ZIŅOJUMS par Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvas 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (Mediācijas direktīva) īstenošanu

27.6.2017 - (2016/2066(INI))

Juridiskā komiteja
Referents: Kostas Chrysogonos

PASKAIDROJUMS – FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS

I.  Mērķis

Mediācijas direktīvas mērķis ir atvieglot piekļuvi strīdu alternatīvai izšķiršanai un rosināt strīdu izšķiršanu ar izlīgumu, veicinot mediācijas izmantošanu un līdzsvarotas mediācijas un tiesvedības procesu attiecības.

Saskaņā ar Direktīvas 2008/52/EK 11. pantu Komisijai ir jāiesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai pārskats par šīs direktīvas piemērošanu, pārskatā izvērtējot mediācijas attīstību visā Eiropas Savienībā un šīs direktīvas ietekmi dalībvalstīs.

Juridiskā komiteja ir pārliecināta, ka īstenošanas ziņojums, kura pamatā būtu minētais Komisijas pārskats, būtu iespēja laikus novērtēt ietekmi, kāda dalībvalstu īstenotajai un izpildītajai Mediācijas direktīvai kopš stāšanās spēkā bijusi uz iedzīvotājiem un uzņēmumiem, un sniegt konkrētus ieteikumus.

II.  Informācijas avoti

Šis patstāvīgais ziņojums par Mediācijas direktīvas 2008/52/EK īstenošanu ir balstīts uz informāciju no dažādiem avotiem, tostarp šādiem:

  2016. gadā apkopotas Politikas departamenta C padziļinātās analīzes, kas saistītas ar Juridiskās komitejas 2016. gada 29. novembra darbsemināru par Mediācijas direktīvas īstenošanu;

  Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2016. gada Eiropas īstenošanas novērtējums par Mediācijas direktīvas īstenošanu un piemērošanu dalībvalstīs kopš 2008. gada;

  Komisijas 2016. gada ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās piemērošanu;

  2013. gada pētījums par Mediācijas direktīvas īstenošanu, kas veikts Komisijas uzdevumā un atjaunināts 2016. gadā.[1]

III.  Galvenie konstatējumi

Balstoties uz minētajiem salīdzinošajiem informācijas avotiem, ir skaidrs, ka:

•  gandrīz visas dalībvalstis izvēlējās paplašināt direktīvas prasības, tās attiecinot arī uz vietējām lietām;[2]

•  vairākas dalībvalstis atļāvušas mediāciju civillietās un komerclietās, tostarp ģimenes un nodarbinātības lietās, skaidri neizslēdzot mediācijas izmantošanu nodokļu, muitas vai administratīvajās lietās vai attiecībā uz valsts atbildību par darbību un bezdarbību valsts varas īstenošanā;[3]

•  visas dalībvalstis paredz tiesām iespēju aicināt puses izmantot mediāciju un piecpadsmit dalībvalstis[4] ir ieviesušas iespēju tiesām uzaicināt puses uz informācijas sesijām par mediāciju;

•  mazāk nekā puse dalībvalstu savos tiesību aktos noteikušas pienākumu izplatīt informāciju par mediāciju;[5]

•  astoņpadsmit dalībvalstis ieviesušas saistošus kvalitātes kontroles mehānismus;[6]

•  deviņpadsmit dalībvalstis noteikušas prasību izstrādāt un ievērot rīcības kodeksus;[7]

•  septiņpadsmit dalībvalstis sekmē apmācību vai regulē to ar saviem tiesību aktiem.[8]

IV.  Līdzsvarotas attiecības starp mediāciju un tiesvedību

Tiesu iestāžu pieejamības princips ir fundamentāli svarīgs ES rīcībpolitikā attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās un viens no šīs rīcībpolitikas galvenajiem mērķiem. 1999. gada 15. un 16. oktobra sanāksmē Tamperē Eiropadome aicināja dalībvalstis iedibināt alternatīvas ārpustiesas procedūras, lai uzlabotu tiesu iestāžu pieejamību. Rezultatīvas un efektīvas tiesu sistēmas ir fundamentāli svarīgas iekšējā tirgus pienācīgai darbībai, ekonomikas stabilitātei, investīcijām un konkurētspējai. Tās stiprina uzticēšanos komercdarījumiem, sekmē strīdu atrisināšanu un palīdz panākt uzticēšanos, kas vajadzīga, lai veicinātu saimniecisko darbību.

