par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu

(2016/2036(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 21. un 36. pantu,

–  ņemot vērā ANO Statūtus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) deklarāciju par politisko atbildību,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas dienestu 2015. gada 21. septembra kopējo darba dokumentu „Dzimumu līdztiesība un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm: meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošana ar ES ārējo attiecību starpniecību 2016.–2020. gadā” (SWD(2015)0182),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja Ž.-K. Junkera 2016. gada 14. septembrī teikto runu par stāvokli Savienībā,

–  ņemot vērā Globālo Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju, ar kuru 2016. gada 28. jūnijā nāca klajā PV/AP Federika Mogerīni, un viņas izteiktos priekšlikumus 2016. gada 2. septembrī Bratislavā notikušajā neoficiālajā ārlietu ministru sanāksmē,

–  ņemot vērā 2016. gada 16. septembrī notikušajā Bratislavas augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Bratislavā 2016. gada 27. septembrī notikušās ES aizsardzības ministru neformālās sanāksmes rezultātus,

–  ņemot vērā 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par miera atbalsta operācijām — ES sadarbību ar ANO un Āfrikas Savienību(1),

–  ņemot vērā Veimāras trijotnes ārlietu ministru Frank-Walter Steinmeier (Vācija), Jean-Marc Ayrault (Francija) un Witold Waszczykowski (Polija) Veimārā 2016. gada 28. augustā pieņemto kopīgo deklarāciju par Eiropas nākotni,

–  ņemot vērā Francijas un Vācijas 2016. gada septembrī iesniegto iniciatīvu “KDAP atjaunošana”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A8-0360/2016),

A.  tā kā Eiropas Savienība saskaras ar vēl nepieredzētām iekšējām un ārējām problēmām, tostarp starpvalstu konfliktiem, valstu sabrukumiem, terorismu, hibrīddraudiem, kiberdrošības un energodrošības trūkumu, organizēto noziedzību un klimata pārmaiņām; tā kā ES spēs efektīvi reaģēt uz jaunajām problēmām tikai tad, ja tās struktūras un dalībvalstis kopīgi, patiesi un saskaņoti sadarbosies kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) un kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) kontekstā;

B.  tā kā ES pašlaik ieskauj nestabilitātes gaisotne, jo lielu daļu no Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģiona ir pārņēmuši etnoreliģiski konflikti un pastarpināts karš un visā šajā reģionā izplatās tādas teroristu grupas kā organizācija “Islāma valsts” (IS)/ Da'esh un Jabhat Fateh al-Sham fronte; tā kā Al-Qaeda izmanto drošības vakuumu Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, lai palielinātu savu ietekmi, un nav mazinājusi apņēmību izplatīt pasaulē džihādismu;

C.  tā kā šie konflikti rada tiešas un nopietnas sekas uz ES pilsoņu drošību un labklājību, jo tie aizvien vairāk dažādos veidos izpaužas arī ES teritorijā kā terorisms, masveida bēgļu plūsmas vai dezinformācijas kampaņas, kas paredzētas, lai šķeltu mūsu sabiedrības;

D.  tā kā Eiropa savā teritorijā piedzīvo terorisma draudus; tā kā ar IS/ Da’esh saistīto radikālo džihādistu nesen pastrādātie terora akti Eiropas pilsētās ir daļa no minētās grupas visaptverošās stratēģijas, kas papildina sauszemes karu Sīrijā, Irākā un Lībijā, ekonomisko karu pret Ziemeļāfrikas tūrisma industriju, kā arī tiešsaistes propagandu un kiberuzbrukumus; tā kā vairāki tūkstoši ES iedzīvotāju, kuri ir pievienojušies šādām teroristu grupām, rada arvien lielākus draudus mūsu drošībai gan ES, gan arī citviet pasaulē;

E.  tā kā agresīvu politiku īstenojošā Krievija aizvien turpina neievērot kaimiņvalstu suverenitāti un atklāti izaicina Eiropas un pasaules miera un drošības kārtību; tā kā pašreizējā Krievijas politika ir aizvien autokrātiskāka un agresīvāka pret savām kaimiņvalstīm nekā jebkad kopš Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā; tā kā Krievijas oficiālā propaganda attēlo rietumus kā pretinieku un aktīvi tiecas apdraudēt vienotību Eiropas Savienībā un saskaņotību transatlantiskajā aliansē, kas izpaužas kā dezinformācijas kampaņas vai finanšu atbalsta sniegšana eiroskeptiski noskaņotām un fašistiskām grupām Savienībā un kandidātvalstīs;

ES veiksmes stāsta turpinājums: pārveidošana rīkojoties

1.  atgādina, ka Eiropas Savienība ir viens no lielākajiem Eiropas vēstures sasniegumiem un ES pārveidojošais spēks ir nesis mieru, stabilitāti un labklājību tās iedzīvotājiem un kaimiņvalstīm, no kurām vairākas kļuvušas par ES dalībvalstīm; uzsver, ka ES joprojām ir pasaules ekonomiskā lielvara, devīgākā humānās un attīstības palīdzības sniedzēja un tai ir vadošā loma globālajā daudzpusējā diplomātijā tādos jautājumos kā klimata pārmaiņas, starptautiskais tiesiskums, masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšana un cilvēktiesības; aicina padarīt pamanāmākas ES darbības šajās jomās;

2.  uzskata, ka pašreizējā iekšējā un ārējā krīze ir iespēja ES uzlabot savu darbu un sadarbību; uzskata, ka, lai risinātu pašreizējās problēmas, ir jāīsteno reforma, lai padarītu ES labāku un demokrātiskāku, kā arī spējīgu nodrošināt iedzīvotājiem to, ko tie sagaida; atgādina, ka Eiropas iedzīvotāji par ES prioritāro rīcības jomu uzskata efektīvu kopējo ārpolitikas un drošības politiku un ka tā ir viena no jomām, kurā Eiropas sadarbība var sniegt lielāko pievienoto vērtību; tādēļ uzsver, ka dalībvalstīm ir jāmaina sava mentalitāte, jo mūsdienās vairs nevar runāt par ārpolitiku un drošības politiku, pamatojoties uz šauru nacionālo skatījumu; pauž pārliecību, ka neviena no dalībvalstīm viena nav spējīga risināt jelkādu no mūsdienu problēmām; ir stingri pārliecināts, ka ES neaizsargātība ir integrācijas un koordinācijas trūkuma tiešs rezultāts; uzskata, ka globalizācija un multipolaritāte nosaka integrācijas procesu, piemēram, ES integrācijas procesa, nepieciešamību; mudina dalībvalstis beidzot paust pienācīgu vienotību un politisko gribu un savstarpēji uzticēties , lai būtu iespējams saskaņoti izmantot mūsu rīcībā esošos instrumentus, lai aizstāvētu mūsu intereses un vērtības; atkārto, ka ES var būt spēcīga un citām lielvarām līdzvērtīga globāla partnere tikai tad, ja visas dalībvalstis pauž vienotu nostāju un kopīgi rīkojas, īstenojot stipru ES ārpolitiku un drošības politiku;

3.  atzinīgi vērtē Bratislavas augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto ceļvedi un uzņemtās saistības un sagaida, ka dalībvalstis konkrēti iesaistīsies ceļveža īstenošanā;

4.  atgādina, ka ES ārējās politikas jomām jābūt saskanīgām gan savā starpā, gan ar citām politikas jomām, kurām ir ārēji aspekti, un tajās ir jāturpina tiekties uz Līguma par Eiropas Savienību 21. pantā noteiktajiem mērķiem; konstatē ― tā kā noturības veidošanai ir jākļūst par vienu no KĀDP galvenajiem mērķiem, ir jāīsteno visaptveroša pieeja, ar ko dažādās nozarēs īsteno netradicionālu pieeju ārpolitikai un drošības politikai, izmantojot daudz un dažādus diplomātiskos, drošības, aizsardzības, ekonomikas, tirdzniecības, attīstības un humanitāros instrumentus, kā arī palielinot enerģētisko neatkarību; uzskata, ka KĀDP vajadzētu būt pārliecinošākai, efektīvākai un vairāk uz vērtībām balstītai; uzsver, ka politikas saskaņotība attīstībai ir unikāls instruments, ko var izmantot, lai nodrošinātu operatīvu ES visaptverošu pieeju saskaņā ar mērķiem, kas izklāstīti Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam;

5.  atzinīgi vērtē Komisijas jaunās tirdzniecības stratēģijas „Tirdzniecība visiem” pieņemšanu, kuras mērķis ir tirdzniecības politikā integrēt cilvēktiesības un izmantot ES kā tirdzniecības bloka nostāju, lai piespiestu trešās valstīs ievērot cilvēktiesības; uzsver, ka tāpēc būs nepieciešama pilnīga tirdzniecības politikas un ārpolitikas iniciatīvu konverģence un papildināmība, tostarp cieša sadarbība starp dažādiem ĢD, EĀDD un dalībvalstu iestādēm; uzsver, ka PV/AP vadītajai komisāru grupai ārējās darbības jautājumos ir jānodrošina motivācija īstenot visaptverošo pieeju; aicina PV/AP regulāri ziņot Eiropas Parlamentam par šīs grupas darbu; aicina ES delegācijas veikt kopīgu plānošanu visās ārējās darbības politikas jomās, lai novērstu dublēšanos, ietaupītu līdzekļus, uzlabotu efektivitāti un konstatētu iespējamās nepilnības;

6.  atzīst, ka klimata pārmaiņas var nopietni ietekmēt reģionālo un globālo stabilitāti, jo globālā sasilšana ietekmē strīdus par teritoriju, pārtiku, ūdeni un citiem resursiem, kā arī vājina tautsaimniecības, apdraud reģionālo drošību un izraisa migrācijas plūsmas; turklāt mudina ES un dalībvalstis novērtēt, kādā veidā valstu un ES militārajā plānošanā varētu ietvert klimata pārmaiņu pielāgošanās stratēģijas un kādas varētu būtu atbilstošās spējas, prioritāte un atbildes reakcija;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt savas spējas cīnīties pret dezinformācijas un propagandas kampaņām, kuras sasniedz ES un tās kaimiņvalstu iedzīvotājus; aicina ES iestādes un dalībvalstis atzīt, ka pašreizējais informatīvais karš nenotiek tikai ārpus ES, bet arī tās iekšienē; pauž nožēlu par ES nespēju komunicēt ar Eiropas sabiedrību un pienācīgi informēt to par darbībām, nopelniem un panākumiem kopējās drošības un aizsardzības politikas jomā; mudina Padomi, Komisiju un dalībvalstis novērst šo trūkumu, uzlabojot ES ārējās darbības pārskatatbildību un pamanāmību;

8.  atzīst, ka informatīvais karš un kiberkarš ir tīši centieni valstiskā un nevalstiskā līmenī destabilizēt un diskreditēt politiskās, ekonomiskās un sociālās struktūras; šajā saistībā uzsver, ka visā ES iekšpolitikā un ārpolitikā, kā arī ES attiecībās ar trešām valstīm ir steidzami jāiekļauj kiberdrošības un kiberaizsardzības aspekti; aicina dalībvalstis izveidot automatizētu informācijas apmaiņas sistēmu kiberdraudu un hibrīddraudu, kā arī šādu uzbrukumu jautājumiem; aicina ES starptautiskos forumos aizstāvēt pārliecību, ka atvērta un globāla interneta pamatinfrastruktūra ir neitrālā zona; tāpat pauž pārliecību, ka ES būtu jāsadarbojas ar tās partneriem un jāpalielina palīdzība spēju veidošanai kiberdrošības jomā, kā arī cīņai pret kibernoziegumiem un kiberterorismu;

9.  atgādina par ES apņemšanos izstrādāt kopēju ārpolitiku un drošības politiku, kuras pamatā ir tādi principi kā demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību un pamatbrīvību universālums un nedalāmība, kā arī atbilstība ANO Statūtiem un starptautiskajām tiesībām; atgādina par ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, kurā uzsvērts, ka Eiropas Savienībai ir svarīgi krīzes pārvaldības misijās un operācijās iekļaut savu cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības politiku; atgādina par tā dēvētās „cilvēktiesību klauzulas” nozīmīgumu, kura kopš 20. gs. 90. gadu sākuma tiek iekļauta visos ar trešām valstīm noslēgtos pamatnolīgumos;

10.  atgādina, ka paplašināšanās politika ir viena no ES veiksmīgākajām politikām un ir veicinājusi stabilitātes, demokrātijas un labklājības nodrošināšanu Eiropas kontinentā; tādēļ atkārtoti pauž savu stingro atbalstu paplašināšanās procesam, ar nosacījumu, ka ir izpildīti Kopenhāgenas kritēriji, tostarp attiecībā uz integrācijas kapacitāti; uzsver nepieciešamību pastiprināt ES un kandidātvalstu, kā arī potenciālo kandidātvalstu sadarbību tādos jautājumos kā migrācija, drošība, cīņa pret terorismu un organizēto noziedzību, kā arī cīņa pret cilvēku tirdzniecību; aicina kandidātvalstis darīt visu iespējamo, lai pielāgotos ES KĀDP/ KDAP;

11.  uzsver ES apņemšanos īstenot uz noteikumiem balstītu starptautisko kārtību un efektīvas daudzpusējas attiecības, ko vada ANO; atzīst ES un ANO kopš 2003. gada īstenoto stratēģisko partnerību miera uzturēšanas un krīžu pārvaldības jomā; mudina ES un tās dalībvalstis atbalstīt ANO miera uzturēšanas pasākumus un sadarboties ar ANO, stiprinot reģionālo organizāciju, īpaši Āfrikas Savienības, miera uzturēšanas spējas un ņemot vērā Āfrikas Miera nodrošināšanas fondu; aicina ES dalībvalstis būtiski palielināt militāro un policijas ieguldījumu ANO miera uzturēšanas misijās; atzinīgi vērtē ES globālajā stratēģijā pausto apņemšanos sadarboties ar NATO kā Eiropas kolektīvās drošības stūrakmeni, kā arī stiprināt Apvienoto Nāciju Organizāciju kā starptautiskās kārtības pamatu;

12.  uzsver, ka pašreizējās krīzes ir atklājušas Apvienoto Nāciju Organizācijas spēju robežas; aicina ES un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai varētu reformēt Drošības padomi, jo īpaši tiecoties atcelt veto tiesības masveida zvērību gadījumos;

13.  uzsver, ka PV/AP 2016. gada jūnijā ierosinātās ES globālās stratēģijas efektīva īstenošana nav iespējama bez dalībvalstu stingras apņemšanās, kopīgas atbildības, politiskās gribas un vadības; uzsver, ka dalībvalstīm ir šīs stratēģijas īstenošanai jāpiešķir pienācīgi cilvēkresursi un finanšu resursi, jo īpaši tik svarīgajā konfliktu novēršanas, drošības un aizsardzības jomā; uzsver praktiskos un finansiālos ieguvumus, ko sniegtu turpmāka Eiropas aizsardzības spēju integrācija;

14.  atzinīgi vērtē nodomu izstrādāt drošības un aizsardzības politikas īstenošanas plānu; uzsver, ka līdztekus šim īstenošanas plānam būtu jāizstrādā Baltā grāmata, kurā precizētu Eiropas aizsardzības mērķu vērienīgumu, uzdevumus, prasības un spēju prioritātes; aicina PV/AP ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un Komisiju prioritārā kārtā uzsākt darbu pie šādas Baltās grāmatas, lai nāktu klajā ar pirmajiem rezultātiem 2017. gadā;

15.  atzinīgi vērtē priekšlikumu katru gadu novērtēt situāciju stratēģijas īstenošanas jomā; uzskata, ka šī novērtēšana būtu jāveic ikgadējās debatēs Parlamentā un pamatojoties uz PV/AP izstrādāto īstenošanas ziņojumu;

16.  uzskata, ka globālā stratēģija būtu regulāri jāpārskata un paralēli vēlēšanu ciklam un ar katras jaunās Komisijas amatā stāšanos būtu jāveic tās īstenošanas analīze, lai pārbaudītu, vai tās mērķi un prioritātes joprojām atbilst attiecīgajām problēmām un apdraudējumiem;

17.  akcentē, ka ES ārējai darbībai būtu jābalstās uz trīs pīlāriem: diplomātiju, attīstību un aizsardzību;

Atbildības uzņemšanās par drošību: novērst, aizsargāt, apturēt, reaģēt

18.  uzsver, ka ES būtu jāpastiprina savas drošības un aizsardzības spējas, jo tā var pilnībā izmantot globālās varas potenciālu tikai tad, ja tā ES visaptverošās pieejas īstenošanā savu neapstrīdamo maigās varas statusu papildinās ar stingrās varas statusu; atgādina, ka lielākas un kopīgas civilās un militārās spējas ir priekšnoteikums tam, lai ES varētu pilnībā reaģēt uz krīzēm, veidot partneru noturību un aizsargāt Eiropu; tā kā starptautiskajās attiecībās atkal dominē varas politika, mūsu nostājas ņemšanai vērā diplomātiskajās sarunās ir svarīgas aizsardzības un atturēšanas spējas; šajā sakarībā atkārto, ka ir jāstiprina un jāpadziļina kopējā drošības un aizsardzības politika, jo vienīgais reāli iespējamais veids, kā budžeta ierobežojumu apstākļos stiprināt mūsu militārās spējas, ir palielināt sinerģiju, pastiprinot sadarbību aizsardzības jomā, kas pamatojas uz visu dalībvalstu vajadzībām, un mērķtiecīgi novirzot investīcijas; uzskata, ka nostiprināta Eiropas sadarbība drošības un aizsardzības jomā nodrošinātu lielāku efektivitāti, vienotību un lietderību un ka ES un tās dalībvalstis iegūtu vajadzīgās tehnoloģiskās un rūpnieciskās spējas tikai šādā ciešākā sadarbībā;

19.  pauž pārliecību, ka, ņemot vērā jau tā nepietiekami finansēto ES budžetu, ir vajadzīgi arī papildu centieni saistībā ar operācijām, administratīvajiem izdevumiem, sagatavošanas darbībām un izmēģinājuma projektiem kopējās drošības un aizsardzības politikas jomā, papildu finansējums no dalībvalstīm, kā arī sinerģijas veicināšanas centieni; aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot iespēju, ko piedāvā pašreiz notiekošā daudzgadu finanšu shēmas novērtēšana/ pārskatīšana, lai nodrošinātu budžeta vajadzības arvien pieaugošu drošības problēmu risināšanai; aicina dalībvalstis palielināt aizsardzības finansējumu, lai sasniegtu NATO noteikto mērķi, saskaņā ar kuru aizsardzības jomas izdevumiem jābūt vismaz 2 % no IKP; uzsver, ka labāka koordinēšana un mazāka ES un dalībvalstu darbību pārklāšanās nodrošinātu ietaupījumus un finansējuma pārdali;

20.  uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai beidzot tiktu īstenoti Lisabonas līgumā paredzētie instrumenti, proti, pastāvīgā strukturētā sadarbība (PESCO); uzskata, ka PESCO īstenošanā izšķiroša nozīme ir elastīgai un iekļaujošai pieejai, kas sekmē visu dalībvalstu atvērtu un aktīvu līdzdalību; norāda uz Francijas un Vācijas aizsardzības ministru kopīgo dokumentu par KDAP atjaunošanu un Itālijas priekšlikumu par spēcīgāku Eiropas aizsardzību un pilnībā atbalsta viņu mērķi 2016. gada novembrī paredzētajā Ārlietu un aizsardzības padomes sanāksmē pieņemt labvēlīgu lēmumu par PESCO izveidi; aicina PV/AP uzņemties vadību attiecībā uz šo iniciatīvu, kā arī citiem neseniem priekšlikumiem par KDAP stiprināšanu, lai veidotu pamatu turpmākiem vērienīgiem lēmumiem KDAP jomā, kas jāpieņem novembrī paredzētajā Ārlietu un aizsardzības padomes sanāksmē un decembrī paredzētajā Eiropadomes sanāksmē, tostarp par šādiem jautājumiem:

•  pastāvīga civilmilitārā štāba izveide ar vienlīdz svarīgu militārās plānošanas un īstenošanas struktūru (MPCC) un civilās plānošanas un īstenošanas struktūru (CPCC), kas palīdzētu uzlabot stratēģisko un operatīvo plānošanu visā plānošanas ciklā, pastiprinātu civilmilitāro sadarbību un uzlabotu ES spēju ātri reaģēt uz krīzes situācijām;

•  ES ātrās reaģēšanas rīku pilnveidošana, jo īpaši vēl vairāk uzlabojot kaujas vienību izmantojamību, iedarbinot 44. pantu un stiprinot un KDAP misijās un operācijās vairāk izmantojot Eirokorpusu;

•  kopīga finansējuma paplašināšana KDAP operācijām, tostarp ar steidzamu un visaptverošu mehānisma Athena pārskatīšanu, iekļaujot deklarāciju par kaujas vienībām un nodrošinot ES misiju finansēšanu no kopīgiem fondiem, nevis no to atsevišķo dalībvalstu budžeta, kuras piedalās misijās, tādējādi likvidējot iespējamo šķērsli dalībvalstu ieinteresētībai norīkot spēkus dalībai misijās;

•  aizsardzības jomas konfigurācijas ieviešana Padomē;

21.  mudina pārskatīt ES pieeju civilajām KDAP misijām — no intervences pasākumu veidiem līdz to mērķiem un iesaistītajām personām —, lai nodrošinātu to pienācīgu plānošanu, īstenošanu un atbalstu; atzinīgi vērtē KDAO misijās un operācijās panākto progresu, neraugoties uz to nepilnībām; aicina nodrošināt lielāku elastību attiecībā uz ES finanšu noteikumiem, lai uzlabotu tās spēju reaģēt uz krīzēm, un īstenot spēkā esošos Lisabonas līguma noteikumus; atbalsta sākuma fonda izveidi, no kura steidzami varētu finansēt militāro operāciju sākotnējos posmus; uzskata, ka jauna, efektīvāka lēmumu pieņemšanas procedūra ES militāro misiju jomā uzlabotu ES ātrumu un spējas reaģēt uz draudiem un krīzes situācijām, vienlaikus gan atzīstot, ka lēmums par karavīru nosūtīšanu uz šādām misijām tomēr ir jāpieņem dalībvalstu līmenī;

22.  uzstāj, ka ikviens lēmums par virzību uz Eiropas aizsardzības savienību, tostarp par plašāku pastāvīgu un strukturētu sadarbību, kā arī par kopīgu aizsardzības instrumentu izveidi, jāpieņem visām ES dalībvalstīm vienprātīgi;

23.  pauž nožēlu par to, ka Komisija, EĀDD, EAA un dalībvalstis vēl nav pilnībā izpildījušas visaptverošos uzdevumus, ko noteica Ārlietu padome 2013. gada novembrī, kā arī Eiropadome 2013. un 2015. gadā; aicina PV/AP un iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU komisāru pirms jaunu uzdevumu ierosināšanas sniegt novērtējumu Parlamentam par to, kā īstenoti iepriekš pieņemtie lēmumi; mudina paātrināt pašreizējo darbu pie Eiropas aizsardzības rīcības plāna un Komisijas centienus palielināt sadarbību aizsardzības jomā, tostarp ar stimuliem tādās jomās kā iekšējā tirgus politika, publiskā iepirkuma politika, pētniecības politika, transporta politika, kosmosa politika, kiberpolitika, enerģētikas politika un rūpniecības politika; norāda uz Francijas prezidenta priekšlikumu izveidot Eiropas Drošības un aizsardzības fondu un atbalsta jaunu un inovatīvu finansēšanas un investīciju koncepciju izstrādi, tostarp izmantojot Eiropas Investīciju banku un publiskās un privātās partnerības;

24.  norāda, ka dalībvalstīm ir grūtības uzturēt ļoti plašu loku pilnībā operatīvu aizsardzības spēju, tādēļ ir jāpanāk lielāka koordinācija un jāizdara skaidrāka izvēle attiecībā uz to, kuras spējas uzturēt, lai dalībvalstis varētu specializēties noteiktās spējās; uzsver praktiskos un finansiālos ieguvumus, ko sniedz Eiropas aizsardzības spēju turpmākā integrācija un norāda uz dažādām pašreiz īstenotajām iniciatīvām šajā jomā, kuras būtu jāintegrē plašākā satvarā, lai izstrādātu pārdomātu ceļvedi; atbalsta priekšlikumus par Eiropas aizsardzības pusgadu un aicina PV/AP iesniegt konkrētus priekšlikumus šajā jautājumā; uzskata, ka savietojamība ir izšķirošs elements, lai dalībvalstu spēki kļūtu saderīgāki un integrētāki; mudina dalībvalstis meklēt papildu iespējas veikt ar bruņotajiem spēkiem un materiāliem saistītus kopīgus iepirkumus, tehnisko apkopi un uzturēšanu;

25.  pauž atzinību par Eiropas Aizsardzības aģentūras lomu spēju attīstības sekmēšanā un koordinēšanā un prasa stiprināt šo struktūru, jo īpaši palielinot tās budžetu; pieprasa, lai aģentūras personāla izmaksas un kārtējās izmaksas tiktu segtas no Savienības budžeta; aicina PV/AP un dalībvalstis pārskatīt EAA organizatorisko struktūru, procedūras un līdzšinējo darbību;

26.  atgādina, ka Eiropai ir jāsaglabā konkurētspējīga un inovatīva rūpnieciskā un tehnoloģiskā bāze, ar kuru spētu attīstīt un veidot vajadzīgās spējas; atgādina, ka ir pilnīgi nepieciešams izveidot integrētu aizsardzības tirgu un konsolidēt Eiropas aizsardzības rūpniecību, lai veiktu apjomradītus ietaupījumus un uzlabotu efektivitāti;

27.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja Ž.-K. Junkera priekšlikumu izveidot Eiropas aizsardzības fondu, lai veicinātu pētniecību un inovāciju; atzinīgi vērtē pašreiz veikto darbu saistībā ar sagatavošanas darbības izstrādi aizsardzības pētniecības jomā, pēc kuras turpmākajā DFS būtu jāiekļauj vērienīga un mērķtiecīga ES finansēta Eiropas aizsardzības pētniecības programma, tostarp paredzot papildu finanšu resursus no dalībvalstīm;

28.  aicina ES aktīvāk rīkoties atbruņošanās, ieroču neizplatīšanas un kontroles jomā; aicina Padomi ļaut PV/AP uzņemties aktīvāku lomu konfliktu risināšanā un miera nodrošināšanā;

29.  atzīst aizvien lielāku iekšējās un ārējās drošības savstarpēju atkarību un uzskata, ka pašreizējo drošības problēmu dēļ būtu jāveic mūsu drošības politikas kritiska analīze, lai izstrādātu konsekventu un vienotu politiku, kas aptvertu iekšējo un ārējo dimensiju, tostarp tādus aspektus kā terorisma apkarošana, kiberdrošība, enerģētikas drošība, hibrīddraudi, stratēģiskā komunikācija un kritiskās infrastruktūras; mudina dalībvalstu drošības dienestus pastiprināt koordināciju un sadarbību un uzlabot izlūkinformācijas un informācijas apmaiņu un aicina visas dalībvalstis ievērot savu juridisko pienākumu dalīties ar izlūkinformāciju ar Eiropolu un Eurojust attiecībā uz terorisma un organizētās noziedzības apkarošanu; mudina ES vēl vairāk stiprināt sadarbību un izlūkdatu apmaiņu ar trešām valstīm attiecībā uz terorisma un organizētās noziedzības apkarošanu, ievērojot starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās cilvēktiesības; pauž atzinību par Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras darbības uzsākšanu;

30.  atzinīgi vērtē Varšavas augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju par NATO un ES sadarbību; pilnībā atbalsta ciešāku sadarbību starp NATO un ES attiecībā uz kiberdrošību, migrāciju, stratēģisko komunikāciju un reakciju uz hibrīddraudiem; aicina PV/AP līdz 2016. gada beigām iesniegt konkrētus priekšlikumus turpmākajiem pasākumiem saistībā ar Varšavas kopīgo deklarāciju; pauž pārliecību, ka NATO ir ārkārtīgi svarīgs Eiropas kolektīvās drošības faktors, tomēr stingri norāda, ka ir jāsaglabā pienācīgas ES reaģēšanas spējas; atgādina, ka spēcīgāka NATO un spēcīgāka ES viena otru stiprina un papildina; atzinīgi vērtē ES globālajā stratēģijā pausto apņemšanos sadarboties ar NATO kā Eiropas kolektīvās drošības stūrakmeni; uzsver, ka ES ir pēc iespējas labāk jāizmanto drošības un aizsardzības jomā pieejamie resursi un jānovērš iespējama dublēšana; turklāt uzskata, ka ES un tās dalībvalstīm ir ciešāk jāsadarbojas ar NATO, lai nodrošinātu, ka alianses gudrās aizsardzības iniciatīva un ES kopīgas izmantošanas iniciatīva papildina un nostiprina viena otru;

31.  uzsver, ka ES dalībvalstu drošība ir nedalāma un ka saskaņā ar LES 42. panta 7. punktu visām dalībvalstīm ir jābūt vienlīdzīgam drošības līmenim, un tāpēc tām ir proporcionāli vienlīdzīgi jāsniedz ieguldījums un jāpiedalās ES drošības pasākumos, kā arī jāpilda minētās saistības; turklāt norāda, ka šajā pantā noteikts, ka tas neskar dažu dalībvalstu drošības un aizsardzības politikas īpašās iezīmes;

32.  atzīst nepieciešamību meklēt radošus risinājumus ES un Apvienotās Karalistes sadarbībai KĀDP/KDAP jomā;

33.  uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi stiprināt Eiropas drošības arhitektūru, kura pamatojas uz 1975. gada Helsinku Nobeiguma aktu un tā četrām darbības jomām un kurai ir ievērojami kaitējusi Krievijas nelikumīgā militārā intervence Krimā un Ukrainas austrumdaļā;

34.  pauž viedokli, ka ir pienācis laiks ES attiecībām ar Krieviju noteikt jaunu, realitātei atbilstošāku stratēģiju, kas balstītos ne tikai uz ticamu atturēšanu, bet arī dialogu kopējas intereses jomās, piemēram, terorisma apkarošanu, ieroču neizplatīšanu un tirdzniecības jomu; vienlaikus uzsver, ka ir svarīgi vairāk ieguldīt sadarbībā ar Krievijas pilsonisko sabiedrību un tās atbalstīšanā, lai tādējādi stiprinātu ES un Krievijas attiecību ilgtermiņa pamatu; uzsver, ka sankcijas bija vajadzīgas, lai reaģētu uz attiecīgajiem notikumiem, un ka ir pierādījies, ka tās ir efektīvākais veids, kā atturēt Krieviju no turpmākas agresijas Ukrainā; atgādina, ka sankciju atcelšana ir atkarīga no Minskas vienošanās pilnīgas īstenošanas; pilnībā atbalsta to, ka ES, reaģējot uz nelikumīgo Krimas aneksiju un tīšu Ukrainas destabilizāciju, ir noteikusi ierobežojošus pasākumus personām un struktūrām no Krievijas, un uzstāj, ka ES būtu jāsaglabā turpmāku pakāpenisku sankciju noteikšanas iespēja, jo īpaši attiecībā uz augsti tehnoloģiskiem produktiem naftas un gāzes, IT un bruņojuma nozarēs, ja Krievija turpinās pārkāpt starptautiskos tiesību aktus; uzskata, ka ES un Krievijas kopējās interesēs ir panākt labākas attiecības, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti starptautiskie tiesību akti;

35.  aicina ES dalībvalstis un starptautisko sabiedrību vienoti un nepārprotami norādīt Krievijas valdībai, ka tās rīcībai būs izmaksas un sekas; turklāt pieprasa mazināt pašreizējo krīzi un uzstāj, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāsadarbojas ar starptautiskajiem partneriem, lai izdarītu diplomātisku, politisku un ekonomisku spiedienu uz Krievijas valdību nolūkā izbeigt tās agresiju; šajā sakarībā atzinīgi vērtē NATO Varšavas augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtos lēmumus; uzsver tajā pausto apņemšanos attiecībā uz Ukrainas vienotību, suverenitāti un teritoriālo integritāti; uzsver Krimas okupētajās teritorijās rīkoto vēlēšanu spēkā neesamību;

36.  uzskata, ka ir svarīgi rast veidu, kā mazināt pašreizējo spriedzi un iesaistīties konstruktīvā dialogā ar Krieviju, lai apzinātu pasākumus, kas samazinātu bīstamu pārpratumu un kļūdainu pieņēmumu risku; uzsver, ka ir svarīgi palielināt militāro darbību abpusēju pārredzamību, lai nepieļautu gaisa un jūras incidentus ar Krieviju, un ka ir nepieciešams izstrādāt kopējus standartus iespējamo negadījumu un incidentu pārvaldībai; uzskata, ka nereaģējošas militārās lidmašīnas ar izslēgtiem transponderiem nopietni apdraud civilo aviāciju, un norāda, ka ir jāizstrādā pasākumi, ar kuriem pēc iespējas ātrāk varētu atklāt šādas lidmašīnas, un jārod starptautisks risinājums šādu drošības risku likvidēšanai; turklāt uzskata, ka sadarbība ar Krieviju jautājumā par neseno vienošanos ar Irānu kodolenerģijas jomā dod cerību, ka uzlabosies attiecības citās jomās, tostarp attiecības ar NATO, lai mazinātu spriedzi, piemēram, Baltijas valstīs, Sīrijā un Ukrainā;

37.  mudina ES pastiprināt sadarbību ar Austrumu partnerības valstīm, lai stiprinātu to demokrātiskās iestādes, noturību un neatkarību, tostarp izvēršot vērienīgas, pilntiesīgas KDAP misijas, kuru uzdevums būtu vairot drošību un stabilitāti; aicina ES uzņemties aktīvāku un efektīvāku lomu konfliktu risināšanā un miera nodrošināšanā; aicina dalībvalstis palielināt Ukrainai sniegto atbalstu, tostarp nodrošināt pienācīgas aizsardzības sistēmas, lai novērstu militāru saasinājumu Ukrainas austrumdaļā, padarīt ES Austrumu stratēģiskās komunikācijas operatīvo grupu par pastāvīgu ES struktūru un piešķirt atbilstīgus cilvēkresursus un finanšu resursus nolūkā nodrošināt tās labāku darbību; turklāt atbalsta šo valstu virzību uz ES un reformu programmu tādās jomās kā tiesiskums, ekonomika, valsts pārvalde, korupcijas apkarošana un minoritāšu aizsardzība;

38.  atgādina par ES saistībām pret saviem kaimiņu partneriem un apņemšanos atbalstīt sociālās un politiskās reformas, konsolidēt tiesiskumu, aizsargāt cilvēktiesības un sekmēt ekonomikas attīstību, jo tie ir labākie līdzekļi starptautiskās kārtības nostiprināšanai un stabilitātes nodrošināšanai kaimiņvalstīs; atzīst, ka ES politikā nevar izmantot universālā risinājuma pieeju un ka tai ir jābūt elastīgākai un atbilstīgākai mainīgajai situācijai austrumu un dienvidu kaimiņvalstīs; norāda, ka pārskatītais Eiropas kaimiņattiecību instruments nav sasniedzis savus mērķus, jo īpaši attiecībā uz principu „vairāk par vairāk”; aicina apsvērt iespēju piemērot principu „mazāk par mazāk” attiecībā uz tām valstīm, kurās pasliktinās situācija pārvaldības, demokrātijas un cilvēktiesību jomā;

39.  uzsver, ka ES stratēģiskajās interesēs ir padziļināt attiecības ar ASV un Kanādu, tomēr ES ir svarīgi arī stiprināt attiecības ar Centrālamerikas un Dienvidamerikas valstīm, ne tikai lai nostiprinātu abu reģionu partnerattiecības, bet arī lai kopīgi risinātu galvenās problēmas pasaulē; atzīst, ka ES ir svarīgākais Amerikas Savienoto Valstu ekonomiskais partneris un otrādi, un abas puses ir svarīgi starptautiski sabiedrotie gan divpusēji, gan NATO ietvaros, kā arī jautājumos, kas saistīti ar Irānas vienošanos kodolenerģijas jomā, Sīriju un Ukrainu; mudina ES un tās dalībvalstis nodrošināt šo attiecību turpinājumu, pamatojoties uz kopīgām vērtībām, arī pēc novembrī notikušajām ASV prezidenta vēlēšanām;

Noturības veidošana un ieguldījums patiesi visaptverošā pieejā: attīstīt, atbalstīt un stiprināt

40.  uzsver, ka tagad Eiropas darbības galvenajam mērķim vajadzētu būt miera un stabilitātes nodrošināšanai mūsu kontinentā, kaimiņvalstīs un Āfrikā; atzīst, ka ilgtspējīga attīstība nav iespējama bez drošības, un ilgtspējīga attīstība ir nosacījums drošībai, stabilitātei, sociālajam taisnīgumam un demokrātijai; uzskata, ka ir svarīgi novērst nestabilitātes un piespiedu un neatbilstīgas migrācijas pamatcēloņus, proti, nabadzību, ekonomisko iespēju trūkumu, bruņotus konfliktus, sliktu pārvaldi, klimata pārmaiņas, cilvēktiesību pārkāpumus, nevienlīdzību un tirdzniecības politiku, kas nerisina šīs problēmas; uzskata, ka drošība, ekonomikas un sociālā attīstība un tirdzniecība ir daļa no vienas visaptverošas stratēģijas un tām jābūt saskaņā ar principu par politikas saskaņotību attīstībai, kā norādīts Lisabonas līguma 208. pantā; prasa ES un starptautiskajai sabiedrībai (ANO/G20) rīkoties, lai apkarotu nelikumīgus finanšu pārvedumus no Āfrikas;

41.  uzsver, ka ES būtu jāpievērš īpaša uzmanība dzīves apstākļu uzlabošanai tās kaimiņvalstīs, izmantojot visus pieejamos politikas instrumentus, tostarp tirdzniecību, attīstības atbalstu, vides politiku un diplomātiju, kā arī krīzes pārvaldības spējas; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES jauno partnerību migrācijas jomā un ārējo investīciju plānu un prasa, lai tiktu iesaistīts šo instrumentu īstenošanā; uzsver nepieciešamību izstrādāt jaunu pieeju Āfrikai, kas pamatotos uz ES vērtībām un principiem, nodrošinātu labākas iespējas tirdzniecībai, investīcijām, enerģijas pieejamībai un ekonomikas izaugsmei un atbalstītu Āfrikas valstis demokrātisku, pārredzamu un efektīvu iestāžu veidošanā un pasākumu pieņemšanā ar nolūku mazināt klimata pārmaiņu radīto ietekmi; pauž pārliecību, ka ES būtu jāpārskata attīstības un tirdzniecības politika, lai pārliecinātos, vai tās ir atbilstošas mūsu vērtībām un vai tās patiešām nodrošina šo mērķu īstenošanu; aicina ES un jo īpaši dalībvalstis apkarot nelikumīgus finanšu darījumus un ievērojami palielināt savas finansiālās saistības šajā reģionā, tostarp izmantojot Āfrikas trasta fondu, Eiropas ārējo investīciju plānu un Eiropas Attīstības fondu; uzsver, ka ES ir būtiska loma Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam mērķu sasniegšanā; uzskata, ka attīstības jomā būtiska nozīme varētu būt privātajam sektoram, ja tā rīcība būs atbilstoša juridiski saistošai sistēmai, kurā ir noteikti uzņēmējdarbības nozares pienākumi attiecībā uz cilvēktiesību, sociālo un vides tiesību ievērošanu;

42.  atzīst, ka ES palīdzība katastrofu upuriem, bēgļiem un citiem, kam tas bijis nepieciešams, nav sniegusi viennozīmīgus rezultātus;

43.  uzsver arī nepieciešamību pastiprināt terorisma un radikalizācijas pamatcēloņu apkarošanu, kas galvenokārt skar Rietumāfriku, Sāhelas reģionu, Āfrikas ragu un Tuvos Austrumus un iepriekš nepieredzētā apmērā vēršas pret Eiropu; mudina ES īstenot saskaņotus diplomātiskus pasākumus kopā ar ASV un citiem starptautiskajiem sabiedrotajiem, lai pārliecinātu reģionā esošos partnerus, proti, Turciju, Saūda Arābiju un Irānu, par nepieciešamību šīs globālās problēmas risināšanā īstenot vienotu un juridiski pamatotu stratēģiju; turklāt aicina šajā cīņā īstenot sadarbību un koordināciju ar citām valstīm un mudina valsts un nevalstiskos dalībniekus šajā reģionā atturēties no tālākas sektu un etniskās spriedzes uzkurināšanas; pauž lielas bažas par smagajiem starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pārkāpumiem Jemenā, tostarp par bēru bombardēšanu Sānā 8. oktobrī; pieprasa steidzami veikt neatkarīgu, starptautisku izmeklēšanu šajā lietā un izmeklēt arī citus Jemenā notikušos starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pārkāpumus; aicina ES un tās dalībvalstis apturēt jebkādu sadarbību Jemenā līdz brīdim, kad šie pārkāpumi būs izmeklēti un vainīgie saukti pie atbildības; pieprasa nekavējoties atcelt Jemenas blokādi un aicina visas konfliktā iesaistītās puses atjaunot dialogu un sadarboties, lai panāktu ilgtspējīgu pamieru; uzstāj, ka šo konfliktu nevar atrisināt militārā ceļā;

44.  mudina izstrādāt tematiskās kartes, lai varētu piedāvāt sadarbību starp Savienību, dienvidu kaimiņu partnervalstīm un galvenajiem reģionālajiem dalībniekiem, jo īpaši Āfrikā, reģiona problēmu risināšanā, piemēram, drošības, attīstības, enerģētikas vai migrācijas plūsmu regulēšanas jomā; uzskata, ka mūsu kaimiņu noturība būtu lielāka, ja viņi organizētos reģionālas sadarbības ietvaros, lai varētu kopīgi reaģēt uz problēmām cita starpā migrācijas, terorisma un attīstības jomā; tādēļ aicina ES sadarboties ar kaimiņiem Magribā, lai atdzīvinātu un turpmāk attīstītu Magribas Arābu savienību;

45.  atgādina, ka Sāhelas reģions un citas saistītās ģeogrāfiskās teritorijas ir prioritāri reģioni, lai nodrošinātu Eiropas Savienības drošību, un akcentē trauslo drošības situāciju šajā reģionā un pašreizējo nemieru iespējamās sekas; aicina ES stiprināt sadarbību ar Ziemeļāfrikas un Sāhelas valstīm cīņā pret aizvien lielāku teroristu aktivitāti Sāhelas un Sahāras reģionā; uzsver, ka smagie dzīves apstākļi vairākās vietās var piespiest daļu iedzīvotāju pievērsties islāmistu terorisma alternatīvai; mudina Sāhelas reģionam izstrādāt saskaņotu, spēcīgu stratēģiju ar mērķi uzlabot pārvaldību, kā arī valsts un reģionālo iestāžu likumību un pārskatatbildību, un vairot drošību, novērst gan radikalizāciju, gan cilvēku, ieroču un narkotiku tirdzniecību un stiprināt ekonomikas un attīstības politiku; pauž pārliecību, ka reģionālo un apakšreģionālo organizāciju spēju stiprināšana, īpaši Āfrikā, ir ļoti svarīgs priekšnoteikums konfliktu novēršanai un risināšanai, kā arī sadarbībai drošības jomā; uzsver, ka ES ir reāli jāreaģē uz šo drošības situāciju, ne tikai ekonomiski, bet arī politiski un militāri;

46.  uzsver, ka ir svarīgi rast ilgtspējīgu risinājumu Sīrijas konfliktam atbilstoši Ženēvas komunikē un ANO Drošības padomes Rezolūcijā 2254 (2015) noteiktajam pārejas procesam; atbalsta ANO vadītus pasākumus sekmēt sarunas starp visām Sīrijas konflikta pusēm par iekļaujošu politisku noregulējumu; aicina PV/AP steidzami izstrādāt Eiropas stratēģiju Sīrijas jautājumā; pauž pārliecību, ka ar divpusējām Krievijas un ASV sarunām nav pietiekami, lai rastu ilgtspējīgu risinājumu Sīrijas krīzei; aicina ES atkāpties no diplomātiskās marginalizācijas nostājas un izmantot savu sviras ietekmi uz tādiem svarīgiem dalībniekiem kā Irānu, Saūda Arābiju, Turciju, Kataru un Krieviju, lai nodrošinātu, ka tie pauž konstruktīvu nostāju un atturas no vēl lielākas situācijas saasināšanas; joprojām mudina visus ANO Drošības padomes locekļus ievērot savas saistības attiecībā uz krīzi; atgādina, ka Krievija un citas valstis atkārtoti izmanto savas veto tiesības Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē, un uzskata, ka tas iedragā starptautiskos centienus panākt mieru un konflikta atrisinājumu Sīrijā un visā reģionā; uzsver, ka būtu jāapsver sankciju piemērošana visām tām personām un struktūrām, kuras ir iesaistītas noziegumos pret cilvēci Sīrijā; pauž dziļas bažas par plaši izplatītajiem masveida starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem, ko pieļauj visas Sīrijas konfliktā iesaistītās puses, un uzsver, ka ir būtiski saukt pie atbildības par šādiem pārkāpumiem; atkārtoti pauž atbalstu Sīrijas kaimiņvalstīm, kuras, uzņemot miljoniem bēgļu, saskaras ar būtiskām problēmām; atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu tādai Irākas un Sīrijas neatkarībai, teritoriālajai integritātei un suverenitātei, kurā tiek pilnībā ievērotas visu etnisko un reliģisko grupu tiesības;

47.  atzīst Turciju par svarīgu partneri Sīrijas konflikta risināšanā un cīņā pret IS/Da’esh Sīrijā un Irākā, kā arī migrācijas krīzes risināšanā; pauž stingru nosodījumu par militārā apvērsuma mēģinājumu pret demokrātiski ievēlētu Turcijas valdību; mudina Turcijas valdību aizsargāt konstitucionālo kārtību, tomēr uzsver, ka ir svarīgi pēc minētā apvērsuma ievērot cilvēktiesības, tiesiskumu, vārda brīvību, kā arī tiesu iestāžu un plašsaziņas līdzekļu neatkarību atbilstoši saistībām, ko tā uzņēmusies kā Eiropas Padomes dalībvalsts; uzsver, ka Turcijai būtu cieši jāsadarbojas ar Eiropas Padomi, lai nodrošinātu, ka visās procedūrās tiek ievērots tiesiskums; pauž satraukumu par to, cik represīvi un vērienīgi pēc apvērsuma mēģinājuma tiek veikta tīrīšana, nopietni iedragājot pamatbrīvības un cilvēktiesības Turcijā; pauž īpašas bažas par to, ka ir pieaudzis to gadījumu skaits, kad policija pielieto pārmērīgu spēku un nežēlīgi izturas pret ieslodzītajiem, netiek sodīti cilvēktiesību pārkāpēji un mazinās tiesu iestāžu neatkarība;

48.  uzsver, ka Tuvo Austrumu konfliktam ir jārod divu valstu risinājums, kura pamatā ir Padomes 2014. gada jūlija secinājumos izklāstītie rādītāji un kurš garantē drošu Izraēlas valsti un dzīvotspējīgu Palestīnas valsti, balstoties uz 1967. gada robežām, un atrisina visus pastāvīgos statusa jautājumus, lai izbeigtu šo konfliktu; aicina ES uzņemties atbildību un kļūt par patiesu diplomātiskā procesa dalībnieku un sekmētāju; aicina ES iestādes un dalībvalstis steidzami rīkoties, lai aizsargātu divu valstu risinājuma dzīvotspēju, un nodrošināt pozitīvu virzību uz patiesu miera sarunu vešanu; aicina Izraēlas iestādes nekavējoties apturēt un neitralizēt apmetņu politiku; uzsver ― lai nodrošinātu taisnīgu un ilgstošu mieru, visām pusēm visos apstākļos ir obligāti jāievēro starptautiskās cilvēktiesības un humanitārās tiesības; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt ES politikas saskaņotību situācijās, kad notiek teritorijas okupācija vai aneksija;

49.  uzskata, ka cilvēku tirgotājus var apturēt vienīgi tad, ja ir tāda sadarbība ar valstīm, kas atrodas otrā Vidusjūras krastā, un visā Āfrikā kopumā, kura pamatojas uz cilvēktiesību ievērošanu, un šajā sakarībā uzskata, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāsadarbojas ar starptautiskajiem partneriem, lai novērstu pamudinājuma faktorus, kuri izraisa migrāciju;

50.  stingri atbalsta pienākuma aizsargāt (R2P) stiprināšanu, jo tas ir svarīgs vadošais princips Eiropas Savienības un tās dalībvalstu darbā attiecībā uz visiem ar konfliktu saistītajiem jautājumiem, kā arī jautājumos par cilvēktiesībām un attīstību;

Eiropas diplomātijas spēks: zināšanas, iesaistīšanās un ietekme

51.  uzsver, ka ES ir milzīgs diplomātiskās lielvaras potenciāls, kas pamatojas uz plašu pieejamo instrumentu spektru un likumdošanas pilnvarām demokrātijas, brīvības un cilvēktiesību jomā; šajā kontekstā uzsver galveno koordinējošo nozīmi, kāda ir priekšsēdētāja vietniecei/augstajai pārstāvei, EĀDD un ES delegācijām trešās valstīs;

52.  uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāvelta konfliktu novēršanai, risinot nestabilitātes pamatcēloņus un nodrošinot iedzīvotāju drošību; atzīst, ka agrīni preventīvi pasākumi vardarbīga konflikta ilgtermiņa risku novēršanai ir efektīvāks, ātrāks un rentablāks risinājums nekā miera uzturēšanas operācijas; mudina ES uzņemties politisko vadību, lai iesaistītos preventīvajā diplomātijā un konfliktu mediācijā; šajā saistībā atzinīgi vērtē ES konfliktu agrīnās brīdināšanas sistēmas, EĀDD starpniecības atbalsta grupas un Eiropas Miera institūta nozīmi; prasa turpmāk attīstīt ES konfliktu novēršanas un mediācijas spējas; uzsver, ka sieviešu līdzdalība konfliktu risināšanas sarunās ir būtisks priekšnoteikums, lai veicinātu sieviešu tiesības un līdzdalību, turklāt tas ir pirmā virzība uz sieviešu pilnīgu iekļaušanu turpmākajos pārejas posmos; aicina PV/AP un Komisiju palielināt mediācijai, dialogam, samierināšanai un krīzes novēršanai paredzētos finanšu un administratīvos resursus; mudina dalībvalstis stingri ievērot normas, kas noteiktas ES kopējā nostājā par ieroču eksportu, un izbeigt ieroču tirdzniecību ar trešām valstīm, kuras neizpilda minētos kritērijus; uzstāj, ka ES ir jāpastiprina politiskais dialogs un sadarbība atbruņošanās, ieroču neizplatīšanas un kontroles ziņā;

53.  stingri mudina rīkot turpmākas sarunas par Kipras atkalapvienošanu, panāktu ātru un sekmīgu iznākumu;

54.  uzskata, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāizstrādā efektīva ārpolitika, drošības politika un aizsardzības politika, kurā ņemtas vērā nacionālās intereses, vienlaikus tiecoties īstenot sadarbību ar starptautiskajiem partneriem, Apvienoto Nāciju Organizāciju, NVO, cilvēktiesību aizstāvjiem un citām pusēm kopīgu problēmu risināšanā, lai pasaulē veicinātu, mieru, labklājību un stabilitāti; uzsver, ka globālo draudu un problēmu jomā ir cieši jāsadarbojas ar citiem pasaules un reģionālajiem spēkiem; jo īpaši uzsver transatlantisko attiecību ārkārtīgi lielo nozīmi, kuras pamatojas uz kopīgām interesēm un vērtībām; norāda, ka ES būtu prioritāri jātiecas atjaunot šīs stratēģiskās partnerības, lai pārveidotu tās efektīvos ārpolitikas instrumentos;

55.  uzskata, ka ES būtu jāuzlabo un jāpastiprina diplomātiskie centieni Āzijā, tostarp ar ASEAN, lai veicinātu lielāku stabilitāti un drošību konfliktu zonās, kurās ir atjaunojusies spriedze, šim nolūkam cieši sadarbojoties ar attiecīgā reģiona partneriem un ievērojot starptautiskās tiesības, tostarp Dienvidķīnas jūrā un Indijas okeānā, un lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar cilvēktiesību aizsardzību un tiesiskumu; norāda, ka ES ir jāturpina atbalstīt miermīlīgu attiecību veidošana starp Ķīnu un tās Dienvidķīnas jūras kaimiņvalstīm, tostarp Vjetnamu, Taivānu un Filipīnām, izmantojot konstruktīvus divpusējus un iekļaujošus daudzpusējus mehānismus; uzskata, ka starptautiskās kārtības struktūru nevar stiprināt un atjaunot bez Āzijas un jo īpaši Ķīnas; uzsver, ka, ņemot vērā Ķīnas globālos mērķus, ES un Ķīnas attiecības nevar būt tikai ekonomiskas, bet tām jākļūst vispusīgākām, galveno uzmanību pievēršot Ķīnas nozīmei ANO, tās ietekmei reģionālos konfliktos kaimiņvalstīs un tās ieguldījumam globālo draudu novēršanā;

56.  aicina Eiropas Savienību pilnībā neignorēt apgabalus, par kuriem tai pašreiz ir maza stratēģiskā interese, bet kuri var kļūt būtiski nākotnē gan ekonomikas, gan humānā, gan militārā aspektā, piemēram, Centrālāzija, Subsahāras Āfrika vai Arktika, un kuriem īpašu vērību pievērš citas pasaules lielvaras;

57.  atgādina par Eiropas likumdošanas pilnvarām un prasa vairāk stiprināt ES kultūras un zinātnes diplomātiju, lai projicētu un veicinātu Eiropas priekšrocības un vērtības ārpus tās robežām; arī norāda uz ekonomikas diplomātijas un cita starpā sankciju spēku attiecībā uz ES politikas izpildes panākšanu;

58.  izceļ parlamentārās diplomātijas lomu politiskās sadarbības ar ES partneriem stiprināšanā;

59.  uzsver, ka ir jāpastiprina valstu parlamentu nozīme kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanā, tostarp nodrošinot ciešāku Eiropas Parlamenta sadarbību ar valstu parlamentiem jautājumos par ES ārpolitiku un drošības politiku;

60.  uzsver nevalstisko dalībnieku un pilsoniskās sabiedrības organizāciju nozīmi, jo tie iesaistās diplomātijā un ir būtiski ES partneri, un uzsver, ka ir svarīgi, lai ES tiem sniegtu palīdzību un sadarbotos ar tiem;

61.  uzsver nepieciešamību paātrināt pilnvērtīga Eiropas diplomātiskā dienesta konsolidāciju un jo īpaši pastiprināt tā specializētās zināšanas un stratēģiskās politikas plānošanu un prognozēšanu, kā arī izlūkošanas jomu; uzsver konsulāro funkciju uzticēšanu EĀDD pārstāvniecībām krīzes situācijās, lai palīdzētu ES iedzīvotājiem; pieprasa nodrošināt EĀDD taisnīgu līdzsvaru starp dalībvalstu norīkotajiem diplomātiem un ES ierēdņiem, tostarp vadības amatos;

62.  uzsver, ka ES ārējai darbībai paredzētie finanšu līdzekļi nav samērojami ar pašreizējām problēmām; šajā sakarībā aicina saistībā ar gaidāmo vidusposma novērtēšanu ievērojami palielināt DFS IV izdevumu kategorijā pieejamos resursus;

63.  prasa nodrošināt lielāku pārskatatbildību un pārredzamību, jo īpaši attiecībā uz sarunām par starptautiskiem nolīgumiem;

64.  pauž dziļu nožēlu par to, ka ES kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) budžetu veido aptuveni EUR 320 miljoni (0,2 % no ES budžeta) un prasa šā budžeta izpildē labāk pārvaldīt finanšu plūsmas; uzsver, ka 2016. gadam apstiprinātie budžeta piešķīrumi ir tādā pašā līmenī kā 2015. gadā un ka marta beigās pieejamā rezerve bija EUR 170 miljoni, ņemot vērā papildus piešķirtos EUR 5 miljonus drošības pasākumiem, kas apstiprināti EUCAP Sahel Mali misijai, un EUR 10 miljonus EUBAM Libya misijai; pauž bažas, ka varētu nepietikt pieejamo līdzekļu saistībām, kas vēl būs jāizpilda 2016. gadā, ņemot vērā, ka papildus ir paredzēti EUR 169 miljoni tikai tam, lai turpinātu misijas, kas noslēdzas 2016. gadā;

65.  uzsver kultūras būtisko nozīmi ES ārpolitikā attiecībā uz dialoga un savstarpējas sapratnes un mācīšanās veicināšanu; uzsver, ka ar mērķtiecīgu kultūras un izglītības politiku var atbalstīt galvenos ES ārpolitikas un drošības politikas mērķus un palīdzēt stiprināt demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību aizsardzību; atkārtoti norāda uz kultūru un reliģiju dialoga lomu ekstrēmisma, radikalizācijas un marginalizācijas apkarošanā; aicina Komisiju un EĀDD koordinēti integrēt kultūras diplomātiju un starpkultūru dialogu visos ES ārējo attiecību instrumentos un ES attīstības programmā; aicina EĀDD un ES delegācijas visā pasaulē iecelt kultūras atašeju katrā ES pārstāvniecībā trešās partnervalstīs; uzsver arī izglītības ārkārtīgo nozīmi pilsoniskuma un starpkultūru prasmju sekmēšanā, kā arī labāku ekonomisko izredžu radīšanā un veselības uzlabošanā; atbalsta Komisijas pašreizējos centienus vairāk izmantot sadarbību zinātnes un pētniecības jomā kā Eiropas ārējo attiecību maigās varas instrumentu; uzsver to, ka zinātniskā apmaiņa var palīdzēt koalīcijas veidošanā un konfliktu risināšanā, jo īpaši attiecībās ar ES kaimiņvalstīm;

°

°  °

66.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei un Komisijai.

(1) P8_TA(2016)0249.

par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu (2016/2036(INI))

Ārlietu komiteja, referents: Elmar Brok

Mazākuma viedoklis, ko iesniedza GUE/NGL deputāti Sabine Lösing, Javier Couso Permuy, Jean-Luc Mélenchon un Takis Hadjigeorgiou

Ziņojumā ir norādīts, ka ES ir nesusi mieru, stabilitāti un labklājību tās iedzīvotājiem un kaimiņvalstīm, uzsvērts, ka ES ir devīgākā humānās palīdzības un attīstības atbalsta devēja, tomēr tajā nav ņemts vērā fakts, ka ES vienlaikus ir viena no lielākajām ieroču eksportētājām pasaulē, neiebilst pret kodolieroču esamību un modernizāciju savā teritorijā, ir likvidējusi visas likumīgās un drošās bēgļu/migrantu ieceļošanas iespējas ES un nesen ir izvirzījusi nosacījumu ES sniegtā attīstības atbalsta saņemšanai, proti, bēgļu un migrantu apturēšana un atpakaļuzņemšana.

Ziņojumā ir atbalstīta turpmāka ES militarizācija un spēcīgāka ES un NATO sadarbība, kā arī atbalstīta iekšējās un ārējās drošības sapludināšana.

Mēs iebilstam pret šo ziņojumu, jo tajā:

•  ir prasīts dalībvalstīm palielināt ieguldījumus aizsardzībā, proti, īstenot NATO izvirzīto ar spējām saistīto mērķi (aizsardzības izdevumiem atvēlēt vismaz 2 % no IKP), un pētniecībā aizsardzības jomā;

•  norādīts, ka ES ir “vadošā loma diplomātijā”, un aicināts vairāk rīkoties atbruņošanās jomā, tomēr vienlaikus tiek pausts aicinājums palielināt aizsardzības un atturēšanas spējas;

•  prasīts paplašināt mehānismu Athena ārpus parlamenta kontroles, atbalstīta ES finansēta pastāvīgas strukturētas sadarbība apvienojumā ar kaujas vienībām;

•  atzinīgi vērtēta pētniecība aizsardzības jomā un ES aizsardzības fonds, Eiropas aizsardzības rīcības plāns, kas sniedz labumu ES aizsardzības un drošības rūpniecības nozarei, un militārās rūpniecības komplekss.

Mēs prasām:

-  pilnīgu atbruņošanos (tostarp kodolatbruņošanos) ES un globālā līmenī;

-  neparedzēt ES budžeta finansējumu militāriem nolūkiem un stingri interpretēt LES 41. panta 2. punktu;

-  likvidēt NATO.

IEROSINĀJUMI

Budžeta komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  pauž dziļu nožēlu par to, ka 2015. gadā kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) jau tā ierobežotajā budžetā, kas veidoja aptuveni EUR 320 miljonus (0,2 % no ES budžeta), netika izlietoti EUR 96 miljoni, kas liecina par mērķtiecības trūkumu un arī par to, ka Eiropas iedzīvotājiem jāpiedzīvo reālās situācijas noliegums laikā, kad starptautiskie konflikti apdraud viņu drošību pašā Eiropas sirdī;

2.  uzsver, ka 2016. gadam apstiprinātie budžeta piešķīrumi ir tādā pašā līmenī kā 2015. gadā un ka marta beigās pieejamā rezerve bija EUR 170 miljoni, ņemot vērā papildus piešķirtos EUR 5 miljonus drošības pasākumiem, kas apstiprināti EUCAP Sahel Mali misijai, un EUR 10 miljonus EUBAM Libya misijai; pauž bažas, ka varētu nepietikt pieejamo līdzekļu saistībām, kas vēl būs jāizpilda 2016. gadā, ņemot vērā, ka papildus ir paredzēti EUR 169 miljoni tikai tam, lai turpinātu misijas, kas noslēdzas 2016. gadā;

3.  norāda, ka KĀDP ir unikālas, papildinošas funkcijas globālās drošības jomā un ka ar ES rīcību ir iespējams gūt rezultātus jomās, kur citiem rīkoties ir grūti; turklāt uzsver, ka ES rīcība ļauj — un jau ir ļāvusi — izvairīties no nepieciešamības veikt dārgākas un riskantākas NATO un ANO intervences;

4.  norāda, ka, izņemot EU NAVFOR MED operāciju SOPHIA, kuras budžets ir mazāks par EUR 12 miljoniem, ar kuru jūrā ir izglābtas vairāk nekā 13 000 migrantu dzīvības un kuras pilnvaras, tai noslēdzoties 2016. gada jūlijā, būs jāpagarina un jāpielāgo, un pasākumus EUCAP Sahel Niger misijas migrācijas pārvaldības pastiprināšanai, Eiropas Savienības kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) civilo misiju ieguldījums ES reakcijā uz migrācijas krīzi ir bijis ļoti ierobežots un tam nav piemērota reāla stratēģija;

5.  pauž neizpratni par to, ka laikā, kad valstīm pietrūkst līdzekļu un to militārie izdevumi salīdzinājumā ar citiem pasaules reģioniem vēl nesen ievērojami mazinājās, dalībvalstis neuzskata, ka ir steidzami nepieciešami apjomradīti ietaupījumi, ko varētu nodrošināt, īstenojot pastāvīgu strukturētu sadarbību, t. i., valstīm, kuras to vēlas un ir spējīgas darīt, apvienojot militāros resursus (LES 46. pants); atzinīgi vērtē ES kaujas vienību esamību, taču pauž nožēlu par to, ka tās netiek izmantotas, jo to strukturējums ir tik sarežģīts, ka tas nedarbojas, un finansēšanas veids ir netaisnīgs, tādējādi apdraudot efektīvas ES aizsardzības koncepciju;

6.  aicina dalībvalstis ievērot kritēriju, kas paredz valsts aizsardzības izdevumiem atvēlēt 2 % no IKP; mudina dalībvalstis tālredzīgi ieguldīt līdzekļus aizsardzības spējās, lai tās varētu labāk darboties NATO un ES;

7.  pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis nav pietiekami izmantojušas Eiropas Aizsardzības aģentūras ierosinātos sadarbības projektus, un pauž bažas par to, ka kopš 2010. gada tās ir iesaldējušas šīs aģentūras budžetu; uzskata, ka neapšaubāmi ir jāapvieno pētniecības spējas aizsardzības jomā, lai nepieļautu pārklāšanos un sagatavotos nākotnei; atzinīgi vērtē Parlamenta izmēģinājuma projekta izveidi šajā jomā un atbalsta šā projekta pastiprināšanu ar pienācīgiem līdzekļiem, no 2017. gada to pārveidojot par sagatavošanas darbību;

8.  aicina Komisiju ņemt vērā aizvien lielākās ES un dalībvalstu problēmas drošības jomā, lai tās izlēmīgi risinātu saistībā ar daudzgadu finanšu shēmas novērtēšanu, kas sāksies 2016. gada beigās;

9.  atbalsta Komisijas un Padomes centienus īstenot iniciatīvu par spēju veidošanu drošības un attīstības atbalstam (CBSD);

10.  mudina dalībvalstis — lai nepieļautu, ka tiek apdraudēts ES darbības sasniegtais vai ka tiek mazināta šī darba uzticamība un atpazīstamība — nevilcinoties izpildīt savas saistības attiecībā uz iemaksām trasta fondos, kurus ES izveidoja tieši tāpēc, ka trūka budžeta līdzekļu; atgādina, ka Parlaments kā budžeta lēmējinstitūcija ir atbildīgs par ES finanšu interešu aizsardzību;

11.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) koncentrēties uz konfliktu novēršanu un cieši sadarboties gan ar ANO, gan NATO.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

IEROSINĀJUMI

Kultūras un izglītības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzsver kultūras būtisko nozīmi ES ārpolitikā attiecībā uz dialoga un savstarpējas sapratnes un mācīšanās veicināšanu; atgādina, ka ir jānodrošina iekšējo un ārējo ES politikas nostādņu saskaņotība; uzsver, ka ar mērķtiecīgu kultūras un izglītības politiku var atbalstīt galvenos ES ārpolitikas un drošības politikas mērķus un palīdzēt stiprināt demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību aizsardzību saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 21. pantā minētajiem principiem; atkārtoti norāda uz kultūru un reliģiju dialoga lomu ekstrēmisma, radikalizācijas un marginalizācijas apkarošanā, kas tiek veikta, sadarbojoties valdībām, kuras strādā ciešā sadarbībā ar vietējiem partneriem un pilsonisko sadarbību un kultūras jomā iesaistītajām NVO, jo šāds dialogs ir veids, kā veidot mieru un novērst un atrisināt konfliktus; aicina Komisiju koordinēti integrēt kultūras diplomātiju un kultūru dialogu visos ES ārējo attiecību instrumentos un ES attīstības programmā;

2.  atkārto, ka svarīga nozīme ir „Deklarācijai par pilsoniskuma un kopēju brīvības, iecietības un nediskriminācijas vērtību sekmēšanu ar izglītības palīdzību”, kuru pieņēma 2015. gada martā Parīzē un kurā uzsvērta nepieciešamība veicināt aktīvu kultūru dialogu, kā arī globālu solidaritāti un savstarpēju cieņu;

3.  uzsver izglītības nozīmi ārkārtas humanitārās situācijās un aicina ES 4 % no tās sniegtās humānās palīdzības paredzēt izglītībai; uzsver arī izglītības ārkārtīgo nozīmi pilsoniskuma un starpkultūru prasmju sekmēšanā, kā arī labāku ekonomisko izredžu radīšanā un veselības uzlabošanā;

4.  pauž nožēlu, ka 2014. gada ziņojumā par kopējo ārpolitiku un drošības politiku nav pieminēta kultūras diplomātija, un uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāīsteno stratēģiska pieeja kultūrai un kultūru un ticību dialogam, kam būtu jāatspoguļojas ES ārējās attiecībās, tostarp izstrādājot Eiropas kultūras diplomātijas stratēģiju; turklāt uzsver, ka kopējā vispārējo vērtību kodola nostiprināšanā nozīmīga loma ir kultūras diplomātijai, kultūras sadarbībai un izglītībai un kultūras apmaiņai; norāda, ka gaidāmajā Komisijas paziņojumā par kultūras diplomātiju varētu ierosināt šāda veida stratēģisko satvaru starptautiskajai kultūras sadarbībai, kurš sniegtu pienācīgu ilgtermiņa atbalstu publiskā un privātā sektora kultūras dalībniekiem;

5.  aicina Komisiju ņemt vērā 2014. gadā pabeigtā sagatavošanās pasākuma „Kultūra ES ārējās attiecībās” galvenās atziņas un 12 ieteikumus un tos iekļaut jaunajā kultūras diplomātijas stratēģijā, kā arī ES globālajā ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā;

6.  mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt sadarbību un partnerību kultūras, izglītības, audiovizuālajā, jaunatnes un sporta politikā; uzsver, ka ir jādalās paraugpraksē ar ES stratēģiskajiem partneriem šajās jomās;

7.  atgādina, ka ar kultūras diplomātiju ir jāveicina apmaiņa un sadarbība ar ES dalībvalstu un trešo valstu vietējām organizācijām, iedzīvotāju apvienībām un pilsonisko sabiedrību, lai veicinātu ES pamatvērtības un risinātu tādus uzdevumus kā migrācijas krīze, ekstrēmisma un ksenofobijas pieaugums, kultūras mantojuma iznīcināšana un draudi vārda un radošās izpausmes brīvībai;

8.  atzinīgi vērtē Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta (EAC ĢD) paveikto darbu kultūras un izglītības saišu paplašināšanā ar tādām valstīm kā Ķīna, Koreja un Indija; atbalsta EAC ĢD un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EAAS) sadarbību, kas tika paredzēta sagatavošanās pasākuma „Kultūra ES ārējās attiecībās” ieteikumos, un ES pārstāvniecības Ķīnā kultūras atašeja iecelšanu;

9.  uzskata, ka Eiropas Savienībai, veicinot pamatvērtības, kultūru dialogu un kultūru daudzveidību starptautiskā līmenī, ir stingri jānosoda jebkura necilvēcīga un pazemojoša izturēšanās un visi cilvēktiesību pārkāpumi, lai konkrēti sekmētu pilnīgu Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas ievērošanu;

10.  aicina ES iestādes un ES vadītājus gaidāmajā Eiropas Savienības globālajā stratēģijā iekļaut kultūras un zinātnes diplomātiju;

11.  atzinīgi vērtē atjaunoto Eiropas Kaimiņattiecību politiku (EKP) un prasa palielināt kultūras, izglītības, sporta un jaunatnes profilu politikas nostādnēs, kas ir saistītas ar pievienošanās valstīm un kandidātvalstīm, kā arī EKP divpusējās un reģionālās sadarbības programmām, piemēram, Eiropas Kaimiņattiecību instrumentu (EKI), jo īpaši attiecībā uz mērķi par cilvēku savstarpējiem kontaktiem, kas paredz iesaistīt vairāk iedzīvotāju kultūras un izglītības pasākumos un veidot noturīgu pilsonisko sabiedrību; norāda, ka šīm programmām būtu jābalstās uz plašu pilsoniskās sabiedrības definīciju un ar tām būtu jāatbalsta plašs dalībnieku un publiski motivētu pasākumu loks; atzinīgi vērtē sagatavošanās pasākumu „Kultūra ES ārējās attiecībās” un tā turpmākos pasākumus kā svarīgu pamatu tam, lai palielinātu kultūras kā stratēģiska humanitārās, sociālās un ekonomiskās attīstības faktora lomu, kas dod ieguldījumu ārpolitikas mērķu sasniegšanā;

12.  aicina ES palielināt sadarbību ar ANO ar mērķi panākt detalizētāku kultūras un izglītības integrāciju ANO ilgtspējīgas attīstības programmā laikposmam pēc 2015. gada un jo īpaši ilgtspējīgas attīstības mērķos (IAM);

13.  atbalsta Komisijas pašreizējos centienus vairāk izmantot sadarbību zinātnes un pētniecības jomā kā Eiropas ārējo attiecību maigās varas instrumentu; uzsver to, ka zinātniskā apmaiņa var palīdzēt koalīcijas veidošanā un konfliktu risināšanā, jo īpaši attiecībās ar ES kaimiņvalstīm;

14.  atzinīgi vērtē ES un UNESCO Saprašanās memorandu un no tā izrietošo sadarbības palielināšanu starp šīm abām pusēm; uzsver: lai nostiprinātu ES un UNESCO sadarbību, ir nepieciešams vairāk par finanšu palīdzību un kopīgu projektu pārvaldību, un šajā nolūkā ir jāpastiprina ilgtermiņa partnerības izglītības un kultūras jomā; tāpēc aicina īstenot augsta līmeņa gadskārtēju stratēģisko dialogu nolūkā risināt kopīgus uzdevumus ilgtspējīgākā veidā;

15.  prasa ES un dalībvalstīm atbalstīt starptautiskos centienus sadarbībā ar UNESCO izveidot ātras reaģēšanas mehānismu kultūras mantojuma objektu aizsardzībai, jo tie bruņotos konfliktos ir kļuvuši par ideoloģiskiem mērķiem; atbalsta saskaņotāku stratēģiju kultūras objektu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai un pasaules mantojuma aizsardzībai ar pastiprinātu starptautisko sadarbību konflikta zonās, šajā nolūkā ciešāk sadarbojoties ar Starptautisko Zilā vairoga komiteju (ICBS); turklāt mudina dalībvalstis sadarbībā ar ES pienācīgi rīkoties, lai popularizētu kultūras mantojumu un aizsargātu to pret mērķtiecīgu iznīcināšanu un vandālismu, jo īpaši Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikas reģionā;

16.  atgādina, ka pagājušā gada jūnijā UNESCO sāka valdību iniciatīvu “Unite4Heritage”, lūdzot norīkot Kultūras objektu aizsardzības dienestu “Zilās ķiveres” steidzamām novēršanas, aizsardzības un restaurācijas intervencēm saistībā ar apdraudētu vai bojātu kultūras mantojumu un kultūras priekšmetiem; šajā sakarība atgādina par Itālijas valdības un UNESCO 2016. gada 16. februārī parakstīto Saprašanās memorandu; mudina pārējās dalībvalstis sekot Itālijas piemēram un izmantot šo Saprašanās memorandu par paraugu turpmākiem divpusējiem nolīgumiem starp dalībvalstu valdībām un UNESCO; mudina Komisiju Eiropas Savienības vārdā veicināt šo iniciatīvu Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēmā;

17.  pieņem zināšanai nesen veikto Eiropas Parlamenta pētījumu par Eiropas kultūras iestādēm ārvalstīs, jo īpaši par pamatprincipiem, kā apvienojami un kopīgi izmantojami resursi starp kultūras iestādēm un ES iestādēm ar mērķi uzlabot Eiropas pasākumu redzamību ārvalstīs (jo īpaši demokrātijas, cilvēktiesību un miera veidošanas jomā), sniegt iespējas vietējiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem un pastiprināt dialogu ar trešām valstīm; tādēļ aicina ES mudināt īstenot aktīvāku sadarbību starp Eiropas Savienības Eiropas Savienības Valsts kultūras institūtu tīklu (EUNIC) un ES delegācijām ārvalstīs; uzsver, ka Eiropas kultūras daudzveidība būtu jāizmanto kā priekšrocība ES ārējās darbībās un iesaka dalībvalstīm mudināt savus kultūras institūtus pastiprināt dalību ES kultūras diplomātijā;

18.  atzīst kultūras un radošo industriju lomu izaugsmes un ilgtspējīgas ekonomikas attīstības veicināšanā un mudina sniegt turpmāku atbalstu ES un trešo valstu radošajām industrijām, tostarp tādiem sociālajiem uzņēmumiem kā kooperatīviem, piemēram, izmantojot izmēģinājuma projektu, kurš paredz atbalstīt jaunu radošu uzņēmēju tīklus ES un trešās valstīs un kura īstenošanu paredzēts uzsākt 2016. gadā; uzsver, ka ir jāparedz statistikas dati par kultūru un kultūras industriju ar mērķi dot ieguldījumu debatēs par kultūras politiku, kā arī turpmāk izcelt kultūras un radošo industriju ekonomisko potenciālu un to ietekmi uz sociālo labklājību; prasa turpināt ES un UNESCO Ekspertu atbalsta mehānismu projektu;

19.  atzinīgi vērtē Komisijas darbu un tās paziņojumu par kultūras diplomātiju, ko paredzēts publicēt 2016. gadā;

20.  vērš uzmanību uz saskaņotas un savstarpēji papildinošas sadarbības nozīmi saistībā ar zinību triādi nolūkā sasniegt ES ārpolitikas un drošības politikas mērķus un jo īpaši saistībā ar sabiedrības drošības palielināšanas pasākumiem, tādējādi palīdzot rast inovatīvus risinājumus globālām problēmām un atsevišķu valstu izaicinājumiem un palīdzot atbalstīt Eiropas konkurētspēju;

21.  norāda, ka ikdienēja mācīšanās, sports, jauniešu darbs un brīvprātīgais darbs var ieņemt svarīgu un vērtīgu lomu starptautisku mērķu, jo īpaši ilgtspējīgas attīstības mērķu, atbalstīšanā, pastiprinot kultūras pieredzes apmaiņu un cilvēku savstarpējos kontaktus un veicinot universālās vērtības, globālo pilsoniskumu un mieru, jo īpaši karadarbības zonās; šajā sakarībā uzsver sporta potenciālu attiecībā uz samierināšanas, savstarpējas sapratnes, savstarpības, uzticības un sadarbības veicināšanu, jo īpaši kā daļu no pēckonflikta situācijas risināšanas pieejas; uzsver, ka sports var palīdzēt veidot efektīvas attiecības kultūras jomā; ar nepacietību gaida EUNIC 2016. gada gadagrāmatu par šo jautājumu un tās secinājumus;

22.  vērš uzmanību uz izšķirošo lomu, kāda var būt iestādēm attiecībā uz godīgas spēles atbalstu un cīņu pret dopinga lietošanu, iepriekšēju vienošanos par spēļu iznākumu un visa veida nelikumīgām darbībām sportā gan Eiropā, gan ārpus tās ar mērķi veicināt godīgumu un veselīgu konkurenci visos sporta pasākumos;

23.  mudina EĀDD un ES delegācijas izpētīt IKT potenciālu, lai palielinātu kultūras diplomātijas un kultūras attiecību nozīmi digitālajā laikmetā;

24.  mudina atbilstīgajām trešām valstīm piedalīties ES svarīgākajās izglītības, kultūras, pilsoniskuma un zinātniskās pētniecības programmās, piemēram, “Erasmus+”, “Radošā Eiropa”, “Eiropa Pilsoņiem” un “Apvārsnis 2020”; atbalsta visus tos pasākumus, kas ļauj jauniešiem būt saskarē ar trešām valstīm un otrādi, lai mācītos cits no cita un kļūtu atvērtāki pret kaimiņiem, piemēram, sagatavošanas darbības jauniešu apmaiņai starp ES un Ukrainu un ES un Krieviju; uzsver nepieciešamību dalīties ar Eiropas pieredzi kultūras jomas spēju veidošanā un pārvaldībā un likvidēt šķēršļus mākslinieku un kultūras darbinieku mobilitātei saskaņā ar 2005. gada Konvencija par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu;

25.  atzīst, ka ir svarīgi atbalstīt sadarbību starp Eiropas un trešo valstu plašsaziņas līdzekļiem, jo īpaši publiskajām raidorganizācijām, lai pastiprinātu savstarpējo sapratni un veicinātu kultūru dialogu, kopīgos projektus un kopražojumus;

26.  uzsver, ka ir svarīgi bērniem ārkārtas situācijās un ieilgušu krīžu gadījumos nodrošināt izglītību un ka ir nepieciešams palielināt informētību par izglītības projektiem šādās situācijās; pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu, ka 2016. gadā tā Sīrijas krīzes risināšanai paredzēs humāno palīdzību EUR 445 miljonu apmērā, daļa no kuras tiks piešķirta izglītības jomai;

27.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu un ES delegācijas visā pasaulē iecelt kultūras atašeju katrā ES pārstāvniecībā partnervalstīs un nodrošināt EĀDD darbiniekiem un visiem pārējiem attiecīgajiem ES iestāžu darbiniekiem apmācību par starpkultūru prasmēm un ārpolitikas kultūras dimensiju;

28.  prasa Eiropas Komisijai un dalībvalstīm pilnībā izmantot esošos finansēšanas instrumentus, tostarp Eiropas Attīstības fondu (EAF), attīstības sadarbības un ekonomiskās sadarbības instrumenta (ASI) vispārējo piešķīrumu, Eiropas Kaimiņattiecību instrumentu (EKI), pirmspievienošanās instrumentu (IAP II), partnerības instrumentu (PI) un ES delegāciju preses un informācijas biroju budžetu, lai finansētu ar kultūru saistītus pasākumus un pastiprinātu kultūras izmantošanu ES ārējās attiecībās.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS