ZIŅOJUMS par integrētu Eiropas Savienības politiku attiecībā uz Arktiku

8.2.2017 - (2016/2228(INI))

Ārlietu komiteja
Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja
Referenti: Urmas Paet, Sirpa Pietikäinen
(Komiteju kopīgās sanāksmes – Reglamenta 55. pants)

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par integrētu Eiropas Savienības politiku attiecībā uz Arktiku

(2016/2228(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS), kas tika noslēgta 1982. gada 10. decembrī un ir spēkā kopš 1994. gada 16. novembra, ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un ANO 2007. gada 13. septembra Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām[1],

–  ņemot vērā Parīzē UNFCCC Pušu konferences 21. sesijā 2015. gada 12. decembrī pieņemto nolīgumu (Parīzes nolīgums) un Eiropas Parlamenta 2016. gada 4. oktobra balsojumu par tā ratificēšanu,

–  ņemot vērā Minamatas konvenciju, Konvenciju par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos, Gēteborgas protokolu, Stokholmas konvenciju, Orhūsas konvenciju un Konvenciju par bioloģisko daudzveidību,

–  ņemot vērā ANO augstākā līmeņa sanāksmi par ilgtspējīgu attīstību un noslēguma dokumentu, kuru Ģenerālā asambleja pieņēma 2015. gada 25. septembrī un kura nosaukums ir „Mūsu pasaules pārveide — ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”[2],

–  ņemot vērā UNESCO 1972. gada 16. novembra Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību,

–  ņemot vērā SDO Konvenciju Nr. 169 un Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām,

–  ņemot vērā Ilulisatas deklarāciju, ko 2008. gada 28. maijā Ziemeļu ledus okeāna konferencē Ilulisatā, Grenlandē, pieņēma piecas Ziemeļu ledus okeāna piekrastes valstis,

–  ņemot vērā Polārā loka inuītu kopienu deklarāciju par resursu izstrādes principiem Inuit Nunaat[3],

–  ņemot vērā ANO Deklarācijas Nr. 61/295 par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām (UNDRIP) pieņemšanu 2007. gada 13. septembrī Ģenerālajā asamblejā,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Arktikas jautājumiem, jo īpaši 2016. gada 20. jūnija, 2014. gada 12. maija, 2009. gada 8. decembra un 2008. gada 8. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā ES 2016. gada jūnijā pieņemto globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju „Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa”, kā arī „KĀDP ziņojumu – mūsu prioritātes 2016. gadā”, ko Padome atbalstīja 2016. gada 17. oktobrī,

–  ņemot vērā Kopīgo paziņojumu par integrētu Eiropas Savienības politiku attiecībā uz Arktiku[4], ko 2016. gada 27. aprīlī pieņēma Komisija un Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijas un Augstās pārstāves 2012. gada 26. jūnija kopīgo paziņojumu „Eiropas Savienības politikas izstrāde saistībā ar Arktikas reģionu”[5] un Komisijas 2008. gada 20. novembra paziņojumu par Eiropas Savienību un Arktikas reģionu,

–  ņemot vērā Arktikas valstu nacionālās stratēģijas attiecībā uz Arktiku, jo īpaši Dānijas Karalistes (2011), Zviedrijas (2011) un Somijas (2013), kā arī citu ES un EEZ dalībvalstu stratēģijas,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 14. marta Lēmumu 2014/137/ES par attiecībām starp Eiropas Savienību, no vienas puses, un Grenlandi un Dānijas Karalisti, no otras puses,

–  ņemot vērā deklarāciju par Arktikas Padomes (AP) izveidi un AP programmu 2015.–2017. gadam ASV vadībā,

–  ņemot vērā Barenca Eiroarktiskās sadarbības 20. gadskārtas deklarāciju, kas pieņemta 2013. gada 3. un 4. jūnija sanāksmē Kirkenesā, Norvēģijā,

–  ņemot vērā Arktikas reģiona parlamentārās konferences (CPAR) un Barenca jūras valstu parlamentārās konferences (BPC) paziņojumus, jo īpaši Konferences paziņojumu, kas tika pieņemts CPAR 12. sanāksmē 2016. gada 14.-16. jūnijā Ulan Udē, Krievijā,

–  ņemot vērā atjaunotās Ziemeļu dimensijas 2013. gada 18. februāra trešās ministru sanāksmes Briselē kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā paziņojumus, kas tika pieņemti Ziemeļu dimensijas parlamentārā foruma sanāksmēs — 2015. gada maijā Reikjavikā, Islandē, 2013. gada novembrī Arhangeļskā, Krievijā, 2011. gada februārī Trumsē, Norvēģijā, un 2009. gada septembrī Briselē,

–  ņemot vērā Starptautiskās jūrniecības organizācijas (SJO) Starptautisko kodeksu kuģu darbībai polārajos ūdeņos,

–  ņemot vērā Starptautisko konvenciju par kuģu izraisīta piesārņojuma novēršanu (MARPOL);

–  ņemot vērā Konvenciju pret naftas noplūdēm, Naftas noplūžu novēršanas fondu un Papildfondu,

–  ņemot vērā 2013. gada 21. novembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (pamatojoties uz Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitikas un drošības politiku)[6], 2013. gada 12. septembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas jūrlietu aspektiem[7], 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas lomu saistībā ar klimata krīzēm un dabas katastrofām[8] un 2012. gada 12. septembra rezolūciju par Padomes ikgadējo ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku[9],

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Arktiku, jo īpaši 2014. gada 12. marta rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Arktikas reģionu[10], 2011. gada 20 janvāra rezolūciju par ilgtspējīgu ES politiku attiecībā uz Tālajiem Ziemeļiem[11] un 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par Arktikas pārvaldību[12],

–  ņemot vērā 2016. gada 2. februāra rezolūciju par ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas starpposma pārskatīšanu[13] un 2016. gada 12. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam[14],

–  ņemot vērā Delegācijas attiecībām ar Šveici un Norvēģiju, kā arī ES un Islandes apvienotajā parlamentārajā komitejā un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) apvienotajā parlamentārajā komitejā (SINEAA delegācija) attiecīgos ieteikumus;

–  ņemot vērā Kosmosa stratēģiju Eiropai (COM(2016)0705), ar ko Komisija nāca klajā 2016. gada 26. oktobrī,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 6. oktobra Regulu (ES) Nr. 2015/1775 par tirdzniecību ar izstrādājumiem no roņiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas kopīgās apspriedes saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A8-0032/2017),

A.  tā kā ES ir globālo procesu dalībniece; tā kā ES ir izsenis iesaistīta Arktikas jautājumos — saistībā ar vēsturi, ģeogrāfiju, ekonomiku un pētniecību; tā kā trīs tās dalībvalstis — Dānija, Somija un Zviedrija — ir Arktikas reģiona valstis; tā kā Arktikas reģionu ieskauj starptautiski ūdeņi, un pilsoņu un valdību pienākums visā pasaulē, tostarp Eiropas Savienībā, ir atbalstīt Arktikas reģiona aizsardzību;

B.  tā kā ES iesaiste Ziemeļu reģiona un Arktikas jautājumu risināšanā iesākās jau deviņdesmito gadu sākumā, tai piedaloties Baltijas jūras reģiona padomes (CBSS), Barenca jūras Eiroarktikas padomes (BEAC) izveidē un Komisijai kļūstot par šo struktūru pilntiesīgu locekli;

C.  tā kā Ziemeļu dimensijas (ZD) politika, kas ietekmē gan ES iekšlietas, gan ārējās attiecības, ir izveidojusies par ES, Krievijas, Norvēģijas un Islandes līdztiesīgu partnerību; tā kā līdztekus ZD partneriem vairākas citas daudzpusējas organizācijas piedalās šajā kopējā politikas jomā, piemēram AP, CBSS un BEAC, savukārt Kanādai un ASV ir novērotāja statuss; tā šī politikas joma attiecas uz plašu ģeogrāfisko teritoriju un tai ir nozīmīga loma, nodrošinot praktisku reģionālu sadarbību ilgtspējīgas attīstības, sabiedrības veselības un sociālās labklājības, kultūras, vides aizsardzības, kā arī loģistikas un transporta jomā;

D.  tā kā ES ir pakāpeniski izstrādājusi un pilnveidojusi savu politiku Arktikas jomā; tā paredzamo jauno pienākumu izpildi un ES kopējo interešu aizstāvību vislabāk var nodrošināt ar kopīgiem, vienotiem līdzekļiem; tā kā problēmas, kas saistītas ar Arktiku, ir jārisina ar kopīgiem reģionāliem un starptautiskiem centieniem;

E.  tā kā Arktika saskaras ar unikālām sociālām, vides un ekonomikas problēmām;

F.  tā kā Arktikas Eiropas daļa ir mazapdzīvota un iedzīvotāji ir izkliedēti plašā teritorijā, kurā trūkst transporta savienojumu, piemēram, autoceļu, dzelzceļa un gaisa transporta savienojumu starp austrumiem un rietumiem; tā kā Eiropas Arktika cieš no investīciju trūkuma;

G.  tā kā Arktikai tiek piemērots plašs starptautisks tiesiskais regulējums;

H.  tā kā AP ir primārais Arktikas sadarbības forums; tā kā 20 pastāvēšanas gados AP ir apliecinājusi, ka tā var uzturēt konstruktīvu un pozitīvu sadarbību, kā arī pielāgoties jauniem izaicinājumiem un uzņemties jaunus pienākumus;

I.  tā kā sauszeme un ūdeņi ir Arktikas valstu suverenitātē un jurisdikcijā; tā kā ir jāievēro Arktikas iedzīvotāju tiesības censties panākt dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu;

J.  tā kā interese par Arktiku un tās resursiem palielinās, jo mainās reģiona vide un pasaulē trūkst resursu; tā kā pieaug reģiona ģeopolitiskā nozīmība; tā kā klimata pārmaiņu ietekme un aizvien sīvākā konkurence par piekļuvi Arktikai un tās dabas resursiem, kā arī arvien aktīvākas ekonomiskās darbības rada riskus reģionam, tostarp videi un cilvēku drošībai, taču rada arī jaunas iespējas, piemēram, iespēju radīt augsti attīstītu, ilgtspējīgu bioekonomiku; tā kā klimata pārmaiņu rezultātā atvērsies jauni navigācijas ceļi un pieejamas kļūs jaunas teritorijas zvejai un dabas resursu ieguvei, kas var novest pie tā, ka šajā reģionā palielinās cilvēka darbības apjoms un saasinās vides problēmas;

K.  tā kā Arktika ilgi ir bijusi konstruktīvas starptautiskās sadarbības piemērs un ir jānodrošina, lai Arktikā spriedze nepieaugtu;

L.  tā kā laba pieejamība, lai sekmīgāk savienotu Ziemeļu reģiona lauku teritorijas ar ES pārējām teritorijām, ir priekšnosacījums ilgtspējīgai un konkurētspējīgai Ziemeļu izaugsmes centru ekonomiskajai attīstībai, ņemot vērā investoru un ieinteresēto pušu pieaugošo interesi par šo teritoriju neapgūtajiem resursiem un to, ka tās ir nozīmīgi ekoloģisko problēmu risināšanas kontaktpunkti;

M.  tā kā 2015. gadā Krievijas Federācija ir izveidojusi vismaz sešas jaunas bāzes uz ziemeļiem no polārā loka, tostarp sešas dziļjūras ostas un 13 lidlaukus, un tā palielina sauszemes spēku klātbūtni Arktikā;

N.  tā kā Eiropas un pasaules politiskajai un ekonomiskajai stabilitātei ir stratēģiski svarīgi, lai Arktikas ekosistēmas būtu spēcīgas, veselīgas un ilgtspējīgas un lai Arktikā dzīvotu plaukstošas kopienas; tā kā Arktikā atrodas vairāk nekā puse no pasaules mitrājiem un tai ir izšķiroša nozīme ūdens attīrīšanā; tā kā Arktika palīdz sasniegt labas ūdens kvalitātes mērķi Eiropas Savienībā, kas noteikts Ūdens pamatdirektīvā; tā kā attiecībā uz Arktikas sociālekosistēmu saglabāšanu bezdarbības dēļ eksponenciāli pieaug izmaksas;

O.  tā kā Arktikas jūras ledāji kopš 1981. gada ir būtiski sarukuši, mūžīgā sasaluma teritorija samazinās (un tas draud ar to, ka atmosfērā var nonākt milzīgs daudzums oglekļa dioksīda[15] un metāna), sniega sega turpina samazināties un kūstošie ledāji veicina pasaules jūras līmeņa celšanos; tā kā ir novērots, ka jūras ledāji izzūd pat straujāk nekā tas paredzēts modeļos, un pēdējos 35 gados vasarās sastopamā ledus apjoms ir samazinājies par vairāk nekā 40 %; tā kā polārajos reģionos klimata pārmaiņu temps ir divreiz lielāks un turpina pieaugt, izraisot vēl nezināmas un neparedzamas pārmaiņas pasaules ekosistēmās;

P.  tā kā trīs ES dalībvalstis (Dānija, Somija un Zviedrija) un viena aizjūras zeme un teritorija (Grenlande) ir locekles Arktikas Padomē, kurā ir astoņas valstis, un septiņām citām (Apvienotajai Karalistei, Francijai, Itālija, Nīderlandei, Polijai, Spānijai un Vācijai) ir novērotāja statuss šajā padomē; tā kā ES ar nepacietību gaida, kad tiks galīgi apstiprināts tās novērotājas statuss AP;

Q.  tā kā vides aizsardzība un ilgtspējīga attīstība ir Otavas deklarācijas stūrakmeņi un šī deklarācija izveidoja pamatu AP dibināšanai 1996. gadā;

R.  tā kā Arktikas reģionā dzīvo aptuveni četri miljoni cilvēku, no kuriem 10 % ir pirmiedzīvotāju tautu pārstāvji; tā kā ar daudz stingrākiem pasākumiem ir jānodrošina Arktikas jutīgās vides aizsardzība, kā arī pirmiedzīvotāju pamattiesību ievērošana; tā kā ir jāgarantē pirmiedzīvotāju un vietējo iedzīvotāju tiesību ievērošana attiecībā uz piekrišanu un piedalīšanos lēmumu pieņemšanas procesā, kad tiek lemts par dabas resursu ieguvi; tā kā piesārņojošo vielu un smago metālu klātbūtnes pieaugums Arktikā negatīvi ietekmē barības ķēdi, jo tie ir sastopami florā un faunā, it īpaši zivīs, un tas rada būtisku apdraudējumu gan vietējo iedzīvotāju veselībai, gan patērētāju veselībai citur pasaulē;

S.  tā kā ekosistēmas, tostarp flora un fauna, Arktikā ir īpaši jutīgas pret traucējumiem, un to atjaunošanās laiks ir relatīvi ilgs; tā kā negatīvās sekas videi bieži vien ir kumulatīvas un neatgriezeniskas, un tām bieži ir ārēja ģeogrāfiska un ekoloģiska ietekme (piemēram, kaitējums pasaules okeānu sistēmām);

T.  tā kā pēdējās desmitgadēs Arktikā temperatūra paaugstinās aptuveni divreiz straujāk nekā vidēji pasaulē;

U.  tā Arktikas klimata pārmaiņas pastiprina atmosfēras aizvien lielākais piesārņojums ar siltumnīcefekta gāzēm un citiem piesārņojuma veidiem; tā kā Arktikas klimata piesārņojums pārsvarā nāk no Āzijas, Ziemeļamerikas un Eiropas emitētājiem, tādējādi emisiju samazināšanas pasākumiem ES ir liela nozīme, lai mazinātu klimata pārmaiņas Arktikā;

V.  tā kā smagās degvieleļļas izmantošana Arktikas jūras transportā ir saistīta ar daudziem apdraudējuma veidiem — noplūdes gadījumā šī ārkārtīgi blīvā degviela emulģējas, nogrimst un, iestrēgstot ledū, tā var tikt pārvietota ārkārtīgi lielos attālumos; noplūdusi smagā degvieleļļa rada milzīgu apdraudējumu Arktikas pirmiedzīvotāju pārtikas nodrošinājumam, jo viņu iztika ir atkarīga no zvejas un medībām; smagās degvieleļļas sadedzināšanas rezultātā rodas sēra oksīdi un smagie metāli, kā arī liels daudzums kvēpu, kas, nogulsnējoties uz Arktikas ledus, stimulē siltuma absorbciju, tādējādi paātrinot kušanas procesu un klimata pārmaiņu ietekmi; tā kā SJO ir aizliegusi smagās degvieleļļas transportēšanu un izmantošanu Antarktikas ūdeņos;

W.  tā kā ES ir jāieņem vadošā loma starptautisko forumu apspriedēs un sarunās, lai nodrošinātu, ka visas attiecīgās puses uzņemas savas saistības siltumnīcefekta gāzu vai citu piesārņojošo vielu emisiju samazināšanas jomā un atbildīgi risina pieaugošās problēmas resursu ilgtspējīgas pārvaldības jomā;

X.  tā kā būtu jāņem vērā visi riski, kas saitīti ar kodolenerģijas izmantošanu ledlaužos un krasta iekārtās, un tie būtu jāsamazina, izmantojot visas darbības, kas saistītas ar gatavību un reaģēšanu katastrofu gadījumā;

Y.  tā kā jebkādu atkritumu izgāšana Arktikas mūžīgā sasaluma teritorijās nekādā gadījumā nav ilgtspējīgs atkritumu apsaimniekošanas risinājums, kā to apliecināja nesenie atklājumi Camp Century, Grenlandē;

Z.  tā kā ES politikā Arktikas reģionam ir vairāk jāatspoguļo Ilgtspējīgas attīstības mērķi, kurus ES ir apņēmusies sasniegt līdz 2030. gadam;

AA.  tā kā, lai aizsargātu Arktikas trauslās ekosistēmas, samazinātu riskus, palīdzētu vietējām kopienām pielāgoties un veicinātu ilgtspējīgu attīstību, izšķiroši svarīgi ir pieņemt ar zinātnisku informāciju, tostarp ar vietējo iedzīvotāju un pirmiedzīvotāju zināšanām, pamatotus lēmumus; tā kā ES ir pasaulē vadošā līdzekļu piešķīrēja Arktikas izpētei un tā veicina bezmaksas apmaiņu ar šo pētījumu rezultātiem;

AB.  tā kā, līdzsvaroti apvienojot industriālās īpašās zināšanas par Arktiku un specializāciju, kā arī apņēmību nodrošināt nekaitīgumu videi un sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus, būtu iespējams šajā teritorijā nodrošināt ekoloģisko inovāciju, rūpniecisko simbiozi un atkritumu efektīvu apsaimniekošanu, saglabājot neskartu Arktikas dabu un nezaudējot iespējas radīt jaunas un novatoriskas uzņēmējdarbības iespējas un darbvietas, tādējādi arī veicinot jaunatnes nodarbinātību un palīdzot risināt sabiedrības novecošanas problēmu;

AC.  tā kā ES pieejamo satelītsakaru tehniskās iespējas atbilstīgi pakalpojumiem un infrastruktūrai, ko piedāvā Copernicus un Galileo, varētu apmierināt to lietotāju vajadzības, kas dzīvo Arktikas reģionā;

AD.  tā kā vietējo kopienu iesaistīšanai ir izšķiroši nozīme, lai nodrošinātu dabas resursu efektīvu pārvaldību un veicinātu trauslo ekosistēmu noturību;

AE.  tā kā Parlaments atzīst, cik svarīgas ir tradicionālās un vietējās zināšanas lēmumu pieņemšanai Arktikā;

AF.  tā kā sāmu, ņencu, hantu, evenku, čukču, aleutu, jupiku un inuītu kultūras ir jāaizsargā saskaņā ar UNDRIP; tā kā Arktikas pamatiedzīvotājiem ir tiesības izmantot dabas resursus savās teritorijās un līdz ar to viņiem vajadzētu būt iesaistītiem jebkādos turpmākos komerciālās zvejas plānos;

AG.  tā kā jebkādām zvejas darbībām Arktikas reģionā ir jānotiek saskaņā gan ar spēkā esošajiem starptautiskajiem nolīgumiem par šo teritoriju, tostarp 1920. gada Špicbergenas nolīgumu un, konkrētāk, visām šā nolīguma līgumslēdzēju pušu tiesībām, gan arī saskaņā ar visām vēsturiskajām zvejas tiesībām,

1.  atzinīgi vērtē kopīgo paziņojumu kā pozitīvu soli ceļā uz integrētu politiku Arktikas jautājumos, nosakot īpašas darbības jomas, kā arī ceļā uz daudz saskaņotāka satvara izveidi ES rīcībai, galveno uzmanību pievēršot Eiropas Arktikai; uzsver, ka ir labāk jāsaskaņo ES iekšpolitika un ārpolitika attiecībā uz Arktikas jautājumiem; aicina Komisiju noteikt konkrētus īstenošanas un izpildes uzraudzības pasākumus saistībā ar tās paziņojumu; atkārtoti prasa izstrādāt visaptverošu stratēģiju un konkrētu rīcības plānu attiecībā uz ES iesaisti Arktikas jautājumos, kuru sākuma punktam vajadzētu būt mērķim saglabāt Arktikas trauslās ekosistēmas;

2.  atzinīgi vērtē to, ka paziņojumā ir noteiktas trīs prioritārās jomas, proti, klimata pārmaiņas, ilgtspējīga attīstība un starptautiskā sadarbība;

3.  uzsver UNCLOS nozīmi, lai noteiktu tik svarīgo daudzpusējo tiesisko regulējumu attiecībā uz visām darbībām okeānos, tostarp Arktikā, lai noteiktu robežas Arktikas kontinentālajā šelfā un atrisinātu suverenitātes jautājumus Arktikas iekšienē attiecībā uz teritoriālajām jūrām; atzīmē, ka vēl ir palikuši tikai pavisam nedaudzi neatrisināti jurisdikcijas jautājumi attiecībā uz Arktiku; uzskata starptautisko likumu ievērošanu Arktikā par izšķiroši svarīgu; norāda uz to, ka ūdeņi ap Ziemeļpolu lielākoties ir starptautiskie ūdeņi; iestājas par to, lai ES būtu spēcīga ietekme, veicinot efektīvas daudzpusējas procedūras un globālu, uz noteikumiem balstītu kārtību ko panāk, nostiprinot un konsekventi ievērojot attiecīgos starptautiskos, reģionālos un divpusējos nolīgumus un regulējumus; uzsver, ka ES vajadzētu būt pozitīvai lomai tādu nolīgumu veicināšanā un atbalstīšanā, kas nostiprina bioloģiskās daudzveidības un vides pārvaldību tajās Ziemeļu ledus okeāna teritorijās, kas nav nevienas valsts jurisdikcijā; atzīmē, ka tas neattiecas uz navigāciju un tradicionāliem iztikas ieguves veidiem; mudina ES cieši sadarboties ar dalībvalstīm, lai veicinātu vides saglabāšanu un aizsardzību reģionā; uzsver, cik svarīga loma ir Arktikas Padomei, uzturot konstruktīvu sadarbību, mieru un stabilitāti, kā arī novēršot spriedzes veidošanos Arktikas reģionā;

4.  atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Savienība ratificēja Parīzes nolīgumu, un atzinīgi vērtē tā stāšanos spēkā 2016. gada 4. novembrī; prasa visām pusēm to ātri un efektīvi īstenot; mudina dalībvalstis ratificēt Parīzes nolīgumu, lai sāktu īstenot vērienīgos siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķus un pasākumus gan emisiju kvotu tirdzniecības, gan kopīgo centienu jomā, paturot prātā mērķi — līdz 2100. gadam ierobežot temperatūras pieaugumu tā, lai tas nepārsniegtu 1,5°C;

5.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieņemt stingrāku nostāju attiecībā uz efektīvāku starptautisko konvenciju īstenošanu, piemēram, Parīzes nolīguma, Minamatas konvencijas, Konvencijas par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos, Gēteborgas protokola, Stokholmas konvencijas, Starptautiskā kodeksa kuģu darbībai polārajos ūdeņos (Polārais kodekss) un Konvencijas par bioloģisko daudzveidību īstenošanu; prasa Komisijai īpašu uzmanību pievērst patlaban notiekošajam Noturīgo organisko piesārņotāju izvērtēšanas komisijas ierosinātajam procesam, lai panāktu, ka tiek noteikti stingrāki pasākumi, ar ko pakāpeniski izbeidz noturīgo organisko piesārņotāju izmantošanu; aicina ES partnervalstis īstenot līdzīgus pasākumus;

6.  atbalsta aizsargājamo dabas teritoriju tīkla izveidi Arktikā un starptautisko ūdeņu jūras aizsardzības teritorijas noteikšanu ap Ziemeļpolu — aiz piekrastes valstu ekonomikas zonām;

7.  aicina jebkādu komerciālās zvejniecības attīstīšanu Arktikas reģionā īstenot tādā veidā, kas būtu pilnīgi saderīgs ar šā reģiona jutīgo un īpašo raksturu; uzstāj, ka jebkādu jaunu komerciālo zveju Arktikas reģionā drīkst sākt tikai pēc tam, kad zinātniskā veidā ticami un piesardzīgi ir novērtēti zivju krājumi, lai noteiktu pieļaujamo nozvejas apjomu, kas ļaus saglabāt attiecīgo zivju krājumus virs līmeņa, kurš var nodrošināt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, un kas nesamazinās citu sugu īpatņu skaitu vai neradīs nopietnu kaitējumu jūras videi; uzsver, ka visu veidu zvejniecība atklātā jūrā ir jāreglamentē reģionālai zivsaimniecības pārvaldības organizācijai, kura ņem vērā zinātniskus ieteikumus un īsteno stingru kontroles un uzraudzības programmu, lai nodrošinātu, ka zveja tiek veikta, ievērojot pārvaldības pasākumus; norāda, ka zveja ekskluzīvajās ekonomikas zonās ir jāveic, ievērojot tieši tādus pašus standartus; pieprasa noteikt moratoriju rūpnieciska mēroga zvejai (cita starpā zvejai ar grunts traļiem) Arktikas ūdeņos, kuros līdz šim zivis nav zvejotas;

8.  atzinīgi vērtē notiekošās sarunas par starptautisku nolīgumu starp Arktikas piekrastes valstīm un starptautiskajām pusēm ar mērķi novērst nereglamentētu zveju starptautiskajos ūdeņos Arktikā un aicina Komisiju un dalībvalstis parakstīt šo deklarāciju un atbalstīt centienus padarīt to saistošu parakstītājām pusēm;

9.  aicina Komisiju atbalstīt un mudināt Arktikas valstis turpināt darbu, paplašinot pieejamo informāciju un analīzi attiecībā uz visiem krājumiem šajā reģionā;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus ES tiesiskā regulējuma ietvaros, proti, vienoties par vērienīgiem emisiju samazināšanas mērķiem sarunās par direktīvu par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju apjomu, samazināt vietējos gaisa piesārņojuma līmeņus ar tīra gaisa politikas pasākumu kopuma palīdzību, lai samazinātu piesārņojumu no lieliem attālumiem un jo īpaši kvēpu rašanos, un vienoties par vērienīgiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķiem un pasākumiem gan emisijas kvotu tirdzniecības, gan kopīgo centienu jomā, paturot prātā mērķi — līdz 2100. gadam ierobežot temperatūras pieaugumu tā, lai tas nepārsniegtu 1,5°C;

11.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai pašlaik apspriestais ANO Nolīgums par jūras bioloģiskās daudzveidības aizsardzību teritorijās, kas ir ārpus valstu jurisdikcijas (BBNJ), būtu spēcīgs un efektīvs un spētu nodrošināt stabilu procesu aizsargājamo jūras teritoriju, tostarp jūras liegumu, identifikācijai, noteikšanai, pārvaldībai un ieviešanai;

12.  mudina Komisiju un dalībvalstis ieņemt vadošu pozīciju Konvencijas par bioloģisko daudzveidību un ar to saistītu starptautisku nolīgumu īstenošanā; uzskata — ir svarīgi, ka saskaņā ar Nagojas protokola 10. pantu noteiktais stratēģiskais plāns par invazīvo un svešzemju sugu, kā arī to izplatīšanās ceļu identificēšanu un prioritāšu konstatēšanu tiek īstenots tā, ka tiek kontrolētas vai iznīdētas viskaitīgākās sugas un pasākumi tiek vērsti uz šādu sugu izplatīšanās ceļu bloķēšanu, lai nepieļautu to pārvietošanos un invāziju, tostarp Arktikas teritorijās;

13.  aicina dalībvalstis aizliegt subsīdijas fosilajam kurināmajam, jo tās samazina no fosilā kurināmā iegūtas enerģijas ražošanas izmaksas, un tādējādi atturēt no šī kurināmā ieguves un izmantošanas; mudina Komisiju un dalībvalstis strādāt starptautiskos forumos, cenšoties panākt, ka turpmāk Arktikā naftas un gāzes ieguve tiek pilnīgi aizliegta un tādējādi sasniegt mazoglekļa ekonomikas mērķi;

14.  aicina ES starptautiskā mērogā veicināt stingrus piesardzības regulatīvos standartus vides aizsardzības jomā, kā arī drošību naftas izpētes, meklēšanas un ieguves jomā; prasa noteikt naftas urbumu aizliegumu ES un EEZ Arktikas ledus ūdeņos un prasa, lai ES Arktikas Padomē un attiecībā uz Arktikas piekrastes valstīm sekmētu salīdzināmus piesardzības standartus;

15.  uzsver — ir svarīgi, lai ES veicinātu to, ka vistuvākajā laikā tiek ratificēta Minamatas konvencija, lai nepieļautu un samazinātu dzīvsudraba emisijas;

16.  atzinīgi vērtē Komisijas plānus novirzīt Eiropas strukturālos un investīciju fondu (ESI fondu) līdzekļus pasākumiem, kas veicinātu rīcību klimata jomā Arktikā, ņemot vērā vietējos apstākļus un Arktikas reģionu īpašās iezīmes;

17.  uzsver, ka pieaugošajai dabas resursu izmantošanai Arktikā būtu jānotiek, respektējot vietējos iedzīvotājus un nodrošinot viņiem labumu, un uzņemoties pilnīgu atbildību attiecībā uz trauslo Arktikas vidi; uzskata, ka šāda stratēģiska izvēle ir absolūti nepieciešama, lai nodrošinātu leģitīmu ES iesaistīšanos Arktikas reģionā un vietējo iedzīvotāju atbalstu tai;

18.  aicina Komisiju un tās dalībvalstis, kas ir locekles vai novērotājas Arktikas Padomē, atbalstīt tās pašreizējo darbu ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN) jomā, lai nosargātu Arktikas trauslās ekosistēmas saskaņā ar Espo konvenciju; uzsver, ka IVN ir būtiski svarīgi, lai nodrošinātu saimniecisko darbību ilgtspējīgu attīstību un Arktikas īpaši trauslo ekosistēmu un kopienu aizsardzību; vērš uzmanību jo īpaši uz šādiem kritērijiem, kuri līdz ar daudziem citiem tika sagatavoti Inuītu Polārā loka padomē (ICC) attiecībā uz Arktikā īstenojamu projektu novērtējumu:

  jāņem vērā visa iespējamā ietekme uz vidi, sociālekonomisko un kultūras jomu gan projekta laikā, gan pēc tā, tostarp pašreizējo un turpmāko projektu kumulatīvā ietekme,

  piesardzības princips un „piesārņotājs maksā” princips ir jāpiemēro visos projekta posmos: plānošanas, novērtēšanas, īstenošanas un reģenerācijas posmā,

  skarto teritoriju reģenerācija un dzīvotņu atveseļošana ir visaptveroši jāplāno un tam jau sākotnēji ir pilnībā jāparedz finansējums,

  ja tas ir projekta priekšlikums attiecībā uz reaģēšanu naftas noplūžu gadījumā — uzskatāmi pierādījumi tam, ka projekta īstenotāji var nodrošināt noplūdušās naftas savākšanu sasaluma apstākļos un salūzuša, atkārtoti sasalstoša ledus gadījumā,

  ir jānosaka starptautisks atbildības un kaitējuma kompensēšanas režīms par zemes platību, ūdeņu un jūras teritoriju piesārņošanu, ko rada naftas izpēte un ieguve jūrā;

19.  kā nozīmīgu uzsver nepieciešamību sadarbībā ar uzņēmēju pārstāvjiem (piemēram, ar Arktikas Ekonomikas padomi) identificēt uzņēmumu sociālās atbildības integrēšanas mehānismus tiem uzņēmumiem, kuri veic uzņēmējdarbību Arktikas reģionā; iesaka izvērtēt iespējas ar brīvprātīgiem mehānismiem veicināt augstus uzņēmumu darbības standartus sociālo un ekoloģisko raksturlielumu ziņā, piemēram, tādus kā vislabākā snieguma izcelšana Arktikas Uzņēmumu atbildības pārskatā, pamatojoties uz Protokolu par uzņēmēju atbildīgu ieguldījumu Arktikas reģionā un uz ANO Globālo līgumu;

20.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt ikvienu centienu SJO struktūrā panākt globālu vienošanos par kuģošanas radīto emisiju apjoma samazināšanu;

21.  atzīst, ka ir svarīgi nepārtraukti nodrošināt ziemeļu mazapdzīvotos reģionus ar pietiekamu finansējumu, lai tie varētu pārvarēt pastāvīgi nelabvēlīgo ietekmi, ko rada tādi faktori kā zems iedzīvotāju blīvums, skarbi klimatiskie apstākļi un milzīgi attālumi;

22.  mudina uz ES iestāžu un attiecīgo dalībvalstu ciešu sadarbību Arktikas jautājumos; aicina tās dalībvalstis, kas ir Arktikas Padomes locekles, saskaņā ar LES 34. panta 2. punktu pastāvīgi informēt pārējās dalībvalstis un Savienības Augsto pārstāvi par jebkuriem kopīgu interešu jautājumiem, kas tiek skatīti Arktikas Padomē;

23.  uzsver, ka ES ir jāsāk politikas dialogs ar visiem Arktikas reģiona partneriem, un prasa pastiprināt sadarbību starp ES, Arktikas Padomi (Ziemeļu dimensijas kontekstā), Barenca jūras Eiroarktikas padomi un citām struktūrām, kuras sadarbojas Tālajos Ziemeļos; uzsver, ka nozīmīga loma Arktikas Padomē ir novērotājiem, kas guvuši lielu pieredzi un jau ilgu laiku īsteno zinātnisku un politisku sadarbību Arktikas reģionā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē pašreizējo dialogu starp novērotājiem un Arktikas Padomes prezidentvalsti;

24.  stingri atbalsta to, ka ES tiek piešķirts novērotājas statuss Arktikas Padomē; ir pārliecināts, ka, pilnībā īstenojot savu oficiālā novērotāja statusu, ES sniegtu pozitīvu ieguldījumu, kā arī nostiprinātu Arktikas Padomes politisko un institucionālo nozīmi Arktikas jautājumu risināšanā;

25.  atzinīgi vērtē labāku koordināciju starp Komisiju un EĀDD Arktikas jautājumos; ierosina izveidot Ziemeļu politikas nodaļu EĀDD struktūrā un nostiprināt sadarbību starp EĀDD un Komisijas dienestiem, lai nodrošinātu saskaņotu, koordinētu un integrētu politikas pieeju visās attiecīgajās svarīgākajās politikas jomās;

26.  norāda, ka ES var palīdzēt atrisināt iespējamās drošības problēmas; aicina ES sadarbībā ar tās dalībvalstīm un Arktikas reģiona valstīm palīdzēt veidot civilās drošības mehānismus un palielināt gan dabas, gan cilvēku izraisītu krīžu un katastrofu pārvaldības spēju, kā arī pilnveidot meklēšanas un glābšanas infrastruktūras;

27.  vērš uzmanību uz to, ka enerģētiskā drošība ir cieši saistīta ar klimata pārmaiņām; uzskata, ka enerģētiskā drošība ir jāuzlabo, samazinot ES atkarību no fosilā kurināmā; vērš uzmanību uz to, ka Arktikas pārveidošanās ir viena no tām klimata pārmaiņu izraisītajām sekām, kas visvairāk skar ES drošību; uzsver, ka šis risku pastiprinošais faktors ir jāņem vērā, īstenojot spēcīgāku ES stratēģiju Arktikas reģionam un vērienīgāku ES politiku no atjaunojamiem energoresursiem Eiropas Savienībā iegūtas enerģijas un energoefektivitātes jomā, jo tā Savienība var būtiski samazināt savu atkarību no ārējiem enerģijas avotiem un līdz ar to uzlabot savu drošību;

28.  pieprasa saskaņā ar iedibinātas labas prakses koncepciju visās Arktikas valstīs izstrādāt rīcības plānus dzīvās dabas glābšanai, kas cietusi no naftas noplūdes, un cita starpā efektīvi izvērtēt to, kuras sugas šajā ziņā ir visvairāk apdraudētas, kā arī sagatavot reāli īstenojamas preventīvu pasākumu un novēršanas pasākumu stratēģijas, kas garantētu attiecīgo sugu aizsardzību;

29.  uzsver, ka pašlaik tiek īstenota konstruktīva un pragmatiska pārrobežu sadarbība Ziemeļu dimensijā, tās partnerībās un Barenca jūras reģiona sadarbības struktūrās;

30.  uzsver, cik svarīgi ir turpināt sadarbību un dialogu ar Krieviju Arktikas reģionālās sadarbības kontekstā, jo īpaši ES un Krievijas pārrobežu sadarbību, neraugoties uz to, ka palielinās Krievijas militāro spēku klātbūtne šajā reģionā, tiek būvētas un no jauna atvērtas militārās bāzes un tiek veidots Krievijas Arktiskais militārais apgabals; uzsver, ka ir svarīgi stingrāk paust Krievijai ES intereses, izmantojot selektīvas iesaistīšanās iespējas, un censties panākt progresu attiecībā uz kopīgu interešu jautājumiem, ja ir pamats globāliem risinājumiem kopīgu problēmu un apdraudējumu novēršanai; mudina šo jautājumu iekļaut ES stratēģijā attiecībā uz Arktiku; uzsver, ka Arktikas reģions ir vides, ekonomikas un politikas ziņā neatņemams starptautisko attiecību elements;

31.  uzskata, ka Ziemeļu dimensijas politika ir veiksmīgs piemērs tam, kā panākt stabilitāti, līdzatbildību un līdzdalību Arktikas sadarbībā; uzsver, ka nozīmīgas ir Ziemeļu dimensijas nozaru partnerattiecību struktūras, sevišķi tās, kas izveidotas vides jomā un infrastruktūras un loģistikas nozarē;

32.  atzīmē, ka ir izveidojušies migrācijas ceļi no Arktikas uz Eiropas Savienības teritoriju; uzsver, ka migrācijas ceļi un transporta apjoma pieaugums būtu jāņem vērā, izstrādājot ES stratēģiju attiecībā uz Arktiku;

33.  vēlreiz aicina ES un tās dalībvalstis aktīvi īstenot tādus principus kā kuģošanas brīvība un miermīlīgas šķērsošanas tiesības;

34.  atzinīgi vērtē plānus izveidot Eiropas Arktisko reģionu ieinteresēto personu forumu; uzsver, ka ir jāveicina sinerģija starp jau esošajiem finansēšanas instrumentiem, lai nepieļautu iespējamo dublēšanos un panāktu ES iekšpolitikas un ārpolitikas programmu maksimālu mijiedarbību; atzīmē, ka Somija ir piedāvājusi rīkot pirmo šā foruma sanāksmi 2017. gadā;

35.  uzsver, ka tradicionāli un vietēji gūtās zināšanas ir svarīgi ņemt vērā, pieņemot lēmumus Arktikas reģionā;

36.  atkārtoti apliecina ES atbalstu ANO Deklarācijai par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām (UNDRIP); jo īpaši atsaucas uz minētās deklarācijas 19. pantu, kurā noteikts, ka valstis apspriežas un labticīgi sadarbojas ar attiecīgajām pirmiedzīvotāju tautām ar viņu pārstāvības struktūru starpniecību, lai vispirms saņemtu šo tautu brīvprātīgu un apzinātu piekrišanu un tikai pēc tam pieņemtu un īstenotu normatīvus un administratīvus aktus, kas var ietekmēt šīs pirmiedzīvotāju tautas; prasa labāk un savlaicīgāk iesaistīt pirmiedzīvotāju tautas uz iedzīvotāju interesēm orientētas Arktikas politikas izstrādē un Arktikas Padomes darbā; uzsver, ka pirmiedzīvotāju līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesā veicinās dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu Arktikas reģionā; uzsver, ka ir jāaizsargā un jāveicina pirmiedzīvotāju tiesības, kā arī viņu kultūras un valodu daudzveidība; uzver, ka Arktikas reģionā ir ilgtspējīgā veidā jāattīsta atjaunojamie energoresursi, turklāt tas jādara, nenodarot kaitējumu trauslajai videi un ar pirmiedzīvotāju tautu pilntiesīgu līdzdalību;

37.  vērš īpašu uzmanību uz ilgtspējīgas attīstības 4.5. apakšmērķi, ar ko vienlīdzīgu piekļuvi visiem izglītības un profesionālās apmācības līmeņiem ir paredzēts nodrošināt pirmiedzīvotāju tautām, arī viņu dzimtajā valodā;

38.  uzsver, ka pieejams, savstarpēji integrēts, drošs un ilgtspējīgs tūrisms Eiropas Arktikas reģionu lauku rajonos un mazapdzīvotajos apvidos var veicināt uzņēmējdarbības iespēju veidošanos, un tas savukārt varētu palielināt darbvietu skaitu mazajos un vidējos uzņēmumos, kā arī varētu palīdzēt nodrošināt pozitīvu attīstību reģionā kopumā; tāpēc uzsver, ka tūrisms šajā reģionā būtu jāveicina, ņemot vērā ar to saistīto sociālo ietekmi, kā arī ietekmi uz vidi infrastruktūras un pētniecības, kā arī izglītības un apmācības ziņā;

39.  uzsver pirmiedzīvotāju tautu un vietējo kopienu nozīmi Arktikas reģiona dzīvotspējas un ilgtspējas nodrošināšanā; aicina Komisiju pievērsties tam, lai šīm kopienām būtu pieejama visa attiecīgā informācija par ES vienotā tirgus prasībām, labāko praksi un finansēšanas instrumentiem; uzsver, ka saimnieciskās darbības veidošanai šajā teritorijā nozīmīgi ir labi transporta, sakaru un elektroenerģijas tīkli, kā arī kosmosa satelītu nodrošinātas ģeopozicionēšanas un telekomunikāciju tehnoloģijas; atgādina Komisijai, ka saskaņā ar Regulu 2015/1775/ES tai ir pienākums iesniegt ziņojumus un informēt sabiedrību un kompetentās iestādes par šīs regulas noteikumiem; uzsver, ka ir jāņem vērā pirmiedzīvotāju un vietējā līmenī iegūtā zinātība un ka ir jāpanāk pirmiedzīvotāju un vietējo iedzīvotāju kopienu ciešāka līdzdalība, piekrišana un iesaiste lēmumu pieņemšanas procesos; uzsver, cik ļoti šajā jomā ir nepieciešams atbalsts un finansējums; šajā sakarībā ierosina izveidot Arktikas pirmiedzīvotāju tautu pārstāvības struktūru Briselē, lai šo tautu līdzdalība kļūtu atpazīstamāka; uzskata, ka ES būtu jāatbalsta Arktikas atjaunojamo energoresursu attīstībai paredzētu novatorisku tehnoloģiju ieviešana Arktikas reģionā;

40.  uzsver, ka uzturēt Arktikas reģionā ilgtspējīgi attīstītas kopienas ar augstu dzīves kvalitāti, kas būtu ieguvējas no jaunākajām informācijas tehnoloģijām, ir ārkārtīgi svarīgi un ka būtiska nozīme šajā ziņā varētu būt ES rīcībai; vēlreiz atgādina, ka Arktikas tautām ir tiesības pašām noteikt, kā tās iegūst sev iztiku, un atzīst šo tautu vēlmi panākt reģiona ilgtspējīgu attīstību; prasa EĀDD un Komisijai izvērtēt, kā varētu veicināt dialogu ar pirmiedzīvotāju tautām, kādas būtu finansējuma piešķiršanas iespējas pirmiedzīvotāju organizācijām un kā nodrošināt, lai to viedoklis būtu ņemts vērā ES debatēs par Arktiku; atzinīgi vērtē darbu, ko veicis ANO īpašais referents jautājumā par situāciju pirmiedzīvotāju tautu cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā un ko veicis ANO ekspertu mehānisms par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām;

41.  uzsver, ka Arktikas ūdeņi ir ļoti neaizsargāti pret urbšanas darbiem atklātā jūrā, ko veic fosilā kurināmā ieguvei, kura izmantošana savukārt veicinās un paātrinās klimata pārmaiņas, kas apdraud šo reģionu; uzskata, ka ES ir jāsadarbojas ar starptautiskajiem partneriem, lai Arktikas ūdeņos izbeigtu urbšanas darbus atklātā jūrā;

42.  uzskata, ka, izstrādājot vides aizsardzības un klimata pārmaiņu mazināšanas politiku Arktikas reģionam, vienmēr ir jābalstās uz zinātnes atziņām;

43.  uzsver ESI fondu ļoti svarīgo lomu, attīstot Eiropas Arktikas reģionus un nodrošinot ilgtspējīgu izaugsmi un kvalitatīvu nodarbinātību saistībā ar nākotnē orientētām nozarēm; uzsver arī nepieciešamību nodrošināt Arktikas dabas resursu atbildīgu un cieņpilnu izmantošanu; vērš uzmanību uz pastāvīgo atpalicību, kas jācenšas mazināt (LESD 174. pants); uzsver stratēģijas ilgtermiņa nozīmi dažādās jomās, piemēram, saistībā ar digitalizācijas programmu, klimata pārmaiņām, jūras nozaru izaugsmi utt.;

44.  uzsver, ka nozīmīga ir Arktikas reģiona laba pieejamība TEN-T struktūrā, tajā ieplānotā pamattīkla koridora paplašināšana Ziemeļjūras-Baltijas jūras un Skandināvijas-Vidusjūras koridoru virzienā, kā arī otrā līmeņa piekļuves ceļi, jo tā ir pati svarīgākā transporta infrastruktūra, lai nodrošinātu gan cilvēku, gan preču ilgtspējīgu mobilitāti; atgādina par ES finansējuma sniegtajām iespējām (piemēram, izmantojot Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF)), infrastruktūras projektu finansēšanai Eiropas Arktikas reģionos; norāda uz Eiropas Investīciju bankas (EIB) būtisko lomu šajā sakarībā; iesaka Komisijai izvērtēt iespējas īstenot plašāku starptautisko sadarbību finanšu jomā, lai veidotu infrastruktūru un savienojumus, tostarp IKT sistēmu jomā;

45.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos pamatprogrammā „Apvārsnis 2020” Arktikas pētniecībai saglabāt vismaz tādu pašu finansējuma līmeni un jo īpaši atzinīgi vērtē Komisijas ieceri atbalstīt novatorisku tehnoloģiju ieviešanu; aicina Komisiju daudzgadu finanšu shēmā (DFS) laikposmam pēc 2020. gada palielināt ES finansējumu Arktikas pētniecībai; aicina Komisiju turpināt un pastiprināt pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” un citu finansēšanas programmu izmantošanu Arktikas pētniecībai;

46.  atzīmē, ka Arktikas jūras ekosistēmas ir pasaules bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai izšķirošas nozīmes elements; norāda, ka Arktikas ledāju platība samazinās un Arktikā ir vērojamas arī citas vides pārmaiņas, turklāt zinātniskie dati par jūras resursiem šajā teritorijā ir nepilnīgi, tādēļ ir jārīkojas piesardzīgi un jāizstrādā atbilstoši starptautiska mēroga pasākumi, ar ko nodrošina resursu ilgtermiņa saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu Arktikas reģiona atklātās jūras ūdeņos;

47.  ņemot vērā, ka labākas zināšanas par Arktiku ir izšķiroši svarīgas efektīvākai problēmu risināšanai, mudina veicināt un atbalstīt starptautisko zinātnisko un pētniecības sadarbību starp visām ieinteresētajām pusēm, kuras strādā Arktikas izpētes jomā, kā arī sadarboties pētniecības infrastruktūru izveides jomā; atbalsta sadarbību starp vadošajām Arktikas pētniecības iestādēm, lai izstrādātu integrētu Eiropas polārās izpētes programmu saskaņā ar EU-PolarNet iniciatīvu attiecībā uz tradicionāli un vietēji gūtām zināšanām; atzīmē, ka Komisija ir saņēmusi ielūgumu uz starptautisku zinātnisko konferenci par Arktiku, kas notiks 2018. gadā Eiropā; uzsver, ka nozīmīga ir veiksmīga sadarbība ar Kanādu un ASV Transatlantiskās okeāna pētniecības alianses struktūrā;

48.  atkārtoti aicina Komisiju Arktikā izveidot ES Arktikas informācijas centru, kuram būtu pietiekams finansējums, lai nodrošinātu, ka ir efektīvi pieejama informācija un zināšanas par Arktiku, kā arī lai veicinātu tūrismu; norāda, ka šāda veida ES Arktikas informācijas centru varētu piesaistīt jau izveidotajiem Arktikas centriem vai dažām citām Arktikas jomas iestādēm, jo tādējādi varētu būtiski samazināt izmaksas;

49.  prasa sistemātiskāk un ilgtermiņā apkopot datus, kas iegūti Arktikas izpētes projektos; pauž nožēlu par to, ka atsevišķu projektu sasniegumi pazūd, pārejot no viena finansēšanas perioda uz nākamo; aicina Komisiju, plānojot satvaru Arktikas izpētei pēc 2020. gada, censties nodrošināt turpināmību;

50.  atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu aizsargājamu jūras teritoriju noteikšanai Arktikā; atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka saistībā ar ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanu ir jāpanāk, lai vismaz 10 % no krasta un jūras teritorijām būtu aizsargājamas teritorijas; tomēr norāda, ka ikviens jauns priekšlikums par šiem jautājumiem būtu jāsagatavo konsekventi, ņemot vērā Arktikas valstu diskusijas rezultātus Arktikas Padomē; uzsver, ka aizsargājamas jūras teritorijas ir Arktikas ekosistēmu saglabāšanai izšķirošas nozīmes elements; atgādina, ka ir jāpanāk pilnīga vietējo iedzīvotāju kopienu līdzdalība šādu aizsargājamu teritoriju plānošanas, veidošanas un pārvaldības procesā;

51.  norāda, cik svarīgas ir kosmosa tehnoloģijas un ar kosmosu saistītas pētniecības darbības, kas ir būtiskas drošai kuģniecībai, kā arī vides monitoringam un klimata pārmaiņu novērošanai Arktikas reģionā; mudina Komisiju, ņemot vērā pārmaiņas, kas notiek Arktikas reģionā, kā Komisija to ir atzinusi savā paziņojumā „Kosmosa stratēģija Eiropai” (COM(2016)0705), apsvērt iespējas sadarbībā ar AP valstīm reģionā vairāk izmantot gan ES esošās, gan vēl topošās satelītu programmas, un ņemt vērā lietotāju vajadzības saistībā ar valdības satelītsakaru (GOVSATCOM) iniciatīvu; aicina visas ieinteresētās personas pilnībā izmantot tās iespējas, ko šajā ziņā piedāvā satelītnavigācijas programma Galileo un Zemes novērošanas programma Copernicus;

52.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un atbalstīt aizsargājamas jūras teritorijas izveidi Arktikas atklātās jūras ūdeņos OSPAR (Konvencijas par jūras vides aizsardzību Atlantijas okeāna Ziemeļaustrumu daļā) komisijas paspārnē, aizliedzot jebkādas ieguves darbības, tostarp zivsaimniecības jomā, starptautiskajos ūdeņos ap Ziemeļpolu, uz kuriem attiecas OSPAR;

53.  aicina Komisiju atbalstīt iniciatīvas, lai aizliegtu izmantot grunts tralēšanu ekoloģiski un bioloģiski nozīmīgās jūras teritorijās (EBSA) un atklātās jūras ūdeņos Arktikā;

54.  prasa par pamatu komerciālai zvejniecībai šajā reģionā izmantot jaunajā kopējās zivsaimniecības politikā noteiktos saglabāšanas mērķus un kvantitatīvo mērķi atjaunot un uzturēt krājumus virs līmeņa, kas var nodrošināt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu;

55.  aicina ES uzņemties vadošo lomu neregulētas zvejas novēršanā Arktikā; uzskata, ka tai ir pilnīgas tiesības šādi rīkoties, ņemot vērā, ka dalībvalstis ir iesaistītas visos pārvaldības līmeņos Arktikas reģionā;

56.  uzsver, ka ES zvejas flote nedrīkst apdraudēt bioloģisko daudzveidību šajā reģionā; atzinīgi vērtē ekoloģiski un bioloģiski nozīmīgu teritoriju noteikšanu Arktikas reģionā atbilstoši Konvencijai par bioloģisko daudzveidību, kas ir nozīmīgs process Arktikas reģiona bioloģiskās daudzveidības efektīvai saglabāšanai, un uzsver, cik svarīgi ir īstenot uz ekosistēmu pārvaldību balstītu pieeju attiecībā uz piekrastes, jūras un sauszemes teritorijām Arktikas reģionā, kā to norāda Arktikas Padomes uz ekosistēmu pārvaldību balstītas pieejas ekspertu grupa; aicina valstis īstenot saistības, kas noteiktas Konvencijā par bioloģisko daudzveidību un Jūras tiesību konvencijā (UNCLOS), izveidojot Ziemeļu ledus okeāna jūras aizsargājamo teritoriju un jūras rezervātu tīklu;

57.  aicina Komisiju veikt izpēti un sagatavot priekšlikumus par to, kā nostiprināt Arktikas telekomunikāciju infrastruktūru, tostarp satelītu sistēmas, lai būtu vieglāk veikt zinātnisko pētniecību un klimata monitoringu un lai varētu izveidot vietēju sistēmu, ar ko nodrošina izstrādi, navigāciju un drošību jūrā;

58.  atgādina par savu 2014. gadā pausto aicinājumu Komisijai un dalībvalstīm, izmantojot Starptautisko Konvenciju par piesārņošanas novēršanu no kuģiem (MARPOL) un/vai ostas valsts kontroli, līdzīgi kā noteikts regulējumā attiecībā uz Antarktiku, veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai panāktu, ka ātrāk tiek noteikts aizliegums izmantot un pārvadāt smago degvieleļļu kuģos, kuri pārvietojas Arktikas jūrās; aicina Komisiju iekļaut ar smagās degvieleļļas izmantošanu saistītos vides un klimata riskus savā pētījumā par riskiem, ko varētu izraisīt kuģošanas apjoma palielināšanās Ziemeļu jūras ceļā; tā kā nav atbilstošu starptautisku pasākumu, aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par noteikumiem, kas būtu piemērojami kuģiem, kuri piestāj ES ostās pēc vai pirms Arktikas ūdeņu šķērsošanas, un ar ko būtu aizliegts izmantot un pārvadāt smago degvieleļļu;

59.  ar nepacietību gaida SJO Polārā kodeksa stāšanos spēkā 2017. un 2018. gadā, jo tad kuģošana Arktikas ūdeņos kļūs drošāka; uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt vienotu izglābšanās, evakuācijas un glābšanas sistēmu attiecībā uz atkrastes personālu, ko varētu piemērot visām Arktikas platformām un kuģiem;

60.  atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) nolīgumu Islande un Norvēģija uzņēmās saistības saglabāt vides kvalitāti un panākt dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar attiecīgajiem ES tiesību aktiem;

61.  uzsver, ka Ķīnai pieaug interese par Arktikas reģionu, īpaši par piekļuvi kuģošanas maršrutiem un par reģiona energoresursiem; ņem vērā Islandes un Ķīnas brīvās tirdzniecības nolīguma noslēgšanu un aicina Komisiju cieši uzraudzīt ietekmi, kāda tam var būt ne vien uz Islandei piederošās Arktikas daļas ilgtspējīgu attīstību, bet arī uz ES ekonomiku un iekšējo tirgu;

62.  atgādina, ka saskaņā ar 2007. gadā noslēgto ES un Grenlandes Zivsaimniecības partnerības nolīgumu, ES piešķir Grenlandei finanšu atbalstu apmaiņā pret atbildīgu zvejniecību un ilgtspējīgu zivsaimniecības resursu izmantošanu Grenlandes ekskluzīvajā ekonomikas zonā;

63.  prasa, lai dalībvalstis nevilcinoties ratificētu Starptautiskās konvencijas par atbildību un kaitējuma kompensāciju sakarā ar bīstamu un kaitīgu vielu pārvadāšanu pa jūru (HNS konvencijas) 2010. gada protokolu un tam pievienotos;

64.  uzskata, ka politikas virzienu īstenošanā attiecībā uz Arktiku izšķiroši svarīga ir parlamentu iesaiste un sadarbība Arktikas jautājumu risināšanā, jo īpaši sadarbība ar attiecīgo ES dalībvalstu parlamentiem;

65.  aicina Savienības Augsto pārstāvi un Komisiju uzraudzīt klimata, vides aizsardzības, jūrniecības, sociālekonomiskās un drošības situācijas attīstību Arktikā un regulāri par to ziņot Parlamentam un Padomei, tostarp ziņot par ES Arktikas politikas īstenošanu;

66.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Arktikas reģiona valstu valdībām un parlamentiem.

• [1]  UNGA 61/295/2007.
• [2]  ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija A/RES/70/1.
• [3]  http://www.inuitcircumpolar.com/uploads/3/0/5/4/30542564/declaration_on_resource_development_a3_final.pdf .
• [4]  JOIN(2016)0021.
• [5]  JOIN(2012)0019.
• [6]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0513.
• [7]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0380.
• [8]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0458.
• [9]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0334.
• [10]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0236.
• [11]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0024.
• [12]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0474.
• [13]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0034.
• [14]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0224.
• [15]  Tiek lēsts, ka Arktikā ir uzkrātas pusotra miljarda tonnu CO₂.

PASKAIDROJUMS

Ģeopolitika, starptautiskā sadarbība, drošības problēmas un pārvaldības jautājumi

Arktikas reģiona ģeopolitiskā nozīmība aizvien pieaug. Klimata pārmaiņu ietekme un aizvien sīvākā konkurence par piekļuvi Arktikai, dabas resursiem, kā arī arvien aktīvākās ekonomiskās darbības gan dod reģionam ieguvumus, gan apdraud to, tostarp radot drošības problēmas. Arktikas transformācija, iespējams, atvērs jaunus navigācijas ceļus un pieejamas kļūs jaunas teritorijas zvejai un dabas resursu ieguvei, kā rezultātā reģionā palielināsies cilvēka darbības apjoms.

Arktika ilgi ir bijusi konstruktīvas starptautiskās sadarbības piemērs un joprojām ir pasaules reģions, kurā sadarbība nav pakļauta pārmērīgai spriedzei. Ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt, lai Arktikā spriedze nepieaugtu. Arktikai tiek piemērots plašs starptautisks tiesiskais regulējums un ļoti svarīga ir UNCLOS, kā papildinošs daudzpusējs tiesisks regulējums, lai risinātu suverenitātes jautājumus Arktikas iekšienē.

ES ir izsenis iesaistīta Arktikas jautājumos — saistībā ar vēsturi, ģeogrāfiju, ekonomiku un pētniecību. Trīs ES dalībvalstis (Dānija, Somija un Zviedrija) ir pilntiesīgas locekles Arktikas Padomē, kurā ir astoņas valstis, un septiņām citām (Apvienotajai Karalistei, Francijai, Itālija, Nīderlandei, Polijai, Spānijai un Vācijai) ir novērotāju statuss šajā padomē.

ES gaida novērotājas statusa piešķiršanu Arktikas Padomē. Tā kā ES ir vadošā līdzekļu piešķīrēja Arktikai, būtu tikai pašsaprotami, ka tā varētu saņemt novērotājas statusu šajā padomē.

ES ir pakāpeniski izstrādājusi un pilnveidojusi savu politiku Arktikas jomā. Komisijas kopīgais paziņojums par integrētu Eiropas Savienības politiku attiecībā uz Arktiku ir apsveicams solis ceļā uz integrētāku ES politiku Arktikas jautājumos. ES 2016. gada jūnijā pieņemtajā globālajā ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā "Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa" arī tiek risināti Arktikas drošības aspekti, kas netiek darīts Komisijas kopīgajā paziņojumā. Jāpatur prātā, ka ģeopolitiskās tendences Arktikas reģionā ietekmē drošības situāciju gan Ziemeļeiropā, gan visā pasaulē. Ir jānovērš Arktikas militarizācija. Ziņojumā ir pausts, ka nepieciešama saskaņotāka ES iekšpolitika un ārpolitika, stratēģija attiecībā uz Arktiku un konkrēts rīcības plāns ES iesaistei Arktikā, ņemot vērā visus aspektus. Tas tiek secināts, arī ņemot vērā to, ka visām ES dalībvalstīm, kas ir Arktikas valstis, kā arī dažām citām valstīm, ir savas nacionālās stratēģijas attiecībā uz Arktiku.

ES ir spējas daudzos veidos palīdzēt atrisināt iespējamās drošības problēmas un novērst konfliktus, un ES sadarbībā ar tās dalībvalstīm ir jāsniedz savs ieguldījums civilās drošības mehānismu veidošanā, kā arī krīžu un katastrofu pārvaldības spēju, kā arī meklēšanas un glābšanas infrastruktūras pilnveidošanā.

Ziņojumā ir prasīts nodrošināt ilgtspējīgu Arktikas politiku un vērsta uzmanība uz to, ka ES uzskata starptautisko likumu ievērošanu Arktikā par izšķiroši svarīgu un iestājas par to, lai ES būtu spēcīga ietekme efektīvās daudzpusējās procedūrās un globālos noteikumos pamatotas kārtības veicināšanā. Tajā arī ierosināta pastiprināta daudzpusēja Arktikas pārvaldība, nostiprinot un konsekventi īstenojot attiecīgus starptautiskus, reģionālus un divpusējus nolīgumus, pamatnostādnes un mehānismus.

Ilgtspējīga Arktikas politika, vietējās kopienas, vides problēmas un rīcības nepieciešamība klimata jomā

Arktika ir īpaša neskarta un jutīga teritorija. Starptautiskās sabiedrības galvenais mērķis ir saglabāt un nostiprināt Arktikas ekosistēmas spējas. Tās ir apdraudētas vairāku iemeslu dēļ. Arktikas reģiona vietējās kopienas cenšas panākt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, piekrastes valstis pēta dabas resursus šajā teritorijā, starptautiski uzņēmumi ir ieinteresēti ātrākos loģistikas ceļos un zinātnieki pēta pārmaiņām pakļauto Arktikas vidi. Visas šīs intereses ir cieši saistītas ar galveno mērķi — panākt, lai visi politikas virzieni Arktikas jomā būtu ilgtspējīgi vides, sociālā un kultūras ziņā, un panākt klimata pārmaiņu mazināšanu, samazinot oglekļa pēdu. ES ir uzņēmusies saistības līdz 2030. gadam nodrošināt ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu. Ilgtspējīga attīstība ir vienīgā iespējamā attīstība Arktikas reģionam, tāpēc ES Arktikas politikā ir labāk jāatspoguļo konkrētu IAM prasības Arktikas kontekstā, īpašu uzmanību pievēršot ekosistēmu saglabāšanai. IAM nodrošina noderīgu satvaru holistiskai ekosistēmas spējas izvērtēšanai, kas pakļauta kumulatīvai negatīvai ietekmei, kuru vēl pastiprina klimata pārmaiņas.

Nav noliedzams, ka klimata pārmaiņas ir saistītas ar antropogēno ietekmi. Vides pārmaiņas Arktikā notiek straujāk nekā jebkur citur pasaulē. Oglekļa dioksīda aizvien lielākā koncentrācija atmosfērā pēdējos 50 gados ir palielinājusi Arktikas virszemes temperatūru par 2° vairāk nekā citur pasaulē. Sākot no 1981. gada, Arktikas jūras ledāji ir sarukuši par 13,4 % desmitgadē, un sniega sega turpina samazināties ik gadu.

Siltākā temperatūra un kūstošie jūras ledāji ietekmē ekosistēmas visā pasaulē — paaugstinot jūras līmeni, mainot jūras ūdens masas sastāvu un radot neparedzamus laikapstākļus. Ja netiks veikti efektīvi pasākumi, klimata pārmaiņu temps turpmāk var pieaugt vēl vairāk, jo to ietekmēs mūžīgā sasaluma kušana Arktikas reģionā. Ir risks, ka mūžīgā sasaluma teritoriju atkušanas rezultātā no tām atmosfērā var nonākt milzīgs daudzums oglekļa dioksīda un metāna.

Panākumu atslēga efektīvai rīcībai klimata jomā ir ne tikai Arktikas valstu ziņā, bet arī visu to valstu ziņā, kas atrodas vidējos platuma grādos. Arktikas klimata piesārņojums pārsvarā nāk no Āzijas, Ziemeļamerikas un Eiropas emitētājiem, tādējādi emisiju samazināšanas pasākumiem ES ir liela nozīme, lai mazinātu klimata pārmaiņas Arktikā.

Ziņojumā pausts aicinājums Komisijai un dalībvalstīm ieņemt stingrāku nostāju efektīvākā starptautisko konvenciju īstenošanā, piemēram, Parīzes nolīguma, Minamatas konvencijas, Konvencija par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos, Gēteborgas protokola, Stokholmas konvencijas, Orhūsas konvencijas un Konvencijas par bioloģisko daudzveidību, īstenošanā. Komisijai arī jāizmanto sava ietekme pašreizējās sarunās Starptautiskajā Jūrniecības organizācijā, lai, izmantojot SJO MARPOL konvenciju, aizliegtu smagās degvieleļļas izmantošanu un, kā kuģu degvielas, pārvadāšanu kuģos, kas pārvietojas Arktikas jūrās.

Jārīkojas ir steidzami. Bezdarbības seku izmaksas pastāvīgi pieaug. Lai sasniegtu Parīzes nolīgumā noteikto mērķi, ir nepieciešama strauja un būtiska emisiju samazināšana. Turklāt negatīvā ietekme uz Arktikas vidi daudzos gadījumos ir kumulatīva un neatgriezeniska. Ekosistēma, tostarp flora un fauna, Arktikā ir īpaši neaizsargāta pret traucējumiem.

Arktikas ilgtspējīgas attīstības pamatā ir dzīvotspējīgas vietējās kopienas un veselīga ekosistēma. Komisijas priekšlikums izveidot ieinteresēto personu forumu, kura galvenā loma būtu vietējiem dalībniekiem, ir ļoti apsveicama iniciatīva, un kad tas sāks darboties, šim forumam būtu jāizveidojas par pastāvīgāku struktūru. Forumam ir potenciāls veicināt izpratni par iespējam, ko ES var piedāvāt šai teritorijai, piemēram, attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem, transporta, sakaru un elektroenerģijas tīklu uzlabošanu, kā arī attiecībā uz inovatīviem tīriem tehnoloģiskiem risinājumiem ļoti zemas temperatūras apstākļos.

Vēl viens veids, kā noteikt stingrāku aizsardzību šai jutīgajai videi, kā arī pirmiedzīvotāju pamattiesībām, ir veikt Arktikai specifisku ietekmes uz vidi novērtējumu pirms projektiem, kas paredzēti Arktikas reģionā.

Starptautiskās tirdzniecības komitejaS ATZINUMS (7.12.2016)

Ārlietu komitejai un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

par integrētu Eiropas Savienības politiku attiecībā uz Arktiku
(2016/2228(INI))

Atzinuma sagatavotājs: David Martin

IEROSINĀJUMI

Starptautiskās tirdzniecības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atzīst, ka trīs ES dalībvalstis (Dānija, Somija un Zviedrija) un viena aizjūras zeme un teritorija (Grenlande) ir locekles Arktikas Padomē, kurā ir astoņas valstis, un septiņām citām (Apvienotajai Karalistei, Francijai, Itālija, Nīderlandei, Polijai, Spānijai un Vācijai) ir novērotāju statuss šajā padomē un ka ES cenšas panākt ietekmīgāku statusu Arktikas Padomē;

2.  ņem vērā, ka Arktika ilgi ir bijusi konstruktīvas starptautiskās sadarbības piemērs un tā kā Arktikai joprojām jābūt zema saspīlējuma teritorijai; apzinās, ka interese par Arktiku palielinās resursu trūkuma un vides izmaiņu dēļ;

3.  atzīst, ka klimata pārmaiņas rada jaunas iespējas, lai panāktu Arktikas ekonomisko izaugsmi, potenciāli izmantojot tādus enerģijas resursus kā nafta un gāze, kuri joprojām daļēji nav atklāti, lai izveidotu jaunus kuģošanas maršrutus un pastiprinātu tūrisma aktivitātes, kuras ilgtermiņā uzlabotu tirdzniecību ar šo reģionu un palielinātu tajā ieplūstošos ieguldījumus; šajā sakarībā uzsver, ka ES tirdzniecības politika ir svarīga kā instruments, lai sekmētu ilgtspējīgas attīstības un vides mērķus;

4.  aicina pastiprināt sadarbību attiecībā uz ilgtspēju un pielāgošanos klimata pārmaiņām Arktikā;

5.  ierosina stiprināt vides drošību un ilgtspējīgu ekonomisko sadarbību starp Arktikas valstīm, reģioniem un vietējām kopienām, lai palielinātu nodarbinātību, labklājību un dzīves kvalitāti, vienlaikus piemērojot augstākos vides standartus;

6.  atgādina, ka visas Arktikas Padomes dalībvalstis atzīst, ka vides aizsardzība ir šī reģiona prioritārs mērķis; apzinās, ka ES tirdzniecības un ekonomiskās intereses nedrīkst apdraudēt reģiona vides aizsardzības pasākumus;

7.  atgādina par 2011. gada 20. janvāra rezolūcija par ilgtspējīgu ES politiku attiecībā uz Tālajiem Ziemeļiem, kurā uzsvērts, ka pārmaiņām Arktikas reģionā ir globāla ietekme un ka līdztekus valstīm, kas atrodas pie polārā loka, arī ES un citiem industriālajiem centriem būs nozīmīga loma tāda piesārņojuma samazināšanā, kuru Arktiskajā reģionā izraisa aizvien pieaugošās darbības, kas tur tiek veiktas; norāda, ka klimata pārmaiņas Arktikā būtiski ietekmēs piekrastes reģionus pasaulē, tostarp piekrastes reģionus ES, un no klimata atkarīgās nozares Eiropā, piemēram, lauksaimniecību un zivsaimniecību, atjaunojamo enerģiju, ziemeļbriežu audzēšanu, medības, tūrismu un transportu;

8.  uzskata, ka jebkura pašreizēja vai jauna saimnieciskā darbība ir jāveic ilgtspējīgā veidā, lai neapdraudētu Arktikas trauslo ekosistēmu un dabas mantojumu, īpaši attiecībā uz briesmām, kuras rada iespēja vairāk izmantot fosilo kurināmo, un pilnībā ievērojot Arktikas pirmiedzīvotāju un vietējo kopienu tiesības;

9.  uzskata, ka ES ir galvenais stratēģiskais partneris, kurš atbalsta ilgtspējīgu ekonomisko attīstību Arktikā; uzskata, ka ir svarīgi, lai ES politika Arktikas reģionā atspoguļotu Ilgtspējīgas attīstības mērķus, kurus ES ir apņēmusies sasniegt līdz 2030. gadam;

10.  uzsver nepieciešamību iesaistīt Arktikas vietējās kopienas Eiropas Arktikas politikas izstrādē un īstenošanā, ilgtspējīgas ekonomikas darbībās un lēmumu pieņemšanas procesos, lai panāktu pareizu līdzsvaru starp Arktikas reģiona saglabāšanu un ekonomiskās attīstības vajadzību apmierināšanu un lai izvairītos no radikālām izmaiņām kopienu tradīcijās un dzīves standartos;

11.  ņem vērā Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta apspriedes, kurās pausts ierosinājums, ka Eiropas Arktika cieš no investīciju trūkuma;

12.  atzinīgi vērtē Krievijas valdības 2016. gada septembra paziņojumu par desmit gadu moratoriju jaunu atkrastes naftas un gāzes licenču izsniegšanai, lai veiktu urbumus Arktikas šelfā;

13.  atgādina, ka Arktikā ir nepieciešama ilgtspējīga ekonomiskā attīstība, kuras nodrošināšanai nepieciešami ieguldījumi vides aizsardzībā un pielāgošanās klimata pārmaiņām, atjaunojamā enerģija, transporta maršruti un attiecīgās infrastruktūras, sadarbība meteoroloģiskajā jomā un ilgtspējīgs tūrisms; šajā sakarībā aicina Komisiju izpētīt plašākus starptautiskās finanšu sadarbības instrumentus un uzraudzīt jauno ekonomisko darbību ietekmi uz vidi;

14.  atzinīgi vērtē Starptautiskās jūrniecības organizācijas (SJO) Jūras vides aizsardzības komitejas (MEPC) 2016. gada 24.–28. oktobrī Londonā notikušajā 70. sesijā pieņemto vēsturisko lēmumu vides aizsardzības un cilvēku veselības jomā, proti, apstiprināt 2020. gada 1. janvāri par īstenošanas dienu ievērojamam sēra satura samazinājumam degvieleļļā, kuru izmanto starptautisko jūras transporta pakalpojumu kuģos, līdz apjomam, kas nepārsniedz 0,50 % m/m (masa/masa), aicina Arktikas reģiona valdības darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu šā lēmuma īstenošanu attiecībā uz ikvienu transportu, kas izmanto Arktikas ceļus, saskaņā ar skaidru SJO apņemšanos gādāt par tās vides saistību ievērošanu kuģošanā;

15.  aicina Komisiju, ES dalībvalstis un citas Arktiskās Padomes dalībvalstis censties panākt starptautisku vienošanos, lai aizliegtu, ka kuģi, kuri izmanto bīstamu degvielu, kuģo par Arktikas ceļiem, un aizliegt Arktikas ceļu izmantošanu starptautisku bīstamu kravu pārvadāšanai;

16.  ņem vērā Kanādas saistības, kas noteiktas visaptverošā ekonomikas un tirdzniecības nolīguma (CETA) tirdzniecības un vides aizsardzības sadaļā, īpaši par ilgtspējīgu zivsaimniecību un tirdzniecību ar mežsaimniecības produktiem; uzsver CETA sadaļas par starptautiskajiem jūras transporta pakalpojumiem un publisko iepirkumu, kuras uzlabos Eiropas uzņēmumu iesaistīšanos Kanādas iepirkuma tirgos, īpaši ledlaužu būvēšanas jomā; uzsver, ka Kanāda un ES ir no jauna apstiprinājušas savas saistības stiprināt sadarbību Arktikā, XVI Kanādas un ES samitā 2016. gada 30. oktobrī pieņemot kopīgo deklarāciju;

17.  uzsver, ka ES zvejas flote nedrīkst apdraudēt bioloģisko daudzveidību šajā reģionā; atzinīgi vērtē ekoloģiski un bioloģiski būtisku teritoriju konstatēšanu Arktikas reģionā atbilstoši Konvencijai par bioloģisko daudzveidību (CBD), kas ir nozīmīgs process Arktikas reģiona bioloģiskās daudzveidības efektīvā saglabāšanā, un uzsver, cik svarīgi ir īstenot uz ekosistēmu pārvaldību balstītu pieeju attiecībā uz piekrastes, jūras un sauszemes teritorijām Arktikas reģionā, kā to norāda Arktikas Padomes uz ekosistēmu pārvaldību balstītas pieejas ekspertu grupa; aicina valstis īstenot saistības, kas noteiktas CBD un Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijā, izveidojot Ziemeļu ledus okeāna jūras aizsargājamo teritoriju un jūras rezervju tīklu;

18.  atgādina, ka pēc tam, kad Kanāda un Norvēģija PTO apstrīdēja ES aizliegumu saistībā ar izstrādājumiem no roņiem, šis pasākums ir nostiprināts, panākot tā atbilstību PTO Apelācijas institūcijas 2014. gada nolēmumam, un tā leģitimitāti vairs nevar apstrīdēt; uzsver, ka līdzīgi tirdzniecības aizliegumi ir spēkā sevišķi ASV un Krievijā un ka šie pasākumi sekmēs savvaļas dzīvnieku un augu saglabāšanu Arktikā, jo roņi ir vietējās ekosistēmas neatņemama sastāvdaļa;

19.  aicina Komisiju, atsākot sarunas, iekļaut būtiskus tirdzniecības un vides aizsardzības noteikumus transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerībā (TTIP), kas var veicināt Aļaskas, kā arī Eiropas Arktikas dabiskās vides, tostarp zivsaimniecības un mežsaimniecības noteikumu, saglabāšanu; uzskata, ka šādu noteikumu iekļaušanai vajadzētu kļūt par neatņemamu sastāvdaļu no ikviena turpmākā brīvā tirdzniecības nolīguma (BTN), ko ES noslēgs ar Arktikas partneriem, kuri nav ES dalībvalstis;

20.  atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) nolīgumu, Islande un Norvēģija uzņēmās saistības vides kvalitātes uzlabošanā un dabas resursu ilgtspējīgā izmantošanā saskaņā ar attiecīgajiem ES tiesību aktiem;

21.  uzsver, ka Ķīnai pieaug interese par Arktikas reģionu, īpaši par piekļuvi kuģošanas maršrutiem un tā energoresursiem; ņem vērā Islandes un Ķīnas brīvā tirdzniecības nolīguma noslēgšanu un aicina Komisiju cieši uzraudzīt ietekmi, kāda tam var būt uz ilgtspējīgu ekonomisko attīstību ne tikai saistībā ar Islandei piederošo Arktikas daļu, bet arī saistībā ar ES ekonomiku un iekšējo tirgu;

22.  atgādina, ka ES un Krievija nav noslēgusi brīvās tirdzniecības nolīgumu un tādēļ ES nav efektīva divpusēja instrumenta, ar kuru ietekmēt tirdzniecību un ieguldījumus Krievijai piederošajā Arktikas daļā. tomēr uzsver, ka ES un Krievijas PSN ietvaros notiekošais dialogs par Arktiku joprojām ir atvērts vides pārvaldības un zinātniskās sadarbības jomās;

23.  atkārtoti aicina Komisiju izveidot ES Arktikas Informācijas centru, un nodrošināt tam pietiekamu finansējumu, lai panāktu efektīvu piekļuvi informācijai un zināšanām par Arktiku; norāda, ka šāda veida ES Arktikas Informācijas centru varētu sasaistīt ar jau esošajiem Arktikas centriem vai ar citām Arktikas iestādēm nolūkā būtiski pazemināt izmaksas;

24.  Atgādina, ka saskaņā ar 2007. gadā noslēgto ES un Grenlandes Zivsaimniecības partnerības nolīgumu, ES piešķir Grenlandei finanšu atbalstu apmaiņā pret atbildīgu zvejniecību un ilgtspējīgu zivsaimniecības resursu izmantošanu Grenlandes ekskluzīvajā ekonomikas zonā;

25.  uzsver, ka uzņēmumiem, kuri darbojas Arktikā, ir jāatbilst saistošiem uzņēmumu sociālas atbildības standartiem, kurus ir jāattīsta sadarbībā ar Arktikas Ekonomikas padomi un kuru pamatā cita starpā ir jābūt Arktikas Investīciju protokolam un ANO Globālajam līgumam;

26.  atgādina, ka uz kuģošanu Arktikā attiecas SJO noteiktas īpašas prasības, un atzinīgi vērtē Polārā kodeksa stāšanos spēkā, kas gaidāma 2017. gada 1. janvārī.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	5.12.2016
Galīgais balsojums	+: –: 0:	20 3 5
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Laima Liucija Andrikienė, Maria Arena, Tiziana Beghin, Karoline Graswander-Hainz, Jude Kirton-Darling, Bernd Lange, Marine Le Pen, David Martin, Anne-Marie Mineur, Sorin Moisă, Alessia Maria Mosca, Godelieve Quisthoudt-Rowohl, Viviane Reding, Inmaculada Rodríguez-Piñero Fernández, Tokia Saïfi, Marietje Schaake, Helmut Scholz, Joachim Schuster, Joachim Starbatty
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Bendt Bendtsen, Reimer Böge, Klaus Buchner, Edouard Ferrand, Agnes Jongerius, Sander Loones
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Mairead McGuinness, Molly Scott Cato, Ramón Luis Valcárcel Siso

Reģionālās attīstības komitejaS ATZINUMS (30.11.2016)

Ārlietu komitejai un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

par integrētu Eiropas Savienības politiku attiecībā uz Arktiku
(2016/2228(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Jens Nilsson

IEROSINĀJUMI

Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgās Ārlietu komiteju un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  norāda, ka Arktikas reģioniem ir svarīga Eiropas teritoriālā sadarbība, tostarp sadarbība pāri ES ārējām robežām; uzsver, ka ES finansējums sadarbības atbalstam veido nepārprotamu pievienoto vērtību un būtu jāsaglabā arī pēc 2020. gada; atzīmē, ka līdzās reģionālai ietekmei šai sadarbībai ir arī svarīga ģeopolitiska un drošības nozīme; tāpēc aicina Komisiju izstrādāt visaptverošu ES stratēģiju Arktikas reģionam, ņemot vērā visus sadarbības aspektus;

2.  aicina ar pašreizējo ES dalībnieku Arktikas padomē atbalstu panākt to, ka Eiropas Savienībai tajā piešķir pilnvērtīga novērotāja statusu, lai stiprinātu Arktikas reģiona sadarbību un risinātu ar Arktikas reģionu saistītos kopīgos uzdevumus; šajā sakarībā aicina Krieviju un Kanādu kā Arktikas valstis, kuras investē Arktikas reģionā un ir atkarīgas no tā, citstarp ekonomisku un stratēģisku iemeslu dēļ, būt atsaucīgākām, lai Eiropas Savienībai nodrošinātu pilnvērtīgu novērotāja statusu; prasa, lai Parlaments tiktu pilnībā informēts par šo procesu;

3.  uzsver Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESIF) ļoti svarīgo lomu, attīstot Eiropas Arktikas reģionus un nodrošinot ilgtspējīgu izaugsmi un kvalitatīvu nodarbinātību saistībā ar nākotnē orientētām nozarēm, uzsver arī nepieciešamību nodrošināt Arktikas dabas resursu atbildīgu un cieņpilnu izmantošanu; vērš uzmanību uz pastāvīgo atpalicību, kuru jācenšas mazināt (LESD 174. pants); uzsver stratēģijas ilgtermiņa nozīmi dažādās jomās, piemēram, saistībā ar digitalizācijas programmu, klimata pārmaiņām, jūras nozaru izaugsmi utt.;

4.  uzsver, ka ES Arktikas politikas veidošanā un saistībā ar ES finansējumu šai teritorijai ļoti svarīga ir cieša sadarbība ar reģioniem un apakšreģioniem, tostarp aizjūras zemēm un teritorijām Eiropas Arktikas reģionā, jo reģioniem, vietējām kopienām un pamatiedzīvotājiem, kuri ir tiešie labuma guvēji no politikas attiecībā uz Arktiku, ir padziļinātas zināšanas par svarīgākajiem jautājumiem; tādēļ uzskata, ka viņu redzējums un viedokļi ir jāuzklausa un jāņem vērā;

5.  uzskata, ka būtu jāizveido Eiropas Arktisko reģionu ieinteresēto personu forums, lai uzlabotu sadarbību, koordināciju, papildināmību un sinerģiju starp dažādām ES finansēšanas programmām, un atbalsta turpmākus centienus šajā jomā, kas varētu kļūt par piemēru arī citiem reģioniem ES teritorijā un ārpus tās; aicina Komisiju iekļaut šajā forumā visas attiecīgās reģionālās organizācijas, kuras ir atbildīgas par ESI finansējuma nodrošināšanu un uzraudzību; turklāt mudina Komisiju nodrošināt, lai Arktisko reģionu ieinteresēto personu foruma darbs noritētu saskaņā ar grafiku un budžeta ietvaros;

6.  norāda, ka Arktikas reģionā ES sadarbojas tādās jutīgās jomās kā, piemēram, vides aizsardzība, enerģētika, transports un zivsaimniecība; vienlaikus uzsver, ka, neraugoties uz nopietnajām problēmām, Arktikā ir arī vērtīgas iespējas un aktīvi, un tādēļ tā būtu jāuzskata par vietu pētniecībai, ekotūrismam, ilgtspējīgai rūpniecībai, videi nekaitīgām tehnoloģijām un zinātībai, proti, jomām, no kurām labumu var gūt daudzi uzņēmumi, jo īpaši MVU, kas veiksmīgi izmanto novatoriskus uzņēmējdarbības modeļus un inovatīvas tehnoloģijas; norāda uz šīm iespējām, problēmām un riskiem saistībā ar investīcijām pašreizējā un iespējamajā sociālekonomiskajā attīstībā;

7.  uzsver, ka kopējos uzdevumus Arktikas reģionā, jo īpaši saistībā ar tā trauslo vidi un klimata pārmaiņu ietekmi, var risināt tikai visu pārvaldības līmeņu sadarbībā, tostarp starptautiskā līmenī, un iesaistot attiecīgās ieinteresētās puses, jo īpaši pilsonisko sabiedrību; atgādina par Savienības apņemšanos pastiprināt centienus cīņā ar klimata pārmaiņām; tādēļ uzskata, ka Arktikas reģionam būtu jāveicina ilgtspējīga attīstība un jo īpaši klimata pārmaiņu mazināšana; uzsver, ka šajā ziņā būtu jāizmanto ESIF, ņemot vērā nepieciešamību paātrināt pāreju uz ilgtspējīgāku attīstību; atgādina par globālās sasilšanas ietekmi šajā reģionā un izmaiņām tās ekosistēmā, kam būs ietekme ne tikai vietējā, bet arī pasaules mērogā; uzsver nepieciešamību cieši uzraudzīt klimata pārmaiņu ietekmi šajā reģionā;

8.  uzsver, cik svarīga ir sadarbība pētniecības jomā Arktikā, jo tai ir būtiska nozīme, ne tikai palīdzot labāk izprast notiekošos procesus un parādības, bet arī tāpēc, ka pētniecība pirmām kārtām ir pamats priekšlikumu izstrādei par pielāgošanos jaunajai situācijai; šajā sakarībā ierosina izpētīt iespējas attīstīt kibersavienojamību Arktikas reģionā un atgādina, ka būtu jāpastiprina pētniecības un inovācijas partnerības ar reģioniem Arktikā; norāda, ka investīciju un pētniecības prioritāšu noteikšanā šajā reģionā varētu izmantot ne tikai ESI fondi, bet arī citus finansēšanas instrumentus, piemēram, ESIF, InnovFin, TEN-T vai Eiropas Biznesa atbalsta tīklu;

9.  uzsver, cik Arktikas reģiona iedzīvotājiem ir svarīgi aizsargāt to kultūru un trauslo ekosistēmu; vērš uzmanību uz tādu faktoru nepārtraukto un tiešo ietekmi, kuru izcelsme ir gan pašā šajā reģionā, gan ārpus tā; aicina Komisiju rosināt priekšlikumus par lieguma izveidi Arktikas starptautiskajos ūdeņos nolūkā nepieļaut turpmāku vides problēmu saasināšanos un aizsargāt bioloģisko daudzveidību un apdraudētās ekosistēmas Arktikas reģionā;

10.  atzīmē priekšlikumu izveidot ES Arktikas informācijas centru un atkārtoti pauž atbalstu šim ierosinājumam, rosinot centra pastāvīgo biroju izvietot Rovaniemi, Somijā, ar mērķi visās dalībvalstīs padarīt pieejamāku informāciju par Arktiku, tostarp par ES finansētiem projektiem; aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus šāda centra izveidei.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	29.11.2016
Galīgais balsojums	+: –: 0:	33 5 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Pascal Arimont, Franc Bogovič, Steeve Briois, Rosa D’Amato, Michela Giuffrida, Krzysztof Hetman, Ivan Jakovčić, Marc Joulaud, Constanze Krehl, Andrew Lewer, Louis-Joseph Manscour, Martina Michels, Iskra Mihaylova, Younous Omarjee, Konstantinos Papadakis, Mirosław Piotrowski, Stanislav Polčák, Julia Reid, Terry Reintke, Liliana Rodrigues, Fernando Ruas, Maria Spyraki, Olaf Stuger, Ruža Tomašić, Ramón Luis Valcárcel Siso, Matthijs van Miltenburg, Lambert van Nistelrooij, Derek Vaughan, Kerstin Westphal
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Daniel Buda, James Carver, Elena Gentile, Ivana Maletić, Dan Nica, James Nicholson, Bronis Ropė
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Vladimir Urutchev, Boris Zala

Zivsaimniecības komitejaS ATZINUMS (7.12.2016)

Ārlietu komitejai un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

par integrētu Eiropas Savienības politiku attiecībā uz Arktiku
(2016/2228(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Jarosław Wałęsa

IEROSINĀJUMI

Zivsaimniecības komiteja aicina par jautājumu atbildīgās Ārlietu komiteju un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijā (UNCLOS) ir noteikts līguma režīms, lai reglamentētu darbības pasaules okeānos; tā kā tiesiskā regulējuma izstrādē attiecībā uz jūras bioloģisko daudzveidību apgabalos, kas saskaņā ar UNCLOS nav valstu jurisdikcijā, būtu jāiekļauj Arktikas reģions;

B.  tā kā sāmu, ņencu, hantu, evenku, čukču, aleutu, jupiku un inuītu kultūras ir jāaizsargā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām (UNDRIP); tā kā Arktikas pamatiedzīvotājiem ir tiesības izmantot dabas resursus savā teritorijā un līdz ar to viņi būtu jāņem vērā visos turpmākajos komerciālas zvejas plānos;

C.  tā kā tuvāko gadu laikā klimata pārmaiņas padarīs Arktikas reģionu pieejamu komerciālajai zvejai, un pret to, ņemot vērā šā unikālā reģiona īpašo neaizsargātību, būtu jāattiecas ar vislielāko rūpību;

D.  tā kā ir svarīgi noteikt atšķirību starp Arktikas reģiona atklātās jūras ūdeņiem, kuros pašlaik nenotiek komerciālas zvejas darbības, un blakus esošo Arktikas reģionu, kurā jau ir izveidoti reģionāla mēroga sarunu forumi zvejniecības pārvaldības jomā;

E.  tā kā Ziemeļu ledus okeānā un blakus esošajās jūrās (AOAS) pašlaik ir 633 zivju sugu, no kurām tikai 58 pašlaik tiek izmantotas ar vidi saistītu ierobežojumu dēļ, bet tuvākajā nākotnē šis skaits varētu pieaugt, kas palielinātu spiedienu uz vidi;

F.  tā kā Arktikas flora un fauna ir kopēja bagātība;

G.  tā kā kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu un mērķu piemērošanai un ievērošanai vajadzētu būt vienam no svarīgākajiem uzdevumiem tām ES dalībvalstīm, kurām ir teritorija Arktikas reģionā; tā kā turklāt daļai no jebkāda novērtējuma par jūras vidi un zivsaimniecību šajā reģionā vajadzētu būt kvantitatīvajam mērķim atjaunot un uzturēt krājumus virs līmeņa, kas var nodrošināt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu;

H.  tā kā jebkādām zvejas darbībām Arktikas reģionā ir jānotiek saskaņā gan ar spēkā esošajiem starptautiskajiem nolīgumiem par šo teritoriju, tostarp 1920. gada Špicbergenas nolīgumu, un, konkrētāk, visām šā nolīguma līgumslēdzēju pušu tiesībām, gan arī saskaņā ar visām vēsturiskajām zvejas tiesībām;

I.  tā kā Arktikas reģiona īpašais raksturs paredz to, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai jebkāda komerciālās zvejniecības attīstība būtu balstīta uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem ieteikumiem un lai uzraudzība un pēckontrole tiktu veiktas tādā veidā, kas ir saskaņots ar šiem mērķiem;

J.  tā kā Arktikas reģionā ir īpaši bioloģiski daudzveidīga ekosistēma un liela dzīvotņu dažādība, ko bez turpmākas analīzes un pētījumiem mēs nevaram pilnībā izprast; tā kā ir sugas, kas pētītas pārāk maz, lai nodrošinātu pilnīgu priekšstatu par to krājumu spēju pielāgoties klimata pārmaiņām un atjaunot rūpnieciskai zvejai atbilstošu apjomu;

K.  tā kā komerciālās zvejniecības uzsākšana jaunā reģionā, piemēram, Arktikā, var ļaut ienākt ES zivsaimniecības produktiem ar nepareizu marķējumu vai izcelsmes deklarāciju, un tas var notikt gan tieši, gan trešo pušu brīvās tirdzniecības nolīgumu ietvaros,

L.  tā kā stratēģiskais plāns bioloģiskās daudzveidības jomā 2011.–2020. gadam, tostarp 11. mērķis, ko pieņēma Konvencijas par bioloģisko daudzveidību (KBD) puses, kā arī ANO 2016. gada ilgtspējīgas attīstības programmas 14. mērķis paredz saglabāt un ilgtspējīgi izmantot okeānus, jūras un jūras resursus, tostarp attiecībā uz mērķi līdz 2020. gadam aizsargāt 10 % ES jūras teritorijas; tā kā Konvencijas par bioloģisko daudzveidību puses ir atzinušas 77 ekoloģiski vai bioloģiski nozīmīgas jūras teritorijas (EBSA) un 13 īpašas EBSA, kas ir jāpārvalda sevišķi piesardzīgi;

M.  tā kā izmantošana, piemēram, Arktikas reģionā būtu jāveic ilgtspējīgā veidā, pamatojoties uz piesardzības pieeju;

N.  tā kā Arktikas valstīm būtu jāapsver iespēja nākotnē izveidot īpašas reģionālās zvejniecības pārvaldības organizācijas (RZPO) un aizsargājamās jūras teritorijas (AJT), par pamatu ņemot jau ieviestos modeļus;

O.  tā kā Golvejas paziņojums par sadarbību Atlantijas okeāna jautājumos paredz kopīgas ES, Kanādas un ASV saistības, cita starpā veidojot spēju izprast un prognozēt būtiskus Atlantijas un Ziemeļu ledus okeāna procesus, kā arī pārmaiņas un riskus, kurus tie varētu izraisīt saistībā ar cilvēku darbībām un klimata pārmaiņām;

P.  tā kā tādas iestādes kā Eiropas Jūrlietu padome, Eiropas Polāro lietu padome un EurOcean pastāvīgi pēta un izplata informāciju par Arktiku;

Q.  tā kā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (Parīzes nolīgums) 4. un 5. pants uzliek par pienākumu pusēm ilgtspējīgi pārvaldīt siltumnīcefekta gāzu novadnes un krātuves, tai skaitā okeānus, un veikt pasākumus, lai tos aizsargātu,

1.  atgādina, ka pārmaiņas Arktikā rada ietekmi visā pasaulē, jo īpaši ņemot vērā to, ka globālās sasilšanas negatīvā ietekme ir daudz straujāka šajā jutīgajā vidē;

2.  aicina jebkādu komerciālās zvejniecības attīstīšanu Arktikas reģionā īstenot tādā veidā, kas būtu pilnīgi saderīgs ar šā reģiona jutīgo un īpašo raksturu; uzstāj, ka jebkādu jaunu komerciālo zveju Arktikas reģionā drīkst sākt tikai pēc tam, kad zinātniskā veidā ticami un piesardzīgi ir novērtēti zivju krājumi, lai noteiktu pieļaujamo nozvejas apjomu, kas ļaus ne vien saglabāt attiecīgo zivju krājumus virs līmeņa, kurš var nodrošināt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, bet arī nesamazinās citu sugu īpatņu skaitu un neradīs nopietnu kaitējumu jūras videi; uzsver, ka visu veidu zvejniecība atklātā jūrā ir jāreglamentē reģionālai zivsaimniecības pārvaldības organizācijai, kura ņem vērā zinātniskus ieteikumus un īsteno stingru kontroles un uzraudzības programmu, lai nodrošinātu, ka zveja tiek veikta, ievērojot noteiktos apsaimniekošanas pasākumus; norāda, ka zveja ekskluzīvajās ekonomikas zonās ir jāveic, ievērojot tieši tādus pašus standartus; pieprasa noteikt moratoriju rūpnieciska mēroga zvejai (cita starpā zvejai ar grunts traļiem) Arktikas ūdeņos, kuros līdz šim zivis nav zvejotas;

3.  atzinīgi vērtē notiekošās sarunas par starptautisku nolīgumu starp Arktikas piekrastes valstīm un starptautiskajām pusēm ar mērķi novērst nereglamentētu zveju starptautiskajos ūdeņos Arktikā un aicina Komisiju un dalībvalstis parakstīt šo deklarāciju un ierosināt padarīt to saistošu līgumslēdzējām pusēm;

4.  aicina Komisiju atbalstīt un mudināt Arktikas valstis turpināt darbu, paplašinot pieejamo informāciju un analīzi attiecībā uz visiem krājumiem šajā reģionā;

5.  atgādina, ka tiesības uz zemi un dabas resursiem ir būtiska daļa no pamatiedzīvotāju kultūras un izdzīvošanas Arktikā un ir īpaši būtiskas, lai aizsargātu viņu tradicionālo dzīvesveidu;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un atbalstīt aizsargājamas jūras teritorijas izveidi Arktikas atklātās jūras ūdeņos OSPAR komisijas paspārnē, aizliedzot jebkādas ieguves darbības, tostarp zivsaimniecības jomā, starptautiskajos ūdeņos ap Ziemeļpolu, uz kuriem attiecas OSPAR konvencija;

7.  aicina Komisiju atbalstīt iniciatīvas, lai aizliegtu izmantot grunts tralēšanu bioloģiski nozīmīgās jūras teritorijās (EBSA) un atklātās jūras ūdeņos Arktikā;

8.  aicina par pamatu komerciālai zvejniecībai šajā reģionā noteikt jaunās kopējās zivsaimniecības politikas saglabāšanas mērķus un kvantitatīvo mērķi atjaunot un uzturēt krājumus virs līmeņa, kas var nodrošināt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu;

9.  atzīmē, ka Arktikas jūras ekosistēmas ir pasaules bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai izšķirošas nozīmes elements; uzskata, ka Arktikas ledāju platība samazinās un Arktikā ir vērojamas arī citas vides pārmaiņas, turklāt zinātniskie dati par jūras resursiem šajā teritorijā ir nepilnīgi, tādēļ ar piesardzību ir jāizstrādā atbilstošie starptautiska mēroga pasākumi, ar ko nodrošina resursu ilgtermiņa saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu Arktikas atklātās jūras ūdeņos;

10.  stingri iestājas par to, ka jebkādai turpmākai komerciālās zvejniecības attīstībai Arktikas reģionā būtu jānotiek saskaņā ar starptautiskajiem nolīgumiem, tostarp 1920. gada Špicbergenas nolīgumu, kuri attiecas uz minēto teritoriju, un šādu nolīgumu līgumslēdzēju pušu tiesībām, kā arī saskaņā ar pastāvošajām vēsturiskajām zvejas tiesībām;

11.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai jaunais ANO Nolīgums par jūras bioloģiskās daudzveidības aizsardzību teritorijās, kas ir ārpus valstu jurisdikcijas (BBNJ), būtu spēcīgs un efektīvs un spētu nodrošināt stabilu procesu aizsargājamo jūras teritoriju, tostarp nepieejamo jūras rezervju, identifikācijai, noteikšanai, pārvaldībai un piemērošanai;

12.  aicina ES uzņemties vadošo lomu neregulētas zvejas novēršanā Arktikā; uzskata, ka tai ir pilnīgas tiesības šādi rīkoties, ņemot vērā, ka dalībvalstis ir iesaistītas visos pārvaldības līmeņos Arktikas reģionā;

13.  uzsver, ka aizsargājamas jūras teritorijas ir Arktikas ekosistēmu saglabāšanai īpaši nozīmīgs elements; atgādina, ka ir jāpanāk pilnīga vietējo iedzīvotāju kopienu līdzdalība šādu aizsargājamu teritoriju plānošanas, veidošanas un pārvaldības procesā;

14.  atbalsta nostāju, ka rūpnieciskās zvejas attīstībai jānotiek saskaņā ar visiem starptautiskiem nolīgumiem, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Nolīgumu par zivju krājumiem (UNFSA);

15.  aicina Komisiju turpināt un pastiprināt pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” un citu finansēšanas programmu izmantošanu Arktikas pētniecībai;

16.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ir pieejami pietiekami zinātniskie atzinumi, lai atbalstītu jebkādus pasākumus komerciālās zvejniecības attīstībai Arktikas reģionā, un ka ir ieviesti nepieciešamie uzraudzības un pēckontroles pasākumi;

17.  norāda, cik svarīga ir 2015. gada jūlija deklarācija par zveju Arktikā, kuru ir parakstījušas piecas Arktikas piekrastes valstis;

18.  aicina Komisiju cieši uzraudzīt jebkādus Arktikas reģiona izcelsmes zvejas produktus, kas tiek laisti iekšējā tirgū, lai nodrošinātu, ka tie pilnībā atbilst spēkā esošajiem Eiropas Savienības tiesību aktiem, jo īpaši marķēšanas noteikumiem.

19.  norāda uz kohēzijas politikas svarīgumu un nepieciešamību pēc efektīvāka ES finansējuma šajās jomās.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	5.12.2016
Galīgais balsojums	+: –: 0:	22 1 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Marco Affronte, Clara Eugenia Aguilera García, Renata Briano, Richard Corbett, Linnéa Engström, Carlos Iturgaiz, António Marinho e Pinto, Gabriel Mato, Ulrike Rodust, Remo Sernagiotto, Isabelle Thomas, Ruža Tomašić, Peter van Dalen, Jarosław Wałęsa
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Izaskun Bilbao Barandica, José Blanco López, Ole Christensen, Ian Duncan, Anja Hazekamp, Maria Heubuch, Mike Hookem, Verónica Lope Fontagné, Francisco José Millán Mon, Piernicola Pedicini, Maria Lidia Senra Rodríguez

ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	31.1.2017
Galīgais balsojums	+: –: 0:	111 8 1
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Louis Aliot, Francisco Assis, Margrete Auken, Petras Auštrevičius, Amjad Bashir, Bas Belder, Ivo Belet, Goffredo Maria Bettini, Simona Bonafè, Mario Borghezio, Biljana Borzan, Victor Boştinaru, Paul Brannen, Elmar Brok, Klaus Buchner, Soledad Cabezón Ruiz, Nessa Childers, Birgit Collin-Langen, Javier Couso Permuy, Andi Cristea, Mireille D’Ornano, Miriam Dalli, Arnaud Danjean, Angélique Delahaye, Ian Duncan, Stefan Eck, Bas Eickhout, Georgios Epitideios, José Inácio Faria, Knut Fleckenstein, Karl-Heinz Florenz, Anna Elżbieta Fotyga, Eugen Freund, Michael Gahler, Francesc Gambús, Gerben-Jan Gerbrandy, Jens Gieseke, Julie Girling, Sylvie Goddyn, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, György Hölvényi, Anneli Jäätteenmäki, Benedek Jávor, Karin Kadenbach, Sandra Kalniete, Manolis Kefalogiannis, Tunne Kelam, Afzal Khan, Kateřina Konečná, Janusz Korwin-Mikke, Andrey Kovatchev, Urszula Krupa, Eduard Kukan, Giovanni La Via, Ryszard Antoni Legutko, Jo Leinen, Peter Liese, Norbert Lins, Barbara Lochbihler, Andrejs Mamikins, Ramona Nicole Mănescu, Alex Mayer, Valentinas Mazuronis, David McAllister, Susanne Melior, Tamás Meszerics, Francisco José Millán Mon, Demetris Papadakis, Ioan Mircea Paşcu, Tonino Picula, Pavel Poc, Cristian Dan Preda, Jozo Radoš, Julia Reid, Michèle Rivasi, Sofia Sakorafa, Daciana Octavia Sârbu, Alyn Smith, Jordi Solé, Jaromír Štětina, Dubravka Šuica, Claudiu Ciprian Tănăsescu, László Tőkés, Ivica Tolić, Estefanía Torres Martínez, Ivo Vajgl, Adina-Ioana Vălean, Hilde Vautmans, Anders Primdahl Vistisen, Damiano Zoffoli
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Nedzhmi Ali, Zigmantas Balčytis, Jørn Dohrmann, Fredrick Federley, Neena Gill, Takis Hadjigeorgiou, Mike Hookem, Liisa Jaakonsaari, Peter Jahr, Merja Kyllönen, Javi López, Antonio López-Istúriz White, Gesine Meissner, Norica Nicolai, Urmas Paet, Miroslav Poche, Soraya Post, Gabriele Preuß, Christel Schaldemose, György Schöpflin, Igor Šoltes, Bart Staes, Bodil Valero, Tiemo Wölken, Janusz Zemke, Željana Zovko
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Jiří Maštálka, Jens Nilsson, Jasenko Selimovic