ZIŅOJUMS par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem

    9.6.2016 - (2015/2258(INI))

    Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
    Referente: Helga Stevens
    Atzinumu sagatavoja (*):
    Martina Anderson, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja
    Rosa Estaràs Ferragut, Lūgumrakstu komiteja
    (*)  Iesaistītās komitejas — Reglamenta 54. pants

    Procedūra : 2015/2258(INI)
    Dokumenta lietošanas cikls sēdē
    Dokumenta lietošanas cikls :  
    A8-0203/2016
    Iesniegtie teksti :
    A8-0203/2016
    Pieņemtie teksti :

    EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

    par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem

    (2015/2258(INI))

    Eiropas Parlaments,

    –  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 2., 9., 10., 19., 168. pantu un 216. panta 2. punktu un Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 21. pantu,

    –  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3., 15., 21., 23. un 26. pantu,

    –  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) un tās stāšanos spēkā Eiropas Savienībā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām[1],

    –  ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas 2015. gada 2. oktobra noslēguma apsvērumus par Eiropas Savienības sākotnējo pārskatu[2],

    –  ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas 2015. gada 15. maija jautājumu sarakstu saistībā ar Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu[3],

    –  ņemot vērā Padomes, dalībvalstu un Komisijas Rīcības kodeksu, kurā izklāstīta iekšējā kārtība, lai Eiropas Savienība īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un Eiropas Savienības pārstāvību saistībā ar to,

    –  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

    –  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

    –  ņemot vērā ANO vadlīnijās par bērnu alternatīvo aprūpi[4],

    –  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006[5],

    –  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju[6],

    –  ņemot vērā Tiesas spriedumus apvienotajās lietās C-335/11 un C-337/11 HK Danmark un lietās C-363/12 Z un C-356/12 Glatzel,

    –  ņemot vērā Komisijas un Eiropas Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2015. gada 28. aprīļa kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2015.–2019. gadam “Cilvēktiesību jautājumi joprojām ES uzmanības centrā” (JOIN(2015)0016),

    –  ņemot vērā 2015. gada 2. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz produktu un pakalpojumu pieejamības prasībām (COM(2015)0615),

    –  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 19. jūnija darba dokumentu “Eiropas Savienības atbilde uz jautājumu sarakstu saistībā ar Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu par to, kā Eiropas Savienībā īsteno ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām” (SWD(2015)0127),

    –  ņemot vērā Komisijas dienestu 2014. gada 5. jūnija darba dokumentu “Ziņojums par to, kā Eiropas Savienībā īsteno ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD)” (SWD(2014)0182),

    –  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumu “Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva: labvēlīgu apstākļu izveide sociālajiem uzņēmumiem — sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam” (COM(2011)0682),

    –  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 15. novembra paziņojumu “Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020): atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem” (COM(2010)0636),

    –  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 25. februāra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: nodarbinātības un sociālie aspekti 2016. gada izaugsmes pētījumā[7],

    –  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūciju par konkurētspējīga ES darba tirgus izveidi 21. gadsimtā: prasmju un kvalifikāciju saskaņošana ar pieprasījumu un darba iespējām, lai atgūtos no krīzes[8],

    –  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūciju par sociālo uzņēmējdarbību un sociālo inovāciju cīņā pret bezdarbu[9],

    –  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2013.–2014. gadā[10],

    –  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. jūlija nostāju pirmajā lasījumā par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm[11],

    –  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 20. maija rezolūciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas Personu ar invaliditāti tiesību komitejas jautājumu sarakstu saistībā ar Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu[12],

    –  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par krīzes ietekmi uz aprūpes pieejamību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām[13],

    –  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)[14],

    –  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus[15],

    –  ņemot vērā Eiropas Parlamentārās izpētes dienesta padziļināto analīzi “ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošana Eiropas Savienībā”,

    –  ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam,

    –  ņemot vērā Eiropas Ombuda 2014. gada pārskatu,

    –  ņemot vērā Eiropas Ombuda lēmumu slēgt pašiniciatīvas izmeklēšanu OI/8/2014/AN attiecībā uz Komisiju,

    –  ņemot vērā gaidāmo Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2015. gada ziņojumu,

    –  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2015. gada decembra pētījumu “Vardarbība pret bērniem ar invaliditāti: tiesību akti, politika un programmas Eiropas Savienībā”,

    –  ņemot vērā Eurostat 2014. gada statistiku par darba tirgus, izglītības un apmācības pieejamību, nabadzību un ienākumu nevienlīdzību,

    –  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

    –  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Lūgumrakstu komitejas, Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Kultūras un izglītības komitejas, Juridiskā komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0203/2016),

    A.  tā kā visām personām ar invaliditāti kā pilntiesīgiem pilsoņiem ir vienlīdzīgas tiesības uz nedalītu cieņu, līdzvērtīgu attieksmi, neatkarīgu dzīvi, autonomiju, atbalstu no valsts finansētām sistēmām un pilnvērtīgu dalību sabiedrības dzīvē;

    B.  tā kā ir aplēsts, ka Eiropas Savienībā ir 80 miljoni personu ar invaliditāti, tostarp aptuveni 46 miljoni sieviešu un meiteņu ar invaliditāti, kas ir 16 % no kopējā sieviešu skaita ES, un līdz ar to, ja salīdzina invaliditātes īpatsvaru pa dzimumiem, tad Eiropas Savienībā invaliditātes īpatsvars augstāks ir sieviešu vidū; tā kā sievietes ar invaliditāti bieži cieš no vairākiemeslu diskriminācijas, saskaras ar nopietniem šķēršļiem, izmantojot tādas savas pamattiesības un brīvības kā tiesības uz piekļuvi izglītībai un nodarbinātībai, un šāda situācija var izraisīt sociālo izolāciju un psiholoģiskas traumas; tā kā sievietes nesamērīgi cieš no invaliditātes arī kā ģimenes locekļu ar invaliditāti aprūpētājas;

    C.  tā kā LESD ir prasīts, lai Savienība, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, apkaro diskrimināciju invaliditātes dēļ (10. pants), un Savienībai ir piešķirtas pilnvaras pieņemt tiesību aktus, lai cīnītos pret šādu diskrimināciju (19. pants);

    D.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 26. pantā ir skaidri aizliegta diskriminācija invaliditātes dēļ un paredzēta personu ar invaliditāti līdztiesīga piedalīšanās sabiedrības dzīvē;

    E.  tā kā CRPD ir pirmais starptautiskais cilvēktiesību līgums, ko ratificējusi Eiropas Savienība un ko parakstījušas arī visas 28 ES dalībvalstis un ratificējušas 27 dalībvalstis; tā kā dalībvalstīm, kuras to vēl nav izdarījušas, būtu jāpabeidz reformas, kas vajadzīgas CRPD ratificēšanai;

    F.   tā kā šī ir pirmā reize, kad Eiropas Savienības starptautisko cilvēktiesību saistību izpildi ir pārbaudījusi ANO struktūra; tā kā UNCRPD komitejas 2015. gadā publicētie noslēguma apsvērumi par to, kā ES īsteno Konvenciju, ietvēra spēcīgus argumentus par ES saistībām līdztiesības un cilvēktiesību ievērošanas jomā un paredzēja pamatnostādņu kopumu attiecībā uz leģislatīvajiem un politikas veidošanas pasākumiem, kas ietilpst ES pilnvarās;

    G.   tā kā Tiesas judikatūra apstiprina to, ka CRPD ir saistoša ES un tās dalībvalstīm, kad tiek īstenoti ES tiesību akti, jo CRPD ir “Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļa”, turklāt tai ir “pārākums pār atvasināto Savienības tiesību normām”[16];

    H.  tā kā CRPD principi ir daudz plašāki nekā diskriminācijas novēršana un tās mērķis ir panākt, ka visas personas ar invaliditāti un viņu ģimenes pilnībā izmanto savas cilvēktiesības iekļaujošā sabiedrībā;

    I.  tā kā personas ar invaliditāti ir daudzveidīga grupa un tā kā sievietes, bērni, veci cilvēki un personas ar kompleksām atbalsta vajadzībām saskaras ar papildu grūtībām un daudziem diskriminācijas veidiem;

    J.   tā kā invaliditāti var izraisīt pakāpeniska un reizēm nemanāma personas veselības stāvokļa pasliktināšanās, kā tas ir neirodeģeneratīvu vai retu slimību gadījumā, un tas var negatīvi ietekmēt attiecīgās personas spējas dzīvot neatkarīgi;

    K.   tā kā ir aplēsts, ka 80 % personu ar invaliditāti dzīvo jaunattīstības valstīs; tā kā ES starptautiskā līmenī atbalsta personu ar invaliditāti tiesību ievērošanu un ir pasaulē lielākā oficiālās attīstības palīdzības (OAP) sniedzēja;

    L.   tā kā bērniem ar invaliditāti ir 17 reizes lielāka iespēja nonākt aprūpes iestādē nekā bērniem bez invaliditātes un tā kā aprūpes iestādē viņi ir daudz lielākā mērā pakļauti vardarbības, nevērīgas izturēšanās un ļaunprātīgas izmantošanas riskam, nekā dzīvojot mājās[17];

    M.  tā kā bērniem ar invaliditāti ir tiesības dzīvot (savā) ģimenē vai ģimenes vidē, jo tieši tas viņiem ir visvairāk vajadzīgs; tā kā ģimenes locekļiem bieži vien ir jāierobežo vai jāpārtrauc profesionālā darbība, lai varētu rūpēties par citiem ģimenes locekļiem ar invaliditāti;

    N.  tā kā ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām ir uzsvērts, ka dzimumu līdztiesības perspektīva ir jāiekļauj visos pasākumos un ir jāveicina cilvēktiesību un pamatbrīvību pilnīga izmantošana;

    O.  tā kā vienlīdzīga attieksme pret sievietēm ar invaliditāti un bērnu ar invaliditāti mātēm un viņām labvēlīgi pasākumi un politika ir viena no cilvēka pamattiesībām un ētisks pienākums;

    P.  tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti ikdienā daudzējādā ziņā cieš no diskriminācijas; diskriminācija var izpausties dažādi — fiziski, emocionāli, seksuāli un ekonomiski — un ietver partnera vardarbību ģimenē, aprūpētāju vardarbību, seksuālo vardarbību un institucionālo vardarbību,

    Q.   tā kā sievietes ar invaliditāti ir pakļautas lielākam riskam ciest no vardarbības ģimenē un seksuālas vardarbības, kas, kā tiek ziņots, ir ilgstošāka un intensīvāka nekā vardarbība, kas vērsta pret sievietēm bez invaliditātes[18];

    R.  tā kā sievietes ar invaliditāti, jo īpaši migrantes, ir pakļautas lielākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam multiplās diskriminācijas dēļ;

    S.  tā kā invaliditāte ir nabadzības iemesls un var izpausties kā nabadzības sekas un tā kā aptuveni 30 % bezpajumtnieku ir invaliditāte, un pastāv risks, ka viņu problēmas var palikt neievērotas[19]; tā kā nolūkā novērst personu ar invaliditāti nabadzību jo būtiska nozīme ir īpaši valsts sociālajai aizsardzībai un tā kā saskaņā ar 2012. gada datiem 68,5 % personu ar invaliditāti dzīvotu nabadzībā, ja no valsts nesaņemtu sociālos pabalstus[20];

    T.  tā kā nolūkā īstenot CRPD pēc iespējas pilnīgāk, obligāti ir jāīsteno spēkā esošie ES tiesību akti un politikas instrumenti;

    U.  tā kā vairākām dalībvalstīm, kas ratificējušas CRPD, vēl ir jāizveido vai jāieceļ struktūras, kas saskaņā ar 33. pantu īstenotu Konvenciju un uzraudzītu tās īstenošanu; tā kā to struktūru darbs, kuras jau ir izveidotas, jo īpaši uzraudzības sistēmas, kas izveidotas saskaņā ar 33. panta 2. punktu, saskaras ar grūtībām, jo trūkst finanšu resursu un cilvēkresursu, kā arī nav stingra juridiskā pamata to iecelšanai;

    V.  tā kā viens no būtiskākajiem faktoriem ir personu ar invaliditāti līdzdalība un iekļuve darba tirgū, kas joprojām ir problemātiska, jo personu ar invaliditāti īpatsvars darba tirgū ir 58,5 %, savukārt personām bez invaliditātes šis rādītājs ir 80,5 %, un līdz ar to daudzas personas ar invaliditāti nespēj dzīvot neatkarīgu un aktīvu dzīvi;

    W.  tā kā nodarbināti ir 65 % sieviešu bez invaliditātes un tikai 44 % sieviešu ar invaliditāti; tā kā nodarbinātības un izglītības pieejamības ziņā sievietes ar invaliditāti biežāk tiek diskriminētas salīdzinājumā ar vīriešiem ar invaliditāti; tā kā personu ar invaliditāti bezdarba līmenis joprojām ir nepieņemami augsts; tā kā sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir grūtāk iekļūt darba tirgū; tā kā, lai veicinātu sieviešu ar invaliditāti aktīvu iesaistīšanos izglītībā, darba tirgū un kopienas sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē, ir jāpārvar mobilitātes šķēršļi un jāsamazina atkarība no ģimenes locekļiem un aprūpētājiem;

    X.  tā kā algots darbs ir būtiski svarīgs, lai personas ar invaliditāti spētu dzīvot neatkarīgu dzīvi un uzturēt savu ģimeni un mājsaimniecību; tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti bieži saņem nepietiekamu atalgojumu; tā kā šī neaizsargāto personu grupa ir vairāk pakļauta nabadzības un sociālās atstumtības riskam;

    Y.   tā kā ES kā CRPD līgumslēdzējai pusei ir pienākums nodrošināt, lai personas ar invaliditāti un to pārstāvošās organizācijas būtu cieši iesaistītas un aktīvi piedalītos tādu tiesību aktu un politikas izstrādē un īstenošanā, ar ko īsteno konvenciju, kā arī visu lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz jautājumiem saistībā ar personām ar invaliditāti;

    Z.   tā kā dalībvalstu īstenoto taupības pasākumu dēļ ir samazināti sociālie pakalpojumi, atbalsts ģimenēm un vietējo kopienu pakalpojumi, kā rezultātā nesamērīgi smagi ir ietekmēts personu ar invaliditāti un jo īpaši bērnu ar invaliditāti un viņu ģimeņu dzīves līmenis;

    AA.   tā kā Komisija ir atsaukusi savu priekšlikumu Maternitātes atvaļinājuma direktīvai un līdz ar to pagaidām ES darba un privātās dzīves līdzsvarošanas politikā pietiekama vērība nav pievērsta mātes un tēva, kā arī bērnu un vecāku līdztiesībai;

    AB.   tā kā Direktīva 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē skaidri neaizliedz diskrimināciju invaliditātes dēļ;

    AC.  tā kā demogrāfisko un sociālo pārmaiņu dēļ ir palielinājies pieprasījums pēc mājkalpotājiem un aprūpētājiem un jo īpaši mājkalpotājiem un aprūpētājiem ģimenē; tā kā invalīdus un apgādājamas personas parasti aprūpē attiecīgās ģimenes sievietes, kas bieži vien nozīmē viņu izslēgšanu no darba tirgus;

    AD.  tā kā Komitejas par personu ar invaliditāti tiesībām noslēguma apsvērumos saistībā ar Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu ir ierosināts Eiropas Savienībai iekļaut invaliditātes perspektīvu tās dzimumu līdztiesības politikas nostādnēs un programmās, kā arī dzimumu līdztiesības perspektīvu savās invaliditātes stratēģijās, un veidot sievietēm un meitenēm ar invaliditāti labvēlīgus pasākumus, izstrādāt uzraudzības mehānismu un finansēt datu vākšanu un pētījumus šajā jomā; tā kā Eiropas Savienībai tiek ieteikts arī nodrošināt šādām personām efektīvu aizsardzību pret vardarbību, ļaunprātīgu izmantošanu un ekspluatāciju, darba un privātās dzīves līdzsvara politikā iekļaut bērnu un pieaugušo ar invaliditāti, tostarp viņu aprūpētāju, vajadzības un veikt pasākumus, lai samazinātu personu ar invaliditāti — no kurām lielākā daļa ir sievietes — augsto bezdarba līmeni;

    AE.  tā kā Komisijas 2011. gada 13. decembrī pieņemtajos secinājumos, reaģējot uz Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūciju “Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē — jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes”[21], Komisija atzīst, ka ir jānodrošina nepārtraukta visiem iedzīvotājiem pieejamu pakalpojumu sniegšana (transporta, naktsmītņu, ēdināšanas un izklaides pakalpojumi), un šajā ziņā Komisija ir sākusi ieviest pasākumus, ar ko palielināt izpratni, uzlabot tūrisma nozares darbinieku prasmes un, visbeidzot, palielināt personām ar īpašām vajadzībām vai invaliditāti paredzētu tūrisma objektu kvalitāti;

    AF.  tā kā personu ar invaliditāti, funkcionālām atšķirībām un kustību traucējumiem vajadzības transporta, mobilitātes un tūrisma jomā atbilst uzņēmējdarbības inovācijas iespējām transporta un mobilitātes pakalpojumu sniegšanā un var radīt abpusējus ieguvumus, apkalpojot iedzīvotājus ar visu veidu invaliditāti (tostarp, bet ne tikai cilvēkus ar kustību traucējumiem, neredzīgus, kurlus un vājdzirdīgus cilvēkus, cilvēkus ar autismu, garīgās attīstības vai psihosociāliem traucējumiem), kā arī visus pārējos šo pakalpojumu izmantotājus saskaņā ar principu “paredzēts plašam lietotāju lokam”,

    Vispārīgie principi un pienākumi

    1.  atgādina, ka personu ar invaliditāti pilnīga iekļaušana sabiedrībā nav tikai viņu tiesības un labums, kas tām pienākas, bet arī ieguvums sabiedrībai kopumā, jo tādējādi sabiedrība var gūt labumu no šo personu radītās vērtības un dažādajām prasmēm;

    2.  uzsver, ka visām personām ar invaliditāti ir tiesības dzīvot sabiedrībā, kurā tām ir tādas pašas iespējas kā pārējiem sabiedrības locekļiem, lai nodrošinātu šo personu pilnīgu iekļaušanu un līdzdalību;

    3.  uzsver, ka ir jāpanāk, lai personas ar invaliditāti būtu integrētas sabiedrībā neatkarīgi no tā, kāds ir valsts sociālekonomiskais, politiskais vai kultūras stāvoklis, jo tas ir ne vien attīstības, bet arī cilvēktiesību jautājums;

    4.  vērš uzmanību uz to, ka dažādas invaliditātes izpausmes kļūst aizvien izplatītākas, jo iedzīvotāji noveco;

    5.  uzskata, ka ES būtu jāuzņemas vadošā loma cilvēktiesību ievērošanas un popularizēšanas jomā; atzinīgi vērtē to, ka pirmo reizi kāda ANO līguma struktūrvienība ir pārbaudījusi to, kā ES izpilda starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā; uzskata, ka UNCRPD komitejas 2015. gadā publicētie noslēguma konstatējumi par to, kā ES īsteno UNCRPD, ir svarīgs apliecinājums ES saistībām līdztiesības un cilvēktiesību ievērošanas jomā un sniedz norādījumus par likumdošanas un politisko darbību visā ES kompetences jomā;

    6.  atbalsta Komitejas par personu ar invaliditāti tiesībām secinājumus un ieteikumus un uzsver, ka ES iestādēm un dalībvalstīm dzimumu līdztiesības politikas nostādnēs, programmās un stratēģijās ir jāiekļauj sieviešu un meiteņu ar invaliditāti vajadzības, kā arī stratēģijās par invaliditāti ir jāiekļauj dzimumu līdztiesības aspekts; turklāt aicina ieviest mehānismus panāktā progresa regulārai izvērtēšanai;

    7.  prasa Parlamentam, Padomei un Komisijai pilnībā īstenot ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas ieteikumus un nodrošināt Konvencijas ievērošanu visos turpmākajos tiesību aktos;

    8.   mudina Komisiju un dalībvalstis piešķirt nepieciešamos resursus savu pienākumu īstenošanai saskaņā ar CRPD un tās fakultatīvo protokolu;

    9.  pauž ļoti lielu nožēlu par to, ka, gatavojoties pārskatīšanas procesam, ko UNCRPD komiteja īstenoja 2015. gadā, un izstrādājot progresa ziņojuma projektu, ES oficiālā līmenī nav pietiekami apspriedusies ar organizācijām, kas pārstāv cilvēkus ar invaliditāti; prasa, lai invalīdu interešu aizsardzības organizācijas kā neatkarīgas dalībnieces aktīvi sniegtu ieguldījumu ar CRPD saistītās sanāksmēs, tostarp piedaloties oficiālo ES delegāciju sastāvā saistībā ar nākamajiem pārskatīšanas procesiem;

    10.   aicina Komisiju konsolidēt un iesniegt priekšlikumu par īstenu strukturētu dialogu starp ES un personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām, tostarp paredzot atbilstīgu finansējumu, lai personām ar invaliditāti un to pārstāvības organizācijām nodrošinātu pilnīgu un vienlīdzīgu līdzdalību;

    11.  uzsver, cik būtiska ir sistemātiska un cieša konsultēšanās starp personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām, politikas veidotājiem, uzņēmējiem un citām ieinteresētajām personām par visām jaunajām iniciatīvām un tādas politikas un darbību īstenošanu, uzraudzību un izvērtēšanu, kas saistītas ar izglītību, apmācību, kultūru, sportu un jaunatni;

    12.  prasa nostiprināt pašreizējās līdztiesības aizsardzības struktūras, lai tām sniegtu atbalstu saistībā ar CRPD integrēšanu, veicināšanu un uzraudzību; atgādina, ka ES un tās dalībvalstīm ir pienākums iesaistīties konstruktīvā dialogā ar pilsonisko sabiedrību un jo īpaši personu ar invaliditāti organizācijām;

    13.   aicina ES ratificēt CRPD fakultatīvo protokolu;

    14.  mudina visaptveroši un transversāli pārskatīt un izvērtēt spēkā esošos un turpmāk pieņemamos ES tiesību aktus un finansēšanas programmas, tostarp tos, kas attiecas uz nākamajiem plānošanas periodiem, lai pilnībā ievērotu CRPD, konstruktīvi iesaistot personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijas un ES CRPD satvara (turpmāk “ES satvars”) dalībniekus, kā arī invaliditātes aspektu ietverot visās normatīvās politikas nostādnēs un stratēģijās; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot nepieciešamos pasākumus, lai invaliditātes aspektu iekļautu visos tiesību aktos, politikas nostādnēs un stratēģijās;

    15.  prasa personu ar invaliditāti tiesības iekļaut ES vispārējā sociālekonomiskajā programmā, jo īpaši stratēģijā “Eiropa 2020” un Eiropas pusgadā; iesaka pieņemt Invaliditātes paktu, lai personu ar invaliditāti tiesības tiktu ņemtas vērā ES iniciatīvās;

    16.  aicina Komisiju Eiropas pusgada ietvaros, izvērtējot sociālo situāciju dalībvalstīs (pamatojoties uz valstu ziņojumiem un konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem), pievērst uzmanību arī personu ar invaliditāti situācijas vērtējumam, kas būtu daļa no ES kopīgās apņemšanās izveidot Eiropu bez šķēršļiem;

    17.  uzskata, ka ES iestādēm, jo īpaši Parlamentam, Padomei un Komisijai, būtu jācenšas, lai spēkā esošajos un turpmākajos tiesību aktos tiktu nostiprinātas cilvēktiesības un pilnībā ievērota CRPD;

    18.  aicina Komisiju sagatavot tiesību aktu sarakstu, lai ierosinātu deklarācijas par kompetenci regulāru atjaunināšanu saskaņā ar noslēguma apsvērumiem, oficiāli iesaistot personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijas un Parlamentu;

    19.  aicina Komisiju šajā saistībā apsvērt, vai būtu jāizstrādā ES regulējums, ar ko personām ar invaliditāti garantētu tiesību efektīvu īstenošanu, veicinātu viņu personīgo autonomiju, piekļuves iespējas, nodarbinātības pieejamību, sociālo integrāciju un neatkarīgu dzīvi, kā arī izskaustu visus diskriminācijas veidus;

    20.  tāpat kā UNCRPD komiteja pauž bažas, ka Eiropas Savienībai nav skaidras stratēģijas par to, kā īstenot ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām;

    21.  aicina iestādes rīkoties, rādot paraugu integrācijas politikas jomā;

    22.  aicina Komisiju Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā pārskatīšanu izmantot tam, lai izstrādātu visaptverošu ES CRPD stratēģiju, kas ietvertu dzimumu līdztiesības aspektu, tostarp noteiktu ārējās darbības saistības ar skaidriem īstenošanas termiņiem, kā arī konkrētus un precīzus kritērijus un rādītājus;

    23.  pauž nožēlu par diskrimināciju un atstumtību, ar ko joprojām saskaras personas ar invaliditāti; aicina Komisiju uzlabot sinerģiju starp ES stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020) un noteikumiem ANO Konvencijā par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu un ANO Konvencijā par bērna tiesībām, lai atzītās tiesības pašos pamatos būtu pieejamas un tiktu efektīvi īstenotas, tostarp saskaņojot un īstenojot tiesisko regulējumu un kultūras un politikas pasākumus;

    24.  aicina Komisiju sniegt skaidrojumu par invaliditātes plašo definīciju ES līmenī;

    25.  aicina Komisiju pārskatīt Rokasgrāmatu par sociālajiem apsvērumiem publiskajos iepirkumos, lai uzsvērtu sociālos pienākumus, kā arī norādītu uz iespējām un ieguvumiem, ko nodrošina ieguldījumi augstas kvalitātes atbalsta pakalpojumos personām ar invaliditāti;

    26.  aicina Komisiju pārskatīt ietekmes novērtējuma pamatnostādnes un grozīt tās, lai iekļautu visaptverošāku kritēriju uzskaitījumu nolūkā labāk izvērtēt atbilstību konvencijai;

    Īpašās tiesības

    27.  aicina dalībvalstis un Komisiju nolūkā novērst viktimizāciju veikt pasākumus, lai apkarotu visu veidu diskrimināciju, tostarp multiplo diskrimināciju, diskrimināciju saistības dēļ un krustenisko diskrimināciju invaliditātes dēļ, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm un bērniem ar invaliditāti, veciem cilvēkiem un personām ar kompleksām atbalsta vajadzībām, tostarp personām ar intelektuālo un psihosociālo invaliditāti un personām, kuru invaliditāte mainās laika gaitā;

    28.  pauž nožēlu par to, ka Padome joprojām nav pieņēmusi 2008. gada priekšlikumu direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no personas reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas; atkārtoti aicina Padomi pēc iespējas drīz pieņemt minēto priekšlikumu;

    29.  aicina ES iestādes un dalībvalstis integrēt sieviešu un bērnu ar invaliditāti tiesības, tostarp nākamajā Bērna tiesību programmā, un nodrošināt, ka ar zēniem un meitenēm un viņu pārstāvības organizācijām notiek apspriešanās par visiem jautājumiem, kas uz viņiem attiecas, un tiek nodrošināta atbilstīga palīdzība, ņemot vērā šo bērnu invaliditāti un vecumu;

    30.  uzsver — lai aizsargātu bērnu ar invaliditāti tiesības, ir jāgarantē pienācīgs atbalsts viņu ģimenēm, nostiprinot un uzlabojot ES pieejamos likumdošanas instrumentus, tādus kā instruments, ar ko bērna kopšanas atvaļinājumu pagarina vecākiem, kuriem ir bērni ar invaliditāti;

    31.  aicina Komisiju nodrošināt, ka visām personām ar invaliditāti ir tādas pašas tiesības brīvi pārvietoties kā visiem citiem ES pilsoņiem, spēkā esošajos un turpmākajos tiesību aktos iekļaujot garantijas attiecībā uz vienlīdzīgām iespējām, pamattiesībām, vienlīdzīgu piekļuvi pakalpojumiem un darba tirgum, kā arī paredzot tādas pašas tiesības un pienākumus sociālā nodrošinājuma jomā kā pārējiem attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminēšanas principu; turklāt aicina dalībvalstis saistībā ar vienlīdzību nodarbinātības jomā pilnībā ievērot noteikumus, kas izklāstīti pārstrādātajā ES Dzimumu līdztiesības direktīvā (2006/54/EK);

    32.  uzsver, ka ir jāatbalsta sievietes un meitenes migrantes ar invaliditāti, lai viņām attīstītu tās prasmes, kas pavērtu iespēju atrast piemērotu darbu;

    33.  uzsver, ka līdzeklis patstāvīgas un neatkarīgas dzīves nodrošināšanai personām ar invaliditāti, jo īpaši sievietēm, ir (personīga vai valsts) palīdzība, sniedzot atbalstu šīm personām un viņu ģimenēm, lai tās piekļūtu nodarbinātības, izglītības un profesionālās izglītības iestādēm, un atbalstot tās grūtniecības un bērna kopšanas laikā;

    34.  atgādina, ka privātajā un institucionālajā vidē steidzami ir jārisina problēma, ko rada vardarbība pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti, un aicina dalībvalstis sniegt atbalsta pakalpojumus, kas būtu pieejami sievietēm un meitenēm ar visu veidu invaliditāti; iesaka ES kļūt par Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija) līgumslēdzējas pusi, kas būtu vēl viens solis virzībā uz vardarbības pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti apkarošanu;

    35.  atgādina, cik svarīgas ir personu ar invaliditāti pamattiesības uz līdzdalību ar invaliditāti saistītos politikas procesos un lēmumu pieņemšanā visos līmeņos, kā tas uzsvērts CRPD; uzsver, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti, tostarp tām, kuras pieder pie sociāli atstumtām un neaizsargātām grupām un kuras saskaras ar multiplo diskrimināciju, ir jāspēj un viņas ir jāmudina piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos, lai nodrošinātu, ka tiek paustas, atbalstītas un aizsargātas viņu intereses un tiesības, tādā veidā nodrošinot īsteni augšupēju dzimumu līdztiesības aspekta ievērošanu; aicina dalībvalstis sniegt pienācīgi pielāgotus pakalpojumus un iespējas, kas nodrošinātu viņu aktīvu iesaisti un līdzdalību, kā arī ieguldīt atbalsta un adaptīvās tehnoloģijās un e-iekļaušanas rīkos;

    36.  prasa ES iestādēm veikt efektīvus pasākumus, ar ko uzlabotu sieviešu ar invaliditāti dzīvi saskaņā ar UNCRPD komitejas ieteikumiem, kas pausti pārskatā par CRPD īstenošanu Eiropas Savienībā;

    37.  pauž bažas par to, ka bērnu invalīdu audzināšana ir galvenokārt sieviešu uzdevums;

    38.  aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt informēšanu par CRPD, apkarot aizspriedumus un veicināt labāku izpratni par visu personu ar invaliditāti problēmām, lai lēmumus pieņemtu, pamatojoties uz šo personu reālajām vajadzībām;

    39.  atbalsta iniciatīvas, kuru mērķis ir panākt sabiedrības izpratni par grūtībām, ar ko saskaras personas ar invaliditāti, un to, lai personas ar invaliditāti labāk apzinātos savu potenciālu un ieguldījumu, ko tās var sniegt, cita starpā izmantojot īpašas izglītības programmas skolās; uzsver, ka CRPD svarīgākā nozīme ir mainīt attieksmes kultūru, atzīstot, ka šķēršļus vairāk rada sociālā un ekonomiskā vide, nevis attiecīgās personas invaliditāte;

    40.  prasa attiecīgajām dalībvalstu iestādēm sagatavot izpratnes veidošanas stratēģijas par personu ar invaliditāti tiesībām, sekmēt transporta un tūrisma darbinieku apmācību nolūkā uzlabot izpratni un zināšanas par personu ar invaliditāti līdztiesību un atbalstīt sadarbību un labas prakses apmaiņu starp Eiropas organizācijām, kas strādā ar invaliditātes jautājumiem, un publiskā un privātā sektora struktūrām, kas atbildīgas par transportu; mudina mācību materiālus nodrošināt arī pieejamos formātos;

    41.  uzsver, ka aviosabiedrību personālam ir jāsaņem obligāta apmācība, lai aviosabiedrības varētu sniegt pienācīgus pakalpojumus personām ar invaliditāti; uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, lai darbinieki prastu apieties ar ratiņkrēsliem, tos nesabojājot;

    42.  atzinīgi vērtē priekšlikumu par Eiropas pieejamības aktu[22] un apņemas to strauji pieņemt, lai nodrošinātu preču un pakalpojumu pieejamību, tostarp ēkām, kurās šos pakalpojumus sniedz, kā arī apņemas panākt efektīvu un pieejamu izpildi dalībvalstīs un ieviest sūdzību izskatīšanas mehānismus; atgādina, ka ir vajadzīga visaptveroša pieeja attiecībā uz pieejamību un pasākumiem, ar ko saskaņā ar CRPD 9. pantu personām ar visu veidu invaliditāti garantē tiesības uz pieejamību;

    43.  uzsver, ka ir jāpieņem ES tiesību akts par pakalpojumu pieejamību, ar ko risinātu visus jautājumus saistībā ar personu ar kustību traucējumiem piekļuves iespējām transporta, mobilitātes un tūrisma jomā un nodrošinātu, ka gaisa, autobusu, dzelzceļa satiksmes un ūdenstransporta pasažieru pakalpojumi, jo īpaši attiecībā uz starpsavienojumiem un bezpakāpienu piekļuvi visiem sabiedriskā transporta pazemes un virszemes vilcieniem, tīmekļa vietnēm, mobilo ierīču pakalpojumiem, viedbiļešu iegādei, reāllaika informācijai un pašapkalpošanās termināļiem, biļešu automātiem un reģistrēšanās automātiem, ko izmanto pasažieru transporta pakalpojumu sniegšanai, būtu pilnībā pieejami personām ar invaliditāti;

    44.  atzīst, ka mazie un vidējie uzņēmumi gūs priekšrocības, ja ievēros ES standarta prasības, nevis pielāgosies atšķirīgajiem dalībvalstu noteikumiem; tomēr pauž nožēlu, ka priekšlikumā ES tiesību aktam par pakalpojumu pieejamību nav iekļauti pārrobežu rakstura tūrisma produkti un tūristu pakalpojumi; uzsver to, ka ES līmenī nav veiktas nekādas papildu darbības tūrisma objektu un pakalpojumu jomā, lai pakāpeniski saskaņotu naktsmītņu klasifikāciju, ņemot vērā pieejamības kritērijus;

    45.  aicina Komisiju un dalībvalstis darīt vairāk, lai veicinātu pētniecību un izstrādi, jo īpaši saistībā ar jaunu un inovatīvu tehnoloģiju pieejamību personām ar invaliditāti;

    46.  aicina Komisiju, izstrādājot jaunus tiesību aktus attiecīgajās jomās, piemēram, saistībā ar digitālo programmu, ņemt vērā to, ka pieejamība IKT vidē ir tikpat būtiska kā pieejamība fiziskajā vidē;

    47.  mudina dalībvalstis, piemērojot pieejamības principu, nodrošināt, ka universālā dizaina koncepcija tiek piemērota pašreizējiem un jauniem būvniecības projektiem, darba vietām un jo īpaši sabiedriskām ēkām, piemēram, skolu būvniecībā, ko finansē no publiskajiem līdzekļiem;

    48.  aicina dalībvalstis un Komisiju sadarboties ar Parlamentu, lai panāktu skaidras un efektīvas direktīvas pieņemšanu par pieejamību publiskā sektora struktūru tīmekļa vietnēm, paredzot plašu darbības jomu un stingru izpildes mehānismu atbilstīgi Eiropas pieejamības aktam un CRPD, nodrošinot, ka Eiropas Savienībā 80 miljoniem personu ar invaliditāti un 150 miljoniem vecu cilvēku ir vienlīdzīga piekļuve tīmekļa vietnēm un publiskajiem tiešsaistes pakalpojumiem;

    49.  aicina Komisiju kopīgi ar dalībvalstīm nodrošināt, lai ES mēroga ārkārtas palīdzības izsaukuma numurs 112 būtu pilnībā pieejams un uzticams, tā nodrošināšanai izmantojot valsts līmenī jaunāko tehnoloģiju, un lai tas darbotos arī viesabonēšanas režīmā, un jo īpaši aicina ņemt vērā nedzirdīgu un vājdzirdīgu personu vajadzības, lai tādējādi novērstu nāves gadījumu un ievainojumu risku; uzsver, ka ir jāīsteno pasākumi dalībvalstu līmenī, lai inter alia nodrošinātu dalībvalstu tīklu savietojamību, tostarp pieejamus dalībvalstu punktus, kur vērsties ārkārtas gadījumā;

    50.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai pacientiem ar invaliditāti un viņu attiecīgajiem aprūpētājiem pilnībā būtu pieejami elektroniskie un mobilie veselības aprūpes pakalpojumi, lietotnes un ierīces, tostarp ārkārtas palīdzības izsaukuma numurs 112, kam jābūt viegli pieejamam visur Eiropā, kā arī lai būtu pieejama advancētā mobilā lokācijas (AML) sistēma, un aicina padziļināti izpētīt telemedicīnas iespējas, lai šajā kontekstā uzlabotu pieejamību un aprūpi;

    51.  uzsver, ka ir jāpaplašina atbalsts un īpaši noteikumi personām ar invaliditāti humānās palīdzības kontekstā, jo īpaši attiecībā uz bērniem, un aicina Komisiju paredzēt ieguldījumus un finansējumu, ar ko atbalstītu personas ar invaliditāti ārkārtas situācijās, tostarp paredzēt finansējumu pēc dzimuma un vecuma dalītu datu vākšanai;

    52.  uzsver, ka arī neatrisinātu konfliktu un dabas katastrofu dēļ aizvien palielinās personu ar invaliditāti skaits;

    53.  piekrīt CRPD ekspertu ieteikumiem par to, ka ES ir jānodrošina lielāka pieejamības un integrācijas pakāpe, lai riskantās un ārkārtas situācijās panāktu uz cilvēktiesībām balstītu pieeju invaliditātei, šajā nolūkā cita starpā īstenojot arī Sendai pamatprogrammu par katastrofu riska mazināšanu 2015.–2030. gadā; stingri mudina personu ar invaliditāti cilvēktiesības integrēt visās ES migrācijas un bēgļu politikas nostādnēs, jo šie cilvēki cieš no divkāršas diskriminācijas; uzsver, ka ar šādu rīcību būtu pienācīgi jānodrošina personu ar invaliditāti īpašās vajadzības, neaizmirstot, ka ir jāveic attiecīgo cilvēku vajadzībām atbilstoši un samērīgi pielāgošanās pasākumi; mudina īstenot vēl integrētāku pieeju, nodrošinot personu ar invaliditāti vajadzības Eiropas Savienības un tās dalībvalstu sniegtās humānās palīdzības kontekstā;

    54.  prasa ES uzņemties iniciatīvu, lai veicinātu personu ar invaliditāti tiesību ievērošanu, īstenojot Sendai pamatprogrammu un Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam gan sadarbībā ar partnervalstīm un reģionālajām organizācijām, gan pasaules līmenī;

    55.  aicina Komisiju pieņemt un īstenot plānu atbilstīgi Padomes 2015. gada februāra secinājumiem par katastrofu pārvaldību, ņemot vērā personu ar invaliditāti vajadzības, kā arī atbilstīgi Sendai pamatprogrammai;

    56.  atkārtoti norāda, ka Padomes pieņemtos secinājumus par katastrofu pārvaldību, ņemot vērā personu ar invaliditāti vajadzības, ir svarīgi integrēt visās ES civilās aizsardzības mehānisma darbības jomās un visās dalībvalstīs; prasa nodrošināt, lai personas ar invaliditāti, kā arī ārkārtas situāciju pārvaldības un civilās aizsardzības pasākumos iesaistītās personas labāk izprastu katastrofu riska mazināšanas iniciatīvas un būtu labāk informētas, un pieprasa sniegt personām ar invaliditāti psiholoģisku atbalstu, kas palīdzētu šiem cilvēkiem atgūties pēc katastrofām;

    57.  uzsver, cik būtiski ir personām ar invaliditāti sniegt īpašu atbalstu pēc ārkārtas situāciju piedzīvošanas;

    58.  atzīst, ka mazaizsargāti sabiedrības locekļi tiek atstumti vēl vairāk, ja viņiem ir invaliditāte, un uzsver, ka dalībvalstīm būtu jādivkāršo centieni, lai pilnībā nodrošinātu tiesības un pakalpojumus visām personām ar invaliditāti, tostarp bezvalstniekiem, bezpajumtniekiem, bēgļiem, patvēruma meklētājiem un minoritātēm; uzsver, ka ES migrācijas un bēgļu politikā ir jāiekļauj invaliditātes aspekts;

    59.  prasa Komisijai un Padomei, izstrādājot priekšlikumus bēgļu jautājuma risināšanai, finansējuma piešķiršanai vai citiem atbalsta pasākumiem, īpašu vērību veltīt personu ar invaliditāti vajadzībām, kā to paredz CRPD 11. pants;

    60.  uzsver, ka Eiropas Savienībai būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, lai visas personas ar invaliditāti, kurām ir liegta tiesībspēja un rīcībspēja, varētu izmantot visas ES Līgumos un ES tiesību aktos noteiktās tiesības, kas ietver tiesības piekļūt tiesu iestādēm, precēm un pakalpojumiem un banku produktiem, nodarbinātībai un veselības aprūpei, kā arī tiesības balsot vēlēšanās un patērētāju tiesības;

    61.  konstatē, ka CRPD ir bijis konstruktīvs un būtisks instruments likumdošanas reformu veicināšanai, liekot dalībvalstīm atkārtoti izvērtēt, kā tiek uztvertas personas ar invaliditāti; tomēr pauž nožēlu, ka personas ar invaliditāti joprojām saskaras ar sarežģītām problēmām tādās stratēģiskās jomās kā krimināltiesības un politiskā līdzdalība; uzskata, ka personu ar invaliditāti pilnīga un vispārēja piekļuve politiskajai sistēmai ir viena no prioritātēm; uzskata, ka šādai piekļuvei ir jāizpaužas ne tikai kā iespējai fiziski piekļūt vēlēšanu vietām, bet tai ir jābūt daudz plašākai, ietverot iniciatīvas, ar ko demokrātisko procesu padarītu pieejamu visiem iedzīvotājiem; uzskata, ka cita starpā būtu jānodrošina vēlēšanu materiāli zīmju valodā, Braila un viegli lasāmā rakstā, balsu nodošanas procedūras laikā pilnībā jāsniedz nepieciešamā palīdzība personām ar invaliditāti, jāveicina, ja iespējams, balsu nodošana pa pastu un ar pilnvarojumu, šķēršļu likvidēšana tām personām ar invaliditāti, kuras vēlas balotēties, kā arī jāizvērtē spēkā esošie noteikumi par rīcībspēju un to ietekme uz personu spēju pilnībā piedalīties demokrātiskajā procesā; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka pienācīgi un pilnībā (un jo īpaši attiecībā uz personām ar invaliditāti) tiek īstenoti noteikumi, kas ietverti Direktīvas 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, 3. panta 2. punktā, Direktīvā 2010/64/ES par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā, Direktīvā 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā un jo īpaši Direktīvā 2013/48/ES par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm;

    62.  pauž dziļu nožēlu, ka daudzas valstis vēl aizvien ar tiesu procedūrām liedz vai ierobežo personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem rīcībspēju; aicina ES dalībvalstis konstruktīvi iesaistīties rīcībspējas jautājuma risināšanā, vairāk tiecoties uz atbalstošu iekļaušanu, nevis automātisku izslēgšanu;

    63.  pauž bažas par grūtībām, ar kādām joprojām saskaras personas ar invaliditāti, cenšoties piekļūt tiesu iestādēm; atgādina, ka tiesības piekļūt tiesu iestādēm ir viena no pamattiesībām un būtisks tiesiskuma elements; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, ar ko pilnībā nodrošinātu procesuālos pielāgojumus un koriģētu procedūras attiecībā uz šādām personām; uzskata, ka Komisijai būtu jāapsver iespēja ES tiesiskuma programmā 2014.–2020. gadam iekļaut īpašas apmācības programmas par CRPD; ierosina, ka ES tiesām iekšējie noteikumi un instrukcijas būtu jāpiemēro tā, lai personām ar invaliditāti atvieglinātu piekļuvi tiesu iestādēm, un ka tiesu darba administrēšanā vērā būtu jāņem arī UNCRPD komitejas vispārīgie ieteikumi;

    64.  atzīst, ka Hāgas konvencija par pieaugušo starptautisko aizsardzību var daudzējādā ziņā sniegt CRPD pusēm praktisku palīdzību starptautisko pienākumu īstenošanā un atbalstīšanā; šajā saistībā pauž nožēlu, ka Komisija neņēma vērā Parlamenta rezolūciju “Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai attiecībā uz pieaugušo juridisko aizsardzību: pārrobežu ietekme”;

    65.  uzsver, ka bērni ar invaliditāti visneaizsargātākie ir no vardarbības, iebiedēšanas un seksuālas izmantošanas skolā, mājās vai iestādēs; prasa ES un tās dalībvalstīm rīkoties efektīvāk un apkarot vardarbību pret bērniem ar invaliditāti, īstenojot īpašus pasākumus un pieejamos atbalsta pakalpojumus;

    66.  aicina Komisiju pieņemt efektīvus pasākumus, kas paredzēti ģimenēm, kopienām, speciālistiem un iestādēm, lai novērstu vardarbību pret bērniem ar invaliditāti; norāda, ka skolām ir būtiska loma sociālās iekļaušanas veicināšanā, un uzsver, ka ir vajadzīgi pienācīgi mehānismi, lai būtu iespējama iekļaušana parastajās skolās un lai pedagogi un skolotāji būtu pienācīgi sagatavoti un apmācīti atpazīt un reaģēt uz vardarbību pret bērniem ar invaliditāti;

    67.  turklāt aicina dalībvalstis nodrošināt, ka nebrīvprātīga ārstēšana un ievietošana ārstniecības iestādē tiek aizliegta ar likumu, kā tas ir noteikts jaunākajos starptautiskajos standartos;

    68.  mudina personām ar invaliditāti Eiropas Savienībā garantēt pārvietošanās brīvību, novēršot visus atlikušos šķēršļus, kas traucē šo brīvību īstenot;

    69.  uzsver, ka Eiropas pilsoņu pārvietošanās brīvība ir jāgarantē arī personām ar invaliditāti un ka tāpēc dalībvalstīm ir jānodrošina viņu stāvokļa un sociālo tiesību savstarpēja atzīšana (CRPD 18. pants);

    70.  pauž nožēlu, ka Padome nepiekrita ar invaliditāti saistītos dokumentus iekļaut Regulā par pilsoņu un uzņēmumu brīvas pārvietošanās veicināšanu, vienkāršojot noteiktu publisko dokumentu akceptēšanu Eiropas Savienībā;

    71.  atzinīgi vērtē Eiropas invaliditātes kartes izmēģinājuma projektu; pauž nožēlu, ka visai maz dalībvalstu piedalās Eiropas invaliditātes kartes projektā, kura praktiskie pasākumi veicina mobilitāti un savstarpēji atzīst personu ar invaliditāti tiesības dalībvalstīs;

    72.  uzsver — lai pilnībā aizsargātu personu ar invaliditāti tiesības, ir būtiski garantēt šīm personām brīvas izvēles iespējas attiecībā uz to, kā viņas vēlas dzīvot un kā pilnveidot savu potenciālu, piemēram, vairāk izmantojot aprūpētāju sniegtos pakalpojumus;

    73.  stingri nosoda briesmīgos apstākļus, kādos atsevišķās dalībvalstīs tiek turētas personas ar invaliditāti, un aicina dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai ievērotu Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās 3. pantu, ar ko aizliedz cietsirdīgu un pazemojošu apiešanos;

    74.  mudina Komisiju un Padomi vairāk ņemt vērā personu ar invaliditāti vajadzības un konsekventi ievērot šīs vajadzības, pārskatot ES regulas, tādas kā regulas par pasažieru tiesībām dažādos transporta veidos (Regulas (EK) Nr. 1107/2006 un (EK) Nr. 261/2004 par gaisa transportu, Regula (EK) Nr. 1371/2007 par dzelzceļa transportu, Regula (ES) Nr. 1177/2010 par ūdensceļu transportu un Regula (ES) Nr. 181/2011 par autobusu transportu), un izstrādājot tiesību aktus, piemēram, tādā jomā kā pasažieru tiesības multimodālos ceļojumos; uzsver, ka ES 2010. gadā Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā (2010–2020) apņēmās izveidot bezšķēršļu Eiropu;

    75.  aicina Eiropas Savienību ciešāk uzraudzīt pasažieru tiesību jomā pieņemto tiesību aktu īstenošanu un saskaņot dalībvalstu izpildes struktūru darbu un aicina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai īstenotu ES tiesību aktus, kuru mērķis ir uzlabot transporta (tostarp autobusu un taksometru, pilsētas sabiedriskā transporta, dzelzceļa, gaisa un ūdensceļu transporta, kā arī staciju, lidostu un ostu) pieejamību ceļošanas un tūrisma nolūkā vietējā, reģionālā un valsts līmenī, un lai novērstu šķēršļus, kas kavē izveidot bezšķēršļu Eiropu, piemēram, nostiprinot attiecīgo izpildiestāžu pilnvaras saskaņā ar tiesību aktiem par pasažieru tiesībām, lai visi pasažieri ar invaliditāti visā Eiropas Savienībā efektīvi un līdztiesīgi izmantotu savas tiesības, kas ietvertu arī tādus jautājumus kā pieejamība, standartizācija, saskaņošana, tehniskās prasības, uzņēmējdarbības stimuli, arodbiedrību politika un koplīgumi;

    76.  aicina Komisiju precizēt visu to dalībnieku atbildību, kas iesaistīti personu ar kustību traucējumiem aprūpēšanā, jo īpaši starpsavienojumos starp dažādiem transporta veidiem, un sniegt Parlamentam informāciju par personu ar invaliditāti apvienību iesaistīšanu un viņu lomu, īstenojot regulas par pasažieru tiesībām;

    77.  uzsver, ka bezšķēršļu piekļuve transporta pakalpojumiem, transporta līdzekļiem, infrastruktūrai un intermodāliem savienojuma mezgliem, galvenokārt lauku apvidos, ir priekšnoteikums tam, lai mobilitātes sistēmās diskriminācija nebūtu jau ieprojektēta; šajā sakarībā uzsver, ka personām ar invaliditāti ir jāspēj piekļūt produktiem un pakalpojumiem un ka ir jācenšas vairāk, lai padarītu pieejamākus gan transporta un tūrisma pakalpojumus, gan transportlīdzekļus un infrastruktūru; atgādina, ka Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments piedāvā iespēju finansēt pasākumus pilsētvidē un darbības, ar kurām uzlabo pakalpojumu pieejamību personām ar kāda veida invaliditāti, un šāds finansējums var segt līdz 10 % pielāgošanas izmaksu;

    78.  aicina Komisiju savā gada pārskatā par TEN-T līdzekļu izmantošanu publicēt arī tajās darbībās panākto progresu un piešķirtā atbalsta summu, kas paredz pielāgot infrastruktūru personām ar invaliditāti saskaņā ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu un citiem ES fondiem; tāpat aicina Komisiju veikt pasākumus, lai veicinātu lielāku līdzdalību projektos, kas paredz infrastruktūras pielāgošanu personu ar invaliditāti vajadzībām, tostarp paredzot arī potenciālo projektu veidotāju instruktāžas un informācijas tālāknodošanas pasākumus;

    79.  šajā sakarībā norāda, ka ir svarīgi finansēt pasākumus pilsētvidē, kur dažādu transporta veidu starpsavienojumu skaits ir vislielākais un kur pārvietošanās personām ar jebkāda veida kustību traucējumiem sagādā vislielākās grūtības;

    80.  uzsver to, ka digitalizēta mobilitātes tirgus politikas darba kārtībā par prioritāriem ir jānosaka pastāvīgi pieejami formāti un jāatvieglina visu personu ar visu veidu invaliditāti pieejamības iespējas, izmantojot saprotamas valodas, formātus un tehnoloģijas, kas atbilst dažādajiem invaliditātes veidiem, ietverot zīmju valodas, Braila rakstu, pastiprinošas un alternatīvas komunikācijas sistēmas un citus pieejamus komunikācijas līdzekļus, veidus un formātus, ņemot vērā attiecīgo personu izvēli, kas ietvertu, piemēram, tādus elementus kā viegli lasāma valoda vai piktogrammas, ceļošanas, rezervācijas un biļešu iegādes informācija subtitru un personalizētu īsziņu veidā, kas ļautu izmantot vairākus informācijas uztveres veidus; mudina Komisiju transporta līdzekļu un pakalpojumu jomā ieviest atbilstīgus uzraudzības un kontroles mehānismus, ar ko nodrošinātu, ka visās dalībvalstīs personām ar invaliditāti paredzētās piekļūšanas iekārtas un palīgierīces tiek piedāvātas arī sabiedriskā transporta pakalpojumu ietvaros;

    81.  uzsver, ka personām ar invaliditāti vajadzētu būt iespējai saņemt informāciju par multimodāliem pārrobežu transporta pakalpojumiem ceļošanai “no durvīm līdz durvīm”, kas ļautu izvēlēties ilgtspējīgākos, lētākos vai ātrākos pakalpojumus, kā arī tos rezervēt un apmaksāt tiešsaistē;

    82.  prasa, lai būtu pieejama reāllaika ceļojumu informācija, ar ko personas ar invaliditāti pirms izbraukšanas informētu par jebkādiem traucējumiem un alternatīvām ceļošanas iespējām;

    83.  uzsver, ka personām ar invaliditāti ir vajadzīga piekļuve informācijai un komunikācijai pieejamos formātos un ar tehnoloģijām, kas atbilst dažādiem invaliditātes veidiem, ieskaitot zīmju valodas, Braila rakstu, pastiprinošos un alternatīvos komunikācijas veidus un citus pieejamos līdzekļus, veidus un formātus komunikācijai pēc savas izvēles, tostarp viegli lasāmus formātus un subtitrus; tādēļ aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai panāktu ES tiesību aktu izpildi attiecībā uz piekļuvi informācijai un komunikācijai; mudina Padomi bez turpmākas vilcināšanās pieņemt Lēmumu par to, lai noslēgtu Marrākešas līgumu, ar ko atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ; aicina Padomi un dalībvalstis īstenot saskaņotus un efektīvus pasākumus saskaņā ar minētā līguma noteikumiem;

    84.  atgādina, ka neatkarība, integrācija un piekļuve iekļaujošai izglītības un apmācības sistēmai, pilsoniskajai un kultūras dzīvei, izklaidei un sportam ir tiesības, kas garantētas ar CRPD 19., 24. un 30. pantu; atgādina, ka šīs tiesības ir aizsargātas saskaņā ar ES tiesību aktiem, jo īpaši Pamattiesību hartas 21. pantu, kas aizliedz diskrimināciju invaliditātes dēļ, un pamatojoties uz pilnīgas un efektīvas līdzdalības principu, tostarp attiecībā uz personu ar invaliditāti demokrātisko līdzdalību un iekļaušanu sabiedrībā (CRPD 3. pants); tāpēc prasa Komisijai un dalībvalstīm nostiprināt pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt, lai personām ar invaliditāti būtu efektīva un vienlīdzīga piekļuve ne tikai galvenajās jomās, tādās kā iekļaujoša un kvalitatīva izglītība, kultūra un sports, bet arī ārpusmācību darbībām, piemēram, teātra, valodu un mākslas jomā; aicina Komisiju stratēģijas “Eiropa 2020” izglītības un apmācības mērķu sasniegšanā paredzēt īpašus rādītājus attiecībā uz invaliditāti;

    85.  atgādina par UNCRPD komitejas projektu vispārīgam komentāram par 24. pantu (“tiesības uz iekļaujošu izglītību”), kurā izklāstīts tā normatīvais saturs, valstu pienākumi, saistība ar citiem konvencijas noteikumiem un īstenošana valsts līmenī;

    86.  atgādina, ka programmās, kuru mērķauditorija ir jaunieši, īpaša uzmanība būtu jāvelta jauniešiem ar invaliditāti;

    87.  norāda, ka jaunatnes stratēģijās laikposmam pēc 2018. gada būtu jāiekļauj jauniešu ar invaliditāti vajadzības;

    88.  atgādina, ka personām ar invaliditāti bieži vien netiek sniegti izglītības un apmācības pakalpojumi vai tām nav efektīva piekļuve šādiem pakalpojumiem, kuru sniegšanā būtu vajadzīgi personas invaliditātes pakāpei pielāgoti mācību procesi, lai šīm personām palīdzētu pilnībā izmantot viņu sociālo, ekonomisko un izglītības potenciālu; uzsver, ka būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai visiem studentiem ar invaliditāti tiktu nodrošināti saprātīgi pielāgojumi, kas vajadzīgi, lai viņi izmantotu savas tiesības uz iekļaujošu un kvalitatīvu izglītību; mudina dalībvalstis un atbildīgās reģionālās un vietējās pašvaldības stiprināt apmācības programmas un nepārtrauktas profesionālās attīstības iespējas visām ieinteresētajām personām, kas iesaistītas neformālā un informālā izglītībā, kā arī šo personu piekļuvi IKT infrastruktūrai, lai atbalstītu viņu darbu ar audzēkņiem, kuriem ir invaliditāte, un aicina apkarot aizspriedumus pret personām ar invaliditāti, it īpaši personām ar psihosociāliem un intelektuāliem traucējumiem;

    89.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt efektīvus pasākumus, ar ko cīnīties pret segregāciju un audzēkņu ar invaliditāti atstumšanu skolās un mācību vidē, un aicina nodrošināt šiem audzēkņiem saprātīgus pielāgojumus un atbalstu, kas viņiem vajadzīgs, lai tie pilnībā varētu izmantot savas spējas; uzsver to, ka vienlīdzīgas iespējas var nodrošināt tikai tad, ja tiesības uz iekļaujošu izglītību un apmācību tiek garantētas visu līmeņu un veidu izglītībā un apmācībā, tostarp mūžizglītībā, un līdz ar to ir jāgarantē personu ar invaliditāti iegūtās kvalifikācijas atzīšana, jo īpaši tajos gadījums, kad tā iegūta atbalstošā mācību vidē, kurā personas ar invaliditāti specifiskā veidā var apgūt prasmes un iemaņas, kas tām palīdz sadzīvot ar invaliditāti; norāda uz tehniskiem un finansiāliem trūkumiem speciālajās izglītības programmās, jo īpaši krīzes skartajās dalībvalstīs, un aicina Komisiju apzināt iespējas, kā šo situāciju uzlabot;

    90.  atzīmē progresu studentu apmaiņas programmu regulējumā, jo īpaši Erasmus+ programmā, kas panākts, paredzot papildu finansiālo atbalstu studentu un personāla ar invaliditāti mobilitātei, un uzsver, ka ir jāturpina īpašu noteikumu iekļaušana visās šīs programmas jomās; atzīst, ka praksē studenti ar invaliditāti joprojām saskaras ar daudziem šķēršļiem (attieksmes, komunikācijas, arhitektūras, informācijas u. c. ziņā); aicina Komisiju un dalībvalstis apņemties vēl vairāk atbalstīt personu ar invaliditāti līdzdalību ES apmaiņas programmās un uzlabot mobilitātes iespēju pamanāmību un pārredzamību; turklāt aicina Komisiju veicināt paraugprakses apmaiņu attiecībā uz studentu un pasniedzēju ar invaliditāti piekļuvi apmaiņas programmām;

    91.  prasa, lai izglītības sistēmās netiktu radīta vide, kurā audzēkņus iedala grupās un plūsmās, jo tas negatīvi ietekmē audzēkņus ar invaliditāti, jo īpaši tos, kuriem ir mācīšanās grūtības;

    92.  mudina Komisiju savā novērtējumā par Pārrobežu veselības aprūpes direktīvu iekļaut īpašu invaliditātes komponentu un mudina dalībvalstis turpināt minētās direktīvas īstenošanu, tostarp no personu ar invaliditāti vajadzību viedokļa un ņemot vērā viņu tiesības tāpat kā visiem citiem zināt minētās direktīvas noteikumus un instrumentus, kas visai maz ir zināmi arī sabiedrībai kopumā, un tos efektīvi izmantot;

    93.  uzsver, ka pastāv cieša saikne starp invaliditāti, kas skar apmēram 15 % no ES iedzīvotājiem, un sliktu veselību un ka piekļuves grūtību un nepārvaramu šķēršļu dēļ personas ar invaliditāti nepietiekami vai vispār nesaņem veselības aprūpes pakalpojumus, tostarp gadījumos, kad invaliditāte iestājas kaitīgas zāļu iedarbības rezultātā; atzīmē, ka nespēja piekļūt kvalitatīviem veselības pakalpojumiem nelabvēlīgi ietekmē personu ar invaliditāti spējas dzīvot patstāvīgi, iekļauties sabiedrībā un būt vienlīdzīgiem ar pārējiem sabiedrības locekļiem;

    94.  ar bažām norāda, ka personas ar invaliditāti ievērojami biežāk ziņo par neatbilstīgu aprūpi vai tās atteikumu un par fiziski aizskarošu vai sliktu apiešanos, kas liecina par veselības aprūpes speciālistu nepietiekamo apmācību saistībā ar veselības aprūpes vajadzībām, kādas ir personām ar invaliditāti; aicina dalībvalstis ieguldīt to speciālistu apmācībā, kuri ārstē un aprūpē personas ar invaliditāti;

    95.  uzsver, ka visu to medicīnisko iejaukšanos gadījumā, kurām ir nepieciešama pacienta piekrišana, ir jāsaņem attiecīgo personu ar invaliditāti uz informāciju balstīta piekrišana un ka līdz ar to ir jābūt ieviestiem visiem tiem pasākumiem, kas nepieciešami, lai šīm personām būtu pieejama un saprotama attiecīgā informācija; uzsver, ka šāda piekrišana ir jāsniedz personīgi, iepriekš un pilnībā zinot attiecīgos faktus, ka jābūt ieviestiem visiem nepieciešamajiem mehānismiem, lai nodrošinātu minēto principu ievērošanu, un ka līdzīgi atbilstoši pasākumi ir jāveic arī attiecībā uz personām ar psihosociālu invaliditāti;

    96.  aicina Komisiju veselības aprūpes instrumentos un politikā integrēt pieejas, kurās ņemts vērā invaliditātes aspekts un līdz ar to varētu uzlabot personu ar invaliditāti veselības rezultātus dalībvalstīs, veicot tādus pasākumus kā labāka fiziskā, vides un sensorā piekļuve, kvalitāte un pieejamība cenu ziņā, un, kamēr šādi instrumenti un politika tiek izstrādāti, aicina rīkot padziļinātas apspriedes ar personām ar invaliditāti;

    97.  vēlreiz norāda, ka reproduktīvās tiesības ir viena no pamatbrīvībām, kas garantētas Vīnes 1993. gada deklarācijā un rīcības programmā, kā arī CRPD, un ietver šādas tiesības: tiesības uz vienlīdzību un nediskrimināciju, tiesības uz laulību un ģimenes veidošanu; tiesības uz visaptverošu reproduktīvās veselības aprūpi, tostarp ģimenes plānošanu un mātes veselības aprūpes pakalpojumiem, izglītību un informāciju; tiesības sniegt informētu piekrišanu par visām medicīniskajām procedūrām, tostarp sterilizāciju un abortu; un tiesības būt pasargātam no seksuālas izmantošanas un ekspluatācijas;

    98.  aicina dalībvalstis pieņemt pasākumus, ar ko nodrošinātu, ka visas veselības aprūpes darbības un pakalpojumi, ko sniedz sievietēm ar invaliditāti, tostarp visas reproduktīvās veselības un garīgās veselības aprūpes darbības un pakalpojumi, ir pieejami un balstīti uz attiecīgās personas neatkarīgu un informētu piekrišanu;

    99.  mudina dalībvalstis pieņemt pamatnostādnes, ar ko nodrošinātu, ka visi izglītības, informācijas, veselības aprūpes pakalpojumi un pakalpojumi, kas saistīti ar seksuālo un reproduktīvo veselību, ir pieejami sievietēm un meitenēm ar invaliditāti un tiek sniegti pieejamos un vecumam atbilstīgos formātos, cita starp izmantojot zīmju valodas, Braila rakstu, taktilo saziņu, iespieddarbus lielizmēra drukā un citus alternatīvus komunikācijas veidus, līdzekļus un formātus;

    100.  atkārtoti apstiprina savu viedokli, ka ir jāsniedz specializēts atbalsts sievietēm un vīriešiem ar invaliditāti, tostarp palīdzība bērnu aprūpē, šo jautājumu risinot kopā ar viņu ģimenēm, lai attiecīgās personas varētu pilnvērtīgi izbaudīt mātes un tēva lomu;

    101.  uzsver, ka veselības apdrošināšanas shēmas nedrīkst diskriminēt personas ar invaliditāti;

    102.  mudina Komisiju izstrādāt ES mēroga norādījumus nacionālajiem kontaktpunktiem par pieejamas informācijas sniegšanu visiem pacientiem saistībā ar aprūpi citās dalībvalstīs, paturot prātā īpašo lomu, kāda ir pacientu interešu aizsardzības organizācijām;

    103.  mudina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm un Eiropas references tīklu dalībniekiem paplašināt tīkla resursus un zināšanas par invaliditātes veidiem, kuriem, pat ja tie nav sevišķi reti, tomēr ir vajadzīga ļoti specifiska veselības aprūpe, ko sniegtu vairākdisciplīnu veselības aprūpes speciālisti, kā arī ir vajadzīga zināšanu un resursu uzkrāšana šādas sistēmas ietvaros;

    104.  uzskata, ka produkti un pakalpojumi ir jāpadara pieejamāki personām ar invaliditāti; norāda, ka ekonomiskie un izmaksu–ieguvumu aprēķina šķēršļi apgrūtina izstrādi un īstenošanu pieejamības nodrošināšanas jomā; uzskata, ka personu ar invaliditāti ciešāka iesaiste ar veselību saistītu produktu un pakalpojumu izstrādē sniegtu lielāku drošību un pieejamību;

    105.  uzsver to, ka personas ar fizisku invaliditāti saskaras arī ar digitalizēta mobilitātes tirgus problēmām, un prasa uzlabot piekļuves iespējas visām personām ar visu veidu invaliditāti, nodrošinot dažādiem invaliditātes veidiem piemērotu saprotamu valodu lietojumu, formātus un tehnoloģijas, tostarp zīmju valodas, Braila rakstu, pastiprinošas un alternatīvas saziņas sistēmas un citus pieejamus komunikācijas līdzekļus, veidus un formātus, ņemot vērā personu ar invaliditāti izvēli, piemēram, viegli lasāma valoda, informācija subtitru un elektronisko īsziņu veidā, jo īpaši saistībā ar informāciju par personas veselības stāvokli, vienlaikus izmantojot vairākus informācijas uztveršanas veidus;

    106.  mudina Komisiju censties vairāk, lai uzlabotu veselības profilaksi un veicināšanu nolūkā novērst lielo nevienlīdzību veselības un pieejamības jomā, kas skar visneaizsargātākās personas ar invaliditāti;

    107.  aicina Komisiju un dalībvalstis iestāties par to, lai atmiņas zudumu izraisošu saslimšanu klasificētu kā invaliditāti;

    108.  mudina Komisiju un dalībvalstis pienācīgi atzīt ģimenes aprūpētāju būtisko lomu un nodrošināt, ka arī aprūpētājiem ir pienācīgas iespējas piekļūt veselības pakalpojumiem, jo ir jāņem vērā arī tas, ka personu ar invaliditāti aprūpēšana ietekmē arī pašu aprūpētāju fizisko un garīgo veselību un labjutību;

    109.  aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka ar nodarbinātību saistītās tiesības un pakalpojumi, tostarp saprātīgs pielāgojums Nodarbinātības vienlīdzības direktīvas kontekstā, ir nododami un saskaņā ar personu ar invaliditāti tiesībām brīvi pārvietoties, kā to paredz Līgumi; aicina dalībvalstis ieviest stimulus darba devējiem un aktīva darba tirgus politiku, ar ko atbalstītu personu ar invaliditāti nodarbinātību; konstatē, ka gan sociālajai ekonomikai, gan arī augošajai digitālajai ekonomikai piemīt potenciāls nodrošināt nodarbinātību personām ar invaliditāti;

    110.  pauž bažas par personu ar invaliditāti, jo īpaši sieviešu ar invaliditāti, augsto bezdarba līmeni salīdzinājumā ar citām iedzīvotāju grupām Eiropas Savienībā; aicina dalībvalstis veicināt un nodrošināt likumdošanas un politikas sistēmu sieviešu ar invaliditāti dalībai darba tirgū, tostarp attiecībā uz personām ar slēptu invaliditāti, hroniskām slimībām vai mācīšanās grūtībām;

    111.  pauž bažas par to, ka Nodarbinātības vienlīdzības direktīvā nav skaidri noteikts, ka atteikums veikt saprātīgus pielāgojumus atbilstīgi personu ar invaliditāti vajadzībām ir viens no diskriminācijas veidiem; aicina Komisiju apzināt pašreizējo situāciju, izvērtējot saņemto sūdzību veidus, un šajā ziņā apsvērt, vai ir jāpārskata minētā direktīva;

    112.  uzsver, ka papildu ieguvumus gūtu tad, ja personām ar invaliditāti darbu piedāvātu ne tikai īpaši šim mērķim izveidotās darbnīcās, bet šīm personām radītu nodarbinātības apstākļus arī atvērtā darba tirgū; uzsver, cik būtiski ir veikt labas prakses apmaiņu starp valsts iestādēm, personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām, atbalsta pakalpojumu sniedzējiem, pieredzējušiem darba devējiem un citām ieinteresētajām personām;

    113.  aicina Komisiju un dalībvalstis padziļināti veicināt personu ar invaliditāti nodarbinātību, iesaistot sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumus un tādējādi palīdzot personām ar invaliditāti iekļūt darba tirgū; šajā saistībā aicina Komisiju vairāk atbalstīt jauno sociālo ieguldījumu tirgu, izmantojot mehānismus, kas radīti sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvas ietvaros, kā arī informēt Parlamentu par šīs iniciatīvas termiņa vidusposma pārskatīšanas rezultātiem;

    114.  norāda — lai novērstu personu ar invaliditāti atlaišanu, ir būtiski tām atļaut savu darbu veikt atbilstīgi īpašiem tiesību aktiem; turklāt iesaka papildus sadarbībai ar nodarbinātības centriem un uzņēmumiem ieviest piemērotas pārbaudes, lai novērstu personu ar invaliditāti atstumšanu no darba tirgus un dotu tām iespēju pilnīgi izmantot savu potenciālu;

    115.  aicina dalībvalstis pieņemt kvalitātes regulējumu par praksi, mudināt personas ar invaliditāti iesaistīties māceklībā un apmācībā un paplašināt šādas iespējas, vienlaikus nodrošinot saprātīgus pielāgojumus un pieejamību, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu sociālo aizsardzību un veicinātu viņu integrāciju darba tirgū;

    116.  aicina dalībvalstis steidzami īstenot pasākumus, ar ko novērstu un koriģētu taupības pasākumu nelabvēlīgo ietekmi uz personu ar invaliditāti sociālo aizsardzību; šajā saistībā aicina Komisiju apsvērt iespēju noteikt obligātās sociālās aizsardzības līmeni ES, ar ko paredzētu personām ar invaliditāti tiesības uz atbilstīgu dzīves līmeni un sociālo aizsardzību;

    117.  aicina dalībvalstis atbilstīgi Eiropas sociālo tiesību pīlāram īstenot efektīvus mehānismus, ar ko novērstu vai mazinātu personu ar invaliditāti un viņu ģimeņu nabadzību, neaizsargātību un sociālo atstumtību, pievēršot īpašu vērību bērniem un veciem cilvēkiem ar invaliditāti;

    118.  mudina Komisiju atļaut dalībvalstīm, kas īsteno fiskālās pielāgošanas programmas, uz personām ar invaliditāti neattiecināt taupības pasākumus, jo īpaši veselības aprūpes nozarē;

    119.  aicina dalībvalstis atturēties no invaliditātes pabalstu, vietējo kopienu pakalpojumu, veselības pakalpojumu, apmācības un izglītības programmu finansējuma samazināšanas, kas apdraudētu CRPD īstenošanu un vēl vairāk palielinātu nabadzību un sociālo atstumtību;

    120.  atkārtoti mudina Komisiju un dalībvalstis nolūkā apkarot personu ar invaliditāti un viņu ģimeņu sociālo atstumtību veicināt uz kopīgiem noteikumiem balstītus pasākumus, ar ko apkarotu nabadzību, no kā cieš daudzas nelabvēlīgā situācijā nonākušu personu ģimenes, un aicina izstrādāt skaidrus rādītājus, uz kuriem balstītu nepieciešamo aprūpi;

    121.  uzsver, ka ar Kopīgo noteikumu regulas[23] 7. pantu un 96. panta 7. punktu dalībvalstīm un Komisijai prasa, lai Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) īstenošanā kopumā un darba programmās jo īpaši ņemtu vērā un veicinātu iespēju vienlīdzību, nediskrimināciju un personu ar invaliditāti integrāciju; prasa īstenot integrētu pieeju, ar ko risinātu personu ar invaliditāti īpašās vajadzības; tāpēc aicina Komisiju cieši uzraudzīt vispārīgo ex-ante pretdiskriminācijas un invaliditātes nosacījumu piemērošanu; uzsver, ka, izvērtējot minētos nosacījumus, ir jānosaka, vai plānotie pasākumi pietiekami veicina vīriešu un sieviešu iespēju vienlīdzību un personu ar invaliditāti integrāciju, jo īpaši attiecībā uz finansējuma pieejamību;

    122.  mudina politikas veidotājus vietējā, reģionālā, valsts un ES līmenī nodrošināt noteikumu par nediskrimināciju īstenošanas efektīvu uzraudzību, kā arī ESI fondu pieejamību un izmantošanu nolūkā veicināt personu ar invaliditāti vienlīdzīgu piekļuvi visiem pakalpojumiem, tostarp internetam, un šādām personām nodrošināt vienlīdzīgus un pienācīgus dzīves apstākļus visos vietējo kopienu apgabalos (piemēram, laukos un reti apdzīvotos apvidos un pilsētās), kā arī šo personu aprūpes iestādēs; tomēr atzīmē, ka par sociālo politiku un tās finansēšanu primārā atbildība joprojām ir dalībvalstīm;

    123.  aicina Komisiju cieši uzraudzīt to, vai gadījumos, kad izmantoti ESI fondi, tiek ievērots nediskriminācijas princips un ar to saistītie tiesību akti; uzsver, ka par sociālās integrācijas un nediskriminācijas veicināšanu atbildīgās struktūras, tostarp personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijas, ir jāiesaista partnerībā darba programmu plānošanas un īstenošanās posmā, lai efektīvi tiktu ņemtas vērā personu ar invaliditāti intereses un problēmas; mudina izmantot ESI fondus, lai ievērotu standartu minimumu attiecībā uz personu ar invaliditāti pieejamības iespējām, mobilitāti un mājokļiem, un atzīmē, ka tas ir nozīmīgs un sarežģīts uzdevums, jo īpaši vietējām un reģionālām iestādēm;

    124.  aicina dalībvalstis lietderīgāk izmantot struktūrfondus, jo īpaši Eiropas Sociālo fondu un programmu “Radošā Eiropa”, un šajā procesā pēc iespējas plašākā mērā iesaistīt valsts, reģionālās un vietējās organizācijas, kas pārstāv personas ar invaliditāti; turklāt uzsver, cik būtiski ir personām ar invaliditāti garantēt pilnīgu piekļuvi darba tirgum, izglītībai un apmācībai, Erasmus+, “Garantijai jauniešiem” un EURES iniciatīvām;

    125.  aicina dalībvalstis popularizēt principu, ar kuru saskaņā ESI fondu līgumslēdzējas iestādes var izslēgt no dalības konkursa procedūrā pieteikumu iesniedzējus par to, ka viņi neizpilda prasību nodrošināt pieejamību personām ar invaliditāti;

    126.  atzinīgi vērtē ex ante nosacījumus par sociālo iekļautību un ar to saistīto investīciju prioritāti, proti, veicināt “pāreju no iestāžu uz sabiedrības sniegtiem pakalpojumiem”, kas noteikta Regulā (ES) Nr. 1303/2013 par Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondi); aicina dalībvalstis fondus izmantot deinstitucionalizēšanai un kā instrumentu CRPD īstenošanai;

    127.  ir nobažījies, ka Eiropas strukturālie un investīciju fondi tiek nepareizi izmantoti institucionalizācijas veicināšanai, un aicina dalībvalstis un Komisiju pastiprināt šo fondu uzraudzību atbilstīgi CRPD un apspriežoties ar organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti; iesaka maksājumus apturēt, atsaukt un atgūt no dalībvalstīm, ja tiek pārkāpts pienākums ievērot pamattiesības; uzskata, ka pārredzamības principi būtu jāpiemēro visā procedūras norises laikā, sākot no līdzekļu piešķiršanas un līdz pat konkrētai izmantošanai;

    128.  aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot nepieciešamos pasākumus, tostarp izmantot ESI fondus un citus attiecīgos ES fondus, lai vietējās kopienās izstrādātu kvalitatīvus un cenu ziņā pieņemamus atbalsta pakalpojumus, kas paredzēti zēniem un meitenēm ar invaliditāti un viņu ģimenēm, tostarp personām, kurām nepieciešama paaugstināta līmeņa atbalsts, nolūkā veicināt deinstitucionalizēšanu un novērst jaunu institucionalizēšanu, un aicina veidot iekļaujošas kopienas un zēniem un meitenēm ar invaliditāti nodrošināt piekļuvi iekļaujošai kvalitatīvai izglītībai;

    129.  uzskata, ka ES iestādēm būtu jāapsver iespējas nodrošināt turpmāko un pašreizējo finansējuma plūsmu pieejamību organizācijām, kas aizstāv personu ar invaliditāti intereses;

    130.  aicina Komisiju turpināt darbu saistībā ar personu ar invaliditāti iekļaušanu, finansiāli atbalstot vairākus vietēja mēroga projektus un organizācijas;

    131.  prasa ES iestādēm un dalībvalstīm lēmumu pieņemšanas procesos aktīvi iesaistīt personas ar invaliditāti, tostarp ar šo personu pārstāvības organizāciju starpniecību, kā tas noteikts CRPD 4. panta 3. punktā; turklāt mudina šajos procesos pienācīgi ņemt vērā personu ar invaliditāti paustos viedokļus;

    132.  atgādina, cik svarīgi ir personām ar invaliditāti darīt pieejamus autortiesību un blakustiesību izņēmumus un ierobežojumus; atzīmē, ka ir noslēgts Marrākešas līgums, kura mērķis ir atvieglot piekļuvi iespieddarbiem personām, kas ir neredzīgas vai ar redzes traucējumiem, un atkārtoti pauž pārliecību, ka ES ir pilnvarota šo līgumu noslēgt, neizvirzot nosacījumu, ka pirms ratifikācijas ir jāpārskata ES tiesiskais regulējums vai jāsagaida Tiesas nolēmums; turklāt šajā ziņā uzsver, ka Parlamentam, Komisijai un dalībvalstīm ir jāsadarbojas, lai nodrošinātu Marrākešas līguma strauju ratifikāciju;

    133.  uzsver, ka jebkurām izmaiņām autortiesību un blakustiesību jomā būtu jānodrošina, lai personām ar invaliditāti būtu pieejami ar minētajām tiesībām aizsargātie darbi un pakalpojumi neatkarīgi no to formāta; atgādina, ka Komisijai ir jāiesniedz likumdošanas priekšlikumi par autortiesību un blakustiesību izņēmumiem un ierobežojumiem, lai personām ar dažādu veidu invaliditāti būtu pieejami ar minētajām tiesībām aizsargātie darbi un pakalpojumi;

    134.  uzsver digitālo sistēmu nozīmīgumu personām ar invaliditāti, jo tas ir instruments, ar ko veicināt viņu līdzdalību visās sabiedrības norisēs, un iesaka turpināt pētījumus par interaktīvo tehnoloģiju izmantošanu izglītībā; atzīst, ka nesamērīgi lielam personu ar invaliditāti skaitam patlaban nav pieejami tiešsaistes pakalpojumi un nav iespēju izmantot digitālos sasniegumus, un līdz ar to šīm personām nav pieejama informācija, iespējas, jaunu prasmju apguve un būtiski pakalpojumi; tādēļ aicina likumdevējus valstu un ES līmenī digitālā vienotā tirgus tiesību aktu īstenošanā iekļaut pieejamības noteikumus, digitālā satura pieejamības jautājumu integrēt visās attiecīgajās politikas jomās, uzsākt kopienās apmācības programmas “Digitālie čempioni”, lai personas ar invaliditāti mudinātu vairāk izmantot tiešsaistes pakalpojumus, un aicina veikt nepieciešamos pasākumus, lai apkarotu kibernoziedzību un kiberterorizēšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai intelektuālā īpašuma tiesības nerada nepamatotu vai diskriminējošu barjeru personu ar invaliditāti piekļuvei kultūras materiāliem, un apsvērt obligātu izņēmumu no autortiesībām gadījumos, kad izmantošana notiek personu ar invaliditāti labā, ir tieši saistīta ar attiecīgo invaliditāti un pēc rakstura ir nekomerciāla, ciktāl tas vajadzīgs saistībā ar konkrēto invaliditātes veidu; prasa izmantot transversālu pieeju personu ar invaliditāti cilvēktiesībām visās ES politikas jomās;

    135.  atgādina, ka sports ir ārkārtīgi vērtīgs instruments sociālās iekļaušanas kontekstā, jo tas sniedz saskarsmes un sociālo prasmju apgūšanas iespējas; aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņā ar ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 30. pantu izstrādāt īpašas programmas, ar ko sporta nodarbības un sporta pasākumus padarītu pieejamākus personām ar invaliditāti; norāda, ka tiesības uz pilnīgu piekļuvi kultūras pasākumiem vai atpūtas aktivitātēm ir pamattiesības, un tādēļ aicina Komisiju uzlabot pieejamību šādiem notikumiem, norises vietām, precēm un pakalpojumiem, tostarp audiovizuālajā jomā; atzinīgi vērtē iniciatīvas nodrošināt audiovizuālos un citus darbus ar piemērotiem subtitriem un audioaprakstu, lai darītu tos pieejamus personām ar invaliditāti;

    136.  uzskata, ka būtu jāizstrādā personām ar invaliditāti paredzēti digitālie instrumenti, lai sekmētu sportistu ar invaliditāti integrāciju, kā arī jāizstrādā tāldarba, maiņdarba un kopdarba platformas; turklāt uzskata, ka skolās būtu jāpielāgo kvalitatīvas mācīšanās un sporta infrastruktūra bērnu ar invaliditāti vajadzībām un ka katrā dalībvalstī būtu jāievieš stratēģisks mūžizglītības politikas satvars, kas ietvertu konkrētus pasākumus personu ar invaliditāti prasmju uzlabošanai;

    137.  atgādina, ka programmas “Radošā Eiropa” apakšprogrammā MEDIA īpaša uzmanība būtu jāpievērš projektiem, kuros iekļauts invaliditātes aspekts, un šajā ziņā būtu jāuzsver filmu un festivālu izglītojošās ietekme;

    138.  uzsver, ka pieejamība ir būtiska, lai personas ar invaliditāti pilnībā varētu izmantot Eiropas tūrisma piedāvājumus;

    139.  uzsver, ka tūrisma pakalpojumos ir jāņem vērā personu ar invaliditāti īpašās vajadzības, piemēram, viegla piekļuve informācijai, komunikācijai un objektiem, tādiem kā telpas, vannasistabas, tualetes un citas iekštelpu zonas;

    140.  uzskata, ka visās ar tūrismu saistītajās valsts, reģionālā, vietējā vai Eiropas mēroga darbībās būtu jāievēro princips “tūrisms visiem”; norāda, ka tūrisma pakalpojumu sniedzējiem ir jāievēro personu ar invaliditāti vajadzības, veicinot pasākumus, kuru mērķis ir pielāgot objektus un apmācīt darbiniekus;

    Īpašie pienākumi

    141.  prasa izstrādāt uz cilvēktiesībām balstītus rādītājus un aicina dalībvalstis par visām Eiropas Savienībā īstenotajām darbībām sniegt kvantitatīvus un kvalitatīvus salīdzināmus datus, kas būtu dezagregēti, pamatojoties uz dažādiem faktoriem, tādiem kā dzimums, vecums, nodarbinātības statuss un invaliditāte; aicina Komisiju finansēt attiecīgos pētījumus un datu vākšanu, piemēram, par tūrisma un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, vardarbību, nevērīgu izturēšanos un ekspluatāciju, no kā sabiedrībā un iestādēs cieš personas ar kāda veida invaliditāti;

    142.  aicina Komisiju, veicot ES mēroga sociālās aptaujas, atbilstīgi CRPD 31. pantam saskaņot datu vākšanu par invaliditāti, lai precīzi apzinātu, kādas tendences pastāv šajā sektorā, un informētu par tām; uzsver, ka šādā datu vākšanā būtu jāizmanto metodes, kas iekļauj visas personas ar invaliditāti, tostarp personas, kurām ir ļoti smagi traucējumi un kuras dzīvo aprūpes iestādēs; visi dati būtu jāvāc, strikti piemērojot cilvēktiesību un datu aizsardzības iniciatīvas, tostarp, bet ne tikai, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas, Eiropas Pamattiesību hartas un Eiropas Datu aizsardzības direktīvas noteikumus; uzsver, ka šādām aptaujām ir jābūt pēc iespējas specifiskām un mērķorientētām un pēc to pabeigšanas jāveic atbilstīgi pētījumi un semināri, kas vainagotos ar piemērotu un efektīvu rīcību;

    143.  aicina Komisiju sistemātiski integrēt personu ar invaliditāti tiesības visās ES starptautiskās sadarbības politikas jomās un programmās;

    144.   uzsver, cik būtiski ir sasniegt visus ar invaliditāti saistītos ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši 4. mērķi par iekļaujošas un taisnīgi augstas kvalitātes izglītības nodrošināšanu un nepieciešamību palielināt skolu skaitu ar piekļuvi pielāgotai infrastruktūrai un mācību materiāliem skolēniem ar invaliditāti, kā arī par nepieciešamību veikt ieguldījumus, lai uzlabotu skolotāju zināšanas nolūkā panākt iekļaujošu izglītību un bērnu līdzdalību skolā un sabiedrībā;

    145.  par būtisku uzskata solījumu nevienu neatstāt novārtā un atsauces uz invaliditāti IAM, jo īpaši daļās, kuras attiecas uz tādām jomām kā izglītība, izaugsme un nodarbinātība, nevienlīdzība un ēku pieejamība, un arī saistībā ar IAM nepieciešamo datu vākšanu un uzraudzību, un iesaka ES uzņemties iniciatīvu un IAM īstenot tā, lai būtu ņemtas vērā personu ar invaliditāti vajadzības; turklāt uzsver atsauces uz Sendai Katastrofu riska mazināšanas pamatprogrammu;

    146.  iesaka ES uzņemties vadību, lai Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanā ņemtu vērā personu ar invaliditāti vajadzības, kā arī sagatavot darba plānu un paredzēt šā darba plāna pārskatīšanu termiņa vidusposmā, lai garantētu uzraudzības un vērtēšanas mehānisma darbību un ES pārskatatbildību;

    147.  aicina Komisiju atbilstīgi CRPD izstrādāt projektu plānam, ar ko īstenotu IAM un Katastrofu riska mazināšanas pamatprogrammu; uzsver, ka ar šādu plānu lielā mērā būtu jāpalīdz noteikt vajadzīgos rādītājus jomās, kas saistītas ar invaliditāti un sociālekonomisko iekļaušanu; uzsver, ka, nosakot IAM rādītājus, īpaša uzmanība būtu jāpievērš tādiem aspektiem kā nabadzība, sociālā aizsardzība, garantēta veselības aprūpe, vardarbība pret sievietēm, seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības, ūdens, sanitārijas un enerģijas pieejamība, noturība pret katastrofām un dzimšanas reģistrācija;

    148.  uzsver, ka visām ES politikas nostādnēm un programmām gan saistībā ar ārējām, gan iekšējām darbībām ir jāatbilst CRPD un ka tajās ir jāparedz konkrēti pasākumi, ar ko garantētu, lai personu ar invaliditāti tiesības būtu integrētas visās jomās, tostarp humānās palīdzības un attīstības politikas nostādnēs un programmās; tādēļ aicina ES pieņemt saskaņotu attīstības politiku, kurā iekļauti invaliditātes jautājumi, un personu ar invaliditāti tiesības ar sistemātisku un iestāžu līmenī oficiālu pieeju integrēt visās ES starptautiskās sadarbības politikas nostādnēs un programmās;

    149.  iesaka ES delegācijām un aģentūrām uzskatāmi parādīt, ka tās pietiekami labi izprot ES stratēģijas invaliditātes jomā un darbojas iekļaujošā un piekļūstamā veidā; ierosina Eiropas Ārējās darbības dienesta struktūrā izveidot par CRPD atbildīgu kontaktpunktu; prasa invaliditātes aspektu steidzami iekļaut visos mācību kursos, kas par cilvēktiesībām tiek rīkoti kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misiju ietvaros;

    150.  turklāt aicina ES:

    –  īstenot vairāk attīstības projektu, kas būtu paredzēti tieši personām ar invaliditāti;

    –  ieviest mehānismu, ar ko nodrošina spēju veidošanu un labas prakses apmaiņu starp dažādām ES iestādēm un arī starp ES un tās dalībvalstīm saistībā ar humāno palīdzību, kas būtu iekļaujoša un pieejama personām ar invaliditāti;

    –  iecelt par invaliditātes jautājumiem atbildīgas kontaktpersonas ES delegācijās, izraugoties kvalificētus sadarbības koordinatorus, kuru profesionālais padoms un pieredze var noderēt personām ar invaliditāti;

    –  risināt ar invaliditāti saistītus jautājumus dialogā ar partnervalstīm, kā arī atbalstīt stratēģisku sadarbību ar partnervalstu NVO, kuras pārstāv personas ar invaliditāti, un iesaistīties šādā sadarbībā;

    –  sagatavot pārskatu par daudzgadu finanšu shēmu (DFS) un Eiropas Attīstības fondu (EAF), ņemot vērā CRPD;

    –  iekļaut atsauci uz invaliditātes aspekta integrēšanu ES politikas nostādnēs saistībā ar plānoto jauno Eiropas Konsensu attīstības jomā;

    –  apsvērt iespēju daļu no visām ES starptautiskās sadarbības politikas nostādnēm un programmām atvēlētā finansējuma piešķirt valsts programmām, kas paredzētas personām ar invaliditāti;

    –  nodrošināt, lai bērni, kas ietilpst riska grupā, uzreiz varētu saņemt pienācīgu un visaptverošu aprūpi, ņemot vērā, cik svarīga ir agrīna iejaukšanās;

    151.  atzinīgi vērtē jauno 12. mērķi, kas iekļauts ES Rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019); aicina Komisiju panākt, lai Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošana tiktu sistemātiski apspriesta ar trešām valstīm, veidojot dialogu par cilvēktiesībām; aicina ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos uzņemties vadību un uzraudzīt progresu šajā jomā, īpašu uzmanību pievēršot standartizācijas centieniem attiecībā uz pieejamību;

    152.  atbalsta personu ar invaliditāti efektīvu iekļaušanu sabiedrībā, jo īpaši vietējās kopienās, un ārējās darbības finansēšanas instrumentu programmām paredzētā finansējuma izmantošanu tam, lai sniegtu pakalpojumus cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot patstāvīgi; prasa racionālāk izmantot ES struktūrfondus; prasa veikt ārējās finansēšanas instrumentu vidusposma novērtēšanu, lai konstatētu, cik efektīvi tie ir palīdzējuši personām ar invaliditāti integrēties vietējā sabiedrībā, kādi šķēršļi ir likvidēti un kā ir veicināta pieejamība; turklāt prasa, lai institucionalizēšanas atbalstam paredzēto ES programmu līdzekļi tiktu tērēti, nepieļaujot personu ar invaliditāti segregāciju; prasa stingrāk uzraudzīt un kontrolēt izdevumus, apspriežoties ar personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām;

    153.  ierosina, lai visi darbinieki, kurus ES nodarbina ārējo robežu un patvēruma meklētāju uzņemšanas centru pārvaldībā, izietu īpašu apmācību par personu ar invaliditāti vajadzībām, lai nodrošinātu, ka šīs vajadzības tiek apmierinātas;

    154.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir atsaukusi neatkarīgās uzraudzības satvaru (ES satvaru); apņemas rast vispiemērotāko mehānismu ES satvara ieviešanai, lai tas pilnībā atbilstu CRPD un Parīzes principiem, un aicina rīcības kodeksu, kuru piemēro Padome, dalībvalstis un Komisija un kurā paredzēti iekšējie noteikumi par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu un Eiropas Savienības pārstāvību saistībā ar to, pārskatīt un grozīt, iesaistot šajā procesā arī Eiropas Parlamentu;

    155.  uzsver, ka satvarā ir jāpalielina politiskā sadarbība, tostarp jāparedz finanšu resursi un cilvēkresursi, lai ar šo satvaru nodrošinātu pienākumu izpildi un CRPD izklāstīto ieteikumu īstenošanu;

    156.  uzskata par sevišķi nozīmīgu CRPD 33. pantu (“Īstenošana un pārraudzība valstu līmenī“) un UNCRPD komitejas 76. un 77. noslēguma apsvērumu un šajā ziņā atzinīgi vērtē UNCRPD komitejas sniegto piekrišanu Parlamenta klātbūtnei ES satvarā;

    157.  aicina budžeta iestādes piešķirt pietiekamus līdzekļus, lai ar ES satvaru varētu neatkarīgi pildīt tajā paredzētās funkcijas;

    158.  norāda, ka Lūgumrakstu komiteja nodrošina ES iedzīvotāju (gan fizisko, gan juridisko personu) aktīvu aizsardzību saskaņā ar LESD 227. pantu, paredzot tiem iespēju saistībā ar Deklarāciju attiecībā uz kompetenču robežām, kura pievienota Nobeiguma aktam, ar ko pieņem Līgumu, iesniegt sūdzību par to tiesību pārkāpumiem, kurus izdarījušas Eiropas, valsts un vietējās iestādes, tostarp par pārkāpumiem, kas izriet no to ES politikas nostādņu piemērošanas, kuru mērķis ir īstenot CRPD;

    159.  norāda, ka Lūgumrakstu komiteja (kopā ar Ombudu, kas izraudzīts iedzīvotāju aizsardzībai no nepareizas administratīvās rīcības) ir atzīta par vienu no ES institucionālajiem instrumentiem, ko var izmantot aizsardzībai ES satvarā, vienlaikus ievērojot principus, kuri saistīti ar cilvēktiesību aizsardzības un popularizēšanas nolūkā izveidoto valsts iestāžu darbību (Parīzes principi) un kurus ANO Ģenerālā asambleja pieņēma ar 1993. gada rezolūciju Nr. 48/134;

    160.  atzīmē, ka Lūgumrakstu komiteja nolūkā pildīt savu aizsardzības lomu neatkarīgās pārraudzības satvaram uztic savus pienākumus, kas saistīti ar iepriekšējām izmeklēšanām par to ES tiesību aktu pārkāpumiem, ar kuriem īsteno CRPD, lūgumrakstu nodošanu citām Parlamenta komitejām, lai tās veiktu izmeklēšanu vai attiecīgas darbības, un apmeklējumiem uz vietas nolūkā vākt informāciju un sazināties ar attiecīgajām valsts iestādēm;

    161.  atgādina, ka Lūgumrakstu komiteja katru gadu no personām ar invaliditāti saņem visai daudz lūgumrakstu, kas uzskatāmi parāda realitāti, kāda tā visā Eiropā ir miljoniem cilvēku, kuri ik dienu saskaras ar grūtībām saistībā ar darba un nodarbinātības, izglītības un transporta pieejamību vai līdzdalību politiskajā, sabiedriskajā un kultūras dzīvē; uzsver, ka liela nozīme ir CRPD 29. pantam par personu ar invaliditāti līdzdalību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, nepieļaujot diskrimināciju;

    162.  norāda, ka bieži vien lūgumrakstus, kas ir piesaistījuši visvairāk uzmanības, ir atbalstījušas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuras pārstāv personas ar invaliditāti, un ka tāpēc ir jāveicina un jāpopularizē tādu lūgumrakstu aizsargājošā loma un efektivitāte, kuru pamatā ir šo tiesību pārkāpumi; augstu vērtē šo organizāciju lomu sociālās iekļaušanas veicināšanā un personu ar invaliditāti dzīves kvalitātes uzlabošanā;

    163.  norāda uz lūgumrakstiem, kuros izklāstīti pārkāpumi dažās dalībvalstīs saistībā ar iztikas nodrošināšanu personām ar invaliditāti un kuri attiecas ne tikai uz gadījumiem, kad netiek maksāti tiesību aktos paredzētie pabalsti, bet arī uz tādiem gadījumiem kā, piemēram, lūgumraksts Nr. 1062/2014, kas saistīts ar iestāžu, iespējams, patvaļīgu administratīvo lēmumu pieņemšanu nolūkā samazināt iepriekš piešķirtos pabalstus, pamatojoties uz apšaubāmām veselības pārbaudēm, kuru rezultātā ir noteikta vieglākas invaliditātes grupa; prasa, lai attiecīgās valsts, reģionālās un vietējās iestādes labāk apzinātos šādas rīcības ietekmi uz skarto cilvēku dzīvi un viņu ģimenēm, kā arī prasa, lai Komisija rūpīgi uzraudzītu dažādās dalībvalstīs īstenotās atšķirīgās politikas nostādnes un ar tām saistītos pasākumus, kas attiecas uz invaliditāti;

    164.  atzīmē, ka dažām dalībvalstīm, kas ir ratificējušas CRPD, vēl ir jāizveido vai jāizraugās struktūras, kas īstenotu šo konvenciju un pārraudzītu tās īstenošanu, kā to paredz 33. pants; atzīmē, ka jau izveidoto struktūru un jo īpaši saskaņā ar 33. panta 2. punktu izveidoto pārraudzības satvaru darbību apgrūtina finanšu un cilvēkresursu trūkums un tas, ka nav stingra juridiskā pamata, ar kuru saskaņā šīs struktūras tiek izraudzītas;

    165.  mudina visas dalībvalstis piešķirt pietiekamus finanšu un cilvēkresursu ssaskaņā ar 33. panta 2. punktu izveidotajiem pārraudzības satvariem tajos paredzēto funkciju pildīšanai; uzskata, ka tām arī būtu jāgarantē pārraudzības satvaru neatkarība, nodrošinot, ka to sastāvs un darbība atbilst cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas nolūkā izveidoto valsts iestāžu darbības principiem (Parīzes principiem), kā to paredz 33. panta 2. punkts, un ka tas būtu jāpapildina ar tiesisko regulējumu, kas skaidri nosaka minēto satvaru lomu un darbības jomu; mudina tās dalībvalstis, kas vēl nav izraudzījušās 33. pantā minētās struktūras, izdarīt to pēc iespējas drīzāk un nodrošināt tām resursus un pilnvaras, kas nepieciešami to pienākumu efektīvai pildīšanai un uzraudzībai saskaņā ar CRPD;

    166.  uzsver, ka CRPD tīkls ir jāstiprina, lai atbilstīgi koordinētu CRPD īstenošanu ne tikai šajā tīklā, bet arī iestāžu starpā, tīkla darbībā un sanāksmēs aktīvi iesaistot personas ar invaliditāti un viņu pārstāvības organizācijas, kā arī cieši apspriežoties ar šīm personām un organizācijām;

    167.  mudina ES iestādes, aģentūras un struktūras izveidot kontaktpunktus un uzsver, ka visos ĢD un ES iestādēs ir jāievieš horizontāls starpiestāžu koordinācijas mehānisms; prasa CRPD īstenošanas stratēģijā ietvert šim nolūkam vajadzīgos pasākumus;

    168.  prasa nostiprināt starpiestāžu koordināciju starp dažādu ES iestāžu īstenošanas mehānismiem;

    Konvencijas ievērošana ES iestāžu (civildienesta) darbībā

    169.  uzskata, ka ir svarīgi, lai Lūgumrakstu komiteja rīkotu mērķorientētus pasākumus, kuros galvenā uzmanība tiek pievērsta lūgumrakstiem invaliditātes jomā, un uzsver, ka svarīga loma ir dialogam, kurā ieguldījumu sniedz dažādas ieinteresētās personas, tostarp citas attiecīgās Parlamenta komitejas, CRPD ES satvara dalībnieki, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas pārstāv personas ar invaliditāti, un akadēmiskās aprindas;

    170.  atzinīgi vērtē to, ka Lūgumrakstu komitejas 2015. gada 15. oktobrī rīkotā publiskā uzklausīšana “Personu ar invaliditāti aizsardzība no saņemto lūgumrakstu viedokļa” atbilda augstiem pieejamības standartiem, un iesaka nodrošināt, lai turpmāk visas Parlamenta komiteju sanāksmes būtu pieejamas personām ar invaliditāti;

    171.  atzinīgi vērtē Braila raksta izmantošanu saziņā ar lūgumrakstu iesniedzējiem un mudina visas ES iestādes saziņā ar iedzīvotājiem izmantot zīmju valodu, viegli lasāmus formātus un Braila rakstu, lai uzturētu un pastiprinātu centienus iesaistīt iedzīvotājus iestāžu darbā un Eiropas projektā;

    172.  prasa dalībvalstīm un ES iestādēm nodrošināt, lai plaši un efektīvi tiktu ziņots par iespējām piedalīties sabiedriskās apspriešanas procedūrās, izmantojot personām ar invaliditāti pieejamus komunikācijas līdzekļus, tādus kā Braila raksts un viegli lasāma teksta versijas;

    173.  prasa dalībvalstīm un iestādēm nodrošināt, lai plaši un efektīvi tiktu ziņots par iespējām piedalīties apspriešanas procedūrās, izmantojot pieejamus komunikācijas līdzekļus, lai informācija tiktu sniegta arī citos formātos, tādos kā Braila raksts vai viegli lasāma teksta versijas, kā arī nodrošināt, lai atklātas uzklausīšanas un sanāksmes, kurās izskata tiesību aktu un politikas priekšlikumus, būtu pilnībā pieejamas personām ar invaliditāti, tostarp personām ar intelektuālās attīstības traucējumiem un mācīšanās grūtībām;

    174.  uzsver, ka ir jāveicina personu ar invaliditāti efektīva līdzdalība un vārda brīvība publiskos pasākumos un sanāksmēs, kuras rīko iestādes vai kuras notiek to telpās, nodrošinot titrēšanu un zīmju valodas tulka pakalpojumus, dokumentus Braila rakstā un viegli lasāmos formātos;

    175.  aicina Eiropas skolu valdi, tostarp Komisiju, nodrošināt iekļaujošu un kvalitatīvu izglītību Eiropas skolās saskaņā ar CRPD prasībām attiecībā uz daudzdisciplināriem novērtējumiem, bērnu ar invaliditāti iekļaušanu un saprātīgu pielāgojumu nodrošināšanu, vienlaikus garantējot vecāku ar invaliditāti iekļaujošu līdzdalību;

    176.  aicina iestādes atbalstīt un sekmēt darbu, ko veic Eiropas Speciālās un iekļaujošās izglītības aģentūra;

    177.  prasa ES pārskatīt noteikumus par kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu, pensiju sistēmu un ar invaliditāti saistītos sociālās drošības un sociālās aizsardzības pasākumus, lai netiktu diskriminētas personas ar invaliditāti un viņām nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas, un inter alia aicina atzīt, ka ar invaliditāti saistītās veselības vajadzības būtu nošķiramas no slimības un jāveicina neatkarīga dzīve un strādāšana, pilnībā atmaksājot papildu izmaksas par aprīkojumu vai pakalpojumiem, kas nepieciešami darba veikšanai (piemēram, par Braila raksta printeri, dzirdes aparātu, zīmju valodas tulka pakalpojumiem, titrēšanas pakalpojumiem u. c.);

    178.  mudina iestādes, aģentūras un struktūras nodrošināt, lai visi spēkā esošie civildienesta noteikumi tiktu pilnībā un efektīvi īstenoti atbilstīgi CRPD un lai iekšējie un īstenošanas noteikumi tiktu izstrādāti pilnīgā saskaņā ar CRPD noteikumus, kas būtu daļa no atklāta un personas ar invaliditāti iekļaujoša procesa nolūkā īstenot noslēguma apsvērumus;

    179.  prasa paredzēt piemērotus, uz vajadzībām balstītus un CRPD atbilstīgus saprātīgus pielāgojumus personām ar invaliditāti vai cilvēkiem, kuru apgādībā ir ģimenes locekļi ar invaliditāti, kas strādā Eiropas iestāžu dienestā, īpašu vērību pievēršot to personu ar invaliditāti vajadzībām, kuras ir vecāki;

    180.  mudina iestādes pieņemt visaptverošu darbā pieņemšanas, paturēšanas un paaugstināšanas politiku, tostarp veicinošus pagaidu pasākumus, ar ko strauji un noturīgi palielinātu ierēdņu vai darbinieku un praktikantu ar invaliditāti skaitu, tostarp ar psihosociālu un intelektuālās attīstības invaliditāti, kā to paredz Direktīvas 2000/78/EK 5. pants;

    181.  iesaka sadarbībā ar organizācijām, kuras pārstāv personas ar invaliditāti, izstrādāt visaptverošus CRPD apmācības moduļus, galveno uzmanību pievēršot darbiniekiem, kas ir tiešā saskarē ar attiecīgajām personām, kā arī vadītājiem un publiskā iepirkuma procedūrām;

    182.  mudina ES iestādes darīt pieejamu savā interneta vietnē publicēto saturu un lietojumprogrammas, tostarp iekštīklus un visus būtiskākos dokumentus un audiovizuālo saturu, kā arī nodrošināt savu ēku fizisku pieejamību;

    183.  aicina Komisiju cieši sadarboties ar citām ES iestādēm, struktūrām un aģentūrām, kā arī ar dalībvalstīm, lai koordinētu efektīvu un sistemātisku pēcpasākumu veikšanu saistībā ar noslēguma konstatējumiem, iespējams, izmantojot stratēģiju CRPD īstenošanai;

    184.  aicina ES un dalībvalstis, īstenojot attiecīgos noslēguma apsvērumus, nodrošināt apspriešanos un strukturētā un sistemātiskā veidā iesaistīt organizācijas, kas pārstāv personas ar invaliditāti;

    185.  saistībā ar CRPD 35. pantu, ar ko dalībvalstīm, kuras parakstījušas šo konvenciju, uzliek par pienākumu iesniegt sākotnēju ziņojumu un sekojošus ziņojumus par konvencijas īstenošanu, uzskata, ka šādi ziņojumi būtu jāiesniedz ik pēc četriem gadiem un to izstrādē būtu jāiesaista personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijas;

    °

    °  °

    186.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

    • [1]  OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp.
    • [2]  CRPD/C/EU/CO/1.
    • [3]  CRPD/C/EU/Q/1.
    • [4]  A/RES/64/142.
    • [5]  OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
    • [6]  OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
    • [7]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0059.
    • [8]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0321.
    • [9]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0320.
    • [10]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0286.
    • [11]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0261.
    • [12]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0208.
    • [13]  OV C 75, 26.2.2016., 130. lpp.
    • [14]  OV C 131 E, 8.5.2013., 9. lpp.
    • [15]  OV C 212 E, 5.8.2010., 23. lpp.
    • [16]  EST 2013. gada 11. aprīļa spriedums apvienotās lietās C-335/11 un C-337/11 HK Danmark, 29.–30. punkts; EST 2014. gada 18. marta spriedums lietā C-363/12 Z, 73. punkts; EST 2014. gada 22. maija spriedums lietā C-356/12 Glatzel, 68. punkts.
    • [17]  FRA ziņojums: “Vardarbība pret bērniem ar invaliditāti: tiesību akti, politika un programmas Eiropas Savienībā” http://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/fra-2015-violence-against-children-with-disabilities_en.pdf.
    • [18]  FRA ziņojums “Vardarbība pret sievietēm: ES mēroga apsekojums. Galvenie rezultāti. http://fra.europa.eu/sites/default/files/fra-2014-vaw-survey-main-results-apr14_en.pdf.
    • [19]  Van Straaten et al. (2015). Pašnovērtētās aprūpes vajadzības Nīderlandes bezpajumtniekiem ar iespējamu intelektuālu invaliditāti un bez tās: pusotru gadu ilgs pētījums. Health Soc Care Community, 2015. gada 1. oktobris. E-publikācija 2015. gada 1. oktobrī.
    • [20]  EU–SILC, 2012. gada.
    • [21]  OV C 56E, 26.2.2013., 41. lpp.
    • [22]  COM(2015)0615.
    • [23]  OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.

    PASKAIDROJUMS

    Priekšvēsture

    ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām (“CRPD” vai “Konvencija”) Eiropas Savienība pievienojās 2010. gada decembrī kā pirmā reģionālās integrācijas organizācija[1]. Tas bija pirmais (un līdz šim ir vienīgais) starptautiskais cilvēktiesību līgums, kuru ES ratificējusi kopumā — nav nedz parakstīts, nedz ratificēts fakultatīvais protokols. Ņemot vērā ratificēšanas faktu, uz ES tagad attiecas uzraudzība, ko īsteno Personu ar invaliditāti tiesību komiteja (“CRPD komiteja”).

    Eiropas Savienībai, tāpat kā citām Konvencijas pusēm, pēc pievienošanās bija jāsniedz sākotnējais pārskats[2] par to, kā Konvencija tiek īstenota. Turpmāk periodiski pārskati ir jāsniedz reizi četros gados. Sākotnējo pārskatu Komisija iesniedza 2014. gada jūnijā, un savu atbildi jautājumu saraksta veidā[3] CRPD komiteja publicēja 2015. gada maijā pēc tam, kad 2015. gada aprīlī bija notikusi CRPD komitejas un ES pirmā sanāksme.

    Vēlāk 2015. gada maijā EP plenārsēdē pieņēma rezolūciju par iepriekšminēto jautājumu sarakstu[4], mudinot Eiropas Komisiju ņemt vērā Parlamenta viedokli, kad tā gatavos atbildes uz sarakstā norādītajiem jautājumiem. Parlamenta viedokli attiecīgi ņēma vērā.

    Vēl viena sanāksme ar CRPD komiteju notika 2015. gada augustā, un pēc tās tika publicēti noslēguma apsvērumi par Eiropas Savienības sākotnējo pārskatu[5]. Noslēguma apsvērumos ir noteikts, ka uz dažiem jautājumiem ES ir jāsniedz CRPD komitejai atbildes viena gada laikā[6]. Tāpēc EP attiecīgi nolēma sagatavot savu patstāvīgo ziņojumu, lai panāktu, ka Parlamenta viedoklis ir ņemts vērā ziņojumā, kurš līdz 2016. gada septembrim ir jāiesniedz CRPD komitejai. Ir paredzēts regulāri (iespējams, ik gadu) sniegt ziņojumus, tādus kā šis.

    EP pārstāvji piedalījās abās Ženēvā notikušajās sanāksmēs, jo Parlaments ir daļa no ES mehānisma, kas atbilstoši Konvencijas prasībām[7] ir izveidots, lai veicinātu, aizsargātu un pārraudzītu CRPD īstenošanu. Pašlaik šā mehānisma darbību, kurā referente piedalās kā viena no EP pārstāvjiem, nodrošina arī Eiropas Komisija, Eiropas Ombuds, Pamattiesību aģentūra un Eiropas forums cilvēkiem ar invaliditāti. Ņemot vērā CRPD komitejas ieteikumu, Eiropas Komisija Parlamenta Lūgumrakstu (PETI) komitejas rīkotajā uzklausīšanas sanāksmē publiski paziņoja, ka izstājas no mehānisma, un tāpēc tagad mehānisma struktūru, visticamāk, nāksies mainīt.

    CRPD ir viens no tiem cilvēktiesību līgumiem, kuram ir visvairāk pušu un parakstītāju. Konvenciju ir parakstījušas visas 28 ES dalībvalstis, un 25 to ir ratificējušas (izņemot Somiju un Īriju). Šā ziņojuma izstrādes laikā arī Nīderlande gatavojas pievienoties Konvencijai.

    CRPD attiecas uz plašu tiesību spektru visās dzīves jomās, arī tajās, kas nav ES kompetencē. Tāpēc dalībvalstīm ir vienādi jāīsteno Konvencija visos līmeņos, tostarp reģionālā un valsts līmenī. Kaut arī sākumā ES bija sagatavojusi deklarāciju par kompetenci[8], lai šo juridisko nenoteiktību novērstu, CRPD komiteja ātri noskaidroja faktisko ES situāciju un savos ieteikumos secināja, ka deklarācija ir regulāri jāatjaunina.

    Patstāvīgā (INI) ziņojuma mērķis

    Šis ziņojums tiek izstrādāts, uzmanību pirmkārt un galvenokārt pievēršot noslēguma apsvērumos akcentētajiem jautājumiem. Referente visupirms cenšas pievērsties tiem ieteikumiem, kas ir ES kompetencē un kas tāpēc varētu sarežģīt to īstenošanu valsts līmenī.

    Īpašu uzmanību referente veltīs tieši ES iestādēm, jo tām ar savu darbību ir jānodrošina Konvencijas īstenošanas paraugprakse. Tas attiecas ne vien uz civildienesta noteikumiem un darbā pieņemšanas un paturēšanas kārtību, bet arī uz publiskiem pasākumiem, ko rīko Parlaments vai kas tiek rīkoti EP telpās.

    Referente uzskata, ka cilvēktiesībām nav hierarhijas un ka pret diskrimināciju invaliditātes dēļ ir jācīnās tieši tāpat kā pret diskrimināciju citu iemeslu dēļ, tostarp diskrimināciju vairāku iemeslu dēļ. Tas ir jo īpaši svarīgi tad, ja persona ar invaliditāti ir sieviete vai bērns, vecs cilvēks vai cilvēks, kuram ir kompleksas atbalsta vajadzības, tostarp cilvēks ar intelektuālās attīstības un psihosociālu invaliditāti.

    Patstāvīgais ziņojums ir izpelnījies lielu ievērību Parlamentā, un savus atzinumus par šo ziņojumu gatavojas sniegt desmit komitejas:

    •  LIBE (iesaistītā komiteja, Reglamenta 54. pants)

    •  PETI (iesaistītā komiteja, Reglamenta 54. pants)

    •  CULT

    •  DEVE

    •  TRAN

    •  REGI

    •  JURI

    •  FEMM

    •  AFET

    •  ENVI

    Vispārējā struktūra

    Ziņojums ir strukturēts atbilstoši noslēguma apsvērumiem, pamatojoties uz attiecīgajiem CRPD pantiem. Tādēļ ziņojumam ir šādas četras daļas.

    1.  Vispārīgi principi un pienākumi (1.–4. pants)

    2.  Īpašās tiesības (5.–30. pants)

    3.  Īpašie pienākumi (31.–33. pants)

    4.  Konvencijai atbilstoša Eiropas Savienības (civildienesta) iestāžu darbība

    Saprātīgs pielāgojums

    “Saprātīgs pielāgojums” ir jēdziens, kas izmantots visā ziņojumā un ir tik sarežģīts, ka ir jāizskaidro sīkāk. Saprātīga pielāgojuma piemērs ir zīmju valodas tulka pakalpojumu izmantošana darbvietā konkrēta darbinieka vajadzībām. Tas ir pretrunā “pieejamībai”, kas ir plašāks jēdziens un nebūt ne personalizēts pasākums. Piemērs būtu zīmju valodas tulka pakalpojumu izmantošana publiskā pasākumā vai slīpa ietve pie sabiedriskas ēkas, lai tajā varētu iekļūt visi ratiņkrēslu izmantotāji, nevis kāda konkrēta persona.

    Saskaņā ar CRPD (2. pants):

    ““saprātīgs pielāgojums” nozīmē vajadzīgās un atbilstošās izmaiņas un korekcijas – ja tās konkrētajā gadījumā ir nepieciešamas un neuzliek nesamērīgu vai nepamatotu slogu –, lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti var vienlīdzīgi ar citiem izmantot vai īstenot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības.”

    Nodarbinātības vienlīdzības direktīvas[9] 5. pantā ir noteikts:

    “lai garantētu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu pret invalīdiem, nodrošina saprātīgu darba vietas izveidošanu. Tas nozīmē, ka darba devēji, ja tas vajadzīgs konkrētā gadījumā, veic atbilstīgus pasākumus, lai invalīds varētu dabūt darbu, strādāt vai tikt paaugstināts amatā, vai iegūt profesionālo izglītību, ja vien šādi pasākumi neuzliek neproporcionālu slogu darba devējam. Šis slogs nav neproporcionāls, ja to pietiekami izlīdzina ar pasākumiem, kas pastāv attiecīgās dalībvalsts invaliditātes politikā.”

    Lai gan CRPD ir noteikts, ka atteikums veikt saprātīgus pielāgojumus ir viens no diskriminācijas veidiem, Nodarbinātības vienlīdzības direktīvā tas nav ietverts un līdz ar to direktīva neatbilst Konvencijas prasībām.

    Apspriešanās ar ieinteresētajām personām

    No citiem cilvēktiesību līgumiem CRPD atšķiras ar to, ka personu ar invaliditāti un viņu pārstāvības organizāciju līdzdalība ir paredzēta jau no sākotnējā projektu sagatavošanas posma. Par to liecina CRPD 4. panta 3. punkts, kurā noteikts, ka „dalībvalstis cieši konsultējas ar personām ar invaliditāti un tās aktīvi iesaista, tostarp bērnus ar invaliditāti, ar šo personu pārstāvošo organizāciju starpniecību“. Tāpēc referente uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi pilnībā iesaistīt attiecīgās personas ziņojuma sagatavošanā.

    Šajā nolūkā sadarbības grupa personu ar invaliditāti interešu aizsardzībai kopīgi ar Eiropas forumu personām ar invaliditāti 2015. gada decembrī Strasbūrā rīkoja sadarbības grupas sanāksmi, lai uzklausītu minētā foruma un tā dalīborganizāciju viedokļus. Attiecīgo organizāciju gan mutiski, gan rakstveidā paustie apsvērumi jau ir ņemti vērā darba dokumentā un ziņojuma projektā. Referente ir gandarīta par to, ka minētajā sanāksmē piedalījās ļoti daudzi referenti un ēnu referenti no visām iesaistītajām komitejām. Pateicoties konstruktīvajam ieguldījumam, kas tik daudzpusēji sniegts jau pašā sākumposmā, ziņojums ir unikāls un noteikti būs visaptverošs.

    Referente arī pati ir tikusies ar pārstāvjiem no vairākām personu ar invaliditāti organizācijām un darīs to arī turpmāk, lai nodrošinātu, ka atbildīgajā komitejā vai komitejās, kuras sniedz atzinumu, tiek ņemti vērā visi šīm personām aktuālie jautājumi.

    Vairākas organizācijas ir izstrādājušas tā sauktos paralēlos ziņojumus, proti, ziņojumus, kas tapuši vienlaikus ar Komisijas sākotnējo ziņojumu. Referente plāno INI ziņojumā iekļaut arī šo dokumentu tekstu.

    Šā gada janvāra beigās sadarbībā ar iesaistīto LIBE un PETI komiteju referentiem tika rīkota uzklausīšana, lai saņemtu vēl lielāku ieguldījumu tieši no attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp no personu ar invaliditāti organizācijām.

    EMPL komitejā šis darba dokuments tika izskatīts, rīkojot viedokļu apmaiņu ar ieinteresētajām personām. Viedokļu apmaiņā piedalījās augsta līmeņa referenti, ko deleģējušas attiecīgās ieinteresētās personas (piemēram, Eiropas Ombuds, Pamattiesību aģentūra), pilsoniskā sabiedrība (kuru pārstāv Eiropas forums personām ar invaliditāti) un CRPD komitejas loceklis.

    Referente ir darījusi visu, kas viņas spēkos, lai garantētu, ka ikviena EMPL komitejas rīkota sanāksme, kurā izskata šo ziņojumu, kā arī uzklausīšana ir pēc iespējas vieglāk pieejama personām ar invaliditāti. Tādēļ referente ir sadarbojusies ar personu ar invaliditāti organizācijām un ar EMPL komitejas priekšsēdētāju un sekretariātu, cenšoties panākt pieejamību, kādas vēl nav bijis nevienas EP komitejas sanāksmēm.

    • [1]  CRPD 44. pants.
    • [2]  http://tbinternet.ohchr.org/_layouts/treatybodyexternal/Download.aspx?symbolno=CRPD%2fC%2fEU%2f1&Lang=en
    • [3]  http://tbinternet.ohchr.org/_layouts/treatybodyexternal/Download.aspx?symbolno=CRPD%2fC%2fEU%2fQ%2f1&Lang=en
    • [4]  (2015/2684(RSP)).
    • [5]  CRPD/C/EU/CO/1.
    • [6]  Pārējos jautājumus var analizēt nākamajā periodiskajā pārskatā, kas jāiesniedz 2021. gada janvārī (sk. 94. punktu, CRPD/C/EU/CO/1).
    • [7]  CRPD 33. panta 2. punkts.
    • [8]  http://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?qid=1401271474087&uri=CELEX:32010D0048, II pielikums.
    • [9]  Padomes Direktīva 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju.

    Pilsoņu brīvībU, tieslietu un iekšlietu komitejaS ATZINUMS (*) (25.5.2016)

    Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

    par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem
    (2015/2258(INI))

    Atzinuma sagatavotāja (*): Martina Anderson

    (*)  Iesaistītā komiteja — Reglamenta 54. pants

    IEROSINĀJUMI

    Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    A.  tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti ikdienā daudzējādā ziņā cieš no diskriminācijas; diskriminācija var izpausties dažādi — fiziski, emocionāli, seksuāli un ekonomiski — un ietver partnera vardarbību ģimenē, aprūpētāju vardarbību, seksuālo vardarbību un institucionālo vardarbību,

    1.  konstatē — tiek uzskatīts, ka aptuveni 80 miljoniem Eiropas iedzīvotāju ir invaliditāte, un ir skaidrs, ka šiem iedzīvotājiem vajadzētu piekļūt visiem Eiropas Savienības nodrošinātajiem pakalpojumiem un tiesībām;

    2.  tāpat kā UNCRPD komiteja pauž bažas, ka Eiropas Savienībai nav skaidras stratēģijas par to, kā īstenot ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām;

    3.  aicina Komisiju pārskatīt ES stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020), lai pilnībā īstenotu ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD), ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas 2015. gada 2. oktobra noslēguma apsvērumus, kā arī paredzot termiņus un konkrētus rādītājus;

    4.  pauž nožēlu par diskrimināciju un atstumtību, ar ko joprojām saskaras personas ar invaliditāti; aicina Komisiju uzlabot sinerģiju starp ES stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020) un darbībām un to, kā tiek īstenota ANO Konvencija par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu un ANO Konvencija par bērna tiesībām, lai atzītās tiesības patiešām būtu pieejamas un tiktu efektīvi īstenotas, tostarp saskaņojot un īstenojot tiesisko regulējumu un kultūras un politikas pasākumus;

    5.  uzsver, ka jaunajā Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā, ar ko cita starpā paredz apkarot vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti, ir jāiekļauj skaidrs dzimumu līdztiesības princips;

    6.  mudina Komisiju veidot strukturētu dialogu ar personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām, konsultēties un sadarboties ar šīm organizācijām pārskatīšanas un īstenošanas procesā, tostarp formulēt atbildes uz jautājumiem, kas iekļauti ANO CRPD komitejai adresētajā sarakstā, kā arī piedalīties visu ES politikas jomu izstrādes, īstenošanas un uzraudzības procesā;

    7.  prasa ES iestādēm veikt efektīvus pasākumus, ar ko uzlabotu sieviešu ar invaliditāti dzīvi saskaņā ar UNCRPD komitejas ieteikumiem, kas pausti pārskatā par CRPD īstenošanu Eiropas Savienībā;

    8.  prasa dalībvalstīm un ES iestādēm nodrošināt, ka plaši un efektīvi tiek ziņots par iespējām piedalīties sabiedriskās apspriešanas procedūrās, izmantojot personām ar invaliditāti pieejamus komunikācijas līdzekļus, tādus kā Braila raksts un viegli lasāma teksta versijas;

    9.  pauž dziļu nožēlu par to, ka Padome joprojām nav pieņēmusi 2008. gada priekšlikumu direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no personas reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas; atkārtoti aicina Padomi pēc iespējas drīz pieņemt minēto priekšlikumu;

    10.  tāpat arī stingri nosoda kavēšanos ratificēt Marrākešas līgumu, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ, un aicina Komisiju un dalībvalstis panākt šā līguma drīzu ratifikāciju;

    11.  uzsver, ka Eiropas Savienībā ir jāaizliedz jebkādu veidu diskriminācija invaliditātes dēļ, tostarp multiplā diskriminācija un krusteniskā diskriminācija;

    12.  aicina ES dalībvalstis veikt visus atbilstīgos pasākumus, lai personām ar invaliditāti tiktu nodrošināti saprātīgi pielāgojumi nolūkā veicināt vienlīdzību un izskaust diskrimināciju un lai šīs personas varētu vienlīdzīgi ar citiem baudīt visas cilvēktiesības un pamatbrīvības;

    13.  prasa ES iestādēm un dalībvalstīm lēmumu pieņemšanas procesos aktīvi iesaistīt personas ar invaliditāti, tostarp ar šo personu pārstāvošo organizāciju starpniecību, kā noteikts CRPD 4. panta 3. punktā; turklāt mudina šajos procesos pienācīgi ņemt vērā personu ar invaliditāti paustos viedokļus;

    14.  prasa dalībvalstīm un iestādēm nodrošināt, ka plaši un efektīvi tiek ziņots par iespējām piedalīties apspriešanas procedūrās, izmantojot pieejamus komunikācijas līdzekļus, ka informācija tiek sniegta arī citos formātos, tādos kā Braila raksts vai viegli lasāma teksta versijas, kā arī nodrošināt, ka atklātas uzklausīšanas un sanāksmes, kurās izskata tiesību aktu un politikas priekšlikumus, ir pilnībā pieejamas personām ar invaliditāti, tostarp personām ar intelektuālās attīstības traucējumiem un mācīšanās grūtībām;

    15.  prasa ES iestādēm, lai visa to ārējā un iekšējā komunikācija, tostarp dokumenti, videomateriāli un tīmekļa vietnes, būtu pienācīgi pieejami un sniegti, izmantojot alternatīvus formātus un komunikācijas līdzekļus, tādus kā Braila raksts, viegli lasāma teksta versijas un zīmju valoda;

    16.  uzskata, ka ES iestādēm, jo īpaši Parlamentam, Padomei un Komisijai, būtu jācenšas, lai spēkā esošajos un turpmākajos tiesību aktos tiktu nostiprinātas cilvēktiesības un pilnībā ievērota CRPD;

    17.  norāda, ka trīs dalībvalstis — Somija, Nīderlande un Īrija — vēl aizvien nav ratificējušas CRPD; aicina šīs dalībvalstis ratificēt CRPD pēc iespējas drīz;

    18.  prasa ES iestādēm īpašu uzmanību pievērst bērnu ar invaliditāti tiesībām un viņu ģimeņu vajadzībām, izvērtēt, vai ES ievēro ANO Konvenciju par bērna tiesībām, un strādāt pie tā, lai likvidētu visus šķēršļus, ar kuriem ikdienā saskaras bērni ar invaliditāti, pienācīgi atbalstot viņu ģimenes, tostarp nodrošinot dotācijas un īpašus pakalpojumus;

    19.  uzsver, ka bērni ar invaliditāti visneaizsargātākie ir no vardarbības, iebiedēšanas un seksuālas izmantošanas skolā, mājās vai iestādēs; prasa ES un tās dalībvalstīm rīkoties efektīvāk un apkarot vardarbību pret bērniem ar invaliditāti, īstenojot īpašus pasākumus un pieejamos atbalsta pakalpojumus;

    20.  uzsver — lai aizsargātu bērnu ar invaliditāti tiesības, ir jāgarantē pienācīgs atbalsts viņu ģimenēm, nostiprinot un uzlabojot ES pieejamos likumdošanas instrumentus, tādus kā instruments, ar ko bērna kopšanas atvaļinājuma pagarina vecākiem, kuriem ir bērni ar invaliditāti;

    21.  prasa izveidot iestāžu koordinācijas mehānismu CRPD, ar ko šo konvenciju īstenotu un uzraudzītu, nodrošinot personu ar invaliditāti līdzdalību pieņemšanas procesā, ko panāktu ar šo personu pārstāvošo organizāciju starpniecību;

    22.  konstatē, ka CRPD ir bijis konstruktīvs un būtisks instruments likumdošanas reformu veicināšanai, liekot dalībvalstīm atkārtoti izvērtēt, kā tiek uztvertas personas ar invaliditāti; tomēr pauž nožēlu, ka personas ar invaliditāti joprojām saskaras ar sarežģītām problēmām tādās stratēģiskās jomās kā krimināltiesības un politiskā līdzdalība; uzskata, ka personu ar invaliditāti pilnīga un vispārēja piekļuve politiskajai sistēmai ir viena no prioritātēm; uzskata, ka šādai piekļuvei ir jāizpaužas ne tikai kā iespējai fiziski piekļūt vēlēšanu vietām, bet tai ir jābūt daudz plašākai, ietverot iniciatīvas, ar ko demokrātisko procesu padarītu pieejamu visiem iedzīvotājiem; cita starpā būtu jānodrošina vēlēšanu materiāli zīmju valodā, Braila un viegli lasāmā rakstā, balsu nodošanas procedūras laikā pilnībā jāsniedz nepieciešamā palīdzība personām ar invaliditāti, jāveicina, ja iespējams, balsu nodošana pa pastu un ar pilnvarojumu, šķēršļu likvidēšana tām personām ar invaliditāti, kuras vēlas balotēties, kā arī jāizvērtē spēkā esošie noteikumi par rīcībspēju un to ietekme uz personu spēju pilnībā piedalīties demokrātiskajā procesā; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka pienācīgi un pilnībā (un jo īpaši attiecībā uz personām ar invaliditāti) tiek īstenoti noteikumi, kas ietverti Direktīvas 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, 3. panta 2. punktā, Direktīvā 2010/64/ES par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā, Direktīvā 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā un jo īpaši Direktīvā 2013/48/ES par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm;

    23.  pauž dziļu nožēlu, ka daudzas valstis vēl aizvien ar tiesu procedūrām liedz vai ierobežo personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem rīcībspēju; aicina ES dalībvalstis iesaistīties rīcībspējas jautājuma risināšanā, vairāk tiecoties uz atbalstošu iekļaušanu, nevis automātisku izslēgšanu;

    24.  aicina Komisiju, veicot ES mēroga sociālās aptaujas, atbilstīgi CRPD 31. pantam saskaņot datu vākšanu par invaliditāti, lai precīzi apzinātu, kādas tendences pastāv šajā sektorā, un informētu par tām; uzsver, ka šādā datu vākšanā būtu jāizmanto metodes, kas iekļauj visas personas ar invaliditāti, tostarp personas, kurām ir ļoti smagi traucējumi un kuras dzīvo aprūpes iestādēs; visi dati būtu jāvāc, strikti piemērojot cilvēktiesību un datu aizsardzības iniciatīvas, tostarp, bet ne tikai, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas, Eiropas Pamattiesību hartas un Eiropas Datu aizsardzības direktīvas noteikumus; uzsver, ka šādām aptaujām ir jābūt pēc iespējas specifiskām un mērķorientētām un pēc to pabeigšanas jāveic atbilstīgi pētījumi un semināri, kas vainagotos ar piemērotu un efektīvu rīcību;

    25.  pauž nožēlu, ka nav pieejams Eiropas neatliekamās palīdzības dienesta numurs 112, un prasa Komisijai uzlabot numura 112 pieejamību personām ar invaliditāti, izmantojot jaunās paaudzes 112 tehnoloģijas;

    26.  prasa nostiprināt pašreizējās līdztiesības aizsardzības struktūras, lai tām sniegtu atbalstu saistībā ar CRPD integrēšanu, veicināšanu un uzraudzību; atgādina, ka ES un tās dalībvalstīm ir pienākums iesaistīties konstruktīvā dialogā ar pilsonisko sabiedrību un jo īpaši personu ar invaliditāti organizācijām;

    27.  prasa personu ar invaliditāti tiesības iekļaut ES vispārējā sociālekonomiskajā programmā, jo īpaši stratēģijā “Eiropa 2020” un Eiropas semestrī; iesaka pieņemt Invaliditātes paktu, lai personu ar invaliditāti tiesības tiktu iekļautas visās ES iniciatīvās;

    28.  uzskata, ka ES iestādēm būtu jāapsver turpmāko un pašreizējo finansējuma plūsmu pieejamība organizācijām, kas aizstāv personu ar invaliditāti intereses;

    29.  atzīst, ka mazaizsargāti sabiedrības locekļi tiek atstumti vēl vairāk, ja viņiem ir invaliditāte, un uzsver, ka dalībvalstīm būtu jādivkāršo centieni, lai pilnībā nodrošinātu tiesības un pakalpojumus visām personām ar invaliditāti, tostarp bezvalstniekiem, bezpajumtniekiem, bēgļiem, patvēruma meklētājiem un minoritātēm; uzsver, ka ES migrācijas un bēgļu politikā ir jāiekļauj invaliditātes aspekts;

    30.  uzsver — lai pilnībā aizsargātu personu ar invaliditāti tiesības, ir būtiski garantēt šīm personām brīvas izvēles iespējas attiecībā uz to, kā viņas vēlas dzīvot un kā pilnveidot savu potenciālu, piemēram, vairāk izmantojot aprūpētāju sniegtos pakalpojumus;

    31.  stingri nosoda briesmīgos apstākļus, kādos atsevišķās dalībvalstīs tiek turētas personas ar invaliditāti, un aicina dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai ievērotu Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās 3. pantu, ar ko aizliedz cietsirdīgu un pazemojošu apiešanos;

    32.  uzskata, ka Padomei būtu jāpieņem Vienlīdzīgas attieksmes direktīva un jāpaplašina tās darbības joma, ietverot ne tikai nodarbinātību, bet arī citas jomas;

    33.  ierosina, lai visi darbinieki, kurus ES nodarbina ārējo robežu un patvēruma meklētāju uzņemšanas centru pārvaldībā, izietu īpašu apmācību par personu ar invaliditāti vajadzībām, lai nodrošinātu, ka šīs vajadzības tiek apmierinātas;

    34.  prasa ES iestādēm rīkot un atbalstīt informatīvas kampaņas gan par personu ar invaliditāti tiesībām, gan arī par viņu daudzveidību, kompetencēm un talantiem;

    35.  pauž nožēlu, ka personas ar invaliditāti joprojām saskaras ar preču un pakalpojumu pieejamības šķēršļiem; uzskata, ka šie šķēršļi ierobežo attiecīgo personu līdzdalību sabiedrības dzīvē un pārkāpj viņu pilsoniskās tiesības; atzinīgi vērtē to, ka Parlaments 2015. gada novembrī atbalstīja Pieejamības aktu, taču atzīst, ka Pieejamības akts nav brīnumlīdzeklis; prasa šo aktu pieņemt un pilnībā īstenot pēc iespējas drīzāk;

    36.  norāda, ka nolūkā nodrošināt personu ar invaliditāti sociālo iekļaušanu ir būtiski novērst visas barjeras un šķēršļus, kas joprojām apgrūtina šo personu integrāciju izglītības sistēmās, darbavietās un vietējās kopienas sabiedriskajā dzīvē;

    37.  mudina, lai nolūkā nodrošināt personu ar invaliditāti pienācīgu sociālo integrāciju tiktu stimulēts lietderīgs to ES līdzekļu izlietojums, kas ir paredzēti šā procesa veicināšanai ar tādiem paņēmieniem kā jaunu ideju, jaunu tehnoloģiju un jaunu metožu pētniecība, izstrāde, īstenošana un izplatīšana;

    38.  mudina personām ar invaliditāti Eiropas Savienībā garantēt pārvietošanās brīvību, novēršot visus atlikušos šķēršļus, kas traucē šo brīvību īstenot;

    39.  uzskata, ka ES iestādes spēj palielināt izpratni, un prasa tām veicināt izpratni par personu ar invaliditāti tiesību aizsardzību un nodrošināšanu;

    40.  uzsver tiesības uz seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītām tiesībām; uzsver, ka dzimumaudzināšana ir jāizstrādā un jāīsteno arī attiecībā uz personām ar invaliditāti, pamatojoties uz holistisku pieeju, un tā jāsniedz drošā, bezaizspriedumu gaisotnē;

    41.  uzsver, ka ir jāpalielina politiskā sadarbība regulējuma ietvaros, tostarp jāparedz finanšu resursi un cilvēkresursi, lai regulējums nodrošinātu pienākumu izpildi un CRPD izklāstīto ieteikumu īstenošanu;

    42.  prasa Parlamentam, Padomei un Komisijai pilnībā īstenot ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas ieteikumus un nodrošināt Konvencijas ievērošanu visos turpmākajos tiesību aktos.

    ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    24.5.2016

     

     

     

    Galīgais balsojums

    +:

    –:

    0:

    51

    1

    2

    Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Jan Philipp Albrecht, Martina Anderson, Heinz K. Becker, Malin Björk, Caterina Chinnici, Rachida Dati, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Laura Ferrara, Monika Flašíková Beňová, Lorenzo Fontana, Kinga Gál, Ana Gomes, Nathalie Griesbeck, Sylvie Guillaume, Monika Hohlmeier, Sophia in ‘t Veld, Iliana Iotova, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Barbara Kudrycka, Cécile Kashetu Kyenge, Marju Lauristin, Monica Macovei, Barbara Matera, Claude Moraes, Péter Niedermüller, Soraya Post, Judith Sargentini, Birgit Sippel, Branislav Škripek, Csaba Sógor, Helga Stevens, Traian Ungureanu, Bodil Valero, Udo Voigt, Beatrix von Storch, Josef Weidenholzer, Cecilia Wikström, Kristina Winberg, Tomáš Zdechovský

    Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Laura Agea, Marina Albiol Guzmán, Hugues Bayet, Carlos Coelho, Pál Csáky, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Marek Jurek, Jeroen Lenaers, Nuno Melo, Angelika Mlinar, Artis Pabriks, Maite Pagazaurtundúa Ruiz, Emil Radev, Barbara Spinelli

    Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Miroslav Poche

    Lūgumrakstu komitejaS ATZINUMS (*) (29.4.2016)

    Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

    par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma konstatējumiem
    (2015/2258(INI))

    Atzinuma sagatavotāja(*): Rosa Estaràs Ferragut

    (*)  Iesaistītā komiteja — Reglamenta 54. pants

    IEROSINĀJUMI

    Lūgumrakstu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    1.  visaugstāko nozīmi piešķir ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) 33. pantam („Īstenošana un pārraudzība valstu līmenī”) un ANO UNCRPD komitejas 76. un 77. noslēguma apsvērumam un šajā sakarā atzinīgi vērtē ANO UNCRPD komitejas sniegto piekrišanu Parlamenta klātbūtnei neatkarīgajā pārraudzības satvarā;

    2.  norāda, ka Lūgumrakstu komiteja nodrošina ES pilsoņu un tajā reģistrēto juridisko personu aktīvu aizsardzību saskaņā ar LESD 227. pantu, paredzot tiem iespēju saistībā ar Deklarāciju attiecībā uz kompetenču robežām, kura pievienota Nobeiguma aktam, ar ko pieņem Līgumu, iesniegt sūdzību par to tiesību pārkāpumiem, kurus izdarījušas ES, valsts un vietējās iestādes, tai skaitā par pārkāpumiem, kas izriet no to ES politikas virzienu piemērošanas, kuru mērķis ir īstenot UNCRPD;

    3.  norāda, ka Lūgumrakstu komiteja (kopā ar ombudu, kas iecelts pilsoņu aizsardzībai administratīvo kļūmju gadījumos) ir atzīta par vienu no ES institucionālajiem instrumentiem, kurus var izmantot aizsardzībai neatkarīgajā pārraudzības satvarā atbilstoši cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas nolūkā izveidoto valsts iestāžu darbības principiem (Parīzes principi), kurus ANO Ģenerālā asambleja pieņēma ar 1993. gada rezolūciju Nr. 48/134;

    4.  norāda — lai pildītu savu aizsardzības lomu, Lūgumrakstu komiteja šī neatkarīgā pārraudzības satvara rīcībā nodod savas funkcijas attiecībā uz iepriekšēju izmeklēšanu par to ES tiesību aktu pārkāpumiem, ar kuriem īsteno UNCRPD, lūgumrakstu nodošanu citām Parlamenta komitejām, lai tās veiktu izmeklēšanu vai atbilstoši rīkotos, un apmeklējumiem uz vietas, lai vāktu informāciju un sazinātos ar attiecīgajām valsts iestādēm;

    5.  atgādina, ka Lūgumrakstu komiteja katru gadu saņem ievērojamu skaitu lūgumrakstu no personām ar invaliditāti, kuri uzskatāmi parāda miljoniem cilvēku realitāti visā ES, kuri ik dienu saskaras ar grūtībām saistībā ar darba un nodarbinātības, izglītības un transporta pieejamību vai līdzdalību politiskajā, sabiedriskajā un kultūras dzīvē; uzsver, ka liela nozīme ir UNCRPD 29. pantam par personu ar invaliditāti līdzdalību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, nepieļaujot diskrimināciju;

    6.  atgādina, ka personu ar invaliditāti pilnīga iekļaušana sabiedrībā nav tikai viņu tiesības un labums, kas tām pienākas, bet arī kapitāls sabiedrībai kopumā, jo tādējādi sabiedrība var gūt labumu no šo cilvēku piedāvātās vērtības un dažādajām prasmēm;

    7.  norāda, ka bieži vien lūgumrakstus, kas ir piesaistījuši visvairāk uzmanības, ir atbalstījušas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuras pārstāv personas ar invaliditāti, un ka tāpēc ir jāveicina un jāpopularizē tādu lūgumrakstu aizsargājošā loma un efektivitāte, kuru pamatā ir šo tiesību pārkāpumi; augstu vērtē šo organizāciju lomu sociālās iekļaušanas veicināšanā un personu ar invaliditāti dzīves kvalitātes uzlabošanā, un uzskata, ka publiskajām institūcijām arī turpmāk būtu jāatbalsta šis uzdevums, tostarp konkrētiem mērķiem paredzēta finansējuma līmenī;

    8.  atzinīgi vērtē to, ka publiskā uzklausīšana par tematu „Personu ar invaliditāti aizsardzība, raugoties no saņemto lūgumrakstu aspekta”, ko Lūgumrakstu komiteja rīkoja 2015. gada 15. oktobrī, atbilda augstiem pieejamības standartiem, un iesaka nodrošināt, lai turpmāk visas Parlamenta komiteju sanāksmes būtu pieejamas personām ar invaliditāti;

    9.  uzskata, ka ir svarīgi, lai Lūgumrakstu komiteja rīkotu pasākumus, kuros galvenā uzmanība tiek pievērsta lūgumrakstiem invaliditātes jomā, un uzsver, ka svarīga loma ir dialogam, kurā ieguldījumu sniedz dažādas ieinteresētās personas, tostarp citas attiecīgās Parlamenta komitejas, ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ES satvara dalībnieki, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas pārstāv personas ar invaliditāti, un akadēmisko aprindu pārstāvji;

    10.  atzinīgi vērtē Braila raksta izmantošanu saziņā ar lūgumrakstu iesniedzējiem un mudina visas ES institūcijas saziņā ar pilsoņiem izmantot zīmju valodu, viegli lasāmus formātus un Braila rakstu, lai uzturētu un pastiprinātu centienus iesaistīt pilsoņus šo institūciju darbā un Eiropas projektā;

    11.  mudina Parlamenta dienestus stiprināt iekšējo mehānismu, kas izveidots UNCRPD īstenošanas koordinācijai (UNCRPD tīkls), lai tas kļūtu par visas Parlamenta komitejas aptverošu transversālu mehānismu Konvencijas īstenošanai un tās pārraudzībai, kuram ir savs sekretariāts un personāls, kas uz pilnu slodzi norīkots darbam tikai ar jautājumiem, kuri saistīti ar šo mehānismu;

    12.  atzīmē, ka dažām dalībvalstīm, kas ir ratificējušas UNCRPD, vēl ir jāizveido vai jāizraugās struktūras, kas īstenotu šo konvenciju un pārraudzītu tās īstenošanu, kā to paredz konvencijas 33. pants; atzīmē, ka jau izveidoto struktūru, it īpaši saskaņā ar UNCRPD 33. panta 2. punktu izveidoto pārraudzības satvaru, darbu kavē finanšu un cilvēkresursu trūkums un tas, ka nav stingra juridiskā pamata, saskaņā ar kuru šīs struktūras izraudzīties;

    13.  aicina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, veikt steidzamus pasākumus, lai pabeigtu atlikušās reformas, kas nepieciešamas UNCRPD ratificēšanai; aicina ES un dalībvalstis papildināt UNCRPD ratifikāciju, pieņemot arī šīs konvencijas fakultatīvo protokolu; uzskata, ka pirms minētā protokola noslēgšanas Reglamentā būtu skaidri jānosaka un jāatzīst Lūgumrakstu komitejas loma;

    14.  aicina ES un tās dalībvalstis pastiprināt centienus, lai savu tiesisko regulējumu saskaņotu ar UNCRPD prasībām, tostarp visaptveroši pārskatīt savus tiesību aktus, lai nodrošinātu pilnīgu saskaņotību ar šīs konvencijas noteikumiem, nosakot skaidrus reformu mērķus un termiņus, kā arī atbildīgos dalībniekus;

    15.  aicina dalībvalstis steidzami īstenot UNCRPD noteikumus, attiecīgi pārskatīt savus tiesību aktus un nodrošināt pienācīgu īstenošanas pārraudzību; prasa izstrādāt valsts līmeņa instrumentus un pastiprināt jau esošos instrumentus, lai cilvēkiem ar invaliditāti un viņu ģimenēm sniegtu efektīvāku palīdzību;

    16.  uzskata, ka ES būtu jāuzņemas vadošā loma cilvēktiesību ievērošanas un popularizēšanas jomā; atzinīgi vērtē to, ka ANO struktūrvienība pirmo reizi ir pārskatījusi ES starptautisko saistību izpildi cilvēktiesību jomā; uzskata, ka UNCRPD komitejas 2015. gadā publicētie noslēguma konstatējumi par to, kā ES īsteno UNCRPD, ir svarīgs apliecinājums ES saistībām līdztiesības un cilvēktiesību ievērošanas jomā un sniedz norādījumus attiecībā uz likumdošanas un politisko darbību visā ES kompetences jomā;

    17.  aicina Komisiju cieši sadarboties ar citām ES institūcijām, struktūrām un aģentūrām, kā arī ar dalībvalstīm, lai koordinētu efektīvu un sistemātisku pasākumu veikšanu saistībā ar noslēguma konstatējumiem, iespējams, izmantojot stratēģiju UNCRPD īstenošanai;

    18.  prasa visaptveroši pārskatīt Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020);

    19.  ņemot vērā ieteikumus, kas izdarīti saistībā ar UNCRPD pirmo izvērtējumu, uzskata, ka Komisijai būtu jāizveido neatkarīgs instruments šīs konvencijas īstenošanas pārraudzībai un pārskatīšanai, starpiestāžu koordinācijas mehānisms un katrā dalībvalstī — vietējie informācijas punkti un aģentūras, kuriem visiem vajadzētu būt pastāvīgiem;

    20.  mudina visas dalībvalstis saskaņā ar UNCRPD 33. panta 2. punktu izveidotajiem pārraudzības satvariem piešķirt pietiekamus finanšu un cilvēkresursus to funkciju pildīšanai; uzskata, ka tām arī būtu jāgarantē pārraudzības satvaru neatkarība, nodrošinot, ka to sastāvs un darbība atbilst cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas nolūkā izveidoto valsts iestāžu darbības principiem (Parīzes principiem), kā to paredz UNCRPD 33. panta 2. punkts, un ka tas būtu jāpapildina ar tiesisko regulējumu, kas skaidri nosaka minēto satvaru lomu un darbības jomu; mudina tās dalībvalstis, kas vēl nav izraudzījušās UNCRPD 33. pantā minētās struktūras, izdarīt to pēc iespējas drīzāk un nodrošināt tām resursus un pilnvaras, kas nepieciešami to pienākumu efektīvai pildīšanai un uzraudzībai saskaņā ar UNCRPD;

    21.  uzskata, ka personu ar invaliditāti organizācijas būtu jāiesaista ikvienā lēmumu pieņemšanas procesa posmā; uzskata, ka pārraudzības struktūru veiktā pārbaude nodrošina vērtīgu iespēju pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tostarp personas ar invaliditāti pārstāvošajām organizācijām, sniegt savu ieguldījumu; aicina ES un dalībvalstis, veicot pasākumus attiecīgo noslēguma konstatējumu īstenošanai, nodrošināt strukturētas un sistemātiskas apspriešanās ar organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti, kā arī veicināt datu vākšanu un paraugprakses apmaiņu; prasa, lai šīs apspriešanās būtu pilnībā pieejamas, dodot iespēju tajās piedalīties visām personām ar invaliditāti neatkarīgi no invaliditātes veida;

    22.  uzsver, ka personām ar invaliditāti ir jābūt pieejamai visai informācijai par viņu tiesībām un ka tām ir jānodrošina iespēja pilnībā piedalīties visās politikas jomās un pasākumos, kas varētu tās skart, tostarp izmantot sūdzību iesniegšanas mehānismu, un ka prioritāte būtu jāpiešķir bērnu ar invaliditāti līdzdalībai un personu ar invaliditāti pārstāvošo organizāciju līdzdalībai, ja tādas pastāv;

    23.  saistībā ar UNCRPD 35. pantu, kas dalībvalstīm, kuras parakstījušas šo konvenciju, paredz pienākumu iesniegt sākotnēju ziņojumu un sekojošus ziņojumus par konvencijas īstenošanu, uzskata, ka šādi ziņojumi būtu jāiesniedz ik pēc četriem gadiem un to izstrādē būtu jāiesaista personu ar invaliditāti organizācijas;

    24.  aicina Komisiju sniegt skaidrojumu attiecībā uz invaliditātes plašo definīciju ES līmenī;

    25.  aicina visas ES institūcijas popularizēt izpratnes veicināšanas kampaņas par jautājumiem, kas saistīti ar invaliditāti, no cilvēktiesību perspektīvas; uzskata, ka plašsaziņas līdzekļiem būtu jācenšas veidot cilvēku ar invaliditāti pozitīvu tēlu, galveno uzmanību veltot viņu prasmēm un ieguldījumam sabiedrībā un palielinot viņu pamanāmību;

    26.  mudina visas ES dalībvalstis pienācīgi atzīt ģimenes aprūpētāju būtisko lomu, nodrošinot, ka viņi saņem pienācīgu sociālu un ekonomisku atzīšanu un veicot tieša materiālā atbalsta pasākumus, piemēram, aizsargājot viņu tiesības uz pensiju vai nodrošinot subsīdijas, kas viņiem samazina kopējās pakalpojumu izmaksas; aicina Komisiju veikt pētījumu, lai analizētu ģimenes aprūpētāju juridisko statusu vai tā neesamību ikvienā dalībvalstī;

    27.  atgādina, ka saskaņā ar UNCRPD personām ar invaliditāti visos viņu dzīves apsekots ir tāda pati tiesībspēja un rīcībspēja kā citām personām, tostarp tiesu iestāžu pieejamība — līdz ar to viņu ekonomiskajam stāvoklim nevajadzētu nekādi traucēt šādu pieejamību —, tiesības balsot un veselības aprūpes, preču un pakalpojumu, tostarp banku pakalpojumu, pieejamība; aicina ES nodrošināt, lai personas ar invaliditāti varētu izmantot visas tiesības, kas noteiktas Līgumos un ES tiesību aktos;

    28.  uzsver, ka tiesībspēja un rīcībspēja ir izšķiroši svarīga, lai saglabātu personisko autonomiju, un ka jebkādi to ierobežojumi un juridisko aizbildņu īstenota pārstāvība ir jānosaka, pamatojoties uz skaidriem ES līmenī saskaņotiem kritērijiem, periodiski pārbaudot nepieciešamību pēc šādas ilgtermiņa juridiskās pārstāvības un attiecīgā juridiskā aizbildņa piemērotību;

    29.  uzskata, ka aizsardzības pasākumu, ko piemēro tiesībām balsot, ierobežojošā interpretācija dalībvalstu tiesību aktos būtu jāpārskata gadījumos, kad minētā interpretācija personām ar psihosociālu invaliditāti liedz iespēju šīs tiesības īstenot (UNCRPD 29. pants);

    30.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2015. gada 2. decembrī publicēja priekšlikumu Eiropas Pieejamības aktam; atgādina, ka pieejamībai ir nepieciešama visaptveroša pieeja un ka tiesības uz UNCRPD 9. pantā noteikto pieejamību jābūt garantētām cilvēkiem ar jebkāda veida invaliditāti;

    31.  aicina Komisiju veicināt un pastiprināt struktūrfondu izmantošanu dalībvalstīs, lai attīstītu kvalitatīvus personām ar invaliditāti paredzētus sociālos pakalpojumus, un nodrošināt pāreju no institucionālās aprūpes uz vietējās kopienas līmenī sniegtu aprūpi;

    32.  uzsver, ka visām personām ar invaliditāti ir tiesības dzīvot sabiedrībā, kurā viņām ir tādas pašas iespējas kā citiem sabiedrības locekļiem, lai nodrošinātu viņu pilnīgu iekļaušanu un līdzdalību;

    33.  prasa līdzsvaroti izmantot struktūrfondus un investīciju fondus, vajadzības gadījumā veicinot iekļaujošāku kopienu un institucionalizācijas sistēmu attīstību, lai abos gadījumos personas ar invaliditāti, tostarp bērni un jaunieši, varētu saņemt pienācīgu atbalstu un palīdzību visā ES, un tādējādi atbalstot mērķi nodrošināt lielāku autonomiju atbilstoši katra indivīda spējām;

    34.  aicina dalībvalstis veikt atbilstošus pasākumus, lai veicinātu struktūrfondu pieejamību atbalsta pakalpojumiem, īpašu uzmanību veltot bērniem un jauniešiem un viņu ģimenēm;

    35.  uzsver, ka institūcijām, kas piedāvā atbalstu personām ar invaliditāti, un it īpaši tām institūcijām, kas atbild par drošām telpām un aprīkojumu, būtu jāievēro pienācīgi sertificēti standarti (kas vēl jānosaka) un tās būtu regulāri jāpārbauda;

    36.  aicina ES un dalībvalstis veikt efektīvus pasākumus ar mērķi novērst skolēnu un studentu ar invaliditāti segregāciju skolās un mācību vidē, darot visu nepieciešamo, lai nodrošinātu, ka viņiem ir pilnībā pieejama iekļaujoša un kvalitatīva oficiālā un neoficiālā izglītība;

    37.  aicina Komisiju izstrādāt ziņojumu par svarīgāko ES politikas virzienu un investīciju fondu ietekmi uz personām ar invaliditāti; aicina Komisiju un dalībvalstis iesaistīt personas ar invaliditāti pārstāvošās organizācijas darbības programmu plānošanā; turklāt uzsver, ka ir ļoti svarīgi garantēt tādu programmu kā „Erasmus+”, „Garantija jauniešiem” un EURES iniciatīvas pilnīgu pieejamību personām ar invaliditāti;

    38.  uzsver, ka bērni ar invaliditāti saskaras ar īpašām problēmām un ka ir jāīsteno centieni, lai izskaustu visu veidu šķēršļus un kavēkļus, nodrošinot šiem bērniem iespēju sasniegt pilnīgu autonomiju un izmantot vienlīdzīgas iespējas, un ka tāpēc ir svarīgi, lai šie bērni tiktu iesaistīti viņus skarošo politikas virzienu noteikšanā; uzskata, ka šajā sakarā ir jāizveido instrumenti, kas bērniem ar invaliditāti sniegtu iespēju paust savu viedokli, un nodrošinātu viņu iesaistīšanu;

    39. aicina Komisiju Eiropas skolās nodrošināt kvalitatīvu iekļaujošu izglītību no agrīna vecuma, saskaņā ar UNCRPD prasībām attiecībā uz individuālo vajadzību daudzdisciplināru izvērtēšanu izmantojot preventīvu pieeju un skatījumu uz invaliditāti, to, ka bērni ar invaliditāti netiek atstumti, un to, ka viņiem tiek sniegta atbilstoša palīdzība;

    40. aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm un personas ar invaliditāti pārstāvošām organizācijām steidzami rīkoties, lai šādām personām nodrošinātu sociālo aizsardzību un pienācīgu dzīves līmeni, kā arī aizsargātu viņus no ekonomikas krīzes rezultātā ieviesto stingras budžeta politikas pasākumu izraisītajām sekām;

    41. aicina dalībvalstis atturēties no to izdevumu samazināšanas, kas paredzēti ar invaliditāti saistītiem pabalstiem, kopienas līmenī sniegtiem pakalpojumiem, veselības aprūpes pakalpojumiem un apmācības un izglītības programmām, jo tas apdraudētu UNCRPD īstenošanu un vēl vairāk palielinātu nabadzības un sociālās atstumtības līmeni;

    42. norāda uz lūgumrakstiem, kuri atspoguļo ļaundarības gadījumus dažās dalībvalstīs saistībā ar iztikas nodrošināšanu personām ar invaliditāti, — ne tikai gadījumus, kad netiek maksāti tiesību aktos paredzētie pabalsti, bet arī gadījumus, piemēram, lūgumrakstā Nr. 1062/2014 minēto gadījumu, kad iestādes, iespējams, patvaļīgi pieņēmušas administratīvus lēmumus, lai samazinātu iepriekš piešķirtos pabalstus, pamatojoties uz apšaubāmām veselības stāvokļa pārbaudēm, kuru rezultātā ir samazināta invaliditātes grupa; prasa, lai attiecīgās valsts, reģionālās un vietējās iestādes labāk apzinātos šādas rīcības ietekmi uz tās skarto cilvēku dzīvi un viņu ģimenēm, kā arī prasa, lai Komisija rūpīgi uzraudzītu dalībvalstīs īstenotos dažādos politikas virzienus un ar tiem saistītos pasākumus, kas attiecas uz invaliditāti;

    43. mudina ES iestādes pārskatīt Civildienesta noteikumus, iekšējos noteikumus un īstenošanas noteikumus, lai pieņemtu visaptverošas darbā pieņemšanas politikas nostādnes, tostarp veicinošus pasākumus, lai aktīvi palielinātu personāla un praktikantu ar invaliditāti skaitu, kā arī lai nodrošinātu, ka visi ES iestāžu darbinieki, kuriem ir invaliditāte vai kuru aprūpē ir ģimenes locekļi ar invaliditāti, saņem pienācīgu palīdzību, kas nepieciešama, lai viņi varētu uz vienlīdzīgiem pamatiem ar citām personām īstenot savas tiesības; aicina Komisiju pārskatīt ES iestāžu kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu, lai visaptveroši aptvertu ar invaliditāti saistītās vajadzības pēc veselības aprūpes tādā veidā, kas atbilst UNCRPD;

    44. uzsver, ka Eiropas pilsoņu pārvietošanās brīvība ir jāgarantē arī personām ar invaliditāti un ka tāpēc dalībvalstīm ir jānodrošina viņu stāvokļa un sociālo tiesību savstarpēja atzīšana (UNCRPD 18. pants);

    45.  uzskata, ka Eiropas invaliditātes karte nodrošinātu personām ar invaliditāti iespējas ceļot ārpus savas valsts robežām un darītu viņām pieejamu kultūru, transportu un sportu, un ka būtu jāizpēta citi iespējamie labumi un jāvecina to savstarpēja atzīšana;

    46.  uzskata, ka digitālā vienotā tirgus stratēģija būtu jāīsteno tā, lai nodrošinātu tā visu aspektu pilnīgu pieejamību personām ar invaliditāti;

    47.  atzīmē, ka ES ir nodarbināti tikai aptuveni 48 % personu ar invaliditāti un ka tikai 27,8 % šo personu ir pabeigta augstākā izglītība; uzsver, ka ES iestādēm un dalībvalstīm saskaņā ar UNCRPD 27. pantu būtu jāatceļ jebkādi pastāvošie šķēršļi nodarbinātības pieejamībai personām ar invaliditāti un jāveicina aktīva politika, izmantojot īpaši šim mērķim paredzētu apmācību un īpašus instrumentus, ar kuru palīdzību būtu jāatbalsta un jāatvieglo šo personu piekļuve darba tirgum; mudina dalībvalstis veikt paraugprakses apmaiņu attiecībā uz visefektīvākajiem nodarbinātības līmeņa palielināšanas instrumentiem;

    48.   uzsver, ka personām ar invaliditāti būtu jānodrošina nediskriminējoša veselības aizsardzības un aprūpes sistēmu pieejamība, pienācīgu uzmanību veltot grūtībām, kas varētu rasties šādu pacientu ārstēšanā un aprūpē; īpaši uzsver, ka ir jānodrošina nediskriminējoša seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pieejamība, ka nekādā gadījumā pret personas gribu tai nedrīkst uzspiest sterilizāciju vai abortu un ka veselības aprūpes sistēmām turklāt būtu jānodrošina seksuālās vardarbības un/vai ļaunprātīgas izmantošanas konstatēšana, ziņošana par to un tās novēršana;

    49.  uzsver, ka veselības apdrošināšanas shēmas nedrīkst diskriminēt personas ar invaliditāti;

    50.  uzskata, ka būtu jāizvērtē direktīvas par pārrobežu veselības aprūpi ietekme uz personām ar invaliditāti;

    51.  uzsver, ka visu to medicīnisko iejaukšanos gadījumā, kurām ir nepieciešama pacienta piekrišana, ir jāsaņem attiecīgo personu ar invaliditāti uz informāciju balstīta piekrišana un ka tāpēc jābūt ieviestiem visiem pasākumiem, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka šīm personām ir pieejama un saprotama attiecīgā informācija; uzsver, ka šī piekrišana ir jāsniedz personīgi, iepriekš un pilnībā zinot attiecīgos faktus, ka jābūt ieviestiem visiem nepieciešamajiem mehānismiem, lai nodrošinātu minēto principu ievērošanu, un ka līdzīgi atbilstoši pasākumi jāveic arī attiecībā uz personām ar psihosociālu invaliditāti;

    52. uzskata, ka būtu jāpārskata gaisa un jūras transporta regulējums, lai nodrošinātu, ka pasažierus ar invaliditāti nav atļauts diskriminēt nedz fiziski, nedz ekonomiski, un lai novērstu jebkādus šķēršļus šajā jomā;

    53.  vērš uzmanību uz ANO ieteikumu attiecībā uz nepieciešamību visos ar invaliditāti saistītajos politikas virzienos un it īpaši tajos, kas paredzēti vardarbības un diskriminācijas apkarošanai, iekļaut dzimumu līdztiesības principu; aicina ES parakstīt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvenciju), tādējādi sperot nākamo soli ceļā uz tādas vardarbības apkarošanu, kura vērsta pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti; aicina ES arī popularizēt politikas virzienus, kas paredzēti personu ar invaliditāti diskriminācijas apkarošanai;

    54.  aicina visas ES dalībvalstis vienoties par stingru direktīvu attiecībā uz publiskā sektora institūciju tīmekļa vietņu pieejamību, kurām būtu jāietver visas tās tīmekļa vietnes, kurās tiek sniegti publiskie pakalpojumi — tostarp gadījumos, kad tos sniedz privātās vienības un/vai tie tiek (daļēji) finansēti no publiskiem līdzekļiem —, mobilais tīmeklis un mobilās lietojumprogrammas, kā arī lejuplādējamo dokumentu (Word, PDF u. c.) pieejamību, kurus plaši izmanto tiešsaistes procesā; aicina ES iestādes nodrošināt, ka visas to tīmekļa vietnes un dokumenti ir pieejami personām ar invaliditāti;

    55.  prasa steidzami ratificēt Marrākešas līgumu, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ; ar dziļu sašutumu atzīmē, ka septiņas ES dalībvalstis ir izveidojušas bloķējošo mazākumu, kas kavē Marrākešas līguma ratificēšanu, un mudina tās pārdomāt savu nostāju un atvieglot ratifikāciju neatkarīgi no tā, vai ir nepieciešams pārskatīt ES tiesisko regulējumu, un neatkarīgi no gaidāmā Tiesas lēmuma par kompetences jomu, kura pieņemšanai var būt nepieciešami vēl vairāki mēneši;

    56.  prasa steidzami atbloķēt ES Diskriminācijas novēršanas direktīvu, attiecībā uz kuru Padomē nav panākts nekāds progress kopš 2008. gada.

    ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    19.4.2016

     

     

     

    Galīgais balsojums

    +:

    –:

    0:

    28

    1

    0

    Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Marina Albiol Guzmán, Margrete Auken, Alberto Cirio, Pál Csáky, Rosa Estaràs Ferragut, Eleonora Evi, Peter Jahr, Rikke Karlsson, Jude Kirton-Darling, Notis Marias, Edouard Martin, Roberta Metsola, Marlene Mizzi, Julia Pitera, Gabriele Preuß, Eleni Theocharous, Jarosław Wałęsa, Cecilia Wikström, Tatjana Ždanoka

    Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Enrique Calvet Chambon, Kostadinka Kuneva, Miltiadis Kyrkos, Jérôme Lavrilleux, Julia Reda, Ángela Vallina, Reiner Wieland

    Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

    José Blanco López, Martina Dlabajová, Zbigniew Kuźmiuk

    Ārlietu komitejaS ATZINUMS (26.5.2016)

    Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

    par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem
    (2015/2258(INI))

    Atzinuma sagatavotājs: Richard Howitt

    IEROSINĀJUMI

    Ārlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    1.  atzinīgi vērtē jauno 12. mērķi, ko nosaka ES Rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019); aicina Komisiju panākt, lai Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošana tiktu sistemātiski apspriesta ar trešām valstīm, veidojot dialogu par cilvēktiesībām; aicina ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos uzņemties vadību, veicinot progresu šajā jomā un nodrošinot tā uzraudzību, un īpašu uzmanību pievēršot centieniem nodrošināt standartizāciju pieejamības ziņā;

    2.  stingri prasa attiecīgi pielāgot 8. iedaļu (kura attiecas uz ārējo darbību) no Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā, jaunajā stratēģijas darbību sarakstā, kas veicamas laikposmā no 2016. līdz 2020. gadam, iekļaujot reālas un konkrētas saistības, kuras uzlabos dzīvi cilvēkiem ar invaliditāti, jo 2010.–2015. gadam paredzēto darbību sarakstā šādu saistību nebija;

    3.  piekrīt, ka ir efektīvi jāpanāk, lai personas ar invaliditāti iekļautos sabiedrībā, proti, vietējā sabiedrībā, un ka no ārējās darbības finansēšanas instrumentu programmām ir jāatvēl līdzekļi, lai sniegtu pakalpojumus cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot patstāvīgi; prasa racionālāk izmantot ES struktūrfondus; pieprasa veikt ārējās finansēšanas instrumentu vidusposma pārskatīšanu, lai izvērtētu, cik efektīvi tie ir palīdzējuši personām ar invaliditāti integrēties sabiedrībā, kādi šķēršļi ir likvidēti un kā ir veicināta pieejamība; turklāt pieprasa nepieļaut, ka institucionalizēšanas atbalstam paredzēto ES programmu līdzekļi tiek tērēti, veicinot šādu personu segregāciju; pieprasa stingrāk uzraudzīt un kontrolēt izdevumus, apspriežoties ar invalīdu interešu aizsardzības organizācijām;

    4.  piekrīt UNCRPD ekspertu ieteikumiem par to, ka ES ir jānodrošina lielāka pieejamības un integrācijas pakāpe, lai riskantās un ārkārtas situācijās panāktu uz cilvēktiesībām balstītu pieeju invaliditātei, šajā nolūkā cita starpā īstenojot arī Sendai pamatprogrammu; personu ar invaliditāti cilvēktiesības nopietni mudina integrēt visās ES migrācijas un bēgļu politikas nostādnēs, jo šie cilvēki cieš no divkāršas diskriminācijas; uzsver, ka ar šādu rīcību būtu pienācīgi jānodrošina personu ar invaliditāti īpašās vajadzības, neaizmirstot, ka ir jāveic attiecīgo cilvēku vajadzībām atbilstoši un samērīgi pielāgošanās pasākumi; mudina īstenot vēl integrētāku pieeju, nodrošinot personu ar invaliditāti vajadzības Eiropas Savienības un tās dalībvalstu sniegtās humānās palīdzības kontekstā;

    5.  atkārtoti norāda, ka Padomes pieņemtos secinājumus par katastrofu pārvarēšanu, ņemot vērā personu ar invaliditāti vajadzības, ir svarīgi integrēt visās ES civilās aizsardzības mehānisma darbības jomās un visās dalībvalstīs; pieprasa nodrošināt, lai personas ar invaliditāti, kā arī ārkārtas situāciju pārvaldības un civilās aizsardzības pasākumos iesaistītās personas labāk izprastu katastrofu riska mazināšanas iniciatīvas un būtu labāk informētas, un pieprasa sniegt personām ar invaliditāti psiholoģisku atbalstu, kas palīdzētu šiem cilvēkiem atgūties pēc katastrofām;

    6.  atzinīgi vērtē UNCRPD komitejas ieteikumus, saskaņā ar kuriem ES būtu jāizstrādā uz cilvēktiesībām balstītu rādītāju sistēma; uzsver, ka ar šādu sistēmu atbilstoši UNCRPD 31. un 32. pantam būtu precīzi jāizvērtē, cik lielā mērā ES ārējās programmas ir pieejamas personām ar invaliditāti un kā ES finansējums ietekmē šo personu cilvēktiesības; pieprasa, lai visās ietekmes vērtēšanas pamatnostādnēs būtu tieša atsauce uz UNCRPD; prasa, lai ES izveidotu vispusīgu datu vākšanas sistēmu;

    7.  iesaka ES delegācijām un aģentūrām uzskatāmi apliecināt, ka tās pietiekami labi saprot ES stratēģijas invaliditātes jomā, un strādāt, nodrošinot iekļaušanu un pieejamību; ierosina izveidot par UNCRPD atbildīgu „kontaktpunktu“ Eiropas Ārējās darbības dienesta struktūrā; pieprasa invaliditātes aspektu steidzami iekļaut visos apmācību kursos, kas par cilvēktiesībām tiek rīkoti saistībā ar kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misiju īstenošanu;

    8.  pauž ļoti lielu nožēlu par to, ka, gatavojoties pārskatīšanas procesam, ko UNCRPD komiteja īstenoja 2015. gadā, un izstrādājot sava progresa ziņojuma projektu, ES oficiāli nav pietiekami apspriedusies ar organizācijām, kuras pārstāv cilvēkus ar invaliditāti; prasa, lai invalīdu interešu aizsardzības organizācijas kā neatkarīgas dalībnieces aktīvi sniegtu ieguldījumu ar UNCRPD saistītās sanāksmēs, tostarp piedaloties oficiālo ES delegāciju sastāvā saistībā ar nākamajiem pārskatīšanas procesiem;

    9.  atgādina, ka sievietes ar invaliditāti un meitenes ar invaliditāti cieš no divkāršas diskriminācijas un viņas bieži vien vairāk apdraud iespējamā vardarbība, slikta vai ļaunprātīga izturēšanās vai izmantošana; nelokāmi atbalsta ieteikumu īstenot integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai visās ES stratēģijās invaliditātes jomā, cita starpā arī tajās, kas saistītas ar ES ārpolitiku un ārējo darbību.

    ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    24.5.2016

     

     

     

    Galīgais balsojums

    +:

    –:

    0:

    47

    1

    0

    Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Lars Adaktusson, Michèle Alliot-Marie, Petras Auštrevičius, Amjad Bashir, Goffredo Maria Bettini, Elmar Brok, Klaus Buchner, James Carver, Lorenzo Cesa, Javier Couso Permuy, Georgios Epitideios, Knut Fleckenstein, Eugen Freund, Michael Gahler, Iveta Grigule, Janusz Korwin-Mikke, Eduard Kukan, Ilhan Kyuchyuk, Ryszard Antoni Legutko, Barbara Lochbihler, Sabine Lösing, Andrejs Mamikins, Ramona Nicole Mănescu, David McAllister, Tamás Meszerics, Francisco José Millán Mon, Javier Nart, Pier Antonio Panzeri, Demetris Papadakis, Ioan Mircea Paşcu, Vincent Peillon, Alojz Peterle, Tonino Picula, Andrej Plenković, Cristian Dan Preda, Jozo Radoš, Jaromír Štětina, Charles Tannock, Geoffrey Van Orden, Boris Zala

    Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Luis de Grandes Pascual, Andrzej Grzyb, Marek Jurek, Tokia Saïfi, Bodil Valero, Janusz Zemke

    Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Therese Comodini Cachia, Judith Sargentini, Ricardo Serrão Santos, Jarosław Wałęsa, Renate Weber

    Attīstības komitejaS ATZINUMS (6.6.2016)

    Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

    par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem
    (2015/2258(INI))

    Atzinuma sagatavotāja: Heidi Hautala

    IEROSINĀJUMI

    Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    1.  atgādina, ka pasaulē ir aptuveni 15 % jeb apmēram viens miljards cilvēku ar invaliditāti un ka 80 % no viņiem dzīvo valstīs ar zemiem ienākumiem; uzsver, ka pusi (50 %) no invaliditātes gadījumiem ir iespējams nepieļaut un ka attiecīgie gadījumi ir tieši saistīti ar nabadzību, un uzsver arī to, ka jaunattīstības valstīs aptuveni 98 % bērnu, kuriem ir invaliditāte, neapmeklē skolu;

    2.  uzsver, ka nabadzība ir gan invaliditātes cēlonis, gan sekas un ka nabadzības dēļ cilvēkiem nav iespēju apmierināt savas pamatvajadzības — nepieciešamību pēc uztura, veselības aprūpes, ūdens un sanitārijas, un ka arī tādēļ cilvēks var kļūt par invalīdu;

    3.  vērš uzmanību uz to, ka dažādas invaliditātes izpausmes kļūst aizvien izplatītākas, jo iedzīvotāji noveco;

    4.  uzsver, ka invaliditātes dēļ cilvēkiem var rasties papildu izmaksas, var būt augstāks bezdarba līmenis un mazāk ienākumu un ka tādēļ tieši šie cilvēki un viņu ģimenes var vieglāk nonākt finansiālās grūtībās;

    5.  uzsver — ja cilvēkiem ar invaliditāti nav bijusi iespēja iegūt izglītību, viņiem var būt mazāk iespēju atrast darbu un nopelnīt, un tas pakļauj šos cilvēkus un viņu ģimenes lielākam nabadzības riskam un ierobežo valsts ekonomikas izaugsmi;

    6.  uzsver — ja cilvēkiem ar invaliditāti nav nodrošināta pieņemama iespēja laicīgi saņemt atbilstošu veselības aprūpi, viņu funkcionālās spējas nekad var arī neuzlaboties vai pat vēl vairāk pasliktināties un ka tādēļ viņi cita starpā var iegūt vēl kādu invaliditāti, un tas nozīmē ilgtermiņā lielākas medicīniskās un ar produktivitāti saistītās izmaksas gan pašiem šiem cilvēkiem, gan sabiedrībai kopumā;

    7.  uzsver, ka ir jāpanāk, lai personas ar invaliditāti būtu integrētas sabiedrībā neatkarīgi no tā, kāds ir valsts sociālekonomiskais, politiskais vai kultūras stāvoklis, jo tas ir ne vien attīstības, bet arī cilvēktiesību jautājums;

    8.  uzsver, ka arī neatrisinātu konfliktu un dabas katastrofu dēļ aizvien vairāk cilvēku kļūst pa invalīdiem;

    9.  par būtisku uzskata solījumu nevienu neatstāt novārtā un atsauces uz invaliditāti ilgtspējīgas attīstības mērķos (IAM), jo īpaši daļās, kuras attiecas uz tādām jomām kā izglītība, izaugsme un nodarbinātība, nevienlīdzība un mājokļa pieejamība, un arī saistībā ar IAM nepieciešamo datu vākšanu un uzraudzību, un iesaka ES uzņemties iniciatīvu un IAM īstenot tā, lai būtu ņemtas vērā personu ar invaliditāti vajadzības; par svarīgām uzskata arī atsauces uz Sendai Katastrofu riska mazināšanas pamatprogrammu;

    10.  uzsver, ka vispārējas politikas nostādnes un programmas ne vienmēr ir pieejamas cilvēkiem ar invaliditāti;

    11.  uzsver, ka ES ir panākusi vērā ņemamu progresu, īstenojot ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD), un ka tomēr vēl ir daudz darāmā nevienlīdzības, nodarbinātības un izglītības ziņā, kā to norādījusi UNCRPD komiteja; turklāt pauž bažas par seksuālu un cita veida vardarbību pret cilvēkiem ar invaliditāti, jo īpaši sievietēm un bērniem;

    12.  aicina Komisiju atbilstoši UNCRPD izstrādāt ar IAM un Katastrofu riska mazināšanas pamatprogrammu saistīta īstenošanas plāna projektu; uzsver, ka šim plānam vajadzētu lielā mērā palīdzēt noteikt vajadzīgos rādītājus jomās, kas saistītas ar invaliditāti un sociālekonomisko iekļaušanu; uzsver, ka, nosakot IAM rādītājus, īpaša uzmanība jāpievērš tādiem aspektiem kā nabadzība, garantēta veselības aprūpe, vardarbība pret sievietēm, seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības, ūdens, sanitārijas un enerģijas pieejamība, noturība pret katastrofām un dzimšanas reģistrācija;

    13.  uzsver, ka UNCRPD īstenošanai būtiski svarīgs ir ikviens pasākums, ar ko nodrošina informētību, izpratni un apmācību;

    14.  uzsver, ka visām ES politikas nostādnēm un programmām gan formas, gan satura ziņā ir jāatbilst UNCRPD un ka tajās ir jāparedz konkrēti pasākumi, kuru mērķis ir garantēt, lai personu ar invaliditāti tiesības būtu integrētas visās jomās, tostarp humānās palīdzības un attīstības politikas nostādnēs un programmās; tādēļ aicina ES pieņemt saskaņotu attīstības politiku, kurā iekļauti invaliditātes jautājumi, un personu ar invaliditāti tiesības ar sistemātisku un iestāžu līmenī oficiālu pieeju integrēt visās ES starptautiskās sadarbības politikas nostādnēs un programmās;

    15.  turklāt aicina ES:

    –  izstrādāt vairāk attīstības projektu, kas būtu paredzēti tieši cilvēkiem ar invaliditāti;

    –  ieviest mehānismu, kurš nodrošina spēju veidošanu un labas prakses apmaiņu starp dažādām ES iestādēm un arī starp ES un tās dalībvalstīm attiecībā uz humāno palīdzību, kas ir pieejama un tiek sniegta, ņemot vērā personu ar invaliditāti vajadzības;

    –  identificēt un izveidot mehānismus, kas ļauj vākt un kontrolēt pēc vecuma un dzimuma iedalītus datus par invaliditāti, lai varētu uzraudzīt, kā saistībā ar ES attīstības programmām tiek ievērotas personu ar invaliditāti tiesības, un visās šajās programmās noteikt termiņus, kuros šādi iedalīti dati ir jāsniedz;

    –  integrēti iekļaut invaliditātes aspektu migrācijas un bēgļu politikas nostādnēs;

    –  iecelt par invaliditātes jautājumiem atbildīgas kontaktpersonas ES delegācijās, izraugoties kvalificētus sadarbības koordinatorus, kuru profesionālais padoms un pieredze var noderēt personām ar invaliditāti;

    –  risināt ar invaliditāti saistītus jautājumus dialogā ar partnervalstīm, kā arī atbalstīt stratēģisku sadarbību ar partnervalstu NVO, kuras pārstāv personas ar invaliditāti, un iesaistīties šādā sadarbībā;

    –  sagatavot pārskatu par daudzgadu finanšu shēmu (DFS) un Eiropas Attīstības fondu (EAF), ņemot vērā UNCRPD;

    –  vienojoties par jauno Eiropas Konsensu attīstības jomā, atsaukties uz invaliditātes jautājumu integrēšanu ES politikas nostādnēs;

    –  apsvērt iespēju daļu no visām ES starptautiskās sadarbības politikas nostādnēm un programmām atvēlētā finansējuma piešķirt valsts programmām, kas paredzētas cilvēkiem ar invaliditāti;

    –  apzinoties, cik svarīgi ir agrīnas intervences pasākumi, panākt, lai attiecīgās riska grupas bērni uzreiz varētu saņemt atbilstošu vispārējo aprūpi;

    –  piedāvāt bērnu ar invaliditāti vecākiem vajadzīgo apmācību, lai viņi varētu aktīvi piedalīties visā savu bērnu aprūpes procesā;

    –  nodrošināt, ka bērni ar invaliditāti tiek integrēti sabiedrībā jau no mazotnes un ka pirmsskolas un sākumskolas mācību iestādēs tiek sniegti īpaši izglītības pakalpojumi;

    16.  prasa ES uzņemties iniciatīvu un panākt, ka personu ar invaliditāti tiesības tiek pamatīgāk ievērotas, īstenojot Sendai Katastrofu riska mazināšanas pamatprogrammu un Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam gan sadarbībā ar partnervalstīm un reģionālajām organizācijām, gan pasaules līmenī;

    17.  iesaka ES izrādīt iniciatīvu un Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam īstenot tā, lai būtu ņemtas vērā personu ar invaliditāti vajadzības, kā arī sagatavot darba plānu un noteikt šā darba plāna pārskatīšanu termiņa vidusposmā, tā garantējot, ka ir izveidots uzraudzības un vērtēšanas mehānisms un ka ES ir uzņēmusies publisku atbildību;

    18.  uzsver, ka ar personām ar invaliditāti un viņu pārstāvības organizācijām ir svarīgi apspriesties regulāri;

    19.  uzsver, ka personām ar invaliditāti ir svarīgi saņemt īpašu atbalstu laikposmā pēc ārkārtas situācijām;

    20.  uzsver, ka efektīvākai koordinācijai un informācijas apkopošanai jaunattīstības valstīs ir svarīgi izveidot „invaliditātes informatīvo dienestu”.

    ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    24.5.2016

     

     

     

    Galīgais balsojums

    +:

    –:

    0:

    19

    1

    1

    Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Beatriz Becerra Basterrechea, Nirj Deva, Doru-Claudian Frunzulică, Maria Heubuch, György Hölvényi, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Linda McAvan, Norbert Neuser, Maurice Ponga, Lola Sánchez Caldentey, Elly Schlein, Davor Ivo Stier, Bogdan Brunon Wenta, Rainer Wieland

    Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Marina Albiol Guzmán, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Carolina Punset, Adam Szejnfeld, Patrizia Toia, Jan Zahradil

    Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

    John Stuart Agnew

    Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS (28.4.2016)

    Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

    par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem
    (2015/2258(INI))

    Atzinuma sagatavotāja: Nessa Childers

    IEROSINĀJUMI

    Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    1.  uzsver, ka pastāv cieša saikne starp invaliditāti, kas skar apmēram 15 % no ES iedzīvotājiem, un sliktu veselību un ka piekļuves grūtību un nepārvaramu šķēršļu dēļ personas ar invaliditāti nepietiekami vai vispār nesaņem veselības aprūpes pakalpojumus, tostarp gadījumos, kad invaliditāte iestājas kaitīgas zāļu iedarbības rezultātā; atzīmē, ka nespēja piekļūt kvalitatīviem veselības pakalpojumiem nelabvēlīgi ietekmē personu ar invaliditāti spējas dzīvot patstāvīgi, iekļauties sabiedrībā un būt vienlīdzīgiem ar pārējiem sabiedrības locekļiem;

    2.  ar bažām norāda, ka personas ar invaliditāti ievērojami biežāk ziņo par neatbilstīgu aprūpi vai tās atteikumu un par fiziski aizskarošu vai sliktu apiešanos, kas liecina par veselības aprūpes speciālistu nepietiekamo apmācību saistībā ar veselības aprūpes vajadzībām, kādas ir personām ar invaliditāti; aicina dalībvalstis ieguldīt to speciālistu apmācībā, kuri ārstē un aprūpē personas ar invaliditāti;

    3.  uzsver, ka ir jāizskata un jārisina krusteniskās un vairākiemeslu diskriminācijas jautājumi, ņemot vērā, ka sievietes ar invaliditāti sevišķi bieži cieš no smagām veselības problēmām, sieviešu un jo īpaši migranšu, bēgļu un patvēruma meklētāju vidū ir kopumā augsts garīgās veselības problēmu īpatsvars, ka arī tiek ziņots par citiem novēršamas personu ar invaliditāti diskriminācijas gadījumiem, kam iemesls ir vecums, dzimums, seksuālā orientācija un dzimumidentitāte, kā arī sociālā nevienlīdzība;

    4.  aicina dalībvalstis pieņemt normatīvus noteikumus un procedūras, ar ko skaidri atzītu, novērstu un risinātu vairākiemeslu un krustenisko diskrimināciju, un aicina veikt piemērotus pasākumus, ar ko gan valsts, gan privātajām struktūrām veidotu izpratni un tās apmācītu par vairākiemeslu un krustenisko diskrimināciju, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm, bērniem, lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transpersonām un interseksuāļiem (LGBTI) un migrantiem ar invaliditāti;

    5.  uzsver, ka informēta piekrišana un pieejamas procedūras ir priekšnoteikums tam, lai personas ar invaliditāti pēc iespējas lielākā mērā varētu izmantot savas tiesības neatkarīgi pieņemt lēmumus par savu ārstēšanu, un īpaša uzmanība ir jāpievērš personām ar uztveres traucējumiem; prasa par galveno aprūpes principu noteikt pacientu tiesības;

    6.  atgādina, ka Komisija atrodas privileģētā pozīcijā, lai varētu sekmēt un paātrināt paraugprakses īstenošanu dalībvalstīs saistībā ar vienlīdzīgām iespējām piekļūt veselības aprūpes pamatpakalpojumiem un saņemt konkrētai invaliditātei atbilstīgu aprūpi un ārstēšanu;

    7.  aicina Komisiju veselības aprūpes instrumentos un politikas nostādnēs integrēt pieejas, kurās ņemts vērā invaliditātes aspekts, lai uzlabotu personu ar invaliditāti veselības rezultātus dalībvalstīs ar tādiem pasākumiem kā labāka fiziskā, vides un sensorā pieejamība, kvalitāte un pieņemamas cenas, un kamēr šie instrumenti un politikas nostādnes tiek izstrādāti, aicina rīkot padziļinātas apspriedes ar personām ar invaliditāti;

    8.  aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai radītu atbalsta struktūras, kas palīdzētu bērniem un pusaudžiem ar invaliditāti pilnībā realizēt savu potenciālu; īpašu uzmanību pievērš tam, ka ir jāmudina šādus bērnus un pusaudžus audzināt ģimenē un kopienā, nevis ievietot aprūpes iestādēs;

    9.  atkārtoti norāda, ka reproduktīvās tiesības ir viena no pamatbrīvībām, kas garantētas Vīnes 1993. gada deklarācijā un rīcības programmā, kā arī ANO CRPD, kurā ietvertas šādas tiesības: tiesības uz vienlīdzību un nediskrimināciju, tiesības uz laulību un ģimenes veidošanu; tiesības uz visaptverošu reproduktīvās veselības aprūpi, tostarp ģimenes plānošanu un mātes veselības aprūpes pakalpojumiem, izglītību un informāciju; tiesības sniegt informētu piekrišanu par visām medicīniskajām procedūrām, tostarp sterilizāciju un abortu; un tiesības būt pasargātam no seksuālas izmantošanas un ekspluatācijas;

    10.  aicina dalībvalstis pieņemt pasākumus, ar ko nodrošinātu, ka visas veselības aprūpes darbības un pakalpojumi, ko sniedz sievietēm ar invaliditāti, tostarp visas reproduktīvās veselības un garīgās veselības aprūpes darbības un pakalpojumi, ir pieejami un balstīti uz attiecīgās personas neatkarīgu un informētu piekrišanu;

    11.  mudina dalībvalstis pieņemt pamatnostādnes, ar ko nodrošinātu, ka visi izglītības, informācijas, veselības aprūpes pakalpojumi un pakalpojumi, kas saistīti ar seksuālo un reproduktīvo veselību, ir pieejami sievietēm un meitenēm ar invaliditāti un tiek sniegti pieejamos un vecumam atbilstīgos formātos, cita starp izmantojot zīmju valodas, Braila rakstu, taktilo saziņu, iespieddarbus lielizmēra drukā un citus alternatīvus komunikācijas veidus, līdzekļus un formātus;

    12.  turklāt aicina dalībvalstis nodrošināt, ka nebrīvprātīga ārstēšana un piespiešana tiek aizliegta ar likumu, kā tas ir noteikts jaunākajos starptautiskajos standartos;

    13.  atzīmē, ka subnacionāla līmeņa un pa atsevišķām iedzīvotāju apakšgrupām apkopotu dezagregētu datu un statistikas trūkums apgrūtina atbilstīgas politikas izstrādi, ar ko samazinātu nelīdztiesību piekļuves iespēju jomā; aicina Komisiju sniegt atbalstu dalībvalstīm un saskaņot definīciju attiecībā uz gaidīšanas laiku un šajā ziņā apkopot rādītājus, kā arī noteikt standartus personu ar invaliditāti piekļuvei veselības aprūpes struktūrām un nodrošināt šo standartu izpildi;

    14.  aicina Komisiju atturēties no tādu taupības pasākumu atbalstīšanas, kas varētu radīt ES mēroga nelabvēlīgu ietekmi uz pienācīgas veselības aprūpes sniegšanu personām ar invaliditāti;

    15.  aicina dalībvalstis nesamazināt līdzekļus invaliditātes pabalstiem, kopienas mēroga pakalpojumiem un veselības aprūpes pakalpojumiem, jo tas pasliktinātu personu ar invaliditāti veselību un labklājību, kā arī mazinātos to ģimenes locekļu labklājība, kas šādas personas aprūpē;

    16.  mudina Komisiju savā novērtējumā par Pārrobežu veselības aprūpes direktīvu iekļaut īpašu invaliditātes komponentu un mudina dalībvalstis turpmāko minētās direktīvas īstenošanu veikt, ievērojot personu ar invaliditāti vajadzības un tiesības būt informētiem, un aicina efektīvi informēt par minētās direktīvas noteikumiem un instrumentiem, kas visai maz ir zināmi arī sabiedrībai kopumā;

    17.  mudina Komisiju izstrādāt ES mēroga norādījumus nacionālajiem kontaktpunktiem par pieejamas informācijas sniegšanu visiem pacientiem saistībā ar aprūpi citās dalībvalstīs, paturot prātā īpašo lomu, kāda ir pacientu interešu aizsardzības organizācijām;

    18.  mudina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm un Eiropas references tīklu dalībniekiem paplašināt tīkla resursus un zināšanas par invaliditātes veidiem, kuriem, pat ja tie nav sevišķi reti, tomēr ir vajadzīga ļoti specifiska veselības aprūpe, ko sniegtu vairākdisciplīnu veselības aprūpes speciālisti, kā arī ir vajadzīga zināšanu un resursu uzkrāšana šādas sistēmas ietvaros;

    19.  atzinīgi vērtē Eiropas invaliditātes kartes izmēģinājuma projektu; mudina visas dalībvalstis iesaistīties Eiropas invaliditātes kartes iniciatīvā un aicina Komisiju vajadzības gadījumā piešķirt nepieciešamos finanšu līdzekļus, lai Eiropas invaliditātes kartes iniciatīvu padarītu par ES mēroga projektu;

    20.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai pacientiem ar invaliditāti un viņu attiecīgajiem aprūpētājiem pilnībā būtu pieejami elektroniskie un mobilie veselības aprūpes pakalpojumi, lietotnes un ierīces, tostarp ārkārtas palīdzības izsaukuma numurs 112, kam jābūt viegli pieejamam visur Eiropā, kā arī lai būtu pieejama advancētā mobilā lokācijas sistēma (AML), un aicina padziļināti izpētīt telemedicīnas iespējas, lai šajā kontekstā uzlabotu pieejamību un aprūpi;

    21.  atzīmē, ka 2014.–2020. gada plānošanas periodā strukturālie un investīciju fondi ietver pasākumus, ar ko iespējams tuvināt Konvencijas mērķus sasniegšanu; tāpēc prasa racionālāk izmantot ES struktūrfondus, ko vajadzības gadījumā papildinātu attiecīgi dalībvalstu pasākumi, kas būtu viens no līdzekļiem, kā personām ar invaliditāti sniegt viņu situācijai piemērotu kvalitatīvu veselības aprūpi, izskaust nevienlīdzību aprūpes pieejamībā, uzlabot šo personu dzīves kvalitāti un veicināt veselības aprūpes pieejamību, tostarp nodrošināt elektronisko pakalpojumu, lietotņu un ierīču pieejamību;

    22.  uzskata, ka produkti un pakalpojumi ir jāpadara pieejamāki personām ar invaliditāti; norāda, ka ekonomiskie un izmaksu–ieguvumu aprēķina šķēršļi apgrūtina izstrādi un īstenošanu pieejamības nodrošināšanas jomā; uzskata, ka personu ar invaliditāti ciešāka iesaiste ar veselību saistītu produktu un pakalpojumu izstrādē sniegtu lielāku drošību un pieejamību;

    23.  prasa personu ar invaliditāti interešu aizsardzības organizācijas pilnībā iesaistīt invaliditātes politikas izstrādē un pārskatīšanā;

    24.  uzsver, ka personas ar fizisku invaliditāti arī saskaras ar digitalizēta mobilitātes tirgus problēmām, un prasa uzlabot piekļuves iespējas visām personām ar visu veidu invaliditāti, nodrošinot dažādiem invaliditātes veidiem piemērotu saprotamu valodu lietojumu, formātus un tehnoloģijas, tostarp zīmju valodas, Braila rakstu, pastiprinošas un alternatīvas saziņas sistēmas un citus pieejamus komunikācijas līdzekļus, veidus un formātus, ņemot vērā personu ar invaliditāti izvēli, piemēram, viegli lasāma valoda, informācija subtitru un elektronisko īsziņu veidā, jo īpaši saistībā ar veselības informāciju, vienlaikus izmantojot vairākus informācijas uztveršanas veidus;

    25.  mudina Komisiju censties vairāk, lai uzlabotu veselības profilaksi un veicināšanu nolūkā novērst lielo nevienlīdzību veselības un pieejamības jomā, kas skar visneaizsargātākās personas ar invaliditāti;

    26.  aicina Komisiju un dalībvalstis iestāties par to, lai atmiņas zudumu izraisošu saslimšanu klasificētu kā invaliditāti;

    27.  aicina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas drīzāk īstenot Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020);

    28.  aicina Komisiju Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā saskaņot ar CRPD un noteikt skaidrus termiņus, kritērijus un rādītājus;

    29.  aicina Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā iekļaut īpašu sadaļu, ar ko paredzētu aizsardzību aprūpējamām personām ar invaliditāti, kurām nav ģimenes, kas varētu sniegt atbalstu; norāda, ka šādā sadaļā vispirms būtu jāapsver personu ar invaliditāti sociālās un veselības vajadzības un pēc tam visi pārējie viņu dzīves aspekti;

    30.  mudina Komisiju un dalībvalstis pienācīgi atzīt ģimenes aprūpētāju būtisko lomu un nodrošināt, ka arī aprūpētājiem ir pienācīgas iespējas piekļūt veselības pakalpojumiem, jo ir jāņem vērā arī tas, ka personu ar invaliditāti aprūpēšana ietekmē arī pašu aprūpētāju fizisko un garīgo veselību;

    31.  uzsver, ka personu ar invaliditāti diskriminēšanas izskaušana visās dzīves jomās, tostarp saistībā ar veselības aprūpes pieejamību, ir atkarīga no tā, vai tiks pieņemta un īstenota Horizontālā direktīva par vienlīdzīgu attieksmi.

    ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    26.4.2016

     

     

     

    Galīgais balsojums

    +:

    –:

    0:

    56

    0

    8

    Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Marco Affronte, Margrete Auken, Pilar Ayuso, Zoltán Balczó, Ivo Belet, Simona Bonafè, Biljana Borzan, Lynn Boylan, Soledad Cabezón Ruiz, Nessa Childers, Alberto Cirio, Birgit Collin-Langen, Mireille D’Ornano, Seb Dance, Angélique Delahaye, Jørn Dohrmann, Ian Duncan, Stefan Eck, Bas Eickhout, Eleonora Evi, José Inácio Faria, Francesc Gambús, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Jens Gieseke, Julie Girling, Matthias Groote, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, Anneli Jäätteenmäki, Jean-François Jalkh, Benedek Jávor, Karin Kadenbach, Kateřina Konečná, Giovanni La Via, Peter Liese, Norbert Lins, Susanne Melior, Miroslav Mikolášik, Massimo Paolucci, Gilles Pargneaux, Piernicola Pedicini, Bolesław G. Piecha, Pavel Poc, Daciana Octavia Sârbu, Davor Škrlec, Renate Sommer, Estefanía Torres Martínez, Nils Torvalds, Tom Vandenkendelaere, Jadwiga Wiśniewska, Damiano Zoffoli

    Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Clara Eugenia Aguilera García, Nicola Caputo, Giorgos Grammatikakis, Merja Kyllönen, Gesine Meissner, Marijana Petir, Gabriele Preuß, Jasenko Selimovic, Kay Swinburne, Keith Taylor, Mihai Ţurcanu

    Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Marie-Christine Boutonnet

    Transporta un tūrisma komitejaS ATZINUMS (27.4.2016)

    Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

    par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem
    (2015/2258(INI))

    Atzinuma sagatavotājs: Davor Škrlec

    IEROSINĀJUMI

    Transporta un tūrisma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    A.  tā kā Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) ir prasīts, lai Savienība, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, apkaro diskrimināciju invaliditātes dēļ (10. pants) un Savienībai ir piešķirtas pilnvaras pieņemt tiesību aktus, lai cīnītos pret šādu diskrimināciju (19. pants);

    B.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 26. pantā ir skaidri aizliegta diskriminācija invaliditātes dēļ un paredzēta personu ar invaliditāti līdztiesīga piedalīšanās sabiedrības dzīvē;

    C.  tā kā Komisijas 2011. gada 13. decembrī pieņemtajos secinājumos, reaģējot uz Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūciju “Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē — jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes[1]”, Komisija atzīst, ka ir jānodrošina nepārtraukta visiem iedzīvotājiem pieejamu pakalpojumu sniegšana (transporta, naktsmītņu, ēdināšanas un izklaides pakalpojumi), un šajā ziņā Komisija ir sākusi ieviest pasākumus, ar ko palielināt izpratni, uzlabot tūrisma nozares darbinieku prasmes un, visbeidzot, palielināt personām ar īpašām vajadzībām vai invaliditāti paredzētu tūrisma objektu kvalitāti;

    D.  tā kā personu ar invaliditāti, funkcionālām atšķirībām un kustību traucējumiem vajadzības transporta, mobilitātes un tūrisma jomā atbilst uzņēmējdarbības inovācijas iespējām transporta un mobilitātes pakalpojumu sniegšanā un var radīt abpusējus ieguvumus, apkalpojot iedzīvotājus ar visu veidu invaliditāti (tostarp, bet ne tikai cilvēkus ar kustību traucējumiem, neredzīgus, kurlus un vājdzirdīgus cilvēkus, cilvēkus ar autismu, garīgās attīstības vai psihosociāliem traucējumiem), kā arī visus pārējos šo pakalpojumu izmantotājus saskaņā ar principu “paredzēts plašam lietotāju lokam”;

    E.  tā kā Eiropā ir 80 miljoni personu ar invaliditāti vai funkcionālām atšķirībām, t. i., viena sestā daļa iedzīvotāju,

    1.  mudina Komisiju un Padomi vairāk ņemt vērā personu ar invaliditāti vajadzības un konsekventi ievērot šīs vajadzības, pārskatot ES regulas, tādas kā regulas par pasažieru tiesībām dažādos transporta veidos (Regulas (EK) Nr. 1107/2006 un (EK) Nr. 261/2004 par gaisa transportu, Regula (EK) Nr. 1371/2007 par dzelzceļa transportu, Regula (ES) Nr. 1177/2010 par ūdensceļu transportu un Regula (ES) Nr. 181/2011 par autobusu transportu), un izstrādājot tiesību aktus, piemēram, tādā jomā kā pasažieru tiesības multimodālos ceļojumos; uzsver, ka ES 2010. gadā Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā (2010–2020) apņēmās izveidot bezšķēršļu Eiropu;

    2.  aicina Eiropas Savienību ciešāk uzraudzīt pasažieru tiesību jomā pieņemto tiesību aktu īstenošanu un saskaņot dalībvalstu izpildes struktūru darbu un aicina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai īstenotu ES tiesību aktus, kuru mērķis ir uzlabot transporta (tostarp autobusu un taksometru, pilsētas sabiedriskā transporta, dzelzceļa, gaisa un ūdensceļu transporta, kā arī staciju, lidostu un ostu) pieejamību vietējā, reģionālā un valsts līmenī, un lai novērstu šķēršļus, kas kavē izveidot bezšķēršļu Eiropu, piemēram, nostiprinot attiecīgo izpildiestāžu pilnvaras saskaņā ar tiesību aktiem par pasažieru tiesībām, lai visi pasažieri ar invaliditāti visā Eiropas Savienībā efektīvi un līdztiesīgi izmantotu savas tiesības, kas ietvertu arī tādus jautājumus kā pieejamība, standartizācija, saskaņošana, tehniskās prasības, uzņēmējdarbības stimuli, arodbiedrību politika un koplīgumi;

    3.  aicina Komisiju precizēt visu to dalībnieku atbildību, kas iesaistīti personu ar kustību traucējumiem aprūpēšanā, jo īpaši starpsavienojumos starp dažādiem transporta veidiem, un sniegt Parlamentam informāciju par personu ar invaliditāti apvienību iesaistīšanu un viņu lomu, īstenojot regulas par pasažieru tiesībām;

    4.   aicina Komisiju un dalībvalstis sekmīgi īstenot Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020); pauž nožēlu, ka ir aizkavējusies Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā (2010–2020) vidusposma novērtēšana, kam bija jānotiek 2015. gadā, un aicina Komisiju šo novērtējumu pabeigt un darīt zināmu pēc iespējas drīz;

    5.  ir pārliecināts, ka kopīgi ES līmeņa noteikumi par pieejamību ir izdevīgāki, un tāpēc sagaida, ka drīzumā tiks pieņemts Komisijas priekšlikums ES tiesību aktam par pakalpojumu pieejamību[2];

    6.  uzsver, ka ir jāpieņem ES tiesību akts par pakalpojumu pieejamību, ar ko risinātu visus jautājumus saistībā ar personu ar kustību traucējumiem piekļuves iespējām transporta, mobilitātes un tūrisma jomā un nodrošinātu, ka gaisa, autobusu, dzelzceļa satiksmes un ūdenstransporta pasažieru pakalpojumi, jo īpaši attiecībā uz starpsavienojumiem un bezpakāpienu piekļuvi visiem sabiedriskā transporta pazemes un virszemes vilcieniem, tīmekļa vietnēm, mobilo ierīču pakalpojumiem, viedbiļešu iegādei, reāllaika informācijai un pašapkalpošanās termināļiem, biļešu automātiem un reģistrēšanās automātiem, ko izmanto pasažieru transporta pakalpojumu sniegšanai, būtu pilnībā pieejami personām ar invaliditāti;

    7.  atzīst, ka mazie un vidējie uzņēmumi gūs priekšrocības, ja ievēros ES standarta prasības, nevis pielāgosies atšķirīgajiem dalībvalstu noteikumiem; tomēr pauž nožēlu, ka priekšlikumā ES tiesību aktam par pakalpojumu pieejamību nav iekļauti pārrobežu rakstura tūrisma produkti un tūristu pakalpojumi; uzsver, ka ES līmenī nav veiktas nekādas papildu darbības tūrisma objektu un pakalpojumu jomā, lai pakāpeniski saskaņotu naktsmītņu klasifikāciju, ņemot vērā pieejamības kritērijus;

    8.  aicina Komisiju ierosināt, lai Eiropas Savienība ratificētu ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām fakultatīvo protokolu, lai personas ar invaliditāti labāk varētu izmantot savas tiesības, jo īpaši ņemot vērā, ka šādām personām nav pietiekami pieejami transporta pakalpojumi un nav pietiekami pielāgota infrastruktūra?, tostarp tūrisma objekti un naktsmītnes;

    9.  uzsver, ka bezšķēršļu piekļuve transporta pakalpojumiem, transporta līdzekļiem, infrastruktūrai un intermodāliem savienojuma mezgliem, galvenokārt lauku apvidos, ir priekšnoteikums tam, lai mobilitātes sistēmās diskriminācija nebūtu jau ieprojektēta; šajā ziņā uzsver, ka personām ar invaliditāti ir jāspēj piekļūt produktiem un pakalpojumiem un ka ir jācenšas vairāk, lai padarītu pieejamākus gan transporta un tūrisma pakalpojumus, gan transportlīdzekļus un infrastruktūru; atgādina, ka Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments piedāvā iespēju finansēt pasākumus pilsētvidē un darbības, ar kurām uzlabo pakalpojumu pieejamību personām ar īpašām vajadzībām, un šāds finansējums var segt līdz 10 % pielāgošanas izmaksu;

    10.  aicina Komisiju savā gada pārskatā par TEN-T līdzekļu izmantošanu publicēt arī tajās darbībās panākto progresu un piešķirtā atbalsta summu, kas paredz pielāgot infrastruktūru personām ar invaliditāti saskaņā ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu un citiem ES fondiem; tāpat aicina Komisiju veikt pasākumus, lai veicinātu lielāku līdzdalību projektos, kas paredz infrastruktūras pielāgošanu personu ar invaliditāti vajadzībām, tostarp paredzot arī potenciālo projektu veidotāju instruktāžas un informācijas tālāknodošanas pasākumus;

    11.  šajā sakarībā norāda, ka ir svarīgi finansēt pasākumus pilsētvidē, kur personām biežāk jāizmanto dažādu transporta veidu starpsavienojumi un kur pārvietošanās personām ar jebkāda veida kustību traucējumiem sagādā vislielākās grūtības;

    12.  uzsver, cik būtiska ir pieejamība, lai personas ar invaliditāti varētu pilnībā izmantot Eiropas tūrisma piedāvājumus;

    13.  uzsver, ka digitalizēta mobilitātes tirgus politikas darba kārtībā par prioritāriem ir jānosaka pastāvīgi pieejami formāti un jāatvieglina visu personu ar visu veidu invaliditāti pieejamības iespējas, izmantojot saprotamas valodas, formātus un tehnoloģijas, kas atbilst dažādajiem invaliditātes veidiem, ietverot zīmju valodas, Braila rakstu, pastiprinošas un alternatīvas komunikācijas sistēmas un citus pieejamus komunikācijas līdzekļus, veidus un formātus, ņemot vērā attiecīgo personu izvēli, kas ietvertu, piemēram, tādus elementus kā viegli lasāma valoda vai piktogrammas, ceļošanas, rezervācijas un biļešu iegādes informācija subtitru un personalizētu īsziņu veidā, kas ļautu izmantot vairākus informācijas uztveres veidus; mudina Komisiju transporta līdzekļu un pakalpojumu jomā ieviest atbilstīgus uzraudzības un kontroles mehānismus, kas nodrošinātu, ka visās dalībvalstīs personām ar invaliditāti paredzētās piekļūšanas iekārtas un palīgierīces tiks piedāvātas arī sabiedriskā transporta pakalpojumu ietvaros;

    14.  uzsver, ka personām ar invaliditāti vajadzētu būt iespējai saņemt informāciju par multimodāliem pārrobežu transporta pakalpojumiem ceļošanai “no durvīm līdz durvīm”, kas ļautu izvēlēties ilgtspējīgākos, lētākos vai ātrākos pakalpojumus, kā arī tos rezervēt un apmaksāt tiešsaistē;

    15.  prasa nodrošināt, ka ir pieejama reāllaika ceļojumu informācija, lai personas ar invaliditāti pirms izbraukšanas būtu informētas par jebkādiem traucējumiem un alternatīvām ceļošanas iespējām;

    16.  atzinīgi vērtē Eiropas invaliditātes kartes izmēģinājuma projektu; aicina iesaistītās dalībvalstis un Komisiju ņemt vērā un attiecīgā gadījumā izmantot jaunākos tehnoloģiskos sasniegumus, jo īpaši tādās jomās kā jauktas transportsistēmas, starpsavienojumi un sadarbspēja, un uzsver, ka, izstrādājot ar gaisa, autobusu, dzelzceļa un ūdenstransporta pasažieru pārvadājumiem saistītus produktus, vienmēr ir jāpiemēro princips “universālais dizains”, lai pilnībā ievērotu pieejamības prasības; mudina visas dalībvalstis iesaistīties Eiropas invaliditātes kartes iniciatīvā un aicina Komisiju piešķirt nepieciešamos finanšu līdzekļus, lai Eiropas invaliditātes kartes iniciatīvu padarītu par ES mēroga projektu;

    17.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka neatliekamās palīdzības tālruņa numurs 112 Eiropā ir pilnībā pieejams personām ar invaliditāti;

    18.  uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš palīgtehnoloģijām, kas personām ar invaliditāti nodrošina neatkarīgu dzīvi, un ka iegūtās zināšanas par bezšķēršļu mobilitātes un tūrisma pakalpojumu nepieciešamību ir pilnīgāk jāintegrē turpmākajās pētniecības un inovāciju programmās, tādās kā pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” iekļautās programmas; norāda, ka šajā nolūkā Eiropas līmenī būs jāuzlabo un jāsaskaņo statistikas dati un jāizplata paraugprakse;

    19.  aicina Komisiju sekmēt pētniecību, datu vākšanu un apmaiņu ar labu praksi, apspriežoties ar personu ar invaliditāti pārstāvju organizācijām, kā arī regulāri sniegt datu pārskatu par tūrisma pakalpojumu pieejamību personām ar invaliditāti, kā tas paredzēts divos pielikumos Regulā (ES) Nr. 692/2011 attiecībā uz statistiku par tūrismu;

    20.  uzsver, ka tūrisma pakalpojumos ir jāņem vērā personu ar invaliditāti īpašās vajadzības, piemēram, viegla piekļuve informācijai, komunikācijai un objektiem, tādiem kā telpas, vannasistabas, tualetes un citas iekštelpu zonas;

    21.  prasa attiecīgajām dalībvalstu iestādēm sagatavot izpratnes veidošanas stratēģijas par personu ar invaliditāti tiesībām, sekmēt transporta un tūrisma darbinieku apmācību nolūkā uzlabot izpratni un zināšanas par personu ar invaliditāti līdztiesību un atbalstīt sadarbību un labas prakses apmaiņu starp Eiropas organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti, un publiskā un privātā sektora struktūrām, kas atbildīgas par transportu; mudina mācību materiālus nodrošināt arī pieejamos formātos;

    22.  uzsver, ka aviosabiedrību personālam ir jāsaņem obligāta apmācība, lai aviosabiedrības varētu sniegt pienācīgus pakalpojumus personām ar invaliditāti; uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, lai darbinieki prastu apieties ar ratiņkrēsliem, tos nesabojājot;

    23.  uzskata, ka visās ar tūrismu saistītajās valsts, reģionālā, vietējā vai Eiropas mēroga darbībās ir jāievēro princips “tūrisms visiem”; norāda, ka tūrisma pakalpojumu sniedzējiem ir jāievēro personu ar invaliditāti vajadzības, veicinot pasākumus, kuru mērķis ir pielāgot objektus un apmācīt darbiniekus.

    ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    26.4.2016

     

     

     

    Galīgais balsojums

    +:

    –:

    0:

    42

    1

    1

    Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Daniela Aiuto, Lucy Anderson, Marie-Christine Arnautu, Inés Ayala Sender, Georges Bach, Izaskun Bilbao Barandica, Deirdre Clune, Michael Cramer, Luis de Grandes Pascual, Andor Deli, Karima Delli, Isabella De Monte, Ismail Ertug, Jacqueline Foster, Tania González Peñas, Dieter-Lebrecht Koch, Stelios Kouloglou, Merja Kyllönen, Bogusław Liberadzki, Peter Lundgren, Gesine Meissner, Cláudia Monteiro de Aguiar, Renaud Muselier, Jens Nilsson, Markus Pieper, Salvatore Domenico Pogliese, Gabriele Preuß, Dominique Riquet, Massimiliano Salini, Claudia Schmidt, Jill Seymour, Claudia Tapardel, Keith Taylor, Pavel Telička, István Ujhelyi, Peter van Dalen, Wim van de Camp, Elissavet Vozemberg-Vrionidi, Janusz Zemke, Roberts Zīle, Kosma Złotowski, Elżbieta Katarzyna Łukacijewska

    Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Rosa D’Amato, Jill Evans, Michael Gahler, Maria Grapini, Karoline Graswander-Hainz, Marek Plura, Davor Škrlec, Dubravka Šuica, Ruža Tomašić, Evžen Tošenovský, Henna Virkkunen

    Reģionālās attīstības komitejaS ATZINUMS (21.3.2016)

    Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

    ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošana, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem
    (2015/2258(INI))

    Atzinuma sagatavotājs: Jens Nilsson

    IEROSINĀJUMI

    Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    1.  uzsver, ka ar Kopīgo noteikumu regulas[1] 7. pantu un 96. panta 7. punktu dalībvalstīm un Komisijai prasa, lai Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) īstenošanā kopumā un darba programmās jo īpaši ņemtu vērā un veicinātu iespēju vienlīdzību, nediskrimināciju un personu ar invaliditāti integrāciju; prasa īstenot integrētu pieeju, ar ko risinātu personu ar invaliditāti īpašās vajadzības; tāpēc aicina Komisiju cieši uzraudzīt vispārīgo ex-ante pretdiskriminācijas un invaliditātes nosacījumu piemērošanu; uzsver, ka, izvērtējot minētos nosacījumus, ir jānosaka, vai plānotie pasākumi pietiekami veicina vīriešu un sieviešu iespēju vienlīdzību un personu ar invaliditāti integrāciju, jo īpaši attiecībā uz finansējuma pieejamību;

    2.  uzsver, ka, ņemot vērā kohēzijas politikas īstenošanas kopīgo vadības sistēmu, cīņā pret diskrimināciju ir vajadzīga efektīva daudzlīmeņu pārvaldība un pasākumu koordinēšana; mudina Eiropas Savienību apsvērt iespēju izveidot starpiestāžu koordinācijas mehānismu; uzsver, ka ar šādu mehānismu būtu jāpalielina veiktspēja un jāapmainās ar labu praksi starp dažādām Eiropas iestādēm un dalībvalstīm tādās jomās kā invaliditāti iekļaujoša un pieejama humānā palīdzība, konstruktīva konsultēšanās un personu ar invaliditāti, kā arī viņu pārstāvības organizāciju līdzdalība;

    3.  uzsver, ka personas ar invaliditāti, cenšoties īstenot savas tiesības, saskaras ar daudzām problēmām, jo īpaši nodarbinātības, mājokļu un mobilitātes jomā; atzīmē, ka personas ar invaliditāti, starp kurām ir veiksmīgi uzņēmēji, kuri bieži vien vada mazos uzņēmumus, sniedz lielu ieguldījumu visai sabiedrībai, un šis bagātinošais ieguldījums būtu vēl lielāks, ja tiktu atbilstīgi pielāgota (darba un uzņēmējdarbības) vide, un tam ir vajadzīgi ESI fondi; tāpēc mudina ES apzināt, cik personu ar invaliditāti ir darba ņēmēji un pašnodarbinātie, un šo informāciju darīt zināmu; atgādina, ka saskaņā ar Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020) Eiropas Savienībā katrs sestais cilvēks ir ar invaliditāti, par 75 gadiem vecāku cilvēku grupā invaliditāte un/vai funkcionāli ierobežojumi ir trešdaļai, kas zināmā mērā viņus ierobežo, vairāk nekā 20 % cilvēku invaliditāte rada ievērojamu apgrūtinājumu, turklāt šie rādītāji pieaugs, ņemot vērā ES iedzīvotāju novecošanos;

    4.  stingri iesaka dalībvalstīm, kā arī reģionālām un vietējām iestādēm palielināt centienus, lai panāktu personu ar invaliditāti pilnīgu līdztiesību, novērstu viņu diskrimināciju un atstumtību, tostarp nodrošinot, ka ikviena persona, kas cieš no jebkādu veidu invaliditātes, vienlīdzīgi piekļūst veselības aprūpei, tostarp personas, kurām, nepieciešams sevišķi kvalitatīvs atbalsts un pakalpojumi; prasa izvērtēt Direktīvu 2011/24/EUS par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē attiecībā uz personu ar invaliditāti piekļuves iespējām, vienlīdzīgu piekļuvi mājokļiem, transportam, produktiem un pakalpojumiem, kā arī iekļaujošai kvalitatīvai (aroda) izglītībai un nodarbinātībai, vienlaikus palielinot vispārējo izpratni par dažādu veidu invaliditāti un attiecīgajām vajadzībām;

    5.  aicina Komisiju cieši sadarboties ar Parlamentu problemātiskajās jomās, uz kurām norādījusi ANO Personu ar invaliditāti tiesību komiteja noslēguma apsvērumos par sākotnējo Eiropas Savienības ziņojumu[2]; uzskata, ka ES iestādēm vajadzētu rādīt paraugu, kā minētā konvencija ir jāinterpretē; prasa sabiedrībā rīkot visaptverošu izpratnes veicinošu kampaņu, ar ko informētu par UNCPRD un apkarotu aizspriedumus pret personām ar invaliditāti; aicina dalībvalstis, kuras vēl nav ratificējušas UNCRPD, to izdarīt pēc iespējas drīzāk; prasa Komisijai pie pirmās iespējas apspriest ar Parlamentu ziņojuma projektu par minētās konvencijas īstenošanu;

    6.  uzskata, ka būtu jāizmanto ESI fondu un jo īpaši Eiropas Sociālā fonda finansējums, lai risinātu personu ar invaliditāti lielo nabadzības un atstumtības problēmu, līdzsvarotā veidā atbalstītu integrāciju un deinstitucionalizēšanu, vienlaikus novēršot jaunu iestāžu veidošanu; šajā ziņā prasa valstu deinstitucionalizācijas plānos iekļaut īpašus mērķus kopienas mēroga aprūpei, ko sniegtu pienācīgi kvalificēts un apmācīts personāls, lai personas ar invaliditāti varētu piekļūt tādām pašām iespējām, kādas ir ikvienai personai, un lai personas ar invaliditāti savā dzīves vietā saņemtu vajadzīgo atbalstu;

    7.  mudina politikas veidotājus vietējā, reģionālā, valsts un ES līmenī nodrošināt noteikumu par nediskrimināciju īstenošanas efektīvu uzraudzību, kā arī ESI fondu pieejamību un izmantojamību nolūkā veicināt personu ar invaliditāti vienlīdzīgu piekļuvi visiem pakalpojumiem, tostarp internetam, un šādām personām nodrošināt vienlīdzīgus un pienācīgus dzīves apstākļus visos vietējo kopienu apgabalos (piemēram, laukos un reti apdzīvotos apvidos un pilsētās), kā arī šo personu aprūpes iestādēs; tomēr atzīmē, ka par sociālo politiku un tās finansēšanu primārā atbildība joprojām ir dalībvalstīm;

    8.  atbalsta proaktīvus pasākumus, ar ko sekmētu personu ar invaliditāti nodarbinātību un pielāgotu visaptverošas darbā pieņemšanas politikas nostādnes; mudina valsts, reģionālās un vietējās publiskās iestādes rādīt piemēru un atturēties no invaliditātes pabalstu samazināšanas, nostiprināt arodapmācību un efektīvi izpildīt personām ar invaliditāti paredzētās kvotas, sniedzot nodokļu stimulus darba devējiem; uzskata, ka ir jānodrošina infrastruktūras un visu veidu sabiedriskā transporta bezšķēršļu piekļuve personām ar invaliditāti; tāpēc prasa, plānojot ESI fondu līdzfinansētas darbības, ietvert plānus arhitektonisku šķēršļu aizvākšanai no ēkām un sabiedriskām vietām;

    9.  aicina Komisiju cieši uzraudzīt, vai gadījumos, kad izmantoti ESI fondi, tiek ievērots nediskriminācijas princips un saistītie tiesību akti; uzsver, ka par sociālās integrācijas un nediskriminācijas veicināšanu atbildīgās struktūras, tostarp personu ar invaliditāti tiesību organizācijas, ir jāiesaista partnerībā darba programmu plānošanas un īstenošanās posmā, lai efektīvi tiktu ņemtas vērā personu ar invaliditāti intereses un problēmas; mudina izmantot ESI fondus, lai ievērotu standartu minimumu attiecībā uz personu ar invaliditāti pieejamības iespējām, mobilitāti un mājokļiem, un atzīmē, ka tas ir nozīmīgs un sarežģīts uzdevums, jo īpaši vietējām un reģionālām iestādēm;

    10.  uzskata, ka būtu jāizstrādā personām ar invaliditāti paredzēti digitālie instrumenti, lai sekmētu sportistu ar invaliditāti integrāciju, kā arī jāizstrādā tāldarba, maiņdarba un kopdarba platformas; turklāt uzskata, ka skolās būtu jāpielāgo kvalitatīvas mācīšanās un sporta infrastruktūra bērnu ar invaliditāti vajadzībām un ka katrā dalībvalstī būtu jāievieš stratēģisks mūžizglītības politikas satvars, kas ietvertu konkrētus pasākumus personu ar invaliditāti prasmju uzlabošanai;

    11.  atgādina, ka cilvēktiesībām nav hierarhijas un ka pret diskrimināciju invaliditātes dēļ ir jācīnās tieši tāpat kā pret diskrimināciju citu iemeslu dēļ, tostarp diskrimināciju vairāku iemeslu dēļ; tāpēc aicina visus iesaistītos dalībniekus īpašu uzmanību pievērst vajadzībām, kādas ir visiem cilvēkiem, tostarp bēgļiem, ar intelektuālu un psihosociālu invaliditāti cilvēkiem ar autisma radītiem traucējumiem un veciem cilvēkiem.

    ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    17.3.2016

     

     

     

    Galīgais balsojums

    +:

    –:

    0:

    35

    1

    0

    Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Pascal Arimont, Franc Bogovič, Andrea Cozzolino, Rosa D’Amato, Krzysztof Hetman, Ivan Jakovčić, Marc Joulaud, Sławomir Kłosowski, Andrew Lewer, Louis-Joseph Manscour, Jens Nilsson, Andrey Novakov, Younous Omarjee, Mirosław Piotrowski, Stanislav Polčák, Terry Reintke, Liliana Rodrigues, Fernando Ruas, Monika Smolková, Maria Spyraki, Ramón Luis Valcárcel Siso, Lambert van Nistelrooij, Derek Vaughan, Kerstin Westphal, Joachim Zeller

    Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Isabella Adinolfi, Viorica Dăncilă, Elena Gentile, Iliana Iotova, Dimitrios Papadimoulis, Bronis Ropė, Remo Sernagiotto

    Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Louis Aliot, Sergio Gutiérrez Prieto, Gesine Meissner, Georgi Pirinski

    • [1]  OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
    • [2]  ANO, Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, Personu ar invaliditāti tiesību komiteja, Noslēguma apsvērumi par sākotnējo Eiropas Savienības ziņojumu, 2015. gada 4. septembris, (CRPD/C/EU/CO/1).

    Kultūras un izglītības komitejaS ATZINUMS (<Date>21.4.2016)

    Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

    par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem
    (2015/2258(INI))

    Atzinuma sagatavotāja: Silvia Costa

    IEROSINĀJUMI

    Kultūras un izglītības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    1.  atgādina, ka neatkarība, integrācija un piekļuve iekļaujošai izglītības un apmācības sistēmai, pilsoniskajai un kultūras dzīvei, izklaidei un sportam ir tiesības, kas garantētas ar ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) 19., 24. un 30. pantu; atgādina, ka šīs tiesības ir aizsargātas saskaņā ar ES tiesību aktiem, jo īpaši Pamattiesību hartas 21. pantu, kas aizliedz diskrimināciju invaliditātes dēļ, un pamatojoties uz pilnīgas un efektīvas līdzdalības principu, tostarp attiecībā uz personu ar invaliditāti demokrātisko līdzdalību un iekļaušanu sabiedrībā (CRPD 3. pants); tāpēc prasa Komisijai un dalībvalstīm nostiprināt pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt, lai personām ar invaliditāti būtu efektīva un vienlīdzīga piekļuve ne tikai galvenajās jomās, tādās kā iekļaujoša un kvalitatīva izglītība, kultūra un sports, bet arī ārpusmācību darbībām, piemēram, teātra, valodu un mākslas jomā; aicina Komisiju stratēģijas “Eiropa 2020” izglītības un apmācības mērķu sasniegšanā paredzēt īpašus rādītājus attiecībā uz invaliditāti;

    2.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka izglītība un apmācība tiek organizēta, iekļaujot bērnus un pieaugušos ar fiziskiem vai garīgiem traucējumiem, kā arī sniedzot konsultācijas, palīdzību un individuālu apmācību; norāda, ka šādas iniciatīvas var pretendēt uz atbalstu no struktūrfondiem, Eiropas Stratēģisko investīciju fonda un Erasmus+ programmas;

    3.  atgādina ANO CRPD komitejas projektu vispārīgam komentāram par 24. pantu (“tiesības uz iekļaujošu izglītību”), kur aprakstīts tā normatīvais saturs, uzliktie pienākumi, saistība ar citiem konvencijas noteikumiem un īstenošana valsts līmenī;

    4.  atgādina, ka programmās, kas vērstas uz jauniešiem, īpaša uzmanība būtu jāvelta jauniešiem ar invaliditāti;

    5.  atgādina, ka personas ar invaliditāti bieži vien netiek iekļautas vai tām nav efektīva piekļuve izglītības un apmācības pakalpojumiem, kuros būtu vajadzīgi personas invaliditātes pakāpei pielāgoti mācību procesi, lai palīdzētu pilnībā izmantot viņu sociālo, ekonomisko un izglītības potenciālu; uzsver, ka būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka visi studenti ar invaliditāti saņem pienācīgu palīdzību, kas nepieciešama, lai izmantotu tiesības uz iekļaujošu un kvalitatīvu izglītību; mudina dalībvalstis un atbildīgās reģionālās un vietējās pašvaldības stiprināt apmācības programmas un nepārtrauktas profesionālās attīstības iespējas visām ieinteresētajām personām, kas iesaistītas neformālā un ikdienējā izglītībā, kā arī to piekļuvi IKT infrastruktūrai, lai atbalstītu darbu ar audzēkņiem ar invaliditāti, un apkarot aizspriedumus pret personām ar invaliditāti, it īpaši personām ar psihosociāliem un intelektuāliem traucējumiem;

    6.  atgādina, ka sports ir ārkārtīgi vērtīgs instruments sociālās iekļaušanas kontekstā, jo tas sniedz saskarsmes un sociālo prasmju apgūšanas iespējas; aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 30. pantu izstrādāt īpašas programmas, lai sporta nodarbības un sporta pasākumus padarītu pieejamākus personām ar invaliditāti; norāda, ka tiesības uz pilnīgu piekļuvi kultūras pasākumiem vai atpūtas aktivitātēm ir pamattiesības, un tādēļ aicina Komisiju uzlabot pieejamību šādiem notikumiem, norises vietām, precēm un pakalpojumiem, tostarp audiovizuālajā jomā; atzinīgi vērtē iniciatīvas nodrošināt audiovizuālos un citus darbus ar piemērotiem subtitriem un audioaprakstu, lai darītu tos pieejamus personām ar invaliditāti;

    7.  iesaka Eiropas skolās ieviest politiku, kas paredzētu neatraidīt invaliditātes dēļ, un mudina Komisiju uzlabot un ideālā gadījumā garantēt visiem bērniem ar invaliditāti piekļuvi iekļaujošai un kvalitatīvai izglītībai Eiropas skolās; iesaka izstrādāt individuālus mācību plānus, ko nosaka mācību gada sākumā un par ko vienojas skolas, ģimenes un valsts iestādes; aicina dalībvalstis un Komisiju veicināt kvalifikāciju atzīšanu skolēniem ar invaliditāti, kuri mācās Eiropas skolās;

    8.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt efektīvus pasākumus, lai cīnītos pret segregāciju un skolēnu ar invaliditāti nepieņemšanu skolās un mācību vidē, un nodrošināt tiem pienācīgus apstākļus un atbalstu, kas vajadzīgs, lai palīdzētu skolēniem īstenot savu potenciālu; uzsver, ka vienlīdzīgas iespējas var sasniegt tikai tad, ja tiesības uz iekļaujošu izglītību un apmācību piešķir visos izglītības un apmācības līmeņos un veidos, tostarp mūžizglītībā, un tāpēc kvalifikāciju atzīšana personām ar invaliditāti ir garantēta, jo īpaši tajos gadījums, kad tā iegūta atbalstošā mācību vidē, kurā personas ar invaliditāti var īpaši apgūt prasmes un iemaņas, lai pārvarētu invaliditāti; norāda uz tehniskiem un finansiāliem trūkumiem speciālajās izglītības programmās, jo īpaši krīzes skartajās dalībvalstīs, un aicina Komisiju izpētīt iespējas uzlabot situāciju;

    9.  norāda uz progresu, kas panākts studentu apmaiņas programmu regulējumā, jo īpaši Erasmus+ programmā, iekļaujot papildu finansiālu atbalstu studentu un personāla ar invaliditāti mobilitātei, un uzsver, ka ir nepieciešams turpināt iekļaut īpašus noteikumus visos šīs programmas aspektos; atzīst, ka praksē studenti ar invaliditāti joprojām saskaras ar daudziem šķēršļiem (attieksmes, komunikācijas, arhitektūras, informācijas šķēršļi utt.); aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt savu apņemšanos atbalstīt personu ar invaliditāti līdzdalību ES apmaiņas programmās un uzlabot mobilitātes iespēju pamanāmību un pārredzamību; turklāt aicina Komisiju veicināt paraugprakses apmaiņu attiecībā uz piekļuvi studentu un pasniedzēju ar invaliditāti apmaiņas programmām;

    10.  atgādina, ka programmas “Radošā Eiropa” apakšprogrammā MEDIA īpaša uzmanība būtu jāpievērš projektiem, kuros iekļauts invaliditātes aspekts, un šajā sakarā būtu jāuzsver filmu un festivālu izglītojošās iespējas;

    11.  atbalsta iniciatīvas, kuru mērķis ir panākt sabiedrības izpratni par grūtībām, ar ko saskaras personas ar invaliditāti, un to, lai personas ar invaliditāti labāk apzinātos savu potenciālu un ieguldījumu, ko tās var sniegt, cita starpā izmantojot īpašas izglītības programmas skolās; uzsver, ka ANO CRPD konvencijas svarīgākā nozīme ir mainīt attieksmes kultūru, atzīstot, ka grūtības vairāk rada sociālās un ekonomiskās vides šķēršļi, nevis personas invaliditāte;

    12.  aicina Komisiju pieņemt efektīvus pasākumus, kas paredzēti ģimenēm, kopienām, speciālistiem un iestādēm, lai novērstu vardarbību pret bērniem ar invaliditāti; norāda, ka skolām ir būtiska loma sociālās iekļaušanas veicināšanā, un uzsver, ka ir vajadzīgi pienācīgi mehānismi, lai būtu iespējama iekļaušana parastajās skolās un lai pedagogi un skolotāji būtu pienācīgi sagatavoti un apmācīti atpazīt un reaģēt uz vardarbību pret bērniem ar invaliditāti;

    13.  prasa izglītības sistēmās atturēties radīt tādus apstākļus, kuros audzēkņiem piešķir apzīmējumus, piemēram, izmantojot grupēšanu un straumēšanu, jo tas negatīvi ietekmē studentus ar invaliditāti, īpaši tos, kuriem ir mācīšanās grūtības;

    14.  atgādina, ka bērni ar invaliditāti un viņu ģimenes ir jāatbalsta ar agrīnas intervences pasākumiem, piemērotu sociālo palīdzību un pienācīgiem aprūpes pakalpojumiem kopienās;

    15.  aicina Komisiju integrēt sieviešu un meiteņu ar invaliditāti perspektīvu gaidāmajā dzimumu līdztiesības stratēģijā, politikā un programmās un mudina dalībvalstis un Komisiju iekļaut dzimumu perspektīvu izglītības un apmācības programmās un pakalpojumos, lai nodrošinātu izglītību un attīstību, ņemot vērā personu ar invaliditāti vajadzības, un stiprinātu sieviešu ar invaliditāti jēgpilnu līdzdalību dialogā par invaliditāti; norāda arī, ka personas ar invaliditāti etniskās, lingvistiskās un reliģiskās minoritātēs bieži vien ir īpaši neaizsargātas, jo pakļautas vairākveidu diskriminācijai;

    16.  uzsver, ka personām ar invaliditāti ir vajadzīga piekļuve informācijai un komunikācijai pieejamos formātos un ar tehnoloģijām, kas atbilst dažādiem invaliditātes veidiem, ieskaitot zīmju valodas, Braila rakstu, pastiprinošos un alternatīvos komunikācijas veidus un citus pieejamos līdzekļus, veidus un formātus komunikācijai pēc savas izvēles, tostarp viegli lasāmus formātus un subtitrus; tādēļ aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai panāktu tās tiesību aktu īstenošanu attiecībā uz piekļuvi informācijai un komunikācijai; mudina Padomi bez turpmākas vilcināšanās pieņemt Lēmumu par to, lai noslēgtu Marrākešas līgumu, ar ko atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ; aicina Padomi un dalībvalstis īstenot saskaņotus un efektīvus pasākumus saskaņā ar tā noteikumiem;

    17.  norāda, ka jaunatnes stratēģijās laikposmam pēc 2018. gada būtu jāintegrē jauniešu ar invaliditāti vajadzības;

    18.  uzsver digitālo sistēmu nozīmīgumu personām ar invaliditāti, jo tas ir instruments, ar kura palīdzību veicināt viņu līdzdalību visos sabiedrības aspektos, un iesaka turpināt pētīt palīdzošo vides tehnoloģiju izmantošanu izglītībā; atzīst, ka nesamērīgi daudz personu ar invaliditāti patlaban nav tiešsaistē un neizmanto digitālos sasniegumus, līdz ar to nesaņemot piekļuvi informācijai, iespējām, jaunu prasmju apguvei un svarīgiem pakalpojumiem; tādēļ aicina likumdevējus valstu un ES līmenī digitālā vienotā tirgus tiesību aktu īstenošanā iekļaut pieejamības noteikumus, jautājumu par digitālā satura pieejamību integrēt visās attiecīgajās politikas jomās, uzsākt “digitālo čempionu” apmācības programmas kopienās, lai veicinātu personas ar invaliditāti vairāk izmantot tiešsaisti, un veikt nepieciešamos pasākumus, lai apkarotu kibernoziedzību un iebiedēšanu tiešsaistē; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai intelektuālā īpašuma tiesības nerada nepamatotu vai diskriminējošu barjeru personu ar invaliditāti piekļuvei kultūras materiāliem, un apsvērt obligātu izņēmumu no autortiesībām gadījumos, kad izmantošana notiek personu ar invaliditāti labā, ir tieši saistīta ar attiecīgo invaliditāti un pēc rakstura ir nekomerciāla, ciktāl tas vajadzīgs saistībā ar attiecīgo invaliditāti; prasa izmantot transversālu pieeju personu ar invaliditāti cilvēktiesībām visās ES politikas jomās;

    19.  aicina Komisiju turpināt darbu saistībā ar personu ar invaliditāti iekļaušanu, sniedzot finansiālu atbalstu virknei vietēja mēroga projektu un organizāciju;

    20.  aicina Komisiju sākt izpratnes veicināšanas kampaņu par CRPD, galveno uzmanību pievēršot labas prakses apmaiņai un sadarbojoties ar personu ar invaliditāti organizācijām, turklāt mudina visus materiālus, kas saistīti ar spēju veidošanu, apmācību un informētības veicināšanu, sagatavot pieejamos formātos; atgādina visām ES iestādēm un struktūrām, ka ir svarīgi nodrošināt, lai informācijas portāli būtu pilnībā pieejami visām personām ar invaliditāti;

    21.  uzsver nepieciešamību izveidot strukturētu dialogu starp Komisiju, personām ar invaliditāti un viņus pārstāvošām organizācijām, lai panāktu aktīvu iesaisti turpmākās izglītības un apmācības politikas izstrādē un īstenošanā, kā arī kultūras, sporta un jauniešu pasākumos, sasniedzot mērķi “nekas par mums bez mums”; aicina visu līmeņu publiskās iestādes veicināt un garantēt personu ar invaliditāti līdzdalību tādas politikas un programmu izstrādē, kas tos ietekmē;

    22.  ir stingri pārliecināts, ka pēc iespējas drīzāk būtu jāveic ES tiesību aktu efektīva, transversāla un visaptveroša pārskatīšana, lai pilnībā saskaņotu tos ar ANO CRPD noteikumiem, īstenojot demokrātisku līdzdalības procesu, kura mērķis ir nodrošināt personu ar invaliditāti pārstāvības organizāciju tiešu un pilnīgu iesaistīšanu;

    23.  atgādina visām ES iestādēm un struktūrām, ka ir svarīgi nodrošināt, lai konkursi, apmācība, zināšanu atsvaidzināšanas kursi, stažēšanās un darba pieredze būtu pieejama jauniešiem un darba ņēmējiem ar invaliditāti, izmantojot piemērotus kanālus un nepieciešamības gadījumā tehnoloģisku palīdzību;

    24.  uzsver, cik svarīga ir sistemātiska un cieša konsultēšanās starp organizācijām, kas pārstāv cilvēkus ar invaliditāti, politikas veidotājiem, uzņēmējiem un citām ieinteresētajām personām attiecībā uz visām jaunajām iniciatīvām, īstenojot, uzraugot un izvērtējot politiku un darbības, kas saistītas ar izglītību, apmācību, kultūru, sportu un jaunatni;

    25.  aicina ES ratificēt ANO CRPD fakultatīvo protokolu, atgādinot, ka Komisija 2008. gadā sagatavoja labvēlīgu priekšlikumu, ko Parlaments apstiprināja normatīvajā rezolūcijā 2009. gadā, un uzsver, ka līdz šim vairākums ES dalībvalstu to ir parakstījušas un ratificējušas;

    26.  atzīst, ka, lai izstrādātu atbilstošu politiku, kas nodrošinātu iekļaujošu izglītību visām personām ar invaliditāti Eiropas Savienībā, ir vajadzīgi salīdzināmi un konsekventi ES dati; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus ievākt ticamus statistikas datus par personu ar invaliditāti līdzdalību dažādos izglītības un apmācības līmeņos un veidos, par viņu dalību mobilitātes programmās un par to personu ar invaliditāti skaitu, kas priekšlaicīgi pamet mācības skolā.

    ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    19.4.2016

     

     

     

    Galīgais balsojums

    +:

    –:

    0:

    25

    0

    0

    Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Isabella Adinolfi, Dominique Bilde, Andrea Bocskor, Nikolaos Chountis, Mircea Diaconu, Angel Dzhambazki, Jill Evans, María Teresa Giménez Barbat, Petra Kammerevert, Svetoslav Hristov Malinov, Stefano Maullu, Luigi Morgano, Momchil Nekov, Michaela Šojdrová, Yana Toom, Helga Trüpel, Sabine Verheyen, Julie Ward, Bogdan Brunon Wenta, Bogdan Andrzej Zdrojewski, Milan Zver, Krystyna Łybacka

    Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Mary Honeyball, Dietmar Köster, Zdzisław Krasnodębski

    JuridiskāS komitejaS ATZINUMS (24.5.2016)

    Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

    par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem
    (2015/2258(INI))

    Atzinuma sagatavotāja: Heidi Hautala

    IEROSINĀJUMI

    Juridiskā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    A.  tā kā ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) ir pirmais starptautiskais cilvēktiesību līgums, ko ratificējusi Eiropas Savienība;

    B.  tā kā starptautisko cilvēktiesību saistību izpildi Eiropas Savienībā pirmo reizi ir pārraudzījusi ANO struktūra; tā kā CRPD komitejas 2015. gadā publicētie noslēguma apsvērumi par to, kā ES īsteno Konvenciju, ietvēra spēcīgus argumentus attiecībā uz ES saistībām līdztiesības un cilvēktiesību ievērošanas jomā;

    C.  tā kā CRPD ir kopīgs nolīgums un, lai gan atsevišķas jomas ietilpst ES kompetencē, arī dalībvalstīm ir pienākums CRPD pilnībā īstenot valsts līmenī;

    D.  tā kā CRPD komitejas plašais ieteikumu klāsts ir norādījumu kopums, ko izmantot likumdošanas un politikas veidošanas pasākumos, kuri ietilpst ES kompetencē;

    E.  tā kā vairākām dalībvalstīm, kas ratificējušas CRPD, vēl ir jāizveido vai jāizraugās struktūras, kas īstenos Konvenciju un uzraudzīs tās izpildi, kā to nosaka Konvencijas 33. pants; tā kā jau izveidoto struktūru pienākumu izpilde tiek apgrūtināta, jo īpaši saistībā ar 33. panta 2. punktā minēto pārraudzību, jo trūkst finansējuma un cilvēkresursu, kā arī nav stingra juridiskā pamata šādu struktūru izraudzīšanai,

    1.  atzīst, ka individuālu sūdzību izskatīšanas mehānisms ir ļoti būtisks, lai aizsargātu Konvencijā ietvertās tiesības; šajā saistībā aicina Padomi nekavējoties ratificēt Fakultatīvo protokolu;

    2.  par ļoti svarīgu uzskata CRPD 33. pantu (“Īstenošana un pārraudzība valstīs”) un ANO komitejas noslēguma apsvērumu 76. un 77. punktu; tāpēc atzinīgi vērtē to, ka ANO komitejas piekrīt Eiropas Parlamenta līdzdalībai neatkarīgā pārraudzībā;

    3.  aicina Komisiju nekavējoties visaptveroši izvērtēt vai pārskatīt ES tiesību aktus un finansēšanas programmas, lai tie pilnībā atbilstu CRPD, un vajadzības gadījumā ierosināt tiesību aktu grozījumus, un šajā procesā konstruktīvi iesaistīt personu ar invaliditāti organizācijas un ES CRPD regulējuma dalībniekus, kā arī noteikt skaidrus reformu mērķus un termiņus; uzsver, ka šajā ziņā ir jāpieņem visaptveroša ES stratēģija par CRPD, kas ietvertu laika plānojumu, kritērijus un termiņus;

    4.  aicina Komisiju, ņemot vērā noslēguma apsvērumus, ierosināt deklarācijas par kompetenci regulāru atjaunināšanu un šajā procesā oficiāli iesaistīt personu ar invaliditāti organizācijas un Eiropas Parlamentu;

    5.  aicina dalībvalstis piešķirt pietiekamus finanšu resursus un cilvēkresursus, lai CRPD 33 . panta 2. punktā minētās uzraudzības struktūras varētu pildīt savus pienākumus, garantējot šo struktūru neatkarību un nodrošinot, ka to sastāvs un modus operandi atbilst Parīzes principiem par valsts cilvēktiesību iestāžu darbību saskaņā ar CRPD 33. panta 2. punktu, un nodrošinot, ka to izveidei ir oficiāls juridisks pamats, kurā ir skaidri noteikta to kompetence;

    6.  aicina Komisiju cieši sadarboties ar citām ES iestādēm, struktūrām, aģentūrām un ar dalībvalstīm, lai efektīvi un sistemātiski koordinētu paveikto darbu saskaņā ar noslēguma apsvērumiem; prasa CRPD īstenošanas stratēģijā ietvert šim nolūkam vajadzīgos pasākumus;

    7.  aicina ES un dalībvalstis, īstenojot attiecīgos noslēguma apsvērumus, nodrošināt apspriešanos un strukturētā un sistemātiskā veidā iesaistīt organizācijas, kas pārstāv personas ar invaliditāti;

    8.  mudina Eiropas Parlamentu nostiprināt iekšējo mehānismu, kas ieviests, lai koordinētu CRPD īstenošanu (UNCRPD tīkls) nolūkā to padarīt par Konvencijas uzraudzības un īstenošanas mehānismu, kas aptvertu visas Parlamenta komitejas, konstruktīvi iesaistot personu ar invaliditāti organizācijas;

    9.  pauž bažas par grūtībām, ar kādām joprojām saskaras personas ar invaliditāti, cenšoties piekļūt tiesu iestādēm; atgādina, ka tiesības piekļūt tiesu iestādēm ir viena no pamattiesībām un būtisks tiesiskuma elements; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, ar ko pilnībā nodrošinātu procesuālos pielāgojumus un koriģētu procedūras attiecībā uz šādām personām; uzskata, ka Komisijai būtu jāapsver iespēja ES tiesiskuma programmā 2014.–2020. gadam iekļaut īpašas apmācības programmas par CRPD; ierosina, ka ES tiesām iekšējie noteikumi un instrukcijas būtu jāpiemēro tā, lai personām ar invaliditāti atvieglinātu piekļuvi tiesu iestādēm, un ka tiesu darba administrēšanā vērā būtu jāņem arī CRPD komitejas vispārīgie ieteikumi;

    10.  atgādina, cik svarīgi ir personām ar invaliditāti darīt pieejamus autortiesību un blakustiesību izņēmumus un ierobežojumus; atzīmē, ka ir noslēgts Marrākešas līgums, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ, un atkārtoti pauž pārliecību, ka ES ir pilnvarota šo līgumu noslēgt, neizvirzot nosacījumu, ka pirms ratifikācijas ir jāpārskata ES tiesiskais regulējums vai jāsagaida Tiesas nolēmums; turklāt šajā ziņā uzsver, ka Parlamentam, Komisijai un dalībvalstīm ir jāsadarbojas, lai nodrošinātu Marrākešas līguma strauju ratifikāciju;

    11.  uzsver, ka jebkurām izmaiņām autortiesību un blakustiesību jomā būtu jānodrošina, lai personām ar invaliditāti būtu pieejami ar minētajām tiesībām aizsargātie darbi un pakalpojumi neatkarīgi no to formāta; atgādina, ka Komisijai ir jāiesniedz likumdošanas priekšlikumi par autortiesību un blakustiesību izņēmumiem un ierobežojumiem, lai personām ar dažādu veidu invaliditāti būtu pieejami ar minētajām tiesībām aizsargātie darbi un pakalpojumi;

    12.  pauž nožēlu, ka Padome nepiekrita ar invaliditāti saistītos dokumentus iekļaut Regulā par pilsoņu un uzņēmumu brīvas pārvietošanās veicināšanu, vienkāršojot noteiktu publisko dokumentu akceptēšanu Eiropas Savienībā;

    13.  pauž bažas par nesenajiem Padomes priekšlikumiem ievērojami ierobežot piemērošanas jomu ES Direktīvai par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamību; pauž bažas, ka Padomes ierosinātie izņēmumi negarantēs Eiropas Savienībā dzīvojošajiem 80 miljoniem personu ar invaliditāti un 150 miljoniem vecu cilvēku vienlīdzīgas iespējas piekļūt digitālajam vienotajam tirgum un ES iedzīvotājiem sniegtajiem tiešsaistes sabiedriskajiem pakalpojumiem un līdz ar to tiks pārkāptas CRPD noteiktās tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi informācijai;

    14.  atgādina, ka dalībvalstīm un Komisijai ir jāsper konkrēti soļi, lai apkarotu visu veidu tiešo un netiešo diskrimināciju invaliditātes dēļ;

    15.  prasa steidzami atsākt ES Diskriminācijas novēršanas direktīvas izstrādi, kas Padomē ir apstājusies jau kopš 2008. gada;

    16.  atzīst, ka Hāgas konvencija par pieaugušo starptautisko aizsardzību var daudzējādā ziņā sniegt CRPD pusēm praktisku palīdzību starptautisko pienākumu īstenošanā un atbalstīšanā; šajā saistībā pauž nožēlu, ka Komisija neņēma vērā Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai attiecībā uz pieaugušo juridiskās aizsardzības pārrobežu ietekmi;

    17.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2015. gada 2. decembrī publicēja Eiropas Pieejamības aktu; atgādina, ka ir vajadzīga visaptveroša pieeja attiecībā uz pieejamību un pasākumi, ar ko saskaņā ar CRPD 9. pantu personām ar visu veidu invaliditāti garantē tiesības uz pieejamību;

    18.  aicina ES iestādes pārskatīt iekšējos civildienesta noteikumus un īstenošanas noteikumus, lai darbā pieņemtu lielāku skaitu darbinieku un praktikantu ar invaliditāti, pirms tam veicot nepieciešamos pielāgojumus, lai darbiniekiem ar invaliditāti vai apgādājamiem ģimenes locekļiem ar invaliditāti tiesību ziņā būtu tādas pašas iespējas kā pārējiem darbiniekiem;

    19.  aicina Komisiju pārskatīt ES iestāžu kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu, lai saskaņā ar Konvenciju pilnībā tiktu segtas ar invaliditāti saistītās veselības vajadzības.

    ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    24.5.2016

     

     

     

    Galīgais balsojums

    +:

    –:

    0:

    22

    0

    0

    Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Max Andersson, Marie-Christine Boutonnet, Jean-Marie Cavada, Therese Comodini Cachia, Mady Delvaux, Rosa Estaràs Ferragut, Laura Ferrara, Enrico Gasbarra, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Sajjad Karim, Dietmar Köster, Gilles Lebreton, Jiří Maštálka, Emil Radev, Julia Reda, Evelyn Regner, József Szájer, Axel Voss, Tadeusz Zwiefka

    Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Daniel Buda, Angel Dzhambazki

    Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Jens Nilsson

    Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS aTZINUMS (25.4.2016)

    Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

    par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem
    (2015/2258(INI))

    Atzinuma sagatavotāja: Rosa Estaràs Ferragut

    IEROSINĀJUMI

    Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    A.  tā kā Eiropas Savienībā ir 80 miljoni personu ar invaliditāti, tostarp aptuveni 46 miljoni sieviešu un meiteņu ar invaliditāti, kas veido 16 % no kopējā sieviešu skaita ES, tādēļ Eiropas Savienībā sieviešu ar invaliditāti īpatsvars ir augstāks nekā vīriešu ar invaliditāti īpatsvars; tā kā sievietes ar invaliditāti bieži cieš no vairākiemeslu diskriminācijas, saskaras ar nopietniem šķēršļiem, īstenojot tādas savas pamattiesības un brīvības kā, piemēram, tiesības uz piekļuvi izglītībai un nodarbinātībai, kas var izraisīt sociālo izolāciju un psiholoģiskas traumas; tā kā invaliditāte arī nesamērīgi skar sievietes kā ģimenes locekļu ar invaliditāti aprūpētājas;

    B.  tā kā ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām atzīts, ka meitenes un sievietes ar invaliditāti gan ģimenē, gan sabiedrībā ir pakļautas lielākam vardarbības, traumu un ļaunprātīgas izmantošanas, atstāšanas novārtā un nolaidīgas izturēšanās, sliktas apiešanās vai izmantošanas riskam;

    C.  tā kā ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām uzsvērts, ka dzimumu līdztiesības perspektīva ir jāiekļauj visos pasākumos un ir jāveicina cilvēktiesību un pamatbrīvību pilnīga izmantošana;

    D.  tā kā vienlīdzīga attieksme pret sievietēm ar invaliditāti un bērnu ar invaliditāti mātēm un viņām labvēlīgi pasākumi un politika ir vienas no cilvēka pamattiesībām un ētisks pienākums;

    E.  tā kā gandrīz 80 % sieviešu ar invaliditāti ir cietušas no psiholoģiskas un fiziskas vardarbības, tā kā seksuālas vardarbības risks šīm sievietēm ir lielāks nekā pārējām sievietēm; tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti ir pakļautas vairākiemeslu diskriminācijai;

    F.  tā kā iespēja, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti ir vairāk pakļautas vardarbības dzimuma dēļ, jo īpaši vardarbības ģimenē un seksuālas izmantošanas, riskam un tā kā aplēses rāda, ka sievietes ar invaliditāti ir pakļautas 1,5 līdz 10 reizes lielākam ļaunprātīgas izturēšanās riskam nekā sievietēm bez invaliditātes;

    G.  tā kā demogrāfisko un sociālo pārmaiņu dēļ ir palielinājies pieprasījums pēc mājkalpotājiem un aprūpētājiem un jo īpaši mājkalpotājiem un aprūpētājiem ģimenē; tā kā invalīdus un apgādājamas personas parasti aprūpē attiecīgās ģimenes sievietes, kas bieži vien nozīmē viņu izslēgšanu no darba tirgus;

    H.  tā kā sievietes ar invaliditāti, jo īpaši migrantes, ir pakļautas lielākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam vairākiemeslu diskriminācijas dēļ;

    I.  tā kā nodarbināti ir 65 % sieviešu bez invaliditātes un tikai 44 % sieviešu ar invaliditāti; tā kā sievietes ar invaliditāti bieži tiek diskriminētas salīdzinājumā ar vīriešiem ar invaliditāti attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai un izglītībai; tā kā cilvēku ar invaliditāti bezdarba līmenis joprojām ir nepieļaujami augsts; tā kā sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir grūtāk iekļūt darba tirgū; tā kā, lai veicinātu sieviešu ar invaliditāti aktīvu iesaistīšanos izglītībā, darba tirgū un kopienas sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē, ir jāpārvar mobilitātes šķēršļi un jāsamazina atkarība no ģimenes locekļiem un aprūpētājiem;

    J.  tā kā algots darbs ir būtiski svarīgs, lai personas ar invaliditāti spētu dzīvot neatkarīgu dzīvi un uzturēt savu ģimeni un mājsaimniecību; tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti bieži saņem nepietiekamu atalgojumu; tā kā šī neaizsargāto personu grupa ir vairāk pakļauta nabadzības un sociālās atstumtības riskam;

    K.  tā kā ekonomikas krīze, taupības pasākumi un samazinājumi sociālo pakalpojumu un veselības aprūpes budžetā lielākajā daļā ES dalībvalstu ir atstājušas negatīvu ietekmi uz neaizsargātām ES iedzīvotāju grupām, jo īpaši uz cilvēkiem ar invaliditāti un viņu ģimenēm, kurus taupības pasākumi ir skāruši nesamērīgi daudz, un jo īpaši uz sievietēm un meitenēm ar invaliditāti;

    L.  tā kā bērni ar invaliditāti saskaras ar būtiskiem šķēršļiem savu pamattiesību īstenošanā;

    M.  tā kā bērni ar invaliditāti bieži ir izslēgti no sabiedrības, dažkārt dzīvo specializētās iestādēs vai aprūpes centros tālu no savām ģimenēm;

    N.  tā kā bērniem ar invaliditāti ir tiesības dzīvot ģimenē vai ģimenes vidē un vēlēties, lai attiecīgās valsts iestādes rīkotos bērna un viņa ģimenes interesēs;

    O.  tā kā bērniem ar invaliditāti ir mazāk iespēju apmeklēt skolu, tādējādi viņi saskaras ar ierobežotām cilvēkkapitāla veidošanas un mazākām nodarbinātības iespējām, arī viņu produktivitāte pieaugušo vecumā ir zemāka;

    P.  tā kā ir lielāka iespēja, ka cilvēki ar invaliditāti kļūs par bezdarbniekiem un kopumā pelnīs mazāk, pat ja būs nodarbināti; tā kā jo smagāka personas invaliditāte, jo zemāki ienākumi un nodarbinātības iespējas;

    Q.  tā kā cilvēkiem ar invaliditāti var būt papildu izmaksas, kas saistītas ar invaliditāti, piemēram, izmaksas saistībā ar medicīnisko aprūpi vai palīgierīcēm, vai ar nepieciešamību pēc personiska atbalsta un palīdzības, un līdz ar to vairāk līdzekļu bieži vien ir vajadzīgi tam, lai sasniegtu tādus pašus rezultātus kā personām bez invaliditātes;

    R.  tā kā Komitejas par personu ar invaliditāti tiesībām noslēguma apsvērumos saistībā ar Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu ir ierosināts Eiropas Savienībai iekļaut invaliditātes perspektīvu tās dzimumu līdztiesības politikas nostādnēs un programmās, kā arī dzimumu līdztiesības perspektīvu savās invaliditātes stratēģijās, un veidot sievietēm un meitenēm ar invaliditāti labvēlīgus pasākumus, izstrādāt uzraudzības mehānismu un finansēt datu vākšanu un pētījumus šajā jomā; tā kā turklāt iesaka Eiropas Savienībai nodrošināt viņu efektīvu aizsardzību pret vardarbību, ļaunprātīgu izmantošanu un ekspluatāciju, darba un privātās dzīves līdzsvara politikā iekļaut bērnu un pieaugušo ar invaliditāti, tostarp viņu aprūpētāju, vajadzības un veikt pasākumus, lai samazinātu personu ar invaliditāti – lielākā daļa no kuriem ir sievietes – augsto bezdarba līmeni,

    1.  atbalsta Komitejas par personu ar invaliditāti tiesībām secinājumus un ieteikumus un uzsver, ka ES iestādēm un dalībvalstīm savās dzimumu līdztiesības politikas nostādnēs, programmās un stratēģijās ir jāiekļauj sieviešu un meiteņu ar invaliditāti perspektīva un savās stratēģijās par invaliditāti – dzimumu perspektīva; turklāt aicina ieviest mehānismus panāktā progresa regulārai izvērtēšanai;

    2.  pauž nožēlu, ka Eiropas invaliditātes stratēģijā 2010.–2020. gadam nav iekļauta integrēta dzimumu līdztiesības perspektīva vai atsevišķa nodaļa par dzimumspecifiskas invaliditātes politiku, neraugoties uz to, ka sievietes ar invaliditāti bieži ir nelabvēlīgākā situācijā nekā vīrieši ar invaliditāti un ir vairāk pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam;

    3.  pauž bažas, ka Komisijas dokumentā "Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam" netiek risināts invaliditātes jautājums, un mudina Komisiju novērst šo trūkumu, savā politikā un programmās iekļaujot sievietes ar invaliditāti un sievietes aprūpētājas;

    4.  aicina dalībvalstis politikas nostādnēs un pasākumos, kas paredzēti sievietēm, vīriešiem, meitenēm un zēniem ar invaliditāti, piemērot dzimumu līdztiesības pieeju un to īstenot visās jomās, jo īpaši attiecībā uz integrāciju darbvietā, izglītību un diskriminācijas novēršanu;

    5.  piešķir ļoti lielu nozīmi Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) 33. pantam (Īstenošana un pārraudzība valstu līmenī) un ANO attiecīgās komitejas 76. un 77. noslēguma apsvērumiem un šajā sakarā atzinīgi vērtē ANO komitejas piekrišanu Eiropas Parlamenta dalībai neatkarīgās pārraudzības satvarā;

    6.  mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt atbilstīgu politiku un piemērot pasākumus visās politikas jomās, lai veicinātu personu neatkarīgu dzīvi un pilnīgu iekļaušanu; tādēļ aicina Komisiju vākt un izplatīt pēc vecuma un dzimuma sadalītus, atjauninātus statistikas datus par invaliditāti, lai uzraudzītu personu ar invaliditāti situāciju Savienībā;

    7.  aicina Komisiju nodrošināt, ka visām personām ar invaliditāti ir tādas pašas tiesības brīvi pārvietoties kā visiem citiem ES pilsoņiem, spēka esošajos un turpmākajos tiesību aktos iekļaujot garantijas attiecībā uz vienlīdzīgām iespējām, pamattiesībām, vienlīdzīgu piekļuvi pakalpojumiem un darba tirgum, kā arī paredzot tādas pašas tiesības un pienākumus sociālā nodrošinājuma jomā kā pārējiem attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas novēršanas principu; turklāt aicina dalībvalstis saistībā ar nodarbinātības vienlīdzību pilnībā ievērot ES Dzimumu līdztiesības direktīvas (2006/54/EK; pārstrādātā redakcija) noteikumus;

    8.  uzsver, ka ir jāatbalsta sievietes un meitenes migrantes ar invaliditāti, lai attīstītu tās viņu prasmes, kas pavērtu viņām iespēju atrast piemērotu darbu;

    9.  uzskata, ka personām ar invaliditāti, jo īpaši sievietēm un meitenēm, ir jāļauj baudīt savu seksualitāti tikpat brīvi kā cilvēkiem bez veselības traucējumiem, un uzskata, ka sievietēm ar invaliditāti ir jābūt iespējai dzīvot tāpat kā sievietēm bez veselības traucējumiem un piepildīt savu vēlmi pēc bērniem vai dzīvot bez bērniem;

    10.  uzsver, ka būtu jānodrošina meiteņu un sieviešu ar invaliditāti iespējas pilnībā izmantot tiesības seksuālajā un reproduktīvajā jomā un tiesības piekļūt seksuālajai izglītībai, ko nodrošina speciālisti, kuri ir eksperti šajā jomā; tādēļ uzskata, ka ir svarīgi, lai sievietēm un meitenēm ar invaliditāti būtu pilnīga piekļuve viņu īpašajām vajadzībām atbilstīgai medicīniskajai aprūpei, tostarp ginekologa konsultācijām, medicīniskām pārbaudēm, kontracepcijai un viņu vajadzībām pielāgotam atbalstam grūtniecības laikā; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai to sabiedrības veselības aprūpes sistēma paredzētu pienācīgu piekļuvi šiem pakalpojumiem;

    11.  atkārtoti apstiprina savu viedokli, ka ir jāsniedz specializēts atbalsts, tostarp palīdzība bērnu aprūpē, sievietēm un vīriešiem ar invaliditāti, jautājumu risinot kopā ar viņu ģimenēm, lai minētās personas varētu pilnībā iejusties mātes un tēva lomā;

    12.  uzsver, ka līdzeklis patstāvīgas un neatkarīgas dzīves nodrošināšanai cilvēkiem ar invaliditāti, jo īpaši sievietēm, ir (personīga vai valsts) palīdzība, sniedzot atbalstu viņiem un viņu ģimenēm, lai viņi var piekļūt nodarbinātības, izglītības un profesionālās izglītības iestādēm, un atbalstot viņus grūtniecības un bērna kopšanas laikā;

    13.  atgādina par steidzamo nepieciešamību privātajā un institucionālajā vidē risināt jautājumu par vardarbību pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti un aicina dalībvalstis nodrošināt atbalsta pakalpojumus, kas būtu pieejami sievietēm un meitenēm ar dažādu veidu invaliditāti; iesaka ES kļūt par Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija) pusi, kas būtu vēl viens solis virzībā uz vardarbības pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti apkarošanu;

    14.  ar bažām norāda, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti, jo īpaši tās, kuras cietušas no diskriminācijas vairāku iemeslu dēļ, ir vairāk pakļautas dzimuma vardarbības riskam, tostarp seksuālajai vardarbībai un/vai seksuālajai izmantošanai gan mājās, gan institucionālajās nostādnēs; uzsver, ka dalībvalstīm ir jāievieš vai jāstiprina tiesību akti, ar kuriem aizsargā sieviešu un meiteņu ar invaliditāti tiesības šādas dzimumu vardarbības gadījumos un atbalsta viņu atlabšanu;

    15.  atgādina par plašsaziņas līdzekļu nozīmi sieviešu un meiteņu, kā arī sieviešu un meiteņu ar invaliditāti, tēla veidošanā un norāda, ka viņu pamanāmības trūkums vai stereotipu izplatīšana var radīt aizspriedumus, vardarbību un atstumtību; aicina visas Eiropas iestādes ierosināt un atbalstīt kampaņas, lai vairotu izpratni par Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un cīnītos pret aizspriedumiem, diskrimināciju un naida noziegumiem pret personām ar invaliditāti, tostarp sievietēm un meitenēm ar invaliditāti; uzskata, ka plašsaziņas līdzekļiem vajadzētu ne vien palielināt sieviešu un meiteņu ar invaliditāti pamanāmību, bet arī censties veidot pozitīvu viņu tēlu;

    16.  atgādina, cik svarīgas ir personu ar invaliditāti pamattiesības uz līdzdalību politikas procesos un lēmumu pieņemšanā saistībā ar invaliditāti visos līmeņos, ko uzsvēra UNCRPD; uzsver, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti, tostarp tām, kuras pieder pie sociāli atstumtām un neaizsargātām grupām un kuras saskaras ar vairākiemeslu diskrimināciju, ir jāļauj un viņas ir jāmudina piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos, lai nodrošinātu, ka tiek paustas, atbalstītas un aizsargātas viņu intereses un tiesības, tādā veidā nodrošinot patiesi augšupēju dzimumu perspektīvu; aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgi pielāgotus pakalpojumus un iespējas, kas nodrošinātu viņu aktīvu iesaisti un līdzdalību, kā arī ieguldīt atbalsta un adaptīvās tehnoloģijās un e-iekļaušanas rīkos;

    17.  pauž bažas, ka dažas dalībvalstis izmanto Eiropas strukturālos un investīciju fondus institucionalizēšanas veicināšanai, nevis iekļaujošākas sabiedrības veidošanai, kurā personas ar invaliditāti varētu dzīvot un saņemt pienācīgu atbalstu; pauž bažas par to, ka personas ar invaliditāti, jo īpaši sievietes, bērni un vecāki cilvēki, var tikt pakļautas vardarbībai vai izjust sliktu izturēšanos, jo īpaši institucionālajā vidē;

    18.  ar bažām norāda uz dažāda veida atstumtību, ko izraisa personu ar invaliditāti institucionalizēšana, un uz to, kā šāda diskriminējoša attieksme var veicināt turpmākus aizspriedumus un sliktu izturēšanos aprūpes iestādēs un pret šo sabiedrības daļu kā tādu;

    19.  prasa līdzsvaroti izmantot struktūrfondus un investīciju fondus, vajadzības gadījumā veicinot iekļaujošāku kopienu un ievietot personas aprūpes iestādēs tikai tad, ja tas patiešām vajadzīgs, lai abos minētajos gadījumos sievietes un meitenes ar invaliditāti, jo īpaši bērni un jaunieši ar invaliditāti, varētu saņemt pienācīgu atbalstu un palīdzību visā Savienībā; atkārtoti uzsver, ka dalībvalstīm ir jāveicina iekļaujošas un atbalstošas kopienas, kas nodrošina pienācīgu atbalstu ar dzimumu saistītu šķēršļu un diskriminācijas novēršanai pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti;

    20.  pauž bažas par personu ar invaliditāti, jo īpaši sieviešu ar invaliditāti, augsto bezdarba līmeni salīdzinājumā ar citām iedzīvotāju grupām Eiropas Savienībā; aicina dalībvalstis veicināt un nodrošināt likumdošanas un politikas sistēmu sieviešu ar invaliditāti dalībai darba tirgū, tostarp attiecībā uz personām ar slēptu invaliditāti, hroniskām slimībām vai mācīšanās grūtībām;

    21.  uzsver sociālo uzņēmumu un kooperatīvu nozīmi sociālās un ekonomiskās integrācijas jomā un iespēju sniegšanā personām ar invaliditāti un jo īpaši sievietēm ar invaliditāti; aicina Komisiju un dalībvalstis programmās un politikā, kas domāta personām ar invaliditāti un ir dzimumu līdztiesības jomā, iekļaut spēcīgu sociālās ekonomikas dimensiju;

    22.  pauž bažas par to, ka bērnu invalīdu audzināšana ir galvenokārt sieviešu uzdevums;

    23  uzsver nenovērtējamo un finansiāli neatlīdzināto to sieviešu lomu, kuras rūpējas par ģimenes locekļiem ar invaliditāti;

    24.  uzsver, ka ir svarīgi meitenes ar invaliditāti iekļaut parastajā izglītības sistēmā visos gadījumos, kad invaliditātes veids to atļauj; atkārtoti uzsver formālās un neformālās izglītības, ikdienējās mācīšanās un mūžizglītības svarīgo lomu sieviešu un meiteņu ar invaliditāti sociālās iekļaušanas veicināšanā; uzsver mākslas un kultūras nozares potenciālu dot iespējas sievietēm un meitenēm ar invaliditāti un novērst ar invaliditāti saistītus aizspriedumus un diskrimināciju; atzīmē nepieciešamību atbalstīt iekļaujošas izglītības programmas, kas novērš šķēršļus, ar kuriem saskaras personas ar mācīšanās grūtībām, un kas cīnās pret noteiktiem stereotipiem, diskrimināciju un naida noziegumiem, kas vērsti pret šīm personām;

    25.  uzsver IKT nozīmi mobilitātē, komunikācijā un piekļuvē sabiedriskajiem pakalpojumiem; tāpēc aicina dalībvalstis aktīvi veicināt personu ar invaliditāti līdzdalību, tostarp piekļuvi tiešsaistes sabiedriskajiem pakalpojumiem;

    26.  mudina ES iestādes pārskatīt savus Civildienesta noteikumus, iekšējos noteikumus un īstenošanas noteikumus, lai pieņemtu visaptverošu darbā pieņemšanas politiku, tostarp veicinošus pasākumus, lai aktīvi palielinātu personāla un praktikantu ar invaliditāti skaitu, kā arī nodrošinātu, lai visi ES iestāžu darbinieki, kuriem pašiem ir invaliditāte vai kuriem ir aprūpējami ģimenes locekļi ar invaliditāti, saņemtu pienācīgu palīdzību, kas nepieciešama, lai viņiem būtu tādas pašas tiesības kā pārējiem; turklāt aicina Komisiju pārskatīt ES iestāžu kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu, lai visaptveroši segtu ar invaliditāti saistītās veselības vajadzības tādā veidā, kas atbilst Konvencijai;

    27.  aicina Komisiju Eiropas skolās nodrošināt iekļaujošu izglītību un saskaņā ar UNCRPD prasībām par individuālo vajadzību daudzdisciplināru novērtēšanu – meiteņu ar invaliditāti neatstumšanu, kā arī pienācīgu telpu nodrošināšanu;

    28.  aicina Eiropas Parlamentu stiprināt iekšējo koordinācijas mehānismu, kurš ir izveidots, lai koordinētu ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD tīkls) īstenošanu, veidojot to par transversālu mehānismu konvencijas uzraudzībai un īstenošanai visās Parlamenta komitejās, un paredzēt šim darbam atsevišķu personālu;

    29.  prasa steidzami ratificēt Marrākešas līgumu, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ (Marrākešas līgums), tā ratificēšanai par nosacījumu neizvirzot ES tiesiskā regulējuma pārskatīšanu vai Tiesas spriedumu pieņemšanas laiku; aicina Komisiju iesniegt vajadzīgos likumdošanas priekšlikumus, lai īstenotu Marrākešas līgumu;

    30.  prasa steidzami atjaunot darbu pie ES Diskriminācijas novēršanas direktīvas, kuras izskatīšanā Padomē kopš 2008. gada nav vērojams nekāds progress, un direktīvā īpaši iekļaut starpnozaru diskriminācijas jautājumus saistībā ar dzimumu līdztiesību un invaliditāti;

    31.  aicina dalībvalstis nekavējoties pastiprināt centienus, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu citām personām līdzvērtīgu, pieejamu pārvaldību un pakalpojumus; uzsver, ka sieviešu un meiteņu ar invaliditāti neatkarīgu dzīvi, sociālo iekļaušanu un līdzdalību var panākt tikai tad, ja tiks novērsti atlikušie šķēršļi; turklāt uzskata, ka vispārīga informācija par pakalpojumiem, kas domāta iedzīvotājiem (piemēram, informācija izglītības, nodarbinātības, sociālās un veselības aprūpes jomā), ir jāsniedz dažādos veidos un formātos, vienkāršā un drošā veidā, kas būtu pieejama personām ar invaliditāti;

    32.  uzsver, ka Padomei ir jāpaātrina priekšlikuma direktīvai par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamību izskatīšana, lai uzlabotu dokumentu, video un tīmekļa vietņu pieejamību un nodrošinātu alternatīvus saziņas līdzekļus, kas ir pieejami personām ar invaliditāti;

    33.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2015. gada 2. decembrī publicēja priekšlikumu Eiropas tiesību aktam par pieejamību; atgādina, ka jautājums par pieejamību ir jāizskata visaptveroši un ka tiesības uz UNCRPD 9. pantā noteikto pieejamību ir jāgarantē personām ar jebkāda veida invaliditāti.

    ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    19.4.2016

     

     

     

    Galīgais balsojums

    +:

    –:

    0:

    30

    1

    0

    Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Maria Arena, Catherine Bearder, Beatriz Becerra Basterrechea, Malin Björk, Vilija Blinkevičiūtė, Anna Maria Corazza Bildt, Viorica Dăncilă, Iratxe García Pérez, Anna Hedh, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Elisabeth Köstinger, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Angelika Mlinar, Maria Noichl, Marijana Petir, Pina Picierno, João Pimenta Lopes, Terry Reintke, Jordi Sebastià, Michaela Šojdrová, Ernest Urtasun, Jadwiga Wiśniewska, Anna Záborská, Jana Žitňanská

    Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Rosa Estaràs Ferragut, Kostadinka Kuneva, Constance Le Grip, Evelyn Regner, Marc Tarabella

    Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Marco Zanni, Julia Reid

    ATBILDĪGĀS KOMITEJAS

    GALĪGAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    30.5.2016

     

     

     

    Galīgais balsojums

    +:

    –:

    0:

    41

    3

    0

    Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Laura Agea, Guillaume Balas, Brando Benifei, Mara Bizzotto, David Casa, Ole Christensen, Lampros Fountoulis, Arne Gericke, Czesław Hoc, Danuta Jazłowiecka, Rina Ronja Kari, Jan Keller, Ádám Kósa, Kostadinka Kuneva, Jean Lambert, Javi López, Thomas Mann, Dominique Martin, Anthea McIntyre, João Pimenta Lopes, Georgi Pirinski, Terry Reintke, Sofia Ribeiro, Maria João Rodrigues, Claude Rolin, Anne Sander, Sven Schulze, Michaela Šojdrová, Ulrike Trebesius, Marita Ulvskog

    Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Tania González Peñas, Richard Howitt, Dieter-Lebrecht Koch, Edouard Martin, Tamás Meszerics, Evelyn Regner, Joachim Schuster, Helga Stevens, Flavio Zanonato

    Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Xabier Benito Ziluaga, Rosa D’Amato, Jens Geier, Sylvie Goddyn, Jasenko Selimovic

    ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

    41

    +

    ALDE

    ECR

    EFDD

    GUE/NGL

    ENF

    PPE

     

    S&D

     

     

    Verts/ALE

    Jasenko Selimovic

    Arne Gericke, Czesław Hoc, Anthea McIntyre, Helga Stevens, Ulrike Trebesius,

    Laura Agea, Rosa D'Amato,

    Xabier Benito Ziluaga, Tania González Peñas, Rina Ronja Kari, Kostadinka Kuneva, João Pimenta Lopes,

    Mara Bizzotto

    David Casa, Danuta Jazłowiecka, Dieter-Lebrecht Koch, Ádám Kósa, Thomas Mann, Sofia Ribeiro, Claude Rolin, Anne Sander, Sven Schulze, Michaela Šojdrová,

    Guillaume Balas, Brando Benifei, Ole Christensen, Jens Geier, Richard Howitt, Jan Keller, Javi López, Edouard Martin, Georgi Pirinski, Evelyn Regner, Maria João Rodrigues, Joachim Schuster, Marita Ulvskog, Flavio Zanonato,

    Jean Lambert, Tamás Meszerics, Terry Reintke,

    3

    -

    ENF

    NI

    Sylvie Goddyn,Dominique Martin,

    Lampros Fountoulis

    0

    0

     

     

    Izmantoto simbolu skaidrojums:

    +  :  par

    -  :  pret

    0  :  atturas