ZIŅOJUMS par resursefektivitātes iniciatīvu — pārtikas atkritumu samazināšana, pārtikas nekaitīguma uzlabošana

28.4.2017 - (2016/2223(INI))

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja
Referente: Biljana Borzan

Grozījumi

• 001-003 (PDF - 444 KB)
• 001-003 (DOC - 50 KB)

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par resursefektivitātes iniciatīvu — pārtikas atkritumu samazināšana, pārtikas nekaitīguma uzlabošana

(2016/2223(INI))

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Noslēgt aprites loku — ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” (COM(2015)0614),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai” (COM(2014)0398),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku[1],

–  ņemot vērā 2015. gada 14. oktobra Rakstisko deklarāciju Nr. 0061/2015 par nepārdotu, patēriņam vēl derīgu pārtikas produktu ziedošanu labdarības organizācijām,

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 19. janvāra rezolūciju par to, kā novērst pārtikas izšķērdēšanu — stratēģijas efektīvākas pārtikas ķēdes nodrošināšanai ES[2],

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē[3],

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 28. jūnija noslēguma secinājumus par pārtikas zudumiem un pārtikas izšķērdēšanu[4],

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2016. gada 15. jūnija atzinumu par pārtikas atkritumiem[5],

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 20. marta atzinumu “Pilsoniskās sabiedrības ieguldījums pārtikas zudumu un izšķērdēšanas novēršanas un samazināšanas stratēģijā”[6],

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 34/2016 “Cīņa pret pārtikas izšķērdēšanu: iespēja Eiropas Savienībai uzlabot pārtikas apgādes ķēdes resursu efektivitāti”,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas vides asamblejas 2016. gada 27. maija rezolūciju par pārtikas atkritumu rašanās novēršanu, mazināšanu un atkārtotu izmantošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu padomes 2014. gada jūnija salīdzinošo pētījumu par ES dalībvalstu tiesību aktiem un praksi pārtikas ziedošanas jomā,

–  ņemot vērā projekta FUSIONS (pārtikas lietošana sociālajai inovācijai, optimizējot atkritumu rašanās novēršanas stratēģijas) pētījumu par Eiropas pārtikas atkritumu daudzuma aplēsēm (2016),

–  ņemot vērā projektā FUSIONS iekļauto pārskatu par ES tiesību aktiem un politikas nostādnēm, kas ietekmē pārtikas atkritumus (2015),

–  ņemot vērā projektā FUSIONS iekļauto pārtikas atkritumu definēšanas struktūru (2014),

–  ņemot vērā pasaules pārtikas zuduma un atkritumu uzskaites un ziņošanas standartu (FLW standarts), kuru ieviesa 2016. gada jūnijā,

–  ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) pētījumu “Food wastage footprint – Impacts on natural resources” (Pārtikas izšķērdēšanas sekas — ietekme uz dabas resursiem) (FAO, 2013),

–  ņemot vērā FAO pētījumu par pārtikas zudumu un izšķērdēšanu pasaulē (FAO, 2011),

–  ņemot vērā lūgumrakstu “Izbeigt pārtikas izšķērdēšanu Eiropā”

–  ņemot vērā Expo Milano 2015 laikā pieņemto Milānas hartu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A8-0175/2017),

A.  tā kā FAO lēš, ka katru gadu aptuveni 1,3 miljardi tonnu pārtikas, kas ir apmēram viena trešdaļa (pēc svara) no visas cilvēku patēriņam pasaulē saražotās pārtikas, aiziet zudumā vai tiek izšķērdēta;

B.  tā kā pārtika ir vērtīga prece; tā kā pārtikas sistēma izmanto lielu daudzumu vērtīgu resursu, piemēram, zeme, augsne, ūdens, fosfors un enerģija, kuru efektīvai un ilgtspējīgai apsaimniekošanai ir milzīga nozīme; tā kā pārtikas izšķiešana rada lielas ekonomiskās izmaksas un izmaksas saistībā ar vidi, un FAO[7] lēš, ka šīs izmaksas globālā mērogā sasniedz USD 1,7 triljonus gadā; tā kā pārtikas izšķiešanas novēršana un samazināšana rada ekonomiskus ieguvumus gan mājsaimniecībām, gan sabiedrībai kopumā, vienlaikus samazinot arī videi nodarīto kaitējumu;

C.  tā kā pārtikas izšķiešana rada lielas sociālās un ekonomiskās izmaksas, kā arī izmaksas saistībā ar vidi, un tai ir arī ētiskās sekas; tā kā zudusī vai izšķērdētā pārtika veicina klimata pārmaiņas, rada oglekļa dioksīda pēdu aptuveni 8 % apmērā no kopējo antropogēno siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām pasaulē un izraisa tādu ierobežoto resursu kā zeme, enerģija un ūdens izšķērdēšanu[8] visā iesaistīto produktu ekspluatācijas ciklā; tā kā pārpalikumiem pārtikas ķēdē nebūtu pa tiešo jānonāk atkritumos, ja tos varētu citādi izmantot cilvēka uzturā, un piemēroti tiesību akti par pārtikas pārpalikumiem varētu nodrošināt, ka pārtikas atkritumi kļūst par resursu;

D.  tā kā saskaņā ar nesenajiem pētījumiem no katra saražotās pārtikas kilograma atmosfērā nokļūst 4,5 kg CO₂; tā kā Eiropā aptuveni 89 Mt atkritumos izmestās pārtikas rada 170 Mt CO₂ ekvivalenta gadā, kura iedalījums ir šāds: pārtikas rūpniecība ― 59 Mt CO₂ ekvivalenta gadā, iekšzemes patēriņš ― 78 Mt CO₂ ekvivalenta gadā, citi ― 33 Mt CO₂ ekvivalenta gadā; tā kā 30 % no saražotās pārtikas netiek izlietoti un to ražošanā papildus tiek izmantoti 50 % ūdens resursu apūdeņošanai, savukārt kilograma liellopu gaļas ražošanai ir vajadzīgas 5–10 tonnas ūdens;

E.  tā kā saskaņā ar atsevišķiem pētījumiem vērienīgas uztura paradumu izmaiņas ir atzītas par visefektīvāko metodi pārtikas patēriņa radītās vides ietekmes mazināšanai; tā kā ilgtspējīgas pārtikas ražošanas un patēriņa sistēmas ieviešanai Eiropā ir vajadzīga visaptveroša un integrēta pārtikas politika;

F.  tā kā saskaņā ar Pasaules Pārtikas programmas (WFP) datiem 795 miljoni cilvēku pasaulē nesaņem pietiekami daudz pārtikas, lai dzīvotu veselīgu un aktīvu dzīvi; tā kā nepietiekama uztura dēļ gandrīz puse (45 %) — aptuveni 3,1 miljons — bērnu mirst, nesasniedzot piecu gadu vecumu; tā kā pasaulē katrs sestais bērns ir ar nepietiekamu svaru un katrs ceturtais — ar novājinātu organismu; tā kā līdz ar to pārtikas izšķiešanas samazināšana ir ne tikai ekonomisks un ekoloģisks, bet arī morāls pienākums[9];

G.  tā kā pašlaik pasaulē gandrīz 793 miljoni cilvēku nesaņem pietiekamu uzturu[10] un vairāk nekā 700 miljoni cilvēku dzīvo zem nabadzības līmeņa[11] ar ienākumiem, kas nesasniedz USD 1,90 dienā; tā kā līdz ar to ikviens bezatbildīgs dabas resursu izmatošanas gadījums saistībā ar pārtikas ražošanu un ikviens pārtikas izšķiešanas gadījums būtu jāuzskata par morāli nepieņemamu;

H.  tā kā mazāka pārtikas izšķērdēšana nozīmētu efektīvāku zemes izmantošanu, labāku ūdens resursu pārvaldību un labvēlīgu ietekmi uz visu lauksaimniecības nozari pasaulē, kā arī uzlabotu cīņu pret nepietiekamu uzturu jaunattīstības valstīs;

I.  tā kā ES ir parakstījusi ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembrī pieņemto Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam; tā kā ilgtspējīgas attīstības mērķis (IAM) Nr. 12.3. paredz līdz 2030. gadam uz pusi samazināt kopējo pārtikas atkritumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju mazumtirdzniecības un patēriņa līmenī un samazināt pārtikas zudumus visās ražošanas un piegādes ķēdēs, tostarp zudumus primārās ražošanas, transportēšanas un glabāšanas laikā; tā kā ANO lēš, ka pasaules iedzīvotāju skaits no 7,3 miljardiem iedzīvotāju pašlaik pieaugs līdz 9,7 miljardiem 2050. gadā[12]; tā kā pārtikas izšķiešanas samazināšana ir būtisks solis, ar ko samazināt badu pasaulē, un nepieciešams pasākums, lai pabarotu aizvien pieaugošo iedzīvotāju skaitu;

J.  tā kā Patēriņa preču forums, kas pārstāv 400 mazumtirgotājus, ražotājus, pakalpojumu sniedzējus un citas ieinteresētās personas no 70 valstīm, ir pieņēmis publisku rezolūciju, ar ko apņemas līdz 2025. gadam, kas ir pieci gadi pirms IAM mērķī Nr. 12.3. minētā datuma, uz pusi samazināt pārtikas atkritumus, ko rada šā forumu dalībnieki;

K.  tā kā pārtikas izšķiešanas novēršana sniedz ekoloģiskus ieguvumus un priekšrocības sociālā un ekonomiskā ziņā; tā kā aplēses liecina, ka ES katru gadu tiek izšķērdēti 88 miljoni tonnu pārtikas, kas atbilst 173 kg pārtikas atkritumu uz vienu iedzīvotāju, un ka ES pārtikas atkritumu ražošana un apglabāšana rada 170 miljonus tonnu CO₂ emisiju un patērē 26 miljonus tonnu resursu; tā kā aplēsts, ka ar šāda mēroga pārtikas izšķiešanu saistītās izmaksas ir aptuveni EUR 143 miljardi[13]; tā kā saskaņā ar FAO datiem pasaulē 800 miljoni cilvēku cieš no bada;

L.  tā kā saskaņā ar 2014. gada datiem 55 miljoni cilvēku jeb 9,6 % no 28 ES dalībvalstu iedzīvotājiem katru otro dienu nespēja atļauties kvalitatīvu maltīti; tā kā saskaņā ar 2015. gada datiem 118,8 miljoni cilvēku jeb 23,7 % no 28 ES dalībvalstu iedzīvotājiem bija pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam[14];

M.  tā kā pārtikas izšķiešanas samazināšana var uzlabot mājsaimniecību ekonomisko stāvokli, nepazeminot dzīves līmeni;

N.  tā kā negodīga tirdzniecības prakse un cenu dempings pārtikas nozarē bieži vien noved pie pārtikas pārdošanas par cenu, kura ir zemāka nekā tās faktiskā vērtība, kas savukārt palielina izšķiešanu;

O.  tā kā pārtika tiek zaudēta vai izšķiesta visos pārtikas ķēdes posmos, ietverot ražošanu, pārstrādi, transportēšanu, glabāšanu, mazumtirdzniecību, pārdošanu un patēriņu; tā kā projekta FUSIONS aplēses liecina, ka visvairāk pārtikas atkritumu ES rada mājsaimniecības (53 %) un pārstrādes nozare (19 %), un kā citi lielākie pārtikas atkritumu radītāji ir jāmin mazumtirgotāji (12 %), primārā ražošana (10 %) un vairumtirgotāji (5 %)[15]; tā kā šie rādītāji liecina, ka pasākumi mājsaimniecības un pārstrādes nozares radīto pārtikas atkritumu mazināšanai atstātu vislielāko ietekmi; tā kā jaunattīstības valstīs pārtikas izšķiešana galvenokārt rodas infrastruktūras un tehnoloģisku ierobežojumu dēļ;

P.  tā kā projekta FUSIONS dati ir ņemti no vairākiem avotiem un balstīti uz vairākām jēdziena “pārtikas atkritumi” definīcijām;

Q.  tā kā projektā FUSIONS ir norādīts, ka ir ļoti maz rādītāju par pārtikas atkritumiem, ko rada lauksaimniecība, dārzkopība, akvakultūra, zivsaimniecība vai citas primārās ražošanas darbības; tā kā līdz ar to nav iespējams precīzi novērtēt faktisko pārtikas zudumu un izšķiešanas apmēru Eiropā;

R.  tā kā mērķorientēti pasākumi, kas pielāgoti ražotājiem un attiecīgajiem pārtikas ķēdes posmiem, ir labāks veids, kā apkarot pārtikas izšķiešanu, jo konstatētās problēmas nebūt nav vienādas visās jomās;

S.  tā kā 2015. gadā Apvienotājā Karalistē Atkritumu un resursu rīcības programmas (WRAP) ietvaros veiktā pētījumā tika konstatēts, ka vismaz 60 % no mājsaimniecību radītajiem pārtikas atkritumiem ir novēršami un varētu būt patērējami, ja tos labāk apsaimniekotu[16];

T.  tā kā atsevišķi pārtikas zudumi un atkritumi primārajā ražošanā rodas tādēļ, ka mazumtirgotājiem ir jāievēro produktu specifikācijās noteiktie standarti, tiek atcelti pasūtījumi saistībā ar izmaiņām patērētāju pieprasījumā un pārprodukcija rada nepieciešamība pielāgoties sezonas pieprasījumam; tā kā vēl viens pārtikas ražošanās laikā radītā pārtikas zuduma iemesls ir pārtikas sabojāšana ražošanas līnijās;

U.  tā kā saskaņā ar FAO datiem Eiropā 20 % no augļu un dārzeņu, 20 % no sakneņu un bumbuļaugu un 10 % no eļļas augu un pākšaugu ražas tiek zaudēti uz lauka, savukārt 5 % no augļu, dārzeņu, sakneņu un bumbuļaugu ražas tiek zaudēti pēc to novākšanas[17];

V.  tā kā lauksaimniekiem ieguldījumu un ienākumu zaudējumus rada augļi un dārzeņi, kas bojāti dabas katastrofās vai iearti zemē ģimenes saimniecībās zaudēta noieta tirgus vai zemu cenu dēļ;

W.  tā kā pārtikas ķēdē iesaistītie ražotāji bieži vien internalizē pārtikas atkritumu izmaksas un iekļauj tās produkta gala patēriņa cenā[18];

X.  tā kā Eiropas Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 34/2016 par cīņu pret pārtikas izšķērdēšanu ir pētīts jautājums par to, vai Eiropas Savienība veicina pārtikas apgādes ķēdes resursu efektivitāti, rezultatīvi apkarojot pārtikas izšķiešanu; tā kā ziņojumā ietvertie konstatējumi liecina, ka pašlaik ES cīņa pret pārtikas izšķiešanu nav rezultatīva un ka pašreizējās iniciatīvas un politikas nostādnes varētu izmantot efektīvāk, lai risinātu pārtikas izšķiešanas problēmu; tā kā ziņojumā minēts, ka Komisijas apņemšanās risināt pārtikas izšķiešanas problēmu ir mazinājusies, lai gan Eiropas Parlaments un dalībvalstis vairākkārt ir prasījuši pievērsties šai problēmai; tā kā ziņojumā pausts viedoklis, ka Komisijas rīcība līdz šim ir pārāk sadrumstalota, kampaņveidīga un nepietiekami saskaņota; tā kā ziņojumā ieteikts, lai Komisija izstrādā rīcības plānu vairākiem gadiem uz priekšu, ņem vērā pārtikas izšķiešanas problēmu turpmākajos ietekmes novērtējumos, labāk saskaņo dažādās ES politikas nostādnes, ar ko apkaro pārtikas izšķiešanu, un izskaidro to normatīvo noteikumu interpretāciju, kas varētu atturēt no pārtikas ziedojumiem, kā arī apsver, kā sekmēt pārtikas ziedojumus citās politikas jomās;

Y.  tā kā Komisija pēc lielu resursu ieguldīšanas un veiksmīgas, 2013. gadā veiktas sabiedriskās apspriešanas nolēma tomēr nepublicēt paziņojumu “Eiropas ilgtspējīgas pārtikas sistēmas veidošana”, lai gan šis paziņojums jau bija finalizēts un to bija apstiprinājuši trīs komisāri (Vides ĢD, SANCO ĢD un AGRI ĢD); tā kā šajā paziņojumā ir ietvertas vairākas labas pieejas, ar ko risināt pārtikas izšķiešanas problēmu;

Z.  tā kā pagaidām nav ne kopīgas un saskaņotas jēdziena “pārtikas atkritumi” definīcijas, ne kopīgas metodoloģijas, ar ko mērīt pārtikas atkritumu īpatsvaru Savienības līmenī, un līdz ar to ir grūti salīdzināt dažādas datu kopas un izmērīt pārtikas atkritumu samazināšanā panākto progresu; tā kā pārtikas atkritumu problēmas izvērtēšanu ES apgrūtina arī tas, ka ir grūti iegūt pilnīgus, uzticamus un saskaņotus datus; tā kā šajā ziņojumā jēdziens “pārtikas atkritumi” ir patēriņam cilvēka uzturā paredzētā gan gatavā, gan negatavā pārtika, kas izņemta no ražošanas vai piegādes ķēdes, lai to izmestu primārās ražošanas, apstrādes, izgatavošanas, transportēšanas, uzglabāšanas, mazumtirdzniecības un patērēšanas posmos, izņemot zudumus primārās ražošanas posmā; tā kā ir jāievieš jēdziena “primārās ražošanas zudumi” definīcija;

AA.  tā kā ēdamie pārtikas atkritumi būtu jānošķir no neēdamiem pārtikas atkritumiem, lai izvairītos no maldinošiem secinājumiem un neefektīviem pasākumiem; tā kā pārtikas atkritumu mazināšanas centieni būtu jāvelta tam, lai nepieļautu uzturā lietojamas pārtikas izšķiešanu;

AB.  tā kā Food Loss and Waste Protocol (Pārtikas zudumu un atkritumu protokols) ir daudzu ieinteresēto personu kopīgs dokuments, pēc kura izveidoja globālās uzskaites un ziņošanas standartu (pazīstams kā FLW standarts), lai uzskaitītu pārtikas un ar to saistītās neēdamās daļas, kas tiek izņemtas no pārtikas piegādes ķēdes[19];

AC.  tā kā, uzraugot ne tikai to, cik daudz pārtikas tiek izšķērdēts, bet arī to, cik daudz pārtikas paliek pāri un cik tiek atgūts, var iegūt pilnīgāku ainu, kas varētu noderēt pārdomātas politikas izstrādei ES līmenī;

AD.  tā kā atkritumu apsaimniekošanas hierarhijā, kas izveidota ar Atkritumu pamatdirektīvu[20] (atkritumu rašanās novēršana, sagatavošana atkārtotai izmantošanai, pārstrāde, reģenerācija un apglabāšana), nav ņemtas vērtā pārtikas atkritumu īpatnības, kas ir ļoti mainīga atkritumu plūsma; tā kā pašlaik nav īpašas hierarhijas neizlietotās pārtikas un pārtikas atkritumu pārvaldībai ES līmenī; tā kā būtu jāizveido pārtikas atkritumu hierarhija, kurā tiktu ņemta vērā visa pārtikas ķēde; tā kā prioritāriem pasākumiem ir jābūt novēršanai un atkārtotai izmantošanai cilvēka uzturā;

AE.  tā kā ar atbilstīgi stimulējošu politiku varētu atgūt pārtikas pārpalikumus un tos izmantot cilvēku ēdināšanai;

AF.  tā kā pārtikas ķēdē bijušos pārtikas produktus un blakusproduktus varētu optimizēt un izmantot dzīvnieku barības ražošanai;

AG.  tā kā atsevišķos ES apgabalos joprojām notiek pārtikas atkritumu sadedzināšana un apglabāšana poligonos, kas ir pretrunā aprites ekonomikai;

AH.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulas (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem[21] 9. panta 1. punkta f) apakšpunkts paredz, ka pārtikas apritē iesaistītie uzņēmēji norāda pārtikas produkta minimālo derīguma termiņu (“ieteicams līdz” datumu) vai “izlietot līdz” datumu;

AI.  tā kā izpratne par pārtikas produktu derīguma termiņa marķējumu ir slikta, jo īpaši patērētāju vidū; tā kā marķējumā “ieteicams līdz” norāda datumu, pēc kura pārtikas produktu parasti joprojām var lietot uzturā, bet tas var būt zaudējis savas labākās kvalitātes īpašības, savukārt marķējumā “izlietot līdz” norāda datumu, pēc kura pārtikas produkts vairs nav droši lietojams uzturā; tā kā mazāk nekā puse ES iedzīvotāju izprot marķējuma “ieteicams līdz” un “izlietot līdz” nozīmi[22]; tā kā marķējuma “ieteicams līdz” un “izlietot līdz” izmantošana un veidi, kā to izprot, ir atšķirīgi dažādās dalībvalstīs un starp dažādiem ražotājiem, pārstrādātājiem un izplatītājiem, pat ja produkts ir viens un tas pats; tā kā patērētāji bieži vien nespēj izlasīt uz produkta attēloto datumu tā iespiešanas vai novietojuma dēļ;

AJ.  tā kā nepārdotās pārtikas ziedošana visā piegādes ķēdē ievērojami samazina pārtikas atkritumu daudzumu, vienlaikus arī palīdzot cilvēkiem, kuriem pārtika ir vajadzīga un kuri finansiāli nespēj iegādāties konkrētus pārtikas produktus vai vienādi kvalitatīvu pārtiku pietiekamā apmērā; tā kā šajā procesā liela loma varētu būt supermārketiem un pārtikas preču izpārdošanas vietām;

AK.  tā kā Savienības fondi, tādi kā Eiropas atbalsta fonds vistrūcīgākajām personām (FEAD), veicina pārtikas ziedojumus, inter alia finansējot ziedotās pārtikas uzglabāšanas un transportēšanas infrastruktūru; tā kā dalībvalstis pietiekami neizmanto FEAD;

AL.  tā kā uzturā lietojamas pārtikas pārpalikumu piegādi tiem, kam tas ir vajadzīgs, apgrūtina nepietiekamā izplatīšanas kanāla veiktspēja vai — dažreiz — pilnīgs šā kanāla veiktspējas trūkums; tā kā labdarības organizācijām un iestādēm, kuras veic sociālo darbu un kuras atbalstu saņem no valsts vai pašvaldības iestādēm, trūkst pietiekami finanšu un cilvēku resursi, lai spētu transportēt un izplatīt uzturā lietojamu pārtiku, kas ziedota labdarības mērķiem; tā kā šāda situācija jo īpaši vērojama vismazāk attīstītajos reģionos;

AM.  tā kā sociālās un augšupējās programmas, tādas kā labdarības organizāciju vadītās pārtikas bankas vai ēdnīcas, samazina pārtikas izšķiešanu un palīdz nabadzīgākajiem cilvēkiem, un līdz ar to arī palīdz veidot atbildīgu un izprotošu sabiedrību;

AN.  tā kā vienotajā tirgū daudzi uzņēmumi ražo pārtiku vairāk nekā vienai valstij; tā kā atsevišķos gadījumos šādu uzņēmumu nepārdotos pārtikas produktus nedrīkst ziedot ražošanas valsī, jo marķējums ir svešvalodā;

AO.  tā kā pārtikas devējus uzskata par “pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem” saskaņā ar vispārējo pārtikas aprites tiesību aktu regulu[23] un tādēļ tiem ir jāievēro visu ES tiesību aktu pārtikas jomā noteikumi par atbildību, saistībām, izsekojamību un pārtikas nekaitīgumu, kas paredzēti pārtikas higiēnas tiesību aktu kopumā[24]; tā kā riski, kas saistīti ar atbildību par ziedoto pārtiku, var mudināt iespējamos pārtikas devējus izmest pārtikas pārpalikumu, nevis to ziedot[25];

AP.  tā kā pašreizējo administratīvo barjeru dēļ lielajām mazumtirdzniecības ķēdēm un supermārketiem liekas pieņemami pārtiku ar tuvu termiņu “ieteicams līdz” izsviest, nevis ziedot;

AQ.  tā kā Komisija pašlaik strādā pie tā, lai precizētu Eiropas tiesību aktus par ziedošanu;

AR.  tā kā vairākas dalībvalstis jau ir pieņēmušas valsts tiesību aktus, ar ko ierobežo pārtikas atkritumu radīšanu, un, piemēram, Itālija ir pieņēmusi tiesību aktus, ar ko atvieglina pārtikas ziedošanu un izplatīšanu sociālās labdarības mērķiem, paredzot ziedotāju atbrīvošanu no atbildības par pārtiku, kas ziedota labticīgi un ziedošanas brīdī ir bijusi derīga lietošanai uzturā;

AS.  tā kā valstis var arī pieņemt brīvprātīgas valsts pamatnostādnes par pārtikas ziedojumiem, piemēram, tādas kā tās, ko sagatavojušas pārtikas nekaitīguma iestādes Somijā, kuru mērķis ir samazināt tādus pārtikas atkritumus, no kuru radīšanas ir iespējams izvairīties;

AT.  tā kā Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu[26] (PVN direktīva) paredz, ka pārtikas ziedojumi tiek aplikti ar nodokli un ka nodokļu atbrīvojumi pārtikas ziedojumiem nav atļauti; tā kā Komisija iesaka, ka nodokļu uzlikšanas nolūkā tās ziedotās pārtikas vērtība, kuras minimālais derīguma termiņš ir gandrīz iztecējis vai kura nav derīga pārdošanai, būtu jānosaka kā “diezgan zema, pat tuvu nullei”[27]; tā kā dažas dalībvalstis veicina pārtikas ziedojumus, atsakoties no PVN maksāšanas saistību noteikšanas, taču šādas rīcības atbilstība PVN direktīvai ir neskaidra; tā kā citas dalībvalstis ziedotajai pārtikai piedāvā uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi[28];

AU.  tā kā diemžēl daudzās dalībvalstīs ziedot patēriņam uzturā derīgas pārtikas pārpalikumus ir dārgāk nekā tos transportēt anaerobai noārdīšanai, kas ir pretrunā sabiedrības interesēm, ņemot vērā galējā nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaitu;

AV.  tā kā pārtikas iepakojums būtiski veicina pārtikas atkritumu samazināšanu un ilgtspēju, pagarinot produktu derīguma termiņu un tos aizsargājot; tā kā otrreizēji pārstrādājams un no atjaunojamām izejvielām iegūts pārtikas iepakojums var palīdzēt ātrāk sasniegt ar vidi saistītos un resursefektivitātes mērķus;

AW.  tā kā iedarbīgi un viedi pārtikas kontaktiepakojumi var uzlabot iepakotās pārtikas kvalitāti un pagarināt glabāšanas laiku, palīdzēt uzraudzīt iepakotās pārtikas stāvokli un sniegt informāciju par pārtikas svaigumu;

AX.  tā kā izmestas pārtikas apstrādāšana prasa papildu resursus;

AY.  tā kā pārtikas izšķiešanas apkarošana sniedz arī ekonomiskus ieguvumus, jo katrs euro, kas izlietots pārtikas atkritumu rašanās novēršanai, ļauj aiztaupīt 265 kg pārtikas atkritumu EUR 535 vērtībā, ļauj pašvaldībām ietaupīt EUR 9 no izmaksām, kas saistītas ar atkritumu apsaimniekošanu, un ietaupīt EUR 50 no izmaksām vides jomā saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisijām un gaisa piesārņojumu[29];

AZ.  tā kā pārtikas atkritumu samazināšanas pasākumi būtu jāveic atbilstīgā līmenī; tā kā vietējām un reģionālām iestādēm ir galvenā loma pārtikas atkritumu samazināšanā, jo tām ir atbildība un kompetence atkritumu apsaimniekošanā, spēja sākt un īstenot vietēja mēroga kampaņas, kā arī tās tieši saskaras un sadarbojas ar pilsonisko sabiedrību un labdarības organizācijām, tām ir liels īpatsvars publiskā iepirkuma darījumos un daudzos gadījumos tās pārvalda izglītības iestādes;

BA.  tā kā labas prakses apmaiņa Eiropas un starptautiskajā līmenī, kā arī palīdzība jaunattīstības valstīm ir ļoti svarīgas, lai cīnītos pret pārtikas izšķērdēšanu visā pasaulē;

BB.  tā kā Eiropas Parlaments kopš 2013. gada otrā pusgada ir īstenojis visaptverošu politiku, ar ko ievērojami samazināt tā ēdināšanas vietās radītos pārtikas atkritumus; tā kā Parlaments no savas centrālās mītnes Briselē regulāri ziedo pārprodukcijas dēļ nepatērēto pārtiku,

1.  uzsver, ka Savienībā steidzami ir jāsamazina izšķērdētās pārtikas apmērs un jāuzlabo resursefektivitāte ikvienā pārtikas ķēdes posmā, tostarp ražošanā, pārstrādē, transportēšanā, glabāšanā, mazumtirdzniecībā, tirgvedībā un patēriņā, ņemot vērā, ka rūpnieciski attīstītās valstīs pārtiku galvenokārt izšķērdē pārdošanas un patēriņa posmā, savukārt jaunattīstības valstīs pārtiku sāk izšķērdēt jau ražošanas un pārstrādes posmā; šajā ziņā uzsver, cik būtiska ir gan Komisijas, gan dalībvalstu politiskā vadība un apņemšanās; atgādina, ka Eiropas Parlaments vairākkārt ir prasījis Komisijai vērsties pret pārtikas izšķiešanu;

2.  konkrētāk, mudina samazināt izšķiestās pārtikas daudzumu mazumtirdzniecības un patērētāju līmenī un samazināt pārtikas zudumus ražošanas un piegādes ķēdē, tostarp zudumus pēc ražas novākšanas;

3.  tāpēc prasa uzlabot komunikāciju starp visiem pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem, jo īpaši starp piegādātājiem un izplatītājiem, lai piedāvājums atbilstu pieprasījumam;

4.  prasa ES un dalībvalstu līmenī un saskaņā ar attiecīgajām kompetencēm īstenot koordinētu politiku, kurā ņemta vērā ne tikai atkritumu apsaimniekošanas, pārtikas nekaitīguma un informēšanas politika, bet arī ekonomikas, fiskālie, finansiālie, pētniecības un inovācijas, vides, strukturālie (lauksaimniecības un zivsaimniecības), izglītības, sociālie, tirdzniecības, patērētāju aizsardzības, enerģētikas un publiskā iepirkuma aspekti; šajā ziņā prasa nodrošināt koordinēšanu starp ES un dalībvalstīm; uzsver, ka būtu jāstiprina un labāk jāsaskaņo ES centieni samazināt pārtikas izšķiešanu; atzīmē, ka pārtikas piegādes ķēdē iesaistītie uzņēmumi lielākoties ir MVU, kuriem nevajadzētu papildus uzlikt pārmērīgu administratīvo slogu;

5.  mudina Komisiju iesaistīt visus attiecīgos Komisijas dienestus, kas nodarbojas ar pārtikas atkritumu apsaimniekošanu, un nodrošināt pastāvīgu un pastiprinātu koordinēšanu Komisijas līmenī; tāpēc aicina Komisiju izmantot sistemātisku pieeju, ar ko pievērstos visiem pārtikas izšķiešanas aspektiem, un izstrādāt visaptverošu rīcības plānu par pārtikas izšķiešanu, kas aptvertu dažādās politikas jomas un izklāstītu stratēģiju vairākiem gadiem uz priekšu;

6.  aicina Komisiju noteikt, kuri Eiropas tiesību akti varētu apgrūtināt efektīvu pārtikas izšķiešanas apkarošanu, un analizēt, kā tos pielāgot, lai sasniegtu mērķi novērst pārtikas izšķiešanu;

7.  aicina Komisiju, veicot jauno attiecīgo likumdošanas priekšlikumu ietekmes novērtējumu, izvērtēt to potenciālo ietekmi uz pārtikas atkritumu rašanos;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis pašreizējo finansiālo atbalstu pārtikas izšķiešanas apkarošanai padarīt par pastāvīgu instrumentu; aicina dalībvalstis labāk izmantot iespējas, ko šajā jomā piedāvā dažādi Savienības politikas mehānismi un finansēšanas programmas;

9.  uzsver, ka dalībvalstu kompetentās iestādes ir atbildīgas par piemērotas pieejas izstrādi, ar ko ES ietvaros apkaro pārtikas izšķiešanu; konstatē, ka vairākas dalībvalstis jau ir paveikušas lielu darbu;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis iesaistīties izpratnes veidošanas un komunikācijas kampaņās par to, kā novērst pārtikas izšķiešanu;

11.  aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai samazinātu pārtikas zudumus visā piegādes ķēdē, tostarp primārajā ražošanā, transportēšanā un uzglabāšanā;

12.  aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai sasniegtu Savienības mērķi samazināt pārtikas atkritumus par 30 % līdz 2025. gadam un par 50 % līdz 2030. gadam salīdzinājumā ar 2014. gada pamatlīmeni;

13.  aicina Komisiju līdz 2020. gada 31. decembrim izvērtēt iespēju noteikt saistošus Savienības mēroga mērķus pārtikas izšķiešanas novēršanai, kas jāsasniedz līdz 2025. gadam un līdz 2030. gadam, pamatojoties uz aprēķiniem, kas iegūti saskaņā ar vienotu metodoloģiju; aicina Komisiju izstrādāt ziņojumu, attiecīgā gadījumā tam pievienojot tiesību akta priekšlikumu;

14.  aicina dalībvalstis uzraudzīt un novērtēt to, kā tiek īstenoti pasākumi pārtikas izšķiešanas novēršanai, veicot pārtikas atkritumu līmeņu mērījumus, kuru pamatā ir vienota metodoloģija; mudina Komisiju atbalstīt juridiski saistošas definīcijas “pārtikas atkritumi” noteikšanu un līdz 2017. gada 31. decembrim pieņemt vienotu metodoloģiju, tostarp kvalitātes prasību minimumu, vienotai pārtikas atkritumu līmeņu mērīšanai; uzskata, ka vienota ES definīcija un metodoloģija pārtikas zudumu mērīšanai, ko piemērotu visā piegādes ķēdē, sekmētu dalībvalstu un ieinteresēto personu centienus aprēķināt un novērst pārtikas atkritumu rašanos;

15.  mudina Komisiju un dalībvalstis izmantot šādu jēdziena “pārtikas atkritumi” definīciju: ““pārtikas atkritumi” ir patēriņam cilvēka uzturā paredzētā gan gatavā, gan negatavā pārtika, kas izņemta no ražošanas vai piegādes ķēdes, lai to izmestu primārās ražošanas, apstrādes, izgatavošanas, transportēšanas, uzglabāšanas, mazumtirdzniecības un patērēšanas posmos, izņemot zudumus primārās ražošanas posmā”;

16.  aicina Komisiju turpmākajās politikas nostādnēs pārtikas izšķērdēšanu skaidri nošķirt no pārtikas zudumiem, kas neizbēgami rodas primārās ražošanas posmā nepārvaramas varas, piemēram, vētru, dēļ;

17.  aicina Komisiju lauksaimniecībā un citos primārās ražošanas posmos radušos pārtikas zudumus iekļaut savos aprēķinos, lai izveidotu pieeju, kurā tiek ņemta vērā visa piegādes ķēde; tomēr atzīmē, ka uzskaitīt primārās ražošanas posmā radušos pārtikas zudumus var būt sarežģīti, un aicina Komisiju noteikt labāko praksi, lai palīdzētu dalībvalstīm šādus datus apkopot;

18.  aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm un visām iesaistītajām pusēm strādāt pie jēdziena “pārtikas zudumi” vienotas definīcijas noteikšanas katrā pārtikas ķēdes posmā un vienotas mērījumu metodoloģijas;

19.  norāda, ka produktu un ar tiem saistīto procesu neviendabīguma dēļ, kā arī pārtikas atkritumu skaidras definīcijas trūkuma dēļ ir grūti noteikt pārtikas izšķērdēšanu un pārtikas zudumu apjomu primārajā ražošanas posmā; aicina Komisiju konstatēt un dalībvalstīs izplatīt labāko praksi par datu vākšanu par pārtikas zudumu un pārtikas izšķērdēšanu saimniecībās, neradot papildu administratīvo vai izmaksu slogu lauksaimniekiem;

20.  aicina Komisiju un dalībvalstis apspriesties ar visām galvenajām ieinteresētajām personām par statistikas metodoloģiju un citiem pasākumiem, kuri jāīsteno, lai novērstu pārtikas izšķiešanu visā Savienībā un visās nozarēs;

21.  atzīmē, ka nav vienotas ES definīcijas un metodoloģijas, lai mērītu pārtikas pārpalikumus; norāda, ka Itālija ir pieņēmusi tiesību aktus, ar ko definē pārpalikumus pārtikas ķēdē un paredz hierarhiju pārpalikumu atgūšanai, par prioritāru nosakot patēriņu cilvēka uzturā; aicina Komisiju izpētīt minēto tiesību aktu ietekmi uz pārtikas ziedošanu un pārtikas izšķiešanu Itālijā un apsvērt iespēju vajadzības gadījumā līdzīgus tiesību aktus ieviest ES līmenī;

22.  prasa Direktīvā 2008/98/EK ieviest īpašu pārtikas atkritumu hierarhiju, kas būtu šāda:

a) atkritumu avotu novēršana;

b) uzturā lietojamas pārtikas atgūšana, prioritāti piešķirot cilvēku pārtikai, nevis dzīvnieku barībai un to pārstrādājot produktos, kas nav izmantojami pārtikā;

c) organiskā pārstrāde;

d) enerģijas reģenerācija;

e) apglabāšana;

23.  uzsver Rīcības plānā pārejai uz aprites ekonomiku iekļautās iniciatīvas, kurās ietverti pasākumi finanšu atbalsta platformas izveidošanai, lai piesaistītu ieguldījumus un inovācijas nolūkā samazināt zudumus, kā arī dalībvalstīm adresētās pamatnostādnes par atsevišķu pārtikas zudumu vai lauksaimniecības blakusproduktu pārvēršanu enerģijā;

24.  uzsver, ka vajadzības enerģijas jomā būtu jāapmierina, izmantojot tos atkritumus un blakusproduktus, kas nav izmantojami citos procesos, kuriem ir augstāka vieta atkritumu hierarhijā;

25.  uzsver — lai pārtikas izšķiešanu apkarotu veiksmīgi, pārskatītajā Atkritumu pamatdirektīvā ir jānosaka augsti otrreizējās pārstrādes līmeņi un ES enerģētikas politikā ir jāintegrē kaskādes princips attiecībā uz biomasu;

26.  uzsver, ka dalībvalstīm ir jāuzliek par pienākumu ik gadu ziņot Komisijai par kopējo attiecīgajā gadā radīto pārtikas atkritumu līmeni;

27.  aicina dalībvalstis savās atkritumu novēršanas programmās pieņemt konkrētus pasākumus pārtikas izšķiešanas novēršanai; jo īpaši aicina dalībvalstis pieņemt brīvprātīgas vienošanās un radīt ekonomiskus un finansiālus stimulus pārtikas ziedošanai un citus līdzekļus pārtikas izšķiešanas ierobežošanai;

28.  sevišķi uzskata, ka nolūkā nodrošināt augsta līmeņa vides aizsardzību un augstas kvalitātes izpildes standartus, tostarp attiecībā uz digestātu un kompostu, dalībvalstīm būtu jāmudina komposta veidošana mājas apstākļos un bioatkritumu šķirošana atkritumu radīšanas vietā, kā arī jānodrošina, lai šos atkritumus bioloģiski pārstrādātu; uzskata, ka dalībvalstīm arī būtu jāizliedz bioatkritumu izgāšana atkritumu poligonos;

29.  norāda uz piesārņojuma risku saistībā ar plastmasu un metālu pārtikas atkritumos, kas nonāk kompostā un augsnē un tālāk saldūdens un jūras ekosistēmās, un mudina līdz minimumam ierobežot šo piesārņojuma ceļu; turklāt atgādina, ka direktīvas par notekūdeņu dūņu izmantošanu lauksaimniecībā mērķis ir samazināt piesārņojumu lauksaimniecībā izmantojamā zemē; tāpēc prasa ievērot piesardzību, apsverot atkritumu plūsmu sajaukšanu, un nodrošināt atbilstīgus aizsardzības pasākumus;

30.  uzsver pārtikas nekaitīguma būtisko nozīmi un to, ka pārtikas atkritumu samazināšanas pasākumi nedrīkst apdraudēt spēkā esošo pārtikas nekaitīguma standartu ievērošanu; uzsver, ka cīņai pret pārtikas izšķērdēšanu nebūtu jāapdraud ne pārtikas nekaitīguma, ne vides standarti, ne arī dzīvnieku aizsardzības standarti, jo īpaši dzīvnieku veselības un labturības jomā;

31.  aicina Komisiju mudināt kompetentās iestādes dalībvalstīs pieņemt pasākumus, ar ko vajadzības gadījumā kontrolēt pārtikas nekaitīgumu no veselības viedokļa, lai iegūtu iedzīvotāju un patērētāju uzticību politikai, kas veicina pārtikas izšķiešanas samazināšanu;

32.  atzīmē, ka pārtikas atkritumu rādīšanas novēršana ir prioritārs pasākums, kas ir jāīsteno, pareizi apsaimniekojot atkritumus saskaņā ar aprites ekonomikas principiem; tomēr uzsver, ka pašlaik nav iespējams pārtikas atkritumu radīšanu samazināt līdz nullei; tāpēc uzskata, ka ir jānosaka obligāti ES pasākumi, ar ko nodrošina, ka pārtikas atkritumus var pārvērst jaunos resursos;

33.  aicina Komisiju un dalībvalstis paredzēt ekonomiskus stimulus, ar ko atbalstītu neizlietotas pārtikas savākšanu, ko var vai nu atdot labdarībai, vai arī atkārtoti izlietot citiem otrreizējiem mērķiem, ar kuriem novērš atkritumu rašanos, piemēram, pārvērst neizlietoto pārtiku par noderīgu resursu, to izmantojot lauksaimniecības dzīvnieku un mājdzīvnieku barošanai;

34.  atzīmē, ka pārtikas ķēdē nenovēršami zaudēto vai izmesto pārtiku un blakusproduktus, jo īpaši dzīvnieku izcelsmes, varētu optimizēt, tos izmantojot lopbarības ražošanā, barības vielu pārstrādē un augsnes uzlabotāju ražošanā, un norāda uz to nozīmi primārajā ražošanā;

35.  uzsver, ka efektīvāki Eiropas tiesību akti par blakusproduktiem Direktīvā 2008/98/EK varētu palīdzēt būtiski samazināt pārtikas izšķiešanu; šajā ziņā aicina Komisiju — jo īpaši ar programmu “Apvārsnis 2020” — atbalstīt projektus, kuros iesaistīti lauksaimniecības pārtikas uzņēmumi un kuru mērķis ir veicināt sinerģiju starp lauksaimniecību un rūpniecību;

36.  atkārtoti norāda, ka Komisijai līdz 2018. gada 31. decembrim ir jāpieņem horizontāli normatīvie pasākumi ilgtspējīga patēriņa un ražošanas nozarē un jāizstrādā ietekmes ziņojums, lai noteiktu, kuri noteikumi apgrūtina sinerģijas veidošanu starp nozarēm, ietverot lauksaimniecības pārtikas nozari, un kavē blakusproduktu izmantošanu;

37.  uzsver, ka to krājumu un pārtikas izmantošana, kas citādi tiktu izšķērdēti, nebūt nenozīmē, ka nav vajadzīga laba piegādes pārvaldība un saprātīga pārtikas ķēdes pārvaldība, lai novērstu sistemātiskus strukturālus pārpalikumus;

38.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt bijušo pārtikas produktu un blakusproduktu, kas radīti visā pārtikas ķēdē, plašāku izmantošanu dzīvnieku barības ražošanai;

39.  aicina Komisiju analizēt juridiskos šķēršļus, kādi ir bijušo pārtikas produktu izmantošanai lopbarības ražošanā, un veicināt pētniecību šajā jomā, vienlaikus uzsverot vajadzību palielināt izsekojamību, atbilstību bioloģiskās drošības standartiem un tādu šķirošanas un apstrādes procesu izmantošanu, kas līdz nullei samazina pārtikas nekaitīguma risku;

40.  atzinīgi vērtē to, ka nesen ir izstrādāta ES platforma par pārtikas zudumiem un pārtikas izšķiešanu, kuras mērķis ir apzināt prioritāros pasākumus, kādi jāpieņem ES līmenī, lai novērstu pārtikas zudumus un pārtikas izšķiešanu, un aicina iesaistītos tirgus dalībniekus apmainīties ar informāciju; šajā ziņā uzsver, ka platformas darbā būtu vēlams iesaistīt Eiropas Parlamentu; aicina Komisiju iesniegt Parlamentam precīzu sarakstu, kurā uzskaitīti pašlaik veiktie pasākumi un sasniedzamie mērķi un apakšmērķi, kā arī norādīts sasniegtais vienotas metodoloģijas izstrādes un pārtikas ziedojumu jomā; uzskata, ka šāda platforma varētu būt pareizais instruments, ar ko izmērīt ne tikai to, cik daudz pārtikas tiek izšķērdēts, bet arī to, cik daudz pārtikas paliek pāri un cik tiek atgūts; tomēr joprojām ir pārliecināts, ka tas būtu tikai pirmais solis cīņā ar pārtikas izšķiešanas problēmu;

41.  aicina Komisiju ES platformas par pārtikas zudumiem un pārtikas izšķiešanu darbu darīt pieejamu 24 ES valodās;

42.  aicina ar ES platformu par pārtikas zudumiem un pārtikas izšķiešanu inter alia atbalstīt dažādu patērētāju informēšanas kanālu izveidi, kā arī patērētāju informēšanu un izglītošanu pārtikas produktu jautājumos; mudina, lai platforma sekmētu vietējo ieinteresēto personu sadarbību pārtikas izšķiešanas novēršanas un pārtikas ziedošanas iniciatīvās, galveno uzmanību pievēršot attiecīgo darījumu izmaksu samazināšanai; atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir apmainīties ar labāko praksi, apkopot zināšanas un nepieļaut divkāršu darbu citos attiecīgajos forumos, tādos kā, piemēram, ES Mazumtirdzniecības forums par ilgtspēju, Eiropas Ilgtspējīgas pārtikas ražošanas un patēriņa apaļais galds, Augsta līmeņa forums pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanai un Patēriņa preču forums;

43.  aicina Komisiju ES platformas par pārtikas zudumiem un pārtikas izšķiešanu ietvaros izvērtēt labāko praksi, kāda ir īstenota dažādās dalībvalstīs, lai labāk noteiktu efektīvus instrumentus pārtikas izšķiešanas samazināšanai;

44.  uzskata ― lai pēc iespējas lielākā mērā samazinātu pārtikas izšķiešanu, pārtikas ražošanas ķēdē ir jāiesaista visi dalībnieki un mērķorientēti jāpievēršas atšķirīgajiem izšķiešanas iemesliem katrā nozarē; tāpēc aicina Komisiju veikt visas pārtikas ķēdes analīzi, lai noteiktu, kurās pārtikas nozarēs tiek radīts visvairāk pārtikas atkritumu un kādi būtu risinājumi, lai novērstu pārtikas izšķiešanu;

45.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt informācijas apmaiņas, popularizēšanas un atbalsta pasākumus saistībā ar veiksmīgu pārtikas izšķiešanas samazināšanas praksi un resursu saglabāšanas metodēm, ko jau izmanto citas ieinteresētās personas; mudina dalībvalstis un vietējās un reģionālās iestādes apspriesties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām par to, kādi mērķorientēti sektorālie pasākumi būtu jāīsteno saistībā ar pārtikas izšķiešanas novēršanu;

46.  uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm par visiem ierosinātājiem pasākumiem, kuri jāīsteno, lai novērstu pārtikas izšķiešanu Savienībā, pirmkārt un galvenokārt būtu jāapspriežas ar visām galvenajām ieinteresētajām personām, tostarp lauksaimniecības nozari, un jāveic ietekmes novērtējums;

47.  mudina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes sadarbībā ar visām ieinteresētajām personām iesaistīties izpratnes — jo īpaši patērētāju — uzlabošanā par marķējumiem “izlietot līdz” un “ieteicams līdz” un pārtikas produktu lietojamību pēc termiņa “ieteicams līdz”, veicot inter alia izpratnes veidošanas un izglītošanas kampaņas un atvieglinot piekļuvi visaptverošai un saprotamai produktu informācijai un šādas informācijas sniegšanu; norāda, ka duāla termiņa marķējums, piemēram, “pārdot līdz” un “izlietot līdz” uz viena un tā paša produkta var nelabvēlīgi ietekmēt patērētāju lēmumus par pārtikas pārvaldību; uzsver, cik būtiski ir izglītot patērētājus, lai viņiem palīdzētu pieņemt informētus lēmumus;

48.  aicina Komisiju pašreizējās novērtēšanas ietvaros jo īpaši izvērtēt šādus aspektus: vai spēkā esošie ES tiesību akti un pašreizējā prakse vairākās dalībvalstīs norādīt “ieteicams līdz” un “izlietot līdz” datumus atbilst konkrētajam mērķim; vai būtu jāapsver datumu “ieteicams līdz” un “izlietot līdz” terminoloģijas pārskatīšana, lai patērētāji to labāk izprastu; vai būtu lietderīgi no produktiem noņemt atsevišķus datumus, ja tas nerada nekādus veselības, ne vides apdraudējumus, un vai būtu ieteicams šajā jautājumā ieviest Eiropas pamatnostādnes; prasa Komisijai veikt pētījumu, lai novērtētu, kāda ir saikne starp datuma marķējumu un pārtikas izšķiešanas novēršanu;

49.  atzinīgi vērtē dažu lielu mazumtirdzniecības uzņēmēju iniciatīvu popularizēt shēmas, ar ko atkarībā no derīguma termiņa maina patēriņa preču pārdošanas cenas, lai uzlabotu patērētāju izpratni un mudinātu pirkt produktus, kuru derīguma termiņš tuvojas beigām;

50.  ņemot vērā, ka daudzi pārtikas produkti pēc termiņa “ieteicams līdz” beigām joprojām saglabā savas organoleptiskās un uztura īpašības, lai arī mazākā apmērā, un joprojām ir lietojami uzturā, ja tiek ievēroti pārtikas nekaitīguma principi; aicina Komisiju noteikt loģistikas un organizācijas modeļus, kas ļautu pilnīgi nekaitīgā veidā atgūt visu veidu produktus, kas nav pārdoti līdz attiecīgajam termiņam;

51.  aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju ar derīguma termiņiem saistītās mainīgās cenas izmantot kā instrumentu, ar ko samazināt to uzturā lietojamo pārtikas produktu daudzumu, kas būtu jāizmet atkritumos; uzskata, ka izšķiešanu izplatīšanas posmā var būtiski samazināt, ieviešot atlaides proporcionāli termiņam, kāds atlicis līdz pārtikas produkta derīguma termiņa beigām; uzskata, ka šāda prakse, ko pašlaik veic brīvprātīgā kārtā, būtu jāveicina un jāatbalsta;

52.  prasa Komisijai atjaunināt sarakstu ar produktiem, uz kuriem pašlaik neattiecas marķējums “ieteicams līdz”, lai novērstu pārtikas izšķiešanu;

53.  uzskata, ka ir vajadzīga plašāka un katram produktam pielāgota izpēte un informācija par derīguma termiņiem, kā arī jāveicina un jāstiprina svaigu un nefasētu produktu patēriņš un jāsamazina iepakotu un ilgstoši glabājamu produktu apjoms un glabāšana;

54.  aicina Komisiju, dalībvalstis, reģionālās un vietējās iestādes un ieinteresētās personas rīkot informācijas un komunikācijas kampaņas, lai uzlabotu patērētāju un visu pārtikas ķēdē iesaistīto dalībnieku izpratni par pārtikas izšķiešanas novēršanu, pārtikas nekaitīgumu, pārtikas vērtību un labu pārtikas pārstrādes, pārvaldības un patēriņa praksi; norāda, ka ar šādām iniciatīvām būtu jāuzsver, ka pārtikas izšķiešanas apkarošana sniedz labumu ne tikai videi, bet arī ekonomiskā un sociālā ziņā; prasa ieviest un popularizēt mūsdienīgus informācijas rīkus, tādus kā mobilo lietotņu izmantojums, lai uzrunātu jaunākās paaudzes, kas galvenokārt lieto digitālos plašsaziņas līdzekļus; prasa pienācīgi risināt pārtikas izšķiešanas un bada jautājumu, kas mūsdienās ir smaga problēma; atzīmē, ka ir jāizrāda solidaritāte un jādalās ar tiem, kas ir lielā trūkumā;

55.  mudina Padomi un Komisiju izraudzīties Eiropas gadu pārtikas izšķērdēšanas novēršanai, kas būtu nozīmīga Eiropas iedzīvotāju informēšanas un izpratnes veidošanas iniciatīva un censtos pievērst valstu valdību uzmanību šim svarīgajam jautājumam, lai atvēlētu pietiekamus līdzekļus šo uzdevumu risināšanai tuvākajā nākotnē;

56.  uzsver, cik būtiski ir izglītot un ieinteresēt bērnus par pārtikas izšķiešanas novēršanu; atzīmē, ka Eiropas Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 34/2016 par cīņu pret pārtikas izšķērdēšanu ir uzsvērts, cik būtiski ir programmu skolu apgādei ar pienu, augļiem un dārzeņiem papildinošajos pasākumos iekļaut ar pārtikas izšķiešanu saistītus izglītojošus norādījumus, un norādīts, ka tikai dažas dalībvalstis piekopj šādu praksi; mudina dalībvalstu kompetentās iestādes pilnībā izmantot šo programmu sniegtās iespējas, lai jauniešus radinātu pie veselīgiem ēšanas paradumiem un radītu izdevību gūt informāciju par svaigas pārtikas un lauksaimnieciskās ražošanas procesiem;

57.  aicina Komisiju un dalībvalstis motivēt mājsaimniecības apkarot pārtikas izšķiešanu, popularizējot iknedēļas pārtikas pārpalikumu dienu un informējot par labāko iepirkšanās un ēdiena gatavošanas praksi, kāda patērētājiem jāievēro, lai viņi samazinātu pārtikas izšķērdēšanu;

58.  uzsver, cik būtiski ir izplatīšanas, saglabāšanas un iepakošanas procedūras cieši pielāgot attiecīgā produkta īpašībām un patērētāju vajadzībām, lai ierobežotu pārtikas izšķērdēšanu;

59.  uzsver, cik būtiski ir nolūkā samazināt izšķiešanu nodrošināt, ka pārtika tiek izplatīta un uzglabāta atbilstīgi metodēm, kas ir piemērotas attiecīgā produkta īpašībām;

60.  aicina Komisiju, dalībvalstis un ieinteresētās personas sniegt patērētājiem labāku informāciju par produktu uzglabāšanas un/vai atkārtotas izmantošanas metodēm;

61.  uzsver vietējo iestāžu un pašvaldības uzņēmumu nozīmīgo lomu, kāda tiem līdztekus ar mazumtirgotājiem un plašsaziņas līdzekļiem ir iedzīvotāju informēšanā un konsultēšanā par to, kā vislabāk uzglabāt un/vai lietot pārtiku, lai novērstu un samazinātu pārtikas izšķērdēšanu;

62.  aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm sniegt ieteikumus par dzesēšanas temperatūru, ņemot vērā pierādījumus, ka neoptimālas un nepiemērotas temperatūras dēļ pārtika priekšlaicīgi kļūst nelietojama uzturā un tiek nevajadzīgi izšķiesta; uzsver, ka visā piegādes ķēdē saskaņoti temperatūras līmeņi uzlabotu produktu saglabāšanu un samazinātu transportēto un ārvalstīs pārdoto pārtikas produktu izšķērdēšanu;

63.  uzsver, ka lauksaimniecības pārtikas nozarē ir jāuzlabo ražošanas plānošana, lai ierobežotu pārtikas pārpalikumus; tomēr uzsver, ka minimāls pārtikas pārpalikuma līmenis pašlaik ir psiholoģisks faktors visā lauksaimniecības pārtikas ķēdē un ka pārpalikumus rada arī ārēji faktori, kas nav kontrolējami; tādēļ uzskata, ka pasākumi, ar ko mudina pārtiku ziedot, var būt nozīmīgs instruments, lai nepieļautu pārtikas pārpalikumu izsviešanu atkritumos;

64.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt inovāciju un ieguldījumus lauksaimnieciskās ražošanas pārstrādes tehnoloģijās, lai censtos samazināt pārtikas izšķiešanu pārtikas piegādes ķēdē un samazinātu pārtikas ražošanas zudumus ģimenes lauku saimniecībās;

65.  mudina dalībvalstis izmantot Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), lai samazinātu pārtikas izšķiešanu primārajā ražošanā un pārstrādes nozarē;

66.  uzsver, cik būtiski ir lauksaimniekiem apvienoties kooperatīvos vai profesionālās apvienībās, lai samazinātu pārtikas zudumu, nostiprinot viņu zināšanas par tirgiem, nodrošinot efektīvāku plānošanu, apjomradītus ietaupījumus un uzlabojot viņu iespējas pārdot savu produkciju;

67.  uzsver sadarbības, piemēram, ar ražotāju organizācijām vai citu veidu struktūrām (starpnozaru organizācijas, kooperatīvi), ietekmi uz labāku piekļuvi finansējumam, lai veiktu inovācijas un ieguldījumus tādās apstrādes tehnoloģijās kā kompostēšana un vajadzības gadījumā anaerobā pārstrāde vai produktu turpmāka apstrāde, kas ļautu lauksaimniekiem piekļūt jauniem produktiem, tirgiem un patērētājiem; šajā saistībā norāda, ka nozares organizatoriskā struktūra un līgumu izmantošana ļauj labāk pārvaldīt ražošanu un efektīvāk novērst pārtikas izšķērdēšanu; uzskata, ka ir būtiski to darīt vietējā vai reģionālā līmenī, lai ievērotu tuvuma principu;

68.  norāda uz ieguvumiem, ko lauksaimniekiem sniedz sadarbība un digitalizācija, kas nodrošina labāku piekļuvi datiem un pieprasījuma prognozēm, un modernu ražošanas programmu izstrāde, ļaujot viņiem piedāvājumu pielāgot pieprasījumam, uzlabot koordināciju ar citām pārtikas piegādes ķēdes nozarēm un līdz minimumam samazināt pārtikas izšķērdēšanu; ņemot vērā grūtības, kas saistītas ar to pārtikas atkritumu samazināšanu, no kuru rašanās izvairīties nav iespējams, uzsver, ka būtu jāveicina pārtikas atkritumu efektīva izmantošana, tostarp bioekonomikā;

69.  uzskata, ka nolūkā panākt labāku atbilstību starp produktu piedāvājumu un pieprasījumu, marķēšanas noteikumi, kas nodrošina pienācīgu informāciju par produktu sastāvdaļu izcelsmi un ražošanas un pārstrādes metodēm, ļautu patērētājiem veikt informētākus pirkumus, tādējādi netieši veicinot arī ražošanas faktorus, kuriem ir pozitīva ietekme uz vidi, ekonomiku un sociālo jomu;

70.  aicina Komisiju un dalībvalstis labāk informēt lauksaimniekus un patērētājus par efektīvāku enerģijas, ūdens un dabas resursu pārvaldību visā pārtikas ķēdē, lai būtiski samazinātu resursu izšķiešanu un pārtikas atkritumu rašanos, tādējādi samazinot sākotnējās izmaksas un uzturvielu izšķērdēšanu un palielinot lauksaimniecības sistēmu inovāciju un ilgtspēju;

71.  uzskata, ka ir nepieciešama plašāka izpēte un informācija, lai novērstu pārtikas izšķiešanu primārajā ražošanā un resursu izšķērdēšanas praksi lauksaimnieciskajā ražošanā, pārtikas apstrādē vai sadalē aizstātu ar videi draudzīgām metodēm;

72.  uzsver — lai pārtikas izšķiešanu ierobežotu līdz absolūtam minimumam, lauksaimniekiem vajadzētu būt iespējai gan tehniski, gan ekonomiski savus produktus izmantot pašā resursefektīvākajā veidā;

73.  uzskata, ka lauksaimnieku un kopienu iniciatīvas var piedāvāt noturīgus, ekonomiski dzīvotspējīgus risinājumus un nodrošināt vērtību produktiem, kurus pretējā gadījumā izmestu atkritumos, attīstot tādu produktu tirgus, kuri parastā gadījumā tiktu izslēgti no pārtikas ķēdes, un uzsver tādu lauksaimnieku un kopienu rīkotu sociālās inovācijas projektu potenciālu kā pārtikas produktu pārpalikumu savākšana un ziedošana palīdzības organizācijām, tostarp pārtikas bankām; aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt un atbalstīt šādu praksi KLP 2. pīlāra ietvaros;

74.  uzsver — lai samazinātu pārtikas izšķērdēšanu ražošanas posmā, būtu jāizmanto inovatīvas metodes un tehnoloģijas, kas ļautu optimizēt darbu uz lauka, un produktus, kuri neatbilst tirgus standartiem, pārvērst pārstrādes precēs;

75.  norāda, ka liels daudzums uzturā lietojamu augļu un dārzeņu nenonāk tirgū estētisku iemeslu un tirgvedības standartu dēļ; atzīmē, ka sekmīgi darbojas iniciatīvas šādu produktu izmantošanai, un mudina ieinteresētās personas no vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības sektora veicināt šādu praksi; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt šādu produktu tirgus attīstību un šajā ziņā izpētīt saikni starp tirgvedības standartiem un pārtikas izšķiešanu;

76.  aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai ietekmētu Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO/EEK) publiskos standartus nolūkā nepieļaut resursu izšķērdēšanu, novēršot pārtikas atkritumu rašanos;

77.  uzskata, ka ir vajadzīga ciešāka ražotāju sadarbība un ražotāju organizāciju izmantošana, lai nodrošinātu un veicinātu piekļuvi to pārtikas pārpalikumu sekundārā tirgus iespējām, citām pārdošanas iespējām un alternatīviem lietojumiem, kurus citādi ieartu zemē vai izšķērdētu, par prioritāti izvirzot atkārtotu izmantošanu patēriņam cilvēka uzturā, piemēram, pārstrādāto pārtiku pārdodot zemākā kategorijā un vietējos tirgos;

78.  norāda — lai neliktu šķēršļus produktu atkārtotai izmantošanai, produkti, kurus vēl var izmantot citiem mērķiem, kas nav saistīti ar pārtiku, piemēram, pārvēršanai lopbarībā, lauku mēslošanai vai komposta un enerģijas ražošanai, būtu skaidri jānošķir no produktiem, kuri uzskatāmi par atkritumiem;

79.  norāda, ka izmesto lauksaimniecības produktu apjomu varētu samazināt, ja tos tirgotu tuvāk patērētājiem, piemēram, lauksaimnieku tirgos vai veikalos, izmantojot īsas tirdzniecības ķēdes un vietēju un mazapstrādātu produktu tirdzniecību;

80.  mudina dalībvalstis un Komisiju popularizēt vietējas izcelsmes pārtiku un atbalstīt īsas pārtikas piegādes ķēdes un lauksaimniecības produktu pārdošanu uz vietas;

81.  uzsver, ka vietējie un reģionālie produkti, kā arī kopienu atbalstītas lauksaimniecības sistēmas nodrošina īsākas piegādes ķēdes, kas palielina produktu kvalitātes standartus un atbalsta sezonas pieprasījumu, tādējādi radot būtiskus ieguvumus sociālajā, vides un ekonomikas jomā;

82.  uzskata, ka īsām piegādes ķēdēm var būt svarīga nozīme, lai samazinātu pārtikas atkritumus un pārmērīgu iepakošanu, saīsinātu pārtikas ceļu pie patērētāja un nodrošinātu kvalitatīvāku pārtiku un pārredzamas pārtikas ķēdes, tādējādi atbalstot lauku reģionu kopienu ekonomisko dzīvotspēju;

83.  prasa katrā dalībvalstī veicināt sezonas augļu un dārzeņu noietu;

84.  prasa īpašu uzmanību pievērst dzīvnieku labturībai;

85.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt pasākumus, ar ko samazināt zaudējumus, ko rada dzīvnieku labturības prasību slikta ievērošana;

86.  uzsver, ka negodīga komercprakse piegādes ķēdē var radīt pārtikas izšķiešanu; aicina Komisiju un dalībvalstis analizēt, kā negodīga tirdzniecības prakse pārtikas piegādes ķēdē noved pie pārtikas izšķiešanas, un aicina vajadzības gadījumā izveidot politikas satvaru šādas prakses apkarošanai;

87.  uzskata, ka, atrisinot negodīgas tirdzniecības prakses problēmu, tiks uzlabota lauksaimnieku, kas ir ķēdes vājākais posms, situācija, turklāt pārprodukcijas un pārpalikumu uzkrājumu mazināšana palīdzētu ne vien stabilizēt cenas un nodrošināt lauksaimniekiem taisnīgas un izdevīgas iepirkuma cenas, bet arī samazināt gan pārtikas izšķērdēšanu visā ķēdē, gan ģimenes saimniecībām radītos zaudējumus; norāda, ka taisnīgāka atlīdzība ražotājiem piešķirtu lielāku vērtību produktiem, kas veicinātu pārtikas izšķērdēšanas problēmas samazināšanos piegādes ķēdes noslēguma posmos;

88.  uzsver, ka vietējām un reģionālām iestādēm un ieinteresētām personām ir lielākā atbildība par pārtikas izšķiešanas samazināšanas un novēršanas programmu īstenošanu, un prasa Komisijai un dalībvalstīm to ņemt vērā visos procesa posmos;

89.  aicina Komisiju atzīt to publisko aģentūru lomu, kas sniedz vispārējas nozīmes pakalpojumus atkritumu apsaimniekošanā un cenšas novērst pārtikas izšķērdēšanu, un to uzņēmumu, piemēram, MVU, centienus, kas tieši iegulda aprites ekonomikā;

90.  aicina dalībvalstis mudināt pašvaldības, pilsonisko sabiedrību, supermārketus un citas galvenās ieinteresētās personas atbalstīt pārtikas izšķiešanas samazināšanas iniciatīvas un iesaistīties vietējās pārtikas popularizēšanas stratēģijā, piemēram, ar mobilām lietotnēm informējot patērētājus par nepārdoto pārtiku, tādējādi pieprasījumu saskaņojot ar piedāvājumu;

91.  atzinīgi vērtē tādu pārtikas struktūru veidošanu, kurās lietošanai uzturā derīgu pārtiku var atstāt personām, kurām tā nepieciešama (pārtika koplietošanai); prasa vienkāršot procedūras, lai atvieglinātu šādu struktūru veidošanu;

92.  uzskata — lielākais šķērslis, kas ES apgrūtina uzturā joprojām lietojamas pārtikas pārpalikumu piegādi trūcīgām personām, ir netiekama izplatīšanas kanālu jauda vai dažos gadījumos to pilnīga neesamība; norāda, ka labdarības organizācijām un valsts vai pašvaldību paspārnē esošām sociālā atbalsta struktūrām nav pietiekamu materiālo līdzekļu vai cilvēkresursu, lai varētu pārvadāt un sadalīt labdarībai ziedoto un uzturā joprojām lietojamo pārtiku; norāda, ka šāda situācija jo īpaši vērojama mazāk attīstītajos reģionos;

93.  norāda, ka pārtikas nozarē jau ir veiktas iniciatīvas, lai samazinātu pārtikas izšķiešanu, visā Eiropā stiprinot sadarbību ar pārtikas ziedošanas organizācijām, tostarp pārtikas bankām;

94.  aicina Komisiju veicināt to, lai dalībvalstīs ieviestu vienošanās, ar ko mazumtirdzniecības sektors nepārdotos pārtikas produktus ziedotu labdarības organizācijām;

95.  prasa īstenot lielāku visu ieinteresēto personu iesaistīšanos, lai pārtiku, kurai beidzas derīguma termiņš, vispirms ziedotu labdarības organizācijām; tomēr atzīmē, ka ziedojumiem joprojām tiek likti šķēršļi, kas ir galvenokārt juridiska rakstura; aicina Komisiju precizēt to juridisko nosacījumu interpretāciju, kuri mazina vēlmi ziedot;

96.  pauž bažas, ka joprojām nav sākts 2016. gadā izziņotais darbs, ar ko paredz precizēt attiecīgos ES tiesību aktus par atkritumiem, pārtiku un dzīvnieku barību nolūkā sekmēt pārtikas ziedošanu un bijušos pārtikas produktus izlietot dzīvnieku barībai[30];

97.  atzinīgi vērtē projektu ES pamatnostādnēm par pārtikas ziedojumiem kā pirmo soli pareizajā virzienā; tomēr, ņemot vērā dažādos šķēršļus, kas pastāv ES tiesību aktos attiecībā uz pārtikas ziedošanu, uzskata, ka ir vairāk jāveicina nepārdotās pārtikas ziedošana visā pārtikas piegādes ķēdē, ieviešot izmaiņas tiesību aktos;

98.  aicina Komisiju izpētīt iespējas ziedot ražošanas valstī esošo uzņēmumu pārtiku labdarībai neatkarīgi no valodas, kas izmantota uz produkta iepakojuma; atzīmē, ka šādu pārtikas produktu ziedošanai vajadzētu būt iespējamai, ja pārtikas nekaitīguma nodrošināšanai nepieciešamā informācija, piemēram, par alergēniem, saņēmējiem ir pieejama attiecīgo dalībvalstu oficiālajās valodās;

99.  aicina Komisiju un dalībvalstis pārtikas ziedošanas jomā sekmēt vietējo un reģionālo ieinteresēto personu sadarbību, samazinot darījumu izmaksas, lai pazeminātu līdzdalības slieksni, piemēram, piedāvājot standartizētus instrumentus, ko varētu pielāgot konkrētām vietējām vajadzībām un ko vietējās ieinteresētās personas varētu lietot, lai pārtikas pārpalikumu piegādi pieskaņotu pieprasījumam un panāktu efektīvāku loģistikas organizēšanu;

100.  atzinīgi vērtē sociālo pārtikas veikalu izveidi, kā arī publiskās un privātās partnerības ar labdarības organizācijām, lai pēc iespējas labāk izlietotu pārtiku, kas ir lietojama uzturā, taču nav tirgojama;

101.  aicina dalībvalstis nodrošināt institucionālu un finansiālu atbalstu sociālajiem supermārketiem, jo tie ir galvenās koordinēšanas struktūras pārtikas ziedošanā;

102.  atzīmē, ka pārtikas nozares uzņēmējiem, kas nodrošina pārtikas pārpalikumu bezmaksas pārvadāšanu, ir jāievēro laba uzņēmējdarbības prakse, lai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 852/2004 noteikumiem garantētu pārtikas nekaitīgumu higiēnas un veselības ziņā;

103.  uzsver, cik būtiska loma var būt dalībvalstu iestādēm, lai, īstenojot pārtikas nekaitīguma noteikumus, piemērotu veicināšanas, nevis sodīšanas pieeju un līdz ar to palīdzētu pārtikas ķēdē iesaistītajiem dalībniekiem izlietot uzturā lietojamu pārtiku un pārtiku, kurai drīz beigsies derīguma termiņš;

104.  aicina Komisiju izpētīt iespēju ieviest “labo samariešu” tiesību aktus un to ietekmi; aicina Komisiju precizēt, kā tādi tiesību akti kā Regula (EK) Nr. 178/2002 un Direktīva 85/374/EEK reglamentē atbildību par pārtikas ziedošanu;

105.  aicina Komisiju ierosināt izmaiņas PVN direktīvā, kurā attiecībā uz pārtikas ziedojumiem būtu noteikts skaidrs atbrīvojumus no nodokļiem; aicina dalībvalstis ievērot Komisijas ieteikumus un noteikt PVN likmi, kas ir tuvu nulle, ja pārtikas ziedojums veikts īsi pirms ieteiktā derīguma termiņa beigām vai ja produkti nav pārdodami;

106.  aicina Komisiju Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 223/2014 par Eiropas atbalsta fondu vistrūcīgākajām personām[31] papildināt ar īstenošanas aktu, ar ko sekmēt FEAD izmantošanu nolūkā atvieglināt pārtikas ziedošanu, finansējot savākšanas, transportēšanas, uzglabāšanas un izplatīšanas izmaksas, un ar ko reglamentēt KLP intervences krājumu izmantošanu; mudina vietējās, reģionālās un valsts iestādes atbalstīt pārtikas ziedošanas infrastruktūras izveidi reģionos un apgabalos, kuros šādas infrastruktūras nav, tā nav atbilstīga vai tās jauda ir nepietiekama;

107.  aicina Komisiju un dalībvalstis FEAD līdzekļus, kas iepriekš bija atvēlēti pārtikas bankām un labdarības organizācijām, nenovirzīt citām mērķgrupām;

108.  atzīmē, ka pārtikas ziedošanu nevar skaidri uzskatīt par tādu pasākumu, ar ko atrisināt nabadzības pamatproblēmas; tāpēc uzsver, ka šajā ziņā būtu jāizvairās no nereālistiskām cerībām; nevar gaidīt, lai pārtikas ziedojumi gan mazinātu sociālās problēmas, gan novērstu pārtikas izšķiešanu; tāpēc aicina Komisiju apņēmīgāk censties novērst nabadzību;

109.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt ziedojumus un pārliecināties, ka tos neizmanto alternatīva tirgus radīšanai, jo šādi varētu rasties situācija, kurā nabadzīgās personas nesaņem pārtikas ziedojumus un uzņēmumi tiek mudināti neziedot;

110.  aicina Komisiju un dalībvalstis stingri uzraudzīt ziedošanu, neuzliekot nevajadzīgu slogu MVU un brīvprātīgajām organizācijām, lai ziedojumi netiktu piesavināti un pārdoti alternatīvos tirgos, kā rezultātā cilvēkiem, kuriem būtu noderīgi pārtikas ziedojumi, tie nebūtu pieejami un tirgus pārstāvji nevēlētos ziedot negodīgas konkurences riska dēļ;

111.  aicina visus pārtikas piegādes ķēdē iesaistītos dalībniekus uzņemties kopīgu atbildību un īstenot Kopīgo pārtikas izšķiešanas apkarošanas deklarāciju “Katrs kumoss ir svarīgs” un Mazumtirdzniecības vienošanos par pārtikas atkritumiem; norāda, ka mazumtirdzniecības sektors ik dienu apkalpo miljoniem patērētāju un ka tādēļ tam ir unikālas iespējas vairot zināšanas un uzlabot izpratni par pārtikas izšķiešanu, tādējādi atvieglinot informētas izvēles izdarīšanu; uzsver, ka tāda tirgvedības prakse kā “pērc vienu, otrs par brīvu” palielina risku, ka patērētāji nopērk vairāk nekā spēj patērēt; turklāt šajā ziņā uzsver, ka priekš mazākām mājsaimniecībām būtu jāpiedāvā mazāka izmēra iepakojumi; atzinīgi vērtē to, ka atsevišķi mazumtirgotāji pārtikas produktus, kam drīz beigsies derīguma termiņš, pārdod ar atlaidi, taču uzskata, ka šāda prakse varētu būt izplatītāka;

112.  atkārtoti norāda, ka pārtikas izšķiešanas ziņā viena no lielākajām mazumtirgotāju problēmām joprojām ir olas; prasa Komisijai apzināt veidus, kā samazināt olu izmešanu atkritumos, ņemot vērā EFSA zinātnisko novērtējumu, un prasa dalībvalstīm pienācīgi informēt patērētājus par šo svarīgo jautājumu;

113.  aicina Komisiju izpētīt kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) un kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) reformu ietekmi uz pārtikas atkritumu radīšanu un samazināšanu;

114.  uzsver, ka lauksaimnieku iztika ir atkarīga no produktu realizācijas tirgū, kurā valda taisnīgi nosacījumi un izdevīgas cenas, un ka produkcijas zudumi lauku saimniecību līmenī, tostarp produkcijas zudumi ārkārtas vai neparedzētu klimatisko apstākļu dēļ, dabas katastrofu postījumu ietekmē vai tās iznīcināšana zaudētas tirgus daļas vai zemu cenu dēļ, veido ieguldījumu un ienākumu zaudējumus lauksaimniekiem; šajā saistībā atgādina, ka cenu svārstīgums lauksaimniecības tirgos ietekmē ražošanu un lauksaimnieku ienākumus un var izraisīt pārtikas izšķērdēšanu, tāpēc KLP ir jāizstrādā atbilstoši līdzekļi cenu svārstīguma novēršanai;

115.  uzsver, ka Komisija vēl nav veikusi pētījumu, lai noteiktu dažādo reformu ietekmi uz lauksaimniecības ražošanas apjomu un ietekmi uz pārtikas atkritumu rašanos, un tāpēc aicina Komisiju integrēt pārtikas atkritumu jautājumu turpmākās politikas izstrādē un KLP īstenošanā;

116.  uzsver, ka pārtikas izšķērdēšanu ražošanā var izraisīt arī lauksaimnieciskās ražošanas bāzes pasliktināšanās, ko savukārt izraisa zemes kvalitātes, bioloģiskās daudzveidības (apputeksnēšanas samazināšanās) un visu dabas resursu degradācija, un ka tas ir jāņem vērā turpmākās lauksaimnieciskās ražošanas un KLP plānošanā;

117.  uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt augsnes resursu pārvaldību saskaņā ar KLP un dalībvalstu politiku, lai ierobežotu netiešu pārtikas izšķērdēšanu, ko izraisa vāji pārvaldīta urbanizācija un infrastruktūras attīstība vai lauksaimniecības zemes pamešana, kad tā ir kļuvusi ekonomiski nepievilcīga lauksaimnieciskajai darbībai;

118.  mudina dalībvalstis pilnībā izmantot Eiropas Zivsaimniecības fonda (EZF) un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) sniegtās iespējas, lai samazinātu zivju izmetumu daudzumu un uzlabotu organismu izdzīvošanas rādītājus akvakultūras nozarē;

119.  cer, ka KZP ietvaros noteiktais loma izkraušanas pienākums, ko pašlaik pakāpeniski ievieš, novedīs pie selektīvāku zvejas rīku lietošanas un, visbeidzot — pie mazāka jūrā izgāzto zivju daudzuma; tomēr atzīmē, ka loma izkraušanas pienākums neattiecas uz visām zivīm un līdz ar to ir vajadzīgi turpmāki pasākumi;

120.  ir nobažījies par atkritumu līmeni, kāds tiek radīts pēc zivju nozvejas, ņemot vērā, ka zivis bojājas un nereti tiek pārvadātas milzīgus attālumus līdz pārstrādes vietai, tostarp bieži vien no Eiropas uz Āziju un atkal atpakaļ uz Eiropu galīgai pārdošanai;

121.  atgādina, cik svarīgs pārtikas un lopbarības nozarē ir jēdziens “ūdens pēda”;

122.  atzīmē, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002 kā pārtikas produkts ir minēts arī ūdens, “kas apzināti pievienots pārtikai tās ražošanas, sagatavošanas vai apstrādes laikā”, un ka ūdens ir viens no galvenajiem stratēģiskajiem resursiem visā lauksaimniecības pārtikas nozarē;

123.  uzsver, ka pārtikas izšķērdēšana atkarībā no pārtikas produktu ražošanai izmantotā ūdens kvalitātes, veida un daudzuma, ietver arī būtisku ūdens izšķērdēšanu;

124.  norāda, cik svarīgi ir uzlabot ūdens resursu apsaimniekošanu lauksaimniecībā, izstrādāt ūdens izlietojuma ziņā viedas pārtikas ražošanas sistēmas un palielināt ūdens un pārtikas nekaitīgumu teritorijās, kas ir visapdraudētākās klimata pārmaiņu dēļ;

125.  uzsver, ka inovatīvi un videi draudzīgi risinājumi tādās jomās kā pārtikas ražošanas atvasināto produktu un blakusproduktu pārvaldība, pārtikas tirdzniecība, pārtikas uzglabāšana, derīguma termiņš, digitālās tehnoloģijas un pārtikas iepakojums var būt nozīmīga iespēja, kā samazināt pārtikas izšķiešanu; mudina Komisiju, dalībvalstis un citas ieinteresētās personas atbalstīt pētniecību šajās jomās un veicināt ilgtspējīgus un efektīvus risinājumus; uzskata, ka sadarbīgās ekonomikas pakalpojumi ir būtiski, lai uzlabotu izpratni un veicinātu ilgtspējīgu patēriņu; aicina Komisiju veicināt inovāciju, izmantojot no ES budžeta finansētus pētniecības projektus un programmas, piemēram, Eiropas inovācijas partnerību;

126.  uzsver, ka par pārtikas izšķiešanas novēršanu ir atbildīgi visi pārtikas piegādes ķēdē iesaistītie dalībnieki, tostarp iepakošanas sistēmu ražotāji; uzsver pārtikas iepakošanas materiālu un risinājumu labvēlīgo ietekmi uz pārtikas zudumu un pārtikas izšķiešanas novēršanu visā piegādes ķēdē, piemēram, tāda iepakojuma izmantošanu, kas samazina pārtikas zudumus transportēšanas, uzglabāšanas un izplatīšanas laikā un kas ilgāk saglabā pārtikas kvalitāti un higiēnu vai arī pagarina derīguma termiņu; tomēr uzsver, ka iepakojums ir jāpielāgo izmantošanas mērķim (piemēram, nav pieļaujams pārmērīgs vai nepietiekams iepakojums) un jāievēro attiecīgā produkta veids un patērētāju vajadzības, kā arī jāņem vērā aprites cikla ietekme uz iepakoto produktu kopumā, tostarp iepakojuma dizainu un pielietojumu; aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt bioloģiska, bionoārdāma un kompostējama pārtikas iepakojuma priekšrocības, ņemot vērā ietekmi uz cilvēka veselību un pārtikas nekaitīgumu un ņemot vērā aprites cikla pieeju; uzsver, ka pārtikas izšķiešanas samazināšanas mērķi ir jāsaskaņo ar Direktīvas 94/62/EK pasākumiem un mērķiem, jo īpaši ar mērķi būtiski samazināt nepārstrādājama iepakojuma un pārmērīga iepakojuma patēriņu;

127.  mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt aktīvu un viedu pārtikas iepakojuma materiālu un citu inovatīvu risinājumu izstrādi un izmantošanu, lai konstruktīvi veicinātu resursefektīvu aprites ekonomiku; atzīmē, ka ar attiecīgiem iepakojuma materiālu tiesību aktiem būtu jānodrošina maksimāls patērētāju aizsardzības līmenis un šādi tiesību akti jāpiemēro visiem iepakojuma materiāliem, tostarp no trešām valstīm importētiem materiāliem; tāpēc aicina Komisiju iesniegt saskaņotus ES noteikumus par iepakojuma materiāliem un saskaņā ar Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūciju par Regulas (EK) Nr. 1935/2004 par materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, īstenošanu prioritārā kārtā izstrādāt īpašus ES pasākumus attiecībā uz tādiem materiāliem kā papīrs un kartons;

128.  iesaka veicināt nozaru organizāciju izstrādātu brīvprātīgu labas prakses kodeksu izmantošanu uzņēmējdarbībā pārtikas, ēdināšanas un viesnīcu nozarē, lai produktus izmantotu optimāli un veicinātu ziedojumus shēmām, kuru mērķis ir vākt pārtikas pārpalikumus sociāliem mērķiem;

129.  aicina dalībvalstis veicināt vienošanos vai saprašanās memorandu noslēgšanu, ar ko sekmētu atbildīgu rīcību un labu praksi, kuras mērķis ir samazināt pārtikas izšķiešanu, tostarp aicina ēdināšanas uzņēmumus iegādāties no pārstrādājama materiāla izgatavotus atkārtoti izmantojamus traukus, kuros neapēsto pārtiku patērētāji varētu ņemt līdzi uz mājām;

130.  iesaka attiecīgā gadījumā ēdināšanas un viesmīlības nozarē izmantot vietējos un reģionālos, kā arī sezonas produktus, lai saīsinātu ražošanas un patēriņa ķēdi, tādējādi samazinot pārstrādes posmu skaitu un līdz ar to daudzo pārstrādes posmu laikā radīto atkritumu daudzumu;

131.  uzsver, ka tendences digitālajā nozarē sniedz daudzas iespējas novērst pārtikas atkritumu radīšanu, jo īpaši ar tiešsaistes platformu “izglāb porciju” izveidi, kas ļauj ēdināšanas nozarei piedāvāt nepārdotos ēdienus par samazinātām cenām; uzsver, ka šādi eksperimenti ir devuši būtiskus rezultātus dalībvalstīs, kurās tie ieviesti;

132.  aicina Komisiju atzīt tādu sociāli atbildīgu iniciatīvu kā “veselīga uztura standarts” ieguldījumu, kuras mērķis ir dažādām patērētāju grupām ar īpašām uztura vajadzībām vai prasībām sniegt labāku informāciju par pārtiku, izmantojot brīvprātīgu un kopregulētu pārtikas marķēšanu restorānos un tūrisma objektos, lai samazinātu pārtikas izšķiešanu šajā jomā;

133.  aicina dalībvalstis sadarboties ar jaunattīstības valstīm, lai tām palīdzētu uzlabot pārtikas ķēdes infrastruktūru un samazinātu izšķiestās pārtikas līmeni;

134.  mudina visas Eiropas Savienības iestādes un struktūras noteikt prasību, ka ar ēdināšanu saistītos publiskos iepirkumos ir jāiekļauj pārtikas atkritumu apsaimniekošanas un samazināšanas plāni; prasa kvestoriem par prioritārām noteikt darbības, ar ko samazina pārtikas izšķiešanu Eiropas Parlamentā, un mudina pārējās Eiropas iestādes darīt tāpat; mudina dalībvalstis un vietējās un reģionālās iestādes samazināt pārtikas izšķiešanu publiskās struktūrās;

135.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

• [1]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0266.
• [2]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0014.
• [3]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0250.
• [4]  Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.
• [5]  Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.
• [6]  OV C 161, 6.6.2013., 46. lpp.
• [7]  FAO “Food wastage footprint. Impacts on natural resources” (Pārtikas izšķērdēšanas sekas — ietekme uz dabas resursiem), FAO, Roma, 2013.
• [8]  FAO, 2015. Food wastage footprint & climate change (Pārtikas izšķērdēšanas pēda un klimata pārmaiņas).
• [9]  https://www.wfp.org/hunger/stats.
• [10]  State of Food Insecurity in the World (Dati par pārtikas trūkumu pasaulē), FAO, ANO, 2015.
• [11]  Attīstības mērķi demogrāfisko izmaiņu laikmetā, Globālais uzraudzības ziņojums 2015/2016, Pasaules Banka.
• [12]  http://www.un.org/en/development/desa/news/population/2015-report.html
• [13]  FUSIONS, Estimates of European food waste levels (Aplēses par pārtikas atkritumu apjomiem Eiropā), 2016. gada marts.
• [14]  Eurostat, People at risk of poverty or social exclusion (Nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautie cilvēki).
• [15]  FUSIONS, Estimates of European food waste levels (Aplēses par pārtikas atkritumu apjomiem Eiropā), 2016. gada marts.
• [16]  WRAP, 2015. “Household Food Waste in the UK” (Mājsaimniecību radītie pārtikas atkritumi Apvienotajā Karalistē), 2015.
• [17]  FAO (2011), “Global food losses and food waste” (Pārtikas zudumi un pārtikas atkritumi pasaulē).
• [18]  Eiropas Revīzijas palātas Īpašais ziņojums Nr. 34/2016 “Cīņa pret pārtikas izšķērdēšanu: iespēja Eiropas Savienībai uzlabot pārtikas apgādes ķēdes resursu efektivitāti”, 14. lpp.
• [19]  Food Loss and Waste Accounting and Reporting Standard (Pārtikas zudumu un atkritumu uzskaites un ziņošanas standarts), 2016.
• [20]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīva 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (OV L 312, 22.11.2008., 3. lpp.).
• [21]  OV L 304, 22.11.2011., 18. lpp.
• [22]  Flash Eurobarometer 425, “Food waste and date marking” (Pārtikas izšķērdēšana un derīguma termiņa marķējums), (2015. gada septembris).
• [23]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regula (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.).
• [24]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 852/2004 par pārtikas produktu higiēnu (OV L 139, 30.4.2004., 1. lpp.); Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 853/2004, ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku (OV L 139, 30.4.2004., 55. lpp.); Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 854/2004, ar ko paredz īpašus noteikumus par lietošanai pārtikā paredzētu dzīvnieku izcelsmes produktu oficiālās kontroles organizēšanu (OV L 139, 30.4.2004., 206. lpp.).
• [25]  Salīdzinošs pētījums par ES dalībvalstu tiesību aktiem un praksi pārtikas ziedojumu jomā (2014), ko pasūtīja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu padome.
• [26]  OV L 347, 11.12.2006., 1. lpp.
• [27]  Kopīgā atbilde uz diviem Parlamenta deputātu jautājumiem, uz kuriem jāatbild rakstiski (E-003730/13, E-002939/13), 2013. gada 7. maijs.
• [28]  Salīdzinošs pētījums par ES dalībvalstu tiesību aktiem un praksi pārtikas ziedojumu jomā (2014), ko pasūtīja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu padome.
• [29]  Komisijas dienestu darba dokuments, ietekmes novērtējuma kopsavilkums, ietekmes novērtējums par pasākumiem pārtikas atkritumu jomā, lai pabeigtu SWD (2014) 207 par ES atkritumu apsaimniekošanas mērķu pārskatīšanu (SWD(2014) 289 final, 23.09.2014.).
• [30]  Pielikums Komisijas paziņojumam Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Noslēgt aprites loku — ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” (2015. gads).
• [31]  OV L 72, 12.3.2014., 1. lpp.

Paskaidrojums

Eiropas Savienība ir viena no visbagātākajām sabiedrībām ar visaugstāko iedzīvotāju labklājības līmeni pasaulē, un tai ir morāls un politisks pienākums samazināt katru gadu izšķērdētās pārtikas milzīgo apjomu. Pārtikas atkritumi un pārtikas zudums ir saistīti arī ar ūdens, augsnes, darba stundu, enerģijas un citu vērtīgu un bieži vien ierobežotu resursu izšķērdēšanu.

Aplēses liecina, ka ES katru gadu tiek izšķērdēti 88 miljoni tonnu pārtikas. ES pārtikas atkritumu ražošana un apglabāšana rada 170 miljonus tonnu CO₂ un patērē 261 miljonus tonnu resursu.

12.3. ilgtspējīgas attīstības mērķis (IAM) paredz uz pusi samazināt pārtikas atkritumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju mazumtirdzniecības un patērētāju līmenī līdz 2030. gadam un samazināt pārtikas zudumus ražošanas un piegādes ķēdē, tostarp zudumus pēc ražas novākšanas.

Pasaules mērogā pastāv atšķirības tā laika un vietas ziņā, kur rodas pārtikas zudums un pārtikas izšķērdēšana. Rūpnieciski attīstītajās valstīs lielākā daļa pārtikas tiek zaudēta ķēdes pēdējos posmos, proti, izplatīšanas un patēriņa posmā. Turpretī jaunattīstības valstīs tas notiek agrīnajos posmos, jo nav progresīvas lauksaimniecības prakses, efektīvu transporta sistēmu, infrastruktūru un drošas uzglabāšanas iekārtu.

Projekta FUSIONS aplēses liecina, ka visvairāk pārtikas atkritumu ES rada mājsaimniecības (53 %) un pārtikas ražošanas nozare (19 %), kurā sabiedriskās ēdināšanas nozare veido 12 %, pārtikas primārās ražošanas nozare –10 % un vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības nozare – 5 % atkritumu.

Problēmas sarežģītība prasa ES un dalībvalstu līmenī īstenot koordinētu politikas atbildi, kurā būtu ņemta vērā politika attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, pārtikas nekaitīgumu un pārtikas produktu informāciju, kā arī ekonomikas, pētniecības un inovācijas, vides, lauksaimniecības, izglītības un sociālās politikas aspekti.

Pārtikas izšķērdēšana notiek visā pārtikas piegādes ķēdē, un visiem tās dalībniekiem ir pienākums veikt pasākumus, lai to novērstu un risinātu problēmas. Tāpēc šis ziņojums ir paredzēts kā visaptverošs dokuments, kas problēmu risina visā piegādes un patēriņa ķēdē un pēta politiskos un praktiskos līdzekļus un iespējas, šo problēmu mazināt. Tajā pašā laikā pārtikas nekaitīguma saglabāšanai un uzlabošanai ir jābūt prioritātei.

Resursu efektivitātes un pārtikas atkritumu problēma ir arī svarīgs ES un visu tās iestāžu politiskās darba kārtības jautājums. Komisija ir nesen izveidojusi platformu pārtikas zudumu un pārtikas izšķērdēšanas jautājumos, un pašreiz notiek ES pārtikas ziedošanas pamatnostādņu izstrāde. Kad tās tiks pabeigtas, tām vajadzētu kļūt par vērtīgu instrumentu, lai palielinātu pārtikas ziedojumu apjomu dalībvalstīs, tomēr daudzi ar pārtikas atkritumiem saistīti jautājumi droši vien paliks ārpus šo pamatnostādņu darbības jomas.

Rīcības plāna par pāreju uz aprites ekonomiku izstrāde virzās uz priekšu, un tam vajadzētu kļūt par pamatu saskaņotai Eiropas rīcībai. ES ir vajadzīgas kopējas definīcijas, hierarhija un metodoloģijas, lai tā varētu sistemātiski risināt šo problēmu. Kopīgas, saskaņotas “pārtikas atkritumu” definīcijas un kopīgas metodoloģijas, kas ļautu mērīt pārtikas atkritumus Savienības līmenī, trūkums rada grūtības salīdzināt dažādas datu kopas un novērtēt progresu pārtikas atkritumu samazināšanā. Eiropas Parlamentam būtu jāveido saskaņota nostāja attiecībā uz šiem jautājumiem. Tāpēc šis ziņojums tiks pēc iespējas saskaņots ar attiecīgajiem lēmumiem, kas tiks pieņemti saistībā ar pašreizējo likumdošanas darbu saistībā ar svarīgo atkritumu tiesību aktu kopumu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, pārtikas atkritumu un pārtikas zuduma problēma ir vēl sarežģītāka, jo neskar tikai pārtikas atkritumu dimensiju. Tādiem jautājumiem kā marķēšana, atbildība, izglītība, paraugprakses apmaiņa un izmetumi ir jāpievērš papildu uzmanība, un tie izceļ nepieciešamību pēc koordinētas politiskās atbildes dažādās politikas jomās.

Saskaņā ar projekta FUSIONS ziņojumu pašlaik ir 52 ES tiesību akti, kuriem ir noteikta – pozitīva vai negatīva – ietekme uz pārtikas atkritumiem: 29 regulas, 10 direktīvas, 3 lēmumi, 10 paziņojumi un 1 rezolūcija. Tie attiecas uz tādām ES politikas jomām kā lauksaimniecība, zivsaimniecība, nodokļi, patērētāju aizsardzība, vide, finanses, ekonomika, sabiedrības veselība, rūpniecības politika un iekšējais tirgus.

Saistībā ar mērķi samazināt pārtikas izšķērdēšanu Komisijai vajadzētu izvērtēt attiecīgos tiesību aktus, lai pārliecinātos, vai tie ir atbilstoši mērķim, un konstatēt, vai pastāv nepilnības, pārklāšanās vai jomas, kurās ir nepieciešami precizējumi vai turpmāka rīcība.

Attiecībā uz pašreizējo tiesisko regulējumu un ņemot vērā spēkā esošo ES tiesību aktu nepareizu interpretāciju dalībvalstu līmenī, ES pārtikas ziedojumu pamatnostādnēs būtu skaidri jānorāda, kas ir ES kompetencē un kas ir dalībvalstu atbildība, lai nodrošinātu iedarbīgas pārmaiņas.

Turklāt ir skaidri redzama vajadzība uzlabot pilsoņu izpratni par pārtiku, pārtikas nekaitīgumu, pārtikas izšķērdēšanu un tās cēloņiem. Saskaņā ar Eirobarometra 2015. gada aptauju 47 % Eiropas iedzīvotāju izprot “izlietot līdz” datumam marķējuma nozīmi un 40 % – minimālā derīguma termiņa nozīmi.

Tajā pašā laikā gandrīz seši no katriem desmit eiropiešiem apgalvo, ka, iepērkoties un gatavojot maltītes, vienmēr pārbauda minimālo derīguma termiņu vai “izlietot līdz” datumu, un tikai daži retie norāda, ka nekad to nedara. Šie divi konstatējumi apstiprina, ka pārtikas produktu derīguma termiņa marķējums tiek slikti izprasts un ka tas palielina pārtikas atkritumu līmeni.

Patērētāju izglītošana ir būtiska joma, kurā ir nepieciešama saskaņota rīcība, lai samazinātu pārtikas atkritumu daudzumu. Saskaņā ar Eirobarometra datiem patērētāji atzīst, ka viņiem pašiem ir būtiska nozīme pārtikas atkritumu novēršanā. Vairāk nekā trīs ceturtdaļas eiropiešu uzskata, ka katrs patērētājs ir viens no dalībniekiem, kas iesaistīti pārtikas atkritumu novēršanā.

Turklāt spēkā esošajos tiesību aktos ir vēl citi jautājumi, kuriem var būt negatīva ietekme uz pārtikas atkritumu līmeni. Piemēram, Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (PVN direktīva) paredz, ka pārtikas ziedojumi tiek aplikti ar nodokli un ka nodokļu atbrīvojumi pārtikas ziedojumiem nav atļauti. Lai no tā izvairītos, Komisija iesaka, ka nodokļu vajadzībām tās ziedotās pārtikas vērtību, kuras minimālais derīguma termiņš ir gandrīz iztecējis vai kura nav derīga pārdošanai, būtu jānosaka kā “diezgan zema, pat tuvu nullei”. Dažas dalībvalstis nāca klajā ar likumīgām iespējām, kā atteikties no ziedotās pārtikas aplikšanas ar nodokli, bet dažas, īpaši jaunākās dalībvalstis, tādas nav atradušas. Tādēļ būtu pareizi aicināt Komisiju ierosināt izmaiņas PVN direktīvā, lai attiecībā uz pārtikas ziedojumiem noteiktu skaidrus atbrīvojumus no nodokļiem.

Ekonomiskie un citi stimuli dalībvalstīs var būt spēcīgs signāls ieinteresētajām personām, lai palielinātu centienus samazināt pārtikas atkritumus. Uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojumi ir apliecinājuši savu iedarbīgumu, veicinot pārtikas ziedojumus pārtikas bankām tādās valstīs kā Francija un Spānija.

Jautājumi par pārtikas devēju atbildību, kas rodas saistībā ar vispārējiem pārtikas aprites tiesību aktiem un Padomes 1985. gada 25. jūlija Direktīvu 85/374/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem, ir juridiskās nenoteiktības piemērs. Principā, labticīgi ziedotai pārtikai, kas atbilst visām pārtikas nekaitīguma un citām prasībām, nevajadzētu radīt juridiskas problēmas donoriem.

Ieviešot “labo samariešu” tiesību aktus ES līmenī un vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu, varētu palielināt ziedotās pārtikas apjomu. Komisijai vajadzētu izpētīt iespēju ieviest šādus tiesību aktus par pārtikas atkritumu samazināšanu un pārtikas nekaitīgumu, kā arī to ietekmi. Šajā sakarībā ir skaidri jānorāda, ka pārtikas nekaitīgums ir prioritāte un ka pārtikas atkritumu samazināšanas pasākumi nedrīkst apdraudēt spēkā esošo pārtikas nekaitīguma standartu ievērošanu.

Pētniecībai un izstrādei ir ļoti nozīmīga loma pārtikas atkritumu samazināšanā un pārtikas nekaitīguma uzlabošanā, kā arī vispārējās pārtikas ražošanas ilgtspējas uzlabošanā visos pārtikas piegādes un patēriņa ķēdes posmos. Būtu jāveicina un jāatbalsta novatoriski un videi draudzīgi risinājumi tādās jomās kā pārtikas ražošanas atvasināto produktu un blakusproduktu pārvaldība, pārtikas uzglabāšana, digitālās tehnoloģijas un iepakojums.

Ir skaidrs, ka Eiropas Savienībai, dalībvalstīm, lauksaimniekiem, pārtikas produktu un iepakojuma ražotājiem, pārvadātājiem, mazumtirgotājiem, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem, patērētājiem un visām citām ieinteresētajām personām ir pienākums rīkoties.

Pieredze rāda, ka gan brīvprātīgo, gan iesaistīto personu impulsīvas iniciatīvas ar mērķi reklamēt un ieviest pret pārtikas atkritumu rašanos vērstu uzvedību, ir kopumā bijušas veiksmīgas teritorijās, kurās tās tikušas īstenotas. Komisijai un dalībvalstīm vajadzētu popularizēt veiksmīgas prakses pārtikas atkritumu samazināšanas jomā piemērus un resursu saglabāšanas metodes, kuras jau izmanto iesaistītās personas.

Tomēr, lai īstenotu efektīvu rīcību pārtikas atkritumu samazināšanas jomā, ir vispusīgi jāpārdomā tas, kā ražo, tirgo un patērē pārtiku katrā pārtikas piegādes un patēriņa ķēdes posmā. Tam ir vajadzīga vienota izpratne par svarīgajiem jautājumiem un visu attiecīgo iesaistīto personu cieša sadarbība. 

ATZINUMS Sniegusi Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja (27.3.2017)

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

par resursefektivitātes iniciatīvu — pārtikas atkritumu samazināšana, pārtikas nekaitīguma uzlabošana
(2016/2223(INI))

Atzinuma sagatavotājs: James Nicholson

IEROSINĀJUMI

Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  norāda, ka pārtikas atkritumus rada dažādi faktori, tie ir problēma visos ķēdes posmos — ražošanā, apstrādē, tirgdarbībā, pārvadāšanā un patēriņā, un atbildība rīkoties visos posmos ir vienāda; tāpēc vērš īpašu uzmanību uz to, ka jāuzlabo saziņa visu pārtikas piegādes ķēdes dalībnieku starpā, jo īpaši starp piegādātājiem un izplatītājiem, lai piedāvājumu saskaņotu ar pieprasījumu;

2.  aicina visu pārtikas ražošanas, piegādes un patēriņa ķēžu dalībniekus izmantot dažādu paraugpraksi un apmainīties ar informāciju un pieredzi saistībā ar efektīviem ES dalībvalstu pasākumiem, lai cīnītos pret pārtikas zudumu un novērstu pārtikas izšķērdēšanu dažādos pārtikas ražošanas, piegādes un patēriņa ķēžu posmos, un aicina Komisiju ierosināt pamatnostādnes, pamatojoties uz pārbaudītiem datiem un paraugpraksi;

3.  uzsver, ka lauksaimnieku iztika ir atkarīga no produktu realizācijas tirgū, kurā valda taisnīgi nosacījumi un izdevīgas cenas, un ka produkcijas zudumi lauku saimniecību līmenī, tostarp produkcijas zudumi ārkārtas vai neparedzētu klimatisko apstākļu dēļ, dabas katastrofu postījumu ietekmē vai tās iznīcināšana zaudētas tirgus daļas vai zemu cenu dēļ, veido ieguldījumu un ienākumu zaudējumus lauksaimniekiem; šajā nolūkā atgādina, ka cenu svārstīgums lauksaimniecības tirgos ietekmē ražošanu un lauksaimnieku ienākumus un var izraisīt pārtikas izšķērdēšanu, tāpēc KLP ir jāizstrādā atbilstoši līdzekļi cenu svārstīguma novēršanai;

4.  uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm par visiem ierosinātājiem pasākumiem, kuri jāīsteno, lai novērstu pārtikas atkritumus Savienībā, pirmkārt un galvenokārt būtu jāapspriežas ar visām galvenajām ieinteresētajām personām, tostarp lauksaimniecības nozari, un jāveic ietekmes novērtējums;

5.  uzsver, ka pārtikas atkritumi ir jāanalizē transversāli, jo tie vienlaikus ietekmē vairākas politikas jomas, tostarp lauksaimniecības, zivsaimniecības, pārtikas nekaitīguma, vides, sociālo lietu un nodokļu politiku; tāpēc uzstāj uz vajadzību labāk saskaņot dažādas politikas jomas un attiecīgā gadījumā nodrošināt, lai pārtikas atkritumu samazināšana būtu prioritāte pašreizējās politikas nostādnēs, un uzsver, ka cīņa pret pārtikas izšķērdēšanu nedrīkst negatīvi ietekmēt ne pārtikas nekaitīguma un vides standartus, ne arī dzīvnieku aizsardzības standartus, jo īpaši dzīvnieku veselību un labturību;

6.  uzsver secinājumus, kas izklāstīti Eiropas Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā „Cīņa pret pārtikas izšķērdēšanu: iespēja Eiropas Savienībai uzlabot pārtikas apgādes ķēdes resursu efektivitāti”, kurā uzsvērts, ka Komisijas darbības attiecībā uz pārtikas atkritumiem līdz šim bijušas epizodiskas un sadrumstalotas, un vienlaikus norādīts uz tādiem trūkumiem kā novēlota dalībvalstu ziņošanas par pārtikas atkritumiem pienākuma izpilde un termiņa pārcelšana attiecībā uz īstenošanas akta, ar ko nosaka kopēju metodiku pārtikas daudzuma novērtēšanai, pieņemšanu;

7.  uzsver, ka Komisija vēl nav veikusi pētījumu, lai noteiktu dažādo reformu ietekmi uz lauksaimniecības ražošanas apjomu un tā ietekmi uz pārtikas atkritumu rašanos, un tāpēc aicina Komisiju integrēt pārtikas atkritumu jautājumu turpmākās politikas izstrādē un KLP īstenošanā;

8.  aicina Komisiju turpmākajās politikas nostādnēs skaidri nošķirt pārtikas izšķērdēšanu, ko rada patēriņa modelis un ko ar atbilstīgām iniciatīvām un informēšanas kampaņām var samazināt, un pārtikas zudumus, kas neizbēgami rodas primārajā ražošanā nepārvaramas varas, piemēram, negaisa, dēļ;

9.  atzinīgi vērtē ES Pārtikas zudumu un pārtikas atkritumu jautājumu platformas neseno izveidi, kas ļauj visām ieinteresētajām pusēm dalīties ar informāciju saistībā ar pārtikas ķēdes agrāko pārtikas produktu un blakusproduktu optimizētas izmantošanas iespējām lopbarības ražošanā, un to svarīgo nozīmi primārajā ražošanā; aicina Komisiju iesniegt Parlamentam konkrētu programmu par plānotajiem pasākumiem un noteiktajiem mērķiem, kā arī progresa ziņojumu par darbu saistībā ar kopējo metodiku un ziedojumiem un aicina Komisiju nodrošināt ES Pārtikas zudumu un pārtikas atkritumu jautājumu platformas darbu tulkojumu 24 ES valodās;

10.  uzsver rīcības plāna pārejai uz aprites ekonomiku iniciatīvas, kurās ietverti pasākumi finanšu atbalsta platformas izveidošanai, lai piesaistītu ieguldījumus un inovācijas nolūkā samazināt zudumus, kā arī dalībvalstīm adresētās pamatnostādnes par atsevišķu pārtikas zudumu vai lauksaimniecības blakusproduktu pārvēršanu enerģijā;

11.  uzsver, ka vajadzības enerģijas jomā būtu jāapmierina, izmantojot tos atkritumus un blakusproduktus, kas nav izmantojami citos procesos, kuri ir augstāk atkritumu hierarhijā;

12.  aicina Komisiju atzīt to sabiedrisko uzņēmumu nozīmi, kuri sniedz vispārējas nozīmes pakalpojumus atkritumu apsaimniekošanā un pārtikas izšķērdēšanas novēršanā, un to uzņēmumu, piemēram, MVU, centienus, kuri tieši sekmē aprites ekonomiku;

13.  uzsver, ka pārtikas atkritumi rada milzīgas sekas videi, kas veicina klimata pārmaiņas un ierobežoto resursu izšķērdēšanu, piemēram, attiecībā uz zemi, enerģiju un ūdeni;

14.  norāda uz nenovēršamu pārtikas zudumu vai atkritumiem un blakusproduktiem pārtikas ķēdē, jo īpaši dzīvnieku izcelsmes, izmantošanas optimizēšanas iespējām, lopbarības ražošanā, barības vielu pārstrādē un augsnes uzlabotāju ražošanā un uz to nozīmi primārajā ražošanā;

15.  aicina Komisiju analizēt juridiskos šķēršļus attiecībā uz agrāko pārtikas produktu izmantošanu lopbarības ražošanā un veicināt pētniecību šajā jomā, vienlaikus uzsverot vajadzību palielināt izsekojamību, atbilstību bioloģiskās drošības standartiem un tādu šķirošanas un apstrādes procesu izmantošanu, kas gandrīz pilnībā novērš pārtikas nekaitīguma risku;

16.  prasa ES tiesību aktos izveidot visaptverošu pārtikas atkritumu hierarhiju, skaidri koncentrējoties uz atkritumu avotu novēršanu; uzsver, ka atkritumu rašanās avotu novēršana ir galvenā prioritāte atkritumu hierarhijā attiecībā uz pārtikas atkritumiem; norāda, ka nākamā prioritāte ir cilvēku pārtika, pēc tam lopbarība, un kompostēšana un anaerobā sadalīšanās, t. i.,:

  a) atkritumu avotu novēršana;

  b) ēdamās pārtikas atgūšana, prioritāti piešķirot cilvēku pārtikai nevis dzīvnieku barībai un to pārstrādājot produktos, kas nav izmantojami pārtikā;

  c) organiskā pārstrāde;

  d) enerģijas reģenerācija;

  e) apglabāšana;

17.  norāda uz agrāko pārtikas produktu un blakusproduktu izmantošanas optimizēšanas iespējām pārtikas ķēdē, proti, lopbarības ražošanā, un to nozīmi primārajā ražošanā, tomēr uzsver atkritumu hierarhijas izmantošanu un vajadzību palielināt izsekojamību;

18.  uzsver, ka lauksaimniekiem ir svarīgi apvienoties kooperatīvos vai profesionālās apvienībās, lai samazinātu pārtikas zudumu, vairojot viņu zināšanas par tirgiem, nodrošinot efektīvāku plānošanu, apjomradītus ietaupījumus un uzlabojot viņu iespējas pārdot savu produkciju;

19.  uzsver sadarbības, piemēram, ar ražotāju organizācijām vai cita veida struktūrām (starpnozaru organizācijas, kooperatīvi), svarīgo nozīmi piekļuvē finansējumam, lai veiktu inovācijas un ieguldījumus tādās apstrādes tehnoloģijās kā kompostēšana un vajadzības gadījumā anaerobā pārstrāde vai produktu turpmāka apstrāde, kas varētu ļaut lauksaimniekiem piekļūt jauniem produktiem, tirgiem un klientiem; šajā nolūkā norāda, ka nozares organizatoriskā struktūra un līgumu izmantošana ļauj labāk pārvaldīt ražošanu un efektīvāk novērst pārtikas izšķērdēšanu; uzskata, ka ir būtiski to darīt vietējā vai reģionālā līmenī, lai ievērotu tuvuma principu;

20.  norāda uz ieguvumiem, ko lauksaimniekiem sniedz sadarbība un digitalizācija, kas nodrošina labāku piekļuvi datiem un pieprasījuma prognozēm, un modernu ražošanas programmu izstrāde, ļaujot viņiem labāk pieskaņot piedāvājumu pieprasījumam, uzlabot koordināciju ar citām pārtikas piegādes ķēdes nozarēm un samazināt izšķērdēšanu; ņemot vērā grūtības, kas saistītas ar nenovēršamo pārtikas atkritumu samazināšanu, uzsver, ka ir jāveicina pārtikas atkritumu efektīva izmantošana, tostarp bioekonomikā;

21.  uzskata, ka produktu piedāvājuma un pieprasījuma labākai saskaņošanai, marķēšanas noteikumi, kas sniedz atbilstīgu informāciju par produktu sastāvdaļu izcelsmi un ražošanas un pārstrādes metodēm, ļautu patērētājam veikt apzinātākus pirkumus, tādējādi netieši veicinot arī ražošanas faktorus, kuriem ir pozitīva ietekme uz vidi, ekonomiku un sociālo jomu;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt papildu stimulus pārtikas atkritumu rašanās novēršanai;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis labāk informēt lauksaimniekus un patērētājus par efektīvāku enerģijas, ūdens un dabas resursu pārvaldību visā pārtikas ķēdē, lai būtiski samazinātu resursu nelietderīgu izmantošanu un pārtikas atkritumu rašanos, tādējādi samazinot sākotnējās izmaksas un uzturvielu izšķērdēšanu un palielinot lauksaimniecības sistēmu inovāciju un ilgtspēju;

24.  uzskata, ka plašāka izpēte un informācija ir nepieciešama tam, lai novērstu pārtikas atkritumus primārajā ražošanā un resursu izšķērdēšanas praksi lauksaimniecības ražošanā, pārtikas apstrādē vai sadalē aizstātu ar videi draudzīgākām metodēm;

25.  uzsver – lai ierobežotu pārtikas atkritumus līdz pilnīgam minimumam, lauksaimniekiem būtu jānodrošina iespējas gan tehniski, gan ekonomiski izmantot savus produktus resursu ziņā visefektīvākajā veidā;

26.  uzskata, ka ražotāju sadarbība un ražotāju organizāciju iesaistīšana ir nepieciešami tam, lai nodrošinātu un veicinātu piekļuvi to pārtikas pārpalikumu sekundārā tirgus iespējām, citām pārdošanas iespējām un alternatīviem lietojumiem, kurus citādi ieartu atpakaļ zemē vai izšķērdētu, par prioritāti izvirzot atkārtotu izmantošanu cilvēku patēriņam, piemēram, pārstrādāto pārtiku pārdodot zemākā kategorijā un vietējos tirgos;

27.  norāda, ka produkti, kurus vēl var izmantot citiem mērķiem, kas nav saistīti ar pārtiku, piemēram, pārvēršanai lopbarībā, lauku mēslojumam vai komposta un enerģijas ražošanai, tiktu skaidri nošķirti no produktiem, kuri uzskatāmi par atkritumiem, lai neliktu šķēršļus to atkārtotai izmantošanai;

28.  norāda uz piesārņojuma risku, kas saistīts ar plastmasu un metālu pārtikas atkritumos, kas nonāk kompostā un augsnē un tālāk saldūdens un jūras ekosistēmās, un mudina līdz minimumam ierobežot šo piesārņojuma ceļu; turklāt atgādina, ka direktīvas par notekūdeņu dūņu izmantošanu lauksaimniecībā mērķis ir samazināt piesārņojumu lauksaimniecībā izmantojamā zemē; tāpēc prasa ievērot piesardzību, apsverot atkritumu plūsmu sajaukšanu, un nodrošināt atbilstīgus aizsardzības pasākumus;

29.  uzsver, ka projektā „FUSIONS” ir norādīts, ka nav daudz mērījumu attiecībā uz zudumiem primārās ražošanas darbībās, piemēram, lauksaimniecībā, dārzkopībā, akvakultūrā vai zvejniecībā, un tas var kavēt pārtikas atkritumu kopējā līmeņa precīzu novērtēšanu Eiropā;

30.  norāda, ka produktu un saistīto procesu neviendabīguma dēļ, kā arī pārtikas atkritumu skaidras definīcijas trūkuma dēļ ir grūti noteikt pārtikas izšķērdēšanu un pārtikas zudumu primārajā ražošanas posmā; aicina Komisiju konstatēt un dalībvalstīs izplatīt labāko praksi par datu vākšanu par pārtikas zudumu un pārtikas izšķērdēšanu saimniecībās, neradot papildu administratīvo vai izmaksu slogu lauksaimniekiem; aicina Komisiju ātri pieņemt kopēju terminoloģiju un pārtikas atkritumu definīciju, ņemot vērā atšķirību starp pārtikas izšķērdēšanu un pārtikas zudumu primārās ražošanas nozarē;

31.  uzskata, ka lauksaimnieku un kopienu iniciatīvas var piedāvāt noturīgus, ekonomiski dzīvotspējīgus risinājumus un nodrošināt to produktu vērtību, kuri pretējā gadījumā varētu iet zudumā, attīstot tādu produktu tirgus, kuri parastā gadījumā tiktu izslēgti no pārtikas ķēdes, un uzsver tādu lauksaimnieku un kopienu rīkotu sociālās inovācijas projektu potenciālu kā pārpalikušo pārtikas produktu savākšana un ziedošana palīdzības organizācijām, tostarp pārtikas bankām; aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt un atbalstīt šādas prakses saistībā ar KLP 2. pīlāru;

32.  uzsver – lai samazinātu pārtikas izšķērdēšanu tās ražošanas posmā, vajadzētu izmantot metodes un inovatīvas tehnoloģijas, kas ļauj optimizēt ražīgumu lauka darbos, un produktus, kas neatbilst tirgus standartiem, pārvērst par pārstrādes produktiem;

33.  prasa atjaunot efektīvu politiku lauksaimniecības tirgu regulēšanai, lai labāk saskaņotu piedāvājumu ar pieprasījumu;

34.  norāda, ka daļa pārtikas izšķērdēšanas un zuduma saimniecību līmenī ir saistīta ne tikai ar specifikācijām, kas piegādātājiem tiek noteiktas produktu piegādē, bet arī ar citām attiecīgajām praksēm, piemēram, atceltiem pasūtījumiem, kas saistīti ar izmaiņām patērētāju pieprasījumā, pārprodukciju, ko izraisa prasības pielāgoties sezonas pieprasījumam, un pārtikas pamatproduktu kā „zuduma līderu” izmantošana, lai palielinātu tirgus daļu; uzsver, ka ir jāpārskata kvalitātes un estētikas tirgdarbības standarti lauksaimniecības produktu klasificēšanai;

35.  uzskata, ka ir vajadzīga plašāka un katram produktam pielāgota izpēte un informācija attiecībā uz derīguma termiņiem, kā arī jāveicina un jāstiprina svaigu un nefasētu produktu patēriņš un jāsamazina iepakotu un ilgstoši glabājamu produktu apjoms un glabāšana;

36.  uzsver, ka ir svarīgi labi pielāgot izplatīšanas, saglabāšanas un iepakojuma procesus produkta īpašībām un patērētāju vajadzībām, lai ierobežotu attiecīgo produktu izšķērdēšanu;

37.  norāda, ka tirgus standarti var veicināt pārtikas atkritumu rašanos un aicina Komisiju sekmēt pētniecību par saistību starp tirgus standartiem un pārtikas atkritumiem; prasa Komisijai un dalībvalstīm sadarboties, lai ietekmētu Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisija (ANO/EEK) publiskos standartus ar mērķi nepieļaut resursu izšķērdēšanu, novēršot pārtikas atkritumu radīšanu;

38.  norāda, ka netaisnīga tirdzniecības prakse un dempinga cenas pārtikas nozarē ir iemesls tam, ka pārtika bieži tiek pārdota par cenu, kas ir zem tās patiesās vērtības, un tas veicina tās izšķērdēšanu, tāpēc steidzami jāaizliedz produktus pārdot to zem pašizmaksas, daļēji arī patērētāju informēšanas nolūkā par pārtikas patieso vērtību;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas ātri saskaņot savus centienus un radīt sistēmu, lai rastu Eiropas līmeņa risinājumu problēmai, kas saistīta ar negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē, ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūcijā izklāstītos ieteikumus[1]; uzskata, ka šīs problēmas atrisināšana uzlabos lauksaimnieku, ķēdes vājākā posma, situāciju un ka pārprodukcijas un pārpalikumu uzkrāšanās mazināšana varētu palīdzēt ne tikai stabilizēt cenas un nodrošināt lauksaimniekiem taisnīgas un izdevīgas iepirkuma cenas, bet arī samazināt gan pārtikas izšķērdēšanu visā ķēdē, gan ģimenes saimniecībām radītos zaudējumus; norāda, ka taisnīgāka atlīdzība ražotājiem piešķirtu lielāku vērtību produktiem, kas veicinātu pārtikas izšķērdēšanas problēmas samazināšanos piegādes ķēdes noslēguma posmos;

40.  uzsver izglītības un izpratnes veidošanas iniciatīvu un pasākumu nozīmi, jo īpaši mājsaimniecību nozarē, un mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt apmaiņu ar paraugpraksi un veicināt izpratnes veicināšanas kampaņas, lai uzlabotu sabiedrības informētību par pārtikas un lauksaimniecības produktu vērtību, pārtikas izšķērdēšanas iemesliem un sekām, un veidu, kā to samazināt, tādējādi atbalstot ilgtspējības un solidaritātes principus;

41.  aicina dalībvalstis mudināt pārtikas izglītības kursu ieviest visos izglītības līmeņos un uzsver vietējo pašvaldību un to uzņēmumu nozīmīgo lomu līdztekus mazumtirgotājiem un plašsaziņas līdzekļiem iedzīvotāju informēšanā un konsultēšanā par to, kā labāk glabāt un/vai lietot pārtiku, lai novērstu un samazinātu pārtikas izšķērdēšanu;

42.  vērš uzmanību uz programmas skolu apgādei ar augļiem, dārzeņiem un pienu nozīmi, veicinot sabiedrības izpratni un jo īpaši ieviešot obligātus papildu pasākumus, piemēram, apzinātu pārtikas patēriņa veicināšanu izglītības sistēmā, un uzsver, cik svarīgi ir izmantot šos izglītojošos pasākumus, lai nodotu izglītojošus vēstījumus par pārtikas atkritumiem un to rašanās novēršanu;

43.  aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt atbalstīt projektus un noietu veicinošas izglītojošas kampaņas, kas māca bērniem no agrīna vecuma patērēt svaigu, veselīgu vietējā ražojuma pārtiku;

44.  mudina dalībvalstis un Komisiju veicināt vietējo un bioloģisko pārtiku un atbalstīt īsas pārtikas piegādes ķēdes un lauksaimniecības produktu pārdošanu uz vietas;

45.  uzsver, ka vietējie un reģionālie produkti, kā arī kopienu atbalstītas lauksaimniecības sistēmas nodrošina īsākas piegādes ķēdes, kas palielina produktu kvalitātes standartus un atbalsta sezonas pieprasījumu, tādējādi radot būtiskus ieguvumus sociālajā, vides un ekonomikas jomā;

46.  uzskata, ka īsām piegādes ķēdēm var būt svarīga nozīme, lai samazinātu pārtikas atkritumus un pārmērīgu iepakošanu, saīsinātu pārtikas ceļu pie patērētāja un nodrošinātu kvalitatīvāku pārtiku un pārredzamas pārtikas ķēdes un tādējādi atbalstītu lauku reģionu kopienu ekonomisko dzīvotspēju;

47.  uzskata, ka lielākais šķērslis ES vēl lietojamas pārtikas pārpalikumu piegādei trūcīgām personām ir izplatīšanas kanālu trūkums vai dažos gadījumos to pilnīga neesamība; norāda, ka labdarības organizācijām un valsts vai vietējo pašpārvalžu paspārnē esošajām sociālā atbalsta struktūrām nav pietiekamu materiālo vai cilvēkresursu, lai varētu pārvadāt un sadalīt labdarībai ziedoto, vēl lietojamo pārtiku; norāda, ka šāda situācija jo īpaši vērojama mazāk attīstītajos reģionos;

48.  norāda, ka Eiropas fondi, piemēram, Eiropas atbalsta fonds vistrūcīgākajām personām, nodrošina finansējumu, kas cita starpā ļauj finansēt pārtikas ziedošanas organizāciju uzglabāšanas un transporta infrastruktūru; uzskata, ka minētās, šajā jomā piedāvātās iespējas dalībvalstīs nav pietiekami izmantotas; ņemot vērā iepriekš minēto, iesaka, īstenojot FEAD, programmai pieejamos līdzekļus pārdalīt pārtikas pārpalikumu piegādei; norāda, ka pārdalot līdzekļus saskaņā ar Eiropas labdarības organizāciju iepriekš izveidoto modeli, vistrūcīgākajām personām piegādātās pārtikas vērtība varētu pieaugt 14 reizes salīdzinājumā ar pašreizējo FEAD programmas izmantošanas līmenī;

49.  norāda, ka pārtikas nozarē jau ir veiktas iniciatīvas, lai samazinātu pārtikas atkritumus, stiprinot sadarbību ar pārtikas ziedošanas organizācijām, tostarp pārtikas bankām, visā Eiropā;

50.  aicina dalībvalstis apsvērt institucionālus un finanšu atbalsta līdzekļus “sociālajiem veikaliem un lielveikaliem”;

51.  prasa īstenot lielāku visu ieinteresēto pušu iesaistīšanos, nodrošinot, ka pārtiku, kurai beidzas derīguma termiņš, ziedo labdarības organizācijām; taču norāda, ka ziedojumiem joprojām tiek likti šķēršļi, kas ir galvenokārt juridiska rakstura; aicina Komisiju precizēt to juridisko nosacījumu interpretāciju, kuri mazina vēlmi ziedot;

52.  uzsver, ka, neraugoties uz krājumu un pārtikas, kas pretējā gadījumā ietu zudumā, izmantošanu, joprojām ir nepieciešama laba piegādes pārvaldība un gudra pārtikas ķēdes pārvaldība, lai novērstu sistemātiskus strukturālus pārpalikumus;

53.  prasa Komisijai un dalībvalstīm stingri uzraudzīt ziedojumu jomu, neuzliekot nevajadzīgu slogu MVU un brīvprātīgajām organizācijām, lai nodrošinātu, ka tie netiek piesavināti un pārdoti alternatīvos tirgos, kā dēļ cilvēkiem, kuriem būtu noderīgi pārtikas ziedojumi, tie nebūtu pieejami un nozares pārstāvji nevēlētos ziedot negodīgas konkurences riska dēļ;

54.  aicina Komisiju precizēt noteikumus par PVN direktīvas piemērošanu pārtikas palīdzības gadījumā un ierosināt PVN direktīvas grozījumus, lai skaidri atļautu nodokļu atbrīvojumus pārtikas ziedojumiem; aicina dalībvalstis ievērot Komisijas ieteikumus un noteikt zemu vai gandrīz nulles PVN likmi, ja ziedojums veikts īsi pirms ieteiktā derīguma termiņa vai ja produkti nav pārdodami;

55.  uzsver, ka pārtikas izšķērdēšanu ražošanā var izraisīt arī lauksaimniecības ražošanas bāzes pasliktināšanās, ko savukārt izraisa jau noteiktā zemes kvalitātes, bioloģiskās daudzveidības (apputeksnēšanas samazināšanās) un visu dabas resursu degradācija, un ka tas ir jāņem vērā turpmākās lauksaimniecības un KLP plānošanā;

56.  norāda uz lauksaimnieku piekļuves augu aizsardzības produktiem svarīgo nozīmi, lai nodrošinātu, ka tiek saglabāta kultūraugu kvalitāte un raža netiek zaudēta nelabvēlīgu laika apstākļu, kaitēkļu un slimību dēļ;

57.  uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt augsnes resursu pārvaldību saskaņā ar KLP un dalībvalstu politiku, lai ierobežotu netiešu pārtikas izšķērdēšanu, ko izraisa vāji pārvaldīta urbanizācija un infrastruktūras attīstība vai lauksaimniecības zemes pamešana, kad tā ir kļuvusi lauksaimnieciskajai darbībai nepievilcīga;

58.  norāda, ka ANO ilgtspējīgās attīstības mērķis ir līdz 2030. gadam samazināt pārtikas atkritumus;

59.  atgādina jēdziena pārtikas un lopbarības „ūdens pēda” būtisko nozīmi;

60.  atgādina, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002 starp pārtikas produktiem ir minēts arī ūdens „kas apzināti pievienots pārtikai tās ražošanas, sagatavošanas vai apstrādes laikā”, un ka tas ir stratēģisks pamatresurss visā lauksaimniecības pārtikas ķēdē;

61.  uzsver, ka pārtikas izšķērdēšana atkarībā no pārtikas produktu ražošanai izmantotā ūdens kvalitātes, veida un daudzuma, ietver arī būtisku ūdens izšķērdēšanu;

62.  atgādina nepieciešamību uzlabot ūdens resursu apsaimniekošanu lauksaimniecībā, izstrādāt ūdens izlietojuma ziņā viedas pārtikas ražošanas sistēmas, lai palielinātu ūdens un pārtikas nekaitīgumu teritorijās, kas ir visapdraudētākās klimata pārmaiņu dēļ;

63.  norāda, ka izmesto lauksaimniecības produktu apjomu varētu samazināt, ja tos tirgotu tuvāk patērētājiem, piemēram, lauksaimnieku tirgos vai veikalos, šādi īstenojot īsās tirdzniecības ķēdes un sekmējot vietēju un mazapstrādātu produktu tirdzniecību;

64.  aicina ES Komisiju un dalībvalstis uzsākt kampaņu, lai vairotu ES iedzīvotāju izpratni par pārtikas atkritumu nopietnajām sekām ekonomikas, sociālajā un vides jomā;

65.  atgādina, ka „pērc vienu, saņem otru par brīvu” tirgdarbības stratēģijas palielina risku, ka patērētāji iegādājas vairāk, nekā viņi patērē, tādējādi palielinot arī pārtikas izšķērdēšanas risku produktiem, kuriem vēl ir ilgs derīguma termiņš; atzinīgi vērtē to, ka daži tirgotāji produktus, kuriem tuvojas derīguma termiņa beigas, pārdod ar atlaidi, un uzskata, ka šādai praksei vajadzētu būt plaši izplatītai.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums	21.3.2017
Galīgais balsojums	+: –: 0:	36 1 4
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	John Stuart Agnew, Clara Eugenia Aguilera García, Eric Andrieu, José Bové, Daniel Buda, Michel Dantin, Jean-Paul Denanot, Albert Deß, Diane Dodds, Herbert Dorfmann, Norbert Erdős, Luke Ming Flanagan, Martin Häusling, Esther Herranz García, Jan Huitema, Peter Jahr, Ivan Jakovčić, Elisabeth Köstinger, Zbigniew Kuźmiuk, Philippe Loiseau, Mairead McGuinness, Nuno Melo, Ulrike Müller, James Nicholson, Maria Noichl, Marijana Petir, Laurenţiu Rebega, Jens Rohde, Maria Lidia Senra Rodríguez, Ricardo Serrão Santos, Czesław Adam Siekierski, Tibor Szanyi, Marco Zullo
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Paul Brannen, Angélique Delahaye, Maria Heubuch, Karin Kadenbach, Anthea McIntyre, Massimo Paolucci, John Procter, Estefanía Torres Martínez, Vladimir Urutchev

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

36	+
ALDE	Jan Huitema, Ivan Jakovčić, Ulrike Müller, Jens Rohde
ECR	Zbigniew Kuźmiuk, Anthea McIntyre, James Nicholson, John Procter
ENF	Philippe Loiseau, Laurenţiu Rebega
GUE/NGL	Luke Ming Flanagan, Maria Lidia Senra Rodríguez, Estefanía Torres Martínez
NI	Diane Dodds
PPE	Daniel Buda, Michel Dantin, Angélique Delahaye, Albert Deß, Herbert Dorfmann, Norbert Erdős, Esther Herranz García, Peter Jahr, Elisabeth Köstinger, Mairead McGuinness, Nuno Melo, Marijana Petir, Czesław Adam Siekierski
S&D	Clara Eugenia Aguilera García, Eric Andrieu, Paul Brannen, Jean-Paul Denanot, Karin Kadenbach, Maria Noichl, Massimo Paolucci, Ricardo Serrão Santos, Tibor Szanyi

1	-
EFDD	John Stuart Agnew

4	0
EFDD	Marco Zullo
Verts/ALE	José Bové, Maria Heubuch, Martin Häusling

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

• [1]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0247.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums	11.4.2017
Galīgais balsojums	+: –: 0:	64 0 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Marco Affronte, Zoltán Balczó, Catherine Bearder, Ivo Belet, Simona Bonafè, Biljana Borzan, Paul Brannen, Nessa Childers, Alberto Cirio, Birgit Collin-Langen, Mireille D’Ornano, Miriam Dalli, Seb Dance, Angélique Delahaye, Mark Demesmaeker, Ian Duncan, Stefan Eck, Bas Eickhout, José Inácio Faria, Karl-Heinz Florenz, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Arne Gericke, Jens Gieseke, Julie Girling, Sylvie Goddyn, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, György Hölvényi, Anneli Jäätteenmäki, Jean-François Jalkh, Benedek Jávor, Kateřina Konečná, Urszula Krupa, Peter Liese, Norbert Lins, Susanne Melior, Miroslav Mikolášik, Massimo Paolucci, Gilles Pargneaux, Piernicola Pedicini, Annie Schreijer-Pierik, Davor Škrlec, Claudiu Ciprian Tănăsescu, Ivica Tolić, Estefanía Torres Martínez, Nils Torvalds, Adina-Ioana Vălean, Jadwiga Wiśniewska, Damiano Zoffoli
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Clara Eugenia Aguilera García, Nicola Caputo, Eleonora Evi, Martin Häusling, Elisabeth Köstinger, Merja Kyllönen, Stefano Maullu, Ulrike Müller, James Nicholson, Marijana Petir, Christel Schaldemose, Bart Staes, Tiemo Wölken
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Inmaculada Rodríguez-Piñero Fernández

ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

64	+
ALDE	Catherine Bearder, Gerben-Jan Gerbrandy, Anneli Jäätteenmäki, Ulrike Müller, Nils Torvalds
ECR	Mark Demesmaeker, Ian Duncan, Arne Gericke, Julie Girling, Urszula, Krupa, James Nicholson, Jadwiga Wiśniewska
EFDD	Eleonora Evi, Piernicola Pedicini
ENF	Mireille D’Ornano, Sylvie Goddyn, Jean-François Jalkh
GUE/NGL	Stefan Eck, Kateřina Konečná, Merja Kyllönen, Estefanía Torres Martínez
NI	Zoltán Balczó
PPE	Ivo Belet, Alberto Cirio, Birgit Collin-Langen, Angélique Delahaye, José Inácio Faria, Karl-Heinz Florenz, Elisabetta Gardini, Jens Gieseke, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, György Hölvényi, Elisabeth Köstinger, Peter Liese, Norbert Lins, Stefano Maullu, Miroslav Mikolášik, Marijana Petir, Annie Schreijer-Pierik, Ivica Tolić, Adina-Ioana Vălean
S&D	Clara Eugenia Aguilera García, Simona Bonafè, Biljana Borzan, Paul Brannen, Nicola Caputo, Nessa Childers, Miriam Dalli, Seb Dance, Susanne Melior, Massimo Paolucci, Gilles Pargneaux, Inmaculada Rodríguez-Piñero Fernández, Christel Schaldemose, Claudiu Ciprian Tănăsescu, Tiemo Wölken, Damiano Zoffoli
VERTS/ALE	Marco Affronte, Bas Eickhout, Martin Häusling, Benedek Jávor, Davor, Škrlec, Bart Staes

0	-

0	0

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas