Procedūra : 2015/2340(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0205/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0205/2016

Debates :

PV 04/07/2016 - 18
CRE 04/07/2016 - 18

Balsojumi :

PV 05/07/2016 - 4.6
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0300

ZIŅOJUMS     
PDF 774kWORD 322k
13.6.2016
PE 575.116v03-00 A8-0205/2016

par cilvēku tirdzniecības apkarošanu ES ārējās attiecībās

(2015/2340(INI))

Ārlietu komiteja

Referente: Barbara Lochbihler, Cilvēktiesību apakškomiteja

Atzinumu sagatavoja (*):

Bodil Valero, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja

Catherine Bearder, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja

(*)    Iesaistītā komiteja — Reglamenta 54. pants

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejaS ATZINUMS
 Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS
 Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par cilvēku tirdzniecības apkarošanu ES ārējās attiecībās

(2015/2340(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un visus attiecīgos starptautiskos cilvēktiesību līgumus,

–  ņemot vērā Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā Konvencijas par bērna tiesībām Fakultatīvo protokolu par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju,

  ņemot vērā ANO Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību (2000) un tās protokolus, īpaši Protokolu par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to (2000) un Protokolu par migrantu nelikumīgas ievešanas pa zemes, jūras un gaisa ceļiem apkarošanu (2000),

–  ņemot vērā Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību (1990),

–  ņemot vērā starptautisko cilvēktiesību mehānismu, tostarp ANO īpašās referentes cilvēku, īpaši sieviešu un bērnu, tirdzniecības jautājumos un citu attiecīgo ANO īpašo referentu, veikto darbu, vispārējo regulāro pārskatu un attiecīgo ANO cilvēktiesību līguma struktūru veikto darbu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes īpašās referentes cilvēku, īpaši sieviešu un bērnu, tirdzniecības jautājumos ziņojumu (2014),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku kontroles un noziedzīgu nodarījumu novēršanas biroja visas valstis aptverošo ziņojumu par cilvēku tirdzniecību (2014),

–  ņemot vērā ANO paraugmodeli tiesību aktam, kas vērsts pret cilvēku tirdzniecību, lai palīdzētu valstīm pārskatīt un grozīt spēkā esošos tiesību aktus un pieņemt jaunus tiesību aktus cilvēku tirdzniecības apkarošanai (2009),

–  ņemot vērā ieteiktos principus un pamatnostādnes par cilvēktiesībām un cilvēku tirdzniecību, ko Ekonomikas un sociālo lietu padome iesniedza kā pielikumu ANO augstā cilvēktiesību komisāra (UNHCHR) ziņojumam (E/2002/68/Add.1),

–  ņemot vērā ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, ar ko īsteno ANO programmu “Aizsargāt, ievērot un labot”,

–  ņemot vērā ANO pamatprincipus par tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām,

–  ņemot vērā UNICEF Vadlīnijas bērnu tirdzniecībā cietušo personu tiesību aizsardzībai,

–  ņemot vērā SDO 1930. gada Piespiedu darba konvenciju (Nr. 29), 2014. gada Protokolu par 1930. gada Piespiedu darba konvenciju, 1957. gada Konvenciju par piespiedu darba izskaušanu (Nr. 105) un 2014. gada Ieteikumu par piespiedu darbu (Papildu pasākumi) (Nr. 203),

–  ņemot vērā 1973. gada Konvenciju par minimālo vecumu (Nr. 138) un 1999. gada Bērnu darba ļaunāko formu konvenciju (Nr. 182),

–  ņemot vērā SDO 2011. gada Konvenciju par mājsaimniecībās nodarbinātajām personām (Nr. 189) par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām,

–  ņemot vērā SDO ziņojumu “Peļņa un nabadzība – piespiedu darba ekonomika” (2014),

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, Eiropas Sociālo hartu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 5. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/23/EK par kvalitātes un drošības standartu noteikšanu cilvēka audu un šūnu ziedošanai, ieguvei, testēšanai, apstrādei, konservācijai, uzglabāšanai un izplatīšanai,

–  ņemot vērā Rīcības dokumentu par ārējas dimensijas stiprināšanu cīņā pret cilvēku tirdzniecību (2009) un divus tā īstenošanas ziņojumus (2011. un 2012. gads),

–  ņemot vērā ES stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai (2012–2016),

–  ņemot vērā starpposma ziņojumu par to, kā piemēro ES stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai (COM(2014)0635),

–  ņemot vērā darbu, ko veicis ES koordinators cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā,

–  ņemot vērā ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019),

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(1),

–  ņemot vērā programmu ES darbībām dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas jomā ES ārējās attiecībās 2016.–2020. gadā,

–  ņemot vērā Eiropola 2016. gada februāra ziņojumu par situāciju cilvēku tirdzniecības jomā ES,

–  ņemot vērā vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei (GAMM);

–  ņemot vērā 2015. gada 13. maija Eiropas programmu migrācijas jomā,

–  ņemot vērā Valletas augstākā līmeņa sanāksmes 2015. gada novembra rīcības plānu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību (2005),

–  ņemot vērā Ekspertu darbības grupas pret cilvēku tirdzniecību (GRETA) jaunāko vispārējo darbības pārskatu, kurā uzsvērta Eiropas Padomes Konvencijas par cīņu pret cilvēku tirdzniecību īstenošana (2014),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju pret cilvēku orgānu nelegālu tirdzniecību, kas pieejama parakstīšanai kopš 2015. gada marta,

–  ņemot vērā Konvenciju par cilvēktiesību un cilvēka cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā — Konvencija par cilvēktiesībām un biomedicīnu,

–  ņemot vērā Stambulas deklarāciju par orgānu tirdzniecības un transplantātu tūrisma apkarošanu (2008),

–  ņemot vērā EDSO Pamatprincipus par cilvēktiesībām, atgriežoties cilvēku tirdzniecībā cietušām personām (2014),

–  ņemot vērā starpvaldību Finanšu darījumu darba grupas (FATF) ziņojumu (2011),

–  ņemot vērā Hāgas Konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos,

–  ņemot vērā Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) pārskatu par cilvēku tirdzniecības apkarošanu un palīdzību neaizsargātiem migrantiem (2012),

–  ņemot vērā IOM ziņojumu par risinājumiem cīņai pret cilvēku tirdzniecību un izmantošanu krīzes laikā (2015),

–  ņemot vērā ASEAN Konvenciju pret cilvēku, īpaši sieviešu un bērnu, tirdzniecību (2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumus (A8-0205/2016),

A.  tā kā cilvēku tirdzniecība, kas ir organizētās noziedzības veids, ir viens no smagākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, jo tas mazina cilvēku vērtību, viņus padarot par preci un tā būtiski un ilgstoši pārkāpjot cietušo personu cieņu, neaizskaramību un tiesības, un tas ietekmē veselas ģimenes un kopienas, kā arī apzināti ļaunprātīgi tiek izmantotas personas tādās nestabilās situācijās kā nabadzība vai izolētība;

B.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācija (Palermo protokolā) cilvēku tirdzniecību ir definējusi kā ekspluatācijas nolūkā izdarītu personu vervēšanu, pārvadāšanu, nodošanu, izmitināšanu vai saņemšanu, tostarp kontroles pār minētajām personām maiņu vai nodošanu, izmantojot draudus vai spēku vai citā veidā piespiežot, aizvedot ar viltu, krāpjot, maldinot, ļaunprātīgi izmantojot varu vai personas neaizsargātības stāvokli vai dodot vai saņemot maksu vai citāda veida labumus, lai panāktu tās personas piekrišanu, kura kontrolē citu personu; tā kā ekspluatācija ietver vismaz citu personu piespiedu prostitūciju vai citus seksuālas vai reproduktīvas izmantošanas veidus, piespiedu darbu vai pakalpojumu sniegšanu, verdzību vai tai līdzīgu praksi, tostarp bērnu verdzību nolūkā vervēt bērnus kareivjus, kalpību vai orgānu izņemšanu; tā kā šī ir ļaunprātīga prakse, jo īpaši tad, ja cilvēki bērnus pakļauj smagākajiem izmantošanas veidiem;

C.  tā kā ANO Konvencijas par bērna tiesībām Fakultatīvā protokola par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju 2. panta a) punktā bērnu tirdzniecība ir definēta kā “jebkura darbība vai darījums, ar kuru jebkura persona vai personu grupa bērnu nodod citai personai vai personu grupai par atlīdzību vai jebkādu citu kompensāciju”;

D.  tā kā saskaņā ar jaunāko Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja (UNODC) visas valstis aptverošo ziņojumu par cilvēku tirdzniecību (2014) 70 % identificēto cietušo ir sievietes un meitenes; tā kā 79 % seksuālas izmantošanas identificēto gadījumu cietušās ir sievietes (53 % no visiem identificētajiem izmantošanas veidiem) un tā kā 83 % piespiedu darba identificēto gadījumu cietušie ir vīrieši (40 % no visiem identificētajiem izmantošanas veidiem);

E.  tā kā sarežģīti un savstarpēji saistīti faktori, piemēram, sistemātiska un strukturāla diskriminācija, cilvēktiesību pārkāpumi, nabadzība, nevienlīdzība, korupcija, vardarbīgs konflikts, zemes konfiskācija, izglītības trūkums, bezdarbs un neefektīvi darbaspēka migrācijas noteikumi, palielina personu neaizsargātību pret ekspluatāciju un ļaunprātīgu izmantošanu, jo viņiem ir ierobežotas izvēles iespējas un resursi; tā kā ES Stratēģijā cilvēku tirdzniecības izskaušanai (2012–2016) ir noteikts, ka vardarbība pret sievietēm ir viens no galvenajiem šādas tirdzniecības cēloņiem;

F.  tā kā cilvēku tirdzniecība ir ar dzimumu saistīts noziegums; tā kā sieviešu un meiteņu procentuālais īpatsvars ir augsts arī attiecībā uz citiem cilvēku tirdzniecības veidiem, piemēram, piespiedu izmantošana mājsaimniecības un aprūpes darbos, ražošanā, ēdināšanas, uzkopšanas un citās nozarēs;

G.  tā kā cilvēku tirdzniecība ir viena no visienesīgākajām organizētās noziedzības darbībām pasaulē līdztekus nelegālai narkotiku un ieroču tirdzniecībai; tā kā saskaņā ar jaunākajām SDO aplēsēm nelikumīgā ikgadējā peļņa no piespiedu darba, tostarp legalizējot nelikumīgi iegūtus līdzekļus, ir aptuveni USD 150 miljardi, turklāt tiek lēsts, ka 90 % cietušo tiek izmantoti ekonomikas privātajā sektorā un divas trešdaļas peļņas rodas no komerciālas seksuālas izmantošanas, padarot to par visienesīgāko ekspluatācijas veidu;

H.  tā kā cilvēku tirdzniecība ir jāizvērtē gan no pieprasījuma, gan peļņas perspektīvas, jo sieviešu ļaunprātīgu izmantošanu seksuāliem pakalpojumiem veicina pieprasījums pēc šādiem pakalpojumiem un gūtā peļņa;

I.   tā kā tiesiskā regulējuma cilvēku tirdzniecības jomā nepietiekama īstenošana valsts līmenī un atbilstoša tiesiskā regulējuma trūkums trešās valstīs ir vieni no nozīmīgākajiem šķēršļiem cīņā pret cilvēku tirdzniecību;

J.  tā kā tiesu iestāžu pieejamība cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām ir atšķirīga — no vienkārši problemātiskas līdz lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju liegtai; tā kā daudzās valstīs kriminālvajāšana ir sekmīga mazāk kā vienam procentam noziegumu; tā kā korupcija un veiktspējas trūkums joprojām ir nopietna policijas un tiesu iestāžu struktūru problēma daudzās valstīs;

K.  tā kā saskaņā ar Eiropola informāciju vispārēja piekļuve internetam visā pasaulē dod iespēju cilvēku tirdzniecībai aizvien vairāk attīstīties tiešsaistē; tā kā tas veicina jaunus vervēšanas un cietušo ekspluatācijas paņēmienus;

L.  tā kā pastāv saikne starp migrantu kontrabandu un cilvēku tirdzniecību; tā kā kontrabandistu tīkli internetu cita starpā izmanto, lai reklamētu savus pakalpojumus potenciālajiem migrantiem;

M.  tā kā cilvēku tirdzniecība un cilvēku kontrabanda diemžēl nav pārejošas parādības un turpmākajos gados var pat vēl pieaugt, jo konflikta zonas, represīvi režīmi vai bezcerīga ekonomiskā situācija visā pasaulē rada augsni cilvēku tirgotāju un cilvēku kontrabandistu noziedzīgajām darbībām;

N.  tā kā nelikumīgās migrācijas plūsmas palielina cilvēku tirdzniecības riskus, jo neatbilstīgi migranti viņu neaizsargātības un nelegālā statusa dēļ ir īpaši pakļauti riskam kļūt par cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām; tā kā starp šiem migrantiem nepavadīti nepilngadīgie, kuri ir liela daļa no migrantiem, kas ierodas Eiropā, ir cilvēku tirdzniecības tīklu mērķgrupa;

O.  tā kā cilvēku tirdzniecība ir reģionāla un pasaules mēroga problēma, ko ne vienmēr var risināt tikai valsts līmenī;

P.  tā kā saskaņā ar jaunāko globālo verdzības indeksu tiek lēsts, ka pasaulē 35,8 miljoni personu ir nonākuši mūsdienu verdzības apstākļos, kas nozīmē, ka cilvēku tirdzniecībai ir endēmisks raksturs un tā skar visas pasaules daļas;

Q.  tā kā iepriekšējās un jaunākās tendences cilvēku tirdzniecībā izpaužas dažādos veidos un ievērojami atšķiras starp reģioniem un apakšreģioniem;

R.  tā kā cilvēku tirdzniecība nav parādība, kas attiecas tikai uz valstīm, kuras tiek uzskatītas par mazāk attīstītām, bet daudz slēptākā veidā to var konstatēt arī attīstītajās valstīs;

S.  tā kā saskaņā ar SDO datiem 56 % no kopējā lēstā piespiedu darbā cietušo personu skaita, tostarp seksuālajā izmantošanā, ir Āzijas un Klusā okeāna reģionā un tā salīdzinoši ir pati lielāka proporcionālā daļa pasaulē;

T.  tā kā tiek lēsts, ka visā pasaulē apmēram 300 000 bērnu ir iesaistīti bruņotajos konfliktos; tā kā pasaulē plašākā tirdzniecība ar bērniem, lai padarītu viņus par bērniem kareivjiem, ir Āfrikā;

U.  tā kā Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos 95 % no identificētajiem cietušajiem ir pieaugušie; tā kā migrējošiem darba ņēmējiem galvenie galamērķi ir Tuvo Austrumu valstis, kurās tā dēvētā „kafala” sponsorēšanas sistēma darba ņēmējus piesaista konkrētam darba devējam, radot priekšnoteikumus ļaunprātīgai izmantošanai un darbaspēka ekspluatācijai, kas dažkārt rada piespiedu darbu;

V.  tā kā ES austrumu kaimiņvalstīs seksuālā izmantošana ir galvenais ziņotās cilvēku tirdzniecības iemesls; tā kā sistemātiskas diskriminācijas un rasisma dēļ romu kopienas — gan vīrieši, gan sievietes — ir īpaši neaizsargātas pret cilvēku tirdzniecību dažādos nolūkos;

W.  tā kā sešas valstis, kurās iedzīvotāji ir visvairāk pakļauti mūsdienu verdzībai (termins, kas saistīts ar cilvēku tirdzniecību), ir Latīņamerikas valstis (Haiti, Surinama, Gajāna, Meksika, Kolumbija un Peru)(2);

X.  tā kā sadarbība starp dalībvalstīm, Eiropolu un cilvēku tirdzniecībā cietušo personu izcelsmes un tranzīta valstīm ir būtisks instruments cīņā pret cilvēku tirdzniecības tīkliem;

Y.  tā kā ES ir noteikusi vairākas prioritāras valstis un reģionus ar mērķi vēl vairāk pastiprināt un mērķtiecīgāk īstenot sadarbību cīņā pret cilvēku tirdzniecību;

Z.  tā kā Komisija 2010. gadā ir iecēlusi ES koordinatoru cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā, lai uzlabotu koordināciju un saskaņotību starp ES iestādēm, aģentūrām, dalībvalstīm, trešām valstīm un starptautiskām organizācijām,

Globālās tendences cilvēku tirdzniecībā

1.  nosoda un nepārprotami noraida cilvēku tirdzniecību, kas ir augoša, uz cilvēku ciešanām balstīta nozare un kas dziļi un ilgstoši ietekmē visas sabiedrības un ekonomikas;

2.  uzsver, ka cilvēku tirdzniecība ir mūsdienīgs verdzības paveids un nopietns noziegums un tas ir viens no smagākajiem cilvēktiesību pārkāpumu veidiem, kas nav pieņemams sabiedrībās, kuru pamatā ir cilvēktiesību, tostarp dzimumu vienlīdzības, ievērošana; turklāt uzskata, ka cilvēku tirdzniecība ir jāsaprot vispusīgā veidā, galveno vērību pievēršot ne tikai seksuālai izmantošanai, bet arī piespiedu darbam, orgānu tirdzniecībai, piespiedu ubagošanai, piespiedu laulībām, bērniem karavīriem un bērnu tirdzniecībai;

3.   atgādina, ka cilvēku tirdzniecība ir globāla rakstura pārrobežu noziegums un ka visos pasākumos, kuru mērķis ir tās apkarošana, būtu jāņem vērā pamatcēloņi un pasaules tendences; šajā sakarībā uzsver, ka svarīga ir konsekventa nostāja attiecībā uz iekšējiem un ārējiem aspektiem, kādi ir ES politikai cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā;

4.   atzīst, ka cilvēku tirdzniecība ir organizēta noziedzība, kas sastopama gan aiz ES robežām, gan tās iekšienē, tādējādi radot vajadzību pēc stingriem iekšējiem tiesību aktiem cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā, kā arī vajadzību valstīm sadarboties;

5.  pauž nožēlu, ka joprojām trūkst pienācīgu tiesību aktu, lai cilvēku tirdzniecību atzītu par krimināli sodāmu un efektīvi to apkarotu daudzās pasaules valstīs;

6.   turklāt pauž nožēlu par lielo atšķirību, kas pastāv starp spēkā esošiem tiesību aktiem un to īstenošanu, tostarp par to, ka, no vienas puses, cietušajiem tiesas iestāžu pieejamība ir ierobežota vai tādas vispār nav un, no otras puses, nenotiek noziegumu izdarītāju kriminālvajāšana;

7.  pauž īpašu nožēlu par to, ka identificēto cietušo personu skaits aizvien vēl ir stipri mazāks par aplēsēs minēto cilvēku tirdzniecībai pakļauto personu skaitu un ka kriminālvajāšanas rādītāji joprojām ir ļoti zemi; aizvien ir nopietni nobažījies par to, ka daudzas cilvēku tirdzniecībā cietušās personas paliek bez pietiekama atbalsta, aizsardzības un pasākumiem, kuru mērķis ir novērst viņu pamattiesību pārkāpumus;

8.   atgādina, ka cilvēku tirdzniecībā cietušie valstī, kurā viņi tiek izmantoti, bieži vien ir tā sauktie neredzamie cilvēki, ka viņi saskaras ar grūtībām, ko rada kultūru un valodu atšķirības, un ka tas viss viņiem vēl vairāk apgrūtina ziņošanu par noziegumiem, kuros šīs personas cietušas; nosoda to, ka šīs grūtības ir vēl smagāk pārvaramas īpaši neaizsargātām cietušo personu grupām, piemēram, sievietēm un bērniem;

9.  uzsver, ka pieprasījums pēc seksuāliem pakalpojumiem attīstītajās valstīs veicina cilvēku tirdzniecību no jaunattīstības valstīm un, jo īpaši sieviešu un meiteņu, nonākšanu neaizsargātībā; aicina dalībvalstis noteikt kriminālatbildību par tādu pakalpojumu apzinātu izmantošanu, kuras sniedz cilvēku tirdzniecībā cietušās personas;

10.  atgādina, ka starptautiskā līmenī organizētas grupas — slepeni vai ar cietušo piekrišanu, kuri tiek maldināti ar nepatiesiem solījumiem — transportē tirdzniecībā cietušās personas uz bagātākiem reģioniem, galvenokārt uz Eiropas valstīm, kurās ir turīgāki klienti, jo īpaši cilvēku tirdzniecībai seksuālās izmantošanas nolūkā;

11.   nosoda to, ka saskaņā ar Eiropola personāla vadītāja paziņojumu plašsaziņas līdzekļiem vairāk nekā 10 000 nepavadītu bēgļu un migrantu bērnu ir pazuduši Eiropā; vērš ES un dalībvalstu uzmanību uz to, ka daudzi no šiem bērniem ir piespiedu kārtā iesaistīti cilvēku tirdzniecībā seksuālai izmantošanai, ubagošanā, nelikumīgajā un ienesīgajā orgānu transplantācijas tirgū vai vergu tirdzniecībā;

12.   uzsver, ka būtiski ir nošķirt jēdzienus „cilvēku tirdzniecība“ un „migrantu nelikumīga ievešana“; tomēr norāda, ka starp noziedzīgo tīklu un organizētās noziedzības darbībām ir arī nelikumīga ievešana un ka tas var novest pie nelegālas tirdzniecības, tomēr uzsver, ka saistībā ar šiem abiem jēdzieniem ir vajadzīgi atšķirīgi juridiskie un praktiskie risinājumi un dažādi valsts pienākumi; mudina ES un tās dalībvalstis apmācīt personālu, kas atbildīgs par migrantu/ patvēruma meklētāju uzņemšanu un identificēšanu, izmantojot īpašas izpratnes veidošanas programmas, kuras paredzētas tam, lai pareizi atšķirtu cilvēku nelikumīgu ievešanu un cilvēku tirdzniecību, jo īpaši lai identificētu un aizsargātu bērnus, kas kļuvuši par cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām un nepavadītus bērnus, kuri var kļūt par šādā tirdzniecībā cietušajām personām;

13.  atgādina, ka migranti ir piekrituši nelikumīgai ievešanai līdz brīdim, kad viņi ierodas galamērķī, turpretim cilvēku tirdzniecībā cietušos izmanto piespiedu kārtā, ar krāpšanu un varmācību, nedodot nekādu piekrišanas iespēju; uzsver, ka abas parādības var pārklāties, jo pastāv risks, ka noziedzīgās grupas, kas nelikumīgi ieved bēgļus un migrantus ES, var pakļaut viņus – jo īpaši nepavadītus nepilngadīgos un sievietes, kas ceļo vienas – ekspluatācijai kā cilvēku tirdzniecībā cietušas personas; mudina dalībvalstu kompetentās iestādes vērst uzmanību uz šo pārklāšanos, īstenojot savas policijas un tiesu iestāžu sadarbības un tiesībaizsardzības darbības;

14.   konstatē, ka noziedzīgie tīkli arvien vairāk izmanto internetu un sociālos tīklus, lai vervētu un izmantotu iespējamos upurus; tāpēc aicina ES un dalībvalstis, cenšoties apkarot cilvēku tirdzniecību, veikt pietiekamus ieguldījumus tehnoloģijā un zināšanās, lai identificētu, izsekotu un novērstu to, ka noziedzīgie tīkli internetu izmanto ļaunprātīgi gan upuru vervēšanai, gan tādu pakalpojumu piedāvāšanai, kuru mērķis ir upuru ekspluatācija;

15.  atzīst informācijas un sakaru tehnoloģiju nozīmi cilvēku tirdzniecībā un to, ka, lai gan tehnoloģiju izmanto, lai atvieglotu upuru vervēšanu un izmantošanu, to var izmantot arī kā līdzekli, lai novērstu cilvēku tirdzniecību; uzskata, ka pētniecībā lielāka uzmanība būtu jāpievērš informācijas un sakaru tehnoloģiju lomai cilvēku tirdzniecībā;

16.  aicina Komisiju novērtēt interneta izmantošanu cilvēku tirdzniecībā un jo īpaši attiecībā uz seksuālu izmantošanu tiešsaistē; prasa Eiropolam cīņu pret cilvēku tirdzniecību tiešsaistē pastiprināt saistībā ar ES vienību ziņošanai par interneta saturu (IRU), lai identificētu tiešsaistes materiālus par cilvēku tirdzniecību, ziņotu par tiem un izņemtu tos;

17.  aicina Komisiju savu sadarbību ar trešām valstīm pielāgot jaunajai situācijai, lai ņemtu vērā pārmaiņas, kas saistītas ar cilvēku tirdzniecību internetā; aicina Komisiju un Eiropolu apsvērt sadarbības iespējas starp ES kibernoziedzības apkarošanas struktūrām (jo īpaši saistībā ar Eiropolu) un trešo valstu struktūrām; prasa Komisijai izskatīt arī jebkādu noderīgu sadarbību ar interneta pakalpojumu sniedzējiem, lai atklātu un novērstu ar cilvēku tirdzniecību saistītu saturu tiešsaistē; prasa Komisijai pienācīgi informēt Parlamentu;

Cilvēku tirdzniecības ekonomika

18.   nosoda to, ka cilvēku tirdzniecība ir ļoti ienesīga uzņēmējdarbība un ka ienākumi no šīs noziedzīgās darbības lielā mērā tiek no jauna ieguldīti pasaules ekonomikā un finanšu sistēmā; nosoda to, ka cilvēku tirdzniecībā ir iesaistītas strukturētākās un spēcīgākās starptautiskās kriminālās organizācijas un tās ir radījušas reālu starptautisku un sazarotu noziedzīgo tīklu; aicina visas valstis un attiecīgos šajā jomā iesaistītos dalībniekus censties cilvēku tirdzniecību kā “zema riska / augsta ienesīguma” uzņēmējdarbību padarīt par “augsta riska / zema ienesīguma” uzņēmējdarbību;

19.   uzskata, ka cīņā pret cilvēku tirdzniecību izšķiroša nozīme ir finanšu izmeklēšanai, kurā izseko, konfiscē un atgūst noziedzīgi iegūtus līdzekļus, un pasākumiem pret naudas atmazgāšanu; atgādina, ka par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas darbībām nepieciešams iegūt vairāk datu un tām jāpievērš lielāka uzmanība; pauž nožēlu par to, ka tādu finanšu informācijas vākšanas, analīzes un apmaiņas pasākumu izmantošana, ar kuriem sniedz atbalstu cilvēku tirdzniecības kriminālizmeklēšanai, joprojām ir ierobežota un bieži rada grūtības finansiālo izmeklēšanu pilnībā integrēt cilvēku tirdzniecības lietās; prasa ES un tās dalībvalstīm pastiprināt sadarbību, koordināciju un informācijas apmaiņu ar trešām valstīm, lai konstatētu un konfiscētu ienākumus no šīm noziedzīgām darbībām; prasa konfiscētos līdzekļus izmantot cilvēku tirdzniecībā cietušo peronu atbalstam un kompensāciju izmaksai;

20.   aicina valdības veikt uzticamības pārbaudi, vēršoties pret korupciju, kas sekmē cilvēku tirdzniecību, un konstatēt un izskaust publiskā sektora iesaistīšanos vai līdzdalību cilvēku tirdzniecībā, tostarp nodrošinot, ka publiskā sektora darbinieki tiek apmācīti atpazīt šādus gadījumus un ka viņu rīcībā ir iekšējās pamatnostādnes, kas palīdzētu risināt aizdomīgus gadījumus;

21.   atgādina, ka ar pieņemšanu darbā saistīti pārkāpumi notiek daudzās pasaules valstīs un reģionos, un norāda, ka neatkarīgi no valstīm, kurās tie notiek, šādiem pārkāpumiem ir cieša saikne ar cilvēku tirdzniecību, ko īsteno vai nu darbā iekārtošanas aģentūras, kas cilvēku tirdzniecībā ir tieši iesaistītas, izmantojot maldinošu vai piespiedu vevēšanas praksi vai radot neaizsargātību pret ekspluatējošu darbu, prasot lielas darbā pieņemšanas maksas un padarot jo īpaši migrantus un mazkvalificētus darba ņēmējus finansiāli neaizsargātus vai atkarīgus;

22.  prasa ES un tās dalībvalstīm pastiprināt sadarbību ar trešām valstīm, lai izmeklētu visus cilvēku tirdzniecības posmus, tostarp darbā pieņemšanas posmu, lai uzlabotu informācijas apmaiņu un sāktu proaktīvas darbības, (finanšu) izmeklēšanu un kriminālvajāšanu; aicina visas valstis uzlabot darbā iekārtošanas aģentūru uzraudzību un regulējumu;

23.  uzskata, ka piekrišana nav spēkā situācijā, kad trešās valsts valstspiederīgais tiek aizvests no viņa valsts, lai ievestu viņu ES (vai ES valstspiederīgais tiek aizvests uz citu dalībvalsti) prostitūcijas, jebkura cita veida seksuālas izmantošanas un piespiedu darba nolūkā;

24.  uzskata, ka valdībām būtu jāveicina daudzu ieinteresēto personu dialogs un partnerības, lai savestu kopā uzņēmējus, cilvēku tirdzniecības apkarošanas ekspertus un NVO, īstenotu kopīgus pasākumus pret cilvēku tirdzniecību un nodrošinātu darba ņēmēju tiesību, tostarp darba pamattiesību, ievērošanu; aicina valdības ieviest juridiskus pasākumus, lai nodrošinātu pārredzamību un izsekojamību produktu piegādes ķēdē, un aicina uzņēmumus labāk ziņot par pasākumiem, kas veikti, lai to piegādes ķēdēs izskaustu cilvēku tirdzniecību; prasa ES un tās dalībvalstīm aktīvi sadarboties ar valsts un starptautiskajiem uzņēmumiem, lai nodrošinātu, ka to produkti visā piegādes ķēdē nav saistīti ar ekspluatāciju, un saukt tos pie atbildības par cilvēku tirdzniecību, kas notikusi kādā to piegādes ķēdes posmā, tostarp saistīto sabiedrību un apakšuzņēmēju līmenī;

25.  prasa ES un dalībvalstīm konstruktīvi iesaistīties sarunās, kas notiek starpvaldību darba grupā ar neierobežotu sastāvu, kuras mērķis ir izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu, lai cilvēktiesību kontekstā reglamentētu transnacionālu korporāciju un citu uzņēmumu darbības, un īstenot ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus;

Dažādi ekspluatācijas veidi

26.  mudina ES un tās dalībvalstis veikt vajadzīgos pasākumus, lai cīnītos ar piespiedu darbu ES rūpniecības uzņēmumos, kuri darbojas ārvalstīs un ir saistīti ar trešām valstīm, piemērojot un īstenojot darba standartus un atbalstot valdības, tām pieņemot darba tiesību aktus, kas paredz darba ņēmēju, tostarp ārvalstu darba ņēmēju, aizsardzības obligātos standartus, un nodrošināt, ka Eiropas uzņēmumi, kuri darbojas trešās valstīs, ievēro šos standartus; mudina valdības pastiprināt darba tiesību aktus, izturēties taisnīgi pret visiem darba ņēmējiem, vienādas tiesības garantējot visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no viņu valstspiederības vai izcelsmes, un izskaust korupciju; prasa turpināt starptautisko sadarbību, lai stiprinātu darbaspēka migrācijas politiku un izstrādātu un īstenotu labāku regulējumu darbaspēka atlases jomā;

27.  prasa palielināt vispārējo atbilstību SDO darba un vides pamatstandartiem visos posmos, tostarp uzlabojot sociālo nodrošinājumu un darba inspekcijas; prasa arī ratificēt un īstenot SDO 2011. gada Konvenciju par mājsaimniecībās nodarbinātajām personām (Nr. 189) un tās noteikumus iestrādāt valsts tiesību aktos, tostarp attiecībā uz diplomātu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām;

28.  uzsver, ka cilvēku tirdzniecība seksuālos nolūkos un prostitūcija ir nepārprotami saistītas un tāpēc ir jāīsteno pasākumi prostitūcijas pieprasījuma novēršanai;

29.  norāda, ka lielākajā daļā dalībvalstu no piespiedu prostitūcijas cietušām personām ir grūti piekļūt psiholoģiskajai aprūpei un tāpēc tās gandrīz pilnībā ir atkarīgas no labdarības organizāciju atbalsta; tāpēc prasa piešķirt šīm organizācijām lielāku atbalstu un aicina dalībvalstis novērst šķēršļus, kas kavē psiholoģiskās aprūpes pieejamību;

30.  uzsver, ka piespiedu laulības var uzskatīt par cilvēku tirdzniecības veidu, ja tās ietver cietušā izmantošanu, un aicina visas dalībvalstis šo aspektu iekļaut cilvēku tirdzniecības definīcijā; uzsver, ka izmantošana var būt seksuāla (izvarošana laulībā, piespiedu prostitūcija un pornogrāfija) vai ekonomiska (darbs mājsaimniecībā un piespiedu ubagošana) un ka piespiedu laulības var būt cilvēku tirdzniecības patiesais mērķis (cietušā pārdošana laulātajam vai laulības piespiedu noslēgšana); atgādina par piespiedu laulību iespējamo transnacionālo būtību; tāpēc aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valsts iestādes, kas atbildīgas par migrāciju, ir pienācīgi apmācītas par piespiedu laulību jautājumiem cilvēku tirdzniecības kontekstā; aicina Komisiju arī stiprināt paraugprakses apmaiņu šajā jomā;

31.  nosoda piespiedu surogācijas nolūkā veiktu cilvēku tirdzniecību kā sieviešu tiesību un bērnu tiesību pārkāpumu; norāda, ka pieprasījumu veicina attīstītās valstis uz neaizsargātu un nabadzīgu cilvēku rēķina, kuri bieži vien dzīvo jaunattīstības valstīs, un aicina dalībvalstis apsvērt to, cik lielā mērā tas saistīts ar dalībvalstu ierobežojošo reproduktīvo politiku;

32.   prasa identificēt bērnus, kuri ir cilvēku tirdzniecībā cietušās personas, un vienmēr kā vissvarīgākās ņemt vērā bērna intereses, tiesības un vajadzības; prasa sniegt pienācīgu gan īstermiņa, gan ilgtermiņa juridisku, fizisku, psiholoģisku un cita veida atbalstu un aizsardzību un veikt pasākumus, ar kuriem attiecīgā gadījumā un bērna interesēs, kā arī ievērojot viņa cieņu un tiesības, sekmē ģimeņu atkalapvienošanos vai sniedz atbilstošus aprūpes pakalpojumus;

