās enerģijas veicināšanā, izstrādāt pašām savu atjaunojamās enerģijas kapacitāti, lai apmierinātu savu ēku enerģijas pieprasījumu; uzsver — kamēr šāda kapacitāte nav izstrādāta ES iestādēm savu vajadzību apmierināšanai ir jāiepērk zaļā enerģija;

80.  uzsver, ka pārvietošanās kājām, ar divriteni, automobiļu kopīga izmantošana un koplietojums, kā arī sabiedriskā transporta sistēmas, ir izšķiroši svarīgi faktori, lai samazinātu ES atkarību no naftas un izvairītos no tās, tādējādi samazinot SEG emisijas;

81.  uzsver divriteņu sistēmu un infrastruktūru potenciālu pilsētu transporta ilgtspējības veicināšanā;

82.  uzsver transporta sistēmu plašākas elektrifikācijas potenciālu emisiju samazināšanā un mazoglekļa ekonomikas veicināšanā;

Ilgtspējības kritēriji biodegvielai un bioloģiskajam šķidrajam kurināmajam

83.  tā kā Eiropas politikas jomās ir jāpalielina sinerģija un saskaņotība, aicina Komisiju noteikt bioenerģijas ilgtspējības kritērijus, ņemot vērā rūpīgu novērtējumu par to, kā darbojas jau pastāvošās ES ilgtspējības politikas un aprites ekonomikas politikas nostādnes; atgādina, ka ES enerģētiskā drošība būtu jāpanāk, ilgtspējīgi izmantojot pašu resursus, atbilstīgi mērķim uzlabot resursu izmantošanas efektivitāti;

84.  mudina būt piesardzīgiem attiecībā uz aizvien pieaugošo tendenci par galveno ES atjaunojamās enerģijas avotu izmantot meža biomasu, jo tas varētu kaitīgi ietekmēt klimatu un vidi, ja vien izejvielas netiks iegūtas ilgtspējīgā veidā un tās netiks pienācīgi uzskaitītas; norāda, ka bioenerģijas ietekme uz klimata pārmaiņām ir jāņem vērā ilgtermiņā, jo paiet ilgs laiks, lai mežos, kur tiek cirsti koki, nodrošinātu līdzsvaru;

85.   norāda, ka bioenerģijas īpatsvars Eiropā jau tagad sasniedz 60 % no atjaunojamās enerģijas un ka tā tiks izmantota arvien plašāk; uzsver, ka steidzami ir jāprecizē enerģijas ražošanai izmantojamo dažādo meža biomasas pielietojuma veidu radītā siltumnīcefekta ietekme un jāidentificē pielietojuma veidi, kas politikas nostādnēs paredzētajos termiņos var šo ietekmi samazināt visvairāk;

86.  uzsver, ka biodegvielu ražošana nedrīkst traucēt pārtikas ražošanai vai apdraudēt pārtikas nodrošinājumu; tomēr uzskata, ka līdzsvarota politika, kas Eiropā uzlabotu ražību izejvielu kultūrām, piemēram, kviešiem, kukurūzai, cukurbietēm un saulespuķēm, varētu ietvert noteikumu par biodegvielas ražošanu, ņemot vērā ILUC, tādā veidā, kas nodrošinātu Eiropas lauksaimniekiem drošu ienākumu plūsmu, piesaistītu investīcijas un darbvietas lauku apvidiem, palīdzētu cīnīties pret to, ka Eiropā hroniski trūkst augsta proteīna satura lopbarības (bez ĢM) un mazinātu Eiropas atkarību no fosilā kurināmā importa; uzskata, ka gadījumos, kad tirgū ir minēto lauksaimniecības produktu pārprodukcija, biodegvielu un bioetanola ražošana būtu pagaidu risinājums, kas saglabātu ilgtspējīgas iepirkuma cenas, nodrošinātu lauksaimniekiem ienākumus krīžu laikā un būtu tirgus stabilitātes mehānisms; uzsver nepieciešamību mudināt bioenerģijas ražošanai izmantot nekultivēto aramzemi, ko neizmanto pārtikas ražošanai, lai tādējādi sasniegtu valstu un Eiropas atjaunojamās enerģijas mērķus;

87.  uzskata, ka kūtsmēsli var būt vērtīgs biogāzes avots, izmantojot kūtsmēslu apstrādes metodes, piemēram, fermentāciju, un arī uzsver, cik svarīgi ir to padarīt par ekonomiski dzīvotspējīgu iespēju lauksaimniekiem;

88.  mudina dalībvalstis un Komisiju popularizēt to, cik svarīga ir ilgtspējīga mežu apsaimniekošana un līdz ar to būtisko nozīmi, kāda ir meža biomasai kā vienam no ES svarīgākajiem atjaunojamajiem izejmateriāliem tās enerģētikas mērķu sasniegšanā; vērš uzmanību uz to, ka aizvien palielinās pieprasījums pēc meža biomasas, kas nozīmē, ka ilgtspējīga mežu apsaimniekošana saskaņā ar ES mežu stratēģiju būtu vēl vairāk jāstiprina un jāveicina, jo tas ir būtiski mežu bioloģiskajai daudzveidībai un ekosistēmas funkcijai, tostarp CO₂ absorbcijai no atmosfēras; tāpēc norāda uz vajadzību Eiropas Savienībā audzētos un no trešām valstīm importētos resursus izmantot līdzsvaroti, ņemot vērā ļoti ilgo koksnes reģenerācijas laiku;

89.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

• [1]  OV L 140, 1.7.2009., 16. lpp.
• [2]  OV L 347, 20.12.2013., 81. lpp.
• [3]  OV L 239, 15.9.2015., 1. lpp.
• [4]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0094.
• [5]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0359.
• [6]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0445.
• [7]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0444.

PASKAIDROJUMS

Atjaunojamās enerģijas attīstīšanai nepieciešama jauna pieeja, kas to padarītu par Eiropas Savienības enerģētikas modeļa stūrakmeni. Mūsu galvenā atbildība ir cīņa pret klimata pārmaiņām — tas ir vēsturisks pienākums, kas mums jāizpilda. Un jāsamazina atkarība no pārējās pasaules energoresursiem, ja gribam nostiprināt savu ražošanas modeli un radīt kvalitatīvas darbvietas, kā arī būt stratēģisku tehnoloģiju attīstības priekšgalā, lai īstenotu enerģētikas pārkārtošanu.

Pāreja uz ilgtspējīgu enerģijas ražošanas modeli ir sociāla prioritāte, kuru nevar īstenot tikai ar tirgus instrumentiem. Mums ir skaidri jāapzinās, ka nepieciešams regulējums un demokrātiskā līdzdalība, lai nepieļautu smagas sociālās sekas un kaitējumu videi. Nedrīkstam pieļaut, ka enerģētikas oligopoli ir tie, kas nosaka Eiropas enerģētikas nākotni.

Lai sasniegtu minētos mērķus ES pieņēma juridisku instrumentu — Atjaunojamās enerģijas direktīvu (2009/28/EK). Tādējādi Eiropa iesāka savu dalībvalstu energoresursu struktūras pārveidošanas procesu. Šis tiesību akts, kurā noteikti saistoši mērķi un skaidri noteikumi attiecībā uz pārraudzību un kontroli, nodrošināja labvēlīgu vidi atjaunojamās enerģijas nozares attīstībai un ir veicinājis šīs daudzpusējās un plašās nozares izaugsmi. Valsts atbalsta pasākumi deva iespēju gūt ievērojamus panākumus vairākās dalībvalstīs, tomēr ir nepieciešams vērienīgs politisks impulss, ja gribam sasniegt 2020. gada, kā arī turpmākos mērķos.

Tomēr kritiski jāizturas pret dažiem aspektiem līdzšinējā regulējumā atjaunojamās enerģijas veicināšanai. Neapšaubāmi, ka biodegvielas ražošana transportam ārkārtīgi negatīvi ietekmēja pārtikas ražošanu, jo tā vietā, lai sāktu visaptveroši risināt problēmas, kas saistītas ar globālas koordinēšanas un plānošanas trūkumu loģistikas jomā un pilsētplānošanas politiku, padarot šīs jomas patiesi ilgtspējīgas, viss uzsvars tika likts uz biodegvielas ražošanu.

Eiropas līmeņa regulējumam ir jārisina daudzas problēmas, kas traucē atjaunojamās enerģijas nozares attīstībai, veicinot publiskās investīcijas, demokrātisko kontroli un stabilu satvaru investīcijām, kas veicinātu enerģijas kolektīvu un demokrātisku pārvaldību, lai tādējādi nodrošinātu patiesi neatkarīgu, efektīvu un videi nekaitīgu enerģētikas modeli 2050. gadam.

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS(*) (29.4.2016)

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai

Progresa ziņojums par atjaunojamo enerģiju
(2016/2041(INI))

Atzinuma sagatavotāja (*): Marijana Petir

(*)  Iesaistītā komiteja — Reglamenta 54. pants

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana un tādējādi 2015. gada Parīzes nolīguma īstenošana ir atkarīga arī no tā, vai tiks sasniegti ES klimata un enerģētikas politikas mērķi atjaunojamās enerģijas jomā; šajā sakarībā uzsver, ka ir nepieciešami turpmāki pasākumi ar iedarbīgiem, skaidriem un stabiliem ilgtermiņa reglamentējošajiem noteikumiem, tostarp saistoši atjaunojamās enerģijas (avotu) mērķi, kas atbilst centieniem visefektīvākajā veidā īstenot Savienības ilgtermiņa klimata mērķus (2050. gads); uzsver, ka pašreizējā 2020. gada enerģētikas stratēģija un enerģētikas mērķi nebūs pietiekami, lai sasniegtu 2050. gada dekarbonizācijas mērķi, un tāpēc aicina Komisiju iesniegt vērienīgāku klimata un enerģētikas tiesību aktu paketi 2030. gadam, kurā būtu paredzēts vismaz līdz 30 % palielināt to ES atjaunojamo energoresursu mērķa daļu, kas būtu īstenojama ar atsevišķo valstu mērķiem;

2.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. gadā atjaunojamās enerģijas izmantošana ļāva novērst aptuveni 388 milj. bruto tonnu CO₂ radīšanu un samazināja ES pieprasījumu pēc fosilā kurināmā par 116 milj. tonnu naftas ekvivalenta;

3.  uzskata, ka Parīzes nolīgums (COP21) ir jāpapildina ar valstu emisijas plāniem ar skaidrām un pārbaudāmām saistībām attiecībā uz emisijām un enerģiju, kas nodrošinātu apņemšanos nepieļaut globālo sasilšanu par vairāk nekā 2 grādiem;

4.  atzinīgi vērtē panākumus virzībā uz ES mērķa sasniegšanu, saskaņā ar kuru līdz 2020. gadam atjaunojamo energoresursu īpatsvars bruto enerģijas galapatēriņā būs 20 %; aicina veikt turpmākus pasākumus, lai izmantotu atlikušo ievērojamo atjaunojamās enerģijas potenciālu siltumapgādes un dzesēšanas nozarē, tādējādi pilnībā sasniedzot 2020. gada mērķus; aicina Komisiju, izstrādājot laika posmam pēc 2020. gada paredzēto atjaunojamās enerģijas tiesību aktu paketi, novērst minēto nozaru regulējumā konstatētos trūkumus;

5.  mudina dalībvalstis siltuma un dzesēšanas enerģijas ražošanai plašāk izmantot ģeotermālos avotus;

6.  aicina dalībvalstis siltumapgādes un dzesēšanas enerģiju pilsētās ražot centralizētās vietās un komunālajā apkurē izmantot pieejamo atlikumsiltumu;

7.  atzinīgi vērtē dalībvalstu panākumus, īstenojot konkrētus valsts mērķus atjaunojamās enerģijas jomā un mudina dalībvalstis, kuras šajā jomā atpaliek, palielināt centienus šo mērķu savlaicīgai sasniegšanai; sagaida, ka laika posmam pēc 2020. gada paredzētā enerģētikas savienības pārvaldības sistēma būs vērienīga, uzticama, pārredzama un demokrātiska un tās īstenošanā pilnībā tiks iesaistīts Parlaments, lai nodrošinātu vērienīgo 2030. gada klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanu un lai garantētu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un stabilu normatīvo vidi, kas veicina ieguldītāju uzticēšanos; mudina dalībvalstis īstenot un saglabāt stabilu stimulu sistēmu, kas veicina stabilu investīciju un finansējuma plūsmu atjaunojamās enerģijas nozarē;

8.  uzskata, ka gūtie panākumi norāda uz to, cik iedarbīga ir Savienības atjaunojamās enerģijas politika, kas pamatojas uz valstu saistošajiem mērķiem, kurus Eiropas Parlaments ir atkārtoti aicinājis noteikt, tādējādi nodrošinot nozarei un investoriem ilgtermiņa noteiktību, kas nepieciešama, lai veicinātu ieguldījumus ražošanas jaudu palielināšanā, kā arī pārvades un sadales infrastruktūrā;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis censties sasniegt augstākus mērķus nekā tos, kas jau noteikti Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamiem energoresursiem, ņemot vērā Parīzes nolīgumā uzņemtās vērienīgākas saistības, un to, ka kopumā valstu noteiktie ieguldījumi, ar kuriem sabiedrība tika iepazīstināta 2015. gada 30. oktobrī, līdz gadsimta beigām joprojām palielinātu globālo sasilšanu par 2,7°C;

10.  pauž bažas par visām tām Komisijas paziņojumā izceltajām jomām, kurās procentuālie rādītāji attiecībā uz 2020. gada mērķiem ir ievērojami mazāki par kopējo sasniegto progresu, un aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot iedarbīgus pasākumus vissvarīgākajās tehnoloģiju jomās;

11.  atbalsta dažās dalībvalstīs pieņemtos pasākumus ar mērķi uzlabot atbalsta mehānismus atjaunojamiem energoresursiem, ar kuriem šie mehānismi tiek pakāpeniski ciešāk integrēti tirgū, tiek ņemts vērā dažādu tehnoloģiju briedums un patērētājiem nodrošināta iespēja gūt labumu no tehnoloģiskā progresa;

12.  aicina dalībvalstis pilnībā izmantot iespējas, ko sniedz direktīvā par atjaunojamiem energoresursiem paredzētie sadarbības mehānismi, izmantojot pārpalikumu statistisku nodošanu, lai sasniegtu 2020. gada valsts mērķus un ieviestu enerģētikas modeļus, kuros uzsvars tiek likts uz atjaunojamiem enerģijas avotiem; uzsver, ka ciešāka dalībvalstu sadarbība palīdzētu efektīvi nodrošināt atjaunojamās enerģijas piegādi galvenajiem ES patēriņa punktiem; mudina dalībvalstis izstrādāt papildu programmas, kas nodrošinātu šādu enerģijas avotu konkurētspējas palielināšanos;

