Procedūra : 2015/2255(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0255/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0255/2016

Debates :

Balsojumi :

PV 14/09/2016 - 9.8
CRE 14/09/2016 - 9.8
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0346

ZIŅOJUMS     
PDF 732kWORD 249k
18.8.2016
PE 571.622v02-00 A8-0255/2016

par sociālo dempingu Eiropas Savienībā

(2015/2255(INI))

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja

Referents: Guillaume Balas

KĻŪDAS LABOJUMS/ PAPILDINĀJUMS
GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Transporta un tūrisma komitejas atzinums
  Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS
 ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par sociālo dempingu Eiropas Savienībā

(2015/2255(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantu un LESD 56. pantu, 153. panta 5. punktu un 154. pantu,

–  ņemot vērā darba ņēmēju pārvietošanās pamatbrīvību (LESD 45. pants) un pakalpojumu brīvu apriti (LESD 56. pants),

–  ņemot vērā LESD 151. un 153. pantu, kā arī LESD 9. pantu, kas garantē atbilstīgu sociālo aizsardzību,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/67/ES par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (“IMI regula”)(2),

–  ņemot vērā pašreizējo Direktīvas 2014/67/ES īstenošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulu (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I)(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1072/2009 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautisko kravas autopārvadājumu tirgum(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regula (EK) Nr. 1071/2009, ar ko nosaka kopīgus noteikumus par autopārvadātāja profesionālās darbības veikšanas nosacījumiem un atceļ Padomes Direktīvu 96/26/EK(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulu (EK) Nr. 561/2006, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85(8), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvu 2002/15/EK par darba laika organizēšanu personām, kas ir autotransporta apkalpes locekļi(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra Regulu (EK) Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā(10),

–  ņemot vērā Padomes 1992. gada 7. decembra Regulu (EEK) Nr. 3577/92, ar ko piemēro principu, kurš paredz jūras transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību dalībvalstīs (jūras kabotāža)(11),

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes direktīvai par nosacījumiem attiecībā uz kuģu apkalpēm, kas nodrošina regulāru pasažieru pārvadājumu un kravas prāmju pakalpojumus starp dalībvalstīm (COM(98)0251 − C4-0424/98 − 98/0159(SYN)),

–  ņemot vērā Padomes 1999. gada 21. jūnija Direktīvu 1999/63/EK attiecībā uz Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu, ko noslēgusi Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociācija (EKKĪA) un Eiropas Savienības Transporta darbinieku arodbiedrību federācija (ESTDAF)(12), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2009. gada 16. februāra Direktīvu 2009/13/EK, ar ko īsteno Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociāciju (EKKĪA) un Eiropas Transporta darbinieku federācijas (ETDF) Nolīgumu par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā(13),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par efektīvām darba inspekcijām kā stratēģiju darba apstākļu uzlabošanai Eiropā(14),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Lēmumu (ES) 2016/344 par Eiropas platformas izveidi sadarbības stiprināšanai nolūkā novērst nedeklarētu darbu(15),

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) darba pamatstandartus un tās konvencijas un ieteikumus par darba pārvaldību un darba inspekcijām, kas ir starptautiski kritēriji, ar kuriem nodrošina tiesību normu par darba apstākļiem un darba ņēmēju aizsardzību piemērošanu,

–  ņemot vērā Eurofound 2010. gada ziņojumu „Norīkotie darba ņēmēji Eiropas Savienībā” (Posted workers in the European Union)(16), kā arī dalībvalstu ziņojumus,

–  ņemot vērā Eurofound Eiropas darba attiecību vārdnīcu(17),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 19. maija paziņojumu „Labāks regulējums labāku rezultātu sasniegšanai — ES programma” (COM(2015)0215),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gadā veikto pētījumu „ES sociālās un darba tiesības un ES iekšējā tirgus tiesību akti”,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gadā veikto pētījumu par darba samaksas noteikšanas sistēmām un minimālo algas likmi, ko piemēro norīkotiem darba ņēmējiem saskaņā ar Direktīvu 96/71/EK konkrētās dalībvalstīs un nozarēs,

–  ņemot vērā 2015. gada pētījumu, ko veikusi Ģentes Universitāte un finansējusi Komisija, par netipiskiem nodarbinātības veidiem aviācijas nozarē,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja 2015. gada 9. septembra uzstāšanos Parlamentā ar runu par stāvokli Savienībā,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Transporta un tūrisma komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A6-0255/2016),

A.  tā kā nedeklarēts darbs un fiktīva pašnodarbinātība var radīt konkurences izkropļojumus, kas savukārt izraisa ilgtermiņa kaitējumu sociālā nodrošinājuma sistēmām, nedrošu darbvietu skaita pieaugumu un pasliktina darba ņēmēju aizsardzības līmeni un darbvietu kvalitāti kopumā, un tāpēc ir jāapkaro; tā kā aizvien pieaugošā tendence izmantot ārpakalpojumus un slēgt apakšuzņēmēju līgumus rada iespējas pārkāpt vai apiet spēkā esošās darba un sociālās tiesības; tā kā ir svarīgi novērst šādu ļaunprātīgu izmantošanu, lai saglabātu pārvietošanās brīvību iekšējā tirgū un solidaritāti Savienībā;

B.  tā kā darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, kas noteikta Līguma par Eiropas Savienības darbību 45. pantā, brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība ir iekšējā tirgus pamatprincipi;

C.  tā kā visu dalībvalstu parakstītajā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir noteikts, ka visās jomās ir jānodrošina sieviešu un vīriešu līdztiesība; tā kā saistībā ar sociālo dempingu lielākais ES uzdevums ir palielināt sieviešu nodarbinātību, uzlabot sieviešu stāvokli darba tirgū un izskaust nevienlīdzību dzimuma dēļ;

D.  tā kā viens no būtiskākajiem ES politikas principiem ir sociālā kohēzija, kas visiem darba ņēmējiem — gan vietējiem, gan mobiliem — nozīmē pastāvīgu un nepārtrauktu algu tuvināšanu un garantēto sociālo aizsardzību; tā kā Savienībā ir ievērojamas nodarbinātības nosacījumu un darba samaksas atšķirības un tā kā augšupējai sociālai konverģencei ir būtiska nozīme, lai panāktu labklājību un paaugstinātu iekšējā pieprasījuma līmeni visā Savienībā; tā kā atalgojuma atšķirības ir galvenie iemesli darba ņēmēju izceļošanai no viņu izcelsmes valstīm;

E.  tā kā LESD 9. pantā paredzēts veicināt augstu nodarbinātības līmeni, garantēt atbilstīgu sociālās aizsardzības līmeni, apkarot sociālo atstumtību un nodrošināt augsta līmeņa izglītību, apmācību un cilvēku veselības aizsardzību kā Savienības pamatprincipus; tā kā krīzes un augstā bezdarba līmeņa dēļ lielākajā daļā dalībvalstu palielinās nevienlīdzība;

F.  tā kā joprojām pastāv sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirība un, lai gan pastāv ES tiesību akti un nesaistoši ieteikumi, progress šajā jomā ir ļoti lēns; tā kā stāvokli saasina sociālais dempings un sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības, kas rada sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības, kuru dēļ vecu cilvēku vidū sievietes ir pakļautas lielākam nabadzības riskam nekā vīrieši;

G.  tā kā cilvēku un jo īpaši sieviešu tirdzniecība ne tikai no trešām valstīm uz ES, bet arī starp ES valstīm bieži vien ir saistīta ar fiktīviem darba līgumiem;

H.   tā kā arvien vairāk tiek īstenots sociālais dempings, jo nodarbinātības attiecībām piemīt ekstrateritoriālas iezīmes;

I.  tā kā transporta nozarē drošums, pasažieru drošība un pienācīgi darba apstākļi ir savstarpēji cieši saistīti;

J.  tā kā Eiropas vienotās transporta telpas izveide tika apstiprināta kā 2011. gada Baltās grāmatas par transportu galvenais uzdevums;

K.   tā kā Komisija ir paziņojusi, ka 2016. gadā tā plāno ierosināt divas jaunas iniciatīvas autotransporta jomā, tostarp arī attiecībā uz sociālajiem aspektiem;

L.   tā kā autotransporta nozarei ir būtiska nozīme Eiropas Savienības sabiedrības un ekonomikas kontekstā un tā veido gandrīz trīs ceturtdaļas (72 %) no kopējā iekšzemes kravu pārvadājumu apjoma; tā kā autotransporta nozare nodrošina lielāka pasažieru skaita pārvadāšanu nekā virszemes un pazemes dzelzceļa transports un tramvaji kopā un tajā ir nodarbināti vairāk nekā 2,2 % no kopējā ES nodarbināto iedzīvotāju skaita (5 miljoni cilvēku);

M.   tā kā labi darba apstākļi, kas aizsargā fizisko un garīgo veselību, ir darba ņēmēju pamattiesības(18) un tiem ir pozitīva ietekme;

N.  tā kā Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers 2014. gada 15. jūlija runā par stāvokli Savienībā 2015. gadā(19) uzsvēra nepieciešamību izveidot taisnīgāku un patiesi Eiropas mēroga darba tirgu, ko iespējams panākt, veicinot un nodrošinot iedzīvotāju brīvu pārvietošanos kā ES pamattiesības, vienlaikus izvairoties no ļaunprātīgas izmantošanas un sociālā dempinga riskiem;

O.  tā kā Eiropas Savienības Tiesa 2007. gada 18. decembra spriedumā lietā C-341/05 Laval uzsvēra tiesības īstenot kolektīvu rīcību, lai vērstos pret iespējamo sociālo dempingu, un uzsvēra, ka šādai rīcībai jābūt samērīgai, lai neierobežotu ES pamatbrīvības, piemēram, brīvību sniegt pakalpojumus;

P.   tā kā Eiropas Sociālā harta būtu jāatzīst par rūpīgi pārdomātu un precīzi izstrādātu dalībvalstu vienprātības izpausmi sociālo pamattiesību jomā un tādēļ tā būtu uzskatāma par līdzvērtīgu pārvietošanās brīvībai, lai nodrošinātu reālu pievienoto vērtību visiem Eiropas iedzīvotājiem;

Q.  tā kā ļaunprātīgas prakses palielināšanās un sociālā dempinga pieaugums vājina atbalstu iekšējā tirgus principam un uzņēmumu, jo īpaši MVU, konkurētspēju, apdraud Eiropas darba ņēmēju tiesības un ticību Eiropas integrācijai un liek saprast, ka ārkārtīgi svarīga ir patiesa sociālā konverģence; tā kā lauksaimniecība, būvniecība, ēdināšana un pārtikas, transporta, veselības, aprūpes un mājsaimniecības pakalpojumi ir galvenās skartās nozares;

R.  tā kā ir svarīgi nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem Eiropas Savienības darba ņēmējiem un patiesu sociālo konverģenci vienotajā tirgū; tā kā LESD 45. pantā ir noteikts, ka pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka likvidējama jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija valstspiederības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem;

S.   tā kā dempings sociālajā, fiskālajā vai vides jomā ir pretrunā Eiropas vērtībām, jo apdraud ES iedzīvotāju tiesību aizsardzību(20);

T.  tā kā vairums dalībvalstu vēl nav transponējušas Direktīvu 2014/67/ES, lai gan šīs transponēšanas termiņš bija 2016. gada 18. jūnijā; tā kā ir svarīgi novērtēt minētās direktīvas īstenošanas ietekmi, kad tā būs transponēta visās dalībvalstīs, lai noskaidrotu tās patieso ietekmi cīņā pret dažādu veidu krāpšanu saistībā ar darba ņēmēju norīkošanu un norīkotu darba ņēmēju aizsardzību;

U.   tā kā norīkotie darba ņēmēji veido aptuveni 0,7 % no visa ES darbaspēka(21);

V.   tā kā norīkoto darba ņēmēju skaits Savienībā tiek lēsts 1,92 miljonu apmērā, lielākoties būvniecības nozarē (47,7 % no visiem norīkotajiem darba ņēmējiem), kā arī pakalpojumu, transporta, sakaru un lauksaimniecības nozarēs;

W.   tā kā personu brīva pārvietošanās ir būtiska Eiropas projekta daļa un tā ir priekšnoteikums ekonomikas, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķu sasniegšanai, lai nodrošinātu spēcīgu un ilglaicīgu konkurētspēju visās dalībvalstīs;

X.   tā kā Eiropas Savienības Tiesa spriedumā C-396/13 ir konstatējusi, ka Direktīvas 96/71/EK mērķis ir, no vienas puses, nodrošināt godīgu konkurenci starp valstu uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas sniedz transnacionālus pakalpojumus, un, no otras puses, nodrošināt, lai norīkotajiem darba ņēmējiem tiktu piemērots uzņemošās dalībvalsts obligāto noteikumu kopums par obligātajām aizsardzības prasībām;

Y.   tā kā darba ņēmēju norīkošanai darbā ir jāatvieglo profesionālās kompetences un pieredzes apmaiņa un nav jāizraisa sociālais dempings;

Z.   tā kā Eiropas darba devēju un arodbiedrību federācijām var būt būtiska nozīme cīņā pret sociālo dempingu;

Aa.   tā kā ir pausta apņemšanās nepalielināt finansiālo slogu uzņēmumiem, jo īpaši MVU;

Ab.   tā kā darba algu noteikšana ir katras dalībvalsts kompetencē;

Ac.  tā kā Eiropas Savienības Tiesa spriedumā lietā C-396/13 ir uzsvērusi, ka uzņemošā dalībvalsts ir kompetenta noteikt minimālās algas likmi un aprēķina metodi un novērtēt piemērojamos kritērijus;

Ad.  tā kā Komisijas priekšsēdētājs ir norādījis, ka par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā būtu jāsaņem vienāds atalgojums(22); tā kā šis princips un tā piemērošana ir juridiski jāizskaidro;

I.   Kontroles stiprināšana un saskaņošana starp dalībvalstīm un dalībvalstu iekšienē

1.  uzskata — lai gan nav juridiski atzītas un vispārējas sociālā dempinga definīcijas, šis jēdziens aptver ļoti dažādas apzināti ļaunprātīgas darbības un izvairīšanos piemērot spēkā esošos Eiropas Savienības un valstu tiesību aktus (tostarp tiesību aktus un vispārēji piemērojamus kolektīvos nolīgumus), kas ļauj īstenot negodīgu konkurenci, nelikumīgi samazinot darbaspēka un darbības izmaksas, un izraisa darba ņēmēju tiesību pārkāpumus un darba ņēmēju ekspluatāciju; uzskata, ka šāda prakse un situācijas var ietekmēt trīs svarīgus aspektus:

–   ekonomiskais aspekts: nelikumīgā prakse, ko izmanto atsevišķi uzņēmēji, piemēram, nedeklarēts darbs vai tāda ļaunprātīga prakse kā fiktīva pašnodarbinātība, var radīt ievērojamus tirgus izkropļojumus, kas kaitē godprātīgiem uzņēmumiem, jo īpaši MVU;

–   sociālais aspekts: sociālais dempings var izraisīt diskrimināciju un nevienlīdzīgu attieksmi starp darba ņēmējiem Eiropas Savienībā un liegt viņiem iespēju efektīvi īstenot savas sociālās un darba tiesības;

–  finanšu un budžeta aspekts: sociālā dempinga izraisīta pienācīgu sociālo iemaksu un nodokļu nemaksāšana apdraud dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu finansiālo ilgtspējību un finanšu sistēmu;

2.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus un godīgu konkurenci visā ES un novērst sociālo dempingu; uzskata, ka darba inspekcijām un/vai sociālajiem partneriem ir būtiska nozīme, īstenojot darba ņēmēju tiesības, nosakot pienācīgu atalgojumu saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem un praksi un sniedzot konsultācijas un ieteikumus darba ņēmējiem; atgādina, ka 28 dalībvalstis ir ratificējušas SDO Konvenciju Nr. 81 par darba inspekciju un aicina dalībvalstis nodrošināt visu tās noteikumu īstenošanu; aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm izveidot efektīvas un iedarbīgas darba inspekcijas struktūras un izstrādāt ieteikumus, kuru pamatā ir SDO Konvencija Nr. 81 par darba inspekciju, lai nodrošinātu nodarbinātības standartu ievērošanu un darba ņēmēju aizsardzību, tostarp noteikumus par darba laiku, drošību un veselības aizsardzību; atgādina, ka sociālajiem partneriem ir būtiska nozīme, nodrošinot spēkā esošo tiesību aktu ievērošanu;

3.  aicina dalībvalstis paaugstināt efektivitāti un nodrošināt atbilstošu personālu un resursus savām kontroles organizācijām (tostarp sociālajām un/vai darba inspekcijām, aģentūrām un sadarbības birojiem), tostarp mutiskās un rakstiskās tulkošanas pakalpojumiem, cita starpā apmainoties ar paraugpraksi; mudina dalībvalstis nodrošināt vienu darba inspektoru uz katriem 10 000 darba ņēmējiem, kā ieteikusi SDO, un nodrošināt, ka tie ir atbilstīgi kvalificēti un nodrošināti, lai panāktu Eiropas tiesību aktu īstenošanu darba ņēmēju brīvas pārvietošanās un pakalpojumu brīvas aprites jomā;

4.  aicina dalībvalstis uzlabot pārrobežu sadarbību starp inspekcijām un elektronisko informācijas un datu apmaiņu, lai uzlabotu to kontroles pasākumu efektivitāti, kuru mērķis ir apkarot un novērst krāpšanu sociālajā jomā, fiktīvu pašnodarbinātību un nedeklarētu darbu, vienlaikus atzīstot datu aizsardzības nozīmi, un ieviest obligātu sadarbību starp dalībvalstīm un to savstarpēju palīdzību; aicina dalībvalstis izstrādāt Savienības mēroga profesionālās apmācības programmas inspektoriem, identificēt jaunus noteikumu apiešanas paņēmienus un organizēt pārrobežu sadarbības pasākumus; atzinīgi vērtē Komisijas darbu, finansējot savstarpējas mācīšanās programmas darba inspektoriem dalībvalstīs; uzsver, ka ir svarīgi valsts darba inspekcijas iestāžu darbiniekiem un/vai sociālajiem partneriem nodrošināt piekļuvi visās faktiskajās darba vietās un saistītajās dzīves vietās, ko nodrošina darba devējs, ja tas ir atļauts saskaņā ar valsts tiesību aktiem un atbilstīgi privātuma aizsardzības principiem, ņemot vērā, ka tas ir priekšnoteikums, lai viņi varētu veikt savu darbu un pārbaudīt sociālā dempinga gadījumus; iesaka Komisijai apsvērt iespēju uz Eurodetachement projektu bāzes izveidot pastāvīgas apmaiņas platformas, kopīgas mācības un sadarbību darba inspektoriem (un ierēdņiem struktūrās, kas atbildīgas par saziņu ar norīkotajiem darbiniekiem), kas iesaistīti kontroles un uzraudzības platformā, kura var tikt iekļauta vai darboties sadarbībā ar Eiropas platformu nedeklarēta darba novēršanai;

5.  mudina dalībvalstis vajadzības gadījumā izveidot divpusējas ad hoc darba grupas un, ja nepieciešams, daudzpusēju darba grupu, iesaistot dalībvalstu kompetentās iestādes un darba inspektorus, lai, saņemot visu attiecīgo dalībvalstu apstiprinājumu, veiktu pārrobežu pārbaudes uz vietas saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā notiek kontroles, ja rastos aizdomas par sociālo dempingu, nodarbinātību atbilstīgi nelikumīgiem nosacījumiem vai krāpšanu, un identificēt „pastkastītes uzņēmumus”, krāpnieciskas darbā iekārtošanas aģentūras un noteikumu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rada darba ņēmēju ekspluatāciju; norāda, ka šīs darba grupas varētu strādāt sadarbībā ar Eiropas platformu nedeklarēta darba novēršanai un Vecāko darba inspektoru komiteju, lai samazinātu attiecīgo finanšu slogu, un ka tās varētu izveidot valstu sociālo inspekciju tīklu, lai sekmētu informācijas apmaiņu; uzskata, ka laba sadarbība starp valstu iestādēm un sociālajiem partneriem ir būtiska sociālā dempinga izbeigšanai un godīgas konkurences nodrošināšanai vienotajā tirgū;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt efektīvāku spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu un uzlabot sadarbību starp dalībvalstu organizācijām, kuras ir atbildīgas par darba inspekcijām, jo īpaši pārrobežu darba inspekcijām; atzinīgi vērtē Eiropas platformas nedeklarēta darba novēršanai izveidi un tās izvirzītos mērķus, lai stiprinātu sadarbību nedeklarēta darba novēršanā un atturēšanā no tā; cer, ka šī platforma palīdzēs atklāt un novērst pārkāpumus attiecībā uz dalībvalstu un ES darba tiesību normām un ES noteikumiem par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību;

7.   uzsver, ka cīņa pret sociālo tiesību pārkāpumiem jāpapildina ar cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, lai nodrošinātu godīgu konkurenci un vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem;

8.  norāda, ka darba nedeklarēšana vai nepilnīga deklarēšana ir viens no biežāk sastopamajiem noteikumu par darbā norīkošanu apiešanas veidiem; iesaka, ka attiecībā uz norīkošanu visās dalībvalstīs būtu jānosaka, ka ir obligāti jāiesniedz deklarācija, vēlākais kad sākas pakalpojumu sniegšana, un ka šādas deklarācijas būtu jāievada kopējā Eiropas reģistrā, tādējādi atvieglojot iespēju tās pārbaudīt, sekmējot dalībvalstu sadarbību un mazinot patlaban vērojamo juridisko nenoteiktību, ko rada atšķirības dažādu valstu procedūrās un dokumentācijā;

9.  uzsver, ka uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm sadarbībā ar nosūtošās dalībvalsts kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai pārbaudīt A1 veidlapu gadījumā, ja rodas nopietnas šaubas par norīkošanas darbā patiesumu; aicina ad hoc administratīvo darba grupu attiecībā uz A1 veidlapu pastiprināt centienus A1 veidlapu uzticamības uzlabošanai un izvērtēt iespēju sekmēt uzraudzību, apkopojot A1 veidlapas vienotā digitālā sistēmā; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka sociālā nodrošinājuma informācijas elektroniskā apmaiņa (EESSI) būtu pilnībā darbspējīga, to izmantotu visas dalībvalstis un tā būtu pielāgota MVU vajadzībām; uzsver, ka darba ņēmēju, darba devēju un darba inspektoru labāka piekļuve informācijai, izmantojot, piemēram, vienu valsts tīmekļa vietni, ir viens no būtiskākajiem instrumentiem cīņā pret noteikumu pārkāpumiem;

10.  aicina visas dalībvalstis ratificēt un īstenot SDO Konvenciju Nr. 189 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām; aicina dalībvalstis izstrādāt tiesisko regulējumu, kas ļautu likumīgi nodarbināt mājsaimniecībās nodarbinātās personas un aprūpētājus, lai nodrošinātu juridisko skaidrību darba devējiem un taisnīgus nodarbinātības nosacījumus un pienācīgus darba apstākļus darba ņēmējiem; aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt nodarbinātības noteikumus un nosacījumus mājsaimniecībās nodarbinātajām personām un vajadzības gadījumā iesniegt ieteikumus par veicamajiem uzlabojumiem saskaņā ar spēkā esošajiem Līgumiem (jo īpaši LESD 153. panta 1. punktu), tostarp atbilstošu apmācību un informācijas sniegšanu par šīs kategorijas darba ņēmēju tiesībām un pienākumiem;

11.  norāda, ka atsevišķās nozarēs sievietes visvairāk cieš no sociālā dempinga, jo īpaši mājsaimniecības un aprūpes (jo īpaši mājaprūpes) nozarē, bet arī tādās tradicionālajās “norīkojuma” nozarēs kā gaļas pārstrādes un transporta nozare; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izvērtēt visas situācijas, kurās sievietes saskaras ar sociālo un algu dempingu vai ir iesaistītas nedeklarētā darbā, kā arī izvērtēt attiecīgos spēkā esošos ES tiesību aktus;

12.   aicina dalībvalstis uzlabot starptautiska un vietēja mēroga sadarbību starp publiskajām iestādēm, arodbiedrībām un NVO, lai risinātu bieži vien sarežģītās migrējošo darbinieku problēmas, un ņemt vērā darba apstākļus, kā arī visus pārējos ar dzīves kvalitāti saistītos elementus, tostarp attiecībā uz vispārējo veselības stāvokli, sociālo iekļautību un mājokli;

13.  uzsver, cik svarīgi ir Direktīvas 2014/67/ES noteikumi par finansiālu administratīvo sankciju un/vai sodu pārrobežu piemērošanu, kas palīdzēs novērst tiesību aktu pārkāpumus; uzskata, ka kompetentajām iestādēm jāspēj piemērot efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, tostarp iespēju uz laiku apturēt pakalpojumu sniegšanu, ja tiek nopietni pārkāpti tiesību akti par norīkošanu darbā vai piemērojamie koplīgumi; uzskata, ka šādiem naudas sodiem vajadzētu būt ar atturošu ietekmi un ka jāuzlabo informācijas sniegšana MVU par spēkā esošajiem tiesību aktiem par darba ņēmēju norīkošanu;

14.  aicina dalībvalstis būtiski uzlabot informācijas apmaiņu par sociālo nodrošinājumu attiecībā uz darbā norīkotiem darba ņēmējiem, lai uzlabotu spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu; atgādina par savu aicinājumu Komisijai izpētīt guvumus, ja tiktu ieviesta Eiropas sociālās apdrošināšanas identifikācijas apliecība vai cits ES mēroga elektronisks dokuments, kurā varētu saglabāt visus datus, kas vajadzīgi, lai pārbaudītu tā turētāja sociālā nodrošinājuma statusu, pamatojoties uz viņa vai viņas darba tiesiskajām attiecībām(23), kā arī vajadzīgo informāciju, kas saistīta ar darbinieka norīkošanu darbā, stingri ievērojot datu aizsardzības noteikumus, jo īpaši apstrādājot sensitīvus personas datus, un attiecīgā gadījumā paredzēt šādas pret viltojumiem drošas apliecības ieviešanu; tomēr uzsver, ka tas nedrīkst ierobežot vai jebkādā veidā apdraudēt uzņēmēju dalībvalstu iestāžu un sociālo partneru tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi pārskatīt šādā apliecībā iekļautos datus, kā arī veikt to kontroli un pārbaudes;

15.  aicina sagatavot ES mēroga sarakstu ar uzņēmumiem, tostarp “pastkastītes” uzņēmumiem, kas ir atbildīgi par nopietniem Eiropas darba un sociālās jomas tiesību aktu pārkāpumiem, pēc tam, kad tie ir saņēmuši iepriekšēju brīdinājumu, un paredzēt, ka ar šo sarakstu var iepazīties tikai attiecīgās pārbaudes iestādes; prasa liegt šiem uzņēmumiem piekļuvi publiskiem iepirkumiem, valsts subsīdijām un ES fondiem tiesību aktos noteiktā laikposmā;

16.  aicina ES un dalībvalstis īstenot pārrobežu sadarbību izpildes informācijas jomā, uzlabot dalībvalstu elektroniskajos reģistros un Eiropas Autopārvadājumu uzņēmumu reģistrā (ERRU) reģistrēto datu pieejamību uzraudzības iestādēm un konsolidēt to pārkāpumu sarakstu, kuru dēļ autopārvadātāji zaudē labu reputāciju, ietverot tajā informāciju par visu attiecīgo ES tiesību aktu neievērošanu; uzsver, ka atbildība par noteikumu pārkāpšanu būtu jāuzņemas personām, kas dod rīkojumus darbiniekiem;

II.  Tiesību aktu nepilnību novēršana, lai īstenotu dalībvalstu un Eiropas darba un sociālās tiesības, un vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principa īstenošana

17.   aicina Komisiju rīkoties, lai novērstu trūkumus, kas konstatēti spēkā esošajos tiesību aktos, nolūkā efektīvi cīnīties pret sociālo dempingu un sociālo un fiskālo krāpšanu;

18.  aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt Direktīvas 2014/67/ES īstenošanu un platformas nedeklarēta darba apkarošanai efektivitāti cīņā pret „pastkastītes uzņēmumiem”, vispārīgāk piemērojot principu, kas paredz, ka ikvienam uzņēmumam jābūt vienai galvenajai mītnes vietai, un nodrošinot, ka pakalpojumu brīvas sniegšanas gadījumā, izmantojot norīkotus darba ņēmējus, ikvienam iesaistītajam pakalpojumu sniedzējam tā izveides dalībvalstī jāveic reāla darbība un tādējādi jābūt reālam uzņēmumam; atgādina, cik svarīga ir uzņēmumu reāla darbība izcelsmes valstī, jo tā ļauj kvalitatīvi novērtēt norīkošanu darbā; atgādina, ka Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja noraidīja priekšlikumu direktīvai par viena dalībnieka sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, jo daži no ierosinātajiem noteikumiem varētu veicināt šāda veida uzņēmumu izveidi fiktīvām sociālām un ekonomiskām darbībām, līgumos un tiesību aktos paredzēto saistību pārkāpumus un tā rezultātā miljardiem euro vērtus zaudējumus neiekasētu nodokļu veidā; aicina Komisiju apsvērt iespēju ierosināt pārredzama un pieejama visu ES uzņēmumu reģistra izveidi un EESSI sistēmas obligātu izmantošanu;

19.   aicina Komisiju izstrādāt jaunu ziņojumu par dalībvalstu panākto progresu, veicot uzlabojumus valsts nodokļu iestādēs un sistēmās, lai cīnītos pret krāpšanu nodokļu jomā, kā ierosināts Komisijas paziņojumā „Rīcības plāns, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas” (COM(2012)0722);

20.  norāda, ka Direktīva 96/71/EK attiecas tikai uz LESD 64. un 74. pantu, kas saistīti ar pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību, lai gan viens no direktīvas galvenajiem mērķiem ir aizsargāt darba ņēmējus; turklāt atgādina, cik svarīgs ir LESD 151. un 153. pants, kuros izvirzīti mērķi ES un tās dalībvalstīm attiecībā uz nodarbinātības veicināšanu, dzīves un darba apstākļu uzlabošanu, pienācīgu sociālo aizsardzību, sociālā dialoga veicināšanu un atstumtības novēršanu;

21.  atzīst ar garām apakšlīgumu ķēdēm saistītos riskus; atgādina, ka dalībvalstis, apspriežoties ar attiecīgajiem sociālajiem partneriem, var valsts līmenī izveidot solidārās atbildības mehānismus, kas piemērojami vietējiem un ārvalstu uzņēmumiem, lai sniegtu iespēju vietējiem un ārvalstu darba ņēmējiem izmantot to tiesības; atgādina, ka šāda iespēja tika apstiprināta ar Direktīvu 2014/67/ES; aicina Komisiju rūpīgi pārraudzīt to, kā tiek īstenots dalībvalstīm minētajā direktīvā noteiktais pienākums paredzēt pasākumus, ar kuriem nodrošina, ka būvniecības nozarē norīkotie darba ņēmēji apakšuzņēmēju ķēdēs var saistībā ar savu darbinieka tiesību ievērošanu prasīt atbildību darbuzņēmējam, kuram darba devējs ir tiešs apakšuzņēmējs;

22.  norāda uz problēmām, kas saistītas ar Direktīvu 96/71/EK un tās īstenošanu; uzsver, ka ir svarīgi risināt šīs problēmas, lai nodrošinātu taisnīgus darba apstākļus, darba ņēmēju tiesību ievērošanu un vienlīdzīgus konkurences apstākļus norīkošanai un vietējiem uzņēmumiem uzņēmējvalstī, kas ir īpaši svarīgi MVU; aicina savlaicīgi īstenot Direktīvu 2014/67/ES; ņem vērā Komisijas priekšlikumu pārskatīt Direktīvu 96/71/EK, iekļaujot tajā ierobežojumu attiecībā uz norīkošanas periodiem, ieviešot noteikumus par atalgojumu un nodarbinātības noteikumus un nosacījumus, lai nodrošinātu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu un jebkāda veida diskriminācijas aizliegumu valstspiederības dēļ, kas ES tiesību aktos paredzēti kopš dibināšanas līgumu pieņemšanas; prasa, lai noteikumi par darba ņēmēju norīkošanu būtu skaidri, samērīgi un pamatoti; uzsver, ka ir jāievēro uzņēmējvalsts darba koplīgumi un darba attiecību sistēma;

Mobilie darba ņēmēji: cīņa pret sociālo dempingu transporta jomā

23.  aicina stingrāk uzraudzīt noteikumu par darba un atpūtas laiku īstenošanu autotransporta nozarē; aicina uzlabot uzraudzības ierīces un laikus ieviest viedos tahogrāfus profesionālai lietošanai, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis pienācīgi, efektīvi un nediskriminējoši īsteno spēkā esošos tiesību aktus, neradot lieku administratīvo slogu; aicina Komisiju izvērtēt iespēju visiem uzņēmumiem, kuri darbojas ar Kopienas licenci, izveidot elektronisku un integrētu uzņēmuma dosjē ar mērķi apkopot visus attiecīgos ar pārvadātāju, transportlīdzekļiem un transportlīdzekļu vadītājiem saistītos datus, kas iegūti pārbaudēs uz autoceļiem;

24.   aicina pastiprināt kontroli attiecībā uz darba, gaidīšanas režīma, autovadīšanas un atpūtas laika ievērošanu visās attiecīgajās nozarēs, piemēram, būvniecības, sabiedriskās ēdināšanas, medicīnas un transporta nozarē, un piemērot sodus par rupjiem pārkāpumiem;

25.  aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot Eiropas Autotransporta aģentūru, lai nodrošinātu ES tiesību aktu pienācīgu īstenošanu un veicinātu standartizāciju un visu dalībvalstu sadarbību autotransporta jomā;

26.  aicina Komisiju koordinēt un nostiprināt valstu iestāžu sadarbību autotransporta tiesību aktu jomā, tostarp izmantojot informācijas apmaiņu, un citos centienos, kuru mērķis ir atbalstīt tiesību aktu īstenošanu un nodrošināt uzņēmumiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus; norāda, ka šajā ziņā tiesību aktu izpilde galvenokārt ir dalībvalstu pienākums; mudina dalībvalstis ciešāk sadarboties ar Euro Contrôle Route un Eiropas ceļu drošības policijas tīklu (TISPOL), lai uzlabotu ES autopārvadājumu tiesību aktu izpildi, nodrošinot to vienādu un pienācīgu īstenošanu;

27.  aicina Komisiju autotransporta nozares mobilajiem darba ņēmējiem kolektīvi piemērot Regulas (EK) Nr. 593/2008 (Roma I) 8. panta 2. punktu, kā to interpretējusi Eiropas Savienības Tiesa 2011. gada 15. spriedumā Koelzsch lietā (Tiesas (virspalātas) spriedums lietā C-29/10);

28.  aicina Komisiju un dalībvalstis apmainīties viedokļiem, lai precizētu attiecīgos noteikumus, kas ļauj noteikt atšķirību starp algotiem darbiniekiem un pašnodarbinātām personām nolūkā apkarot fiktīvu pašnodarbinātību, un aicina Komisiju ierosināt konkrētus ieteikumus, pamatojoties uz rādītājiem par darba attiecību pastāvēšanu saskaņā ar SDO Ieteikumu Nr. 198 par darba attiecībām, vienlaikus nediskriminējot patiesus pašnodarbinātos darba ņēmējus ar nelielu klientu skaitu; uzsver nepieciešamību uzraudzīt tādu darba ņēmēju statusu kā civilās aviācijas piloti un lokomotīvju vadītāji un viņu darba tiesiskās attiecības ar uzņēmumiem, kuru labā viņi strādā; uzsver, ka fiktīvas pašnodarbinātības problēmai ir būtiskas sekas attiecībā uz darba ņēmēju sociālo aizsardzību un drošību, un tā var ietekmēt godīgu konkurenci;

29.   iesaka Komisijai rūpīgi uzraudzīt iegādes, ko veic aviosabiedrības ārpus ES, lai steidzami paredzētu regulējumu šajā jomā nolūkā apkarot plaši izplatīto parādību, kad sociālā aizsardzība tiek ziedota apmaiņā pret tikai šķietami izdevīgāku atalgojumu; aicina Komisiju nodrošināt, lai attiecībā uz šādām iegādēm ES darba ņēmēju līgumos paredzētā sociālā aizsardzība ir obligāts priekšnosacījums;

30.   iesaka Komisijai, lai visās dalībvalstīs sadarbībā ar sociālajiem partneriem tiktu izveidots un pareizi piemērots attiecīgās valsts darba koplīgums ar mērķi garantēt skaidrus noteikumus par atpūtas laiku un atbilstošu sociālo aizsardzību, jo īpaši gadījumos, ja aviosabiedrības veic iegādes ārpus ES;

31.  noraida jebkādu turpmāku kabotāžas liberalizāciju, kamēr nav nostiprināta spēkā esošā tiesiskā regulējuma īstenošana; mudina Komisiju ierosināt uzlabotus noteikumus, ar ko nodrošinātu labāku īstenošanu un atvieglotu uzraudzību; aicina Komisiju pārskatīt Direktīvu 92/106/EEK par kombinētajiem pārvadājumiem(24), lai izskaustu negodīgu praksi, un prasa veikt papildu pasākumus, lai tiktu ievēroti ar kombinētajiem pārvadājumiem saistītie sociālie tiesību akti;

32.  aicina dalībvalstis, kurās ir ieviesta ceļu nodevu sistēma, apkopotos datus par ceļu nodevām darīt pieejamus uzraudzības iestāžu izvērtēšanai, lai varētu efektīvāk pārbaudīt kabotāžas pārvadājumus;

33.  iesaka, lai uzņēmumu īpašumtiesību iegādes un nodošanas gadījumos tiktu skaidri noteikts, kuras prasības Direktīvas 2001/23/EK(25) nozīmē attiecībā uz darbinieku tiesībām uzņēmumu īpašnieka maiņas gadījumos tiek ievērotas un saglabātas jaunajos līgumos;

34.  aicina veikt uzlabojumus Regulā (EK) Nr. 1008/2008, lai nodrošinātu valstu darba tiesību saistošu piemērošanu aviokompānijām, kuru bāzes atrodas ES teritorijā, un uzlabotu termina „galvenā darījumdarbības vieta” definīciju un jēdzienu, kā arī saistībā ar sociālās drošības sistēmu un darba tiesību koordinēšanu aicina uz apkalpes locekļiem attiecināmo definīciju „mājas bāze” saskaņot ar Regulu (ES) Nr. 83/2014(26) un Regulu (ES) Nr. 465/2012(27);

35.  stingri mudina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar Eiropas Aviācijas drošības aģentūras (EASA) regulu un citiem attiecīgajiem tiesību aktiem atbalstīt tiešo darba līgumu kā standarta modeli un ierobežot netipisku darba līgumu izmantošanu;

36.  prasa aizsargāt gaisa kuģu pilotu un apkalpes locekļu tiesības;

37.  atgādina, ka pēc 2012. gadā veiktajām izmaiņām Eiropas tiesību aktos (Roma I) attiecībā uz mobiliem darba ņēmējiem piemērojamās sociālās tiesības ir tiesības, kas ir spēkā valstī, no kuras komerciālais darījums vai pakalpojums tiek veikts;

38.  aicina dalībvalstis pārskatīt savus tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka visi līgumi aviācijas nozarē nodrošina kvalitatīvu nodarbinātību un labus darba apstākļus; uzskata, ka nedroši darba apstākļi rada papildu risku drošībai; uzsver, ka konkurētspējas uzlabošanas dēļ nedrīkst ziedot darbinieku sociālo aizsardzību un pakalpojumu kvalitāti;

39.  uzsver, ka ir jānostiprina Komisijas 2015. gada 7. decembrī publicētās „Aviācijas stratēģijas Eiropai” sociālā dimensija, jo kvalitatīva nodarbinātība un labi darba apstākļi ir tieši saistīti gan ar pasažieru, gan personāla drošību un drošumu; turklāt uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāuzrauga un jānodrošina to valsts sociālo tiesību aktu un darba koplīgumu pienācīga izpilde, ko piemēro aviokompānijām, kuru bāzes atrodas ES teritorijā; šajā sakarībā atgādina, ka sociālie un vides standarti ir saistīti ar pakalpojumu kvalitāti, kā arī drošību; atzīst, ka ir svarīgi paredzēt apmācības minimumu tehniskās apkopes personālam civilās aviācijas nozarē; aicina Komisiju ierosināt pārskatīt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regulu (EK) Nr. 868/2004 par aizsardzību pret subsidēšanu un negodīgas cenu noteikšanas praksi, kas rada zaudējumus Kopienas gaisa pārvadātājiem gaisa satiksmes pakalpojumu sniegšanā no valstīm, kuras nav Eiropas Kopienas dalībvalstis(28), un analizēt šīs regulas neīstenošanas iemeslus; aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt noteikumus par sākotnējo apmācību un gaisa kuģa apkalpes licencēšanu, lai novērstu trūkumus, kuru dēļ notiek pilotu ekspluatācija;

40.  aicina Komisiju izvērtēt iespēju nākt klajā ar papildu priekšlikumu par piemērojamajiem darba nosacījumiem kuģniecības nozarē, tostarp attiecībā uz kuģu apkalpi;

41.  uzskata, ka jūrniecības nozarē Komisijai būtu jānodrošina sociālo tiesību aktu, tostarp 2006. gada Konvencijas par darbu jūrniecībā, pilnīga īstenošana; aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt pasākumus, ar ko veicina profesionāli apmācītu Eiropas jūrnieku pieņemšanu un saglabāšanu darbā;

Ar ekonomikas digitalizāciju saistīto problēmu prognozēšana

42.  atgādina, ka ir svarīgi digitālo un sadarbīgo ekonomiku saistīt ar darba ņēmēju aizsardzību šajā jaunajā nozarē, kur elastīgākas darba prakses varētu radīt nodarbinātības veidus, kuros ir spēkā zemāki standarti sociālās drošības, darba laika, darba vietas, apmācības, darba ņēmēju līdzdalības un nodarbinātības aizsardzības jomā; uzsver, ka šiem jaunajiem nodarbinātības veidiem jāpiemēro biedrošanās brīvība un tiesības uz darba koplīguma slēgšanas sarunām saskaņā ar ES Pamattiesību hartu un valstu praksi; uzsver, ka dalībvalstīm savi tiesību akti ir jāpielāgo digitālajai un sadarbīgai ekonomikai, un aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus īsā laikā novērtēt Eiropas tiesību aktu normas, ko piemēro šajā nozarē, un vajadzības gadījumā sagatavot priekšlikumus digitālās un sadarbīgās ekonomikas regulējumam nolūkā nodrošināt taisnīgu konkurenci un darba ņēmēju tiesību aizsardzību;

43.  norāda, ka digitalizācijai ir ārkārtīgi svarīga ietekme uz Eiropas darba tirgu; uzsver, ka, no vienas puses, digitalizācija var radīt jaunus uzņēmējdarbības modeļus un jaunas darbvietas, jo īpaši augsti kvalificētiem, taču arī mazkvalificētiem darba ņēmējiem, bet, no otras puses, tā var arī radīt nedrošus nodarbinātības veidus; uzsver, ka digitālā vienotā tirgus stratēģijā būtu jāiekļauj sociālie apsvērumi, lai pilnībā izmantotu saistītā nodarbinātības un izaugsmes potenciāla sniegtās iespējas, vienlaikus nodrošinot augsta līmeņa nodarbinātības aizsardzību; aicina Komisiju veidot digitālo vienoto tirgu sociāli taisnīgā un ilgtspējīgā veidā; uzskata, ka pašreizējās sociālās aizsardzības sistēmas ir jāpielāgo darba ņēmēju vajadzībām digitālās un sadarbīgās ekonomikas apstākļos, lai attiecīgajiem darba ņēmējiem nodrošinātu pietiekamu sociālo aizsardzību;

44.   atgādina, ka dažās ekonomikas nozarēs, piemēram, lauksaimniecībā, darba stundu skaits atšķiras atkarībā no sezonas ierobežojumiem;

III.   Virzība uz augšupēju sociālo konverģenci

45.  uzsver pamattiesību dominanto lomu; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un veicināt sociālo dialogu, kuram ir būtiska nozīme augsta līmeņa darba apstākļu nodrošināšanā; uzsver, ka darba tiesībām un augstiem sociālajiem standartiem ir būtiska nozīme ekonomikas līdzsvarošanā, ienākumu palielināšanā un ieguldījumu veicināšanā spēju palielināšanas jomā; šajā sakarībā uzsver, ka ES tiesību aktos un politikas dokumentos ir jāņem vērā arodbiedrību tiesības un brīvības, tiem jāatbilst koplīgumiem un jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret darba ņēmējiem;

46.  aicina Komisiju veikt īpašus pasākumus, lai palīdzētu sievietēm, ko ietekmē sociālais dempings, visās kopējās politikas nostādnēs un pasākumos galveno uzmanību pievēršot līdztiesības panākšanai, ņemot vērā pašreizējo darba tirgus segregāciju un nevienlīdzīgos darba līgumus, par ko liecina joprojām pastāvošās būtiskās sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirības;

47.  uzsver, ka nevienlīdzība Eiropā padziļinās, tādējādi negatīvi ietekmējot stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu nabadzības un nodarbinātības jomā;

48.  uzsver, cik svarīgi ir Savienības teritorijā un/vai eurozonā izveidot ekonomiskus, fiskālus un sociālus mehānismus, kas spētu uzlabot ES iedzīvotāju dzīves līmeni, samazinot ekonomisko un sociālo nevienlīdzību; turklāt uzstāj, lai Komisija konkrētos ieteikumos, ko tā sniedz dalībvalstīm saistībā ar Eiropas pusgadu, iekļautu atzinumus par sociālajiem jautājumiem, lai sekmētu darba ņēmēju aizsardzību konverģences ceļā;

49.  norāda, ka nodarbinātības līmenis ievērojami samazinājās ekonomikas un finanšu krīzes, kā arī robotikas un mākslīgā intelekta jomā panāktā progresa dēļ un ka tādēļ ir neizbēgama turpmāka darbvietu samazināšanās, un iesaka Komisijai mainīt paradigmu, priekšplānā izvirzot ienākumus, nevis darbu, un tādējādi īstenojot mērķi nodrošināt iedzīvotājiem visā ES ienākumu minimumu, kas ļauj cilvēkiem dzīvot brīvu un cilvēka cienīgu dzīvi;

50.  atgādina par Komisijas apņemšanos izveidot sociālo tiesību pīlāru un uzsver, ka ir vajadzīga augšupēja sociālā konverģence, lai sasniegtu LESD 151. pantā izklāstītos mērķus; uzsver, ka dažādu valstu sociālo sistēmu salīdzināšanas kritēriju noteikšana nevar veidot šādu pīlāru, bet var kalpot tikai kā iepriekšēja analītiska bāze; uzsver, ka sociālo tiesību pīlāra pieņemšanai nevajadzētu izraisīt jau spēkā esošo darba un sociālo standartu pazemināšanu;

51.  norāda uz atšķirīgajiem darbinieku un darba devēju sociālā nodrošinājuma iemaksas līmeņiem dalībvalstīs; aicina Komisiju izvērtēt šo atšķirību ekonomisko un sociālo ietekmi vienotā tirgus kontekstā;

52.  uzskata, ka atalgojums, kas darba ņēmējiem nodrošina pienācīgu dzīves līmeni, ir svarīgs sociālajai kohēzijai un produktīvas ekonomikas uzturēšanai; aicina ievērot un veicināt darba koplīguma slēgšanas sarunas; iesaka arī noteikt algu minimumu, vajadzības gadījumā izveidojot valstu minimālo algu, pienācīgi ievērojot katras dalībvalsts praksi un apspriežoties ar sociālajiem partneriem, lai pakāpeniski sasniegtu, ja iespējams, vismaz 60 % no attiecīgās valsts vidējās algas ar mērķi izvairīties no pārmērīgām atalgojuma atšķirībām, atbalstīt kopējo pieprasījumu un ekonomikas atveseļošanu un veicināt augšupēju sociālo konverģenci;

53.  pieņem zināšanai automātisko stabilizatoru potenciālo vērtību visas EMS ilgtspējas stiprināšanā; uzsver nepieciešamību papildus šiem stabilizatoriem īstenot efektīvu nodarbinātības politiku, kuras galvenais mērķis ir radīt kvalitatīvas darbvietas;

54.  aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm apsvērt vajadzību rīkoties ES līmenī, lai risinātu dažādus apakšuzņēmēju līgumu slēgšanas aspektus, tostarp kopīgas un solidāras atbildības paplašināšanu visā apakšuzņēmumu ķēdē;

55.  uzsver, ka visi apakšuzņēmēji, tostarp pagaidu aģentūras, kas lielākoties nosūta sievietes uz citu dalībvalsti mājsaimniecības un mājaprūpes darbā, ir saucami pie atbildības par nesamaksātām algām, sociālās drošības maksājumiem, nelaimes gadījumu apdrošināšanu, kā arī noteikumu par darbnespēju un nelaimes gadījumiem neievērošanu; uzsver, ka apakšuzņēmējiem ir arī jāspēj sniegt atbalstu darbiniekiem gadījumā, ja pret viņiem slikti izturas un viņus aizskar klienti, kā arī repatriācijas gadījumā;

56.  aicina Komisiju apsvērt iespēju paredzēt instrumentu, ar ko uzņēmumiem paredzētu lielāku rūpības pienākumu, kura sakarā tos var saukt pie atbildības gan attiecībā uz to filiālēm, gan apakšuzņēmējiem, kas darbojas trešās valstīs, ar mērķi novērst cilvēktiesību pārkāpumus, korupciju, smagus fiziskus ievainojumus vai vides apdraudējumu un SDO konvenciju pārkāpumus;

57.  uzskata, ka Direktīva 96/71/EK un noteikumi par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu ir jāpiemēro no trešām valstīm norīkoto darba ņēmēju nodarbinātībai, pamatojoties uz PTO 4. režīma regulējumu un tirdzniecības nolīgumu kontekstā, lai novērstu labvēlīgāku attieksmi pret uzņēmumiem un darba ņēmējiem no trešām valstīm nekā no dalībvalstīm;

58.   aicina Komisiju iespēju robežās ņemt vērā šīs rezolūcijas ieteikumus;

59.   uzsver vajadzību nodrošināt dažādu Eiropas politikas virzienu labāku koordinēšanu;

60.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1)

OV L 18, 29.1.1997., 1. lpp.

(2)

OV L 159, 28.5.2014., 11. lpp.

(3)

OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.

(4)

OV L 284, 30.10.2009., 1. lpp.

(5)

OV L 177, 4.7.2008., 6. lpp.

(6)

OV L 300, 14.11.2009., 72. lpp.

(7)

OV L 300, 14.11.2009., 51. lpp.

(8)

OV L 102, 11.4.2006., 1. lpp.

(9)

OV L 80, 23.3.2002., 35. lpp.

(10)

OV L 293, 31.10.2008., 3. lpp.

(11)

OV L 364, 12.12.1992., 7. lpp.

(12)

OV L 167, 2.7.1999. 33. lpp.

(13)

OV L 124, 20.5.2009., 30. lpp.

(14)

Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0012.

(15)

OV L 65, 11.3.2016., 12. lpp.

(16)

http://www.eurofound.europa.eu/publications/report/2010/working-conditions-industrial-relations/posted-workers-in-the-european-union

(17)

https://www.eurofound.europa.eu/observatories/eurwork/industrial-relations-dictionary

(18)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 1. punktā ir noteikts: „Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem.”

(19)

http://curia.europa.eu/juris/showPdf.jsf?text=&docid=71925&pageIndex=0&doclang=EN&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=498309

(20)

http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+TA+P8-TA-2015-0252+0+DOC+XML+V0//LV

(21)

Sk. Pacolet, Jozef un De Wispelaere, Frederic, “Darba ņēmēju norīkošana darbā: Ziņojums par A1 portatīvajiem dokumentiem, kas izsniegti 2012. un 2013. gadā” (Posting of workers: Report on A1 portable documents issued in 2012 and 2013), 15. lpp. Saskaņā ar Eurostat datiem kopējais ES darbaspēks 2013. gadā bija 243 miljoni cilvēku (2013. gada darbaspēka apsekojuma pārskats, Eurostat, http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Archive:Labour_force_survey_overview_2013).

(22)

https://ec.europa.eu/priorities/sites/beta-political/files/juncker-political-guidelines_en.pdf

(23)

Eiropas Parlamenta 2013. gada 14. janvāra rezolūcija par efektīvām darba inspekcijām kā stratēģiju darba apstākļu uzlabošanai Eiropā (2013/2014(INI)).

(24)

Padomes 1992. gada 7. decembra Direktīva 92/106/EEK par vienotu noteikumu ieviešanu attiecībā uz dažu veidu kombinētajiem kravu pārvadājumiem starp dalībvalstīm (OV L 368, 17.12.1992, 38. lpp.).

(25)

Padomes 2001. gada 12. marta Direktīva 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 82, 22.3.2001., 16. lpp.).

(26)

Komisijas 2014. gada 29. janvāra Regula (ES) Nr. 83/2014, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 965/2012, ar ko nosaka tehniskās prasības un administratīvās procedūras saistībā ar gaisa kuģu ekspluatāciju atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 216/2008 (OV L 28, 31.1.2014., 17. lpp.).

(27)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Regula (ES) Nr. 465/2012, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu un Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 (OV L 149, 8.6.2012., 4. lpp.).

(28)

OV L 162, 30.4.2004., 1. lpp.


PASKAIDROJUMS

Papildus vēlmēm nodrošināt mieru un labklājību, kas radās pēc Otrā pasaules kara, Eiropu tās veidotāji raksturoja kā demokrātisku telpu, kurā ir veiksmīga ekonomika un augsta līmeņa sociālā aizsardzība.

Referents uzsver, ka priekšroka galvenokārt tika dota iekšējā tirgus izveidei un nostiprināšanai. Eiropas Ekonomikas kopiena, kā norāda tās nosaukums, atbilda šai stratēģijai, un Eiropas Savienība vispirms tika veidota, veicot savstarpējās tirdzniecības dalībvalstu starpā liberalizāciju.

Referents uzsver, ka atšķirīga situācija bija vērojama sociālo tiesību saskaņošanas ziņā un ka, izņemot dažus Līgumā un atsevišķās direktīvās noteiktos principus, tika nolemts, ka dalībvalstis saglabā kompetenci par sociālajiem jautājumiem: pastāv de facto asimetrija starp reālo situāciju, kas saistīta ar iekšējā tirgus izveides pabeigšanu, un ļoti neviendabīgām sociālajām tiesībām.

Referents novēro, ka šis paradokss izraisa konkurenci starp uzņēmumiem, jo Eiropas darba ņēmējiem nav ne vienādas sociālās saistības, ne arī vienādas sociālās tiesības. Arī pats uzņēmumu godīgas konkurences un sociālās tirgus ekonomikas veicināšanas princips ES tiek lielā mērā pārkāpts. Šīs ekonomiskās un negodīgas sociālās konkurences situācijas arī neļauj uzturēt augstu sociālās aizsardzības līmeni Eiropā: proti, pārmērīga konkurence ekonomikas dalībnieku vidū tos mudina samazināt izdevumus, kas saistīti ar darbaspēka izmaksām; šī situācija noved pie dažādās ES dalībvalstīs spēkā esošo sociālo standartu vājināšanās, pakāpeniski degradē tiesību kopumu, uz kuru var atsaukties Eiropas darba ņēmēji, un tai ir tendence samazināt dažādām sociālās aizsardzības sistēmām nepieciešamos finanšu resursus.

Jāuzsver arī, ka dažu darba ņēmēju sociālā aizsardzība ir īpaši nestabila. Jo īpaši šāda situācija attiecināma uz jūrniekiem, kas kļūst par upuriem daudzu kuģu, kuri kuģo ar priekšrocības sniedzošu karogu, īpašnieku ļaunprātīgai rīcībai. Tas ļauj minētajiem darba devējiem izvairīties no daudzām sociālajām saistībām. Šīs prakses negatīvi ietekmē drošības standartus un veicina kvalificētu jūrnieku skaita samazināšanos Eiropā un viņu prasmju izzušanu.

Referents vērš uzmanību arī uz šīs asimetrijas starp ekonomiskajām brīvībām un sociālajām tiesībām radīto politisko ietekmi: tā rada iespaidu par tādu Eiropu, kas padara viegli ievainojamus gan atsevišķus cilvēkus, gan kopienas, nevis nodrošina savu iedzīvotāju aizsardzību. Tādējādi ļaunprātīgu prakšu izplatīšana un negodīgas sociālās konkurences īstenošana vājina iekšējā tirgus principa ievērošanu un grauj uzticēšanos Eiropas idejai. Šīs parādības ir pamudinājums dalībvalstīm veikt protekcionistiskas atkāpes un pieņemt vienpusējus lēmumus sociālajā jomā.

Referents tomēr novēro zināmu apzinīguma palielināšanos Eiropas iestāžu vidū saistībā ar šo jautājumu un atgādina Žana Kloda Junkera 2014. gada 15. jūlijā Eiropas Parlamentam doto svinīgo solījumu šī sasaukuma laikā „cīnīties pret sociālo dempingu”. Referents arī atgādina, ka savā runā par Savienības stāvokli 2015. gadā Komisijas priekšsēdētājs novēlēja „izvairīties no pārmērīga sociālā dempinga un tā riskiem”.

Pēc daudzu ekspertu, uzņēmumu vadītāju un darba ņēmēju pārstāvju uzklausīšanas referents iesaka vairākus pasākumus, kuru mērķis ir novērst nepilnības tiesību aktos, kas veicina pašreizējo negodīgo konkurenci iekšējā tirgū.

Viņš ierosina vispirms pastiprināt gan valstu, gan Eiropas līmeņa kontroles un inspekcijas, piemērojot esošos tiesību aktus. Šajā sakarībā būtu ievērojami jāpalielina cilvēkresursi un finanšu līdzekļi, kas ir to kompetento iestāžu rīcībā, kuras atbild par regulējumu ievērošanas nodrošināšanu.

Viņš uzsver nepieciešamās reformas attiecībā uz darba reģistrācijas modernizāciju un vajadzību izstrādāt vienotu elektronisko dokumentu par visu Eiropas darba ņēmēju sociālajām tiesībām. Referents rosina pastiprināti cīnīties pret tā sauktajiem pastkastītes uzņēmumiem, proti, paredzot jaunas saistības attiecībā uz oficiālajām adresēm. Visbeidzot, referents ierosina sagatavot Eiropas mēroga sarakstu ar tiem uzņēmumiem, kas atbildīgi par smagiem pārkāpumiem, piemēram, nedeklarēta darba izmantošanu.

Direktīva par darbinieku norīkošanu darbā būtu jāpārskata, rodot iespēju veikt grozījumus tās esošajā juridiskajā pamatā, kā arī regulās par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu. Turklāt būtu jāizdara grozījumi vairākos šobrīd spēkā esošos noteikumos darbinieku norīkošanas jomā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmējiem un godīgu konkurenci starp ekonomikas dalībniekiem, īpaši noteikumus attiecībā uz sociālo iemaksu samaksu.

Referents uzstāj, ka ir jāveic steidzami pasākumi transporta jomā, kas bieži kļūst par autentiskām zonām bez sociālajām tiesībām, nodrošinot kā esošo tiesību aktu pareizu piemērošanu, tā kontroles sistēmu nostiprināšanu.

Referents arī iesaka beidzot uzsākt nepieciešamo darbu posmu sociālās konverģences nodrošināšanai Eiropas Savienībā. Viņš prasa, lai ar sociālo protokolu nodrošinātu sociālo tiesību pārsvaru pār ekonomiskajām brīvībām, un iesaka, ievērojot sociālo partneru autonomiju un valstu sociālo sistēmu regulējošo juridisko tradīciju dažādību, noteikt minimālo algas līmeni, ko dažās nozarēs, piemēram, transporta nozarē, būtu iespējams attiecināt uz visu Kopienu.

Referents pauž vēlmi, lai Eiropas Komisijas paziņotais sociālo tiesību pamats neaprobežotos ar vienkāršu salīdzināšanas kritēriju izstrādi. Viņš aicina vadošajos Eiropas uzņēmumos ieviest rūpības pienākumu attiecībā uz savu filiāļu un savu apakšuzņēmēju darbību trešajās valstīs.

Referents pauda vēlējumu sagatavot konkrētus priekšlikumus, ko visbiežāk iesnieguši darba devēji, darba ņēmēji vai eksperti šajā jomā. Viņš uzsver sociālo jautājumu nozīmīgumu, jo īpaši attiecībā uz negodīgu sociālo konkurenci mūsu Eiropas līdzpilsoņu vidū. Tādējādi viņš uzsver, cik nozīmīgs ir Eiropas Parlamenta teiktais un sadzirdētais vārds, palīdzot veidot sociālajā ziņā labāku un līdz ar to mūsu tautu vairāk atbalstītu Eiropu.

8.4.2016


Transporta un tūrisma komitejas atzinums

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par sociālo dempingu Eiropas Savienībā

(2015/2255(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Jens Nilsson

IEROSINĀJUMI

Transporta un tūrisma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā transporta nozarē drošums, pasažieru drošība un pienācīgi darba apstākļi ir savstarpēji cieši saistīti;

B.  tā kā Eiropas vienotās transporta telpas izveide tika apstiprināta kā 2011. gada Baltās grāmatas par transportu galvenais uzdevums;

C.  tā kā transporta nozare ir ES vienotā tirgus un tajā notiekošās preču, pakalpojumu un darba ņēmēju brīvas aprites un tiesību veikt uzņēmējdarbību pamats un tā kā nediskriminācijas princips paredz, ka labi funkcionējošā vienotajā tirgū galvenā uzmanība ir jāpievērš vienlīdzīgam darbam, vienādām tiesībām, pienācīgiem darba apstākļiem un godīgai konkurencei;

D.  tā kā autotransporta nozarē ES līmeņa darbību primārajam mērķim vajadzētu būt pašreizējā režīma īstenošanas un izpildes uzlabošanai, un šīm darbībām vajadzētu būt proporcionālām problēmu mērogam;

E.  tā kā, veicot jebkādas izmaiņas tiesību aktos, kas attiecas uz sociālajiem un darba apstākļiem, ir jāievēro visas ES pamatbrīvības, un ar šīm izmaiņām nevajadzētu ierobežot godīgu konkurenci, kuras pamatā ir objektīvas konkurences priekšrocības, nedz arī transporta uzņēmumiem, jo īpaši MVU, radīt jebkādus jaunus administratīvos šķēršļus un papildu izmaksas;

F.  tā kā Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu darbā (Direktīva 96/71/EK) neattiecas uz transportu, jo īpaši starptautisko transportu un kabotāžu, un tā kā būtu jāpievērš uzmanība Komisijas un dalībvalstu kopīgajam paziņojumam par šo jautājumu (10048/96 ADD 1);

G.  tā kā transporta nozarē nekavējoties būtu jācīnās pret konkurenci kropļojošiem pārkāpumiem, īstenojot tādas darbības kā spēkā esošo tiesību aktu konsekventa interpretācija, vienota piemērošana un stingrāka izpilde, kā arī pastiprināta pārrobežu sadarbība, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu,

1.  vēlreiz norāda, ka nepastāv nepārprotama un vispārpieņemta definīcija “sociālais dempings” un ka šis termins tiek interpretēts dažādi, kas var radīt neskaidrību; uzskata, ka no jauna ir jāinterpretē jēdziens “sociālais dempings”; atgādina, ka tirdzniecības politikā izmantotais dempinga jēdziens atšķiras no tā, ko piemēro transporta nozarē un vispārīgākā nozīmē — darba tiesībās;

2.  atgādina, ka termins “sociālais dempings” reizēm tiek kļūdaini piemērots, lai ietvertu protekcionisma pasākumus, kas var izraisīt ES kopējā tirgus sadrumstalotību;

3.  aicina dalībvalstis pilnībā, efektīvi un nediskriminējoši īstenot visus attiecīgos sociālos tiesību aktus, kas piemērojami transporta nozarē, un palielināt faktisko pārbaužu skaitu, jo īpaši attiecībā uz transportlīdzekļa vadīšanas un atpūtas laiku; apņēmīgi mudina Komisiju un kompetentās iestādes ciešāk uzraudzīt īstenošanu, tostarp attiecībā uz pārrobežu sadarbību un spēkā esošo tiesību aktu interpretāciju un pienācīgu izpildi, lai novērstu nepilnības spēkā esošajos tiesību aktos un nepieļautu, ka dalībvalstis ļaunprātīgi izmanto likumus, apgrūtinot darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, un mudina īpašu uzmanību pievērst protekcionisma pasākumiem un nepamatotiem šķēršļiem; uzsver, ka nevajadzētu būt pretrunām starp transporta tiesību aktu un godīgas konkurences, brīvas pārvietošanās un brīvības veikt uzņēmējdarbību tiesību aktu pienācīgu īstenošanu; aicina Komisiju vēl vairāk saskaņot pārbaužu veikšanu dalībvalstīs un uzlikt sodus, ja pārbaudes veiktas pavirši vai nav veiktas vispār;

4.  uzsver, ka ES transporta nozares problēmas ir precīzi jāformulē, kas ir priekšnoteikums tam, lai ES vai valstu līmenī veiktu turpmākas tiesiskas darbības, un ka jebkura ES transporta tirgus problēma ir jārisina, izmantojot mērķorientētu pieeju, kas neapgrūtinātu godīgi strādājošu uzņēmumu darbību;

5.  uzsver, ka jebkādiem ES transporta tiesību aktu priekšlikumiem ir jābūt samērīgiem un balstītiem uz pierādījumiem, sīku analīzi un objektīviem datiem, lai piedāvātie risinājumi veicinātu efektīvas un konkurētspējīgas transporta nozares attīstību;

6.  atzīst, ka ES transporta un tūrisma nozarē ir ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes potenciāls un līdz ar to arī iespējas radīt darbvietas; ir pārliecināts, ka darbs transporta nozarē ir jāpadara pievilcīgāks nākamajām paaudzēm, jo nozarē trūkst jaunu speciālistu; uzskata, ka jo īpaši ir jāveicina sieviešu un jauniešu līdzdalība; uzsver, ka darbinieku apmācībā pēc vajadzības ir jāiekļauj pamatinformācija par viņu tiesībām, kādas paredzētas attiecīgajos ES tiesību aktos;

7.  mudina Komisiju nodrošināt, ka priekšlikumi par pakalpojumu pieejamību visos transporta tirgos tiek izstrādāti vienlaikus ar ES sociālo tiesību aktu pienācīgu izpildi un atbalsta pasākumiem, kuru mērķis ir novērst sociālo nosacījumu atšķirības dažādās dalībvalstīs; uzsver, ka transporta tirgu atvēršanai nevajadzētu novest pie tā, ka tiek pazeminātas darba ņēmēju prasības un nosacījumi, pasliktināta pakalpojumu kvalitāte, piekopta negodīga uzņēmējdarbības prakse, radīti monopoli vai izkropļota godīga konkurence attiecībā uz darba ņēmēju sociālo aizsardzību transporta nozarē;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt sociālā dialoga uzlabošanu visā transporta un loģistikas nozarē;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai apkarotu nelegālas darbības, pastkastītes uzņēmumus un negodīgas uzņēmējdarbības praksi, tādu kā netipiski darba līgumi, un šo pasākumu mērķis būtu, panākot efektīvāku izpildi, nodrošināt sociālo aizsardzību darba ņēmējiem un juridisko noteiktību uzņēmumiem; aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgu standartu minimumu transporta darbiniekiem;

10.  mudina Komisiju nodrošināt, ka arī uz tiem Eiropas transporta un tūrisma nozares darba ņēmējiem, kuri nav ES pastāvīgie iedzīvotāji, attiecas drošības prasības, kas ir piemērojamas saskaņā ar ES tiesību aktiem;

11.  apņēmīgi mudina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar Eiropas Aviācijas drošības aģentūras (EASA) regulu un citiem attiecīgajiem tiesību aktiem atbalstīt tiešo darba līgumu kā standarta modeļa izmantošanu un ierobežot netipisku darba līgumu pielietošanu;

12.  prasa pastiprināti uzraudzīt noteikumu par darba un atpūtas laiku īstenošanu transporta nozarē; prasa uzlabot kontroles ierīces un laikus ieviest viedos tahogrāfus, ko izmantot profesionālā darbībā, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis pienācīgi, efektīvi un nediskriminējoši īsteno spēkā esošos tiesību aktus, neradot nekādu nevajadzīgu administratīvo slogu; aicina Komisiju izvērtēt iespēju izveidot elektronisku un integrētu operatora datni, kurā iekļautu visus operatorus, kuri darbojas ar Kopienas licenci, lai apkopotu visus attiecīgos pārvadātāju, transportlīdzekļu un transportlīdzekļu vadītāju datus, kas iegūti pārbaudēs uz autoceļiem;

13.  uzsver, ka autotransporta tiesību aktu paketē Komisijai par vienu no prioritātēm ir jāuzskata sociālie un drošības aspekti, ietverot pasākumus, kuru mērķis ir panākt lielāku juridisko skaidrību un veicināt transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību visā ES, vienlaikus nodrošinot, ka dalībvalstis pienācīgi īsteno un pilda noteikumus par darba apstākļiem un sociālajām tiesībām, un ņemot vērā transporta nozares attīstības līmeni dalībvalstī, kurā transporta uzņēmums ir reģistrēts, kā arī nozares darba ražīguma līmeni; uzsver, ka pārbaudēs pienācīgi ir jāizvērtē, kurā dalībvalstī notiek faktiskais autopārvadātāja un tā darbinieku darbs, un līdz ar to jānosaka, kuras valsts sociālie tiesību akti ir jāpiemēro;

14.  aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumus par plānotajām autotransporta iniciatīvām, kas ļautu pakalpojumu sniegšanas brīvību efektīvāk nošķirt no brīvības veikt uzņēmējdarbību, lai darījumdarbības aktivitātēm būtu pagaidu raksturs dalībvalstī, kurā uzņēmums nav reģistrēts, un lai uz darbiniekiem attiektos tās valsts tiesību akti, kurā ir viņu ierastā darba vieta vai kurā viņi veic lielāko savas profesionālās darbības daļu;

15.  aicina Komisiju autotransporta nozares mobilajiem darba ņēmējiem kolektīvi piemērot Regulas (EK) Nr. 593/2008 (Roma I) 8. panta 2. punktu, kā to interpretējusi Eiropas Savienības Tiesa 2011. gada 15. spriedumā lietā Koelzsch (Tiesas (virspalātas) spriedums lietā C-29/10);

16.  aicina dalībvalstis, kurās ir ieviesta ceļu nodevu sistēma, nodrošināt, ka apkopotie dati par ceļu nodevām ir pieejami uzraudzības iestādēm, lai tās, šos datus izvērtējot, varētu efektīvāk pārbaudīt kabotāžas pārvadājumus;

17.  prasa izveidot drošas autostāvvietas un uzlabot to kvalitātes un higiēnas standartus;

18.  aicina ES un dalībvalstis īstenot pārrobežu sadarbību izpildes informācijas jomā, uzlabot dalībvalstu elektroniskajos reģistros un Eiropas Autopārvadājumu uzņēmumu reģistrā (ERRU) reģistrēto datu pieejamību uzraudzības iestādēm un konsolidēt to pārkāpumu sarakstu, kuru dēļ autopārvadātāji zaudē savu reputāciju, ietverot informāciju par visu attiecīgo ES tiesību aktu neievērošanu; uzsver, ka atbildība par noteikumu pārkāpšanu būtu jāuzņemas personām, kas dod rīkojumus darbiniekiem;

19.  noraida jebkādu jaunu kabotāžas liberalizāciju, kamēr nav nostiprināta spēkā esošā tiesiskā regulējuma īstenošana; mudina Komisiju ierosināt uzlabotus noteikumus, ar ko nodrošinātu labāku īstenošanu un atvieglotu uzraudzību; aicina Komisiju pārskatīt Direktīvu 92/106/EEK par kombinētajiem pārvadājumiem, lai izskaustu negodīgu praksi, un prasa veikt papildu pasākumus, lai tiktu ievēroti ar kombinētajiem pārvadājumiem saistītie sociālie tiesību akti;

20.  aicina Komisiju koordinēt un nostiprināt valstu iestāžu sadarbību autotransporta tiesību aktu jomā, tostarp ar informācijas apmaiņu un citiem pasākumiem, kuru mērķis ir atbalstīt tiesību aktu īstenošanu un nodrošināt pārvadātājiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus; norāda, ka šajā ziņā tiesību aktu izpilde galvenokārt ir dalībvalstu pienākums; mudina dalībvalstis ciešāk sadarboties ar Euro Contrôle Route un TISPOL, lai uzlabotu ES autopārvadājumu tiesību aktu izpildi, nodrošinot to vienādu un pienācīgu īstenošanu;

21.  aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot Eiropas Autotransporta aģentūru, lai pienācīgi īstenotu ES tiesību aktus un autotransporta jomā veicinātu sadarbību starp visām dalībvalstīm;

22.  aicina Komisiju kopā ar Eiropolu izpētīt pārvadājumu dokumentu un transportlīdzekļa vadītāja apliecību viltošanas apmēru Eiropas Savienībā un rīkoties saskaņā ar šīs izpētes rezultātiem;

23.  uzskata, ka pirms Eiropas Autotransporta aģentūras vai citas par pārrobežu darba inspekcijām atbildīgas struktūras iespējamās izveides būtu sīki jāizvērtē spēkā esošie noteikumi un iespējas veikt uzlabojumus, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu un ES un dalībvalstu kompetenču sadalījumu šajā jomā;

24.  atzīst, ka būtu jāuzlabo dalībvalstu sadarbība tiesību aktu izpildes jomā; šajā sakarībā uzskata, ka pasākumi, kas veikti Euro Contrôle Route un tādu iniciatīvu kā projekts CLOSER ietvaros, ir pienācīgi instrumenti, ar ko tuvināt uzlabotas izpildes mērķa sasniegšanu;

25.  uzsver, ka ir jānostiprina Komisijas 2015. gada 7. decembrī publicētās Aviācijas stratēģijas Eiropai sociālā dimensija, jo kvalitatīva nodarbinātība un labi darba apstākļi ir tieši saistīti gan ar pasažieru, gan personāla drošības un drošuma garantēšanu; turklāt uzsver, ka šajā sakarībā Komisijai un dalībvalstīm ir jānodrošina to valsts sociālo tiesību aktu un darba koplīgumu uzraudzība un pienācīga izpilde, ko piemēro aviokompānijām, kuru bāzes atrodas ES teritorijā; šajā ziņā atgādina, ka sociālie un vides standarti ir saistīti ar pakalpojumu kvalitāti, kā arī drošību; atzīst, ka ir svarīgi paredzēt apmācības minimumu tehniskās apkopes personālam civilās aviācijas nozarē; prasa Komisijai ierosināt Regulas (EK) Nr. 868/2004 pārskatīšanu un analizēt iemeslus, kāpēc šī regula nav īstenota;

26.  prasa veikt uzlabojumus Regulā (EK) Nr. 1008/2008, lai valstu darba tiesības saistoši piemērotu aviokompānijām, kuru bāzes atrodas ES teritorijā, un lai uzlabotu termina “galvenā darījumdarbības vieta” definīciju un koncepciju, kā arī prasa saistībā ar sociālās drošības sistēmu un darba tiesību koordinēšanu uz apkalpes locekļiem attiecināto definīciju “mājas bāze” saskaņot ar Regulu (ES) Nr. 83/2014 un Regulu (ES) Nr. 465/2012;

27.  uzskata, ka jūrniecības nozarē Komisijai būtu jānodrošina sociālo tiesību aktu pilnīga īstenošana, tostarp arī attiecībā uz 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā; atzīmē, ka Komisijas izstrādāto valsts atbalsta noteikumu mērķis ir atbalstīt Eiropas jūrniecības nozari un ka tie mudina karogvalsts noteikšanu vai maiņu dalībvalstu reģistros, izmantojot labvēlīgu nodokļu politiku (tonnāžas nodoklis); aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt pasākumus, kas veicinātu profesionāli apmācītu Eiropas jūrnieku pieņemšanu un noturēšanu darbā;

28.  uzsver, ka, neskarot dalībvalstu un ES tiesību aktus, tostarp sociālo partneru darba koplīgumus, kompetentajai iestādei ir jāprasa, lai izraudzītais transporta pakalpojumu sniedzējs nodrošinātu darbiniekiem darba apstākļus, pamatojoties uz saistošiem valstu, reģionāliem vai vietējiem sociālajiem standartiem, un īstenotu Direktīvu 2001/23/EK par darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību īpašnieka maiņas gadījumā;

29.  prasa Komisijai (Konkurences ģenerāldirektorātam) kopā ar valstu kompetentajām iestādēm rūpīgi pārbaudīt transporta uzņēmumu darbību un izvērtēt atbilstību spēkā esošajiem konkurences tiesību aktiem;

30.  aicina Komisiju izstrādāt ieteikumus par apmācības prasību minimumu pārvadājumu drošības darbībās iesaistītajam personālam dzelzceļa nozarē un saglabāt civildienesta prasību ekonomisko līdzsvaru;

31.  aicina Komisiju, ņemot vērā transporta tehnoloģiju attīstību un jo īpaši pilnībā automatizētu autotransporta vadīšanas sistēmu rašanos, pirmkārt, apsvērt šo tehnoloģiju reglamentēšanu nākotnē un, otrkārt, izvērtēt milzīgo ietekmi, ko tās radīs uz darbvietām transporta nozarē.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

7.4.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

34

6

7

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniela Aiuto, Lucy Anderson, Marie-Christine Arnautu, Georges Bach, Izaskun Bilbao Barandica, Deirdre Clune, Michael Cramer, Andor Deli, Karima Delli, Ismail Ertug, Jacqueline Foster, Tania González Peñas, Dieter-Lebrecht Koch, Merja Kyllönen, Miltiadis Kyrkos, Peter Lundgren, Marian-Jean Marinescu, Gesine Meissner, Cláudia Monteiro de Aguiar, Jens Nilsson, Markus Pieper, Salvatore Domenico Pogliese, Gabriele Preuß, Christine Revault D’Allonnes Bonnefoy, Dominique Riquet, Massimiliano Salini, David-Maria Sassoli, Jill Seymour, Claudia Tapardel, Keith Taylor, Pavel Telička, István Ujhelyi, Peter van Dalen, Wim van de Camp, Janusz Zemke, Roberts Zīle, Kosma Złotowski

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Ivo Belet, Kateřina Konečná, Werner Kuhn, Massimo Paolucci, Marek Plura, Herbert Reul

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Edward Czesak, Sven Schulze, Marc Tarabella, Isabelle Thomas


Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS (18.2.2016)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par sociālo dempingu Eiropas Savienībā

(2015/2255(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Evelyn Regner

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā LESD 157. pantā ir atzīts princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu; tā kā, ņemot vērā sociālā dempinga esību, ir jānodrošina, ka vienā un tajā pašā darbvietā tiek ievērots princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu darbu saņem vienādu darba samaksu, kā arī ir jānodrošina vienādi darba apstākļi; tā kā ir jāgarantē tiesības uz iespēju vienlīdzību, piekļuve apmācībai un profesionālās izaugsmes iespējas; tā kā sievietes saskaras ar vairākiemeslu diskrimināciju, kā rezultātā viņas ir pakļautas lielākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam;

B.  tā kā visu dalībvalstu parakstītajā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir noteikts, ka visās jomās ir jānodrošina sieviešu un vīriešu līdztiesība; tā kā saistībā ar sociālo dempingu lielākais ES uzdevums ir palielināt sieviešu nodarbinātību, uzlabot sieviešu stāvokli darba tirgū un izskaust nevienlīdzību dzimuma dēļ;

C.  tā kā sociālais dempings lielākā mērā izpaužas tādā sociālā un kultūras vidē, kurā trūkst zināšanu par darba ņēmēju tiesībām un sievietēm ir grūtāk iekļūt darba tirgū, un šādos apstākļos sociālais dempings var izpausties dažādos veidos; tā kā vissliktākais sociālā dempinga veids ir nedeklarēts darbs;

D.  tā kā joprojām pastāv sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirība un, lai gan pastāv ES tiesību akti un nesaistoši ieteikumi, progress šajā jomā ir ļoti lēns; tā kā stāvokli saasina sociālais dempings un sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirība, kas kopā rada sieviešu un vīriešu pensiju atšķirību, un līdz ar to vecu cilvēku vidū sievietes ir pakļautas lielākam nabadzības riskam;

E.  tā kā cilvēku un jo īpaši sieviešu tirdzniecība ne tikai no trešām valstīm uz ES, bet arī starp ES valstīm bieži vien ir saistīta ar fiktīviem darba līgumiem,

1.  atzīmē, ka atsevišķās nozarēs sievietes visvairāk cieš no sociālā dempinga, jo īpaši mājsaimniecības un aprūpes (jo īpaši mājaprūpes) nozarē, taču arī tradicionālajās “norīkojuma” nozarēs, tādās kā gaļas pārstrādes un transporta nozare; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izvērtēt visas situācijas, kurās sievietes saskaras ar sociālo un algu dempingu vai nedeklarētu darbu, kā arī izvērtēt attiecīgos spēkā esošos ES tiesību aktus;

2.  iesaka Komisijai un dalībvalstīm biežāk kontrolēt uzņēmumus un uzlikt sankcijas par sociālā dempinga piekopšanu;

3.  aicina dalībvalstis pieņemt īpašus pasākumus, ar ko saskaņotā veidā profesionalizētu un kvalificētu tādu darbu, kā piemēram, darbs mājsaimniecībā, ko pašlaik bieži vien dara nelegāli;

4.  prasa turpmākajā informācijas apmaiņā starp dalībvalstīm par Eiropas platformas izveidi sadarbības uzlabošanai nedeklarēta darba novēršanā un atturēšanā no tā īpašu uzmanību pievērst nozarēm, kurās sieviešu stāvoklis ir vissliktākais, lai tajās uzlabotu pārbaudes, kuras ir iespējams veikt;

5.  norāda, ka samaksai, darba apstākļiem un sociālās drošības maksājumiem laikā, kurā darbinieki tiek nosūtīti norīkojumā vai uz laiku strādāt citā dalībvalstī, ir jābūt vismaz tādiem pašiem, kādus saņem darba ņēmējas sievietes dalībvalstī, uz kuru attiecīgie darbinieki ir nosūtīti;

6.  iesaka izveidot informācijas biroju tīklu, kurā sniegtu konsultācijas un informāciju par to darba ņēmēju sieviešu tiesībām, kuras nosūtītas vai uz laiku pārceltas strādāt citā dalībvalstī, kā arī informāciju par darba devēju pienākumiem, ja iespējams, migrējošo darba ņēmēju dzimtajā valodā, kā arī iesaka izveidot tīmekļa vietni, kurā būtu pieejami tie paši pakalpojumi; aicina dalībvalstis sniegt darba ņēmējiem atbilstīgu juridisko palīdzību darba tiesību jautājumos;

7.  uzsver, ka visi apakšuzņēmēji, piemēram, pagaidu aģentūras, kas lielākoties nosūta sievietes uz citu dalībvalsti mājsaimniecības un mājaprūpes darbā, ir saucami pie atbildības par nesamaksātām algām, sociālās drošības maksājumiem, nelaimes gadījumu apdrošināšanu, kā arī saistībā ar noteikumu par darbnespēju un nelaimes gadījumiem darbā neievērošanu; uzsver, ka apakšuzņēmējiem ir arī jāspēj sniegt atbalstu darba ņēmējiem gadījumā, ja pret viņiem slikti izturas un viņus aizskar klienti, kā arī repatriācijas gadījumā;

8.  aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis nostiprina efektīvas kontroles pasākumus un sankcijas pret darba devējiem nozarēs, kurās sievietes cieš no sociālā dempinga un nedeklarēta darba, un ka dalībvalstis sniedz atbilstīgu informāciju par darba devējiem, kuri neievēro ES un dalībvalstu tiesību aktus;

9.  aicina Komisiju īstenot īpašus pasākumus, ar ko palīdzētu sievietēm, kas cieš no sociālā dempinga, un galveno uzmanību pievērstu visām kopējās politikas nostādnēm un pasākumiem par līdztiesības panākšanu, ņemot vērā tagadējo darba tirgus segregāciju un nelīdztiesību darba līgumos, kas joprojām izpaužas kā sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības;

10.  prasa palielināt sociālo partneru un jo īpaši arodbiedrību lomu, ņemot vērā šo struktūru nozīmi informācijas sniegšanā par tādas nodarbinātības prakses novēršanu, ziņošanu un apkarošanu, kas ir kaitnieciska un pretrunā korporatīvajai sociālajai atbildībai un neatbilst pienācīga darba koncepcijai.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

18.2.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

28

1

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniela Aiuto, Maria Arena, Catherine Bearder, Beatriz Becerra Basterrechea, Malin Björk, Viorica Dăncilă, Iratxe García Pérez, Mary Honeyball, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Elisabeth Köstinger, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Angelika Mlinar, Angelika Niebler, Maria Noichl, Marijana Petir, João Pimenta Lopes, Terry Reintke, Jordi Sebastià, Michaela Šojdrová, Ernest Urtasun, Jadwiga Wiśniewska, Anna Záborská, Jana Žitňanská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Biljana Borzan, Rosa Estaràs Ferragut, Arne Gericke, Kostadinka Kuneva, Constance Le Grip, Dubravka Šuica, Marc Tarabella

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Mike Hookem


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

13.7.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

37

7

8

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Laura Agea, Guillaume Balas, Tiziana Beghin, Brando Benifei, Mara Bizzotto, Vilija Blinkevičiūtė, Enrique Calvet Chambon, David Casa, Ole Christensen, Martina Dlabajová, Lampros Fountoulis, Elena Gentile, Arne Gericke, Marian Harkin, Czesław Hoc, Danuta Jazłowiecka, Agnes Jongerius, Jan Keller, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Kostadinka Kuneva, Jean Lambert, Jérôme Lavrilleux, Patrick Le Hyaric, Javi López, Thomas Mann, Anthea McIntyre, Elisabeth Morin-Chartier, Emilian Pavel, Georgi Pirinski, Marek Plura, Terry Reintke, Sofia Ribeiro, Claude Rolin, Anne Sander, Sven Schulze, Siôn Simon, Jutta Steinruck, Romana Tomc, Yana Toom, Ulrike Trebesius, Marita Ulvskog, Renate Weber

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniela Aiuto, Georges Bach, Amjad Bashir, Karima Delli, Tania González Peñas, Dieter-Lebrecht Koch, Paloma López Bermejo, Csaba Sógor, Neoklis Sylikiotis

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jens Nilsson


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

37

+

EFDD

GUE/NGL

PPE

 

S&D

VERTS/ALE

Laura Agea, Daniela Aiuto, Tiziana Beghin

Tania González Peñas, Kostadinka Kuneva, Patrick Le Hyaric, Paloma López Bermejo, Neoklis Sylikiotis

Georges Bach, David Casa, Danuta Jazłowiecka, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Jérôme Lavrilleux, Elisabeth Morin-Chartier, Marek Plura, Sofia Ribeiro, Claude Rolin, Anne Sander, Csaba Sógor, Romana Tomc

Guillaume Balas, Brando Benifei, Vilija Blinkeviciute, Ole Christensen, Elena Gentile, Agnes Jongerius, Jan Keller, Javi López, Jens Nilsson, Emilian Pavel, Georgi Pirinski, Siôn Simon, Jutta Steinruck, Marita Ulvskog

Karima Delli, Jean Lambert, Terry Reintke

7

-

ECR

ENF

NI

Amjad Bashir, Arne Gericke, Czesław Hoc, Anthea McIntyre, Ulrike Trebesius

Mara Bizzotto

Lampros Fountoulis

8

0

ALDE

PPE

Enrique Calvet Chambon, Martina Dlabajová, Marian Harkin, Yana Toom, Renate Weber

Dieter-Lebrecht Koch, Thomas Mann, Sven Schulze

Simbolu atšifrējums:

+  :  atbalsta

-  :  pret

0  :  "atturas".

Juridisks paziņojums - Privātuma politika