Procedūra : 2015/2352(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0308/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0308/2016

Debates :

PV 30/11/2016 - 18
CRE 30/11/2016 - 18

Balsojumi :

PV 01/12/2016 - 6.23
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0478

ZIŅOJUMS     
PDF 651kWORD 67k
19.10.2016
PE 582.416v02-00 A8-0308/2016

par atbildību, kompensāciju un finansiālo nodrošinājumu attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbībām

(2015/2352(INI))

Juridiskā komiteja

Referents: Kostas Chrysogonos

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ATZINUMS
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par atbildību, kompensāciju un finansiālo nodrošinājumu attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbībām

(2015/2352(INI))

Eiropas Parlaments,

  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par atbildību, kompensāciju un finansiālo nodrošinājumu attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbībām, kas sagatavots saskaņā ar Direktīvas 2004/35/EK 39. pantu (COM(2015)0422),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Liability, Compensation and Financial Security for Offshore Accidents in the European Economic Area” („Atbildība, kompensācija un finansiālais nodrošinājums attiecībā uz atkrastes negadījumiem Eiropas Ekonomikas zonā”) un tam pievienoto Komisijas ziņojumu par šo jautājumu (SWD(2015)0167),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. jūnija Direktīvu 2013/30/ES par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, un ar kuru groza Direktīvu 2004/35/EK (Atkrastes darbību drošuma direktīva jebOSD)(1),

–  ņemot vērā ietekmes novērtējumu, kas pievienots dokumentam „Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par naftas un gāzes meklēšanas, izpētes un ieguves darbību jūrā drošumu” (SEC(2011)1293),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (Direktīva par atbildību vides jomā jeb ELD)(3),

–  ņemot vērā starptautiskos un reģionālos tiesību aktus par prasībām attiecībā uz tādu zaudējumu atlīdzību, kas radušies naftas vai gāzes ieguves negadījuma rezultātā jūrā un jo īpaši 1992. gada 27. novembra Starptautisko konvenciju par civilo atbildību par naftas piesārņojuma radītajiem zaudējumiem (Civiltiesiskās atbildības konvencija), 1992. gada 27. novembra Starptautisko konvenciju par starptautiskā fonda nodibināšanu naftas piesārņojuma radīto zaudējumu kompensācijai (Fonda konvencija), 2011. gada 23. marta Starptautisko konvenciju par civiltiesisko atbildību attiecībā uz bunkuru eļļas piesārņojuma izraisītiem postījumiem (Bunkuru eļļas piesārņojuma konvencija), Ziemeļvalstu vides aizsardzības konvenciju starp Dāniju, Somiju, Norvēģiju un Zviedriju un Barselonas Konvencijas par Vidusjūras reģiona jūras vides un piekrastes aizsardzību Atkrastes protokolu (Atkrastes protokols),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2005. gada 13. septembra spriedumu(4),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 83. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulu (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (regulas „Brisele I” pārstrādātā redakcija)(5),

–  ņemot vērā Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2007. gada Lugāno konvencija)(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (regula „Roma II”)(7),

–  ņemot vērā nobeiguma ziņojumu, ko Komisijai sagatavoja konsultāciju uzņēmums Deloitte BIO par civiltiesisko atbildību, finansiālo nodrošinājumu un kompensācijas prasībām attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbībām Eiropas Ekonomikas zonā „Civil liability, financial security and compensation claims for offshore oil and gas activities in the European Economic Area(8),

–  ņemot vērā tā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par drošības problēmu risināšanu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām atklātā jūrā(9),

–  ņemot vērā 2010. gada aprīlī Meksikas līcī notikušo naftas platformas Deepwater Horizon katastrofu,

–  ņemot vērā incidentus, kas saistīti ar Castor platformu Kasteljonas un Taragonas provinču piekrastā (Spānijā) un kas ietver 500 pazemes grūdienus, kas tiešā veidā skāra tūkstošiem Eiropas iedzīvotāju;

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0308/2016),

A.  tā kā LESD 194. pantā ir īpaši aizsargātas dalībvalstu tiesības paredzēt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, vienlaikus arī ievērojot solidaritāti un rūpējoties par vides aizsardzību;

B.  tā kā vietējie naftas un gāzes avoti var sniegt būtisku ieguldījumu pašreizējo Eiropas enerģētikas vajadzību risināšanā un tiem ir ļoti svarīga nozīme energoapgādes drošības garantēšanā un enerģijas avotu dažādošanā;

C.  tā kā naftas un gāzes ieguves darbības jūrā arvien vairāk notiek pieaugošas bīstamības apstākļos un tās varētu izraisīt smagas un postošas sekas jūras un piekrastes apgabalu videi un tautsaimniecībai;

D.  tā kā, lai arī naftas un gāzes ieguve Ziemeļjūrā jau vairākus gadus samazinās, atkrastes iekārtu skaits Eiropā nākotnē varētu pieaugt, jo īpaši Vidusjūrā un Melnajā jūrā;

E.  tā kā atkrastes naftas un gāzes ieguves platformās notikušie negadījumi rada pārrobežu sekas un ES rīcība šādu negadījumu novēršanai un to radītā posta mazināšanai un centieniem cīnīties ar šādu negadījumus sekām ir tādēļ nepieciešama un samērīga;

F.  atgādina par 167 naftas platformas darbinieku traģisko bojāeju Piper Alpha negadījumā Aberdīnas piekrastē (Skotijā) 1988. gada 6. jūlijā;

G.  norāda, ka vairākos pētījumos, tostarp vienā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta un vienā Kopīgā pētniecības centra pētījumā, lēstais ES naftas un gāzes nozares negadījumu skaits ir vairāki tūkstoši (precīzāk — 9700 laikā no 1990. līdz 2007. gadam); turklāt norāda, ka šo negadījumu (tostarp tādu, kuri ir tikai maza apjoma) kumulatīvajai ietekmei ir ievērojama un ilgstoša ietekme uz jūras vidi un ka tas būtu jāņem vērā šajā direktīvā;

H.  tā kā saskaņā ar LESD 191. pantu šajā jomā ES rīcības pamatā vienmēr jābūt augstam aizsardzības līmenim, kas cita starpā balstās uz piesardzības, preventīvās darbības, „piesārņotājs maksā” un ilgtspējības principiem;

I.    norāda, ka Eiropas Savienībā kopš 1988. gada nav notikušas smagas katastrofas atkrastē un ka 73 % naftas un gāzes ieguves Eiropas Savienībā veic pie Ziemeļjūras atrodošās dalībvalstis, kuras pasaulē ir pazīstamas ar savu atkrastes darbību drošuma sistēmu efektivitāti; uzsver, ka ES krasta līnija ir aptuveni 68 000 kilometru gara un nākotnē ir sagaidāms būtisks atkrastes iekārtu skaita pieaugums, jo īpaši Vidusjūrā un Melnajā jūrā, tādēļ būtu steidzami pilnībā jāievieš un jāīsteno Direktīva 2013/30/ES un –– kamēr vēl nav noticis kāds smagāks negadījums –– jānodrošina pienācīgs tiesiskais regulējums, ar kuru regulē visas atkrastes darbības; norāda –– kā noteikts LESD 191. pantā, Savienības vides politikai ir jābalstās uz piesardzības principu un preventīvās darbības principu;

J.  tā kā atbildības režīmi ir galvenie līdzekļi, ar kuriem tiek piemērots princips „piesārņotājs maksā”, nodrošinot, ka uzņēmumi ir atbildīgi par visiem zaudējumiem, kas radušies, veicot saimniecisko darbību, un stimulējot tos veikt profilaktiskus pasākumus, izstrādāt praksi un veikt darbības, kas līdz minimumam samazinātu šāda kaitējuma risku;

K.  tā kā, kaut arī OSD paredz atkrastes licenciātiem stingru atbildību par to, lai novērstu un kompensētu jebkuru videi nodarīto kaitējumu, kas radies no to darbībām (7. pants, skatot to kopā ar 38. pantu — ar ko paplašina ELD darbības jomu attiecībā uz dalībvalstu kontinentālo šelfu), ar to nevarēja ieviest visaptverošu ES regulējumu atbildībai;

L.  tā kā ir ārkārtīgi svarīgi ieviest efektīvus un atbilstīgus kompensēšanas mehānismus un tūlītējus un atbilstošus prasību izskatīšanas mehānismus upuriem, kas cietuši no kaitējuma saistībā ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, un par kaitējumu, kas nodarīts dzīvniekiem un videi, kā arī nodrošināt pietiekamus resursus, lai atjaunotu nozīmīgas ekosistēmas;

M.  tā kā OSD nav paredzēta saskaņošana attiecībā uz civilprasībām par zaudējumiem, kas radušies atkrastes negadījumu rezultātā, un spēkā esošais starptautiskais tiesiskais regulējums apgrūtina sekmīgu pārrobežu zaudējumu atlīdzības pieprasīšanu civillietās;

N.  tā kā OSD ir izklāstīti licencēšanas nosacījumi ar mērķi nodrošināt, ka licenciāti nekad nenonāk situācijā, kad tie tehniski vai finansiāli nav spējīgi tikt galā ar savu atkrastes darbību sekām, un tajā ir arī prasīts, lai dalībvalstis izveidotu procedūras, ar kurām operatīvi un pienācīgi tiek izskatīti kompensācijas pieprasījumi, tostarp saistībā ar pārrobežu incidentiem, un lai veicinātu ilgtspējīgu finanšu instrumentu izmantošanu (4. pants),

1.  atzinīgi vērtē Direktīvas 2013/30/ES par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā (OSD) pieņemšanu, kas papildina Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā (ELD) un Direktīvu 2011/92/ES par ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN), kā arī to, ka Padome kā pirmo soli vides un darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzības nodrošināšanai ratificēja Barselonas Konvencijas Atkrastes protokolu; aicina dalībvalstis, kuras vēl nav transponējušas minētās direktīvas savos valsts tiesību aktos, to izdarīt pēc iespējas ātrāk; aicina arī dalībvalstis nodrošināt kompetento iestāžu neatkarību, kā noteikts OSD 8. pantā, un aicina Komisiju izvērtēt to, cik lietderīgi būtu ieviest turpmāk saskaņotus noteikumus par atbildību, kompensāciju un finansiālo nodrošinājumu, lai novērstu jebkādus turpmākus negadījumus ar pārrobežu sekām;

2.  pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar Direktīvu 2013/30/ES un Direktīvu 2004/35/ES negadījumi tiek definēti kā „smagi” tikai tad, ja tie izraisa cilvēku nāvi vai smagus ievainojumus, bet definīcijā nav atsauces uz videi nodarīto kaitējumu; uzsver, ka pat tad, ja negadījums neizraisa cilvēku nāvi vai smagus ievainojumus, tam var būt nopietna ietekme uz vidi tā apmēra dēļ vai tāpēc, ka tas skar, piemēram, aizsargājamās teritorijas, aizsargājamās sugas vai īpaši neaizsargātas dzīvotnes;

3.  uzsver, ka principa „maksā piesārņotājs” efektīvā piemērošana attiecībā uz naftas un gāzes nozares darbībām atkrastē būtu jāattiecina ne tikai uz izmaksām, kas rodas, novēršot un atlīdzinot kaitējumu videi, — kā tas pašlaik ir ticis zināmā mērā panākts ar OSD un ELD, — bet arī uz izmaksām saistībā ar tradicionālā kaitējuma atlīdzināšanu saskaņā ar piesardzības principu un ilgtspējīgas attīstības principu; tādēļ aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot normatīvu kompensāciju mehānismu attiecībā uz atkrastes negadījumiem, kas būtu līdzīgs Norvēģijā spēkā esošajam Naftas darbību aktam, vismaz attiecībā uz nozarēm, kuras šādi negadījumi varētu būtiski ietekmēt, piemēram, zivsaimniecību un piekrastes tūrismu, kā arī citām jūras ekonomikas nozarēm; šajā sakarībā iesaka pārkāpumus vai starpgadījumus, kas rodas šādās uzņēmumu veiktās darbībās, kvantitatīvi un kvalitatīvi izvērtēt, tā, lai aptvertu visu sekundāro ietekmi uz kopienām; attiecībā uz atbildību vides jomā arī uzsver atšķirības un nepilnības ELD transponēšanā un piemērošanā, kā norādīts arī Komisijas otrajā īstenošanas ziņojumā; aicina Komisiju nodrošinātu, ka ELD tiek īstenota efektīvi un ka atbildību par videi nodarīto kaitējumu, kas radies no atkrastes negadījumiem, piemēro pietiekamā apmērā visā ES;

4.  šajā sakarībā pauž nožēlu, ka OSD neaplūko atbildību par civiltiesisko zaudējumu nodarīšanu ne fiziskām, ne juridiskām personām — gan attiecībā miesas bojājumiem, gan īpašuma bojājumiem, gan tiešiem vai netiešiem ekonomiskiem zaudējumiem;

5.  pauž nožēlu arī par to, ka civiltiesiskā atbildība ievērojami atšķiras dalībvalstu starpā; uzsver, ka daudzās dalībvalstīs ar naftas un gāzes darbībām nepastāv atbildība par vairuma trešo personu prasībām par atlīdzības saņemšanu par kaitējumu, ko izraisījis negadījums, lielākajā daļā dalībvalstu nav regulējuma kompensācijas maksājumiem un daudzās dalībvalstīs nav garantiju tam, ka visiem atkrastes darbību uzņēmumiem būs pietiekami finanšu līdzekļi, lai apmierinātu prasības; turklāt uzsver, ka bieži vien nav skaidrs, kā dalībvalstu tiesību sistēmas tiktu galā ar to civilprasību daudzveidību, kuras varētu izraisīt naftas un gāzes ieguves atkrastes darbību negadījumi; tādēļ uzskata, ka ir nepieciešams Eiropas regulējums, kam būtu jābalstās uz visprogresīvāko dalībvalstu tiesību aktiem, un tam ir jāaptver ne tikai miesas bojājumi un kaitējums īpašumam, bet arī tīri ekonomiski zaudējumi, un būtu jānodrošina efektīvi kompensācijas mehānismi cietušajiem un nozarēm, ko tie varētu būt smagi skāruši (piemēram, zivsaimniecības un piekrastes tūrisms); šajā sakarībā aicina Komisiju novērtēt, vai horizontāla kolektīvās tiesiskās aizsardzības Eiropas sistēma būtu iespējams risinājums, un pievērst tai īpašu uzmanību, gatavojot OSD īstenošanas ziņojumu;

6.  šajā ziņā uzsver, ka kompensācijas un atlīdzības prasības par „parasto” kaitējumu vēl vairāk tiek kavētas sakarā ar civilprocesa noteikumiem par laika ierobežojumiem, finansiālās izmaksas, sabiedrības interešu tiesvedības un kolektīvu zaudējumu prasību neesamība, kā arī noteikumi par pierādījumiem, kas ievērojami atšķiras dalībvalstu starpā;

7.  uzsver, ka kompensācijas sistēmām jāspēj risināt pārrobežu prasības ātri, efektīvi, saprātīgā termiņā un bez diskriminācijas starp prasītājiem dažādās EEZ valstīs; iesaka, lai tās attiektos gan uz primāro, gan uz sekundāro kaitējumu visās skartajās teritorijās, jo šādi incidenti skar plašas teritorijas un tiem var būt ilgstoša ietekme; uzsver nepieciešamību, lai kaimiņvalstis, kuras nav EEZ dalībvalstis, ievērotu starptautiskās tiesības;

8.  uzskata, ka ir jānosaka stingri civiltiesiskās atbildības noteikumi attiecībā uz atkrastes negadījumiem, lai atvieglotu to (gan juridisko, gan fizisko) personu piekļuvi tiesu iestādēm, kuras cietušas atkrastes negadījumos, jo tas var motivēt atkrastes operatorus pienācīgi pārvaldīt savu darbības risku; uzskata, ka nevajadzētu piemērot finansiālās atbildības ierobežojumus;

9.  aicina dalībvalstis un Komisiju ņemt vērā atkrastes naftas un gāzes ieguves nozares darbinieku, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) darbinieku, īpašo situāciju; norāda, ka atkrastes naftas un gāzes ieguves negadījumiem var būt īpaši nopietna ietekme uz zivsaimniecības un tūrisma nozarēm, kā arī uz citām nozarēm, kuras ir atkarīgas no tā, lai kopīgā jūras vide būtu labā stāvoklī uzņēmējdarbības veikšanai, jo, notiekot smagam atkrastes negadījumam, šīs nozares, kurās darbojas arī daudzi MVU, varētu ciest lielus ekonomiskus zaudējumus;

10.  tāpēc uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi aktualizēt dalībvalstīs pastāvošās atbildības sistēmas, lai nodrošinātu to, ka tad, ja notiek negadījums šo valstu ūdeņos, tas negatīvi neietekmētu minētās dalībvalsts, turpmākās naftas un gāzes nozares darbības atklātā jūrā, bet, ja negadījums notiek areālā, kas ir lielā mērā atkarīgs no komerctūrisma radītajiem ienākumiem, tam nebūtu negatīvas ietekmes uz šādām darbībām ES kopumā; tādēļ aicina Komisiju pārskatīt nepieciešamību ieviest kopējus ES standartus kompensācijas un atlīdzības prasības sistēmām;

11.  uzsver nepieciešamību ņemt vērā arī tos, kas cietuši no netieša kaitējums, kas saistīts ar atkrastes iekārtu izpēti, apsekošanu un ekspluatāciju, kā arī tos, kas varētu pretendēt uz paredzēto kompensāciju;

12.    norāda, ka Komisija plāno sistemātiski vākt datus, ko veiks Par atkrastes darbībām atbildīgā iestāžu grupa (EUOAG), lai plašāk analizētu valsts noteikumu par atbildības noteikšanu efektivitāti un apmēru;

13.  uzsver, ka ir nepieciešams, lai Komisija regulāri veiktu atbilstības pārbaudes gan valstu tiesību sistēmās, gan uzņēmumos attiecībā uz atbilstību attiecīgajiem OSD noteikumiem par atbildību un kompensācijām, tostarp atkrastes uzņēmumu finanšu pārskatu pārbaudes, un pārkāpumu gadījumā tiks veikti pasākumi ar mērķi novērst nopietnus incidentus un ierobežot to ietekmi uz cilvēkiem un vidi; iesaka izveidot kopīgu Eiropas līmeņa mehānismu rīcībai saistībā ar negadījumiem un pārkāpumiem;

14.  uzsver, ka ir jārod līdzsvars starp ātru un atbilstošu kompensāciju izmaksu cietušajiem un nelikumīgu prasību (zināmas arī kā „viltus plūdu”, „floodgates” problēmas) apmierināšanas novēršanu, palielinot noteiktību attiecībā uz finansiālās atbildības līmeņiem daudzām atkrastes sabiedrībām un izvairoties no ilgstošas un dārgas tiesvedības tiesā;

15.  pauž nožēlu par to, ka neviena no dalībvalstīm nav izteikti paredzējusi visdažādākos finansiālā nodrošinājuma instrumentus attiecībā uz kompensāciju saistībā ar prasībām par „parasto” kaitējumu, kas radies naftas un gāzes ieguves negadījumu rezultātā; šajā sakarībā uzsver, ka pārmērīga paļaušanās uz apdrošināšanu varētu novest pie slēgta tirgus attiecībā uz finansiālā nodrošinājuma instrumentiem, kam sekotu potenciāls konkurences trūkums un izmaksu pieaugums;

16.  pauž nožēlu par to, ka ES finansiālā nodrošinājuma instrumenti netiek izmantoti tam, lai segtu atkrastes negadījumos ar visaugstākajām izmaksām radušos kaitējumu; norāda, ka viens no iemesliem var būt tas, ka dažās dalībvalstīs par kaitējumu noteiktās atbildības apmēra dēļ šādi instrumenti var nebūt vajadzīgi;

17.  aicina dalībvalstis sniegt detalizētus datus par finanšu instrumentu izmantošanu un atbilstošu finansiālo nodrošinājumu atkrastes negadījumiem, tostarp tiem, kuru izmaksas ir visaugstākās;

18.  uzskata, ka būtu jāpublisko visi gadījumi, kuros ir pierādīta atbildība, kā arī informācija par piemērotajām sankcijām, lai videi nodarītā kaitējuma patiesās izmaksas būtu visiem pārredzamas;

19.  mudina Komisiju aicināt dalībvalstis izstrādāt finansiālā nodrošinājuma instrumentus attiecībā uz kompensāciju par „parasto” zaudējumu atlīdzību, kuri radušies negadījumos, kas saistīti ar vispārējām atkrastes naftas un gāzes ieguves darbībām vai atkrastes naftas un gāzes transportu, tostarp maksātnespējas gadījumos; uzskata, ka tas varētu ierobežot operatoru atbildības par nejaušu piesārņojumu pārnešanu uz valsts budžetu, kas citādi būtu jāsedz kā kompensācijas izmaksas, ja saglabājas pašreizējie noteikumi; uzskata, ka šajā saistībā būtu arī jāizvērtē iespēja izveidot fondu, kura pamatā būtu atkrastes darbību nozares veiktās iemaksas;

20.  uzskata, ka ir jāanalizē, cik lielā mērā kriminālatbildības ieviešana ES līmenī pievienos vēl vienu atturošu elementu līdzās civiltiesiskajai atbildībai, kas sekmēs vides aizsardzību un atkrastes darbību drošuma pasākumu ievērošanu; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka ES ievieš Direktīvu par vides krimināltiesisko aizsardzību (VKAD), ar ko saskaņo kriminālsodus par noteiktiem ES vides tiesību aktu pārkāpumiem; tomēr pauž nožēlu, ka VKAD joma neattiecas uz visām OSD darbībām; pauž nožēlu arī par to, ka noziedzīgu nodarījumu definīcija un minimālā to sankciju veida un apmēra, kas saistītas ar atkrastes darbību drošības pārkāpumiem, definīcija nav saskaņota ES; aicina Komisiju iekļaut VKAD jomā smagas naftas avārijas un iesniegt Parlamentam savu pirmo īstenošanas ziņojumu par OSD savlaicīgi un ne vēlāk kā līdz 2019. gada 19. jūlijam;

21.  aicina Komisiju izstrādāt vajadzīgos pētījumus, lai novērtētu ekonomisko risku, kam atsevišķas dalībvalstis un to piekrastes reģioni var būt pakļauti, ņemot vērā atsevišķu reģionu ekonomikas nozaru orientāciju, naftas un gāzes nozares atkrastes darbību koncentrācijas līmeni noteiktās teritorijās, darba apstākļus, klimatiskos faktorus, piemēram, okeāna straumes un vējus, un vides standartus, kas tiek piemēroti; tādēļ iesaka ieviest aizsardzības mehānismu un drošības perimetrus darbību apstāšanās gadījumā un atzinīgi vērtē to, ka nozares uzņēmumi būvē četrus naftas urbumu noslēguma vākus, kas var samazināt naftas noplūdi atkrastes negadījuma laikā;

22.  prasa izveidot pielāgotu ietekmes uz Arktisko vidi novērtējumu attiecībā uz visām darbībām, kuras notiek Arktikas reģionā, kur ekosistēmas ir īpaši trauslas un cieši saistītas ar globālo biosfēru;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju ieviest papildu pasākumus aktus, kas varētu efektīvi nodrošināt naftas un gāzes nozares darbības jūrā, pirms notiek nopietna avārija;

24.  aicina Komisiju un dalībvalstis šajā sakarā turpināt izskatīt starptautiska risinājuma iespēju, ņemot vērā to, ka daudzi naftas un gāzes ieguves uzņēmumi, kuri darbojas ES, darbojas visā pasaulē un ka pasaules mēroga risinājums nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus pasaules mērogā, izmantojot stingrākas pārbaudes par ieguves uzņēmumiem ārpus ES robežām; aicina dalībvalstis ātri ratificēt 2015. gada decembra Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām;

25.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1)

OV L 178, 28.6.2013., 66. lpp.

(2)

OV L 328, 19.11.2008., 28. lpp.

(3)

OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp.

(4)

Lieta C-176/03 Komisija pret Padomi, ECLI:EU:C:2005:542.

(5)

OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.

(6)

OV L 339, 21.12.2007., 3. lpp.

(7)

OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.

(8)

Deloitte BIO (2014), „Civil liability, financial security and compensation claims for offshore oil and gas activities in the European Economic Area” (“Civiltiesiskā atbildība, finansiālais nodrošinājums un kompensācijas prasības attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbībām Eiropas Ekonomikas zonā”), nobeiguma ziņojums, kas sagatavots Eiropas Komisijas Enerģētikas ģenerāldirektorātam.

(9)

OV C 51E, 22.2.2013., 43. lpp.


PASKAIDROJUMS

Pamatinformācija

Naftas un gāzes nozares darbības atklātā jūrā tiek veiktas tālāk no krasta un bieži vien daudz dziļākos ūdeņos, nekā tas bija līdz šim. Dažas darbības notiek skarbos dabas apstākļos, piemēram, Arktikā, un vietās, kuru liela daļa ienākumu ir atkarīga no tūrisma, piemēram, Vidusjūras un Egejas jūras reģionā. Vairāk nekā 90 % naftas un 60 % gāzes, ko iegūst Eiropā (ES un Norvēģijā, Islandē), iegūst ar atkrastes darbībām. Atkrastes darbības (izpēte un ieguve) tiek veiktas vai plānotas 18 dalībvalstu teritoriālajos ūdeņos.

Pēc sprādziena un naftas noplūdes no platformas Deepwater Horizon 2010. gada 20. aprīlī tika pieņemta atkrastes darbību drošuma direktīva ar mērķi noteikt obligātās prasības, lai Eiropas Savienībā novērstu smagus negadījumus naftas un gāzes nozares darbībās atklātā jūrā un ierobežotu šādu negadījumu sekas. Dalībvalstīm tika dots laiks līdz 2015. gada 19. jūlijam, lai atjauninātu savu valsts tiesisko regulējumu attiecībā uz naftas un gāzes nozares darbībām atklātā jūrā saskaņā ar Atkrastes darbību drošuma direktīvu. Tā kā šis termiņš jau sen ir beidzies, vajadzētu būt ieviestiem galvenajiem elementiem visaptverošā ES mēroga satvarā, lai novērstu smagus negadījumus un ierobežotu to sekas.

OSD 7. pantā, kas lasāms kopā ar 38. pantu, ir stingri noteikta atkrastes darbību licenciātu atbildība par jebkāda videi nodarīta kaitējuma, kas radies to darbību rezultātā, novēršanu un atlīdzināšanu. Attiecīgās dalībvalstu publiskā iestāde, kurai uzticēts pārstāvēt vides aizsardzības intereses, nodrošina, ka tiek noskaidrots atbildīgais uzņēmējs; tiek pierādīta cēloņsakarība, izstrādāts un apstiprināts sanācijas plāns, veikti vajadzīgie profilakses vai sanācijas pasākumi utt.. OSD 4. pants izvirza prasības par licencēšanu ar mērķi nodrošināt, ka licenciāti nekad nenonāk situācijā, kad tie tehniski vai finansiāli nebūtu spējīgi tikt galā ar savu atkrastes darbību sekām. Tajā arī tiek paredzēts, ka dalībvalstīm jānosaka procedūras, lai nekavējoties un pienācīgi tiktu izskatīti kompensācijas pieprasījumi, tostarp attiecībā uz pārrobežu incidentiem, un lai veicinātu ilgtspējīgu finanšu instrumentu izmantošanu.

Civiltiesiskā atbildība un kriminālatbildība

Tomēr direktīva neattiecas uz atbildību par civiltiesisko zaudējumu nodarīšanu ne fiziskām, ne juridiskām personām attiecībā miesas bojājumiem, īpašuma bojājumiem vai ekonomiskiem zaudējumiem — ne izrietošiem, ne neizrietošiem zaudējumiem. Tā neattiecas arī uz kriminālatbildības par atkrastes darbības negadījumiem, iespējamiem sodiem un citiem ar brīvības atņemšanu nesaistītiem sodiem. Lai gan uz atkrastes darbību drošības pārkāpumiem attiecas daudzu valstu kriminālkodekss(1), ne termina „noziedzīgs nodarījums” definīcija, ne minimālais sankciju veids un apmērs nav saskaņoti Eiropas Savienības mērogā. Kriminālatbildības ieviešana ES līmenī varētu pievienot vēl vienu atturošu elementu līdzās civiltiesiskajai atbildībai, kas varētu sekmēt vides aizsardzību un atkrastes darbību drošuma pasākumu ievērošanu. Tas būtu saskaņā ar ES tiesībām, ciktāl krimināltiesiskie pasākumi ir pieņemti, lai nodrošinātu efektīvu ES vides politikas īstenošanu(2). Turklāt saskaņā ar LESD 83. panta 2. punktu noteikumu minimumu attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu definīciju un sankcijām var pieņemt ES līmenī, ja tie ir būtiski, lai nodrošinātu Savienības politikas efektīvu īstenošanu. Tas savukārt nozīmē, ka ir jāveic nepieciešamības un proporcionalitātes pārbaude, lai OSD pārkāpumus varētu uzskatīt par noziedzīgiem nodarījumiem.

Civiltiesiskā atbildība var tikt sadalīta trīs kategorijās: miesas bojājumi, kaitējums īpašumam un ekonomiski zaudējumi. Saskaņā ar Eiropas Komisijas Deloitte BIO galīgo ziņojumu par civiltiesisko atbildību, finansiālo nodrošinājumu un kompensācijas prasībām attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbībām Eiropas Ekonomikas zonā visas mērķa valstis paredz prasības attiecībā uz miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam, kas izriet no atkrastes darbību negadījumiem. EEZ šī atbildība gandrīz vienmēr ir finansiāli neierobežota.(3) Tomēr valstis attiecībā uz civiltiesisko atbildību par šādiem negadījumiem rīkojas ļoti dažādi. Civiltiesisko atbildību par negadījumiem atklātā jūrā lielākajā daļā fokusvalstu ierobežo ar likumīgu pierādījumu par nolaidību, prasībām par radušos ekonomisko zaudējumu tiešo raksturu un/vai pilnīgu aizliegumu izmaksāt kompensāciju par ekonomiskiem zaudējumiem, ja nav nodarīti miesas bojājumi vai īpašuma bojājumi („izslēgšanas noteikumi”).

Komerciālās zvejniecības un personām, kas nodarbojas ar akvakultūru vai marikultūru, var ciest zaudējumus tīri ekonomiskā izteiksmē no naftas vai ķīmisko vielu noplūdes no naftas un gāzes nozares darbībām atklātā jūrā vai nepareizas disperģējošo vielu izmantošanas, ja tās nevar turpināt veikt savu komercdarbību sakarā ar aizliegumu zvejot un tirgot čaulgliemjus vai to noieta tirgu samazināšanos vai zaudēšanu. Tūrisma nozares uzņēmumi arī varētu ciest tīri ekonomiskus zaudējumus sakarā ar negūto peļņu klientūras samazināšanās vai neesamības dēļ saistībā ar pludmalēs izskaloto naftas un ķīmisko vielu noplūdēm. Tūrisma uzņēmumi, kurus tas skar, var būt dažādi — no viesnīcām, restorāniem un kruīzu kuģiem līdz pat kafejnīcām un suvenīru veikaliem. Visbeidzot, varētu būt līdzīga ietekme uz citām piekrastes nozarēm, piemēram, spēkstacijām un atsāļošanas rūpnīcām, kurās izmanto lielu daudzumu jūras ūdens un kuru darbība var tikt traucēta, ja šajās iekārtās iekļūst eļļains ūdens.

Norvēģija ir vienīgā EEZ valsts, kuras tiesību aktos ir noteikta atbildība par kompensāciju konkrēti piesārņojuma gadījumā no atkrastes naftas un gāzes ieguves negadījuma attiecībā uz zivsaimniecības nozari. Dānija paredz stingru atbildību par miesas bojājumiem, īpašuma bojājumu un ekonomisko zaudējumu, kuru izraisījusi ogļūdeņražu izpēte un ieguve. Grieķija un Kipra papildus to vispārējām deliktu tiesībām, izrādās, nosaka licenciātu / nomnieku atbildību par tīri ekonomiskiem zaudējumiem attiecīgi saskaņā ar to kopīgas ražošanas parauglīgumu un nomas vienošanās parauga projektu. Sakarā ar prasības par kompensāciju personām, kuras cietušas no naftas un gāzes nozares darbībām atklātā jūrā, iekļaušanu līgumiskās vienošanās tikai valstij ir tiesības pieprasīt licenciātam/nomniekam veikt savus pienākumus saskaņā ar līgumu. Tādējādi prasītājiem būtu nepieciešams pārliecināt valsti rīkoties to vārdā.

Lai gan Briseles I un Romas II regulas palīdz uzturēt prasītāja intereses attiecībā uz nelaimes gadījumiem, kuru izcelsme ir valstīs ar mazāk stingriem civiltiesiskās atbildības noteikumiem nekā savā jurisdikcijā, būtu rūpīgāk jāizpēta, cik lielā mērā šis stāvoklis ir pietiekams attiecībā uz piekļuvi tiesu iestādēm, kā arī no uzņēmumu līdzvērtīgu konkurences apstākļu viedokļa . Atšķirības starp atbildības sistēmām rada iespēju izvēlēties labvēlīgāko tiesu, ja rodas naftas, gāzes vai citu tādu bīstamu vielu noplūde, ko rada atkrastes naftas un gāzes ieguves negadījums.

Tādēļ referents uzskata, ka ir ļoti svarīgi atjaunināt pašreizējās atbildības sistēmas dalībvalstīs, lai nodrošinātu to, ka gadījumā, ja notiek incidents šo valstu ūdeņos, tas nelabvēlīgi neietekmētu ne turpmākās naftas un gāzes nozares atkrastes darbības, ne arī visas ES darbības, ja negadījums notiek teritorijā, kas ir lielā mērā atkarīga no tūrisma ģenerētiem ieņēmumiem. Ņemot vērā ekonomikas lejupslīdi un saikni starp naftas un gāzes nozares atkrastes darbību kā līdzekli, lai dzēstu valstu parāda deficītus, tas, ka nav efektīvas atbildības un finansiālā nodrošinājuma sistēmas prasību apmierināšanai, rada šādām valstīm ievērojamu risku.

Finanšu garantijas

OSD 63. apsvērumā teikts, ka Eiropas Komisijai būtu jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par „atbilstīgiem pasākumiem, ar kuriem nodrošina pienācīgi stingru atbildības režīmu par kaitējumiem, kas saistīti ar naftas un gāzes nozares darbībām atklātā jūrā, prasības attiecībā uz finansēšanas spējām, tostarp atbilstīgu finansiālā nodrošinājuma instrumentu vai citu pasākumu pieejamību. Tas var ietvert izpēti par savstarpējas kompensēšanas sistēmas iespējamību.”

Pašlaik lielākā daļa dalībvalstu paredz tikai vienu kompensācijas mehānismu, proti, apdrošināšanu. Tas ir krasā kontrastā ar mehānismiem, kurus var izraudzīties naftas un gāzes nozares darbību atklātā jūrā licenciāts, lai izpildītu licences vai līgumiskas vienošanās pienākumus, un kas visbiežāk ietver tādus instrumentus kā banku garantijas, saistību izpildes garantijas, apdrošināšanu un attiecīgā gadījumā mātesuzņēmumu garantijas. Visbeidzot, nav skaidrs, vai apdrošināšanas polises, ko atzīst kompetentās iestādes dalībvalstīs, sedz tīri ekonomiskus zaudējums, — acīmredzot naftas un gāzes nozares atkrastes darbību licenciātam nebūtu vērts ņemt finansiālu nodrošinājumu attiecībā uz tādu atbildību, kura nepastāv tajā jurisdikcijā, kurā tas veic darbību.

Tādēļ referents uzskata, ka ir jāveicina līdzsvarots risinājums attiecībā uz prasību par obligātu finansiālo nodrošinājumu, lai naftas uzņēmumi netiek izspiesti no naftas un gāzes ieguves atkrastes darbību nozares. Tas būtu jādara tādā veidā, ka netiek apdraudēta principa „piesārņotājs maksā” efektivitāte, ne tikai nosakot pārāk zemu minimālo nodrošinājuma apjomu, bet arī obligāto nodrošinājumu aprobežojot tikai ar apdrošināšanas produktiem.

Secinājums

Atbildības par „parasto” kaitējumu, ko izraisījis piesārņojums no naftas un gāzes nozares atkrastes darbības, sistēmas efektivitāte valstīs, režīmi, kas reglamentē rīcību ar kompensācijas prasībām par kaitējumu, finansiālā nodrošinājuma instrumentu pieejamība un finansiālā nodrošinājuma prasības ir cieši saistītas. Turklāt lielāko daļu prasību par „parasto” kaitējumu no piesārņojuma, ko radījis naftas un gāzes nozares atkrastes darbības incidents, ir saistībā ar tīri ekonomiskiem zaudējumiem. Ja kādā dalībvalstī atbildības sistēma neatzīst šāda veida zaudējumus vai ir pieņēmusi konservatīvu pieeju prasībām attiecībā uz tīri ekonomiskiem zaudējumiem, nav nozīmes tam, vai pastāv efektīva sistēma, lai apstrādātu kompensāciju pieprasījumus, vai uz šādām prasībām attiecina finansiālā nodrošinājuma instrumentus.

Ņemot vērā dalībvalstīs pieejamās atbildības sistēmas, šķiet, ir būtisks jautājums par to, vai lielāko daļu civilprasību par negadījumiem, kas noveduši pie plaša piesārņojuma kaitējuma, apmierinās pašreizējie leģislatīvie vai neleģislatīvie un ad hoc vai tiesiskie režīmi šajās valstīs. Izņemot Franciju, Nīderlandi un Dāniju, prasītājiem daudzās dalībvalstīs nav iespējas saņemt tiesisko aizsardzību un jo īpaši uzņēmumiem, kas tādējādi cieš no netieša kaitējuma, piemēram, prāmju, zivju apstrādes uzņēmumi utt.. Šādas prasības tika izvirzītas ES, galvenokārt saistībā ar naftas noplūdi no kuģiem un starptautisko režīmu, kas izveidots ar konvencijām par civilo atbildību un fondu, aptverot zaudētos ienākumus, ja zaudējumi ir tieši. Tomēr šādu konvenciju nav attiecībā uz tāda kaitējuma atlīdzināšanu, kas cēlies no naftas un gāzes nozares darbībām atklātā jūrā, un minētās konvencijas visticamāk neattiektos uz tādiem negadījumiem, jo jūras naftas un gāzes iekārtas, visticamāk, netiktu uzskatītas par „kuģiem” šo konvenciju izpratnē.

Tādējādi referents uzskata, ka Komisijai ir cieši jāsadarbojas ar dalībvalstīm un jānodrošina, ka kompensācijas un finansiālā nodrošinājuma sistēmas attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbību Eiropas Savienībā kļūst ātrākas un, konkrētāk, i) paredz kompensāciju trešās puses prasījumiem par „parasto” kaitējumu, ko rada atkrastes naftas un gāzes nozares darbību negadījumi; ii) izveido efektīvu kompensācijas režīmu attiecībā uz saistītajiem maksājumiem; un iii) nodrošina, ka operatoriem vai citām atbildīgajām personām ir pietiekami finanšu aktīvi kompensācijas prasību apmierināšanai.

(1)

Piemēram, Dānijā, Apvienotajā Karalistē un Norvēģijā.

(2)

2005. gada 13. septembra spriedums lietā C-176/03 Komisija pret Padomi.

(3)

Vācija var noteikt ierobežojumus atbildībai attiecībā uz delikta prasību, uz kuru attiecas stingras prasības par atbildību.


Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ATZINUMS (12.7.2016)

Juridiskajai komitejai

par atbildību, kompensāciju un finansiālo nodrošinājumu attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbībām

(2015/2352(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Nikos Androulakis

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atgādina par kaitējumu videi, ko izraisīja negadījums uz naftas platformas „Deepwater Horizon”; tāpat vērš uzmanību uz to, ka Castor projekts 2013. gadā izraisīja aptuveni 500 zemestrīces Taragonas un Kasteljonas provinču piekrastes teritorijā un ka tās tieši ietekmēja tūkstošiem Eiropas iedzīvotāju;

2.  atgādina par 167 naftas platformas darbinieku traģisko bojāeju Piper Alpha jūras negadījumā netālu no Aberdīnas Skotijā 1988. gada 6. jūlijā;

3.  norāda, ka Eiropas Savienībā kopš 1988. gada nav notikušas smagas atkrastes avārijas un ka 73 % naftas un gāzes ieguves Eiropas Savienībā veic pie Ziemeļjūras atrodošās dalībvalstis, kuras pasaulē ir pazīstamas ar savu atkrastes darbību drošuma sistēmu efektivitāti; uzsver, ka ES krasta līnija ir aptuveni 68 000 kilometru gara un nākotnē ir sagaidāms būtisks atkrastes iekārtu skaita pieaugums, jo īpaši Vidusjūrā un Melnajā jūrā, tādēļ būtu steidzami pilnībā jāievieš un jāīsteno Direktīva 2013/30/ES un –– kamēr vēl nav noticis kāds smagāks negadījums –– jānodrošina pienācīgs tiesiskais regulējums, ar kuru regulē visas atkrastes darbības; norāda –– kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību 191. pantā, Savienības vides politikai ir jābalstās uz piesardzības principu un preventīvās darbības principu;

4.  pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar Direktīvu 2013/30/ES un Direktīvu 2004/35/ES negadījumi tiek definēti kā "smagi" tikai tad, ja tie izraisa cilvēku nāves gadījumus vai smagus ievainojumus, bet definīcijā nav atsauces uz videi nodarīto kaitējumu; uzsver, ka pat tad, ja negadījums neizraisa cilvēku nāves gadījumus vai smagus ievainojumus, tam var būt nopietna ietekme uz vidi, ņemot vērā tā apmēru vai tāpēc, ka tas skar, piemēram, aizsargājamās teritorijas, aizsargājamās sugas vai īpaši neaizsargātas dzīvotnes;

5.  norāda, ka vairākos pētījumos, tostarp vienā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta un vienā Kopīgā pētniecības centra pētījumā, minētais ES naftas un gāzes nozares negadījumu skaits ir vairāki tūkstoši, proti, 9 700 1990. –2007. gadā; turklāt norāda, ka šo negadījumu (daži no kuriem ir maza apjoma) kumulatīvajai ietekmei ir ievērojama un ilgstoša ietekme uz jūras vidi un ka tas būtu jāņem vērā šajā direktīvā;

6.  atzinīgi vērtē Direktīvas 2013/30/ES par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā (OSD) pieņemšanu, kas papildina Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā (ELD) un Direktīvu 2011/92/ES par ietekmes uz vidi novērtējumu (IEA), kā arī to, ka Padome kā pirmo soli vides un darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzības nodrošināšanai ratificēja Barselonas Konvencijas Atkrastes protokolu; atgādina, ka direktīvas transponēšanas termiņš bija 2015. gada 19. jūlijs; norāda, ka lielākā daļa dalībvalstu vēl nav īstenojušas attiecīgos OSD noteikumus; aicina Komisiju nodrošināt minētās direktīvas īstenošanas ciešu uzraudzību, lai novērtētu, cik lietderīgi ir ieviest turpmāk saskaņotus noteikumus par atbildību, kompensāciju un finansiālo nodrošinājumu un pēc iespējas ātrāk uzlabotu atbilstību atkrastes darbību drošuma direktīvai un efektīvi novērstu jebkādus negadījumus nākotnē;

7.  atgādina par nepieciešamību veikt un publicēt regulāru riska analīzi un ietekmes uz vidi novērtējumu par katru atkrastes darbību saskaņā ar citiem ES tiesību aktiem un politikas jomām, piemēram, saistībā ar bioloģisko daudzveidību, klimata pārmaiņām, ilgtspējīgu augsnes izmantošanu, jūras vides aizsardzību pret negadījumiem un dabas katastrofām, neaizsargātību pret tiem un noturību, un par darbinieku atbilstošu apmācību pirms darbību licencēšanas; aicina Eiropas Jūras drošības aģentūru palīdzēt Komisijai un dalībvalstīm ārkārtas reaģēšanas plānu izstrādē; atzinīgi vērtē to, ka nozares uzņēmumi būvē četrus naftas urbumu noslēguma vākus, kas var samazināt naftas noplūdi negadījumos;

8.  prasa izveidot pielāgotu ietekmes uz Arktisko vidi novērtējumu attiecībā uz visām darbībām, kuras notiek Arktikas reģionā, kur ekosistēmas ir īpaši trauslas un savienotas ar globālo biosfēru;

9.  uzsver nepieciešamību nodrošināt ātrus un efektīvus korektīvos pasākumus, tostarp atbilstošu kompensāciju visām personām, kuras cietušas no piesārņojuma un jebkāda videi nodarīta kaitējuma, ko izraisījis atkrastes negadījums, saskaņā ar "piesārņotājs maksā" principu;

10.  uzsver vajadzību nodrošināt, ka dalībvalstis veic atkrastes darbību pastāvīgu, specializētu uzraudzību attiecībā uz atbilstību ES tiesību aktiem, lai nodrošinātu, ka tiek veiktas efektīvas pārbaudes ar mērķi novērst nopietnus negadījumus un ierobežot to ietekmi uz cilvēkiem un vidi;

11.  norāda –– lai arī atkrastes darbību drošuma direktīvā ir īpašas norādes uz jautājumiem, kas saistīti ar atbildību un kompensāciju, tā tomēr nenodrošina visaptverošu ES regulējumu attiecībā uz atbildību; uzsver, ka ir jānodrošina vienlīdzīga piekļuve tiesībaizsardzībai un kompensācijai par zaudējumiem gadījumos, kad noticis negadījums ar pārrobežu sekām, ņemot vērā to, ka OSD 41. panta 3. un 5. punkts dažām dalībvalstīm paredz daļēju atbrīvojumu;

12.  pauž nožēlu par to, ka kriminālatbildības noteikumi, kas saistīti ar atkrastes darbību drošības pārkāpumiem, ES nav saskaņoti; aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu, kas paredz saskaņā ar atkrastes darbību drošuma direktīvu noteiktos pārkāpumus iekļaut Direktīvas 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību darbības jomā, jo tas nodrošinātu vēl vienu atturošo aspektu;

13.  norāda, ka Komisija plāno sistemātiski vākt datus, ko veiks Par atkrastes darbībām atbildīgā iestāžu grupa (EUOAG), lai plašāk analizētu valsts noteikumu par atbildības noteikšanu efektivitāti un apmēru;

14.  pauž nožēlu par to, ka noteiktā atbildība par videi nodarīto kaitējumu un ekonomiskajiem zaudējumiem dalībvalstīs ir atšķirīga un ka tas būs svarīgs instruments, lai nodrošinātu efektīvu atkrastes drošību Savienībā; aicina Komisiju izvērtēt nepieciešamību saistības saskaņot Savienības līmenī, norādot uz šo darbību pārrobežu raksturu;

15.  uzskata, ka ir jānosaka stingri civilās atbildības noteikumi attiecībā uz atkrastes negadījumiem, lai atvieglotu to (gan juridisko, gan fizisko) personu piekļuvi tiesu iestādēm, kuras cietušas atkrastes negadījumos, jo tas var motivēt atkrastes operatorus pienācīgi pārvaldīt savu darbības risku; uzskata, ka nevajadzētu piemērot finansiālās atbildības ierobežojumus;

16.  uzskata, ka būtu jāpublisko visi gadījumi, kuros ir pierādīta atbildība, kā arī informācija par piemērotajām sankcijām, lai videi nodarītā kaitējuma patiesās izmaksas būtu pārredzamas;

17.  aicina dalībvalstis sniegt detalizētus datus par finanšu instrumentu izmantošanu un atbilstošu finansiālo nodrošinājumu atkrastes negadījumiem, tostarp tiem, kuru izmaksas ir visaugstākās;

18.  pauž nožēlu par to, ka ES finansiālā nodrošinājuma instrumenti netiek izmantoti tam, lai segtu tajos atkrastes negadījumos radušos kaitējumu, kuru izmaksas ir visaugstākās; norāda, ka viens no iemesliem var būt tas, ka dažās dalībvalstīs par kaitējumu noteiktās atbildības apmēra dēļ šādi instrumenti var nebūt vajadzīgi;

19.  norāda uz to, ka daudzās dalībvalstīs nav noteiktas regulatīvās prasības attiecībā uz konkrētiem nodrošinājuma līmeņiem; uzsver –– lai arī konkrētu summu noteikšana ES mērogā varētu nebūt efektīva, tomēr ir vajadzīga ES metodoloģija, lai aprēķinātu valsts iestādēm vajadzīgās summas, kurā būtu ņemta vērā darbību specifika, vietējie darbības apstākļi un teritorija ap iekārtām, lai paredzētu pietiekamu finansiālo nodrošinājumu negadījumiem ar pārrobežu ietekmi;

20.  atzīstot nepieciešamību nodrošināt pietiekamu elastību attiecībā uz finansiālā nodrošinājuma instrumentiem, uzsver vajadzību pēc saskaņotākiem noteikumiem, lai pārbaudītu, ka piedāvātā finansiālā nodrošinājuma forma un apjoms ir pietiekami, lai segtu iespējamos zaudējumus, un ka finansiālā nodrošinājuma struktūras var apmierināt pieprasījumu pēc nodrošinājuma, tādējādi veicinot šādu instrumentu samērīgu izmantošanu; prasa Komisijai nākt klajā ar priekšlikumiem, jo tas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā šādu negadījumu veidu pārrobežu raksturu;

21.  norāda, ka var izmantot dažādus finansiālā nodrošinājuma produktus, lai nodrošinātos pret risku, kas saistīts ar izmaksu ziņā visdārgākajiem un retākajiem atkrastes negadījumiem; aicina dalībvalstis paplašināt to finansiālā nodrošinājuma mehānismu darbības jomu, kurus ir atļauts izmantot atkrastes licencēšanā un darbībās, vienlaikus garantējot, ka nodrošinājuma apjoms atbilst tā jomai;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju veidot normatīvu kompensāciju mehānismu attiecībā uz atkrastes negadījumiem, kas būtu līdzīgs Norvēģijā spēkā esošajam Naftas darbību aktam, vismaz attiecībā uz nozarēm, kuras šādi negadījumi varētu būtiski ietekmēt, piemēram, zivsaimniecību un piekrastes tūrismu, kā arī citām zilās ekonomikas nozarēm;

23.  aicina Komisiju gadījumos, kad ir uzsākta pārkāpumu procedūra pret kādu dalībvalsti, nosūtīt tās pārstāvjus dalībai Parlamenta Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejā, lai ziņotu par šo jautājumu un par pasākumiem, ko attiecīgā dalībvalsts veic negadījuma seku novēršanai.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

12.7.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

58

7

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marco Affronte, Margrete Auken, Pilar Ayuso, Zoltán Balczó, Catherine Bearder, Ivo Belet, Simona Bonafè, Biljana Borzan, Lynn Boylan, Cristian-Silviu Buşoi, Soledad Cabezón Ruiz, Nessa Childers, Alberto Cirio, Birgit Collin-Langen, Mireille D’Ornano, Miriam Dalli, Seb Dance, Jørn Dohrmann, Ian Duncan, Stefan Eck, Bas Eickhout, Eleonora Evi, José Inácio Faria, Karl-Heinz Florenz, Francesc Gambús, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Jens Gieseke, Julie Girling, Sylvie Goddyn, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, György Hölvényi, Anneli Jäätteenmäki, Jean-François Jalkh, Karin Kadenbach, Kateřina Konečná, Giovanni La Via, Peter Liese, Norbert Lins, Valentinas Mazuronis, Susanne Melior, Miroslav Mikolášik, Massimo Paolucci, Gilles Pargneaux, Piernicola Pedicini, Pavel Poc, Frédérique Ries, Michèle Rivasi, Annie Schreijer-Pierik, Renate Sommer, Dubravka Šuica, Tibor Szanyi, Nils Torvalds, Jadwiga Wiśniewska, Damiano Zoffoli

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Nikos Androulakis, Paul Brannen, Nicola Caputo, Martin Häusling, Merja Kyllönen, Christel Schaldemose, Keith Taylor

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jiří Maštálka, Maurice Ponga


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

13.10.2016

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

18

2

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Max Andersson, Joëlle Bergeron, Marie-Christine Boutonnet, Jean-Marie Cavada, Kostas Chrysogonos, Therese Comodini Cachia, Mady Delvaux, Rosa Estaràs Ferragut, Enrico Gasbarra, Gilles Lebreton, António Marinho e Pinto, Julia Reda, Evelyn Regner, Pavel Svoboda, József Szájer, Tadeusz Zwiefka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniel Buda, Sergio Gaetano Cofferati, Pascal Durand, Evelyne Gebhardt, Constance Le Grip, Virginie Rozière

Juridisks paziņojums - Privātuma politika