ZIŅOJUMS par dzimumu līdztiesības veicināšanu garīgās veselības un klīniskās pētniecības jomā
12.12.2016 - (2016/2096(INI))
Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
Referente: Beatriz Becerra Basterrechea
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par dzimumu līdztiesības veicināšanu garīgās veselības un klīniskās pētniecības jomā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 19. un 168. pantu, kur par vienu no visas ES politikas uzdevumiem noteikta augsta cilvēku veselības aizsardzības līmeņa nodrošināšana,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 21, 23. un 35. pantu,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regulu (ES) Nr. 536/2014 par cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajām pārbaudēm un ar ko atceļ Direktīvu 2001/20/EK,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa Direktīvu 2001/20/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz labas klīniskās prakses ieviešanu klīniskās izpētes veikšanā ar cilvēkiem paredzētām zālēm („Klīniskās izpētes direktīva”),
– ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),
– ņemot vērā Komisijas zaļo grāmatu „Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana. Veidojot Eiropas Savienības stratēģiju par garīgo veselību”, (COM(2005)0484),
– ņemot vērā ES Kompasu rīcībai garīgās veselības un labklājības jomā,
– ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Visaptverošo garīgās veselības rīcības plānu 2013.–2020. gadam,
– ņemot vērā PVO Globālo sieviešu, bērnu un pusaudžu veselības stratēģiju 2016.–2030. gadam,
– ņemot vērā 2005. gada Eiropas Garīgās veselības deklarāciju, ko parakstījušas PVO, Komisija un Eiropas Padome,
– ņemot vērā PVO Eiropas garīgās veselības rīcības plānu 2013.–2020. gadam,
– ņemot vērā 2008. gada Eiropas paktu par garīgo veselību un labklājību,
– ņemot vērā Komisijas vienoto rīcību garīgās veselības un labklājības jomā (2013–2016),
– ņemot vērā ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas vispārējo komentāru Nr. 14 „Tiesības uz augstāko iespējamo veselības aizsardzības līmeni” (ANO dok. E/C.12/2000/4) un vispārējo komentāru Nr. 20 „Nediskriminēšana ekonomiskajās, sociālajās un kultūras tiesībās” (ANO dok. E/C.12/GC/2009),
– ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikumu CM/Rec(2010)5 dalībvalstīm par pasākumiem, ar ko apkarot diskrimināciju uz seksuālās orientācijas vai dzimtes identitātes pamata,
– ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,
– ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0380/2016),
A. tā kā tiesības uz augstāko iespējamo fiziskās un garīgās veselības aizsardzības līmeni ir vienas no pamattiesībām un ietver nediskriminēšanas pienākumu; tā kā veselības aprūpei vajadzētu būt pieejamai ikvienam; tā kā veselības aprūpes pieejamība ir izšķirīgi svarīga nolūkā uzlabot Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti, sekmēt sociālo iekļautību un nodrošināt Savienības ekonomikas un kultūras attīstību;
B. tā kā globālos apstākļos, kad turpinās ekonomikas krīze un strauji pieaug bezdarba līmenis, it sevišķi jauniešu un sieviešu vidū, garīgās veselības problēmu, piemēram, depresijas, bipolāro traucējumu, šizofrēnijas, trauksmes un demences, incidence pastāvīgi palielinās;
C. tā kā saskaņā ar PVO definīciju garīgā veselība ir pilnīgas fiziskas, garīgas un sociālas labklājības stāvoklis, nevis vienkārši slimības vai nespēka neesamība; tā kā saskaņā ar PVO informāciju jēdziens „garīgās veselības traucējumi” apzīmē dažādus garīgās veselības un uzvedības traucējumus, piemēram, depresiju, bipolārus afektīvus traucējumus, šizofrēniju, trauksmi, demenci un autismu; tā kā PVO garīgo veselību definē kā emocionālās un psiholoģiskās labklājības stāvokli, kurā indivīds var izmantot savas kognitīvās un emocionālās spējas, funkcionēt sabiedrībā, veikt parastos ikdienas darbus, izveidot apmierinošas un nopietnas attiecības ar citiem, konstruktīvi līdzdarboties sociālās pārmaiņās un pielāgoties ārējiem apstākļiem un iekšējiem konfliktiem;
D. tā kā garīgās veselības jautājums jāskata un jārisina holistiski, ņemot vērā sociālos, ekonomiskos un vidiskos faktorus, un tāpēc vajadzīga visu sabiedrību aptveroša psihosociāla pieeja, kas ļautu sasniegt augstāko iespējamo garīgās labklājības stāvokli visiem iedzīvotājiem;
E. tā kā holistiskā garīgās veselības un labklājības stratēģijā jāiekļauj dzīves cikla perspektīva, ņemot vērā dažādus faktorus, kas ietekmē dažādu vecumu indivīdus; tā kā jāņem vērā, kādos īpašos veidos neaizsargātas ir pusaudzes un gados vecākas sievietes;
F. tā kā fiziskā un garīgā veselība ir savstarpēji saistītas un būtiski svarīgas labklājībai kopumā; tā kā ir atzīts, ka slikta garīgā veselība var izraisīt hroniskas fiziskas problēmas un ka cilvēkiem, kam ir hroniskas fiziskās problēmas, ir lielāka garīgās veselības traucējumu rašanās varbūtība; tā kā, lai gan saiknes starp fizisko un garīgo veselību ir zināmas, pētniecībā prioritāte bieži vien tiek piešķirta fiziskajai veselībai;
G. tā kā sieviešu un meiteņu garīgo veselību nelabvēlīgi skar dažādi faktori, tostarp dzimtisko stereotipu izplatība un diskriminācija, objektifikācija, dzimumvardarbība un vajāšana, darba vide, darba un privātās dzīves līdzsvars, sociālekonomiskie apstākļi, garīgās veselības izglītības neesamība vai zemā kvalitāte un ierobežota piekļuve garīgās veselības aprūpei;
H. tā kā gandrīz deviņi no 10 cilvēkiem, kam ir garīgās veselības problēmas, ziņo, ka ir cietuši no stigmatizācijas un diskriminācijas, un vairāk nekā septiņi no 10 ziņo, ka stigmatizācija un diskriminācija ir pasliktinājusi viņu dzīves kvalitāti;
I. tā kā ir jāpievērš uzmanība ģeogrāfiskajiem faktoriem, kas skar garīgo veselību un labklājību, kā arī urbānās un lauku vides atšķirībām, cita starpā demogrāfijas, aprūpes pieejamības un pakalpojumu nodrošināšanas aspektos;
J. tā kā hormonālās izmaiņas perimenopauzes laikā un laikā pēc menopauzes var ietekmēt sievietes emocionālo veselību un izraisīt garīgās veselības problēmas, arī depresiju un trauksmi; tā kā hipersensitivitāte pret simptomiem var apgrūtināt savlaicīgu atklāšanu un piemērotu ārstēšanu;
K. tā kā vīriešu un sieviešu un dažādu vecuma grupu garīgās veselības un labklājības noteicošie faktori ir atšķirīgi; tā kā garīgās veselības problēmu risku sievietēm palielina tādi faktori kā dzimumu nelīdztiesība, ienākumu atšķirības, lielāks nabadzības un pārslodzes risks, sociālekonomiskā diskriminācija, dzimumvardarbība, uztura nepietiekamība un bads; tā kā saskaņā ar PVO informāciju smagu garīgo traucējumu gadījumā būtisku atšķirību pa dzimumiem nav, bet sievietēm augstāki ir depresijas, trauksmes, stresa, somatizācijas un ēšanas traucējumu rādītāji, bet vīriešiem — narkomānijas un antisociālu traucējumu rādītāji; tā kā depresija ir visizplatītākais neiropsihiatriskais traucējums un biežāk skar sievietes nekā vīriešus; tā kā depresija ir arī visizplatītākā slimībām sievietēm vecumā no 15 līdz 44 gadiem;
L. tā kā stigmatizācijas, aizspriedumu vai informētības vai līdzekļu trūkuma dēļ garīgās veselības un garīgās labklājības problēmas bieži vien netiek ņemtas vērās, tiek ignorētas vai supresētas; tā kā tādēļ daudzi cilvēki ar garīgās veselības problēmām nevēršas aprūpes iestādēs un ārsti nenosaka diagnozi vai dažkārt to nosaka nepareizi; tā kā garīgās veselības problēmu diagnosticēšana ir ļoti lielā mērā dzimtiskota: konkrētu problēmu diagnosticēšana sievietēm ir varbūtīgāka nekā vīriešiem;
M. tā kā īpaši lesbietes un biseksuāles, kā arī transpersonas un interseksuālas personas saskaras ar īpašām garīgās veselības problēmām, kuras izraisa minoritātes stress, ko definē kā aizspriedumu, stigmatizācijas un diskriminācijas piedzīvošanas, kā arī medikalizācijas un patoloģizācijas izraisītu augstu trauksmes un stresa līmeni; tā kā LGBTI personas var saskarties ar īpašiem garīgās veselības un labklājības sarežģījumiem, kas jāņem vērā ikvienā garīgās veselības stratēģijā;
N. tā kā somatizācijas veidi, kuri visbiežāk raksturīgi sievietēm un kuru diagnosticēšana sievietēm ir varbūtīgāka nekā vīriešiem, ir, piemēram, fibromialģija un hroniskais nogurums, kam ir tādi galvenie simptomi kā sāpes un pārgurums, lai gan sievietēm ir daudzi citi simptomi, kuri ir tipiski citām slimībām;
O. tā kā transpersonas dzimtiskā identitāte nav patoloģija, taču diemžēl joprojām tiek uzskatīta par garīgās veselības traucējumu un lielākā daļa dalībvalstu kā nosacījumu juridiskai dzimuma atzīšanai vai piekļuvei transpersonām nepieciešamajai veselības aprūpei pieprasa šādu diagnozi, lai gan pētījumi liecina, ka transpersonām „dzimtes identitātes traucējuma” diagnoze rada būtisku distresu;
P. tā kā sieviešu vidū depresīvie traucējumi veido 41,9 % no visiem gadījumiem, kad invaliditāti izraisījuši neiropsihiatriski traucējumi, bet vīriešu vidū vien 29,3 %;