33.  atgādina, ka bērnu tirdzniecība bieži ir iemesls seksuālai izmantošanai, prostitūcijai, piespiedu darbam vai orgānu ieguvei un tirdzniecībai, un uzsver, ka piekrišana veikt darbu vai sniegt pakalpojumus nekad nebūtu jāuzskata par spēkā esošu attiecībā uz bērnu, kas kļuvis par cilvēku tirdzniecības upuri; pauž nožēlu, ka tiesībaizsardzības iestāžu darbinieki pret apdraudētajiem bērniem bieži izturas kā pret likumpārkāpējiem vai neatbilstīgiem migrantiem un sistemātiski necenšas konstatēt cilvēku tirdzniecības pazīmes, lai identificētu cietušos;

34.  uzskata, ka attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem ir svarīgi panākt par cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām kļuvušo bērnu labāku un proaktīvāku identificēšanu, jo īpaši robežšķērsošanas vietās un uzņemšanas centros, kā arī spēcīgāku daudznozaru sadarbību, lai nodrošinātu bērna interešu efektīvu aizsardzību; uzskata, ka ir jāpastiprina aizbildnības sistēmas dalībvalstīs, lai nepieļautu, ka nepavadīti un no vecākiem nošķirti bērni nonāk organizētas cilvēku tirdzniecības organizāciju rīcībā;

35.   prasa stiprināt valsts aizbildniecības sistēmas bērniem Eiropā kā daļu no ES cilvēku tirdzniecības apkarošanas stratēģijas, kurā atzīts, ka aizbildņiem ir svarīga loma bērnu aizsardzībā pret kaitējumu;

36.   mudina ES turpināt centienus, ar kuriem izskauž bērnu karavīru vervēšanu, jo īpaši nodrošinot atbalstu valstu valdībām šā jautājuma risināšanā un vietējās pilsoniskās sabiedrības grupām, kas aktīvi darbojas šajā jomā, lai ieviestu pasākumus, ar kuriem novērš turpmāku bērnu kareivju vervēšanu un izmantošanu, atbalsta bērnu aizsardzības tiesību aktu izstrādi, tostarp kriminālatbildības noteikšanu par bērnu vervēšanu, un mobilizē resursus, lai palielinātu izturētspēju un stiprinātu bērnus aizsargājošu vidi; prasa ES mudināt trešās valstis ratificēt un īstenot attiecīgos starptautiskos standartus, tostarp ANO Konvencijas par bērna tiesībām Fakultatīvo protokolu par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos;

37.  uzsver, ka bērni un personas ar invaliditāti būtu jāuzskata par neaizsargātām cilvēku tirdzniecībā cietušām personām; uzsver, ka cilvēku tirdzniecībā cietušās personas var iegūt invaliditāti viņu tirgotāju īstenotas varmācības rezultātā, turpretī persona ar invaliditāti var kļūt par cilvēku tirgotāja mērķi, jo ir neaizsargāta;

38.   atzinīgi vērtē to, ka piespiedu ubagošana saskaņā ar Direktīvu 2011/36/ES ir noteikta par vienu no cilvēku tirdzniecības veidiem; mudina dalībvalstis saskaņot valsts tiesību aktus un aicināt trešo valstu valdības ieviest un piemērot tiesību normas šajā jomā; nosoda kriminālatbildības noteikšanu personām, kuras ir cietušas no piespiedu ubagošanas, un prasa nodrošināt viņām darba iespējas un mājokļus; uzstāj, ka ir jārīko policistu un citu amatpersonu apmācība par pienācīgu identifikāciju un nosūtīšanu, lai nodrošinātu atbilstošu palīdzību personām, kuras ir cietušas no piespiedu ubagošanas; uzsver, ka daudzi cietušie ir no nabadzīgas un marginalizētas vides; prasa profilakses pasākumos uzmanību pievērst riska grupu neaizsargātības samazināšanai, sākot ar tādu pamatstruktūru integrāciju kā izglītība vai darbaspēks, un tādu patversmju un vietu skaita palielināšanai, kurās palīdz neaizsargātām personām;

39.  uzsver, ka ANO Palermo protokols prasa noteikt kriminālatbildību par piespiedu darbu, kas ir cilvēku tirdzniecības veids; mudina valdības pildīt tiesību aktus un nodrošināt, ka sodīti tiek tie, kas gūst labumu no piespiedu darba;

40.  atzīmē, ka attīstās jauns cilvēku tirdzniecības veids, proti, personas tiek pārdotas izpirkuma maksas saņemšanai, viņas nežēlīgi spīdzinot; norāda, ka šim jaunajam cilvēku tirdzniecības veidam, kurā cilvēkus padara par tirgus preci, ir raksturīga izspiešana, piekaušana un izvarošana, ko izmanto kā līdzekļus, lai piespiestu Eiropas Savienībā un ārpus tās dzīvojošās ģimenes un radiniekus samaksāt parādus;

41.  nosoda cilvēku orgānu, audu un šūnu tirdzniecību, tostarp reproduktīvo šūnu (olšūnu, spermas), embriju audu un šūnu un pieaugušo un embriju cilmes šūnu nelikumīgu tirdzniecību;

42.  uzsver, ka saskaņā ar organizācijas Global Financial Integrity ziņojumu cilvēku orgānu tirdzniecība ir viena no desmit pasaulē nozīmīgākajām nelegālajām naudas pelnīšanas darbībām, kas nodrošina USD 600–1,2 miljonus lielu peļņu gadā un aptver vairākas valstis; uzsver arī to, ka saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas informāciju šīs darbības mērķis varētu būt visu vecumu cilvēki, taču īpaši neaizsargāti ir migranti, bezpajumtnieki un lasītnepratēji;

43.  uzsver, ka jaunattīstības valstu ekonomikas stagnācija, tiesību aktu nepilnības un trūkumi tiesībaizsardzībā, kā arī pieaugošā globalizācija un komunikāciju tehnoloģiju uzlabojumi tās veido par ideālu vietu noziedzīgiem nelikumīgas orgānu tirdzniecības pasākumiem; norāda, ka ekonomisko iespēju trūkums spiež cilvēkus apsvērt iespējas, kuras viņi citādos apstākļos uzskatītu par bīstamām vai nosodāmām, un tajā pašā laikā nepietiekama tiesībaizsardzība ļauj cilvēku tirgotājiem darboties, daudz nebaidoties no saukšanas pie atbildības;

44.  uzsver, ka cilvēku orgānu, audu un šūnu pirkšana ir nelikumīga; norāda, ka īpašas problēmas rodas cilvēkiem, kurus pārdod orgānu izņemšanai, un ka cietušie bieži vien nav informēti par orgānu izņemšanas ilgstošām un novājinošām medicīniskajām sekām un pēcoperācijas aprūpes trūkumu, kā arī par operācijas psiholoģisko ietekmi; prasa izstrādāt mērķtiecīgākas izpratnes veicināšanas iniciatīvas, ar kurām uzlabot priekšstatu par kaitējumu, kas saistīts ar orgānu tirdzniecību, jo īpaši nabadzīgāko un neaizsargātāko iedzīvotāju vidū, kuri orgāna pārdošanu var uzskatīt par cenu, ko vērts samaksāt, lai uzlabotu ekonomisko situāciju;

45.  aicina Komisiju nosodīt cilvēku tirdzniecību, kuras mērķis ir orgānu izņemšana, un pieņemt skaidru nostāju pret orgānu, audu un šūnu nelikumīgu tirdzniecību; aicina ES mudināt medicīnas asociācijas un transplantācijas organizācijas izstrādāt veselības aprūpes speciālistu un transplantācijas centru rīcības kodeksu par orgāna transplantāta iegūšanu ārzemēs un pēctransplantācijas aprūpes procedūru; norāda, ka pasaules nabadzīgāko kopienu cilvēki ir īpaši neaizsargāti un var kļūt par nelikumīgā orgānu tirdzniecībā cietušajām personām;

46.  prasa ratificēt un īstenot Eiropas Padomes Konvenciju pret cilvēku orgānu nelegālu tirdzniecību; aicina ES mudināt trešo valstu valdības ierosināt tiesvedību pret veselības aprūpes speciālistiem, slimnīcām un privātām klīnikām, kas darbojas nelikumīgajā un ienesīgajā orgānu transplantācijas tirgū;

47.  aicina dalībvalstis veicināt turpmākus centienus, lai medicīnas aprindas iesaistītu šā cilvēku tirdzniecības veida labākā apkarošanā, palielinot izpratni par jautājumiem, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību, un nodrošinot obligātu apmācību;

48.  uzsver, ka liela nozīme ir profilaksei un daudznozaru, daudzdisciplinārai pieejai, novēršot nelikumīgu cilvēku orgānu iegūšanu, tostarp cilvēku tirdzniecību orgānu izņemšanas nolūkā, kura ir izvērsusies par pasaules mēroga problēmu; prasa pieņemt mērķtiecīgākas izpratnes veicināšanas iniciatīvas, ar kurām uzlabo priekšstatu par kaitējumu, kas saistīts ar orgānu tirdzniecību, labāk informē cietušos un potenciālos cietušos par fiziskiem un psiholoģiskiem riskiem, jo īpaši nabadzīgāko un pret nevienlīdzību un nabadzību neaizsargātāko iedzīvotāju vidū, kuri orgāna pārdošanu var uzskatīt par cenu, ko vērts samaksāt, lai uzlabotu ekonomisko situāciju; uzsver, ka izpratnes veicināšanas kampaņas vajadzētu obligāti iekļaut gan Eiropas kaimiņattiecību politikā, gan ES attīstības sadarbībā;

49.  norāda, ka liela nozīme ir ārstiem, medmāsām, sociālajiem darbiniekiem un citiem medicīnas speciālistiem, kuriem vienīgajiem ir profesionāla saskarsme ar aizturētiem cietušajiem un kuriem ir izšķiroša loma cilvēku tirdzniecības novēršanā; pauž bažas par to, ka pašlaik šī iespēja iejaukties netiek izmantota; norāda, ka medicīnas personāls ir jāapmāca, lai viņi varētu konstatēt brīdinošas pazīmes, kuras liecina par cilvēku tirdzniecību, un īstenot ziņošanas procedūras, lai labāk palīdzētu cietušajiem, un ka ir jāievieš stingras sankcijas par jebkādu iesaistīšanos nelikumīgā orgānu tirdzniecībā;

50.  mudina dažādās valstīs vai sistēmās ieviest prezumētās piekrišanas programmas, ar kurām iedzīvotājiem, veicot noteiktas administratīvas procedūras, tiek dota iespēja tieši pietikties orgānu donoru reģistrā, tādējādi samazinot pacientu atkarību no melnā tirgus un vienlaikus palielinot pieejamo orgānu skaitu nolūkā pazemināt transplantācijas finansiālās izmaksas un samazināt medicīniskā tūrisma pievilcību;

51.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai nepieļautu “transplantācijas tūrismu”, pieņemot pasākumus, kas palielina likumīgi iegūtu orgānu pieejamību nolūkā uzlabot nelikumīgas orgānu ieguves novēršanu, kā arī izveidot pārredzamu transplantēto orgānu izsekojamības sistēmu, vienlaikus nodrošinot donoru anonimitāti; aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes, lai veicinātu dalībvalstu piedalīšanos tādās sadarbības partnerībās kā Eurotransplant un Scandiatransplant;

52.  atgādina, ka saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas informāciju zinātniskie dati par cilvēku tirdzniecību un veselību ir ierobežoti, jo īpaši par garīgo un psiholoģisko veselību; norāda arī, ka cietušo un izdzīvojušo personu vajadzības bieži netiek pietiekami novērtētas; tāpēc aicina Komisiju un attiecīgās dalībvalstu iestādes izveidot uzraudzības sistēmu un izplatīt informāciju par cilvēku tirdzniecības sekām un cietušo personu vajadzībām attiecībā gan uz fizisko, gan garīgo veselību;

Cietušo tiesības, tostarp tiesības uz tiesību aizsardzību

53.  aicina ES un tās dalībvalstis pieņemt uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, kurā galvenā uzmanība ir pievērsta cietušajiem, un noteikt, ka cietušās personas un neaizsargātās iedzīvotāju grupas ir galvenais mērķis visiem centieniem cīņā pret cilvēku tirdzniecību, tās novēršanā un cietušo aizsardzībā;

54.   nosoda satraucošo atšķirību starp valsts pienākumiem un to, kādā mērā tie tiek praksē ievēroti attiecībā uz cietušo tiesībām; atzinīgi vērtē Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus; pauž cerību, ka dalībvalstis direktīvu ir pareizi transponējušas, ņemot vērā, ka tās īstenošanas termiņš bija 2015. gada 16. novembris; aicina dalībvalstis, tostarp izcelsmes valstis, tranzīta valstis un galamērķa valstis, nodrošināt vai atvieglot tādu tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamību, kuri ir taisnīgi, atbilstoši un piemēroti visām cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām, tostarp nepilsoņiem, šo valstu attiecīgajā teritorijā un ir pakļauti to attiecīgajai jurisdikcijai;

55.  atgādina, ka ātra un precīza cietušo identificēšana ir būtiska, lai īstenotu tiesības, kuras viņiem likumīgi pienākas; uzstājīgi prasa īstenot spēju veidošanas pasākumus saistībā ar cilvēku tirdzniecībā cietušo personu identifikāciju, jo īpaši migrācijas, drošības un robežkontroles dienestiem;

  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) veikt paraugprakses apmaiņu ar trešām valstīm, pirmkārt, par policijas iestāžu un atbalsta darbinieku apmācību par to, kā vislabāk sasniegt cietušos, un, otrkārt, par cietušo individuālas novērtēšanas principa piemērošanu, lai noteiktu, kāda palīdzība un aizsardzība viņiem īpaši nepieciešama;

57.  uzsver, ka svarīgs ir savstarpējās atzīšanas princips, kas noteikts LESD 82. panta 1. punktā; aicina Komisiju, dalībvalstis un ES aģentūras nostiprināt cilvēku tirdzniecībā cietušo personu statusu, pilnībā savstarpēji atzīstot tiesu un administratīvos nolēmumus, tostarp tos, kuri attiecas uz cilvēku tirdzniecībā cietušo personu aizsardzības pasākumiem, kas nozīmē, ka, tiklīdz kāda dalībvalsts ir piešķīrusi cietušās personas statusu, tas jāpiemēro visā Eiropas Savienībā un līdz ar to būs jāpalīdz cietušajiem (vai viņus pārstāvošajām apvienībām) un jānodrošina atbalsts viņu statusa neatzīšanas gadījumā, viņiem ceļojot Savienībā;

58.   prasa noteikt, ka krimināltiesiskajai reakcijai būtu jāgarantē cietušajiem vienlīdzīga un efektīva tiesas pieejamība un informācija par viņu likumīgajām tiesībām; aicina visas valstis pildīt starptautiskās saistības, kas paredz ievērot to jurisdikcijā esošo cietušo personu tiesības, un nodrošināt pilnīgu atbalstu cietušajiem, tostarp nodrošinot psiholoģisko atbalstu, neatkarīgi no viņu vēlmes sadarboties kriminālprocesā;

59.  apstiprina, ka cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, tostarp uz tiesu iestāžu pieejamību, juridiskās identitātes un pilsonības atzīšanu, īpašuma atgūšanu, pienācīgu kompensāciju, kā arī medicīnisko un psiholoģisko aprūpi, juridiskajiem un sociālajiem pakalpojumiem, kā arī ilgtermiņa integrācijas vai atkārtotas integrācijas atbalstu, tostarp ekonomisko palīdzību;

60.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt vispārēju piekļuvi veselības aprūpei un seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpei, jo īpaši cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām, kurām var būt daudzas fiziskas un psiholoģiskas problēmas, ko tiešā veidā izraisījusi viņu izmantošana; aicina dalībvalstis izveidot cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām viegli pieejamus veselības aprūpes pakalpojumus un pēcaprūpi;

61.  aicina dalībvalstis, kurās notikusi cilvēku tirdzniecībā cietušo personu izmantošana, piedāvāt katram dzimumam atbilstīgu nepieciešamo medicīnisko aprūpi, pamatojoties uz individuālām vajadzībām, īpašu uzmanību pievēršot personām, kas cietušas no cilvēku tirdzniecības seksuālas izmantošanas nolūkā;

62.   norāda, ka personām ar invaliditāti vai personām, kas cilvēku tirdzniecības rezultātā ir ieguvušas invaliditāti, ir nepieciešama papildu aizsardzība pret izmantošanu, un prasa ES un dalībvalstīm nodrošināt, ka ar palīdzību, ko sniedz identificētām cietušām personām, tiek pienācīgi apmierinātas viņu īpašās vajadzības;

63.  uzsver nepieciešamību cilvēku tirdzniecībā cietušās personas no jauna integrēt sabiedrībā un ievērot viņu tiesības uz aizsardzību; aicina dalībvalstis izveidot un nostiprināt tādu centru tīklus, kuros sniedz atbalstu un patvērumu, un nodrošināt, ka pakalpojumi tiek sniegti valodā, kuru cietušais saprot, un ka cietušie var piekļūt izglītībai; prasa sociālo iekļaušanu un palīdzību nodrošināt, veidojot sadarbību starp NVO, starptautiskajām organizācijām, valsts iestādēm un aģentūrām galamērķa un izcelsmes valstīs, jo īpaši situācijās, kad cietušie atgriežas savā izcelsmes valstī;

64.  uzsver, cik būtiski ir nodrošināt to cilvēku tirdzniecībā cietušo personu drošību, kuri tiesā liecina pret cilvēku tirgotājiem;

65.  uzsver, ka kriminālprocesos lielāka uzmanība jāpievērš cietušajām personām; prasa kompetentajām iestādēm neaizturēt cilvēku tirdzniecībā nonākušās personas un nepakļaut viņas riskam saņemt sodu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas veikti saistībā ar viņu kā cilvēku tirdzniecībā cietušo personu situāciju, jo īpaši prostitūcijas, jebkura cita veida seksuālas izmantošanas vai piespiedu darba gadījumā; aicina dalībvalstis ievērot kriminālatbildības nenoteikšanas principu;

66.  aicina dalībvalstis īstenot tiesību instrumentus, kas cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām atvieglo iespējas sazināties ar iestādēm, neapdraudot savu drošību un viņu kā cietušo tiesības;

67.  aicina dalībvalstis papildus visam attiecīgajam tiesiskajam regulējumam cilvēku tirdzniecības jomā nekavējoties īstenot Direktīvu 2011/36/EK un jo īpaši tās 8. pantu; mudina Komisiju uzsākt tiesvedību pret dalībvalstīm, kuras nav veikušas minēto īstenošanu, un pēc iespējas drīz publicēt ziņojumu, kas bija jāiesniedz 2015. gada aprīlī;

68.   aicina valdības izveidot aizsargmehānismus starp imigrācijas iestādēm un darba inspekcijām, lai mudinātu cietušos iesniegt sūdzības, un nodrošināt, ka gadījumos, kad tiek atklāta cilvēku tirdzniecība, nav jāuztraucas, ka imigrācijas iestādes vērsīsies pret cietušajām personām;

69.  aicina dalībvalstis to pilsoņiem noteikt kriminālatbildību par cilvēku tirdzniecībā cietušo personu pakalpojumu izmantošanu, ja minētā darbība ir veikta ārpus dalībvalsts un/vai ES robežām, tostarp par tādiem pakalpojumiem kā prostitūcija vai citi seksuālās izmantošanas veidi, piespiedu darbs vai pakalpojumi, tostarp ubagošana, turēšana verdzībā vai darbības, kas līdzinās turēšanai verdzībā, kalpība, izmantošana noziedzīgās darbībās vai orgānu izņemšana;

70.  uzskata, ka tādas personas stāvoklis, kura ir bēglis, patvēruma meklētājs, humānās vīzas turētājs vai persona, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība, būtu jāuzskata par faktoru, kurš ietekmē neaizsargātību pret iespēju kļūt par cilvēku tirdzniecībā cietušo personu; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiesībaizsardzības iestādes un patvēruma iestādes sadarbojas, lai cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām, kam vajadzīga starptautiskā aizsardzība, palīdzētu iesniegt pieteikumu aizsardzības saņemšanai; atkārtoti uzsver, ka pret cilvēku tirdzniecību vērstie pasākumi nedrīkstētu nelabvēlīgi iespaidot tādu personu tiesības, kuras ir cilvēku tirdzniecībā cietušās personas, migranti, bēgļi un personas, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība;

71.  aicina dalībvalstis īstenot ar dzimumu līdztiesības aspektiem saistītus pasākumus, lai uzlabotu cilvēku tirdzniecībā cietušo personu identificēšanas iespējas patvēruma un atgriešanas procedūrās, nodrošinātu precīzāku un pa dzimumiem sadalītu datu vākšanu un to, ka šiem cietušajiem tiek sniegtas arī pienācīgas atbalsta iespējas;

72.   atgādina dalībvalstīm, ka Direktīva 2011/36/ES neskar neizraidīšanas principu saskaņā ar 1951. gada Konvenciju par bēgļa statusu;

73.   mudina dalībvalstis no cilvēku tirdzniecības cietušajiem patvēruma meklētājiem garantēt tādas pašas tiesības kā citām cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām;

74.  norāda, ka saskaņā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) viedokli migrantu un bēgļu atgriešanai raksturīgie drošības riski ir atkārtota pakļaušana cilvēku tirdzniecībai, kuri ir jāidentificē, jānovērtē un jāmazina, jo risks, ko tirdzniecībai pakļautajiem migrantiem rada viņu izmantotāji, bieži vien kļūst lielāks, kad cilvēkiem ir izdevies izbēgt, viņi ir sadarbojušies ar tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonām vai ir snieguši liecības tiesā(3);

75.  prasa ES un tās dalībvalstis cīņu pret cilvēku tirdzniecību padarīt sabiedrībā pamanāmāku, īpaši koncentrējoties uz lidostām, dzelzceļa stacijām, autobusiem, skolām, augstskolām un attiecīgajām darba vietām; prasa ES un dalībvalstīm palielināt valsts amatpersonu izpratni par ES pamatnostādnēm par cilvēku tirdzniecībā cietušo personu identifikāciju un par Komisijas publikāciju par cilvēku tirdzniecībā cietušo personu ES tiesībām un mudina aktīvi izmantot šos dokumentus;

76.   mudina ES piešķirt mērķfinansējumu vietējām NVO, lai apzinātu un atbalstītu cilvēku tirdzniecībā cietušās personas, kā arī lai palielinātu informētību tādu iedzīvotāju vidū, kuri ir neaizsargāti pret ekspluatāciju un cilvēku tirdzniecību; šajā sakarībā atzinīgi vērtē plašsaziņas līdzekļu lomu, kuri var palīdzēt palielināt izpratni un sniegt informāciju par riskiem;

Reģionālā un starptautiskā līmeņa sadarbība cīņā pret cilvēku tirdzniecību

77.   pauž bažas par to, ka pašreizējais starptautiskās sadarbības līmenis cilvēku tirdzniecības lietās, jo īpaši tajās, kurās ir iesaistītas izcelsmes un tranzīta valstis, ir nepietiekams un ka šāda situācija būtiski traucē efektīvi apkarot cilvēku tirdzniecību; prasa īstenot pastiprinātu koordinēšanu un sadarbību un nodrošināt sistemātisku informācijas apmaiņu, lai izmeklētu un apkarotu pārrobežu cilvēku tirdzniecību, pastiprinot finansiālo un tehnisko palīdzību un stiprinot pārrobežu saziņu, sadarbību un spēju veidošanu valdības un tiesībaizsardzības iestāžu līmenī, tostarp starp robežsargiem, imigrācijas un patvēruma dienestu amatpersonām, krimināllietu izmeklētājiem un cietušo atbalsta organizācijām, pilsonisko sabiedrību un ANO aģentūrām, arī par to, kā identificēt un aizsargāt cietušos, un prasa apspriest iespējamos risinājumus attiecībā uz izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm, kas nav ratificējušas ANO Palermo protokolu; aicina ES veidot reģionālu pieeju, lielāko uzmanību pievēršot tā sauktajiem tirdzniecības ceļiem, lai dažādiem reģioniem piedāvātu konkrētus risinājumus, kas pielāgoti ekspluatācijas veidam; turklāt uzsver to starptautisko apmaiņas programmu lietderīgumu, kuras paredzētas cilvēku tirdzniecības apkarošanas speciālistiem;

78.  aicina Komisiju, kompetentās ES aģentūras un dalībvalstis izstrādāt ar dzimumu līdztiesības aspektiem saistītu apmācību personālam, kas strādā tiesībaizsardzības un robežsardzes iestādēs, lai labāk identificētu potenciālās cilvēku tirdzniecībā cietušās personas un palīdzētu viņām, jo īpaši gadījumos, kad cilvēku tirdzniecība tiek veikta seksuālas izmantošanas nolūkā;

79.  uzsver nepieciešamību Eiropas Savienībai stiprināt policijas un tiesu iestāžu sadarbību starp dalībvalstīm un ar trešām valstīm, jo īpaši ar cilvēku tirdzniecībā cietušo personu izcelsmes un tranzīta valstīm, veicot profilaksi, izmeklēšanu un saucot pie atbildības par cilvēku tirdzniecību, sevišķi ar Eiropola un Eurojust starpniecību, cita starpā veicot informācijas apmaiņu, jo īpaši attiecībā uz zināmajiem tirdzniecības maršrutiem, piedaloties kopīgās izmeklēšanas grupās un apkarojot cilvēku vervēšanu cilvēku tirdzniecības nolūkā ar interneta un citu digitālo līdzekļu starpniecību; uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis sistemātiski apmainītos ar datiem un papildinātu Eiropola datubāzes Focal Point Phoenix un Focal Point Twins; mudina pastiprināt sadarbību starp Eiropolu un Interpolu cīņā pret cilvēku tirdzniecību un atgādina, ka datu apmaiņā starp dalībvalstīm un ar trešām valstīm būtu pilnībā jāievēro ES datu aizsardzības standarti; aicina dalībvalstis vākt vairāk salīdzināmu datu par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un uzlabot datu apmaiņu starp dalībvalstīm un ar trešām valstīm;

80.  prasa ES un tās dalībvalstīm nodrošināt savām tiesībaizsardzības un policijas aģentūrām nepieciešamo personālu un resursus, lai aģentūras varētu saņemt informāciju arī no ģimenēm vai citiem avotiem, veikt šīs informācijas apmaiņu ar attiecīgajām Eiropas un valstu iestādēm un šo informāciju pienācīgi apstrādāt un analizēt;

  uzsver, ka tranzīta valstīm ir ārkārtīgi liela nozīme cīņā pret cilvēku tirdzniecību, jo tranzīta posmā cietušo izmantošana vēl nav sākusies; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt robežpolicijas darbinieku papildu apmācību, lai uzlabotu viņu identifikācijas prasmes;

82.  uzsver, ka ar pārrobežu darbaspēka migrāciju ir saistītas daudzas problēmas, jo īpaši risks, ka migranti var būt nelegāli un viņiem var būt liegtas būtiskākās pamattiesības; prasa izveidot pārrobežu darbaspēka migrācijas mehānismus Eiropas Savienībā un starptautiskā līmenī, lai palielinātu likumīgas darbaspēka migrācijas iespējas un piešķirtu tai oficiālu statusu;

83.   atzīst ES centienus radīt oficiālus pārrobežu darbaspēka migrācijas veidus, kam būtu jāpievērš lielāka uzmanība, un prasa šajā jomā strādāt saskaņotāk un intensīvāk; uzsver, ka oficiālai darbaspēka migrācijai ir potenciāls novērst cilvēku tirdzniecību un glābt dzīvības;

84.   mudina ES pastiprināt sadarbību ar NVO un citām attiecīgām starptautiskajām organizācijām, tostarp nodrošinot pienācīgu finansējumu un koordinētu atbalstu, lai veicinātu labākās prakses apmaiņu, politikas izstrādi, īstenošanu un palielinātu pētniecību, tostarp iesaistot vietējos dalībniekus un īpaši koncentrējoties uz tiesu iestāžu pieejamību cietušajām personām un uz vainīgo personu saukšanu pie atbildības;

85.  atgādina, ka saskaņā ar Direktīvu 2011/36/ES dalībvalstīm būtu jāsekmē pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbība un ar tām cieši jāsadarbojas, jo īpaši attiecībā uz politikas izstrādes iniciatīvām, informatīvām un izpratnes veidošanas kampaņām, pētniecības un izglītības programmām, apmācību, kā arī cilvēku tirdzniecības apkarošanas pasākumu ietekmes uzraudzību un izvērtēšanu; norāda arī uz to, ka NVO būtu jāpalīdz saistībā ar cietušo agrīnu identificēšanu, palīdzību un atbalstu viņiem; uzstāj, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka NVO ir pasargātas no pretdarbības, draudiem un iebiedēšanas, un — vēl jo vairāk — ka tām netiek piemērota kriminālvajāšana par to, ka tās palīdz cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām, kuri atrodas tiesībām neatbilstošā situācijā;

86.   prasa ES, dalībvalstīm un starptautiskajai sabiedrībai īpašu uzmanību veltīt cilvēku tirdzniecības novēršanai un apkarošanai humanitārās krīzes apstākļos, piemēram, pēc dabas katastrofām un bruņotos konfliktos, lai mazinātu cietušo neaizsargātību pret cilvēku kontrabandistiem un citiem noziedzīgajiem tīkliem; uzsver, ka aizsardzība ir jānodrošina visiem tiem, kam tā pienākas saskaņā ar starptautiskām un reģionālām konvencijām;

87.  uzsver, ka cilvēkiem, kas pēkšņu vai pakāpenisku klimata pārmaiņu dēļ, kuras negatīvi ietekmē viņu dzīvi vai dzīves apstākļus, ir spiesti pamest savas ierasto dzīvesvietu, ir pakļauti lielam riskam kļūt par cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām; uzsver, ka šādam cilvēku mobilitātes veidam, kas saistīts ar klimata pārmaiņām, ir spēcīga ekonomiskā dimensija, tostarp tas ir saistīts ar iztikas līdzekļu zaudēšanu un mājsaimniecības ienākumu samazināšanos, tāpēc pastāv tieši draudi, ka attiecīgās personas savas neaizsargātības dēļ kļūs par piespiedu darbā vai verdzībā cietušām personām;

ES politika cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā tās ārējās attiecībās

88.   atzīst un atbalsta darbu, ko veic ES koordinators cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā, lai uzlabotu koordināciju un saskaņotību starp ES iestādēm, aģentūrām, dalībvalstīm un trešām valstīm, un starptautiskajiem dalībniekiem, un mudina koordinatoru turpināt izstrādāt konkrētu kopīgu rīcību un pasākumus starp ES, dalībvalstīm, trešām valstīm un starptautiskajiem dalībniekiem, lai izveidotu saskaņotāku un efektīvāku sadarbību, izstrādājot sistēmas, ar kurām identificē un aizsargā cilvēku tirdzniecībā cietušās personas un palīdz viņām, veido cilvēku tirdzniecības novēršanas pasākumus, cenšas aktīvāk īstenot cilvēku tirdzniecības īstenotāju kriminālvajāšanu un izveido tīklu, kas spēj reaģēt uz jaunām problēmām;

89.   mudina ES veikt vajadzīgos pasākumus starptautiskā līmenī, ar kuriem novērst un apturēt vergu tirdzniecību, pakāpeniski un iespējami drīz panākt visu veidu verdzības izskaušanu;

90.   uzskata, ka ir svarīgi, lai stratēģijās, kuru mērķis ir novērst cilvēku tirdzniecību, būtu risinājumi šādu tirdzniecību veicinošu faktoru un tās pamatā esošo cēloņu un apstākļu novēršanai un lai izmantotu integrētu pieeju, apvienojot dažādus dalībniekus, pilnvaras un perspektīvas gan valsts, gan starptautiskā mērogā; uzskata, ka profilakses stratēģijās būtu jāiekļauj darbības, ar kurām novērš nabadzību, apspiešanu, cilvēktiesību neievērošanu, bruņotus konfliktus un ekonomisko un sociālo nevienlīdzību, un to mērķim vajadzētu būt mazināt potenciālo cietušo neaizsargātību, mazināt pieprasījumu pēc cilvēku tirdzniecībā cietušo personu pakalpojumiem, ko varētu uzskatīt arī par galveno iemeslu, palielināt sabiedrības izglītotību un izskaust valsts amatpersonu korupciju; aicina arī visas valstis efektīvi īstenot savas saistības saskaņā ar Palermo protokolu;

91.   aicina visas dalībvalstis ratificēt visus attiecīgos starptautiskos instrumentus, nolīgumus un juridiskās saistības, tostarp Stambulas konvenciju, un pastiprināt centienus, lai cīņu pret cilvēku tirdzniecību padarītu efektīvāku, koordinētāku un saskaņotāku; mudina ES prasīt ratificēt visus attiecīgos starptautiskos instrumentus;

92.   aicina ES pārstāvjus cilvēku tirdzniecības jautājumu īpaši uzsvērt ES politiskajā dialogā ar trešām valstīm un tās sadarbības programmās, kā arī daudzpusējos un reģionālajos forumos, tostarp izmantojot publiskus paziņojumus;

93.   aicina ES saistībā ar cilvēku tirdzniecību pārskatīt palīdzības programmas, piešķirt līdzekļus mērķtiecīgāk un padarīt cilvēku tirdzniecības apkarošanu par atsevišķu sadarbības jomu; šajā sakarībā mudina palielināt resursus dienestiem, kuri nodarbojas ar cilvēku tirdzniecības jautājumiem ES iestādēs; mudina Komisiju regulāri pārskatīt savu prioritāro valstu sarakstu, tostarp atlases kritērijus, lai nodrošinātu, ka tas atspoguļo reālo situāciju uz vietas, un padarītu kritērijus elastīgākus un pielāgojamus mainīgiem apstākļiem un jaunām tendencēm;

94.  aicina Komisiju un dalībvalstis, pastiprinot juridiskus pasākumus cilvēku tirdzniecības novēršanai, paplašināt arī cilvēku tirdzniecības definīciju, tās darbības jomā ieviešot atsauces uz jauniem cilvēku tirdzniecības veidiem;

95.   aicina ES un tās dalībvalstis īstenot pasākumus cilvēku tirdzniecības apkarošanai, kas iekļauti spēkā esošajā ES Rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā un atbilst ES stratēģijai cilvēku tirdzniecības izskaušanai;

96.  aicina Komisiju izvērtēt nepieciešamību pārskatīt plānotās Eiropas Prokuratūras pilnvaras, lai pēc šīs iestādes izveidošanas tās kompetencē iekļautu cilvēku tirdzniecības apkarošanu;

97.  prasa uzlabot pret cilvēku tirdzniecību vērstās ES politikas efektivitāti, to ciešāk integrējot plašākās ES stratēģijās attiecībā uz drošību, sieviešu un vīriešu līdztiesību, ekonomikas izaugsmi, kiberdrošību, migrāciju un ārējām attiecībām;

98.  prasa visām ES iestādēm un dalībvalstīm īstenot saskaņotu politiku gan iekšēji, gan ārēji, nosakot, ka atbilstoši Savienības pamatvērtībām cilvēktiesības ir galvenais jautājums ES attiecībās ar visām trešām valstīm, un kā iedarbīgu līdzekli izmantot ekonomiskās attiecības un jo īpaši tirdzniecības attiecības;

99.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai ES attīstības politikā un partnerībā ar trešām valstīm arī turpmāk galvenā loma būtu cilvēktiesībām, dzimumu līdztiesībai un cīņai pret cilvēku tirdzniecību; aicina Komisiju ieviest dzimumu līdztiesības pasākumus, veidojot jaunu attīstības politiku un pārskatot pašreizējos politikas virzienus;

100.  uzsver, ka sieviešu un meiteņu ekonomisko un sociālo iespēju veicināšana samazinātu viņu neaizsargātību, lai viņas nekļūtu par tirdzniecībā cietušajām, un aicina Komisiju turpināt īstenot mērķtiecīgus pasākumus, lai integrētu dzimumu līdztiesību visās attīstības darbībās un nodrošinātu, ka jautājums par sieviešu tiesībām paliktu politiskā dialoga darba kārtībā, kuru īsteno ar trešām valstīm;

101.  uzsver, cik svarīgi ir ilgtspējīgas attīstības mērķi, īpaši 5.2. IAM, kas prasa izskaust jebkāda veida vardarbību pret sievietēm un meitenēm publiskajā un privātajā jomā, tostarp cilvēku tirdzniecību un seksuālu un cita veida izmantošanu;

102.   aicina ES atbalstīt trešās valstis to centienos palielināt cietušo personu identifikāciju, palīdzību viņām un viņu atkārtotu integrāciju un vainīgo saukšanu pie atbildības par cilvēku tirdzniecību, ieviešot un īstenojot atbilstošus tiesību aktus un saskaņojot juridiskās definīcijas, procedūras un sadarbību saskaņā ar starptautiskajiem standartiem;

103.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiesībaizsardzības iestāžu darbinieki, tostarp aģentūras, piemēram, Frontex, Eiropols un EASO, kā arī citas amatpersonas, kas, iespējams, kontaktējas ar cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām vai potenciālajiem cietušajiem, saņem pienācīgu ar integrētu pārnozaru aspektu papildinātu apmācību, lai varētu risināt ar cilvēku tirdzniecību saistītas lietas, liekot uzsvaru uz to sieviešu un bērnu īpašajām vajadzībām, kuri kļuvuši par cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām, un citu neaizsargātu grupu personu, piemēram, romu un bēgļu, īpašajām vajadzībām, kā arī to, kā nodrošināt stimulus un pienācīgu aizsardzību cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām un pārējiem, lai tie ziņotu par cilvēku tirgotājiem;

104.  uzskata, ka cilvēku tirdzniecībā cietušās personas no trešām valstīm būtu pēc iespējas agrāk jāidentificē pārvietošanas ķēdē un ka tāpēc ir jāpastiprina darbs uz robežām, lai cietušās personas identificētu, tiklīdz viņas ierodas Eiropas Savienībā; aicina dalībvalstis sadarboties ar trešām valstīm, uzlabojot spēkā esošās pamatnostādnes, kas var palīdzēt konsulārajiem dienestiem un robežsargiem identificēt cilvēku tirdzniecībā cietušās personas, un šajā sakarībā uzsver, cik svarīga ir paraugprakses apmaiņa, jo īpaši attiecībā uz intervijām uz robežas; uzsver arī to, ka robežsargiem un krasta apsardzei ir nepieciešama piekļuve Eiropola datubāzēm;

105.  aicina dalībvalstis uzlabot sadarbību ar trešām valstīm, lai cīnītos pret visiem cilvēku tirdzniecības veidiem, īpašu uzmanību pievēršot cilvēku tirdzniecības dzimumu dimensijai, lai īpaši apkarotu bērnu laulības, sieviešu un meiteņu seksuālu izmantošanu un seksa tūrismu; aicina Komisiju un EĀDD divkāršot centienus saskaņā ar Hartūmas procesu, īstenojot mērķtiecīgākus projektus un nodrošinot lielāka valstu skaita aktīvu līdzdalību;

106.  aicina Komisiju, Padomi un EĀDD sarunās ar trešām valstīm par starptautiskiem nolīgumiem, atpakaļuzņemšanas nolīgumiem un sadarbības nolīgumiem uzsvērt to, ka trešām valstīm jāspēj efektīvi cīnīties pret cilvēku tirdzniecību, jāpaplašina vainīgo personu kriminālvajāšana un jāuzlabo cietušo personu aizsardzība;

107.   mudina ES, lai tā savus pasākumus efektīvi koncentrē gan uz cilvēku tirdzniecības, gan nelikumīgas ievešanas apkarošanu; mudina ES un tās dalībvalstis ieguldīt līdzekļus no cilvēku tirdzniecības cietušo personu identificēšanā bēgļu un migrantu vidū, kā arī to personu vidū, kuras cietušas no pārkāpumiem un ļaunprātīgas izmantošanas saistībā ar nelikumīgu ievešanu, ko kontrolē noziedzīgie tīkli;

108.   uzsver – lai uzlabotu cilvēku tirdzniecībā cietušo personu identifikāciju, ir jāveic sagatavošanas darbs un jāapmāca starptautiskās civilās policijas misijas, kā arī diplomāti, sadarbības koordinatori un konsulārās un attīstības sadarbības koordinatori; uzskata, ka šīm grupām ir nepieciešama apmācība, jo tās bieži ir pirmais kontaktpunkts cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām, un ka būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka minētajām amatpersonām ir pieejami atbilstoši materiāli to personu informēšanai, kuras varētu kļūt par cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām;

109.   atgādina, ka līdz ar operācijas EUNAVFOR MED, ko sauc arī par operāciju Sophia, otrā posma sākšanu 2015. gada 7. oktobrī ir kļuvis iespējams veikt konkrētu rīcību pret cilvēku tirdzniecību, jo tā ļauj atklātā jūrā uzkāpt uz kuģiem, par kuriem ir aizdomas, ka tos izmanto cilvēku nelikumīgai ievešanai vai tirdzniecībai, pārmeklēt, aizturēt un novirzīt tos; atgādina, ka līdz šim ir arestēti 48 aizdomās turēti cilvēku nelikumīgai ievešanas darboņi un viņu lietas tiek izskatītas Itālijas tiesu sistēmā; aicina ES turpināt un pastiprināt darbību Vidusjūrā;

110.   aicina ES rast īstenojamus risinājumus, kā migranti un bēgļi legāli, likumīgi, bez ekspluatācijas un droši var nokļūt Eiropas Savienībā; atgādina dalībvalstīm un ES, ka tām visos savos politikas virzienos un jo īpaši migrācijas jomā ir jāievēro starptautiskie tiesību akti, tostarp neizraidīšanas princips; atgādina, ka uzņēmējai valstij un izcelsmes valstij būtu jānodrošina, ka cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām ir drošas brīvprātīgās atgriešanās iespējas, un jāpiedāvā legālas alternatīvas gadījumos, kad šāda repatriācija varētu radīt risku viņu drošībai un/vai viņu ģimenēm; uzskata, ka uzņēmējai valstij un izcelsmes valstij ir jāgarantē nepieciešamie drošības un reintegrācijas nosacījumi cietušajām personām, kad tās atgriežas;

111.  mudina Komisiju un dalībvalstis ievērot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus un patvēruma tiesību principus;

112.   aicina ES veicināt programmas, ar kurām atbalsta migrantu un bēgļu integrāciju, iesaistot galvenos dalībniekus no trešām valstīm, kā arī kultūras vidutājus, kuri varētu palīdzēt paaugstināt kopienu informētības līmeni par cilvēku tirdzniecību un padarīt tās noturīgākas pret organizētās noziedzības iefiltrēšanos;

113.   mudina Komisiju un dalībvalstis censties aizsargāt un atrast visus bēgļus vai migrantus, īpaši bērnus, kuri ir pazuduši pēc ierašanās ES teritorijā;

114.  atzinīgi vērtē Eiropola darbību, jo īpaši saistībā ar datubāzi Focal Point Twins, lai atklātu personas, kuras ceļo uz ārvalstīm, lai tur ļaunprātīgi izmantotu bērnus; aicina dalībvalstis sadarboties ar Eiropolu, nodrošinot sistemātisku un ātru datu apmaiņu;

115.  atgādina, ka pirms vīzu režīma liberalizācijas nolīguma noslēgšanas Komisijai ir jānovērtē riski, kas raksturīgi attiecīgajai trešai valstij, īpaši saistībā ar nelegālo imigrāciju; uzsver, ka cilvēku tirdzniecības tīkli var arī izmantot likumīgas migrācijas ceļus; tāpēc aicina Komisiju kritērijos, kas izpildāmi pirms nolīguma par vīzu režīma liberalizāciju noslēgšanas, iekļaut efektīvu sadarbību ar attiecīgajām trešām valstīm cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā;

116.  norāda, ka ES ir nepieciešama saistoša un obligāta likumdošanas pieeja attiecībā uz pārmitināšanu, kā izklāstīts Komisijas programmā migrācijas jomā; norāda, ka humanitāro uzņemšanu var izmantot tikai kā papildinājumu pārmitināšanai, lai nepieciešamības gadījumā sniegtu steidzamu aizsardzību — bieži vien uz noteiktu laiku — visneaizsargātākajām personām, piemēram, nepavadītiem nepilngadīgajiem vai bēgļiem ar invaliditāti, vai tiem, kuriem steidzami vajadzīga evakuācija medicīnisku apsvērumu dēļ;

117.   aicina ES dalīties ar trešām valstīm pieredzē tādas standartizētas sistēmas izstrādē, kas paredzēta kvalitatīvu un kvantitatīvu datu par cilvēku tirdzniecību vākšanai un analīzei, lai izstrādātu kopīgu vai vismaz salīdzināmu modeli Eiropas Savienībā un trešās valstīs tādu datu vākšanai un analīzei, kuri attiecas uz visiem cilvēku tirdzniecības aspektiem; uzsver, ka ir jāpiešķir pietiekams finansējums datu vākšanai un pētniecībai cilvēku tirdzniecības jomā;

118.  mudina ES izstrādāt jaunu stratēģiju cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā laikposmam pēc 2016. gada ar spēcīgāku un mērķtiecīgāku ārējo dimensiju, tajā kā papildu prioritāti piedāvājot veidot partnerības ar vietējo pilsonisko sabiedrību izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīs ārpus ES, ar valdībām un privāto sektoru, kā arī risināt cilvēku tirdzniecības finansiālos un ekonomiskos aspektus;

119.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) un ES delegācijām.

(1)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0470.

(2)

2014. gada globālais verdzības indekss.

(3)

Sk. 23. lpp. Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) dokumentā “Gada darbības pārskats par cilvēku tirdzniecības apkarošanu un palīdzību neaizsargātiem migrantiem (2011)”.


Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejaS ATZINUMS (3.5.2016)

Ārlietu komitejai

par cilvēku tirdzniecības apkarošanu ES ārējās attiecībās

(2015/2340(INI))

Atzinuma sagatavotāja(*): Bodil Valero

(*)  Iesaistītā komiteja — Reglamenta 54. pants

IEROSINĀJUMI

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

–  ņemot vērā 1951. gada Ženēvas Konvenciju par bēgļa statusu,

A.  tā kā nelikumīgās migrācijas plūsmas palielina cilvēku tirdzniecības riskus, jo neatbilstīgi migranti viņu neaizsargātības un nelegālā statusa dēļ ir īpaši pakļauti riskam kļūt par cilvēku tirdzniecības upuriem; tā kā starp šiem migrantiem nepavadīti nepilngadīgie, kuri ir liela daļa no migrantiem, kas ierodas Eiropā, ir cilvēku tirdzniecības tīklu mērķgrupa; tā kā saskaņā ar Eiropola datiem 10 000 no viņiem ir jau pazuduši;

B.  tā kā saskaņā ar Eiropola informāciju vispārēja piekļuve internetam visā pasaulē dod iespēju cilvēku tirdzniecībai aizvien vairāk attīstīties tiešsaistē; tā kā tas veicina jaunus vervēšanas un upuru ekspluatācijas paņēmienus;

C.  tā kā pastāv saikne starp migrantu kontrabandu un cilvēku tirdzniecību; tā kā kontrabandistu tīkli internetu cita starpā izmanto, lai reklamētu savus pakalpojumus potenciālajiem migrantiem;

D.  tā kā sadarbība starp dalībvalstīm, Eiropolu un cilvēku tirdzniecības upuru izcelsmes un tranzīta valstīm ir būtisks instruments cīņā pret cilvēku tirdzniecības tīkliem;

E.  tā kā triju gadu laikposmā no 2010. līdz 2012. gadam 69 % no reģistrētajiem cilvēku tirdzniecībā cietušajiem tika pārdoti seksuālai izmantošanai, 19 % piespiedu darbam un 12 % citiem ekspluatācijas veidiem, piemēram, orgānu izņemšanai vai cilvēku izmantošanai noziedzīgās darbībās; tā kā minētajā laikposmā no reģistrētajiem cilvēku tirdzniecībā cietušajiem 67 % ir sievietes, 17 % — vīrieši, 13 % — meitenes un 3 % — zēni; tā kā pret dažādiem cilvēku tirdzniecības veidiem ir jācīnās ar īpašiem un pielāgotiem politikas pasākumiem;

1.  aicina dalībvalstis nekavējoties īstenot visus attiecīgos tiesiskos regulējumus cilvēku tirdzniecības jomā un arī Direktīvu 2011/36/ES; mudina Komisiju veikt juridiskas darbības pret dalībvalstīm, kuras nav veikušas minēto īstenošanu, un pēc iespējas drīz publicēt ziņojumu, kas bija jāiesniedz 2015. gada aprīlī;

2.   uzsver, ka cilvēku tirdzniecība ir mūsdienīgs verdzības paveids un nopietns noziegums, un tas ir viens no smagākajiem cilvēktiesību pārkāpumu veidiem, kas nav pieņemams sabiedrībās, kuru pamatā ir cilvēktiesību, tostarp dzimumu vienlīdzības, ievērošana; turklāt uzskata, ka cilvēku tirdzniecība ir jāsaprot vispusīgā veidā, galveno vērību pievēršot ne tikai seksuālai izmantošanai, bet arī piespiedu darbam, orgānu tirdzniecībai, piespiedu ubagošanai, piespiedu laulībām, bērniem karavīriem un bērnu tirdzniecībai;

3.  uzsver nepieciešamību Eiropas Savienībai stiprināt policijas un tiesu iestāžu sadarbību starp dalībvalstīm un ar trešām valstīm, jo īpaši ar cilvēku tirdzniecības upuru izcelsmes un tranzīta valstīm, veicot profilaksi, izmeklēšanu un saucot pie atbildības par cilvēku tirdzniecību, jo īpaši ar Eiropola un Eurojust starpniecību, cita starpā veicot informācijas apmaiņu, jo īpaši attiecībā uz zināmajiem tirdzniecības maršrutiem, piedaloties kopīgās izmeklēšanas grupās un apkarojot cilvēku vervēšanu cilvēku tirdzniecības nolūkā ar interneta un citu digitālo līdzekļu starpniecību; uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis sistemātiski apmainītos ar datiem un papildinātu Eiropola datubāzes Focal Point Phoenix un Focal Point Twins; mudina pastiprināt sadarbību starp Eiropolu un Interpolu cīņā pret cilvēku tirdzniecību un atgādina, ka datu apmaiņā starp dalībvalstīm un ar trešām valstīm būtu pilnībā jāievēro ES datu aizsardzības standarti; aicina dalībvalstis vākt vairāk salīdzināmu datu par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un uzlabot datu apmaiņu starp dalībvalstīm un ar trešām valstīm;

4.  aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis nodrošināt savām tiesībaizsardzības un policijas aģentūrām nepieciešamo personālu un resursus, lai aģentūras varētu saņemt informāciju arī no ģimenēm vai citiem avotiem, veikt šīs informācijas apmaiņu ar attiecīgajām Eiropas un valstu iestādēm un šo informāciju pienācīgi apstrādāt un analizēt;

5.  uzsver, ka cilvēku tirdzniecība seksuālos nolūkos un prostitūcija ir nepārprotami saistītas un tāpēc ir jāīsteno pasākumi prostitūcijas pieprasījuma izskaušanai;

6.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiesībaizsardzības iestāžu darbinieki, tostarp aģentūras, piemēram, Frontex, Eiropols un EASO, kā arī citas amatpersonas, kas, iespējams, kontaktējas ar cilvēku tirdzniecības upuriem vai potenciālajiem upuriem, saņem pienācīgu ar integrētu krustenisko aspektu papildinātu apmācību, lai varētu risināt ar cilvēku tirdzniecību saistītas lietas, liekot uzsvaru uz to sieviešu un bērnu īpašajām vajadzībām, kuri kļuvuši par cilvēku tirdzniecības upuriem, un citu neaizsargātu grupu personu, piemēram, romu un bēgļu, īpašajām vajadzībām, kā arī to, kā nodrošināt stimulus un pienācīgu aizsardzību cilvēku tirdzniecības upuriem un citiem, lai tie ziņotu par cilvēku tirgotājiem;

7.  uzskata, ka cilvēku tirdzniecības upuri no trešām valstīm būtu pēc iespējas agrāk jāidentificē pārvietošanas ķēdē un ka tāpēc ir jāpastiprina darbs uz robežām, lai cietušos identificētu, tiklīdz viņi ierodas Savienībā; aicina dalībvalstis sadarboties ar trešām valstīm, uzlabojot spēkā esošās pamatnostādnes, kas var palīdzēt konsulārajiem dienestiem un robežsargiem identificēt cilvēku tirdzniecības upurus, un šajā sakarā uzsver, cik svarīga ir paraugprakses apmaiņa, jo īpaši attiecībā uz intervijām uz robežas; uzsver arī to, ka robežsargiem un krasta apsardzei ir nepieciešama piekļuve Eiropola datubāzēm;

8.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) veikt paraugprakses apmaiņu ar trešām valstīm, pirmkārt, par policijas iestāžu un atbalsta darbinieku apmācību, lai viņi saprastu, kā vislabāk tuvoties upuriem, un, otrkārt, par cietušo individuālas novērtēšanas principa piemērošanu, lai noteiktu viņu īpašās vajadzības, palīdzību un aizsardzību;

9.  aicina ES un dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādes stiprināt to spējas attiecībā uz finanšu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu saistībā ar personām un noziedznieku tīkliem, kas gūst peļņu no cilvēku tirdzniecības, un kā galveno stratēģiju savā darbā izmantot “sekojiet naudai” pieeju; uzsver, ka jārisina jautājums par cilvēku tirdzniecībā gūto peļņu, un uzsver arī to, ka šāda peļņa var tikt izmantota, lai finansētu citu smagu noziedzīgu darbību, piemēram, terorismu, narkotiku un ieroču tirdzniecību un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju; uzsver, ka cīņā pret cilvēku tirdzniecību būtu aktīvāk jāiesaista dalībvalstu finanšu izmeklēšanas struktūras un tām jāsadarbojas šajā nolūkā, izmantojot labāku informācijas un paraugprakses apmaiņu; šajā sakarībā uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāpastiprina sadarbība, lai iesaldētu un konfiscētu to personu aktīvus, kuras iesaistītas cilvēku tirdzniecībā, jo tas varētu būt efektīvs līdzeklis, ar ko cilvēku tirdzniecību no “zema riska / augsta ienesīguma” uzņēmējdarbības padarīt par “augsta riska / zema ienesīguma” uzņēmējdarbību;

10.  aicina Eiropas Komisiju, Eiropas Padomi un EĀDD sarunās ar trešām valstīm par starptautiskiem nolīgumiem, atpakaļuzņemšanas nolīgumiem un sadarbības nolīgumiem uzsvērt to, ka trešām valstīm jāspēj efektīvi cīnīties pret cilvēku tirdzniecību, jāpaplašina vainīgo personu kriminālvajāšana un jāuzlabo cietušo personu aizsardzība;

11.  aicina Komisiju novērtēt nepieciešamību potenciāli pārskatīt plānotās Eiropas Prokuratūras pilnvaras, lai pēc šīs iestādes izveidošanas tās kompetencē iekļautu cilvēku tirdzniecības apkarošanu;

12.  aicina dalībvalstis par kriminālpārkāpumu noteikt cilvēku tirdzniecībā cietušo personu, tostarp prostitūcijas nolūkā pārdotu personu, pakalpojumu apzinātu izmantošanu, citu personu prostitūcijas vai citas seksuālās izmantošanas veidus, piespiedu darbu vai pakalpojumu sniegšanu, tostarp ubagošanu, turēšanu verdzībā vai darbības, kas līdzinās turēšanai verdzībā, kalpību, izmantošanu noziedzīgās darbībās vai orgānu izņemšanu;

13.  atgādina, ka migrantu kontrabanda un cilvēku tirdzniecība ir dažādas parādības ar tādu galveno atšķirību, ka migranti ir piekrituši kontrabandai līdz brīdim, kad viņi ierodas galamērķī, turpretim cilvēku tirdzniecībā cietušos izmanto piespiedu kārtā, ar krāpšanu un varmācību, nedodot nekādu piekrišanas iespēju; uzsver, ka abas parādības var krustoties, jo pastāv risks, ka noziedzīgās grupas, kas nelikumīgi ieved bēgļus un migrantus ES, piespiež viņus kļūt par cilvēku tirdzniecības upuriem, jo īpaši nepilngadīgos bez pavadības un sievietes, kas ceļo vienas; mudina dalībvalstu kompetentās iestādes vērst uzmanību uz šo pārklāšanos, īstenojot savas policijas un tiesu iestāžu sadarbības un tiesībaizsardzības darbības;

14.  uzskata, ka piekrišana nav spēkā situācijā, kad trešās valsts valstspiederīgais tiek aizvests no viņa valsts, lai ievestu viņu ES (vai ES valstspiederīgais tiek aizvests uz citu dalībvalsti) prostitūcijas, jebkura cita veida seksuālas izmantošanas un piespiedu darba nolūkā;

15.  uzsver, ka svarīgs ir savstarpējās atzīšanas princips, kas ietverts LESD 82. panta 1. punktā; aicina Komisiju, dalībvalstis un ES aģentūras nostiprināt cilvēku tirdzniecības upura statusu, pilnībā savstarpēji atzīstot tiesu un administratīvos nolēmumus, tostarp tos, kuri attiecas uz cilvēku tirdzniecības upuru aizsardzības pasākumiem, kas nozīmēs, ka, tiklīdz kāda dalībvalsts būs piešķīrusi upura statusu, tas būs piemērojams visā Eiropas Savienībā un līdz ar to būtu jāpalīdz upuriem (vai viņus pārstāvošajām apvienībām) un jānodrošina atbalsts viņu statusa neatzīšanas gadījumā, tiem ceļojot Eiropas Savienībā;

16.  uzskata, ka tādas personas stāvoklis, kura ir bēglis, patvēruma meklētājs, humānās vīzas turētājs vai persona, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība, būtu jāuzskata par faktoru, kurš ietekmē neaizsargātību pret iespēju kļūt par cilvēku tirdzniecības upuri; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiesībaizsardzības iestādes un patvēruma iestādes sadarbojas, lai cilvēku tirdzniecības upuriem, kam vajadzīga starptautiskā aizsardzība, palīdzētu iesniegt aizsardzības pieteikumu; atkārtoti uzsver, ka pret cilvēku tirdzniecību vērstie pasākumi nedrīkstētu nelabvēlīgi iespaidot tādu personu tiesības, kuras ir cilvēku tirdzniecības upuri, migranti, bēgļi un personas, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība;

17.  norāda uz problemātisko administratīvās aizturēšanas praksi, ko dažas dalībvalstis nereti izmanto sistemātiski un ļaunprātīgi, lai gan to vajadzētu izmantot kā galējo risinājumu; uzver, ka aizturēšana ļoti bieži izraisa migrantu un patvēruma meklētāju pamattiesību pārkāpumus; aicina dalībvalstis nekavējoties pārtraukt cilvēku tirdzniecības upuru un bērnu aizturēšanu; pieprasa lielāku pārredzamību attiecībā uz aizturēšanas centru pašreizējo situāciju (nodrošinot pilsoniskai sabiedrībai, žurnālistiem un parlamentāriešiem labāku piekļuvi); aicina dalībvalstis labāk un sistemātiskāk izmantot esošās alternatīvas, nevis aizturēšanu, ņemot vērā neaizsargāto grupu, piemēram, cilvēku tirdzniecības upuru, vajadzības;

18.  aicina dalībvalstis pilnībā un pienācīgi īstenot Direktīvas 2011/36/ES 8. pantu; atgādina, ka cilvēku tirdzniecības upuriem nevajadzētu noteikt kriminālatbildību un saukt viņus pie atbildības par noziedzīgiem nodarījumiem, kuros viņi ir bijuši spiesti piedalīties, jo īpaši prostitūcijā, jebkura cita veida seksuālā izmantošanā un piespiedu darbā;

19.  uzsver, ka cilvēku tirdzniecības upuri ir nozieguma upuri un viņi būtu jāaizsargā un viņiem būtu jāpiešķir uzturēšanās atļauja neatkarīgi no viņu vēlmes sadarboties ar tiesībaizsardzības iestādēm; uzskata, ka ir svarīgi, lai pēc visaptveroša riska novērtējuma par cilvēku tirdzniecības upura perspektīvām pēc atgriešanās, kurā ir ņemts vērā upura paša vērtējums par situāciju, uzturēšanās atļaujas tiktu piešķirtas cilvēku tirdzniecības upuriem un viņu ģimenēm, kuru drošība pēc atgriešanās viņu izcelsmes valstī nevar tikt garantēta; šajā sakarībā atgādina, ka atgriešanas vienmēr jānodrošina atbilstīgi neizraidīšanas principam saskaņā ar starptautiskajā tiesībās paredzēto dalībvalstu pienākumu; aicina Komisiju pārskatīt Direktīvu 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri; uzsver, ka šādā pārskatīšanā būtu jāietver arī noteikumi par uzturēšanās atļaujām, pat gadījumā, ja nenotiek sadarbība ar kompetentajām iestādēm, un ES līmenī saskaņots pārdomu laikposma ilgums;

20.  uzsver, ka cietušie, jo īpaši tie, kuri ir no trešām valstīm, reti saprot tās valsts kultūru un valodu, uz kuru viņi ir aizvesti; uzsver, ka tāpēc viņiem ir vēl viens psiholoģiskās spriedzes un frustrācijas cēlonis;

21.  uzskata, ka cilvēku tirdzniecības upuriem kā lieciniekiem ir izšķiroša nozīme tirdzniecības tīklu likvidēšanā un vainīgo kriminālvajāšanā un notiesāšanā; uzsver nepieciešamību nodrošināt efektīvu aizsardzību cietušajiem, lai viņi varētu liecināt bez jebkādiem draudiem; šajā sakarībā mudina dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādes izmantot pieejamos tehnoloģiskos risinājumus, lai palīdzētu cietušajiem sniegt liecību no drošas atrašanās vietas;

22.  norāda, ka saskaņā ar Starptautisko Migrācijas organizācijas viedokli (IOM) migrantu un bēgļu atgriešanai raksturīgie drošības riski ir atkārtota pakļaušana cilvēku tirdzniecībai, kuri ir jāidentificē, jānovērtē un jāmazina, jo risks, ko tirdzniecībai pakļautajiem migrantiem rada viņu izmantotāji, bieži vien kļūst lielāks, kad cilvēkiem ir izdevies izbēgt, viņi ir sadarbojušies ar tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonām vai ir snieguši liecības tiesā(1);

23.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka cilvēku tirdzniecības upuriem un viņu ģimenes locekļiem ir pieejama bezmaksas juridiskā palīdzība un konsultācijas, tostarp kriminālprocesā, civilprocesā vai ar migrāciju saistītajās procedūrās; uzsver nepieciešamību nodrošināt īpašu un mērķtiecīgu pieeju cilvēku tirdzniecības problēmai un aizsardzību grupām, kas nonākušas neaizsargātā stāvoklī, piemēram, bēgļiem, personām ar invaliditāti, romiem un bērniem, tostarp nepavadītiem nepilngadīgajiem no trešām valstīm;

24.  atgādina, ka bērnu tirdzniecība bieži ir iemesls seksuālai izmantošanai, prostitūcijai, piespiedu darbam vai orgānu ieguvei un tirdzniecībai, un uzsver, ka piekrišana veikt darbu vai sniegt pakalpojumus nekad nebūtu jāuzskata par spēkā esošu attiecībā uz bērniem, kas kļuvuši par cilvēku tirdzniecības upuriem; pauž bažas par to, ka, pamatojoties uz Eiropola 2016. gada janvāra aplēsēm, vismaz 10 000 nepavadīti nepilngadīgi bēgļi ir pazuduši pēc ierašanās ES; pauž nožēlu, ka tiesībaizsardzības iestāžu darbinieki pret apdraudētajiem bērniem bieži izturas kā pret likumpārkāpējiem vai neatbilstīgiem migrantiem un sistemātiski nemeklē cilvēku tirdzniecības pazīmes, lai identificētu upurus;

25.  uzskata, ka attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem ir svarīgi panākt par cilvēku tirdzniecības upuriem kļuvušo bērnu labāku un proaktīvāku identificēšanu, jo īpaši robežšķērsošanas vietās un uzņemšanas centros, kā arī spēcīgāku daudznozaru sadarbību, lai nodrošinātu bērna interešu efektīvu aizsardzību; uzskata, ka ir jāpastiprina aizbildnības sistēmas ES dalībvalstīs, lai nepieļautu, ka nepavadīti un no vecākiem nošķirti bērni nonāk organizētas cilvēku tirdzniecības organizāciju rokās;

26.  atgādina, ka saskaņā ar Direktīvu 2011/36/ES “dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai rastu ilgtermiņa risinājumu, kura pamatā būtu bērna interešu individuāls izvērtējums”; uzskata, ka ilgstošu risinājumu var panākt, bērnu integrējot viņu uzņemošajā sabiedrībā vai veicinot ģimenes atkalapvienošanos, lai dotu iespēju bērnam pievienoties savai ģimenei citā dalībvalstī;

27.  mudina dalībvalstis pastiprināt cilvēku tirdzniecības upuru aizsardzību un tiesības pirms kriminālprocesa, tā laikā un pēc tā; iesaka, ka dalībvalstīm, veicot atsevišķu riska novērtējumu, lai nodrošinātu cilvēku tirdzniecībā cietušajiem piemērotas aizsardzības saņemšanu, vajadzētu ņemt vērā neaizsargātības faktorus, piemēram, dzimumu, grūtniecību, veselības stāvokli, invaliditāti, seksuālo orientāciju, vecumu un upura bēgļa, patvēruma meklētāja vai personas, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība, statusu; prasa dalībvalstīm pastiprināt savu ģimenes atkalapvienošanās politiku attiecībā uz cilvēku tirdzniecības upuriem, jo īpaši, ja tas nepieciešams viņu aizsardzībai;

28.  atgādina, ka pirms vīzu režīma liberalizācijas nolīguma noslēgšanas Komisija novērtē riskus, kas raksturīgi attiecīgajai trešai valstij, īpaši saistībā ar nelegālo imigrāciju; uzsver, ka cilvēku tirdzniecības tīkli var arī izmantot likumīgas migrācijas ceļus; tāpēc aicina Komisiju starp izpildāmiem kritērijiem, lai noslēgtu jebkādu nolīgumu par vīzu režīma liberalizāciju, iekļaut efektīvu sadarbību ar trešām valstīm, kuras saistītas ar cilvēku tirdzniecību;

29.  norāda, ka ES nepieciešama saistoša un obligāta likumdošanas pieeja attiecībā uz pārmitināšanu, kā izklāstīts Komisijas programmā migrācijas jomā; norāda, ka humanitāro uzņemšanu var izmantot tikai kā papildinājumu pārmitināšanai, lai nepieciešamības gadījumā sniegtu steidzamu aizsardzību — bieži vien uz noteiktu laiku — visneaizsargātākajām personām, piemēram, nepavadītiem nepilngadīgajiem vai bēgļiem ar invaliditāti vai tiem, kuriem steidzami vajadzīga evakuācija medicīnisku apsvērumu dēļ;

30.  uzskata, ka dalībvalstīm kopā ar sociālās un izglītības jomas dalībniekiem būtu jāizstrādā upuru aizsardzības un atbalsta sistēmas, lai tādējādi palīdzētu viņiem izkļūt no ekspluatācijas, pirmām kārtām un galvenokārt nodrošinot atbilstošu mājokli, kas nedrīkstētu būt atkarīgs no cietušās personas uzturēšanās statusa, kā arī konsultācijas un informāciju, sociālo, izglītības un profesionālo atbalstu, reintegrācijas programmas, ārstniecisko un psiholoģisko aprūpi;

31.  prasa dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību neaizsargātām grupām, kas pakļautas piespiedu ubagošanai, piemēram, romiem, un ņemt to vērā romu integrācijas stratēģiju valsts apstākļu raksturojumā;

32.  uzsver, ka bērni un invalīdi būtu jāuzskata par cilvēku tirdzniecības neaizsargātiem upuriem; uzsver, ka cilvēku tirdzniecības upuriem invaliditāti var radīt viņu tirgotāju īstenota varmācība, taču tajā pašā laikā persona ar invaliditāti arī var kļūt par tirgotāja mērķi savas neaizsargātības dēļ;

33.  atzīst informācijas un sakaru tehnoloģiju nozīmi cilvēku tirdzniecībā un to, ka, lai gan tehnoloģiju izmanto, lai atvieglotu upuru vervēšanu un izmantošanu, to var izmantot arī kā līdzekli, lai novērstu cilvēku tirdzniecību; uzskata, ka pētniecībā lielāka uzmanība būtu jāpievērš informācijas un sakaru tehnoloģiju lomai saistībā ar cilvēku tirdzniecību;

34.  aicina Komisiju novērtēt interneta izmantošanu cilvēku tirdzniecībā un jo īpaši attiecībā uz seksuālu izmantošanu tiešsaistē; prasa Eiropolam cīņu pret cilvēku tirdzniecību tiešsaistē pastiprināt saistībā ar ES vienību ziņošanai par interneta saturu (EU IRU), lai identificētu tiešsaistes materiālus par cilvēku tirdzniecību, ziņotu par tiem un izņemtu tos;

35.  prasa Komisijai, lai tā savu sadarbību ar trešām valstīm pielāgo jaunajai situācijai saistībā ar cilvēku tirdzniecības attīstību internetā; aicina Komisiju un Eiropolu apsvērt sadarbības iespējas starp ES kibernoziedzības apkarošanas struktūrām (jo īpaši saistībā ar Eiropolu) un trešo valstu struktūrām; prasa Komisijai arī paredzēt jebkādu noderīgu sadarbību ar interneta pakalpojumu sniedzējiem, lai atklātu un novērstu ar cilvēku tirdzniecību saistītu saturu tiešsaistē; prasa Komisijai pienācīgi informēt Parlamentu;

36.  aicina ES un dalībvalstis kā prioritāti savās ārējās attiecībās un dialogos ar trešām valstīm turpināt cīņu pret cilvēku tirdzniecību, kas ir smags cilvēktiesību pārkāpums;

37.  uzsver, ka ES ārējās attiecībās jāveicina Eiropas Padomes Konvencijas par cīņu pret cilvēku tirdzniecību pilnīga ratificēšana un īstenošana;

38.  uzsver, ka piespiedu laulības var uzskatīt par cilvēku tirdzniecības veidu, ja tās ietver cietušā izmantošanu, un aicina visas dalībvalstis ņemt vērā šo aspektu, definējot cilvēku tirdzniecību; uzsver, ka izmantošana var būt seksuāla (izvarošana laulībā, piespiedu prostitūcija un pornogrāfija) vai ekonomiska (darbs mājsaimniecībā un piespiedu ubagošana) un ka piespiedu laulības var būt cilvēku tirdzniecības īstais mērķis (cietušā pārdošana laulātajam vai laulības piespiedu noslēgšana); atgādina, ka transnacionālas laulības patiesībā var būt piespiedu laulības; tāpēc aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valsts iestādes, kas atbildīgas par migrāciju, ir pienācīgi apmācītas par piespiedu laulību problēmām saistībā ar cilvēku tirdzniecību; turklāt aicina Komisiju stiprināt paraugprakses apmaiņu šajā jomā;

39.  atzīmē, ka attīstās jauns cilvēku tirdzniecības veids, proti, personas tiek pārdotas izpirkuma maksas saņemšanai ar nežēlīgu spīdzināšanu; norāda, ka šim jaunajam veidam, kā cilvēkus padarīt par tirgus preci, ir raksturīga izspiešana, piekaušana un izvarošana kā līdzekļi, ar kuriem piespiest Eiropas Savienībā un ārpus tās dzīvojošās ģimenes un radiniekus samaksāt parādus;

40.  prasa ES un tās dalībvalstīm cilvēku tirdzniecību izpirkuma maksas saņemšanai ar spīdzināšanu atzīt par cilvēku tirdzniecības veidu; uzskata, ka smagi traumētās izdzīvojušās personas būtu jāatzīst par krimināli vajājamas cilvēku tirdzniecības veida upuriem un tām jāsaņem aizsardzība, aprūpe un atbalsts(2);

41.  uzskata, ka droši un likumīgi ceļi ieceļošanai Eiropas Savienībā varētu mazināt neaizsargātību un cilvēku tirdzniecību;

42.  atgādina, ka saskaņā ar Direktīvu 2011/36/ES dalībvalstīm būtu jāsekmē pilsoniskās sabiedrības darbība un ar to cieši jāsadarbojas, jo īpaši attiecībā uz politikas izstrādes iniciatīvām, informatīvām un izpratnes vairošanas kampaņām, pētniecības un izglītības programmām, apmācību, kā arī cilvēku tirdzniecības apkarošanas pasākumu ietekmes novērošanu un izvērtēšanu; norāda arī uz to, ka NVO būtu jāpalīdz saistībā ar upuru agrīnu identificēšanu, palīdzību un atbalstu viņiem; uzstāj, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka NVO ir pasargātas no pretdarbības, draudiem un iebiedēšanas, un — vēl jo vairāk — ka tām netiek piemērota kriminālvajāšana par to, ka tās palīdz cilvēku tirdzniecības upuriem, kuri atrodas tiesībām neatbilstošā situācijā;

43.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt mērķtiecīgus un atbilstīgus profilakses pasākumus, piemēram, izglītības un apmācības pasākumus un izpratnes veidošanas kampaņas, un pētniecības programmas, kuru mērķis ir mazināt risku cilvēkiem kļūt par cilvēku tirdzniecības upuriem; aicina dalībvalstis izglītot savus iedzīvotājus par cilvēku tirdzniecību un upuru identifikāciju, izmantojot informatīvas kampaņas, tostarp izpratnes veidošanu par ietekmi un sekām, kādas ir “seksa tūrismam” un daudzu tādu neaizsargātu sieviešu un bērnu izmantošanai, kuri iesaistoties “izdzīvošanas dzimumattiecībās”, kalpo seksa tūrisma nozarē;

44.  atzinīgi vērtē Eiropola darbību, jo īpaši saistībā ar datubāzi Focal Point Twins, lai atklātu personas, kuras ceļo uz ārvalstīm, lai tur izmantotu bērnus; aicina dalībvalstis sadarboties ar Eiropolu, nodrošinot sistemātisku un ātru datu apmaiņu;

45.  lai samazinātu upuru neaizsargātību pret cilvēku tirgotājiem un citiem noziedzīgajiem tīkliem, aicina starptautisko sabiedrību veltīt īpašu uzmanību cilvēku tirdzniecībai krīzes apstākļos, piemēram, dabas katastrofu situācijā un bruņotos konfliktos, kā arī valstīs, kurās ir nopietni cilvēktiesību pārkāpumi un kurās cilvēkiem nav citas izvēles kā vien pamest valsti;

46.  aicina dalībvalstis izveidot labākas sistēmas tādu privāto nodarbinātības aģentūru darbības uzraudzībai, kuras aptver trešo valstu pilsoņus, kas ceļo uz ES, lai strādātu;

47.  aicina ES un dalībvalstis sadarboties ar privāto sektoru un visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai novērstu cilvēku tirdzniecību visā piegādes ķēdē, jo īpaši ņemot vērā bērnu darbu; šajā sakarā uzsver, ka pilnībā un nekavējoties jāizveido Eiropas Uzņēmēju koalīcija pret cilvēku tirdzniecību, kā izklāstīts ES stratēģijā cilvēku tirdzniecības izskaušanai (2012–2016).

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

28.4.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

46

0

5

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Martina Anderson, Malin Björk, Michał Boni, Ignazio Corrao, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Laura Ferrara, Monika Flašíková Beňová, Lorenzo Fontana, Ana Gomes, Nathalie Griesbeck, Sylvie Guillaume, Jussi Halla-aho, Monika Hohlmeier, Filiz Hyusmenova, Iliana Iotova, Eva Joly, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Barbara Kudrycka, Marju Lauristin, Monica Macovei, Roberta Metsola, Claude Moraes, József Nagy, Soraya Post, Judith Sargentini, Birgit Sippel, Branislav Škripek, Traian Ungureanu, Bodil Valero, Marie-Christine Vergiat, Beatrix von Storch, Tomáš Zdechovský

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Hugues Bayet, Carlos Coelho, Anna Maria Corazza Bildt, Iratxe García Pérez, Anna Hedh, Marek Jurek, Ska Keller, Miltiadis Kyrkos, Gilles Lebreton, Jeroen Lenaers, Angelika Mlinar, Morten Helveg Petersen, Salvatore Domenico Pogliese, Barbara Spinelli, Axel Voss

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Beatriz Becerra Basterrechea, Jean-François Jalkh, Peter Lundgren

(1)

Sk. 23. lpp. Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) dokumentā “Gada darbības pārskats par cilvēku tirdzniecības apkarošanu un palīdzību neaizsargātiem migrantiem (2011)”.

(2)

Šis jaunais cilvēku tirdzniecības veids jau ir minēts EP 2016. gada 10. marta rezolūcijā par stāvokli Eritrejā.


Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS (28.4.2016)

Ārlietu komitejai

par cilvēku tirdzniecības apkarošanu ES ārējās attiecībās

(2015/2340(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Catherine Bearder

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā cilvēku tirdzniecība ir smags cilvēktiesību un cilvēka tiesību uz fizisko neaizskaramību pārkāpums, un tas ir ar dzimumu saistīts pārkāpums, kas vērsts pret sievietēm un meitenēm, kuras nesamērīgi lielā skaitā kļūst par cilvēku tirdzniecības upuriem seksuālai izmantošanai; tā kā arī attiecībā uz citiem cilvēku tirdzniecības veidiem, piemēram, piespiedu izmantošana mājsaimniecības un aprūpes darbos, ražošanā, ēdināšanas, uzkopšanas un citās nozarēs, ir augsts sieviešu un meiteņu procentuālais īpatsvars;

B.  tā kā globāla ekonomiska un sociāla nevienlīdzība var būt iemesls cilvēku tirdzniecībai, un situāciju vēl vairāk var pasliktināt sieviešu un vīriešu sociālā nevienlīdzība; tā kā ES stratēģijā ir noteikts, ka vardarbība pret sievietēm ir viens no galvenajiem šādas tirdzniecības cēloņiem;

C.  tā kā cilvēku tirdzniecība ir jāizvērtē gan no pieprasījuma, gan peļņas perspektīvas, jo sieviešu ļaunprātīgu izmantošanu seksuāliem pakalpojumiem rada pieprasījums pēc šādiem pakalpojumiem un gūtā peļņa,

1.  prasa Komisijai un dalībvalstīm nodrošināt, lai ES attīstības politika un partnerība ar trešām valstīm arī turpmāk koncentrētos uz cilvēktiesībām, dzimumu līdztiesību un cīņu pret cilvēku tirdzniecību; aicina Komisiju ieviest dzimumu līdztiesības pasākumus, veidojot jaunu attīstības politiku un pārskatot pašreizējos politikas virzienus;

2.  uzsver, ka sieviešu un meiteņu ekonomisko un sociālo iespēju veicināšana samazinātu to neaizsargātību pret iespēju kļūt par upuriem, un aicina Komisiju turpināt īstenot mērķtiecīgus pasākumus, lai integrētu dzimumlīdztiesību visās attīstības darbībās un nodrošinātu jautājuma par sieviešu tiesību saglabāšanu ar trešām valstīm īstenotā politiskā dialoga darba kārtībā;

3.  norāda uz Zviedrijas modeļa radīto normatīvo ietekmi uz pieprasījuma samazināšanu un ierosina ieviest līdzīgus normatīvus pasākumus ES 28 un tās ārējās attiecībās;

4.  uzsver, ka pieprasījums pēc seksuāliem pakalpojumiem attīstītajās valstīs veicina cilvēku tirdzniecību no jaunattīstības valstīm, radot situāciju, kad personas, piemēram, sievietes un meitenes, kļūst neaizsargātas, un aicina dalībvalstis noteikt kriminālatbildību par cilvēku tirdzniecības upuru pakalpojumu apzinātu izmantošanu;

5.  uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis arī noteiktu kriminālatbildību par jebkuru tādu pakalpojumu izmantošanu, ko sniedz cilvēku tirdzniecības upuri, kuri ir to valstspiederīgie, ja šāda darbība ir notikusi ārpus dalībvalsts robežām un/vai ārpus ES;

6.  uzsver, cik svarīgi ir ilgtspējīgas attīstības mērķi, īpaši 5.2. IAM, kas paredz izskaust jebkāda veida vardarbību pret sievietēm un meitenēm publiskajā un privātajā jomā, tostarp cilvēku tirdzniecību un seksuālu un cita veida izmantošanu;

7.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt vispārēju piekļuvi veselības aprūpei un seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpei, jo īpaši cilvēku tirdzniecības upuriem, kuriem var būt daudzas fiziskas un psiholoģiskas problēmas, kuras tieši izraisījusi viņu izmantošana; aicina dalībvalstis izveidot cilvēku tirdzniecības upuriem viegli pieejamus veselības aprūpes pakalpojumus un pēcaprūpi;

8.  aicina dalībvalstis, kurās notikusi cilvēku tirdzniecības upuru izmantošana, piedāvāt atbilstīgu nepieciešamo katram dzimumam medicīnisko aprūpi, pamatojoties uz individuālām vajadzībām, īpašu uzmanību pievēršot seksuālas izmantošanas nolūkā veiktas cilvēku tirdzniecības upuriem;

9.  aicina dalībvalstis īstenot ar dzimumu līdztiesības aspektiem saistītus pasākumus, lai uzlabotu cilvēku tirdzniecības upuru noteikšanas iespējas patvēruma un atgriešanas procedūrās, nodrošinātu precīzāku un pa dzimumiem sadalītu datu vākšanu un to, ka šiem upuriem tiek sniegtas arī pienācīgas atbalsta iespējas;

10.  aicina dalībvalstis īstenot tiesību instrumentus, kas atvieglo iespējas cilvēku tirdzniecības upuriem sazināties ar iestādēm, neapdraudot savu drošību un viņu kā cietušo tiesības;

11.  aicina Komisiju, kompetentās ES aģentūras un dalībvalstis izstrādāt ar dzimumu līdztiesības aspektiem saistītu apmācību personālam, kas strādā tiesībaizsardzības un robežsardzes iestādēs, lai labāk identificētu potenciālos cilvēku tirdzniecības upurus un palīdzētu tiem, jo īpaši gadījumos, kad cilvēku tirdzniecība tiek veikta seksuālas izmantošanas nolūkā;

12.  aicina uzlabot pret cilvēku tirdzniecību vērstās ES politikas efektivitāti, to ciešāk integrējot plašākās ES stratēģijās attiecībā uz drošību, sieviešu un vīriešu līdztiesību, ekonomikas izaugsmi, kiberdrošību, migrāciju un ārējām attiecībām;

13.  aicina Komisiju un dalībvalstis, pastiprinot juridiskus pasākumus pret cilvēku tirdzniecību, paplašināt arī cilvēku tirdzniecības definīciju, papildinot to ar jauniem cilvēku tirdzniecības veidiem; ņem vērā Parlamenta 2015. gada decembrī pieņemto rezolūciju 2015/2229(INI), kurā bērna iznēsāšana, ko veic surogātmāte, bija definēta kā tirdzniecība ar cilvēka ķermeņiem un tādējādi pielīdzināma cilvēku tirdzniecībai;

14.  aicina dalībvalstis ratificēt un īstenot Stambulas konvenciju, jo cilvēku tirdzniecību var uzskatīt par smagu vardarbību pret sievietēm;

15.  uzsver, cik būtiski ir nodrošināt to cilvēku tirdzniecības upuru drošību, kuri tiesā liecina pret cilvēku tirgotājiem;

16.  aicina dalībvalstis uzlabot sadarbību ar trešām valstīm, lai cīnītos pret visu veidu cilvēku tirdzniecību, īpašu uzmanību pievēršot cilvēku tirdzniecības dzimumu dimensijai, lai īpaši apkarotu bērnu laulības, sieviešu un meiteņu seksuālu izmantošanu un seksa tūrismu; aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu divkārši pastiprināt centienus saskaņā ar Hartūmas procesu, īstenojot mērķtiecīgākus projektus un nodrošinot lielāka valstu skaita aktīvu līdzdalību.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

19.4.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

26

1

4

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Maria Arena, Catherine Bearder, Beatriz Becerra Basterrechea, Malin Björk, Vilija Blinkevičiūtė, Anna Maria Corazza Bildt, Viorica Dăncilă, Iratxe García Pérez, Anna Hedh, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Elisabeth Köstinger, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Angelika Mlinar, Maria Noichl, Marijana Petir, Pina Picierno, João Pimenta Lopes, Terry Reintke, Jordi Sebastià, Michaela Šojdrová, Ernest Urtasun, Jadwiga Wiśniewska, Anna Záborská, Jana Žitňanská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Rosa Estaràs Ferragut, Kostadinka Kuneva, Constance Le Grip, Evelyn Regner, Marc Tarabella

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Julia Reid, Marco Zanni


Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS (22.3.2016)

Ārlietu komitejai

par cilvēku tirdzniecības apkarošanu ES ārējās attiecībās

(2015/2340(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Miroslav Mikolášik

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atgādina Eiropas Savienības Pamattiesību hartas preambulā apstiprināto, ka savā darbībā „vislielāko uzmanību Savienība pievērš indivīdam un cilvēka cieņai” un ka harta cita starpā aizliedz spīdzināšanu un necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos, cilvēku tirdzniecību un verdzību;

2.  uzsver, ka jebkāda komerciāla orgānu izmantošana, kas liedz vienlīdzīgu piekļuvi transplantācijai, ir neētiska, pretrunā lielākajai daļai cilvēcisko pamatvērtību un saskaņā ar ES Pamattiesību hartas 3. panta 2. punktu ir aizliegta;

3.  atgādina, ka starptautiskā līmenī organizētas grupas­ — slepeni vai ar to savu upuru piekrišanu, kuri tiek maldināti ar nepatiesiem solījumiem — transportē upurus uz bagātākiem reģioniem, kuru saraksta augšgalā ir Eiropas valstis ar turīgākiem klientiem, jo īpaši cilvēku tirdzniecībai seksuālās izmantošanas nolūkā;

4.  uzsver, ka saskaņā ar organizācijas Global Financial Integrity ziņojumu cilvēku orgānu tirdzniecība ir viena no desmit pasaulē nozīmīgākajām nelegālajām naudas pelnīšanas darbībām, radot peļņu USD 600–1,2 miljonus gadā un aptverot vairākas valstis; uzsver arī to, ka saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas informāciju šīs darbības mērķis varētu būt visu vecumu cilvēki, taču īpaši neaizsargāti ir migranti, bezpajumtnieki un lasītnepratēji;

5.  aicina visas ES iestādes un dalībvalstis īstenot saskaņotu politiku gan iekšēji, gan ārēji, nosakot, ka atbilstoši Savienības pamatvērtībām cilvēktiesības ir galvenais jautājums ES attiecībās ar visām trešām valstīm, un izmantot ekonomiskās attiecības un jo īpaši tirdzniecības attiecības kā iedarbīgus līdzekļus;

6.  aicina ES turpināt un veicināt dialogu par cilvēktiesībām ar saviem starptautiskajiem valstiskiem un nevalstiskiem partneriem, oficiāli noformēt partnerības ar starptautiskajām un valstu cilvēktiesību organizācijām un darīt visu, kas ir tās spēkos, lai stiprinātu sadarbību un koordināciju ar trešām valstīm nolūkā uzlabot cietušo personu atklāšanu, pilnveidot cilvēku tirdzniecības novēršanas pasākumus un nodrošināt cilvēku tirdzniecības veicēju efektīvu kriminālvajāšanu;

7.  mudina ES iestādes un dalībvalstis nodrošināt, ka visi ražojumi, ko laiž tirgū ES teritorijā, visā to ražošanas ķēdē atbilst starptautiskajiem cilvēktiesību ievērošanas un cilvēku tirdzniecības apkarošanas standartiem;

8.  ar lielām bažām atzīmē, ka saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas datiem aptuveni 21 miljons cilvēku pasaulē cieš no izplatītākajiem mūsdienu verdzības veidiem, tostarp no piespiedu darba, kurš katru gadu rada peļņu, kas pārsniedz EUR 30 miljardus, no orgānu tirdzniecības un piespiedu seksuālas izmantošanas, kura skar 80 % no visiem cilvēku tirdzniecības upuriem; norāda, ka vīrieši nav izņēmums, tomēr vairāk tiek skartas neaizsargātākās grupas, piemēram, gados vecāki cilvēki, sievietes, slimi cilvēki, invalīdi un bērni — tiek lēsts, ka 5,5 miljoni bērnu ir cilvēku tirdzniecības upuri; norāda, ka saskaņā ar piesardzīgām aplēsēm, ko publicējusi Starptautiskā Migrācijas organizācija, katru gadu bērnu tirdzniecība rada aptuveni EUR 7,6 miljardu peļņu;

9.  uzsver, ka cilvēkiem, kas pēkšņu vai pakāpenisku klimata pārmaiņu dēļ, kuras negatīvi ietekmē viņu dzīvi vai dzīves apstākļus, ir spiesti pamest savas ierastās mājas, ir liels risks kļūt par cilvēku tirdzniecības upuriem; uzsver, ka šādam cilvēku mobilitātes veidam, kas saistīts ar klimata pārmaiņām, ir spēcīga ekonomiskā dimensija, tostarp iztikas līdzekļu zaudēšana un mājsaimniecības ienākumu samazināšanās, tāpēc pastāv tieši draudi, ka attiecīgie cilvēki būs neaizsargāti pret kļūšanu par piespiedu darba vai verdzības upuriem;

10.  uzsver, ka klimata migrantu krīze ir svarīga un gaidāma, kā arī to, ka ļoti iespējama ir šo migrantu kļūšana par cilvēku tirdzniecības upuriem; uzskata, ka būtu jāveic proaktīvi pasākumi un īpaša uzmanība būtu jāpievērš cilvēku tirdzniecībai krīzes apstākļos, piemēram, dabas katastrofu situācijā, un klimata migrantiem; pauž bažas par to, ka spēkā esošie starptautisko cilvēktiesību standarti ir ierobežoti piemērojami situācijās, kad pārvietošanos izraisa klimats; tāpēc aicina ES veicināt starptautisku un juridiski atzītu definīciju „klimata bēgļi”;

11.  nosoda cilvēku tirdzniecības nelikumīgos darījumus, tostarp tādus, kuru mērķis ir orgānu iegūšana, un jebkādu cita veida ekspluatējošu uzņēmējdarbību, kas saistīta ar pārkāptām fiziskās neaizskaramības tiesībām un vardarbības īstenošanu; iebilst pret cilvēku, viņu ķermeņu un ķermeņa daļu jebkādu komercializāciju; uzsver, ka cilvēku tirdzniecība atstāj būtisku — gan fizisku, gan garīgu — ietekmi uz jebkāda veida ekspluatācijas upuru veselību; norāda, ka pasaules nabadzīgāko kopienu cilvēki ir īpaši neaizsargātas personas, kas var kļūt par nelikumīgas orgānu tirdzniecības upuriem;

12.  uzsver, ka liela nozīme ir profilaksei un daudznozaru, daudzdisciplinārai pieejai, novēršot nelikumīgu cilvēku orgānu iegūšanu, tostarp cilvēku tirdzniecību orgānu izņemšanas nolūkā, kura ir izvērsusies par pasaules mēroga problēmu; prasa pieņemt mērķtiecīgākas izpratnes veicināšanas iniciatīvas, ar kurām uzlabot priekšstatu par kaitējumu, kas saistīts ar orgānu tirdzniecību, labāk informēt upurus par fiziskiem un psiholoģiskiem riskiem, jo īpaši nabadzīgāko un pret nevienlīdzību un nabadzību neaizsargātāko iedzīvotāju vidū, kuri orgāna pārdošanu var uzskatīt par cenu, ko vērts samaksāt, lai uzlabotu ekonomisko situāciju; uzsver, ka izpratnes veicināšanas kampaņām vajadzētu kļūt par obligātu elementu gan Eiropas kaimiņattiecību politikā, gan ES attīstības sadarbībā;

13.  uzsver, ka ekonomikas stagnācija, tiesību aktu nepilnības un trūkumi tiesībaizsardzībā jaunattīstības valstīm kopā ar pieaugošu globalizāciju un labākām komunikāciju tehnoloģijām rada ideālu vietu noziedzīgiem nelikumīgas orgānu tirdzniecības pasākumiem; norāda, ka ekonomisko iespēju trūkums spiež cilvēkus apsvērt iespējas, kuras viņi citādos apstākļos uzskatītu par bīstamām vai nosodāmām, un tajā pašā laikā nepietiekama tiesībaizsardzība ļauj cilvēku tirgotājiem darboties, daudz nebaidoties no saukšanas pie atbildības;

14.  aicina visas ES dalībvalstis, cik drīz vien iespējams, ratificēt un īstenot Eiropas Padomes Konvenciju pret nelegālu tirdzniecību ar cilvēku orgāniem; uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāuzlabo un jāpaātrina centieni savos valsts tiesību aktos īstenot Eiropas direktīvas un nolīgumus par orgānu, audu un šūnu tirdzniecības novēršanu, lai nodrošinātu, ka par orgānu, audu un šūnu tirdzniecību atbildīgās personas tiek pienācīgi sauktas pie atbildības, un atturētu potenciālos orgānu saņēmējus no mēģinājumiem iegādāties pārdotus orgānus;

15.  nosoda nelikumīgu tirdzniecību ar bērniem, lai viņus adoptētu vecāki Eiropā, kuri maksā lielas summas, lai īstenotu savas cerības uz mazuļiem, tostarp nosoda surogātmātēm trešās valstīs dzimušu zīdaiņu pirkšanas praksi;

16.  nosoda piespiedu surogācijas nolūkā veiktu cilvēku tirdzniecību kā sieviešu tiesību un bērnu tiesību pārkāpumu; norāda, ka pieprasījumu veicina attīstītās valstis uz neaizsargātu un nabadzīgu cilvēku rēķina, kuri bieži vien dzīvo jaunattīstības valstīs, un aicina dalībvalstis apsvērt to, cik lielā mērā tas saistīts ar dalībvalsts reproduktīvo politiku;

17.  uzsver, ka visiem cilvēku tirdzniecībā cietušajiem ir nepieciešama atbilstošu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība; norāda, ka Eiropas Savienībā lielākā daļa identificēto cietušo personu ir sievietes un meitenes, kuras tiek izmantotas seksuāliem mērķiem; norāda, ka nepieciešams saglabāt pieeju, kas vērsta uz upura vajadzībām, un atzīmē, ka šā veida izmantošana rada īpašu kaitējumu, kura novēršanai vajadzīgi augstāka līmeņa pakalpojumi; norāda, ka nabadzība, dzimumu un etniskā diskriminācija, neinformētība, dezinformācija, politiskās un ekonomiskās krīzes, bruņotie konflikti un dabas katastrofas nodrošina auglīgu augsni bērnu tirgotājiem;

18.  uzsver, ka pārdotie bērni tiek izmantoti dažādiem mērķiem, tostarp prostitūcijai, mājsaimniecības darbam un darbam plantācijās, viņus izmanto kā bruņotu grupējumu karavīrus vai papildpersonālu, liek veikt noziegumus un ubagot;

19.  vērš uzmanību uz to, ka jārisina problēma par nepavadītu migrantu bērnu pazušanu pēc viņu ierašanās Eiropā, un uz to, ka saskaņā ar Eiropola aplēsēm pašlaik ir pazuduši apmēram10 000 bērnu; mudina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai izskaustu cilvēku kontrabandu, veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai atrastu un nodrošinātu aizsardzību visiem nepavadītiem migrantu bērniem, kuri ir pazuduši pēc reģistrēšanās, ierodoties Eiropā, un uzlabot bērnu pazušanas trauksmes mehānismus, vienlaikus atgādinot, ka ekspluatācijas, ļaunprātības un vardarbības riskam visvairāk ir pakļauti tie, kuriem nav dzimšanas apliecību;

20.  uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāpastiprina sadarbība Interpola un Eiropola pārraudzībā, lai efektīvāk risinātu orgānu un cilvēku tirdzniecības jautājumu, tostarp par interneta darbību neitralizāciju un inspekcijām tādās vietās, kur varētu būt cilvēku tirdzniecības upuri; mudina turpināt pašreizējo sadarbību un apmaiņu starp starptautiskām organizācijām; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka personas, kas atbildīgas par orgānu tirdzniecību, tiek pienācīgi sauktas pie atbildības;

21.  uzsver, ka cilvēku orgānu, audu un šūnu pirkšana ir nelikumīga; norāda, ka īpašas problēmas rodas cilvēkiem, kurus pārdod orgānu izņemšanai, un ka upuri bieži vien nav informēti par orgānu izņemšanas ilgstošām un novājinošām medicīniskajām sekām un pēcoperācijas aprūpes trūkumu, kā arī par operācijas psiholoģisko ietekmi; prasa izstrādāt mērķtiecīgākas izpratnes veicināšanas iniciatīvas, ar kurām uzlabot priekšstatu par kaitējumu, kas saistīts ar orgānu tirdzniecību, jo īpaši nabadzīgāko un neaizsargātāko iedzīvotāju vidū, kuri orgāna pārdošanu var uzskatīt par cenu, ko vērts samaksāt, lai uzlabotu ekonomisko situāciju;

22.  nosoda cilvēku orgānu, audu un šūnu tirdzniecību, tostarp reproduktīvo šūnu (olšūnu, spermas), embriju audu un šūnu un pieaugušo un embriju cilmes šūnu nelikumīgu tirdzniecību;

23.  uzsver, ka cietušajiem būtu jāsaņem pilnīgs atbalsts, lai novērstu ne tikai veselībai radušās tūlītējās un hroniskās sekas, bet arī ietekmi uz viņu ilgtermiņa psiholoģisko labsajūtu; tādēļ vērš uzmanību uz to, ka būtiska nozīme ir iestādēm un organizācijām, sniedzot cietušajām personām informāciju par viņu tiesībām uz tiesu, palīdzību un veselības aprūpi;

24.  norāda, ka lielākajā daļā dalībvalstu no piespiedu prostitūcijas cietušām personām ir grūti iegūt psiholoģisko aprūpi un tāpēc tās gandrīz pilnībā ir atkarīgas no labdarības organizāciju atbalsta; tāpēc aicina piešķirt šīm organizācijām lielāku atbalstu un aicina dalībvalstis novērst šķēršļus, kas kavē psiholoģiskās aprūpes pieejamību;

25.  norāda, ka liela nozīme ir ārstiem, medmāsām, sociālajiem darbiniekiem un citiem medicīnas speciālistiem, kuriem vienīgajiem ir profesionāla saskarsme ar aizturētiem cietušajiem un kuriem ir izšķiroša loma cilvēku tirdzniecības novēršanā; pauž bažas par to, ka pašlaik šī iespēja iejaukties netiek izmantota; norāda, ka medicīnas personāls ir jāapmāca atklāt brīdinošas pazīmes par cilvēku tirdzniecību un īstenot ziņošanas procedūras, lai labāk palīdzētu cietušajiem, kā arī jānosaka stingras sankcijas par jebkādu iesaistīšanos nelikumīgā orgānu tirdzniecībā;

26.  mudina dažādās valstīs vai sistēmās ieviest prezumētās piekrišanas programmas, ar kurām iedzīvotājiem, veicot noteiktas administratīvas procedūras, tiek dota iespēja tieši piekļūt orgānu donoru reģistram, tādējādi samazinot pacientu atkarību no melnā tirgus, vienlaikus palielinot pieejamo orgānu skaitu nolūkā pazemināt transplantācijas finansiālās izmaksas un samazināt vajadzību pēc medicīniskā tūrisma;

27.  aicina dalībvalstis veicināt turpmākus centienus iesaistīt medicīnas aprindas, lai uzlabotu pasākumus šā cilvēku tirdzniecības veida apkarošanai, palielinot izpratni par jautājumiem, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību, un nodrošinot obligātu apmācību;

28.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai nepieļautu “transplantācijas tūrismu”, pieņemot pasākumus, kas palielina likumīgi iegūtu orgānu pieejamību nolūkā uzlabot nelikumīgas orgānu ieguves novēršanu, kā arī izveidot pārredzamu transplantēto orgānu izsekojamības sistēmu, vienlaikus nodrošinot donoru anonimitāti; aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes, lai veicinātu ES dalībvalstu piedalīšanos tādās sadarbības partnerībās kā Eurotransplant un Scandiatransplant;

29.  atgādina, ka saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas informāciju zinātniskie dati par cilvēku tirdzniecību un veselību ir ierobežoti, jo īpaši par garīgo un psiholoģisko veselību; norāda arī, ka upuru un izdzīvojušo personu vajadzības bieži netiek pietiekami novērtētas; tāpēc aicina Komisiju un attiecīgās dalībvalstu iestādes izveidot uzraudzības sistēmu un izplatīt informāciju par cilvēku tirdzniecības sekām un cietušo personu vajadzībām attiecībā gan uz fizisko, gan garīgo veselību;

30.  mudina Komisiju un dalībvalstis ievērot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus un patvēruma tiesību principus.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

22.3.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

65

0

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marco Affronte, Pilar Ayuso, Zoltán Balczó, Catherine Bearder, Ivo Belet, Simona Bonafè, Biljana Borzan, Lynn Boylan, Nessa Childers, Birgit Collin-Langen, Mireille D’Ornano, Miriam Dalli, Seb Dance, Angélique Delahaye, Ian Duncan, Stefan Eck, Bas Eickhout, Eleonora Evi, José Inácio Faria, Karl-Heinz Florenz, Francesc Gambús, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Jens Gieseke, Julie Girling, Sylvie Goddyn, Matthias Groote, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, Jytte Guteland, Anneli Jäätteenmäki, Jean-François Jalkh, Benedek Jávor, Karin Kadenbach, Kateřina Konečná, Giovanni La Via, Peter Liese, Norbert Lins, Susanne Melior, Miroslav Mikolášik, Massimo Paolucci, Piernicola Pedicini, Bolesław G. Piecha, Pavel Poc, Frédérique Ries, Daciana Octavia Sârbu, Annie Schreijer-Pierik, Davor Škrlec, Renate Sommer, Dubravka Šuica, Tibor Szanyi, Nils Torvalds, Glenis Willmott, Damiano Zoffoli

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Paul Brannen, Mark Demesmaeker, Jan Huitema, Peter Jahr, Merja Kyllönen, Anne-Marie Mineur, Alessandra Mussolini, James Nicholson, Christel Schaldemose, Bart Staes, Keith Taylor

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

José Blanco López


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

24.5.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

44

6

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Lars Adaktusson, Michèle Alliot-Marie, Petras Auštrevičius, Bas Belder, Goffredo Maria Bettini, Elmar Brok, Klaus Buchner, James Carver, Lorenzo Cesa, Javier Couso Permuy, Mark Demesmaeker, Georgios Epitideios, Knut Fleckenstein, Eugen Freund, Michael Gahler, Iveta Grigule, Afzal Khan, Janusz Korwin-Mikke, Eduard Kukan, Ilhan Kyuchyuk, Ryszard Antoni Legutko, Barbara Lochbihler, Sabine Lösing, Andrejs Mamikins, Ramona Nicole Mănescu, David McAllister, Tamás Meszerics, Francisco José Millán Mon, Javier Nart, Pier Antonio Panzeri, Demetris Papadakis, Ioan Mircea Paşcu, Vincent Peillon, Alojz Peterle, Tonino Picula, Andrej Plenković, Cristian Dan Preda, Jozo Radoš, Jaromír Štětina, Charles Tannock, Boris Zala

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Luis de Grandes Pascual, Andrzej Grzyb, Marek Jurek, Jean-Luc Schaffhauser, Bodil Valero, Janusz Zemke

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Therese Comodini Cachia, Judith Sargentini, Ricardo Serrão Santos, Renate Weber

Juridisks paziņojums - Privātuma politika