Procedūra : 2015/2087(INL)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0206/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0206/2017

Debates :

Balsojumi :

PV 04/07/2017 - 6.7
CRE 04/07/2017 - 6.7

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0281

ZIŅOJUMS     
PDF 668kWORD 65k
1.6.2017
PE 599.836v02-00 A8-0206/2017

ar ieteikumiem Komisijai par noilguma termiņiem attiecībā uz satiksmes negadījumiem

(2015/2087(INL))

Juridiskā komiteja

Referents: Pavel Svoboda

(Iniciatīva – Reglamenta 46. pants)

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

ar ieteikumiem Komisijai par noilguma termiņiem attiecībā uz satiksmes negadījumiem

(2015/2087(INL))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 4. punktu un 81. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Hartas) 47. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Konvencijas par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību (ECTK) 6. pantu un ar to saistīto judikatūru,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (ES Tiesas) judikatūru par valsts procesuālās autonomijas un efektīvas tiesiskās aizsardzības principiem(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II)(2) (Roma II regulu),

–  ņemot vērā 1971. gada 4. maija Hāgas konvenciju par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamiem tiesību aktiem (1971. gada Hāgas konvenciju par ceļu satiksmes negadījumiem),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīvu 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību(3) (Mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas direktīvu),

–  ņemot vērā Eiropas Konvenciju par termiņu aprēķināšanu(4),

–  ņemot vērā Parlamentārās izpētes pakalpojumu dienesta (EPRS) Eiropas pievienotās vērtības nodaļas veikto Eiropas pievienotās vērtības novērtējuma pētījumu “Noilguma termiņi attiecībā uz ceļu satiksmes negadījumiem”, kas pievienoti Eiropas Parlamenta normatīvajam patstāvīgajam ziņojumam(5),

–  ņemot vērā ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu „Pārrobežu satiksmes negadījumi ES — bezvadītāja automobiļu iespējamā ietekme”(6),

–  ņemot vērā Komisijas pētījumu “Kompensācijas pārrobežu ceļu satiksmes negadījumos cietušajam personām ES — valstu prakses salīdzinājums, problēmu analīze un iespējamo risinājumu novērtējums pārrobežu cietušo stāvokļa uzlabošanai”(7),

–  ņemot vērā 2010. gada Komisijas paziņojumu „Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns”(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 1. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par noilguma termiņiem pārrobežu strīdos attiecībā uz miesas bojājumiem un nāves gadījumiem(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2003. gada 22. oktobra rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvas 72/166/EEK, 84/5/EEK, 88/357/EEK un 90/232/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/26/EK par transportlīdzekļu lietošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu(10),

–  ņemot vērā Reglamenta 46. un 52. pantu;

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0206/2017),

A.  tā kā Savienības dalībvalstīs ievērojami atšķiras noilguma noteikumi saistībā ar prasībām par kaitējuma atlīdzību, tāpēc nav pat divu dalībvalstu, kurās noilguma noteikumi būtu vienādi; tā kā papildus tam attiecīgais noilgums ir jānosaka, pamatojoties uz dažādiem faktoriem, tostarp to, vai tas ir saistīts ar kriminālprocesu un vai prasībai ir delikta vai līgumisks raksturs;

B.  tā kā valstu noilguma sistēmas tādējādi ir ļoti sarežģītas un bieži vien ir grūti saprast, kāds ir piemērojamais vispārējais noilgums, kad un kādos apstākļos sāk piemērot noilgumus un kā tie tiek apturēti, pārtraukti vai pagarināti;

C.  tā kā ārvalstu noilguma noteikumu nezināšanas dēļ var tikt zaudētas tiesības pieteikt citādi pamatotu prasību vai arī cietušajiem var rasties citādi šķēršļi attiecībā uz piekļūšanu tiesu iestādēm, proti, papildu izmaksas un kavēšanās;

D.  tā kā pašlaik ir pieejami tikai ierobežoti statistikas dati par tādu prasības pieteikumu noraidīšanu, kas attiecas uz pārrobežu ceļu satiksmes negadījumos radītā kaitējuma atlīdzību noilguma perioda beigšanās dēļ;

E.  tā kā attiecībā uz pārrobežu ceļu satiksmes negadījumiem vienīgā joma, kurā prasību iesniegšana jau ir saskaņota Savienības līmenī, ir saistīta ar Mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas direktīvas 18. pantu, kas saskaņā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanas civiltiesisko atbildību cietušajiem ļauj pieprasīt kompensāciju savā mītnes valstī, iesniedzot prasību tieši attiecīgajai apdrošināšanas sabiedrībai vai attiecīgajai kompensācijas iestādei(11);

F.  tā kā noilguma termiņi ir svarīga un neatņemama daļa dalībvalstu civiltiesiskās atbildības sistēmās, ko piemēro satiksmes negadījumu situācijās, kurās īss noilguma termiņš var līdzsvarot pārāk stingrus atbildības noteikumus vai dāsnu zaudējumu atlīdzību;

G.  tā kā prasījumu noilguma noteikumu pieņemšana ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu juridisko noteiktību un strīdu galīgumu; tā kā atbildētāja tiesības uz juridisko noteiktību un strīdu galīgumu tomēr būtu jālīdzsvaro ar prasītāja pamattiesībām uz piekļuvi tiesu iestādēm un efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, un nevajadzīgi īsi noilguma periodi varētu kavēt efektīvu tiesu iestāžu pieejamību Savienībā;

H.  tā kā sakarā ar pastāvošajām atšķirībām attiecībā uz noilguma noteikumiem un dažādu veidu problēmām, kas ir tieši saistītas ar atšķirīgajiem valstu noteikumiem, kas reglamentē starpvalstu gadījumus saistībā ar miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam, noteikts saskaņošanas līmenis ir vienīgais veids, kā nodrošināt pienācīgu noteiktības, paredzamības un vienkāršošanas līmeni attiecībā uz to, kā piemērojami dalībvalstu noteikumi par noilgumu saistībā ar pārrobežu ceļu satiksmes negadījumiem;

I.  tā kā ar šādu likumdošanas iniciatīvu būtu jāpanāk taisnīguma līdzsvars starp tiesvedības pusēm attiecībā uz jautājumiem par noilguma noteikumiem un jāatvieglo termiņu aprēķināšana un to tecējuma apturēšana; tā kā tādēļ ir paredzēta mērķtiecīga pieeja, ņemot vērā arvien pieaugošo pārrobežu satiksmes apjomu Savienībā, taču neveicot visa dalībvalstu tiesiskā regulējuma pārskatīšanu,

* * *

1.  atzīst, ka satiksmes negadījumos cietušo situācija pēdējo gadu desmitu laikā ir ievērojami uzlabojusies, tostarp starptautisko privāttiesību jurisdikcijas līmenī, un personas, kuras cietušas valstī, kurā tās nedzīvo, var vērsties savas dzīvesvietas valsts tiesu iestādēs, lai izvirzītu jebkādu tiešu prasību pret transportlīdzekļa atbildības apdrošinātāju vai kompensācijas iestādēm;

2.  tomēr norāda, ka atkarībā no prasības iesniegšanas valsts Savienībā turpina pastāvēt divi paralēli režīmi, kas reglamentē satiksmes negadījumos piemērojamos tiesību aktus, proti, tiek piemērota vai nu 1971. gada Hāgas konvencija par ceļu satiksmes negadījumiem vai arī Roma II regula, kas, apvienojumā ar tiesas izvēles iespējām, ko nodrošina Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1215/2012(12), rada juridisko nenoteiktību un sarežģītību, kā arī potenciālas iespējas izvēlēties labvēlīgāko tiesu;

3.  atgādina, ka pārrobežu tiesvedībā izmeklēšana un pārrunas bieži vien ir daudz ilgākas nekā prasību gadījumā pašu valstī; šajā saistībā uzsver, ka šie sarežģījumi varētu būt vēl izteiktāki, ja būs iesaistītas jaunās tehnoloģijas, piemēram, bezvadītāja automobiļi;

4.  šajā sakarībā atgādina, ka noilguma noteikumu joma būtu jāsaprot kā tāda, kas ietilpst pasākumos saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 67. panta 4. punkta un 81. panta nozīmē;

5.  norāda, ka vienoti minimālie noteikumi attiecībā uz noilgumu pārrobežu strīdos ir ļoti svarīgi, lai gan nodrošinātu, ka pārrobežu ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām ir pieejami efektīvas tiesiskās aizsardzības līdzekļi, gan garantētu juridisko noteiktību;

6.  uzsver, ka nesamērīgi īsi noilguma termiņi valstu tiesību sistēmās ir uzskatāmi par šķērsli tiesu iestāžu pieejamībai dalībvalstīs, un tādējādi var tikt pārkāptas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas nostiprinātas Hartas 47. pantā un ECKT 6. pantā;

7.  uzsver, ka būtiskās atšķirības starp dalībvalstu tiesību normām attiecībā uz noilguma periodiem pārrobežu ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām rada turpmākus šķēršļus, iesniedzot prasību par zaudējumu atlīdzību attiecībā uz miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam, kas radušies citās dalībvalstīs, kas nav viņu pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts;

8.  aicina Komisiju nodrošināt, lai e-tiesiskuma portālā būtu pieejama un pastāvīgi tiktu atjaunināta vispārīga informācija par dalībvalstu noilguma noteikumiem saistībā ar prasībām par kompensāciju pārrobežu satiksmes negadījumos nodarīta kaitējuma gadījumā;

9.  turklāt aicina Komisiju veikt pētījumu par dalībvalstīs piešķirto aizsardzību nepilngadīgajiem un personām ar invaliditāti attiecībā uz noilguma termiņu tecējumu, un par nepieciešamību noteikt minimālo noteikumu kopumu Savienības līmenī, lai nodrošinātu to, ka minētās personas nezaudē savas tiesības pieprasīt kompensāciju, ja tās iesaistītas pārrobežu ceļu satiksmes negadījumā, un ka tām Savienībā ir garantēta efektīva tiesu iestāžu pieejamība;

10.  prasa Komisijai iesniegt uz LESD 81. panta 2. punktu balstītu tiesību akta priekšlikumu par noilguma termiņiem attiecībā uz miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam pārrobežu ceļu satiksmes negadījumos, ievērojot šā dokumenta pielikumā sniegtos ieteikumus;

11.  uzskata, ka prasītajam priekšlikumam nebūs finansiālas ietekmes;

12.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un pielikumā sniegtos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

PIELIKUMS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMAM:IETEIKUMI EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVAI PAR VIENOTIEM NOILGUMA TERMIŅIEM ATTIECĪBĀ UZ

PĀRROBEZU CEĻU SATIKSMES NEGADĪJUMIEM

A.  PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA PRINCIPI UN MĒRĶI

1.  Eiropas Savienībā tiesību īstenošana tiesās joprojām lielā mērā ir atkarīga no dalībvalstu procesuālajiem noteikumiem un prakses. Dalībvalstu tiesas ir arī Savienības tiesas. Tāpēc šīm tiesām lietu izskatīšanas laikā ir jānodrošina taisnīgums, tiesiskums un efektivitāte, kā arī Savienības tiesību aktu efektīva piemērošana, garantējot Eiropas pilsoņu tiesību aizsardzību visā Eiropas Savienībā.

2.  Savienība sev ir noteikusi mērķi uzturēt un pilnveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Saskaņā ar prezidentvalsts secinājumiem Eiropadomes 1999. gada 15. un 16. oktobra Tamperes sanāksmē un jo īpaši to 38. punktu, būtu jāsagatavo jauni procesuālo tiesību akti pārrobežu gadījumos, jo īpaši attiecībā uz tiem elementiem, kuri ir svarīgi sekmīgai tiesu iestāžu sadarbībai un labākai tiesu iestāžu pieejamībai, piemēram, pagaidu pasākumi, pierādījumu iegūšana, naudas maksājumu rīkojumi un termiņi.

3.  Par nepieciešamiem uzskatāmi vienoti minimālie noteikumi attiecībā uz noilgumu, kas piemērojami starpvalstu gadījumos saistībā ar miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam ceļu satiksmes negadījumos, lai tādējādi samazinātu šķēršļus prasītājiem, īstenojot to tiesības citā dalībvalstī, kas nav viņu dzīvesvietas valsts.

4.  Vienoti minimālie noteikumi attiecībā uz noilgumu radītu lielāku noteiktību un paredzamību un mazinātu risku, ka pārrobežu ceļu satiksmes negadījumos cietušie saņem nepietiekamu kompensāciju.

5.  Ierosinātās direktīvas mērķis ir izveidot īpašu noilguma režīmu pārrobežu gadījumos, kas nodrošinātu efektīvu piekļuvi tiesu iestādēm un atvieglotu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, novēršot šķēršļus, kas kavē iedzīvotāju brīvu pārvietošanos dalībvalstu teritorijā.

6.  Ar ierosināto direktīvu nav paredzēts aizstāt valstu civiltiesiskās atbildības sistēmas kopumā, bet, ievērojot valstu īpatnības, tās mērķis ir gan noteikt vienotus minimālos noteikumus attiecībā uz noilguma termiņiem prasībām, uz kurām attiecas Direktīva 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu, gan arī nodrošināt kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību, kam ir pārrobežu raksturs.

7.  Šis priekšlikums atbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, jo dalībvalstis nevar rīkoties pašas, lai paredzētu minimālo noteikumu kopumu attiecībā uz noilgumu, un priekšlikums nepārsniedz to, kas ir absolūti nepieciešams, lai nodrošinātu tiesu iestāžu efektīvu pieejamību un juridisko noteiktību Savienībā.

B.  PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA TEKSTS

Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par vienotiem noilguma termiņiem attiecībā uz pārrobežu ceļu satiksmes negadījumiem

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 67. panta 4. punktu un 81. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta pieprasījumu Eiropas Komisijai,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)  Savienība ir izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Savienībai ir jāpieņem pasākumi, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, jo īpaši tad, kad tas nepieciešams iekšējā tirgus pienācīgai darbībai.

(2)  Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 2. punktu šie pasākumi ietver pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt, inter alia, tiesu iestāžu efektīvu pieejamību un šķēršļu likvidēšanu civillietu pienācīgai izskatīšanai, vajadzības gadījumā sekmējot dalībvalstīs piemērojamo civilprocesuālo normu saderību.

(3)  Komisijas 2010. gada paziņojumā par Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plānu norādīts, ka iedzīvotājiem, kuri devušies uz citu dalībvalsti un nelaimīgi iekļuvuši satiksmes negadījumā, ir nepieciešama juridiskā noteiktība par apdrošināšanas prasību noilgumu periodiem. Šajā sakarībā tika paziņots, ka 2011. gadā pieņems jaunu Regulu par pārrobežu ceļu satiksmes negadījumu noilgumu periodiem(13).

(4)  Noilguma noteikumi būtiski ietekmē ne tikai cietušo personu tiesības uz tiesu iestāžu pieejamību, bet arī to materiālās tiesības, jo tiesības nevar pastāvēt bez to pienācīgas un atbilstošas aizsardzības. Šīs direktīvas mērķis ir veicināt vienotu noilguma termiņu piemērošanu saistībā ar pārrobežu ceļu satiksmes negadījumiem, lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi tiesu iestādēm Savienībā. Vispārēji atzītās tiesības uz tiesas pieejamību ir vēlreiz apstiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Hartas) 47. pantā.

(5)  Prasība pēc juridiskās noteiktības un nepieciešamība nodrošināt taisnīgumu individuālos gadījumos ir būtiski elementi tieslietu jomā. Tādēļ, lai garantētu minētā principa piemērošanu, ir nepieciešami vienoti noilguma termiņi, kas palielinās juridisko noteiktību un strīdu galīgumu, kā arī veicinās izpildes sistēmas efektivitāti.

(6)  Šīs direktīvas noteikumi būtu jāpiemēro prasībām, kuras ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/103/EK(14) darbības jomā un kurām ir pārrobežu raksturs.

(7)  Dalībvalstīm nebūtu jāliedz attiecīgos gadījumos piemērot šīs direktīvas nosacījumus arī attiecīgās iekšzemes ceļu satiksmes negadījumu lietās.

(8)  Visas dalībvalstis ir 1950. gada 4. novembra Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECKT) līgumslēdzējas puses. Šajā direktīvā minētie jautājumi būtu jārisina atbilstīgi minētajai konvencijai, jo īpaši ņemot vērā tiesības uz taisnīgu tiesu un efektīvu tiesību aizsardzību.

(9)  Princips lex loci damni ir vispārīgs noteikums, ko paredz Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007(15) attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem gadījumos, kad nodarīti miesas bojājumi vai kaitējums īpašumam, un šie piemērojamie tiesību akti līdz ar to būtu jānosaka, pamatojoties uz to, kur radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī vai valstīs varētu rasties netiešas sekas. Saskaņā ar minētās regulas 15. panta h) punktu ārpuslīgumiskām saistībām piemērojamajos tiesību aktos konkrēti reglamentē to, kā saistības var izbeigt, un noilguma un ierobežojuma noteikumus, tostarp noteikumus par noilguma vai ierobežojuma termiņa sākuma brīdi, pārtraukšanu vai apturēšanu.

(10)  Ceļu satiksmes negadījumu jomā personām, kuras cietušas valstī, kurā tās nedzīvo, var būt ļoti sarežģīti salīdzinoši īsā laikā no ārvalstu jurisdikcijas iegūt pamatinformāciju par negadījumu, piemēram, ziņas par atbildētāju un iespējamo atbildību attiecīgajā lietā. Var paiet arī ievērojams laiks, iekams tiek noskaidrots atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvis vai apdrošināšanas sabiedrība, kurai ar lietu ir jānodarbojas, tiek savākti pierādījumi par negadījumu un nepieciešamie dokumenti tiek iztulkoti.

(11)  Pārrobežu ceļu satiksmes negadījumos nereti gadās, ka prasītājs uzsākt pārrunas ar atbildētāju tikai tad, kad noilguma termiņš jau gandrīz beidzies. Tas visbiežāk gadās tad, kad kopējais laika ierobežojums ir sevišķi īss, vai kad nav skaidrības par to, kā laika tecējumu var apturēt vai pārtraukt. Informācijas iegūšanai par negadījumu, kas noticis prasītājam svešā valstī, var būt vajadzīgs ievērojams laiks. Tādēļ direktīvā noteiktais vispārējais laika ierobežojuma tecējums būtu jāaptur, līdzko prasība iesniegta apdrošinātājam vai kompensācijas iestādei, lai prasītājam dotu iespēju risināt sarunas par prasības izskatīšanu.

(12)  Šajā direktīvā būtu jānosaka minimālie noteikumi. Dalībvalstis var nodrošināt augstāku aizsardzības līmeni. Šāds augstāks aizsardzības līmenis nedrīkstētu būt šķērslis tiesu iestāžu efektīvai pieejamībai, kuras veicināšanai paredzēti šie minimālie noteikumi. Saskaņā ar ES Tiesas interpretāciju tam nebūtu jāapdraud Hartā paredzētais aizsardzības līmenis un ES tiesību aktu prioritāte, vienotība un efektivitāte.

(13)  Šai direktīvai nebūtu jāskar Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007 un Regula (ES) Nr. 1215/2012(16).

(14)  Šīs direktīvas mērķis ir veicināt pamattiesību ievērošanu, un tajā ir ņemti vērā jo īpaši Hartā atzītie principi un vērtības, un vienlaikus ar to cenšas sasniegt Savienības mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

(15)  Tā kā dalībvalstis šīs direktīvas mērķi, proti, izveidot vienotus minimālos standartus noilguma periodiem saistībā ar pārrobežu satiksmes negadījumiem, nevar pietiekami labi sasniegt, bet darbības mēroga vai iedarbības dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredzēti vienīgi tie pasākumi, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(16)  Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību [Apvienotā Karaliste un Īrija ir paziņojušas, ka vēlas piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā]/[neskarot minēta protokola 4. pantu, Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un šī direktīva tām nav saistoša un nav jāpiemēro].

(17)  Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav tādēļ saistoša un nav jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I NODAĻA

PRIEKŠMETS, DARBĪBAS JOMA UN DEFINĪCIJAS

1. pants

Priekšmets

Šīs direktīvas pieņemšanas mērķis ir noteikt minimālos standartus attiecībā uz tās kompensācijas par miesas bojājumiem un īpašumam nodarītu kaitējumu prasības noilguma termiņa vispārējo ilgumu, sākuma brīdi, apturēšanu un aprēķināšanu, kas ir paredzēta Direktīvā 2009/103/EK pārrobežu ceļu satiksmes negadījuma gadījumā.

2. pants

Darbības joma

Šī direktīva attiecas uz kompensācijas prasību par jebkuru zaudējumu vai miesas bojājumu, kas radies apdrošināta transportlīdzekļa izraisītā negadījumā, pret:

a.  apdrošināšanas sabiedrību, kas apdrošina personas civiltiesisko atbildību saskaņā ar Direktīvas 2009/103/EK 18. pantu, vai

b.  kompensācijas iestādi, kas ir reglamentēta Direktīvas 2009/103/EK 24. un 25. pantā.

3. pants

Pārrobežu ceļu satiksmes negadījums

1.  Šīs direktīvas piemērošanas nolūkā pārrobežu ceļu satiksmes negadījums nozīmē jebkuru ceļu negadījumu, ko ir izraisījusi tādu autotransporta līdzekļu izmantošana, kas ir apdrošināti un parasti atrodas dalībvalstī, un kas ir noticis dalībvalstī, kura nav cietušās personas parastā dzīvesvieta, vai trešās valstīs, kuru vietējās apdrošināšanas sabiedrības ir pievienojušās zaļās kartes sistēmai, kā tas ir noteikts Direktīvas 2009/103/EK 6. pantā.

2.  Šajā direktīvā jēdziens „dalībvalsts” nozīmē visas dalībvalstis, izņemot [Apvienoto Karalisti, Īriju un] Dāniju.

II NODAĻA

  NOILGUMA TERMIŅU MINIMĀLIE STANDARTI

4. pants

Noilguma termiņš

1.  Dalībvalstis nodrošina, lai noilguma termiņš būtu vismaz četri gadi un attiektos uz kompensācijas pieprasīšanu, ja fiziskām personām ir nodarīti miesas bojājumi un īpašumam — kaitējums, ko izraisījis pārrobežu ceļu satiksmes negadījums, kas ir reglamentēts 2. pantā. Noilguma termiņš sākas ar dienu, kurā prasītājs uzzina vai kad viņam ir pietiekams pamats uzzināt par miesas bojājumu, zaudējuma vai kaitējuma apmēru, tā cēloni un vainīgās personas identitāti un noskaidrot to apdrošināšanas sabiedrību, kas apdrošina vainīgās personas civiltiesisko atbildību, vai atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvi vai kompensācijas iestādi, kas izmaksā atlīdzību personai, pret kuru var vērsties ar prasību.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad attiecīgajā prasību reglamentējošā tiesību aktā ir paredzēts noilguma termiņš, kas ir ilgāks par četriem gadiem, piemēro šo noilguma termiņu.

3.  Dalībvalstis nodrošina to, ka Komisijai tiek sniegta aktuāla informācija par dalībvalstu noteikumiem par to zaudējumu kompensācijas noilgumu, kurus ir radījuši satiksmes negadījumi.

5. pants

Noilguma spēkā esamības apturēšana

1.  Dalībvalstis nodrošina, lai šīs direktīvas 4. pantā noteiktais noilgums netiktu piemērots laikposmā, kas sākas, prasītājam iesniedzot prasījumu:

a)  Ceļu satiksmes negadījumu izraisījušās personas apdrošināšanas sabiedrībai vai tās atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvjiem, kas ir reglamentēti Direktīvas 2009/103/EK 21. un 22. pantā, vai

b)  kompensācijas iestādei, kas ir reglamentēta Direktīvas 2009/103/EK 24. un 25. pantā,

un ilgst līdz brīdim, kad atbildētājs prasījumu noraida.

2.  Ja pēc tam, kad pagaidu ierobežojums beidzas, atlikušais noilguma termiņš ir mazāks par sešiem mēnešiem, dalībvalstis nodrošina, lai prasītājam tiktu noteikts papildu sešu mēnešu minimālais periods, kura laikā viņam ir jāvēršas tiesā.

6. pants

Termiņu automātisks pagarinājums

Dalībvalstis nodrošina, lai gadījumā, ja minētais termiņš beidzas sestdienā, svētdienā vai vienā no to oficiālajām svētku dienām, to pagarina līdz pirmās nākamās darba dienas beigām.

7. pants

Termiņu aprēķins

Dalībvalstis nodrošina, lai ikviens periods, kas ir noteikts šajā direktīvā, tiktu aprēķināts šādi:

a) termiņa tecējums sākas nākamajā dienā pēc attiecīgā notikuma;

b) ja termiņš ir noteikts kā viens gads vai zināms gadu skaits, tas beidzas attiecīgā nākamā gada tajā pašā mēnesī un dienā, kurā minētais noteikums notika. Ja attiecīgajā nākamā gada mēnesī tādas dienas nav, termiņš beidzas šā mēneša pēdējā dienā;

c) termiņu tecējumu tiesas svētku dienas neaptur.

8. pants

Kompensācijas prasības ārpustiesas nokārtošana

Dalībvalstis nodrošina, lai gadījumos, kad cietušās personas var izmantot Direktīvas 2009/103/EK 22. pantā minēto procedūru, kurā apmierina prasījumus, kas radušies sakarā ar negadījumu, ko izraisījis apdrošināts transportlīdzeklis, viņām netiek liegta iespēja minētās kompensācijas prasības ārpustiesas nokārtošanas procedūras laikā līdz jebkura šajā direktīvā noteiktā noilguma termiņa beigām ar attiecīgo prasību vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā vai sķīrējtiesā.

III NODAĻA

CITI NOTEIKUMI

9. pants

Vispārēja informācija par noilguma noteikumiem

Komisija, izmantojot visus piemērotos līdzekļus un visas Savienības valodas, dara publiski pieejamu un viegli piekļūstamu vispārēju informāciju par kompensācijas prasības noilgumu reglamentējošajiem noteikumiem attiecībā uz zaudējumiem, kas radušies satiksmes negadījuma rezultātā un par kuriem dalībvalstis informē saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 3. punktu.

10. pants

Saistība ar dalībvalstu tiesībām

Šī direktīva neliedz dalībvalstīm paplašināt šajā direktīvā noteiktās tiesības nolūkā nodrošināt augstāku aizsardzības līmeni.

11. pants

Saistība ar citiem Savienības tiesību aktu noteikumiem

Šī direktīva neskar Regulas (EK) Nr. 864/2007 un Regulas (ES) Nr. 1251/2012 piemērošanu.

IV NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

12. pants

Transponēšana

1.  Dalībvalstis pieņem normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstību šai direktīvai līdz [viens gads pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās datuma]. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

2.  Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāmas šādas atsauces.

3.  Dalībvalstis Komisijai nosūta to tiesību aktu noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

13. pants

Novērtēšana

Ne vēlāk kā 2025. gada 31. decembrī un pēc tam reizi piecos gados Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu, pamatojoties uz kvalitatīvu un kvantitatīvu informāciju. Šajā sakarībā Komisijai būtu jo īpaši jānovērtē tās ietekme uz iespējām vērsties tiesā, juridisko noteiktību un personu brīvu pārvietošanos. Nepieciešamības gadījumā ziņojumu papildina ar tiesību aktu priekšlikumiem, lai pielāgotu un stiprinātu šo direktīvu.

14. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā 20. dienā  pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

15. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm saskaņā ar Līgumiem.

Briselē [datums]

Eiropas Parlamenta vārdā Padomes vārdā

Priekšsēdētājs

(1)

Citstarp skatīt: 2003. gada 18. septembra spriedums lietā Peter Pflücke / Bundesanstalt für Arbeit, C-125/01, ECLI:EU:C:2003:477, 1991. gada 25. jūlija spriedums lietā Theresa Emmott / Minister for Social Welfare and Attorney General, C-208/90, ECLI:EU:C:1991:333 un 2006. gada 13. jūlija spriedums lietā Vincenzo Manfredi un citi / Lloyd Adriatico Assicurazioni SpA un citi, apvienotās lietas C-295/04 līdz C-298/04, ECLI:EU:C:2006:461.

(2)

OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.

(3)

OV L 263, 7.10.2009., 11. lpp.

(4)

CETS 076.

(5)

PE 581.386, 2016. gada jūlijs.

(6)

PE 571.362, 2016. gada jūnijs.

(7)

Pieejams tiešsaistē: http://ec.europa.eu/civiljustice/news/docs/study_compensation_road_victims_en.pdf (2008. gada 30. novembris).

(8)

COM(2010)171.

(9)

OV C 250 E, 25.10.2007., 99. lpp.

(10)

Pieņemtie teksti, P5_TA(2003)0446.

(11)

Skatīt arī: 2007. gada 13. decembra spriedums lietā FBTO Schadeverzekeringen NV / Jack Odenbreit, C-463/06, ECLI:EU:C:2007:792.

(12)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regula (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 351, 20.12.2012.,1. lpp.).

(13)

COM(2010) 171.

(14)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīva 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV L 263, 7.10.2009., 11. lpp.).

(15)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.).

(16)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regula (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 351, 20.12.2012.,1. lpp.).


PASKAIDROJUMS

Ir pagājuši gandrīz desmit gadi, kopš Parlaments pieņēma rezolūciju par noilguma termiņiem saistībā ar miesas bojājumiem un nāves gadījumiem pārrobežu strīdos (2006/2014 (INL)) un, neskatoties uz attiecīgo apspriešanos ar sabiedrību un pētījumiem, Komisija vēl nav sagatavojusi īpašu tiesību akta priekšlikumu.

Noilguma noteikumos nosaka laikposmu, kurā ir jāvēršas tiesā vai citā kompetentā iestādē, prasot kompensāciju. Ja šos noteikumus neievēro, šis apstāklis var būt prasības noraidīšanas iemesls — pat pirms tiek izskatīts materiāltiesiskais jautājums.

Dalībvalstīs noteikumi par zaudējumu noilgumu ievērojami atšķiras. Runājot konkrētāk — ja kontinentālo tiesību sistēmās izmanto „noilguma termiņus”, proti, laikposmus, pēc kuriem prasības tiesības tiek uzskatītas par zaudētām, tad anglosakšu tiesību valstīs ir tikai „ierobežojuma termiņi”, kas nozīmē laiku, pēc kura tiesības vērsties tiesā ar prasību ir beigušās, kaut arī pats prasījums spēku zaudējis nav. Tas vēl nav viss — dalībvalstu noilgumu reglamentējošajos tiesību aktos atšķirīgi traktēts ir arī šā termiņa sākums un tiesības noilguma tecējumu apturēt vai pārtraukt.

Noilguma noteikumu pieņemšanas mērķis pamatos ir nodrošināt juridisko noteiktību un strīdu noslēgumu. Šīs intereses būtu jālīdzsvaro ar pamattiesībām izmantot efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, jo nevajadzīgi īsa noilguma noteikumi varētu traucēt efektīvām iespējām vērsties tiesā visā Eiropas Savienībā. ES tiesību aktos noilguma noteikumi saskaņoti nav — nedz vispārēji noilguma noteikumi, nedz atsevišķi no satiksmes negadījumiem izrietoši noilgumu noteikumi.

Eiropas Savienībā personas, kas ir cietušas ceļu satiksmes negadījumos, kas notiek dalībvalstīs, kuras nav cietušās personas dzīvesvietas dalībvalstis, tiek aizsargātas vairāk kā desmit gadus. Direktīvā par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu ir paredzēts, ka citu valstu valstspiederīgie, kas ir cietuši minētajā negadījumā, var paši pret kompensācijas iestādi vērsties savas dzīvesvietas dalībvalsts tiesā. Direktīvas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu pamatmērķis tādēļ ir, padziļinot iekšējo tirgu, nodrošināt salīdzināmu attieksmi pret cietušajām personām neatkarīgi no tā, kurā Savienības vietā attiecīgais negadījums ir noticis.

Pārrobežu negadījumos, laika ierobežojumi, kas ir jāievēro, iesniedzot prasību, ir noteikti, pamatojoties uz to dalībvalstu tiesībām, kurās negadījums notika, saskaņā ar Roma II regulu (4. panta 1. punkts un 15. panta h) apakšpunkts). Arī tas vēl nav viss — Roma II regulas 28. pantā ir nodrošināts, ka Hāgas konvencija par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamām tiesībām būs spēkā attiecībā uz dalībvalstīm, kas to ir parakstījušas, izslēdzot jebkādu tādu Roma II regulā paredzētu pasākumu īstenošanu, ar kuriem risina to pašu jautājumu. Roma II un Hāgas konvencijā pieejas piemērojamo tiesību jautājumiem atšķiras.

Dalībvalstu noteikumi par noilgumu var būt ļoti sarežģīti un cietušās personas un viņu advokāti bieži vien nepārzina tās dalībvalsts tiesības, kurā viņi ieceļo. Papildus tam lielākā daļa pārrobežu negadījumos cietušo personu izmantos iespēju ar prasību vērsties savā valstī, kas nozīmē to, ka šo prasību izskatošajai tiesai būs jāpiemēro citas valsts tiesības. Tas nozīmē arī to, ka ir jāņem vērā citas valsts noilguma noteikumi. Šis apstāklis kopsakarā ar dažādu noilgumu noteikumu atšķirībām var atstāt nevēlamu ietekmi uz cietušajām personām, radot nevajadzīgus šķēršļus viņu tiesību uz kompensāciju īstenošanai un savlaicīgai tiesvedībai, kuras izmaksas nebūtu pārmērīgas.

Papildus tam, ievērojot Eiropas Savienības Tiesas nolēmumu lietā C-463/06 FBTO/Odenbreit un lietā C-133/11 Folien Fischer, gan cietusī persona, gan persona, pret kuru vērsās prasītājs, un viņa apdrošinātāji saskaņā ar Brisele I regulējumu var izvēlēties vienu no vairākiem tiesvedības ierosināšanas variantiem attiecībā uz vainu vai nevainīgumu par ceļu satiksmes negadījumā ciesto kaitējumu. Minētie apsvērumi kopsakarā ar Brisele I regulas lis pendens noteikumu izslēdzošo iedarbību rada iespēju jautājumu par piemērojamajām tiesībām skatīt šķīrējtiesā, kur prasītājs, izvēloties tiesu, var izvēlēties vai nu Roma II regulu, vai Hāgas Ceļu satiksmes negadījumu konvenciju, un gadījumos, kad saskaņā ar abiem regulējumiem piekritīgā tiesa atšķiras, panākt labvēlīgāku iznākumu attiecībā uz noilguma jautājumiem.

Pamatos var teikt, ka grūtāk prasību ir celt, esot ārvalstīs. Var paiet zināms laiks, iekams tiek noskaidrots atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvis vai apdrošināšanas sabiedrība, pret kuru ir jāvērš kompensācijas prasība, tiek savākti pierādījumi par negadījumu un nepieciešamie dokumenti tiek iztulkoti. Tā rezultātā, tā kā nav zināms veids, kā noilguma noteikumus piemēro, prasītājs var pavisam zaudēt tiesības prasīt kompensāciju. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad kopējais laika ierobežojums ir sevišķi īss, vai kad nav skaidra veida, kā laika tecējumu apturēt vai pārtraukt.

Tomēr biežāk citu valstu noilguma noteikumu piemērošana rada papildu grūtības prasītājam, kurš cenšas vērsties tiesā. Situācijas atrisinājuma nolūkā advokātam, kas ir kompetents noilguma jautājumā, bieži vien ir jāpavada papildu stundas, kuras viņiem nenāktos strādāt lietā bez ārvalstu elementa. Var rasties papildu izmaksas, ja ekspertam par valsti, kurā notika negadījums, ir jāsniedz padoms par noilguma jautājumu.

Referents tādēļ ir pārliecināts, ka situācijas sarežģītība un grūtības, ar kurām saskaras prasītāji, attaisno noilguma noteikumu saskaņošanu. Tiesību vērsties tiesā aizsardzība un līdz ar to arī personu brīvas pārvietošanas Savienībā atbalstīšana ir uzskatāma par pietiekamu pamatu, lai saskaņotu noteikumus attiecībā uz ceļu satiksmes negadījumiem. Minimālie standarti, ar kuriem tiek reglamentēti galveni noilguma tiesību aspekti, tādēļ būtu jāīsteno saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principu.

Referents tādēļ apšauba, ka, piemērojot tos minimālos standartus, ar kuriem paredz vispārēju laika ierobežojumu iesniegt prasības pieteikumu, laikposma sākumu un šā laikposma apturēšanu, un informēšanas pienākumus, var atrisināt lielāko daļu problēmu, ar kurām patlaban saskaras citā dalībvalstī cietušās personas, un to, ka ar to palīdzību varētu samazināties gan juridiskās izmaksas, gan termiņi. Šādi saskaņoti noteikumi būtu jāpiemēro darbībām, kas atbilst Direktīvas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu tvērumam, proti, darbībām, kas tiek veiktas, vēršoties pret apdrošināšanas sabiedrībām un kompensācijas iestādēm, ciktāl šīm darbībām ir pārrobežu raksturs. Tiesību aktu šajā nozīmē būtu pareizi pamatot ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 81. panta 2. punktu.

Šis ziņojums satur priekšlikumu direktīvai, kuru var uzskatīt par pirmo soli dalībvalstu noteikumu par termiņiem dabiskākas un spontānākas tādas tuvināšanas atvieglošanā, kas notiek nepārtraukti un pakāpeniski, vienlaikus atbalstot Savienības tiesībās paredzēto tiesību īstenošanu praksē, jo īpaši nodrošinot iespējas vērsties tiesā.

Sīkāku informāciju par tiesību akta priekšlikumu lasītājs var atrast šīs rezolūcijas pielikumā.


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

30.5.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

18

0

4

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Max Andersson, Joëlle Bergeron, Marie-Christine Boutonnet, Jean-Marie Cavada, Kostas Chrysogonos, Mady Delvaux, Rosa Estaràs Ferragut, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Gilles Lebreton, António Marinho e Pinto, Pavel Svoboda, József Szájer, Axel Voss, Tadeusz Zwiefka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Pascal Durand, Angel Dzhambazki, Evelyne Gebhardt, Virginie Rozière, Kosma Złotowski

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jarosław Wałęsa, Josef Weidenholzer


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

18

+

EPP

S&D

ALDE

GUE/NGL

Verts/ALE

EFDD

Rosa Estaràs Ferragut, Pavel Svoboda, József Szájer, Axel Voss, Jarosław Wałęsa, Tadeusz Zwiefka

Mady Delvaux, Evelyne Gebhardt, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Virginie Rozière, Josef Weidenholzer

Jean-Marie Cavada, António Marinho e Pinto

Kostas Chrysogonos

Max Andersson, Pascal Durand

Joëlle Bergeron

0

-

 

 

4

0

ECR

ENF

Angel Dzhambazki, Kosma Złotowski

Marie-Christine Boutonnet, Gilles Lebreton

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Juridisks paziņojums - Privātuma politika