Atbilstoši programmai „Tiesiskums izaugsmei” un stratēģijai „Eiropa 2020” mediāciju var skatīt kā līdzekli, ar ko uzlabot tiesu sistēmas efektivitāti un mazināt šķēršļus, ko ilgās un dārgās tiesu procedūras rada iedzīvotājiem un uzņēmumiem; tāpēc tā var sekmēt ekonomikas izaugsmi. Mediācija var arī palīdzēt uzturēt labas attiecības starp pusēm, jo — atšķirībā no tiesvedības — mediācijas gadījumā nav uzvarētāju vai zaudētāju, un tas ir īpaši svarīgi, piemēram, ģimenes tiesību lietās.

Referents uzskata, ka, lai gan obligāta mediācija sekmētu mediācijas izmantošanu kā alternatīvu strīdu atrisināšanai tiesā, padarīt to obligātu nozīmētu nonākt pretrunā ar mediācijas brīvprātīgo raksturu un ietekmēt Hartas 47. pantā paredzēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā īstenošanu. Kā redzams Tiesas spriedumā Alassini lietā[9], lai gan pati par sevi ārpustiesas procedūras iepriekšēja īstenošana attiecībā uz konkrētiem strīdiem nebūtu problemātiska, būtu jāievieš virkne garantiju, kas nodrošinātu, ka netiek ierobežota efektīva tiesību aizsardzība tiesā, tostarp šādā ārpustiesas procedūrā panākta lēmuma nesaistošs raksturs, ātra un lēta šādu procedūru pabeigšana, kā arī pagaidu pasākumu pieejamība izņēmuma gadījumos, kad tas vajadzīgs situācijas neatliekamības dēļ. Attiecīgi Mediācijas direktīvas 5. panta 2. punkts ļauj dalībvalstīm noteikt, ka mediācijas izmantošana ir obligāta vai ka uz mediācijas izmantošanu attiecas veicinoši līdzekļi vai sankcijas, ko piemēro pirms vai pēc tiesvedības sākuma, ja vien tas neliedz attiecīgajām pusēm izmantot tiesības uz tiesu iestāžu pieejamību.

Referents ir pārliecināts, ka mediācijas procesā jāparedz pienācīgas garantijas, kas ierobežotu risku, ka vājākām pusēm, piemēram, patērētājiem un nepārstāvētām pusēm, tiek liegtas tiesības uz neatkarīgu tiesas nolēmumu vai rodas iespaids, ka šādas tiesības tiek atņemtas. Šajā nolūkā ir ārkārtīgi svarīgi, lai tie, kas iesaka, prasa vai veic mediāciju, nodrošina, ka vājākās puses nepiekrīt strīda izšķiršanai, pienācīgi nepārzinot savas likumīgās tiesības, un ka spēcīgākās puses ātras strīda izšķiršanas procedūras, arī mediāciju, neizmanto, lai izvairītos no saviem juridiskajiem pienākumiem vai nepienācīgi uzlabotu savu juridisko pozīciju attiecībā pret otru pusi.

• [1]  http://bookshop.europa.eu/is-bin/INTERSHOP.enfinity/WFS/EU-Bookshop-Site/en_GB/-
  /EUR/ViewPublication-Start?PublicationKey=DS0216335.
• [2]  Tikai trīs dalībvalstis, proti, Īrija, Nīderlande un Apvienotā Karaliste, izvēlējušās direktīvu transponēt tikai attiecībā uz pārrobežu lietām.
• [3]  AT, CZ, EE, EL, ES IE, PT, SI, SK, UK.
• [4]  CY, CZ, ES, DE, FR, HU, IT, LT, PL, PT, RO, SK.
• [5]  AT, BG, CY, EL, ES, HU, IT, LT, LV, PL, PT, RO, SI, SK.
• [6]  AT, BE, BG, CY, CZ, DE, EE, EL, ES, HU, IT, LT, LV, PL, PT, RO, SI, SK.
• [7]  AT, BE, BG, CY, EL, ES, FI, FR, IE, IT, LT, LV, MT, PL, PT, RO, SE, SI, SK.
• [8]  AT, BE, BG, CY, EL, ES FI, HR, HU, IT, LT, LV, RO, SE, SI, SK, UK.
• [9]  ES Tiesa, C-317/08, C-318/08, C-319/08 un C-320/08 (2. punkts), ECLI:EU:C:2010:146.