13.  norāda, ka katra dalībvalsts var brīvi izvēlēties atjaunojamos energoresursus, kas ir vispiemērotākie tās ģeogrāfiskajām un vides īpatnībām; atgādina, ka bioenerģijai būs ļoti svarīga nozīme ES dekarbonizācijā; aicina dalībvalstis, lai nodrošinātu atjaunojamo energoresursu izmantošanai labvēlīgu iznākumu, par prioritāti uzskatīt atjaunojamos energoresursus un tehnoloģijas ar vismazāko negatīvo ietekmi uz vidi un bioloģisko daudzveidību, kā arī cilvēktiesībām un sabiedrības veselību, jo, izmantojot priekšrocības, ko dod konkrētas ģeogrāfiskās un reģionālās iespējas, tiktu uzlabota gaisa kvalitāte ņemot vērā atjaunojamās enerģijas mērķu rentablu īstenošanu; aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu labāku atjaunojamās enerģijas izvēršanas plānošanu, tostarp telpisko plānošanu un ietekmes uz vidi novērtējumu, vienlaikus pilnībā ievērojot Eiropas un dalībvalstu tiesību aktus un efektīvu enerģijas tirgu darbību;

14.  uzsver, ka pētniecības un izstrādes darbībām ir būtiska nozīme atjaunojamo energoresursu attīstīšanā; aicina Komisiju sniegt atbalstu pētniecības un izstrādes darbībām atjaunojamās enerģijas jomā (tostarp alternatīvajām degvielām un ģeotermālajai un okeāna enerģijai), tās uzglabāšanai un ar to saistīto produktu izstrādei, lai uzlabotu ES atjaunojamās enerģijas nozares konkurētspēju, vienlaikus nodrošinot, ka arī MVU var gūt labumu no pētniecībai un produktu izstrādei paredzētā finansējuma; uzskata, ka pamatprogrammas ,,Apvārsnis 2020” starpposma pārskatīšanā lielāks finansējums būtu jāparedz jaunās paaudzes atjaunojamiem energoresursiem, tostarp tiem, kas patlaban nav pietiekami novērtēti;

15.  uzskata, ka jaunajām atjaunojamās enerģijas ražošanas sistēmām, piemēram, pašpatēriņam, apvienojumā ar jaunām tehnoloģijām var būt nozīmīga loma atjaunojamo energoresursu mērķu sasniegšanā, un visas šīs priekšrocības būtu jāņem vērā, izstrādājot maksāšanas kārtību attiecībā uz saražotās enerģijas pārpalikumu tirdzniecību un tīkla lietošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt enerģijas pašražošanu un vietējo atjaunojamās enerģijas tīklu izveidi un savstarpējo savienošanu, lai papildinātu šo valstu enerģētikas politikas virzienus; mudina palielināt patērētāju līdzdalību, iesaistot iedzīvotājus un uzņēmējus vietējo atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanā ar mērķi mazināt klimata pārmaiņas;

16.  uzskata, ka atjaunojamie enerģijas avoti var palielināt patērētāju izpratni par savu enerģijas patēriņu, tādējādi palīdzot sasniegt mērķi izveidot uz patērētājiem vērstu enerģētikas savienību, un tiem ir potenciāls veicināt nodarbinātību, tostarp reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu; uzsver nepieciešamību atcelt ekonomiskos, regulatīvos un administratīvos šķēršļus, lai dotu patērētājiem iespēju kontrolēt savu enerģijas patēriņu, mudinātu viņus veikt ieguldījumus atjaunojamā decentralizētā enerģijā un pasargātu viņus no enerģētiskās nabadzības;

17.  aicina dalībvalstis izstrādāt noteikumus, kas ir pēc iespējas līdzīgi, lai veicinātu decentralizētu atjaunojamās enerģijas ražošanas sistēmu izveidi un jo īpaši lai veicinātu gan privāto, gan komunālo pašpatēriņu, veidojot neto bilances sistēmas;

18.  uzsver, ka ir nepieciešami publiskie ieguldījumi un kredīti, lai uzlabotu elektroapgādes tīklus un pielāgotu tos tādas elektroenerģijas saņemšanai, kas ražota, izmantojot uz vietas esošos atjaunojamos energoresursus;

19.  uzsver, ka atjaunojamās enerģijas ražošanas attīstīšanas finansēšana ir radījusi nesamērīgas izmaksas patērētājiem; uzskata, ka tādēļ Komisijai un dalībvalstīm vajadzētu izstrādāt jaunus finansēšanas instrumentus, pamatojoties uz konkurēju veicinošām konkursa procedūrām un izsolēm, un radīt lielāku skaidrību investoriem, nodrošinot, ka netiks veikti pasākumi ar atpakaļejošu spēku;

20.  uzsver nepieciešamību dekarbonizēt apkures, gaisa kondicionēšanas un transporta nozares, veicot šo nozaru elektrifikāciju;

21.  uzsver, ka trešdaļu no mērķa, ko ES sev ir izvirzījusi līdz 2020. gadam atjaunojamo energoresursu jomā transporta nozarē, varētu sasniegt, izmantojot biogāzi no organiskajiem atkritumiem, bet aptuveni 2 % atjaunojamo energoresursu mērķa varētu sasniegt, ja visi organiskie atkritumi tiktu nosūtīja uz anaerobo sadalīšanu; šā iemesla dēļ un lai veicinātu pāreju uz aprites ekonomiku, kurā atkritumi tiek uzskatīta par jaunu resursu, ir svarīgi, lai visās ES dalībvalstīs līdz 2020. gadam bioatkritumu selektīva savākšana būtu obligāta;

22.  aicina arī turpmāk daļēji izmantot KLP, šo daļu vēl palielinot, lai atbalstītu ieguldījumus ar mērķi lauksaimniecības nozarē ražot un izmantot atjaunojamo enerģiju;

23.  pauž bažas par progresa trūkumu saistībā ar ES izvirzīto 10 % mērķi attiecībā uz atjaunojamās enerģijas izmantošanu transporta nozarē un vērš uzmanību uz to, cik būtiski ir sasniegt šo mērķi, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas un mazinātu ES atkarību no enerģijas importa; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus šā mērķa sasniegšanai; atgādina, ka transports ir vienīgā ES nozare, kurā siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas kopš 1990. gada ir pieaugušas; norāda, ka atjaunojamie energoresursi ir būtiski, lai panāktu ilgtspējīgu mobilitāti; uzskata transporta elektrifikāciju par vienu no efektīvākajiem risinājumiem, kā transporta nozarē samazināt gaisa piesārņojumu un SEG emisijas; aicina Komisiju apsvērt iespēju noteikt vērienīgu mērķi attiecībā uz atjaunojamās enerģijas izmantošanu transporta nozarē un uzlabot tiesisko regulējumu, kas dos izredzes biodegvielām ar zemiem SEG rādītājiem, ņemot vērā netiešo zemes izmantojuma maiņu (ILUC) periodā pēc 2020. gada, un nodrošinās pienācīgu stimulu to izmantošanai ar mērķi radīt ,,zaļās” darbavietas, vienlaikus novēršot ILUC negatīvo ietekmi;

24.  tā kā Eiropas politikas jomās ir jāpalielina sinerģija un saskaņotība, aicina Komisiju noteikt bioenerģijas ilgtspējības kritērijus, ņemot vērā rūpīgu novērtējumu par to, kā darbojas jau pastāvošās ES ilgtspējīgas politikas un aprites ekonomikas politikas nostādnes; atgādina, ka ES enerģētiskā drošība būtu jānodrošina, ilgtspējīgi izmantojot pašu resursus, atbilstīgi mērķim uzlabot resursu izmantošanas efektivitāti;

25.  mudina būt piesardzīgiem attiecībā uz aizvien pieaugošo tendenci par galveno ES atjaunojamās enerģijas avotu izmantot meža biomasu, jo tā varētu kaitīgi ietekmēt klimatu un vidi, ja vien izejvielas netiks iegūtas ilgtspējīgā veidā un tās netiks pienācīgi uzskaitītas; norāda, ka bioenerģijas ietekme uz klimata pārmaiņām ir jāņem vērā ilgtermiņā, jo paiet ilgs laiks, lai mežos, kur tiek cirsti koki, nodrošinātu līdzsvaru;

26. norāda, ka bioenerģijas īpatsvars Eiropā jau tagad sasniedz 60 % no atjaunojamās enerģijas un ka tā tiks izmantota arvien plašāk; uzsver, ka steidzami ir jāprecizē enerģijas ražošanai izmantojamo dažādo meža biomasas pielietojuma veidu radītā siltumnīcefekta ietekme un jāidentificē pielietojuma veidi, kas politiskas nostādnēs paredzētajos termiņos var šo ietekmi samazināt visvairāk;

27.  aicina Komisiju, gatavojot jaunus tiesību aktus saistībā ar ES klimata un enerģētikas politikas īstenošanu, veikt novērtējumu par to, kādu labumu dod Eiropas meži kā oglekļa dioksīda piesaistītāji; uzsver, ka Eiropas mežsaimniecības pamatā ir ilgtspējīga apsaimniekošana un ilgtermiņa plānošana un ka ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas kritēriji un rādītāji vienmēr ir jāattiecina uz visu nozari neatkarīgi no koksnes galapatēriņa;

28.  aicina Komisiju apsvērt iespēju ieviest saskaņotus ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas kritērijus ES līmenī, lai izveidotu starptautisku pamatprincipu kopumu, pēc kā vadīties, iegūstos meža biomasu kā atjaunojamās enerģijas izejvielu;

29.  uzsver, ka ir svarīgi saglabāt hidroelektroenerģiju, ko var ātri mobilizēt un kas ir videi saudzīga;

30.  uzsver, ka trūkst pārrobežu enerģijas pārvades infrastruktūras, un tādēļ atgādina, ka, lai pilnībā integrētu no atjaunojamiem enerģijas avotiem iegūtu elektroenerģiju, ir ieteicams attīstīt tīkla infrastruktūru un izveidot pietiekami daudz starpsavienojumu, ievērojot izmaksu lietderības principu; aicina likvidēt nevajadzīgus birokrātiskos šķēršļus un nodrošināt ieguldījumus, kas ļauj līdz 2020. gadam sasniegt elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāju; uzsver nepieciešamību mazināt ar finansēm nesaistītus šķēršļus un aicina vienkāršot un saskaņot atjaunojamās enerģijas ražotnēm paredzētās administratīvās procedūras, pilnvarošanu, atļauju piešķiršanu un pieslēgšanos;

31.  uzsver, ka atjaunojamās enerģijas potenciāla attīstīšanai būtu jānotiek vienlaicīgi ar visas infrastruktūras, tostarp pārrobežu infrastruktūras, attīstīšanu, lai nepieļautu neplānotus riņķveida procesus, jo šādas infrastruktūras trūkums varētu radīt tīkla pārslodzi un pārtraukumus enerģijas padevē; aicina dalībvalstis, kas ir kavējas ar šādas infrastruktūras būvniecību, pabeigt to pēc iespējas ātrāk;

32.  aicina Komisiju nodrošināt gan atjaunojamo energoresursu integrāciju tirgos uz vienlīdzīgiem nosacījumiem ar tradicionālajiem energoresursiem, gan tirgu pielāgošanu atjaunojamajiem energoresursiem;

33.  atzīst, ka nodokļu samazināšana ir spēcīgs stimuls pārejai no fosilās enerģijas uz atjaunojamo enerģiju, un mudina Komisiju reformēt Enerģijas nodokļu direktīvu un valsts atbalsta noteikumus, kas apgrūtina šo stimulu pilnīgu izmantošanu;

34.  aicina Komisiju ievērot, ka lēmumi par savu energoresursu struktūru ir dalībvalstu kompetencē, vienlaikus mudinot dalībvalstis sadarboties, lai mācītos no labākās prakses;

35.  norāda, ka jaunais modelis no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanai būtu jāveido, izmantojot augšupēju pieeju un pamatojoties uz atsevišķu dalībvalstu potenciālu, mudinot tās optimāli izmantot sev pieejamos resursus, no augšas neuzspiežot šīm valstīm grūti sasniedzamus mērķus

36.  aicina saistībā ar atjaunojamās enerģijas ražošanas projektiem izstrādāt labākus tiesību aktus attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtējumu, lai iedzīvotājiem dotu iespējas rīkoties;

37.  uzskata, ka atjaunojamā enerģija ir ES klimata un enerģētikas politikas stūrakmens, un uzsver, ka politikas regulējuma stabilitāte un paredzamība ir būtisks priekšnosacījums atjaunojamās enerģijas izmantošanai; šajā sakarībā nosoda straujās izmaiņas politiskajā nostādnē attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem un subsīdiju maksājumu turpināšanu fosilā kurināmā veidiem;

38.  aicina Komisiju iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības un ievērot to pilnvaras, vienlaikus mudinot dalībvalstis sadarboties, lai mācītos no labākās prakses.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	26.4.2016
Galīgais balsojums	+: –: 0:	60 4 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Marco Affronte, Margrete Auken, Pilar Ayuso, Zoltán Balczó, Ivo Belet, Simona Bonafè, Biljana Borzan, Lynn Boylan, Soledad Cabezón Ruiz, Nessa Childers, Birgit Collin-Langen, Mireille D’Ornano, Seb Dance, Angélique Delahaye, Jørn Dohrmann, Ian Duncan, Stefan Eck, Bas Eickhout, Eleonora Evi, José Inácio Faria, Karl-Heinz Florenz, Francesc Gambús, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Jens Gieseke, Julie Girling, Matthias Groote, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, György Hölvényi, Anneli Jäätteenmäki, Jean-François Jalkh, Benedek Jávor, Karin Kadenbach, Kateřina Konečná, Giovanni La Via, Peter Liese, Norbert Lins, Susanne Melior, Miroslav Mikolášik, Massimo Paolucci, Gilles Pargneaux, Piernicola Pedicini, Bolesław G. Piecha, Pavel Poc, Daciana Octavia Sârbu, Davor Škrlec, Estefanía Torres Martínez, Nils Torvalds, Tom Vandenkendelaere, Jadwiga Wiśniewska, Damiano Zoffoli
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Clara Eugenia Aguilera García, Nicola Caputo, Giorgos Grammatikakis, Merja Kyllönen, Gesine Meissner, Marijana Petir, Gabriele Preuß, Jasenko Selimovic, Kay Swinburne, Keith Taylor, Mihai Ţurcanu
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Marie-Christine Boutonnet

Reģionālās attīstības komitejaS ATZINUMS (21.4.2016)

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai

par progresa ziņojumu par atjaunojamiem energoresursiem
(2016/2041(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Younous Omarjee

IEROSINĀJUMI

Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver, ka COP21 uzskatāmi norādīja uz pilsētu un reģionu izšķirīgo lomu enerģētikas pārkārtošanā un ieguldījumu cīņā pret klimata pārmaiņām; uzsver, cik būtiska loma ir kohēzijas politikai Atjaunojamo energoresursu direktīvas un Enerģētikas savienības mērķu sasniegšanā;

2.  uzskata, ka atjaunojamo energoresursu īpatnības un iespēja šos resursus dažādos apmēros izmantot daudzās darbības nozarēs un sistēmās, sākot no vismazākajām līdz vislielākajām, padara Eiropas reģionus, pilsētas, pilsētu rajonus, priekšpilsētas un lauku apvidus par galvenajiem centriem, kuros notiek pāreja uz ekoloģisku, mazoglekļa un no citiem piesārņotājiem brīvu sabiedrību; uzskata, ka efektīvāk būtu jāizmanto reģionāla līmeņa atjaunojamie energoresursi; uzsver, ka atjaunojamo energoresursu lielāks izmantojums tuvina mērķi padarīt šos resursus pieejamākus un radīt vairāk darbvietu ekoloģiskajā sektorā;

3.  atgādina, ka atkarībai no atsevišķiem fosilajiem energoresursiem nenoliedzami ir ģeopolitiskas un drošības sekas, kā arī šie resursi rada klimata pārmaiņas;

4.  uzskata, ka ERAF un Kohēzijas fonds var sekmēt Direktīvas 2009/28/EK un 2030. gada klimata un enerģētikas politikas satvara mērķu sasniegšanu, kā arī finansēt pētniecību un inovāciju saistībā ar atjaunojamo energoresursu ražošanu, vienlaikus atbalstot darbvietu radīšanu un ekonomikas izaugsmi; uzsver, cik būtiska kohēzijas politikā ir tematiskā koncentrācija, jo tādējādi tiktu sekmēta ieguldījumu novirzīšana mazoglekļa ekonomikai, tostarp atjaunojamiem energoresursiem, jo īpaši ņemot vērā būtisko lomu, kāda ir tematiskajam mērķim “Atbalstīt pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni visās nozarēs”; aicina dalībvalstis palielināt centienus un pēc iespējas labāk izmantot finansēšanas iespējas, kādas ir pieejamas šā mērķa jomā, vienlaikus uzsverot vietējās uzņēmējdarbības attīstības un darbvietu radīšanas iespējas; atgādina par ERAF un Kohēzijas fonda kopīgajiem noteikumiem, ar ko par atbalstāmiem uzskata projektus, kas saistīti ar energoefektivitāti un atjaunojamo energoresursu izmantošanu privātās mājsaimniecībās, publiskās ēkās un uzņēmumos, un uzskata, ka reģionāla atjaunojamo energoresursu tirgus integrācija, ko varētu panākt ar šādu finansējumu, šajā ziņā būtu nozīmīgs kohēzijas politikas ieguldījums;

5.  norāda, cik svarīgi ir cieši un dokumentēti uzraudzīt ES finansējuma izmantošanu centieniem palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru energoresursu struktūrā, lai apkopotu datubāzi, ko varētu izmantot nolūkā izvērtēt turpmākās stratēģijas, kā arī izsekot finansējumu un izvērtēt tā efektivitāti;

6.  atzīmē Kohēzijas fonda atbalstu centralizētai siltumapgādei un atzinīgi vērtē atjaunojamo energoresursu kā fosilā kurināmā alternatīvas aizvien biežāku izmantošanu šajā nozarē;

7.  pauž nožēlu, ka atbalsts atjaunojamiem energoresursiem, kas no kohēzijas politikas fondiem laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam bija 1,1 %, ir laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam no šiem pašiem fondiem pieaudzis tikai līdz 1,4 %; tāpēc atzīmē, ka pastāv iespēja kohēzijas politikas fondus izmantot plašāk, lai sasniegtu Direktīvas 2009/28/EK mērķus;

8.  atzīmē, ka atsevišķas dalībvalstis, kurām vēl daudz jādara, lai sasniegtu minētajā direktīvā izvirzītos mērķus, ir salīdzinoši maz izmantojušas ESI līdzekļus, lai attīstītu atjaunojamos energoresursus; mudina valsts, reģionālās un vietējās iestādes, jo īpaši minētajās dalībvalstīs, pilnībā izmantot ESI fondu piedāvātās iespējas un šajā ziņā uzsver, cik būtiski ir ilgtspējīgu energoresursu jomā piemērot augšupēju plānošanu un apmainīties ar labāko praksi; atzīmē, ka ir jāņem vērā atšķirīgās vajadzības, resursi un attīstības līmeņi, kādi pastāv dažādās ES dalībvalstīs;

9.  mudina dalībvalstis ciešāk sadarboties, lai sasniegtu savus mērķus, jo īpaši izmantojot ar Atjaunojamo energoresursu direktīvu izveidotos sadarbības mehānismus;

10.  uzskata, ka tālākie reģioni, kā arī reģioni, kuros ir ierobežota energosistēmu starpsavienojumu infrastruktūra vai tādas nav vispār (“enerģijas salas”), var sev izvirzīt mērķi kļūt par pašpietiekamiem enerģētikas jomā, un uzsver, ka energoapgādes drošības mērķi varētu sasniegt gan ar ESI fondu, gan ESIF finansējumu, lai, ņemot vērā vietējos resursus, pilnībā varētu izmantot attiecīgo reģionu enerģētiskās iespējas;

11.  turklāt uzskata, ka būtu jāveic pasākumi, lai visos ES reģionos mudinātu pēc iespējas vairāk izmantot pašražošanu no atjaunojamiem energoavotiem, sākot ar publiskām ēkām, nolūkā uzlabot vispārējo pašpietiekamību un līdz ar to arī energoapgādes drošību;

12.  mudina Eiropas pilsētas un reģionus aktīvāk īstenot jau sāktos vai plānotos pasākumus un darīt vairāk, lai transports kļūtu tīrs, ilgtspējīgs, drošs, efektīvs un energoefektīvs, izmantojot atjaunojamo energoresursu enerģiju, jo līdz šim nav izdarīts pietiekami daudz, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, proti, panākt, ka atjaunojamo energoresursu īpatsvars ir 10 % ; uzskata, ka visās Eiropas pilsētās un reģionos par prioritāti būtu jānosaka ieguldījumi reģionāla mēroga akumulatoru uzlādes sistēmās, pamatojoties uz attiecīgo pilsētu un reģionu īpatnībām un vajadzībām, kādas tiem ir virzībā uz mērķi panākt pēc iespējas lielāku videi draudzīgu mobilitāti pilsētās; mudina visās dalībvalstīs finansēt ieguldījumus tādos sabiedriskā transporta līdzekļos, kuros kā degvielu izmanto atjaunojamos energoresursus, kā arī paredzēt vietēja un reģionāla mēroga papildu finanšu stimulus, lai sekmētu pilsētu un priekšpilsētu starpsavienojamību un veicinātu lielāku pašpietiekamību, konkurētspēju, ekonomikas izaugsmi, uzlabotu satiksmes drošību un panāktu labākus darba apstākļus;

13.  aicina Komisiju, kvantitatīvi izmērot ESI fondu finansējumu, kas paredzēts transporta nozarei (EUR 70 miljardi), noteikt faktisko ietekmi, kādu šie fondi atstāj uz centieniem samazināt siltumnīcefekta gāzu un citu piesārņojošo vielu emisiju un panākt modālas pārmaiņas transporta nozarē;

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai ES pilsētprogrammā pilnībā ietvertu visus mērķus, par kuriem dalībvalstis vienojušās Direktīvā 2009/28/EK, un mērķus, par kuriem Padome vienojusies 2030. gada satvarā, un kas ietver emisiju samazināšanas prasības, piemērojot dalībvalstīm elastīgus noteikumus pašām noteikt savu rentablāko rīcību;

15.  aicina Komisiju jaunās direktīvas nolūkiem, ar kuru noteiks 2030. gada klimata un enerģētikas satvara mērķus, paredzēt nacionālos novērtējuma rādītājus ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm, pamatojoties uz dalībvalstu reģionālajām īpatnībām, lai sasniegta minētajā satvarā noteiktos ES mērķus;

16.  aicina Komisiju un EIB grupu darīt vairāk nolūkā popularizēt ESIF un attiecīgās infrastruktūras un inovācijas ieguldījumu platformas, lai mobilizētu ieguldījumus dalībvalstīs, kurām ir liels atjaunojamo energoresursu potenciāls.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	19.4.2016
Galīgais balsojums	+: –: 0:	29 3 4
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Pascal Arimont, Franc Bogovič, Victor Boştinaru, Mercedes Bresso, Andrea Cozzolino, Rosa D’Amato, Bill Etheridge, Michela Giuffrida, Krzysztof Hetman, Ivan Jakovčić, Constanze Krehl, Sławomir Kłosowski, Andrew Lewer, Louis-Joseph Manscour, Iskra Mihaylova, Jens Nilsson, Andrey Novakov, Konstantinos Papadakis, Mirosław Piotrowski, Stanislav Polčák, Julia Reid, Monika Smolková, Ruža Tomašić, Ramón Luis Valcárcel Siso, Monika Vana, Matthijs van Miltenburg, Lambert van Nistelrooij, Derek Vaughan, Kerstin Westphal
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Daniel Buda, Salvatore Cicu, Viorica Dăncilă, Andor Deli, Ivana Maletić, Maurice Ponga, Davor Škrlec

Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejaS ATZINUMS (27.4.2016)

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai

par Progresa ziņojumu par atjaunojamo enerģiju
(2016/2041(INI))

Referents: Franc Bogovič

IEROSINĀJUMI

Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā tiek lēsts, ka biomasas imports laikposmā no 2010. gada līdz 2020. gadam trīskāršosies, taču ES pieprasījums pēc cietās biomasas bioenerģijas ražošanai būtu jāsasniedz, galvenokārt izmantojot vietējās izejvielas; tā kā ir nepieciešams virzīties uz priekšu, atmetot divu ātrumu Eiropas pieeju bioenerģijā, un tā kā bioenerģētikas nozarē būtu jāievēro tuvuma princips, lai nodrošinātu tās ekonomisko dzīvotspēju un nozares līdzsvarotu reģionālo attīstību, vietējiem iedzīvotājiem saglabājot kontroli; tomēr tā kā atjaunojamo resursu kaskādveida izmantošana ir princips, kas gadījumā, ja to īsteno ar tiesību aktiem, varētu kļūt par iejaukšanos īpašuma tiesībās un var kavēt inovāciju, jo īpaši attiecībā uz MVU; tā kā pēdējo desmit gadu laikā ES mežu platība ir palielinājusies par 2 % un tā kā tikai 60–70 % no dabiskā meža pieauguma Savienībā katru gadu nocērt; tā kā lauksaimnieciskas izcelsmes atjaunojamie energoavoti dod iespēju samazināt ES atkarību no energoimporta, ņemot vērā, ka ES importē vairāk nekā 50 % no tai vajadzīgās enerģijas, kas izmaksā aptuveni EUR 400 miljardus, padarot to par pasaulē lielāko enerģijas importētāju;

B.  tā kā 79 % no ES tirgū patērētā bioetanola saražo no ES ražotām izejvielām; tā kā būtu jācenšas saglabāt vai palielināt šo īpatsvaru; tā kā citas izejvielas potenciāli var izmantot ne tikai kā atjaunojamās enerģijas avotu, bet arī kā dzīvnieku barību ar augstu proteīna saturu, kas var palīdzēt mazināt ES atkarību no importētiem ĢM proteīniem;

C.  tā kā lauksaimniecības nozarē ilgtspējīgi saražotās atjaunojamās bioenerģijas sniedz lielu ieguldījumu ES būtisko mērķu sasniegšanā, piemēram, mazinot klimata pārmaiņu ietekmi, samazinot ES atkarību no enerģijas importēšanas, radot darbvietas un vairojot ienākumus nozarē; tā kā ir svarīgi modernizēt lauksaimniecisko ražošanu Eiropā, lai varētu mazināt lauksaimniecības potenciāli negatīvo ietekmi uz vidi un palīdzētu palielināt atjaunojamo energoavotu izmantošanu,

1.  uzsver, cik svarīgi ir atbalstīt un sekmēt decentralizētas energosistēmas, cita starpā izstrādāt uz vietas lauku saimniecībās un mežniecībās pieejamus atjaunojamos energoavotus, tostarp attiecīgos gadījumos lauku saimniecību atkritumus, kas var būtiski pozitīvi ietekmēt zaļo darbvietu radīšanu un cīņu pret klimata pārmaiņām un radīt ilgtspējīgas ienākumu plūsmas lauku apvidos, kā arī atbalstīt lauku apvidu ekonomisko un sociālo attīstību; uzskata, ka tas labvēlīgi ietekmētu lauku demogrāfiju un labas pārvaldības gadījumā varētu saglabāt lauku ainavu, kas varētu būt īpaši vēlams ES apvidiem, kuros lauksaimniecības apstākļi ir sevišķi sarežģīti un ienākumi ir viszemākie; prasa veikt intensīvu paraugprakses apmaiņu attiecībā uz to, kā veicināt ilgtspējīgus atjaunojamās enerģijas risinājumus, tostarp izskatot nodokļu atvieglojumus, tehnoloģiskās iespējas un sabiedrības izpratnes veidošanu lauku kopienās, kā arī palīdzot vietējām un reģionālām pašvaldībām izstrādāt un īstenot attiecīgas atbalsta shēmas; iesaka efektīvi izmantot pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” pētniecībai un inovācijai lauksaimniecības nozarē, lai palielinātu atjaunojamās enerģijas ražošanu; atgādina, ka bioenerģijai var būt svarīga nozīme ES dekarbonizācijā; tāpēc aicina Komisiju atzīt, ka nedrīkst pieļaut bioenerģijas ieguldījuma apdraudēšanu; norāda, ka inovācija bioenerģijas ražošanas jomā ļaus efektīvāk izmantot biomasu un samazināt ražošanas izmaksas ilgtermiņā; norāda, ka finanšu aspektam ir būtiska nozīme attiecībā uz to, lai lauksaimnieki investētu bioenerģijās;

2.  uzsver, ka pastāv daudzi atjaunojamo resursu veidi, un jo īpaši atzīst meža biomasas kā energoresursa vērtību, palīdzot sasniegt atjaunojamās enerģijas mērķus, kas paredzēti klimata un enerģētikas satvarā laikposmam līdz 2030. gadam, un paverot jaunas uzņēmējdarbības iespējas; uzsver, ka pagaidām nepilnīgi tiek izmantotas iespējas enerģijas ražošanā izmantot atkritumus; norāda, ka dalībvalstīm ir atšķirīgi izejas punkti attiecībā uz iespējām izmantot meža biomasu enerģētikā un tas būtu jāatspoguļo ES politikā; aicina Komisiju izveidot sistēmu, ar kuras palīdzību novērtēt ieguldījumu, ko meži sniedz kā oglekļa krātuves, un tādējādi veicināt atjaunojamo energoavotu nozari; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot meža oglekļa uzskaites modeļus, lai risinātu svarīgākos jautājumus attiecībā uz meža politikas un pārvaldības risinājumiem un to ietekmi uz oglekļa krājumiem un oglekļa piesaisti gan mežos, gan koksnes izstrādājumos, lai nodrošinātu bioenerģijas izejvielu kopējās oglekļa ietekmes pareizu uzskaiti; mudina dalībvalstis un Komisiju likvidēt šķēršļus pārdomātu sadales sistēmu izstrādei un uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt jaunuzņēmumus, ieviešot „viedos tīklus”, kas ļautu pilnībā izmantot lauksaimnieciskas izcelsmes atjaunojamo enerģiju potenciālu un izstrādāt speciālus instrumentus, lai stimulētu lauksaimnieku un lauku kooperatīvu ienākšanu tirgū; uzskata, ka, veicinot īscirtmeta atvasāju un koku plantāciju izveidi rūpnieciskai izmantošanai, lai samazinātu pieprasījumu pēc mežu kokiem, tiktu būtiski veicināta autohtonu mežu uzturēšana;

3.  uzskata, ka, veicinot atjaunojamo energoavotu izmantošanu ES, nedrīkst radīt nevajadzīgus šķēršļus citu energoavotu izmantošanai, kas varētu uzlabot energoefektivitāti Savienībā, piemēram, kūdras izmantošanai;

4.  uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt ES un valsts pamatprogrammas pētniecībai par ilgtspējīgām atjaunojamajām enerģijām lauksaimniecībai un jo īpaši par rafinētām un otrās paaudzes biodegvielām, biomasas ilgtspējīgu izmantošanu, bioloģiskās lauksaimniecības blakusproduktiem un ātraudzīgu enerģijas kultūru izstrādi, kā arī par kultūrām, kuru dzīves ilgums pārsniedz divus gadus un kuras var dot lielāku biomasas ražu nekā viengadīgās enerģijas kultūras, un par izejvielu izmantošanu, neradot ietekmi uz zemes izmantojumu; turklāt norāda, ka ir svarīga pētniecība par necentralizēti ražotas atjaunojamās enerģijas integrāciju tīklā un uzglabāšanu, kā arī par enerģijas ražošanas potenciālu citiem biomasas veidiem, ko vēl neizmanto plaši enerģijas ražošanai; uzsver, ka ir svarīgi izveidot Eiropas tīklu, lai palīdzētu pārvarēt pētniecības iestāžu sadrumstalotību lauksaimniecības bioenerģiju jomā, dodot iespēju pētniekiem piekļūt kvalitatīvām eksperimentālajām iekārtām un pakalpojumiem visā Eiropā; prasa palielināt stimulus paātrināt biodegvielu ilgtspējīgu ražošanu un jo īpaši izstrādāt ilgtspējīgas biodegvielas ražošanas iekārtas, kurās varētu intensīvāk izmantot dažādas kultūras un lauksaimniecības atlikumus, ar nosacījumu, ka tiek pienācīgi ņemta vērā kopējā oglekļa ietekme;

5.  mudina dalībvalstis un Komisiju popularizēt to, cik svarīga ir ilgtspējīga mežu apsaimniekošana un līdz ar to būtisko nozīmi, kāda ir meža biomasai kā vienam no ES svarīgākajiem atjaunojamajiem izejmateriāliem tās enerģētikas mērķu sasniegšanā; vērš uzmanību uz to, ka arvien palielinās pieprasījums pēc meža biomasas, kas nozīmē, ka ilgtspējīga mežu apsaimniekošana saskaņā ar ES mežu stratēģiju būtu vēl vairāk jāstiprina un jāveicina, jo tas ir būtiski mežu bioloģiskajai daudzveidībai un ekosistēmas funkcijai, tostarp CO₂ absorbcijai no atmosfēras; tāpēc norāda uz vajadzību Eiropas Savienībā audzētos un no trešām valstīm importētos resursus izmantot līdzsvaroti, ņemot vērā ļoti ilgo koksnes reģenerācijas laiku;

6.  mudina dalībvalstis un Komisiju popularizēt to, cik svarīga ir uz meža resursiem balstīta bioekonomika un koksne kā viens no ES būtiskākajiem atjaunojamajiem izejmateriāliem; tāpēc aicina Komisiju novirzīt lielāku ES finansējumu, lai Eiropas Savienībā veicinātu īscirtmeta atvasāju plantācijas un koku plantācijas rūpnieciskai izmantošanai.

7.  mudina dalībvalstis novērst nevajadzīgus šķēršļus un uzlabot esošās administratīvās procedūras, lai stimulētu investīcijas bioenerģiju izmantojošu iekārtu izstrādē un būvniecībā un tādējādi veicinātu zaļo uzņēmējdarbību un zaļo darbvietu radīšanu lauku apvidos;

8.  atgādina, cik svarīgi ir veicināt un atbalstīt vietējos atjaunojamās enerģijas kooperatīvus, kuriem nepieciešamas prasmes un spējas efektīvi pārvaldīt atjaunojamos resursus gan lauku, gan pilsētu teritorijās, lai palielinātu publisko un privāto atbalstu atjaunojamajai enerģijai; aicina dalībvalstis šajā sakarā nodrošināt, lai to tiesiskais regulējums attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem un jo īpaši to atbalsta shēmas neradītu nevajadzīgus traucējumus enerģijas ražošanai un konkurētspējai Eiropas Savienībā; aicina Komisiju veikt un iesniegt pētījumu par to, kā pašreizējās subsīdijas ietekmē investīciju vidi un pāreju uz ilgtspējīgu enerģētiku ES lauku apvidos; mudina izstrādāt enerģijas iniciatīvas saskaņā ar aprites ekonomikas principiem, paredzot stimulus lauksaimniekiem un zemes īpašniekiem izveidot centralizētas siltumapgādes sistēmas, kurās izmanto lauksaimniecības atkritumus un blakusproduktus; mudina Komisiju un dalībvalstis apsvērt pasākumus, kuru mērķis ir atvieglot lauksaimnieciskās atjaunojamās enerģijas ražošanas pārpalikumu pārdošanu;

9.  uzsver transporta nozares svarīgumu ES lauku apvidiem; norāda, ka transports ir tāda nozare, kurā ir bijis vismazākais progress attiecībā uz atjaunojamo energoavotu izmantošanu, un 2013. gadā tajā izmantoja tikai 5,4 % atjaunojamās enerģijas salīdzinājumā ar ES mērķi 2020. gadā sasniegt 10 %; tādēļ aicina dalībvalstis pastiprināt centienus sasniegt attiecīgos mērķus paredzētajā termiņā un apsvērt iespēju stiprināt saikni starp transporta un elektroenerģijas tirgiem, veicinot elektrotransportlīdzekļus un uzlādējamos hibrīdautomobiļus, lai izpildītu mērķus;

10.  aicina dalībvalstis un Komisiju mudināt izveidot „vietējos agroenerģētikas apgabalus”, kuros būtu teritoriālas atsauces vienības, kas apkopo visas attiecīgās prasmes, lai samazinātu starpposmus starp atjaunojamās enerģijas ražošanu lauksaimniecībā un tās tirdzniecību, tādējādi samazinot cenas Eiropas patērētājiem un mazinot izplatīšanas grūtības, vienlaikus palielinot lauksaimnieciskas izcelsmes bioenerģijas tirgu un nozarē nodarbināto personu skaitu;

11.  mudina Komisiju un dalībvalstis atzīt arī ienesīgumu, ko sniedz siltumsūkņu izmantošana lauksaimniecībā un pārtikas pārstrādes rūpniecībā;

12.  mudina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka netiek pilnībā izmantots potenciāls, kas piemīt atjaunojamās enerģijas ieguvei no jūras, kā arī ieguvumus lauksaimniecības nozarei, ja biogāzes ražošanai tiktu izmantoti jūras resursi;

13.  uzsver, ka biodegvielu ražošana nedrīkst traucēt pārtikas ražošanai vai apdraudēt pārtikas nodrošinājumu; tomēr uzskata, ka līdzsvarota politika, kas Eiropā uzlabotu ražību izejvielu kultūrām, piemēram, kviešiem, kukurūzai, cukurbietēm un saulespuķēm, varētu ietvert noteikumu par biodegvielas ražošanu, ņemot vērā netiešu zemes izmantošanas maiņu (ILUC), tādā veidā, kas varētu nodrošināt Eiropas lauksaimniekiem drošu ienākumu plūsmu, piesaistītu investīcijas un darbvietas lauku apvidiem, palīdzētu cīnīties pret to, ka Eiropā hroniski trūkst augsta proteīna satura lopbarības (bez ĢM), mazinātu Eiropas atkarību no fosilā kurināmā importa un palīdzētu ES sasniegt siltumnīcefekta gāzu samazināšanas mērķus, vienlaikus samazinot problēmas, kas saistītas ar zemes izmantošanas maiņu un citiem vides faktoriem; uzskata, ka gadījumos, kad tirgū ir minēto lauksaimniecības produktu pārprodukcija, biodegvielu un bioetanola ražošana būtu pagaidu izeja, kas saglabātu ilgtspējīgas iepirkuma cenas, nodrošinātu lauksaimniekiem ienākumus krīžu laikā un būtu tirgus stabilitātes mehānisms; uzsver nepieciešamību mudināt bioenerģijas ražošanai izmantot nekultivēto aramzemi, ko neizmanto pārtikas ražošanai, lai tādējādi sasniegtu valstu un Eiropas atjaunojamās enerģijas mērķus;

14.  uzskata, ka kūtsmēsli var būt vērtīgs biogāzes avots, izmantojot kūtsmēslu apstrādes metodes, piemēram, fermentāciju, vienlaikus arī uzsverot, cik svarīgi ir to padarīt par ekonomiski dzīvotspējīgu iespēju lauksaimniekiem;

15.  ierosina izveidot mehānismu, kas garantētu iepirkuma cenu ilgtermiņa stabilitāti individuāliem lauksaimniekiem, ražotājiem vai uzņēmumiem, kuri piegādā enerģijas sadales uzņēmumiem enerģiju, kas iegūta no biomasas;

16.  norāda, cik svarīgi ir nodrošināt iespēju izveidot savienojumu ar elektrotīklu, lai lauku enerģijas ražotāji varētu saražotās atjaunojamās enerģijas pārpalikumu pārdot par taisnīgu cenu, tādējādi radot iespēju paredzēt stimulus vai uzlikt pienākumu elektroenerģijas uzņēmumiem iepirkt šo elektroenerģiju prioritāri.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	26.4.2016
Galīgais balsojums	+: –: 0:	35 7 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	John Stuart Agnew, Clara Eugenia Aguilera García, Eric Andrieu, Richard Ashworth, José Bové, Paul Brannen, Daniel Buda, Nicola Caputo, Matt Carthy, Viorica Dăncilă, Michel Dantin, Paolo De Castro, Albert Deß, Herbert Dorfmann, Norbert Erdős, Edouard Ferrand, Luke Ming Flanagan, Martin Häusling, Anja Hazekamp, Jan Huitema, Peter Jahr, Jarosław Kalinowski, Zbigniew Kuźmiuk, Philippe Loiseau, Mairead McGuinness, Ulrike Müller, James Nicholson, Maria Noichl, Marijana Petir, Laurenţiu Rebega, Jens Rohde, Bronis Ropė, Jordi Sebastià, Jasenko Selimovic, Maria Lidia Senra Rodríguez, Czesław Adam Siekierski, Marc Tarabella, Janusz Wojciechowski, Marco Zullo
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Pilar Ayuso, Franc Bogovič, Jean-Paul Denanot, Jens Gieseke, Ivan Jakovčić, Norbert Lins, Anthea McIntyre, Sofia Ribeiro, Ramón Luis Valcárcel Siso

ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	24.5.2016
Galīgais balsojums	+: –: 0:	34 30 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Nicolas Bay, Bendt Bendtsen, Xabier Benito Ziluaga, David Borrelli, Jerzy Buzek, Pilar del Castillo Vera, Christian Ehler, Fredrick Federley, Ashley Fox, Adam Gierek, Theresa Griffin, Roger Helmer, Hans-Olaf Henkel, Eva Kaili, Kaja Kallas, Barbara Kappel, Krišjānis Kariņš, Seán Kelly, Jeppe Kofod, Jaromír Kohlíček, Janusz Lewandowski, Paloma López Bermejo, Ernest Maragall, Edouard Martin, Csaba Molnár, Nadine Morano, Dan Nica, Morten Helveg Petersen, Miroslav Poche, Carolina Punset, Michel Reimon, Herbert Reul, Paul Rübig, Algirdas Saudargas, Jean-Luc Schaffhauser, Sergei Stanishev, Neoklis Sylikiotis, Antonio Tajani, Dario Tamburrano, Patrizia Toia, Evžen Tošenovský, Claude Turmes, Vladimir Urutchev, Adina-Ioana Vălean, Henna Virkkunen, Martina Werner, Lieve Wierinck, Hermann Winkler, Anna Záborská, Flavio Zanonato, Carlos Zorrinho
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Amjad Bashir, Jens Geier, Gerben-Jan Gerbrandy, Benedek Jávor, Constanze Krehl, Olle Ludvigsson, Piernicola Pedicini, Markus Pieper, Massimiliano Salini, Anne Sander, Indrek Tarand, Anneleen Van Bossuyt
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Daniel Dalton