Q. tā kā saskaņā ar PVO aplēsēm depresija skar 350 miljonus cilvēku un ik gadu izraisa 850 000 nāves gadījumu; tā kā līdz 2020. gadam šī slimība kļūs par otro izplatītāko darbnespējas cēloni;
R. tā kā dzimtvarianti bērni pirmspubertātes vecumā joprojām tiek pakļauti liekai un kaitīgai diagnosticēšanai, lai gan ikvienam bērnam vajadzētu ļauti droši apzināt savu dzimtisko identitāti un izpausmes;
S. tā kā dažādu faktoru dēļ — kas galvenokārt saistīti ar atšķirīgām dzimtes lomām un dzimumu nelīdztiesību un diskrimināciju — depresija sieviešu vidū ir aptuveni divkārt izplatītāka nekā vīriešu vidū un transpersonām raksturīgs būtiski augstāks pašnāvības domu un mēģinājumu rādītājs; tā kā pētījumi liecina, ka uzspiestas tradicionālās dzimtes lomas nelabvēlīgi ietekmē sieviešu garīgo veselību un labklājību;
T. tā kā garīgajai veselībai un labklājībai dalībvalstu izglītības sistēmās vai darbā netiek pievērsta pietiekama uzmanība, jo garīgā veselība bieži vien ir ļoti stigmatizēta vai pat tabu tēma; tā kā garīgās veselības izglītība vājina ar šo tēmu saistīto stigmu un šajā izglītībā būtu jāskata dzimumspecifiska neaizsargātība, dzimtiskie stereotipi un diskriminācija, ar ko saskaras sievietes un meitenes;
U. tā kā vīrieši un zēni saskaras ar dzimtiskotām garīgās veselības problēmām; tā kā Eiropā pašnāvības rādītājs vīriešu vidū ir pieckārt lielāks nekā sieviešu vidū un pašnāvība ir biežākais nāves cēlonis vīriešiem zem 55 gadu vecuma; tā kā atkarība no alkohola vīriešu vidū ir trīskārt varbūtīgāka nekā sieviešu vidū un ir lielāka varbūtība, ka vīrieši lietos nelikumīgas narkotiskās vielas (un ies no tām bojā); tā kā psiholoģiskās terapijas pakalpojumu izmantošanas varbūtība vīriešu vidū ir zemāka nekā sieviešu vidū; tā kā vīrieši un zēni saskaras ar dzimtiskajiem stereotipiem, kas saistīti ar maskulinitāti un kas var pamudināt apspiest emocijas vai ļauties dusmām, un tā kā šie stereotipi ietekmē vīriešu garīgo veselību, kā arī dzimumvardarbības parādību;
V. tā kā Eiropas Savienībā ik gadu ir aptuveni 58 000 pašnāvības gadījumu un ceturtdaļu no tām izdara sievietes un tā kā pašnāvība joprojām ir liels nāves cēlonis;
W. tā kā visu sabiedrību aptverošai psihosociālajai pieejai garīgajai veselībai vajadzīga saskaņota labklājības politika, veselības aprūpes, izglītības, nodarbinātības, ekonomikas un sociālās politikas koordinēšana nolūkā panākt augstāku vispārējo garīgās labklājības līmeni;
X. tā kā gan pusaudžu, gan arī vecāku meiteņu vidū aizvien izplatītāki kļūst ēšanas traucējumi, piemēram, anoreksija un bulīmija;
Y. tā kā ēšanas traucējumu, piemēram, anoreksijas un bulīmijas, ilgtermiņa ietekme uz fizisko un garīgo veselību, kā arī to cēloņu dzimumdimensija ir labi dokumentēta;
Z. tā kā darbā sievietes saskaras ar psiholoģisku vajāšanu un/vai seksuālu uzmākšanos, kas izraisa psihofiziskas problēmas;
AA. tā kā sabiedrības veselības programmās profilakses, ārstēšanas un rehabilitācijas aspektā būtu jāņem vērā sociālās aprūpes modeļi, kas garīgas slimības gadījumā izmanto sportu, mākslu vai sociālas nodarbes;
AB. tā kā cilvēkiem ar invaliditāti ir saasinātu garīgās veselības problēmu risks;
AC. tā kā nolūkā pārvarēt dzimtiskos stereotipus, apkarot dzimumvardarbību un uzlabot garīgo veselību un labklājību gan meitenēm un zēniem, gan sievietēm un vīriešiem ir svarīga seksuālā un attiecību izglītība;
AD. tā kā garīgās veselības problēmas un slimības ir vieni no galvenajiem darbnespējas cēloņiem un nelabvēlīgi ietekmē veselību, izglītību, ekonomiku, darba tirgu un ES sociālās drošības sistēmas, izraisa lielas ekonomiskās izmaksas un nelabvēlīgi skar ES ekonomiku, un tas vēl vairāk palielina nepieciešamību garīgās veselības aprūpi īstenot holistiski, visaptveroši un dzimumsensitīvi; tā kā saskaņā ar Eiropas Depresijas asociācijas (EDA) pētījumu viens no 10 ES darba ņēmējiem depresijas dēļ ir uz laiku pārtraucis strādāt un ir aplēsts, ka sabiedrībai tas izmaksājis EUR 92 miljardus, galvenokārt produktivitātes zuduma dēļ;
AE. tā kā Eiropas Savienībā psihiatriskās aprūpes iestāžu gultas vietu skaits Maltā ir 185 uz 100 000 iedzīvotājiem, bet Itālijā vien 8; tā kā Somijā uz 100 000 cilvēku ir 163 garīgās veselības aprūpes māsu, bet Grieķijā šis rādītājs ir vien 3;
AF. tā kā līdztekus bioloģiskajām īpatnībām sieviešu garīgā veselība ir atkarīga arī no tādiem faktoriem kā iegūtā izglītība, sabiedrības un kultūras vērtību, normu un stereotipu internalizācijas apmērs, tas, kā viņas izdzīvojušas un asimilējušas pieredzēto, attieksme pret sevi un citiem, lomas, kā arī šķēršļi un spiediens, ar ko viņām jāsaskaras;
AG. tā kā profilakses un ārstēšanas politika, kas orientēta uz sievietēm, būtu efektīvāka, ja tiktu ņemta vērā sieviešu daudzveidība un viņu fizioloģiskā atšķirība no vīriešiem un šie faktori tiktu iestrādāti šajā politikā, paredzot īpašus pasākumus neaizsargātām un marginalizētām grupām;
AH. tā kā dažādu iemeslu dēļ sievietes nav bijušas iekļautas kā subjekti toksikoloģijas un biomedicīnas pētniecībā un klīniskajās pārbaudēs un tā kā lielas dzimumšķirtnes pētniecībā ierobežo mūsu zināšanas par atšķirībām starp sieviešu un vīriešu veselību; tā kā līdz ar to biomedicīnas pētniecība galvenokārt atspoguļojusi vīriešu perspektīvu, maldīgi pieņemot, ka aspektos, kuros pastāv fizioloģiskas atšķirības, sievietes ir identiskas vīriešiem; tā kā trūkst pētījumu par īpašajām interseksuālu sieviešu vajadzībām;
AI. tā kā tas, ka biomedicīniskajā pētniecībā un klīniskajās pārbaudēs kā subjekti nav iekļautas vai nav pietiekami pārstāvētas sievietes un kā faktori netiek ņemti vērā dzimte un dzimums, apdraud sieviešu dzīvību un veselību;
AJ. tā kā Regulā (ES) Nr. 536/2014 par cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajām pārbaudēm prasīts pārbaudēs ņemt vērā dzimumu, bet šīs regulas īstenošana ir jāizvērtē; tā kā šī regula nenosaka nekādus apsvērumus attiecībā uz sievietēm, izņemot grūtniecēm un sievietēm, kas baro ar krūti;
AK. tā kā Eiropas Zāļu aģentūra (EMA) nav izstrādājusi nekādas īpašas stratēģijas, kā īstenot vadlīnijas par dzimumu atšķirībām zāļu klīniskajā izvērtēšanā, lai gan tā ir atzinusi, ka „daži no faktoriem, kas ietekmē zāļu iedarbību populācijā, var būt svarīgi, ņemot vērā potenciālās atšķirības vīriešu un sieviešu reakcijā”, un ka „dzimumspecifiska ietekme zāļu iedarbībā var būt būtiska”[1],
AL. tā kā ietekme, ko uz sieviešu fizisko un garīgo veselību atstāj tādas zāles un medikamenti kā kontracepcijas līdzekļi, antidepresanti un trankvilizatori, joprojām ir vāji izpētīta un šajā sakarā vajadzīgi jauni pētījumi, lai novērstu kaitīgus blakusefektus un uzlabotu aprūpi;
AM. tā kā ar dzimumu un dzimti saistītie veselības aspekti nozīmē, ka sievietes dzīves laikā saskaras ar dažādiem īpašiem veselības riskiem;
AN. tā kā trūkst salīdzināmu datu par pieejamu, piekļūstamu un kvalitatīvu īpaši transpersonām piemērotu veselības aprūpi un tā kā produkti, ko izmanto hormonu aizstājējterapijā, nav pienācīgi testēti un licencēti;
AO. tā kā mātes mirstību uzskata par būtisku veselības aprūpes sistēmas efektivitātes, kvalitātes un darbības indikatoru;
AP. tā kā seksuālo un reproduktīvo tiesību, tostarp droša un likumīga aborta, nepieejamība apdraud sieviešu un meiteņu un visu personu, kam ir reproduktīvā spēja, dzīvību un veselību, palielina mātes mirstību un saslimstību un noved pie tā, ka tiek liegta dzīvības glābšanai nepieciešama aprūpe un palielinās nelikumīgo abortu skaits;
AQ. tā kā visās valstīs, par kurām pieejami dati, pastāv būtiskas veselības atšķirības starp sociālekonomiskajām grupām un starp sievietēm un vīriešiem, proti, cilvēkiem ar zemāku izglītības, nodarbinātības un/vai ienākumu līmeni parasti ir sistemātiski augstāks morbiditātes un mirstības rādītājs; tā kā šī nevienlīdzība veselības aprūpes jomā ir viens no galvenajiem pašreizējiem sabiedrības veselības politikas izaicinājumiem; tā kā nelabvēlīgi sociālekonomiskie apstākļi, nabadzība un sociālā atstumtība būtiski negatīvi ietekmē garīgo veselību un labklājību;
AR. tā kā visaptveroša, vecumam atbilstoša, uz pierādījumiem balstīta, zinātniski precīza un nemoralizējoša seksuālā izglītība, kvalitatīvi ģimenes plānošanas pakalpojumi un kontracepcijas pieejamība palīdz izsargāties no neplānotas un nevēlamas grūtniecības, mazina nepieciešamību veikt abortus un sniedz ieguldījumu HIV un STS profilaksē; tā kā jauniešu izglītošanai tā, lai tie uzņemtos atbildību par savu seksuālo un reproduktīvo veselību, ilgtermiņā ir labvēlīgs efekts, kas saglabājas visu mūžu un kam ir labvēlīga ietekme uz sabiedrību;
AS. tā kā mūsdienās ES vienas no četrām dzemdībām notiek ar ķeizargriezienu un statistiski aizvien biežākas kļūst saistītās māšu un bērnu veselības problēmas;
AT. tā kā dažās dalībvalstīs aprūpes sniegšanā jau pastāv bīstamas nepilnības, ko izraisījusi dzemdību namu slēgšana un būtiska vecmāšu un dzemdniecības speciālistu skaita samazināšana;
AU. tā kā dalībvalstu valdību uzspiestie ierobežojumi un budžeta samazinājumi sabiedrības veselības un izglītības jomā apgrūtina arī piekļuvi veselības un garīgās veselības pakalpojumiem un tas nesamērīgi ietekmē sievietes, īpaši vientuļās mātes, un lielas ģimenes;
AV. tā kā migrantes, bēgles un patvēruma meklētājas vēl papildus var saskarties ar ļoti smagām veselības problēmām, ko izraisa pienācīgas ārstēšanas trūkums, vai ar īpašām problēmām, kas saistītas ar reproduktīvo veselību, piemēram, grūtniecības vai dzemdību komplikācijām un potenciālām psiholoģiskajām traumām, piemēram, pirmsdzemdību un pēcdzemdību depresiju, kā arī ar (seksuālās) vardarbības un izmantošanas risku un īpašiem garīgās veselības un labklājības riskiem; tā kā garīgās veselības aprūpes sniegšanā šo grupu personām pastāv vairākas īpašas grūtības, kuru apmērs variē atkarībā no dažādiem faktoriem, tostarp personas izcelsmes un izcelsmes valstī pavadītā laika ilguma;
AW. tā kā ir tādi vēža veidi, ar ko saslimst galvenokārt vai tikai sievietes, piemēram, krūts vēzis, dzemdes vēzis un dzemdes kakla vēzis;
AX. tā kā sievietes, kam ir vēzis un kam bijusi veikta operācija un izmantotas invazīvas metodes, piemēram, radioterapija un ķīmijterapija, kopumā vairāk saskaras ar depresiju;
AY. tā kā tikai 10 ES dalībvalstis ir nospraudušas mērķi 100 % sieviešu veikt krūts vēža skrīningu un tā kā tikai astoņas valstis šādu mērķi noteikušas attiecībā uz dzemdes kakla vēža skrīningu;
AZ. tā kā ir konstatēts, ka pastāv saikne starp tādām slimībām kā osteoporoze, balsta un kustību aparāta problēmas un centrālās nervu sistēmas slimības, piemēram, Alcheimera slimība un/vai demence, un hormonālajām izmaiņām, ko sievietes piedzīvo menopauzes laikā vai — hormonterapijas dēļ — agrāk; tā kā, lai gan ir zināms, ka sievietes no šīm slimībām cieš biežāk nekā vīrieši, dzimumdimensija šādu jomu pētniecībā bijusi vāja;
BA. tā kā endometrioze ir neārstējama slimība, kas skar aptuveni vienu no 10 sievietēm un meitenēm (t. i., aptuveni 180 miljonus sieviešu pasaulē un 15 miljonus — ES); tā kā šī slimība bieži izraisa neauglību, stipras sāpes un garīgās veselības problēmas, atņemdama spēju pilnīgi iesaistīties dažādos darba, privātās un sabiedriskās dzīves procesos;
BB. tā kā fiziskā un psiholoģiskā dzimumvardarbība, vardarbība pret sievietēm un šo vardarbības veidu ietekme uz cietušo veselību ir fundamentāls šķērslis, kas liedz panākt dzimumu līdztiesību un neļauj sievietēm pilnīgi izmantot brīvības, kuras garantē pamata cilvēktiesības;
BC. tā kā sievietes un meitenes, kas pakļautas sieviešu dzimumorgānu kropļošanai, saskaras ar smagu īstermiņa un ilgtermiņa ietekmi uz fizisko, psiholoģisko, seksuālo un reproduktīvo veselību;
BD. tā kā ar ietekmi uz fizisko, psiholoģisko, seksuālo un reproduktīvo veselību saskaras arī interseksuālas personas, kas pakļautas dzimumorgānu kropļošanai;
BE. tā kā dzimuma atzīšanas procedūrās 13 dalībvalstīs transpersonas joprojām ir pakļautas piespiedu sterilizācijai;
BF. tā kā ir izšķirīgi svarīgi sistemātiski un adekvāti vākt datus par vardarbību pret sievietēm, lai šajā jomā nodrošinātu efektīvu politikas veidošanu gan centrālā, gan reģionālā un vietējā līmenī un uzraudzītu tiesību aktu īstenošanu;
BG. tā kā sievietes, kas cietušas no dzimumvardarbības, saskaras ar tās sekām fiziskajā un garīgajā veselībā arī pēc tam, bieži vien visa mūža garumā; tā kā saskaņā ar PVO vispasaules ziņojumu par vardarbību un veselību[2] sekas, ko dzimumvardarbība atstāj uz sievietēm, var būt ļoti dažādas: fiziskas sekas (zemādas asinsizplūdumi, lūzumi, hronisku sāpju sindromi, invaliditāte, fibromialģija, gremošanas problēmas utt.); psiholoģiskas un uzvedības sekas (alkoholisms un narkomānija, depresija un trauksme, ēšanas un miega traucējumi, kauna un vainas izjūta, fobijas, panikas lēkmes, zems pašnovērtējums, posttraumatiskā stresa sindroms, psihosomatiski traucējumi, nosliece uz pašnāvību vai paškaitēšanu, nedrošības izjūta vēlākās attiecībās utt.); ietekme uz seksuālo un reproduktīvo veselību: ginekoloģiski traucējumi, neauglība, grūtniecības komplikācijas, spontānais aborts, seksuāla disfunkcija, seksuāli transmisīvās slimības, negribēta grūtniecība utt.); nāvējošas sekas (slepkavība, pašnāvība, seksuāli transmisīvas slimības izraisīta nāve utt.),
Dzimumu līdztiesība garīgās veselības jomā
1. aicina Komisiju un dalībvalstis ES Kompasu rīcībai garīgās veselības un labklājības jomā papildināt ar jaunu vērienīgu garīgās veselības stratēģiju, kas sekmētu holistisku visu sabiedrību aptverošu psihosociālo pieeju, kura ietvertu pamatīgu dzimtes pīlāru un nodrošinātu garīgās veselības politikas saskaņotību;
2. norāda, ka Eiropas Savienībā 27 % pieaugušo iedzīvotāju — gan vīrieši, gan sievietes — vismaz reizi ir pārcietuši garīgas slimības epizodi;
3. aicina dalībvalstis veikt pasākumus un piešķirt pietiekamus līdzekļus, lai nodrošinātu veselības aprūpes un īpaši garīgās veselības pakalpojumu — tostarp sieviešu patversmju — pieejamību visām sievietēm neatkarīgi no viņu juridiskā statusa, invaliditātes statusa, seksuālās orientācijas, dzimtes identitātes, dzimuma īpašībām, rases vai etniskās izcelsmes, vecuma vai reliģijas; aicina dalībvalstis un Komisiju novērst atšķirības piekļuvē garīgās veselības pakalpojumiem;
4. norāda, ka vairāk jāpēta ietekme, ko uz garīgo veselību atstāj dzimumvardarbība, tostarp verbāla un psiholoģiska vardarbība, uzmākšanās un iebiedēšana;
5. aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās iestādes nodrošināt, ka garīgās veselības stratēģijās ir risinātas garīgās veselības problēmas, ar kurām var saskarties LGBTI personas; mudina dalībvalstis īstenot Eiropas Padomes dokumenta CM/Rec(2010)5 ieteikumus un veselības politikas, programmu un protokolu izstrādē ņemt vērā īpašās lesbiešu, biseksuāļu un transpersonu vajadzības;
6. aicina dalībvalstis sekmēt psiholoģiskā atbalsta centru izveidi vēža slimniekiem, lai visā ārstēšanas un rehabilitācijas procesā sniegtu viņiem psiholoģisko atbalstu;
7. vērš uzmanību uz smago situāciju, kādā ir sievietes ar invaliditāti, kuras biežāk saskaras ar tādu grūtību risku, kas ir tieši saistītas ne tikai ar viņu invaliditāti, bet arī ar lielāku sociālo izolāciju un nebrīvprātīgu bezdarbību; aicina dalībvalstis sistemātiski palielināt profilaktiskas psiholoģiskās aprūpes pieejamību sievietēm ar invaliditāti un sniegt psiholoģisko atbalstu sievietēm, kas aprūpē bērnu ar smagu invaliditāti; uzsver, ka nepieciešama garīgās veselības un labklājības stratēģija un paraugprakses apmaiņa attiecībā uz sievietēm un meitenēm ar invaliditāti;
8. aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt informācijas un profilakses kampaņas un citas iniciatīvas, kuru mērķis ir palielināt sabiedrības informētību par garīgās veselības problēmām un novērst stigmatizāciju; mudina dalībvalstis un Komisiju ieguldīt visu vecuma grupu formālajā, ikdienējā un neformālajā izglītībā par garīgo veselību un labklājību, uzsvaru liekot uz dzimumsensitīvām garīgās veselības problēmām, piemēram, depresiju, trauksmi vai narkomāniju; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka skolās ir ieviestas piemērotas sistēmas, kas ļauj apzināt un atbalstīt personas, kurām ir garīgās veselības problēmas, tostarp dzimtes aspektā, un nodrošināt garīgās veselības pakalpojumu pieejamību; norāda, ka 70 % bērnu un jauniešu, kam ir garīgās veselības problēmas, nav pietiekami agrā vecumā saņēmuši pienācīgu palīdzību;
9. aicina Komisiju, dalībvalstis un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE) vairāk vākt regulārus datus par garīgo veselību ES un valstu līmenī, jo īpaši par depresijas izplatību, savāktos datus dezagregējot vismaz pēc dzimuma, dzimtes, vecuma grupas un sociālekonomiskā statusa un ietverot seksuālās un reproduktīvās veselības indikatorus;
10. uzskata, ka ES līmeņa darbībās garīgās veselības un labklājības jomā līdztekus sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām būtu jāiesaista politikas, veselības, izglītības un sociālās jomas autoritātes; uzskata, ka ir būtiski svarīgi panākt, lai garīgā veselība noteiktās sociālās vidēs vairs nebūtu tabu tēma;
11. uzstāj, ka politikas saskaņotībai garīgās veselības jomā ir izšķirīgi svarīga saikne starp sociālekonomiskajiem apstākļiem un garīgo veselību un labklājību, jo nabadzība un sociālā atstumtība noved pie lielākām garīgās veselības problēmām; norāda, ka nabadzības feminizācija un taupības politika, kas nesamērīgi skar sievietes, sieviešu garīgo labklājību pakļauj vēl lielākam riskam;
12. uzsver, cik svarīga garīgās veselības ziņā ir sociālā ārstēšana un aprūpe, piemēram, ar sportu, mūziku, mākslu un kultūru, — tas ir svarīgs garīgās veselības nodrošināšanas elements, kas samazina ekonomiskās izmaksas un cilvēkizmaksas, ko garīgās veselības problēmas var radīt atsevišķiem indivīdiem un visai sabiedrībai kopumā; aicina Komisiju un dalībvalstis vairāk ieguldīt sociālās garīgās veselības aprūpes programmās, piemēram, sociālo aktivitāšu parakstīšanā;
13. ar bažām norāda, ka, pēc PVO ziņām, tikai 13 ES dalībvalstīm ir nacionālā pašnāvību novēršanas stratēģija; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot un īstenot nacionālas pašnāvību novēršanas stratēģijas un veikt pasākumus, ar ko samazināt riska faktorus, kuri saistīti ar pašnāvību, piemēram, alkoholismu, narkotisko vielu lietošanu, sociālo atstumtību, depresiju un stresu; aicina izveidot arī sistēmas, kas atbalstītu cilvēkus pēc pašnāvības mēģinājuma;
14. atzīst, ka mediji, īpaši internets un sociālie mediji, ietekmē garīgo veselību un labklājību, it īpaši jaunu sieviešu un meiteņu gadījumā, un norāda, ka šajā sakarā jāpadziļina pētniecība; norāda, ka mediju kultūra, kas uzsver sieviešu vecumu un fizisko izskatu, var negatīvi ietekmēt sieviešu un meiteņu garīgo veselību un labklājību, izraisot, piemēram, trauksmi, depresiju vai obsesīvu uzvedību; uzsver, ka jāizstrādā efektīvi rīki, tostarp tiesiski pasākumi, ar ko cīnīties pret vajāšanu, uzmākšanos un iebiedēšanu tiešsaistē; uzsver, ka ir jāizstrādā vērienīga stratēģija par garīgo veselību un labklājību e-vidē un jāpalīdz ieinteresētajām personām — un jāsadarbojas ar tām — izstrādāt jaunās e-terapijas; atzīst, ka mediju stratēģijā garīgās veselības jomā jāiesaista visas ieinteresētās personas, tostarp izdevēji un reklāmas nozare, kam jāpieņem ētikas standarti, lai izvairītos no sieviešu objektifikācijas un dzimtisko stereotipu popularizēšanas;
15. norāda, ka mediju, stereotipisku reklāmu un sociālā spiediena dēļ daļai sieviešu ir negatīvs paštēls un veidojas ēšanas un uzvedības traucējumi, piemēram, anoreksija, bulīmija, ortoreksija, kompulsīva pārēšanās, bigoreksija; atbalsta dzimumsensitīvu pieeju ēšanas traucējumiem un uzskata, ka tā jāintegrē veselības diskursā un sabiedrībai paredzētajā informācijā; aicina dalībvalstis izveidot palīdzības un atbalsta kontaktpunktus skolās, lai sniegtu psiholoģisko atbalstu audzēkņiem — īpaši pusaudzēm —, kam ir lielāks ēšanas traucējumu izveidošanās risks;
16. atzinīgi vērtē to, ka pasaules līderi garīgās veselības un labklājības veicināšanu un atkarības profilaksi un ārstēšanu pirmoreiz ir atzinuši par globālās attīstības programmas veselības nozares prioritātēm;
17. pauž nopietnas bažas par garīgās veselības aprūpes un telpu nodrošināšanu sievietēm un meitenēm bēglēm Eiropā, it īpaši tām, kas dalībvalstīs dzīvo pašdarinātos mitekļos; uzsver, ka bēgļu un patvēruma meklētāju aizturēšana bez efektīvas un raitas patvēruma pieteikumu izskatīšanas ir pretrunā starptautiskajām tiesībām un nelabvēlīgi ietekmē viņu garīgo veselību un labklājību; aicina dalībvalstis aizsargāt aizturētās patvēruma meklētājas, kas ziņo par vardarbību, un uzsver, ka šīm sievietēm jānodrošina tūlītēja aizsardzība, tostarp jāizbeidz aizturēšana, paātrinot pārcelšanu un sekmējot atbalstu un konsultācijas; aicina dalībvalstis veselības politiku atsaistīt no imigrācijas kontroles, atļaujot izmantot pamata veselības aprūpes pakalpojumus un neuzliekot veselības aprūpes speciālistiem pienākumu ziņot par migrantiem bez dokumentiem; turklāt prasa, lai dalībvalstis īsteno PVO Eiropas reģionālā biroja, UNHCR un IOM vairākaģentūru vadlīnijas par bēgļu, patvēruma meklētāju un migrantu garīgās veselības un psihosociālās labklājības aizsardzību un atbalstīšanu Eiropā;
18. norāda, ka sievietēm bieži nākas strādāt divas darba dienas vienā, t. i., dienu darbā un veselas dienas darbu mājās, jo vīrieši nepietiekami uzņemas atbildību par mājas pienākumiem un bērnu audzināšanu, līdz ar to daudzām sievietēm izveidojas depresija, trauksme un stress, kā arī vainas sajūta par to, ka viņas it kā nerūpējas pienācīgi par savu ģimeni, kas tradicionāli ir sievietēm piešķirta loma;
19. nosoda populāro jauno seksistisko stereotipu, ka modernajai sievietei jābūt izcilai mācībās un darbā, bet reizē arī jāatbilst tradicionālajiem priekšstatiem, proti, jābūt labai sievai un mājsaimniecei un perfektai mātei, turklāt nezaudējot fizisko pievilcību, — šāds modelis daudzām sievietēm izraisa stresu un trauksmi;
20. aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās iestādes izstrādāt īpašu pielāgotu politiku, kas nodrošinātu garīgās veselības pakalpojumus neaizsargātām sievietēm marginalizētās kopienās un tām sievietēm, kas saskaras ar krustenisko diskrimināciju, piemēram, bēglēm un migrantēm, nabadzīgām un sociāli atstumtām sievietēm, interseksuālām personām un transpersonām, sievietēm no etniskajām minoritātēm, gados vecākām sievietēm un lauku sievietēm;
21. uzsver, cik svarīga ir dzīves cikla pieeja garīgajai veselībai, kas katras vecuma grupas vajadzības risina saskaņoti un visaptveroši, īpaši uzsverot pusaudzes un gados vecākas sievietes, kas vidēji ar dzīvi ir mazāk apmierinātas nekā vīrieši tajās pašās vecuma grupās;
22. iesaka grūtniecības gadījumā garīgās veselības aprūpi sākt cik drīz iespējams pirmajā trimestrī, lai būtu iespējams identificēt īpašus veselības stāvokļus, kad var būt nepieciešama uzraudzība, atpazīt sociālas problēmas, kuru gadījumā sievietēm var būt nepieciešama sociālo vai garīgās veselības dienestu palīdzība, un informēt sievietes par jautājumiem, kas saistīti ar grūtniecību; aicina visās ES dalībvalstīs garantēt plašāku vispārējo un vietējo dzemdību aprūpi, ietverot arī vecmātes un dzemdniecības speciālistus, un uzsver, cik šis izaicinājums ir būtisks lauku rajonos; uzsver, ka psiholoģiskā veselības aprūpe ir tikpat svarīga, cik fiziskā veselības aprūpe, un norāda, ka Eiropas Savienībā 10–15 % sieviešu, kas nesen dzemdējušas, ir pēcdzemdību depresija; uzsver, cik svarīga sievietēm ir psiholoģiskā un medicīniskā aprūpe pēc spontānā aborta un ka ir nepieciešama jutīga un personiska pieeja; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt, attīstīt un nodrošināt savlaicīgu pēcdzemdību psihozes un depresijas atklāšanu un ārstēšanu;
23. uzsver, ka sociālajā un nodarbinātības politikā, īpaši darba un privātās dzīves līdzsvara politikā, jāizmanto holistiska pieeja, kurā ņemta vērā sieviešu garīgā veselība un labklājība, un aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties ar arodbiedrībām, darba devējiem, veselības aprūpes speciālistiem un pilsonisko sabiedrību, lai izstrādātu holistisku un dzimumsensitīvu pieeju garīgajai labklājībai darbā; norāda, cik svarīgi ir sniegt garīgās veselības apmācību vadošajam personālam gan privātajā, gan publiskajā sektorā;
24. atzīst, ka garīgās veselības aprūpē svarīga loma ir formālajiem un neformālajiem aprūpētājiem, kas lielākoties ir sievietes; aicina īpašu uzmanību pievērst formālo un neformālo aprūpētāju lomai garīgās veselības jomā, jo īpaši lomai, kāda ir sievietēm aprūpētājām, kā arī rīkoties, lai aizsargātu pašu aprūpētāju garīgo veselību un labklājību;
25. mudina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā garīgās veselības un labklājības sarežģījumus, ar kuriem dzimtisko stereotipu dēļ saskaras vīrieši un zēni un kuru dēļ narkomānija un pašnāvība vīriešu vidū ir varbūtīgāka nekā sieviešu vidū; uzsver, ka vīriešu garīgās veselības politikā jāņem vērā arī vecuma un mūža ilguma, sociālekonomisko apstākļu, sociālās atstumtības un ģeogrāfisko faktoru aspekti;
Dzimumu līdztiesība klīniskajās pārbaudēs
26. uzsver, ka nepieciešamas zāļu klīniskās pārbaudes, kurās par subjektiem izmantotu gan vīriešus, gan sievietes, un ka pārbaudēm vajadzētu būt iekļaujošām, nediskriminējošām, notikt vienlīdzīgos, iekļaujošos un nemarginalizējošos apstākļos, kā arī būtu pietiekami reprezentatīvām attiecībā pret populāciju, kas šīs zāles izmantos; ierosina klīniskajās pārbaudēs ņemt vērā arī īpaši neaizsargātas iedzīvotāju grupas, piemēram, pediatrijas un geriatrijas pacientus un pie etniskajām minoritātēm piederošus cilvēkus; uzskata, ka — līdztekus pētniecībai un datiem par attiecīgo ES tiesību aktu īstenošanu dalībvalstīs — nolūkā reģistrēt dažādos blakusefektus pēc dzimuma dezagregēti dati būtu jāvāc arī pēc produktu komercializācijas;
27. pauž nopietnas bažas par to, ka, neuzlabojot sieviešu pārstāvību klīniskajās pārbaudēs un biomedicīniskajā pētniecībā, tiek apdraudēta sieviešu veselība un dzīvība, un uzsver, ka klīnisko pārbaužu metodēs un plānos jābūt iespējamai stratificētai analīzei pēc vecuma un dzimuma; tādēļ uzsver, ka garīgās veselības jomas klīniskajās procedūrās steidzami jāņem vērā dzimumsaistītas atšķirības;
28. uzsver, ka, lai metodes būtu pārredzamas un pieejamas, ir svarīgi publicēt klīnisko pārbaužu rezultātus;
29. atgādina, ka infekcijas slimības (piemēram, HIV un malārija) un nelabvēlīgi grūtniecības iznākumi (piemēram, nedzīvi dzimuši bērni) visvairāk ir izplatīti valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem; aicina klīniskajās pārbaudēs iekļaut grūtnieces, lai samazinātu māšu un zīdaiņu saslimstību un mirstību;
30. pieprasa, lai uz zāļu marķējuma tiktu skaidri norādīts, vai pārbaudēs kā subjekti ir piedalījušās sievietes un vai vīriešiem un sievietēm varētu būt atšķirīgi blakusefekti; aicina dalībvalstis sekmēt izpēti par to, kādas ilgtermiņa sekas ir produktiem, ko izmanto hormonu aizstājējterapijā;
31. prasa Komisijai ES līmenī stimulēt projektus, kuru uzmanības centrā ir izturēšanās pret sievietēm klīniskajā pētniecībā; uzskata, ka šādos projektos būtu jāiesaista visu līmeņu veselības aizsardzības iestādes un farmācijas nozare, izstrādājot īpašas stratēģijas, kā īstenot vadlīnijas par dzimumsaistītu atšķirību izpēti un novērtēšanu klīniskajās pārbaudēs;
32. aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt informētības kampaņās, kas pamudinātu sievietes piedalīties klīniskajās pārbaudēs;
33. mudina EMA sagatavot atsevišķas vadlīnijas par sievietēm kā īpašu populāciju klīniskajās pārbaudēs;
34. aicina dalībvalstis, Regulu (ES) Nr. 536/2014 piemērojot cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajās pārbaudēs, izmantot tādu metodisko pieeju klīniskajām pārbaudēm, kas garantētu vīriešu un sieviešu adekvātu pārstāvību, īpašu uzmanību pievēršot pārredzamībai attiecībā uz dalībnieku sastāvu pēc dzimuma, un — skatot, vai šī regula ir pareizi piemērota, — īpaši uzraudzīt sieviešu un vīriešu pārstāvības līmeni;
35. mudina dalībvalstis, EMA un attiecīgās ieinteresētās personas nodrošināt, ka dzimuma un dzimtes faktori tiek ņemti vērā agrīnākajos zāļu pētniecības un izstrādes posmos pirms klīniskajām pārbaudēm; uzsver, ka Eiropā šajā jomā ir jāuzlabo paraugprakses apmaiņa pētniecības iestāžu un veselības aprūpes sniedzēju vidū;
36. uzsver, ka ir steidzami jārīkojas, lai veselības aprūpes jomās, kur dzimumšķirtne ir īpaši kaitīga, to novērstu, it sevišķi attiecībā uz zālēm Alcheimera slimības, vēža, insulta, depresijas un sirds un asinsvadu slimību ārstēšanai;
37. uzsver, ka pētniekiem un visām ieinteresētajām personām saskaņoti jārīkojas, lai novērstu kaitīgus zāļu blakusefektus, kas īpaši skar sievietes, piemēram, antidepresantu, kontracepcijas un citu medikamentu gadījumā, lai uzlabotu sieviešu veselību un veselības aprūpes kvalitāti;
38. ar bažām norāda, ka jaunattīstības valstīs veselības un sociālās aprūpes pētniecībā pastāv dzimumdiskriminācija un nelīdztiesība, kas ietekmē piemērotu un mērķorientētu ārstēšanas metožu izstrādi; īpaši norāda, ka jaunattīstības valstu pacienti nav pietiekami pārstāvēti farmakoloģiskajā pētniecībā; norāda, ka īpašas populācijas, tostarp bērni un grūtnieces, ir atstātas novārtā tuberkulozes zāļu izstrādē; uzsver, ka nākotnē klīniskajās pārbaudēs jāvāc un jāglabā pēc dzimuma sadalīti paraugi farmakoģenētiskajai izpētei; atgādina, ka sieviešu atšķirīgās bioloģiskās un fizioloģiskās uzbūves dēļ vajadzīga pienācīga informācija par zāļu ietekmi uz sieviešu organismiem;
39. ar bažām norāda, ka aizvien lielāka zāļu testēšanas pārvietošana uz Āfriku un citiem mazāk attīstītiem reģioniem var novest pie smagiem ētikas pārkāpumiem un pie tā, ka netiek ievēroti ES pamatprincipi, piemēram, tiesības uz veselības aizsardzību un aprūpi; norāda, ka cenas ziņā pieņemamas veselības aprūpes, veselības apdrošināšanas vai zāļu nepieejamība liek neaizsargātajiem cilvēkiem, īpaši sievietēm, varbūt pat nezinot par saistīto risku, piedalīties klīniskajā izpētē, jo nav citu iespēju, kā saņemt medicīnisko palīdzību;
40. norāda, ka ir pierādīts, ka sievietes lieto vairāk psihotropo zāļu nekā vīrieši, bet ir ļoti maz pētījumu par šo zāļu ietekmes dzimumsaistītām atšķirībām, lai gan sievietēm un vīriešiem tās izraksta bez izšķirības un vienādās devās; pauž bažas par to, ka sievietes vairāk nekā vīrieši saskaras ar psihotropo zāļu nelabvēlīgu ietekmi, jo viņas netiek iekļautas klīniskajās pārbaudēs un līdz ar to netiek ņemta vērā sieviešu fizioloģija; norāda, ka sievietes biežāk nekā vīrieši mēģina savas garīgās problēmas risināt ar psihoterapijas palīdzību;
Vispārīgas piezīmes
41. aicina Komisiju un dalībvalstis:
(a). sekmēt veselības aprūpi, nodrošinot vieglu piekļuvi pakalpojumiem un adekvātu informāciju, kas pielāgota īpašajām vīriešu un sieviešu vajadzībām, un paraugprakses apmaiņu garīgās veselībās un klīniskās pētniecības jomā;
(b) apzināt īpašās sieviešu un vīriešu veselības vajadzības un nodrošināt dzimumperspektīvas integrēšanu veselības politikā, programmās un pētniecībā no izstrādes un projektēšanas posma līdz ietekmes novērtēšanai un budžeta plānošanai;
(c) nodrošināt, ka profilakses stratēģijas ir īpaši orientētas uz sievietēm, ko apdraud krusteniskā diskriminācija, piemēram, romietēm, sievietēm ar invaliditāti, lesbietēm un biseksuālēm, migrantēm un bēglēm, nabadzīgām sievietēm, kā arī transpersonām un interseksuālām personām;
(d) atzīt dzimumvardarbību un vardarbību pret sievietēm par sabiedrības veselības problēmu — kā norādīts PVO 1996. gada 25. maija rezolūcijā WHA49.25 —, kas tieši ietekmē sieviešu garīgo veselību un labklājību;
(e) nodrošināt, ka iestrādāšanai Eiropas Statistikas sistēmā, kā noteikts Eurostat 2016. gada darba programmā, ātri tiek izveidots ES mēroga apsekojums par dzimumvardarbības izplatību, un regulāri vākt dezagregētus datus, jo īpaši par depresijas izplatību, savāktos datus dezagregējot vismaz pēc dzimuma, vecuma grupas un sociālekonomiskā statusa;
(f) atbalstīt pilsoniskās sabiedrības un sieviešu organizācijas, kas cīnās par sieviešu tiesībām, kā arī strādāt pie tā, lai nodrošinātu sievietēm iespēju piedalīties Eiropas un valstu veselības politikas noteikšanā un lai Eiropas un valstu veselības politika atbilstu viņu vajadzībām;
(g) stimulēt programmas, kas risina sieviešu īpašās vajadzības attiecībā uz tādām slimībām kā osteoporoze, balsta un kustību aparāta problēmas un centrālās nervu sistēmas slimības, piemēram, Alcheimera slimība un/vai demence, tostarp tādas programmas, kuras informē sievietes par profilakses metodēm un apmāca medicīnisko personālu;
(h) pievērst īpašu uzmanību to sieviešu īpašajām vajadzībām, kurām diagnosticēts hroniskā noguruma sindroms vai fibromialģija, nodrošinot viņām pienācīgu augstas kvalitātes veselības aprūpi;
(i) palielināt finansējumu, lai sekmētu endometriozes cēloņu un iespējamas ārstēšanas izpēti, kā arī klīnisko vadlīniju izstrādi un references centru izveidi; atbalstīt kampaņas, kas veicina informētību, profilaksi un izpratni par endometriozi, un nodrošināt līdzekļus īpašu veselības aprūpes speciālistu apmācībai un pētniecības iniciatīvām;
42 aicina dalībvalstis pieņemt politiku, kas uzlabotu iedzīvotāju vidējo veselības līmeni, izskaužot nevienlīdzību veselības aprūpes jomā, kas skar nelabvēlīgākā situācijā esošas sociālekonomiskās grupas; šajā kontekstā aicina aktīvi darboties dažādās politikas jomās, kas attiecas ne tikai uz sabiedrības veselību un veselības sistēmām, bet arī uz izglītību, sociālo nodrošinājumu, darba un privātās dzīves līdzsvaru un pilsētplānošanu, darbībā vienmēr ņemot vērā arī dzimumu līdztiesības perspektīvu;
43. aicina jaunattīstības valstu valdības integrēt dzimtes aspektu garīgās veselības politikā un izstrādāt politikas un programmas, kas risina gan īpašās sieviešu garīgās veselības ārstēšanas vajadzības, gan psiholoģiskā distresa sociālos cēloņus; ar bažām norāda, ka — īpaši vismazāk attīstītajās valstīs — sieviešu neiekļaušanu biomedicīniskajos pētījumos bieži vien izraisa informācijas un izpratnes veicināšanas kampaņu trūkums, mātes un aprūpētājas loma, kā arī nepietiekama brīvība izdarīt lēmumus savā mājsaimniecībā; ir stingri pārliecināts, ka labāks dzimtes lomu un pienākumu līdzsvars, ienākumu drošība, vienlīdzīga piekļuve izglītībai, integrācija darba tirgū, efektīvāki darba un privātās dzīves līdzsvara veicināšanas pasākumi, īpaši attiecībā uz vientuļajām mātēm, sociālās drošības tīklu attīstība un nabadzības mazināšana vēl vairāk samazinātu dzimtiskās atšķirības garīgās veselības jomā;
44. uzskata, ka seksuālās un reproduktīvās tiesības ietver piekļuvi likumīgam un drošam abortam, uzticamai, drošai un cenas ziņā pieejamai kontracepcijai un vispusīgai seksuālajai un attiecību izglītībai;
45. pauž nožēlu par to, ka vairākās ES dalībvalstīs seksuālās un reproduktīvās tiesības ir ļoti ierobežotas un/vai piemērojamas tikai atkarībā no īpašiem nosacījumiem;
46. uzskata, ka aizvien lielāks skaits dalībvalstu medicīnas speciālistu, kas atsakās veikt abortu, ir vēl viens drauds sieviešu veselībai un tiesībām; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka slimnīcās ir vismaz minimāls skaits veselības aprūpes speciālistu aborta izdarīšanai;
47. prasa dalībvalstīm novērst, aizliegt un pakļaut kriminālvajāšanai sieviešu piespiedu sterilizāciju — parādību, kas īpaši smagi skar sievietes ar invaliditāti, transpersonas un interseksuālas personas, kā arī romietes;
48. uzsver, ka skrīnings agrīnās vēža stadijās un informācijas programmas tiek uzskatītas par vienu no efektīvākajiem vēža profilakses līdzekļiem, un aicina dalībvalstis nodrošināt, ka šāds skrīnings ir pieejams visām sievietēm un meitenēm;
49. uzsver, ka sieviešu iespēcinātība un dzimumu līdztiesības sekmēšana ir izšķirīgi svarīgas nolūkā paātrināt ilgtspējīgu attīstību un tādējādi izbeigt visu veidu diskrimināciju pret sievietēm un meitenēm, tostarp diskrimināciju garīgās veselības un klīniskās pētniecības jomā, un ka šie divi elementi ir ne tikai pamata cilvēktiesības, bet arī sekmēs attīstību pārējās nozarēs (IAM 5);
50. uzskata, ka dalībvalstīm ir pienākums kā sabiedrisko pakalpojumu garantēt vietēju dzemdniecības aprūpi un nodrošināt, ka arī lauku un kalnu rajonos ir pieejamas vecmātes;
51. aicina dalībvalstu veselības iestādes atzīt endometriozi par rīcībnespēju izraisošu slimību, jo tas ļautu slimības skartajām sievietēm ārstēties bez maksas, pat dārgas terapijas un/vai operācijas gadījumā, un dotu iespēju smagākajos periodos saņemt slimības atvaļinājumu, tādējādi izvairoties no stigmatizācijas darbā;
52. aicina dalībvalstis, Komisiju un attiecīgās aģentūras vispārējo cilvēktiesību vārdā visiem bēgļiem, patvēruma meklētājiem un migrantiem, it īpaši neaizsargātām sievietēm un meitenēm, nodrošināt pilnīgu piekļuvi kvalitatīvai fiziskās un garīgas veselības aprūpei un ilgtermiņā savas nacionālās veselības sistēmas pienācīgi sagatavot bēgļiem un patvēruma meklētājiem; uzsver, ka vajadzīga dzimumsensitīva garīgās veselības apmācība imigrācijas, patvēruma un tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem un amatpersonām, kas strādā ar bēgļiem, patvēruma meklētājiem un imigrantiem, it īpaši tiem darbiniekiem un amatpersonām, kas strādā ar neaizsargātām sievietēm un meitenēm; uzskata, ka šiem nepieciešamajiem veselības aprūpes pasākumiem vajadzētu ietvert, piemēram, drošas mājvietas un sanitārās labierīcības sievietēm un bērniem, juridiskas konsultācijas un seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību pieejamību, tostarp kontracepcijas pieejamību, atbalstu personām, kas piedzīvojušas seksuālu vardarbību, un drošus un likumīgus abortus;
53. aicina ES un dalībvalstis nekavējoties izbeigt pašreizējo taupības politiku un publisko izdevumu samazināšanu, kas skar pakalpojumus, kuri ir izšķirīgi svarīgi augsta veselības aizsardzības līmeņa panākšanai attiecībā uz visām sievietēm un vīriešiem un meitenēm un zēniem Eiropas Savienībā neatkarīgi no viņu izcelsmes vai juridiskā statusa;
54. aicina dalībvalstis nodrošināt brīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību bezdarbniecēm, lauku sievietēm un pensionārēm vai sievietēm ar zemiem ienākumiem, kas nevar atļauties pašas apmaksāt medicīnas rēķinus un ārstēšanu;
55. iesaka, ka sievietēm, kas dzemdējušas bērnu ar invaliditāti vai bērnu ar dzīvībai bīstamu slimību, būtu jānodrošina īpašs atbalsts, tostarp brīva ilgtermiņa pediatriskās mājaprūpes pieejamība, paliatīvā pediatriskā aprūpe un specializēts un viegli pieejams psiholoģiskais atbalsts;
56. uzsver, ka nodrošināt visiem tiesības uz veselību ir svarīgāk nekā aizsargāt intelektuālā īpašuma tiesības un ka šajā nolūkā vajadzīgi ieguldījumi Eiropas veselības pētniecībā, tostarp veselības tehnoloģijās un zālēs, kas paredzētas nabadzības izraisītām un novārtā atstātām slimībām (NINAS);
57. nosoda to, ka dalībvalstis samazina sabiedrības veselības budžetus, un pauž vilšanos par to, ka gada budžets programmām, kuru mērķis ir novērst dzimumvardarbību un vardarbību pret sievietēm, visās dalībvalstīs ir mazāks nekā šādas vardarbības faktiskās izmaksas — ekonomiskās, sociālās vai morālās; atbalsta dalībvalstu izdevumu palielināšanu nolūkā atbalstīt programmas, kuru mērķis ir novērst vardarbību pret sievietēm, kā arī efektīvi palīdzēt cietušajām un tās aizsargāt;
58. aicina dalībvalstis veikt pasākumus tādā ar veselību saistītā jomā kā dzimumvardarbības savlaicīga atklāšana un atbalsts personām, kas no tās cietušas, un izmantot aprūpes protokolus uzbrukuma gadījumos, kas tiesiskās procedūras paātrināšanas nolūkā jānosūta attiecīgajai tiesai; aicina dalībvalstis garantēt tiesības uz piekļuvi informācijai un integrētai sociālajai palīdzībai, kas jāsniedz ar pastāvīgiem steidzamās aprūpes dienestiem, kuri specializējas daudznozaru profesionālos pakalpojumos;
59. atzinīgi vērtē Komisijas darbu pie tā, lai ES ratificētu Stambulas konvenciju, un pauž nožēlu par to, ka daudzas dalībvalstis to vēl nav ratificējušas; mudina Padomi nodrošināt, ka ES pēc iespējas drīz pievienojas Stambulas konvencijai;
60. uzsver, ka prostitūcija ir arī veselības problēma, jo tā kaitē prostitūcijā nodarbināto cilvēku veselībai, salīdzinājumā ar parastajiem iedzīvotājiem palielinot seksuālu, fizisku un garīgu traumu, narkotiku un alkohola atkarības un pašcieņas zuduma risku, kā arī mirstības līmeni; piebilst un uzsver, ka daudzi seksuālo pakalpojumu pircēji pieprasa neaizsargātu pērkamu seksu, kas palielina risku, ka gan prostitūcijā nodarbināto personu, gan pircēju veselībai tiks nodarīts kaitējums;
61. prasa dalībvalstīm novērst, aizliegt un pakļaut kriminālvajāšanai sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un interseksuālu personu dzimumorgānu kropļošanu un kopā ar fizisko aprūpi nodrošināt garīgās veselības atbalstu cietušajām personām un tām personām, pret kurām šāda vardarbība ir ļoti iespējama;
62. mudina Komisiju un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst visneaizsargātākajām un visnelabvēlīgākā situācijā esošajām grupām un to atbalstam īstenot intervences programmas;
63. uzskata, ka salīdzināmu, visaptverošu, uzticamu un regulāri atjauninātu pēc dzimuma dezagregētu datu trūkums izraisa diskrimināciju sieviešu veselības jomā;
64. atgādina, ka veselības aprūpe un veselības politika ir dalībvalstu kompetencē un ka Komisijas ziņā ir tikai papildināt dalībvalstu politiku;
65. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.
- [1] EMEA/CHMP/3916/2005 - ICH http://www.ema.europa.eu/docs/en_GB/document_library/Scientific_guideline/2010/01/WC500059887.pdf.
- [2] Krug, Dahlberg, Mercy, Zwi un Lozano, 2002.
PASKAIDROJUMS
Veselība nav bioloģisks jautājums vien — saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas uzskatu tā ir „pilnīgas fiziskas, garīgas un sociālas labklājības stāvoklis, nevis vienkārši slimības vai nespēka neesamība”.[1] Gan bioloģiskais dzimums, gan sociāli konstruētā dzimte ir svarīgi veselībai visos līmeņos un atšķirīgi ietekmē sieviešu un vīriešu veselību un piekļuvi veselības aprūpei[2].
Nevienlīdzīga piekļuve resursiem apvienojumā ar citiem sociāliem faktoriem sievietēm un vīriešiem rada nevienlīdzīgus veselības riskus un nevienlīdzīgu piekļuvi informācijai par veselību, aprūpei un pakalpojumiem. Turklāt bioloģiskās atšķirības nozīmē, ka sievietēm ir īpašas veselības problēmas un vajadzības, īpaši saistībā ar seksuālo un reproduktīvo veselību. Ir zinātniski pierādīts, ka vīrieši un sievietes bioloģiski atšķiras ne tikai ar reproduktīvajiem orgāniem vien. Piemēram, sieviešu vidū sirds slimības ir galvenais nāves cēlonis. Sieviešu un vīriešu sirdstriekas pazīmes un simptomi ir atšķirīgi, un sievietēm risks gada laikā nomirt no sirdstriekas ir daudz lielāks.
Tikai nesen veiktos pētījumos par sieviešu sirds slimībām un simptomiem pierādīts, ka sievietes daudz vairāk nekā vīrieši cieš no sirds un asinsvadu slimībām[3], bet tās izpaužas vēlāk dzīvē ar citādiem simptomiem nekā vīriešiem, un attiecībā uz medikamentu izvēli tās vajadzētu ārstēt atšķirīgi. Tomēr pētniecībā un praksē vēl arvien nepietiekami ņem vērā atšķirības starp vīriešiem un sievietēm veselības, slimības un ārstēšanas jautājumos. Lai gan sievietes veido vairāk nekā pusi no ES iedzīvotāju skaita, tās vēl joprojām ir nepietiekami pārstāvētas biomedicīniskajos pētījumos.
Pastāvošie pētījumi liecina par dzimumu nevienlīdzību attiecībā uz veselības statusu, veselību ietekmējošu uzvedību, piekļuvi veselības aprūpes un ārstniecības pakalpojumiem. Politikas veidošanā un medicīniskajos pētījumos jāapsver un jāizmeklē šo nevienlīdzību cēloņi un jāpiedāvā efektīvi risinājumi. Piemēram, biomedicīniskā pētniecība joprojām ir balstīta uz implicītu pieņēmumu, ka sievietes un vīrieši ir fizioloģiski līdzīgi visos aspektos, izņemot reproduktīvo sistēmu, un netiek ņemtas vērā bioloģiskās, sociālās un dzimtiskās atšķirības, kurām ir ievērojama ietekme uz veselību.
Tā tas ir sāpju jautājumā — sievietes sāpes izjūt biežāk un intensīvāk, un pretsāpju līdzekļi uz sievietēm iedarbojas mazāk efektīvi nekā uz vīriešiem. Daudzos gadījumos sievietēm pielieto profilaktiskas un ārstnieciskas stratēģijas, kas pārbaudītas tikai uz vīriešiem un tādēļ var būt ar mazu vai pat nelabvēlīgu iedarbību.
Ziņojums īpaši iekļaus jautājumu par endometriozi kā piemēru sieviešu slimību ārstēšanas un pētniecības diskriminācijai.
Attiecībā uz garīgo veselību — saskaņā ar PVO jebkura veida psiholoģisko traucējumu izplatības dzīves laikā rādītāji ir augstāki, nekā uzskatīts iepriekš, arvien palielinās un skar gandrīz pusi no iedzīvotājiem. Neraugoties uz to, ka kopumā psihiatrisko traucējumu rādītāji vīriešiem un sievietēm ir gandrīz identiski, garīgo slimību veidos ir ievērojamas dzimtiskas atšķirības. Dzimte nosaka, cik atšķirīgā mērā vīrieši un sievietes var ietekmēt un kontrolēt sociālekonomiskās determinantes, kas nosaka viņu garīgo veselību un dzīvi, sociālo stāvokli, statusu un sabiedrības attieksmi, uzņēmību un pakļautību dažādiem garīgās veselības riskiem. Dzimtiskās atšķirības īpaši sastopamas tādu garīgās veselības traucējumu rādītājos kā depresija un trauksme.
Veselības nozares publiskā politika dažkārt teorētiski atzīst, ka dzimte ir ievērojama veselības determinante dzīves laikā[4]. Tomēr sieviešu vajadzības veselības aprūpes jomā nav pilnībā un konsekventi integrētas Eiropas un dalībvalstu veselības politikās. Konsekventas un integrētas pieejas trūkums attiecībā uz sieviešu tiesībām un dzimtes jautājumiem veselības politikā ir steidzami jānovērš, un tas ir būtiski augsta līmeņa visu cilvēku veselības aizsardzības sasniegšanai, kā garantēts ES līgumos[5]. Lai panāktu efektivitāti, veselības politikā, kas šobrīd dzimtes jautājumus lielā mērā ignorē, visos aspektos jāiekļauj tieši uz sievietēm orientēta pieeja un kā instruments pilnībā jāizmanto dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana.
ES veselības politika: dzimumu līdztiesības perspektīvas trūkums
ES saskaņā ar tās dibināšanas līgumiem visos politikas virzienos ir jānodrošina cilvēku veselības aizsardzība, un jāstrādā ar ES dalībvalstīm, lai uzlabotu sabiedrības veselību, veiktu cilvēku slimību profilaksi un novērstu draudus fiziskajai un garīgajai veselībai. Stratēģijas „Eiropa 2020” mērķis ir pārvērst ES gudrā, ilgtspējīgā un iekļaujošā ekonomikā, kas veicinātu izaugsmi visiem, — viens no tās priekšnoteikumiem ir laba sabiedrības veselība.
ES veselības politika, ko īsteno ar veselības aizsardzības stratēģiju, ir vērsta uz profilaksi, vienādām labas veselības iespējām un kvalitatīvu veselības aprūpi visiem (neatkarīgi no ienākumiem, dzimuma, tautības u. tml.), tādu nopietnu veselības apdraudējumu novēršanu, kas skar vairāk nekā vienu ES dalībvalsti, cilvēku veselības saglabāšanu vecumdienās un dinamisku veselības sistēmu un jauno tehnoloģiju atbalstu.
Padome ir paudusi atbalstu universālumam, kvalitatīvas aprūpes pieejamībai, taisnīgumam un solidaritātei kā kopīgām vērtībām un principiem, kas ir ES dalībvalstu veselības sistēmu pamatā[6]. Universālums nozīmē, ka nevienai personai nevar liegt piekļuvi veselības aprūpei. Solidaritāte ir saistīta ar valsts veselības sistēmu finansiālo strukturēšanu tā, lai nodrošinātu šo universālo piekļuvi. Taisnīgums ietver vienlīdzīgu piekļuvi pēc vajadzības neatkarīgi no etniskās izcelsmes, dzimuma, vecuma, sociālā stāvokļa vai maksātspējas.
Turklāt Eiropas Savienības Pamattiesību harta garantē, ka ikvienai personai ir tiesības uz profilaktisko veselības aprūpi un ārstniecību saskaņā ar nosacījumiem, kuri paredzēti valstu tiesību aktos un praksē. Šos principus papildina vispārējs dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanas pienākums, kas noteikts Eiropas līgumā un attiecas arī uz visu Eiropas un valsts politikas veidotāju darbu veselības politikas jautājumos.
Veselības sistēmām būtu jācenšas mazināt nevienlīdzību veselības jomā, kurā dzimte ir atzīta par determinanti. Tāpēc attiecīgo politikas veidotāju juridisks un sociāls pienākums Eiropas un valsts līmenī ir, nosakot veselības nozares publisko politiku, pilnībā integrēt sieviešu pieredzi un vajadzības. Diemžēl pašreizējā stāvokļa apskats liecina, ka pašlaik tas nenotiek.
Galvenā atbildība par veselības politiku ES gulstas uz dalībvalstīm. Tomēr ES ir kompetence veselības veicināšanā un slimību profilaksē, kā arī loma atbalsta sniegšanā un koordinēšanā dalībvalstīm nolūkā sasniegt augstu cilvēku veselības aizsardzības līmeni. Sieviešu veselība ir aplūkota kā politikas jautājums ES līmenī saistībā ar sociālām un ekonomiskām veselības determinantēm un konkrētām vecuma grupām. Teorētiski ES atzīst, ka dzimte līdztekus vecumam, izglītībai, ekonomiskajam un ģimenes stāvoklim ir būtiska veselības un veselības aprūpes determinante. Eiropas Komisijas Sabiedrības veselības ģenerāldirektorāts ir publicējis vairākus ziņojumus, kas iekļauj datus par sieviešu veselības stāvokli un piekļuvi veselības aprūpei. Praksē šiem dokumentiem nav sekojuši konkrēti politikas pasākumi un programmas, kas pievērstos sieviešu veselības vajadzībām, un Eiropas sabiedrības veselības politikas dzimuma aspektu pamatā ignorē.
Neraugoties uz pašreizējo Līgumā noteikto pienākumu integrēt dzimumu līdztiesības perspektīvas visās ES darbībās (dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana), Eiropas Komisijas politikas dokumentos tas tiek darīts reti un vēl retāk tās darbībās un programmās. Proti, ES finansētajā pētniecībā, kas saistīta ar veselību, dzimumu līdztiesībai un sieviešu vajadzībām netiek veltīti pietiekami resursi un uzmanība.
- [1] PVO Konstitūcijas preambula.
- [2] „Unequal, Unfair, Ineffective and Inefficient Gender Inequity in Health: Why it exists and how we can change it” („Nevienlīdzīgs, netaisnīgs, neefektīvs un nelietderīgs dzimumnetaisnīgums veselības jomā: kādēļ tas pastāv un kā mēs varam to mainīt”), galīgais ziņojums PVO komisijai par veselības sociālajām determinantēm, 2007. gada septembris.
- [3] Sirds un asinsvadu slimības (SAS), kas tradicionāli uzskatītas par vīriešu slimībām, ir lielākais sieviešu nāves cēlonis visā pasaulē. Šīs slimības ir arī būtisks smagu slimību un invaliditātes cēlonis, kas rada lielas izmaksas veselības aprūpes sistēmām un grauj sieviešu dzīves kvalitāti. Eiropas Savienībā SAS ir galvenais sieviešu nāves cēlonis visās 27 dalībvalstīs. Izpratne par to, kā SAS sievietes skar atšķirīgi nekā vīriešus, un līdz ar to sieviešu informētība par attiecīgo risku ir palielinājusies vien pēdējās desmitgadēs. Eiropas Savienībā SAS bijis nāves cēlonis 43 % sieviešu un 36 % vīriešu. Sk. http://eurohealth.ie/wp-content/uploads/2013/02/Women-and-CVDfin.pdf.
- [4] Eiropas Savienības Padome, Secinājumi par sieviešu veselību, 2005; Secinājumi par veselības aizsardzību un migrāciju ES, 2007; Secinājumi par romu iekļaušanu, 2008; Rezolūcija par jauniešu veselības aizsardzību un labklājību, 2008.
- [5] LESD 168. pants.
- [6] Padomes secinājumi par Eiropas Savienības veselības aizsardzības sistēmu kopējām vērtībām un principiem (2006): http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A52006XG0622%2801%29.
Attīstības komitejaS ATZINUMS (9.11.2016)
Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejai
par dzimumu līdztiesības veicināšanu garīgās veselības un klīniskās pētniecības jomā
(2016/2096(INI))
Atzinuma sagatavotājs: Florent Marcellesi
IEROSINĀJUMI
Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
1. uzsver, ka nodrošināt visiem tiesības uz veselību ir svarīgāk nekā aizsargāt intelektuālā īpašuma tiesības un ka šajā nolūkā inter alia vajadzīgi ieguldījumi globālajā veselības pētniecībā, tostarp veselības tehnoloģijās un zālēs, kas paredzētas nabadzības izraisītām un novārtā atstātām slimībām (NINAS);
2. atgādina, ka NINAS skar vairāk nekā miljardu cilvēku, ik gadu prasa miljoniem upuru un ir endēmiskas galvenokārt jaunattīstības valstīs; norāda, ka NINAS profilakses, diagnosticēšanas un ārstēšanas instrumenti bieži vien nav pieejami vai nav piemēroti jaunattīstības valstu iedzīvotāju un kopienu apstākļiem;
3. atgādina, ka EDCTP2 (otrā Eiropas un jaunattīstības valstu klīnisko pārbaužu partnerības programma) ir paredzēta, lai palīdzētu samazināt sociālo un ekonomisko slogu, ko nabadzības izraisītas slimības rada jaunattīstības valstīs, īpaši Subsahāras Āfrikā, paātrinot iedarbīgu, drošu, piekļūstamu, atbilstošu un cenas ziņā pieejamu ar nabadzību saistīto slimību gadījumā izmantojamu medicīniskās iejaukšanās līdzekļu klīnisko izstrādi partnerībā ar Subsahāras Āfriku;
4. ar bažām norāda, ka jaunattīstības valstīs veselības un sociālās aprūpes pētniecībā pastāv dzimumdiskriminācija un nevienlīdzība, kas ietekmē piemērotu un mērķorientētu ārstēšanas metožu izstrādi; īpaši norāda, ka jaunattīstības valstu pacienti nav pietiekami pārstāvēti farmakoloģiskajā pētniecībā; norāda, ka īpašas populācijas, tostarp bērni un grūtnieces, ir atstātas novārtā tuberkulozes zāļu izstrādē; uzsver, ka nākotnē klīniskajās pārbaudēs jāvāc un jāglabā pēc dzimuma sadalīti paraugi farmakoģenētiskajai izpētei; atgādina, ka sieviešu atšķirīgās bioloģiskās un fizioloģiskās uzbūves dēļ vajadzīga pienācīga informācija par zāļu ietekmi uz sieviešu organismiem;
5. atgādina, ka infekcijas slimības (piemēram, HIV un malārija) un nelabvēlīgi grūtniecības iznākumi (piemēram, nedzīvi dzimuši bērni) visvairāk ir izplatīti valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem; aicina klīniskajās pārbaudēs iekļaut grūtnieces, lai samazinātu māšu un zīdaiņu saslimstību un mirstību;
6. atgādina, ka saskaņā ar PVO informāciju, lai gan jēdziens „garīgās veselības traucējumi” apzīmē dažādus garīgās veselības un uzvedības traucējumus, piemēram, depresiju, bipolārus afektīvus traucējumus, šizofrēniju, trauksmi, demenci un autismu, par garīgi veselu uzskata personu, kas spēj izmantot savas spējas, pārvarēt ikdienas stresu, ražīgi un auglīgi strādāt un darboties savas kopienas labā; atzinīgi vērtē to, ka pasaules līderi garīgās veselības un labklājības veicināšanu un atkarības profilaksi un ārstēšanu pirmoreiz ir atzinuši par globālās attīstības programmas veselības nozares prioritātēm;
7. atgādina, ka garīgā veselība ir ļoti lielā mērā dzimtiskota; uzsver, ka dzimumu nelīdztiesība, ienākumu atšķirības, lielāks nabadzības un pārslodzes risks, sociālekonomiskā diskriminācija, dzimumvardarbība, tostarp seksuālo un reproduktīvo tiesību pārkāpšana, uztura nepietiekamība un bads, sievietes vēl vairāk pakļauj tādu garīgās veselības traucējumu riskam kā depresija un trauksme; aicina Komisiju risināt pamatcēloņus, kuru dēļ sievietes netiek iekļautas klīniskajās pārbaudēs, un piešķirt vairāk resursu pētniecībai, profilaksei, ārstēšanai un atbalsta pakalpojumiem, kas paredzēti sievietēm; raugoties plašāk, uzsver, ka ir jāveicina visu iedzīvotāju ekonomiskā iekļaušana (IAM 10), piemēram, uzlabojot finanšu tirgu un iestāžu regulējumu un uzraudzību, un ar mūžizglītību jāuzlabo primārās veselības aprūpes sniedzēju spējas atpazīt un ārstēt sieviešu garīgās veselības traucējumus, lai mazinātu dzimumdiskrimināciju veselības aprūpē;
8. uzsver, ka saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) informāciju smagu garīgās veselības traucējumu, piemēram, šizofrēnijas un bipolāro traucējumu, aspektā būtisku atšķirību starp dzimumiem nav, taču lielas atšķirības ir depresijas un trauksmes gadījumā;
9. uzsver, ka sieviešu iespēcinātība un dzimumu līdztiesības sekmēšana ir izšķirīgi svarīgas nolūkā paātrināt ilgtspējīgu attīstību un tādējādi izbeigt visu veidu diskrimināciju pret sievietēm un meitenēm, tostarp diskrimināciju garīgās veselības un klīniskās pētniecības jomā, un ka šie divi elementi ir ne tikai pamata cilvēktiesības, bet arī sekmēs attīstību pārējās nozarēs (IAM 5);
10. aicina jaunattīstības valstu valdības integrēt dzimtes aspektu garīgās veselības politikā un izstrādāt politikas un programmas, kas risina gan īpašās sieviešu garīgās veselības ārstēšanas vajadzības, gan psiholoģiskā distresa sociālos cēloņus; ar bažām norāda, ka — īpaši vismazāk attīstītajās valstīs — sieviešu neiekļaušanu biomedicīniskajos pētījumos bieži vien izraisa informācijas un izpratnes veicināšanas kampaņu trūkums, mātes un aprūpētājas loma, kā arī nepietiekama brīvība izdarīt lēmumus savā mājsaimniecībā; ir stingri pārliecināts, ka labāks dzimtes lomu un pienākumu līdzsvars, ienākumu drošība, vienlīdzīga piekļuve izglītībai, integrācija darba tirgū, efektīvāki darba un privātās dzīves līdzsvara veicināšanas pasākumi, īpaši attiecībā uz vientuļajām mātēm, sociālās drošības tīklu attīstība un nabadzības mazināšana vēl vairāk samazinātu dzimtiskās atšķirības garīgās veselības jomā;
11. pauž nožēlu par to, ka ES savā inovācijas stratēģijā nav iekļāvusi savas globālās veselības politikas principus; pauž nožēlu par to, ka nevienā no mehānismiem nav saistošu noteikumu, kas nodrošinātu, ka ar nabadzības izraisītām un novārtā atstātām slimībām (NINAS) saistītā pētniecība un izstrāde, kas finansēta no ES līdzekļiem, izstrādās pieejamas, cenas ziņā pieņemamas un piemērotas zāles visneaizsargātākajām un apdraudētākajām iedzīvotāju grupām, vai ka pētniecības dati būs brīvi pieejami; uzsver, ka ir jāstiprina vietējā pētniecība un izstrāde, kas būtu piemērota katras valsts vajadzībām, un, raugoties plašāk, jāiegulda globālajā veselības jomas pētniecībā un izstrādē, lai stiprinātu valstu veselības aprūpes sistēmas un panāktu vispārēju veselības aprūpi, cita starpā — apvienojot resursus; aicina ES palielināt ES izdevumus šiem mērķiem;
12. norāda, ka, lai gan 26 NINAS veido 14 % no globālā slimību sloga, tām veltīti tikai 1,4 % no globālajiem veselības jomas pētniecības un izstrādes izdevumiem[1];
13. aicina ES veicināt efektīvu un godīgu tādas pētniecības finansēšanu, kas uzlabotu visu cilvēku veselības aizsardzību un nodrošinātu, ka inovācija un iejaukšanās dotu lētus un pieejamus risinājumus; jo īpaši būtu jāanalizē modeļi, kas atsaista pētniecības un izstrādes izmaksas un zāļu cenas, tostarp iespējas nodot tehnoloģijas jaunattīstības valstīm;
14. norāda, ka pēdējos 20 gados ievērojami mainījušās ražotāju sponsorēto klīnisko zāļu pārbaužu norises vietas — šīs pārbaudes aizvien vairāk notiek valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem, kur ir vieglāk atrast subjektus un lētāk veikt klīniskās pārbaudes un kur regulatīvie ierobežojumi ir mazāk stingri vai mazāk uzraudzīti;
15. ar bažām norāda, ka aizvien lielāka zāļu testēšanas pārvietošana uz Āfriku un citiem mazāk attīstītiem reģioniem var novest pie smagiem ētikas pārkāpumiem un pie tā, ka netiek ievēroti ES pamatprincipi, piemēram, tiesības uz veselības aizsardzību un aprūpi; norāda, ka cenas ziņā pieņemamas veselības aprūpes vai veselības apdrošināšanas, kā arī cenas ziņā pieņemamu zāļu nepieejamība liek neaizsargātajiem cilvēkiem, īpaši sievietēm, varbūt pat nezinot par saistīto risku, piedalīties klīniskajā izpētē, jo nav citu iespēju, kā saņemt medicīnisko palīdzību;
16. aicina transnacionālos farmācijas uzņēmumus, iesaistoties klīniskajā izpētē valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem, īstenot savu korporatīvo atbildību ievērot cilvēktiesības, kā noteikts Apvienoto Nāciju Organizācijas Vadošajos principos uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām; uzskata, ka tiem būtu jānodrošina dalībnieku drošības un tiesību pienācīga aizsardzība un savas prakses atbilstība augstākajiem ētikas standartiem un starptautiskajām vadlīnijām, kā noteikts Pasaules Medicīnas asociācijas Helsinku deklarācijā, kā arī Starptautisko medicīnas zinātnes organizāciju padomes un PVO vadlīnijās par labu klīnisko praksi;
17. mudina ES regulatīvās iestādes pirms zāļu tirdzniecības atļaujas izsniegšanas pārliecināties, ka to jurisdikcijā un ārpus tās tiek ievēroti vienādi klīnisko pārbaužu standarti;
18. aicina jaunattīstības valstis izstrādāt stingru tiesisko regulējumu ar funkcionālu neatkarīgu kontroles sistēmu, kas atbilstu Pasaules Veselības organizācijas (PVO) vadlīnijām par labu klīnisko praksi attiecībā uz zāļu pārbaudēm un Pasaules Medicīnas asociācijas Helsinku deklarācijai.
ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS
GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
8.11.2016 |
|
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
20 1 3 |
|||
|
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Louis Aliot, Nicolas Bay, Beatriz Becerra Basterrechea, Ignazio Corrao, Raymond Finch, Enrique Guerrero Salom, Maria Heubuch, György Hölvényi, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Arne Lietz, Linda McAvan, Norbert Neuser, Cristian Dan Preda, Elly Schlein, Eleni Theocharous, Paavo Väyrynen, Bogdan Brunon Wenta, Anna Záborská |
||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Marina Albiol Guzmán, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Bernd Lucke, Judith Sargentini, Patrizia Toia |
||||
|
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Maria Grapini |
||||
- [1] „Research and development expenditure for poverty-related and neglected diseases: an analysis of economic and epidemiological data.” The Lancet, 2013.
ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
29.11.2016 |
|
|
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
19 11 0 |
|||
|
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Daniela Aiuto, Beatriz Becerra Basterrechea, Malin Björk, Vilija Blinkevičiūtė, Iratxe García Pérez, Anna Hedh, Mary Honeyball, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Elisabeth Köstinger, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Florent Marcellesi, Angelika Mlinar, Angelika Niebler, Maria Noichl, Marijana Petir, João Pimenta Lopes, Michaela Šojdrová, Ernest Urtasun, Elissavet Vozemberg-Vrionidi, Jadwiga Wiśniewska, Jana Žitňanská |
||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Biljana Borzan, Stefan Eck, Rosa Estaràs Ferragut, Clare Moody, Sirpa Pietikäinen, Marc Tarabella, Monika Vana, Julie Ward, Anna Záborská |
||||
ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA
|
19 |
+ |
|
|
ALDE |
Beatriz Becerra Basterrechea, Angelika Mlinar |
|
|
EFDD |
Daniela Aiuto |
|
|
GUE/NGL |
Malin Björk, Stefan Eck, João Pimenta Lopes |
|
|
PPE |
Sirpa Pietikäinen |
|
|
S&D |
Vilija Blinkevičiūtė, Biljana Borzan, Iratxe García Pérez, Anna Hedh, Mary Honeyball, Clare Moody, Maria Noichl, Marc Tarabella, Julie Ward |
|
|
VERTS/ALE |
Florent Marcellesi, Ernest Urtasun, Monika Vana |
|
|
11 |
- |
|
|
ECR |
Jadwiga Wiśniewska, Jana Žitňanská |
|
|
PPE |
Rosa Estaràs Ferragut, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Elisabeth Köstinger, Angelika Niebler, Marijana Petir, Michaela Šojdrová, Elissavet Vozemberg-Vrionidi, Anna Záborská |
|
|
0 |
0 |
|
Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:
+ : par
- : pret
0 : atturas