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīva 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (Mediācijas direktīva) (2016/2066(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvu 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās („Mediācijas direktīva”)[1],

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās piemērošanu (COM(2016)0542),

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta padziļināto analīžu apkopojumu „Mediācijas direktīvas īstenošana. 2016. gada 29. novembris”[2],

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada pētījumu „Direktīvas 2008/52/EK jeb Mediācijas direktīvas novērtēšana un īstenošana”,[3]

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu „Mediācijas direktīvas atdzīvināšana: tās īstenošanas ierobežotās ietekmes novērtējums un ieteikumi, kā sekmēt mediācijas izmantošanu ES”[4],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta Ex post ietekmes novērtēšanas nodaļas Eiropas īstenošanas novērtējumu par Mediācijas direktīvu[5],

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu „Mediācijas neizmantošanas izmaksu kvantificēšana: datu analīze”[6],

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 67. pantu un 81. panta 2. punkta g) apakšpunktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0238/2017),

A.  tā kā Direktīva 2008/52/EK bijusi svarīgs sasniegums attiecībā uz mediācijas procedūru ieviešanu un izmantošanu Eiropas Savienībā; tā kā dalībvalstis to īstenojušas ļoti atšķirīgi atkarībā no tā, vai iepriekš jau pastāvējusi nacionāla mediācijas sistēma, un dažas izvēlējušās tās noteikumus īstenot samērā burtiski, citas padziļināti pārskatījušas alternatīvus strīdu izšķiršanas līdzekļus (piemēram, Itālija, kur mediāciju izmanto seškārt vairāk nekā pārējā Eiropā), vēl citas nonākušas pie atziņas, ka to tiesību akti jau atbilst Mediācijas direktīvai;

B.  tā kā vairums dalībvalstu ir paplašinājušas savu nacionālo transponējošo noteikumu piemērošanas jomu, attiecinot to arī uz vietējām lietām — tikai trīs dalībvalstis izvēlējušās direktīvu transponēt tikai attiecībā uz pārrobežu lietām[7] —, un tas ir būtiski labvēlīgi ietekmējis dalībvalstu tiesību aktus un attiecīgās strīdu kategorijas;

C.  tā kā direktīvas transponēšanas posmā radušās grūtības lielā mērā saistāmas ar valstu tiesisko sistēmu juridiskajām tradīcijām; tā kā tāpēc prioritāte būtu jāpiešķir juridiskās domāšanas pārmaiņām, kas panākamas, attīstot mediācijas kultūru, kuras pamatā ir draudzīga strīdu izšķiršana, — tas ir jautājums, kuru kopš šīs Savienības direktīvas sākotnes un pēc tam transponēšanas laikā dalībvalstīs vairākkārt aktualizējuši Eiropas praktizējošo juristu tīkli;

D.  tā kā Mediācijas direktīvas īstenošana ir radījusi ES pievienoto vērtību, uzlabojot valstu likumdevēju izpratni par mediācijas priekšrocībām un panākot zināmu saskaņotību attiecībā uz procesuālajām tiesībām un dažādajām praksēm dalībvalstīs;

E.  tā kā mediācija — alternatīva, brīvprātīga un konfidenciāla ārpustiesas procedūra — var būt lietderīgs rīks, ar ko, ievērojot nepieciešamās garantijas, dažos gadījumos mazināt tiesu sistēmu pārmērīgo noslodzi, jo tā var dot fiziskām un juridiskām personām iespēju strīdus ātri un lēti atrisināt ārpus tiesas — paturot prātā, ka pārmērīgi ilga tiesvedība ir pretrunā Pamattiesību hartai, —, turklāt nodrošinot labāku tiesu iestāžu pieejamību un sekmējot ekonomikas izaugsmi;

F.  tā kā Mediācijas direktīvas 1. pantā noteiktie mērķi veicināt mediācijas izmantošanu un jo īpaši panākt „līdzsvarotas mediācijas un tiesvedības procesu attiecības” nepārprotami nav sasniegti, jo vairumā dalībvalstu mediāciju izmanto vidēji mazāk nekā 1 % tiesas lietu[8];

G.  tā kā Mediācijas direktīva īsti nav izveidojusi Savienības sistēmu strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā, neskaitot to, ka ieviesti īpaši noteikumi par noilgumu un tā termiņiem tiesvedībā gadījumos, kad mēģina izmantot mediāciju, un par mediatoru un to administratīvā personāla konfidencialitātes pienākumiem,

Galvenie secinājumi

1.  atzinīgi vērtē to, ka daudzās dalībvalstīs mediācijas sistēmas nesen ir mainītas un pārskatītas un ka citās iecerēti piemērojamo tiesību aktu grozījumi[9];

2.  pauž nožēlu par to, ka trīs dalībvalstis izvēlējušās direktīvu transponēt tikai attiecībā uz pārrobežu lietām, un norāda, ka nacionālo mediācijas sistēmu praktiskajā darbībā vērojamas zināmas grūtības, kas galvenokārt saistītas ar atšķirīgām tradīcijām un mediācijas kultūras trūkumu dalībvalstīs, nepietiekamu informētību par mediāciju vairumā dalībvalstu, nepietiekamām zināšanām, kā rīkoties ar pārrobežu lietām, un mediatoru kvalitātes kontroles mehānismu darbību[10];

3.  uzsver, ka visas dalībvalstis paredz tiesām iespēju aicināt puses izmantot mediāciju vai vismaz apmeklēt informācijas sesijas par mediāciju; norāda, ka dažās dalībvalstīs dalība šādās informācijas sesijās ir obligāta pēc tiesneša ierosmes[11] vai — attiecībā uz konkrētiem strīdiem — saskaņā ar tiesību aktiem, piemēram, ģimenes tiesību jautājumos[12]; tāpat norāda, ka dažās dalībvalstīs juristiem ir jāinformē savi klienti par iespēju izmantot mediāciju vai prasības pieteikumos tiesā jānorāda, vai ir mēģināts izmantot mediāciju vai arī ir iemesli, kas liedz to darīt; taču norāda, ka Mediācijas direktīvas 8. pants nodrošina, ka pusēm, kas, tiecoties izšķirt strīdu, izvēlas mediāciju, mediācijai iztērētā laika dēļ nav liegts pēc tam vērsties tiesā; uzsver, ka pret šo noteikumu dalībvalstīm, šķiet, nav nopietnu iebildumu;

4.  turklāt atzīmē, ka daudzas dalībvalstis finansiāli stimulē puses izmantot mediāciju, vai nu piedāvādamas izmaksu samazinājumus, juridisko palīdzību, vai arī paredzēdamas sankcijas par nepamatotu atteikšanos apsvērt mediāciju; konstatē, ka šajās valstīs panāktie rezultāti pierāda, ka mediācija var dot iespēju izmaksu ziņā efektīvi un ātri izšķirt strīdus ārpustiesas kārtībā, izmantojot pušu vajadzībām pielāgotus procesus;

5.  uzskata, ka mediācijas kvalitātes nodrošināšanā svarīgi ir pieņemt rīcības kodeksus; šajā sakarā norāda, ka vai nu ieinteresētās personas tieši izmanto Eiropas Mediatoru rīcības kodeksu, vai arī tas ir kalpojis par avotu valstu un nozaru kodeksiem; norāda, ka gandrīz visās dalībvalstīs pastāv obligātas mediatoru akreditācijas procedūras un/vai mediatoru reģistri;

6.  pauž nožēlu par grūtībām iegūt vispusīgus statistikas datus par mediāciju, tostarp mediācijas ceļā risināto lietu skaitu, mediācijas procesu vidējo ilgumu un sekmīga iznākuma rādītājiem; norāda, ka, tā kā nav uzticamas datu bāzes, plašāk sekmēt mediācijas izmantošanu un palielināt sabiedrības uzticēšanos tās efektivitātei ir ļoti grūti; uzsver, ka palielinās Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās loma Mediācijas direktīvas piemērošanas nacionālo datu vākšanas uzlabošanā;

7.  atzinīgi vērtē īpašo mediācijas nozīmi ģimenes tiesību jomā (sevišķi procesos, kas attiecas uz aizgādību pār bērnu, saskarsmes tiesībām un bērnu nolaupīšanu), kurā mediācija var radīt konstruktīvu gaisotni diskusijām un nodrošināt godprātību vecāku starpā; turklāt norāda, ka miermīlīgi risinājumi parasti ir ilgstoši un bērna interesēs, jo līdztekus bērna galvenajai dzīvesvietai var noteikt arī apmeklējumu kārtību vai bērna uzturēšanas kārtību; šajā kontekstā uzsver, ka Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam civillietās un komerclietās ir svarīga loma ieteikumu sagatavošanā, kuru mērķis ir palielināt mediācijas ģimenes lietās izmantošanu pārrobežu lietās, sevišķi bērna nolaupīšanas gadījumos;

8.  uzsver, cik svarīgi ir izveidot un uzturēt atsevišķu Eiropas e-tiesiskuma portāla sadaļu par pārrobežu mediāciju ģimenes lietās, kur būtu sniegta informācija par valstu mediācijas sistēmām;

9.  tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos līdzfinansēt dažādus projektus, kuru mērķis ir sekmēt mediācijas izmantošanu un apmācīt tiesnešus un praktizējošus juristus dalībvalstīs;

10.  uzsver, ka, neraugoties uz mediācijas brīvprātīgo raksturu, jādara vairāk, lai nodrošinātu mediācijas ceļā panāktu vienošanos ātru un izmaksu ziņā pieņemamu izpildāmību pilnīgi atbilstoši pamattiesībām, kā arī Savienības un valstu tiesību aktiem; šajā sakarā atgādina, ka dalībvalstī pušu panāktas vienošanās vietējā izpildāmība parasti ir atkarīga no publiskas iestādes sniegta apstiprinājuma, savukārt tas rada papildu izmaksas, prasa pušu laiku un līdz ar to var nelabvēlīgi ietekmēt ārvalstīs mediācijas ceļā panāktu izlīgumu apriti, īpaši nelielu strīdu gadījumos;

Ieteikumi

11.  aicina dalībvalstis intensificēt centienus sekmēt mediācijas izmantošanu strīdu izšķiršanai civillietās un komerclietās, tostarp ar piemērotām informācijas kampaņām, kas iedzīvotājiem un juridiskajām personām nodrošina pienācīgu, vispusīgu informāciju par procedūras būtību un tās priekšrocībām laika un līdzekļu ietaupīšanas ziņā, un šajā nolūkā nodrošināt labāku sadarbību starp praktizējošiem juristiem; šajā kontekstā uzsver, ka, lai uzlabotu informētību par mediācijas noderīgumu, dažādajās valstu jurisdikcijās ir vajadzīga paraugprakses apmaiņa, ko papildinātu pienācīgi Savienības līmeņa pasākumi;

12.  aicina Komisiju izvērtēt, vai mediācijas sekmēšanas nolūkā nepieciešams izstrādāt ES mēroga kvalitātes standartus attiecībā uz mediācijas pakalpojumu sniegšanu, it īpaši minimālos standartus, kas nodrošinātu konsekvenci, vienlaikus ņemot vērā pamattiesības uz tiesu iestāžu pieejamību, kā arī vietējās mediācijas kultūras atšķirības;

13.  aicina Komisiju izvērtēt arī to, vai dalībvalstīm ir jāizveido un jāuztur nacionāli mediācijas lietu reģistri, kuros Komisija varētu iegūt informāciju un kurus varētu lietot arī mediatori no dalībvalstīm, lai varētu izmantot Eiropas paraugprakses; uzsver, ka šāds reģistrs jāizveido pilnīgi atbilstoši Vispārīgajai datu aizsardzības regulai (Regula (ES) 2016/679)[13];

14.  prasa, lai Komisija veic detalizētu pētījumu par šķēršļiem, kas kavē ārvalstīs mediācijas ceļā panāktu vienošanos brīvu apriti Savienībā, un par dažādām iespējām, kā panākt, lai mediācija — pienācīgs, izmaksu ziņā pieņemams un efektīvs līdzeklis iekšēju un pārrobežu konfliktu atrisināšanai Savienībā — tiktu izmantota vairāk, ņemot vērā tiesiskumu un aktuālās starptautiskās tendences šajā jomā;

15.  aicina Komisiju noteikumu pārskatīšanas procesā rast risinājumus, kā efektīvi paplašināt mediācijas darbības jomu, to, kad iespējams, attiecinot arī uz citām civillietām vai administratīvajām lietām; taču uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš potenciālajai mediācijas ietekmei konkrētos sociālos aspektos, piemēram, ģimenes tiesībās; šajā kontekstā iesaka Komisijai un dalībvalstīm mediācijas procesos piemērot un īstenot pienācīgas garantijas, lai ierobežotu vājāko pušu riskus un tās aizsargātu pret to, ka spēcīgākās puses varētu ļaunprātīgi izmantot šo procesu vai savu pozīciju, un nodrošināt relevantus un vispusīgus statistikas datus; uzsver, ka svarīgi ir arī nodrošināt, ka tiek ievēroti taisnīgi kritēriji izmaksu ziņā, īpaši nolūkā aizsargāt nelabvēlīgākā situācijā esošu grupu intereses; tomēr norāda, ka pārmērīgi stingru standartu noteikšana pusēm var mazināt mediācijas pievilcību;

16.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

• [1]  OV L 136, 24.5.2008., 3. lpp.
• [2]  PE 571.395.
• [3]  http://bookshop.europa.eu/lv/study-for-an-evaluation-and-implementation-of-directive-2008-52-ec-the-mediation-directive--pbDS0114825/.
• [4]  PE 493.042.
• [5]  PE 593.789.
• [6]  PE 453.180.
• [7]  Sk. Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās piemērošanu (COM(2016)0542), 5. lpp.
• [8]  PE 571.395, 25. lpp.
• [9]  Horvātija, Igaunija, Grieķija, Īrija, Itālija, Lietuva, Nīderlande, Polija, Portugāle, Slovākija un Spānija.
• [10]  Sk. Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās piemērošanu (COM(2016)0542), 4. lpp.
• [11]  Piemēram, Čehijā.
• [12]  Piemēram, Lietuvā, Luksemburgā, Anglijā un Velsā.
• [13]  OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums	20.6.2017
Galīgais balsojums	+: –: 0:	21 0 2
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Max Andersson, Joëlle Bergeron, Mady Delvaux, Rosa Estaràs Ferragut, Laura Ferrara, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Mary Honeyball, Sylvia-Yvonne Kaufmann, António Marinho e Pinto, Emil Radev, Julia Reda, Evelyn Regner, Pavel Svoboda, József Szájer, Axel Voss
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Daniel Buda, Angel Dzhambazki, Angelika Niebler, Jens Rohde, Virginie Rozière, Tiemo Wölken, Kosma Złotowski
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Gerolf Annemans, Mylène Troszczynski

ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

21	+
PPE S&D ECR ALDE VERTS/ALE EFDD	Daniel Buda, Rosa Estaràs Ferragut, Angelika Niebler, Emil Radev, Pavel Svoboda, József Szájer, Axel Voss Mady Delvaux, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Mary Honeyball, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Evelyn Regner, Tiemo Wölken Angel Dzhambazki, Kosma Zlotowski António Marinho e Pinto, Jens Rohde Max Andersson, Julia Reda Joëlle Bergeron, Laura Ferrara

0	-

2	0
ENF	Gerolf Annemans; Mylène Troszczynski

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas