ZIŅOJUMS par bezvalstniecību Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā

4.5.2017 - (2016/2220(INI))

Ārlietu komiteja
Referents: Amjad Bashir

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par bezvalstniecību Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā

(2016/2220(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO cilvēktiesību instrumentus, tostarp attiecībā uz tiesībām uz valstspiederību, piemēram, ANO Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvenciju par bērna tiesībām, Konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, 1954. gada Konvenciju par bezvalstnieku statusu, 1961. gada Konvenciju par apatrīdisma samazināšanu, Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu un tās fakultatīvo protokolu, Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

–  ņemot vērā citus ANO instrumentus par bezvalstniecību un tiesībām uz valstspiederību, piemēram, ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) Izpildu komitejas Secinājumu Nr. 106 par bezvalstniecības identifikāciju, novēršanu un samazināšanu un bezvalstnieku aizsardzību[1], ko apstiprināja ar ANO Ģenerālās asamblejas 2006. gada rezolūciju Nr. 61/137,

–  ņemot vērā UNHCR kampaņu ar mērķi līdz 2024. gadam izskaust bezvalstniecību[2] un UNHCR, ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas iestādes un citu struktūru atbalstīto un ANO Cilvēktiesību padomes apstiprināto globālo kampaņu par vienlīdzīgām valstspiederības tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2016. gada 15. jūlija rezolūciju par cilvēktiesībām un patvaļīgu valstspiederības atņemšanu[3],

–  ņemot vērā Vīnes deklarāciju un rīcības programmu[4], kas 1993. gada 23. jūnijā tika pieņemta ANO Pasaules konferencē par cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas Vispārējo ieteikumu Nr. 32 par dzimuma aspektiem, kas saistīti ar sieviešu bēgļa statusu, patvērumu, valstspiederību un bezvalstniecību[5],

–  ņemot vērā Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) Cilvēktiesību deklarāciju[6],

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 5. punktu, kas paredz, ka “attiecībās ar citām pasaules daļām” Savienībai ir jāveicina „nabadzības izskaušana un cilvēktiesību un jo īpaši bērnu tiesību aizsardzība, kā arī starptautisko tiesību normu stingra ievērošana un attīstība, tostarp respektējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus”,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. jūlija secinājumus par ES rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads)[7],

–  ņemot vērā 2012. gada 25. jūnija ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju[8],

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 4. decembra secinājumus par bezvalstniecību[9],

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par ES stratēģiju attiecībā uz Mjanmu/Birmu[10],

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par cilvēktiesībām un migrāciju trešās valstīs[11],

–  ņemot vērā 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par Mjanmu un jo īpaši par rohingu stāvokli[12],

–  ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā[13],

–  ņemot vērā Ārpolitikas ģenerāldirektorāta 2014. gada novembra pētījumu „Addressing the Human Rights impact of statelessness in the EU’s external action” („Bezvalstniecības radītās ietekmes uz cilvēktiesībām risināšana ES ārējās darbībās”),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0182/2017),

A.  tā kā Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas reģionu veido šādas valstis: Afganistāna, Bangladeša, Butāna, Bruneja, Kambodža, Indija, Indonēzija, Laosa, Malaizija, Maldīvija, Mjanma, Nepāla, Pakistāna, Filipīnas, Singapūra, Šrilanka, Taizeme, Austrumtimora un Vjetnama, kuras visas ir vai nu Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN), vai Dienvidāzijas Reģionālās sadarbības asociācijas (SAARC) locekles vai kurām šajās organizācijās ir novērotāja statuss;

B.  tā kā Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā (VCD) ir apstiprināts, ka visi cilvēki piedzimst vienlīdzīgi cieņā un tiesībās; tā kā tiesības uz valstspiederību un to, lai netiktu patvaļīgi atņemta valstspiederība, ir nostiprinātas VCD 15. pantā, kā arī citos starptautiskos cilvēktiesību instrumentos; tā kā starptautiskie juridiskie instrumenti tomēr vēl nav sasnieguši savu galveno mērķi, proti, nodrošināt ikviena cilvēka tiesības uz valstspiederību;

C.  tā kā visas cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un saistītas; tā kā cilvēktiesības un pamatbrīvības ir visu cilvēku tiesības no dzimšanas brīža un to aizsardzība un veicināšana ir valdību svarīgākais uzdevums;

D.  tā kā visās Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstīs ratificētā Konvencija par bērna tiesībām paredz, ka bērnu reģistrē tūlīt pēc piedzimšanas un viņam ir tiesības iegūt valstspiederību; tā kā tiek lēsts, ka puse no pasaules bezvalstniekiem ir bērni un ka daudzi no viņiem ir bezvalstnieki kopš dzimšanas;

E  tā kā ASEAN Cilvēktiesību deklarācijā ir apstiprināts, ka ikvienam ir tiesības uz likumā paredzēto valstspiederību un nevienam nevar ne patvaļīgi atņemt valstspiederību, ne liegt tiesības to mainīt;

F.  tā kā 1954. gada Konvencijā par bezvalstnieku statusu bezvalstnieks tiek definēts kā „persona, kurai nav nevienas valsts piederības saskaņā ar spēkā esošajiem valstu likumiem”; tā kā bezvalstniecības iemesli var būt dažādi, cita starpā arī valstu pēctecība, valstu sadalīšanās, dažos gadījumos notikumi, kuru dēļ nākas bēgt, migrācija un cilvēku tirdzniecība, kā arī valstspiederības likumu izmaiņas un nepilnības, valstspiederības atcelšana, jo attiecīgā persona ir ilgu laiku dzīvojusi ārpus savas valsts, patvaļīga valstspiederības atņemšana, diskriminācija dzimuma, rases, etniskās piederības vai citu iemeslu dēļ, administratīvi un birokrātiski šķēršļi, tostarp saistībā ar dzimšanas apliecību saņemšanu vai reģistrēšanu; tā kā lielākā daļa šo iemeslu — ja ne visi — ir konstatējami bezvalstniecības gadījumos Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā;

G.  tā kā ir svarīgi norādīt, ka bezvalstnieka un bēgļa statuss ir divas dažādas lietas; tā kā lielākā daļa bezvalstnieku nekad nav pametuši savu dzimšanas vietu vai nekad nav šķērsojuši starptautisku robežu;

H.  tā kā bezvalstniecība ir daudzšķautņaina problēma un izraisa visdažādākos cilvēktiesību pārkāpumus, to skaitā arī problēmas saistībā ar dzimšanas apliecībām un citiem civilstāvokļa dokumentiem, kā arī citas problēmas saistībā ar īpašumtiesībām, neiekļaušanu bērnu veselības aizsardzības programmās un valsts skolu sistēmās, uzņēmuma īpašumtiesībām, politisko pārstāvību un dalību vēlēšanās, piekļuvi sociālajam nodrošinājumam un sabiedriskajiem pakalpojumiem; tā kā bezvalstniecība var sekmēt cilvēku tirdzniecību, patvaļīgu aizturēšanu, pārvietošanās brīvības pārkāpumus, vardarbību pret bērniem, bērnu ekspluatāciju un sieviešu diskrimināciju;

I.  tā kā bezvalstniecībai joprojām netiek pievērsta pienācīga starptautiskās sabiedrības uzmanība, neraugoties uz tās ārkārtīgi satraucošo globālo un reģionālo ietekmi uz cilvēktiesībām, un to joprojām uzskata par valstu iekšējo jautājumu; tā kā bezvalstniecības mazināšanai un visbeidzot likvidēšanai būtu jākļūst par starptautiska līmeņa prioritāti cilvēktiesību jomā;

J.  tā kā tādās Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstīs kā Nepālā, Malaizijā un Brunejā uz likuma pamata tiek pieļauta diskriminācija dzimuma dēļ, piemēram, attiecībā uz valstspiederības iegūšanu vai nodošanu bērnam vai laulātajam;

K.  tā kā UNHCR ir aplēsis, ka attiecīgajā reģionā 135 miljoniem bērnu vecumā līdz pieciem gadiem nav reģistrēta dzimšana un ir risks kļūt par bezvalstniekiem;

L.  tā kā bezvalstniecības likvidēšana arī panāktu lielāku demokrātiju, jo bijušie bezvalstnieki tiktu iekļauti demokrātiskajā procesā un viņiem būtu iespēja sniegt tajā savu ieguldījumu;

M.  tā kā bezvalstniecības sarežģītā problēma starptautiskajās tiesībās un politikā tiek maz risināta, lai gan tā nebūt nav nenozīmīgs jautājums;

N.  tā kā bezvalstniecība kaitē skarto iedzīvotāju grupu attīstības izredzēm un traucē efektīvi īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam;

O.  tā kā UNHCR vispārējais rīcības plāns bezvalstniecības izskaušanai (2014–2024) paredz sniegt atbalstu valstīm risināt galvenās bezvalstniecības situācijas, novērst jaunu gadījumu rašanos un labāk identificēt un aizsargāt bezvalstnieku iedzīvotāju grupas; tā kā šā rīcības plāna 10. pasākumā arī norādīts, ka ir jāuzlabo bezvalstniecības datu kvalitāte un kvantitāte; tā kā ES ir apņēmusies aktīvi atbalstīt šo rīcības plānu;

P.  tā kā Padomes secinājumos par ES rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads) ir apstiprināts, ka ir svarīgi attiecībās ar prioritārajām valstīm risināt jautājumu par bezvalstniecību un koncentrēt centienus, lai novērstu to, ka konfliktu, pārvietošanas un valstu sadalīšanās dēļ rodas bezvalstnieku iedzīvotāju grupas;

Q.  tā kā 2016. gada 20. septembrī pieņemtajā ES ikgadējā ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē — valstu un reģionu jautājumi ir norādīts, ka ES mērķis ir ES ārpolitikā palielināt cilvēktiesību konsekvenci, efektivitāti un redzamību un palielināt ES iesaistīšanos ANO un reģionālajos cilvēktiesību mehānismos, lai sekmētu reģionālo līdzatbildību un veicinātu cilvēktiesību universālumu, un ir konkrēti minēts, ka tas paredz arī uzsākt pirmo politikas dialogu par cilvēktiesībām ar Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) cilvēktiesību mehānismiem;

R.  tā kā ES ir noteikusi, ka attiecībās ar trešām valstīm tā cilvēktiesības izvirzīs pirmajā plānā;

S.  tā kā bezvalstniecība veicina iedzīvotāju pārvietošanos, emigrāciju un cilvēku tirdzniecību, tādējādi destabilizējot veselus apakšreģionus;

T.  tā kā daudzi no 10 miljoniem pasaules bezvalstnieku dzīvo Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā un Mjanmas rohingi ir pasaulē lielākā vienotā bezvalstnieku grupa (vairāk nekā 1 miljons cilvēku, uz kuriem attiecas UNHCR bezvalstniecības mandāts), tomēr lielas bezvalstnieku grupas ir arī Taizemē, Malaizijā, Brunejā, Vjetnamā, Filipīnās un citur; tā kā tibetieši bez valstspiederības dzīvo tādās valstīs kā Indija un Nepāla; tā kā uz dažām no šīm grupām attiecas UNHCR bezvalstniecības mandāts, bet uz citām ne; tā kā statistikas nodrošinājums un ziņošana par bezvalstnieku iedzīvotāju grupām visā pasaulē ir nepilnīga, jo ne visām valstīm ir statistikas dati par šo jautājumu; tā kā Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā ir gan ilgstošas un neatrisinātas lietas, gan lietas, kurās ir panākts progress;

U.  tā kā pēdējo gadu laikā Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā ir panākts progress attiecībā uz grozījumiem valstspiederības likumos, ieviešot atbilstīgus noteikumus, lai novērstu bezvalstniecību un dotu iespēju bezvalstniekiem iegūt valstspiederību; tā kā šie centieni ir jāpastiprina un pieņemtie likumi jāievēro arī praksē;

V.  tā kā rohingi ir viena no pasaulē visvairāk vajātajām minoritātēm, viena no pasaulē lielākajām bezvalstnieku grupām un oficiāli bezvalstnieki kopš 1982. gadā pieņemtā Birmas pilsonības likuma piemērošanas; tā kā rohingus Mjanmas un kaimiņvalstu varas iestādes uzskata par nevēlamiem, kaut arī dažas no kaimiņvalstīm ir uzņēmušas lielu bēgļu kontingentu; tā kā Rakhainas štatā notiek sadursmes; tā kā tūkstošiem bēgļu, kuriem ir izdevies šķērsot robežu un nonākt Bangladešā, ir steidzami nepieciešama humānā palīdzība un viņiem ar varu liek atgriezties, un tas ir starptautisko tiesību pārkāpums; tā kā rohingi bēg no kolektīvas sodīšanas politikas Rakhainas štatā, kur drošības spēki veic neselektīvus represīvus uzbrukumus, kā tiek ziņots, šaujot uz ciemu iedzīvotājiem no kaujas helikopteriem, dedzinot mājas, veicot patvaļīgu aizturēšanu un izvarojot sievietes un meitenes; tā kā vietējie un starptautiskie pasākumi, kas veikti, reaģējot uz rohingu cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos un humanitāro krīzi, ir bijuši lielā mērā nepietiekami un daudzi instrumenti, ar ko risināt šo jautājumu, vēl nav izpētīti;

W.  tā kā pret simtiem tūkstošu tā dēvēto biharu pēc Bangladešas neatkarības kara, kad Pakistāna atteicās viņus repatriēt, neattiecās kā pret Bangladešas pilsoņiem; tā kā kopš 2003. gada ar vairākiem tiesas nolēmumiem tomēr ir apstiprināts, ka bihari ir Bangladešas pilsoņi; tā kā liels skaits biharu joprojām nav pilnībā integrēti Bangladešas sabiedrībā un attīstības programmās un daudzi nav varējuši pilnībā izmantot savas atkārtoti apstiprinātās tiesības;

X.  tā kā Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā ir vēl daudzas citas bezvalstnieku grupas; tā kā pēdējo gadu laikā tomēr ir bijušas vairākas pozitīvas norises, piemēram, Indonēzijā, kas atcēla diskrimināciju dzimuma dēļ valstspiederības iegūšanas procedūrā un 2006. gadā reformēja valstspiederības likumu, līdz ar to tiem Indonēzijas izcelsmes migrantiem, kas uzturējušies ārpus valsts ilgāk nekā 5 gadus, vairs nevar atņemt pilsonību, ja tādā gadījumā viņi kļūtu par bezvalstniekiem; Kambodžā, kur noteikts, ka bērna dzimšanas reģistrācija ir bez maksas pirmo 30 dienu laikā pēc piedzimšanas; Vjetnamā, kas 2008. gadā atvieglināja naturalizāciju ikvienam, kas bezvalstnieka statusā Vjetnamā bija dzīvojis ilgāk nekā 20 gadus; un Taizemē, kur pēc valstspiederības un civilstāvokļa reģistrācijas likumu reformas valstspiederību kopš 2013. gada ir ieguvuši 23 000 bezvalstnieku;

Y.  tā kā ir ārkārtīgi svarīgi, lai visu šā reģiona valstu valdības un attiecīgās iestādes pilnībā ievērotu neaizraidīšanas principu un aizsargātu bēgļus atbilstīgi savām starptautiskajām saistībām un starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem;

Z.  tā kā bezvalstnieku grupām vajadzētu būt iespējai izmantot humānās palīdzības programmas, kas nodrošina veselības aprūpi, uzturapmācību un uztura atbalstu,

1.  pauž bažas par to, ka pasaulē ir miljoniem bezvalstniecības gadījumu, jo īpaši Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā, un solidarizējas ar bezvalstniekiem;

2.  ir ārkārtīgo nobažījies par Mjanmas rohingu minoritātes stāvokli; pauž sašutumu saistībā ar ziņojumiem par ievērojamiem cilvēktiesību pārkāpumiem un rohingu pastāvīgu apspiešanu, diskrimināciju un neatzīšanu par Mjanmas sabiedrības daļu, kas liek domāt par koordinētu etniskās tīrīšanas kampaņu; uzsver, ka rohingi Mjanmas teritorijā ir dzīvojuši daudzās paaudzēs un viņiem ir pilnīgas tiesības uz Mjanmas pilsonību, jo tā viņiem agrāk ir bijusi līdz ar visām tiesībām un pienākumiem, kas no tā izriet; mudina Mjanmas valdību un varas iestādes atjaunot Mjanmas pilsonību rohingu minoritātei; turklāt mudina nekavējoties atvērt Rakhainas štatu humānās palīdzības organizācijām, starptautiskajiem novērotājiem, NVO un žurnālistiem; uzskata, ka būs jāorganizē objektīva izmeklēšana, lai sauktu pie atbildības cilvēktiesību pārkāpējus; turklāt uzskata, ka ir jāveic steidzami pasākumi, lai nepieļautu turpmāku pret minoritātēm vērstu diskriminējošu rīcību, naidīgumu un vardarbību vai kūdīšanu uz šādām darbībām; sagaida, ka Nobela miera prēmijas un Saharova balvas laureāte Aung San Suu Kyi izmantos savus dažādos amatus Mjanmas valdībā, lai tuvinātu atrisinājumu;

3.  pauž nožēlu, ka dažos gadījumos bezvalstniecības statuss tiek izmantots, lai marginalizētu konkrētas kopienas un tām atņemtu tiesības; uzskata, ka minoritāšu juridiska, politiska un sociāla iekļaušana ir svarīgs demokrātiskās pārejas elements un ka bezvalstniecības jautājumu atrisināšana palīdzētu panākt labāku sociālo kohēziju un politisko stabilitāti;

4.  vērš uzmanību uz to, ka bezvalstniecība var izraisīt ievērojamu humanitāro krīzi, un atkārtoti norāda, ka bezvalstniekiem vajadzētu būt iespējai izmantot humānās palīdzības programmas; uzsver, ka bezvalstniecība bieži vien nozīmē to, ka nav pieejama izglītība, veselības aprūpes pakalpojumi, darbs, pārvietošanās brīvība un drošība;

5.  pauž bažas par datu trūkumu attiecībā uz bezvalstniecību Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā, piemēram, par Butānu, Indiju, Nepālu un Austrumtimoru ir pieejami tikai nedaudz datu vai to nav vispār; turklāt pauž bažas par to, ka pat tad, ja ir pieejami kopējie rādītāji, trūkst kategorijās iedalītu datu par, piemēram, sievietēm, bērniem un citām neaizsargātām grupām; norāda, ka šis informācijas trūkums sarežģī mērķtiecīgu darbību izstrādāšanu, arī saistībā ar UNHCR kampaņu līdz 2024. gadam izskaust bezvalstniecību; stingri mudina Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstis apkopot uzticamus un publiski pieejamus kategorijās iedalītus datus par bezvalstniecību;

6.  norāda, ka ir arī pozitīvi piemēri, piemēram, Filipīnu 2016. gada maija iniciatīva ar mērķi gūt nepieciešamos datus par bērnu bezvalstnieku skaitu un stāvokli reģionā; aicina ES piedāvāt sadarbību un atbalstu, lai visaptveroši apzinātu bezvalstniecību un noteiktu projektus, kuru mērķis ir izskaust bezvalstniecību reģionā;

7.  pauž dziļas bažas par to, ka Brunejas, Malaizijas un Nepālas valstu tiesību aktos ir diskriminējoši noteikumi, kas pamatojas uz dzimumu; uzsver nepieciešamību pārskatīt ar valstspiederības tiesību aktiem saistītus noteikumus konkrēti Konvencijā par bērna tiesībām un Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu;

8.  atzinīgi vērtē labvēlīgo notikumu attīstību reģionā un Filipīnu, Vjetnamas un Taizemes centienus un mudina šā reģiona valstis strādāt kopā, apmainīties ar labiem piemēriem un īstenot kopīgus pūliņus, lai izskaustu bezvalstniecību visā reģionā;

9.  atgādina par situāciju pēc bezvalstniecības novēršanas šajā reģionā un par cilvēktiesību principu attiecībā uz līdzdalību; atbalsta bezvalstniecības skarto kopienu un bijušo bezvalstnieku iekļaušanu attīstības projektos un plānošanā; mudina valdības un attīstības projektus pievērsties jautājumam par diskrimināciju pēc bezvalstniecības novēršanas, vadoties pēc Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu 4. panta 1. punkta;

10.  atzīst valstu suverenitāti tādos jautājumos kā pilsonība, tomēr mudina valstis, kurās ir bezvalstnieku grupas, īstenot konkrētus pasākumus, lai atrisinātu bezvalstniecības problēmu saskaņā ar principiem, kas nostiprināti starptautiskajās konvencijās, kuras ir ratificētas visās šajās valstīs, jo īpaši Konvencijā par bērna tiesībām; norāda uz vairākām pozitīvām norisēm šajā reģionā;

11.  mudina Bangladešas valdību pieņemt skaidru plānu, kas ļautu pilnībā īstenot 1997. gada Čitagongas kalnu joslas miera līgumu, tādējādi ļaujot reabilitēt pārvietotos Čitagongas kalnu joslas teritorijas pirmiedzīvotājus (jumma), kuri pašlaik dzīvo Indijā un ir bezvalstnieki;

12.  stingri mudina valstis īstenot 1961. gada Konvencijā par apatrīdisma samazināšanu paredzēto drošības principu, proti, ka personai, kas dzimusi kādā valstī, arī piešķir šīs valsts pilsonību, ja citādi šī persona kļūtu par bezvalstnieku;

13.  uzsver bezvalstniecības saikni ar sociālo un ekonomisko neaizsargātību; mudina jaunattīstības valstu valdības novērst valstspiederības liegšanu, zaudēšanu vai atņemšanu diskriminējošu iemeslu dēļ, pieņemt taisnīgus valstspiederības likumus un īstenot pieejamas, cenas ziņā pieņemamas un nediskriminējošas valstspiederības dokumentu procedūras;

14.  atzinīgi vērtē Padomes secinājumos par ES rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads) pausto Padomes apņemšanos attiecībās ar prioritārajām valstīm risināt bezvalstniecības jautājumu un atzinīgi vērtē arī Padomes apņemšanos stiprināt attiecības ar ASEAN; iesaka šajos centienos pievērsties ne tikai tām bezvalstnieku iedzīvotāju grupām, kas izveidojušās konfliktu, pārvietošanas un valstu sadalīšanās dēļ, bet iekļaut arī citus svarīgus aspektus, piemēram, bezvalstniecību, ko izraisījusi diskriminācija, kā arī dzimšanas un civilstāvokļa nereģistrēšana;

15.  atgādina par ES rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads) paredzēto pasākumu, proti, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) izveidot kopīgu satvaru, lai ar trešām valstīm risinātu jautājumus par bezvalstniecību; uzsver, ka oficiāla satvara izveide un izplatīšana ievērojami palīdzētu Eiropas Savienībai atbalstīt UNHCR mērķi līdz 2024. gadam visā pasaulē izskaust bezvalstniecību;

16.  aicina ES veicināt globālu bezvalstniecības risinājumu izstrādi kopā ar īpašām reģionālajām vai vietējām stratēģijām, jo pieeja „viens risinājums visam” nebūs pietiekami efektīva, lai novērstu bezvalstniecību;

17.  uzskata, ka ES būtu stingrāk jāuzsver bezvalstniecības lielā ietekme uz tādiem globāliem jautājumiem kā nabadzības izskaušana, Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošana, bērna tiesību veicināšana, nelikumīgas migrācijas un cilvēku tirdzniecības apkarošana;

18.  atzinīgi vērtē ilgtspējīgas attīstības mērķa Nr. 16.9 pieņemšanu, ar ko paredz, ka juridiskā identitāte un dzimšanas reģistrācija būtu jānodrošina visiem; tomēr pauž nožēlu, ka bezvalstniecība nav skaidri minēta 2030. gada programmā ne kā diskriminācijas pamats, ne arī saistībā ar mērķi samazināt nabadzību; aicina ES un tās dalībvalstis apsvērt iespēju iekļaut bezvalstniecības kritērijus savos uzraudzības un ziņošanas mehānismos, īstenojot ilgtspējīgas attīstības mērķus;

19.  uzsver, ka ir svarīgi īstenot efektīvu komunikācijas stratēģiju bezvalstniecības jomā, lai veicinātu izpratni par šo jautājumu; aicina ES, sadarbojoties ar UNHCR un izmantojot delegācijas attiecīgajās trešās valstīs, īstenot plašāku un labāku saziņu par bezvalstniecību un koncentrēties uz cilvēktiesību pārkāpumiem, kas ir bezvalstniecības sekas;

20.  aicina ES izstrādāt visaptverošu stratēģiju bezvalstniecības jomā, pamatojoties uz diviem pasākumu kopumiem; uzskata, ka ar pirmo pasākumu kopumu būtu jārisina steidzamas situācijas un ar otro būtu jāparedz ilgtermiņa pasākumi bezvalstniecības izskaušanai; uzskata, ka šajā stratēģijā galvenā uzmanība būtu jāpievērš ierobežotam prioritāšu skaitam un ka ES būtu jāuzņemas vadība steidzami risināmās situācijās, lai starptautiskā līmenī veicinātu izpratni par bezvalstniecību;

21.  uzsver, ka ES visaptverošo stratēģiju bezvalstniecības jomā būtu jāvar pielāgot konkrētām situācijām, ar kurām saskaras bezvalstnieki; uzsver — lai paredzētu atbilstīgus pasākumus, ir jānodala bezvalstniecība, kas radusies administratīvās spējas trūkuma dēļ, un bezvalstniecība, kas radusies pret konkrētām kopienām vai minoritātēm īstenotas diskriminējošas valsts politikas dēļ;

22.  iesaka dalībvalstīm noteikt par prioritāti pozitīvu norišu veicināšanu saistībā ar bezvalstniecības problēmas risināšanu Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā un ierosina jaunu visaptverošu politikas pieeju, cita starpā:

–  mudināt valstis pievienoties bezvalstniecības konvencijām, divpusējos kontaktos starp parlamentiem un ministrijām un citos līmeņos uzsverot to sniegtās priekšrocības;

–  atbalstīt ASEAN nozaru struktūras un SAARC, tām palīdzot savām attiecīgajām dalībvalstīm turpināt tiesību uz valstspiederību īstenošanu un izskaužot bezvalstniecību;

–  daudzpusējos forumos uzsvērt bezvalstniecības konvenciju vērtību;

–  strādāt kopā ar valstīm, lai popularizētu priekšrocības, ko sniedz starpnozaru, kategorijās iedalītu un pārbaudāmu valsts datu vākšana par bezvalstniekiem un personām bez noteiktas valstspiederības, jo bezvalstnieku identifikācija ir pirmais solis, kas jāveic attiecīgajām valstīm, lai īstenotu vajadzīgos pasākumus bezvalstniecības izskaušanai; savāktie dati tiks izmantoti reģistrācijas, dokumentācijas, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas, likumības un kārtības uzturēšanas un attīstības plānošanas nolūkos;

–  konsekventi uzsvērt, ka dzimšanas reģistrācijai ir jābūt bez maksas, viegli pieejamai un nediskriminējošai;

–  konsekventi uzsvērt, ka nacionālās identitātes pārvaldības mehānismiem ir jāiekļauj personību apliecinoši dokumenti visiem attiecīgās teritorijas iedzīvotājiem, tostarp grūti sasniedzamām un marginalizētām grupām, kurām var būt bezvalstniecības vai valstspiederības neesamības risks, kā arī jānodrošina šādi dokumenti;

–  atbalstīt Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstis, lai tās nodrošinātu izglītības pieejamību visiem, tostarp bērniem bezvalstniekiem, jo bezvalstniecība ir ievērojams šķērslis, kas neļauj bērniem izmantot vienlīdzīgas izglītības iespējas;

–  mudināt piešķirt ievērojamu lomu inovatīvām tehnoloģijām, izmantojot digitālas dzimšanas reģistrācijas programmas, lai uzlabotu reģistrāciju un arhivēšanu;

–  risināt jautājumu par valstspiederības likumu saturu un piemērošanu un tiesību uz valstspiederību patvaļīgu atņemšanu vai liegšanu, pamatojoties uz etnisko piederību, kas ir galvenais bezvalstniecības cēlonis šajā reģionā;

–  mudināt šā reģiona valstis risināt sieviešu vajadzības un jautājumus saistībā ar seksuālu vardarbību un vardarbību dzimuma dēļ, izmantojot cilvēktiesības un uz kopienu balstītas pieejas, jo īpaši attiecībā uz cilvēku tirdzniecības upuriem;

–  pievērsties jautājumam par valstspiederības likumiem un dzimumu diskrimināciju, jo dažās valstīs ir grūti vai pat neiespējami bērniem pārmantot pilsonību no mātes;

–  nodrošināt, ka visi ES finansētie attīstības projekti un humānā palīdzība tiek izstrādāti tā, lai visos attiecīgajos gadījumos tiktu arī risināts bezvalstniecības jautājums;

–  veidot attiecīgo ES iestāžu un dalībnieku spējas saprast un novērtēt bezvalstniecības jautājumus, kā arī sagatavot programmas un ziņot par tiem, iedibināt regulāru ziņošanu par ES sasniegumiem bezvalstniecības apkarošanā, cita starpā ES ikgadējā ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē iekļaujot nodaļu par bezvalstniecību;

–  nodrošināt, ka valstu stratēģijās cilvēktiesību un demokrātijas jomā tiek pienācīgi aptverti bezvalstniecības, valstspiederības un pilsonības jautājumi un ka tās ir balstītas uz principu, ka ikvienam neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, ticības vai reliģijas, nacionālās izcelsmes vai piederības valsts minoritātei vai mazākumtautībai ir tiesības uz valstspiederību; pievērsties bezvalstniecības jautājumam katrā politiskā un cilvēktiesību dialogā ar attiecīgajām valstīm;

–  sagatavot ES cilvēktiesību pamatnostādnes par bezvalstniecību, lai nodrošinātu konkrētus izmērāmus mērķus ES centieniem izskaust bezvalstniecību visā pasaulē;

–  pastiprināt dialogu par bezvalstniecību Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā ar attiecīgajām reģionālajām un starptautiskajām organizācijām, kā arī Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstu kaimiņvalstīm un citām šajā reģionā aktīvām valstīm;

–  nodrošināt, ka vēlēšanu novērošanas misiju dalībnieki attiecīgā gadījumā izprot bezvalstniecības jautājumus;

–  uzsvērt, ka ir jānodrošina pilnvērtīgas iespējas reģionālajām cilvēktiesību struktūrām, lai tās varētu ieņemt aktīvāku lomu bezvalstniecības apzināšanā un izskaušanā;

–  paredzēt pienācīgu finansējumu attīstības sadarbības instrumenta, Eiropas Attīstības fonda un Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta budžetā NVO un citām organizācijām, kas strādā bezvalstnieku interesēs; veicināt partnerību starp pilsoniskās sabiedrības organizācijām un bezvalstnieku kopienām, lai bezvalstniekiem dotu iespēju cīnīties par savām tiesībām;

–  atbalstīt valstu sadarbību nolūkā apkarot bezvalstniecību, jo īpaši tad, ja tai ir pārrobežu sekas, cita starpā apmainoties ar paraugpraksi bezvalstniecības apkarošanas starptautisko standartu īstenošanā;

–  nodrošināt turpmākus pasākumus, piemēram, izpratnes veicināšanu un tehnisko atbalstu valsts pārvaldes iestādēm spēju veidošanai, tostarp vietējā līmenī, ja ir panākta pozitīva notikumu attīstība un uzlabojumi ir jāievieš praksē, piemēram, Taizemē, Filipīnās, Vjetnamā un Bangladešā, kur bihariem ir atjaunota pilsonība, cita starpā tiesības balsot;

23.  aicina Brunejas Darusalamas, Malaizijas un Nepālas valdības apkarot jebkādu diskrimināciju dzimuma dēļ to valstspiederības likumos un veicināt bērnu tiesības uz valstspiederību;

24.  norāda uz bezvalstniecības saikni ar piespiedu pārvietošanu, jo īpaši konfliktu skartos reģionos; atgādina, ka pasaulē vismaz 1,5 miljoni bezvalstnieku ir bēgļi vai bijušie bēgļi, tostarp daudz jaunu sieviešu un meiteņu;

25.  atgādina, ka bezvalstniecība pasaulē lielākoties nav apzināta un par to nav pietiekamas informācijas, un pieejamie dati balstās uz atšķirīgām definīcijām; mudina starptautisko sabiedrību pieņemt vienotu definīciju un novērst nepilnības datu vākšanā bezvalstniecības izvērtēšanai jaunattīstības valstīs, jo īpaši palīdzot vietējām iestādēm ieviest atbilstīgas metodes, lai noteiktu bezvalstnieku skaitu, identificētu un reģistrētu tos, un uzlabot šo valstu statistikas spējas;

26.  aicina Komisiju sākt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, mudina aktīvi koordinēt valstu bezvalstniecības kontaktpunktus un atzinīgi vērtē kampaņu #IBelong;

27.  uzsver lielo nozīmi, kāda ir 1954. gada Konvencijai par bezvalstnieku statusu un 1961. gada Konvencijai par apatrīdisma samazināšanu, kuras paredz tiesiskā regulējuma noteikšanu bezvalstnieku identifikācijai un aizsardzībai un bezvalstniecības novēršanai un kuras var būt ievērojams pirmais solis tām valstīm, kas vēlas panākt progresu bezvalstniecības problēmas risināšanā;

28.  atzinīgi vērtē ES atbalstu bezvalstniekiem Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā, kas tiek sniegts, izmantojot dažādus instrumentus, un mudina Savienību turpināt centienus, lai jautājumu par bezvalstniecības ietekmi uz attīstību, mieru un stabilitāti iekļautu attīstības sadarbības programmās kā to neatņemamu daļu un — plašākā mērogā — ārējā darbībā;

29.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.

• [1]  http://www.unhcr.org/excom/exconc/453497302/conclusion-identification-prevention-reduction-statelessness-protection.html
• [2]  http://www.unhcr.org/protection/statelessness/54621bf49/global-action-plan-end-statelessness-2014-2024.html
• [3]  http://www.refworld.org/docid/57e3dc204.html
• [4]  http://www.ohchr.org/Documents/ProfessionalInterest/vienna.pdf
• [5]  http://www.refworld.org/docid/54620fb54.html
• [6]  http://www.asean.org/wp-content/uploads/images/ASEAN_RTK_2014/6_AHRD_Booklet.pdf
• [7]  https://ec.europa.eu/anti-trafficking/sites/antitrafficking/files/council_conclusions_on_the_action_plan_on_human_rights_and_democracy_2015_-_2019.pdf
• [8]  https://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/131181.pdf
• [9]  http://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2015/12/04-council-adopts-conclusions-on-statelessness/
• [10]  http://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2016/06/20-fac-conclusions-myanmar-burma/
• [11]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0404.
• [12]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0316.
• [13]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0076.

PASKAIDROJUMS

Jau gandrīz 70 gadus tiesības uz pilsonību ir iestrādātas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, tomēr miljoniem cilvēku šīs tiesības joprojām ir šķietami nesasniedzams sapnis.

Bezvalstnieks tiek starptautiski definēts kā “persona, kuru neuzskata par kādas valsts valstspiederīgo nevienas valsts tiesību aktos”.

Ir svarīgi paturēt prātā, ka lielākā daļa bezvalstnieku nav bēgļi. Citiem vārdiem sakot, viņi savu dzimšanas vietu nav pametuši labprātīgi. Neraugoties uz to, daži bezvalstnieki ir kļuvuši par bēgļiem pēc tam, kad ir bijuši spiesti pamest savu dzimto valsti.

Bezvalstniecības iemesli var būt arī ne tik negodīgi, bet tik un tā problemātiski, piemēram, valstspiederības zaudēšana, jo attiecīgā persona ilgu laiku ir dzīvojusi ārpus valsts.

Tomēr ir vēl citi bezvalstniecības iemesli, kas rada nopietnas bažas.

To starpā var minēt valstspiederības likumus, kas ir izmantoti, lai diskriminētu bezvalstniekus (kā tas ir rohingu gadījumā Mjanmā, kur viņi nav iekļauti valdības oficiāli atzīto 135 etnisko grupu sarakstā). Lielas problēmas rada arī dzimumu diskriminācija, kad sievietēm nav tādas pašas tiesības kā vīriešiem valstspiederību nodot saviem bērniem vai kad sievietes zaudē valstspiederību laulības gadījumā. Vērojami arī administratīvi un birokrātiski šķēršļi, kas izriet no tā, ka nomaļos apgabalos dzīvojošiem cilvēkiem nav līdzekļu, lai reģistrētu bērna dzimšanu, kas vēlāk rada problēmas.

Ar bezvalstniecību ir saistītas arī plašāka mēroga problēmas, jo tā rada netaisnīgus šķēršļus darba vietā, var liegt noslēgt laulību, piekļūt veselības aprūpei, izglītībai vai izmantot tiesības uz īpašumu. Tā veicina cilvēku tirdzniecību, pret kuru īpaši neaizsargāti ir bērni.

Diemžēl bezvalstniecības statuss pasaulē ir aptuveni desmit miljoniem cilvēku, tomēr skaidrības labad referents īpaši vēlētos koncentrēties uz divām grupām: rohingiem un bihariem, kuri daudzējādā ziņā simbolizē pasaules bezvalstnieku smago likteni.

Referents vēlētos pievērsties tam, kā starptautiskās organizācijas un sadarbība var palīdzēt, lai veicinātu bezvalstnieku piekļuvi valstspiederībai un turpmāk nepieļautu liela apjoma bezvalstniecības gadījumus.

Būtu jāizskata ES loma bezvalstniecības risināšanā, tostarp tas, kuras programmas ir tikušas finansētas un vai tās ir bijušas veiksmīgas, ietverot daudzpusējas iesaistes piemērus.

Visbeidzot referents vēlētos izcelt labas prakses piemērus, lai parādītu, ka trešās valstis (Indonēzija, Kambodža, Vjetnama) var īstenot tādus pasākumus, kuri ir soļi pareizajā virzienā.

Labas prakses piemēri

Indonēzija 2006. gadā ir veikusi valstspiederības likuma reformu, saskaņā ar kuru pilsonība vairs nevar tikt atņemta tiem Indonēzijas izcelsmes migrantiem, kas uzturējušies ārpus valsts ilgāk nekā 5 gadus.

Kambodža ir paredzējusi, ka bērna dzimšanas reģistrācija ir bez maksas pirmo 30 dienu laikā pēc dzimšanas. UNICEF ir ilgu laiku strādājis pie tā, lai tiktu uzlabota dzimšanas reģistrācija un civilstāvokļa reģistri.

Vjetnama 2008. gadā pieņēma Vjetnamas valstspiederības likumu, lai risinātu problēmu saistībā ar tās ilgtermiņa iedzīvotājiem bezvalstniekiem. Tā piešķīra valstspiederību ikvienam, kas Vjetnamā kā bezvalstnieks ir nodzīvojis vairāk nekā 20 gadus.

Konkrēti piemēri

Mjanma

Šajā valstī valdošajai spriedzei ir dziļas un senas saknes, kas sniedzas līdz 1826. gadam un pirmā Anglijas-Birmas kara beigām. Briti šajā karā uzvarēja un savā kontrolē pārņēma Arakanu, un mudināja Bengālijas iedzīvotājus, tostarp rohingus, pārcelties no Britu Indijas uz Arakanu. Piepešs islāmticīgo rohingu pieplūdums radīja spriedzi Arakanā, kurā dzīvo budisti. Mjanma (ar iepriekšējo nosaukumu Birma) par neatkarīgu valsti kļuva 1948. gadā. Jaunizveidotā Mjanmas valsts bija demokrātiska līdz brīdim, kad 1962. gadā notika militārs apvērsums un tajā tika ieviesta diktatūra. Rohingi ir cilvēku grupa, kuru sākotnējā izcelsme ir Birmas Arakanas pavalsts, kas atrodas uz Birmas un Bangladešas robežas. Tā ir Mjanmas mazākumtautība ar atšķirīgu reliģiju (rohingi ir islāmticīgie), kultūru un valodu. Lielākā daļa Mjanmas iedzīvotāju ir budisti. Laikā starp Otro pasaules karu un 1962. gada apvērsumu rohingi vēlējās izveidot savu Arakanas valsti. Apvērsums nozīmēja to, ka jaunais diktators apspieda rohingu kustību un ar 1982. gada Birmas pilsonības likumu viņi oficiāli tika padarīti par bezvalstniekiem.

Tiek lēsts, ka Mjanmā dzīvo aptuveni 800 000–1,2 miljoni rohingu, kas ir bezvalstnieki un veido aptuveni 80–98 % no Mjanmas Rakhainas štata iedzīvotājiem. Tomēr viņiem joprojām nav valstspiederības, un valdība viņus dēvē par bengāļiem bez valstspiederības. Rohingus uzskata par vienu no pasaulē vajātākajām mazākumtautībām, kuri principā ir spiesti darīt verga darbu un kuriem netiek nodrošinātas pamata cilvēktiesības.

Daudzi ir emigrējuši, bēgot no vajāšanas un smagās dzīves Mjanmā. Kaimiņvalsts Bangladeša ir viena no vietām, kur kā bēgļi ir apmetušies aptuveni 200 000–400 000 rohingu — joprojām nesaņemot humāno palīdzību vai Bangladešas valdības atzīšanu un līdz ar to joprojām bez valstspiederības. Viņi dzīvo apmetnēs, no kurām reģistrētās apmetnēs, kuras atbalsta Bangladešas valdība un kurās tiek sniegta neliela humānā palīdzība, piemēram, ziepes, lai bērni varētu nomazgāties, dzīvo tikai 33 000 rohingu. Apmetnes tiek stingri apsargātas, un neviens nevar pamest apmetnes teritoriju bailēs no tā, ka viņu varētu nogalināt sargi. Vairāk nekā 200 000 bezvalstnieku rohingu dzīvo neiedomājamos apstākļos nereģistrētās apmetnēs pārējā Bangladešas teritorijā.

2015. gadā Mjanmā notikušās vēlēšanas uz brīdi raisīja cerības, jo beidzās militārās diktatūras režīms un tika ievēlēta Aung San Suu Kyi. Tomēr jaunā valdība nav paudusi nostāju šajā jautājumā, neraugoties uz to, ka tai ir ieteikts risināt minoritāšu tiesības.

2015. gadā Bangladešas premjerministrs Sheikh Hasina paziņoja par plāniem pārvietot rohingu apmetnes uz Bengālijas līča salu, baidoties no tā, ka rohingu klātbūtne atbaidīs tūristus, un norādot, ka “mēs viņus vairs nevaram izmitināt”. Ne Mjanma, ne Bangladeša nevēlas atzīt rohingus par saviem iedzīvotājiem un piešķirt pilsonību, nemaz nerunājot par citām valstīm, uz kurām rohingi ir aizbēguši, piemēram, Taizemi un Malaiziju.

Saasinātu plašsaziņas līdzekļu uzmanību rohingu stāvoklis izpelnījās pēc 2012. gada Rakhainas nemieriem un 2015. gada rohingu bēgļu krīzes. 2012. gadā Rakhainas štatā bija milzīgas nekārtības, jo izcēlās sadursmes starp rohingu musulmaņiem un Rakhainas budistiem, kurās dzīvību zaudēja 88 cilvēki un tika līdz pamatiem nodedzinātas tūkstošiem māju. NVO ir kritizējušas Mjanmu, paužot viedokli, ka šie nemieri ir sekas desmitiem gadu ilgušai rohingu diskriminācijai. 2015. gada vasarā plašsaziņas līdzekļi atkal pievērsās rohingiem, tos dēvējot par “laivu cilvēkiem”, jo daudzi no viņiem tika no Mjanmas un Bangladešas nelikumīgi ievesti tādās valstīs kā Indonēzija un Taizeme un principā pārdoti vergu darbam zvejas kuģos. Taizemē ir atklāti rohingu masu apbedījumi. Mjanma joprojām cenšas rohingus pārdēvēt par bengāļiem, lai pēc būtības likvidētu viņu piederību. Augstskolu un kriminālnoziegumu izmeklēšanas iniciatīvu pētnieki ir norādījuši, ka Mjanmas valdība plāno sistemātisku genocīdam līdzīgu darbību, lai izskaustu rohingus. UNHCR informācija liecina, ka 2015. gada pirmajā ceturksnī 25 000 rohingu ir pametuši savas mājas (galvenokārt Mjanmā), izmantojot cilvēku tirgotāju laivas.

Kāpēc koncentrēties uz Mjanmas rohingiem?

Viņi ir pasaules lielākā bezvalstnieku grupa. Viņi veido gandrīz 20 % no pasaules bezvalstniekiem, jo pasaulē ir līdz 10 miljoniem bezvalstnieku, no kuriem aptuveni 2 miljoni ir rohingi. Viņi ir arī vieni no pasaulē visvairāk vajātākajām mazākumtautībām.

Vai starp Mjanmas valdību un starptautiskajām organizācijām ir notikusi saziņa vai sadarbība ar mērķi palīdzēt rohingiem?

2015. gada jūnijā tika rīkota sanāksme, kurā piedalījās 17 valstis, nolūkā risināt Dienvidaustrumāzijas krīzi. To neapmeklēja valstu ministri un tā ilga tikai vienu dienu. Atbildot uz UNHCR lūgumu risināt pašreizējās migrācijas krīzes cēloņus, tostarp bezvalstniecības jautājumu, Mjanmas delegāts, Ārlietu ministrijas ģenerāldirektors Htin Lynn strupi norādīja, ka “jautājumā par laivu cilvēku nelegālo migrāciju jūs nedrīkstat izcelt tikai manu valsti”.

“The National”, 2015. gada 18. jūnijs, “A European model?” (“Eiropas modelis?”).

Tomēr nav neiespējami panākt pastāvīgu risinājumu, ar ko apturēt rohingu bēgšanu no Mjanmas. Eiropā, kurā valstis saskaras ar daudz lielāka mēroga migrācijas krīzi, Eiropas Komisija ir izstrādājusi bēgļu pārmitināšanas plānu, saskaņā ar kuru bēgļi tiktu sadalīti starp ES dalībvalstīm, pamatojoties uz katras ES dalībvalsts labklājības līmeni, to, cik lielu skaitu bēgļu tā jau ir uzņēmusi, bezdarba līmeni u. c. Dienvidaustrumāzijas valstis varētu izstrādāt līdzīgu formulu, kas pamatotos uz IKP, bezdarba līmeni un citiem rādītājiem, lai noteiktu, cik daudz bēgļu būtu jāpārmitina.

Šim plānam vēl ir daudz nepilnību, un Eiropas vadītājiem nākas saskarties ar daudzām dalībvalstu politiskajām grupām, kas nav mierā ar migrantu pārmitināšanu. Tomēr šāds plāns varētu darboties, un cita risinājuma Dienvidaustrumāzijas valstīm pagaidām nav. Starptautiskās struktūras varētu apņemties nākamajā desmitgadē katru gadu pārmitināt noteiktu skaitu rohingu, un tie būtu publiski pausti solījumi, par kuru izpildi tām būtu jāuzņemas atbildība. Lai arī rohingiem būtu nepieciešams laiks, lai aklimatizētos Amerikas Savienotajās Valstīs, Vašingtona jau pirms tam ir uzņēmusi lielu skaitu dažādu kultūru migrantu, piemēram, hmongus 1970. un 1980. gados vai butāniešus pēdējo desmit gadu laikā.

Bangladeša

Bangladešas situācijas vēsture

Bangladeša ieguva neatkarību 1971. gadā pēc tam, kad Austrumpakistāna atdalījās no Rietumpakistānas, izveidojot jaunu valsti — Bangladešu. Savukārt Pakistāna 1947. gadā tika atdalīta no Indijas. Daudzi urdu valodā runājošie Indijas Bihāras reģiona musulmaņi, galvenokārt bihari, pārcēlās uz Austrumpakistānu. Tomēr neatkarības kustības laikā viņi atbalstīja Rietumpakistānu, jo viņiem bija tuvākas tās vērtības. Pēc tam, kad Bangladeša 1971. gadā ieguva neatkarību, bihari nekļuva ne par Bangladešas, ne Pakistānas pilsoņiem. Turklāt Bangladešā viņi netika ieredzēti, jo tika uzskatīti par minoritāti, kas atbalstīja ienaidniekus. “Bihari” tulkojumā nozīmē “noklīdušie pakistānieši”. Neatkarības kustības laikā 1971. gadā pret bihariem tika pastrādātas daudzas zvērības: slepkavības, izvarošanas, īpašumu izlaupīšanas. Pat tagad Bangladešā pret viņiem izturas pazemojoši — bihari ir spiesti mitināties apmetnēs spiedīgos apstākļos kopā ar tūkstošiem citu cilvēku bez normālas sanitārijas. Daudzi nevar strādāt, iegūt bankas kontu, pasi, biharu bērni nevar apmeklēt valsts skolas, ja viņi dzīvo apmetnēs, līdz ar to daudzi ir spiesti mainīt identitāti. Ir augsts slimību īpatsvars, nav pieejama veselības aprūpe, ir liela dzimstība, liela mirstība.

Bezvalstniecības risināšana. Daudzi bihari vēlējās atgriezties Pakistānā. Pēc 1971. gada 170 000 biharu tika repatriēti uz Pakistānu. Tomēr tā bija tikai trešdaļa no visu biharu skaita. Pakistānas varas iestādes izvirzīja nekonstitucionālus un neētiskus repatriācijas nosacījumus. Tās paziņoja, ka nevēlas, lai milzīga iedzīvotāju grupa atgrieztos Pakistānā un izjauktu līdzsvaru. Tomēr daudzi (aptuveni 100 000) bihari tik un tā atgriezās Pakistānā bez valdības atbalsta un tagad tur mitinās kā bezvalstnieki. Tas nozīmē, ka 2006. gadā Bangladešā dzīvoja aptuveni 250 000 biharu.

2008. gads bija pagrieziena punkts. Augstākās tiesas nolēmums nozīmēja, ka valdība piešķirs pilsonību visiem urdu valodā runājošajiem bihariem. Tagad visiem apmetnes iedzīvotājiem ir identifikācijas kartes un vēlēšanu tiesības. Tādējādi gandrīz 300 000 Bangladešā dzīvojošo bezvalstnieku tagad ir ieguvuši valstspiederību.

Tomēr bihari joprojām ikdienas dzīvē saskaras ar dažādiem šķēršļiem. Tā kā daudzi dzīvo apmetnēs, tas nozīmē, ka tūkstošiem cilvēku nevar iegūt pasi. Tā kā viņiem tiek piemērota administrācijas maksa, viņi nevar piekļūt daudziem valsts pakalpojumiem. Tūkstošiem cilvēku joprojām dzīvo trūkumā.

Attīstības komitejas atzinums (31.1.2017)

Ārlietu komitejai

par bezvalstniecību Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā
(2016/2220(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Maria Heubuch

IEROSINĀJUMI

Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā bezvalstnieki, kuru skaits tiek lēsts ap 10–15 miljoniem, bet UNHCR statistikā ir norādīti tikai 3,5 miljoni, pasaulē ir nevienmērīgi izkliedēti; tā kā 5 no tām 20 valstīm, kurās dzīvo vairāk nekā 10 000 reģistrētu bezvalstnieku, atrodas Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā;

B.  tā kā bezvalstniecība satraucoši ietekmē cilvēktiesības, tostarp pilsoniskās, politiskās un ekonomiskās tiesības, attīstību un starptautisko stabilitāti, kā arī nozīmīgi ietekmē pilsoniskos pienākumus, piekļuvi zemei un īpašumam, sociālajam nodrošinājumam un pakalpojumiem, piemēram, veselības aprūpei un izglītībai, kā arī vājina cilvēku sociālo statusu; tā kā bezvalstniecība apdraud skarto populāciju attīstības perspektīvas un Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam efektīvu īstenošanu;

C.  tā kā bezvalstniecības sarežģītā problēma starptautiskajās tiesībās un politikā tiek visai maz risināta, lai gan tā nebūt nav nenozīmīgs jautājums,

1.  uzsver bezvalstniecības saistību ar sociālo un ekonomisko neaizsargātību; mudina jaunattīstības valstu valdības novērst valstspiederības liegšanu, zaudēšanu vai atņemšanu diskriminējošu iemeslu dēļ, pieņemt taisnīgus valstspiederības likumus un īstenot pieejamas, cenas ziņā pieņemamas un nediskriminējošas valstspiederības dokumentu procedūras;

2.  atzinīgi vērtē ilgtspējīgas attīstības mērķa Nr. 16.9 pieņemšanu, ar ko paredz, ka juridiskā identitāte un dzimšanas reģistrācija būtu jānodrošina visiem; tomēr pauž nožēlu, ka bezvalstniecība nav skaidri minēta 2030. gada programmā — ne kā diskriminācijas pamats, ne arī saistībā ar mērķi samazināt nabadzību; aicina ES un tās dalībvalstis apsvērt iespēju iekļaut bezvalstniecības kritērijus savos uzraudzības un ziņošanas mehānismos, īstenojot ilgtspējīgas attīstības mērķus;

3.  aicina Brunejas Darusalamas Valsts, Malaizijas un Nepālas valdības cīnīties pret visām diskriminācijas dzimuma dēļ izpausmēm to valsts tiesību aktos un veicināt bērnu tiesības uz valstspiederību;

4.  norāda uz bezvalstniecības saikni ar piespiedu pārvietošanu, jo īpaši konfliktu skartos reģionos; atgādina, ka pasaulē vismaz 1,5 miljonu bezvalstnieku ir bēgļi vai bijušie bēgļi, tostarp daudz jaunu sieviešu un meiteņu;

5.  atgādina, ka bezvalstniecība pasaulē nav būtiski kartēta un par to nav pietiekamas informācijas un ka esošie dati pamatojas uz dažādām definīcijām; mudina starptautisko sabiedrību pieņemt vienotu definīciju un novērst nepilnības datu vākšanā bezvalstniecības izvērtēšanai jaunattīstības valstīs, it īpaši palīdzot vietējām iestādēm ieviest atbilstīgas metodes, lai noteiktu bezvalstnieku skaitu, identificētu un reģistrētu tos, un uzlabot šo valstu veiktspēju statistikas apkopošanā;

6.  aicina Komisiju sākt apmaiņu ar paraugpraksi starp dalībvalstīm, kā arī mudina aktīvi koordinēt valstu bezvalstniecības kontaktpunktus, un atzinīgi vērtē kampaņu #IBelong;

7.  aicina dalībvalstis piešķirt aizsardzības statusu migrantiem bez valstspiederības;

8.  atzinīgi vērtē ES atbalstu bezvalstniekiem Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā, kas tiek sniegts, izmantojot dažādus instrumentus, un mudina ES turpināt centienus, lai risinātu bezvalstniecības ietekmi uz attīstību, mieru un stabilitāti, šādus pasākumus iekļaujot attīstības sadarbības programmās un, plašāk, ārējā darbībā.

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	25.1.2017
Galīgais balsojums	+: –: 0:	19 0 2
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Doru-Claudian Frunzulică, Enrique Guerrero Salom, Heidi Hautala, Maria Heubuch, György Hölvényi, Stelios Kouloglou, Arne Lietz, Linda McAvan, Norbert Neuser, Maurice Ponga, Cristian Dan Preda, Lola Sánchez Caldentey, Elly Schlein, Eleni Theocharous, Paavo Väyrynen, Bogdan Brunon Wenta, Anna Záborská, Joachim Zeller
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Adam Szejnfeld, Jan Zahradil

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums	11.4.2017
Galīgais balsojums	+: –: 0:	54 2 3
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Lars Adaktusson, Francisco Assis, Amjad Bashir, Bas Belder, Mario Borghezio, Elmar Brok, Fabio Massimo Castaldo, Lorenzo Cesa, Javier Couso Permuy, Andi Cristea, Arnaud Danjean, Georgios Epitideios, Knut Fleckenstein, Eugen Freund, Michael Gahler, Sandra Kalniete, Karol Karski, Tunne Kelam, Janusz Korwin-Mikke, Eduard Kukan, Arne Lietz, Barbara Lochbihler, Sabine Lösing, Ulrike Lunacek, Andrejs Mamikins, Alex Mayer, David McAllister, Francisco José Millán Mon, Javier Nart, Pier Antonio Panzeri, Demetris Papadakis, Ioan Mircea Paşcu, Alojz Peterle, Tonino Picula, Kati Piri, Julia Pitera, Cristian Dan Preda, Jozo Radoš, Jordi Solé, Charles Tannock, László Tőkés, Ivo Vajgl, Elena Valenciano, Geoffrey Van Orden, Anders Primdahl Vistisen, Boris Zala
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	María Teresa Giménez Barbat, Andrzej Grzyb, Antonio López-Istúriz White, Norica Nicolai, Urmas Paet, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, Helmut Scholz, Igor Šoltes, Marie-Christine Vergiat
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Ramona Nicole Mănescu, Josef Weidenholzer, Jaromír Štětina, Dubravka Šuica

ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

54	+
ALDE	María Teresa Giménez Barbat, Javier Nart, Norica Nicolai, Urmas Paet, Jozo Radoš, Ivo Vajgl
ECR	Amjad Bashir, Bas Belder, Karol Karski, Charles Tannock
EFDD	Fabio Massimo Castaldo
GUE/NGL	Javier Couso Permuy, Sabine Lösing, Helmut Scholz, Marie-Christine Vergiat
PPE	Lars Adaktusson, Elmar Brok, Lorenzo Cesa, Arnaud Danjean, Michael Gahler, Andrzej Grzyb, Sandra Kalniete, Tunne Kelam, Eduard Kukan, Antonio López-Istúriz White, David McAllister, Francisco José Millán Mon, Ramona Nicole Mănescu, Alojz Peterle, Julia Pitera, Cristian Dan Preda, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, Jaromír Štětina, Dubravka Šuica, László Tőkés,
S&D	Francisco Assis, Andi Cristea, Knut Fleckenstein, Eugen Freund, Arne Lietz, Andrejs Mamikins, Alex Mayer, Pier Antonio Panzeri, Demetris Papadakis, Ioan Mircea Paşcu, Tonino Picula, Kati Piri, Elena Valenciano, Josef Weidenholzer, Boris Zala
Verts/ALE Group	Barbara Lochbihler, Ulrike Lunacek, Jordi Solé, Igor Šoltes

2	-
NI	Georgios Epitideios, Janusz Korwin-Mikke

3	0
ECR	Mario Borghezio, Geoffrey Van Orden, Anders Primdahl Vistisen

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas