ZIŅOJUMS par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (pārstrādāta redakcija)

19.10.2017 - (COM(2016)0590 – C8‑0379/2016 – 2016/0288(COD)) - ***I

Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja
Referente: Pilar del Castillo Vera
Atzinuma sagatavotāja (*):
Dita Charanzová, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja
(*) Iesaistītā komiteja — Reglamenta 54. pants
(Pārstrādāšana – Reglamenta 104. pants)

Grozījumi

• 001-001 (PDF - 971 KB)
• 001-001 (DOC - 236 KB)
• 002-002 (PDF - 2275 KB)
• 002-002 (DOC - 320 KB)

EIROPAS PARLAMENTA NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PROJEKTS

par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (pārstrādāta redakcija)

(COM(2016)0590 – C8-0379/2016 – 2016/0288(COD))

(Parastā likumdošanas procedūra – pārstrādāšana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) Protokolu (Nr. 1) par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0590),

–  pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem, ņemot vērā to pamatotos atzinumus,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0379/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Zviedrijas parlaments un kurā norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 26. janvāra atzinumu[1],

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2017. gada 8. februāra atzinumu[2],

–  ņemot vērā Iestāžu 2001. gada 28. novembra nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu[3],

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas 2016. gada 17. oktobra vēstuli Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejai, kura nosūtīta saskaņā ar Reglamenta 104. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 104. un 59. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Kultūras un izglītības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A8-0318/2017),

A.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās grupas atzinumu Komisijas priekšlikumā nav ietverti nekādi citi būtiski grozījumi kā vien tie, kas tajā skaidri norādīti, un tā kā attiecībā uz iepriekšējo aktu negrozīto noteikumu un minēto grozījumu kodifikāciju priekšlikumā ir paredzēta tikai spēkā esošo tekstu kodifikācija, negrozot to būtību,

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju, ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumus;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Grozījums Nr. 1

EIROPAS PARLAMENTA GROZĪJUMI*^[4]*

Komisijas priekšlikumā

---------------------------------------------------------

2016/0288 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA

par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi

(Pārstrādāta redakcija)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem, ņemot vērā to pamatotos atzinumus,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu[5],

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu[6],

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/19/EK[7], Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/20/EK[8], Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/21/EK[9] un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/22/EK[10] ir būtiski grozītas. Ir jāizdara vēl citi grozījumi, tādēļ minētās direktīvas skaidrības labad būtu jāpārstrādā.

(2)  Komisija regulāri pārskata, kā darbojas piecas direktīvas, kas ietilpst pastāvošajā elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu regulējumā (Direktīva 2002/19/EK, Direktīva 2002/20/EK, Direktīva 2002/21/EK, Direktīva 2002/22/EK un Eiropa Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK)[11], it īpaši, lai noteiktu, vai tajās vajadzīgi grozījumi tehnoloģiju un tirgus attīstības dēļ[12].

(3)  Digitālā vienotā tirgus stratēģijā Komisija uzsvēra, ka telesakaru regulējuma pārskatīšanā galvenā uzmanība tiks pievērsta pasākumiem, kuru mērķis ir stimulēt ieguldījumus ātrdarbīgos platjoslas tīklos, panākt konsekventāku vienotā tirgus pieeju radiofrekvenču spektra politikā un pārvaldībā, radīt patiesi vienota tirgus nosacījumus, novēršot regulējuma sadrumstalotību, nodrošināt efektīvu patērētāju aizsardzību, vienādus konkurences apstākļus visiem tirgus dalībniekiem un noteikumu konsekventu piemērošanu, kā arī nodrošināt efektīvāku regulatīvo iestāžu sistēmu. Digitālā vienotā tirgus stratēģijā Eiropai arī tika paziņots par Direktīvas 2002/58/EK pārskatīšanu, lai nodrošinātu augsta līmeņa privātuma aizsardzību elektronisko sakaru pakalpojumu lietotājiem un vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem tirgus dalībniekiem;

(4)  Šī direktīva ietilpst “normatīvās atbilstības” pasākumā, kas aptver četras direktīvas (Pamatdirektīvu, Atļauju izsniegšanas direktīvu, Piekļuves direktīvu, Universālā pakalpojumu direktīvu) un vienu regulu (BEREC regulu[13]). Katrā no direktīvām pašlaik ir iekļauti pasākumi, kas piemērojami elektronisko sakaru tīklu un elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošinātājiem, atbilstīgi nozares regulējuma vēsturei, kurā uzņēmumi bija vertikāli integrēti, proti, darbojās gan tīklu, gan pakalpojumu nodrošināšanā. Pārskatīšana ir izdevība pārstrādāt četras direktīvas, lai saskaņā ar REFIT mērķi vienkāršotu esošo struktūru ar nolūku pastiprināt tās saskanību un pieejamību. Tā dod arī iespēju šo struktūru pielāgot jaunajai tirgus situācijai, kad sakaru pakalpojumu sniegšana nav obligāti sasaistīta ar tīkla nodrošināšanu. 2001. gada 28. novembra Iestāžu nolīgumā par tiesību aktu tekstu pārstrādāšanas paņēmiena strukturētāku izmantošanu noteikts, ka pārstrādāšana ir jauna tiesību akta pieņemšana, kur vienā tekstā iekļauj gan būtiskos grozījumus, ko tas izdara iepriekšējā tiesību aktā, gan nemainītas minētā tiesību akta normas. Pārstrādāšanas priekšlikums skar būtiskos grozījumus, ko tas izdara agrākā tiesību aktā, un, otrām kārtām, negrozīto agrākā tiesību akta noteikumu kodifikāciju ar šiem būtiskajiem grozījumiem.

(5)  Šai direktīvai būtu jāizveido tiesiskais regulējums, kas dotu brīvību nodrošināt elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus, ievērojot tikai šajā direktīvā paredzētos nosacījumus un ierobežojumus, kas ir saskaņā ar Līguma 52. panta 1. punktu, it īpaši pasākumus attiecībā uz sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību un sabiedrības veselību, un saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Harta) 52. panta 1. punktu.

(6)  Šīs direktīvas noteikumi neierobežo iespēju katrai dalībvalstij veikt vajadzīgus, ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 87. un 45. pantu pamatotus pasākumus, lai nodrošinātu tās būtisko drošības interešu aizsardzību, nosargātu sabiedrisko kārtību un sabiedrības drošību un ļautu izmeklēt un atklāt noziedzīgus nodarījumus un krimināli vajāt par tiem, ņemot vērā to, ka šādiem pasākumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, tiem jārespektē Hartā noteiktās tiesības un brīvības un jāatbilst proporcionalitātes principam saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu.

(7)  Telesakaru, mediju un informācijas tehnoloģijas konverģence nozīmē, ka visi elektronisko sakaru tīkli un pakalpojumi cik iespējams būtu jāaptver vienam vienīgam Eiropas Elektronisko sakaru kodeksam, ko izveidotu ar vienu direktīvu, izņemot jautājumus, ko labāk risināt ar tieši piemērojamām normām, kuras nosaka regulās. Jānodala elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu regulēšana no satura regulēšanas. Tāpēc šis kodekss neaptver to pakalpojumu saturu, kas tiek sniegti caur elektronisko sakaru tīkliem, izmantojot elektronisko sakaru pakalpojumus, tādus kā pārraides saturs, finansiāli pakalpojumi un daži informācijas sabiedrības pakalpojumi, un tāpēc saskaņā ar Savienības tiesību aktiem neierobežo Savienības vai valsts līmenī veiktos pasākumus attiecībā uz minētajiem pakalpojumiem, kurus veic, lai veicinātu kultūras un valodu daudzveidību un nodrošinātu mediju plurālisma aizsardzību. Televīzijas programmu saturs ir aptverts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/13/ES²¹. Audiovizuālo mediju politikas un satura regulēšana notiek sabiedrības interesēs ar mērķi nodrošināt vārda brīvību, mediju plurālismu, objektivitāti, kultūras un valodu daudzveidību, sociālo integrāciju, patērētāju aizsardzību un nepilngadīgo aizsardzību. Minētais kodekss attiecas uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem, ja vien tie nav skaidri izslēgti no šī kodeksa piemērošanas jomas. Turklāt elektronisko sakaru regulēšanas un satura regulēšanas nodalīšana neierobežo starp tiem esošo saikņu ņemšanu vērā, it īpaši, lai garantētu vārda un informācijas brīvību, mediju plurālismu, kultūras daudzveidību, patērētāju aizsardzību, privātumu un personas datu aizsardzību.

(7a)  Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka mediju plurālisma un kultūras daudzveidības sekmēšanas nolūkā Savienības iedzīvotājiem ir vispārēja piekļuve plašai informācijai un augstas kvalitātes sabiedriskas nozīmes saturam, ņemot vērā to izplatīšanas sistēmu un uzņēmējdarbības modeļu straujo attīstību, kas patlaban ietekmē plašsaziņas līdzekļu nozari.

(8)  Šī direktīva neietekmē Direktīvas 2014/53/ES piemērošanu radioiekārtām, taču aptver patērētāju ierīces, ko izmanto radio un ciparu televīzijai.

(9)  Lai valsts regulatīvās iestādes varētu sasniegt šajā direktīvā izklāstītos mērķus, īpaši tos, kas saistīti ar starpgalu sadarbspēju, direktīvas darbības jomai būtu jāattiecas uz konkrētiem radioiekārtu aspektiem, kā tās definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/53/ES[14], un uz patērētāju ierīcēm, ko izmanto ciparu televīzijai, lai tā būtu vieglāk pieejama lietotājiem ar invaliditāti. Ir svarīgi mudināt tīkla operatorus un iekārtu ražotājus sadarboties, lai atvieglinātu lietotāju ar invaliditāti piekļuvi elektronisko sakaru pakalpojumiem. Lai nodrošinātu koordinētu pieeju atļauju piešķiršanas kārtībai, šajā direktīvā būtu jāietver arī spektra neekskluzīva izmantošana radiosakaru galiekārtu izmantošanai pašu vajadzībām, lai gan tā nav saistīta ar saimniecisku darbību.

(10)  Daži šās direktīvas aptvertie elektronisko sakaru pakalpojumi varētu atbilst arī "informācijas sabiedrības pakalpojuma" definīcijai 1. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 9. septembra Direktīvā (ES) 2015/1535, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā. Noteikumi, kas reglamentē informācijas sabiedrības pakalpojumus, attiecas uz minētajiem elektronisko sakaru pakalpojumiem tad, ja šajā direktīvā vai citos Savienības tiesību aktos nav konkrētāku noteikumu, kas piemērojami elektronisko sakaru pakalpojumiem. Taču šī direktīva aptver tādus elektronisko sakaru pakalpojumus kā balss telefonija, ziņojumapmaiņas pakalpojumi un elektroniskais pasts. Viens un tas pats uzņēmums, piemēram, interneta pakalpojumu nodrošinātājs, var piedāvāt gan elektronisko sakaru pakalpojumu, kā piekļuvi internetam, gan pakalpojumus, kas nav iekļauti šajā direktīvā, kā tīmekļa, nevis ar sakariem saistīta satura nodrošināšanu.

(11)  Viens un tas pats uzņēmums, piemēram, kabeļtīkla nodrošinātājs, var piedāvāt gan elektronisko sakaru pakalpojumus, kā televīzijas signālu pārvadīšanu, gan pakalpojumus, kas nav iekļauti šajā direktīvā, kā skaņas vai televīzijas pārraides satura pakalpojumu piedāvājuma komercializēšanu, un tāpēc šim uzņēmumam var uzlikt papildu pienākumus attiecībā uz tā darbību kā satura nodrošinātājam vai pārraidītājam, saskaņā ar noteikumiem, kas nav šās direktīvas noteikumi, neierobežojot šās direktīvas I pielikumā izklāstīto nosacījumu sarakstu.

(12)  Tiesiskajam regulējumam būtu jāaptver radiofrekvenču spektra izmantošana visos elektronisko sakaru tīklos, ieskaitot jauna veida spektra izmantošanu pašu vajadzībām jaunu veidu tīklos, kas sastāv tikai no autonomām mobilo radiosakaru iekārtu sistēmām, kuras tiek pieslēgtas ar bezvadu savienojumu bez centrālas vadības vai centralizēta tīkla operatora, un ne obligāti konkrētas saimnieciskās darbības veikšanā. Attīstoties piektās paaudzes mobilo sakaru videi, šādi tīkli sevišķi varētu veidoties ārpus ēkām un uz ceļiem tādās jomās kā transports, enerģētika, pētniecība un izstrāde, e-veselība, sabiedrības aizsardzība un palīdzība katastrofās, lietu internets, mašīnas-mašīnas sakari (M2M) un tīklam pieslēgti automobiļi. Rezultātā, dalībvalstīm uz Direktīvas 2014/53/ES 7. panta pamata piemērojot savas papildu prasības sakarā ar šādu radioiekārtu nodošanu ekspluatācijā un/vai izmantošanu saistībā ar efektīvu un lietderīgu spektra izmantošanu un izvairīšanos no kaitīgiem traucējumiem, būtu jāatspoguļojas iekšējā tirgus principiem.

(13)  Prasības elektronisko sakaru tīklu spējām pastāvīgi aug. Lai gan agrāk uzmanības centrā galvenokārt bija augošās platjoslas pieejamība visur un katram atsevišķam lietotājam, arvien nozīmīgāki kļūst citi parametri, piemēram, latentums, pieejamība un uzticamība. Pašreizējā atbilde uz šo pieprasījumu ir optiskās šķiedras nemitīga tuvināšana lietotājam, un topošie „ļoti veiktspējīgie tīkli” prasīs darbspējas parametrus, kas ir līdzvērtīgi tiem, ko spēj sniegt uz optiskās šķiedras elementiem balstīts tīkls vismaz līdz sadales punktam pakalpojuma sniegšanas vietā. Fiksētā pieslēgumā tas atbilst līdzvērtīga tīkla darbspējai, kas līdzvērtīga tādai, kas sasniedzama ar optiskās šķiedras kabeļu ierīkošanu līdz daudzdzīvokļu namam, ko uzskata par pakalpojuma sniegšanas vietu, bet mobilā savienojumā — tīkla darbspējai, kas līdzvērtīga tādai, kas sasniedzama, balstoties uz ierīkotu optiskās šķiedras kabeli līdz bāzes stacijai, ko uzskata par pakalpojuma sniegšanas vietu. Galalietotāju uztveres mainība, ko izraisa atšķirīgi raksturlielumi līdzeklī, caur kuru beigu beigās tīkls savienojas ar pieslēgumpunktu, nebūtu jāņem vērā, lai konstatētu, vai bezvadu tīklu var uzskatīt par tādu, kas dod līdzīgu tīkla darbspēju. Saskaņā ar tehnoloģiskās neitralitātes principu nebūtu izslēdzamas citas tehnoloģijas un pārraides līdzekļi, ja tie spēju ziņā līdzinās šim bāzes scenārijam. Tādu “ļoti veiktspējīgu tīklu” ierīkošana vēl vairāk palielinās tīklu spējas un sagatavotos ceļu nākamo paaudžu mobilo sakaru tīklu izvēršanai, pamatojoties uz uzlabotām radiosaskarnēm un blīvāku tīkla arhitektūru.

(14)  Definīcijas ir jāpielāgo, lai panāktu atbilstību tehnoloģiskās neitralitātes principam un sekotu tehnoloģiju attīstības tempam nolūkā nodrošināt šīs direktīvas nediskriminējošu piemērošanu dažādiem pakalpojumu sniedzējiem. Tehnoloģiju un tirgus attīstības rezultātā tīklos izmanto interneta protokola tehnoloģiju, un galalietotājiem paveras iespējas izvēlēties starp vairākiem konkurējošiem balss pakalpojumu sniedzējiem. Tādēļ termins “publiski pieejami telefona pakalpojumi”, kas lietots tikai Direktīvā 2002/22/EK un ko parasti saista ar tradicionālajiem analogās telefonijas pakalpojumiem, būtu aizstājams ar tagad vairāk izmantojamo tehnoloģiski neitrālo apzīmējumu “balss sakari”. Pakalpojuma sniegšanas nosacījumi būtu jānošķir no balss sakaru pakalpojumu faktiskajiem definīcijas elementiem, t. i., elektronisko sakaru pakalpojumi, kas sabiedrībai tiek darīti pieejami vietējo vai vietējo un starptautisko izsaukumu izdarīšanai un saņemšanai tieši vai netieši, caur numuru vai numuriem attiecīgās valsts vai starptautiskajā numerācijas plānā, neatkarīgi no tā, vai pakalpojumā izmanto ķēžu komutācijas vai pakešu komutācijas tehnoloģiju. Tāda pakalpojuma būtība ir divvirzienība, kas ļauj abām pusēm sazināties. Pakalpojums, kas neatbilst visiem šiem nosacījumiem, piemēram, klikšķināma lietotne klientu apkalpošanas tīkla lapā, nav šāds pakalpojums. Pie balss sakaru pakalpojumiem pieder arī tādi, kas ir īpaši paredzēti tiem galalietotājiem ar invaliditāti, kuri lieto teksta vai video pārlikšanas vai vispusīgās sarunas pakalpojumus, piemēram, balss, video un reāllaika tekstus atsevišķi vai kombinēti viena zvana laikā.

(15)  Pakalpojumi, ko izmanto saziņai, un tehniskie līdzekļi, ar kuriem šos pakalpojumus nodrošina, ir ievērojami attīstījušies. Galalietotāji arvien vairāk aizstāj tradicionālos balss telefonijas, īsziņu (SMS) un elektroniskā pasta pārvades pakalpojumus ar funkcionāli līdzvērtīgiem tiešsaistes pakalpojumiem, kā IP balss pārraide, ziņojumapmaiņa un tīmekļa e-pasta pakalpojumi. Lai nodrošinātu, ka funkcionāli līdzvērtīgu pakalpojumu izmantošanā galalietotāji un viņu tiesības ir efektīvi un vienādi aizsargāti, nākotnē vērsta elektronisko sakaru pakalpojumu definīcija nebūtu balstāma vienīgi uz tehniskiem parametriem, bet drīzāk uz funkcionālu pieeju. Nepieciešamā regulējuma darbības jomai būtu jāapmierina vispārības intereses. Tā kā “signālu pārvade” joprojām ir svarīgs rādītājs, pēc kura nosaka, kuri pakalpojumi ir šīs direktīvas darbības jomā, definīcijai būtu jāaptver arī citi pakalpojumi, kas nodrošina saziņu. No galalietotāju un viņa tiesību aizsardzības viedokļa nav svarīgi, vai pakalpojuma sniedzējs pārvada signālus pats vai ziņojums tiek piegādāts caur interneta piekļuves pakalpojumu. Grozītajā elektronisko sakaru pakalpojumu definīcijā būtu jāiekļauj trīs pakalpojumu veidi, kas daļēji var pārklāties, proti, interneta piekļuves pakalpojumi saskaņā ar definīciju Regulas (ES) Nr. 2015/2120 2. panta 2. punktā, starppersonu sakaru pakalpojumi, kas tiek definēti šajā direktīvā, un pakalpojumi, kas pilnīgi vai galvenokārt ir signālu pārvade. Elektronisko sakaru pakalpojumu definīcijai būtu jānovērš iepriekšējās definīcijas piemērošanā pamanītās neskaidrības un jāļauj regulējumā ietvertās īpašās tiesības un pienākumus pienācīgā mērā normu pa normai piemērot dažādiem pakalpojumu veidiem. Personas datu apstrādei elektronisko sakaru pakalpojumos, atlīdzības veidā vai citādi, jābūt saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK, kas 2018. gada 25. maijā tiks aizstāta ar Regulu (ES) Nr. 2016/679 (Vispārīgo datu aizsardzības regulu).

(16)  Lai pakalpojums ietilptu elektronisko sakaru pakalpojumu jēdzienā, tam jābūt parasti sniedzamam par atlīdzību. Digitālajā ekonomikā tirgus dalībnieki arvien biežāk uzskata, ka informācijai par lietotājiem ir naudiska vērtība. Elektronisko sakaru pakalpojumus galalietotājam bieži sniedz apmaiņā pret citu pakalpojumu, nevis naudu, jo īpaši apmaiņā pret personas datiem vai citiem datiem. Tādēļ atlīdzības jēdzienam būtu jāaptver situācijas, kad pakalpojuma sniedzējs pieprasa un galalietotājs apzināti sniedz personas datus, kas definēti Regulas (ES) 2016/679 4. panta 1. punktā, vai citus datus tieši vai netieši pakalpojuma sniedzējam. Tam būtu jāaptver arī situācijas, kad galalietotājs atļauj piekļūt informācijai, ko tas aktīvi nesniedz, piemēram, personas datiem, ieskaitot IP adresi, vai citai automātiski ģenerētai informācijai, piemēram, informācijai, kuru savāc un pārsūta sīkdatnē. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru par LESD 57. pantu[15] atlīdzība Līguma izpratnē pastāv arī tad, ja pakalpojumu sniedzējam maksā treša persona, nevis pakalpojuma saņēmējs. Tādēļ atlīdzības jēdzienam būtu jāaptver arī situācijas, kad galalietotājs ir pakļauts reklāmai, kas ir nosacījums piekļūšanai pakalpojumam, un situācijas, kad pakalpojuma sniedzējs savāktos personas datus pārvērš naudā.

(17)  Starppersonu pakalpojumi ir pakalpojumi, kas ļauj personām interaktīvi dalīties informācijā, un tie aptver tādus pakalpojumus kā tradicionālie balss izsaukumi starp divām privātpersonām, kā arī visu veidu e-vēstules, ziņojumapmaiņu vai grupveida tērzi. Starppersonu pakalpojumi aptver tikai saziņu noteikta, citiem vārdiem, potenciāli neierobežota, paziņojuma nosūtītāja noteikta skaita fizisku personu starpā. Saziņai ar juridiskām personām būtu jābūt definīcijas tvērumā tad, ja fiziskas personas rīkojas juridisko personu uzdevumā vai ir iesaistītas vismaz vienā saziņas pusē. Interaktīva saziņa prasa, lai pakalpojums informācijas saņēmējam ļautu atbildēt. Pakalpojumi, kas neatbilst šīm prasībām, kā lineārā apraide, pieprasījumvideo, tīmekļa vietnes, sociālie tīkli, blogi vai informācijas apmaiņa starp iekārtām, nebūtu uzskatāmi par starppersonu sakaru pakalpojumiem. Izņēmuma apstākļos pakalpojums nebūtu uzskatāms par starppersonu sakaru pakalpojumu, ja starppersonu interaktīvas saziņas mehānisms ir tikai cita pakalpojuma papildelements, objektīvu tehnisku iemeslu dēļ nav izmantojams bez galvenā pakalpojuma un tā integrācija nav līdzeklis, ar ko apiet elektronisko sakaru pakalpojumu noteikumu piemērošanu. Tāda izņēmuma piemērs principā varētu būt sakaru kanāls tiešsaistes spēlēs, atkarā no pakalpojuma sakaru mehānisma iezīmēm.

(18)  Starppersonu sakaru pakalpojumi, kas izmanto numurus no valstu un starptautiskajām tālruņu numerācijas sistēmām, pieslēdzas publiskam (pakešu vai ķēžu) komutējamo telefonu tīklam. Šie numuratkarīgie starppersonu sakaru pakalpojumi ietver gan pakalpojumus, kuriem tiek piešķirti galalietotāju numuri, lai nodrošinātu starpgalu savienojamību, gan pakalpojumus, kas ļauj galalietotājiem sazināties ar personām, kam šādi numuri ir piešķirti. Numura izmantošana par identifikatoru nebūtu uzskatāma par līdzvērtīgu numura izmantošanai tad, kad pieslēdzas publiskam komutējamam telefonu tīklam, un tādēļ pati par sevi nebūtu uzskatāma par pietiekamu, lai pakalpojumu varētu kvalificēt kā numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu. Turklāt, ja sniegtais pakalpojums nav atkarīgs no savas infrastruktūras un tādēļ tā sniegšanā nav būtiskas kontroles pār tīklu, kas tiek izmantots sakaru nodrošināšanai, numura izmantošana būtu jāvērtē citādi, jo šie pienākumi nebūtu samērīgi ar spēju nodrošināt noteiktas kvalitātes pakalpojumu. Numurneatkarīgiem starppersonu sakaru pakalpojumiem pienākumi būtu jāpiemēro tikai tad, ja vispārības interesēs ir piemērot īpašus regulatīvus pienākumus visu veidu starppersonu sakaru pakalpojumiem neatkarīgi no tā, vai tie sava pakalpojuma sniegšanai izmanto numurus. Ir pamats numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus traktēt atšķirīgi, jo tie piedalās publiski nodrošinātā sadarbspējīgā ekosistēmā un no tās arī gūst labumu.

(19)  Par tīkla pieslēgumpunktu regulatīvā nolūkā uzskata robežu starp elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu regulējumu un noteikumiem par telesakaru galiekārtām. Tīkla pieslēgumpunkta vietas definēšana ir valsts regulatīvās iestādes pienākumos. Ņemot vērā valstu regulatīvo iestāžu praksi un fiksēto un bezvadu topoloģiju dažādību, Eiropas Elektronisko sakaru regulatoru iestādei (BEREC) ciešā sadarbībā ar Komisiju būtu jāpieņem vadlīnijas par to, kā saskaņā ar šo direktīvu noteikt tīkla pieslēgumpunktu dažādos konkrētos apstākļos.

(20)  Tehnikas attīstība ļauj galalietotājiem piekļūt neatliekamās palīdzības dienestiem ne tikai ar balss izsaukumu, bet arī citiem starppersonu sakaru pakalpojumiem. Tāpēc ārkārtas saziņas jēdzienam būtu jāaptver visi starppersonu sakaru pakalpojumi, kuri nodrošina šādu piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem. Tas balstās uz neatliekamās palīdzības sistēmas elementiem, kas jau iekļauti Savienības tiesību aktos, proti, “ārkārtas izsaukumu centrāli” (“ĀIC”) un “vispiemērotāko ĀIC”[16] un “avārijas dienestiem”[17].

(21)  Valsts regulatīvajām un citām kompetentajām iestādēm savā darbībā būtu jābalstās uz saskaņotu darba mērķu un principu kopumu, un, attiecīgos gadījumos, veicot savus uzdevumus saskaņā ar šo regulējumu, tām būtu jāsaskaņo sava rīcība ar citu dalībvalstu valsts iestādēm un ar BEREC.

(22)  Saskaņā ar šo direktīvu izveidoto kompetento iestāžu rīcība veicina plašāku politiku īstenošanu kultūras, nodarbinātības, vides, sociālās kohēzijas un pilsētu un lauku plānošanas jomās.

(23)  Papildus trim pastāvošajiem galvenajiem mērķiem, proti, veicināt konkurenci, iekšējo tirgu un galalietotāju intereses, regulējumam būtu jāsekmē papildu ▌ mērķis, kas izteikts rezultātu veidā: ļoti veiktspējīgu tīklu plaša pieejamība un ieviešana visu Eiropas iedzīvotāju un uzņēmumu labā. Kopā ar spēkā esošajiem vispārējiem mērķiem tas palīdzēs sekmēt Eiropas ekonomiku un jo īpaši konkrēto nozari, pamatojoties uz samaksājamu cenu un izvēli ▌, efektīvu un godīgu konkurenci, ▌atklātu inovāciju, spektra lietderīgu izmantošanu, kopīgiem noteikumiem un paredzamu regulatīvo pieeju iekšējā tirgū, kā arī nepieciešamajiem nozarei specifiskajiem noteikumiem, kas sargā iedzīvotāju intereses. Dalībvalstīm, valstu regulatīvajām iestādēm un citām kompetentajām iestādēm un ieinteresētajām personām šis savienojamības mērķis izpaužas, no vienas puses, kā noteiktā teritorijā ekonomiski uzturami paši veiktspējīgākie tīkli un pakalpojumi, no otras puses, teritoriālās kohēzijas centieni tādā nozīmē kā dažādās teritorijās pieejamo jaudu konverģence. Progresu vispārējo šīs direktīvas mērķu sasniegšanā būtu jāsekmē ar stabilu sistēmu, kas paredz dalībvalstu pastāvīgu izvērtēšanu un salīdzinošo novērtēšanu attiecībā uz ļoti veiktspējīgas savienojamības pieejamību visiem galvenajiem sociālekonomiskajiem virzītājiem, piemēram, skolām, transporta mezgliem un svarīgākajiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, un augstu uzņēmējdarbības digitalizācijas līmeni, nepārtrauktu 5G segumu pilsētās un uz svarīgākajām sauszemes transporta maģistrālēm, kā arī tādu elektronisko sakaru tīklu pieejamību visām mājsaimniecībām visās dalībvalstīs, kuri spēj nodrošināt vismaz 100 Mb/s ātrumu un ir īsā laikā modernizējami gigabitu ātruma nodrošināšanai. Šajā nolūkā Komisijai būtu ātri jānāk klajā ar sīki izstrādātām politikas ievirzēm, kurās noteiktas metodes un objektīvi, konkrēti un izmērāmi kritēriji, kas izmantojami, veicot to dalībvalstu pasākumu efektivitātes salīdzinošo novērtēšanu, kuru nolūks ir sasniegt minētos mērķus, un jāapzina paraugprakse, kā arī jāparedz ikgadēja kvalitatīva un kvantitatīva novērtējuma veikšana par katrā dalībvalstī panākto progresu.

(24)  Princips, ka dalībvalstis piemēro ES tiesību aktus tehnoloģiski neitrāli, t. i., valsts regulatīvā vai cita kompetenta iestāde neizvirza kā noteikumu un nediskriminē noteikta tehnoloģijas tipa izmantošanu, neierobežo attiecīgu pasākumu veikšanu, lai veicinātu dažus īpašus pakalpojumus, ja tas, lai sasniegtu regulējuma mērķus, ir pamatots, piemēram, ar ciparu televīziju kā līdzekli spektra efektīvas izmantošanas paplašināšanai. Bez tam tas neliedz ņemt vērā elektronisko sakaru tīklu atšķirīgās fiziskās īpašības un arhitektoniskās īpatnības, kas ir svarīgas citu sistēmas mērķu sasniegšanai.

(25)  Būtu vienlaikus jāveicina gan efektīvi ieguldījumi, gan konkurence, lai uzlabotu ekonomikas izaugsmi, inovāciju un patērētāju izvēli.

(26)  Konkurenci vislabāk var stiprināt ar ekonomiski efektīva līmeņa ieguldījumiem jaunā un jau pastāvošā infrastruktūrā, tos vajadzības gadījumā papildinot ar regulēšanu, lai panāktu efektīvu konkurenci mazumtirdzniecības pakalpojumos. Ar infrastruktūru saistītas konkurences efektīvs līmenis ir infrastruktūras dublēšanas pakāpe, pie kādas var pamatoti gaidīt, ka ieguldītāji gūs taisnīgu peļņu atbilstīgi reālistiskām izredzēm attiecībā uz tirgus daļu izmaiņām.

(27)  Ir nepieciešami pienācīgi stimuli ieguldījumiem jaunos ļoti veiktspējīgos tīklos, kas veicinās inovācijas saistībā ar satura ziņā daudzveidīgiem interneta pakalpojumiem un stiprinās Eiropas Savienības konkurētspēju starptautiskā mērogā. Šādiem tīkliem ir milzīgas iespējas sniegt priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem visā Eiropas Savienībā. Tāpēc ir svarīgi, izmantojot regulatīvo noteikumu paredzamību un konsekvenci, veicināt ilgtspējīgus ieguldījumus šo jauno tīklu attīstībā, vienlaikus aizsargājot konkurenci, jo infrastruktūras līmenī joprojām pastāv nepietiekamas caurlaides posmi un fiziski šķēršļi iekļūšanai tirgū, un sekmējot patērētāju izvēli.

(28)  Mērķis ir, attīstoties konkurencei tirgos, pakāpeniski samazināt nozares īpašo ex ante regulējumu un galu galā panākt, ka elektroniskos sakarus regulē tikai konkurences tiesību akti. Ņemot vērā to, ka pēdējos gados elektronisko sakaru tirgos ir bijusi vērojama spēcīga konkurences izaugsme, ir būtiski, lai ex ante regulējuma noteiktos pienākumus piemērotu vienīgi tad, ja attiecīgajos tirgos nav pilnvērtīgas un ilgtspējīgas konkurences. Jebkuras ex ante regulatīvas iejaukšanās mērķis ir radīt ieguvumu galalietotājiem, mazumtirdzniecības tirgos pastāvīgi nodrošinot efektīvu konkurenci. Tālab valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāņem vērā patērētāju un galalietotāju intereses neatkarīgi no tirgus, kurā tiek noteikti šie reglamentējošie pienākumi, un jāapsver, vai pienākums, kas uzlikts vairumtirdzniecības tirgū, sekmē arī patērētāju un galalietotāju intereses mazumtirdzniecības tirgū, kuram nav nepieciešams ex ante regulējums. Pienākumi vairumtirdzniecības līmenī būtu jāparedz tad, ja bez šādiem pienākumiem vienā vai vairākos mazumtirdzniecības tirgos, visticamāk, nerastos efektīva konkurence. Iespējams, ka valsts regulatīvās iestādes pakāpeniski, veicot tirgus analīzi, varēs konstatēt, ka daudzos mazumtirdzniecības tirgos valda konkurence pat bez vairumtirdzniecības regulējuma, jo īpaši ņemot vērā paredzamos uzlabojumus inovācijas un konkurences jomā. Tādā gadījumā valsts regulatīvajai iestādei būtu jāsecina, ka vairumtirdzniecības līmenī regulējums vairs nav vajadzīgs, un jāizvērtē atbilstīgais vairumtirdzniecības tirgus nolūkā atcelt ex ante regulējumu. To darot, tai būtu jāņem vērā jebkāds iespējamais sviras efekts starp vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības tirgiem, kura dēļ var būt nepieciešams atcelt šķēršļus infrastruktūras pieejamībai, lai ilgtermiņā nodrošinātu konkurenci mazumtirdzniecības līmenī.

(29)  Elektroniskie sakari kļūst būtiski aizvien vairāk nozarēm. Lietu internets ir viens no piemēriem, kā elektronisko sakaru pamatā esošā radiosignālu pārvade turpina attīstīties un veidot sabiedrisko un saimniecisko realitāti. Lai gūtu lielāko ieguvumu no šādas attīstības, būtiska ir jaunu bezvadu sakaru tehnoloģiju un lietojumu ieviešana un uzturēšana spektra pārvaldībā. Tā kā citas tehnoloģijas un lietojumus, kuri balstās uz spektru, tāpat skar augošais pieprasījums un šos pakalpojumus var uzlabot, integrējot vai apvienojot ar elektroniskajiem sakariem, spektra pārvaldībai būtu attiecīgos gadījumos jāizmanto starpnozaru pieeja, lai uzlabotu spektra izmantošanas efektivitāti.

(30)  Ar stratēģisko plānošanu, koordināciju un, ja vajadzīgs, saskaņošanu Savienības līmenī var palīdzēt nodrošināt, ka spektra lietotāji var izmantot visas iekšējā tirgus priekšrocības un ka Savienības intereses var tikt efektīvi aizstāvētas visā pasaulē. Šim nolūkam attiecīgā gadījumā var pieņemt radiofrekvenču spektra politikas daudzgadu likumdošanas programmas, kāda viena jau definēta Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 243/2012/ES[18], kur noteiktas politikas ievirzes un mērķus radiofrekvenču spektra lietošanas stratēģiskajai plānošanai un saskaņošanai Savienībā. Šīs politikas ievirzes un mērķi var attiekties uz radiofrekvenču spektra pieejamību un efektīvu izmantošanu, kas nepieciešama iekšējā tirgus izveidei un darbībai, saskaņā ar šo direktīvu.

(31)   Valstu robežas kļūst arvien maznozīmīgākas optimālas radiofrekvenču spektra izmantošanas noteikšanai. Pārlieku atšķirīgā politika dažādās valstīs radiofrekvenču spektra pārvaldības ziņā, ieskaitot nepamatotus atšķirīgus radiofrekvenču spektra piekļuves un izmantošanas nosacījumus pēc operatora veida, var būt cēlonis lielākām izmaksām un zaudētām tirgus iespējām radiofrekvenču spektra lietotājiem. Tā var palēnināt arī inovācijas tempus, ierobežot ieguldīšanu, samazināt apjomradīto ietaupījumu ražotājiem un operatoriem, kā arī radīt spriedzi starp tiesību subjektiem un spektra piekļuves izmaksu neatbilstības. Šādas atšķirības var kopumā novest pie iekšējā tirgus darbības kropļojuma un skart patērētājus un visu tautsaimniecību.

(32)  Lai nodrošinātu spektra izmantošanas efektīvu pārvaldību un saskaņošanu visā Savienībā un starp dalībvalstīm un citiem ITU locekļiem, šīs direktīvas radiofrekvenču spektra pārvaldības noteikumiem vajadzētu atbilst to starptautisko un reģionālo organizāciju darbam, kuras nodarbojas ar radiofrekvenču spektra pārvaldību, piemēram, Starptautiskā Telesakaru savienība (ITU) un Eiropas Pasta un telesakaru administrāciju konference (CEPT).

(33)  Saskaņā ar regulējošo un darbības funkciju nodalīšanas principu dalībvalstīm būtu jāgarantē valsts regulatīvās iestādes un citu kompetento iestāžu neatkarība, lai nodrošinātu to lēmumu objektivitāti. Minētā neatkarības prasība neierobežo dalībvalstu iestāžu autonomiju un konstitucionālās saistības vai neitralitātes principu attiecībā uz tiem noteikumiem dalībvalstīs, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu, kura noteikta Līguma 295. pantā. Valsts regulatīvajām un citām kompetentajām iestādēm vajadzētu būt visiem nepieciešamajiem resursiem personāla, īpašo zināšanu un finansiālo līdzekļu ziņā, lai tās varētu veikt savus uzdevumus.

(34)  Ir jānodrošina to uzdevumu saraksts, ko dalībvalstis var uzticēt tikai struktūrām, kuras tās norīko par valsts regulatīvajām iestādēm ar garantētu politisko neatkarību un regulatīvajām spējām, pretstatā citiem regulācijas uzdevumiem, ko tās var uzticēt valsts regulatīvajām iestādēm vai citām kompetentajām iestādēm. Tādējādi, ja šajā direktīvā noteikts, ka dalībvalstij jāpiešķir uzdevums vai pilnvaras kompetentajai iestādei, dalībvalsts var tos uzticēt vai nu valsts regulatīvajai iestādei, vai arī citai kompetentajai iestādei.

(35)  2009. gada pārskatīšanā tika nostiprināta valsts regulatīvo iestāžu neatkarība, lai nodrošinātu tiesiskā regulējuma efektīvāku piemērošanu un uzlabotu iestāžu autoritāti un lēmumu paredzamību. Šajā nolūkā valsts tiesību aktos bija jāiestrādā īpašs noteikums, lai panāktu, ka valsts regulatīvā iestāde, veicot savus uzdevumus, ir pasargāta no ārējas iejaukšanās vai politiska spiediena, kas varētu apdraudēt tās spēju neatkarīgi izvērtēt tai risināmos jautājumus. Šādas ārējās ietekmes rezultātā valsts likumdevēja iestāde vairs nespēj veikt valsts pārvaldes iestādes funkcijas saskaņā ar tiesisko regulējumu. Šim nolūkam jau no paša sākuma bija jāizklāsta noteikumi par valsts regulatīvās iestādes vadītāja atlaišanas iemesliem, lai novērstu visas pamatotās šaubas par minētās iestādes neitralitāti un spēju pretoties ārējiem faktoriem. Lai izvairītos no patvaļīgas atlaišanas, atlaistajam loceklim vajadzētu būt tiesībām pieprasīt, lai piekritības tiesa pārbaudītu, vai pastāv kāds šajā direktīvā paredzēts tiesisks pamats atlaist. Atlaišanai vajadzētu būt saistītai tikai ar vadītāja vai locekļa personiskajām īpašībām vai profesionālo kvalifikāciju. Ir svarīgi, lai valsts regulatīvajām iestādēm būtu pašām savs budžets, kas pirmām kārtām ļautu tām pieņemt darbā pietiekamu skaitu kvalificētu darbinieku. Pārredzamības nolūkā šis budžets būtu jāpublicē katru gadu. Tām vajadzētu būt autonomai iespējai sava budžeta robežās pārvaldīt savus cilvēkresursus un finansiālos resursus. Lai nodrošinātu objektivitāti, dalībvalstīm, kas saglabā īpašumtiesības vai kontroli uzņēmumos, kuri valsts regulatīvās pārvaldes iestādes budžetā ienes līdzekļus no administratīvām nodevām, būtu jānodrošina, ka pastāv efektīva strukturāla ar īpašumtiesībām vai kontroli saistīto darbību nodalīšana no budžeta kontroles īstenošanas.

(36)  Ir jānostiprina valsts regulatīvo iestāžu neatkarība, lai nodrošinātu to vadītāja un darbinieku neuzņēmību pret ārēju spiedienu, nosakot minimālo kvalifikāciju amatā iecelšanai un pilnvaru minimālo laiku. Turklāt ierobežojums iespējai pilnvaras pagarināt vairāk nekā vienreiz un prasība pēc pienācīgas valdes un vadības rotācijas shēmas mazinātu risku iestrēgt regulējumā, nodrošinātu nepārtrauktību un vairotu neatkarību. Šajā nolūkā dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes ir juridiski patstāvīgas un funkcionāli neatkarīgas no nozares un valdības, proti, tās neprasa un nesaņem nevienas struktūras rīkojumus, darbojas pārredzami un pārskatatbildīgi, kā paredzēts Savienības un dalībvalstu tiesību aktos, un tām ir pietiekamas pilnvaras.

(37)  Uz valstu regulatīvajām iestādēm būtu jāattiecina pārskatatbildības prasības, un tām vajadzētu būt pienākumam ziņot par savu uzdevumu pildīšanu. Šis pienākums izpaustos kā ikgadējs ziņošanas pienākums, nevis īpaša ziņošana pēc pieprasījuma, kas nesamērīgi daudzu pieprasījumu gadījumā varētu ierobežot to neatkarību vai traucēt tām pildīt savus uzdevumus. Saskaņā ar jaunāko judikatūru[19] pārmērīgas vai nenoteiktas ziņošanas pienākumi var netieši ietekmēt iestādes neatkarību.

(38)  Dalībvalstīm būtu jāpaziņo Komisijai, kuras ir valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes. Iestādēm, kuru kompetencē ir dot tiesības piekļūt infrastruktūrai, paziņošanas prasību var izpildīt ar norādi uz vienoto informācijas punktu, kas izveidots saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/61/ES 7. panta 1. punktu[20].

(39)  Būtu jāizmanto iespējami mazāk ierobežojoša atļauju izsniegšanas sistēma, lai ļautu nodrošināt elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus, lai veicinātu jaunu elektronisko sakaru pakalpojumu un Eiropas sakaru tīklu un pakalpojumu attīstību un lai ļautu pakalpojumu sniedzējiem un patērētājiem gūt labumu no vienotā tirgus apjomradītiem ietaupījumiem.

(40)  Vienotā tirgus labumus pakalpojumu sniedzējiem un galalietotājiem vislabāk var sasniegt ar vispārēju atļauju izsniegšanu elektronisko sakaru tīkliem un elektronisko sakaru pakalpojumiem ▌, neprasot valsts regulatīvajai iestādei pieņemt skaidru lēmumu vai administratīvu aktu ▌.

(40a)  Jebkādas procesuālas prasības būtu jāattiecina tikai uz vienotu deklaratīvu paziņojumu. Ja dalībvalstis elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātājiem pieprasa paziņojumu, kad tie uzsāk darbību, minētais paziņojums būtu iesniedzams BEREC, kas darbojas kā vienotais kontaktpunkts. Šādam paziņojumam nevajadzētu izraisīt administratīvas izmaksas pakalpojumu sniedzējiem, un tas varētu būt pieejams pie BEREC tīmekļa vietnes ieejas. BEREC būtu laicīgi jāpārsūta minētie paziņojumi valsts regulatīvajai iestādei visās dalībvalstīs, kurās šāds paziņojums tiek prasīts un kurās elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu sniedzēji plāno nodrošināt elektronisko sakaru tīklus vai pakalpojumus. Dalībvalstis var arī prasīt pierādījumu, ka paziņojums ir izdarīts, ar jebkādu juridiski atzītu pasta vai elektronisku paziņojuma BEREC saņemšanas apstiprinājumu. Tādam apstiprinājumam nekādā gadījumā nevajadzētu būt valsts regulatīvās iestādes vai citas iestādes administratīvam aktam un nebūtu tāds jāprasa.

(41)  Paziņojumam BEREC būtu jāietver tikai pakalpojumu sniedzēja deklarācija par nodomu sākt elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošināšanu. Pakalpojumu sniedzējam var tikai prasīt deklarācijai pievienot informāciju, kas noteikta šīs direktīvas 12. pantā, to nosakot par informācijas minimumu, kas vajadzīgs, lai atvieglotu šīs direktīvas konsekventu īstenošanu, kā arī sniegtu BEREC un valstu regulatīvajām iestādēm būtiskākās ziņas par tirgu. Dalībvalstīm nebūtu tam jāuzliek papildu prasības vai atsevišķas paziņošanas prasības.

(42)  Jebkādu elektronisko sakaru ▌pakalpojumu sniedzējam vajadzētu spēt gūt labumu no ▌vispārējās atļaujas kārtības.

(43)  Piešķirot spektra vai numuru lietošanas tiesības vai tiesības uzstādīt iekārtas, kompetentajām iestādēm būtu jāinformē uzņēmumi, kuriem tās piešķir šādas tiesības, par attiecīgajiem nosacījumiem.

(44)  Vispārējās atļaujās būtu jāiekļauj tikai elektronisko sakaru nozarei specifiski nosacījumi. Tās nebūtu pakļaujamas nosacījumiem, kas jau ir piemērojami sakarā ar citiem pastāvošiem valsts tiesību aktiem, jo īpaši attiecībā uz patērētāju aizsardzību, kuri nav specifiski sakaru nozarei, un tām nevajadzētu skart noteikumus patērētāju līgumos, kas noslēgti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 593/2008. Piemēram,valstu regulatīvās iestādes var informēt operatorus par piemērojamajām ekoloģiskajām un teritorijas plānošanas prasībām.

(45)  Nosacījumiem, kurus var piesaistītvispārējām atļaujām, būtu jāaptver īpašie nosacījumi, kas reglamentē lietotāju ar invaliditāti piekļuvi un valsts iestāžu un avārijas dienestu vajadzību sazināties savā starpā un ar sabiedrību pirms lielām katastrofām, to brīdī un pēc tām.

(46)  Šādā atļauju izsniegšanā ir nepieciešams skaidri iekļaut to uzņēmumu tiesības un pienākumus, kas ir pakļauti vispārēju atļauju izsniegšanai, lai nodrošinātu vienādus spēles noteikumus visā Savienībā un veicinātu pārrobežu sarunas par savstarpēju savienojumu starp publiskiem sakaru tīkliem.

(47)  Izsniedzot vispārējo atļauju, ▌elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātāji sabiedrībai tiek pilnvaroti pārrunāt savstarpēju savienojumu saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti šajā direktīvā. ▌Elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātāji lietotājiem, kas nav sabiedrība, var vienoties par savstarpēju savienojumu ar komerciāliem noteikumiem.

(47a)  Elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem, kuri darbojas vairāk nekā vienā dalībvalstī, joprojām tiek piemēroti dažādi noteikumi, prasības un ziņošanas pienākumi, lai gan tie drīkst nodrošināt elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus jebkurā vietā Savienībā, un tas kavē elektronisko sakaru iekšējā tirgus attīstību un izaugsmi. Tādēļ šādam pakalpojumu sniedzējam, ja tā galvenā darījumdarbības vieta ir Savienībā, vajadzētu būt iespējai darboties saskaņā ar vienu vispārēju atļauju, kas izsniegta dalībvalstī, kura ir tā galvenā darījumdarbības vieta Savienībā. BEREC būtu jāveicina informācijas koordinācija un apmaiņa. Elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem joprojām var būt jāsaņem īpašas atļaujas attiecībā uz numuru un radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām un tiesībām uzstādīt iekārtas.

(47b)  Iekšējā tirgus pareizas darbības nodrošināšanai ir jānovērš stimuli, kuru dēļ pakalpojumu sniedzēji cenšas iegūt labvēlīgāku juridisko statusu, kaitējot galalietotājiem (labvēlīgākās tiesas izvēle krāpnieciskos vai ļaunprātīgos nolūkos). Tādējādi galvenajai uzņēmējdarbības vietai Savienībā vajadzētu būt centrālajai vietai, kur pakalpojumu sniedzējs patiešām darbojas, pieņem stratēģiskos lēmumus par savu uzņēmējdarbību un veic reālas darbības, kas ir tieši saistītas ar elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu Savienībā.

(48)  Gadījumā, kad elektroniskie sakaru tīkli un pakalpojumi netiek nodrošināti sabiedrībai, ir lietderīgi uzlikt mazāk un vieglākus nosacījumus par tiem, kas ir pamatoti gadījumos, kad elektroniskie sakaru tīkli un pakalpojumi tiek nodrošināti sabiedrībai.

(49)  Īpaši pienākumi, kurus var uzlikt elektronisko sakaru tīklu un elektronisko sakaru pakalpojumu ▌nodrošinātājiem saskaņā ar Savienības tiesībām, pamatojoties uz to būtisko ietekmi tirgū, kā noteikts šajā direktīvā, būtu uzliekami atsevišķi no vispārējām tiesībām un pienākumiem, kas ir saskaņā ar vispārējo atļauju izsniegšanu.

(50)  Elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem var būt nepieciešams apstiprinājums to tiesībām saskaņā ar vispārēju atļauju izsniegšanu attiecībā uz savstarpēju savienojumu un tiesībām piekļūt infrastruktūrai, it īpaši, lai atvieglotu sarunas ar citiem pārvaldes līmeņiem — reģionālo vai vietējo — vai ar pakalpojumu sniedzējiem citās dalībvalstīs. Šajā nolūkā BEREC, saņēmušam paziņojumu par publisko vai privāto sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanu, būtu jānodrošina ar deklarācijām uzņēmumi ▌, automātiski atbildot uz paziņojumu vispārējās atļaujas izsniegšanas sakarā. Šādām deklarācijām pašām par sevi nebūtu jārada tiesības, un tiesībām sakarā ar vispārējo atļauju izsniegšanu vai lietošanas tiesībām vai to izmantošanai nebūtu jābūt atkarīgām no deklarācijas.

(51)  Elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem var noteikt administratīvas nodevas, lai finansētu valsts regulatīvās iestādes vai citas kompetentās iestādes darbības atļauju piešķiršanas sistēmu pārvaldīšanā un lietošanas tiesību piešķiršanā. Šādas nodevas būtu jāierobežo tā, lai segtu tikai minēto darbību faktiskās administratīvās izmaksas. Šajā nolūkā būtu jārada valsts regulatīvo iestāžu un citu kompetento iestāžu ienākumu un izdevumu pārredzamība, izmantojot gada pārskatus par kopējo ievākto maksājumu summu un radītajām administratīvajām izmaksām. Tas ļaus uzņēmumiem pārbaudīt, vai administratīvās izmaksas un nodevas ir līdzsvarā.

(52)  Administratīvo nodevu sistēmām nebūtu jākropļo konkurence un jārada šķēršļi ienākšanai tirgū. Ar vispārējo atļauju izsniegšanas sistēmu vairs nebūs iespējams noteikt administratīvās izmaksas un līdz ar to nodevas atsevišķiem uzņēmumiem, izņemot gadījumus, kad piešķir numuru un radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības un tiesības uzstādīt iekārtas. Jebkurām piemērojamām administratīvām nodevām vajadzētu būt saskaņā ar vispārējās atļaujas izsniegšanas sistēmas principiem. Taisnīga, vienkārša un pārredzama alternatīva šiem nodevu noteikšanas kritērijiem varētu būt ar apgrozījumu saistīts sadales princips. Ja administratīvās nodevas ir ļoti mazas, piemēroti var būt arī vienotas likmes maksājumi vai maksājumi, kas apvieno vienotu likmi ar elementiem, kas saistīti ar apgrozījumu. Tādā mērā, cik vispārējo atļauju sistēma aptver uzņēmumus ar niecīgu tirgus daļu, tādus kā kopienu vietējie tīkla nodrošinātāji, vai pakalpojumu sniedzējus, kuru uzņēmējdarbības modelis ģenerē stipri ierobežotus ieņēmumus pat tad, ja ienākšana tirgū apjoma ziņā ir nozīmīga, dalībvalstīm būtu jānovērtē iespēja noteikt piemērotu pašu nepieciešamāko minimumu administratīvo nodevu uzlikšanai.

(53)  Dalībvalstīm var būt nepieciešams grozīt tiesības, nosacījumus, procedūras, nodevas un maksas attiecībā uz vispārējo atļauju izsniegšanu un lietošanas tiesībām, ja tam ir objektīvs pamats. Par šādām izmaiņām būtu pienācīgi un laicīgi jāinformē visas ieinteresētās personas, sniedzot tām atbilstīgu iespēju izteikt viedokli par katru tādu grozījumu. Ņemot vērā vajadzību nodrošināt juridisku noteiktību un sekmēt regulējuma paredzamību, jebkurai pastāvošo radiofrekvenču spektra lietošanas vai iekārtu uzstādīšanas tiesību ierobežošanai vai atņemšanai būtu jānotiek paredzamā, pārredzamā kārtībā; tādējādi stingrākas prasības vai paziņošanas mehānismu varētu piemērot tad, kad lietošanas tiesības ir piešķirtas konkursa kārtā vai salīdzinošā procedūrā. Turklāt attiecībā uz individuālām radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām ar šādām atļaujām saistītās tiesības un nosacījumi būtu jāgroza tikai pēc iepriekšējas apspriešanās ar tiesību subjektu. Tā kā vispārēju atļauju vai tiesību ierobežošanai vai atņemšanai var būt ievērojama ietekme uz tiesību subjektiem, valstu kompetentajām iestādēm pirms šādu pasākumu pieņemšanas būtu īpaši rūpīgi iepriekš jāizvērtē iespējamais kaitējums, ko tie var izraisīt. Būtu jāizvairās no liekām procedūrām, kad tiek izdarīti sīki grozījumi spēkā esošajās tiesībās uzstādīt iekārtas vai izmantot spektru, ja grozījumi neskar trešo personu intereses. Izmaiņas spektra izmantošanā, ko izraisa tehnoloģiju un pakalpojumu neitralitātes principa piemērošana, nebūtu uzskatāmas par pietiekamu pamatu tiesību atņemšanai, jo tās nav jaunu tiesību piešķiršana.

(54)  Maznozīmīgi tiesību un pienākumu grozījumi ir tādi grozījumi, kuri ir galvenokārt administratīvi, nemaina vispārējo atļauju būtiskās iezīmes un individuālās lietošanas tiesības un tādējādi nevar radīt salīdzinošas priekšrocības citiem uzņēmumiem.

(55)  Lai savus uzdevumus veiktu efektīvi, valstu regulatīvajām un citām kompetentajām iestādēm ir jāievāc informācija no tirgus dalībniekiem. Minēto informāciju var būt nepieciešams ievākt Komisijas vai BEREC uzdevumā, lai ļautu tiem veikt to attiecīgos pienākumus saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Informācijas pieprasījumiem vajadzētu būt samērīgiem, un tiem nebūtu pārmērīgi jāapgrūtina uzņēmumi. Valsts regulatīvo un citu kompetento iestāžu ievāktajai informācijai vajadzētu būt publiski pieejamai, izņemot gadījumus, kad tā ir konfidenciāla saskaņā ar valsts noteikumiem par publisku piekļuvi informācijai un saskaņā ar Savienības un valsts tiesību normām par komercnoslēpumu.

(56)  Lai nodrošinātu, ka valstu regulatīvās iestādes savus regulēšanas uzdevumus veic pilnvērtīgi, to vācamajos datos būtu jāiekļauj uzskaites dati par mazumtirgiem, kas ir saistīti ar vairumtirgiem, kuros darbojas operators ar būtisku ietekmi tirgū un kurus attiecīgi regulē valsts regulatīvā iestāde. Tāpat datos būtu jāietver arī dati, kas ļautu valsts regulatīvajām iestādēm novērtēt, kā tiek pildīti lietošanas tiesībām piesaistītie nosacījumi un kā plānotā tīkla topoloģijas modernizācija vai pārmaiņas varētu ietekmēt konkurences attīstību vai vairumtirdzniecības produktus, ko dara pieejamus citām personām. Informācija par radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām piesaistītā pārklājuma nodrošināšanas pienākuma izpildi ir būtiska, lai valstu regulatīvo iestāžu veiktie ģeogrāfiskie apsekojumi par tīklu izvērsumu būtu pilnīgi. Šajā ziņā tām būtu vajadzīga iespēja pieprasīt, lai informāciju neapkopotā veidā sniegtu vietējā līmenī pietiekami smalki, lai būtu iespējama tīklu ģeogrāfiska apsekošana.

(57)  Lai tīkla un pakalpojumu nodrošinātājiem un attiecīgajai kompetentajai iestādei atvieglinātu ziņošanas un informēšanas pienākumu izpildi, šādiem pienākumiem vajadzētu būt samērīgiem, objektīvi pamatotiem un ierobežotiem līdz līmenim, kas ir absolūti nepieciešams. Īpaši būtu jāizvairās no kompetentās iestādes un BEREC informācijas pieprasījumu dublēšanās ar sistemātiskiem un regulāriem pierādījumiem par atbilstību visiem nosacījumiem, kas ir vispārējā atļaujā vai pievienoti lietošanas tiesībām. Ziņošanas un informācijas sniegšanas pienākumi elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem, kas darbojas vairākās dalībvalstīs Savienībā un kam piemēro tās dalībvalsts izsniegtu vispārējo atļauju, kurā ir to galvenā darījumdarbības vieta, būtu jāsaskaņo minētajai dalībvalstij, neskarot informācijas pieprasījumus saistībā ar numuru un radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību un tiesību uzstādīt iekārtas piešķiršanu. BEREC būtu jāveicina informācijas brīva aprite starp attiecīgajām dalībvalstīm. Šāda informācija būtu jāpieprasa vienotā un standartizētā formātā, ko paredz BEREC. Uzņēmumiem būtu jāzina, kādiem nolūkiem informācija tiek prasīta. Informācijas sniegšanai nevajadzētu būt tirgus pieejamības nosacījumam. Statistikai var pieprasīt paziņojumu no elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātājiem, kad tie beidz darbību.

(58)  Dalībvalstu pienākumiem sniegt Savienības interešu aizsardzībai nepieciešamās ziņas saskaņā ar starptautiskiem nolīgumiem, kā arī ziņošanas pienākumiem saskaņā ar tiesību aktiem, kas nav elektronisko komunikāciju nozarei specifiski, piemēram, konkurences tiesībām, būtu jāpaliek neskartiem.

(59)  Informāciju, ko kompetentā iestāde saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem par komercnoslēpumu un personas datu aizsardzību uzskata par konfidenciālu, var sniegt Komisijai, citām valsts regulatīvajām iestādēm un BEREC tad, ja tāda informācijas apmaiņa ir vajadzīga šās direktīvas noteikumu piemērošanai. Sniegto informāciju būtu jāierobežo atbilstīgi un samērīgi šādas informācijas apmaiņas nolūkam.

(60)  Elektronisko sakaru platjoslas tīkli kļūst arvien daudzveidīgāki tehnoloģijas, topoloģijas, izmantotā sakaru līdzekļa un piederības ziņā, tādēļ regulatīva iejaukšanās jābalsta uz precīzu informāciju par tīklu ierīkošanu, lai tā būtu efektīva un tiktu īstenota teritorijās, kur tā vajadzīga. Šī informācija ir būtiska, lai veicinātu ieguldījumus, visā Savienībā palielinātu savienojamību un sniegtu informāciju visām attiecīgajām iestādēm un iedzīvotājiem. Šajā informācijā būtu jāiekļauj gan apsekojumi attiecībā uz ļoti veiktspējīgu tīklu izvēršanu, gan pastāvošo vara kabeļu tīklu vai citādu tīklu pilnveidojumiem vai paplašinājumiem, kuri var ne visos aspektos atbilst ļoti veiktspējīgo tīklu darba raksturlielumiem, piemēram, optiskās šķiedras ierīkošana līdz sadales kārbai apvienojumā ar tādām aktīvām tehnoloģijām kā vektorēšanu. Valsts regulatīvajām iestādēm ievācamās informācijas detalizācijas pakāpes un teritoriālās granularitātes noteikšanā būtu jāvadās pēc regulējuma konkrētā mērķa, un tām jābūt pietiekamām regulatīvo mērķu sasniegšanai. Tāpēc teritoriālās vienības lielums dalībvalstīs atšķiras atkarībā no regulēšanas vajadzībām konkrētos valsts apstākļos un vietējo datu pieejamības. Statistiski teritoriālo vienību klasifikācijas (NUTS) 3. līmenis vairumā gadījumu nebūs pietiekami sīks teritoriālais dalījums. Valstu regulatīvajām iestādēm būtu jāņem vērā BEREC vadlīnijas par šāda uzdevuma risināšanas labāko praksi, un šīs vadlīnijas varēs balstīties uz valstu regulatīvo iestāžu līdzšinējo pieredzi tīklu ierīkošanas ģeogrāfiskajā apsekošanā. Neskarot konfidencialitātes prasības, valstu regulatīvajām iestādēm būtu atklāto datu formātā jādara pieejama šādos apsekojumos apkopotā informācija, ja tā nav jau pieejama tirgū, neparedzot tās atkārtotas izmantošanas ierobežojumus, un jāveido galalietotājiem pieejami rīki, kas attiecas uz pakalpojuma kvalitāti, lai palīdzētu uzlabot viņu informētību par pieejamiem pieslēguma pakalpojumiem. Ja valsts regulatīvās iestādes to uzskata par vajadzīgu, tās var arī apkopot publiski pieejamu informāciju par plāniem izvērst ļoti veiktspējīgus tīklus. Apkopojot šo informāciju, visām attiecīgajām iestādēm būtu jāievēro konfidencialitātes princips un būtu jāizvairās radīt kādam operatoram neizdevīgus konkurences apstākļus.

(61)  Digitālās plaisas novēršana Savienībā ir būtiska, lai ļautu visiem Savienības iedzīvotājiem piekļūt jaunākajiem interneta un digitālajiem pakalpojumiem. Tālab specifisku un skaidri definētu digitālās atstumtības zonu gadījumā valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt iespējai rīkot uzaicinājumu paust interesi, lai apzinātu uzņēmumus, kuri vēlas ieguldīt ļoti veiktspējīgos tīklos. Prognozējamu ieguldīšanas nosacījumu interesēs valstu regulatīvajām iestādēm būtu jābūt iespējai ar uzņēmumiem, kuri pauduši interesi izvērst ļoti veiktspējīgus tīklus, dalīties informācijā par to, vai attiecīgajā teritorijā ir veikta ▌citāda tīklu modernizācija, ieskaitot tos, kas nesasniedz lejupielādes ātrumu 100 Mb/s.

(62)  Ir būtiski, lai valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes pirms galīgā lēmuma pieņemšanas apspriestos par ierosinātajiem lēmumiem ar visām ieinteresētajām personām, dotu tām jautājuma sarežģītībai atbilstošu pietiekamu laiku komentāru iesniegšanai un ņemtu vērā šos komentārus. Lai nodrošinātu, ka lēmumiem valsts līmenī nav nelabvēlīga ietekme uz vienoto tirgu vai citiem Līguma mērķiem, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāpaziņo arī Komisijai un citām valsts regulatīvajām iestādēm par dažiem lēmumprojektiem, lai tām būtu iespēja izteikt komentārus. Valstu regulatīvajām iestādēm ir lietderīgi apspriesties ar ieinteresētajām personām par visiem pasākumu projektiem, kuriem ir ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm. Gadījumi, kad piemēro 24. un 34. pantā minētās procedūras, ir noteikti šajā direktīvā.

(63)  Lai pienācīgi ņemtu vērā iedzīvotāju intereses, dalībvalstīs būtu jāizveido piemērots apspriešanās mehānisms. Šāds mehānisms varētu būt struktūra, kas neatkarīgi no valstu regulatīvajām iestādēm un pakalpojumu sniedzējiem pētītu ar patērētājiem saistītus jautājumus, piemēram, patērētāju rīcības modeļus un mehānismus pakalpojumu sniedzēju nomaiņai, un kas darbotos pārskatāmi un dotu savu ieguldījumu sistēmā, ko šobrīd izmanto, lai apspriestos ar ieinteresētajām personām. Turklāt varētu izstrādāt mehānismu, kā sākt attiecīgu sadarbību jautājumos, kas attiecas uz likumīga satura izplatīšanu. Sadarbības procedūrās, par ko būtu panākta vienošanās saskaņā ar tādiem mehānismiem, tomēr nevajadzētu pieļaut regulāru interneta lietojuma pārraudzību.

(64)  Ja izcēlies strīds starp uzņēmumiem vienā un tajā pašā dalībvalstī kādā jomā, kas iekļauta šajā direktīvā, piemēram, attiecībā uz pienākumiem sakarā ar piekļuvi un starpsavienojumu vai uz galalietotāju sarakstu pārsūtīšanas līdzekļiem, cietušajai pusei, kura pārrunas vedusi godprātīgi, bet nav panākusi vienošanos, vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai strīdu izšķir valsts regulatīvā iestāde. Valstu regulatīvajām iestādēm būtu jāspēj piedāvāt pusēm atrisinājumu. Valsts regulatīvajai iestādei, iejaucoties strīda izšķiršanā starp ▌elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem dalībvalstī, būtu jācenšas nodrošināt atbilstību pienākumiem, kas noteikti saskaņā ar šo direktīvu.

(65)  Papildus regresa prasījuma tiesībām, kas ir piešķirtas saskaņā ar valsts vai Savienības tiesību aktiem, ir vajadzīga vienkārša procedūra, kas uzsākama pēc kādas strīdā iesaistītās personas pieprasījuma, lai atrisinātu pārrobežu strīdus starp uzņēmumiem, kuri nodrošina vai ir pilnvaroti nodrošināt elektronisko sakaru tīklus vai pakalpojumus dažādās dalībvalstīs.

(66)  Nozīmīgs uzdevums, kas uzticēts BEREC, ir vajadzības gadījumā pieņemt lēmumus par pārrobežu strīdiem. Tādēļ valsts regulatīvajām iestādēm šādos gadījumos būtu ▌BEREC pieņemtais lēmums pilnībā jāīsteno savos pasākumos, ar kuriem tās kādam uzņēmumam uzliek kādu pienākumu vai citādi atrisina strīdu.

(67)  Koordinācijas trūkums dalībvalstu starpā attiecībā uz to pieeju radiofrekvenču spektra piešķiršanai un atļauju izsniegšanai, kā arī jautājumiem, kas saistīti ar plaša mēroga traucējumiem, var būtiski ietekmēt digitālā vienotā tirgus attīstību. Tādēļ dalībvalstīm būtu savstarpēji jāsadarbojas, pilnībā izmantojot Radiofrekvenču spektra politikas grupas (RSPG) labās iestrādes. Turklāt dalībvalstu savstarpējā koordinācija, kuras mērķis ir novērst kaitīgus traucējumus, būtu jāpadara efektīvāka, izmantojot RSPG kā instrumentu strīdu izšķiršanas sekmēšanai. Ņemot vērā Savienības īpašās intereses un mērķus, priekšroka būtu dodama šādam Savienības mēroga strīdu izšķiršanas procesam pārrobežu jautājumos starp dalībvalstīm un nevis strīdu izšķiršanai saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem.

(68)  Radiofrekvenču spektra politikas grupa (RSPG) ir Eiropas Komisijas augsta līmeņa padomdevēja grupa, kas tika izveidota ar Komisijas Lēmumu 2002/622/EK, lai veicinātu iekšējā tirgus attīstību un atbalstītu Savienības līmeņa radiofrekvenču spektra politiku, ņemot vērā ekonomiskos, politiskos, kultūras, stratēģiskos, veselības un sociālos apsvērumus, kā arī tehniskos parametrus. Lai īstenotu tās funkciju papildus stiprināt dalībvalstu sadarbību, RSPG izveide būtu jāparedz šajā direktīvā. Tai būtu jāsastāv no to struktūru vadītājiem, kurām ir vispārējā politiskā atbildība par stratēģisku spektra politiku. Tai būtu jāpalīdz dalībvalstīm un Komisijai un jādod padomi par spektra politiku. Minētajam būtu vēl vairāk jāpalielina spektra politikas pamanāmība dažādās ES politikas jomās un jāpalīdz nodrošināt starpnozaru saskanību valstu un Savienības līmenī. Tai būtu arī jākonsultē Eiropas Parlaments un Padome pēc to pieprasījuma. Turklāt RSPG ir jābūt arī forumam, kas koordinē, kā dalībvalstis īsteno savus ar radiofrekvenču spektru saistītos pienākumus saskaņā ar šo direktīvu, un jāspēlē galvenā loma jomās, kas ir būtiskas iekšējā tirgū, piemēram, pārrobežu koordinācija vai standartizācija. Varētu izveidot arī tehniskas vai ekspertu darba grupas, kas palīdzētu plenārsēdēs, kurās augsta līmeņa dalībvalstu pārstāvji un Komisija iezīmē stratēģisko politiku.

(69)  Konkurences apstākļos valsts regulatīvajām iestādēm, strādājot ar jautājumiem, kas saistīti ar galalietotāju tiesībām, būtu jāņem vērā ieinteresēto personu, tostarp galalietotāju un patērētāju, viedokļi. Ārpustiesas strīdu izšķiršanas procedūras galalietotājiem var būt ātrs un lēts tiesību aizsardzības veids, it sevišķi patērētājiem un mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem. Patērētāju strīdos ar publiski pieejamu elektronisko sakaru nodrošinātājiem efektīvas, nediskriminējošas un lētas procedūras strīdu risināšanai jau nodrošina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/11/ES[21], ja runa ir par attiecīgiem līgumiskiem strīdiem un ja patērētājs pastāvīgi dzīvo, bet uzņēmums veic uzņēmējdarbību Savienībā. Tā kā daudzas dalībvalstis ir iedibinājušas strīdu izšķiršanas procedūras tādiem galalietotājiem, kas nav patērētāji, uz kuriem neattiecas Direktīva 2013/11/ES, liekas prātīgi paturēt nozarei raksturīgo strīdu izšķiršanas kārtību gan patērētājiem, gan, ja dalībvalstis to paplašina, arī citiem galalietotājiem, it sevišķi mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem. Patērētājiem, ja vien viņi to vēlas, vienmēr vajadzētu būt iespējai savus strīdus ar elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem izšķirt, izmantojot nozarē iedibināto strīdu izšķiršanas kārtību. Ņemot vērā valstu regulatīvo iestāžu dziļās speciālās zināšanas nozarē, dalībvalstij būtu jādod iespēja valsts regulatīvajai iestādei būt par strīdu izšķīrēju, izmantojot atsevišķu minētās iestādes struktūru, kura nedrīkstētu saņemt nekādus norādījumus. Strīdu izšķiršanas procedūrām saskaņā ar šo direktīvu, kurās iesaistīti patērētāji, būtu jāpiemēro skaidras un efektīvas procedūras un Direktīvas 2013/11/ES II nodaļā izklāstītās kvalitātes prasības.

(70)   Kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai pārraudzīt un panākt ar vispārējām atļaujām un lietošanas tiesībām saistītu noteikumu un nosacījumu ievērošanu, it īpaši, gādājot par spektra efektīvu un lietderīgu izmantošanu un pārklājuma un pakalpojuma kvalitātes pienākumu izpildi, un piemērot finansiālus vai administratīvus sodus, ieskaitot aizliegumus un lietošanas tiesību atņēmumus, par šo noteikumu un nosacījumu pārkāpumiem. Uzņēmumiem būtu jāiesniedz kompetentajām iestādēm pašas precīzākās un pilnīgākās ziņas, lai tās varētu pildīt savus pārraudzības uzdevumus. Lai neveidotos šķēršļi ienākšanai tirgū, proti, konkurencei kaitīgas tiesību uzkrāšanas dēļ, dalībvalstīs būtu jāuzlabo spektra lietošanas tiesībām piesaistīto nosacījumu izpildes nodrošināšana, un te būtu jāpiedalās visām kompetentajām iestādēm, nevis tikai valstu regulatīvajām iestādēm. Lai līdzsvarotu tiesību ieilgumu, izpildes nosacījumos būtu jāiekļauj prasība piemērot risinājumu „izmanto vai zaudē”. Šim nolūkam spektra pārdošana un iznomāšana būtu jāuzskata par kārtību, kas nodrošina, ka sākotnējais tiesību subjekts to efektīvi izmanto. Lai nodrošinātu juridisko noteiktību jautājumā par iespējamo sodu par spektra neizmantošanu, laicīgi būtu jānosaka izmantošanas robežvērtības, cita starpā laika, daudzuma vai spektra identitātes izteiksmē.

(70a)  Radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības uz 25 gadiem vai ilgāk piešķir saskaņā ar nosacījumiem, kuru mērķis ir nodrošināt, ka tiek aizsargāti vispārējas nozīmes mērķi, piemēram, spektra efektīva un lietderīga izmantošana un apsvērumi saistībā ar sabiedrisko kārtību, drošību un aizsardzību. Minēto iemeslu dēļ ne vēlāk kā pēc desmit gadiem būtu jāveic šādu lietošanas tiesību piemērošanas vidusposma novērtējums.

(71)  Nosacījumi, kurus var piesaistīt atļaujām un individuālām lietošanas tiesībām, būtu ierobežojami līdz prasību un pienākumu izpildes nodrošināšanai noteikti nepieciešamajam saskaņā ar valsts un Savienības tiesību aktiem.

(72)  Jebkurai personai, par kuru pieņemts kompetentās iestādes lēmums, būtu jābūt tiesībām to pārsūdzēt struktūrā, kura ir neatkarīga no iesaistītajām personām un jebkādas ārējas iejaukšanās vai politiska spiediena, kas apdraudētu tai iesniegto jautājumu neatkarīgu novērtēšanu. Šī struktūra var būt tiesa. Turklāt uzņēmumam, kurš uzskata, ka tā pieteikums uz tiesībām uzstādīt iekārtas nav izskatīts saskaņā ar šajā direktīvā izklāstītajiem principiem, būtu jābūt tiesīgam tādus lēmumus pārsūdzēt. Tādai pārsūdzībai nebūtu jāskar kompetences sadalījums valsts tiesu sistēmā un juridisko vai fizisko personu tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Katrā gadījumā dalībvalstīm būtu jāgarantē šādu lēmumu efektīva pārskatīšana tiesā.

(73)  Lai tirgus dalībniekiem nodrošinātu juridisko noteiktību, pārsūdzības iestādēm savi pienākumi būtu jāpilda efektīvi, galvenais — pārsūdzības procesi nedrīkstētu būt nepamatoti ilgi. Pagaidu pasākumi, kas aptur kompetentās iestādes lēmuma darbību, būtu jānosaka vienīgi steidzamos gadījumos, lai nepieļautu būtisku un nelabojamu kaitējumu personai, kura pieprasa minētos pasākumus, un ja tas vajadzīgs interešu līdzsvara nodrošināšanai.

(74)  Pārsūdzības iestādes ir visai atšķirīgi piemērojušas pagaidu pasākumus valsts regulatīvo iestāžu lēmumu apturēšanai. Lai panāktu konsekventāku pieeju, būtu jāpiemēro kopīgi standarti saskaņā ar Savienības judikatūru. Pārsūdzības iestādēm vajadzētu būt arī tiesīgām pieprasīt pieejamo informāciju, ko publicējusi BEREC. Ņemot vērā pārsūdzību nozīmi tiesiskā regulējuma vispārējā darbībā, būtu jāizveido mehānisms, kas visās dalībvalstīs vāktu informāciju par pārsūdzībām un lēmumiem, ar ko aptur kompetento iestāžu pieņemtos lēmumus, un minēto informāciju darītu zināmu Komisijai un BEREC. Minētajam mehānismam būtu jānodrošina, ka Komisija vai BEREC var datubāzes izveides nolūkā saņemt no dalībvalstīm nolēmumu tekstu.

(74a)  Pārredzamība, piemērojot Savienības mehānismu iekšējā elektronisko sakaru tirgus konsolidācijai, būtu jāpalielina iedzīvotāju un ieinteresēto personu interesēs un nolūkā ļaut attiecīgajām personām paust savu viedokli, tostarp pieprasot, lai valsts regulatīvās iestādes publicētu visus pasākumu projektus vienlaikus ar to paziņošanu Komisijai, BEREC un citu dalībvalstu regulatīvajām iestādēm. Visiem šādiem pasākumu projektiem vajadzētu būt pamatotiem un būtu jāietver detalizēta analīze.

(75)  Komisijai, maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu, būtu jāspēj pieprasīt, lai valsts regulatīvā iestāde atsauc pasākuma projektu, ja tas attiecas uz konkrēto tirgu noteikšanu vai uzņēmumu ar būtisku ietekmi tirgū izraudzīšanos vai neizraudzīšanos un ja tādi lēmumi radītu šķērsli vienotajam tirgum vai nesaderētu ar Savienības tiesību aktiem, it īpaši politikas mērķiem, kas būtu jāievēro valstu regulatīvajām iestādēm. Šī procedūra neierobežo Direktīvā 2015/1535/ES minēto paziņošanas procedūru un Komisijas prerogatīvu, kas ir saskaņā ar Līgumu, attiecībā uz Savienības tiesību aktu pārkāpumiem.

(76)  Apspriešanās valsts mērogā, kas paredzēta direktīvas 24. pantā, būtu jāsarīko pirms apspriešanās Savienības mērogā, kura paredzēta šās direktīvas 34. un 35. pantā, lai Savienībā organizētajā apspriešanā tiktu atspoguļoti visu ieinteresēto personu viedokļi. Šādā veidā varētu izvairīties arī no vajadzības rīkot otru apspriešanu Savienībā, ja valsts mēroga apspriešanās rezultātā tiktu ieviestas izmaiņas plānotajā pasākumā.

(77)  Ir svarīgi tiesisko regulējumu īstenot laikus. Ja Komisija ir pieņēmusi lēmumu, kas valsts regulatīvajai iestādei liek atsaukt plānotu pasākumu, valstu regulatīvajām iestādēm būtu jāiesniedz Komisijai pārskatīts pasākuma projekts. Būtu jānosaka termiņš pārskatītā pasākuma paziņošanai Komisijai saskaņā ar 34. pantu, lai tirgus dalībnieki varētu zināt tirgus analīzes ilgumu un lai uzlabotos juridiskā noteiktība.

(78)  Savienības mehānisms, kas ļauj Komisijai likt valsts regulatīvajām iestādēm atsaukt plānotos pasākumus, kas saistīti ar tirgus noteikšanu un operatoru atzīšanu par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, ir ievērojami veicinājis konsekventu pieeju to apstākļu noteikšanā, kādos var piemērot ex ante regulējumu, un to apstākļu noteikšanā, kādos operatoriem piemēro šādu regulēšanu. Direktīvas 2002/21/EK (Pamatdirektīvas) 7. un 7.a panta procedūru izpildes pieredze liecina, ka valstu regulatīvo iestāžu nekonsekvence tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanā līdzīgos tirgus apstākļos kavē iekšējā elektronisko sakaru tirgus izveidi. Tādēļ Komisijai un BEREC būtu savā attiecīgā atbildības jomā jāpalīdz nodrošināt lielāku konsekvenci tiesisko aizsardzības līdzekļu piemērošanā sakarā ar pasākumu projektiem, ko ierosinājušas valstu regulatīvās iestādes. Ja pie tam vienisprātis ar Komisiju ir BEREC, Komisijai būtu jābūt iespējai prasīt, lai valsts regulatīvā iestāde atsauc pasākuma projektu. Lai labāk izmantotu valsts regulatīvo iestāžu zināšanas par tirgus analīzi, Komisijai pirms lēmumu un/vai ieteikumu pieņemšanas būtu jāapspriežas ar BEREC.

(79)  Ņemot vērā īsos termiņus, kādi paredzēti Savienības mēroga apspriešanās vajadzībām, Komisijai būtu jāsaņem pilnvaras pieņemt ieteikumus un/vai vadlīnijas, lai vienkāršotu procedūras informācijas apmaiņai starp Komisiju un valstu regulatīvajām iestādēm, piemēram, gadījumos, kas attiecas uz stabiliem tirgiem vai prasa vienīgi sīkas izmaiņas iepriekš paziņotos pasākumos. Tāpat Komisijai būtu jāpiešķir pilnvaras, lai būtu iespējams paredzēt atbrīvojumu no paziņošanas prasības, tādējādi atsevišķos gadījumos racionalizējot procedūras.

(80)  Valsts regulatīvajām iestādēm būtu pārskatāmi jāsadarbojas savā starpā, ar BEREC un ar Komisiju, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu šās direktīvas noteikumu vienveidīgu piemērošanu.

(81)  Valsts regulatīvo iestāžu rīcības brīvībai ir jābūt līdzsvarā ar konsekventas regulējuma prakses izveidi un tiesiskā regulējuma konsekventu piemērošanu, lai efektīvi veicinātu iekšējā tirgus attīstību un pilnveidi. Tāpēc valsts regulatīvajām iestādēm ir jāatbalsta darbības, ko iekšējā tirgus jomā veic Komisija un BEREC.

(82)  Pasākumi, kas varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ir pasākumi, kuriem var būt tieša vai netieša, faktiska vai potenciāla ietekme uz tirdzniecības modeli starp dalībvalstīm tādā veidā, kas varētu radīt šķērsli vienota tirgus izveidei. Tie aptver pasākumus ar būtisku ietekmi uz operatoriem vai lietotājiem citās dalībvalstīs, kuros citu starpā ietilpst: pasākumi, kas lietotājiem citās dalībvalstīs ietekmē cenas; pasākumi, kas ietekmē citā dalībvalstī izveidota uzņēmuma spēju nodrošināt elektronisko sakaru pakalpojumu, it īpaši pasākumus, kas ietekmē spēju piedāvāt pakalpojumus transnacionāli; pasākumi, kas ietekmē tirgus struktūru vai piekļuvi, radot ietekmi uz uzņēmumiem citās dalībvalstīs.

(83)  Sagatavojot pārskatu par šīs direktīvas darbību, Komisijai būtu jāizvērtē, vai atbilstoši tirgus attīstībai un domājot gan par konkurenci, gan patērētāju aizsardzību, joprojām ir vajadzīgi noteikumi par nozarei specifisku ex ante regulējumu jeb vai minētie noteikumi būtu jāgroza vai jāatceļ.

(84)  Valstu regulatīvo iestāžu ekonomikas un tirgus vispārējās pārzināšanas dēļ, novērtējumu mērķa un tehniskā rakstura dēļ un ar nolūku nodrošināt saskanību ar citiem saviem tirgus regulēšanas uzdevumiem tām būtu jānosaka, kuriem atlases procedūru elementiem un nosacījumiem, kas piesaistīti spektra lietošanas tiesībām, ir vislielākā ietekme uz tirgus apstākļiem un konkurences situāciju, ieskaitot ienākšanas tirgū un izvēršanās nosacījumus. Te ietilpst, piemēram, parametri spektra saimnieciskās vērtības noteikšanai saskaņā ar šo direktīvu, tādu regulatīvo un tirgus izveides pasākumu precizēšana kā spektra lietošanas maksimumi vai spektra rezervēšana, vai vairumtirdzniecības piekļuves nodrošināšanas pienākuma uzlikšana, vai līdzekļi, ar kuriem nosaka lietošanas tiesībām piesaistītos pārklājuma nodrošināšanas nosacījumus. Tādu elementu saskanīgāka izmantošana un definēšana būtu vēlama koordinācijas mehānismam, ar kuru BEREC, Komisija un pārējo dalībvalstu regulatīvās iestādes izskatītu pasākumu projektus pirms lietošanas tiesību piešķiršanas dalībvalstī līdztekus sabiedriskajai apspriešanai tajā. Valsts regulatīvās iestādes noteiktais pasākums var būt tikai daļa no lielāka valsts mēroga pasākuma, kas plašāk sastāv no radiofrekvenču spektra piešķiršanas, tirdzniecības un nomas, ilguma, pagarināšanas vai lietošanas tiesību grozīšanas, kā arī atlases procedūras vai lietošanas tiesībām piesaistītiem nosacījumiem. Tādēļ, ziņojot par pasākuma projektu, valsts regulatīvās iestādes var sniegt informāciju par citiem valsts pasākumu projektiem, kuri saistīti ar attiecīgo atlases procedūru radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību ierobežošanai, ko neaptver profesionālapskates mehānisms.

(85)  Ja par radiofrekvenču saskaņotu piešķiršanu atsevišķiem uzņēmumiem ir panākta vienošanās Eiropas līmenī, dalībvalstīm, kad tās piešķir tiesības lietot radiofrekvences no nacionālā frekvenču plāna, būtu šādas vienošanās stingri jāīsteno.

(86)  Dalībvalstis būtu jāmudina apsvērt iespēju, piešķirot lietošanas tiesības, piešķirt kopīgas atļaujas gadījumos, kad paredzamā izmantošana aptver pārrobežu situācijas.

(87)  Saskaņā ar 38. panta 1. punktu pieņemtam Komisijas lēmumam būtu jāattiecas vienīgi uz regulēšanas principiem, pieejām un metodoloģiju. Lai novērstu šaubas, tajā nedrīkstētu precizēt aspektus, kuriem parasti būs jāatspoguļo attiecīgās valsts apstākļi, un ar to nedrīkstētu aizliegt alternatīvas pieejas, par kurām pamatoti var gaidīt, ka to ietekme būs līdzvērtīga. Šādam lēmumam būtu jābūt samērīgam un nekādi nebūtu jāietekmē valstu regulatīvo iestāžu lēmumi, kuri nerada šķērsli iekšējam tirgum.

(88)  Savienība un dalībvalstis ir uzņēmušās saistības attiecībā uz sakaru tīklu un pakalpojumu standartiem un reglamentējošiem noteikumiem Pasaules tirdzniecības organizācijā.

(89)  Standartizācijai būtu jāpaliek galvenokārt tirgus virzītam procesam. Tomēr joprojām var būt situācijas, kad ir lietderīgi pieprasīt atbilstību noteiktiem standartiem Savienības līmenī, lai uzlabotu sadarbspēju, veicinātu izvēles brīvību lietotājiem un sekmētu savienojamību vienotajā tirgū. Valsts līmenī dalībvalstis ir pakļautas Direktīvas 2015/1535/ES noteikumiem. Standartizācijas procedūras, kas ir saskaņā ar šo direktīvu, neskar Radioiekārtu direktīvas 2014/53/ES, Zemsprieguma direktīvas 2014/35/ES un Elektromagnētiskās saderības direktīvas 2014/30/ES noteikumus.

(90)  Publisko elektronisko sakaru tīklu vai publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu, vai abēju nodrošinātājiem būtu jāliek veikt pasākumus, kas aizsargā attiecīgi tīklu un pakalpojumu drošību un novērš vai līdz minimumam samazina drošības incidentu, tostarp ierīču nolaupīšanas izraisītu incidentu, ietekmi. Ņemot vērā jaunākos tehniskos sasniegumus, minētajiem pasākumiem būtu jānodrošina radītajam riskam atbilstošs tīklu un pakalpojumu drošības līmenis. Drošības pasākumos būtu jāņem vērā vismaz šādu elementu attiecīgie aspekti: tīklu un iekārtu drošība — fiziskā un ekoloģiskā drošība, krājumu drošība, tīkla piekļuves kontrole un tīkla integritāte; rīcība incidentu gadījumā — procedūras incidentu gadījumā, incidentu atklāšanas spējas, ziņošana un informēšana par incidentiem; darbības nepārtrauktības pārvaldība — pakalpojuma nepārtrauktības stratēģija un plāns neparedzētiem gadījumiem, spējas atgūties pēc avārijas; uzraudzīšana, revīzija un testēšana — uzraudzības un pierakstīšanās politika, treniņi neparedzētiem gadījumiem, tīkla un pakalpojuma testēšana, drošības novērtēšana un atbilstības uzraudzība, atbilstība starptautiskajiem standartiem.

(91)  Tā kā aug numurneatkarīgo starppersonu sakaru pakalpojumu nozīme, ir jānodrošina, ka arī uz tiem attiecas piemērotas drošības prasības saskaņā ar to specifiku un ekonomisko svaru. Tādēļ šādu pakalpojumu sniedzējiem būtu jānodrošina drošības līmenis, kas ir samērīgs ar risku, kurš rodas to sniegto elektronisko sakaru pakalpojumu drošībai. Tā kā numurneatkarīgo starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēji nemēdz paši kontrolēt signālu pārraidi tīklos, risku šādiem pakalpojumiem savā ziņā var uzskatīt par zemāku nekā tradicionālajiem elektronisko sakaru pakalpojumiem. Tādēļ vienmēr, kad to attaisno iesaistīto drošības risku faktiskais novērtējums, numurneatkarīgo starppersonu sakaru pakalpojumu drošības prasībām būtu jābūt vieglākām. Šādā sakarā pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt iespējai izlemt, kādus pasākumus uzskatīt par piemērotiem savu pakalpojumu drošības apdraudējumu pārvaldībai. Tāda pati pieeja pēc analoģijas jāizmanto starppersonu sakaru pakalpojumos, kuros izmanto numurus un kuros faktiski nekontrolē signālu pārraidi.

(91a)  Publisko sakaru tīklu nodrošinātājiem vai publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem būtu jāinformē lietotāji par pasākumiem, ko tie var veikt, lai aizsargātu sakaru drošību, izmantojot, piemēram, īpašu veidu programmatūru vai šifrēšanas tehnoloģijas. Prasībai informēt lietotājus par sevišķiem drošības riskiem nebūtu jāatbrīvo tīklu vai pakalpojumu nodrošinātāju no pienākuma par saviem līdzekļiem pieņemt atbilstīgus un steidzamus pasākumus, lai censtos novērst jaunus, neparedzētus drošības riskus vai rīkoties to gadījumā un atjaunot normālu drošības līmeni. Informācija par drošības riskiem būtu abonentam jāsniedz bez maksas.

(91b)  Lai aizsargātu tīklu un pakalpojumu drošību un integritāti, būtu jāveicina un vajadzības gadījumā jāpadara par obligātu galšifrēšanas izmantošana saskaņā ar integrētas drošības un integrētas privātuma aizsardzības pēc noklusējuma principiem.

(92)  Kompetentajām iestādēm būtu jānodrošina publisko sakaru tīklu integritātes un pieejamības saglabāšana. Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūrai (ENISA) būtu jāpiedalās, lai nodrošinātu augstu elektronisko sakaru drošības līmeni, cita starpā palīdzot dalībvalstīm novērst un risināt iespējamās iekšējā tirgus problēmas, ko rada atšķirīgi un specifiski drošības pasākumi, izstrādājot vadlīnijas par drošības kritērijiem ciešā sadarbībā ar BEREC un Komisiju, daloties pieredzē un sniedzot atzinumus, kā arī veicinot labākās prakses apmaiņu. Kompetento iestāžu rīcībā vajadzētu būt pienākumu pildīšanai vajadzīgajiem līdzekļiem, ieskaitot pilnvaras pieprasīt informāciju, kas nepieciešama tīklu vai pakalpojumu drošības pakāpes novērtēšanai. Tām būtu arī jābūt pilnvarām pieprasīt visaptverošus, ticamus datus par faktiskiem drošības incidentiem, kas ir būtiski ietekmējuši tīklu vai pakalpojumu darbību. Vajadzības gadījumā tām būtu jāsaņem palīdzība no datordrošības incidentu reaģēšanas vienībām (CSIRT), kas izveidotas saskaņā ar Direktīvas (ES) 2016/1148[22] 9. pantu. Konkrēti, no CSIRT var prasīt piegādāt kompetentajām iestādēm informāciju par riskiem un incidentiem, kas ietekmē publiskos sakaru tīklus un publiski pieejamos elektronisko sakaru pakalpojumus, un ieteikt risinājumus.

(93)  Ja elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu balsta uz publiskiem resursiem, kuru lietošanai vajadzīga īpaša atļauja, dalībvalstis var piešķirt par to došanu atbildīgajai iestādei tiesības uzlikt maksu šīs direktīvas noteiktajā kārtībā, lai nodrošinātu minēto resursu optimālu izmantošanu. Atbilstoši Tiesas judikatūrai dalībvalstis nevar sakarā ar tādu tīklu un elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošināšanu iekasēt nodevu vai maksu, kas nav paredzētas šajā direktīvā. Šajā sakarā dalībvalstīm būtu jābūt saskanīgai pieejai minēto nodevu un maksu noteikšanai, lai neradītu nepiemērotu finansiālu nastu, kas saistīta ar vispārējo atļauju piešķiršanas procedūru vai lietošanas tiesībām ▌elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem.

(94)  Lai nodrošinātu resursu optimālu izmantošanu, nodevām būtu jāatspoguļo attiecīgā tirgus ekonomiskais un tehniskais stāvoklis, kā arī citi nozīmīgi faktori, kas nosaka to vērtību. Tomēr nodevas būtu jānosaka tā, lai tīklu un pakalpojumu nodrošināšanā būtu iespējama inovācija, bet tirgū — konkurence. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāgādā, lai nodevas par lietošanas tiesībām tiktu noteiktas uz tāda mehānisma pamata, kas nodrošina pienācīgu aizsardzību pret tādu iznākumu, ka ieņēmumu maksimalizācijas, konkurencei kaitīga iepirkuma vai līdzvērtīgas rīcības rezultātā nodevu vērtība tiek izkropļota. Šī direktīva neierobežo nolūku, kādam tiek izmantotas maksas par lietošanas tiesībām un tiesībām uzstādīt iekārtas. Šādas maksas var izmantot, lai, piemēram, finansētu valsts regulatīvo un kompetento iestāžu darbības, kuras nevar segt ar administratīvām nodevām. Ja konkursa vai salīdzinošu atlases procedūru gadījumā maksa par spektra lietošanas tiesībām pilnīgi vai daļēji sastāv no vienotas summas, maksāšanas kārtībai būtu jānodrošina, ka šādas maksas praksē nerada gadījumu, kad atlase jāveic pēc kritērijiem, kas nav saistīti ar mērķi nodrošināt spektra optimālu lietošanu. Komisija var regulāri publicēt pētījumus ar etalonuzdevumiem un citus piemērotus norādījumus par labāko spektra piešķiršanas, numuru piešķiršanas vai tiesību piekļūt infrastruktūrai piešķiršanas praksi.

(95)  Uzņēmumiem piemērotā maksa par radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām var ietekmēt lēmumus par to, vai prasīt šādas tiesības un kā vislabāk lietot spektra resursus. Tāpēc dalībvalstīm, lai panāktu optimālu un efektīvu lietošanu, rezerves cenu noteikšanas procesā būtu jānodrošina, ka tās atspoguļo resursu alternatīvu izmantošanu un papildu izmaksas, kas saistītas ar tādu atļaujas nosacījumu izpildi, ko uzliek tādiem turpmākiem politikas mērķiem, kurus nevarētu sasniegt ar parastiem tirdzniecības standartiem, kā teritorijas pārklājuma nodrošināšanas nosacījumi.

(96)  Spektra resursu optimāla izmantošana atkarīga no piemērotu tīklu un saistīto iekārtu pieejamības. Šajā ziņā maksā par radiofrekvenču spektra lietošanu un iekārtu uzstādīšanas tiesībām būtu jāņem vērā vajadzība sekmēt pastāvīgu infrastruktūras attīstību nolūkā panākt resursu vislietderīgāko izmantošanu. Tādēļ dalībvalstīm būtu jānosaka spektra lietošanas tiesību maksas maksāšanas kārtība, to piesaistot resursa faktiskajai pieejamībai tādā veidā, lai tiktu atvieglināta minētajai attīstībai nepieciešamā ieguldīšana. Minētā kārtība objektīvi, pārredzami, proporcionāli un nediskriminējot būtu jānosaka pirms lietošanas tiesību piešķiršanas procedūru sākuma, un būtu skaidri jānosaka maksas.

(97)   Būtu jānodrošina, ka pastāv procedūras, ar kurām piešķir tiesības uzstādīt iekārtas, un ka tās ir savlaicīgas, nediskriminējošas un pārredzamas, lai garantētu apstākļus godīgai un efektīvai konkurencei. Šī direktīva neskar valstu noteikumus, kas reglamentē īpašuma ekspropriāciju vai izmantošanu, īpašumtiesību parastu izmantošanu, neaizsargātu darbu parastu izmantošanu vai neitralitātes principu attiecībā uz dalībvalstu normām, kuras reglamentē īpašumtiesību sistēmu.

(98)  Atļaujas, ko piešķir ▌elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem un kas tiem ļauj iegūt piekļuvi publiskam vai privātam īpašumam, ir būtisks faktors elektronisko sakaru tīklu vai jaunu tīkla elementu izveidei. Tāpēc nevajadzīgi sarežģītas un lēnas procedūras tiesību piekļūt infrastruktūrai piešķiršanai var radīt ievērojamu šķērsli konkurences attīstībai. Tāpēc ir jāvienkāršo veids, kādā pilnvaroti uzņēmumi iegūst tiesības piekļūt infrastruktūrai. Valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt iespējai koordinēt tiesību piekļūt infrastruktūrai iegūšanu, sniedzot attiecīgu informāciju savās tīmekļa vietnēs.

(99)  Ir jāpastiprina dalībvalstu pilnvaras attiecībā uz tiesību piekļūt infrastruktūrai subjektiem, lai jauna tīkla izveidi vai ierīkošanu nodrošinātu taisnīgi, lietderīgi un ekoloģiski atbildīgi un neatkarīgi no pienākumiem, kas uzlikti operatoram ar būtisku ietekmi tirgū, piešķirt piekļuvi tā elektronisko sakaru tīklam. Iekārtu koplietošanas uzlabojumi var mazināt ekoloģiskās izmaksas un kalpot sabiedrības veselībai un drošībai un teritoriālās plānošanas mērķiem. Kompetentajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarām prasīt, lai uzņēmumi, kuri guvuši labumu no tiesībām uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem publiska īpašuma vai privātīpašuma, kopīgotu šādas iekārtas vai īpašumu (ieskaitot fizisku kopvietošanu) pēc atbilstīga sabiedriskās apspriešanas laikposma, kurā būtu jādod iespēja visām ieinteresētajām personām izteikt viedokli, konkrētajās teritorijās, kur koplietošana ir sabiedrības interesēs. Tā var būt, piemēram, gadījumos, kad pazeme ir stipri pieblīvēta vai kad ir jāšķērso dabisks šķērslis. Kompetentajām iestādēm īpaši būtu vajadzīgas pilnvaras uzlikt pienākumu kopīgot tīkla elementus un saistītās iekārtas, kā kabeļkanālus, kabeļtuneļus, šahtas, mastus, kabeļakas, sadales kārbas, antenas, torņus un citas balsta konstrukcijas, ēkas vai ēku ievadus, un labāk koordinēt inženiertehniskos būvdarbus ekoloģisku vai citādu valsts politikas iemeslu dēļ. Turpretim valsts regulatīvajām iestādēm būtu jādefinē noteikumi par iekārtu vai īpašuma koplietošanas izmaksu sadali, lai nodrošinātu, ka attiecīgajiem uzņēmumiem tiek pienācīgi atlīdzināts risks. Atbilstoši ar Direktīvu 2014/61/ES noteiktajiem uzdevumiem kompetentajām iestādēm, it īpaši pašvaldībām, sadarbībā ar valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāievieš piemērotas procedūras būvdarbu līgumu un citu attiecīgu publisko iekārtu vai īpašumu koordinācijai, kurās var ietilpt procedūras, kas nodrošina, ka ieinteresētajām personām ir informācija par attiecīgām publiskām iekārtām vai īpašumiem un notiekošiem un plānotiem būvdarbiem, ka tās laikus tiek informētas par tādiem darbiem un ka, cik vien iespējams, tiek veicināta koplietošana.

(100)  Ja mobilo tīklu operatoriem vides aizsardzības nolūkos pieprasa kopīgot torņus vai mastus, šāda obligātā kopīgošana var samazināt raidītāja jaudas maksimumu, kas katram operatoram atļauts sabiedrības veselības aizsardzības nolūkā, un tas savukārt var likt operatoriem uzstādīt vairāk retranslācijas staciju, lai nodrošinātu pārklājumu visā valstī. Kompetentajām iestādēm būtu jācenšas saskaņot konkrētos ekoloģiskos un sabiedrības veselības apsvērumus, pienācīgi ievērojot Padomes Ieteikumā Nr. 1999/519/EK noteikto piesardzības pieeju.

(101)  Radiofrekvenču spektrs ir ierobežots publisks resurss, kam ir būtiska sabiedriska un tirgus vērtība. Tas ir būtisks ieguldījums uz radioviļņiem bāzēto sakaru tīklos un pakalpojumos, tāpēc, ciktāl tam ir sakars ar šādiem tīkliem un pakalpojumiem, valsts regulatīvajām iestādēm tas būtu lietderīgi jāsadala un jāpiešķir saskaņā ar saskaņoto mērķu un principu kopumu, kas regulē to darbību, kā arī saskaņā ar objektīviem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem, ņemot vērā demokrātiskās, sociālās, valodu un kultūras intereses, kas attiecas uz frekvenču izmantošanu. Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Lēmums Nr. 676/2002/EK par reglamentējošiem noteikumiem radio spektra politikai Eiropas Kopienā (Radiofrekvenču spektra lēmums)[23] izveido pamatu radiofrekvenču spektra saskaņošanai.

(102)  Radiofrekvenču spektra politikas darbības Savienībā nedrīkstētu skart pasākumus, kas atbilstoši Savienības tiesību aktiem veikti Savienības vai valstu līmenī, lai sasniegtu vispārējas nozīmes mērķus, it īpaši attiecībā uz satura regulējumu un politiku audiovizuālo līdzekļu un mediju jomā, kā arī dalībvalstu tiesības organizēt un izmantot savu radiofrekvenču spektru sabiedriskās kārtības, sabiedrības drošības un aizsardzības nolūkā. Tā kā spektra izmantošana militārām un citādām valsts sabiedriskās drošības vajadzībām ietekmē spektra pieejamību iekšējam tirgum, spektra politikā būtu jārēķinās ar visām Savienības politikas nozarēm un aspektiem un jālīdzsvaro to attiecīgās vajadzības, tomēr respektējot dalībvalstu tiesības.

(103)  Visveiktspējīgāko tīklu maksimāla pārklājuma nodrošināšana katrā dalībvalstī ir būtiska saimnieciskajai un sociālajai attīstībai, dalībai sabiedriskajā dzīvē un sociālajai un teritoriālajai kohēzijai. Elektronisko sakaru izmantošanai kļūstot par Eiropas sabiedrības un labklājības sastāvdaļu, visas ES pārklājums, lai aptvertu gandrīz 100 % Eiropas iedzīvotāju, būtu jāsasniedz, balstoties uz piemērotu pārklājuma nodrošināšanas prasību izvirzīšanu dalībvalstīs, tās piemērojot katrai apkalpojamajai teritorijai un ierobežojot līdz samērīgai pienākumu nastai, lai nekavētu pakalpojumu nodrošinātājiem tā izvēršanu. Būtu jācenšas maksimāli palielināt netraucētu teritorijas pārklājumu, lai sekmētu tādus pakalpojumus un lietojumus kā satīklotie automobiļi un e-veselība. Tādēļ Savienības līmenī būtu jākoordinē tas, kā kompetentās iestādes piemēro pārklājuma nodrošināšanas pienākumus. Ievērojot valstu specifiku, koordinācija būtu jāierobežo līdz pārklājuma nodrošināšanas pienākumu definēšanai un apmēra noteikšanai izmantojamiem vispārīgiem kritērijiem, kā iedzīvotāju blīvums vai topogrāfiskās un topoloģiskās īpatnības.

(104)  Visā Savienībā ir vajadzīga konsekventa pieeja, lai nodrošinātu, ka iedzīvotāji netiek pakļauti sabiedrības veselībai kaitīgai elektromagnētiskā lauka iedarbībai, īpaši ņemot vērā Padomes Ieteikumā Nr. 1999/519/EK[24] paredzēto piesardzības pieeju, lai nodrošinātu konsekventus izvēršanas nosacījumus. Attiecībā uz ļoti veiktspējīgiem tīkliem dalībvalstīm būtu vajadzības gadījumā jāpiemēro Direktīvā 2015/1535/ES paredzētā procedūra, lai cita starpā nodrošinātu pārredzamību ieinteresētajām personām un ļautu citām dalībvalstīm un Komisijai reaģēt.

(105)  Spektra harmonizācija un koordinācija un iekārtu reglamentācija, īstenojot standartizāciju, ir joma, kas papildus cieši jākoordinē, lai ar RSPG atbalstu sasniegtu to kopīgos mērķus. Koordinējot saskaņā ar Radiofrekvenču spektra lēmumu CEPT darba uzdevumu saturu un grafiku ar standartizācijas pieprasījumiem tādām standartizācijas struktūrām kā Eiropas Telesakaru standartu institūts, ieskaitot ar radiouztvērēju parametriem saistītos, būtu jākļūst vieglākai nākotnes sistēmu ieviešanai, tiktu atbalstītas spektra koplietošanas iespējas un nodrošināta spektra lietderīga pārvaldība. Jebkādos standartos, specifikācijās vai ieteikumos par tīkla elementiem un saistītajām iekārtām — gan fiksētām, gan mobilām — pēc iespējas būtu jāņem vērā jebkādi piekļuves nodrošināšanas pienākumi, kuri varētu tikt noteikti saskaņā ar šo direktīvu.

(106)  Pieprasījums pēc harmonizēta spektra ne visās Savienības daļās ir vienāds. Gadījumos, kad reģiona vai valsts līmenī nav pieprasījuma pēc harmonizētas joslas, dalībvalstīm varētu izņēmuma kārtā būt iespēja atļaut joslas alternatīvu izmantošanu pieprasījuma trūkuma laikā ar noteikumu, ka tas netraucē minēto joslu harmonizēti izmantot citām dalībvalstīm un beidzas, kad parādās pieprasījums pēc harmonizētas izmantošanas.

(107)  Ir panākta spektra elastīgāka pārvaldība un elastīgāka piekļuve spektram, izsniedzot atļaujas neatkarīgi no tehnoloģijas un pakalpojuma, lai spektra lietotāji varētu izvēlēties labākās tehnoloģijas un pakalpojumus, kas izmantojami frekvenču joslās, kuras attiecīgos nacionālajos frekvenču plānos saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ir deklarētas kā pieejamas elektronisko sakaru pakalpojumiem (“tehnoloģiju un pakalpojumu neitralitātes princips”). Tehnoloģiju un pakalpojumu administratīvā noteikšana būtu jāpiemēro tikai tad, ja ir apdraudēta vispārējas nozīmes mērķu sasniegšana, un tai vajadzētu būt skaidri pamatotai un regulāri pārskatāmai.

(108)  Tehnoloģiju neitralitātes principa ierobežojumiem vajadzētu būt piemērotiem un pamatotiem ar vajadzību novērst kaitīgus traucējumus, piemēram, ar izstarojuma masku un jaudas līmeņu noteikšanu, lai nodrošinātu sabiedrības veselības aizsardzību, ierobežojot elektromagnētisko lauku iedarbību uz sabiedrību, nodrošināt pakalpojumu pareizu darbību ar atbilstošā pakalpojuma tehniskās kvalitātes līmeni, vienlaikus ne vienmēr liedzot iespēju tajā pašā joslā izmantot vairāk nekā vienu pakalpojumu, nodrošināt spektra pareizu koplietošanu, it īpaši tad, ja tā lietošanai tiek izsniegtas tikai vispārējas atļaujas, nodrošināt spektra lietderīgu izmantošanu vai sasniegt vispārējas nozīmes mērķi saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(109)  Spektra lietotājiem vajadzētu arī būt iespējai brīvi izvēlēties, kādus pakalpojumus spektrā piedāvāt. No otras puses, būtu jāatļauj pasākumi, ar kuriem liek nodrošināt konkrētu pakalpojumu nolūkā sasniegt skaidri noteiktus vispārējas nozīmes mērķus, piemēram, dzīvības aizsardzība, vajadzība veicināt sociālo, reģionālo un teritoriālo kohēziju vai radiofrekvenču spektra nelietderīgas izmantošanas novēršana, ja šādi izņēmumi ir nepieciešami un samērīgi. Minēto mērķu vidū būtu jābūt kultūras un valodu daudzveidības un mediju plurālisma veicināšanai, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Izņemot gadījumus, kad tas ir vajadzīgs dzīvības aizsardzībai, vai izņēmuma kārtā citu vispārējas nozīmes mērķu sasniegšanai, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, izņēmumi nedrīkstētu būt par cēloni konkrētu pakalpojumu ekskluzīvai izmantošanai, bet tiem būtu jāpiešķir prioritāte, lai citi pakalpojumi vai tehnoloģijas varētu pēc iespējas pastāvēt līdzās tajā pašā joslā. Dalībvalstu kompetencē ir noteikt visu kultūras un valodu daudzveidības un mediju plurālisma veicināšanai domāto izņēmumu darbības jomu un raksturu.

(110)  Tā kā radiofrekvenču spektra sadalījums konkrētām tehnoloģijām vai pakalpojumiem ir izņēmums no tehnoloģiju un pakalpojumu neitralitātes principa un ierobežo brīvību izvēlēties piedāvāto pakalpojumu vai izmantoto tehnoloģiju, visiem priekšlikumiem par šādu sadalījumu jābūt pārredzamiem, un ir jārīko to sabiedriskā apspriešana.

(111)  Kad izņēmuma gadījumos dalībvalstis nolemj uz sabiedriskās kārtības, sabiedrības drošības un sabiedrības veselības aizsardzības pamata ierobežot brīvību nodrošināt elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus, tām būtu jāpaskaidro ierobežošanas nolūki.

(112)  Spektrs jāpārvalda tā, lai nodrošinātu izvairīšanos no kaitīgiem traucējumiem. Tāpēc ir pienācīgi jādefinē kaitīgo traucējumu pamatjēdziens, lai nodrošinātu, ka regulatīvā iejaukšanās notiek tikai tik, cik tā vajadzīga to novēršanai, ņemot vērā arī vajadzību tīkla iekārtās un galalietotāju ierīcēs iestrādāt noturīgas uztveršanas tehnoloģiju. ITU Radionoteikumos kaitīgi traucējumi ir definēti kā cita starpā jebkura iejaukšanās, kas apdraud to drošības pakalpojumu darbību, kuri savukārt ir definēti kā jebkuri radiosakaru pakalpojumi, ko pastāvīgi vai uz laiku izmanto, lai aizsargātu cilvēka dzīvību vai īpašumu; tālab dzīvības vai īpašuma aizsardzības nolūkā no kaitīgiem traucējumiem būtu jāizvairās jo īpaši kritiskās situācijās, kad drošības pakalpojuma darbība ir apdraudēta. Tā kā tas saskaņā ar ITU definīciju ietver radionoteikšanu, kas ir svarīga transportam un navigācijai, tam būtu jāattiecas uz visiem būtiskiem elektronisko sakaru pakalpojumu vai tīklu darbības aspektiem, kad ir apdraudēta dzīvība vai īpašums, tostarp ārpus transporta jomas, piemēram, veselības aprūpes pakalpojumos. Transportam ir spēcīgs pārrobežu elements, un tā digitalizācija uzliek pārbaudījumus. Transportlīdzekļi (metro vilcieni, autobusi, pasažieru un kravas automobiļi, vilcieni u. c.) kļūst arvien autonomāki un vairāk satīkloti. ES vienotajā tirgū transportlīdzekļi vieglāk pārvar valstu robežas. Transportlīdzekļu un to iebūvēto sakaru staciju drošai un labai ekspluatācijai izšķirīga ir stabili sakari un izvairīšanās no kaitīgiem traucējumiem.

(113)  Augot spektra pieprasījumam un jauniem variatīviem lietojumiem un tehnoloģijām, kuru piekļuve spektram un spektra lietošana prasa lielāku elastību, dalībvalstīm būtu jāveicina spektra koplietošana, nosakot piemērotākos atļauju piešķiršanas režīmus katram scenārijam un definējot tiem piemērotas un pārredzamas normas un nosacījumus. Spektra koplietošana aizvien vairāk nodrošina tā efektīvu un lietderīgu izmantošanu, kad vairākiem neatkarīgiem lietotājiem vai ierīcēm tiek ļauts piekļūt vienai frekvenču joslai dažādos juridiskos režīmos, lai būtu pieejami plašāki spektra resursi, paaugstinātos izmantošanas lietderīgums un spektram vieglāk varētu piekļūt jauni lietotāji. Koplietošanu var balstīt uz vispārējām atļaujām vai nelicencējamu lietošanu, ļaujot vairākiem lietotājiem piekļūt vienam spektram un to izmantot dažādās teritorijās vai dažādos brīžos. To var balstīt arī uz individuālām lietošanas tiesībām, piemēram, licencētu koppiekļuvi, kur visi lietotāji (ar pastāvošo lietotāju un jauniem lietotājiem) vienojas par koplietošanas noteikumiem kompetento iestāžu pārraudzībā tā, lai nodrošinātu minimālu garantētu radiopārraides kvalitāti. Atļaujot koplietošanu atšķirīgos atļaujas režīmos, dalībvalstīm nebūtu jānosaka stipri nevienāds lietošanas ilgums katrā atšķirīgā atļaušanas režīmā.

(113a)  Vispārējās atļaujas spektra izmantošanai var sekmēt visefektīvāko spektra izmantojumu un dažkārt veicināt inovāciju, savukārt individuālas spektra lietošanas tiesības varētu būt vispiemērotākais atļauju izsniegšanas režīms noteiktos īpašos apstākļos. Individuālo lietošanas tiesību piešķiršana būtu jāapsver, piemēram, tad, ja tas ir efektīvāks spektra izmantošanas risinājums labvēlīgu radiofrekvenču spektra izplatīšanas iezīmju vai paredzētās pārraides jaudas dēļ. Tas pats būtu jāattiecina uz gadījumiem, kad ir liels ģeogrāfiskais izmantošanas blīvums vai radiofrekvenču spektrs tiek izmantots nepārtraukti. Individuālas lietošanas tiesības būtu jāapsver arī tad, ja vajadzīgās pakalpojumu kvalitātes apsvērumu dēļ ar vispārējām atļaujām nevar novērst traucējumu risku. Ja tehniskie pasākumi, ar ko uzlabo uztvērēju darbnoturību, var dot iespēju izmantot vispārējās atļaujas vai veicināt spektra koplietošanu, tie būtu jāveic un būtu jāizvairās no sistemātiskas principa “bez aizsardzības un bez traucējumiem” izmantošanas.

(114)  Lai nodrošinātu paredzamību un saglabātu juridisko noteiktību un ieguldījumu stabilitāti, dalībvalstīm laicīgi būtu jānosaka piemēroti kritēriji, pēc kuriem noteikt atbilstību mērķim panākt, lai tiesību subjekti, īstenojot individuālajām lietošanas tiesībām piesaistītos nosacījumus, spektru izmantotu lietderīgi. Tādu nosacījumu definēšanā būtu iesaistāmas ieinteresētās personas, un tās būtu atklāti informējamas par to, kā tiks novērtēta viņu pienākumu izpilde.

(115)  Ņemot vērā tehniskās inovācijas nozīmi, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai piešķirt spektra lietošanas tiesības izmēģinājuma vajadzībām, nosakot tajās īpašus ierobežojumus un nosacījumus, kuru pamatā ir tikai šādu tiesību izmēģinājuma raksturs.

(116)  Tīkla infrastruktūras koplietošana, dažos gadījumos arī spektra koplietošana, var ļaut lietderīgāk un efektīvāk izmantot spektru un nodrošināt tīklu strauju izvēršanu, it sevišķi retāk apdzīvotās teritorijās. Nosakot spektra lietošanas tiesībām piesaistāmos nosacījumus, kompetentajām iestādēm būtu arī jāņem vērā, kādas uzņēmumu koplietošanas un koordinēšanas formas atļaut, lai nodrošinātu lietderīgu un efektīvu spektra izmantošanu vai pārklājuma nodrošināšanas pienākumu izpildi atbilstoši konkurences tiesību principiem.

(117)  Dalībvalstīs var atšķirties tirgus apstākļi, kā arī tirgus dalībnieku svars un skaits. Lai gan vajadzība un izdevība spektra lietošanas tiesībām pievienot nosacījumus var būt atkarīga no valsts specifikas, ar ko pienācīgi jārēķinās, tādu pienākumu piemērošanas konkrētā kārtība būtu koordinējama ES līmenī ar Komisijas īstenošanas pasākumiem, lai visā ES nodrošinātu konsekventu pieeju līdzīgu problēmu risināšanai.

(118)  Pakalpojumu un tehnoloģiju neitralitātes prasības lietošanas tiesību piešķiršanā apvienojumā ar iespēju nodot tiesības uzņēmumu starpā balsta brīvību sniegt elektronisko sakaru pakalpojumus sabiedrībai un attiecīgos līdzekļus, tā palīdzot arī sasniegt vispārējas nozīmes mērķus. Šī direktīva neskar to, vai spektru piešķir tieši elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātājiem vai personām, kas izmanto šos tīklus vai pakalpojumus. Šādas personas var būt radio vai televīzijas apraides satura piegādātāji. Par atbilstību nosacījumiem, kas piesaistīti spektra lietošanas tiesībām, un attiecīgiem nosacījumiem, kas piesaistīti vispārējai atļaujai, katrā gadījumā būtu jāatbild uzņēmumam, kuram ir piešķirtas spektra lietošanas tiesības. Daži pienākumi, kas uzlikti raidorganizāciju audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanai, var likt piemērot īpašus spektra lietošanas tiesību piešķiršanas kritērijus, lai sasniegtu konkrētu vispārējas nozīmes mērķi, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Taču šādu tiesību piešķiršanas procedūrai katrā gadījumā vajadzētu būt objektīvai, pārredzamai, nediskriminējošai un proporcionālai. Tiesas judikatūra nosaka, ka valsts noteiktiem ierobežojumiem tiesībām, ko garantē Līguma par Eiropas Savienības darbību 56. pants, vajadzētu būt objektīvi pamatotiem un proporcionāliem un tiem nebūtu jāpārsniedz šo mērķu sasniegšanai nepieciešamais. Pie tam spektru, kas piešķirts bez atklātas procedūras, nebūtu jāizmanto citiem nolūkiem kā vien tādu vispārējas nozīmes mērķu sasniegšanai, kuru sakarā tie piešķirti. Tādā gadījumā ir jādod ieinteresētajām personām pietiekams laiks komentāru izteikšanai. Pieteikumu uz tiesībām iesniegšanas procedūrā dalībvalstīm būtu jāpārbauda, vai pretendents spēs izpildīt nosacījumus, kas tiks piesaistīti šādām tiesībām. Šiem nosacījumiem būtu jāatspoguļojas atbilstības kritērijos, kas pirms konkursa procedūras sākuma nosakāmi objektīvā, pārredzamā, proporcionālā un nediskriminējošā veidā. Šo kritēriju piemērošanai pretendentam var pieprasīt iesniegt nepieciešamo informāciju, kas pierāda tā spēju izpildīt minētos nosacījumus. Ja šāda informācija netiek iesniegta, pieteikumu uz tiesībām lietot radiofrekvenci var noraidīt.

(119)  Pirms tiesību piešķiršanas dalībvalstis liek pārbaudīt tikai elementus, kurus iesniedzējs pieņemamā veidā spēj pierādīt ar parastu rūpību, ņemot vērā radiofrekvenču spektra kā ierobežota publiska resursa svarīgo sabiedrisko un tirgus vērtību. Tas neskar iespēju vēlāk pārbaudīt atbilstības kritēriju izpildi, piemēram, pēc starpmērķu sasniegšanas, ja sākumā kritērijus nebija iespējams izpildīt. Lai spektra izmantošana saglabātos efektīva un lietderīga, dalībvalstīm nebūtu tiesības jāpiešķir tad, ja izskatot redzams, ka iesniedzējs nespēj izpildīt nosacījumus, kas gan nav par šķērsli iespējamai laikā ierobežotai izmēģinājuma lietošanai. Pietiekami gariem spektra lietošanas atļauju termiņiem būtu jāuzlabo ieguldījumu paredzamība, kas veicinātu tīklu straujāku ierīkošanu un pakalpojumu uzlabošanos, kā arī stabilitāte, kas balstītu spektra tirdzniecību un iznomāšanu. Ja vien spektru nav atļauts lietot neierobežotu laiku, termiņā būtu jāņem vērā sasniedzamie mērķi un tam būtu jābūt pietiekamam, lai atmaksātos izdarītie ieguldījumi. Lai gan garāks termiņš var nodrošināt ieguldījumu paredzamību, pasākumi, kam jānodrošina radiofrekvenču spektra efektīva un lietderīga izmantošana, kā kompetentās iestādes pilnvaras grozīt vai atņemt tiesības lietošanas tiesībām piesaistīto nosacījumu neizpildes gadījumā vai spektra tirgošanas un iznomāšanas atvieglināšana, palīdzēs novērst nepieņemamu radiofrekvenču spektra uzkrāšanos un kalpos par atbalstu lielākai elastībai spektra resursu sadalē. Arī gada maksas plašāka izmantošana ir līdzeklis, kas nodrošina, ka tiesību subjekts pastāvīgi vērtēs spektra izmantojumu.

(120)  Lemjot par jau piešķirtu spektra lietošanas tiesību pagarināšanu, kompetentajām iestādēm būtu jāņem vērā, kādā mērā pagarinājums tuvinātu tiesiskā regulējuma mērķus un citus valsts un Savienības tiesību noteiktos mērķus. Katrs tāds lēmums būtu pieņemams atklāti, bez diskriminācijas un pārredzami un balstāms uz pārskatu par attiecīgajām tiesībām piesaistīto nosacījumu izpildes kvalitāti. Vērtējot vajadzību pagarināt lietošanas tiesības, dalībvalstīm būtu svaru kausos jāliek jau piešķirto tiesību pagarinājuma ietekme uz konkurenci un lietderīgākas izmantošanas vai novatorisku lietojumu veicināšana, kas varētu dot rezultātu, ja joslu atvērtu jauniem lietotājiem. Kompetentās iestādes var izšķirties pieļaut tik vien kā ierobežotu pagarinājumu, lai nepieļautu iedibināta lietojuma krasu pārrāvumu. Lēmumos par to tiesību pagarināšanu, kuras piešķirtas pirms šās direktīvas piemērošanas sākuma, ir jārespektē jau piemērojamās normas, taču dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka netiek traucēta šīs direktīvas mērķu sasniegšana.

(121)  Pagarinot pastāvošās lietošanas tiesības, dalībvalstīm līdztekus tiesību pagarināšanas vajadzības vērtēšanai būtu jāpārskata ar tām saistītās maksas nolūkā nodrošināt, lai šīs maksas arī turpmāk veicinātu optimālu lietošanu, cita starpā ievērojot arī tirgus briedumu un tehnoloģiju attīstību. Juridiskās noteiktības labad pastāvošās maksas pienākas koriģēt pēc tiem pašiem principiem, pēc kuriem piešķir jaunas lietošanas tiesības.

(122)  Efektīvu spektra pārvaldību var nodrošināt, atvieglinot jau piešķirta spektra nepārtrauktu lietderīgu izmantošanu. Lai nodrošinātu juridisko noteiktību tiesību subjektiem, iespēja pagarināt lietošanas tiesības būtu izskatāma piemērotā laika sprīdī pirms attiecīgo tiesību notecēšanas. Nepārtrauktas resursu pārvaldības interesēs kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai tādu izskatīšanu uzņemties pēc savas ierosmes vai pēc tiesību ieguvēja pieprasījuma. Lietošanas tiesības nedrīkst pagarināt pret ieguvēja gribu.

(123)  Spektra lietošanas tiesību nodošana var būt efektīvs spektra efektīvas izmantošanas palielināšanas līdzeklis. Elastības un lietderības labad, lai spektra vērtību noteiktu tirgus, dalībvalstīm būtu pamatā jāļauj spektra lietotājiem savas spektra lietošanas tiesības nodot vai iznomāt trešām personām vienkāršā kārtībā ar nosacījumiem, kas piesaistīti šādām tiesībām, un saskaņā ar konkurences normām atbildīgo valsts regulatīvo iestāžu pārraudzībā. Lai atvieglinātu šādu nodošanu vai iznomāšanu, ja tiek respektēti saskaņā ar Radiofrekvenču spektra lēmumu pieņemtie harmonizācijas pasākumi, dalībvalstīm būtu arī jāizskata lūgumi spektra tiesības sadalīt vai apvienotās tiesības no jauna atdalīt un pārskatīt izmantošanas nosacījumus.

(124)  Par pasākumiem, kurus pie spektra lietošanas tiesību piešķiršanas vai pagarināšanas specifiski pieņem ar mērķi veicināt konkurenci, būtu jālemj valsts regulatīvajām iestādēm, kam ir nepieciešamās zināšanas par ekonomiku, tehniku un tirgu. Spektra piešķiršanas nosacījumi var ietekmēt konkurences stāvokli elektronisko sakaru tirgos un ienākšanas tirgū nosacījumus. Ierobežota piekļuve spektram, sevišķi tad, ja spektrs ir trūcīgs, var radīt šķērsli iekļūšanai vai kavēt ieguldīšanu, tīkla ierīkošanu, jaunu pakalpojumu vai lietojumu nodrošināšanu, inovāciju un konkurenci. Pastāvošo konkurenci var ietekmēt arī jaunas lietošanas tiesības, ieskaitot ar nodošanu vai nomu iegūtās, un jaunu elastīgu spektra lietošanas kritēriju ieviešana. Nepareizi piemēroti, daži konkurences veicināšanai izmantotie nosacījumi var izraisīt citādas sekas, piemēram, spektra maksimumi un rezervējumi var radīt mākslīgu trūkumu, vairumtirdzniecības piekļuves nodrošināšanas pienākumi var netaisni ierobežot uzņēmējdarbības modeļus, ja nav ietekmes tirgū, un nodošanas ierobežojumi var traucēt attīstīties sekundārajiem tirgiem. Tādēļ šādu nosacījumu izvirzīšanai ir nepieciešams konsekvents, objektīvs konkurences tests, ko konsekventi piemēro. Tādēļ šādu pasākumu izmantošana būtu balstāma uz valsts regulatīvo iestāžu veiktu tirgus un tā konkurences apstākļu rūpīgu un objektīvu novērtēšanu. Tomēr valstu iestādēm būtu vienmēr jānodrošina spektra efektīva un lietderīga izmantošana un jāizvairās no kaitējuma konkurencei, ko rada konkurencei neatbilstīga spektra izmantošanas tiesību uzkrāšana.

(125)  Pēc RSPG atzinumiem var būt nepieciešama vienota termiņa noteikšana atbilstoši Radiofrekvenču spektra lēmumam harmonizētas joslas izmantošanas atļaušanai, lai izvairītos no pārrobežu traucējumiem, un tas var nākt par labu attiecīgo tehniskās harmonizācijas pasākumu potenciāla atraisīšanai iekārtu tirgu un ļoti veiktspējīgu elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu izvēršanas vajadzībām. Lai ievērojami veicinātu šā regulējuma mērķu sasniegšanu un atvieglotu koordināciju, vienoti termiņi būtu nosakāmi ar Komisijas īstenošanas aktiem. Papildus 700 MHz joslai šādi vienoti maksimālie termiņi būtu jo īpaši jāattiecina uz spektru 3,4–3,8 GHz un 24,25–27,5 GHz joslās, ko RSPG savā atzinumā par aspektiem, kas saistīti ar spektru, attiecībā uz bezvadu sistēmu nākamo paaudzi (5G) noteikusi kā avangarda joslas izmantošanai līdz 2020. gadam, kā arī uz papildu joslām virs 24 GHz, ko RSPG uzskata par potenciāli izmantojamām 5G vajadzībām Eiropā, piemēram, 31,8–33,4 GHz un 40,5–43,5 GHz. Piešķiršanas nosacījumos attiecībā uz papildu joslām virs 24 GHz būtu jāņem vērā iespējami scenāriji spektra koplietošanai ar vēsturiskajiem operatoriem.

(126)  Ja pieprasījums pēc radiofrekvenču spektra joslas pārsniedz pieejamību un dalībvalsts tādēļ secina, ka radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ierobežojamas, būtu jāpiemēro atbilstīgas un pārredzamas procedūras šādu tiesību garantēšanai, lai izvairītos no jebkādas diskriminācijas un optimizētu ierobežoto resursu izmantošanu. Ierobežojumam vajadzētu būt pamatotam, proporcionālam un balstītam uz tirgus apstākļu rūpīgu novērtējumu, pienācīgi ņemot vērā lietotāju vispārējo ieguvumu un iekšzemes un iekšējā tirgus mērķus. Katras ierobežošanas mērķi būtu iepriekš skaidri definējami. Apsverot, kura atlases procedūra būtu piemērotākā, dalībvalstīm atbilstoši Savienības līmenī noteiktiem koordinācijas pasākumiem būtu laicīgi un pārredzami jākonsultējas ar visām ieinteresētajām personām par procedūras pamatojumu, mērķiem un nosacījumiem. Dalībvalstis var cita starpā izmantot konkursus vai salīdzinošas atlases procedūras spektra vai numuru ar īpašu ekonomisko vērtību piešķiršanai. Pārvaldot šādas shēmas, valstu regulatīvajām iestādēm būtu jāņem vērā šīs direktīvas mērķi. Ja dalībvalsts konstatē, ka kādā joslā var ļaut izmantot vēl vairāk tiesību, tai būtu jāsāk attiecīgs process.

(127)  Augošais spektra pieprasījums un galalietotāju pieprasījums pēc bezvadu platjoslas jaudām prasa risinājumus, kas dotu alternatīvus, savstarpēji papildinošus, spektra aspektā lietderīgas piekļuves risinājumus, ieskaitot zemsprieguma bezvadu piekļuves sistēmas ar mazu darbības rādiusu, kā bezvadu lokālie tīkli (RLAN) un zemsprieguma miniatūrie šūnu piekļuves punkti. Tādas savstarpēji papildinošas bezvadu piekļuves sistēmas, sevišķi publiski piekļūstamie RLAN piekļuves punkti, paplašina galalietotāju piekļuvi internetam un mobilās datplūsmas izdalīšanu mobilo tīklu operatoriem. RLAN izmanto harmonizēto radiofrekvenču spektru, neprasot individuālu atļauju vai spektra lietošanas tiesības. Pagaidām vairumu RLAN piekļuves punktu privātlietotāji izmanto par fiksētā platjoslas savienojuma vietēju bezvadu pagarinājumu. Nebūtu jāliedz galalietotājiem viņu interneta abonementa robežās dalīties ar citiem piekļuvē viņu RLAN, lai palielinātu pieejamo piekļuves punktu skaitu, sevišķi blīvi apdzīvotās teritorijās, maksimalizētos bezvadu datu veiktspēja caur spektra atkārtotu izmantošanu un rastos ekonomiska papildinoša bezvadu platjoslas infrastruktūra citiem galalietotājiem. Tādēļ būtu arī jāatceļ nevajadzīgi ierobežojumi RLAN izvēršanai un savienošanai savā starpā. Arī valsts iestādes vai citi publisko pakalpojumu sniedzēji, kuri izmanto RLAN savās telpās savam personālam, apmeklētājiem un klientiem, piemēram, lai atvieglinātu piekļuvi e-pārvaldes pakalpojumiem vai informētu par sabiedrisko transportu vai ceļu satiksmes pārvaldību, varētu, cik to pieļauj konkurences publiskā iepirkuma noteikumi, dod piekļuvi šādiem piekļuves punktiem pilsoņu vispārējai lietošanai, kas papildinātu tos pakalpojumus, ko tie tādās telpās piedāvā sabiedrībai. Bez tam no tā, kas nodrošina tādu lokālu piekļuvi elektronisko sakaru tīkliem privātīpašumā vai tā apkaimē, vai ierobežotā publiskā teritorijā nekomerciāli vai kā citas tādas darbības palīgpakalpojumu, kas nav atkarīga no šādas piekļuves (kā RLAN tīklāji, kas minētajā teritorijā pieejami citu komercdarbību klientiem vai publikai), var prasīt atbilstību vispārējām spektra lietošanas tiesību atļaujām, bet tam nebūtu uzliekami vispārējām atļaujām piesaistāmi nosacījumi vai prasības, ko piemēro publisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātājiem, vai pienākumi saistībā ar galalietotājiem vai ar starpsavienojumu. Taču šādam nodrošinātājam būtu jāsaglabā atbildība saskaņā ar Direktīvas 2000/31/EK par elektronisko tirdzniecību[25] 12. pantu. Parādās jaunas tehnoloģijas, kā LiFi, kas papildinās RLAN un bezvadu piekļuves punkta pašreizējās spektra iespējas, iekļaujot optiskos uz redzamās gaismas bāzētos piekļuves punktus, un ļaus veidot hibrīdiskus lokālos tīklus, kuros būs iespējami optiskie bezvadu sakari.

(128)  Tā kā tuvas darbības bezvadu piekļuves punkti ir ļoti mazi un izmanto neuzkrītošas ierīces, kas līdzīgas mājas RLAN maršrutētājiem, un tiem ir pozitīva ietekme uz spektra izmantošanu un bezvadu sakaru attīstību, to tādas tehniskās īpašības kā izejas jauda, būtu jānosaka Savienības līmenī proporcionāli vietējai izvēršanai un uz to lietošanu būtu jāattiecina tikai vispārēja atļauja, izņemot RLAN, ko nevajadzētu pakļaut nekādām prasībām saņemt atļauju, kuras pārsniegtu spektra izmantošanai nepieciešamo, un citādi ierobežojumi sakarā ar individuālu plānojumu vai citām atļaujām būtu cik iespējams jāierobežo.

(128a)  Publiskas ēkas un cita veida publisko infrastruktūru ikdienā apmeklē un izmanto ievērojams skaits galalietotāju, kam vajadzīga savienojamība, lai izmantotu e-pārvaldības, e-transporta un citus pakalpojumus. Cita publiskā infrastruktūra (piemēram, ielu apgaismes ķermeņi, luksofori utt.) piedāvā ļoti vērtīgu teritoriju mazizmēra šūnu infrastruktūras izvēršanai to blīvuma u. c. apsvērumu dēļ. Operatoriem vajadzētu būt piekļuvei šīm publiskajām vietām, lai pienācīgi apmierinātu pieprasījumu. Dalībvalstīm tādēļ būtu jānodrošina, ka šādas publiskās ēkas un cita publiskā infrastruktūra, ievērojot saprātīgus nosacījumus, tiek darīta pieejama mazizmēra šūnu infrastruktūras izvēršanai nolūkā papildināt Direktīvā 2014/61/ES paredzēto. Minētā direktīva balstās uz funkcionālu pieeju un nosaka pienākumus nodrošināt piekļuvi fiziskai infrastruktūrai tikai tad, ja tā ir daļa no tīkla un ja tā ir tīkla operatora īpašumā vai izmantošanā, tādējādi daudzas publiskām iestādēm piederošas vai to izmantotas ēkas ir ārpus minētās direktīvas darbības jomas. Turpretī īpašas saistības nav nepieciešamas attiecībā uz tādu fizisko infrastruktūru kā kabeļkanāli vai stabi, ko izmanto intelektiskas transporta sistēmas (ITS) un kas pieder tīkla operatoriem (transporta pakalpojumu sniedzējiem un/vai publisko sakaru tīklu nodrošinātājiem), un saimniektīkla daļām, uz kurām attiecas Direktīvas 2014/61/ES darbības joma.

(129)  Šīs direktīvas noteikumi piekļuves un starpsavienojuma aspektā attiecas uz tiem tīkliem, kurus izmanto publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošināšanai. Attiecībā uz privātajiem tīkliem šī direktīva neuzliek nekādus piekļuves vai starpsavienojuma nodrošināšanas pienākumus, izņemot gadījumus, kad, tiem gūstot labumu no piekļuves publiskajiem tīkliem, uz tiem var attiekties dalībvalstu nosacījumi.

(130)  Terminam “piekļuve” ir plaša nozīme, tāpēc ir precīzi jādefinē, kā šis termins tiek izmantots šajā direktīvā, neskarot tā iespējamu izmantošanu citos Savienības pasākumos. Operatoram var piederēt attiecīgais tīkls vai iekārtas, vai viņš tā daļu vai to visu var nomāt.

(131)  Atvērtā, konkurējošā tirgū nevajadzētu būt ierobežojumiem, kas neļauj uzņēmumiem vienoties par savstarpējiem piekļuves un starpsavienojuma pasākumiem, it īpaši slēgt līgumus par pārrobežu sadarbību, saskaņā ar Līguma konkurences noteikumiem. Lai sasniegtu lietderīgi darbojošos patiešām visas Eiropas tirgu ar efektīvu konkurenci, lielāku izvēli un konkurētspējīgiem pakalpojumiem galalietotājiem, uzņēmumiem, kuri saņem piekļuves vai starpsavienojuma pieprasījumu no citiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas vispārējā elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu publiskas nodrošināšanas atļauja, principā šādi nolīgumi būtu jānoslēdz uz komerciāliem pamatiem un labā ticībā.

(132)  Tirgos, kur turpina pastāvēt ļoti atšķirīgs spēku sadalījums sarunās starp uzņēmumiem un kur daži uzņēmumi izmanto citu uzņēmumu nodrošināto infrastruktūru savu pakalpojumu sniegšanai, ir lietderīgi izveidot sistēmu, kas nodrošinātu, ka tirgus darbojas efektīvi. Ja komerciālās sarunas neizdodas, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāspēj nodrošināt atbilstīgu piekļuvi pakalpojumiem un to starpsavienojumu un pakalpojumu sadarbspēju galalietotāju interesēs. Jo īpaši tās var nodrošināt starpgalu savienojamību, nosakot proporcionālus pienākumus uzņēmumiem, kuriem jāievēro vispārējās atļaujas nosacījumi un kuri kontrolē piekļuvi galalietotājiem. Piekļuves līdzekļu kontrole var būt saistīta ar īpašumtiesībām vai kontroli pār fizisko saiti ar galalietotāju (fiksētu vai mobilu) un/vai spēju mainīt vai atņemt valsts numuru vai numurus, kas vajadzīgi piekļūšanai galalietotāja tīkla pieslēgumpunktam. Tā būtu, piemēram, gadījumā, kad tīkla operatori nepamatoti ierobežotu galalietotāju izvēli piekļūt interneta portāliem un pakalpojumiem.

(133)  Nediskriminēšanas principa vadītām, valstu regulatīvajām iestādēm būtu jānodrošina, ka visi operatori, lai cik tie lieli un lai kāds to uzņēmējdarbības modelis — vertikāli integrēts vai atdalīts —, var ar pieņemamiem noteikumiem savienoties nolūkā nodrošināt starpgalu savienojamību un piekļuvi globālajam internetam.

(134)  Valsts tiesiskie vai administratīvie pasākumi, kas saista noteikumus par piekļuvi vai starpsavienojumu ar tās puses darbībām, kas cenšas iegūt starpsavienojumu, it īpaši ar tās ieguldījuma apjomu tīkla infrastruktūrā, nevis ar nodrošināto starpsavienojumu vai piekļuves pakalpojumiem, var izkropļot tirgu un tādējādi būt nesaderīgi ar konkurences noteikumiem.

(135)  Tīkla operatori, kas kontrolē piekļuvi saviem klientiem, to dara, pamatojoties uz vienreizējiem numuriem vai adresēm no publicēto numuru vai adrešu klāsta. Citiem tīkla operatoriem jāspēj šiem klientiem nodrošināt datplūsmu un tādējādi jāspēj tieši vai netieši citam ar citu savienoties. Tāpēc jānosaka tiesības un pienākumi vienoties par starpsavienojumu.

(136)  Sadarbspēja ir ieguvums galalietotājiem un svarīgs šā regulējuma mērķis. Sadarbspējas veicināšana ir viens no šajā regulējumā izvirzītajiem valsts regulatīvo iestāžu mērķiem, un šajā regulējumā arī noteikts, ka Komisijai jāpublicē standartu un/vai specifikāciju saraksts, kas aptver pakalpojumu sniegšanu, tehniskās saskarnes un/vai tīkla funkcijas, kas ir pamats, lai veicinātu elektronisko sakaru harmonizāciju. Dalībvalstīm būtu jāveicina publicēto standartu un/vai specifikāciju izmantošana tādā mērā, cik noteikti nepieciešams, lai nodrošinātu pakalpojumu sadarbspēju un palielinātu lietotāju izvēles brīvību.

(137)  Patlaban gan starpgalu savienojamībai, gan piekļuvei neatliekamās palīdzības dienestiem ir vajadzīgs, lai galalietotāji pieņemtu numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus. Turpmākā tehnoloģiju attīstība vai pastiprināta numurneatkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu lietošana var izraisīt sakaru pakalpojumu nepietiekamu sadarbspēju. Varētu rasties ievērojami šķēršļi iekļūšanai tirgū un kavēkļi turpmākai inovācijai, kas būtiski apdraudētu efektīvu starpgalu savienojamību starp galalietotājiem ▌.

(138)  Rodoties šādām sadarbspējas problēmām, rastos, Komisija var pieprasīt BEREC ziņojumu, kurā jāiekļauj tirgus situācijas faktu novērtējums Savienības un dalībvalstu līmenī. Uz BEREC ziņojuma pamata un pēc citām pieejamām liecībām, ievērojot ietekmi uz iekšējo tirgu, Komisijai būtu jālemj, vai ir vajadzīga valstu regulatīvo iestāžu regulatīva iejaukšanās. Ja pēc Komisijas ieskata tāda valstu regulatīvo iestāžu regulatīva iejaukšanās būtu apsverama, tā var pieņemt īstenošanas pasākumus, kuros nosaka VRI iespējamās iejaukšanās raksturu un tvērumu, ieskaitot pasākumus, kas visiem vai atsevišķiem nodrošinātājiem uzliek par pienākumu izmantot standartus un specifikācijas. Jēdzieni “Eiropas standarti” un “starptautiskie standarti” ir definēti Regulas (ES) Nr. 1025/2012[26] 2. pantā. Valstu regulatīvajām iestādēm būtu valsts specifiskajos apstākļos jāizvērtē, vai iejaukšanās ir nepieciešama un attaisnojama, lai nodrošinātu starpgalu savienojamību, un, ja ir, tad jāuzliek proporcionāli pienākumus saskaņā ar Komisijas īstenošanas pasākumiem. Lai izvairītos no šķēršļu radīšanas iekšējā tirgū, dalībvalstīm nevajadzētu noteikt pienākumus papildus minētajiem īstenošanas pasākumiem.

(139)  Situācijās, kad uzņēmumiem ir liegta piekļuve dzīvotspējīgām neaizstājamo aktīvu alternatīvām līdz pirmajam sadales punktam, un nolūkā sekmēt konkurences principiem atbilstošu iznākumu galalietotāju interesēs valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt tiesīgām noteikt piekļuves nodrošināšanas pienākumus visiem operatoriem, neskarot to attiecīgo ietekmi tirgū. Šajā sakarā valstu regulatīvajām iestādēm būtu jāņem vērā visi tehniskie un ekonomiskie šķēršļi tīklu turpmākai aizstāšanai. Tomēr, tā kā šādi pienākumi var būt ierobežojoši, apdraudēt stimulus ieguldījumiem un tiem var būt nelabvēlīga ietekme, jo tiek stiprināta dominējošo dalībnieku pozīcija, šie pienākumi būtu jāparedz tikai tad, ja tie ir pamatoti un samērīgi, lai sasniegtu noturīgu konkurenci attiecīgajos tirgos. Pats fakts, ka jau pastāv vairāk nekā viena tāda infrastruktūra, nav obligāti jāinterpretē kā pierādījums aktīvu aizstājamībai. Pirmais sadales punkts būtu identificējams pēc objektīviem kritērijiem.

(139a)  Vajadzētu būt iespējai noteikt pienākumus nodrošināt piekļuvi saistītiem papildu pakalpojumiem, t. i., pieejamības pakalpojumiem, lai nodrošinātu pienācīgu piekļuvi galalietotājiem ar invaliditāti, un hibrīdtelevīzijas pakalpojumu un elektronisku raidījumu aprakstu atbalsta datiem, ciktāl tas nepieciešams, lai nodrošinātu galalietotājiem piekļuvi konkrētiem apraides pakalpojumiem.

(140)  Būtu attaisnojami piekļuves nodrošināšanas pienākumus attiecināt arī uz vadiem un kabeļiem aiz pirmā koncentrācijas punkta apgabalos ar zemāku iedzīvotāju blīvumu, par robežu pienākumiem nosakot punktus, kas ir iespējami tuvu galalietotājiem, ja tiek pierādīts, ka aizstāšana būtu neiespējama aiz minētā pirmā koncentrācijas punkta.

(141)  Lai šādos gadījumos ievērotu proporcionalitātes principu, valstu regulatīvajām iestādēm var būt lietderīgi izdarīt izņēmumu attiecībā uz pienākumiem, kas sniedzas tālāk par pirmo sadales punktu, pamatojoties uz to, ka uz būtisku ietekmi tirgū nebalstīts piekļuves nodrošināšanas pienākums apdraudētu ▌nesen izvērsto tīkla elementu ekonomisko izdevīgumu, vai tādēļ, ka pastāv darboties spējīgi alternatīvi piekļuves risinājumi, kas piemēroti ļoti veiktspējīgu tīklu nodrošināšanai.

(142)  Bezvadu elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanā izmantojamās pasīvās ▌infrastruktūras koplietošana ▌saderībā ar konkurences tiesību principiem var būt īpaši lietderīga, lai Savienībā maksimalizētu ļoti augstas veiktspējas savienojamību, it sevišķi mazāk blīvās teritorijās, kur aizstāšana nav praktiski realizējama un galalietotājiem draud šādas savienojamības zaudējums. Valstu regulatīvajām iestādēm izņēmuma kārtā būtu jābūt tiesīgām noteikt šādu koplietošanu ▌vai lokalizētu viesabonēšanas piekļuvi atbilstīgi Savienības tiesību aktiem, ja šāda iespēja ir skaidri noteikta sākotnējos lietošanas tiesību piešķiršanas nosacījumos un ja tās pierāda, ka ir ieguvums no šādas koplietošanas, jo var novērst nepārvaramus ekonomiskus vai fiziskus šķēršļus, kuru dēļ piekļuve tīkliem vai pakalpojumiem būtu būtiski traucēta vai neiespējama, un ņemot vērā vairākus elementus, tostarp jo īpaši vajadzību nodrošināt pārklājumu uz galvenajām transporta maģistrālēm, izvēli un augstāku pakalpojuma kvalitāti galalietotājiem, kā arī vajadzību saglabāt stimulus infrastruktūras paplašināšanai. Apstākļos, kad galalietotājiem nav piekļuves un pasīvās infrastruktūras koplietošana nevar pietiekamā mērā atrisināt situāciju, valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarām noteikt saistības attiecībā uz aktīvās infrastruktūras koplietošanu.

(143)  Kaut gan zināmos apstākļos valsts regulatīvajai iestādei ir lietderīgi uzlikt pienākumus operatoriem, kuriem nav būtiskas ietekmes tirgū, lai sasniegtu tādus mērķus kā starpgalu savienojamība un pakalpojumu sadarbspēja, tomēr ir jānodrošina, ka šādus pienākumus uzliek saskaņā ar tiesisko regulējumu, īpaši ar tajā paredzētajām paziņošanas procedūrām.

(144)  Ar konkurences noteikumiem vien var nepietikt, lai nodrošinātu kultūras daudzveidību un mediju plurālismu ciparu televīzijas jomā. Tehnoloģijas un tirgus attīstība rada nepieciešamību dalībvalstij tās tirgus dēļ vai Komisijai Savienības vārdā regulāri pārskatīt pienākumus nodrošināt ierobežoto piekļuvi ar taisnīgiem, pieņemamiem un nediskriminējošiem noteikumiem, it īpaši, lai noteiktu, vai ir pamats pienākumus attiecināt arī uz elektroniskiem raidījumu aprakstiem (EPG) un lietotņu saskarnēm (API), tādā mērā, cik nepieciešams, lai nodrošinātu galalietotāju piekļuvi noteiktiem ciparu apraides pakalpojumiem. Dalībvalstis, izmantojot jebkādus normatīvos vai administratīvos līdzekļus, kurus tās uzskata par vajadzīgiem, var noteikt ciparu apraides pakalpojumus, kuriem jānodrošina galalietotāju piekļuve.

(145)  Dalībvalstis var arī atļaut savām valsts regulatīvajām iestādēm pārskatīt pienākumus attiecībā uz ierobežotu piekļuvi ciparu pārraidīšanas pakalpojumiem, lai ar tirgus analīzes palīdzību izvērtētu to, vai atcelt vai grozīt nosacījumus operatoriem, kuriem nav būtiskas ietekmes attiecīgajā tirgū. Šādai atcelšanai vai grozīšanai nevajadzētu negatīvi ietekmēt galalietotāju piekļuvi šādiem pakalpojumiem vai efektīvas konkurences perspektīvas.

(146)  Konkrētos apstākļos ir nepieciešams iepriekš uzlikt pienākumus, kas nodrošinātu tāda konkurējoša tirgus attīstību, kura nosacījumi nāk par labu ļoti veiktspējīgu tīklu izvēršanai un lietošanas sākšanai un galalietotāja ieguvuma maksimalizācijai. Būtiskas ietekmes tirgū definīcija šajā direktīvā ir ekvivalenta dominējoša stāvokļa jēdzienam, kā tas definēts Tiesas judikatūrā.

(147)  Var izrādīties, ka divi vai vairāki uzņēmumi kopā veido dominējošu stāvokli tirgū ne tikai tad, ja to starpā pastāv strukturālas vai citādas saites, bet arī tad, ja konkrētā tirgus struktūra pieļauj koordinētu labumgūšanu un ļauj tiem rīkoties būtiskā mērā neatkarīgi no konkurentiem, klientiem un patērētājiem, proti, mudina uz paralēlu vai analoģisku konkurencei kaitīgu rīcību tirgū. Šādai tirgus struktūrai varētu būt raksturīgas tādas iezīmes kā augstas pakāpes koncentrācija, pietiekama tirgus pārredzamība, kas ļauj laika gaitā īstenot ilgtspējīgu koordināciju vai vienotu politiku, un būtisku šķēršļu pastāvēšana potenciālu konkurentu ienākšanai tirgū, kā arī izvēles trūkums, kas neļauj patērētājiem reaģēt. Īpašajos elektronisko sakaru tirgu ex ante regulējuma apstākļos, kur šķēršļi jaunu dalībnieku ienākšanai tirgū parasti ir lieli, tīklu īpašnieku atteikšanās nodrošināt vairumtirdzniecības piekļuvi ar samērīgiem noteikumiem, kuri ilgtermiņā uzlabo konkurences dinamiku un ir novērojami vai paredzami, ja nepastāv ex ante regulējums, saistībā ar kopīgu interesi saglabāt ievērojamu nomas maksu pakārtotajos vai saistītajos mazumtirdzniecības tirgos, kas nav samērīga ar veiktajiem ieguldījumiem un pastāvošo risku, pati par sevi var liecināt par politiku, ko kopīgi īsteno konkurencei neatbilstoša oligopola dalībnieki.

(148)   Ir svarīgi, ka ex ante regulatīvos pienākumus uzliek tikai vairumtirdzniecības tirgū, kur ir viens vai vairāki uzņēmumi ar būtisku ietekmi tirgū, lai nodrošinātu noturīgu konkurenci ▌, un kur valsts vai Savienības konkurences tiesībās paredzētie tiesiskās aizsardzības līdzekļi nav pietiekami, lai risinātu minēto problēmu. Komisija ir izstrādājusi vadlīnijas Savienības līmenī saskaņā ar konkurences tiesību principiem, kas valsts regulatīvajām iestādēm jāievēro, izvērtējot, vai konkurence attiecīgajā tirgū ir efektīva, un izvērtējot būtisku ietekmi tirgū. Valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāizanalizē, vai attiecīgais produktu vai pakalpojumu tirgus ir efektīvi konkurētspējīgs attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā, kas varētu būt visa vai daļa attiecīgās dalībvalsts teritorijas vai blakus esošas dalībvalstu teritoriju daļas, kuras vērtējamas kopā. Efektīvas konkurences analīzei vajadzētu iekļaut analīzi par to, vai tirgus turpmāk būs konkurētspējīgs, un tādējādi, vai efektīvas konkurences trūkums ir ilgstošs. Šīm vadlīnijām būtu jārisina arī jautājums attiecībā uz no jauna veidojamiem tirgiem, kur de facto tirgus līderim, visticamāk, ir būtiska tirgus daļa, bet kur tam nevajadzētu būt pakļautam neatbilstīgiem pienākumiem. Komisijai būtu regulāri jāpārskata vadlīnijas, it sevišķi tad, kad tiek pārskatīti spēkā esošie tiesību akti, ņemot vērā judikatūras attīstību, ekonomisko domāšanu un faktisko tirgus pieredzi, un nolūkā nodrošināt, ka, tirgum strauji attīstoties, tās joprojām ir atbilstīgas. Valsts regulatīvajām iestādēm būs jāsadarbojas savā starpā, ja attiecīgais tirgus ir transnacionāls.

(149)  Nosakot, vai uzņēmumam ir būtiska ietekme konkrētā tirgū, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jārīkojas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, maksimāli ņemot vērā Komisijas vadlīnijas par tirgus analīzi un būtiskas ietekmes tirgū novērtēšanu.

(150)  Valsts regulatīvajām iestādēm savā teritorijā būtu jānosaka attiecīgie ģeogrāfiskie tirgi, maksimāli ņemot vērā Komisijas Ieteikumu par attiecīgajiem produktu un pakalpojumu tirgiem, kas pieņemts saskaņā ar šo direktīvu, un ņemot vērā valsts un vietējos apstākļus. Tāpēc valsts regulatīvajām iestādēm būtu vismaz jāanalizē ieteikumā ietvertie tirgi, tostarp tirgi, kuri ir norādīti, bet vairs netiek regulēti konkrētā valsts vai vietējā kontekstā. Valsts regulatīvajām iestādēm būtu arī jāanalizē tirgi, kas nav ietverti minētajā ieteikumā, bet kurus šo iestāžu jurisdikcijā esošajā teritorijā regulē, pamatojoties uz agrāk veiktu tirgus analīzi, vai citi tirgi, ja šīm iestādēm ir pietiekams pamats uzskatīt, ka, veicot pārbaudi, var tikt izpildīti šajā direktīvā noteiktie trīs kritēriji.

(151)  Transnacionālus tirgus var noteikt, ja tas ir pamatots ar ģeogrāfiskā tirgus noteikšanu, ņemot vērā visus piedāvājuma un pieprasījuma faktorus atbilstīgi konkurences tiesību principiem. BEREC ir šādas analīzes veikšanai vispiemērotākā struktūra, kura var smelties no valsts regulatīvo iestāžu plašās kopējās pieredzes tirgu noteikšanā valsts līmenī. Ja ir noteikti transnacionālie tirgi un tajos vajadzīga regulatīva iejaukšanās, attiecīgajām valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāsadarbojas, lai apzinātu vajadzīgo regulatīvo reakciju, tostarp procesu, saskaņā ar kuru tiek veikta paziņošana Komisijai. Šīs iestādes var tādā pašā veidā sadarboties arī tad, ja transnacionālie tirgi nav noteikti, bet tirgus apstākļi to attiecīgajās teritorijās ir pietiekami viendabīgi, piemēram, tādos aspektos kā līdzīgas izmaksas, tirgus struktūras vai operatori, vai transnacionāla vai salīdzināma galalietotāju pieprasījuma gadījumā, lai saskaņota regulatīva pieeja nāktu par labu.

(152)  Konkrētos apstākļos ģeogrāfiskie tirgi tiek noteikti kā valsts vai vietēji tirgi, piemēram, tādu iemeslu dēļ kā tīkla izvēršanas valsts vai vietējais mērogs, kas ierobežo uzņēmumu iespējamo ietekmi tirgū attiecībā uz vairumtirdzniecības piedāvājumu, joprojām pastāvot kādas galalietotāju kategorijas vai vairāku galalietotāju kategoriju ievērojamam transnacionālam pieprasījumam. Tas it sevišķi var būt tādu galalietotāju pieprasījums, kas ir uzņēmēji, kuri darbojas vairākās vietās dažādās dalībvalstīs. Ja pakalpojumu sniedzēji nevar pietiekami apmierināt šādu transnacionālu pieprasījumu, piemēram, tāpēc, ka tos nošķir valstu robežas vai tie ir sadalīti vietējā mērogā, rodas potenciāls šķērslis iekšējā tirgus darbībai. Tāpēc būtu jāpilnvaro BEREC izstrādāt vadlīnijas valsts regulatīvajām iestādēm par kopēju regulatīvo pieeju, lai nodrošinātu to, ka ir iespējams pienācīgi apmierināt transnacionālo pieprasījumu, nodrošinot pamatu vairumtirdzniecības piekļuves produktiem visā Savienībā, kā arī efektivitāti un apjomradītus ietaupījumus, neraugoties uz sadrumstaloto piedāvājumu. BEREC vadlīnijām būtu jāvirza valsts regulatīvo iestāžu izvēle iekšējā tirgus mērķa īstenošanā, kad tās valsts līmenī uzliek regulatīvos pienākumus BIT operatoriem.

(153)  ▌.

(154)  ▌.

(155)  ▌.

(156)  Pakāpeniski pārejot uz tirgiem, kuros regulējums ir atcelts, komerclīgumi starp operatoriem, tostarp attiecībā uz kolektīviem ieguldījumiem un piekļuvi, kļūs aizvien izplatītāki, un, ja tie ir ilgtspējīgi un uzlabo konkurences dinamiku, tie var dot savu artavu secinājumā, ka konkrētajā vairumtirdzniecības tirgū nav vajadzīgs ex ante regulējums. Līdzīgu loģiku varētu piemērot arī apvērsti, attiecinot to uz komerclīgumu neparedzamu izbeigšanu tirgū, kurā regulējums ir atcelts. Analizējot šādus līgumus, būtu jāņem vērā tas, ka izredzes uz regulējumu var mudināt tīklu īpašniekus iesaistīties komercsarunās. Lai, nosakot to, vai konkrētā tirgū ir vajadzīgs ex ante regulējums, pienācīgi tiktu ņemta vērā saistītajiem tirgiem noteiktā regulējuma ietekme, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jānodrošina, ka tirgi tiek analizēti saskaņoti un, ja iespējams, vienlaicīgi vai iespējami drīz cits pēc cita.

(157)  Novērtējot vairumtirdzniecības regulējumu nolūkā atrisināt problēmas mazumtirdzniecības līmenī, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāņem vērā, ka vairāki vairumtirdzniecības tirgi var augšupēji ietekmēt kādu konkrētu mazumtirdzniecības tirgu un otrādi — viens vairumtirdzniecības tirgus var augšupēji ietekmēt vairākus mazumtirdzniecības tirgus. Turklāt konkurences dinamiku konkrētā tirgū var ietekmēt tirgi, kuri ir pietuvināti, tomēr starp tiem nav vertikālu attiecību, kā tas var būt starp dažiem fiksēto un mobilo sakaru tirgiem. Valsts regulatīvajām iestādēm minētais novērtējums būtu jāveic katram atsevišķam vairumtirdzniecības tirgum, kurā tiek apsvērta iespēja noteikt regulējumu, — sākot ar tiesiskās aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz piekļuvi civilajai infrastruktūrai, jo šādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi parasti veicina ilgtspējīgāku konkurenci, tostarp konkurenci infrastruktūras jomā, un pēc tam analizējot visus vairumtirdzniecības tirgus, kuros var būt nepieciešams ex ante regulējums, tādā secībā, kas atspoguļo to varbūtējo piemērotību apzināto konkurences problēmu risināšanai mazumtirdzniecības līmenī. Lemjot par konkrētu piemērojamo tiesiskās aizsardzības līdzekli, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jānovērtē tā tehniskā īstenojamība un jāveic izmaksu un ieguvumu analīze, ņemot vērā tā piemērotības pakāpi apzināto konkurences problēmu risināšanai mazumtirdzniecības līmenī un nodrošinot konkurenci, kuras pamatā ir diferencēšana un tehnoloģiju neitralitāte. Valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāapsver konkrēta tiesiskās aizsardzības līdzekļa piemērošanas sekas, kas tādā gadījumā, ja īstenojamība iespējama tikai konkrētās tīkla topoloģijās, varētu atturēt no ļoti veiktspējīgu tīklu izvēršanas galalietotāju interesēs. Turklāt valsts regulatīvajām iestādēm, piemērojot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, būtu jānodrošina stimuli — ja iespējams, pirms infrastruktūras izvēršanas — elastīgas un atvērtas tīkla arhitektūras attīstībai, kas ar laiku samazinātu vēlākos posmos piemēroto tiesiskās aizsardzības līdzekļu slogu un sarežģītību. Katrā novērtēšanas posmā, pirms valsts regulatīvā iestāde nosaka, vai operatoram ar būtisku ietekmi tirgū būtu piemērojams papildu un apgrūtinošāks tiesiskās aizsardzības līdzeklis, tai būtu jācenšas noskaidrot, vai jau apsvērtie tiesiskās aizsardzības līdzekļi būtu pietiekami, lai attiecīgajā tirgū pastāvētu efektīva konkurence, cita starpā ņemot vērā visus attiecīgos komerclīgumus vai citus apstākļus vairumtirdzniecības tirgū, tostarp citus jau spēkā esošus regulējuma veidus, piemēram, vispārējo pienākumu nodrošināt piekļuvi nedublējamiem aktīviem vai pienākumus, kas uzlikti saskaņā ar Direktīvu 2014/61/ES, un regulējumu, ko valsts regulatīvā iestāde jau atzinusi par piemērojamu operatoram ar būtisku ietekmi tirgū. Šāda pakāpeniska novērtēšana, kuras mērķis ir nodrošināt, ka tiek piemēroti tikai vispiemērotākie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai efektīvi novērstu visas tirgus analīzē konstatētās problēmas, nekavē valsts regulatīvo iestādi konstatēt, ka šādu tiesiskās aizsardzības līdzekļu kopums, pat ja tiem ir atšķirīgs iedarbības spēks, ļauj risināt minēto problēmu ar vismazāko iejaukšanos tirgū. Pat ja šādu atšķirību rezultātā netiek noteikti atsevišķi ģeogrāfiskie tirgi, tās var pamatot attiecīgo tiesiskās aizsardzības līdzekļu atšķirīgu piemērošanu, ņemot vērā konkurences ierobežojumu dažādo intensitāti.

(158)  Vairumtirdzniecības līmenī noteiktu ex ante regulējumu, kas principā ir mazāk ierobežojošs nekā mazumtirdzniecības regulējums, uzskata par pietiekamu iespējamo konkurences problēmu risināšanai saistītajā lejupējā mazumtirdzniecības tirgū vai tirgos. Panākumus konkurences darbības uzlabošanā, kas gūti kopš elektronisko sakaru tiesiskā regulējuma ieviešanas, atspoguļo mazumtirdzniecības tirgu regulējuma pakāpeniskā atcelšana visā Savienībā. Turklāt noteikumi, kas attiecas uz ex ante tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanu uzņēmumiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, būtu jāvienkāršo un, ja iespējams, jāpadara prognozējamāki. Tāpēc būtu jāatceļ pilnvaras noteikt ex ante reglamentējošo kontroli, pamatojoties uz būtisku ietekmi mazumtirdzniecības tirgos.

(159)  Ja valsts regulatīvā iestāde atceļ vairumtirdzniecības regulējumu, tai būtu jānosaka attiecīgs paziņošanas termiņš, lai nodrošinātu stabilu pāreju uz tirgu, kurā regulējums ir atcelts. Nosakot šādu termiņu, valsts regulatīvajai iestādei būtu jāņem vērā esošās vienošanās starp piekļuves nodrošinātājiem un piekļuves prasītājiem, kas noslēgtas, pamatojoties uz uzliktajiem regulatīvajiem pienākumiem. It sevišķi šādās vienošanās var paredzēt piekļuves prasītāju tiesību līgumisku aizsardzību noteiktā laika posmā. Valsts regulatīvajai iestādei būtu jāņem vērā arī tirgus dalībnieku faktiskās iespējas pieņemt kādu komerciālu vairumtirdzniecības piekļuves vai kolektīvā ieguldījuma piedāvājumu, kas var būt pieejams tirgū, un nepieciešamību izvairīties no ilgstoša iespējamas regulējuma arbitrāžas posma. Valsts regulatīvās iestādes izveidotajā pārejas režīmā būtu jāņem vērā esošo vienošanos regulatīvās uzraudzības apjoms un termiņš pēc paziņošanas perioda sākuma.

(160)  Lai tirgus dalībnieki varētu rēķināties ar noteiktību regulatīvo nosacījumu jomā, jānosaka termiņš tirgus analīzes veikšanai. Ir svarīgi veikt regulāras tirgus analīzes pieņemamā un piemērotā termiņā. Ja valsts regulatīvā iestāde neveic tirgus analīzi noteiktajā termiņā, tas var apdraudēt iekšējo tirgu, un parastās pārkāpumu procedūras var laikus neradīt vēlamo efektu. Tomēr attiecīgajai valsts regulatīvajai iestādei būtu jādod iespēja lūgt palīdzību BEREC, lai pabeigtu tirgus analīzi. Piemēram, šādu palīdzību var īstenot kā īpašu darba grupu, kurā ir citu valsts regulatīvo iestāžu pārstāvji.

(161)  Sakarā ar tehnoloģiskās inovācijas augsto līmeni un izteikto dinamiku elektronisko sakaru nozares tirgos ir jānodrošina regulējuma ātra, koordinēta un saskaņota pielāgošana Savienības līmenī, jo pieredze liecina, ka atšķirības veidā, kā valsts regulatīvās iestādes īsteno tiesisko regulējumu, var radīt šķēršļus iekšējā tirgus attīstībai.

(162)  Tomēr regulatīvo pasākumu stabilitātes un prognozējamības uzlabošanas nolūkā maksimālais laika posms, pēc kura jāveic kārtējā tirgus analīze, attiecībā uz stabiliem un paredzamiem tirgiem būtu jāpagarina no trīs līdz pieciem gadiem, ar nosacījumu, ka starplaikā notikušo tirgus izmaiņu dēļ nav vajadzīga jauna analīze. Kad tiek noteikts, vai valsts regulatīvā iestāde ir izpildījusi pienākumu vismaz reizi piecos gados analizēt tirgus un paziņot attiecīgo pasākuma projektu, tikai paziņojumu, kurā ietverts jauns tirgus noteikšanas un būtiskas ietekmes tirgū novērtējums, uzskata par tādu, kas sāk jaunu piecu gadu tirgus ciklu. Vienkārša paziņošana par jauniem vai grozītiem regulatīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas piemēroti, pamatojoties uz iepriekš veiktu un nepārskatītu tirgus analīzi, netiks uzskatīta par minētā pienākuma izpildi. Attiecībā uz dinamiskiem tirgiem maksimālajam laikposmam, kas pieļaujams starp tirgus analīzēm, tomēr arī turpmāk vajadzētu būt trim gadiem. Tirgus būtu jāuzskata par dinamisku, ja parametri, ko izmanto, lai noteiktu, vai piemērot saistības vai tās atcelt, tostarp tehnoloģiju attīstība un galalietotāju pieprasījuma tendences, visdrīzāk neattīstīsies tā, lai analīzes rezultāti mainītos mazāk nekā viena gada laikā attiecībā uz ievērojamu skaitu ģeogrāfisko teritoriju, kas veido vismaz 10 % no tirgus.

(163)  Īpašā pienākuma uzlikšanai uzņēmumam, kam ir būtiska ietekme tirgū, nav nepieciešama papildu tirgus analīze, bet pamatojums tam, ka attiecīgais pienākums ir lietderīgs un samērīgs attiecībā uz noteiktās problēmas raksturu attiecīgajā tirgū ▌.

(164)  Novērtējot piemērojamo pienākumu un nosacījumu samērīgumu, valstu regulatīvajām iestādēm būtu jāņem vērā atšķirīgie konkurences apstākļi, kādi ir attiecīgās dalībvalsts dažādos apgabalos, it sevišķi ņemot vērā saskaņā ar šo direktīvu veiktā ģeogrāfiskā apsekojuma rezultātus.

(165)  Apsverot, vai piemērot tiesiskās aizsardzības līdzekļus ar mērķi kontrolēt cenas un, ja tie tiks piemēroti, tad, kādā veidā, valstu regulatīvajām iestādēm būtu jācenšas ļaut ieguldītājam konkrētā jaunā ieguldījumu projektā gūt taisnīgu peļņu. Jo īpaši var pastāvēt ar ieguldījumu projektiem saistīti riski, kas raksturīgi jauniem piekļuves tīkliem tādu produktu atbalstam, kuru pieprasījums ieguldījuma veikšanas laikā ir neskaidrs.

(166)  To pienākumu pārskatīšanai, kas uzlikti operatoriem, kuri atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, tirgus analīzes periodā būtu jāļauj valsts regulatīvajām iestādēm ņemt vērā to, kā konkurences apstākļus ietekmē jauni notikumi, piemēram, noslēgtās jaunās brīvprātīgās vienošanās starp operatoriem, tādas kā piekļuves un kolektīvā ieguldījuma līgumi, tādējādi nodrošinot elastīgumu, kas ir jo sevišķi vajadzīgs ilgāku regulatīvo ciklu kontekstā. Līdzīgu loģiku vajadzētu piemērot arī attiecībā uz komerclīgumu neparedzamu izbeigšanu. Ja šāda izbeigšana notiek tirgū, kurā regulējums ir atcelts, var būt vajadzīga jauna tirgus analīze.

(167)  Piekļuves un starpsavienojuma noteikumu un nosacījumu, tostarp cenu, pārredzamība paātrina sarunas, palīdz izvairīties no strīdiem un tirgus dalībniekiem sniedz pārliecību, ka pakalpojumi netiek sniegti ar diskriminējošiem noteikumiem. Tehnisko saskarņu atklātums un pārredzamība var būt jo īpaši svarīga sadarbspējas nodrošināšanai. Ja valsts regulatīvā iestāde uzliek pienākumus padarīt informāciju sabiedrībai pieejamu, tā var arī precizēt veidu, kādā šī informācija ir jādara pieejama, un to, vai tā ir par brīvu, ņemot vērā attiecīgās informācijas raksturu un nolūku.

(168)  Ņemot vērā tīkla topoloģiju, piekļuves produktu un tirgus apstākļu daudzveidību, kas radusies kopš 2002. gada, Direktīvas 2002/19/EK II pielikuma mērķus, kas attiecas uz atsevišķu piekļuvi vietējai sakaru līnijai un ciparu televīzijas un radio pakalpojumu sniedzējiem paredzētiem piekļuves produktiem, varētu labāk un elastīgāk īstenot, izveidojot vadlīnijas par standartpiedāvājuma minimālajiem kritērijiem, kas BEREC jāizstrādā un periodiski jāatjaunina. Tāpēc Direktīvas 2002/19/EK II pielikums būtu jāsvītro.

(169)  Nediskriminācijas princips nodrošina to, ka uzņēmumi, kam ir būtiska ietekme tirgū, nekropļo konkurenci, jo īpaši, ja tie ir vertikāli integrēti uzņēmumi, kas sniedz pakalpojumus uzņēmumiem, ar kuriem tie konkurē pakārtotos tirgos.

(170)  Nolūkā izskatīt un novērst ar cenu nesaistītu diskriminējošu attieksmi devuma līdzvērtība principā ir drošākais veids, kā panākt efektīvu aizsardzību pret diskrimināciju. No otras puses, regulēta vairumtirdzniecības devuma nodrošināšana uz devuma līdzvērtības pamata, visticamāk, radīs lielākas atbilstības nodrošināšanas izmaksas nekā citi nediskriminēšanas pienākumu veidi. Šīs lielākās atbilstības nodrošināšanas izmaksas būtu jāsamēro ar ieguvumiem, ko dod sīvāka lejupējā konkurence, un jāņem vērā nediskriminēšanas garantiju svarīgums apstākļos, kad operatoram ar būtisku ietekmi tirgū netiek piemērota tieša cenu kontrole. Valsts regulatīvās iestādes it sevišķi varētu ņemt vērā, ka vairumtirdzniecības devuma nodrošināšana jaunām sistēmām uz devuma līdzvērtības pamata, visdrīzāk, radīs pietiekamus tīros ieguvumus un tādējādi būs samērīga, ņemot vērā salīdzinoši zemākās papildu izmaksas atbilstības nodrošināšanai, lai gādātu par jaunizveidoto sistēmu atbilstību devuma līdzvērtības principam. No otras puses, valsts regulatīvajām iestādēm būtu arī jāizsver iespējamie demotivējošie faktori, kas varētu atturēt no jaunu sistēmu izvēršanas, tā vietā dodot priekšroku pakāpeniskākiem atjauninājumiem, gadījumā, ja uz jaunu sistēmu izvēršanu attiektos ierobežojošāki regulatīvie pienākumi. Dalībvalstīs, kurās ir liels skaits maza mēroga BIT operatoru, devuma līdzvērtības piemērošana katram no tiem var būt nesamērīga.

(171)  Atsevišķa grāmatvedība ļauj padarīt redzamus iekšējo cenu pārskaitījumus un ļauj valsts regulatīvajām iestādēm attiecīgos gadījumos pārbaudīt atbilstību saistībām par nediskrimināciju. Šajā sakarā Komisija publicēja 2005. gada 19. septembra Ieteikumu 2005/698/EK par uzskaites nodalīšanu un izmaksu uzskaites sistēmām.

(172)  Inženiertehniskie aktīvi, kas var izmitināt elektronisko sakaru tīklu, ir sevišķi svarīgi jaunu ▌tīklu sekmīgai ierīkošanai, jo to dublēšanas izmaksas ir ļoti lielas un to atkārtota izmantošana var dot ievērojamus ietaupījumus. Tāpēc papildus Direktīvā 2014/61/ES izklāstītajiem noteikumiem par fizisko infrastruktūru ir vajadzīgs īpašs tiesiskās aizsardzības līdzeklis tādā situācijā, kad inženiertehniskie aktīvi pieder operatoram, kurš atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū. Ja inženiertehniskie aktīvi pastāv un ir atkārtoti izmantojami, nodrošinot efektīvu piekļuvi tiem, ir iespējams panākt ļoti lielu labvēlīgu ietekmi uz konkurējošas infrastruktūras ierīkošanu, un tāpēc jānodrošina, ka piekļuvi šādiem aktīviem ir iespējams izmantot kā patstāvīgu tiesiskās aizsardzības līdzekli konkurences un izvēršanas dinamikas uzlabošanai jebkurā lejupējā tirgū, kas būtu jāapsver, pirms tiek novērtēta nepieciešamība piemērot kādus citus varbūtējus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, un ne tikai kā papildu tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas attiecas uz citiem vairumtirdzniecības produktiem vai pakalpojumiem, vai kā tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas attiecas tikai uz uzņēmumiem, kuri gūst labumu no šādiem citiem vairumtirdzniecības produktiem vai pakalpojumiem. Pastāvošs aktīvs nebūtu jāuzskata par tādu, kas pieejams atkārtotai izmantošanai, ja tehniski vai fiziski ierobežojumi traucē tā funkcionālu pieejamību. Valsts regulatīvajām iestādēm atkārtoti izmantojami pārmantotie inženiertehniskie aktīvi būtu jānovērtē, pamatojoties uz regulēto uzskaites vērtību, no kuras atskaitīta uzkrātā amortizācija aprēķina veikšanas laikā, indeksētu ar pienācīgu cenas indeksu, piemēram, mazumtirdzniecības cenu indeksu, un izslēdzot aktīvus, kas ir pilnībā amortizēti vismaz 40 gadus ilgā laika posmā, bet vēl joprojām tiek ekspluatēti.

(173)  Nosakot pienākumus saistībā ar piekļuvi jaunām un uzlabotām infrastruktūrām, valstu regulatīvajām iestādēm būtu jānodrošina, ka piekļuves nosacījumi atspoguļo ieguldīšanas lēmuma pamatā esošos apstākļus, ņemot vērā, inter alia, izvēršanas izmaksas, jauno produktu un pakalpojumu ieviešanas paredzamo tempu un mazumtirdzniecības cenu paredzamos līmeņus. Turklāt, lai ieguldītājiem nodrošinātu plānošanas noteiktību, valstu regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt iespējai attiecīgā gadījumā noteikt piekļuves noteikumus un nosacījumus, kas attiecīgajos pārskata periodos ir konsekventi. Ja cenu kontrole tiek uzskatīta par lietderīgu, šādos noteikumos un nosacījumos var iekļaut cenu noteikšanas pasākumus, kas ir atkarīgi no līguma apjoma vai ilguma saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, ja šādiem pasākumiem nav diskriminējošas ietekmes. Jebkādiem paredzētajiem piekļuves nosacījumiem būtu jārespektē vajadzība nodrošināt pakalpojumu efektīvu konkurenci patērētājiem un uzņēmumiem.

(174)  Piespiedu piekļuvi tīkla infrastruktūrai, piemēram, tumšajai optiskajai šķiedrai, var attaisnot kā līdzekli konkurences palielināšanai, bet valsts regulatīvajām iestādēm ir jālīdzsvaro infrastruktūras īpašnieka tiesības izmantot tā infrastruktūru savam labumam un citu pakalpojuma sniedzēju tiesības piekļūt iekārtām, kas ir svarīgas konkurētspējīgu pakalpojumu sniegšanai.

(175)  ▌.

(176)  Ja operatoriem ir uzlikti pienākumi, saskaņā ar kuriem jāizpilda pamatotas prasības par piekļuvi tīklu elementiem un ar tiem saistītām iekārtām un to izmantošanu, šādas prasības būtu jānoraida, pamatojoties tikai uz objektīviem kritērijiem, tādiem kā tehniskās iespējas vai nepieciešamība saglabāt tīkla integritāti. Ja piekļuve ir atteikta, persona, kurai ir atteikts, var izmantot strīda izšķiršanas procedūru, kas minēta 27. un 28. pantā. Operatoram ar piespiedu piekļuves saistībām nedrīkst pieprasīt nodrošināt tāda veida piekļuvi, kuru tas nespēj nodrošināt. Valsts regulatīvās iestādes uzliktai piespiedu piekļuvei, kas īstermiņā palielina konkurenci, nevajadzētu samazināt konkurējošo uzņēmumu stimulu investēt alternatīvās iekārtās, kas nodrošinās noturīgāku konkurenci un/vai augstāku veiktspēju un lielākus ieguvumus galalietotājiem ilgtermiņā. Valsts regulatīvās iestādes piespiedu piekļuves sniedzējiem un/vai saņēmējiem var noteikt tehniskos un darbības nosacījumus saskaņā ar Savienības tiesībām. Tehnisko standartu noteikšanai būtu jāatbilst jo īpaši Direktīvai (ES) 2015/1535.

(177)  Cenu kontrole var būt nepieciešama, ja tirgus analīze attiecīgajā tirgū atklāj neefektīvu konkurenci. Jo īpaši operatoriem, kuriem ir būtiska ietekme tirgū, vajadzētu izvairīties no cenu ierobežojumiem, kuru dēļ atšķirība starp to mazumtirdzniecības cenām un starpsavienojuma un/vai piekļuves cenām, ko tie iekasē no konkurentiem, kuri piedāvā līdzīgus mazumtirdzniecības pakalpojumus, nav atbilstīga, lai nodrošinātu ilgstošu konkurenci. Valsts regulatīvajai iestādei aprēķinot izmaksas, kas radušās, izveidojot pakalpojumu, kas atļauts saskaņā ar šo direktīvu, ir lietderīgi atļaut gūt saprātīgu peļņu par izmantoto kapitālu, tostarp attiecīgās darbaspēka un celtniecības izmaksas, ar kapitāla vērtību, kas vajadzības gadījumā pielāgota, lai parādītu pašreizējo aktīvu vērtību un darbību efektivitāti. Izmaksu segšanas metodei būtu jābūt atbilstīgai apstākļiem, ņemot vērā nepieciešamību veicināt efektivitāti, ilgstošu konkurenci un ļoti veiktspējīgu tīklu izvēršanu, un tādējādi palielināt labumu galalietotājiem, un būtu jāņem vērā vajadzība pēc prognozējamām un stabilām vairumtirdzniecības cenām, kas būtu izdevīgas visiem operatoriem, kuri tiecas izvērst jaunus un paplašinātus tīklus, saskaņā ar Komisijas vadlīnijām[27].

(178)  Tāpēc, ka nav noteiktas pārliecības par to, cik ātri materializēsies pieprasījums pēc nākamās paaudzes platjoslas pakalpojumiem, ieguldījumu un inovācijas efektivitātes veicināšanai ir svarīgi atļaut operatoriem, kuri veic ieguldījumus jaunos vai modernizētos tīklos, piemērot noteiktu cenu veidošanas elastīgumu. Lai novērstu pārmērīgas cenas tirgos, kuros ir operatori, kuri atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, papildus cenu veidošanas elastīgumam būtu jāpiemēro pasākumi konkurences un galalietotāju interešu aizsardzībai, piemēram, stingri nediskriminēšanas pienākumi, pasākumi, ar ko nodrošina lejupējo produktu tehnisko un ekonomisko atkārtojamību, un pierādāms mazumtirdzniecības cenu ierobežojums, ko rada konkurence infrastruktūras jomā, vai cenas atskaites punkts, kas izriet no citiem regulētiem piekļuves produktiem, vai abi. Neatkarīgi no šiem konkurences aizsardzības pasākumiem valsts regulatīvās iestādes var identificēt citus apstākļus, kuros būtu lietderīgi nenoteikt regulētas piekļuves cenas konkrētiem vairumtirdzniecības devumiem, piemēram, ja liela cenas elastīguma dēļ, kas atkarīgs no galalietotāju pieprasījuma, operatoram ar būtisku ietekmi tirgū nav izdevīgi prasīt cenu, kas ievērojami pārsniedz konkurētspējīgu līmeni.

(179)  Ja valsts regulatīvā iestāde uzliek pienākumus ieviest izmaksu uzskaites sistēmu, lai atbalstītu cenu kontroles, tā pati var veikt ikgadēju revīziju, lai nodrošinātu atbilstību šai izmaksu uzskaites sistēmai, ar noteikumu, ka tai ir vajadzīgais kvalificētais personāls, vai tā var pieprasīt revīziju veikt citai kvalificētai iestādei, neatkarīgi no attiecīgā operatora.

(180)  Sistēma maksas iekasēšanai par vairumtirdzniecības balss izsaukuma savienojuma pabeigšanu Savienībā pamatojas uz principu, ka maksā izsaucēja tīkls. Pieprasījuma un piedāvājuma aizstājamības analīze liecina, ka patlaban vai prognozējamā nākotnē vairumtirdzniecības līmenī vēl nav aizstājēju, kas varētu ierobežot maksas noteikšanu par savienojuma pabeigšanu konkrētā tīklā. Savienojuma pabeigšanas tirgos pastāvot divpusējai piekļuvei, potenciālas konkurences problēmas rada arī operatoru šķērssubsidēšana. Šīs potenciālās konkurences problēmas ir kopīgas gan fiksētajiem, gan mobilajiem balss izsaukuma savienojuma pabeigšanas tirgiem. Tāpēc, ņemot vērā savienojuma pabeidzēju operatoru spēju un stimulus paaugstināt cenas būtiski virs izmaksu līmeņa, vidējā termiņā par vispiemērotāko iejaukšanās veidu, kas risinātu šo problēmu, tiek uzskatīta orientācija uz izmaksām.

(181)  Lai mazinātu regulatīvo slogu, kad saskaņoti visā Savienībā tiek risinātas ar vairumtirdzniecības balss izsaukuma savienojuma pabeigšanu saistītas konkurences problēmas, šajā direktīvā būtu jānosaka kopēja pieeja, kas ir pamats cenu kontroles pienākumu noteikšanai un ko papildina saistoša kopēja metode, kuru nosaka Komisija, un tehniskie norādījumi, kuri būtu jāizstrādā BEREC.

(182)  Lai vienkāršotu to noteikšanu un veicinātu to piemērošanu attiecīgā gadījumā, vairumtirdzniecības balss izsaukuma savienojuma pabeigšanas tarifus fiksēto un mobilo sakaru tirgos Savienībā nosaka ar deleģēto aktu. Šajā direktīvā būtu jāparedz sīki izstrādāti kritēriji un parametri, uz kuru pamata nosaka balss izsaukuma savienojuma pabeigšanas tarifu apmēru. Piemērojot šo kritēriju un parametru kopu, Komisijai cita starpā būtu jāņem vērā, ka būtu jāaptver tikai tās izmaksas, kas ir vairumtirdzniecības balss izsaukuma savienojuma pabeigšanas pakalpojuma nodrošināšanas papildizmaksas; ka radiofrekvenču spektra maksas ir atkarīgas no abonentiem, nevis no datplūsmas, tāpēc tās nebūtu jāiekļauj, un ka papildu radiofrekvenču spektru iedala galvenokārt datu pakalpojumiem, tāpēc tas nav būtisks attiecībā uz izsaukuma savienojuma pabeigšanas papildizmaksām; ka ir atzīts — lai gan tiek lēsts, ka mobilajos tīklos minimālais efektivitātes līmenis ir vismaz 20 % tirgus daļa, fiksētajos tīklos mazāki operatori neatkarīgi no to lieluma var sasniegt to pašu efektivitāti un tās pašas vienības izmaksas kā efektīvs operators. Nosakot precīzu maksimālo tarifu, Komisijai būtu jāietver attiecīgs svērums, lai ņemtu vērā galalietotāju kopējo skaitu katrā dalībvalstī, ja tas ir vajadzīgs atlikušo izmaksu atšķirību dēļ. Kad Komisija nosaka minēto tarifu, būtu jāņem vērā BEREC un valsts regulatīvo iestāžu vērtīgā pieredze piemērotu izmaksu modeļu veidošanā. Savienojuma pabeigšanas tarifi Savienībā ir pastāvīgi samazinājušies un ir paredzams, ka šī tendence turpināsies. Kad Komisija nosaka maksimālo savienojuma pabeigšanas tarifu pirmajā deleģētajā aktā, ko tā pieņem saskaņā ar šo direktīvu, tai nebūtu jāņem vērā nepamatotas dalībvalstu izņēmuma atkāpes no minētās tendences.

(183)  ▌.

(184)  Tāpēc, ka šobrīd nav noteiktas pārliecības ne par to, cik ātri materializēsies pieprasījums pēc ļoti veiktspējīgiem platjoslas pakalpojumiem, ne arī par vispārējiem apjomradītiem ietaupījumiem un blīvumu, kolektīvā ieguldījuma līgumi var piedāvāt būtiskas priekšrocības izmaksu un risku apvienošanas ziņā, ļaujot mazākiem operatoriem veikt ieguldījumus ar ekonomiski pamatotiem noteikumiem un tādējādi veicinot noturīgu, ilgstošu konkurenci, tostarp arī zonās, kurās konkurence infrastruktūras jomā var izrādīties neefektīva. ▌

(185)  Funkcionālo nošķiršanu, kad vertikāli integrētam operatoram pieprasa izveidot uzņēmējdarbības vienības, kuru darbība ir nošķirta, veic ar mērķi panākt pilnīgi līdzvērtīgu piekļuves produktu piedāvājumu visiem nākamā tirgus posma operatoriem, tostarp paša operatora vertikāli integrētajām struktūrvienībām, kas darbojas nākamajā tirgus posmā. Funkcionālā nošķiršana var uzlabot konkurenci vairākos konkrētajos tirgos, ievērojami samazinot diskrimināciju veicinošos faktorus un atvieglojot nediskriminēšanas noteikumu izpildes pārbaudīšanu un panākšanu. Izņēmuma gadījumos funkcionālā nošķiršana var būt pamatots tiesiskās aizsardzības līdzeklis, ja vairākos attiecīgajos tirgos vēl joprojām nav izdevies panākt faktiski nediskriminējošu attieksmi un ja ir mazas izredzes vai nav izredžu panākt infrastruktūras konkurenci pieņemamā laikā pēc tam, kad ir izmēģināts viens vai vairāki tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kuri iepriekš tika uzskatīti par piemērotiem. Tomēr ir ļoti svarīgi nodrošināt to, ka, pieprasot funkcionālo nošķiršanu, tiek saglabāti faktori, kas rosina attiecīgo uzņēmumu ieguldīt tīkla attīstībā, un netiek radīta iespējama negatīva ietekme uz patērētāju labklājību. Tas prasa veikt dažādu ar piekļuves tīklu saistītu konkrēto tirgu koordinētu analīzi saskaņā ar 67. pantā izklāstīto tirgus analīzes procedūru. Veicot tirgus analīzi un sīki izstrādājot attiecīgo tiesiskās aizsardzības līdzekli, valsts regulatīvajām iestādēm īpaši būtu jāņem vērā produkti, kuru pārvaldība jāuztic atsevišķām uzņēmējdarbības vienībām, ievērojot tīkla paplašināšanas apjomu un tehnoloģiskā progresa pakāpi, kas var būtiski ietekmēt fiksēto un bezvadu pakalpojumu savstarpējo aizstājamību. Lai nepieļautu konkurences traucēšanu iekšējā tirgū, ierosinājumus par funkcionālo nošķiršanu iepriekš būtu jāapstiprina Komisijai.

(186)  Funkcionālās nošķiršanas īstenošana nedrīkst traucēt piemērotu mehānismu izveidi dažādu nošķirto uzņēmējdarbības vienību koordinācijai, lai nodrošinātu to, ka tiek aizsargātas mātesuzņēmuma ekonomiskās un pārvaldības uzraudzības tiesības.

(187)  Ja vertikāli integrēts uzņēmums nolemj nodot ievērojamu daļu vietējā piekļuves tīkla aktīvu vai visus minētos aktīvus atsevišķai uzņēmējdarbības vienībai, kam ir cits īpašnieks, vai izveidot atsevišķu uzņēmējdarbības vienību, kas darbojas ar piekļuves produktiem, valsts regulatīvajai iestādei būtu jānovērtē plānotā darījuma, tostarp visu šā uzņēmuma piedāvāto piekļuves saistību, ietekme uz visiem pašreizējiem pienākumiem, kas regulēšanas vajadzībām uzlikti vertikāli integrētam operatoram, lai nodrošinātu jaunās kārtības atbilstību šai direktīvai. Attiecīgajai valsts regulatīvajai iestādei būtu jāveic jauna to tirgu analīze, kurā darbojas nošķirtā uzņēmējdarbības vienība, un attiecīgi jāuzliek, jāsaglabā, jāmaina vai jāatceļ minētie pienākumi. Šajā nolūkā valsts regulatīvajai iestādei ir jābūt iespējai pieprasīt informāciju no uzņēmuma.

(188)  Ar saistošām saistībām var uzlabot vertikāli integrēta uzņēmuma, kurš atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme vienā vai vairākos attiecīgajos tirgos, brīvprātīgas nošķiršanas procesa prognozējamību un pārredzamību, nosakot plānotās nošķiršanas īstenošanas gaitu, piemēram, izstrādājot īstenošanas ceļvedi, kurā norādīti skaidri mērķpasākumi un paredzamās sekas gadījumā, ja konkrēti mērķpasākumi netiks izpildīti. Valsts regulatīvajām iestādēm šādas saistības būtu jāuzlūko nākotnē vērstā ilgtspējības perspektīvā, it sevišķi izvēloties laika posmu, kurā tās būs saistošas, un būtu jāņem vērā tas, ka ieinteresētās personas sabiedriskajā apspriešanā piešķir lielu vērtību stabiliem un prognozējamiem tirgus apstākļiem.

(189)  Saistības var ietvert uzraudzības pilnvarnieka norīkošanu, kura identitāte un pilnvaras būtu jāapstiprina valsts regulatīvajai iestādei, un uzlikt pienākumu operatoram, kas piedāvā tam periodiski sniegt īstenošanas ziņojumus.

(190)  Tīkla īpašnieki, kuri nedarbojas mazumtirdzniecības tirgū un kuru uzņēmējdarbības modelis tāpēc aprobežojas ar vairumtirdzniecības pakalpojumu sniegšanu citiem, var veicināt plaukstoša vairumtirdzniecības tirgus izveidi, kas labvēlīgi ietekmē lejupēju mazumtirdzniecības konkurenci. Turklāt to uzņēmējdarbības modelis var piesaistīt potenciālos ieguldītājus, kas vēlas ieguldīt finanses stabilākajos infrastruktūras aktīvos ar ilgāka termiņa perspektīvām, kas vērstas uz ļoti veiktspējīgu tīklu ierīkošanu. Tomēr tādu operatoru esība, kuri darbojas tikai vairumtirdzniecības tirgos, ne vienmēr ļauj izveidot mazumtirdzniecības tirgus, kuros valda efektīva konkurence, un operatorus, kuri darbojas tikai vairumtirdzniecības tirgos, var atzīt par tādiem, kam ir būtiska ietekme konkrētos produktu tirgos un ģeogrāfiskajos tirgos. Konkurences apdraudējumi, ko izraisa tādu operatoru attieksme, kuri īsteno tikai vairumtirdzniecības uzņēmējdarbības modeļus, var būt mazāki nekā vertikāli integrēto operatoru izraisītie apdraudējumi, ar nosacījumu, ka uzņēmējdarbības modelis, kas paredz darbību tikai vairumtirdzniecības tirgos, ir patiess un nav stimulu diskriminācijai starp lejupējiem pakalpojumu sniedzējiem. Tāpēc regulatīvajai reakcijai vajadzētu paredzēt salīdzinoši mazāku iejaukšanos. No otras puses, valsts regulatīvajām iestādēm jābūt iespējai iejaukties, ja radušās konkurences problēmas, kas kaitē galalietotājiem.

(191)  Lai vienkāršotu galalietotāju interesēs esošo pāreju no pārmantotajiem vara kabeļu tīkliem uz nākamās paaudzes tīkliem, valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt iespējai uzraudzīt tīkla operatoru pašiniciatīvas šajā ziņā un vajadzības gadījumā izveidot atbilstīgu pārejas procesu, piemēram, šādā nolūkā izmantojot iepriekšēju paziņošanu, pārredzamību un pieņemamus ▌ piekļuves produktus, tiklīdz ir skaidri apliecināts tīkla īpašnieka nodoms un gatavība izbeigt vara kabeļu tīklu ekspluatāciju. Lai novērstu pārejas nepamatotu aizkavēšanos, valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarām atcelt ar vara kabeļu tīkliem saistītos piekļuves nodrošināšanas pienākumus, tiklīdz ir izveidots atbilstīgs pārejas process. Piekļuves prasītājiem, kuri pāriet no piekļuves produkta, kas balstīts uz pārmantoto infrastruktūru, uz piekļuves produktu, kas balstīts uz modernāku tehnoloģiju vai sakaru līdzekli, vajadzētu būt iespējai, ja viņi to vēlas, pāriet uz piekļuvi jebkuram modernākam produktam ar lielāku jaudu, taču tai nevajadzētu būt obligātai prasībai. Ja notiek pāreja uz modernāku risinājumu, piekļuves prasītājiem būtu jāievēro reglamentējošie nosacījumi attiecībā uz piekļuvi augstākas jaudas piekļuves produktam, kā noteikusi valsts regulatīvā iestāde savā tirgus analīzē.

(192)   Līdztekus telesakaru sektora liberalizācijai un pieaugošajai konkurencei, un sakaru pakalpojumu izvēles iespējām nepieciešama paralēla rīcība, lai izveidotu saskaņotus reglamentējošos noteikumus, kas nodrošina universālā pakalpojuma sniegšanu. Universālā pakalpojuma jēdziens būtu jāattīsta, lai tas atbilstu tehnoloģijas sasniegumiem, tirgus attīstībai un lietotāju pieprasījuma izmaiņām.

(193)  Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 169. pantu Savienībai jāveicina patērētāju aizsardzība.

(194)  Universālais pakalpojums ir “drošības tīkls”, kas nodrošina, ka visiem patērētājiem par pieņemamu cenu ir pieejams pakalpojumu minimālais komplekts, ja no šādas pieejamības trūkuma izrietošais sociālās atstumtības risks kavē iedzīvotāju pilnvērtīgu sociālo un ekonomisko dalību sabiedrībā.

(195)  Pamatpiekļuve platjoslas internetam ir vispārpieejama gandrīz visā Savienībā un tiek ļoti intensīvi izmantota plašam klāstam darbību. Tomēr vispārējais izmantošanas apmērs ir mazāks nekā pieejamība, jo vēl aizvien ir cilvēki, kuri neizmanto internetu dažādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar informētību, izmaksām un prasmēm, vai ir izvēlējušies neizmantot internetu. Funkcionāla piekļuve internetam par pieņemamu cenu ir kļuvusi ļoti svarīga sabiedrībai un tautsaimniecībai kopumā. Ar nepieciešamāko interneta tiešsaistes pakalpojumu starpniecību tā veido pamatu dalībai digitālajā ekonomikā un sabiedrībā.

(196)  Universālā pakalpojuma būtiska prasība ir nodrošināt, ka visiem patērētājiem par pieņemamu cenu ir pieejami ▌ interneta piekļuves un balss sakaru pakalpojumi vismaz fiksētā atrašanās vietā. ▌ Tomēr nedrīkst būt ierobežojumu tehniskajiem līdzekļiem, ar kuriem ir nodrošināts pieslēgums fiksētā atrašanās vietā, ļaujot izmantot kabeļu vai bezvadu tehnoloģiju, kā arī ierobežojumu attiecībā uz to operatoru kategoriju, kuri pilda daļu vai visas universālā pakalpojuma saistības. Šajā ziņā īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai līdzvērtīga piekļuve tiktu nodrošināta galalietotājiem ar invaliditāti. Dalībvalstīm arī vajadzētu būt iespējai nodrošināt pakalpojumus par pieņemamu cenu iedzīvotājiem, kuri pārvietojas, ja dalībvalstis uzskata, ka tas ir nepieciešams iedzīvotāju pilnvērtīgai sociālajai un ekonomiskajai līdzdalībai sabiedrībā.

(197)   Attiecīgā lietotāja interneta piekļuves ātrums var būt atkarīgs no vairākiem faktoriem, tai skaitā interneta pieslēguma nodrošinātāja(-iem), kā arī attiecīgās lietojumprogrammas, kurai izmanto pieslēgumu. Pieejamam un cenas ziņā pieņemamam platjoslas interneta piekļuves pakalpojumam, ko nodrošina saskaņā ar universālā pakalpojuma saistībām, vajadzētu būt pietiekami veiktspējīgam, lai atbalstītu piekļuvi vismaz minimālajam interneta pamatpakalpojumu komplektam un vismaz minimālajam joslas platumam un to izmantošanu, kas atbilst šādu pakalpojumu vidējam lietojumam lielākās iedzīvotāju daļas vidū, ar mērķi nodrošināt pienācīgu sociālās iekļaušanas līmeni un dalību digitālajā sabiedrībā un ekonomikā. Valsts regulatīvo iestāžu ziņā ir saskaņā ar BEREC vadlīnijām noteikt vispiemērotāko veidu, kā nodrošināt nepieciešamo joslas platumu, lai atbalstītu piekļuvi vismaz šādam minimālo pakalpojumu komplektam, cenšoties nodrošināt tādu piekļuvi internetam, kāda ir pieejama lielākajai daļai iedzīvotāju attiecīgās dalībvalsts teritorijā vai tās daļā. Valsts regulatīvās iestādes var, piemēram, noteikt veiktspēju attiecībā uz obligātajām pakalpojumu kvalitātes prasībām, tostarp minimālo joslas platumu un datu apjomu. Savienības tiesību aktu prasības attiecībā uz atvērtu internetu, jo īpaši tās, kas paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2015/2120[28], būtu jāattiecina uz visiem šādiem interneta piekļuves pakalpojumiem, tostarp uz ikvienu to pakalpojumu sarakstu vai minimālo joslas platumu, kas noteikts saskaņā ar universālā pakalpojuma saistībām.

(198)  Patērētājus nevajadzētu piespiest izmantot pakalpojumus, kurus tie nevēlas izmantot, tāpēc tiesīgajiem patērētājiem vajadzētu būt iespējai pēc pieprasījuma universālā pakalpojuma izmantošanā par pieņemamu cenu aprobežoties tikai ar balss sakaru pakalpojumu.

(199)   Valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt iespējai uzraudzīt mazumtirdzniecības tarifu līmeni un attīstības tendences pakalpojumiem, kas ir iekļauti universālā pakalpojuma saistību darbības jomā. Pārraudzība būtu jāveic tā, lai neradītu pārliecīgu administratīvu nastu nedz valsts regulatīvajām iestādēm, nedz ▌ šādu pakalpojumu sniedzējiem.

(200)  Pieejama cena nozīmē cenu, ko dalībvalstis noteikušas valsts līmenī, ņemot vērā īpašos valsts nosacījumus, un tajā būtu jāiekļauj īpašas sociālo tarifu izvēles iespējas vai paketes, lai apmierinātu to lietotāju vajadzības, kuriem ir zems ienākumu līmenis, vai lietotāju īpašās sociālās vajadzības. Šādi galalietotāji varētu ietvert vecāka gadagājuma cilvēkus, personas ar invaliditāti un patērētājus, kuri dzīvo lauku apgabalos vai ģeogrāfiski izolētos apgabalos. Lai izvairītos no tirgus darbības izkropļojumiem, šajos piedāvājumos būtu jāietver pamatfunkcijas un jānodrošina galalietotāju tiesības piekļūt publiski pieejamiem elektronisko sakaru pakalpojumiem. Cenu pieejamība individuāliem patērētājiem būtu jāpamato ar to tiesībām slēgt līgumu ar pakalpojumu sniedzēju, numura pieejamību, pakalpojuma nepārtrauktu pieslēgumu un spēju pārraudzīt un kontrolēt savus izdevumus.

(201)  Vairs nevajadzētu būt iespējai atteikt patērētājiem piekļuvi savienojamības pakalpojumu minimālajam komplektam. Tiesībām slēgt līgumu ar pakalpojumu sniedzēju vajadzētu nozīmēt to, ka patērētājiem, kuri varētu saņemt atteikumu, it sevišķi galalietotājiem ar zemiem ienākumiem vai īpašām sociālajām vajadzībām, vajadzētu būt iespējai noslēgt līgumu par funkcionālas interneta piekļuves un balss sakaru pakalpojumu sniegšanu par pieņemamu cenu vismaz fiksētā atrašanās vietā ar jebkuru pakalpojumu sniedzēju, kas sniedz šādus pakalpojumus konkrētajā vietā. Lai mazinātu finansiālos riskus, piemēram, rēķinu nemaksāšanu, pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt brīvai izvēles iespējai piedāvāt līgumu ar priekšapmaksas noteikumiem, pamatojoties uz atsevišķām iepriekš apmaksātām vienībām par pieņemamu cenu.

(202)  Lai gādātu par iedzīvotāju sasniedzamību ar balss sakaru pakalpojuma starpniecību, dalībvalstīm vajadzētu nodrošināt tālruņa numura pieejamību samērīgu laika posmu arī laikā, kad balss sakaru pakalpojums netiek izmantots. Pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt iespējai ieviest mehānismus, ar ko pārbauda, vai patērētājs vēl aizvien ir ieinteresēts numura saglabāšanā.

(203)  Kompensācija šādu pakalpojumu sniedzējiem šādos apstākļos nedrīkst izkropļot konkurenci ar noteikumu, ka šādiem uzņēmumiem kompensāciju piešķir par konkrētajām neto izmaksām, un ar noteikumu, ka neto izmaksu apgrūtinājumu atmaksā neitrālā veidā attiecībā uz konkurenci.

(204)  Lai novērtētu tādu pasākumu nepieciešamību, ar kuriem nodrošina pieņemamu cenu, valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt iespējai uzraudzīt patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai īpašām sociālajām vajadzībām piedāvāto tarifu izvēles iespēju vai pakešu izmaiņas un sīkāku informāciju par tām.

(205)  Ja ar pasākumiem papildus pakalpojumu sniedzēju piedāvātajām sociālo tarifu izvēles iespējām vai pamatpaketēm vien nepietiek, lai nodrošinātu cenu pieņemamību visiem patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai īpašām vajadzībām, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nodrošināt šādiem patērētājiem tiešu papildu atbalstu, piemēram, talonus vai tiešos maksājumus pakalpojumu sniedzējiem. Tā var būt piemērota alternatīva citiem pasākumiem, ņemot vērā nepieciešamību mazināt tirgus izkropļojumus.

(206)  Dalībvalstīm būtu jāievieš pasākumi, lai veicinātu tāda tirgus izveidi, kurā par pieņemamu cenu ir pieejami ražojumi un pakalpojumi, kas atbilst universālā dizaina pieejai un ietver funkcijas, kas domātas patērētājiem ar invaliditāti, tostarp attiecīgā gadījumā palīgtehnoloģiju iekārtas, kuras ir sadarbspējīgas ar publiski pieejamām elektronisko sakaru iekārtām un pakalpojumiem. To var panākt, inter alia, atsaucoties uz Eiropas standartiem, piemēram, Eiropas standartu EN 301 549 V1.1.2 (2015-04), vai ieviešot prasības saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu xxx/YYYY/ES ▌[29]. Dalībvalstīm būtu jānosaka pienācīgi pasākumi atbilstīgi apstākļiem valstī, un tas dalībvalstīm ļauj elastīgāk veikt konkrētus pasākumus, piemēram, ja parastajos ekonomiskajos apstākļos tirgū netiek par pieņemamu cenu piedāvāti produkti un pakalpojumi, kuri ietver funkcijas, kas domātas patērētājiem ar invaliditāti. Teksta pārlikšanas pakalpojumu vidējās izmaksas patērētājiem ar invaliditāti būtu jāpielīdzina balss sakaru pakalpojumu izmaksām, lai patērētāji ar invaliditāti nenonāktu nelabvēlīgākā situācijā. Teksta pārlikšanas pakalpojumu sniedzēju neto izmaksas būtu jākompensē, pamatojoties uz 84. pantu.

(207)  Datu sakariem ar datu pārraides ātrumu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu ▌piekļuvi internetam, fiksētie savienojumi ir gandrīz vispārpieejami, un tos izmanto lielākā daļa iedzīvotāju visā Savienībā. Standarta fiksēto platjoslas pakalpojumu pārklājums un pieejamība Savienībā 2015. gadā aptvēra 97 % mājsaimniecību, un vidējais izmantošanas apmērs bija 72 %, savukārt uz bezvadu tehnoloģijām pamatoto pakalpojumu pārklājums ir pat vēl lielāks. Tomēr pastāv atšķirības starp dalībvalstīm attiecībā uz fiksēto platjoslas pakalpojumu pieejamību un cenu pieņemamību pilsētās un lauku apvidos.

(208)  Tirgus ir galvenais, kas var nodrošināt, ka ir pieejama piekļuve platjoslas internetam ar aizvien lielāku veiktspēju. Apvidos, kur tirgus to nevarētu nodrošināt, parādās citi sabiedriskās politikas rīki, kuru mērķis ir atbalstīt tādu savienojumu pieejamību, kas nodrošina ▌ piekļuvi internetam, un kuri principā ir rentablāki un mazāk kropļo tirgu nekā universālā pakalpojuma saistības, piemēram, tādu finanšu instrumentu izmantošana kā atbilstīgi ESIF un EISI pieejamie instrumenti, publiskā finansējuma izmantošana no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, pārklājuma nodrošināšanas pienākumu piesaistīšana radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām, lai atbalstītu platjoslas tīklu izvēršanu mazāk apdzīvotos apvidos, un publiskie ieguldījumi atbilstīgi Savienības valsts atbalsta noteikumiem. Tomēr šajā direktīvā būtu joprojām jāparedz, ka dalībvalstīm ir iespēja piemērot universālā pakalpojuma saistības kā iespējamu pasākumu, ar ko nodrošina piekļuvi internetam, ja attiecīgā dalībvalsts to uzskata par vajadzīgu.

(209)  Ja pēc tam, kad ir veikts pienācīgs novērtējums, kurā ņemti vērā valsts regulatīvās iestādes veiktā tīklu izvēršanas ģeogrāfiskā apsekojuma rezultāti, ir pierādīts, ka ne tirgus, ne valsts intervences mehānismi, visticamāk, nenodrošinās patērētājiem konkrētos apgabalos savienojumu, kas spēj nodrošināt ▌interneta piekļuves pakalpojumu, kā to definējušas dalībvalstis saskaņā ar 79. panta 2. punktu, un balss sakaru pakalpojumus fiksētā atrašanās vietā, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izņēmuma kārtā izraudzīties dažādus pakalpojumu sniedzējus vai šo pakalpojumu sniedzēju kopumus dažādās attiecīgajās valsts teritorijas daļās. Universālā pakalpojuma saistības, ar ko atbalsta funkcionālas interneta piekļuves pakalpojuma pieejamību, dalībvalstis var ierobežot līdz patērētāja galvenajai atrašanās vietai vai dzīvesvietai. Nedrīkstētu pastāvēt ierobežojumi tehniskajiem līdzekļiem, ar kuriem nodrošina funkcionālu piekļuvi internetam un balss sakaru pakalpojumus fiksētā atrašanās vietā, ļaujot izmantot kabeļu vai bezvadu tehnoloģiju, kā arī ierobežojumi attiecībā uz to, kuri operatori pilda daļu vai visas universālā pakalpojuma saistības.

(210)  Saskaņā ar subsidiaritātes principu dalībvalstīm, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, jāpieņem lēmums, kuriem uzņēmumiem šajā direktīvā ir uzliktas universālā pakalpojuma saistības, attiecīgos gadījumos ņemot vērā uzņēmuma spēju un vēlmi uzņemties visas universālā pakalpojuma saistības vai to daļu. Tas neliedz dalībvalstīm iespēju izraudzīšanās procesā iekļaut īpašus ar efektivitāti pamatotus nosacījumus, ietverot, inter alia, ģeogrāfisko zonu vai sastāvdaļu grupēšanu vai nosakot īsākos pieļaujamos izraudzīšanās termiņus.

(211)  Izmaksas, kas vajadzīgas tāda savienojuma pieejamībai, kas spēj nodrošināt ▌interneta piekļuves pakalpojumu, kā noteikts saskaņā ar 79. panta 2. punktu, un balss sakaru pakalpojumu fiksētā atrašanās vietā par pieņemamu cenu universālā pakalpojuma saistību satvarā, būtu jāaplēš, jo īpaši novērtējot paredzamo finansiālo slogu pakalpojumu sniedzējiem un lietotājiem elektronisko sakaru nozarē.

(212)  A priori izraudzīšanās procedūras gaitā noteiktās prasības nodrošināt teritoriālo pārklājumu visas valsts mērogā, domājams, izslēgs vai atturēs dažus uzņēmumus no pieteikšanās izraudzīšanai par universālā pakalpojuma sniedzēju. Pakalpojuma sniedzēju izraudzīšanās, uzliekot tiem universālā pakalpojuma saistības uz pārāk ilgu vai nenoteiktu laiku, arī var a priori novest pie dažu uzņēmumu izslēgšanas.

(213)  Ja pakalpojumu sniedzējs, kurš saskaņā ar šīs direktīvas 81. pantu ir izraudzīts, lai tas nodrošinātu funkcionālas piekļuves internetam vai balss sakaru pakalpojumu pieejamību fiksētā atrašanās vietā, ņemot vērtā tā universālā pakalpojuma sniedzēja saistības, izvēlas būtisku vietējā piekļuves tīkla aktīvu daļu vai visus šos tīkla aktīvus, kas atrodas valsts teritorijā, nodot atsevišķai juridiskai vienībai, kam ir cits tiešais īpašnieks, valsts regulatīvajai iestādei būtu jānovērtē šāda darījuma sekas, lai nodrošinātu, ka universālā pakalpojuma saistības arī turpmāk attiecas uz visu valsts teritoriju vai uz konkrētām tās daļām. Šajā sakarībā pakalpojumu sniedzējam jau iepriekš par nodošanu būtu jāinformē valsts regulatīvā iestāde, kas uzticējusi pildīt universālā pakalpojuma saistības. Valsts regulatīvās iestādes novērtējumam nevajadzētu ierobežot darījuma pabeigšanu.

(214)  Lai gādātu par stabilitāti un atbalstītu pakāpenisku pāreju, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai joprojām nodrošināt tādu universālo pakalpojumu sniegšanu savā teritorijā, kas nav ▌interneta piekļuves un balss sakaru pakalpojumi fiksētā atrašanās vietā un kas šīs direktīvas spēkā stāšanās dienā ir ietverti attiecīgās dalībvalsts universālo pakalpojumu darbības jomā, pamatojoties uz Direktīvu 2002/22/EK, ja tādi pakalpojumi vai salīdzināmi pakalpojumi parastos tirgus apstākļos nav pieejami. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nodrošināt taksofonus un sakaru piekļuves punktus valsts galvenajās ieceļošanas vietās, piemēram, lidostās, dzelzceļa stacijās un autoostās, kā arī vietās, ko cilvēki izmanto ārkārtas gadījumos, piemēram, slimnīcās, policijas iecirkņos un ārkārtas palīdzības izsaukuma vietās uz autoceļiem, lai apmierinātu galalietotāju, tostarp galalietotāju ar invaliditāti, pamatotās vajadzības. Atļaujot turpināt publisku taksofonu, galalietotāju sarakstu un uzziņu dienestu pakalpojumu nodrošināšanu atbilstīgi universālā pakalpojuma režīmam tik ilgi, cik ilgi ir pierādīta šāda vajadzība, dotu dalībvalstīm elastīgumu, kas vajadzīgs, lai pienācīgi ņemtu vērā atšķirīgos apstākļus dažādās valstīs. Tomēr šādi pakalpojumi būtu finansējami no publiskiem līdzekļiem tāpat kā citas universālā pakalpojuma saistības.

(215)  Dalībvalstīm būtu jāpārrauga patērētāju situācija attiecībā uz to ▌piekļuves internetam un balss sakaru pakalpojumu izmantošanu un jo īpaši attiecībā uz pieejamām cenām. ▌Piekļuves internetam un balss sakaru pakalpojumu pieejamība par pieņemamu cenu ir saistīta ar informāciju, ko patērētāji saņem attiecībā uz lietošanas izdevumiem, kā arī attiecībā uz nosacītajām lietošanas izmaksām salīdzinājumā ar citiem pakalpojumiem, kā arī ir saistīta ar to spēju kontrolēt izdevumus. Tāpēc pieejamība par pieņemamu cenu nozīmē tiesību piešķiršanu patērētājiem, izmantojot saistības, kas uzliktas pakalpojumu sniedzējiem. Šīs saistības iekļauj noteiktu detalizētu rēķinu izstrādāšanas līmeni, patērētāju iespēju izvēles kārtībā bloķēt konkrētus izsaukumus (tādus kā paaugstināta tarifa izsaukumus speciāliem dienestiem), patērētāju iespēju kontrolēt izdevumus ar priekšapmaksas līdzekļiem un patērētāju iespēju atlikt avansa pieslēguma maksas. Šādi pasākumi varētu būt jāpārskata un jāmaina, ņemot vērā tirgus attīstību.

(216)  Izņemot gadījumus, kad pastāvīgi tiek kavēta vai vispār netiek veikta rēķinu apmaksa, patērētāji, kuriem ir tiesības uz tarifiem par pieņemamu cenu, būtu jāaizsargā no pēkšņas atvienošanas no tīkla neapmaksāta rēķina dēļ, un jo īpaši strīdu gadījumos saistībā ar rēķiniem par lielu naudas summu attiecībā uz īpaša tarifa pakalpojumiem tiem būtu jāturpina sniegt piekļuve būtiskiem balss sakaru pakalpojumiem līdz strīda atrisināšanai. Dalībvalstis var izlemt, ka šādu piekļuvi var turpināt sniegt tikai tad, ja abonents turpina maksāt līnijas abonēšanas maksu.

(217)  Ja ▌piekļuves internetam un balss sakaru pakalpojumu sniegšana vai citu universālo pakalpojumu sniegšana saskaņā ar 82. pantu pakalpojumu sniedzējam uzliek negodīgu slogu, pienācīgi ņemot vērā izmaksas un ieņēmumus, kā arī nemateriālos ieguvumus no attiecīgo pakalpojumu sniegšanas, minēto negodīgo slogu var ietvert jebkurā universālā pakalpojuma pienākumu neto izmaksu aprēķinā.

(218)  Dalībvalstīm vajadzības gadījumā būtu jāizveido mehānismi universālā pakalpojuma saistību neto izmaksu finansēšanai gadījumos, kad tiek parādīts, ka saistības var pildīt tikai ar zaudējumiem vai ar neto izmaksām, kas neatbilst parastiem tirdzniecības standartiem. Ir svarīgi nodrošināt to, ka universālā pakalpojuma saistību neto izmaksas tiek pienācīgi aprēķinātas un ka finansēšana tiek veikta ar minimālu tirgus kropļošanu un kaitējumu uzņēmumiem, un tā atbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta noteikumiem.

(219)  Aprēķinot universālā pakalpojuma neto izmaksas, būtu jāņem vērā izmaksas un ieņēmumi, kā arī nemateriālais labums, ko iegūst no universālā pakalpojuma sniegšanas, taču nevajadzētu kavēt galveno mērķi nodrošināt to, ka tarifu struktūras atspoguļo izmaksas. Universālā pakalpojuma saistību neto izmaksas būtu jāaprēķina, pamatojoties uz pārskatāmām procedūrām.

(220)  Nemateriālo labumu ņemšana vērā nozīmē to, ka netiešo ieguvumu, ko uzņēmums gūst kā universālā pakalpojuma sniedzējs, aprēķins naudas izteiksmē būtu jāatņem no universālā pakalpojuma saistību tiešajām neto izmaksām, lai noteiktu vispārējo izmaksu slogu.

(221)  Ja universālā pakalpojuma saistība rada negodīgu apgrūtinājumu uzņēmumam, ir lietderīgi ļaut dalībvalstīm izveidot mehānismus efektīvai neto izmaksu atmaksāšanai. Universālā pakalpojuma saistību neto izmaksas būtu jāsedz no publiskā finansējuma. Izņēmuma gadījumos dalībvalstis varētu ieviest vai saglabāt mehānismus, ar ko sadalītu universālā pakalpojuma saistību neto izmaksas starp elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātājiem un uzņēmumiem, kuri sniedz informācijas sabiedrības pakalpojumus. Šādi mehānismi būtu jāpārskata vismaz ik pēc trim gadiem, lai noteiktu, kuras neto izmaksas būtu jāturpina dalīt un kuras jākompensē no publiskiem līdzekļiem. Funkcionāla piekļuve internetam dod labumu ne tikai elektronisko sakaru nozarei, bet arī tiešsaistes ekonomikai plašākā mērogā un sabiedrībai kopumā. Ja lielākam skaitam galalietotāju ir nodrošināts savienojums, kas atbalsta platjoslas ātrumu, tiem rodas iespēja izmantot tiešsaistes pakalpojumus un tādējādi aktīvi piedalīties digitālajā sabiedrībā. Šādu savienojumu nodrošināšana uz universālā pakalpojuma saistību pamata ir gandrīz tikpat sabiedrības interesēs, cik tā ir elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēju interesēs. Tāpēc dalībvalstīm šādu savienojumu, kas atbalsta platjoslas ātrumu, neto izmaksas kā daļa no universālā pakalpojuma būtu jāatlīdzina no publiskā finansējuma, un tas būtu jāsaprot kā finansējums no vispārējās valdības budžeta.

(222)  Uzņēmumiem, kas saņem universālā pakalpojuma finansējumu, būtu jānodrošina valsts regulatīvajām iestādēm pietiekams to īpašo elementu detalizācijas līmenis, kuriem nepieciešams šāds finansējums, lai pamatotu savu pieprasījumu. Dalībvalstu programmas universālā pakalpojuma saistību izmaksām un finansējumam būtu jāpaziņo Komisijai, lai pārbaudītu to atbilstību Līgumam. Dalībvalstīm būtu jānodrošina efektīva universālā pakalpojuma saistību finansēšanai iekasēto summu pārredzamība un kontrole. Universālā pakalpojuma sniegšanas neto izmaksu aprēķina pamatā vajadzētu būt objektīvai un pārredzamai metodei, lai nodrošinātu visoptimālāko universālā pakalpojuma sniegšanas rentabilitāti un tirgū veicinātu vienlīdzīgu konkurenci starp operatoriem. Ja metode, ko paredzēts izmantot atsevišķu universālā pakalpojuma elementu neto izmaksu aprēķināšanai, tiktu darīta zināma laikus pirms aprēķinu īstenošanas, tas palīdzētu uzlabot pārredzamību.

(223)  Lai efektīvi atbalstītu preču un pakalpojumu brīvu apriti un personu brīvu pārvietošanos Savienībā, vajadzētu būt iespējai konkrētus valsts numerācijas resursus, it sevišķi konkrētus neģeogrāfiskus numurus, izmantot eksteritoriāli, proti, ārpus piešķirošās dalībvalsts teritorijas visā Savienības teritorijā. Paturot prātā ievērojamo krāpšanas risku, kas saistīts ar starppersonu sakariem, šāda eksteritoriāla izmantošana būtu jāatļauj elektronisko sakaru pakalpojumiem, izņemot starppersonu sakaru pakalpojumus. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka attiecīgie valsts tiesību akti, it sevišķi patērētāju aizsardzības noteikumi un citi ar numuru izmantošanu saistīti noteikumi, tiek izpildīti neatkarīgi no tā, kurā dalībvalstī piešķirtas numuru lietošanas tiesības. Šai nolūkā valsts regulatīvajai iestādei un citām kompetentajām iestādēm dalībvalstīs, kurās lieto numuru, vajadzētu būt kompetencei piemērot savas valsts tiesību aktus uzņēmumam, kuram piešķirts numurs. Turklāt minēto dalībvalstu valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt iespējai prasīt no valsts regulatīvās iestādes, kura ir atbildīga par numura piešķiršanu, palīdzību to noteikumu izpildes nodrošināšanā, kas ir piemērojami dalībvalstīs, kurās izmanto numuru. Šādiem palīdzības pasākumiem būtu jāietver atturošas sankcijas, jo īpaši paredzot iespēju nopietna pārkāpuma gadījumā anulēt numuru eksteritoriālas lietošanas tiesības, kas piešķirtas attiecīgajam uzņēmumam. Tādēļ dalībvalstīm nevajadzētu paredzēt papildu prasības attiecībā uz šādu numuru eksteritoriālu izmantošanu, jo tas kavētu to pārrobežu izmantošanu un radītu šķērsli iekšējā tirgus darbībai, neskarot dalībvalstu pilnvaras katrā atsevišķā gadījumā bloķēt piekļuvi numuriem vai pakalpojumiem, ja ir notikusi krāpšana vai ļaunprātīga izmantošana. Numuru eksteritoriālai izmantošanai nevajadzētu skart Savienības noteikumus, kas saistīti ar viesabonēšanas pakalpojumu sniegšanu, tostarp noteikumus, kas attiecas uz tādu viesabonēšanas pakalpojumu anomālas vai ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu, kuriem piemērojams mazumtirdzniecības cenu regulējums un kuri gūst labumu no regulētiem vairumtirdzniecības viesabonēšanas tarifiem. Dalībvalstīm joprojām vajadzētu būt iespējai slēgt īpašus nolīgumus ar trešām valstīm par numerācijas resursu eksteritoriālu izmantošanu.

(224)  Lai vienkāršotu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēju maiņu, dalībvalstīm būtu jāveicina attālinātā numerācijas resursu nodrošināšana. Attālinātā numerācijas resursu nodrošināšana ļauj pārprogrammēt telesakaru iekārtu identifikatorus bez fiziskas piekļuves attiecīgajām ierīcēm. Šis elements ir sevišķi svarīgs mašīnas-mašīnas sakaru pakalpojumiem, proti, pakalpojumiem, kas saistīti ar datu un informācijas automatizētu pārsūtīšanu starp ierīcēm vai lietotnēm ar ierobežotu cilvēka līdzdalību vai bez cilvēka līdzdalības. Mašīnas-mašīnas sakaru pakalpojumu sniedzējiem var nebūt iespējama fiziska piekļuve to ierīcēm tādu iemeslu dēļ kā ierīču izmantošana attālināti vai liels izvietoto ierīču skaits, vai to izmantošanas modeļi. Ņemot vērā jaunu mašīnas-mašīnas sakaru pakalpojumu tirgu un jaunu tehnoloģiju rašanos, dalībvalstīm būtu jātiecas garantēt tehnoloģisko neitralitāti, kad tās veicina attālināto nodrošināšanu.

(225)  Piekļuve numurācijas resursiem, pamatojoties uz pārredzamiem, objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, ir būtiska, lai uzņēmumi varētu konkurēt elektronisko sakaru nozarē. Ņemot vērā numuru aizvien lielāko svarīgumu dažādiem lietu interneta pakalpojumiem, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai numuru lietošanas tiesības piešķirt uzņēmumiem, kas nav elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātāji. Visus valsts numurācijas plāna elementus, tostarp punktu kodus, ko izmanto tīkla adresācijai, būtu jāpārvalda valsts regulatīvajām iestādēm. Ja ir vajadzība saskaņot numurācijas resursus Savienībā, lai atbalstītu Eiropas līmeņa pakalpojumu attīstību vai pārrobežu pakalpojumu attīstību, it sevišķi jaunus mašīnas-mašīnas sakaru pakalpojumus, piemēram, satīklotus automobiļus, un ja pieprasījumu nav iespējams apmierināt, pamatojoties uz esošajiem numerācijas resursiem, Komisija var pieņemt īstenošanas pasākumus ar BEREC palīdzību.

(226)  Prasību publicēt lēmumus par numuru lietošanas tiesību piešķiršanu var izpildīt, padarot šos lēmumus publiski pieejamus tīmekļa vietnē.

(227)   Ņemot vērā īpašos aspektus saistībā ar ziņošanu par pazudušiem bērniem, dalībvalstīm vajadzētu paturēt spēkā apņemšanos nodrošināt, ka sekmīgi funkcionējošs dienests, kam ziņot par pazudušiem bērniem, reāli darbojas to teritorijās ar numuru “116000”. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek veikta valsts sistēmas pārskatīšana saistībā ar šīs direktīvas transponēšanu un īstenošanu, ņemot vērā pasākumus, kas vajadzīgi, lai panāktu pietiekamu pakalpojuma kvalitātes līmeni numura “116000” darbībā, kā arī jāpiesaista palīdzības līnijas darbībai nepieciešamie finanšu resursi. To pazudušo bērnu definīcijai, kuru atbalstam paredzēts numurs “116000”, būtu jāietver šādas bērnu kategorijas: aizbēguši bērni, bērna starptautiska nolaupīšana, pazuduši bērni, vecāku īstenota nolaupīšana, pazuduši migrantu bērni, noziedzīga nolaupīšana un pazušana, seksuāla izmantošana un gadījumi, kad ir apdraudēta bērna dzīvība.

(227a)  Kaut arī kopš laika, kad pēc EK 2007. gada lēmuma sāka darboties pirmās palīdzības līnijas, ir pieliktas pūles informētības veicināšanai, tomēr valstīs, kurās palīdzības līnijas darbojas, informētība par tām joprojām ir atšķirīga un bieži vien maza. Palīdzības līniju plašāki centieni vairot informētību par attiecīgo numuru un sniegtajiem pakalpojumiem ir būtisks solis, lai nodrošinātu labāku aizsardzību un atbalstu un novērstu bērnu pazušanu. Šajā sakarībā dalībvalstīm un Komisijai būtu jāturpina centieni izplatīt informāciju par numuru “116000” plašākā sabiedrībā un informēt valsts bērnu aizsardzības sistēmu attiecīgās ieinteresētās personas.

(228)  Vienotais tirgus nozīmē to, ka galalietotājiem ir iespēja piekļūt visiem numuriem, kas iekļauti citu dalībvalstu valsts numerācijas plānos, un piekļūt pakalpojumiem Savienībā, izmantojot neģeogrāfiskus numurus, tostarp bezmaksas numurus un speciālo pakalpojumu numurus, izņemot gadījumus, kad izsauktais galalietotājs komerciālu apsvērumu dēļ ir izvēlējies ierobežot piekļuvi no konkrētiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem. Galalietotājiem vajadzētu būt arī iespējai piekļūt numuriem no universālajiem starptautiskajiem bezmaksas numuriem (UIFN). Nedrīkst kavēt pārrobežu piekļuvi numerācijas resursiem un saistītajiem pakalpojumiem, izņemot objektīvi pamatotus gadījumus, piemēram, lai apkarotu krāpšanu vai ļaunprātīgu izmantošanu, piemēram, saistībā ar atsevišķiem speciālajiem pakalpojumiem, vai gadījumus, kad numurs ir definēts kā tikai valsts mēroga numurs (piemēram, valsts īsais kods) vai kad tas ir tehniski vai ekonomiski neiespējami. Uz personām, kuras veic izsaukumu no vietas, kas atrodas ārpus attiecīgās dalībvalsts, nav jāattiecina tādi paši tarifi kā uz personām, kuras veic izsaukumu no attiecīgās dalībvalsts. Lietotāji būtu jau iepriekš nepārprotami un pilnībā jāinformē par jebkurām maksām, ko piemēro bezmaksas numuriem, piemēram, maksu par starptautisko izsaukumu uz numuriem, kas pieejami ar parasto starptautisko izsaukuma kodu starpniecību.

(229)  Elektronisko sakaru vienotā tirgus izveides pabeigšanai nepieciešams novērst šķēršļus galalietotāju pārrobežu piekļuvei elektronisko sakaru pakalpojumiem visā Savienībā. Pakalpojumu sniedzējiem, kuri sabiedrībai nodrošina elektronisko sakaru pakalpojumus, nevajadzētu liegt vai ierobežot piekļuvi vai diskriminēt galalietotājus pēc to valstspiederības, dzīvesvietas vai uzņēmējdarbības vietas dalībvalsts. Tomēr vajadzētu būt iespējamai diferencēšanai, kas balstās uz objektīvi pamatotām izmaksu un risku atšķirībām un var papildināt Regulā (ES) Nr. 531/2012 noteiktos pasākumus attiecībā uz tādu viesabonēšanas pakalpojumu anomālu vai ļaunprātīgu izmantošanu, kuriem piemērojams mazumtirdzniecības cenu regulējums.

(229a)  Gan fiksēto, gan mobilo sakaru jomā joprojām ir ievērojamas cenu atšķirības iekšzemes balss un SMS sakariem un sakariem, kas beidzas citā dalībvalstī. Lai gan ir būtiskas atšķirības starp valstīm, operatoriem un tarifu paketēm un starp mobilajiem un fiksētajiem pakalpojumiem, tas turpina ietekmēt neaizsargātākās patērētāju grupas un radīt šķēršļus netraucētiem sakariem ES. Tādēļ jebkādas nozīmīgas mazumtirdzniecības cenu atšķirības starp elektronisko sakaru pakalpojumiem, kas beidzas tajā pašā dalībvalstī, un pakalpojumiem, kas beidzas citā dalībvalstī, būtu jāpamato, atsaucoties uz objektīviem kritērijiem.

(230)  Galalietotāju aizsardzības noteikumu atšķirīga īstenošana ir radījusi ievērojamus šķēršļus iekšējā tirgū, kuri ietekmē gan elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējus, gan galalietotājus. Šos šķēršļus vajadzētu mazināt, panākot vienu un to pašu noteikumu piemērojamību un tādējādi nodrošinot augstu vispārēju aizsardzības līmeni visā Savienībā. Attiecīgi pielāgotai pilnīgai to galalietotāju tiesību saskaņošanai, uz kurām attiecas šī direktīva, vajadzētu ievērojami palielināt juridisko noteiktību galalietotājiem un elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem un būtiski pazemināt šķēršļus iekļūšanai tirgū un samazināt nevajadzīgu atbilstības nodrošināšanas slogu, kas izriet no noteikumu sadrumstalotības. Pilnīga saskaņošana palīdz pārvarēt šķēršļus iekšējā tirgū, kas radušies, piemērojot tādus valsts galalietotāju tiesību noteikumus, kuri vienlaikus aizsargā attiecīgās valsts pakalpojumu sniedzējus no citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzēju konkurences. Lai panāktu augstu vispārēju aizsardzības līmeni, daži galalietotāju tiesību noteikumi šajā direktīvā būtu samērīgi jāpaplašina, ņemot vērā labāko praksi dalībvalstīs. Galalietotāju tiesību pilnīga saskaņošana palielina to uzticēšanos iekšējam tirgum, jo tie var baudīt vienlīdz augstu aizsardzības līmeni, kad tie izmanto elektronisko sakaru pakalpojumus, ne tikai savā dalībvalstī, bet arī dzīvojot, strādājot vai ceļojot citās dalībvalstīs. Līdzīgā veidā elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt pārliecinātiem, ka galalietotāju noteikumi un vispārējās atļaujas nosacījumi attiecībā uz galalietotāju noteikumiem ir vienādi. Dalībvalstīm vajadzētu saglabāt iespēju piemērot galalietotāju augstāka līmeņa aizsardzību, ja šādā nolūkā šajā direktīvā ir skaidri noteikts izņēmums, un rīkoties jomās, uz kurām šī direktīva neattiecas.

(231)  Līgumi ir būtisks instruments galalietotājiem, lai nodrošinātu informācijas pārredzamību un juridisko drošību. Vairums pakalpojuma sniedzēju konkurences vidē slēgs līgumus ar saviem klientiem komerciālās vēlamības dēļ. Papildus šīs direktīvas noteikumiem, esošie Savienības patērētāju aizsardzības tiesību akti attiecībā uz līgumiem, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/83/ES par patērētāju tiesībām[30] un Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, attiecas uz patērētāju darījumiem attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem. Informācijas prasību ietveršanai šajā direktīvā, kas varētu būt nepieciešama arī saskaņā ar Direktīvu 2011/83/ES, nevajadzētu radīt situāciju, ka viena un tā pati informācija tiek dublēta priekšlīguma un līguma dokumentos. Informācija, kas sniegta saistībā ar šo direktīvu, tostarp preskriptīvākas un sīkāk izklāstītas informācijas prasības, būtu jāuzskata par tādu, kas atbilst visām minētajām prasībām saskaņā ar Direktīvu 2011/83/ES.

(232)  Direktīvā ietvertajiem noteikumiem par līgumiem būtu ▌ jāattiecas ne tikai uz patērētājiem, bet arī uz mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem, kā definēts Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK, un bezpeļņas organizācijām, kā definēts dalībvalstu tiesību aktos, kuru sarunvedības pozīcija ir salīdzināma ar patērētāju sarunvedības pozīciju un kuriem tāpēc vajadzētu būt iespējai baudīt tādu pašu aizsardzības līmeni. Noteikumiem par līgumiem, tostarp Direktīvā 2011/83/ES par patērētāju tiesībām ietvertajiem noteikumiem, vajadzētu automātiski attiekties uz minētajiem uzņēmumiem, izņemot gadījumus, kad tie dod priekšroku sarunām ar elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem par īpaši pielāgotiem līguma noteikumiem. Pretēji mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem, lielākiem uzņēmumiem parasti ir ietekmīgāka sarunvedības pozīcija, un tāpēc tie nav atkarīgi no tādām pašām prasībām par informācijas sniegšanu par līgumiem kā patērētaji. Citiem noteikumiem, piemēram, par numuru pārnesamību, kas ir svarīgi arī lielākiem uzņēmumiem, vajadzētu turpināt attiekties uz visiem galalietotājiem. “Bezpeļņas organizācijas” ir tiesību subjekti, kas to īpašniekiem vai locekļiem nenes peļņu. Parasti bezpeļņas organizācijas ir labdarības organizācijas vai cita veida sabiedrisko interešu organizācijas. Tādējādi, ņemot vērā, ka bezpeļņas organizāciju situācija ir līdzīga mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu situācijai, šajā direktīvā, ciktāl tā attiecas uz galalietotāju tiesībām, ir leģitīmi šādas organizācijas pielīdzināt mikrouzņēmumiem vai mazajiem uzņēmumiem.

(233)  Elektronisko sakaru nozares īpatnību dēļ papildus horizontālajiem līguma noteikumiem vajadzīgs ierobežots skaits galalietotāju papildu aizsardzības noteikumu. Galalietotājus cita starpā vajadzētu informēt par piedāvāto pakalpojuma līmeņu kvalitāti, reklāmas kampaņu piedāvājumu un līguma izbeigšanas nosacījumiem, piemērojamajiem tarifu plāniem un tādu pakalpojumu tarifiem, uz kuriem attiecas īpaši izcenojuma nosacījumi. Šāda informācija ir būtiska attiecībā uz interneta piekļuves pakalpojumiem, publiski pieejamiem starppersonu sakaru pakalpojumiem un pārraidīšanas pakalpojumiem, ko izmanto apraidē. Uz publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēju nebūtu jāattiecina saistības par informācijas sniegšanas prasībām līgumos, ja pakalpojumu sniedzējs un saistītie uzņēmumi vai personas nesaņem nekādu atalgojumu, kas tieši vai netieši saistīts ar elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu. Šāda situācija varētu, piemēram, attiekties uz augstskolu, kas apmeklētājiem nodrošina bezmaksas piekļuvi savam Wi-Fi tīklam augstskolas teritorijā, nesaņemot nekādus ienākumus par sava elektroniskā sakaru pakalpojuma sniegšanu nedz kā maksājumus no lietotājiem, nedz arī kā ieņēmumus saistībā ar reklāmu. Lai galalietotājs būtu labi informēts, pirms tas izdara izvēli, ir svarīgi prasīto attiecīgo informāciju skaidri un saprotami sniegt pirms līguma noslēgšanas. Šā paša iemesla dēļ pakalpojumu sniedzējiem būtu jāuzrāda līguma pamatnoteikumu kopsavilkums. Lai uzlabotu salīdzināmību un samazinātu atbilstības nodrošināšanas izmaksas, Komisijai, apspriežoties ar BEREC, būtu jāpieņem šādu līguma kopsavilkumu veidne. Priekšlīguma informācijai, kā arī kopsavilkuma veidnei vajadzētu būt galīgā līguma neatņemamai sastāvdaļai.

(234)  Pēc Regulas (ES) 2015/2120 pieņemšanas šīs direktīvas noteikumi attiecībā uz informāciju par nosacījumiem, kas ierobežo piekļuvi pakalpojumiem un lietotnēm un/vai to izmantošanu, un attiecībā uz datplūsmas veidošanu ir novecojuši un būtu jāatceļ.

(235)   Attiecībā uz galiekārtām klienta līgumā būtu konkrēti jānorāda visi ierobežojumi, ko pakalpojumu sniedzējs piemēro iekārtu lietošanai, piemēram, izmantojot mobilās iekārtas ar SIM kartes bloķēšanu (SIM-locking), ja tādi ierobežojumi nav aizliegti attiecīgās valsts tiesību aktos, un visi maksājumi par līguma laušanu — vienalga, pirms vai pēc līguma beigu datuma, par ko ir panākta vienošanās, arī visas izmaksas, ko uzliek, lai paturētu iekārtas. Ja galalietotājs izvēlas paturēt galiekārtu, kas līguma noslēgšanas brīdī tika piedāvāta komplektā ar līgumu, jebkurai nesamaksātai kompensācijai nebūtu jāpārsniedz galiekārtas pro rata temporis vērtību līguma noslēgšanas brīdī vai atlikušo pakalpojuma maksas daļu līdz līguma darbības beigām atkarībā no tā, kura summa ir mazāka. Dalībvalstis var izvēlēties piemērot citas metodes kompensācijas likmes aprēķināšanai, ja šāda likme ir vienāda ar aprēķināto kompensāciju vai mazāka par to. Ne vēlāk kā pēc šādas kompensācijas samaksas pakalpojumu sniedzējam bez maksas būtu jāatceļ visi ierobežojumi attiecībā uz galiekārtu izmantošanu citos tīklos.

(236)  Neskarot būtisko pakalpojumu sniedzēja pienākumu, kas tam ar šo direktīvu uzlikts saistībā ar drošību, līgumā būtu jānorāda, kādas darbības pakalpojumu sniedzējs varētu veikt drošības incidentu, apdraudējumu vai vāju vietu gadījumā.

(237)   Pārredzamas, atjauninātas un salīdzināmas informācijas par piedāvājumiem un pakalpojumiem pieejamība ir būtisks elements patērētājiem tirgū, kurā valda pilnvērtīga konkurence un kurā pakalpojumus piedāvā vairāki uzņēmumi. Galalietotājiem vajadzētu būt iespējai bez grūtībām salīdzināt dažādu tirgū piedāvāto pakalpojumu cenas, pamatojoties uz viegli pieejamā veidā publiskotu informāciju par tarifiem. Lai atvieglotu cenu un pakalpojumu salīdzināšanu, valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt iespējai pieprasīt no pakalpojumu sniedzējiem, kas nodrošina elektronisko sakaru tīklus un/vai interneta piekļuves pakalpojumus, publiski pieejamus starppersonu sakaru pakalpojumus un pārraidīšanas pakalpojumus, ko izmanto apraidē, labāku informācijas pārredzamību (tostarp attiecībā uz tarifiem, pakalpojuma kvalitāti, ierobežojumiem, kas attiecas uz piegādātajām galiekārtām, un citu attiecīgu statistiku). Nosakot jebkādas šādas prasības, būtu pienācīgi jāņem vērā minēto tīklu vai pakalpojumu raksturīgās iezīmes. Tām arī vajadzētu nodrošināt, ka trešām personām ir tiesības bez maksas izmantot šādu publiski pieejamu informāciju, ko publiskojuši šādi uzņēmumi, nolūkā nodrošināt salīdzināšanas rīkus.

(238)  Galalietotāji bieži vien neapzinās savu patēriņa paradumu izmaksas, vai tiem ir grūti novērtēt laika vai datu patēriņu, kad tie izmanto elektronisko sakaru pakalpojumus. Lai uzlabotu pārredzamību un ļautu galalietotājiem labāk kontrolēt savu sakaru budžetu, ir svarīgi nodrošināt tiem iespējas laikus sekot līdzi patēriņam.

(239)  Neatkarīgi salīdzināšanas rīki, piemēram, tīmekļa vietnes, ir efektīvs līdzeklis, kas galalietotājiem ļauj izvērtēt priekšrocības, ko piedāvā dažādi pakalpojumu sniedzēji, kuri nodrošina publiski pieejamus elektronisko sakaru pakalpojumus, izņemot numurneatkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, un iegūt objektīvu informāciju, vienuviet salīdzinot cenas, tarifus un kvalitātes parametrus. Šādiem rīkiem būtu jātiecas nodrošināt informāciju, kas ir gan skaidra un kodolīga, gan pilnīga un visaptveroša. To mērķim vajadzētu būt arī iespējami plašāka piedāvājumu klāsta iekļaušanai nolūkā sniegt reprezentatīvu pārskatu un aptvert būtisku tirgus daļu. Šādu rīku nodrošinātajai informācijai vajadzētu būt uzticamai, objektīvai un pārredzamai. Galalietotāji būtu jāinformē par šādu rīku pieejamību. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka galalietotājiem attiecīgās dalībvalsts teritorijā ir brīvi pieejams vismaz viens šāds rīks.

(240)  Neatkarīgajiem salīdzināšanas rīkiem vajadzētu būt funkcionāli neatkarīgiem no publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem. Tos varētu nodrošināt privāti uzņēmumi vai kompetentās iestādes, vai kompetento iestāžu vārdā, tomēr tiem būtu jādarbojas saskaņā ar noteiktiem kvalitātes kritērijiem, tostarp jāievēro prasība sniegt informāciju par to īpašniekiem, sniegt precīzu un atjauninātu informāciju, norādīt, kad informācija ir atjaunināta pēdējo reizi, norādīt skaidrus un objektīvus kritērijus, uz kuriem tiks balstīta salīdzināšana, un ietvert plašu klāstu publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu, izņemot numurneatkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, piedāvājumu, kas aptver būtisku tirgus daļu. Nevienam pakalpojumu sniedzējam nevajadzētu gūt labvēlīgāku attieksmi attiecībā uz meklēšanas rezultātiem, pamatojoties uz citiem kritērijiem kā vien minētajiem skaidrajiem un objektīvajiem kritērijiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt, cik bieži salīdzināšanas rīkiem ir jāpārskata un jāatjaunina informācija, ko tie sniedz galalietotājiem, ņemot vērā to, cik bieži pakalpojumu sniedzēji, kuri nodrošina publiski pieejamus elektronisko sakaru pakalpojumus, izņemot numurneatkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, parasti atjaunina informāciju par tarifiem un kvalitāti. Ja dalībvalstī ir tikai viens šāds rīks un šis rīks pārtrauc darbību vai vairs neatbilst kvalitātes kritērijiem, dalībvalstij būtu jānodrošina, lai galalietotājiem pieņemamā laikposmā būtu pieejams cits salīdzināšanas rīks valsts mērogā.

(241)  Lai pievērstos jautājumiem, kas skar sabiedrības intereses no publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu lietojuma viedokļa, un aicinātu sargāt citu cilvēku tiesības un brīvības, kompetentajām iestādēm būtu jāspēj radīt un ar pakalpojumu sniedzēju palīdzību izplatīt par šādu pakalpojumu informāciju, kas skar sabiedrības intereses. Tas varētu ietvert sabiedrības intereses skarošu informāciju par visbiežāk notiekošajiem pārkāpumiem un to krimināltiesiskajām sekām, ▌padomus un līdzekļus aizsardzībai pret personu drošības apdraudējumiem, kas dažos apstākļos var, piemēram, rasties no personas informācijas izpaušanas, kā arī pret privātās dzīves un personas datu apdraudējumiem, un padomus par viegli lietojamas un konfigurējamas programmatūras pieejamību, kas dotu iespēju aizsargāt bērnus vai mazāk aizsargātas personas. Informāciju varētu koordinēt, izmantojot šajā direktīvā ietverto sadarbības procedūru. Tāda informācija, kas skar sabiedrības intereses, būtu jāatjaunina, kad vien tas ir vajadzīgs, un tā būtu jādara pieejama viegli saprotamā formā, kā noteikusi katra dalībvalsts, un publiski pieejamās attiecīgu iestāžu tīkla lapās. Valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāvar uzlikt pienākumu pakalpojumu sniedzējiem izplatīt tādu standartizētu informāciju visiem klientiem tā, kā attiecīgās valsts regulatīvās iestādes to uzskata par piemērotu. Tomēr šādas informācijas izplatīšanai nebūtu pakalpojumu sniedzējiem jārada pārmērīgs apgrūtinājums. Dalībvalstīm būtu jāprasa, lai šādu informāciju izplatītu, izmantojot komunikācijas līdzekļus, ko pakalpojumu sniedzēji izmanto ikdienas saziņā ar galalietotājiem.

(242)  Kamēr nav attiecīgu Savienības noteikumu, saturu, programmas un pakalpojumus uzskata par likumīgiem vai kaitīgiem saskaņā ar attiecīgo valstu materiālajām un procesuālajām tiesībām. Attiecīgo dalībvalstu, nevis elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātāju uzdevums ir pienācīgā kārtā pieņemt lēmumu par to, vai saturs, programmas un pakalpojumi ir likumīgi vai kaitīgi. Šī direktīva un E-privātuma direktīva 2002/58/EK neskar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību)[31], kurā, inter alia, ir definēts vienkāršu līniju (mere conduit) noteikums pakalpojumu sniegšanas starpniekiem.

(243)  Valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarotām uzraudzīt pakalpojumu kvalitāti un sistemātiski ievākt informāciju par paklapojumu kvalitāti, tostarp saistībā ar pakalpojumu sniegšanu galalietotājiem ar invaliditāti. Šī informācija būtu jāievāc pamatojoties uz kritērijiem, kas ļauj veikt salīdzināšanu starp pakalpojuma sniedzējiem un starp dalībvalstīm. Elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēji, kas darbojas konkurences vidē, komerciālu apsvērumu dēļ, visticamāk, veidos pienācīgu un atjauninātu informāciju par saviem publiski pieejamiem pakalpojumiem. Ja elektronisko sakaru pakalpojuma sniedzējs ar pakalpojuma tehnisko nodrošināšanu saistītu iemeslu dēļ nespēj kontrolēt pakalpojuma kvalitāti vai nepiedāvā pakalpojuma minimālo kvalitātes līmeni, nebūtu jāprasa, lai tas sniegtu informāciju par pakalpojuma kvalitāti. Valsts regulatīvajām iestādēm tomēr būtu jāspēj pieprasīt minētās informācijas publicēšana, ja tiek pierādīts, ka minētā informācija nav pietiekami pieejama sabiedrībai. Valsts regulatīvajām iestādēm būtu arī jānosaka mērījumu metodes, kuras pakalpojumu sniedzējiem būtu jāizmanto, lai uzlabotu sniegto datu salīdzināmību. Lai uzlabotu salīdzināmību visā Savienībā un samazinātu atbilstības nodrošināšanas izmaksas, BEREC būtu jāpieņem vadlīnijas par pakalpojumu parametru attiecīgo kvalitāti, kuras valsts regulatīvajām iestādēm būtu maksimāli jāņem vērā.

(244)  Lai pilnībā izmantotu konkurences vides piedāvātās priekšrocības, patērētājiem vajadzētu būt iespējai izdarīt izvēli, pamatojoties uz informāciju, un mainīt pakalpojumu sniedzēju, kad tas vislabāk atbilst patērētāju interesēm. Ir svarīgi nodrošināt, lai patērētājus šādā gadījumā nekavētu tiesiski, tehniski vai praktiski šķēršļi, tostarp līguma nosacījumi, procedūras, maksājumi u. c. Tas neizslēdz iespēju pakalpojumu sniedzējiem līgumā ar patērētāju noteikt samērīgu minimālo līguma termiņu, kas nepārsniedz 24 mēnešus. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt īsāku maksimālo ilgumu, ņemot vērā apstākļus valstī, piemēram, konkurences līmeni un to, cik stabili ir ieguldījumi tīklos, un pakalpojumu sniedzēju pienākums būtu piedāvāt vismaz vienu līgumu, kura termiņš ir 12 mēneši vai īsāks. Neatkarīgi no elektronisko sakaru pakalpojumu līguma patērētāji varētu labprātāk izvēlēties un izmantot ilgāku laika posmu, kurā atlīdzināt par fiziskā savienojuma ierīkošanu. Šādas patērētāju saistības var būt svarīgs faktors, kas veicina ļoti veiktspējīgas savienojamības tīklu ierīkošanu līdz galalietotāja telpām vai to tiešā tuvumā, tostarp izmantojot pieprasījuma agregēšanas mehānismus, kuri ļauj ieguldītājiem tīklā samazināt sākotnējos riskus, kas saistīti ar izmantošanas uzsākšanu. Tomēr patērētāju tiesības mainīt elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējus, kā noteikts šajā direktīvā, nevajadzētu ierobežot ar šādiem atlīdzināšanas laika posmiem līgumos par fiziskā savienojuma ierīkošanu, un šādi līgumi nebūtu jāattiecina uz galiekārtām vai iekšējās piekļuves iekārtām, piemēram, mobilajiem tālruņiem, maršrutētājiem vai modemiem.

(245)  Patērētājiem vajadzētu būt tiesībām izbeigt līgumu bez jebkādām izmaksām arī gadījumos, kad pēc ▌ līguma termiņa beigām notiek automātiska pagarināšana.

(246)  Visas izmaiņas, kuras publiski pieejamu interneta piekļuves pakalpojumu vai numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu un pārraidīšanas apraidē izmantotu pakalpojumu sniedzēji piedāvā izdarīt līgumu nosacījumos un kuras kaitē galalietotājam, piemēram, saistībā ar maksām, tarifiem, datu apjoma ierobežojumiem, datu pārraides ātrumu, pārklājumu vai personas datu apstrādi, būtu jāuzskata par tādām, kas galalietotājam dod tiesības izbeigt līgumu bez jebkādām izmaksām, pat ja kopā ar šīm izmaiņām ir paredzētas izmaiņas, kuras galalietotājam dod labumu. Par visām izmaiņām līguma nosacījumos galalietotāji būtu jāinformē, izmantojot pastāvīgu informācijas nesēju, piemēram, papīru, USB spraudni, CD-ROM disku, DVD disku, atmiņas karti, datora cieto disku vai e-pastu.

(247)  Iespēja mainīt pakalpojumu sniedzējus ir galvenais faktors, kas veicina efektīvu konkurenci vidē, kurā valda konkurence. Pārredzamas, precīzas un laikus sniegtas informācijas par pakalpojumu sniedzēju maiņu pieejamībai būtu jāpalielina galalietotāju uzticēšanās pakalpojumu sniedzēju maiņas iespējai un to vēlme aktīvi iesaistīties konkurences procesā. Pakalpojumu sniedzējiem būtu jānodrošina pakalpojumu nepārtrauktība tā, lai galalietotājus no pakalpojumu sniedzēju maiņas neatturētu risks zaudēt pakalpojuma pieejamību.

(248)  Numuru pārnesamība ir galvenais patērētāju izvēles atvieglotājs un efektīvs konkurences veicinātājs elektronisko sakaru tirgos, kuros valda konkurence. Galalietotājiem, kas to pieprasa, būtu jādod iespēja paturēt savu numuru(-s) publiskajā telefonu tīklā neatkarīgi no pakalpojumu sniedzēja un uz ierobežotu laiku, kamēr notiek pāreja no viena pakalpojumu sniedzēja pie cita. Šīs iespējas nodrošināšana starp pieslēgumiem publiskajam telefonu tīklam fiksētā un nefiksētā atrašanās vietā nav iekļauta šajā direktīvā. Tomēr dalībvalstis var piemērot noteikumus numuru pārnešanai starp tīkliem, kas nodrošina pakalpojumus fiksētā atrašanās vietā, un mobilajiem tīkliem.

(249)  Numuru pārnesamības ietekme tiek būtiski pastiprināta, ja tarifu informācija ir pārskatāma gan galalietotājiem, kas pārnes savus numurus, gan galalietotājiem, kas zvana tiem galalietotājiem, kas ir pārnesuši savus numurus. Valsts regulatīvajām iestādēm, ja ir iespējams, būtu jāveicina atbilstīga tarifu pārredzamība kā daļa no numuru pārnesamības ieviešanas.

(250)  Nodrošinot to, ka cenas par starpsavienojumu, kas attiecas uz numuru pārnesamību, ir uz izmaksām vērstas, valsts regulatīvās iestādes var arī ņemt vērā cenas, kas pieejamas salīdzināmos tirgos.

(251)   Numura pārnešana ▌būtu jāīsteno pēc iespējas ātrāk, lai numurs tiktu funkcionāli aktivizēts vienas darba dienas laikā un patērētājs nezaudētu pakalpojumu ilgāk kā vienu darba dienu, skaitot no datuma, kurā panākta vienošanās. Lai nodrošinātu vienu kontaktpunktu, kas gādā par to, lai pakalpojumu sniedzēju maiņa patērētājiem norisētu netraucēti, pakalpojumu sniedzēju maiņas process būtu jāvada saņemošajam pakalpojumu sniedzējam, kas sabiedrībai sniedz elektronisko sakaru pakalpojumus. Valsts regulatīvās iestādes var noteikt vispārējo numuru pārnešanas procesu, ņemot vērā valsts noteikumus par līgumiem un tehnoloģijas attīstību. Šādā procesā būtu pēc iespējas jāietver prasība, ka numura pārnešana jāpabeidz, izmantojot attālināto nodrošināšanu, ja vien galalietotājs nepieprasa citādi. Dažās dalībvalstīs gūtā pieredze liecina, ka pastāv risks, ka tiek nomainīts pakalpojuma sniedzējs bez patērētāja piekrišanas. Lai gan šis jautājums ir tiesībaizsardzības iestāžu kompetencē, dalībvalstīm vajadzētu būt tiesīgām attiecībā uz pakalpojuma sniedzēja maiņas procedūru noteikt samērīgus minimālos pasākumus, tostarp paredzot atbilstīgas sankcijas, kas ir nepieciešamas šāda riska ierobežošanai, lai garantētu to, ka patērētāji visā pārslēgšanās procesā ir aizsargāti, nemazinot patērētāju interesi par šo procedūru. Tiesības uz numura pārnešanu nebūtu jāierobežo līguma nosacījumos.

(251a)  Lai nodrošinātu, ka pakalpojumu sniedzēju maiņas un numura pārnešanas process notiek šajā direktīvā paredzētajā termiņā, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt kompensējošus pasākumus, ko pakalpojumu sniedzējs veic, ja netiek pildīts līgums ar galalietotāju. Šādiem pasākumiem vajadzētu būt samērīgiem ar līguma izpildes kavējuma ilgumu.

(252)  Komplekti, kas ietver vismaz publiski pieejamus elektronisko sakaru pakalpojumus, izņemot numurneatkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, un citus pakalpojumus, piemēram, lineāro apraidi, vai galiekārtu, piemēram, ierīces, kuras piedāvā tas pats piegādātājs vai kuras pasūtītas kopīgi, ir kļuvuši aizvien plašāk izplatīti un ir svarīgs konkurences elements. Šā panta vajadzībām komplektu veido interneta piekļuves pakalpojums, ko sniedz kopā ar numuratkarīgiem starppersonu sakaru pakalpojumiem, vai interneta piekļuves pakalpojums un/vai numuratkarīgs starppersonu sakaru pakalpojums ar atšķirīgiem, bet papildinošiem pakalpojumiem, izņemot pārraidīšanas pakalpojumus, ko izmanto mašīnas–mašīnas pakalpojumos, un/vai galiekārta, ko nodrošina viens un tas pats pakalpojumu sniedzējs vai nu i) saskaņā ar vienu un to pašu līgumu, vai ii) saskaņā ar vienu un to pašu līgumu vai apakšlīgumiem, vai iii) saskaņā ar vienu un to pašu līgumu un saistītiem līgumiem atbilstīgi vienai apvienotai cenai. Lai gan tie bieži vien dod ieguvumus patērētājiem, tie var apgrūtināt vai sadārdzināt pakalpojumu sniedzēju maiņu un palielināt risku, ka ar līgumu var tikt apgrūtināta pakalpojuma sniedzēja maiņa. Ja dažādiem pakalpojumiem un jebkādām līgumsaistībām attiecībā uz produktu iegādi, kas ir daļa no komplekta, tiek piemēroti atšķirīgi līguma noteikumi par līguma izbeigšanu un pakalpojumu sniedzēju maiņu, patērētāji tiek faktiski kavēti izmantot šajā direktīvā paredzētās tiesības mainīt pakalpojumu sniedzējus nolūkā izmantot konkurējošus piedāvājumus attiecībā uz visu komplektu vai tā daļām. Tāpēc šīs direktīvas noteikumi par līgumiem, pārredzamību, līguma termiņu un izbeigšanu un pakalpojumu sniedzēju maiņu būtu jāpiemēro visiem komplekta elementiem, izņemot tiktāl, ciktāl citi noteikumi, kas piemērojami komplekta elementiem, kuri nav elektronisko sakaru elementi, ir patērētājam labvēlīgāki. Citi līgumu aspekti, piemēram, tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas piemērojami līguma neizpildes gadījumā, būtu jāreglamentē ar noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajam komplekta elementam, tādiem kā līgumu noteikumiem par preču pārdošanu vai digitālā satura nodrošināšanu. Šo pašu iemeslu dēļ patērētājus nevajadzētu piesaistīt pakalpojumu sniedzējam, izmantojot ▌līguma termiņa de facto pagarināšanu. Dalībvalstīm būtu jāsaglabā rīcības brīvība tiesību aktos noteikt ar komplektu saistītus papildu elementus gadījumos, kad to iezīmes ietver atšķirīgu regulatīvo kārtību, piemēram, uz šiem elementiem attiecas cits nozarei raksturīgs regulējums vai ir jāpielāgojas izmaiņām tirgus praksē.

(253)  Numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzējiem ir pienākums nodrošināt piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem ar ārkārtas gadījuma saziņas starpniecību. Izņēmuma gadījumos, proti, ja tas nav tehniski iespējams, tie var nebūt spējīgi nodrošināt piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem vai informāciju par zvanītāja atrašanās vietu, vai abus šos pakalpojumus. Šādos gadījumos tiem līgumā attiecīgi jāinformē klienti. Šādiem pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu sniegt saviem klientiem precīzu un pārskatāmu informāciju sākotnējā līgumā un atjaunināt to tad, ja notiktu kādi grozījumi piekļuves neatliekamās palīdzības dienestiem nodrošināšanā, piemēram, sniedzot šādu informāciju rēķinos. Informācijai būtu jāaptver visi ierobežojumi no teritoriālā pārklājuma viedokļa, balstoties uz iecerētiem sakaru pakalpojumu tehniskiem darbības parametriem un pieejamo infrastruktūru. Ja pakalpojumu nesniedz, izmantojot savienojumu, kas tiek pārvaldīts, lai nodrošinātu noteiktu pakalpojuma kvalitāti, informācijai būtu jāaptver arī piekļuves un informācijas par izsaucēja atrašanās vietu uzticamības līmenis salīdzinājumā ar pakalpojumu, ko sniedz, izmantojot šādu savienojumu, un ņemot vērā pašreizējo tehnoloģiju un kvalitātes standartus, kā arī pakalpojumu kvalitātes parametrus, kas ir noteikti saskaņā ar šo direktīvu.

(254)  Saskaņā ar mērķiem, kas izklāstīti ▌ Hartā un Apvienoto Nāciju Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, tiesiskajam regulējumam būtu jānodrošina tas, ka kvalitatīvi pakalpojumi par pieņemamām cenām ir viegli un vienādi pieejami visiem galalietotājiem, tostarp galalietotājiem ar invaliditāti, vecākiem cilvēkiem un lietotājiem ar īpašām sociālajām vajadzībām neatkarīgi no viņu dzīvesvietas Savienībā. Amsterdamas akta galīgajai redakcijai pievienotajā Deklarācijā Nr. 22 ir paredzēts, ka Savienības iestādēm, izstrādājot pasākumus saskaņā ar LESD 114. pantu, ir jāņem vērā vajadzības, kādas ir personām ar invaliditāti.

(255)  Galalietotājiem ar ārkārtas gadījuma saziņas starpniecību bez maksas un bez jebkādu maksāšanas līdzekļu izmantošanas no jebkuras ierīces, kas nodrošina numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, vajadzētu būt pieejamiem neatliekamās palīdzības dienestiem, arī izmantojot viesabonēšanas pakalpojumus dalībvalstī vai privātus telesakaru tīklus. Ārkārtas gadījuma saziņa ir sakaru līdzekļi, kas ietver ne tikai balss sakarus, bet arī reāllaika tekstu, videosakarus vai citu veidu sakarus, tostarp izmantojot trešās puses nodrošinātus teksta pārlikšanas pakalpojumus, kas dalībvalstīs ir pieejami, lai piekļūtu neatliekamās palīdzības dienestiem. Ārkārtas gadījuma saziņu personas vārdā var uzsākt transportlīdzekļa eZvana sistēma, kas definēta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2015/758[32]. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izlemt, kuri numuratkarīgie starppersonu sakaru pakalpojumi ir piemēroti saziņai ar neatliekamās palīdzības dienestiem, tostarp iespējai paredzēt tikai balss sakaru pakalpojumus un to ekvivalentu attiecībā uz galalietotājiem ar invaliditāti vai pievienot papildu iespējas saskaņā ar vienošanos ar valsts ĀIC. Lai ņemtu vērā nākotnes tehnoloģiskos risinājumus vai numurneatkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu aizvien plašāku izmantošanu, Komisijai pēc apspriešanās ar valsts regulatīvajām iestādēm, neatliekamās palīdzības dienestiem, standartizācijas iestādēm un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām būtu jānovērtē, vai šie pakalpojumi spēj nodrošināt precīzu un uzticamu piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem, izmantojot numurneatkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus.

(256)  Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pakalpojumu sniedzēji, kas galalietotājiem sniedz numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, nodrošina uzticamu un precīzu piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem, ņemot vērā valsts specifikācijas un kritērijus un valsts ĀIC iespējas. Ja numuratkarīgs starppersonu sakaru pakalpojums netiek sniegts, izmantojot savienojumu, ko pārvalda nolūkā nodrošināt konkrētu pakalpojuma kvalitāti, pakalpojumu sniedzējam var nebūt iespējams nodrošināt, ka neatliekamās palīdzības izsaukumi, kas veikti, izmantojot tā pakalpojumu, ar to pašu uzticamību tiek maršrutēti uz vispiemērotāko ĀIC. Šādiem no tīkla neatkarīgiem pakalpojumu sniedzējiem, proti, pakalpojumu sniedzējiem, kuri nav integrēti ar publiska sakaru tīkla nodrošinātāju, ne vienmēr var būt tehniskas iespējas sniegt informāciju par zvanītāja atrašanās vietu. Dalībvalstīm būtu jāgādā par to, ka standarti, kas nodrošina precīzu un uzticamu maršrutēšanu un savienojumu ar neatliekamās palīdzības dienestiem, tiek īstenoti iespējami drīzāk, lai no tīkla neatkarīgi pakalpojumu sniedzēji, kas nodrošina numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, varētu izpildīt pienākumus, kas saistīti ar piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem un informācijas sniegšanu par zvanītāja atrašanās vietu, salīdzināmā līmenī ar to, kas tiek prasīts no citiem šādu sakaru pakalpojumu sniedzējiem. Ja minētie standarti un saistītās ĀIC sistēmas vēl nav ieviestas, nebūtu jāprasa, lai no tīkla neatkarīgi numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumi nodrošinātu piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem, izņemot gadījumus, kad tas notiek tehniski iespējamā vai saimnieciski rentablā veidā. Minētais, piemēram, var ietvert to, ka dalībvalsts izraugās vienu, centrālu ĀIC šādu ārkārtas gadījuma paziņojumu saņemšanai. Tomēr šādiem pakalpojumu sniedzējiem būtu jāinformē galalietotāji, ja piekļuve numuram “112” vai zvanītāja atrašanās vietas informācija netiek atbalstīta.

(256b)  Pašlaik trūkst dalībvalstu ziņojumu un darbības mērījumu attiecībā uz atbildēšanu uz neatliekamās palīdzības zvaniem un to apstrādi. Tādēļ Komisijai pēc apspriešanās ar valstu regulatīvajām iestādēm un neatliekamās palīdzības dienestiem jāpieņem darbības rādītāji, kas piemērojami dalībvalstu neatliekamās palīdzības dienestiem, un jāziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par Eiropas neatliekamās palīdzības numura “112” ieviešanas efektivitāti un darbības rādītāju īstenošanu.

(257)  Dalībvalstīm būtu jāveic īpaši pasākumi, lai nodrošinātu, ka neatliekamās palīdzības dienesti, tostarp numurs “112”, ir vienlīdz pieejami arī galalietotājiem ▌ ar invaliditāti, jo īpaši nedzirdīgajiem, vājdzirdīgajiem, cilvēkiem ar runas defektiem un lietotājiem, kas vienlaikus ir nedzirdīgi un neredzīgi, izmantojot vispusīgās sarunas pakalpojumus vai trešās puses nodrošinātus teksta pārlikšanas pakalpojumus, kas ir sadarbspējīgi ar telefonijas tīkliem visā ES. Šādi pasākumi varētu ietvert arī īpašu galiekārtu nodrošināšanu personām ar invaliditāti, ja iepriekš minētie saziņas veidi tām nav piemēroti.

(258)  Lai uzlabotu Eiropas Savienībā ceļojošu iedzīvotāju aizsardzību un drošību, svarīgi ir labāk informēt par numuru “112”. Tādēļ iedzīvotāji, ceļojot ikvienā dalībvalstī, būtu pilnībā jāinformē — jo īpaši ar informāciju, kas sniegta starptautiskajās autoostās, dzelzceļa stacijās, ostās vai lidostās un galalietotāju sarakstos, galalietotājiem izsniegtajos materiālos un rēķinos — par to, ka visā Savienībā “112” var izmantot kā vienotu neatliekamās palīdzības dienestu numuru. Tas galvenokārt ir dalībvalstu pienākums, bet Komisijai vajadzētu arī turpmāk gan atbalstīt, gan papildināt dalībvalstu ierosmes, lai uzlabotu un regulāri izvērtētu sabiedrības informētību par “112”.

(259)  Informācija par zvanītāja atrašanās vietu paaugstina galalietotāju aizsardzības līmeni un drošību un palīdz neatliekamās palīdzības dienestiem izpildīt savus pienākumus, ja ārkārtas gadījuma saziņas un ar to saistīto datu pārsūtīšanu attiecīgajiem neatliekamās palīdzības dienestiem garantē valsts ĀIC sistēma. Tās informācijas ▌saņemšanai un izmantošanai, kas norāda zvanītāja atrašanās vietu un ietver gan uz tīklu balstītu atrašanās vietas informāciju, gan plašāku informāciju par zvanītāja mobilā tālruņa atrašanās vietu, ja tā ir pieejama, būtu jāatbilst attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem par personas datu apstrādi un drošības pasākumiem. Uzņēmumiem, kas nodarbojas ar lokāciju tīklā, informācija par zvanītāja atrašanās vietu būtu jādara pieejama neatliekamās palīdzības dienestiem, tiklīdz izsaukums pienāk attiecīgajā dienestā, neatkarīgi no izmantotās tehnoloģijas. Tomēr tehnoloģijas lokācijai mobilajā tālrunī ir izrādījušās ievērojami precīzākas un rentablākas, jo ir pieejami dati no EGNOS un Galileo satelītu sistēmas un citām globālajām navigācijas satelītu sistēmām un Wi-Fi dati. Tāpēc informācijai par zvanītāja atrašanās vietu, kas iegūta no mobilā tālruņa, būtu jāpapildina informācija, kas iegūta, izmantojot lokāciju tīklā, pat ja atrašanās vieta, kas iegūta no mobilā tālruņa, varētu kļūt pieejama tikai pēc tam, kad ir nodibināta ārkārtas gadījuma saziņa. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ĀIC spēj izgūt un pārvaldīt pieejamo informāciju par zvanītāja atrašanās vietu, ja tas ir tehniski iespējams. Informācijas par zvanītāja atrašanās vietu noteikšanai un pārraidei vajadzētu būt bez maksas gan galalietotājam, gan iestādei, kas apstrādā ārkārtas gadījuma saziņu, neatkarīgi no informācijas iegūšanas veida, piemēram, no mobilā tālruņa vai tīklā, vai no pārraides veida, piemēram, izmantojot balss sakaru kanālu, SMS vai interneta protokolu.

(260)  Lai reaģētu uz tehnoloģiju attīstību tādās jomās kā precīza informācija par zvanītāja atrašanās vietu, līdzvērtīgas piekļuves nodrošināšana galalietotājiem ar invaliditāti un izsaukuma maršrutēšana uz vispiemērotāko ĀIC, Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu ārkārtas gadījuma saziņas saderību, sadarbspēju, kvalitāti un nepārtrauktību Savienībā. Šie pasākumi var būt darbības noteikumi, kas raksturo dažādu personu, piemēram, numuratkarīgo starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēju, elektronisko sakaru tīklu operatoru un ĀIC, uzdevumus sakaru ķēdē, kā arī tehniskie noteikumi, kas raksturo tehniskos līdzekļus darbības noteikumu izpildei. Šādi pasākumi nedrīkstētu skart dalībvalstu neatliekamās palīdzības dienestu organizāciju.

(260a)  Patlaban valsts A iedzīvotājs, kam jāsazinās ar neatliekamās palīdzības dienestiem valstī B, nevar to izdarīt, jo neatliekamās palīdzības dienestiem nav iespēju sazināties savā starpā. Risinājums būtu droša ES mēroga datubāze, kas apvienotu visu valstu galveno neatliekamās palīdzības dienestu tālruņu numurus. Tādēļ Komisijai jāuztur E.164 Eiropas neatliekamās palīdzības dienestu numuru droša datubāze, lai nodrošinātu, ka ar tiem var sazināties no citas dalībvalsts.

(260b)  Nesenie teroristu uzbrukumi Eiropā lika secināt, ka dalībvalstīs un Eiropā nav efektīvu sabiedrības brīdināšanas sistēmu. Ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstis varētu informēt visus konkrētas teritorijas iedzīvotājus par notiekošām dabas katastrofām/uzbrukumiem vai paredzamiem draudiem, izmantojot elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus un izveidojot efektīvu valsts “112 reversa” sakaru sistēmu iedzīvotāju brīdināšanai un trauksmes izziņošanai nenovēršamas vai iespējamas dabas vai cilvēku izraisītas ārkārtas situācijas vai katastrofas gadījumā, šajos pasākumos ņemot vērā valsts un reģionālās sistēmas un neskarot privātumu un datu aizsardzības noteikumus. Komisijai būtu arī jānovērtē, vai ir iespējams izveidot universālu, pieejamu, pārrobežu ES mēroga “112 reversa” sakaru sistēmu, lai brīdinātu sabiedrību gadījumā, ja radusies nenovēršamas vai iespējamas katastrofas situācija vai plaša ārkārtas situācija vairākās dalībvalstīs.

(261)   Dalībvalstīm būtu jānodrošina galalietotājiem ar invaliditāti vienlīdzīga piekļuve elektronisko sakaru pakalpojumiem un to izvēle saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un universālā dizaina pieeju. Lai jo īpaši nodrošinātu to, ka galalietotāji ar invaliditāti var izmantot konkurenci un izvēlēties pakalpojumu sniedzējus tāpat kā lielākā daļa galalietotāju, attiecīgajām valstu iestādēm attiecīgā gadījumā un atbilstīgi konkrētās valsts apstākļiem pēc apspriešanās ar personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām būtu jāprecizē patērētāju aizsardzības prasības, kas attiecas uz galalietotājiem ▌ar invaliditāti un kas jāpilda ▌publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem un saistīto galiekārtu nodrošinātājiem. Šādas prasības jo īpaši var ietvert prasību, lai pakalpojumu sniedzēji nodrošinātu to, ka galalietotāji ▌ ar invaliditāti var izmantot to pakalpojumus ar tādiem pašiem noteikumiem, arī tādām pašām cenām, tarifiem un kvalitāti, un piekļuvi galiekārtai, kā tie, ko pakalpojumu sniedzēji piedāvā pārējiem galalietotājiem, neatkarīgi no šiem pakalpojumu sniedzējiem radītām papildu izmaksām. Citas prasības var attiekties uz pakalpojumu sniedzēju savstarpējiem vairumtirdzniecības mehānismiem. Lai neradītu pārmērīgu apgrūtinājumu pakalpojumu sniedzējiem, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāpārbauda, vai līdzvērtīgas piekļuves un izvēles mērķus ir iespējams sasniegt bez šādiem pasākumiem.

(262)  ▌

(262a)  Valsts regulatīvajām iestādēm būtu jānodrošina, ka publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēji piekļūstamā formātā dara pieejamu informāciju par piedāvāto pakalpojumu darbību un par to pieejamības raksturlielumiem. Tas nozīmē, ka informācijas saturam vajadzētu būt pieejamam teksta formātā, ko var izmantot, lai sagatavotu alternatīvus palīgformātus un alternatīvus risinājumus bezteksta saturam.

(262b)  Attiecībā uz galalietotājiem ar invaliditāti direktīvā būtu jāatspoguļo citi Savienības tiesību akti, ar ko īsteno Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. Šie pasākumi ietver principus un standartus, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2016/2102[33]. Četri pieejamības principi ir šādi: uztveramība, kas nozīmē, ka informācijai un lietotāja saskarnes sastāvdaļām jābūt pasniegtām lietotājiem tādā veidā, kādā tie to var uztvert; darbināmība, kas nozīmē, ka lietotāja saskarnes sastāvdaļām un navigācijai jābūt darbināmai; saprotamība, kas nozīmē, ka informācijai un lietotāja saskarnes izmantošanai jābūt saprotamai; un robustums, kas nozīmē, ka saturam jābūt pietiekami robustam, lai dažādi lietotāju aģenti, tostarp atbalsta tehnoloģijas, to varētu ticami interpretēt. Minētie pieejamības principi ir izteikti pārbaudāmos sekmīguma kritērijos, piemēram, Eiropas standartā EN 301 549 V1.1.2 “IKT produktu un pakalpojumu publiskā iepirkuma pieejamības prasības Eiropā” (2015-04) (Eiropas standarts EN 301 549 V1.1.2 (2015-04)), izmantojot saskaņotus standartus un kopēju metodiku, ko izmanto, lai pārbaudītu tīmekļa vietņu un mobilo lietotņu satura atbilstību minētajiem principiem. Minētais Eiropas standarts tika pieņemts, pamatojoties uz pilnvarojumu M/376, ko Komisija izsniedza Eiropas standartizācijas organizācijām. Līdz atsauces uz saskaņotajiem standartiem vai to daļām tiks publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, attiecīgie Eiropas standarta EN 301 549 V1.1.2 (2015-04) noteikumi būtu jāuzskata par minimālajiem līdzekļiem minēto principu īstenošanai praksē attiecībā uz šo direktīvu un līdzvērtīgu piekļuvi un izvēli galalietotājiem ar invaliditāti.

(263)  Informācijas dienesta pakalpojumu un galalietotāju sarakstu nodrošināšanas jomā ir izveidojusies efektīva konkurence, inter alia saskaņā ar Komisijas Direktīvas 2002/77/EK[34] 5. pantu. Lai šo efektīvo konkurenci saglabātu, visiem pakalpojuma sniedzējiem, kas piešķir galalietotājiem telefona numurus, vajadzētu arī turpmāk uzlikt pienākumu attiecīgo informāciju padarīt pieejamu godīgā, uz izmaksām vērstā un nediskriminējošā veidā.

(264)  Galalietotāji būtu jāinformē par tiesībām noteikt, vai viņi vēlas tikt iekļauti galalietotāju sarakstā. Numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzējiem būtu jārespektē galalietotāju lēmums, kad tie dara datus pieejamus galalietotāju sarakstu pakalpojumu sniedzējiem. Direktīvas 2002/58/EK 12. pants nodrošina galalietotāju tiesības uz privātumu attiecībā uz viņu personas datu iekļaušanu publiskā galalietotāju sarakstā.

(265)  Galalietotājiem būtu jādod sadarbspējas garantijas attiecībā uz visu aprīkojumu, ko pārdod Savienībā ciparu radio un televīzijas uztveršanai. Dalībvalstīm būtu jāspēj pieprasīt obligātus saskaņotus standartus attiecībā uz šādu aprīkojumu. Šādi standarti laiku pa laikam būtu jāpielāgo, ņemot vērā tehnoloģijas un tirgus attīstību.

(266)  Ir vēlams ļaut patērētājiem sasniegt pilnīgāko iespējamo savienojamību attiecībā uz radio un televizoriem. Sadarbspēja dinamiskos tirgos pastāvīgi attīstās. Standartizācijas iestādēm būtu jāveic viss iespējamais, lai nodrošinātu to, ka atbilstīgi standarti attīstās kopā ar attiecīgajām tehnoloģijām. Ir tikpat būtiski nodrošināt to, ka ciparu televizoriem ir pieejami savienotāji, kas var laist cauri visus vajadzīgos ciparu signāla elementus, ietverot audio un videoplūsmu, ierobežotas piekļuves informāciju, pakalpojumu informāciju, lietotnes saskarnes (API) informāciju un pretkopēšanas aizsardzības informāciju. Tādējādi šai direktīvai būtu jānodrošina, ka tīkla operatori, pakalpojumu sniedzēji vai aprīkojuma ražotāji neierobežo saistītos un/vai iebūvētos savienotājus un tie turpina attīstīties līdz ar tehnoloģijas attīstību. Hibrīdtelevīzijas pakalpojumu rādīšanai kopēju standartu pildīšana ar uz tirgu vērstu mehānismu ir uzskatāma par labumu patērētājam. Dalībvalstis un Komisija var veikt politikas iniciatīvas, kas saskan ar Līgumu, lai veicinātu šo attīstību. Lai nodrošinātu pārrobežu sadarbspēju, patērētāju radioaparātiem vajadzētu spēt uztvert radio, izmantojot vismaz analogo un ciparu apraidi. Šis noteikums nebūtu jāattiecina uz lētiem patēriņa radioaparātiem vai radioaparātiem, kuriem radioapraides uztveršana ir vienīgi papildfunkcija, piemēram, mobilajiem telefoniem ar FM radiouztvērēju. Tas nebūtu jāattiecina arī uz radioaparātiem, ko izmanto radioamatieri, tostarp, piemēram, uz radiodetaļu komplektiem, ko komplektē un izmanto radioamatieri, vai radioaparātiem, ko saistībā ar amatierradio eksperimentālos un zinātniskos nolūkos izgatavojuši individuāli radioamatieri.

(267)  Veicot vairumtirdzniecības pasākumus, ar kuriem nodrošina galalietotāju (gan fiksēto, gan mobilo sakaru lietotāju) datu iekļaušanu datu bāzēs, būtu jāievēro personas datu aizsardzības noteikumi saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK, kura 2018. gada 25. maijā tiks aizstāta ar Regulu (ES) 2016/679[35], un tostarp Direktīvas 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) 12. pants. Būtu jāparedz šādu datu uz izmaksām orientēta sniegšana pakalpojumu sniedzējiem, paredzot iespēju dalībvalstīm izveidot centralizētu mehānismu, lai uzziņu dienestiem sniegtu apkopotu visaptverošu informāciju, un jānodrošina tīkla piekļuve atbilstīgi pamatotiem un pārredzamiem nosacījumiem, lai nodrošinātu, ka galalietotāji var pilnībā izmantot konkurences sniegtās iespējas, kas lielā mērā ir ļāvušas atcelt šo pakalpojumu mazumtirdzniecības regulējumu un sniegt uzziņu pakalpojumus saskaņā ar pamatotiem un pārredzamiem nosacījumiem.

(268)  Pēc universālā pakalpojuma saistību atcelšanas galalietotāju sarakstu pakalpojumiem un tāpēc, ka pastāv funkcionējošs šādu pakalpojumu tirgus, tiesības piekļūt uzziņu dienestu pakalpojumiem vairs nav vajadzīgas. Tomēr valsts regulatīvajām iestādēm joprojām vajadzētu būt iespējai uzlikt pienākumus un paredzēt nosacījumus uzņēmumiem, kuri kontrolē piekļuvi galalietotājiem, lai saglabātu piekļuvi minētajam tirgum un konkurenci tajā.

(269)  Dalībvalstīm būtu jāspēj noteikt atbilstīgas saistības, kas jāievēro uzņēmumiem, kuri ir to jurisdikcijā, likumīgas sabiedriskās kārtības apsvērumu interesēs, bet šādas saistības būtu jāuzliek tikai tad, ja tās ir vajadzīgas, lai sasniegtu vispārējas nozīmes mērķus, ko skaidri definējušas dalībvalstis saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, un tām būtu jābūt samērīgām un pārskatāmām. Saistības, kas jāievēro, var piemērot konkrētiem radio un televīzijas apraides kanāliem un papildu pakalpojumiem, ko nodrošina konkrēts plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu sniedzējs. Dalībvalstu uzliktajām saistībām, kas jāievēro, vajadzētu būt saprātīgām, t. i., tām vajadzētu būt samērīgām un pārskatāmām, ņemot vērā skaidri definētos vispārējas nozīmes mērķus, piemēram, mediju plurālismu vai kultūras daudzveidību. Dalībvalstīm būtu objektīvi jāpamato savos valsts tiesību aktos uzliktās saistības, kas jāievēro, nolūkā nodrošināt, ka šīs saistības ir pārredzamas, samērīgas un skaidri noteiktas. Saistības būtu jāizstrādā tā, lai tās pietiekami veicinātu efektīvus ieguldījumus infrastruktūrā. Saistības būtu regulāri jāpārskata vismaz reizi piecos gados, lai tās neatpaliktu no tehnoloģiju un tirgus attīstības tempa un lai nodrošinātu to nepārtrauktu samērīgumu ar īstenojamajiem mērķiem. Attiecīgos gadījumos saistībās būtu jāiekļauj noteikumi par atbilstīgu atlīdzību.

(269a)  Ņemot vērā, ka vairums ciparu televīzijas un radio iekārtu, ko mūsdienās izmanto patērētāji, uztver gan analogo, gan ciparu apraidi, dalībvalstīm vairs nav ekonomisku vai sociālu iemeslu turpināt piemērot obligātās saistības, kas jāievēro gan attiecībā uz analogo, gan ciparu apraidi. Tomēr tas neliedz piemērot šādas analogās apraides saistības, ja liels skaits lietotāju joprojām izmanto analogo kanālu vai ja analogā apraide ir vienīgā apraides iespēja.

(270)  Elektronisko sakaru tīkli un pakalpojumi, ko izmanto radio vai televīzijas raidījumu pārraidīšanai sabiedrībai, iekļauj kabeļus, IPTV, satelītu un zemes sakaru pārraides tīklus. Tie var arī ietvert citus tīklus tiktāl, ciktāl būtisks galalietotāju skaits izmanto šādus tīklus kā galveno līdzekli radio un televīzijas raidījumu uztveršanai. Saistībās, kas jāievēro, būtu jāiekļauj tādu pakalpojumu pārraidīšana, kuri īpaši paredzēti, lai lietotājiem ar invaliditāti nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi. Tādējādi papildu pakalpojumi ietver, cita starpā, pakalpojumus, kuri paredzēti, lai uzlabotu pieejamību galalietotājiem invalīdiem, tādus kā videoteksts, subtitri nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem, audioapraksts, ierunāti subtitri un surdotulkošana. Tāpēc, ka aizvien plašāk tiek nodrošināti un uztverti hibrīdtelevīzijas pakalpojumi un elektroniskie raidījumu apraksti vēl joprojām ir svarīgi lietotāju izvēlei, saistībās, kas jāievēro, var iekļaut tādu ar raidījumu saistītu datu pārraidīšanu, kuri ir nepieciešami, lai atbalstītu raidījumu elektronisko programmu, teleteksta un ar raidījumu saistītu IP adrešu funkcijas.

(271)  Izsaucēja līnijas noteikšanas iespējas parasti ir pieejamas modernās telefonu centrālēs, un tāpēc tās var arvien vairāk nodrošināt par zemiem vai pat bez izdevumiem. Dalībvalstīm nav obligāti jānosaka pienākums nodrošināt šīs iespējas, ja tādas jau ir pieejamas. Direktīva 2002/58/EK aizsargā lietotāju privāto dzīvi attiecībā uz detalizētiem rēķiniem, sniedzot tiem līdzekļus aizsargāt savas tiesības uz privāto dzīvi, ja ir ieviesta izsaucēja līnijas noteikšana. Šo pakalpojumu attīstība visā Eiropā sniegtu labumu patērētājiem, un to veicina šī direktīva.

(272)  Dalībvalstu publicētā informācija nodrošinās to, ka tirgus dalībnieki un potenciālie tirgus jaunpienācēji saprot savas tiesības un pienākumus un zina, kur ir atrodama attiecīgā sīki izklāstītā informācija. Publikācija valsts laikrakstā palīdz ieinteresētajām pusēm citās dalībvalstīs atrast attiecīgo informāciju.

(273)  Lai nodrošinātu to, ka Viseiropas elektronisko sakaru tirgus ir efektīvs, Komisijai būtu jāpārrauga un jāpublicē informācija par maksājumiem, kas veicina galalietotājiem piedāvāto cenu noteikšanu.

(274)  Lai noteiktu Savienības tiesību pareizu piemērošanu, Komisijai jāzina, kuri uzņēmumi ir izraudzīti kā uzņēmumi, kam ir būtiska ietekme tirgū, un kādus pienākumus valsts regulatīvās iestādes uzlikušas tirgus dalībniekiem. Tāpēc, papildus šīs informācijas publicēšanai valstī, dalībvalstīm šī informācija jānosūta Komisijai. Ja dalībvalstīm informācija jānosūta Komisijai, tā var būt elektroniskā formā, saskaņā ar attiecīgajām autentiskuma noteikšanas procedūrām, par kurām puses ir vienojušās.

(275)  Lai ņemtu vērā tirgus, sociālo un tehnoloģiju attīstību, lai pārvaldītu riskus, kas apdraud tīklu un pakalpojumu drošību un lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem, izmantojot ārkārtas gadījuma saziņu, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu nolūkā noteikt pasākumus drošības apdraudējumu novēršanai; precizēt nosacījumus piekļuvei ciparu televīzijas un radio pakalpojumiem; noteikt vienu vairumtirdzniecības balss izsaukuma savienojuma pabeigšanas tarifu fiksēto un mobilo sakaru tirgos; pieņemt pasākumus, kas saistīti ar ārkārtas gadījuma saziņu Savienībā; un pielāgot šīs direktīvas II, IV, V, VI, VIII, IX un X pielikumu. Sevišķi svarīgi ir Komisijai sagatavošanas darba gaitā pienācīgi apspriesties, tostarp ar ekspertiem, un šo apspriešanos īstenot saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu. Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienlīdzīgu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(276)  Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, Komisijai būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras pieņemt lēmumus nolūkā novērst pārrobežu kaitīgos traucējumus starp dalībvalstīm; noteikt, ka standartu īstenošana ir obligāta, vai svītrot standartus un/vai specifikācijas no standartu saraksta obligātās daļas; pieņemt lēmumus, ar ko nosaka, vai uz tiesībām harmonizētajā joslā būtu attiecināma vispārēja atļauja vai individuālas lietošanas tiesības; noteikt, kā piemērojami kritēriji, noteikumi un nosacījumi attiecībā uz harmonizētu radiofrekvenču spektru; noteikt, kā piemērojami nosacījumi, kurus dalībvalstis var piesaistīt tiesībām izmantot harmonizētu radiofrekvenču spektru; noteikt joslas, attiecībā uz kurām uzņēmumi var savstarpēji nodot vai iznomāt radiofrekvenču lietošanas tiesības; noteikt kopējos maksimālos ierobežojuma termiņus, līdz kuriem ir atļauts izmantot konkrētas harmonizēta radiofrekvenču spektra joslas; pieņemt pārejas pasākumus attiecībā uz radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību ilgumu; noteikt kritērijus konkrētu pienākumu īstenošanas koordinācijai; noteikt tuvas darbības bezvadu piekļuves punktu projektēšanas, ierīkošanas un ekspluatācijas tehniskos raksturlielumus; risināt jautājumu par neapmierinātu pārrobežu vai Eiropas mēroga pieprasījumu pēc numuriem; un noteikt to saistību būtību un darbības jomu, kuras nodrošina efektīvu piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem vai galalietotāju savienojamību „no gala līdz galam” vienā vai vairākās dalībvalstīs vai visā Eiropas Savienībā. Šīs pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu.

(277)  Visbeidzot, Komisijai vajadzētu būt iespējai vajadzības gadījumā, maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu, pieņemt ieteikumus, kas saistīti ar attiecīgo produktu un pakalpojumu tirgu noteikšanu, paziņojumiem atbilstīgi iekšējā tirgus konsolidācija procedūrai un tiesiskā regulējuma noteikumu saskaņotu piemērošanu.

(278)  Šīs direktīvas noteikumi būtu periodiski jāpārskata, jo īpaši, lai noteiktu vajadzību veikt izmaiņas, ņemot vērā mainīgos tehnoloģiskos vai tirgus apstākļus. Ņemot vērā risku, ka monopolistisku tirgus struktūru vietā var izveidoties konkurences principiem neatbilstošas oligopolistiskas tirgus struktūras, noteikumiem attiecībā uz valstu regulatīvo iestāžu pilnvarām paredzēt piekļuves nodrošināšanas pienākumus operatoriem, kuriem atsevišķi vai kopā ir būtiska ietekme tirgū, tos piemērojot kopā ar citiem pienākumiem, ko tiem var noteikt, pārskatīšanā būtu jāpievērš īpaša uzmanība, lai nodrošinātu, ka minētās pilnvaras ir pietiekamas šīs direktīvas mērķu efektīvai sasniegšanai.

(279)  Dažas direktīvas un lēmumi šajā jomā būtu jāatceļ.

(280)  Komisijai būtu jāpārrauga pāreja no pašreizējiem noteikumiem uz jauniem noteikumiem.

(281)  Tā kā dalībvalstis nevar pienācīgi sasniegt piedāvātās rīcības mērķus, proti, pieņemt saskaņotus un vienkāršotus noteikumus elektronisko sakaru pakalpojumu, elektronisko sakaru tīklu, saistītu iekārtu un saistītu pakalpojumu, tīklu un pakalpojumu atļauju piešķiršanas nosacījumu, frekvenču spektra izmantošanas un numuru, piekļuves elektronisko sakaru tīkliem un saistītajām iekārtām un to starpsavienojuma reglamentēšanai un galalietotāju aizsardzības reglamentēšanai, un tāpēc rīcības mēroga un ietekmes dēļ labāk tos sasniegt Savienības līmenī, un Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā izklāstīto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šī direktīva nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs minēto mērķu sasniegšanai.

(282)  Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem[36] dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos.

(283)  Pienākums transponēt šo direktīvu valstu tiesību aktos būtu jāattiecina uz tiem noteikumiem, kuri būtiski grozīti salīdzinājumā ar iepriekšējām direktīvām. Pienākums transponēt nemainītos noteikumus izriet no iepriekšējām direktīvām.

(284)  Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu pienākumi attiecībā uz termiņiem XI pielikuma B daļā minēto direktīvu transponēšanai valstu tiesību aktos un to piemērošanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I daļa. SATVARS (Vispārīgi noteikumi par nozares organizāciju)

I sadaļa. Darbības joma, mērķis un uzdevumi, definīcijas

I NODAĻA

PRIEKŠMETS, MĒRĶIS UN DEFINĪCIJAS

1. pants

Priekšmets un mērķis

1. Šī direktīva izveido saskaņotu satvaru elektronisko sakaru pakalpojumu, elektronisko sakaru tīklu, saistīto iekārtu un ar tiem saistīto pakalpojumu, kā arī atsevišķu galiekārtu aspektu regulēšanai. Tā nosaka valstu regulatīvo un attiecīgā gadījumā citu kompetento iestāžu uzdevumus un izveido procedūru kopumu, lai nodrošinātu tiesiskā regulējuma saskaņotu piemērošanu visā Savienībā.

2. Šīs direktīvas mērķis ir, no vienas puses, ieviest elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu iekšējo tirgu, kas radīs ļoti veiktspējīgu un drošu tīklu izvēršanu un darbības uzsākšanu, noturīgu konkurenci, elektronisko sakaru pakalpojumu sadarbspēju, pieejamību un labumu galalietotājam.

No otras puses, tās mērķis ir ar pilnvērtīgas konkurences un izvēles palīdzību visā Savienībā nodrošināt kvalitatīvus, lētus, publiski pieejamus pakalpojumus, novērst apstākļus, kuros tirgus nepietiekami apmierina galalietotāju, arī lietotāju ar invaliditāti, vajadzības pēc līdzvērtīgas piekļuves pakalpojumiem, un noteikt nepieciešamās galalietotāju tiesības.

3. Šī direktīva neskar:

- pienākumus, ko uzliek valstu tiesību akti saskaņā ar Savienības tiesību normām vai ko uzliek Savienības tiesību normas, kuras attiecas uz pakalpojumiem, ko sniedz, izmantojot elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus;

- Savienības vai valsts līmenī saskaņā ar Savienības tiesību aktiem veiktos pasākumsus, kuru mērķis ir sasniegt vispārējas nozīmes mērķus, it īpaši attiecībā uz personas datu un privātuma aizsardzību, satura reglamentēšanas un audiovizuālo politiku;

- Savienības vai valsts līmenī saskaņā ar Savienības tiesību aktiem veiktos pasākumus, kuru mērķis ir sasniegt vispārējas nozīmes mērķus, it īpaši attiecībā uz personas datu un privātuma aizsardzību, satura reglamentēšanas un audiovizuālo politiku;

- Regulu (ES) Nr. 531/2012 un Regulu (ES) 2015/2120.

3.a Ja informācija satur personas datus, Komisija, BEREC un attiecīgās iestādes nodrošina datu apstrādes atbilstību Savienības datu aizsardzības noteikumiem.

4. Šajā direktīvā iekļautos noteikumus par galalietotāju tiesībām piemēro, neskarot Savienības noteikumus par patērētāju aizsardzību, it īpaši Direktīvas 93/13/EEK un 2011/83/EK, un valstu noteikumus, kas ir saderīgi ar Savienības tiesību aktiem.

2. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā:

1) „elektronisko sakaru tīkls” ir pārraides sistēmas, kas var būt un var nebūt bāzētas pastāvīgas infrastruktūras vai centralizētas administrācijas jaudās, un, attiecīgos gadījumos, komutācijas vai maršrutēšanas ierīces un citi resursi, tostarp tīkla pasīvie elementi, kas ļauj signālus pārvadīt ar vadiem, radioviļņiem, optiskiem vai citādiem elektromagnētiskiem līdzekļiem, ieskaitot satelītsakaru tīklus, fiksētos (ķēžu un pakešu komutācijas, ieskaitot internetu) un mobilos zemes tīklus, elektrokabeļu sistēmas, ciktāl tās izmanto signālu pārraidīšanai, tīklus, ko izmanto radio un televīzijas apraidei, un kabeļtelevīzijas tīklus, neatkarīgi no pārvadītās informācijas veida; tas neietver tīkla elementus, ko pārvalda privātpersonas saistībā ar bezpeļņas darbībām;

2) „ļoti veiktspējīgs tīkls” ir elektronisko sakaru tīkls, kas vai nu viss sastāv no optiskās šķiedras elementiem vismaz līdz sadales punktam apkalpojamajā vietā, vai jebkāda cita veida tīkls, kas spēj parastos maksimumstundas apstākļos nodrošināt līdzīgu tīkla darbspēju pieejamā lejuplīnijas un augšuplīnijas joslas platuma, ar kļūdām saistīto parametru, darbnoturības un latentuma un tā mainības ziņā. Tīkla darbspēju vērtē, ņemot vērā tehniskos parametrus, neatkarīgi no tā, vai galalietotāja lietošanas pieredze mainās tādēļ, ka līdzeklim, caur kuru tīkls galu galā savienojas ar tīkla pieslēgumpunktu, ir atšķirīgas īpatnības.

3)„transnacionāli tirgi” ir tirgi, kas noteikti saskaņā ar 63. pantu un aptver Savienību vai ievērojamu tās daļu, kura ir vairāk nekā vienā dalībvalstī;

4) „elektronisko sakaru pakalpojums” ir pakalpojums, ko ▌nodrošina elektronisko sakaru tīklos par atlīdzību un kas aptver Regulas (ES) 2015/2120 2. panta 2. punktā definēto „interneta piekļuves pakalpojumu”, un/vai „starppersonu sakaru pakalpojumu”, un/vai pakalpojumus, kuri pilnīgi vai galvenokārt sastāv no signālu pārvadīšanas, piemēram, pārraidīšanas pakalpojumus, ko izmanto mašīnas-mašīnas (M2M) pakalpojumu sniegšanai un apraidei, bet neietver pakalpojumus, ar kuriem nodrošina vai veic redakcionālu uzraudzību saturam, kas tiek pārraidīts, izmantojot elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus, kā arī bezpeļņas pakalpojumus, ko sniedz privātpersonas;

5) „starppersonu sakaru pakalpojums” ir ▌par atlīdzību sniegts pakalpojums, kas dod iespēju galīgam personu skaitam elektronisko sakaru tīklos tieši savā starpā interaktīvi dalīties informācijā un kur saziņas sācējas vai dalībnieces personas nosaka saņēmējus; tajā neietilpst pakalpojumi, kuros interaktīva starppersonu saziņa ir tikai ar citu pakalpojumu saistīta sīka palīgfunkcija;

6) „numuratkarīgs starppersonu sakaru pakalpojums” ir starppersonu sakaru pakalpojums, kas savienojas ar publisko komutējamo telefonu tīklu, vai nu izmantojot piešķirtos numerācijas resursus, t. i., numuru vai numurus valsts vai starptautiskos numerācijas plānos, vai iespējojot sakarus ar numuru vai numuriem valsts vai starptautiskos numerācijas plānos, un ja pakalpojuma sniedzējam ir būtiska kontrole pār tīklu, ko izmanto sakaru nodrošināšanai;

7) „numurneatkarīgs starppersonu sakaru pakalpojums” ir starppersonu sakaru pakalpojums, kas nesavienojas ar publisko komutējamo telefonu tīklu, ne izmantojot piešķirtos numerācijas resursus, t. i., numuru vai numurus valsts vai starptautiskos numerācijas plānos, ne iespējojot sakarus ar numuru vai numuriem valsts vai starptautiskos numerācijas plānos;

8) „publisks sakaru tīkls” ir elektronisko sakaru tīkls, ko pilnībā vai galvenokārt izmanto, lai nodrošinātu publiski pieejamus elektronisko sakaru pakalpojumus, kuri atbalsta informācijas pārnešanu starp tīkla pieslēgumpunktiem;

9) „tīkla pieslēgumpunkts” jeb „NTP” ir fiziskais punkts, kurā galalietotājam tiek nodrošināta piekļuve publiskam sakaru tīklam; ja tīkli saistīti ar komutēšanu vai maršrutēšanu, tīkla pieslēgumpunktu nosaka, izmantojot īpašu tīkla adresi, kas var būt saistīta ar galalietotāja numuru vai vārdu;

10) „saistītās iekārtas” ir saistītie pakalpojumi, fiziskā infrastruktūra un citas iekārtas vai elementi, kas saistīti ar elektronisko sakaru tīklu un/vai ar elektronisko sakaru pakalpojumu un kas pieļauj un/vai atbalsta pakalpojumu nodrošināšanu ar minēto tīklu un/vai pakalpojumu, vai kam ir minētajām darbībām vajadzīgais potenciāls, un tās cita starpā ietver ēkas vai ievadus ēkās, ēku instalāciju, antenas, torņus un citas balsta konstrukcijas, kabeļkanālus, kabeļtuneļus, mastus, kabeļakas un kabeļkārbas;

11) „saistītie pakalpojumi” ir pakalpojumi, kas saistīti ar elektronisko sakaru tīklu un/vai ar elektronisko sakaru pakalpojumu un kas pieļauj un/vai atbalsta pakalpojumu nodrošināšanu ▌ar minētā tīkla un/vai pakalpojuma palīdzību, vai kam ir minētajām darbībām vajadzīgais potenciāls; tie cita starpā ietver numuru translācijas sistēmas vai līdzvērtīgas funkcionalitātes sistēmas, nosacītās piekļuves sistēmas un elektroniskus raidījumu aprakstus, ▌kā arī citus pakalpojumus, piemēram, identifikācijas, atrašanās vietas noteikšanas un klātbūtnes noteikšanas pakalpojumu;

12) „ierobežotas piekļuves sistēma” ir tehniski pasākumi, autentifikācijas sistēma un/vai noteikumi, ar kuriem piekļuvei aizsargātiem radio vai televīzijas apraides pakalpojumiem nepārprotami izvirza nosacījumu abonēt vai saņemt citādu iepriekšēju individuālu atļauju;

13) „lietotājs” ir juridiska vai fiziska persona, kas izmanto vai pieprasa publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu;

14) „galalietotājs” ir lietotājs, kas nenodrošina publiskos sakaru tīklus vai publiski pieejamus elektronisko sakaru pakalpojumus;

15) „patērētājs” ir fiziska persona, kas izmanto vai pieprasa publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu nolūkam, kas nav saistīts ar viņa tirdzniecību, uzņēmējdarbību, arodu vai profesiju;

16) „elektronisko sakaru tīkla nodrošināšana” ir šāda tīkla izveide, ekspluatācija, vadība vai padarīšana par pieejamu;

17) „ciparu televīzijas papildierīces” ir pievienošanai televizoriem vai integrētiem ciparu televizoriem domātas pierīces, kas spēj saņemt interaktīvās ciparu televīzijas pakalpojumus;

18) „lietotnes saskarne (API)” ir programmatūras saskarnes starp lietotnēm, ko raidorganizācijas vai pakalpojumu nodrošinātāji dara pieejamas, un resursi ciparu televīzijas papildierīcēs ciparu televīzijas un radio pakalpojumiem;

19) „spektra sadalīšana” ir frekvenču joslas vai numuru sērijas atvēlēšana vienam vai vairākiem radiosakaru pakalpojumu veidiem, vajadzības gadījumā ar īpašiem nosacījumiem;

20) „kaitīgi traucējumi” ir traucējumi, kas apdraud radionavigācijas pakalpojuma vai citu drošības pakalpojumu sniegšanu vai kas citādi nopietni pasliktina, traucē vai vairākkārt pārtrauc radiosakaru pakalpojumu, kuru sniedz saskaņā ar piemērojamajiem starptautiskiem, Savienības vai valsts tiesību aktiem;

21) „izsaukums” ir savienojums, kuru nodrošina ar publiski pieejamu starppersonu sakaru pakalpojumu, kas dara iespējamu abpusēju balss saziņu;

22) tīklu un pakalpojumu „drošība” ir elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu spēja noteiktā uzticamības līmenī pretoties jebkurām darbībām, kas apdraud glabājamo, pārraidāmo vai apstrādājamo datu pieejamību, autentiskumu, integritāti vai konfidencialitāti vai minēto tīklu vai pakalpojumu piedāvātos vai caur tiem pieejamos saistītos pakalpojumus;

23) „vispārējā atļauja” ir tiesiskais regulējums, ko saskaņā ar šo direktīvu izveidojusi dalībvalsts, lai dotu tiesības nodrošināt elektronisko sakaru tīklus vai pakalpojumus un noteiktu nozarei specifiskus pienākumus, kas var attiekties uz visiem vai uz atsevišķiem elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu veidiem, izņemot bezpeļņas pakalpojumus, ko sniedz privātpersonas;

24) „tuvas darbības bezvadu piekļuves punkts” ir maza darbības attāluma mazjaudas bezvadu piekļuves iekārta, kas izmanto licencētu spektru vai no licencēšanas atbrīvotu spektru vai abu apvienojumu un kas var ietilpt publiskā zemes mobilo sakaru tīklā un var būt apgādāta ar vienu vai vairākām vizuāli neuzkrītošām antenām, kuras ļauj lietotājiem bez vadiem piekļūt elektronisko sakaru tīkliem neatkarīgi no tā, kāda ir tīkla topoloģija un vai tie ir mobilie vai fiksētie tīkli;

25) „lokālais radiotīkls” (RLAN) ir mazas jaudas un maza darbības attāluma bezvadu piekļuves sistēma ar zemu interferences risku attiecībā uz citām šādām sistēmām, ko tuvumā izvērsuši citi lietotāji, neekskluzīvi lietojot spektru, kura pieejamības un efektīvas izmantošanas nosacījumi šajā nolūkā ir harmonizēti Savienības līmenī;

26) „radiofrekvenču spektra koplietošana” ir divu vai vairāku lietotāju piekļuve vienām frekvencēm noteiktā koplietošanas kārtībā, ko atļauj kompetentā iestāde uz vispārējas atļaujas, individuālu lietošanas tiesību vai to apvienojuma pamata, ieskaitot tādas regulatīvas pieejas kā licencēta koppiekļuve ar mērķi atvieglināt frekvenču joslas koplietošanu pēc saistošas visu iesaistīto vienošanās saskaņā ar koplietošanas normām, kas iekļautas to lietošanas tiesībās, lai garantētu visiem lietotājiem paredzamu un uzticamu koplietošanas kārtību, neskarot konkurences noteikumu piemērošanu;

27) „harmonizēts spektrs” ir radiofrekvenču spektrs, kura pieejamībai un lietderīgai izmantošanai ar tehniskās īstenošanas pasākumu atbilstoši Lēmuma Nr. 676/2002/EK (Radiofrekvenču spektra lēmuma) 4. pantam ir noteikti harmonizēti nosacījumi;

28) „piekļuve” ir ar konkrētiem nosacījumiem saistītas ekskluzīvas vai neekskluzīvas tiesības citam uzņēmumam piekļūt iekārtām un/vai pakalpojumiem, lai sniegtu elektronisko sakaru pakalpojumus, tostarp, ja tos izmanto informācijas sabiedrības pakalpojumu vai apraides satura pakalpojumu izplatīšanai. Tajā cita starpā ietilpst: piekļuve tīkla elementiem un saistītām iekārtām, ieskaitot iekārtu vadu vai bezvadu savienojumus (te galvenokārt ietilpst piekļuve vietējai sakaru līnijai un iekārtām un pakalpojumiem, kas nepieciešami pakalpojumu nodrošināšanai vietējā sakaru līnijā); piekļuve fiziskajai infrastruktūrai, ieskaitot ēkas, kabeļkanālus un mastus; piekļuve attiecīgām programmatūras sistēmām, tostarp operacionālām atbalstsistēmām; piekļuve informācijas sistēmām vai datubāzēm priekšpasūtīšanas, piegādes, pasūtīšanas, apkopes un labošanas pieprasījumiem un rēķiniem; piekļuve numuru translācijai vai sistēmām, kas piedāvā līdzīgas funkcionālās iespējas; piekļuve fiksēto un mobilo sakaru tīkliem, ▌it īpaši viesabonēšanas vajadzībām; piekļuve nosacītās piekļuves sistēmām ciparu televīzijas pakalpojumiem un piekļuve virtuālā tīkla pakalpojumiem;

29) „starpsavienojums” ir viena un tā paša vai dažādu uzņēmumu lietoto publisko sakaru tīklu fizisks un loģisks savienojums, kas ļauj viena uzņēmuma lietotājiem sazināties ar tā paša vai cita uzņēmuma lietotājiem vai piekļūt cita uzņēmuma nodrošinātiem pakalpojumiem. Pakalpojumus var nodrošināt iesaistītās personas vai citas personas, kam ir piekļuve tīklam. Starpsavienojums ir īpaša veida piekļuve, ko īsteno publiskā tīkla operatoru starpā;

30) „operators” ir uzņēmums, kas nodrošina vai ir pilnvarots nodrošināt publisko sakaru tīklu vai ar to saistītu iekārtu;

31) „vietējā sakaru līnija” ir elektronisko sakaru signālu izmantotais fiziskais trakts, kas savieno tīkla pieslēgumpunktu ar galveno komutatoru vai līdzvērtīgu iekārtu fiksētajā publiskā elektronisko sakaru tīklā;

31a) „taksofons” ir plašai sabiedrībai pieejams tālruņa aparāts, kura izmantošanai kā maksāšanas līdzekli var izmantot monētas un/vai kredītkartes/debetkartes, un/vai priekšapmaksas kartes, tostarp kartes, ko izmanto ar tālruņu kodiem;

32) „balss sakari” ir elektronisko sakaru pakalpojumi, kas pieejami sabiedrībai tiešu vai netiešu vietēju vai vietēju un starptautisku izsaukumu veikšanai un saņemšanai, ar numuru vai numuriem valsts vai starptautiskā numerācijas plānā, un kā alternatīvu balss sakariem ietver citus sakaru līdzekļus, kuri īpaši paredzēti galalietotājiem ar invaliditāti, piemēram, vispusīgās sarunas pakalpojumi (balss, video un reāllaika teksts) un teksta un video pārlikšanas pakalpojumi;

33) „ģeogrāfisks numurs” ir numurs attiecīgas valsts telefona numerācijas plānā, ja tā ciparu kombinācijas daļa raksturo ģeogrāfisku iezīmi, ko izmanto, lai izsaukumus maršrutētu uz fizisku tīkla pieslēguma punktu (NTP);

34) „neģeogrāfisks numurs” ir numurs attiecīgas valsts telefona numerācijas plānā, kas nav ģeogrāfisks numurs, — piemēram, mobilais, bezmaksas telefona un īpašu pakalpojumu numurs;

35) „ārkārtas izsaukumu centrāle” (ĀIC) ir dalībvalsts atzītas publiskas iestādes vai privātas organizācijas pārziņā esoša fiziska vieta, kas pirmā saņem ārkārtas gadījuma paziņojumu;

35a) „teksta pārlikšanas pakalpojumi” ir pakalpojumi, kas nedzirdīgām vai vājdzirdīgām personām vai personām ar runas traucējumiem dod iespēju sazināties pa tālruni ar tulka starpniecību, izmantojot tekstu vai zīmju valodu saziņai ar citu personu tādā veidā, kas ir funkcionāli līdzvērtīgs personas bez invaliditātes spējām;

36) „vispiemērotākā ĀIC” ir atbildīgo iestāžu iepriekš noteikta ĀIC konkrētas teritorijas vai konkrēta veida ārkārtas gadījuma paziņojumu pieņemšanai;

36a) „reāllaika teksts” ir saziņa, izmantojot teksta pārraidi, kurā galiekārta rakstzīmes pārraida drukāšanas laikā tā, lai lietotājs šo saziņu uztvertu bez aizkavējuma;

37) „ārkārtas gadījuma saziņa” ir saziņa starp galalietotāju un ĀIC ar balss saziņas pakalpojumiem un attiecīgajiem numuratkarīgajiem starppersonu sakaru pakalpojumiem nolūkā ārkārtas gadījumā pieprasīt un saņemt palīdzību no neatliekamās palīdzības dienestiem;

38) „neatliekamās palīdzības dienests” ir dalībvalsts par tādu atzīts dienests, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem sniedz tūlītēju un ātru palīdzību situācijās, kurās ir tieši apdraudēta dzīvība vai veselība, indivīda vai sabiedrības veselība vai drošība, privātais vai valsts īpašums vai vide;

38a) „informācija par zvanītāja atrašanās vietu” publiskā mobilo sakaru tīklā ir apstrādāti dati, kas iegūti gan no tīkla infrastruktūras, gan mobilā tālruņa un kas norāda galalietotāja mobilās iekārtas ģeogrāfisko atrašanās vietu, un publiskā fiksētā tīklā — dati par pieslēgumpunkta fizisko adresi.

II NODAĻA

MĒRĶI

3. pants

Vispārējie mērķi

1. Dalībvalstis nodrošina to, ka, veicot šajā direktīvā noteiktos regulatīvos uzdevumus, valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes veic visus pamatotos pasākumus, kas ir nepieciešami un proporcionāli 2. punktā izklāstīto mērķu sasniegšanai. Arī dalībvalstis, Komisija un BEREC piedalās šo mērķu sasniegšanā.

Valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes savas kompetences robežās sekmē tādas politikas īstenošanu, kuras mērķis ir vārda un informācijas brīvības, kultūras un valodu daudzveidības, kā arī mediju plurālisma veicināšana.

2. Valstu regulatīvās un citas kompetentās iestādes, kā arī BEREC, Komisija un dalībvalstis cenšas sasniegt ikvienu no šiem vispārējiem mērķiem, kuru uzskaitīšanas secība ir nejauša un nenorāda uz prioritāru kārtību:

a) veicina ļoti veiktspējīgu tīklu plašu pieejamību un lietošanas uzsākšanu visu Savienības iedzīvotāju un uzņēmumu vidū,

b) veicina konkurenci elektronisko sakaru tīklu un saistīto iekārtu nodrošināšanā, ieskaitot lietderīgu infrastruktūrā balstītu konkurenci, un elektronisko sakaru pakalpojumu un saistīto iekārtu nodrošināšanā,

c) veicina iekšējā tirgus attīstību, novēršot atlikušos šķēršļus un veicinot konverģējošus nosacījumus ieguldīšanai elektronisko sakaru tīklos, saistītajās iekārtās un pakalpojumos un elektronisko sakaru pakalpojumos un to nodrošināšanā visā Savienībā, izstrādājot vienotas normas un paredzamas regulatīvās pieejas, atbalstot efektīvu, lietderīgu un koordinētu spektra izmantošanu, atvērtu inovāciju, Eiropas sakaru tīklu izveidi un attīstību, Eiropas mēroga pakalpojumu nodrošināšanu, pieejamību un sadarbspēju un starpgalu savienojamību;

d) veicināt Savienības pilsoņu interešu apmierināšanu ▌, nodrošinot ▌ļoti veiktspējīgu tīklu un elektronisko sakaru pakalpojumu plašu pieejamību un uzņemšanu lietošanā, iespējojot maksimālu ieguvumu izvēles, cenas un kvalitātes ziņā uz efektīva konkurences pamata, uzturot tīklu un pakalpojumu drošību, nodrošinot galalietotājiem augstu, vienotu aizsardzības pakāpi ar nepieciešamajiem specifiskajiem nozares noteikumiem, nodrošinot līdzvērtīgu piekļuvi un izvēli galalietotājiem ar invaliditāti un risinot vajadzības, piemēram, pēc pieņemamām cenām, vai īpašu sociālo grupu vajadzības, it sevišķi lietotāju ar invaliditāti, vecāku lietotāju un lietotāju ar īpašām sociālajām vajadzībām.

2.a Komisija var iesniegt detalizētas politikas nostādnes, kā sasniegt 2. punktā minētos mērķus, paredzēt metodes un objektīvus, konkrētus un izmērāmus kritērijus salīdzinošai novērtēšanai par dalībvalstu pasākumu efektivitāti šo mērķu sasniegšanā un apzināt paraugpraksi. Minētās politikas nostādnes paredz arī ikgadēju kvalitatīvu un kvantitatīvu novērtējumu par katrā dalībvalstī paveikto. Tās neskar valstu regulatīvo iestāžu un citu kompetento iestāžu neatkarību.

3. Valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes, īstenojot 2. punktā minētos un šajā punktā noteiktos politikas mērķus, ▌inter alia:

a) veicina regulatīvo noteikumu paredzamību, attiecīgos pārskata periodos nodrošinot konsekventu regulatīvo pieeju, un sadarbojoties savā starpā, ar BEREC un ar Komisiju;

b) nodrošina, ka līdzīgos apstākļos nepastāv diskriminācija attieksmē pret ▌elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem;

c) ES tiesību normas piemēro tehnoloģiski neitrāli, ciktāl tas atbilst 1. punkta mērķu sasniegšanai;

d) veicina efektīvus ieguldījumus un inovāciju jaunā un uzlabotā infrastruktūrā, tostarp nodrošinot, ka jebkādos piekļuves nodrošināšanas pienākumos ir pienācīgi ņemts vērā risks, kas rodas ieguldītājiem uzņēmumiem, un atļaujot dažādus sadarbības pasākumus starp ieguldītājiem un personām, kas vēlas iegūt piekļuvi, lai tādējādi diversificētu ieguldījumu risku, vienlaikus nodrošinot konkurenci tirgū un nediskriminēšanas principa ievērošanu;

e) pienācīgi ņem vērā dažādus nosacījumus, kas pastāv dažādās dalībvalstu ģeogrāfiskajās zonās un ir saistīti ar infrastruktūru, konkurenci, galalietotāju un patērētāju apstākļiem, tostarp ar vietējo infrastruktūru, ko pārvalda privātpersonas bezpeļņas nolūkā;

f) uzliek ex ante regulatīvus pienākumus tikai tādā mērā, kāds nepieciešams, lai galalietotāju interesēs nodrošinātu efektīvu un noturīgu konkurenci, un atvieglo vai atceļ šādus pienākumus, tiklīdz šis nosacījums ir izpildīts.

Dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes rīkojas neatkarīgi, objektīvi, pārskatāmi, nediskriminējoši un samērīgi.

4. pants

Radiofrekvenču spektra politikas stratēģiskā plānošana un koordinēšana

1. Dalībvalstis sadarbojas gan savā starpā, gan ar Komisiju radiofrekvenču spektra izmantošanas stratēģiskajā plānošanā, koordinēšanā un harmonizēšanā Savienībā. Šai nolūkā tās cita starpā ņem vērā arī ES politikas tautsaimnieciskos, drošības, veselības, vispārības interešu, sabiedriskās drošības un aizsardzības, vārda brīvības, kultūras, zinātnes, sociālos un tehniskos aspektus, kā arī radiofrekvenču spektra lietotāju kopienu dažādās intereses, lai optimizētu radiofrekvenču spektra izmantošanu un izvairītos no kaitīgiem traucējumiem.

2. Sadarbojoties savā starpā un ar Komisiju, dalībvalstis veicina radiofrekvenču spektra politikas pieeju koordinēšanu Eiropas Savienībā un, attiecīgā gadījumā, saskaņotus nosacījumus attiecībā uz radiofrekvenču spektra pieejamību un efektīvu izmantošanu, kas vajadzīga elektronisko sakaru iekšējā tirgus izveidei un darbībai.

3. ▌ Radiofrekvenču spektra politikas grupā dalībvalstis sadarbojas savā starpā un ar Komisiju, un Radiofrekvenču spektra politikas grupa pēc pieprasījuma palīdz un sniedz padomus Eiropas Parlamentam un Padomei, atbalstot radiofrekvenču spektra politikas pieeju stratēģisko plānošanu un koordinēšanu Savienībā. BEREC tiek piesaistīta jautājumos, kas saistīti ar regulējumu un konkurenci.

4. Komisija, maksimāli ņemot vērā atzinumu, ko sniegusi Radiofrekvenču spektra politikas grupa, var iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei tiesību aktu priekšlikumus par radiofrekvenču spektra politikas daudzgadu programmu izveidi, kā arī par spektra pieejamības nodrošināšanu koplietošanai un nelicencētai izmantošanai. Šādās programmās saskaņā ar šo direktīvu izklāsta politikas ievirzes un mērķus radiofrekvenču spektra izmantošanas stratēģiskajai plānošanai un harmonizēšanai.

II sadaļa. Iestāžu sistēma un pārvalde

I NODAĻA

Valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes

5. pants

Valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes

1. Dalībvalstis nodrošina, ka katru uzdevumu, kas noteikts šajā direktīvā, uzņemas kompetenta iestāde.

Saskaņā ar šīs direktīvas darbības jomu valsts regulatīvā iestāde atbild vismaz par šiem uzdevumiem:

–  īstenot tirgus ex ante regulēšanu, ieskaitot piekļuves un starpsavienojuma nodrošināšanas pienākumu uzlikšanu,

–  veikt 22. pantā minēto ģeogrāfisko apsekošanu,

–  nodrošināt strīdu izšķiršanu starp uzņēmumiem ▌;

–  lemt par tirgus formēšanas, konkurences un regulēšanas elementiem valsts procesos, kuros saskaņā ar šo direktīvu tiek piešķirtas, grozītas vai pagarinātas spektra lietošanas tiesības,

–  piešķirt vispārējo atļauju,

–  ievērojot savas pilnvaras, kas noteiktas nozares regulējumā, un attiecīgā gadījumā sadarbojoties ar attiecīgajām kompetentajām iestādēm, elektronisko sakaru nozarē nodrošināt patērētāju aizsardzību un galalietotāju tiesības,

–  cieši uzraudzīt lietu interneta attīstību, lai nodrošinātu konkurenci, patērētāju aizsardzību un kiberdrošību,

–  noteikt finansēšanas režīma mehānismus, kā arī novērtēt netaisnu slogu un aprēķināt universālā pakalpojuma sniegšanas neto izmaksas,

–  nodrošināt atbilstību noteikumiem, kas saistīti ar atvērtā interneta piekļuvi, saskaņā ar Regulu (ES) 2015/2120;

–  piešķirt numerācijas resursus un pārvaldīt numerācijas plānus,

–  nodrošināt numura pārnesamību,

–  pildīt citus uzdevumus, ko šī direktīva paredz valstu regulatīvajām iestādēm.

Dalībvalstis var dot valsts regulatīvajām iestādēm citus šajā direktīvā noteiktos uzdevumus.

2. Vienas dalībvalsts vai dažādu dalībvalstu regulatīvās iestādes un citas kompetentās iestādes vajadzības gadījumā vienojas par savstarpējas sadarbības kārtību, lai veicinātu sadarbību regulēšanas lietās.

3. Uzdevumus, kas jāuzņemas valsts regulatīvajām iestādēm un citām kompetentajām iestādēm, dalībvalstis publicē viegli pieejamā veidā, it īpaši, ja uzdevumi tiek noteikti vairāk nekā vienai iestādei. Attiecīgos gadījumos dalībvalstis nodrošina apspriešanos un sadarbību kopīgu interešu jautājumos starp minētajām iestādēm, kā arī starp minētajām iestādēm un valsts iestādēm, kurām uzticēta konkurences tiesību īstenošana, un valsts iestādēm, kurām uzticēta patērētāju tiesību īstenošana. Ja šo jautājumu risināšana ir vairāku iestāžu kompetencē, dalībvalstis nodrošina, ka katras iestādes attiecīgie uzdevumi tiek darīti zināmi viegli pieejamā veidā.

4. Dalībvalstis Komisijai paziņo par visām valsts regulatīvajām iestādēm un citām kompetentajām iestādēm, kurām noteikti uzdevumi saskaņā ar šo direktīvu, un par to attiecīgajiem pienākumiem, kā arī jebkādām izmaiņām tajos.

6. pants

Valsts regulatīvo un citu kompetento iestāžu neatkarība

1. Dalībvalstis garantē valsts regulatīvo un citu kompetento iestāžu neatkarību, nodrošinot, ka tās ir juridiski patstāvīgas un funkcionāli neatkarīgas no visām organizācijām, kas nodrošina elektronisko sakaru tīklus, ierīces vai pakalpojumus. Dalībvalstis, kas patur ▌elektronisko sakaru tīklu un/vai pakalpojumu nodrošinātāju īpašumtiesības vai kontroli, nodrošina regulēšanas funkcijas efektīvu strukturālu nošķiršanu no darbībām, kas saistītas ar īpašumtiesībām vai kontroli.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes savas pilnvaras īsteno objektīvi, pārredzami un savlaicīgi. Dalībvalstis nodrošina tām pienācīgus tehniskos, finanšu un cilvēku resursus tām uzticēto uzdevumu izpildei.

7. pants

Valsts regulatīvo iestāžu amatpersonu iecelšana un atlaišana

1. Valsts regulatīvās iestādes vadītāju vai attiecīgi šīs funkcijas veicējas kolēģijas locekļus valsts regulatīvajā iestādē, vai viņu vietniekus no personām ar labu slavu un profesionālu pieredzi pēc viņu nopelniem, prasmēm, zināšanām un pieredzes pēc atklāta un pārredzama konkursa ieceļ uz vismaz četriem gadiem. Viņiem nav ļauts kalpot vairāk nekā divus termiņus, ne pēc kārtas, ne citādi. Dalībvalstis nodrošina lēmumu pieņemšanas nepārtrauktību, izveidojot piemērotu sistēmu kolēģijas locekļu vai augstāko vadītāju rotēšanai, piemēram, pirmos kolēģijas locekļus ieceļot uz atšķirīgu laiku, lai viņu un viņu pēcteču pilnvaras nenotecētu vienā laikā.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes vadītāju vai attiecīgi tās kolēģijas locekļus, kura pilda šo funkciju valsts regulatīvajā iestādē, vai viņu vietniekus var pilnvaru termiņa laikā atlaist tikai tad, ja viņi vairs neatbilst nosacījumiem, kas izklāstīti šajā pantā.

3. Lēmumu par attiecīgās valsts regulatīvās iestādes vadītāja vai attiecīgi šās funkcijas pildītājas kolēģijas locekļu atlaišanu publicē atlaišanas dienā. Atlaistajam valsts regulatīvās iestādes vadītājam vai attiecīgi šīs funkcijas pildītājas kolēģijas locekļiem sniedz atlaišanas pamatojumu, un viņiem ir tiesības lūgt tā publicēšanu gadījumā, ja citādi tas netiktu publicēts, un tādā gadījumā to publicē. Dalībvalstis nodrošina, ka lēmuma faktiskos un tiesiskos apstākļus var pārsūdzēt tiesā.

8. pants

Valsts regulatīvās iestādes politiskā neatkarība un pārskatatbildība

1. Neskarot 10. panta noteikumus, valsts regulatīvās iestādes rīkojas neatkarīgi un objektīvi, pārredzamā un pārskatatbildīgā veidā saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem, tām ir pietiekamas pilnvaras un tās neprasa un nepieņem norādījumus no citām struktūrām, īstenojot uzdevumus, kas tām uzticēti ar valsts tiesību aktiem, kuri īsteno Savienības tiesības. Tas neliedz veikt pārraudzību saskaņā ar valsts konstitucionālajām tiesībām. Tikai pārsūdzības iestādēm, kas izveidotas saskaņā ar 31. pantu, ir vara apturēt vai atcelt valsts regulatīvo iestāžu lēmumus.

2. Valsts regulatīvās iestādes reizi gadā cita starpā ziņo par stāvokli elektronisko sakaru tirgū, to izdotajiem lēmumiem, cilvēku un finanšu resursiem un to izlietojumu, kā arī par nākotnes plāniem. Ziņojumus nodod atklātībai.

9. pants

Valsts regulatīvo iestāžu regulatīvā kapacitāte

1. Dalībvalstis nodrošina valsts regulatīvajām iestādēm atsevišķu gada budžetu un pastāvību piešķirtā budžeta izpildē. Budžetus nodod atklātībai.

2. Neskarot pienākumu nodrošināt valsts regulatīvajām iestādēm tām doto uzdevumu izpildei atbilstošus finanšu un cilvēku resursus, finansiālā patstāvība nekavē uzraudzību vai kontroli saskaņā ar valsts konstitucionālajām tiesībām. Valsts regulatīvās iestādes budžeta kontrole veicama pārredzami un rezultāti publiskojami.

3. Dalībvalstis arī nodrošina, ka valsts regulatīvo iestāžu rīcībā ir pietiekami finanšu un cilvēku resursi, lai tās varētu aktīvi iesaistīties un dot ieguldījumu Eiropas Elektronisko sakaru regulatoru iestādes (BEREC)[37] darbā.

10. pants

Valsts regulatīvo iestāžu piedalīšanās BEREC darbā

1. Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgās valsts regulatīvās iestādes aktīvi atbalsta BEREC mērķus veicināt labāku regulatīvo koordinēšanu un saskanību.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes, pieņemot lēmumus par savas valsts tirgu, maksimāli ņem vērā BEREC pieņemtos atzinumus ▌, kopējās nostājas vai lēmumus.

2.a Dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes piemēro Regulu (ES) 2015/2120 un BEREC vadlīnijas, kas pieņemtas saskaņā ar minētās regulas 5. panta 3. punktu, un īstenošanas gaitā BEREC ietvaros veic saskaņošanu ar citu valstu regulatīvajām iestādēm.

11. pants

Sadarbība ar valsts iestādēm

1. Valsts regulatīvās iestādes, citas saskaņā ar šo direktīvu kompetentās iestādes un valsts konkurences uzraudzības iestādes cita citu nodrošina ar informāciju, kas nepieciešama šīs direktīvas noteikumu piemērošanai. Attiecībā uz informācijas apmaiņu piemēro Savienības datu aizsardzības noteikumus, un informācijas saņēmēja iestāde nodrošina tādu pašu konfidencialitāti, kādu informācijas nosūtītāja iestāde.

II NODAĻA

Vispārējā atļauja

1. iedaļa. Vispārīgi noteikumi

12. pants

Elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu vispārējā atļauja

1. Dalībvalstis nodrošina brīvību nodrošināt elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem. Tālab dalībvalstis neliedz uzņēmumam nodrošināt elektronisko sakaru tīklus vai pakalpojumus, izņemot gadījumus, kad tas ir nepieciešams Līguma 52. panta 1. punktā minēto iemeslu dēļ. Ikkatrs tāds ierobežojums brīvībai nodrošināt elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus ir pienācīgi pamatojams, atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartai un ir paziņojams Komisijai.

2. Elektronisko sakaru tīklu vai elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošināšana, ▌neskarot 13. panta 2. punktā minētos īpašos pienākumus vai 46. un 88. pantā minētās lietošanas tiesības, var notikt tikai ar vispārēju atļauju. Uzņēmumam nedrīkst piemērot prasību saņemt iepriekšēju atļauju vai jebkādu citu administratīvu aktu.

2.a Ja uzņēmumam, kas sniedz elektronisko sakaru pakalpojumus vairāk nekā vienā dalībvalstī, galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Savienībā, uz to attiecas minētās dalībvalsts vispārējā atļauja un tam ir tiesības sniegt elektronisko sakaru pakalpojumus visās dalībvalstīs.

Šajā direktīvā galvenā uzņēmējdarbības vieta ir vieta, kurā uzņēmums atbilst visiem turpmāk minētajiem kritērijiem:

a) tas veic būtiskas darbības, kas nav tikai administratīvas, piemēram, uzņēmējdarbības attīstības, grāmatvedības un personāla nodaļu darbības;

b) tas pieņem stratēģiskus uzņēmējdarbības lēmumus attiecībā uz elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu Savienībā un

  c) tas rada ievērojamu daļu apgrozījuma.

2.b Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā atrodas galvenā uzņēmējdarbības vieta, rīkojoties arī pēc citas dalībvalsts kompetento iestāžu pieprasījuma, veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai pārraudzītu un uzraudzītu atbilstību vispārējās atļaujas nosacījumiem, un sniedz informāciju saskaņā ar 21. pantu. Vajadzības gadījumā BEREC sekmē un koordinē minēto informācijas apmaiņu.

Gadījumā, ja ir konstatēts attiecīgo noteikumu pārkāpums citā dalībvalstī, kurā neatrodas galvenā uzņēmējdarbības vieta, tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kurā atrodas galvenā uzņēmējdarbības vieta, pieņem lēmumu par atbilstošiem pasākumiem saskaņā ar 30. pantu.

Ja rodas domstarpības attiecībā uz pasākumiem, ko veic tās dalībvalsts iestādes, kurā atrodas galvenā uzņēmējdarbības vieta, vai saistībā ar pretrunīgiem viedokļiem par galveno uzņēmējdarbības vietu, BEREC var darboties kā starpnieks un vajadzības gadījumā, ja ir neatrisinātas domstarpības, pieņemt lēmumu ar regulatoru valdes locekļu divu trešdaļu balsu vairākumu.

3. Ja dalībvalsts par pamatotu uzskata prasību paziņot, tā drīkst tikai likt uzņēmumiem iesniegt paziņojumu BEREC, bet nedrīkst likt tiem pirms atļaujas doto tiesību izmantošanas iegūt nepārprotamu lēmumu vai citādu administratīvu aktu no valsts regulatīvās iestādes vai citas iestādes. Dalībvalstis iesniedz Komisijai un pārējām dalībvalstīm pamatotu paziņojumu 12 mēnešu laikā pēc [transponēšanas datums], ja tās uzskata, ka paziņošanas prasība ir pamatota. Komisija izvērtē paziņojumu un attiecīgā gadījumā trīs mēnešu laikā pēc paziņojuma iesniegšanas dienas pieņem lēmumu, kurā konkrētajai dalībvalstij prasa atsaukt paziņošanas prasību.

Dalībvalstis, kas prasa paziņošanu, atļauj, bet nedrīkst prasīt iesniegt paziņojumu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējam, kurš piedāvā pakalpojumus mazāk nekā [trijās] dalībvalstīs un kura kopējais Savienības apgrozījums ir mazāks par EUR [100] miljoniem.

Pēc paziņojuma BEREC, ja tāds tiek prasīts, uzņēmums var sākt darbību, nepieciešamības gadījumā saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem par lietošanas tiesībām. Ja paziņojumā nav norādīta viena vai vairākas attiecīgās dalībvalstis, uzskata, ka tas attiecas uz visām dalībvalstīm. BEREC katru paziņojumu ar elektroniskiem līdzekļiem nekavējoties pārsūta visu dalībvalstu valsts regulatīvajām iestādēm, kuru pārziņā ir elektronisko sakaru tīklu vai elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošināšana.

Informācija saskaņā ar šo punktu par šīs direktīvas transponēšanas datumā pastāvošajiem valsts regulatīvajām iestādēm jau sniegtajiem paziņojumiem iesniedzama BEREC ne vēlāk kā [transponēšanas datums].

4. Paziņojums, kas minēts 3. punktā, nav vairāk kā juridiskas vai fiziskas personas deklarācija BEREC par nodomu sākt elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanu un minimālās informācijas sniegšana, kas nepieciešama, lai ļautu BEREC un regulatīvajai iestādei vest elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātāju reģistru vai sarakstu. Minētajā informācijā ietver tikai šādus datus:

(1)  nodrošinātāja nosaukums,

(2)  nodrošinātāja juridiskais statuss, forma un reģistrācijas numurs, ja nodrošinātājs ir reģistrēts komercreģistrā vai tamlīdzīgā publiskā reģistrā ES,

(3)  nodrošinātāja galvenā darījumdarbības ▌vieta un attiecīgā gadījumā filiāles dalībvalstīs[38],

(3a)  nodrošinātāja tīmekļa vietne, kas, ja tāda pastāv, saistīta ar elektronisko sakaru tīklu un/vai pakalpojumu nodrošināšanu;

(4)  kontaktpersona un kontaktinformācija,

(5)  īss to tīklu vai pakalpojumu apraksts, ko plānots nodrošināt,

(6)  attiecīgās dalībvalstis un

(7)  gaidāmais darbības sākuma datums.

Dalībvalstis neuzliek nekādas papildu prasības vai atsevišķas paziņošanas prasības.

13. pants

Nosacījumi, kas piesaistīti vispārējai atļaujai un spektra un numuru lietošanas tiesībām, un īpaši pienākumi

-1. Ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi, elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem, kuru galvenā uzņēmējdarbības vieta ir kādā no dalībvalstīm un kuri darbojas vairāk nekā vienā dalībvalstī, piemēro tikai tai vispārējai atļaujai piesaistītos nosacījumus, kas piemērojama dalībvalstī, kurā atrodas to galvenā uzņēmējdarbības vieta. Minētās dalībvalsts regulatīvā iestāde ir atbildīga par to izpildes pilnvaru īstenošanu, kas saistītas ar vispārējās atļaujas nosacījumiem, neskarot citus pienākumus, uz kuriem šī direktīva neattiecas, un pakalpojuma sniedzēja pienākumu ievērot to dalībvalstu tiesību aktus, kurās tas sniedz elektronisko sakaru pakalpojumus.

1. Izsniedzot vispārējo atļauju elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanai un radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības un numuru lietošanas tiesības, drīkst piemērot tikai I pielikumā uzskaitītos nosacījumus. Šādi nosacījumi ir nediskriminējoši, pielāgoti tīkla vai pakalpojuma īpatnībām, samērīgi un pārredzami un spektra lietošanas tiesību gadījumā tie ir saskaņā ar 45. un 51. pantu bet numuru lietošanas gadījumā — ar 88. pantu .

2. Īpaši pienākumi, kas var būt uzlikti elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem saskaņā ar ▌36. pantu, 46. panta 1. punktu, 48. panta 2. punktu un 59. panta 1. punktu vai uzņēmumiem, kas izraudzīti nodrošināt universālo pakalpojumu saskaņā ar šo direktīvu, ir juridiski nošķirti no vispārējās atļaujas tiesībām un pienākumiem. Lai panāktu pārredzamību uzņēmumiem, kritērijus un procedūras šādu īpašu pienākumu uzlikšanai atsevišķiem uzņēmumiem norāda vispārējā atļaujā.

3. Vispārējā atļaujā ir tikai nosacījumi, kas ir specifiski minētajai nozarei un ir izklāstīti I pielikuma A, B un C daļā, un tā nedublē nosacījumus, kas uzņēmumiem ir piemērojami ar citiem valsts tiesību aktiem.

4. Dalībvalstis nedublē vispārējās atļaujas nosacījumus, ja tās piešķir tiesības lietot radiofrekvences vai numurus.

14. pants

Deklarācijas iekārtu uzstādīšanas tiesību un starpsavienojuma tiesību izmantošanas veicināšanai

▌BEREC ▌izsniedz standartizētas deklarācijas, kas attiecīgos gadījumos apstiprina, ka uzņēmums saskaņā ar 12. panta 3. punktu ir iesniedzis paziņojumu, un kurā sīki izklāsta informāciju par to, kādos apstākļos uzņēmumam, kas nodrošina elektronisko sakaru tīklus vai pakalpojumus saskaņā ar vispārējo atļauju, ir tiesības pieprasīt tiesības uzstādīt iekārtas, vienoties par starpsavienojumu un/vai iegūt piekļuvi vai starpsavienojumu, lai veicinātu šo tiesību izmantošanu, piemēram, citos pārvaldes līmeņos vai attiecībā uz citiem uzņēmumiem. ▌Šādas deklarācijas izdod kā automātisku atbildi pēc 12. panta 3. punktā minētā paziņojuma.

2. sadaļa. Vispārējās atļaujas tiesības un pienākumi

15. pants

Vispārējās atļaujas doto tiesību minimums

1. Uzņēmumiem, kam ir izdota atļauja saskaņā ar 12. pantu, ir tiesības:

a) nodrošināt elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus,

b) uz iekārtu uzstādīšanas tiesību pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar šās direktīvas 43. pantu,

c) izmantot radiofrekvenču spektru sakarā ar elektronisko sakaru pakalpojumiem un tīkliem, uz ko attiecas 13., 46. un 54. pants,

d) uz numuru lietošanai nepieciešamo tiesību pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar 88. pantu.

2. Ja šādi uzņēmumi nodrošina elektronisko sakaru tīklus vai pakalpojumus sabiedrībai, vispārējā atļauja tiem dod arī šādas tiesības:

a) vienoties par starpsavienojumu ar citiem vispārējās atļaujas aptvertu publiski pieejamu elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem un, nepieciešamības gadījumā, iegūt starpsavienojumu vai piekļuvi tiem jebkurā vietā Savienībā saskaņā ar šīs direktīvas nosacījumiem;

b) uz iespēju tikt izraudzītam nodrošināt dažādus universālā pakalpojuma elementus un/vai darboties dažādās valsts teritorijas daļās saskaņā ar 81. vai 82. pantu.

16. pants

Administratīvās nodevas

1. Administratīvas nodevas, ko uzliek ▌pakalpojumu vai tīklu nodrošinātājiem, kuriem ir vispārējā atļauja vai kuriem ir piešķirtas lietošanas tiesības:

  a) kopsummā sedz tikai administratīvās izmaksas, kas radīsies 13. panta 2. punktā minētās vispārējo atļauju izsniegšanas kārtības, lietošanas tiesību un īpašu pienākumu pārvaldībā, kontrolē un īstenošanā un kas var iekļaut izmaksas starptautiskai sadarbībai, saskaņošanai un standartizēšanai, tirgus analīzei, izpildes pārraudzībai un citādai tirgus kontrolei, kā arī reglamentējošo darbu, kas saistīts ar sekundāro tiesību aktu un administratīvo lēmumu, kā lēmumu par piekļuvi un starpsavienojumu, sagatavošanu un ieviešanu;

  b) tiek uzliktas atsevišķiem uzņēmumiem objektīvā, pārredzamā un proporcionālā veidā, lai būtu pēc iespējas mazākas papildu administratīvās izmaksas un saistītās nodevas. Dalībvalstis drīkst nepiemērot administratīvās nodevas uzņēmumiem, kuru apgrozījums ir mazāks par noteiktu robežvērtību vai darbība neaptver minimālo tirgus daļu vai ir teritoriāli ļoti šaura. Dalībvalstis nedrīkst piemērot nekādas administratīvas maksas elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem, kuri darbojas mazāk nekā [trijās] dalībvalstīs un kuru kopējais apgrozījums Savienībā ir mazāks nekā EUR [100] miljoni, papildus maksimālai vienreizējai maksai, kas nepārsniedz EUR [10].

2. Ja valsts regulatīvās vai citas kompetentās iestādes uzliek administratīvas nodevas, tās publicē savu administratīvo izmaksu un ievākto nodevu kopsummas gada pārskatu. Ņemot vērā atšķirības starp nodevu kopsummu un administratīvajām izmaksām, izdara attiecīgas korekcijas.

17. pants

Atsevišķa uzskaite un finanšu pārskati

1. Publisku sakaru tīklu un publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošinātājiem ar īpašām vai ekskluzīvām tiesībām sniegt pakalpojumus citās nozarēs tajā pašā vai citā dalībvalstī, ▌dalībvalstis liek:

  a) vest atsevišķu uzskaiti par darbībām, kas saistītas ar elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanu tiktāl, ciktāl tas būtu nepieciešams, ja šīs darbības veiktu juridiski neatkarīgi uzņēmumi, lai noteiktu visus izmaksu un ieņēmumu elementus, pamatojoties uz izmantotajām to aprēķināšanas un detalizētas attiecināšanas metodēm, attiecībā uz to darbībām, kas saistītas ar elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanu, ietverot fiksēto aktīvu un strukturālo izdevumu detalizētu sadali, vai

  b) strukturāli nošķirt darbības, kas saistītas ar elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanu.

Dalībvalstis drīkst pirmajā daļā minētās prasības nepiemērot uzņēmumiem, kuru gada apgrozījums darbībās, kas saistītas ar elektronisko sakaru tīkliem vai pakalpojumiem dalībvalstīs, ir mazāks par EUR 50 miljoniem.

2. Ja ▌publisko sakaru tīklu vai publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošinātāji nav pakļauti uzņēmējdarbības tiesību aktu prasībām un neatbilst maza vai vidēja uzņēmuma kritērijiem Savienības tiesību aktu grāmatvedības noteikumos, to finanšu pārskatus izstrādā, nodod neatkarīgai revīzijai un publisko. Revīziju veic pēc attiecīgiem Savienības un valsts noteikumiem.

Šī prasība attiecas arī uz atsevišķo uzskaiti, kas paredzēta 1. punkta a) apakšpunktā.

3. sadaļa. Grozīšana un atcelšana

18. pants

Tiesību un pienākumu grozīšana

1. Dalībvalstis nodrošina, ka tiesības, nosacījumus un procedūras attiecībā uz radiofrekvenču spektra vai numuru vispārējām atļaujām un lietošanas tiesībām vai tiesībām uzstādīt iekārtas var grozīt tikai objektīvi pamatotos gadījumos un samērīgā veidā, vajadzības gadījumā ņemot vērā īpašos nosacījumus, kas piemērojami nododamām spektra un numuru lietošanas tiesībām.

2. Ja vien ierosinātie grozījumi nav niecīgi un par tiem nav panākta vienošanās ar tiesību subjektu vai vispārējās atļaujas turētāju, neskarot 35. pantu, par nodomu izdarīt tādus grozījumus tiek paziņots piemērotā veidā, un ieinteresētajām personām, ieskaitot lietotājus un patērētājus, dod pietiekamu laiku, kas nav īsāks par četrām nedēļām, izņemot ārkārtas gadījumus, paust viedokļus par ierosinātajiem grozījumiem.

Katru grozījumu publicē kopā ar tā pamatojumu.

19. pants

Tiesību ierobežošana vai atņemšana

1. Dalībvalstis neierobežo un neatņem iekārtu uzstādīšanas tiesības vai spektra vai numuru lietošanas tiesības pirms tā laikposma beigām, uz kuru tās ir piešķirtas, izņemot gadījumus, ja tas ir pamatoti saskaņā ar 2. punktu un vajadzības gadījumā saskaņā ar I pielikumu un attiecīgajiem valsts tiesību aktiem par tiesību atņemšanas kompensāciju.

2. Apmierinot vajadzību nodrošināt spektra lietderīgu izmantošanu vai atbilstoši Lēmumam Nr. 676/2002/EK pieņemtu harmonizētu nosacījumu īstenošanu, dalībvalstis var atļaut ierobežot vai atņemt tiesības, ko kompetentā valsts iestāde piešķīrusi pēc ... [115. pantā noteiktā diena], balstoties uz iepriekš noteiktām detalizētām procedūrām un ar skaidri noteiktiem lietošanas nosacījumiem un sliekšņiem tiesību piešķiršanas vai atjaunošanas laikā atbilstīgi proporcionalitātes un nediskriminēšanas principiem.

3. Spektra izmantošanas pārveidojums 45. panta 4. vai 5. punkta piemērojuma dēļ pats par sevi neattaisno spektra lietošanas tiesību atņemšanu.

4. Katrs nodoms bez tiesību subjekta piekrišanas ierobežot vai atņemt atļauju vai individuālas spektra vai numuru lietošanas tiesības ir sabiedriski apspriežams saskaņā ar 23. pantu.

III NODAĻA

Informēšana, apsekošana un konsultēšanās mehānisms

20. pants

Informācijas pieprasījums uzņēmumiem

1. Dalībvalstis gādā, lai ▌elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu, ar tiem saistītu iekārtu vai saistītu pakalpojumu nodrošinātāji sniegtu visu informāciju, ieskaitot finansiālo informāciju, kura nepieciešama valsts regulatīvajām iestādēm, citām kompetentajām iestādēm un BEREC, lai tās varētu panākt atbilstību šīs direktīvas noteikumiem vai saskaņā ar to pieņemtiem lēmumiem. It īpaši valsts regulatīvajām iestādēm ir tiesības pieprasīt, lai šie uzņēmumi sniedz informāciju par tīklu vai pakalpojumu turpmāku attīstību, kas varētu ietekmēt vairumtirdzniecības pakalpojumus, kurus tie dara pieejamus konkurentiem. Tās var arī pieprasīt ziņas par elektronisko sakaru tīkliem un ar tiem saistītajām iekārtām, kas nav apkopotas vietējā līmenī un ir pietiekami detalizētas, lai valsts regulatīvā iestāde spētu veikt ģeogrāfisku apsekošanu un noteikt digitālās atstumtības zonas saskaņā ar 22. pantu. ▌

Uzņēmumiem ar būtisku ietekmi vairumtirgos var arī pieprasīt sniegt grāmatvedības datus par mazumtirgiem, kas ir saistīti ar minētajiem vairumtirgiem.

Valsts regulatīvās iestādes un citas kompetentās iestādes var pieprasīt informāciju no vienotajiem informācijas punktiem, kas nodibināti, pildot Direktīvu 2014/61/ES par pasākumiem ātrdarbīgu elektronisko sakaru tīklu izvēršanas izmaksu samazināšanai.

Uzņēmumi pēc pieprasījuma nekavējoties sniedz šādu informāciju, ievērojot noteiktos termiņus un prasīto detalizētību. Pieprasītā informācija ir proporcionāla veicamajam uzdevumam. Kompetentā iestāde norāda iemeslus, kas pamato informācijas pieprasījumu, un rīkojas ar minēto informāciju saskaņā ar 3. punktu.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes un citas kompetentās iestādes pēc pamatota pieprasījuma nodrošina Komisiju ar informāciju, kas tai nepieciešama tās uzdevumu veikšanai saskaņā ar Līgumu. Komisijas pieprasītā informācija ir proporcionāla minēto uzdevumu izpildei. Ja sniegtā informācija attiecas uz informāciju, ko pēc pieprasījuma iepriekš snieguši uzņēmumi, tad šādus uzņēmumus par to informē. Cik nepieciešams, ja vien iestāde, kas sniedz informāciju, nav skaidri un pamatoti pieprasījusi pretējo, Komisija sniegto informāciju padara pieejamu citai šādai iestādei citā dalībvalstī.

Saskaņā ar 3. punkta prasībām dalībvalstis nodrošina to, ka vienai iestādei iesniegto informāciju var padarīt pieejamu citai šādai iestādei un BEREC tajā pašā vai citā dalībvalstī pēc pamatota pieprasījuma, lai nepieciešamības gadījumā ļautu abām iestādēm vai BEREC pildīt savus pienākumus saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

3. Ja valsts regulatīvā vai cita kompetentā iestāde saskaņā ar Savienības un valsts tiesību normām par komercnoslēpumu, valsts drošību vai personas datu aizsardzību informāciju uzskata par konfidenciālu, Komisija, BEREC un attiecīgās iestādes nodrošina šādu konfidencialitāti. Saskaņā ar lojālas sadarbības principu valsts regulatīvā iestāde un citas kompetentās iestādes nenoraida Komisijas, BEREC un citu iestāžu informācijas pieprasījumus, aizbildinoties ar konfidencialitāti vai vajadzību konsultēties ar informācijas piegādātājiem. Ja Komisija, BEREC vai kompetentā iestāde apņemas respektēt tādas informācijas konfidencialitāti, ko par konfidenciālu noteikusi tās turētāja iestāde, pēdējā pēc pieprasījuma dalās šajā informācijā noteiktā mērķa dēļ un tai nav vairs jākonsultējas ar informācijas piegādātājiem.

4. Dalībvalstis nodrošina, ka, darbojoties saskaņā ar valsts noteikumiem par publisku piekļuvi informācijai un saskaņā ar Savienības un valsts tiesību normām par komercnoslēpumu un personas datu aizsardzību, valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes publicē šādu informāciju, lai veicinātu atvērtu un konkurējošu tirgu.

5. Valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes noteikumus par publisku piekļuvi informācijai publicē tā, kā noteikts 4. punktā, iekļaujot procedūras šādas piekļuves iegūšanai.

21. pants

Informācija, kas tiek prasīta saskaņā ar vispārējo atļauju, lietošanas tiesībām un īpašiem pienākumiem

1. Neskarot jebkādu informāciju, kas prasīta saskaņā ar 20. pantu, un informācijas un ziņošanas pienākumus, kas ir uzlikti saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kuri neattiecas uz vispārējo atļauju izsniegšanu, valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes no uzņēmumiem var pieprasīt tādu informāciju saskaņā ar vispārējo atļauju izsniegšanu par 13. panta 2. punktā minētajām lietošanas tiesībām vai īpašiem pienākumiem, kas ir samērīga un objektīvi pamatota, jo īpaši:

  a) sistemātiskai vai katra atsevišķa gadījuma pārbaudei attiecībā uz I pielikuma A daļas 1. nosacījuma, D daļas 2. un 6. nosacījuma un E daļas 2. un 7. nosacījuma izpildi un 13. panta 2. punktā minēto pienākumu izpildi;

  b) katra atsevišķa gadījuma pārbaudei attiecībā uz I pielikumā paredzēto nosacījumu izpildi, ja ir saņemta sūdzība vai ja kompetentajai iestādei ir citi iemesli uzskatīt, ka nosacījums nav izpildīts, vai gadījumā, kad kompetentā iestāde pēc savas iniciatīvas veikusi izmeklēšanu;

  c) lietošanas tiesību pieteikumu iesniegšanas un novērtēšanas procedūrām;

  d) salīdzinošu pārskatu par pakalpojumu kvalitāti un cenām publicēšanai patērētāju interesēs;

  e) skaidri noteiktām statistikas, ziņojumu vai pētījumu vajadzībām;

  f) šajā direktīvā paredzētajai tirgus analīzei, tostarp datus par lejupējiem vai mazumtirdzniecības tirgiem, kas saistīti ar tirgus analīzes aptvertajiem tirgiem;

  g) spektra un numerācijas resursu lietderīgas izmantošanas aizsargāšanai un to efektīvas pārvaldības nodrošināšanai;

  h) tīklu vai pakalpojumu tādas turpmākas attīstības izvērtēšanai, kas varētu ietekmēt vairumtirdzniecības pakalpojumus, ko dara pieejamus konkurentiem, galalietotājiem pieejamās savienojamības teritoriālo pārklājumu vai digitālās atstumtības zonu noteikšanai;

ha) ģeogrāfisko apsekojumu veikšanai;

hb) lai atbildētu uz pamatotiem BEREC informācijas pieprasījumiem.

Šā punkta pirmās daļas a), b), d), e), f), g) un h) apakšpunktā minēto informāciju nedrīkst prasīt pirms piekļuves tirgum vai kā tās nosacījumu.

BEREC līdz [datums] izstrādā standartizētus informācijas pieprasījumu formātus.

2. Spektra lietošanas tiesību aspektā tāda informācija attiecas galvenokārt uz spektra efektīvu un lietderīgu izmantošanu, kā arī uz spektra lietošanas tiesībām piesaistīto pārklājuma un pakalpojuma kvalitātes nodrošināšanas prasību izpildi un pārbaudi.

3. Ja valsts regulatīvās vai citas kompetentās iestādes pieprasa no uzņēmumiem informāciju, kā noteikts 1. punktā, tās tos informē, kādam konkrētam nolūkam informāciju paredzēts izmantot.

4. Valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes nedrīkst dublēt informācijas pieprasījumus, ko jau iesniegusi BEREC atbilstoši Regulas [xxxx/xxxx/EK (BEREC regulas)][39] 30. pantam.

4.a Neskarot informācijas sniegšanas un ziņošanas pienākumus attiecībā uz lietošanas tiesībām un īpašiem pienākumiem, ja uzņēmums sniedz elektronisko sakaru pakalpojumus vairāk nekā vienā dalībvalstī un tā galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Savienībā, tikai tās dalībvalsts regulatīvā iestāde, kurā atrodas galvenā uzņēmējdarbības vieta, var pieprasīt 1. punktā minēto informāciju. Citu attiecīgo dalībvalstu regulatīvās iestādes var pieprasīt informāciju tās valsts regulatīvajai iestādei, kurā atrodas galvenā uzņēmējdarbības vieta, vai BEREC. BEREC sekmē attiecīgo valstu regulatīvo iestāžu informācijas koordinēšanu un apmaiņu, īstenojot informācijas apmaiņu saskaņā ar Regulas [xxxx/xxxx/EK] (BEREC regula) 30. pantu.

22. pants

Tīkla izvērsuma ģeogrāfiskā apsekošana

1. Triju gadu laikā no [direktīvas transponēšanas termiņš] valstu regulatīvās iestādes apseko, kur ģeogrāfiski iesniedzas elektronisko sakaru tīkli, kas spēj nodrošināt vismaz platjoslu (“platjoslas tīkli”), un rezultātus atjaunina ne retāk kā reizi trijos gados.

Ģeogrāfiskajā apsekojumā ietilpst uzskaite par šādu tīklu pašreizējo ģeogrāfisko aptvērumu to teritorijā, kas vajadzīga šajā direktīvā paredzēto pienākumu un to apsekojumu veikšanai, kuri vajadzīgi valsts atbalsta normu piemērošanai.

▌

▌

▌

Apsekojumā savāktajai informācijai jābūt pietiekamā pakāpē detalizētai un jāsatur pietiekamas ziņas par pakalpojuma kvalitāti un tās parametriem.

▌

▌

▌

5. Dalībvalstis gādā, lai pašvaldības un reģionu un valstu pārvaldes iestādes, kas atbild par publiskā sektora līdzekļu piešķiršanu elektronisko sakaru tīklu izvēršanai, valsts platjoslas plānu izstrādi, spektra lietošanas tiesībām piesaistāmo pārklājuma nodrošināšanas pienākumu definēšanu un vispārējā pakalpojuma nodrošināšanas pienākumā ietilpstošo pakalpojumu pieejamību to teritorijā, ņemtu vērā saskaņā ar 1. punktu rīkotā apsekojuma rezultātus un valsts regulatīvās iestādes piegādātu šādus rezultātus tā, ka saņēmēja iestāde nodrošina tādu pašu konfidencialitātes pakāpi un komercnoslēpuma aizsardzību kā nosūtītāja iestāde, un informētu personas, kuras sniedza attiecīgo informāciju. Šos rezultātus ar tādiem pašiem nosacījumiem dara zināmus arī BEREC un Komisijai pēc to pieprasījuma.

6. Ja attiecīgā informācija nav pieejama tirgū, valsts regulatīvās iestādes iegūst datus no ģeogrāfiskajiem apsekojumiem, uz kuriem neattiecas konfidencialitātes prasības un kuri ir tieši pieejami tiešsaistē atvērtā un mašīnlasāmā formātā, kas ļauj tos izmantot atkārtoti. Valsts regulatīvās iestādes var arī galalietotājiem darīt pieejamus informācijas rīkus, kas ļauj viņiem noteikt savienojamības pieejamību atšķirīgās zonās tādā detalizācijas pakāpē, kas ir noderīga, lai palīdzētu izvēlēties operatoru vai pakalpojumu sniedzēju, ja šādi rīki nav pieejami tirgū, neskarot valsts regulatīvās iestādes pienākumus aizsargāt konfidenciālu informāciju un komercnoslēpumu.

7. Lai veicinātu ģeogrāfiskās apsekošanas un prognozēšanas konsekventu piemērošanu, BEREC pēc apspriešanās ar ieinteresētām personām ciešā sadarbībā ar Komisiju līdz [datums] izstrādā vadlīnijas, kam jāpalīdz valstu regulatīvajām iestādēm atbilstoši šim pantam konsekventi īstenot savus pienākumus.

22.a pants

Ģeogrāfiskās prognozes

1. Veicot ģeogrāfisko apsekojumu saskaņā ar 22. pantu, valsts regulatīvās iestādes var ietvert trīs gadu prognozi par ļoti veiktspējīgu tīklu pārklājumu savā teritorijā.

Minētajā prognozē var iekļaut arī informāciju par jebkura uzņēmuma vai publiskas iestādes plānotu infrastruktūras izvēršanu, jo īpaši attiecībā uz ļoti veiktspējīgiem tīkliem un pārmantoto platjoslas tīklu nozīmīgu modernizāciju vai paplašināšanu vismaz līdz nākamās paaudzes piekļuves tīklu darbspējai.

Apkopotā informācija satur pietiekami detalizētus vietējos datus un ietver pietiekamas ziņas par pakalpojuma kvalitāti un parametriem.

2. Valsts regulatīvās iestādes var noteikt “digitālās atstumtības zonu”, kas atbilst teritoriāli skaidri norobežotai zonai, par kuru, ņemot vērā atbilstīgi 1. punktam apkopoto informāciju, noskaidrojas, ka attiecīgajā prognozes periodā neviens uzņēmums vai publiska iestāde tajā nav izvērsuši un neplāno izvērst ļoti veiktspējīgu tīklu, nav ievērojami modernizējuši vai paplašinājuši savu tīklu līdz vismaz 100 Mb/s lejupielādes ātrumam un neplāno to darīt. Valsts regulatīvās iestādes publicē to noteiktās digitālās atstumtības zonas.

3. Minētajās digitālās atstumtības zonās valsts regulatīvās iestādes var izsludināt visiem uzņēmumiem atvērtu uzaicinājumu deklarēt nodomu attiecīgajā prognozes periodā izvērst ļoti veiktspējīgus tīklus. Valsts regulatīvās iestādes nosaka, kādas ziņas iekļaujamas šādā iesniegumā, lai nodrošinātu vismaz tādu pašu detalizācijas pakāpi, kāda ievērota attiecīgajā prognozē. Katram uzņēmumam, kas pauž interesi, tās arī dara zināmu, vai noteiktajā digitālās atstumtības zonā ir vai varētu būt NGA tīkls, kas atbilstīgi apkopotajai informācijai piedāvā lejupielādes ātrumu zem 100 Mb/s.

4. Valsts regulatīvās iestādes veic 3. punktā minētos pasākumus saskaņā ar iedarbīgu, objektīvu, pārredzamu un nediskriminējošu procedūru, no kuras a priori netiek izslēgts neviens uzņēmums.

23. pants

Apspriešanas un pārredzamības mehānisms

Izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas 32. panta 9. punkts, 26. vai 27. pants, dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes vai citas kompetentās iestādes, ja tās plāno veikt pasākumus saskaņā ar šo direktīvu vai saskaņā ar 45. panta 4. un 5. punktu noteikt ierobežojumus, kam ir būtiska ietekme uz konkrēto tirgu, dod ieinteresētajām personām iespēju izteikt komentārus par pasākuma projektu pietiekamā termiņā, ko, izņemot ārkārtas apstākļus, nosaka pēc jautājuma sarežģītības, bet katrā gadījumā ne īsāku par 30 dienām.

Valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes publicē savas valsts apspriešanas procedūras.

Dalībvalstis nodrošina vienota informācijas centra izveidi, kurā ir pieejamas visas notiekošās apspriešanas.

Apspriešanas rezultātus publisko, izņemot gadījumus, kad informācija ir konfidenciāla saskaņā ar Savienības un valsts tiesību normām par komercnoslēpumu.

24. pants

Apspriešanās ar ieinteresētajām personām

1. Dalībvalstis pienācīgā mērā nodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes ņem vērā galalietotāju, patērētāju (it īpaši ▌patērētāju ar invaliditāti), ražotāju un elektronisko sakaru tīklu un/vai pakalpojumu nodrošinātāju uzņēmumu viedokļus jautājumos, kas saistās ar visu galalietotāju un patērētāju tiesībām, tostarp līdzvērtīgu piekļuvi un izvēli galalietotājiem ar invaliditāti, attiecībā uz publiski pieejamiem elektronisko sakaru pakalpojumiem, it īpaši, ja tiem ir būtiska ietekme uz tirgu.

Dalībvalstis jo īpaši nodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes izveido apspriešanās mehānismu, kurš ir pieejams personām ar invaliditāti un kurš nodrošina, ka lēmumu pieņemšanas procesā par jautājumiem, kas ir saistīti ar galalietotāju un patērētāju tiesībām saistībā ar publiski pieejamiem elektronisku sakaru pakalpojumiem, pietiekami tiek ņemtas vērā patērētāju intereses elektronisko sakaru jomā.

2. Attiecīgos gadījumos ieinteresētās personas valsts regulatīvo iestāžu vadībā var izveidot mehānismus, iesaistot patērētājus, lietotāju grupas un pakalpojumu sniedzējus, lai uzlabotu pakalpojumu sniegšanas vispārējo kvalitāti, cita starpā izveidojot un pārraugot uzvedības kodeksus un darbības standartus.

3. Neskarot valstu noteikumus, kas saskan ar Savienības tiesību aktiem, kuri veicina kultūras un mediju politikas mērķu sasniegšanu, piemēram, kultūras un valodu daudzveidību un mediju plurālismu, valsts regulatīvās iestādes un citas attiecīgas iestādes var veicināt ▌elektronisko sakaru tīklu un/vai pakalpojumu nodrošinātāju sadarbību ar nozarēm, kas ir ieinteresētas veicināt likumīgu saturu elektronisko sakaru tīklos un pakalpojumos. Pie tādas sadarbības var piederēt arī tādas informācijas koordinācija, kas skar sabiedrības intereses un kas ir jādara pieejama saskaņā ar 96. panta 3. punktu un 95. panta 1. punkta otro daļu.

25. pants

Strīdu izšķiršana ārpustiesas kārtībā

1. Dalībvalstis nodrošina, ka patērētājiem, tostarp personām ar invaliditāti, ir pieejamas pārredzamas, nediskriminējošas, vienkāršas, ātras, taisnīgas un lētas strīdu ārpustiesas izšķiršanas procedūras tādu no šīs direktīvas izrietošu neatrisinātu strīdu izšķiršanai, kas tiem ar ▌publiski pieejamu elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem izceļas sakarā ar līguma nosacījumiem un/vai to līguma darbību šādu tīklu un/vai pakalpojumu nodrošināšanas ziņā. Publiski pieejamu elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātāji nenoraida patērētāja pieprasījumu izšķirt strīdu ar patērētāju ārpustiesas kārtībā, pamatojoties uz skaidrām un efektīvām procedūrām un pamatnostādnēm. Šādām procedūrām jāatbilst Direktīvas 2013/11/ES II nodaļā izklāstītajām kvalitātes prasībām. Dalībvalstis var piešķirt piekļuvi šādām procedūrām citiem galalietotājiem, it īpaši mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka to tiesību akti nekavē sūdzību izskatīšanas iestāžu izveidi un tiešsaistes pakalpojumu nodrošināšanu pienācīgā teritoriālā līmenī, lai veicinātu patērētāju un citu galalietotāju piekļuvi strīdu izšķiršanai. Ja valsts regulatīvā iestāde ir iekļauta sarakstā saskaņā ar Direktīvas 2013/11/ES 20. panta 2. punktu, Regulas (ES) Nr. 524/2013 noteikumus piemēro 1. punktā minētajiem strīdiem, kas izriet no tiešsaistes līgumiem.

3. Neskarot Direktīvas 2013/11/ES noteikumus, ja šādos strīdos ir iesaistītas personas dažādās dalībvalstīs, dalībvalstis koordinē centienus panākt strīda izšķiršanu.

4. Šis punkts neskar valsts tiesu procesus.

26. pants

Uzņēmumu strīdu izšķiršana

1. Ja saistībā ar spēkā esošajiem pienākumiem, kas noteikti saskaņā ar šo direktīvu, rodas strīds starp ▌elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātājiem dalībvalstī, vai starp šādiem uzņēmumiem un citiem uzņēmumiem dalībvalstī, kurā ir ieguvums no piekļuves un/vai starpsavienojuma nodrošināšanas pienākuma, vai starp ▌elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātājiem kādā dalībvalstī un saistīto iekārtu nodrošinātājiem, attiecīgā valsts regulatīvā iestāde pēc jebkuras puses pieprasījuma, neskarot 2. punktu, pieņem saistošu lēmumu, lai strīdu izšķirtu, kolīdz iespējams, pamatojoties uz skaidrām un efektīvām procedūrām un pamatnostādnēm, un katrā ziņā četros mēnešos, izņemot ārkārtas apstākļus. Attiecīgā dalībvalsts pieprasa visām pusēm pilnībā sadarboties ar valsts regulatīvo iestādi.

2. Dalībvalstis var paredzēt, ka valsts regulatīvās iestādes var atteikties izšķirt strīdu ar saistošu lēmumu, ja pastāv citi mehānismi, ieskaitot starpniecību, un tie labāk veicinātu strīda savlaicīgu izšķiršanu saskaņā ar 3. pantu. Valsts regulatīvās iestādes nekavējoties informē puses. Ja pēc četriem mēnešiem strīds nav izšķirts un prasītāja puse strīda atrisināšanu nav nodevusi tiesai, valsts regulatīvā iestāde pēc jebkuras puses pieprasījuma pieņem saistošu lēmumu izšķirt strīdu, kolīdz iespējams, bet katrā gadījumā četros mēnešos.

3. Izšķirot strīdu, valsts regulatīvā iestāde pieņem lēmumus, kas vērsti uz 3. pantā minēto mērķu sasniegšanu. Pienākumos, ko valsts regulatīvā iestāde, izšķirot strīdu, uzlikusi uzņēmumam, ievēro šīs direktīvas noteikumus.

4. Valsts regulatīvās iestādes lēmumu nodod atklātībai, ievērojot komercnoslēpuma glabāšanas prasības. Attiecīgajām pusēm sniedz pilnīgu pārskatu par apsvērumiem, ar kuriem lēmums pamatots.

5. Procedūra, kas minēta 1., 3. un 4. punktā, neliedz pusēm celt prasību tiesā.

27. pants

Pārrobežu strīdu izšķiršana

1. Ja saistībā ar šo direktīvu izceļas strīds starp uzņēmumiem dažādās dalībvalstīs, piemēro 2., 3. un 4. punktā izklāstītos noteikumus. Minētie noteikumi neattiecas uz strīdiem par radiofrekvenču spektra koordināciju, ko aptver 28. pants.

2. Katra no pusēm var lietu nodot izskatīšanai attiecīgajā valsts regulatīvajā iestādē vai attiecīgajās valsts regulatīvajās iestādēs. Kompetentā valsts regulatīvā iestāde vai kompetentās valsts regulatīvās iestādes par strīdu paziņo BEREC, lai to konsekventi izšķirtu saskaņā ar 3. pantā izvirzītajiem mērķiem.

3. Visīsākajā iespējamā termiņā, bet katrā ziņā četros mēnešos, izņemot izņēmuma apstākļus, BEREC sniedz atzinumu, kur attiecīgajai valsts regulatīvajai iestādei vai iestādēm norāda uz veicamo konkrēto darbību, kas atrisinātu strīdu, vai atturēšanos no darbības.

4. Valsts regulatīvā iestāde vai attiecīgās iestādes sagaida BEREC atzinumu un tikai tad ķeras pie strīda izšķiršanas. Izņēmuma apstākļos, kad vajadzīgs steidzami rīkoties, lai nosargātu konkurenci vai aizsargātu galalietotāju intereses, jebkura kompetentā valsts regulatīvā iestāde var pēc pušu pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas pieņemt pagaidu pasākumus.

4.a Pārrobežu strīdu gadījumos, kuru izšķiršanā ir iesaistīta vairāk nekā viena valsts regulatīvā iestāde un ja kompetentās valstu regulatīvās iestādes 3 mēnešos nav spējušas panākt vienošanos pēc tam, kad attiecīgā lieta bijusi nodota pēdējai no šīm regulatīvajām iestādēm, BEREC ir pilnvarota pieņemt saistošus lēmumus, lai nodrošinātu strīda konsekventu izšķiršanu.

5. Visi pienākumi, ko valsts regulatīvā iestāde ir uzlikusi uzņēmumam strīda izšķiršanas sakarā, atbilst šai direktīvai, tajos ir maksimāli ņemts vērā BEREC pieņemtais atzinums, un tos pieņem mēneša laikā pēc šāda atzinuma sniegšanas.

6. Šā panta 2. punktā norādītā procedūra neliedz pusēm celt prasību tiesā.

28. pants

Radiofrekvenču spektra koordinēšana dalībvalstu starpā

1. Dalībvalstis un to kompetentās iestādes gādā, lai to teritorijā spektra izmantošana būtu organizēta tā, ka nevienai citai dalībvalstij netiek traucēts ▌savā teritorijā atļaut lietot radiofrekvenču spektru, jo īpaši harmonizētu radiofrekvenču spektru, saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, it sevišķi kaitīgu pārrobežu traucējumu starp dalībvalstīm dēļ.

Tās veic visus šajā nolūkā nepieciešamos pasākumus, neskarot starptautiskajās tiesībās un attiecīgajos starptautiskajos nolīgumos, kā ITU Radionoteikumos, noteiktos pienākumus.

2. Dalībvalstis sadarbojas savā starpā un Radiofrekvenču spektra politikas grupā, kas izveidota saskaņā ar 4.a punktu, spektra izmantošanas pārrobežu koordinēšanas jautājumos, lai:

(a)  nodrošinātu 1. punkta izpildi,

(b)  atrisinātu problēmas vai strīdus sakarā ar pārrobežu koordināciju vai kaitīgiem pārrobežu traucējumiem.

(ba)  veicinātu iekšējā tirgus attīstību.

2.a Dalībvalstis arī sadarbojas savā starpā un Radiofrekvenču spektra politikas grupā attiecībā uz to, kā saskaņot to pieejas radiofrekvenču spektra piešķiršanai un atļauju izsniegšanai.

3. Attiecīgā dalībvalsts, kā arī Komisija var lūgt Radiofrekvenču spektra politikas grupu izmantot oficiālo stāvokli un attiecīgā gadījumā atzinuma veidā ierosināt koordinētu risinājumu, lai palīdzētu dalībvalstīm izpildīt 1. un 2. punktu, tostarp gadījumā, ja problēma vai strīds attiecas arī uz trešām valstīm. Dalībvalstis jebkuras to starpā neatrisinātas domstarpības nodod izskatīšanai Radiofrekvenču spektra politikas grupai kā pirmajai instancei, kam ir prioritāte salīdzinājumā ar jebkādu pieejamu strīdu izšķiršanas procesu, kurš paredzēts starptautiskajās tiesībās.

4. Pēc dalībvalsts pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas Komisija, maksimāli ņemot vērā Radiofrekvenču spektra politikas grupas atzinumu, var pieņemt īstenošanas pasākumus, lai atrisinātu pārrobežu traucējumus starp divām vai vairākām dalībvalstīm, kas tām liedz savā teritorijā izmantot harmonizēto spektru. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 110. panta 4. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.a Ar šo izveido padomdevēju grupu radiofrekvenču spektra politikas jautājumos, kuras nosaukums ir “Radiofrekvenču spektra politikas grupa” un kurā darbojas pa vienam augsta līmeņa valdības ekspertam no katras dalībvalsts un augsta līmeņa Komisijas pārstāvis.

Grupa palīdz un sniedz padomus dalībvalstīm un Komisijai par radiofrekvenču spektra lietošanas pārrobežu koordināciju, par to, kā saskaņojama to pieeja radiofrekvenču spektra piešķiršanai un lietošanas atļauju izsniegšanai, un par citiem radiofrekvenču spektra politikas un koordinācijas jautājumiem.

Sekretariāta funkcijas nodrošina [BEREC birojs/BEREC].

III SADAĻA. Īstenošana

29. pants

Sodi un kompensācija

1. Dalībvalstis vajadzības gadījumā paredz noteikumus par sodiem, tostarp naudassodiem un regulāriem soda maksājumiem, lai novērstu to valsts tiesību normu pārkāpumus, kuras pieņemtas saskaņā ar šo direktīvu ▌, un veic visus pasākumus, kas nepieciešami to īstenošanas nodrošināšanai. Neskarot 30. pantu, šie noteikumi nodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes un citas kompetentās iestādes ir pilnvarotas, nosakot pienākumu, attiecīgā gadījumā piemērot iepriekš noteiktus finansiālus sodus, kas jāmaksā attiecīgajai iestādei, galalietotājiem un/vai citiem uzņēmumiem sakarā ar attiecīgo pienākumu neizpildi. Paredzētajiem sodiem jābūt pienācīgiem, iedarbīgiem, samērīgiem un preventīviem. ▌

2. Dalībvalstis nodrošina, ka jebkuram lietotājam, kuram šīs direktīvas noteikumu pārkāpuma dēļ nodarīts materiāls vai morāls kaitējums, ir tiesības saņemt kompensāciju no pārkāpēja par nodarīto kaitējumu, ja vien pārkāpējs nepierāda, ka viņš nekādi nav atbildīgs par gadījumu, kas izraisījis šo kaitējumu. Jebkādus iepriekš noteiktus finansiālus sodus, kas maksājami lietotājam saskaņā ar 1. punktu, atskaita no šajā punktā minētās kompensācijas.

3. Persona, kas ir radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību subjekts, saņem kompensāciju attiecībā uz ieguldījumiem, kas veikti pēc jebkādas šādu tiesību grozīšanas, ierobežošanas vai atņemšanas sakarā ar 18. vai 19. panta pārkāpumu.

30. pants

Vispārējās atļaujas vai lietošanas tiesību nosacījumu un īpašo pienākumu ievērošana

1. Dalībvalstis nodrošina, lai to regulatīvās un citas kompetentās iestādes novēro un uzrauga vispārējās atļaujas vai spektra un numuru lietošanas tiesību nosacījumu, 13. panta 2. punktā minēto īpašo pienākumu un pienākuma spektru izmantot efektīvi un lietderīgi saskaņā ar 4. un 45. pantu un 47. panta 1. un 2. punktu ievērošanu.

Valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes saskaņā ar 21. pantu ir pilnvarotas uzņēmumiem, kuri iekļauti vispārējā atļaujā vai kuriem piešķirtas spektra vai numuru lietošanas tiesības, pieprasīt visu informāciju, kas nepieciešama vispārējās atļaujas vai lietošanas tiesību nosacījumu ievērošanas un 13. panta 2. punktā vai 47. panta 1. un 2. punktā minēto īpašo pienākumu izpildes pārbaudei.

2. Ja valsts kompetentā iestāde konstatē, ka uzņēmums neievēro vienu vai vairākus vispārējās atļaujas vai lietošanas tiesību nosacījumus vai nepilda 13. panta 2. punktā norādītos īpašos pienākumus, tā par konstatēto informē uzņēmumu un dod tam iespēju pieņemamā termiņā izklāstīt savu viedokli.

3. Attiecīgā iestāde ir pilnvarota pieprasīt uzņēmumam tūlīt vai pieņemamā termiņā novērst 2. punktā minēto pārkāpumu, un tā veic piemērotus un samērīgus pasākumus, kuru mērķis ir izpildes nodrošināšana.

Šajā sakarā dalībvalstis var pilnvarot attiecīgās iestādes:

  a) vajadzības gadījumā uzlikt preventīvus finansiālus sodus, kas var ietvert periodiskus sodus ar atpakaļejošu spēku; un

  b) izdot rīkojumus izbeigt vai pārtraukt tāda pakalpojuma vai pakalpojuma komplekta sniegšanu, kuru turpināšana būtiski kaitētu konkurencei, līdz tiek nodrošināta to piekļuves nodrošināšanas pienākumu izpilde, kuri uzlikti pēc tam, kad saskaņā ar 65. pantu ir veikta tirgus analīze.

  Pasākumus un iemeslus, ar kuriem tie ir pamatoti, nekavējoties paziņo attiecīgajam uzņēmumam, un nosaka pieņemamu termiņu, kurā uzņēmumam pasākumi jāpiemēro.

4. Neskarot 2. un 3. punktu, dalībvalstis pilnvaro attiecīgo iestādi vajadzības gadījumā piemērot uzņēmumiem finansiālus sodus par to, ka tie pieņemamā laikposmā, ko noteikusi valsts kompetentā iestāde, nav snieguši informāciju saskaņā ar pienākumiem, kas uzlikti atbilstīgi 21. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktam un 67. pantam.

5. Smaga vispārējās atļaujas vai lietošanas tiesību nosacījumu vai 13. panta 2. punktā vai 47. panta 1. vai 2. punktā minētā īpašā pienākuma pārkāpuma vai vairākkārtīgu pārkāpumu gadījumā, kad šā panta 3. punktā minētie pasākumi, kuru mērķis ir izpildes nodrošināšana, nav izrādījušies efektīvi, dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes var liegt uzņēmumam turpināt nodrošināt elektronisko sakaru tīklus vai pakalpojumus vai apturēt vai atņemt lietošanas tiesības. Dalībvalstis pilnvaro attiecīgo iestādi uzlikt sankcijas un sodus, kas ir iedarbīgi, samērīgi un preventīvi. Tādas sankcijas un sodus var piemērot par visu pārkāpuma laiku, pat ja pārkāpums pēcāk novērsts.

6. Neskarot 2., 3. un 5. punktu, ja attiecīgajai iestādei ir pierādījums par vispārējās atļaujas vai lietošanas tiesību nosacījumu vai 13. panta 2. punktā vai 47. panta 1. un 2. punktā minēto īpašo pienākumu pārkāpumu, kas rada tūlītējus un nopietnus draudus sabiedrības aizsardzībai, sabiedriskajai drošībai vai sabiedrības veselībai, vai radīs nopietnas ekonomiskas vai funkcionālas problēmas citiem elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātājiem vai lietotājiem vai radiofrekvenču spektra lietotājiem, tā pirms galīgā lēmuma pieņemšanas var pieņemt steidzamus pagaidu pasākumus, lai labotu situāciju. Tad attiecīgajam uzņēmumam dod pietiekamu iespēju izteikt savu viedokli un ierosināt tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Vajadzības gadījumā attiecīgā iestāde var apstiprināt pagaidu pasākumus, kuri ir spēkā ne ilgāk kā 3 mēnešus, bet kuru darbību var vēl pagarināt ne vairāk par trim mēnešiem, ja izpildes nodrošināšanas procedūras nav pabeigtas.

7. Pasākumus, kas noteikti atbilstoši šim pantam, uzņēmumiem ir tiesības pārsūdzēt šīs direktīvas 31. pantā norādītajā kārtībā.

31. pants

Pārsūdzēšanas tiesības

1. Dalībvalstis nodrošina, ka valstī darbojas efektīvs mehānisms, kurā jebkuram lietotājam vai uzņēmumam, kas nodrošina elektronisko sakaru tīklus un/vai pakalpojumus un ko skar kompetentās iestādes lēmums, ir tiesības pārsūdzēt lēmumu pārsūdzības iestādē, kas ir pilnīgi neatkarīga no iesaistītajām pusēm un ārējas iejaukšanās vai politiska spiediena, kas varētu apdraudēt tās spēju neatkarīgi izsvērt tai risināmos jautājumus. Šai iestādei, kas var būt tiesa, ir attiecīga lietpratība, lai tā varētu efektīvi pildīt savas funkcijas. Dalībvalstis nodrošina, ka tiek pienācīgi ņemti vērā lietas apstākļi un ir izveidots efektīvs pārsūdzības mehānisms.

Kamēr nav zināms pārsūdzības rezultāts, kompetentās iestādes lēmums paliek spēkā, ja vien saskaņā ar valsts tiesību aktiem netiek noteikti pagaidu pasākumi.

2. Ja 1. punktā minētā pārsūdzības iestāde nav tiesu iestāde, tā vienmēr sniedz sava lēmuma rakstisku pamatojumu. Turklāt šādos gadījumos tās lēmums ir pakļauts tiesas vai tribunāla pārskatei saskaņā ar Līguma 267. pantu.

3. Dalībvalstis apkopo informāciju par pārsūdzību vispārējo būtību, iesniegto pārsūdzību skaitu, pārsūdzības procesu ilgumu un to lēmumu skaitu, ar ko nosaka pagaidu pasākumus. Minēto informāciju, kā arī lēmumus vai spriedumus dalībvalstis iesniedz Komisijai un BEREC pēc attiecīgās iestādes pamatota lūguma.

IV sadaļa. Iekšējā tirgus procedūras

32. pants

Elektronisko sakaru iekšējā tirgus konsolidācija

1. Pildot uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu, valsts regulatīvās iestādes maksimāli ņem vērā 3. pantā nospraustos mērķus, ciktāl tie attiecas uz iekšējā tirgus darbību.

2. Valsts regulatīvās iestādes, pārredzami sadarbojoties savā starpā un ar Komisiju un BEREC, veicina iekšējā tirgus attīstību, lai nodrošinātu šās direktīvas noteikumu konsekventu piemērošanu visās dalībvalstīs. Tālab tās jo īpaši sadarbojas ar Komisiju un BEREC, lai noteiktu instrumentus un tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas ir vislabāk piemēroti konkrētu situāciju risināšanai tirgū.

3. Izņemot gadījumus, kad saskaņā ar 34. pantu pieņemtajos ieteikumos vai vadlīnijās ir paredzēts citādi, ja valsts regulatīvā iestāde pēc 23. pantā minētās apspriešanas beigām plāno veikt pasākumu, kurš:

  a) ir šīs direktīvas 59., 62., 65. vai 66. panta darbības jomā un

  b) ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm,

tā saskaņā ar 20. panta 3. punktu publicē pasākuma projektu un vienlaikus dara pieejamu Komisijai, BEREC un valsts regulatīvajām iestādēm citās dalībvalstīs, pievienojot pasākuma pamatojumu un detalizētu analīzi, un informē par to Komisiju, BEREC un pārējās valstu regulatīvās iestādes. Valstu regulatīvās iestādes, BEREC un Komisija viena mēneša laikā var attiecīgajai valsts regulatīvajai iestādei iesniegt komentārus. Šo viena mēneša termiņu nevar pagarināt.

4. Ja plānota pasākuma, uz kuru attiecas 3. punkts, mērķis ir:

  a) definēt konkrētu tirgu, kas nav viens no tirgiem, kuri definēti ieteikumā saskaņā ar 62. panta 1. punktu, vai

  b) saskaņā ar 65. panta 3. vai 4. punktu pieņemt lēmumu par to, vai uzņēmumu atzīt vai neatzīt par tādu, kam atsevišķi vai kopā ar citiem ir būtiska ietekme tirgū,

un pasākums ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm, un ja Komisija ir paziņojusi valsts regulatīvajai iestādei, ka uzskata, ka plānotais pasākums radītu šķērsli vienotajam tirgum vai tai ir radušās nopietnas šaubas par tā saderību ar Savienības tiesību aktiem, it īpaši 3. pantā norādītajiem mērķiem, pasākuma projektu nepieņem vēl divus mēnešus. Šo termiņu nevar pagarināt. Komisija šādā gadījumā informē BEREC un pārējās valstu regulatīvās iestādes par savām iebildēm un tās vienlaicīgi publisko.

4.a Sešās nedēļās no 4. punktā minētā divu mēnešu termiņa sākuma BEREC sniedz atzinumu par 4. punktā minēto Komisijas paziņojumu, norādot, vai tā uzskata, ka pasākuma projekts būtu jāgroza vai jāatsauc, un attiecīgā gadījumā iesniedz konkrētus priekšlikumus šajā sakarā. Atzinums ir pamatots, un to dara publiski pieejamu.

5. Šā panta 4. punktā minētajā divu mēnešu termiņā Komisija var:

  a) pieņemt lēmumu, kurā liek attiecīgajai valsts regulatīvajai iestādei atsaukt pasākuma projektu, un/vai

  b) pieņemt lēmumu atcelt iebildes attiecībā uz 4. punktā minēto pasākuma projektu.

Komisija pirms lēmuma pieņemšanas maksimāli ņem vērā BEREC atzinumu. Lēmumam pievieno sīki izstrādātu un objektīvu analīzi par to, kāpēc Komisija uzskata, ka pasākuma projekts nav pieņemams, pievienojot konkrētus priekšlikumus par pasākuma projekta grozīšanu.

6. Ja Komisija saskaņā ar 5. punktu ir pieņēmusi lēmumu, ar ko attiecīgajai valsts regulatīvajai iestādei pieprasa atsaukt pasākuma projektu, valsts regulatīvā iestāde sešos mēnešos pēc Komisijas lēmuma pieņemšanas dienas groza vai atsauc minēto pasākuma projektu. Ja pasākuma projektu groza, valsts regulatīvā iestāde 23. pantā noteiktajā kārtībā organizē sabiedrisku apspriešanu un saskaņā ar 3. punkta noteikumiem atkārtoti paziņo Komisijai par grozīto pasākuma projektu.

7. Attiecīgā valsts regulatīvā iestāde maksimāli ņem vērā citu valsts regulatīvo iestāžu, BEREC un Komisijas piezīmes, un, izņemot 4. punktā un 5. punkta a) apakšpunktā minētos gadījumus, var pieņemt grozīto pasākuma projektu un, ja tā pasākuma projektu pieņem, tā par to paziņo Komisijai.

8. Valsts regulatīvā iestāde paziņo Komisijai un BEREC visus pieņemtos galīgos pasākumus, uz ko attiecas šā panta 3. punkta a) un b) apakšpunkts.

9. Ja izņēmuma apstākļos valsts regulatīvā iestāde uzskata, ka ir steidzama vajadzība rīkoties, lai nodrošinātu konkurenci un aizsargātu lietotāju intereses, tā, atkāpjoties no 3. un 4. punktā izklāstītās procedūras, var nekavējoties pieņemt samērīgus pagaidu pasākumus. Tā tūlīt paziņo Komisijai, citām valsts pārvaldes iestādēm un BEREC par minētajiem pasākumiem, izklāstot to pilnīgu pamatojumu. Uz valsts regulatīvās iestādes lēmumu šādus pasākumus padarīt par pastāvīgiem vai pagarināt laikposmu, kādā tie ir piemērojami, attiecas 3. un 4. punkts.

9.a  Valsts regulatīvā iestāde var jebkurā laikā atsaukt pasākuma projektu.

33. pants

Tiesiskās aizsardzības līdzekļu konsekventas piemērošanas procedūra

1. Ja plānotā pasākuma, uz kuru attiecas 32. panta 3. punkts, mērķis ir uzlikt, grozīt vai atcelt kādu operatora pienākumu, piemērojot šās direktīvas 65. pantu saistībā ar 59. pantu un 67.–74. pantu, Komisija var 32. panta 3. punktā paredzētajā viena mēneša termiņā darīt zināmu attiecīgajai valsts regulatīvajai iestādei un BEREC iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka pasākuma projekts radītu šķēršļus vienotajam tirgum, vai savas nopietnās bažas par tā atbilstību Savienības tiesību aktiem. Šādā gadījumā pasākuma projektu nepieņem vēl trīs mēnešus pēc Komisijas paziņojuma.

Ja šāds paziņojums netiek sniegts, attiecīgā valsts regulatīvā iestāde var pieņemt pasākuma projektu, maksimāli ņemot vērā visus komentārus, ko izteikusi Komisija, BEREC vai kāda cita valsts regulatīvā iestāde.

2. Šā panta 1. punktā minētajā trīs mēnešu termiņā Komisija, BEREC un attiecīgā valsts regulatīvā iestāde cieši sadarbojas nolūkā konstatēt vispiemērotākos un visefektīvākos pasākumus saistībā ar 3. pantā noteiktajiem mērķiem, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā tirgus dalībnieku viedokļus un vajadzību nodrošināt konsekventas regulatīvās prakses izstrādi.

3. Sešās nedēļās no 1. punktā minētā trīs mēnešu termiņa sākuma BEREC, pieņemot lēmumu ar regulatoru valdes locekļu divu trešdaļu balsu vairākumu, sniedz atzinumu par 1. punktā minēto Komisijas paziņojumu, norādot, vai tā uzskata, ka pasākuma projekts būtu jāgroza vai jāatsauc, un attiecīgā gadījumā šajā sakarā iesniedz konkrētus priekšlikumus. Atzinumam pievieno pamatojumu, un to dara publiski pieejamu.

4. Ja BEREC savā atzinumā piekrīt Komisijas nopietnajām bažām, tā cieši sadarbojas ar attiecīgo valsts regulatīvo iestādi nolūkā noteikt, kāds pasākums ir vispiemērotākais un visefektīvākais. Pirms 1. punktā minētā trīs mēnešu termiņa beigām valsts regulatīvā iestāde var:

  a) grozīt vai atsaukt pasākuma projektu, maksimāli ņemot vērā 1. punktā minēto Komisijas paziņojumu un BEREC atzinumu un ieteikumus,

  b) saglabāt pasākuma projektu.

5. Viena mēneša laikā pēc 1. punktā minētā trīs mēnešu termiņa beigām un maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu, ja tāds ir, Komisija var:

  a) sniegt ieteikumu, prasot attiecīgajai valsts regulatīvajai iestādei grozīt vai atsaukt pasākuma projektu, attiecīgā gadījumā ietverot konkrētus priekšlikumus pasākuma projekta grozīšanai un sniedzot sava ieteikuma pamatojumu, sevišķi, ja BEREC nepiekrīt Komisijas nopietnajām bažām;

  b) pieņemt lēmumu atcelt atrunas, kas norādītas saskaņā ar 1. punktu.

c) pieņemt lēmumu, ar ko attiecīgajai valsts regulatīvajai iestādei prasa atsaukt pasākuma projektu, ja BEREC piekrīt Komisijas nopietnajām bažām. Lēmumam pievieno sīki izstrādātu un objektīvu analīzi par to, kāpēc Komisija uzskata, ka pasākuma projekts nav pieņemams, pievienojot konkrētus priekšlikumus par pasākuma projekta grozīšanu. Šādā gadījumā pēc analoģijas piemēro 32. panta 6. punktā norādīto procedūru.

6. Viena mēneša laikā pēc tam, kad Komisija sniegusi ieteikumu saskaņā ar šā panta 5. punkta a) apakšpunktu vai atcēlusi atrunas saskaņā ar 5. punkta b) apakšpunktu, attiecīgā valsts regulatīvā iestāde atsauc pasākuma projektu vai pieņem, publicē un paziņo Komisijai un BEREC ▌pieņemto galīgo pasākumu.

Šo termiņu var pagarināt, lai valsts regulatīvā iestāde varētu sarīkot sabiedrisku apspriešanu saskaņā ar 23. pantu.

7. Ja valsts regulatīvā iestāde nolemj negrozīt un neatsaukt pasākuma projektu, pamatojoties uz ieteikumu, kas sniegts saskaņā ar 5. punkta a) apakšpunktu, tā pamato savu lēmumu.

8. Valsts regulatīvā iestāde var atsaukt pasākuma projektu jebkurā procedūras posmā.

34. pants

Īstenošanas noteikumi

Komisija pēc sabiedriskās apspriešanas un konsultēšanās ar valsts regulatīvajām iestādēm, maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu, var pieņemt ieteikumus un/vai vadlīnijas saistībā ar 32. pantu, kurās noteikta paziņojumu forma, saturs un detalizētība saskaņā ar 32. panta 3. punktu, apstākļi, kādos šādi paziņojumi netiktu pieprasīti, kā arī plānotie termiņi.

II NODAĻA

Spektra piešķiršanas konsekventums

35. pants

Profesionālapskate

1. Attiecībā uz spektra pārvaldību valstu regulatīvajām iestādēm ir uzticētas pilnvaras pieņemt vismaz šādus pasākumus:

(a)  individuālo spektra lietošanas tiesību gadījumā — atlases process saistībā ar 54. pantu,

(b)  attiecīgā gadījumā pretendenta atbilstības kritēriji saistībā ar 48. panta 4. punktu,

(c)  spektra ekonomiskās vērtības novērtēšanas parametri, piemēram, rezerves cena, saistībā ar 42. pantu,

(d)  lietošanas tiesību ilgums un pagarināšanas nosacījumi saskaņā ar 49. un 50. pantu,

(e)  visi pasākumi konkurences veicināšanai atbilstoši 52. pantam,

(f)  nosacījumi, kas attiecas uz spektra lietošanas tiesību piešķiršanu, nodošanu, ieskaitot pārdošanu un iznomāšanu, saistībā ar 51. pantu, spektra vai bezvadu infrastruktūras koplietošanu saistībā ar 59. panta 3. punktu vai lietošanas tiesību uzkrāšanu saistībā ar 52. panta 2. punkta c) un e) apakšpunktu, un

(g)  pārklājuma nodrošināšanas nosacījumu parametri atbilstoši dalībvalsts vispārējiem politikas mērķiem šajā jomā saistībā ar 47. pantu.

Pieņemot šos pasākumus, valsts regulatīvā iestāde ņem vērā vajadzību sadarboties ar valsts regulatīvajām iestādēm citās dalībvalstīs, Komisiju un BEREC nolūkā nodrošināt konsekvenci visā Savienībā, dalībvalsts nospraustos attiecīgos valsts politikas mērķus, kā arī citus attiecīgus valsts pasākumus, kas attiecas uz spektra pārvaldību saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, un pamato pasākumu ar rūpīgu, objektīvu tirgus konkurences, tehniskās un ekonomiskās situācijas novērtējumu.

2. Lai atvieglotu pārrobežu koordināciju un radiofrekvenču spektra efektīvu izmantošanu, ja valsts regulatīvajai iestādei ir nodoms pieņemt pasākumu, kas ietilpst 1. punkta a)–g) apakšpunkta darbības jomā, tā pasākumu projektu kopā ar pamatojumu, uz ko pasākums tiek balstīts, publisko, dara pieejamu un vienlaicīgi informē par to BEREC, Radiofrekvenču spektra politikas grupu, Komisiju un valsts regulatīvās iestādes citās dalībvalstīs.

3. Triju mēnešu laikā pēc pasākuma projekta publiskošanas BEREC sniedz argumentētu atzinumu par pasākuma projektu, kurā analizēts, vai pasākums būtu pats piemērotākais, lai

(a)  veicinātu iekšējā tirgus, tostarp pakalpojumu pārrobežu sniegšanas, kā arī konkurences attīstību un maksimalizētu patērētāju ieguvumu, un visumā sasniegtu 3. pantā un 45. panta 2. punktā izklāstītos mērķus ▌,

(b)  nodrošinātu spektra efektīvu un lietderīgu izmantošanu un

(c)  nodrošinātu stabilus un paredzamus ieguldīšanas nosacījumus pastāvošajiem un topošajiem spektra lietotājiem, kad tie izvērš tīklus, lai varētu sniegt elektronisko sakaru pakalpojumus, kas balstās uz radiofrekvenču spektru.

Argumentētajā atzinumā nosaka, vai pasākuma projekts būtu jāgroza vai jāatsauc. Piemērotos gadījumos BEREC sniedz konkrētus ieteikumus par to. Arī valsts regulatīvās iestādes un Komisija var attiecīgajai valsts regulatīvajai iestādei izteikt komentārus par lēmuma projektu.

BEREC pieņem un publisko kritērijus, ko tā piemēros, novērtējot visus pasākumu projektus.

4. Veicot šajā pantā noteiktos uzdevumus, BEREC un valsts regulatīvās iestādes īpaši ņem vērā:

(a)  šajā direktīvā noteiktos mērķus un principus, kā arī attiecīgus Komisijas īstenošanas lēmumus, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu un Lēmumiem 676/2002/EK un 243/2012/EK,

(b)  specifiskus valsts mērķus, ko tā izvirzījusi atbilstīgi Savienības tiesību aktiem,

(c)  vajadzību, nosakot šādus pasākumus, nepieļaut konkurences izkropļošanu,

(ca)  pakalpojumu un tehnoloģiju neitralitātes principus;

(d)  pēdējās tīklu ģeogrāfiskās apsekošanas rezultātus atbilstoši 22. pantam,

(e)  vajadzību nodrošināt saskanību ar nesen īstenotām vai vēl nepabeigtām piešķiršanas procedūrām citās dalībvalstīs un iespējamo ietekmi uz tirdzniecību dalībvalstu starpā un

(f)  katru attiecīgu Radiofrekvenču spektra politikas grupas atzinumu, jo īpaši attiecībā uz efektīvu un lietderīgu radiofrekvenču spektra izmantošanu.

5. Pirms galīgā lēmuma pieņemšanas attiecīgā valsts regulatīvā iestāde maksimāli ņem vērā BEREC atzinumu un Komisijas un citu valsts regulatīvo iestāžu piezīmes. Pieņemto galīgo lēmumu tā dara zināmu BEREC un Komisijai.

Ja valsts regulatīvā iestāde nolemj negrozīt un neatsaukt pasākuma projektu, pamatojoties uz argumentētu atzinumu, kas sniegts saskaņā ar šā panta 2. punktu, tā sniedz izsvērtu pamatojumu.

Jebkurā procedūras posmā attiecīgā valsts regulatīvā iestāde var pasākuma projektu atsaukt.

6. Gatavojot pasākuma projektu atbilstoši šim pantam, valstu regulatīvās iestādes var prasīt BEREC un Radiofrekvenču spektra politikas grupas atbalstu.

7. BEREC, Radiofrekvenču spektra politikas grupa, Komisija un attiecīgā valsts regulatīvā iestāde cieši sadarbojas nolūkā rast vispiemērotāko un visefektīvāko risinājumu atbilstoši šīs direktīvas noteiktajiem regulēšanas mērķiem un principiem, pienācīgi ņemot vērā arī tirgus dalībnieku viedokļus un vajadzību nodrošināt konsekventas regulēšanas prakses veidošanos.

8. Valsts regulatīvās iestādes pieņemto galīgo lēmumu publicē.

36. pants

Harmonizēta radiofrekvenču piešķiršana

Ja ir saskaņota radiofrekvenču izmantošana, panākta vienošanās par piekļuves nosacījumiem un procedūrām un uzņēmumi, kuriem piešķir radiofrekvences, ir atlasīti saskaņā ar starptautiskiem nolīgumiem un Savienības noteikumiem, dalībvalstis piešķir šādu radiofrekvenču lietošanas tiesības saskaņā ar šeit noteikto. Ar noteikumu, ka visi valsts nosacījumi, kas piesaistīti tiesībām izmantot attiecīgās radiofrekvences, ir izpildīti kopējās atlases procedūras gadījumā, dalībvalstis neparedz citus nosacījumus, papildu kritērijus vai procedūras, kas ierobežotu, mainītu vai kavētu pareizu šādu radiofrekvenču kopīgas piešķiršanas īstenošanu.

37. pants

Individuālo radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību piešķiršanas vienota atļaušana

1. Ja pastāv būtisku pārrobežu kaitīgu traucējumu risks, divas vai vairākas dalībvalstis sadarbojas un citos gadījumos tās var 13., 46. un 54. pantā noteikto pienākumu izpildē sadarboties savā starpā un ar Komisiju, Radiofrekvenču spektra politikas grupu un BEREC, vienoti nosakot atļaujas došanas kopīgos aspektus un arī vienoti vadot atlases procesu, kurā piešķir individuālas spektra lietošanas tiesības, attiecīgā gadījumā pēc kopīga grafika, kas sastādīts saskaņā ar 53. pantu.

Ikviens tirgus dalībnieks var pieprasīt, lai tiktu veikts vienots atlases process, iesniedzot pietiekamus pierādījumus, ka koordinācijas trūkums rada ievērojamus šķēršļus iekšējā tirgus darbībai.

Vienotā atļauju došana atbilst šādiem kritērijiem:

(a)  kompetentās iestādes individuālās valsts atļaujas došanas procedūras sāk un īsteno pēc saskaņota grafika,

(b)  piemērotos gadījumos tā nosaka attiecīgajām dalībvalstīm kopīgus nosacījumus un procedūras atlasei un individuālo tiesību piešķiršanai,

(c)  piemērotos gadījumos tā nosaka attiecīgajām dalībvalstīm kopīgus vai salīdzināmus nosacījumus, kas piesaistāmi individuālajām lietošanas tiesībām, cita starpā ļaujot piešķirt lietotājiem līdzīgus radiofrekvenču spektra blokus,

(d)  līdz procesa pabeigšanai tā jebkurā laikā ir atvērta citām dalībvalstīm.

2. Ja 1. punkta izpildē pieņemtie pasākumi ir 35. panta 1. punkta darbības jomā, minētajā pantā noteikto procedūru valstu regulatīvās iestādes īsteno vienlaicīgi.

III NODAĻA

Harmonizācijas procedūras

38. pants

Harmonizācijas procedūras

1. Neskarot 37. pantu, 45. pantu, 46. panta 3. punktu, 47. panta 3. punktu un 53. pantu, ja Komisija konstatē, ka atšķirīga to valsts regulatīvo iestāžu vai citu kompetento iestāžu regulatīvo uzdevumu īstenošana, kas konkrēti norādīti šajā direktīvā, var radīt šķērsli iekšējam tirgum, Komisija, maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu, var nākt klajā ar ieteikumu vai lēmumu par šīs direktīvas noteikumu saskaņotu piemērošanu, lai sekmētu 3. pantā izvirzīto mērķu sasniegšanu.

2. Dalībvalstis nodrošina, lai valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes, veicot savus uzdevumus, maksimāli ņemtu vērā ieteikumus atbilstoši 1. punktam. Ja valsts regulatīvā vai cita kompetentā iestāde pieņem lēmumu neievērot ieteikumu, tā informē Komisiju, pamatojot savu nostāju.

3. Atbilstoši 1. punktam pieņemtajos lēmumos var vienīgi noteikt harmonizētu vai koordinētu pieeju šādu jautājumu risināšanā:

(a)  valstu regulatīvās iestādes nekonsekventi īsteno vispārējās regulatīvās pieejas attiecībā uz elektronisko sakaru tirgu regulēšanu, piemērojot 62. un 65. pantu, ja tas rada šķērsli iekšējam tirgum. Šādos lēmumos neatsaucas uz īpašajiem paziņojumiem, ko valstu regulatīvās iestādes sniegušas saskaņā ar 33. pantu.

  Tādā gadījumā Komisija ierosina lēmuma projektu tikai:

–  vismaz divus gadus pēc tam, kad pieņemts Komisijas ieteikums par šo pašu jautājumu, un

–  maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu par šāda lēmuma pieņemšanu, kuru BEREC sniedz trīs mēnešos pēc Komisijas pieprasījuma saņemšanas;

(b)  numerācija, ieskaitot numuru sērijas, numuru un identifikatoru pārnesamība, numuru un adrešu translācijas sistēmas un piekļuve “112” neatliekamās palīdzības dienestiem.

4. Šā panta 1. punktā minēto lēmumu pieņem saskaņā ar 110. panta 4. punktā norādīto pārbaudes procedūru.

5. BEREC pēc savas iniciatīvas, tostarp pamatojoties uz elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanas uzņēmuma iesniegtu sūdzību, var sniegt Komisijai ieteikumu par to, vai būtu jāpieņem pasākums atbilstoši 1. punktam.

5.a Neskarot Komisijas pilnvaras saskaņā ar 1., 2., un 3. punktu un Līgumu par Eiropas Savienības darbību, ja BEREC pieņem atzinumu, kurā norāda, ka valstu regulatīvās iestādes vai citas kompetentās iestādes atšķirīgi īsteno šajā direktīvā noteiktos regulatīvos pienākumus un ka šādas atšķirības var radīt šķērsli iekšējā tirgus darbībai, Komisija vai nu pieņem ieteikumu saskaņā ar 1. punktu, vai, ja tā ieteikumu par to pašu jautājumu ir pieņēmusi vairāk nekā divus gadus iepriekš, pieņem lēmumu saskaņā ar 3. punktu, neprasot BEREC sniegt papildu atzinumu.

Ja Komisija viena gada laikā no BEREC atzinuma pieņemšanas dienas nav saskaņā ar šā punkta pirmo daļu pieņēmusi ne ieteikumu, ne lēmumu, tā informē Eiropas Parlamentu un Padomi par šādas rīcības iemesliem un minētos iemeslus publisko.

Ja Komisija ir pieņēmusi ieteikumu, taču nekonsekventā īstenošana, kas rada šķēršļus iekšējā tirgus darbībai, turpinās vēl divus gadus pēc tam, Komisija turpmākā gada laikā vai nu pieņem lēmumu saskaņā ar 3. punktu, vai, ja Komisija nolemj lēmumu nepieņemt, tā informē Eiropas Parlamentu un Padomi par šādas rīcības iemesliem un minētos iemeslus publisko.

39. pants

Standartizācija

1. Komisija izstrādā neobligātu standartu un/vai specifikāciju sarakstu un publicē to Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, lai, pamatojoties uz to, veicinātu saskaņotu elektronisko sakaru tīklu, elektronisko sakaru pakalpojumu un saistīto iekārtu un pakalpojumu nodrošināšanu. Ja nepieciešams, Komisija, apspriedusies ar Komiteju, kas izveidota ar Direktīvu 2015/1535/ES, var pieprasīt, lai Eiropas standartizācijas organizācijas (Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN), Eiropas Elektrotehniskās standartizācijas komiteja (CENELEC) un Eiropas Elektrosakaru standartizācijas institūts (ETSI)) izstrādā standartus.

2. Dalībvalstis veicina 1. punktā minēto standartu un/vai specifikāciju izmantošanu pakalpojumu, tehnisku pieslēgumu un/vai tīkla darbību nodrošināšanā tādā mērā, kas noteikti vajadzīgs, lai nodrošinātu pakalpojumu sadarbspēju un savstarpēju savienojamību, kā arī starpgalu savienojamību un atvieglotu pāreju nolūkā uzlabot izvēles brīvību lietotājiem.

Kamēr standarti un/vai specifikācijas nav darītas zināmas saskaņā ar 1. punktu, dalībvalstis veicina to standartu un/vai specifikāciju ieviešanu, ko pieņēmušas Eiropas standartizācijas organizācijas.

Ja tādu standartu un/vai specifikāciju nav, dalībvalstis mudina Starptautiskās Telesakaru savienības (ITU), Eiropas Pasta un telesakaru administrāciju konferences (CEPT), Starptautiskās Standartizācijas organizācijas (ISO) un Starptautiskās Elektrotehnikas komisijas (IEC) pieņemto starptautisko standartu vai rekomendāciju īstenošanu.

Ja pastāv starptautiski standarti, dalībvalstis mudina Eiropas standartizācijas organizācijas izmantot tos vai attiecīgās to daļas par bāzi standartiem, ko tās veido, izņemot gadījumus, kad šādi starptautiski standarti vai to attiecīgās daļas nebūtu efektīvas.

Visi standarti, kas minēti 1. punktā vai šajā punktā, atvieglo šīs direktīvas prasībām atbilstīgu piekļuvi, ja tas ir iespējams.

3. Ja 1. punktā minētie standarti un/vai specifikācijas nav atbilstīgi īstenotas tā, ka pakalpojumu sadarbspēju vienā vai vairākās dalībvalstīs nevar nodrošināt, šādu standartu un/vai specifikāciju īstenošanu var padarīt par obligātu saskaņā ar 4. punktā noteikto procedūru tādā mērā, kas noteikti vajadzīgs, lai nodrošinātu šādu savstarpēju savietojamību un uzlabotu izvēles brīvību lietotājiem.

4. Ja Komisija plāno konkrētu standartu un/vai specifikāciju ieviešanu padarīt obligātu, tā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicē paziņojumu un aicina visas attiecīgās personas publiski izteikt savu viedokli. Komisija veic atbilstīgus īstenošanas pasākumus un dara attiecīgo standartu ieviešanu obligātu, Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētajā standartu un/vai specifikāciju sarakstā ievietojot atsauci uz tiem kā uz obligātiem standartiem.

5. Ja Komisija uzskata, ka 1. punktā minētie standarti un/vai specifikācijas vairs neveicina saskaņotu elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu vai ka tie vairs neatbilst patērētāju vajadzībām vai kavē tehnoloģijas attīstību, tā izslēdz tos no šā panta 1. punktā minētā standartu un/vai specifikāciju saraksta.

6. Ja Komisija uzskata, ka 4. punktā minētie standarti un/vai specifikācijas vairs neveicina saskaņotu elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu vai vairs neatbilst patērētāju vajadzībām, vai kavē tehnoloģiju attīstību, tā veic piemērotus īstenošanas pasākumus un izsvītro šos standartus un/vai specifikācijas no 1. punktā minētā standartu un/vai specifikāciju saraksta.

7. Šā panta 4. un 6. punktā minētos īstenošanas pasākumus pieņem saskaņā ar 110. panta 4. punktā minēto pārbaudes procedūru.

8. Šis pants neattiecas ne uz vienu no būtiskajām prasībām, pieslēguma specifikācijām vai harmonizētajiem standartiem, uz ko attiecas Direktīvas 2014/53/ES noteikumi.

V sadaļa. Drošība un integritāte

40. pants

Tīklu un pakalpojumu drošība

1. Dalībvalstis nodrošina to, ka ▌publisko sakaru tīklu nodrošinātāji vai ▌publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēji veic piemērotus tehniskus un organizatoriskus pasākumus, lai pienācīgi pārvaldītu tīklu un pakalpojumu drošības riskus. Ņemot vērā jaunākos tehniskos sasniegumus, šiem pasākumiem jānodrošina radītajam riskam atbilstošas pakāpes tīklu un pakalpojumu drošība. Jo īpaši jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka tad, ja tas vajadzīgs konfidencialitātes apsvērumu dēļ, tiek veikta elektronisko sakaru satura galšifrēšana pēc noklusējuma, lai novērstu un mazinātu drošības incidentu ietekmi uz lietotājiem un citiem tīkliem un pakalpojumiem.

1.a Dalībvalstis neuzliek publisko sakaru tīklu nodrošinātājiem vai publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem nekādus pienākumus, kas vājinātu to tīklu un pakalpojumu drošību.

Ja dalībvalstis piemēro papildu drošības prasības publisko sakaru tīklu nodrošinātājiem vai publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem, kuri darbojas vairāk nekā vienā dalībvalstī, tās par šiem pasākumiem informē Komisiju un Eiropas Savienības Tīklu un informācijas drošības aģentūru (ENISA). ENISA palīdz dalībvalstīm koordinēt pasākumus, kas tiek veikti, lai novērstu tādu prasību dublēšanu vai atšķirības, kuras varētu radīt drošības apdraudējumu un šķēršļus iekšējā tirgū.

2. Dalībvalstis nodrošina to, ka ▌publisko sakaru tīklu nodrošinātāji veic atbilstīgus pasākumus, lai garantētu tīklu integritāti, tādējādi šajos tīklos nodrošinot pakalpojumu sniegšanas nepārtrauktību.

3. Dalībvalstis nodrošina to, ka ▌publisko sakaru tīklu nodrošinātāji vai ▌publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēji bez liekas kavēšanās paziņo kompetentajai iestādei par drošības incidentiem vai integritātes zudumu, kas ir būtiski ietekmējuši tīklu darbību vai pakalpojumu sniegšanu.

Lai noteiktu drošības incidentu ietekmes būtiskumu, ņem vērā galvenokārt šādus rādītājus:

(a)  incidenta skarto lietotāju skaits,

(b)  incidenta ilgums,

(c)  incidenta skartās teritorijas ģeogrāfiskā platība,

(d)  cik lielā mērā ir skarta tīkla vai pakalpojuma darbība,

(e)  ietekme uz saimnieciskajām un sabiedriskajām darbībām.

Vajadzības gadījumā attiecīgā kompetentā iestāde informē citu dalībvalstu kompetentās iestādes un ▌ENISA. Ja attiecīgā kompetentā iestāde konstatē, ka incidenta publiskošana ir sabiedrības interesēs, tā var informēt sabiedrību vai prasīt, lai to dara tīklu vai pakalpojumu nodrošinātāji.

Attiecīgā kompetentā iestāde iesniedz Komisijai un ENISA kopsavilkuma ziņojumu par saņemtajiem paziņojumiem un saskaņā ar šo punktu veikto rīcību.

Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad attiecībā uz publisko sakaru tīkliem vai publiski pieejamiem elektronisko sakaru pakalpojumiem pastāv īpaši liels drošības incidentu risks, šādu tīklu vai pakalpojumu nodrošinātāji informē savus lietotājus par šādu risku un par iespējamajiem aizsardzības pasākumiem vai aizsardzības līdzekļiem, ko lietotāji var izmantot.

4. Šis pants neskar Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko sakaru nozarē.

5. Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 109. pantu, lai precizētu 1. un 2. punktā minētos pasākumus, ieskaitot pasākumus, ar ko nosaka paziņošanas prasībām piemērojamos apstākļus, formātu un procedūras. Deleģēto aktu pamatā pēc iespējas lielākā mērā ir Eiropas un starptautiskie standarti, un tie neliedz dalībvalstīm pieņemt papildu prasības, tiecoties sasniegt 1. un 2. punktā izklāstītos mērķus. Pirmos šādus deleģētos aktus pieņem līdz [ievietot datumu].

5.a Lai sekmētu to pasākumu konsekventu piemērošanu, ar ko veicina tīklu un pakalpojumu drošību, ENISA pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām un ciešā sadarbībā ar Komisiju un BEREC līdz ... [datums] pieņem vadlīnijas par obligātajiem kritērijiem un vienotu pieeju, kā īstenot tīklu un pakalpojumu drošību un veicināt galšifrēšanas izmantošanu.

41. pants

Īstenošana un izpildes nodrošināšana

1. Dalībvalstis nodrošina, ka 40. panta īstenošanas nolūkos kompetentās iestādes ir pilnvarotas ▌publisko sakaru tīklu nodrošinātājiem vai publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem dot saistošus norādījumus, tostarp par incidenta novēršanai vai kompensēšanai vajadzīgajiem pasākumiem un īstenošanas termiņiem.

2. Dalībvalstis nodrošina to, ka kompetentās iestādes ir pilnvarotas pieprasīt, lai ▌publisko sakaru tīklu nodrošinātāji vai ▌publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēji:

  a) sniegtu informāciju, kas vajadzīga pakalpojumu un tīklu drošības un/vai integritātes novērtēšanai, ieskaitot dokumentētu drošības politiku,

  b) īstenotu drošības revīziju, ko veic kvalificēta neatkarīga struktūra vai kompetenta iestāde, kura par tās rezultātiem informē kompetento iestādi. Revīzijas izmaksas sedz pats uzņēmums.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentajām iestādēm ir visas vajadzīgās pilnvaras izmeklēt noteikumu neievērošanas gadījumus un to ietekmi uz tīklu un pakalpojumu drošību.

4. Dalībvalstis gādā, lai 40. panta īstenošanas vajadzībām kompetentajām iestādēm būtu pilnvaras atbilstoši Direktīvas (ES) 2016/1148/ES 9. pantam saņemt palīdzību no datordrošības incidentu reaģēšanas vienībām (CSIRT) saistībā ar jautājumiem, kas ietilpst to uzdevumos atbilstoši minētās direktīvas I pielikuma 2. punktam.

5. Valsts kompetentās iestādes piemērotos gadījumos saskaņā ar valsts tiesību aktiem konsultējas un sadarbojas ar attiecīgajām valsts tiesībaizsardzības iestādēm, kompetentajām iestādēm, kas definētas Direktīvas (ES) 2016/1148 8. panta 1. punktā, un valsts datu aizsardzības iestādēm.

II daļa. TĪKLI

I sadaļa. Iekļūšana tirgū un izvēršana

42. pants

Maksa par radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām un iekārtu uzstādīšanas tiesībām

Dalībvalstis var ļaut kompetentajai iestādei uzlikt maksu par tiesībām izmantot spektru vai par tiesībām uz, virs vai zem publiska vai privāta īpašuma uzstādīt iekārtas, kuras izmanto elektronisko sakaru pakalpojumu vai tīklu nodrošināšanai, un saistītās iekārtas, kas nodrošina minēto resursu optimālu izmantošanu. Dalībvalstis nodrošina, ka šādas maksas ir objektīvi pamatotas, pārredzamas, nediskriminējošas un samērīgas ar paredzēto mērķi, un ņem vērā 3. un 4. pantā un 45. panta 2. punktā izvirzītos mērķus, kā arī:

(a)  ir tehnoloģiski un no pakalpojumu viedokļa neitrālas un pakļautas vienīgi ar 45. panta 4. un 5. punktu saskanīgiem ierobežojumiem, bet tomēr veicina spektra efektīvu un lietderīgu izmantošanu un maksimalizē sociālekonomisko ieguvumu no spektra,

(b)  ņem vērā vajadzību veicināt inovatīvu pakalpojumu attīstību, un

(c)  ņem vērā resursu iespējamu alternatīvu izmantojumu.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka rezerves cenās, ko nosaka kā minimālo maksu par spektra lietošanas tiesībām, ņem vērā tiesību vērtību to iespējamas alternatīvas izmantošanas gadījumā un atspoguļo papildu izmaksas, ko rada šīm tiesībām piesaistītie nosacījumi, tiecoties sasniegt 3. un 4. panta un 45. panta 2. punkta mērķus, piemēram, pārklājuma nodrošināšanas pienākumi, kas neietilptu parastajos komercstandartos ▌.

3. Dalībvalstis piemēro ar attiecīgā spektra faktisko pieejamību saistītu maksāšanas kārtību, kas bez vajadzības neuzliek nastu papildu ieguldījumiem tīklos un ar tiem saistītajās iekārtās spektra lietderīgai izmantošanai un ar to saistīto pakalpojumu sniegšanai.

4. Dalībvalstis gādā, ka nodevu un maksu uzlikšanā kompetentās iestādes ņem vērā citas maksas vai administratīvas nodevas, kas saistītas ar vispārējo atļauju vai lietošanas tiesībām saskaņā ar šo direktīvu, lai neradītu nepamatotu finansiālu slogu ▌elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem un lai radītu pamudinājumus optimāli izmantot sadalītos resursus.

5. Maksas noteikšana atbilstoši šim pantam atbilst 23. panta un attiecīgos gadījumos 35. panta, 48. panta 6. punkta un 54. panta prasībām.

I NODAĻA

PIEKĻUVE ZEMEI

43. pants

Tiesības piekļūt infrastruktūrai

1. Dalībvalstis nodrošina, ka, kompetentai iestādei izskatot:

–  pieteikumu uz tiesībām uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem publiska vai privāta īpašuma uzņēmumam, kas pilnvarots nodrošināt publiskos sakaru tīklus, vai

–  pieteikumu uz tiesībām uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem publiska īpašuma uzņēmumam, kas pilnvarots nodrošināt elektronisko sakaru tīklus, kuri nav publiski,

kompetentā iestāde:

–  rīkojas, pamatojoties uz vienkāršām, efektīvām, pārredzamām un atklātībai pieejamām procedūrām, ko piemēro bez diskriminācijas un nekavējoties, un katrā ziņā pieņem lēmumu sešos mēnešos pēc pieteikuma iesniegšanas, izņemot ekspropriācijas gadījumus, un

–  ievēro pārredzamības un nediskriminēšanas principus, piesaistot šādām tiesībām nosacījumus.

Iepriekš minētās procedūras var atšķirties atkarā no tā, vai pieteikuma iesniedzējs nodrošina publiskus sakaru tīklus vai ne.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad valsts vai pašvaldības iestādes saglabā īpašumtiesības un kontroli pār tādiem uzņēmumiem, kas pārvalda publiskos elektronisko sakaru tīklus un/vai publiski pieejamus elektronisko sakaru pakalpojumus, ievēro efektīvu strukturālu nodalījumu starp 1. punktā minēto pienākumu piešķirt tiesības un darbībām, kas saistītas ar īpašumtiesībām vai kontroli.

2.a Dalībvalstis izveido vai nosaka efektīvu mehānismu, kuram atbilstīgi lēmumus par iekārtu uzstādīšanas tiesību piešķiršanu uzņēmumi var pārsūdzēt struktūrai, kas ir neatkarīga no iesaistītajām personām. Šī struktūra pieņem lēmumu saprātīgā termiņā.

44. pants

Elektronisko sakaru tīklu nodrošinātāju tīkla elementu un ar to saistīto iekārtu kopvietošana un koplietošana

1. Ja operators saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir izmantojis tiesības uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem publiska vai privāta īpašuma vai savā labā izmantojis īpašuma ekspropriācijas vai izmantošanas procedūru, kompetentajām iestādēm ir tiesības uzlikt tīkla elementu un uzstādīto ar tiem saistīto iekārtu kopvietošanas un koplietošanas pienākumus, lai aizsargātu vidi, sabiedrības veselību vai sabiedrisko drošību vai sasniegtu teritoriālās plānošanas mērķus. Prasību par tīkla elementu un uzstādīto saistīto iekārtu kopvietošanu vai īpašuma koplietošanu var noteikt pēc atbilstīga sabiedriskas apspriešanas perioda, kurā visām ieinteresētajām personām tiek dota iespēja izteikt viedokli, un tikai konkrētajās teritorijās, kur tāda koplietošana tiek uzskatīta par nepieciešamu sakarā ar šā panta noteiktajiem mērķiem. Kompetentajām iestādēm ir pilnvaras noteikt šādu iekārtu vai īpašuma, ieskaitot ēku, ievadu ēkās, ēku instalācijas, mastu, antenu, torņu un citu balsta konstrukciju, kabeļkanālu, kabeļtuneļu, kabeļu aku, kabeļkārbu koplietošanu vai pasākumus, kas atvieglina būvdarbu koordinēšanu. Ja nepieciešams, valsts regulatīvās iestādes izdod noteikumus par iekārtu vai īpašuma koplietošanas un inženiertehnisko darbu izmaksu sadali.

2. Pasākumi, ko kompetentā iestāde veic saskaņā ar šo pantu, ir objektīvi, pārredzami, nediskriminējoši un proporcionāli. Attiecīgos gadījumos šos pasākumus veic sadarbībā ar valsts regulatīvajām iestādēm.

II NODAĻA

PIEKĻUVE RADIOFREKVENČU SPEKTRAM

1. Iedaļa. Atļauju piešķiršana

45. pants

Radiofrekvenču spektra pārvaldība

1. Pienācīgi ņemo vērā to, ka spektrs ir sabiedrības resurss, kam ir svarīga sociālā, kultūras un ekonomiskā vērtība, dalībvalstis savā teritorijā nodrošina elektronisko sakaru pakalpojumiem un tīkliem izmantojamā spektra pilnvērtīgu pārvaldību saskaņā ar 3. un 4. pantu. Tās nodrošina, ka kompetento iestāžu veiktā radiofrekvenču spektra sadalīšana elektronisko sakaru pakalpojumu un tīklu vajadzībām un šāda spektra vispārējo atļauju vai individuālu lietošanas tiesību piešķiršana notiek saskaņā ar objektīviem, pārredzamiem, konkurenci veicinošiem, nediskriminējošiem un samērīgiem kritērijiem.

Piemērojot šo pantu, dalībvalstis respektē attiecīgos starptautiskos nolīgumus, ieskaitot ITU Radionoteikumus un citas ITU darbā pieņemtās vienošanās, un var ņemt vērā sabiedriskās kārtības apsvērumus.

2. Dalībvalstis veicina spektra izmantošanas saskaņošanu visā Savienībā atbilstīgi vajadzībai nodrošināt tā faktisku un efektīvu izmantošanu un nodrošināt konkurenci un citu veidu izdevīgumu patērētājiem, piemēram, apjomradītus ietaupījumus un pakalpojumu un tīklu sadarbspēju. Tas veicams saskaņā ar 4. pantu un Lēmumu Nr. 676/2002/EK, cita starpā,

(a)  savā teritorijā saviem iedzīvotājiem nodrošinot kvalitatīvu un ātru pārklājumu gan telpās, gan brīvā dabā, kā arī uz svarīgākajām valsts un Eiropas mēroga satiksmes maģistrālēm, ieskaitot Eiropas transporta tīklu, kas noteikts Regulā Nr. 1315/2013,

(b)  nodrošinot, ka teritorijas ar līdzīgām īpašībām, it sevišķi tīkla izvērsuma un iedzīvotāju blīvuma ziņā, tiek pakļautas konsekventiem pārklājuma nodrošināšanas nosacījumiem,

(c)  atvieglinot jaunu bezvadu sakaru tehnoloģiju un lietojumu strauju attīstību Savienībā, attiecīgos gadījumos izmantojot starpnozaru pieeju,

(ca)   nodrošinot paredzamību un konsekvenci attiecībā uz tiesību piešķiršanu, pagarināšanu, grozīšanu, ierobežošanu un atņemšanu, lai veicinātu ilgtermiņa ieguldījumus,

(d)  nodrošinot kaitīgu pārrobežu vai iekšzemes traucējumu prevenciju saskaņā ar attiecīgi 28. un 46. pantu un šim nolūkam nosakot preventīvus pasākumus un pasākumus stāvokļa uzlabošanai,

(e)  ar piemērotām iedibinātām koplietošanas normām un nosacījumiem, ieskaitot pastāvošo lietošanas tiesību aizsardzību, veicinot spektra koplietošanu līdzīgiem un/vai atšķirīgiem spektra lietojumiem, saskaņā ar Savienības tiesību aktiem,

(f)  piemērojot vispiemērotākās un vismazāk apgrūtinošās atļauju sistēmas saskaņā ar 46. pantu tādā veidā, lai maksimalizētu spektra izmantošanas elastību, koplietošanu un lietderību,

(g)  nodrošinot, ka noteikumi par spektra lietošanas tiesību piešķiršanu, nodošanu, pagarināšanu, pārveidošanu un atņemšanu ir skaidri un pārredzami definēti un tiek piemēroti ar nolūku garantēt regulējuma noteiktību, konsekvenci un paredzamību,

(h)  radiofrekvenču spektra izmantošanas atļauju piešķiršanā visā Savienībā nodrošināt konsekvenci un paredzamību jautājumā par sabiedrības veselības aizsargāšanā pret kaitīgu elektromagnētisko lauku.

Pieņemot tehniskās harmonizēšanas pasākumus saskaņā ar Lēmumu Nr. 676/2002/EK, Komisija, maksimāli ņemot vērā Radiofrekvenču spektra politikas grupas atzinumu, pieņem īstenošanas pasākumu, kurā nosaka, vai atbilstoši šīs direktīvas 46. pantam harmonizētajā joslā vajadzīga vispārēja atļauja vai individuālas lietošanas tiesības. Minētos īstenošanas pasākumus pieņem saskaņā ar 110. panta 4. punktā norādīto pārbaudes procedūru.

Ja Komisija apsver lēmumu noteikt pasākumus saskaņā ar 39. pantu, tā lūdz padomu Radiofrekvenču spektra politikas grupai sakarā ar šāda standarta vai specifikācijas ietekmi uz spektra koordinēšanu, harmonizēšanu un pieejamību. Tālākās darbībās Komisija maksimāli ņem vērā Radiofrekvenču spektra politikas grupas ieteikumus.

3. Ja valstī vai reģionā trūkst tirgus pieprasījuma pēc harmonizētas joslas izmantošanas, kad to dara pieejamu, ievērojot harmonizācijas pasākumu, kas pieņemts saskaņā ar Lēmumu Nr. 676/2002/EK, dalībvalstis drīkst atļaut visas joslas vai tās daļas alternatīvu izmantošanu, ietverot pastāvošo izmantojumu, saskaņā ar 4. un 5. punktu, ja:

(a)  harmonizētās joslas izmantošanas tirgus pieprasījuma trūkums konstatēts pēc sabiedriskas apspriešanas saskaņā ar 23. pantu, cita starpā ņemot vērā tālredzīgu tirgus pieprasījuma novērtējumu,

(b)  tāda alternatīva izmantošana neliedz un nekavē harmonizētās joslas pieejamību vai izmantošanu citās dalībvalstīs un

(c)  attiecīgā dalībvalsts pienācīgi ņem vērā harmonizētās joslas ilgtermiņa pieejamību vai izmantošanu Savienībā un iekārtu apjomradītos ietaupījumus, ko dod harmonizētā spektra izmantošana Savienībā.

Alternatīvo izmantošanu atļauj tikai izņēmuma kārtā, ja laikā, kad josla tiek pirmo reizi darīta pieejama lietošanai, pēc tās nav tirgus pieprasījuma. Jebkurš lēmums izņēmuma kārtā atļaut alternatīvu izmantošanu ir pārskatāms ik pēc trijiem gadiem vai tūlīt pēc topoša lietotāja pieteikuma kompetentajai iestādei uz joslas izmantošanu saskaņā ar harmonizācijas pasākumu. Pieņemto lēmumu, kā arī pārskates iznākumu un argumentāciju dalībvalsts dara zināmus Komisijai un pārējām dalībvalstīm.

4. Ja otrajā daļā nav noteikts citādi, dalībvalstis nodrošina, ka visu veidu tehnoloģijas, ko izmanto elektronisko sakaru pakalpojumos vai tīklos var izmantot spektrā, kas attiecīgās valsts radiofrekvenču sadalījuma plānā saskaņā ar Savienības tiesību aktiem pasludināts par pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumiem.

Tomēr dalībvalstis var paredzēt samērīgus un nediskriminējošus ierobežojumus attiecībā uz elektronisko sakaru pakalpojumiem izmantotajiem radiotīklu vai bezvadu piekļuves tehnoloģiju veidiem tikai tad, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi, lai:

(a) novērstu kaitīgus traucējumus,

  (b) pasargātu sabiedrības veselību no elektromagnētiskā lauka, maksimāli ņemot vērā Padomes Ieteikumu Nr. 1999/519/EK[40],

  (c) nodrošinātu pakalpojuma tehnisko kvalitāti,

  (d) saskaņā ar Savienības tiesību aktiem nodrošinātu spektra ▌koplietošanas maksimalizāciju,

  (e) nodrošinātu spektra lietderīgu izmantošanu vai

  (f) nodrošinātu vispārējas nozīmes mērķa sasniegšanu saskaņā ar 5. punktu.

5. Ja otrajā daļā nav paredzēts citādi, dalībvalstis nodrošina, ka visu veidu elektronisko sakaru pakalpojumus var sniegt radiofrekvenču spektrā, kas attiecīgās valsts radiofrekvenču sadalījuma plānā saskaņā ar Savienības tiesību aktiem pasludināts par pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumiem. Tomēr dalībvalstis var paredzēt samērīgus un nediskriminējošus ierobežojumus attiecībā uz sniedzamo elektronisko sakaru pakalpojumu veidiem, vajadzības gadījumā arī ITU Radionoteikumu prasību izpildes vajadzībām.

Pasākumi, ar ko nosaka, ka elektronisko sakaru pakalpojuma sniegšanai jāizmanto konkrēta josla, kas pieejama elektronisko sakaru pakalpojumiem, ir pamatoti, ja ar to palīdzību saskaņā ar Savienības tiesību aktiem īsteno dalībvalstu noteiktu vispārējas nozīmes mērķi, piemēram, bet ne tikai:

(a) dzīvības aizsardzība,

  (b) sociālās, reģionālās vai teritoriālās kohēzijas veicināšana,

  (c) spektra nelietderīgas izmantošanas novēršana, ▌

  (d) kultūras un valodu daudzveidības un mediju plurālisma veicināšana, piemēram, nodrošinot radio un televīzijas apraides pakalpojumus.

(da) ļoti augstas kvalitātes savienojamības veicināšana uz svarīgākajām transporta maģistrālēm.

Pasākumu, ar ko aizliedz sniegt jebkādu citu elektronisko sakaru pakalpojumu konkrētā joslā, var noteikt vienīgi tad, ja to pamato vajadzība nodrošināt dzīvības aizsardzības pakalpojumus. Dalībvalstis izņēmuma kārtā var arī paplašināt šādu pasākumu, lai sasniegtu citus vispārējas nozīmes mērķus, ko Savienība un dalībvalstis nosaka saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

6. Dalībvalstis regulāri pārskata 4. un 5. punktā minēto ierobežojumu nepieciešamību un nodod atklātībai pārskates rezultātus.

7. Pirms 2011. gada 25. maija noteiktiem ierobežojumiem no šās direktīvas piemērošanas sākuma jāatbilst 4. un 5. punktam.

46. pants

Radiofrekvenču spektra izmantošanas atļauja

1. Dalībvalstis lemj par vispiemērotāko režīmu radiofrekvenču spektra lietošanas atļaušanai, lai atvieglotu spektra izmantošanu, ieskaitot koplietošanu, saskaņā ar vispārējām atļaujām, un individuālo spektra lietošanas tiesību piešķiršanu attiecina tikai uz situācijām, kad tas ir nepieciešams, lai ▌:

(a)  ▌

(b)  nepieļautu kaitīgus traucējumus vai nodrošinātu aizsardzību pret tiem,

(c)  ▌

(d)  ▌nodrošinātu sakaru vai pakalpojuma tehnisko kvalitāti;

(e)  sasniegtu citus vispārējas nozīmes mērķus, ko noteikušas dalībvalstis saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(ea)  nodrošinātu efektīvu spektra izmantošanu;

Attiecīgā gadījumā dalībvalstis apsver iespēju atļaut lietot radiofrekvenču spektru, pamatojoties uz vispārējas atļaujas un individuālu lietošanas tiesību apvienojumu un ņemot vērā iespējamo ietekmi uz konkurenci, inovāciju un dažādu tiesību apvienojumu ienākšanu tirgū, kā arī pakāpenisku pāreju no vienas kategorijas uz citu.

–  ▌

–  ▌

–  ▌

–  ▌

Dalībvalstis samazina ierobežojumus radiofrekvenču spektra lietošanai, pilnībā ņemot vērā tehnoloģiskos risinājumus, ar ko novērš kaitīgus traucējumus, nolūkā piemērot pēc iespējas mazāk ierobežojošu atļauju režīmu.

2. Dalībvalstis nodrošina, lai koplietošanas gadījumā spektra koplietošanas noteikumi un nosacījumi būtu skaidri izklāstīti un konkrēti precizēti atļaujas piešķiršanas aktos. Šie noteikumi un nosacījumi veicina efektīvu izmantošanu, konkurētspēju un inovāciju un ietver taisnīgus un nediskriminējošus vairumtirdzniecības piekļuves nosacījumus.

3. Komisija, maksimāli ņemot vērā Radiofrekvenču spektra politikas grupas atzinumu, pieņem īstenošanas pasākumus par kārtību, kādā 1. un 2. punktā minētie kritēriji, normas un nosacījumi piemērojami harmonizētam radiofrekvenču spektram. Šos pasākumus pieņem saskaņā ar 110. panta 4. punktā minēto pārbaudes procedūru. Šos pasākumus pieņem līdz [ievietot datumu].

47. pants

Vispārējai atļaujai un spektra lietošanas tiesībām piesaistītie nosacījumi

1. Kompetentās iestādes piesaista nosacījumus individuālajām tiesībām un vispārējām atļaujām lietot radiofrekvenču spektru saskaņā ar 13. panta 1. punktu tā, lai nodrošinātu, ka vispārējās atļaujas ieguvēji, individuālo tiesību subjekti vai trešās personas, kam individuālas tiesības vai to daļa ir iztirgota vai iznomāta, izmanto spektru optimālā un efektīvā veidā. Lai nodrošinātu minēto nosacījumu īstenošanu saskaņā ar 30. pantu, tās nosacījumus skaidri definē, ieskaitot prasīto izmantojuma apmēru un iespēju tirgot un iznomāt sakarā ar šo pienākumu. Attiecībā uz individuālām tiesībām jebkuri šādi nosacījumi ir skaidri jāparedz pirms tiesību piešķiršanas vai atjaunošanas. Kompetentās iestādes var vidusposma novērtēšanā grozīt šos nosacījumus, ja tas vajadzīgs, lai sasniegtu vispārējas nozīmes mērķus saskaņā ar 3. pantu. Spektra lietošanas tiesību pagarināšanai piesaistīti nosacījumi nedrīkst šo tiesību subjektiem dot nepelnītas priekšrocības.

Jebkuros šādos nosacījumos norāda visus piemērojamos parametrus, tostarp periodu, kurā tiesības jāsāk izmantot un kura neievērošanas gadījumā kompetentajai iestādei būtu tiesības atņemt lietošanas tiesības vai piemērot citus pasākumus, piemēram, koplietošanu.

Lai maksimalizētu radiofrekvenču spektra lietderīgu izmantošanu, piešķiramā spektra apmēra un veida noteikšanā kompetentā iestāde galvenokārt ņem vērā:

a) iespēju vienā piešķiršanas procesā kombinēt savstarpēji papildinošas joslas, un

b) spektra bloku lieluma vai bloku kombinēšanas iespējas nozīmi to iespējamos izmantojumos, it īpaši ņemot vērā jaunveidīgu sakaru sistēmu vajadzības.

Kompetentās iestādes laicīgi apspriežas ar ieinteresētajām personām un tās informē par individuālajām lietošanas tiesībām un vispārējām atļaujām piesaistītajiem nosacījumiem pirms to piemērošanas. Tās laicīgi nosaka šo nosacījumu izpildes novērtēšanas kritērijus un par tiem pārredzami informē ieinteresētās personas.

2. Piesaistot individuālām spektra lietošanas tiesībām nosacījumus, kompetentās iestādes var atļaut pasīvo vai aktīvo infrastruktūru vai radiofrekvenču spektra koplietošanu, kā arī komerciālus viesabonēšanas piekļuves nolīgumus vai infrastruktūru vienotu ierīkošanu tādu pakalpojumu vai tīklu nodrošināšanai, kuri balstās uz spektra izmantošanu, it sevišķi, gādājot par spektra efektīvu un lietderīgu izmantošanu vai pārklājuma veicināšanu. Tiesībām piesaistītie nosacījumi nav šķērslis radiofrekvenču spektra koplietošanai. Uz atbilstoši šim punktam piesaistīto nosacījumu īstenošanu uzņēmumos turpina attiekties konkurences tiesības.

3. Komisija pieņem īstenošanas pasākumus, lai precizētu kārtību, kādā piemērojami nosacījumi, ko dalībvalstis var piesaistīt radiofrekvenču spektra lietošanas atļaujām saskaņā ar 1. un 2. punktu, izņemot maksu atbilstoši 42. pantam.

Pārklājuma nodrošināšanas prasībām saskaņā ar I pielikuma D daļu īstenošanas pasākumos precizē vienīgi kritērijus, kas kompetentajai iestādei jāizmanto pārklājuma nodrošināšanas pienākumu definēšanā un apmēra noteikšanā, ņemot vērā līdzīgās reģionu ģeogrāfiskās īpatnības, iedzīvotāju blīvumu, ekonomikas attīstību vai specifisku elektronisko sakaru tīklu attīstību un pieprasījuma pārmaiņas. Īstenošanas pasākumos neietilpst specifisku pārklājuma nodrošināšanas pienākumu definēšana.

Minētos īstenošanas pasākumus pieņem saskaņā ar 110. panta 4. punktā norādīto pārbaudes procedūru, maksimāli ņemot vērā visus Radiofrekvenču spektra politikas grupas atzinumus. Šos pasākumus pieņem līdz [ievietot datumu].

Lietošanas tiesības

48. pants

Radiofrekvenču spektra individuālo lietošanas tiesību piešķiršana

1. Ja ir nepieciešams piešķirt individuālas spektra un numuru lietošanas tiesības, dalībvalstis šādas tiesības pēc pieprasījuma piešķir jebkuram uzņēmumam tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanai saskaņā ar 12. pantā norādīto vispārējo atļauju, ievērojot 13. un 54. pantu un 21. panta 1. punkta c) apakšpunktu un citus noteikumus, kas nodrošina minēto resursu lietderīgu izmantošanu saskaņā ar šo direktīvu.

2. Neskarot specifiskus kritērijus un procedūras, ko dalībvalstis noteikušas, lai piešķirtu spektra lietošanas tiesības radio un televīzijas apraides satura pakalpojumu sniedzējiem vispārējas nozīmes mērķu īstenošanai saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, spektra izmantošanas iesības piešķir atvērtās, objektīvās, pārredzamās, nediskriminējošās un samērīgās procedūrās un – attiecībā uz radiofrekvencēm – saskaņā ar 45. panta noteikumiem.

3. Izņēmumu no prasības pēc atvērtas procedūras var piemērot tad, ja spektra lietošanas individuālo tiesību piešķiršana radio vai televīzijas apraides satura pakalpojumu sniedzējiem ir nepieciešama vispārējas nozīmes mērķa sasniegšanai, ko Savienība vai dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

4. Pieteikumus uz individuālām spektra lietošanas tiesībām kompetentās iestādes izskata atlases procedūrās pēc objektīviem, pārredzamiem, proporcionāliem un nediskriminējošiem atbilstības kritērijiem, kas ir noteikti iepriekš un atspoguļo šādām tiesībām piesaistāmos nosacījumus. Tās var no iesniedzējiem pieprasīt visas ziņas, kas vajadzīgas, lai pēc minētajiem kritērijiem novērtētu iesniedzēju spēju izpildīt nosacījumus. Ja, pamatojoties uz novērtējumu, iestāde secina, ka iesniedzējam trūkst prasītās spējas, tā sniedz pienācīgi pamatotu lēmumu par to.

5. Piešķirot lietošanas tiesības, dalībvalstis norāda, vai un ar kādiem nosacījumiem tiesību subjekts šīs tiesības var nodot vai iznomāt. Spektra gadījumā noteikumi ir saskaņā ar šās direktīvas 45. un 51. pantu.

6. Lēmumu par lietošanas tiesību piešķiršanu pieņem, paziņo un publisko iespējami drīz pēc tam, kad valsts regulatīvā iestāde ir saņēmusi pilnīgu pieteikumu sešās nedēļās, ja spektrs ir izziņots par pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumiem to valsts radiofrekvenču sadalījuma plānā. Šis termiņš neskar piemērojamos starptautiskos nolīgumus par spektra vai orbitālo pozīciju izmantošanu.

49. pants

Tiesību ilgums

1. Ja dalībvalstis atļauj lietot spektru saskaņā ar individuālām laikā ierobežotām lietošanas tiesībām, tās gādā, lai atļauja tiktu piešķirta uz laiku, kas ir piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai, pienācīgi ņemot vērā vajadzību nodrošināt konkurenci, efektīvu un lietderīgu izmantošanu un veicināt produktīvus ieguldījumus, tostarp dodot pietiekamu laiku ieguldījuma amortizācijai, un inovāciju.

2. Ja dalībvalstis piešķir harmonizēta spektra lietošanas tiesības uz noteiktu laiku, minētās harmonizēta spektra lietošanas tiesības atbilstīgi 47. pantam ir derīgas vismaz 25 gadus un attiecībā uz tām veic vidusposma novērtēšanu ne vēlāk kā 10 gadus pēc lietošanas tiesību piešķiršanas, izņemot pagaidu tiesības, tiesību pagaidu pagarinājumu atbilstoši 3. punktam un tiesības uz otrreizēju lietošanu harmonizētās joslās.

Dalībvalstis var pēc minētās vidusposma novērtēšanas anulēt vai pielāgot lietošanas tiesības, ja tās neļauj:

(a)  nodrošināt radiofrekvenču spektra lietošanas efektivitāti un lietderību, jo īpaši ņemot vērā tehnoloģiju vai tirgus attīstību;

(b)  sasniegt vispārējas nozīmes mērķi, piemēram, Savienības savienojamības mērķus, vai

(c)  organizēt un izmantot radiofrekvenču spektru sabiedriskās kārtības, sabiedriskās drošības vai aizsardzības mērķiem.

Lietošanas tiesības atjauno tikai pēc pārejas posma.

3. Dalībvalstis drīkst lietošanas tiesību termiņu pagarināt uz īsu laika posmu, lai vienā vai vairākās joslās nodrošinātu vienlaicīgu tiesību notecēšanu.

50. pants

Tiesību pagarināšana

1. Neskarot spēkā esošajām tiesībām piemērojamās atjaunošanas klauzulas, kompetentās iestādes iespēju pagarināt individuālās harmonizēta spektra lietošanas tiesības izvērtē pēc savas iniciatīvas vai pēc tiesību subjekta pieprasījuma ▌.

2. ▌

3. Apsverot iespējamu individuālu harmonizēta radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību pagarināšanu, kompetentās iestādes:

a) dod visām ieinteresētajām personām, ieskaitot lietotājus un patērētājus, iespēju izteikties sabiedriskā apspriešanā saskaņā ar 23. pantu un

b) ņem vērā šādus apsvērumus:

i)  kā ir sasniegti 3. pantā, 45. panta 2. punktā un 48. panta 2. punktā minētie mērķi, kā arī valsts vai Savienības tiesību aktos noteiktie publiskās politikas mērķi;

ii)  kā ir īstenots pasākums, kas pieņemts saskaņā ar Lēmuma Nr. 676/2002/EK 4. pantu;

iii)  pārskatu par attiecīgajām tiesībām piesaistīto nosacījumu īstenošanu;

iv)  vajadzību saskaņā ar 52. pantu sekmēt konkurenci vai novērst tās kropļošanu;

v)  iespējas padarīt radiofrekvenču spektra lietošanu efektīvāku, ņemot vērā tehnoloģiju vai tirgus attīstību;

vi)  vajadzību nepieļaut nopietnus pakalpojumu pārtraukumus;

vii)  tirgus pieprasījumu no to uzņēmumu puses, kuriem attiecīgajā joslā nav spektra lietošanas tiesību;

viii)  vajadzību ierobežot tiesību skaitu saskaņā ar 46. pantu.

▌

Vismaz 3 gadus pirms attiecīgo tiesību termiņa beigām kompetentā iestāde lemj, vai atjaunot pašreizējās tiesības, pamatojoties uz sabiedriskās apspriešanas rezultātiem un 3. punkta b) apakšpunktā minēto apsvērumu izvērtējumu, un savu lēmumu attiecīgi pamato.

Ja kompetentā iestāde nolemj, ka spektra lietošanas tiesības netiek pagarinātas un ka tiesību skaits ir jāierobežo, kompetentā iestāde piešķir tiesības saskaņā ar 54. pantu.

51. pants

Individuālo spektra lietošanas tiesību nodošana vai iznomāšana

1. Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmumi ▌var nodot vai iznomāt citiem uzņēmumiem individuālās radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ▌.

▌

▌

▌

2. Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmuma nodoms nodot spektra lietošanas tiesības, kā arī nodošanas fakts saskaņā ar valsts procedūrām tiek paziņoti valsts regulatīvajai iestādei un kompetentajai iestādei, kas atbild par individuālo lietošanas tiesību piešķiršanu, ja tā ir cita, un nodoti atklātībai, ierakstot reģistrā, ko pārvalda saskaņā ar 3. punktu. Ja spektra lietošana ir harmonizēta, piemērojot Lēmumu Nr. 676/2002/EK (Radiofrekvenču spektra lēmumu) vai citus Savienības pasākumus, katrā nodošanā jāievēro harmonizētā lietošana.

3. Dalībvalstis atļauj nodot vai iznomāt spektra lietošanas tiesības, ja tiek uzturēti spēkā sākotnējie lietošanas tiesībām piesaistītie nosacījumi. Neskarot vajadzību nodrošināt konkurences neizkropļošanu, it sevišķi saskaņā ar šīs direktīvas 52. pantu, dalībvalstis:

a)  nodošanai un iznomāšanai piemēro iespējami vismazāk apgrūtinošo procedūru,

b)  ▌neatsaka spektra lietošanas tiesību iznomāšanu, ja ▌iznomātājs apņemas paturēt atbildību par lietošanas tiesībām piesaistīto sākotnējo nosacījumu izpildi,

c)  neatsaka spektra lietošanas tiesību nodošanu, ja vien nav skaidra riska, ka jaunais tiesību subjekts nav spējīgs izpildīt lietošanas tiesību sākotnējos nosacījumus,

ca)  neatsaka pašreizējam radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību subjektam iespēju tiesības nodot vai iznomāt.

Jebkāda administratīva maksa, kas uzņēmumiem tiek noteikta saistībā ar radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību nodošanas vai iznomāšanas pieteikuma apstrādi, kopumā sedz vienīgi administratīvās izmaksas, tostarp par jebkādu nepieciešamu papildpasākumu veikšanu, kuras rodas pieteikuma izskatīšanas procesā, un atbilst 16. pantam.

Šā punkta a)–ca) apakšpunkts neskar dalībvalstu kompetenci panākt atbilstību lietošanas tiesībām piesaistītajiem nosacījumiem jebkurā brīdī attiecībā gan uz iznomātāju, gan nomnieku, saskaņā ar valsts tiesību normām.

Kompetentās iestādes atvieglina spektra lietošanas tiesību nodošanu vai iznomāšanu, laikus izskatot katru pieprasījumu koriģēt tiesībām piesaistītos nosacījumus un gādājot, lai tiesības vai tām piesaistītais spektrs būtu vislielākā iespējamā mērā sadalāmas vai izmantojamas atsevišķi.

Sakarā ar katru spektra lietošanas tiesību nodošanu vai iznomāšanu kompetentās iestādes standartizētā veidā elektroniski nodod atklātībai visas detaļas, kas attiecas uz tirgojamām individuālajām tiesībām, kad tās tiek radītas, un regulāri atjaunina šīs detaļas, kamēr tiesības pastāv.

4. Komisija pieņem piemērotus īstenošanas pasākumus, lai identificētu joslas, attiecībā uz kurām uzņēmumi var savstarpēji nodot vai iznomāt tiesības izmantot radiofrekvences. Šie pasākumi neattiecas uz frekvencēm, kuras izmanto apraidei.

Šos tehniskos īstenošanas pasākumus pieņem saskaņā ar 110. panta 4. punktā minēto pārbaudes procedūru. Šos pasākumus pieņem līdz [ievietot datumu].

52. pants

Konkurence

1. Kad valstu regulatīvās iestādes saskaņā ar šo direktīvu lemj par elektronisko sakaru pakalpojumu un tīklu spektra lietošanas tiesību piešķiršanu, grozīšanu vai pagarināšanu, tās iekšējā tirgū veicina efektīvu konkurenci un nepieļauj konkurences izkropļošanu.

2. Kad dalībvalstis piešķir, groza vai pagarina spektra lietošanas tiesības, to regulatīvās iestādes, maksimāli ņemot vērā vadlīnijas par tirgus analīzi un būtiskas ietekmes tirgū novērtējumu, ko Komisija publicējusi saskaņā ar 62. panta 2. punktu, sagatavo objektīvu un uz nākotni vērstu novērtējumu par tirgus konkurences apstākļiem un veic vienu no a) līdz e) apakšpunktā minētajiem pasākumiem, ja vien šāds pasākums ir nepieciešams, lai saglabātu vai panāktu efektīvu konkurenci:

a)  ierobežo spektra apjomu, kura lietošanas tiesības tiek piešķirtas jebkuram uzņēmumam, vai izņēmuma gadījumos piesaista nosacījumus tādām lietošanas tiesībām kā vairumtirdzniecības piekļuves nodrošināšana, viesabonēšana valstī vai reģionā, noteiktās joslās vai noteiktās joslu grupās ar līdzīgām īpašībām,

b)  rezervē konkrētu daļu frekvences joslas vai joslu grupu piešķiršanai jauniem tirgus dalībniekiem, ja tas ir piemēroti ārkārtas situācijai valsts tirgū,

c)  atsakās piešķirt jaunas spektra lietošanas tiesības vai atļaut jaunu spektra izmantošanu konkrētās joslās, vai piesaistīt nosacījumus jaunu spektra lietošanas tiesību piešķīrumam vai jaunai spektra izmantošanas atļaujai, lai izvairītos no konkurences kropļošanas lietošanas tiesību piešķiršanas, nodošanas vai uzkrāšanas rezultātā,

d)  aizliedz vai atļauj ar nosacījumiem tādu spektra lietošanas tiesību nodošanu, kas nav pakļauta valsts vai Savienības uzņēmumu apvienošanās kontrolei, ja tāda nodošana varētu būtiski kaitēt konkurencei,

e)  groza esošās tiesības saskaņā ar šo direktīvu, ja tas ir nepieciešams, lai pēc notikušā novērstu konkurences izkropļojumu, ko izraisījusi spektra lietošanas tiesību nodošana vai uzkrāšana.

▌

3. Piemērojot 2. punktu, valsts regulatīvās iestādes rīkojas šīs direktīvas 18., 19., 23. un 35. pantā noteiktajā kārtībā.

3. iedaļa. Procedūras

53. pants

Piešķiršanas laika koordinēšana

Lai nodrošinātu efektīvu un saskaņotu harmonizētā spektra izmantošanu Savienībā, pienācīgi ņemot vērā atšķirīgo situāciju valstu tirgos, Komisija ar īstenošanas pasākumu ▌:

a)  nosaka vienu vai attiecīgi vairākus vienotus termiņus, kuros jādod specifisko harmonizētā spektra joslu izmantošanas atļauja;

b)  gadījumos, kad nepieciešams nodrošināt koordinācijas efektivitāti, pieņem pārejas pasākumus par tiesību darbības laiku atbilstoši 49. pantam, kā darbības laika pagarināšana vai saīsināšana, lai pastāvošās tiesības vai atļaujas pieskaņotu tādējādi saskaņotajam brīdim.

Minētos īstenošanas pasākumus pieņem saskaņā ar 110. panta 4. punktā norādīto pārbaudes procedūru, maksimāli ņemot vērā Radiofrekvenču spektra politikas grupas atzinumu. Šos pasākumus pieņem līdz [ievietot datumu].

54. pants

Spektrā piešķiramo tiesību skaitliska ierobežošana

1. Neskarot īstenošanas aktus, kas pieņemti atbilstoši 53. pantam, ja dalībvalsts secina, ka kādas tiesības lietot spektru nav piešķiramas atbilstoši 46. pantam, un apsver, vai ierobežot piešķiramo spektra lietošanas tiesību skaitu, tā cita starpā:

  a) skaidri nosaka lietošanas tiesību ierobežošanas iemeslus, it īpaši, pienācīgi akcentējot vajadzību maksimalizēt lietotāju ieguvumu un atvieglināt konkurences attīstību, un ierobežojumu pārskata atbilstīgi apstākļiem vai pēc pamatota skarto uzņēmumu pieprasījuma,

  b) visām ieinteresētajām personām, ieskaitot lietotājus un patērētājus, dod iespēju par ierobežojumiem izteikties sabiedriskā apspriešanā saskaņā ar 23. pantu. Harmonizēta spektra gadījumā sabiedrisko apspriešanu sāk sešu mēnešu laikā pēc īstenošanas pasākuma pieņemšanas atbilstoši Lēmumam Nr. 676/2002/EK, ja vien tajā ietvertu tehnisku iemeslu dēļ nav vajadzīgs ilgāks termiņš.

2. Ja dalībvalsts secina, ka lietošanas tiesību skaits ir jāierobežo, tā skaidri definē un pamato mērķus, ko vēlas sasniegt atlases procedūrā, un, ja iespējams, tos izsaka skaitļos, pienācīgu nozīmi piešķirot vajadzībai sasniegt valsts un iekšējā tirgus mērķus. Veidojot konkrēto atlases procedūru, dalībvalstis drīkst izvirzīt vienu vai vairākus no šiem mērķiem:

a) veicināt pārklājumu,

b) noteikt nepieciešamo pakalpojuma kvalitāti,

c) veicināt konkurenci,

d) veicināt inovāciju un uzņēmējdarbību, un

e) nodrošināt, ka maksa veicina spektra optimālu izmantošanu saskaņā ar 42. pantu.

Valsts regulatīvā iestāde skaidri definē un pamato atlases procedūras izvēli, ieskaitot priekšatlasi, ja tāda ir, dalībai atlases procedūrā. Tā arī skaidri paziņo katras attiecīgas tirgus konkurences, tehniskās un ekonomiskās situācijas novērtēšanas iznākumu un pamato iespējamo pasākumu izmantošanu un izvēli atbilstīgi 35. pantam.

3. Dalībvalstis publicē visus lēmumus par izraudzīto atlases procedūru un ar to saistītos elementus, skaidri paziņojot, kādi bijuši izraudzīšanās iemesli un kā tā ņēmusi vērā valsts regulatīvās iestādes saskaņā ar 35. pantu pieņemto lēmumu. Tā arī publicē lietošanas tiesībām piesaistāmos nosacījumus.

4. Pēc procedūras noteikšanas dalībvalsts uzaicina iesniegt pieteikumus uz lietošanas tiesībām.

5. Ja dalībvalsts secina, ka var piešķirt spektra radiofrekvenču lietošanas tiesību vai dažāda veida tiesību apvienojumu, ņemot vērā progresīvākus paņēmienus aizsardzībai pret kaitīgiem traucējumiem, tā šo secinājumu publicē un sāk šādu tiesību piešķiršanas procesu.

6. Ja spektra lietošanas tiesību piešķiršana ir jāierobežo, dalībvalstis šādas tiesības piešķir, pamatojoties uz atlases kritērijiem un procedūru, kuru noteikušas to regulatīvās iestādes atbilstoši 35. pantam un kurai jābūt objektīvai, pārredzamai, nediskriminējošai un samērīgai. Atlases kritērijos pienācīga vieta vienmēr jāatvēl 3., 4., 28. un 45. panta mērķu sasniegšanai un prasībām.

7. Komisija pieņem īstenošanas pasākumus, ar ko nosaka kritērijus, pēc kuriem koordinējama 1.–3. punktā noteikto pienākumu īstenošana dalībvalstīs. Īstenošanas pasākumus pieņem saskaņā ar 110. panta 4. punktā norādīto procedūru, maksimāli ņemot vērā Radiofrekvenču spektra politikas grupas atzinumu. Šos pasākumus pieņem līdz [ievietot datumu].

8. Ja jāizmanto konkurss vai salīdzinošas atlases procedūra, dalībvalstis var pagarināt 48. panta 6. punktā minēto maksimālo sešu nedēļu periodu tik ilgi, cik nepieciešams, lai nodrošinātu, ka šādas procedūras ir taisnīgas, pārdomātas, atklātas un pārredzamas visām ieinteresētajām personām, bet ne vairāk kā par astoņiem mēnešiem, atbilstoši īpašam grafikam, kāds izveidots saskaņā ar 53. pantu.

Šie termiņi neierobežo piemērojamos starptautiskos nolīgumus par spektra izmantošanu un satelītsakaru koordinēšanu.

9. Šis pants neskar spektra lietošanas tiesību nodošanu saskaņā ar šīs direktīvas 51. pantu.

III NODAĻA

BEZVADU TĪKLA IEKĀRTU IZVIETOŠANA UN IZMANTOŠANA

55. pants

Piekļuve lokālajiem radiotīkliem

1. Kompetentās iestādes ļauj, izmantojot lokālos radiotīklus, nodrošināt piekļuvi publiskajam sakaru tīklam, kā arī izmantot harmonizētu radiofrekvenču spektru šādas piekļuves nodrošināšanai, uz ko attiecas tikai piemērojamie vispārējās atļaujas nosacījumi.

Ja šāda piekļuves nodrošināšana nav komerciāla rakstura vai notiek papildus citai komercdarbībai vai sabiedriskā pakalpojuma sniegšanai, kas nav atkarīga no signālu pārraides minētajos tīklos, nevienam uzņēmumam, publiskai iestādei vai galalietotājam, kas nodrošina šādu piekļuvi, nav piemērojama ne prasība saņemt jebkādu vispārēju atļauju elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanai saskaņā ar 12. pantu, ne pienākumi attiecībā uz galalietotāju tiesībām saskaņā ar šīs direktīvas III daļas III sadaļu, ne arī 59. panta 1. punktā noteiktais pienākums savstarpēji savienot savus tīklus.

1.a Katrā gadījumā piemēro Direktīvas 2000/31/ES 12. pantu.

2. Kompetentās iestādes neliedz publisko sakaru tīklu vai publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošinātājiem atļaut sabiedrībai piekļūt to tīkliem, izmantojot lokālos radiotīklus, kas var būt izvietoti galalietotāja telpās, attiecībā uz ko jāizpilda piemērojamie vispārējās atļaujas nosacījumi un jāsaņem informēta galalietotāja iepriekšēja piekrišana.

3. It sevišķi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/2120[41] 3. panta 1. punktu kompetentās iestādes nodrošina, ka publisko sakaru tīklu vai publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošinātāji vienpusēji neierobežo:

a) galalietotāju tiesības piekļūt pašu izvēlētiem lokālajiem radiotīkliem, kurus nodrošina trešās personas;

b) galalietotāju tiesības atļaut citiem galalietotājiem savstarpēji vai vispār piekļūt šādu nodrošinātāju tīkliem, izmantojot lokālos radiotīklus, tostarp, pamatojoties uz trešās personas iniciatīvām, kam atbilstīgi tiek apvienoti un padarīti publiski pieejami dažādu galalietotāju lokālie radiotīkli.

Šādā nolūkā publisko sakaru tīklu vai publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošinātāji dara pieejamus un skaidrā un pārredzamā veidā aktīvi piedāvā produktus vai īpašus piedāvājumus, kas ļauj attiecīgajiem galalietotājiem nodrošināt piekļuvi trešām personām, izmantojot lokālos radiotīklus.

4. Kompetentās iestādes neierobežo galalietotāju tiesības atļaut citiem galalietotājiem savstarpēji vai vispārīgāk piekļūt saviem lokālajiem radiotīkliem, tostarp, pamatojoties uz trešās personas iniciatīvām, kam atbilstīgi tiek apvienoti un padarīti publiski pieejami dažādu galalietotāju lokālie radiotīkli.

5. Kompetentās iestādes neierobežo lokālo radiotīklu piekļuves nodrošināšanu sabiedrībai, ko īsteno:

a) publiskās iestādes telpās, kur šādas publiskās iestādes atrodas, vai šādu telpu tiešā tuvumā, ja šāda piekļuve tiek nodrošināta papildus minētajās telpās sniegtajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem;

b) ar nevalstisko organizāciju vai publisko iestāžu iniciatīvām, kuru nolūks ir apvienot un padarīt savstarpēji vai vispārīgāk pieejamus dažādu galalietotāju lokālos radiotīklus, tostarp, attiecīgā gadījumā, lokālos radiotīklus, kam publiska piekļuve tiek nodrošināta saskaņā ar a) apakšpunktu.

56. pants

Tuvas darbības bezvadu piekļuves punktu ierīkošana un ekspluatācija

1. Kompetentās iestādes ļauj ierīkot, savienot un ekspluatēt neuzkrītošus tuvas darbības bezvadu piekļuves punktus saskaņā ar vispārējo atļauju režīmu un ar atsevišķām pilsētplānošanas atļaujām vai citā veidā nepamatoti neierobežo minēto ierīkošanu, savienošanu vai ekspluatāciju, ja vien šāda izmantošana atbilst īstenošanas pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar 2. punktu. Tuvas darbības bezvadu piekļuves punktiem nepiemēro nekādas maksas vai nodevas papildus administratīvajam maksājumam, kas var būt saistīts ar vispārējo atļauju saskaņā ar 16. pantu.

Šis punkts neskar atļauju režīmu, kas noteikts attiecībā uz radiofrekvenču spektru, ko izmanto tuvas darbības bezvadu piekļuves punktu ekspluatācijas vajadzībām.

2. Lai nodrošinātu tā vispārējo atļauju režīma vienotu īstenošanu, kas noteikts attiecībā uz tuvas darbības bezvadu piekļuves punktu ierīkošanu, savienošanu un ekspluatāciju, Komisija, izmantojot īstenošanas aktu, var noteikt tuvas darbības bezvadu piekļuves punktu projektēšanas, ierīkošanas un ekspluatācijas tehniskos raksturlielumus, kas atbilst vismaz Direktīvas 2013/35/ES[42] prasībām un kuros ņemtas vērā Padomes Ieteikumā 1999/519/EK[43] noteiktās robežvērtības. Komisija nosaka minētos tehniskos raksturlielumus, atsaucoties uz ierīkoto tuvas darbības bezvadu piekļuves punktu maksimālo izmēru, jaudu un elektromagnētiskajiem raksturlielumiem, kā arī vizuālo ietekmi. Atbilstība noteiktajiem raksturlielumiem nodrošina, ka tuvas darbības bezvadu piekļuves punkti ir neuzkrītoši, kad tos izmanto dažādos vietējos apstākļos.

Tehniskie raksturlielumi, kuri noteikti, lai tuvas darbības bezvadu piekļuves punktu ierīkošanā, savienošanā un ekspluatācijā varētu gūt labumu no 1. punkta noteikumiem, neskar Direktīvas 2014/53/ES[44] pamatprasības.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 110. panta 4. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.a Dalībvalstis, attiecīgā gadījumā piemērojot saskaņā ar Direktīvu 2014/61/ES pieņemtās procedūras, nodrošina, ka operatoriem ir tiesības piekļūt jebkurai fiziskai infrastruktūrai, tai skaitā satiksmes apkalpes objektiem, piemēram, apgaismes stabiem, ceļazīmēm, satiksmes signālgaismām, stendiem, autobusu un tramvaju pieturām un metro stacijām, ko kontrolē valsts, reģionālās vai vietējās iestādes un kas ir tehniski piemērota, lai tur izvietotu tuvas darbības bezvadu piekļuves punktus, vai kas ir nepieciešama, lai šādus piekļuves punktus sasaistītu pamattīklā. Publiskās iestādes apmierina visus pamatotus piekļuves pieprasījumus saskaņā ar taisnīgiem, samērīgiem un nediskriminējošiem noteikumiem, ko dara pārredzamus centrālā piekļuves punktā. Jebkāds šādā gadījumā piemērots finanšu maksājums atspoguļo tikai izmaksas, kas publiskajai iestādei radušās sakarā ar šādas piekļuves nodrošināšanu.

56.a pants

Tehniskie noteikumi par elektromagnētiskiem laukiem

Procedūras, kas noteiktas Direktīvā (ES) 2015/1535, piemēro jebkuram tāda dalībvalsts pasākuma projektam, ar kuru tiktu noteiktas stingrākas prasības attiecībā uz elektromagnētisko lauku iedarbību nekā tās, kas paredzētas Padomes Ieteikumā Nr. 1999/519/EK.

II sadaļa. Piekļuve

I NODAĻA

VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI, PIEKĻUVES PRINCIPI

57. pants

Vispārīgie noteikumi piekļuvei un starpsavienojumam

1. Dalībvalstis nodrošina to, ka nepastāv ierobežojumi, kas kavē uzņēmumiem tajā pašā dalībvalstī vai citās dalībvalstīs savstarpēji pārrunāt nolīgumus par tehniskiem vai komerciāliem pasākumiem piekļuvei un/vai starpsavienojumam, saskaņā ar Savienības tiesībām. Uzņēmumam, kas pieprasa piekļuvi vai starpsavienojumu, nav jābūt atļaujai darboties tajā dalībvalstī, kurā ir pieprasīta piekļuve vai starpsavienojums, ja tas nesniedz pakalpojumus vai nepārvalda tīklu šajā dalībvalstī.

2. Neskarot 106. pantu, dalībvalstis nesaglabā juridiskus vai administratīvus pasākumus, kas operatoriem, piešķirot piekļuvi vai starpsavienojumu, liek piedāvāt dažādus noteikumus un nosacījumus dažādiem uzņēmumiem par līdzvērtīgiem pakalpojumiem, un/vai uzliek pienākumus, kas nav saistīti ar faktiskajiem piekļuves un starpsavienojuma pakalpojumiem, ko sniedz, neskarot nosacījumus, kas paredzēti šīs direktīvas I pielikumā.

58. pants

Uzņēmumu tiesības un pienākumi

1. Publisko sakaru tīklu operatoriem ir tiesības un — ja to pieprasa citi uzņēmumi, kas ir pilnvaroti tā rīkoties saskaņā ar šīs direktīvas 15. pantu — pienākums risināt sarunas par starpsavienojumu publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanai, lai nodrošinātu pakalpojumu sniegšanu un sadarbspēju visā Savienībā. Operatori piedāvā piekļuvi un starpsavienojumu citiem uzņēmumiem ar noteikumiem un nosacījumiem, kas saskan ar pienākumiem, ko valsts regulatīvā iestāde uzlikusi, ievērojot 59., 60. un 66. pantu.

2. Neskarot šīs direktīvas 21. pantu, dalībvalstis pieprasa, lai uzņēmumi, kas saņem informāciju no cita uzņēmuma pirms, pēc vai pārrunu procesa par piekļuves vai starpsavienojuma pasākumiem laikā, izmanto šo informāciju tikai tam nolūkam, kuram tā ir sniegta, un vienmēr ievēro nosūtītās vai uzglabātās informācijas konfidencialitāti. Saņemto informāciju nenodod citām personām, jo īpaši citām struktūrvienībām, meitasuzņēmumiem vai partneriem, kam šāda informācija sniegtu konkurences priekšrocības.

2.a Dalībvalstis var paredzēt, ka sarunas notiek ar neitrālu starpnieku palīdzību, ja tas ir vajadzīgs konkurences nosacījumu dēļ.

II NODAĻA

PIEKĻUVE UN STARPSAVIENOJUMS

59. pants

Valsts regulatīvo iestāžu tiesības un pienākumi attiecībā uz piekļuvi un starpsavienojumu

1. Valsts regulatīvās iestādes, darbojoties saskaņā ar 3. pantā noteiktajiem mērķiem, tostarp mediju plurālismu un kultūras daudzveidību, veicina un attiecīgā gadījumā saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem nodrošina atbilstīgu piekļuvi pakalpojumiem un to starpsavienojumu un sadarbspēju, veicot savus pienākumus, veicinot efektivitāti, noturīgu konkurenci, ļoti veiktspējīgu tīklu ierīkošanu, efektīvus ieguldījumus un inovācijas un sniedzot maksimālu labumu galalietotājiem. Tās sniedz norādījumus un publisko procedūras, kas piemērojamas, lai iegūtu piekļuvi un panāktu starpsavienojumu, nolūkā nodrošināt, ka mazie un vidējie uzņēmumi un operatori ar ierobežotu ģeogrāfisko tvērumu var gūt labumu no uzliktajiem pienākumiem.

Jo īpaši, neskarot pasākumus, kurus saskaņā ar 66. pantu var veikt attiecībā uz uzņēmumiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, valsts regulatīvās iestādes, nepazeminot drošības standartus, var uzlikt:

  a) līmenī, kas nepieciešams, lai nodrošinātu savienojamību „no gala līdz galam”, pienākumus uzņēmumiem, kuriem jāsaņem vispārējā atļauja, izņemot numurneatkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, un kuri kontrolē piekļuvi galalietotājiem, pamatotos gadījumos ieskaitot pienākumu savstarpēji savienot to tīklus, ja tas jau nav izdarīts;

  b) pamatotos gadījumos un ciktāl tas vajadzīgs – pienākumus uzņēmumiem, kuriem jāsaņem vispārējā atļauja, izņemot numurneatkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, un kuri kontrolē piekļuvi galalietotājiem, lai padarītu to pakalpojumus sadarbspējīgus;

c) pamatotos gadījumos, kad pakalpojuma sasniedzamība, pārklājums, kvalitāte un izmantošana lietotāju vidū atbilst attiecīgajiem numuratkarīgo pakalpojumu parametriem un ir absolūti nepieciešami, lai nodrošinātu piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem vai savienojamībai „no gala līdz galam” starp galalietotājiem, pienākumus numurneatkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzējiem padarīt to pakalpojumus sadarbspējīgus;

d) līmenī, kas nepieciešams, lai nodrošinātu galalietotājiem piekļuvi ciparu radio un televīzijas apraides pakalpojumiem un saistītajiem papildu pakalpojumiem, ko precizējusi dalībvalsts, pienākumus operatoriem nodrošināt piekļuvi citām iekārtām, kas minētas II pielikuma II daļā, ar godīgiem, samērīgiem un nediskriminējošiem noteikumiem.

Otrās daļas c) apakšpunktā minētos pienākumus var noteikt tikai:

i) tiktāl, ciktāl nepieciešams starppersonu sakaru pakalpojumu sadarbspējas nodrošināšanai, un tie var ietvert proporcionālus pienākumus starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzējam publicēt un ļaut izmantot, pārveidot un pārraidīt jebkādu attiecīgu informāciju vai pienākumu izmantot vai ievērot 39. panta 1. punktā norādītos standartus vai specifikācijas vai jebkurus citus attiecīgos Eiropas vai starptautiskos standartus; un

ii) ja Komisija pēc apspriešanās ar BEREC un, maksimāli ņemot vērā tā atzinumu, ir konstatējusi, ka ▌visā Eiropas Savienībā ir ievērojami apdraudēta ▌savienojamība „no gala līdz galam” starp galalietotājiem, un saskaņā ar 110. panta 4. punktā minēto pārbaudes procedūru ir pieņēmusi īstenošanas pasākumus, kuros noteikta jebkādu iespējamo pienākumu būtība un darbības joma. Dalībvalstis attiecībā uz jebkādu pienākumu veidu un tvērumu nedrīkst noteikt nekādas saistības, kas pārsniedz minētos īstenošanas pasākumus.

2. Neskarot 59. panta 1. punktu, valsts regulatīvās iestādes nosaka vadojuma un kabeļu īpašniekiem vai uzņēmumiem, kuriem ir tiesības izmantot šādu vadojumu un kabeļus, pienākumu apmierināt pamatotus pieprasījumus dot piekļuvi vadojumam un kabeļiem ēkās vai līdz pirmajam koncentrācijas vai sadales punktam, ja minētais punkts atrodas ārpus ēkas, ▌tādā gadījumā, ja tas ir lietderīgi, pamatojoties uz to, ka šādu tīkla elementu replicēšana būtu ekonomiski neefektīva vai fiziski neiespējama un piekļuve šādiem elementiem ir vajadzīga noturīgas konkurences sekmēšanai. Noteiktie piekļuves nosacījumi ir objektīvi, pārredzami, nediskriminējoši, proporcionāli un atbilst Direktīvai 2014/61/ES un var ietvert īpašus noteikumus par piekļuvi, pārredzamību un nediskrimināciju un par piekļuves izmaksu dalīšanu, ņemot vērā riska faktorus.

Valsts regulatīvās iestādes uz šiem īpašniekiem vai uzņēmumiem var attiecināt pienākumu ar godīgiem un samērīgiem nosacījumiem nodrošināt šādu piekļuvi aiz pirmā koncentrācijas vai sadales punkta līdz koncentrācijas punktam, kas atrodas iespējami tuvu galalietotājiem, tiktāl, ciktāl tas noteikti nepieciešams, lai novērstu nepārvaramus ekonomiskus vai fiziskus šķēršļus, kas kavē replicēšanu apgabalos ar mazāku iedzīvotāju blīvumu.

Valsts regulatīvās iestādes nenosaka pienākumus saskaņā ar otro daļu, ja:

a) tīkla operators dara pieejamus darbspējīgus alternatīvus līdzekļus, ar ko nodrošina piekļuvi galalietotājiem un kas ir piemēroti ļoti veiktspējīgu tīklu nodrošināšanai, ja vien šādu piekļuvi piedāvā ar taisnīgiem un saprātīgiem noteikumiem, vai

b) nesen ierīkotu tīkla elementu gadījumā, it sevišķi mazu vietēju projektu gadījumā, ja šādas piekļuves piešķiršana apdraudētu šādu tīkla elementu ierīkošanas ekonomisko vai finansiālo dzīvotspēju.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes ir pilnvarotas uzņēmumiem, kuri nodrošina vai kuriem ir atļauts nodrošināt elektronisko sakaru tīklus, uzlikt pienākumus saistībā ar pasīvās ▌infrastruktūras koplietošanu vai pienākumus noslēgt lokalizētus viesabonēšanas piekļuves līgumus ļoti veiktspējīgu tīklu nodrošināšanai, ja tie abos minētajos gadījumos nepastarpināti vajadzīgi, lai uz vietas sniegtu pakalpojumus, kuri balstīti uz frekvenču spektra izmantošanu, atbilstīgi Savienības tiesību aktiem un ja nevienam uzņēmumam nav darīti pieejami darbspējīgi un līdzīgi alternatīvi līdzekļi, ar ko nodrošina piekļuvi galalietotājiem, saskaņā ar taisnīgiem un saprātīgiem noteikumiem. Valsts regulatīvās iestādes var uzlikt šādus pienākumus, ja vien šī iespēja ir skaidri paredzēta, piešķirot radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, un tikai tad, ja tas ir pamatoti, ņemot vērā to, ka teritorijā, uz ko attiecas šādi pienākumi, tirgus sekmēta infrastruktūras izvēršana tādu pakalpojumu vai tīklu nodrošināšanai, kuri balstās uz radiofrekvenču spektra lietošanu, saskaras ar nepārvaramiem ekonomiskiem vai fiziskiem šķēršļiem, kuru dēļ galalietotāju piekļuve tīkliem vai pakalpojumiem ir būtiski traucēta vai tās nav vispār. Šādos apstākļos, kad piekļuve pasīvajai infrastruktūrai un tās koplietošana nevar pietiekamā mērā atrisināt situāciju, valsts regulatīvās iestādes var noteikt saistības attiecībā uz aktīvās infrastruktūras koplietošanu. Valsts regulatīvās iestādes ņem vērā:

a) nepieciešamību visā Savienībā maksimāli uzlabot savienojamību uz galvenajām transporta maģistrālēm un konkrētos teritoriālos apgabalos un iespēju ievērojami palielināt galalietotāju izvēli un augstāku pakalpojumu kvalitāti;

b) radiofrekvenču spektra izmantošanas efektivitāti;

c) koplietošanas un ar to saistīto nosacījumu tehnisko pamatojumu;

d) konkurences apstākļus infrastruktūras un pakalpojumu aspektā;

▌

f) tehnoloģiskos jauninājumus;

g) primāro nepieciešamību atbalstīt infrastruktūras saimnieka motivāciju izvērst infrastruktūru.

Uz šādiem koplietošanas, piekļuves vai koordinācijas pienākumiem attiecas līgumi, kas noslēgti, pamatojoties uz godīgiem un samērīgiem nosacījumiem. Strīda izšķiršanas gadījumā valsts regulatīvās iestādes var cita starpā uzņēmumam, kas gūst labumu no koplietošanas vai piekļuves nodrošināšanas pienākuma, uzlikt pienākumu koplietot tā frekvenču spektru ar infrastruktūras saimnieku attiecīgajā apgabalā.

4. Pienākumi un nosacījumi, kas uzlikti saskaņā ar 1., 2. un 3. punktu, ir objektīvi, pārredzami, samērīgi un nediskriminējoši, tos īsteno saskaņā ar procedūrām, kas minētas 23., 32. un 33. pantā. Valsts regulatīvās iestādes novērtē šādu pienākumu un nosacījumu rezultātus piecu gadu laikā pēc tāda iepriekšējā pasākuma pieņemšanas, kas pieņemts attiecībā uz tiem pašiem operatoriem, un novērtē, vai būtu lietderīgi tos atcelt vai grozīt, ņemot vērā situācijas attīstību. Valsts regulatīvās iestādes paziņo sava novērtējuma rezultātus saskaņā ar tām pašām procedūrām.

5. Attiecībā uz piekļuvi un starpsavienojumu, kas minēti 1. punktā, dalībvalstis nodrošina to, ka pamatotos gadījumos valsts regulatīvā iestāde ir pilnvarota iejaukties pēc savas iniciatīvas, lai nodrošinātu to politikas mērķu īstenošanu, kas minēti 3. pantā, saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem un procedūrām, kas minētas 23., 32., 26. un 27. pantā.

6. Līdz [spēkā stāšanās datums plus 18 mēneši] nolūkā veicināt to, ka valsts regulatīvās iestādes konsekventi nosaka tīkla pieslēgumpunktu atrašanās vietu, BEREC pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām un ciešā sadarbībā ar Komisiju pieņem vadlīnijas par kopēju pieeju tīkla pieslēgumpunktu identificēšanai dažādās tīkla topoloģijās. Valsts regulatīvās iestādes maksimāli ņem vērā minētās vadlīnijas, kad tās nosaka tīkla pieslēgumpunktu atrašanās vietu.

60. pants

Ierobežotas piekļuves sistēmas un citas iekārtas

1. Dalībvalstis nodrošina to, ka II pielikuma I daļā minētos nosacījumus piemēro attiecībā uz ierobežotu piekļuvi ciparu televīzijas un radio pakalpojumiem, kas sniegti skatītājiem un klausītājiem Savienībā neatkarīgi no pārraides līdzekļiem.

2. Ņemot vērā tirgus un tehnoloģijas attīstību, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 109. pantu, lai grozītu II pielikumu.

3. Neatkarīgi no 1. punkta noteikumiem dalībvalstis var ļaut savai valsts regulatīvajai iestādei cik vien drīz iespējams pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā un pēc tam periodiski pārskatīt nosacījumus, kas piemēroti saskaņā ar šo pantu, veicot tirgus analīzi saskaņā ar 65. panta pirmo daļu, lai noteiktu, vai saglabāt, grozīt vai atcelt piemērotos nosacījumus.

Ja tirgus analīzes rezultātā valsts regulatīvā iestāde atklāj, ka vienam vai vairākiem operatoriem nav būtiska ietekme attiecīgajā tirgū, tā var grozīt vai atcelt nosacījumus attiecībā uz šiem operatoriem, saskaņā ar 23. un 32. pantā minētajām procedūrām, tikai tādā līmenī, ka:

  a) galalietotāju piekļuve radio un televīzijas pārraidēm, kanāliem un pakalpojumiem, kas precizēti saskaņā ar 106. pantu, netiktu nelabvēlīgi ietekmēta ar šādu grozīšanu vai atcelšanu, un

  b) perspektīvas efektīvai konkurencei tirgos attiecībā uz:

  i) mazumtirdzniecības ciparu televīzijas un radio apraides pakalpojumiem un

  ii) ierobežotas piekļuves sistēmām un citām saistītām iekārtām

netiktu nelabvēlīgi ietekmētas ar šādu grozīšanu vai atcelšanu.

Personām, kuras ietekmējusi šāda nosacījumu grozīšana vai atcelšana, nosaka atbilstīgu paziņošanas termiņu.

4. Nosacījumi, kas piemēroti saskaņā ar šo pantu, neierobežo dalībvalstu spēju uzlikt pienākumus attiecībā uz elektronisku raidījumu aprakstu un līdzīgu sarakstu, un navigācijas iekārtu izpildījuma aspektiem.

III NODAĻA

TIRGUS ANALĪZE UN BŪTISKA IETEKME TIRGŪ

61. pants

Uzņēmumi, kam ir būtiska ietekme tirgū

1. Ja šajā direktīvā ir prasība valsts regulatīvajām iestādēm saskaņā ar 65. pantā minēto procedūru noteikt, vai operatoriem ir būtiska ietekme tirgū, piemēro šā panta 2. punktu.

2. Uzņēmums uzskatāms par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, ja tas individuāli vai kopā ar citiem bauda stāvokli, kas ir līdzvērtīgs dominējošam stāvoklim, t. i., ekonomisku ietekmi, kas tam līdz zināmam līmenim ļauj rīkoties neatkarīgi no konkurentiem, klientiem un galapatērētājiem.

Jo īpaši valsts regulatīvās iestādes, izvērtējot, vai divi vai vairāki uzņēmumi kopā bauda dominējošu stāvokli tirgū, darbojas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un maksimāli ņem vērā vadlīnijas par tirgus analīzi un būtiskas ietekmes tirgū novērtējumu, ko Komisija publicējusi, ievērojot 62. pantu.

Divi vai vairāki uzņēmumi, pat ja to starpā nav strukturālas vai cita veida saiknes, var ieņemt vienotu dominējošu stāvokli tirgū, ja tirgus struktūra ļauj tiem darboties zināmā mērā neatkarīgi no konkurentiem, klientiem un arī patērētājiem. Tā var būt, ja tirgum ir raksturīgas vairākas tādas iezīmes kā, piemēram:

a)  augsta līmeņa koncentrācija,

b)  augsta līmeņa tirgus pārredzamība, kas nodrošina stimulus paralēlai vai saskaņotai konkurenci kropļojošai darbībai,

c)  būtiski šķēršļi ienākšanai tirgū,

d)  konkurentu un patērētāju paredzamā reakcija neapdraudētu paralēlu vai saskaņotu konkurenci kropļojošu darbību.

Valsts regulatīvās iestādes novērtē šādas tirgus iezīmes, ievērojot attiecīgos konkurences tiesību principus un vienlaikus ņemot vērā īpašo ex ante regulējuma kontekstu un 3. pantā izklāstītos mērķus.

3. Ja uzņēmumam ir būtiska ietekme konkrētā tirgū (pirmajā tirgū), to var arī uzskatīt par būtisku ietekmi cieši saistītā tirgū (otrajā tirgū), ja saikne starp šiem diviem tirgiem ir tāda, kas ļauj pirmajā tirgū esošo ietekmi izmantot otrajā tirgū, tādējādi stiprinot uzņēmuma kopējo ietekmi tirgū. Līdz ar to aizsardzības līdzekļus, kuru mērķis ir novērst šādu ietekmes izmantošanu, var piemērot otrajā tirgū saskaņā ar šo direktīvu.

62. pants

Procedūra tirgu norādīšanai un noteikšanai

1. Pēc sabiedriskās apspriešanas, tostarp ar valsts regulatīvajām iestādēm, kā arī maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu Komisija pieņem Ieteikumu par attiecīgajiem produktu un pakalpojumu tirgiem (ieteikums). Ieteikumā norāda tos produktu un pakalpojumu tirgus elektronisko sakaru nozarē, kuru iezīmes var būt par pamatu, lai regulatīvā nolūkā uzliktu šajā direktīvā minētos pienākumus, neskarot tirgus, kurus konkrētos gadījumos var noteikt saskaņā ar konkurences tiesībām. Komisija nosaka tirgus saskaņā ar konkurences tiesību principiem.

Komisija produktu un pakalpojumu tirgus ietver ieteikumā, ja, novērojusi vispārējās tendences Savienībā, tā konstatē, ka ir izpildīts katrs no 65. panta 1. punktā norādītajiem kritērijiem.

Ieteikumu pārskata vēlākais līdz [ievietot transponēšanas datumu]. Komisija pēc tam regulāri pārskata ieteikumu.

2. Pēc apspriešanās ar BEREC Komisija vēlākais šīs direktīvas spēkā stāšanās dienā dara zināmas vadlīnijas tirgus analīzei un būtiskas ietekmes tirgū novērtēšanai (še turpmāk “BIT vadlīnijas”), kas ir saskaņā ar attiecīgajiem konkurences tiesību principiem.

3. Valsts regulatīvās iestādes, maksimāli ņemot vērā ieteikumu un BIT vadlīnijas, saskaņā ar konkurences tiesību principiem un atbilstīgi apstākļiem valstī nosaka konkrētus tirgus, jo īpaši konkrētus ģeogrāfiskos tirgus, kas atrodas to teritorijā, tostarp ņemot vērā infrastruktūras konkurences pakāpi šajos apgabalos. Pirms to tirgu noteikšanas, kas nav ieteikumā norādītie tirgi, tās veic 23. un 32. pantā minētās procedūras.

63. pants

Transnacionālu tirgu noteikšanas procedūra

1. Pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām un ciešā sadarbībā ar Komisiju BEREC, pieņemot lēmumu ar regulatoru valdes locekļu divu trešdaļu balsu vairākumu, var pieņemt lēmumu, ar ko nosaka transnacionālus tirgus saskaņā ar konkurences tiesību aktu principiem un maksimāli ņemot vērā ieteikumu un BIT vadlīnijas, kas pieņemtas saskaņā ar 62 pantu. BEREC veic iespējamā transnacionālā tirgus analīzi, ja Komisija vai vismaz divas attiecīgās valsts regulatīvās iestādes ir iesniegušas pamatotu pieprasījumu, kurā sniegti attiecīgi pierādījumi.

2. Ja transnacionāli tirgi ir noteikti saskaņā ar 1. punktu, attiecīgās valsts regulatīvās iestādes kopā veic tirgus analīzi, maksimāli ņemot vērā BIT vadlīnijas, un saskaņoti lemj par 65. panta 4. punktā minēto reglamentējošo pienākumu piemērošanu, uzturēšanu spēkā, grozīšanu vai atcelšanu. Attiecīgās valsts regulatīvās iestādes kopīgi paziņo Komisijai savu pasākumu projektu attiecībā uz tirgus analīzi un visiem reglamentējošajiem pienākumiem saskaņā ar 32. un 33. pantu.

Divas vai vairākas valsts regulatīvās iestādes var arī kopīgi paziņot savu pasākumu projektu attiecībā uz tirgus analīzi un visiem reglamentējošajiem pienākumiem gadījumā, kad nav transnacionālā tirgus, ja šīs iestādes uzskata, ka tirgus apstākļi to attiecīgajā jurisdikcijā ir pietiekami viendabīgi.

64. pants

Transnacionāla pieprasījuma noteikšanas procedūra

1. BEREC analizē ▌transnacionālo pieprasījumu pēc produktiem un pakalpojumiem ▌, ja tā no Komisijas vai vismaz divām attiecīgajām valsts regulatīvajām iestādēm ir saņēmusi pamatotu pieprasījumu, kurā sniegti attiecīgi pierādījumi, vai no tirgus dalībniekiem ir saņēmusi pamatotu pieprasījumu, kurā norādīts, ka ar pašreizējiem vairumtirdzniecības vai mazumtirdzniecības produktiem un pakalpojumiem nav iespējams apmierināt transnacionālu pieprasījumu, ▌ un ja tā uzskata, ka pastāv nopietna ar pieprasījumu saistīta problēma, kura ir jārisina. ▌

▌

Pamatojoties uz šo analīzi, valsts regulatīvās iestādes turpmākajās tirgus analīzēs, ko veic saskaņā ar 63. panta 2. punktu vai 65. pantu, apsver, vai ir jāgroza regulētas vairumtirdzniecības piekļuves produkti, lai tiktu apmierināts transnacionālais pieprasījums.

2. BEREC pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām un ciešā sadarbībā ar Komisiju var izstrādāt vadlīnijas valsts regulatīvajām iestādēm par kopēju pieeju konstatētā transnacionālā pieprasījuma apmierināšanai, nodrošinot pamatu vairumtirdzniecības piekļuves produktu konverģencei visā Savienībā. Valsts regulatīvās iestādes, veicot regulatīvos uzdevumus savā jurisdikcijā, maksimāli ņem vērā minētās vadlīnijas, neskarot to lēmumus par vairumtirdzniecības piekļuves produktu iezīmēm, kuri būtu jāpiemēro konkrētos vietējos apstākļos. ▌

65. pants

Tirgus analīzes procedūra

1. Valsts regulatīvās iestādes nosaka, vai attiecīgais tirgus, kas noteikts saskaņā ar 62. panta 3. punktu, var būt tāds, kas pamato šajā direktīvā paredzēto reglamentējošo pienākumu uzlikšanu. Dalībvalstis nodrošina to, ka analīze attiecīgā gadījumā tiek veikta sadarbībā ar valsts konkurences iestādēm. Valsts regulatīvās iestādes, veicot šo analīzi, maksimāli ņem vērā BIT vadlīnijas un izpilda 23. un 32. pantā minētās procedūras.

Apstākļi tirgū var būt tādi, kas pamato šajā direktīvā paredzēto reglamentējošo pienākumu uzlikšanu, ja ir kumulatīvi izpildīti šādi trīs kritēriji:

a) pastāv lieli un ilglaicīgi strukturāli, juridiski vai regulatīvi šķēršļi iekļūšanai tirgū;

b) tirgus struktūra nav vērsta uz efektīvu konkurenci attiecīgajā laikposmā, ņemot vērā to, kāds ir uz infrastruktūru balstītās un cita veida konkurences stāvoklis papildus šķēršļiem iekļūšanai tirgū;

c) konkurences tiesību piemērošana vien ir nepietiekams pasākums, lai pienācīgi labotu konstatētās tirgus nepilnības.

Kad valsts regulatīvā iestāde veic ieteikumā ietverta tirgus analīzi, tā uzskata, ka ir izpildīts otrās daļas a), b) un c) punkts, ja vien valsts regulatīvā iestāde nav noteikusi, ka viens vai vairāki no šiem kritērijiem konkrētās valsts apstākļos nav izpildīti.

2. Ja valsts regulatīvā iestāde veic 1. punktā prasīto analīzi, tā turpmākā perspektīvā apsver tādas situācijas attīstību, kad attiecīgajā tirgū nav noteikts regulējums uz šā panta pamata, un ņem vērā:

a) tādu tendenču pastāvēšanu tirgū, kuras var palielināt varbūtību, ka attiecīgajā tirgū veidosies efektīva konkurence ▌;

b) visus attiecīgos konkurences ierobežojumus vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības līmenī, neatkarīgi no tā, vai par šādu ierobežojumu avotu uzskata elektronisko sakaru tīklus, elektronisko sakaru pakalpojumus vai citu veidu pakalpojumus vai lietotnes, kas ir salīdzināmas no galalietotāja viedokļa, un neatkarīgi no tā, vai šādi ierobežojumi ir daļa no attiecīgā tirgus;

c) citu veidu regulējumu vai pasākumus, kas attiecīgajā laikposmā ir noteikti attiecīgajā tirgū vai saistītajā mazumtirdzniecības tirgū vai tirgos un ietekmē šos tirgus, tostarp bez ierobežojumiem – saskaņā ar 44., 58. un 59. pantu noteiktos pienākumus; un

d) regulējumu, kas noteikts citos attiecīgajos tirgos, pamatojoties uz šo pantu.

3. Ja valsts regulatīvā iestāde secina, ka attiecīgais tirgus var nebūt tāds, kas pamato reglamentējošo pienākumu uzlikšanu saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktā paredzēto procedūru, vai ja nav izpildīti šā panta 4. punktā paredzētie nosacījumi, tā neuzliek vai nepatur spēkā nekādus īpašos reglamentējošos pienākumus saskaņā ar 66. pantu. Gadījumos, kad nozarei īpaši reglamentējoši pienākumi jau ir uzlikti saskaņā ar 66. pantu, tā atsauc šādus pienākumus, kas uzlikti uzņēmumam attiecīgajā tirgū.

Valsts regulatīvās iestādes nodrošina, ka personām, kuras skar šāda pienākumu atcelšana, tiek atvēlēts atbilstīgs paziņošanas termiņš, kuru nosaka, līdzsvarojot vajadzību nodrošināt noturīgu pāreju personām, kuras gūst labumu no šiem pienākumiem, un galalietotājiem, galalietotāju izvēli un to, ka regulējums netiek piemērots ilgāk, kā tas nepieciešams. Nosakot šādu paziņošanas termiņu, valsts regulatīvās iestādes var paredzēt īpašus nosacījumus un paziņošanas termiņus attiecībā uz spēkā esošajiem piekļuves līgumiem.

4. Ja valsts regulatīvā iestāde nosaka, ka attiecīgajā tirgū reglamentējošo pienākumu uzlikšana saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu ir pamatota, tā nosaka visus uzņēmumus, kam atsevišķi vai kopā ir būtiska ietekme minētajā attiecīgajā tirgū saskaņā ar 61. pantu. Valsts regulatīvā iestāde šādiem uzņēmumiem uzliek atbilstīgus īpašus reglamentējošus pienākumus saskaņā ar 66. pantu vai uztur spēkā vai groza šādus pienākumus, ja tādi jau pastāv, gadījumā, kad tā uzskata, ka vienā vai vairākos ▌ tirgos nevaldītu efektīva konkurence, ja šādu pienākumu nebūtu.

5. Uz saskaņā ar 3. un 4. punktu veiktajiem pasākumiem attiecas 23. un 32. pantā minētās procedūras. Valsts regulatīvās iestādes veic attiecīgo tirgu analīzi un saskaņā ar 32. pantu paziņo par atbilstīgā pasākuma projektu:

  a) piecos gados pēc iepriekšējā pasākuma pieņemšanas, ja valsts regulatīvā iestāde ir noteikusi attiecīgo tirgu un secinājusi, kuriem uzņēmumiem ir būtiska ietekme tirgū. Izņēmuma kārtā šo piecu gadu laikposmu var pagarināt uz, ilgākais, vēl vienu gadu, ja valsts regulatīvā iestāde ne vēlāk kā četrus mēnešus pirms šā piecu gadu laikposma beigām Komisijai ir paziņojusi pamatotu pagarinājuma ierosinājumu un Komisija nav to noraidījusi mēneša laikā pēc tam, kad pagarinājums paziņots. Attiecībā uz tirgiem, kurus raksturo straujas tehnoloģiju un pieprasījuma modeļu pārmaiņas, tirgus analīzi veic ik pēc trim gadiem, un arī šo termiņu ir iespējams pagarināt par vienu gadu;

  b) attiecībā uz tirgiem, par kuriem Komisijai nav iepriekš paziņots, divos gados pēc tam, kad pieņemts pārskatītais ieteikums par attiecīgajiem tirgiem; vai

  c) attiecībā uz dalībvalstīm, kas nesen pievienojušās Savienībai, trīs gadu laikā pēc to pievienošanās.

6. Ja valsts regulatīvā iestāde uzskata, ka tā nevar pabeigt vai nav pabeigusi ieteikumā norādītā attiecīgā tirgus analīzi laikposmā, kas paredzēts 6. punktā, BEREC pēc pieprasījuma palīdz attiecīgajai valsts regulatīvajai iestādei pabeigt analīzi par konkrēto tirgu un īpašajiem pienākumiem, ko paredzēts uzlikt. Šādas palīdzības gadījumā attiecīgā valsts regulatīvā iestāde sešos mēnešos pēc 5. punktā noteiktā termiņa saskaņā ar 32. pantu Komisijai paziņo pasākuma projektu.

IV NODAĻA

PIEKĻUVES TIESISKĀS AIZSARDZĪBAS LĪDZEKĻI UN BŪTISKA IETEKME TIRGŪ

66. pants

Pienākumu uzlikšana, grozīšana vai atcelšana

1. Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts regulatīvās iestādes ir tiesīgas uzlikt pienākumus, kas noteikti 67. līdz 78. pantā.

2. Ja operators saskaņā ar šīs direktīvas 65. pantu veiktās tirgus analīzes rezultātā ir izraudzīts kā tāds operators, kuram ir būtiska ietekme konkrētā tirgū, valsts regulatīvās iestādes atbilstīgi uzliek jebkurus pienākumus, kas minēti šīs direktīvas 67. līdz 75. un 77. pantā. Saskaņā ar proporcionalitātes principu valsts regulatīvā iestāde neuzliek pienākumus, kas saistīti ar apjomīgāku iejaukšanos, ja mazāk apgrūtinoši pienākumi ir pietiekami, lai risinātu tirgus analīzē konstatētās problēmas.

3. Neskarot:

–  59. un 60. panta noteikumus,

–  šīs direktīvas 44. un 17. panta noteikumus, I pielikuma D daļas 7. nosacījumu, kas piemērots saskaņā ar šīs direktīvas 13. panta 1. punktu, šīs direktīvas 91. un 99. pantu un Direktīvas 2002/58/EK[45] attiecīgos noteikumus, kas iekļauj pienākumus uzņēmumiem, kas nav izraudzīti kā tādi uzņēmumi, kuriem ir būtiska ietekme tirgū, vai

–  nepieciešamību ievērot starptautiskās saistības,

valsts regulatīvās iestādes neuzliek 67. līdz 75. un 77. pantā minētos pienākumus operatoriem, kas nav izraudzīti saskaņā ar 2. punktu.

Ārkārtas apstākļos, ja valsts regulatīvā iestāde operatoriem, kuriem ir būtiska ietekme tirgū, gatavojas uzlikt piekļuves un starpsavienojuma pienākumus, kas nav šīs direktīvas 67. līdz 75. un 77. pantā minētie pienākumi, tā šo pieprasījumu iesniedz Komisijai. Komisija maksimāli ņem vērā BEREC atzinumu. Komisija saskaņā ar 110. panta 3. punktā minēto procedūru pieņem lēmumu, ar ko valsts regulatīvajai iestādei atļauj vai liedz veikt minētos pasākumus.

4. Pienākumus, ko uzliek saskaņā ar šo pantu nosaka, pamatojoties uz attiecīgajos tirgos konstatētās problēmas iezīmēm un lai ilgtermiņā garantētu ilgtspējīgu konkurenci, kā arī attiecīgā gadījumā ņemot vērā transnacionālā pieprasījuma noteikšanu saskaņā ar 64. pantu. Tie ir samērīgi, tajos tiek ņemtas vērā izmaksas un ieguvumi, un tos pamato mērķi, kas noteikti saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu. Šādus pienākumus uzliek tikai pēc apspriešanās saskaņā ar 23. un 32. pantu.

5. Attiecībā uz 3. punkta pirmās daļas trešo ievilkumu, valsts regulatīvās iestādes paziņo Komisijai par lēmumiem uzlikt, grozīt vai atcelt pienākumus attiecībā uz tirgus dalībniekiem saskaņā ar 32. pantā minēto procedūru.

6. Valsts regulatīvās iestādes ņem vērā tādu jaunu tirgus attīstības tendenču ietekmi, kuras, visticamāk, mainīs konkurences dinamiku.

Ja šīs tendences nav pietiekami nozīmīgas, lai būtu nepieciešams veikt jaunu tirgus analīzi saskaņā ar 65. pantu, valsts regulatīvā iestāde nekavējoties novērtē, vai ir nepieciešams pārskatīt pienākumus un grozīt jebkādu iepriekšēju lēmumu, tostarp atceļot pienākumus vai uzliekot jaunus pienākumus ▌operatoriem, kuri atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, nolūkā nodrošināt to, ka šie pienākumi joprojām atbilst šīs direktīvas prasībām, un vai, ņemot vērā apspriešanos saskaņā ar 23. un 32. pantu, uzlikt mazāk pienākumu, neuzlikt vispār vai uzlikt mazāk apgrūtinošus pienākumus.

67. pants

Pārredzamības pienākums

1. Valsts regulatīvās iestādes saskaņā ar 66. pantu var uzlikt pārredzamības pienākumus attiecībā uz starpsavienojumu un/vai piekļuvi, pieprasot operatoriem publiskot konkrētu informāciju, piemēram, grāmatvedības informāciju, tehniskās specifikācijas, tīkla raksturojumu, piegādes un lietošanas noteikumus un nosacījumus, tostarp jebkādus nosacījumus, kas ierobežo piekļuvi pakalpojumiem un lietotnēm un/vai to izmantošanu, ja šādi nosacījumi dalībvalstīs ir atļauti saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, un cenas.

2. Jo īpaši, ja operatoram ir nediskriminācijas pienākums, valsts regulatīvās iestādes var pieprasīt šim operatoram publiskot standartpiedāvājumu, kas ir pietiekami atdalīts, lai nodrošinātu to, ka uzņēmumiem nav jāmaksā par iekārtām, kas nav nepieciešamas pieprasītajam pakalpojumam, sniedzot attiecīgo piedāvājumu aprakstu, to sadalot komponentos atbilstīgi tirgus vajadzībām, un saistītos noteikumus un nosacījumus, tostarp cenas. Valsts regulatīvā iestāde inter alia ir spējīga noteikt izmaiņas standartpiedāvājumos, lai īstenotu pienākumus, kas uzlikti saskaņā ar šo direktīvu.

3. Valsts regulatīvās iestādes var noteikt precīzu sniedzamo informāciju, nepieciešamo informācijas līmeni un publicēšanas veidu.

3.a Ja operatoram ir pienākumi nodrošināt piekļuvi inženiertehniskajai infrastruktūrai un/vai nodrošināt piekļuvi īpašām tīkla iekārtām un to izmantošanu, valsts regulatīvās iestādes nosaka galvenos darbības rādītājus, kā arī atbilstīga pakalpojumu līmeņa līgumus un ar tiem saistītos naudassodus, kas saistībā ar sniegto piekļuvi jāpiemēro operatora lejupējo darbību ķēdē un labuma guvējiem no piekļuves nodrošināšanas pienākuma.

4. Lai veicinātu pārredzamības pienākumu saskaņotu piemērošanu, ne vēlāk kā [1 gadu pēc šīs direktīvas pieņemšanas] BEREC pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām un ciešā sadarbībā ar Komisiju pieņem vadlīnijas par standartpiedāvājuma minimālajiem kritērijiem un, kad vien nepieciešams, pārskata tās, lai pielāgotu tehnoloģiju un tirgus attīstībai. Nosakot šādus minimālos kritērijus, BEREC tiecas īstenot 3. pantā izvirzītos mērķus un ņem vērā to piekļuves nodrošināšanas pienākumu labuma guvēju un galalietotāju vajadzības, kuri darbojas vairākās dalībvalstīs, kā arī BEREC vadlīnijas, ar ko nosaka transnacionālo pieprasījumu saskaņā ar 64. pantu, un visus saistītos Komisijas lēmumus.

Neskarot 3. punktu, ja operatoram saskaņā ar 70. vai 71. pantu ir pienākums nodrošināt piekļuvi vairumtirdzniecības tīkla infrastruktūrai, valsts regulatīvās iestādes nodrošina standartpiedāvājuma publicēšanu, maksimāli ņemot vērā BEREC vadlīnijas par standartpiedāvājuma minimālajiem kritērijiem.

68. pants

Nediskriminācijas pienākums

1. Valsts regulatīvā iestāde saskaņā ar 66. panta noteikumiem var uzlikt nediskriminācijas pienākumu attiecībā uz starpsavienojumu un/vai piekļuvi.

2. Nediskriminācijas pienākumi jo īpaši nodrošina to, ka operators piemēro līdzvērtīgus nosacījumus līdzīgos apstākļos citiem ▌līdzvērtīgu pakalpojumu sniedzējiem un sniedz pakalpojumus un informāciju citiem saskaņā ar tiem pašiem nosacījumiem un tādā pašā kvalitātē, kāda ir viņa paša pakalpojumiem vai pakalpojumiem, ko sniedz tā meitasuzņēmumi vai partneri. ▌Valsts regulatīvās iestādes nolūkā nodrošināt līdzvērtīgu piekļuvi var uzlikt minētajam operatoram pienākumu nodrošināt piekļuves produktus un pakalpojumus visiem uzņēmumiem, arī pašam sev, tādos pašos termiņos un ar tādiem pašiem noteikumiem un nosacījumiem, tostarp attiecībā uz cenu un pakalpojumu līmeni, un ar to pašu sistēmu un procesu palīdzību.

69. pants

Atsevišķas grāmatvedības pienākums

1. Valsts regulatīvā iestāde saskaņā ar 66. panta noteikumiem var uzlikt atsevišķas grāmatvedības pienākumus attiecībā uz noteiktām darbībām, kas saistītas ar starpsavienojumu un/vai piekļuvi.

Jo īpaši valsts regulatīvā iestāde var pieprasīt vertikāli integrētam uzņēmumam padarīt pārredzamas tā vairumtirdzniecības cenas un tā vietējās pārdošanas cenas, lai inter alia nodrošinātu atbilstību, ja ir nediskriminācijas prasība saskaņā ar 68. pantu vai ja tas vajadzīgs, lai novērstu negodīgas savstarpējās subsīdijas. Valsts regulatīvās iestādes var noteikt izmantojamo formātu un uzskaites metodoloģiju.

2. Neskarot 20. pantu, lai veicinātu pārbaudi par pārredzamības un nediskriminācijas pienākumu pildīšanu, valsts regulatīvajām iestādēm ir tiesības pieprasīt, lai pēc pieprasījuma tiktu sniegti grāmatvedības dati, tostarp dati par ieņēmumiem no trešām personām. Valsts regulatīvās iestādes var publicēt šādu informāciju, kas veicinātu atvērtu konkurences tirgu, vienlaikus ievērojot valsts un Savienības komerciālās konfidencialitātes noteikumus.

70. pants

Piekļuve inženiertehniskajai infrastruktūrai

1. Valsts regulatīvā iestāde var saskaņā ar 66. pantu uzlikt operatoriem pienākumu apmierināt pamatotus pieprasījumus nodrošināt piekļuvi inženiertehniskajai infrastruktūrai un iespēju to izmantot, bez ierobežojumiem ietverot ēkas vai ieejas ēkās, kabeļus ēkās, tostarp vadojumu, antenas, torņus un citas balstkonstrukcijas, statņus, mastus, instalācijas caurules, kanālus, kontrolakas, lūkas un sadales skapjus, situācijās, kad tirgus analīze norāda, ka piekļuves liegšana vai piekļuves atļaušana ar nesamērīgiem nosacījumiem, kam ir līdzīga ietekme, kavētu tāda tirgus veidošanos ▌, kurā valdītu noturīga konkurence, un nebūtu galalietotāju interesēs.

2. Valsts regulatīvās iestādes var uzlikt operatoram pienākumu nodrošināt piekļuvi saskaņā ar šo pantu neatkarīgi no tā, vai aktīvi, kurus ietekmē šis pienākums, ir daļa no attiecīgā tirgus saskaņā ar tirgus analīzi, ar nosacījumu, ka pienākums ir vajadzīgs un samērīgs 3. pantā noteikto mērķu īstenošanas nolūkā.

71. pants

Pienākumi nodrošināt piekļuvi īpašām tīkla iekārtām un to izmantošanai

1. ▌Valsts regulatīvā iestāde ▌saskaņā ar 66. panta noteikumiem var uzlikt operatoriem pienākumu apmierināt pamatotus pieprasījumus nodrošināt piekļuvi konkrētiem tīkla elementiem un saistītām iekārtām un to izmantošanu situācijās, kad valsts regulatīvā iestāde uzskata, ka piekļuves atteikums vai nepamatoti noteikumi un nosacījumi, kuriem ir līdzīga ietekme, kavēs noturīgas konkurētspējas tirgus izveidi ▌un nebūs galalietotāju interesēs. Pirms uzlikt šādus pienākumus, valsts regulatīvās iestādes novērtē, vai tirgus analīzē konstatēto problēmu risināšanai būs pietiekami tikai uzlikt pienākumus saskaņā ar 70. pantu.

Operatoriem inter alia var pieprasīt:

a)  piešķirt trešām personām atbilstīgu piekļuvi, tostarp fizisku (cita veida piekļuvi nekā 70. pantā paredzētā), visiem konkrētā fiziskā tīkla elementiem un/vai saistītām iekārtām, kā arī tiesības tos izmantot, tostarp atsevišķu piekļuvi metāla vietējai sakaru līnijai un apakšlīnijai, kā arī atsevišķu piekļuvi optiskās šķiedras sakaru līnijām un norobežojošajiem segmentiem;

b)  kopīgi ar trešām personām lietot konkrētus tīkla elementus, tostarp kopīgi piekļūt metāla vietējai sakaru līnijai un apakšlīnijai, kā arī kopīgi piekļūt optiskās šķiedras sakaru līnijām un norobežojošajiem segmentiem, ieskaitot multipleksās viļņu garuma dalīšanas paņēmienus un līdzīgus koplietošanas pienākumus;

c)  piešķirt trešām personām piekļuvi konkrētiem aktīviem vai virtuāliem tīkla elementiem un pakalpojumiem;

d)  godprātīgi veikt pārrunas ar uzņēmumiem, kas pieprasa piekļuvi;

e)  neatsaukt piekļuvi iekārtām, kas jau piešķirta;

f)  vairumtirdzniecībā sniegt noteiktus pakalpojumus, kas paredzēti tālākpārdošanai, kuru veic trešās personas;

g)  piešķirt atvērtu piekļuvi tehniskām saskarnēm, protokoliem vai citām galvenajām tehnoloģijām, kas ir nepieciešamas pakalpojumu vai virtuālā tīkla pakalpojumu sadarbspējai;

h)  nodrošināt kopvietošanu vai saistīto iekārtu cita veida koplietošanu;

i)  nodrošināt noteiktus pakalpojumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu pakalpojumu sadarbspēju „no gala līdz galam” lietotājiem ▌vai viesabonēšanai mobilajos tīklos;

j)  nodrošināt piekļuvi darbības atbalsta sistēmām vai līdzīgām programmatūras sistēmām, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu godīgu konkurenci pakalpojumu nodrošināšanā;

k)  savstarpēji savienot tīklus vai tīklu iekārtas;

l)  nodrošināt piekļuvi saistītiem pakalpojumiem, tādiem kā identifikācijas, vietas noteikšanas un klātbūtnes noteikšanas pakalpojumi.

Valsts regulatīvās iestādes šiem pienākumiem var piesaistīt nosacījumus, kas attiecas uz godīgumu, pamatotību un izpildes laiku.

2. Lemjot par to, vai ir lietderīgi uzlikt kādu no iespējamajiem īpašajiem 1. punktā minētajiem pienākumiem, un jo īpaši saskaņā ar proporcionalitātes principu izvērtējot, vai un kā šādi pienākumi būtu jāuzliek, valsts regulatīvās iestādes analizē, vai ar cita veida piekļuvi vairumtirdzniecības devumam vai nu tajā pašā, vai saistītā vairumtirdzniecības tirgū jau pietiktu, lai novērstu konstatēto problēmu ▌. Novērtējumā ietver ▌komerciālos piekļuves piedāvājumus, regulētu piekļuvi saskaņā ar 59. pantu vai esošu vai iecerētu regulētu piekļuvi citiem vairumtirdzniecības devumiem saskaņā ar šo pantu. Tās jo īpaši ņem vērā šādus faktorus:

  a) konkurējošo iekārtu izmantošanas vai uzstādīšanas tehnisko un saimniecisko dzīvotspēju, ņemot vērā tirgus attīstības pakāpi, kā arī ņemot vērā attiecīgā starpsavienojuma un/vai piekļuves būtību un veidu, tostarp citu galveno piekļuves produktu dzīvotspēju, piemēram, kabeļu kanalizācijas pieejamību;

b) paredzamo tehnoloģiju attīstību, kas ietekmē tīkla projektēšanu un pārvaldību;

ba) nepieciešamību nodrošināt tehnoloģiju neitralitāti, lai iesaistītās personas varētu projektēt un pārvaldīt savus tīklus;

  c) piedāvātās piekļuves nodrošināšanas iespējamību attiecībā uz pieejamo jaudu;

  d) iekārtas īpašnieka sākotnējo ieguldījumu, ņemot vērā veiktos publiskos ieguldījumus un riskus, kas saistīti ar ieguldījuma veikšanu, it sevišķi ņemot vērā ieguldījumus ļoti veiktspējīgos tīklos un ar tiem saistīto riska līmeni;

  e) vajadzību nodrošināt konkurenci ilgtermiņā, īpašu uzmanību pievēršot ekonomiski efektīvai uz infrastruktūru balstītai konkurencei un inovatīviem komercdarbības modeļiem, ar kuriem sekmē noturīgu konkurenci, piemēram, tādiem, kuru pamatā ir kolektīvie ieguldījumi tīklos;

  f) attiecīgā gadījumā visas attiecīgās intelektuālā īpašuma tiesības;

  g) visas Eiropas mēroga pakalpojumu nodrošināšanu.

3. Valsts regulatīvās iestādes, uzliekot operatoram pienākumus nodrošināt piekļuvi saskaņā ar šo pantu, var paredzēt tehniskus vai darbības nosacījumus, kas šādas piekļuves nodrošinātājam un/vai saņēmējiem jāievēro, lai garantētu normālu tīkla darbību. Pienākumi ievērot konkrētus tehniskus standartus vai specifikācijas ir saskaņā ar standartiem un specifikācijām, kas noteikti atbilstīgi 39. pantam.

72. pants

Cenu kontroles un izmaksu uzskaites pienākumi

1. Valsts regulatīvā iestāde saskaņā ar 66. pantu var uzlikt pienākumus attiecībā uz izmaksu segšanu un cenu kontroli, tostarp pienākumus par cenu orientāciju uz izmaksām un pienākumus attiecībā uz izmaksu uzskaites sistēmām, lai nodrošinātu īpašus starpsavienojuma un/vai piekļuves veidus, situācijās, kad tirgus analīze parāda, ka efektīvas konkurences trūkums nozīmē to, ka attiecīgais operators var paturēt cenas pārmērīgi augstā līmenī vai piemērot cenu ierobežojumus, kaitējot galalietotājiem.

Nosakot, vai cenu kontroles pienākumi būtu lietderīgi, valsts regulatīvās iestādes ņem vērā galalietotāju ilgtermiņa intereses, kas saistītas ar nākamās paaudzes tīklu, un jo īpaši ļoti veiktspējīgu tīklu, izvēršanu un ieviešanu. It sevišķi lai veicinātu operatora ieguldījumus, tostarp nākamās paaudzes tīklos, valsts regulatīvās iestādes ņem vērā ieguldījumus, ko operators ir veicis. Ja valsts regulatīvās iestādes uzskata, ka cenu kontrole ir lietderīga, tās ļauj operatoram gūt samērīgu peļņu no attiecīgā ieguldītā kapitāla, ņemot vērā jebkādus riskus, kas raksturīgi konkrētam jauno tīkla ieguldījumu projektam.

Valsts regulatīvās iestādes neuzliek vai nepatur spēkā pienākumus saskaņā ar šo pantu, ja tās konstatējušas, ka pastāv pierādāms mazumtirdzniecības cenu ierobežojums un ka kāds no pienākumiem, kas uzlikti saskaņā ar 67.–71. pantu, tostarp it sevišķi jebkurš ekonomiskās atkārtojamības tests, kas noteikts saskaņā ar 68. pantu, nodrošina efektīvu un nediskriminējošu piekļuvi.

Ja valsts regulatīvās iestādes uzskata, ka ir lietderīgi noteikt cenu kontroli attiecībā uz piekļuvi esošajiem tīkla elementiem, tās arī ņem vērā ieguvumus, ko prognozējamas un stabilas vairumtirdzniecības cenas dod, lai nodrošinātu efektīvu iekļūšanu tirgū un pietiekamus stimulus visiem operatoriem izvērst jaunus un paplašinātus tīklus.

2. Valsts regulatīvās iestādes nodrošina to, ka izmaksu segšanas mehānisms vai cenu metodoloģija, kas ir atļauta, veicina jaunu un paplašinātu tīklu izvēršanu, efektivitāti un noturīgu konkurenci un palielina noturīgu ieguvumu patērētājiem. Šajā sakarā valsts regulatīvās iestādes var arī ņemt vērā cenas, kas ir pieejamas salīdzināmos konkurences tirgos.

3. Ja operatoram ir pienākums attiecībā uz cenu orientāciju uz to izmaksām, attiecīgais operators pierāda, ka cenas veidojas no izmaksām, ieskaitot saprātīgu peļņu par investīcijām. Lai aprēķinātu efektīvas pakalpojumu sniegšanas izmaksas, valsts regulatīvās iestādes var izmantot izmaksu uzskaites metodes neatkarīgi no tām, kuras izmanto uzņēmums. Valsts regulatīvās iestādes var pieprasīt operatoram sniegt savu cenu pilnīgu pamatojumu un vajadzības gadījumā var pieprasīt koriģēt cenas.

4. Valsts regulatīvās iestādes nodrošina to, ka, ja ir atļauta izmaksu uzskaites sistēmas ieviešana, lai atbalstītu cenu kontroles, izmaksu uzskaites sistēmas aprakstu padara publiski pieejamu, parādot vismaz galvenās kategorijas, kurās izmaksas ir sagrupētas, un noteikumus, kurus izmanto izmaksu sadalīšanai. Atbilstību izmaksu uzskaites sistēmai pārbauda kvalificēta neatkarīga iestāde. Deklarāciju par atbilstību publicē ik gadu.

73. pants

Savienojuma pabeigšanas tarifi

1. Līdz [transponēšanas datums] Komisija pēc apspriešanās ar BEREC saskaņā ar 109. pantu pieņem deleģētos aktus par vienotiem maksimāliem savienojuma pabeigšanas tarifiem, kas valstu regulatīvajām iestādēm jānosaka uzņēmumiem, kuri atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme attiecīgi fiksēto un mobilo balss savienojumu pabeigšanas pakalpojumu tirgos Savienībā.

2. Savienojuma pabeigšanas tarifus, kas minēti 1. punktā, nosaka kā maksimālos simetriskos savienojuma pabeigšanas tarifus, pamatojoties uz izmaksām, kas rodas efektīvam operatoram, un tie atbilst III pielikumā paredzētajiem kritērijiem un parametriem. Efektīvu izmaksu novērtējuma pamatā ir pašreizējo izmaksu vērtības. Efektīvu izmaksu aprēķināšanai izmantotās metodes pamatā ir augšupēja modelēšanas pieeja, kurā izmantotas ar datplūsmu saistītas ilgtermiņa papildu izmaksas par vairumtirdzniecības balss savienojuma pabeigšanas pakalpojuma sniegšanu trešām personām. Pieņemot šādus deleģētos aktus, Komisija ņem vērā valstu apstākļus, kuru dēļ rodas būtiskas atšķirības starp dalībvalstīm. Maksimālie savienojuma pabeigšanas tarifi pirmajos deleģētajos aktos nav augstāki par visaugstāko likmi, kas ir spēkā jebkurā no dalībvalstīm, pēc jebkādas nepieciešamas korekcijas saistībā ar izņēmuma apstākļiem valstī, [sešus] mēnešus pirms deleģēto aktu pieņemšanas.

▌

▌

▌

▌

7. Komisija reizi piecos gados pārskata deleģētos aktus, kas pieņemti saskaņā ar šo pantu.

74. pants

Jaunu ļoti veiktspējīga tīkla elementu regulējums

1. Neskarot valstu regulatīvo iestāžu novērtējumu par kolektīviem ieguldījumiem citu veidu tīklos, valsts regulatīvā iestāde var nolemt neuzlikt pienākumus attiecībā uz jauniem ļoti veiktspējīgiem tīkliem, kas, ja tie ir fiksētie, turpinās līdz telpām vai, ja mobilie, līdz bāzes stacijai un kas ir daļa no attiecīgā tirgus, kurā tā plāno uzlikt vai paturēt spēkā pienākumus saskaņā ar 70., 71. un 72. pantu, un ko ir izvērsis vai plāno izvērst attiecīgs operators ▌, ja tā secina, ka ir izpildīti šādi kumulatīvi nosacījumi:

a) jaunu tīkla elementu izvēršanai jebkurā to ekspluatācijas posmā jebkurš operators var iesniegt kolektīvu ieguldījumu piedāvājumus saskaņā ar pārredzamu procesu un noteikumiem, kas nodrošina noturīgu konkurenci ilgtermiņā, cita starpā ietverot godīgus, samērīgus un nediskriminējošus noteikumus, kas tiek piedāvāti potenciālajiem kolektīvajiem ieguldītājiem; to saistību vērtības un grafika elastīgums, kuras uzņēmies katrs kolektīvais ieguldītājs; iespēja nākotnē palielināt šādas saistības; tiesības, kuras kolektīvie ieguldītāji savstarpēji piešķīruši pēc tādas infrastruktūras ierīkošanas, kurā veikts kolektīvais ieguldījums;

aa) ja ir noslēgts vismaz viens kopīgu ieguldījumu līgums, kura pamatā ir piedāvājums saskaņā ar a) apakšpunktu, un kolektīvie ieguldītāji ir vai plāno būt pakalpojumu sniedzēji vai izmitināt šādus pakalpojumu sniedzējus attiecīgajā mazumtirdzniecības tirgū, un tiem ir pamatotas izredzes efektīvi konkurēt;

▌

c) piekļuves prasītāji, kas nepiedalās kolektīvajā ieguldījumā, var gūt labumu no godīgiem, saprātīgiem un nediskriminējošiem piekļuves nosacījumiem, pienācīgi ņemot vērā risku, kas radies kolektīvajiem ieguldītājiem, šādam nolūkam izmantojot komerclīgumus, kuru pamatā ir godīgi un samērīgi noteikumi, vai regulētu piekļuvi, kuru uztur vai pielāgo valsts regulatīvā iestāde.

Valsts regulatīvās iestādes nosaka, vai iepriekš minētie nosacījumi ir izpildīti, tostarp apspriežoties ar attiecīgajiem tirgus dalībniekiem saskaņā ar 65. panta 1. un 2. punkta noteikumiem.

Novērtējot pirmajā daļā minētos kolektīvā ieguldījuma piedāvājumus, procesus un līgumus, valsts regulatīvā iestāde nodrošina, ka šie piedāvājumi, procesi un līgumi atbilst IV pielikumā noteiktajiem kritērijiem.

2. Šā panta 1. punkts neskar valsts regulatīvās iestādes pilnvaras pieņemt lēmumus saskaņā ar 26. panta pirmo daļu, ja rodas strīds starp uzņēmumiem saistībā ar kolektīvu ieguldījumu līgumu, kas, pēc tās ieskatiem, atbilst minētajā punktā izklāstītajiem nosacījumiem un IV pielikumā noteiktajiem kritērijiem.

75. pants

Funkcionālā nošķiršana

1. Ja valsts regulatīvā iestāde secina, ka, uzliekot saskaņā ar 67. līdz 72. pantu attiecīgus pienākumus, nav izdevies izveidot efektīvu konkurenci un ka ir konstatētas būtiskas un pastāvīgas konkurences problēmas un/vai tirgus nepilnības saistībā ar dažu piekļuves produktu vairumtirdzniecības tirgu, tā kā ārkārtas pasākumu saskaņā ar direktīvas 66. panta 3. punkta otrās daļas noteikumiem var uzlikt vertikāli integrētiem uzņēmumiem pienākumu nodot ar minēto piekļuves produktu vairumtirdzniecības nodrošināšanu saistītas darbības neatkarīgi strādājošai uzņēmējdarbības vienībai.

Minētā uzņēmējdarbības vienība nodrošina piekļuves produktus un pakalpojumus visiem uzņēmumiem, tostarp citām uzņēmējdarbības vienībām mātesuzņēmumā, tādos pašos termiņos un ar tādiem pašiem noteikumiem un nosacījumiem, tostarp attiecībā uz cenu un pakalpojumu līmeni, un ar to pašu sistēmu un procesu palīdzību.

2. Ja valsts regulatīvā iestāde plāno uzlikt pienākumu veikt funkcionālo nošķiršanu, tā iesniedz Komisijai priekšlikumu, kurā ietver:

  a) pierādījumu, kas pamato valsts regulatīvās iestādes secinājumus, kā minēts 1. punktā;

  b) pamatotu novērtējumu, ka pieņemamā laikposmā nav izredžu vai nav pietiekami lielu izredžu izveidot efektīvu un noturīgu uz infrastruktūru balstītu konkurenci;

  c) analīzi par gaidāmo ietekmi uz valsts regulatīvo iestādi, uz uzņēmumu, jo īpaši uz atdalītā uzņēmuma darbaspēku un elektronisko sakaru nozari kopumā, un uz stimuliem veikt ieguldījumus nozarē kopumā, jo īpaši attiecībā uz vajadzību nodrošināt sociālu un teritoriālu kohēziju, un uz citām ieinteresētajām pusēm, jo īpaši norādot gaidāmo ietekmi uz infrastruktūras konkurenci un iespējamo no tās izrietošo ietekmi uz patērētājiem;

  d) analīzi par iemesliem, kas pamato to, ka šis pienākums būtu visefektīvākais līdzeklis, lai piemērotu tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kuru mērķis ir konstatēto konkurences problēmu/tirgus nepilnību novēršana.

3. Tiesību akta projekts ietver šādus elementus:

  a) nošķiršanas būtību un pakāpi, konkrēti norādot nošķirtās uzņēmējdarbības vienības juridisko statusu;

  b) nošķirtās uzņēmējdarbības vienības aktīvus un produktus un pakalpojumus, kas šai vienībai jāpiedāvā;

  c) pārvaldības režīmu, lai nodrošinātu nošķirtajā uzņēmējdarbības vienībā nodarbinātā personāla neatkarību un atbilstošus stimulus;

  d) noteikumus, ar ko nodrošina pienākumu pildīšanu;

  e) noteikumus, ar ko nodrošina darbības procedūru pārredzamību, jo īpaši no citu ieinteresēto personu viedokļa;

  f) uzraudzības programmu, ar ko nodrošina noteikumu ievērošanu, ietverot gada pārskata publicēšanu.

4. Saskaņā ar Komisijas lēmumu par pasākuma projektu, kas pieņemts atbilstīgi 66. panta 3. punktam, valsts regulatīvā iestāde saskaņā ar procedūru, kas paredzēta 65. pantā, veic dažādo ar piekļuves tīklu saistīto tirgu koordinētu analīzi. Pamatojoties uz šo izvērtējumu, valsts regulatīvā iestāde uzliek, saglabā, groza vai atceļ pienākumus saskaņā ar šīs direktīvas 23. un 32. pantu.

5. Uzņēmumam, kam noteikts funkcionālās nošķiršanas pienākums, var piemērot ikvienu no 67. līdz 72. pantā norādītajiem pienākumiem kādā no konkrētajiem tirgiem, kurā tas saskaņā ar 65. pantu atzīts par uzņēmumu, kam ir būtiska ietekme tirgū, vai citu Komisijas atļautu pienākumu saskaņā ar 66. panta 3. punktu.

76. pants

Vertikāli integrētu uzņēmumu brīvprātīga nošķiršana

1. Uzņēmumi, kuri saskaņā ar šīs direktīvas 65. pantu ir atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme vienā vai vairākos konkrētajos tirgos, valsts regulatīvo iestādi informē iepriekš un laikus, lai valsts regulatīvā iestāde varētu izvērtēt paredzētās darbības ietekmi, ja tie plāno savus vietējās piekļuves tīkla aktīvus vai to lielu daļu nodot atsevišķam tiesību subjektam, kas nav to īpašumā, vai izveidot atsevišķu uzņēmējdarbības vienību, lai visiem mazumtirdzniecības pakalpojumu sniedzējiem, tostarp šo uzņēmumu mazumtirdzniecības struktūrvienībām, nodrošinātu pilnīgi līdzvērtīgus piekļuves produktus.

Turklāt uzņēmumi valsts regulatīvajai iestādei ziņo par visām izmaiņām tādās iecerēs, kā arī par nošķiršanas procesa galarezultātu.

Lai trešām personām nodrošinātu efektīvu un nediskriminējošu piekļuvi, uzņēmumi var arī piedāvāt saistības attiecībā uz piekļuves nosacījumiem, kuras tiks piemērotas to tīklā īstenošanas periodā un pēc tam, kad tiks ieviests ierosinātais nošķiršanas veids. Lai valsts regulatīvā iestāde varētu īstenot uzdevumus saskaņā ar šā panta 2. punktu, saistību piedāvājumā ietver pietiekami sīku informāciju, tostarp īstenošanas grafiku un ilgumu. Šādu saistību termiņš var pārsniegt maksimālo periodu tirgus analīzes veikšanai, kas noteikts 65. panta 5. punktā.

2. Valsts regulatīvā iestāde novērtē plānotās transakcijas un attiecīgā gadījumā piedāvāto saistību ietekmi uz pašreizējiem pienākumiem, kas regulatīvā nolūkā uzlikti saskaņā ar šo direktīvu.

Šajā nolūkā valsts regulatīvā iestāde veic dažādo, ar piekļuves tīklu saistīto tirgu analīzi saskaņā ar procedūru, kas paredzēta 65. pantā.

Valsts regulatīvā iestāde ņem vērā visas uzņēmuma piedāvātās saistības, it sevišķi paturot prātā 3. pantā izvirzītos mērķus. Tālab valsts regulatīvā iestāde apspriežas ar trešām personām saskaņā ar 23. pantu un it sevišķi bez ierobežojumiem pievēršas tām trešām personām, kuras tieši ietekmē plānotais darījums.

Pamatojoties uz šo izvērtējumu, valsts regulatīvā iestāde uzliek, saglabā, groza vai atceļ pienākumus saskaņā ar 23. un 32. pantu, attiecīgā gadījumā piemērojot 77. panta noteikumus. Valsts regulatīvā iestāde lēmumā var noteikt, ka saistības ir pilnībā vai daļēji saistošas. Izņēmuma kārtā, atkāpjoties no 65. panta 5. punkta, valsts regulatīvā iestāde var noteikt, ka dažas vai visas saistības ir saistošas visā laika posmā, kurā tās tiek piedāvātas.

3. Neskarot 77. panta noteikumus, juridiski un/vai funkcionāli nošķirtajai uzņēmējdarbības vienībai attiecīgi var piemērot ikvienu no 67. līdz 72. pantā norādītajiem pienākumiem kādā no konkrētajiem tirgiem, kurā tā ir atzīta par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, saskaņā ar 65. pantu, vai jebkādu citu Komisijas atļautu pienākumu saskaņā ar 66. panta 3. punktu, un tad, ja ne ar kādām piedāvātajām saistībām nepietiktu 3. pantā izvirzīto mērķu īstenošanai.

4. Valsts regulatīvā iestāde uzrauga, kā tiek īstenotas uzņēmumu piedāvātās saistības, kuras tā padarījusi par saistošām saskaņā ar šā panta 2. punktu, un apsver iespēju pagarināt to termiņu, kad ir beidzies laika posms, kuram tās sākotnēji tika piedāvātas.

77. pants

Uzņēmumi, kas darbojas tikai vairumtirdzniecības tirgū

1. Valsts regulatīvā iestāde, kas uzņēmumu, kurš nav iesaistījies nevienā elektronisko sakaru pakalpojumu mazumtirdzniecības tirgū, saskaņā ar 65. pantu atzīst par uzņēmumu, kam ir būtiska ietekme vienā vai vairākos vairumtirdzniecības tirgos, ņem vērā to, vai minētajam uzņēmumam ir šādas raksturīgas iezīmes:

a) visas uzņēmējsabiedrības un uzņēmējdarbības struktūrvienības, kuras ir šā uzņēmuma daļa, tostarp visas uzņēmējsabiedrības, kuras kontrolē vieni un tie paši galīgie īpašnieki, bet kuras ne vienmēr ir šo galīgo īpašnieku pilnīgā īpašumā, patlaban darbojas un plāno nākotnē darboties tikai elektronisko sakaru pakalpojumu vairumtirdzniecības tirgos, un tādējādi tās nedarbojas nevienā elektronisko sakaru pakalpojumu mazumtirdzniecības tirgū, kurā tiek sniegti pakalpojumi galalietotājiem Savienībā;

b) uzņēmumam nav ekskluzīva līguma vai līguma, kas faktiski ir ekskluzīvs līgums, ar vienu un atsevišķu uzņēmumu, kas darbojas lejupēji un kas darbojas kādā elektronisko sakaru pakalpojumu mazumtirdzniecības tirgū, kurā tiek sniegti pakalpojumi privātiem vai komerciāliem galalietotājiem.

2. Ja valsts regulatīvā iestāde secina, ka šā panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi ir izpildīti, tā minētajam uzņēmumam var uzlikt tikai pienākumus saskaņā ar 70. vai 71. pantu.

3. Valsts regulatīvā iestāde jebkurā laikā pārskata pienākumus, kas uzņēmumam uzlikti saskaņā ar šo pantu, ja tā secina, ka šā panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi vairs nav izpildīti, un attiecīgi piemēro 65.–72. pantu.

4. Valsts regulatīvā iestāde pārskata pienākumus, kas uzņēmumam uzlikti saskaņā ar šo pantu, arī tad, ja, kā pierādījumu izmantojot nosacījumus, kurus uzņēmums piedāvā pakārtotajiem klientiem, iestāde secina, ka ir radušās konkurences problēmas, kuras kaitē galalietotājiem, un tāpēc ir jāuzliek viens vai vairāki no 67., 68., 69. vai 72. pantā noteiktajiem pienākumiem vai jāgroza pienākumi, kas uzlikti saskaņā ar 2. punktu.

5. Pienākumus atbilstīgi šim pantam uzliek un pārskata saskaņā ar 23., 32. un 33. pantā minētajām procedūrām.

    78. pants

Pāreja no pārmantotās infrastruktūras

1. Uzņēmumi, kuri saskaņā ar 65. pantu ir atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme vienā vai vairākos attiecīgajos tirgos, iepriekš un laikus informē valsts regulatīvo iestādi, ja tie plāno izņemt no ekspluatācijas tādas tīkla daļas, tostarp pārmantoto infrastruktūru, kas vajadzīga vara kabeļu tīkla ekspluatācijai, uz kurām attiecas pienākumi saskaņā ar 66.–77. pantu.

2. Valsts regulatīvā iestāde nodrošina, ka process izņemšanai no ekspluatācijas ietver pārredzamu grafiku un nosacījumus, cita starpā ietverot attiecīgu paziņošanas termiņu un pārejas periodu, un noskaidro, vai ir pieejami vismaz salīdzināmas kvalitātes alternatīvi ▌produkti, kas nodrošina piekļuvi modernizētai tīkla infrastruktūrai, ar ko aizstāj no ekspluatācijas izņemtos elementus, ja tas ir vajadzīgs, lai aizsargātu konkurenci un galalietotāju tiesības.

Valsts regulatīvā iestāde var atcelt pienākumus, kas attiecas uz aktīviem, kurus ierosināts izņemt no ekspluatācijas, ja tā ir pārliecinājusies, ka:

a) piekļuves nodrošinātājs ir acīmredzami izveidojis atbilstīgus apstākļus pārejai, tostarp darījis pieejamu vismaz salīdzināmas kvalitātes alternatīvu piekļuves produktu, kas ļauj aptvert tos pašus galalietotājus, kā tas bija iespējams, izmantojot pārmantoto infrastruktūru; un

b) piekļuves nodrošinātājs ir izpildījis nosacījumus un procesu, kas paziņoti valsts regulatīvajai iestādei saskaņā ar šo pantu.

Šādu atcelšanu īsteno saskaņā ar 23., 32. un 33. pantā minētajām procedūrām. Šie noteikumi neskar tādu regulētu produktu pieejamību, ko valsts regulatīvā iestāde noteikusi modernizētajai tīkla infrastruktūrai saskaņā ar 65. un 66. pantā paredzētajām procedūrām.

    78.a pants

Pieprasījuma apkopošana

Dalībvalstis attiecībā uz termiņu, procentu likmēm vai citiem jautājumiem operatoram, kas finansē ļoti veiktspējīga fiziska savienojuma nodrošināšanu līdz galalietotāja telpām, nenosaka stingrākus noteikumus nekā finanšu iestādēm, tostarp tad, ja šādu operatora finansēšanu īsteno saskaņā ar uzstādīšanas līgumu.

    78.b pants

BEREC vadlīnijas par ļoti veiktspējīgiem tīkliem

Līdz [transponēšanas datums] BEREC pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām un ciešā sadarbībā ar Komisiju izstrādā vadlīnijas par kritērijiem, kuriem tīklam ir jāatbilst, lai to varētu uzskatīt par ļoti veiktspējīgu tīklu. Valstu regulatīvās iestādes maksimāli ņem vērā šīs vadlīnijas. BEREC atjaunina šīs vadlīnijas līdz 2025. gada 31. decembrim un pēc tam reizi [trijos gados].

III daļa. PAKALPOJUMI

I sadaļa. Universālā pakalpojuma saistības

79. pants

Universālais pakalpojums par pieņemamu cenu

1. Dalībvalstis nodrošina, ka to teritorijā visiem patērētājiem par pieņemamu cenu, ņemot vērā konkrētos apstākļus valstī, ir piekļuve platjoslas internetam un balss sakaru pakalpojumiem vismaz fiksētā atrašanās vietā to teritorijā noteiktajā kvalitātē, tostarp attiecīgs savienojums.

Turklāt dalībvalstis var arī nodrošināt, ka pakalpojumi par pieņemamu cenu tiek sniegti arī ārpus fiksētās atrašanās vietas, ja dalībvalstis uzskata, ka tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu patērētāja pilnvērtīgu sociālo un ekonomisko līdzdalību sabiedrībā.

2. Valsts regulatīvās iestādes saskaņā ar BEREC vadlīnijām definē 1. punktā minētā interneta piekļuves pakalpojuma veiktspējas minimumu nolūkā ▌atspoguļot pakalpojumus, kurus izmanto lielākā daļa patērētāju fiksētā vietā to teritorijā vai attiecīgās to teritorijas daļās un kuri ir nepieciešami, lai nodrošinātu sociālo un ekonomisko līdzdalību sabiedrībā. Šādā nolūkā ▌interneta piekļuves pakalpojumam jāspēj nodrošināt tādu joslas platumu, kas varētu atbalstīt vismaz V pielikumā noteikto minimālo pakalpojumu komplektu.

Līdz [18 mēneši pēc direktīvas spēkā stāšanās dienas] BEREC nolūkā veicināt šā panta konsekventu piemērošanu, apspriežoties ar ieinteresētajām personām un cieši sadarbojoties ar Komisiju, kā arī ņemot vērā pieejamos Komisijas (Eurostat) datus, pieņem vadlīnijas, kurām atbilstīgi valstu regulatīvās iestādes var noteikt obligātās pakalpojumu kvalitātes prasības, tostarp minimālo joslas platumu, lai atbalstītu vismaz minimālo pakalpojumu komplektu, kas noteikts V pielikumā, atspoguļojot vidējo joslas platumu, kāds pieejams vairākumam iedzīvotāju katrā dalībvalstī. Minētās vadlīnijas atjaunina ik pēc diviem gadiem, lai ņemtu vērā tehnoloģiju attīstību un izmaiņas patērētāju patēriņa modeļos.

3. Ja patērētājs pieprasa, 1. un 1.a punktā minēto savienojumu var ierobežot tā, ka tas atbalsta tikai balss sakarus.

3.a Uz mikrouzņēmumiem, mazajiem uzņēmumiem un bezpeļņas organizācijām dalībvalstis šā panta noteikumus var attiecināt kā uz galalietotājiem.

80. pants

Universālā pakalpojuma sniegšana par pieņemamu cenu

1. Valsts regulatīvās iestādes uzrauga 79. panta 1. punktā norādīto, tirgū pieejamo pakalpojumu mazumtirdzniecības tarifu attīstību un apmēru, it sevišķi saistībā ar cenām valstī un patērētāju ienākumiem valstī.

2. Ja dalībvalstis konstatē, ka, ņemot vērā apstākļus valstī, 79. panta 1. punktā norādīto pakalpojumu mazumtirdzniecības cenas nav pieņemamas, jo patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai īpašām sociālajām vajadzībām tās liedz piekļuvi šādiem pakalpojumiem, dalībvalstis pieprasa, lai šādu pakalpojumu sniedzēji piedāvātu minētajiem patērētājiem tarifu izvēles iespējas vai tarifu paketes, kas atšķiras no parastā komercpiedāvājuma. Šādā nolūkā dalībvalstis prasa šādiem uzņēmumiem piemērot kopīgus tarifus, tostarp ģeogrāfisko vidējo tarifu, visā to teritorijā. Dalībvalstis nodrošina, ka patērētājiem, kuri ir tiesīgi izmantot šādas tarifu izvēles iespējas vai tarifu paketes, ir tiesības slēgt līgumu ar uzņēmumu, kas sniedz 79. panta 1. punktā norādītos pakalpojumus. Dalībvalstis arī nodrošina, ka šāds uzņēmums nodrošina šiem galalietotājiem pienācīgu numura pieejamības periodu un izvairās no nepamatotas pakalpojuma atvienošanas.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmumi, kuri saskaņā ar 2. punktu piedāvā tarifu izvēles iespējas vai tarifu paketes patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai īpašām sociālajām vajadzībām, regulāri sniedz valsts regulatīvajām iestādēm sīku informāciju par šiem piedāvājumiem. Neskarot patērētāja tiesības brīvi izvēlēties pakalpojumu sniedzēju, valsts regulatīvās iestādes nodrošina, ka nosacījumi, ar kuriem uzņēmumi saskaņā ar 2. punktu piedāvā tarifu izvēles iespējas vai tarifu paketes, ir pilnīgi pārredzami un tiek publicēti, kā arī tiek piemēroti saskaņā ar 92. pantu un nediskriminēšanas principu. Valsts regulatīvās iestādes var prasīt, lai konkrēti režīmi tiktu grozīti vai atcelti.

4. Dalībvalstis, ņemot vērā apstākļus valstī, var nodrošināt, ka patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai īpašām sociālajām vajadzībām tiek sniegts papildu atbalsts nolūkā nodrošināt funkcionālas interneta piekļuves un balss sakaru pakalpojumu pieejamību par pieņemamu cenu vismaz fiksētā atrašanās vietā. Turklāt dalībvalstis var nodrošināt, ka atbalsts mobilo pakalpojumu jomā tiek sniegts patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai īpašām sociālajām vajadzībām, ja dalībvalstis uzskata, ka tas vajadzīgs patērētāju pilnvērtīgai sociālajai un ekonomiskajai līdzdalībai sabiedrībā.

5. Dalībvalstis, ņemot vērā apstākļus valstī, nodrošina, ka patērētājiem ar invaliditāti tiek sniegts attiecīgs atbalsts un ka tiek veikti citi īpaši pasākumi, lai nodrošinātu, ka saistītās galiekārtas ir pieejamas personām ar invaliditāti, un īpašās iekārtas un īpašie pakalpojumi, kas uzlabo līdzvērtīgu piekļuvi, ir fiziski un cenu ziņā pieejami. Teksta pārlikšanas pakalpojumu vidējās izmaksas patērētājiem ar invaliditāti ir līdzvērtīgas balss sakaru pakalpojumu izmaksām saskaņā ar 79. pantu.

6. Piemērojot šo pantu, dalībvalstis tiecas iespējami mazināt tirgus izkropļojumus.

6.a Uz mikrouzņēmumiem, mazajiem uzņēmumiem un bezpeļņas organizācijām dalībvalstis šā panta noteikumus var attiecināt kā uz galalietotājiem.

81. pants

Universālā pakalpojuma pieejamība

1. Ja dalībvalsts, ņemot vērā saskaņā ar 22. panta 1. punktu veiktā ģeogrāfiskā apsekojuma rezultātus, ja tie pieejami, ir konstatējusi vai ja valsts regulatīvā iestāde ir apmierināta ar alternatīviem pierādījumiem, ka interneta piekļuves pakalpojuma, kas definēts saskaņā ar 79. panta 2. punktu, un balss sakaru pakalpojuma pieejamību fiksētā atrašanās vietā nav iespējams nodrošināt parastos tirgus apstākļos vai ar citu iespējamo sabiedriskās politikas rīku palīdzību tās teritorijā vai dažādās teritorijas daļās, tā var uzlikt attiecīgus universālā pakalpojuma pienākumus, lai apmierinātu visus pamatotos pieprasījumus par piekļuvi šiem pakalpojumiem tās teritorijas attiecīgajās daļās.

2. Dalībvalstis nosaka visefektīvāko un piemērotāko pieeju, lai nodrošinātu funkcionālas interneta piekļuves pakalpojuma, kas definēts saskaņā ar 79. panta 2. punktu, un balss sakaru pakalpojuma pieejamību fiksētā atrašanās vietā, vienlaikus ievērojot objektivitātes, pārredzamības, nediskriminācijas un proporcionalitātes principus. Tas var ietvert interneta piekļuves pakalpojumu un balss sakaru pakalpojumu nodrošināšanu ar vadu vai bezvadu tehnoloģijām. Tās tiecas iespējami mazināt tirgus izkropļojumus, jo īpaši pakalpojumu sniegšanu par cenām vai saskaņā ar citiem noteikumiem un nosacījumiem, kas atšķiras no parastajiem tirgus nosacījumiem, un vienlaikus aizsargā sabiedrības intereses.

3. Ja dalībvalstis nolemj uzlikt pienākumu nodrošināt ▌interneta piekļuves pakalpojuma, kas definēts saskaņā ar 79. panta 2. punktu, un balss sakaru pakalpojuma pieejamību fiksētā atrašanās vietā, tās it sevišķi var izraudzīties vienu vai vairākus uzņēmumus, kuru uzdevums ir garantēt funkcionālas interneta piekļuves pakalpojuma, kas definēts saskaņā ar 79. panta 2. punktu, un balss sakaru pakalpojuma pieejamību fiksētā atrašanās vietā tā, lai aptvertu visu valsts teritoriju. Dalībvalstis var izraudzīties dažādus uzņēmumus vai uzņēmumu kopumus, kuru uzdevums ir nodrošināt ▌interneta piekļuves pakalpojumu un balss sakaru pakalpojumus fiksētā atrašanās vietā un/vai aptvert dažādas valsts teritorijas daļas.

4. Ja dalībvalstis izraugās pakalpojumu sniedzējus daļā valsts teritorijas vai visā valsts teritorijā kā pakalpojumu sniedzējus, kuru pienākums ir nodrošināt ▌interneta piekļuves pakalpojuma, kas definēts saskaņā ar 79. panta 2. punktu, un balss sakaru pakalpojuma pieejamību fiksētā atrašanās vietā, tās to veic, izmantojot efektīvu, objektīvu, pārredzamu un nediskriminējošu izraudzīšanās mehānismu, ar ko nevienam pakalpojumu sniedzējam a priori neliedz iespēju tikt izraudzītam. Šādas izraudzīšanās metodes nodrošina to, ka ▌interneta piekļuves pakalpojumu un balss sakaru pakalpojumus fiksētā atrašanās vietā sniedz rentabli un ka tos var izmantot kā līdzekli universālā pakalpojuma pienākuma neto izmaksu noteikšanai saskaņā ar 84. pantu.

5. Ja atbilstoši 3. punktam izraudzīts pakalpojumu sniedzējs plāno nodot būtisku vietējā piekļuves tīkla aktīvu daļu vai visus šos aktīvus atsevišķai juridiskai personai, kam ir cits īpašnieks, tas jau savlaicīgi iepriekš informē valsts regulatīvo iestādi, lai minētajai iestādei būtu iespēja novērtēt, kā paredzamais darījums ietekmēs ▌interneta piekļuves pakalpojuma, kas definēts saskaņā ar 79. panta 2. punktu, un balss sakaru pakalpojuma pieejamību fiksētā atrašanās vietā. Valsts regulatīvā iestāde var uzlikt, grozīt vai atcelt konkrētus pienākumus saskaņā ar 13. panta 2. punktu.

82. pants

Esošo universālo pakalpojumu statuss

1. Dalībvalstis var arī turpmāk nodrošināt to, ka ir pieejami vai pieejami par pieņemamu cenu citi pakalpojumi, kuri nav ▌interneta piekļuves pakalpojums, kas definēts saskaņā ar 79. panta 2. punktu, un balss sakaru pakalpojums fiksētā atrašanās vietā un kuri bija spēkā pirms [datums], ja šādu pakalpojumu nepieciešamība ir konstatēta, ņemot vērā apstākļus valstī. Ja dalībvalstis minēto pakalpojumu sniegšanai izraugās pakalpojuma sniedzējus daļā valsts teritorijas vai visā valsts teritorijā, piemēro 81. pantu. Minētos pienākumus finansē saskaņā ar 85. pantu.

2. Dalībvalstis saskaņā ar šo pantu uzliktos pienākumus pārskata līdz ...[3 gadi pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] un pēc tam vismaz ik pēc trim gadiem.

83. pants

Izdevumu kontrole

1. Dalībvalstis nodrošina to, ka, sniedzot pakalpojumus un iespējas papildus 79. pantā noteiktajiem, balss sakaru un interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji saskaņā ar 79., 81. un 82. pantu izveido tādus noteikumus un nosacījumus, lai galalietotājam nav jāmaksā par pakalpojumiem vai iespējām, kas nav vajadzīgi vai nav nepieciešami pieprasīto pakalpojumu veikšanai.

2. Dalībvalstis nodrošina to, ka pakalpojumu sniedzēji, kuri sniedz balss sakaru pakalpojumus, kas minēti 79. pantā un īstenoti saskaņā ar 80. pantu, nodrošina īpašās iespējas un pakalpojumus, kas minēti VI pielikuma A daļā, lai patērētāji varētu pārraudzīt un kontrolēt izdevumus, un ievieš sistēmu, lai izvairītos no nepamatota balss sakaru pakalpojuma atvienojuma tiesīgajiem patērētājiem, tostarp pienācīgu mehānismu, lai pārbaudītu pastāvīgu ieinteresētību pakalpojuma izmantošanā.

3. Dalībvalstis nodrošina to, ka kompetentā iestāde var atcelt 2. punkta prasību visā tās teritorijā vai tās daļā, ja ir nodrošināts, ka šī iespēja ir plaši pieejama.

84. pants

Universālā pakalpojuma saistību izmaksas

1. Ja valsts regulatīvās iestādes uzskata, ka saskaņā ar 79. panta 2. punktu noteikta ▌interneta piekļuves pakalpojuma un balss sakaru pakalpojuma sniegšana, kā noteikts 79., 80. un 81. pantā, vai esošo universālo pakalpojumu turpināšana, kā noteikts 82. pantā, var radīt netaisnīgu slogu ▌šādu pakalpojumu sniedzējiem, un ja šādi pakalpojumu sniedzēji pieprasa kompensāciju, tās var aprēķināt šī pakalpojuma sniegšanas neto izmaksas.

Šim nolūkam valsts regulatīvās iestādes:

  a) aprēķina universālā pakalpojuma saistību neto izmaksas, ņemot vērā jebkuras tirgus priekšrocības, kādas ir ▌79. panta 2. punktā noteiktā ▌interneta piekļuves pakalpojuma un 79., 80. un 81. pantā noteiktā balss sakaru pakalpojuma sniedzējam vai saistībā ar 82. pantā noteikto pastāvošo universālo pakalpojumu turpināšanu saskaņā ar VII pielikumu; vai

  b) izmanto tā universālā pakalpojuma sniegšanas neto izmaksas, kas noteikts ar izraudzīšanās mehānisma palīdzību, saskaņā ar 81. panta 3., 4. un 5. punktu.

2. Norēķinus un/vai citu informāciju, kas var kalpot par pamatu 1. punkta a) apakšpunktā minēto universālā pakalpojuma saistību neto izmaksu aprēķināšanai, auditē vai pārbauda valsts regulatīvā iestāde vai iestāde, kas ir neatkarīga no attiecīgajām pusēm, un apstiprina valsts regulatīvā iestāde. Izmaksu aprēķina un audita apkopojuma rezultāti ir publiski pieejami.

85. pants

Universālā pakalpojuma saistību finansēšana

Ja, pamatojoties uz 84. pantā minēto neto izmaksu aprēķinu, valsts regulatīvās iestādes atklāj, ka uzņēmums ir pakļauts negodīgam apgrūtinājumam, dalībvalstis pēc attiecīgā uzņēmuma pieprasījuma izlemj ieviest mehānismu, lai kompensētu šim uzņēmumam noteiktās neto izmaksas saskaņā ar pārredzamiem noteikumiem no valsts finansējuma. ▌

1.a   Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt mehānismu, ar ko universālā pakalpojuma saistību neto izmaksas, kas izriet no 81. pantā noteiktajām saistībām, sadala starp elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem un uzņēmumiem, kuri sniedz informācijas sabiedrības pakalpojumus, kas noteikti Direktīvā 2000/31/EK.

1.b   Dalībvalstis, kuras pieņem vai saglabā šādu mehānismu, tā darbību pārskata vismaz ik pēc trim gadiem, lai noteiktu, kuras neto izmaksas ir jāturpina sadalīt saskaņā ar mehānismu un kuras jānodala, lai tās kompensētu no publiskiem līdzekļiem.

1.c   Var finansēt tikai 79., 81. un 82. pantā minēto saistību neto izmaksas, kas ir noteiktas saskaņā ar 84. pantu.

1.d   Ja neto izmaksas ir sadalītas saskaņā ar 1.a punktu, dalībvalstis nodrošina, ka tiek ieviests sadales mehānisms, ko administrē valsts regulatīvā iestāde vai no labumguvējiem neatkarīga struktūra, kuru pārrauga valsts regulatīvā iestāde.

1.e   Sadales mehānismā ievēro pārredzamības, minimālā tirgus izkropļojuma, nediskriminācijas un samērīguma principu saskaņā ar IV pielikuma B daļas principiem. Dalībvalstis var izvēlēties neprasīt iemaksas no atsevišķu veidu uzņēmumiem vai no uzņēmumiem, kuru apgrozījums ir mazāks par valstī noteikto limitu.

1.f   Maksājumi, kas ir saistīti ar universālā pakalpojuma saistību izmaksu sadali, ir nošķirti un noteikti atsevišķi katram uzņēmumam. Tādus maksājumus neuzliek uzņēmumiem vai neiekasē no uzņēmumiem, kas nesniedz pakalpojumus tās dalībvalsts teritorijā, kas ir noteikusi sadales mehānismu.

86. pants

Pārredzamība

1. Ja universālā pakalpojuma saistību neto izmaksas aprēķināmas saskaņā ar 84. pantu, valsts regulatīvās iestādes nodrošina to, ka neto izmaksu aprēķināšanas principi, ietverot sīkas ziņas par izmantojamo metodiku, ir publiski pieejami.

2. Ievērojot Savienības un valsts noteikumus par darījumu konfidencialitāti, valsts regulatīvās iestādes nodrošina to, ka tiek publicēts ikgadējs ziņojums, kurā sīki izklāstītas aprēķinātās universālā pakalpojuma saistību izmaksas, ietverot visas tirgus priekšrocības, kas varētu rasties uzņēmumam saskaņā ar 79., 81. un 82. pantā noteiktajām universālā pakalpojuma saistībām.

II sadaļa. Numuri

87. pants

Numerācijas resursi

1. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes kontrolē to, kā piešķir lietošanas tiesības visiem valsts numerācijas resursiem un kā pārvalda valsts numerācijas plānus, un ka tās visiem publiski pieejamiem elektronisko sakaru pakalpojumiem nodrošina atbilstīgus numurus un numerācijas sērijas. Valsts regulatīvās iestādes izveido objektīvas, pārredzamas un nediskriminējošas procedūras, lai piešķirtu valsts numerācijas resursu lietošanas tiesības.

2. Valsts regulatīvās iestādes var piešķirt tiesības lietot numurus no valsts numerācijas plāniem konkrētu pakalpojumu sniegšanai uzņēmumiem, kas nav elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātāji, ja minētie uzņēmumi pierāda spēju pārvaldīt minētos numurus un ja ir pieejami pietiekami un piemēroti numerācijas resursi, lai varētu apmierināt pašreizējo un turpmāko paredzamo pieprasījumu. Valsts regulatīvās iestādes var pārtraukt numerācijas resursu piešķiršanu šādiem uzņēmumiem, ja ir pierādīts, ka pastāv numerācijas resursu izsmelšanas risks. Lai veicinātu šā punkta konsekventu piemērošanu, līdz [spēkā stāšanās datums plus 18 mēneši] BEREC pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām un ciešā sadarbībā ar Komisiju pieņem vadlīnijas par kopējiem kritērijiem, saskaņā ar kuriem novērtē spēju pārvaldīt numerācijas resursus un numerācijas resursu izsmelšanas risku.

3. Valsts regulatīvās iestādes nodrošina, ka valsts numerācijas plānus un procedūras piemēro tā, lai būtu vienlīdzīga attieksme pret visiem publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem un citiem uzņēmumiem, ja tie ir tiesīgi saskaņā ar 2. punktu. Jo īpaši dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmums, kam ir piešķirtas numuru sērijas lietošanas tiesības, nediskriminē citus elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējus attiecībā uz numuru secību, ko izmanto, lai sniegtu piekļuvi to pakalpojumiem.

4. Katra dalībvalsts nosaka savu neģeogrāfisko numerācijas resursu diapazonu, ko var izmantot tādu elektronisko sakaru pakalpojumu, kas nav starppersonu sakaru pakalpojumi, sniegšanai visā Savienības teritorijā, neskarot Regulu (ES) Nr. 531/2012 un uz to pamatotos īstenošanas aktus, kā arī šīs direktīvas 91. panta 2. punktu. Ja tiesības lietot numurus saskaņā ar 2. punktu ir piešķirtas uzņēmumiem, kas nav elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātāji, šo punktu piemēro konkrētajiem pakalpojumiem, ko sniedz minētie uzņēmumi. Valsts regulatīvās iestādes nodrošina, ka nosacījumi, kas attiecas uz tiesībām izmantot numurus pakalpojumu sniegšanai ārpus valsts koda dalībvalsts, un to izpilde nav mazāk stingri kā nosacījumi un izpilde, ko piemēro valsts koda dalībvalstī sniegtajiem pakalpojumiem. Valsts regulatīvās iestādes nodrošina arī to, ka pakalpojumu sniedzēji, kuri izmanto sava valsts koda numurus citās dalībvalstīs, nodrošina atbilstību patērētāju aizsardzības noteikumiem un citiem ar numuru izmantošanu saistītiem valsts noteikumiem, kas piemērojami dalībvalstīs, kurās tiek izmantoti numuri. Šis pienākums neskar attiecīgo dalībvalstu kompetento iestāžu izpildes pilnvaras.

BEREC palīdz valsts regulatīvajām iestādēm koordinēt darbību, lai nodrošinātu numerācijas resursu efektīvu pārvaldību un eksteritoriālu izmantošanu atbilstīgi tiesiskajam regulējumam.

▌

5. Dalībvalstis nodrošina, ka kods “00” ir starptautiskās piekļuves standarta kods. Var noteikt vai paturēt spēkā īpašu kārtību izsaukumu veikšanai starp blakus esošām vietām, kas atrodas robežas starp dalībvalstīm atšķirīgās pusēs. Galalietotājus, kas atrodas šādās vietās, pilnībā informē par šādu kārtību.

Dalībvalstis var vienoties par kopīga numerācijas plāna koplietošanu visiem numuriem vai konkrētām numuru kategorijām.

6. Dalībvalstis veicina numerācijas resursu attālinātu nodrošināšanu ― ja tā ir tehniski iespējama ―, lai vienkāršotu elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātāju maiņu galalietotājiem ▌, it sevišķi mašīnas-mašīnas sakaru pakalpojumu nodrošinātājiem un lietotājiem.

7. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts numuru piešķiršanas plāni un visi sekojoši to papildinājumi vai grozījumi tiek darīti zināmi un vienīgie ierobežojumi to publiskošanai ir saistīti ar valsts drošību.

8. Dalībvalstis atbalsta to, ka Savienībā saskaņo konkrētus numurus vai numerācijas sērijas, ja tas sekmē gan iekšējā tirgus darbību, gan Eiropas mēroga pakalpojumu attīstību. Komisija turpina novērot tirgus attīstību un piedalīties starptautiskās organizācijās un forumos, kur tiek pieņemti lēmumi par numerāciju. Ja Komisija to uzskata par pamatotu un lietderīgu, tā pieņem attiecīgus tehniskus īstenošanas pasākumus vienotā tirgus interesēs, lai risinātu jautājumu par neapmierinātu pārrobežu vai Eiropas mēroga pieprasījumu pēc numuriem, kas citādi radītu šķērsli tirdzniecībai starp dalībvalstīm.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 110. panta 4. punktā minēto pārbaudes procedūru.

88. pants

Numuru lietošanas tiesību piešķiršana

1. Ja ir nepieciešams piešķirt individuālas numuru lietošanas tiesības, valsts regulatīvās iestādes pēc pieprasījuma piešķir šādas tiesības jebkuram uzņēmumam elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošināšanai saskaņā ar vispārēju atļauju, kas minēta 12. pantā, ievērojot 13. pantu un 21. panta 1. punkta c) apakšpunktu un citus noteikumus, kas nodrošina efektīvu minēto resursu izmantošanu saskaņā ar šo direktīvu. Valsts regulatīvās iestādes saskaņā ar 87. panta 2. punktu var piešķirt numuru lietošanas tiesības arī uzņēmumiem, kas nav elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātāji.

2. Numuru lietošanas tiesības piešķir ar atvērtu, objektīvu, pārredzamu, nediskriminējošu un samērīgu procedūru palīdzību.

Piešķirot numuru lietošanas tiesības, valsts regulatīvās iestādes norāda, vai un saskaņā ar kādiem nosacījumiem tiesību subjekts var nodot šīs tiesības.

Ja valsts regulatīvās iestādes piešķir lietošanas tiesības uz ierobežotu laikposmu, tā ilgums ir atbilstīgs attiecīgajam pakalpojumam izvirzītā mērķa ziņā, pienācīgi ņemot vērā vajadzību noteikt atbilstīgu laikposmu ieguldījuma amortizācijai.

3. Lēmumu par numuru lietošanas tiesību piešķiršanu pieņem, paziņo un publisko iespējami drīz pēc tam, kad valsts regulatīvā iestāde ir saņēmusi pilnīgu pieteikumu, un trīs nedēļās, ja numuri saskaņā ar valsts numerācijas plānu ir iedalīti īpašiem nolūkiem.

4. Ja pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām saskaņā ar 23. pantu ir nolemts, ka tiesības lietot numurus ar īpašu ekonomisko vērtību ir jāpiešķir, organizējot atlasi konkursa kārtībā vai salīdzinošu atlasi, valsts regulatīvās iestādes maksimālo trīs nedēļu laikposmu var pagarināt par vēl trīs nedēļām.

5. Valsts regulatīvās iestādes neierobežo piešķiramo lietošanas tiesību daudzumu, izņemot gadījumus, kad tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu numerācijas resursu efektīvu izmantošanu.

6. Ja numuru lietošanas tiesības ietver to eksteritoriālu izmantošanu Savienībā saskaņā ar 87. panta 4. punktu, valsts regulatīvā iestāde piesaista lietošanas tiesībām īpašus nosacījumus, lai nodrošinātu atbilstību visiem attiecīgajiem valsts patērētāju aizsardzības noteikumiem un ar numuru izmantošanu saistītiem valsts noteikumiem, kas piemērojami dalībvalstīs, kurās numuri tiek izmantoti. Dalībvalstis nedrīkst šīm lietošanas tiesībām vēlāk uzlikt papildu pienākumus.

Pēc citas dalībvalsts valsts regulatīvās iestādes pieprasījuma, kurā pierādīts minētās dalībvalsts attiecīgo valsts patērētāju aizsardzības noteikumu vai ar numuru izmantošanu saistīto valsts noteikumu pārkāpums, tās dalībvalsts regulatīvā iestāde, kurā piešķirtas numuru lietošanas tiesības, nodrošina atbilstīgi 1. punktam piesaistīto nosacījumu izpildi saskaņā ar 30. pantu, tostarp nopietnu pārkāpumu gadījumā atņemot numuru eksteritoriālas lietošanas tiesības, kas piešķirtas attiecīgajam uzņēmumam.

BEREC vienkāršo un koordinē informācijas apmaiņu starp dažādu iesaistīto dalībvalstu valsts regulatīvajām iestādēm un nodrošina to sadarbības pienācīgu saskaņošanu.

89. pants

Maksas par numuru lietošanas tiesībām

Dalībvalstis var ļaut valsts regulatīvajai iestādei uzlikt tādu maksu par numuru lietošanas tiesībām, kas atspoguļo nepieciešamību nodrošināt optimālu šo resursu izmantošanu. Dalībvalstis nodrošina to, ka šādas maksas ir objektīvi pamatotas, pārredzamas, nediskriminējošas un samērīgas attiecībā uz to paredzēto mērķi, un ņem vērā 3. pantā minētos mērķus.

90. pants

Palīdzības dienests pazudušu bērnu meklēšanai un bērnu uzticības tālrunis

1. Dalībvalstis nodrošina, ka iedzīvotājiem bez maksas ir pieejams dienests, kas apkalpo palīdzības līniju, pa kuru var ziņot par pazudušiem bērniem. Palīdzības līnija ir sazvanāma pa numuru “116000”. Dalībvalstis nodrošina, ka bērniem ir pieejams bērniem draudzīgs dienests, kas apkalpo uzticības tālruni. Uzticības tālrunis ir sazvanāms pa numuru „116111”.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka galalietotājiem ar invaliditāti tāpat kā citiem galalietotājiem ir pieejami pakalpojumi, ko saņem, zvanot uz numuriem “116000” un “116111”, tostarp izmantojot vispusīgās sarunas pakalpojumus. Pasākumi, ko veic nolūkā vienkāršot galalietotāju ar invaliditāti piekļuvi šādiem pakalpojumiem, ceļojot citās dalībvalstīs, ir balstīti uz atbilstības nodrošināšanu attiecīgajiem standartiem vai specifikācijām, kas publicēti saskaņā ar 39. pantu.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti attiecīgie pasākumi, kas vajadzīgi, lai panāktu apmierinošu palīdzības dienesta “116000” pakalpojumu sniegšanas kvalitāti, kā arī piešķir nepieciešamos finanšu līdzekļus palīdzības dienesta darbībai.

4. Dalībvalstis un Komisija nodrošina, ka iedzīvotāji tiek pienācīgi informēti par numuru “116000” un “116111” esamību un pakalpojumiem, kas saņemami, zvanot uz šiem numuriem.

91. pants

Numuru un pakalpojumu pieejamība

1. Dalībvalstis nodrošina, ka, ja tas ir tehniski un saimnieciski rentabli, un izņemot gadījumus, kad sazvanītais galalietotājs komerciālu iemeslu dēļ ir izvēlējies ierobežot konkrētās ģeogrāfiskās teritorijās esošu izsaucēju piekļuvi, valsts regulatīvās iestādes veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka galalietotājiem ir iespēja:

  a) piekļūt pakalpojumiem Savienībā un tos lietot, izmantojot neģeogrāfiskus numurus; un

  b) piekļūt visiem Savienības numuriem neatkarīgi no operatora izmantotās tehnoloģijas un iekārtām, tostarp numuriem dalībvalstu valsts numerācijas plānos un Vispārējiem starptautiskajiem bezmaksas numuriem (UIFN).

2. Dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes var prasīt ▌publiski pieejamu sakaru tīklu nodrošinātājiem un/vai publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem konkrētos gadījumos bloķēt piekļuvi numuriem vai pakalpojumiem, ja to pamato tādi iemesli kā krāpniecība vai ļaunprātīgs lietojums, un prasīt, lai tādos gadījumos elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēji nedarītu zināmus ieņēmumus par starpsavienojumiem un citiem pakalpojumiem.

III sadaļa. Galalietotāju tiesības

(91.a pants)

Izņēmuma klauzula

III sadaļu, izņemot 92. un 93. pantu, nepiemēro numurneatkarīgiem starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzējiem, kas ir mikrouzņēmumi, kā definēts Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK.

92. pants

Nediskriminēšana

Elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātāji galalietotājiem Savienībā attiecībā uz piekļuvi vai izmantošanu nenosaka nekādas diskriminējošas prasības vai nosacījumus, pamatojoties uz galalietotāja valstspiederību, dzīvesvietu vai uzņēmējdarbības vietu, ja vien šādas atšķirības nav objektīvi pamatotas.

92.a pants

1. Publiski pieejamu numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēji Savienības iekšējo fiksēto un mobilo sakaru pakalpojumiem, kuru savienojums beidzas citā dalībvalstī, nepiemēro tarifus, kas ir augstāki par to pakalpojumu tarifiem, kuru savienojums beidzas tajā pašā dalībvalstī, ja vien nepastāv atšķirīgi savienojuma pabeigšanas tarifi.

2. BEREC līdz ... (seši mēneši pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā), apspriežoties ar ieinteresētajām personām un cieši sadarbojoties ar Komisiju, pieņem pamatnostādnes par šādu 1. punktā minēto objektīvi pamatoto atšķirīgo izmaksu atgūšanu. Šādas pamatnostādnes nodrošina, ka visas atšķirības ir stingri pamatotas uz tiešajām izmaksām, kas pakalpojumu sniedzējam rodas, sniedzot pārrobežu pakalpojumus.

3. Eiropas Komisija līdz ... (viens gads pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā un turpmāk reizi gadā) sniedz ziņojumu par 1. punktā noteikto pienākumu piemērošanu, ietverot novērtējumu par Savienības iekšējo sakaru pakalpojumu tarifu izmaiņām.

93. pants

Pamattiesību aizsardzība

1. Valstu pasākumos attiecībā uz galalietotāju piekļuvi pakalpojumiem un lietotnēm vai to izmantošanu ar elektronisko sakaru tīklu starpniecību ir jāievēro pamattiesības un pamatbrīvības, kā tās garantē Eiropas Savienības Pamattiesību harta un Savienības tiesību aktu vispārīgie principi.

2. Jebkuru no minētajiem pasākumiem attiecībā uz galalietotāju piekļuvi pakalpojumiem un lietotnēm vai to lietošanu, izmantojot elektronisko sakaru tīklus, kurš varētu ierobežot šīs pamattiesības un pamatbrīvības, var veikt vienīgi tad, ja tas ir noteikts tiesību aktos un respektē šo tiesību un brīvību būtību, ir piemērots, samērīgs un vajadzīgs un patiesi atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktu un Savienības tiesību aktu vispārīgajiem principiem, tostarp efektīvu tiesisko aizsardzību un taisnīgu tiesu. Tādējādi šos pasākumus var veikt vienīgi tad, ja tiek pienācīgi respektēts nevainīguma prezumpcijas princips un tiesības uz privātumu. Nodrošina iepriekšēju taisnīgu un objektīvu procedūru, tostarp iesaistītās personas vai iesaistīto personu tiesības tikt uzklausītām, ņemot vērā vajadzību pienācīgi pamatotos steidzamības gadījumos nodrošināt atbilstīgus apstākļus un procedūras pasākumus atbilstīgi Eiropas Savienības Pamattiesību hartai. Garantē tiesības uz efektīvu un savlaicīgu lietas izskatīšanu tiesā.

2.a Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. pantu un 52. panta 1. punktu dalībvalstis neuzliek vispārēju pienākumu neselektīvi saglabāt informāciju par visu abonentu un reģistrēto lietotāju visām datplūsmām un atrašanās vietas datiem saistībā ar to elektroniskajiem sakariem.

94. pants

Saskaņošanas līmenis

Jautājumos, uz ko attiecas šī sadaļa, dalībvalstis savos valsts tiesību aktos nepatur spēkā vai neievieš tādus galalietotāju aizsardzības noteikumus vai vispārējās atļaujas nosacījumus, kuri atšķiras no šajā sadaļā paredzētajiem noteikumiem, tostarp stingrākus vai mazāk stingrus noteikumus, lai nodrošinātu atšķirīgu aizsardzības līmeni, ja vien šajā sadaļā nav noteikts citādi.

95. pants

Informēšanas prasības attiecībā uz līgumiem

-1.  Šajā pantā noteiktās informēšanas prasības, tostarp līguma kopsavilkums, ir neatņemama līguma daļa un papildina Direktīvā 2011/83/ES noteiktās informēšanas prasības. Dalībvalstis nodrošina, ka šajā pantā minētā informācija tiek sniegta skaidrā, visaptverošā un viegli pieejamā veidā. Pēc patērētāja vai citu galalietotāju pieprasījuma nodrošina arī informācijas kopiju, kas ierakstīta ilglietojamā nesējā un galalietotājiem ar invaliditāti pieejamos formātos.

1. Pirms patērētājs uzņemas saistības saskaņā ar līgumu vai citu attiecīgu piedāvājumu, kam piemēro jebkāda veida atlīdzību, interneta piekļuves pakalpojumu, publiski pieejamu starppersonu sakaru pakalpojumu un apraidē izmantotu pārraidīšanas pakalpojumu sniedzēji attiecīgā gadījumā sniedz patērētājam šādu informāciju, ciktāl šī informācija attiecas uz to sniegto pakalpojumu:

  a) kā daļa no katra sniegtā pakalpojuma galvenajām iezīmēm:

i) pakalpojuma minimālais kvalitātes līmenis, ciktāl tāds tiek piedāvāts, un saskaņā ar BEREC vadlīnijām, kas atbilstīgi 97. panta 2. punkta noteikumiem jāpieņem pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām un ciešā sadarbībā ar Komisiju, attiecībā uz:

–   interneta piekļuves pakalpojumiem: vismaz latentums, trīce, pakešu zudums,

–   publiski pieejamiem numuratkarīgiem starppersonu sakaru pakalpojumiem: vismaz pirmā savienojuma nodrošināšanas laiks, atteices iespējamība, izsaukuma signalēšanas kavējumi atbilstīgi šīs direktīvas IX pielikumam un

–   pakalpojumiem, kas nav interneta piekļuves pakalpojumi Regulas (ES) 2015/2120 3. panta 5. punkta nozīmē: konkrētie nodrošinātie kvalitātes parametri,

Ja pakalpojuma minimālais kvalitātes līmenis netiek piedāvāts, to attiecīgi norāda.

ii) neskarot galalietotāju tiesības lietot galiekārtas pēc savas izvēles saskaņā ar Regulas (ES) 2015/2120 3. panta 1. punktu, visas nodevas un ierobežojumi, ko pakalpojumu sniedzējs noteicis attiecībā uz nodrošināto galiekārtu izmantošanu, un attiecīgā gadījumā īsa tehniskā informācija, kas nepieciešama patērētāja izvēlētā aprīkojuma pienācīgai darbībai;

  b) visi kompensācijas un atlīdzinājuma noteikumi, tostarp attiecīgā gadījumā sniedzot skaidru atsauci uz tiesību aktos paredzētajām patērētāju tiesībām, kas piemērojami, ja līgumā norādītais pakalpojumu kvalitātes līmenis nav nodrošināts vai ja notiek drošības incidents, par ko pakalpojumu sniedzējam ir paziņots un ko ir izraisījušas programmatūras vai aparatūras nepilnības, kuru novēršanai ražotājs vai izstrādātājs ir paredzējis korekcijas, ko pakalpojumu sniedzējs nav nedz ieviesis, nedz veicis kādus citus piemērotus pretpasākumus;

  c) kā daļa no informācijas par cenu un atlīdzības līdzekļiem:

i) sīka informācija par konkrētu tarifu plānu vai plāniem saskaņā ar līgumu, katra šāda tarifu plāna gadījumā — piedāvāto pakalpojumu veidi, tostarp attiecīgā gadījumā ietvertais sakaru apjoms (MB, minūtes, īsziņas) norēķinu periodā un papildu sakaru vienību cena,

ia) tāda tarifa plāna vai plānu gadījumā, kuri ietver iepriekš noteiktu sakaru apjomu, patērētājiem nodrošināta iespēja iepriekšējā rēķina sagatavošanas periodā neizmantoto sakaru apjomu pārcelt uz nākamo rēķina sagatavošanas periodu,

ib) procedūras rēķinu pārredzamības nodrošināšanai un patēriņa līmeņa uzraudzībai,

ic) neskarot Regulas 2016/679 13. pantu, informācija par to, kādi personas dati ir nepieciešami pirms pakalpojuma sniegšanas vai tiek apkopoti saistībā ar pakalpojuma sniegšanu;

ii) tarifu informācija par visiem numuriem vai pakalpojumiem, uz kuriem attiecas īpaši izcenojuma nosacījumi; attiecībā uz atsevišķām pakalpojumu kategorijām valsts regulatīvās iestādes var prasīt, lai šāda informācija tiktu sniegta tieši pirms izsaukuma savienojuma,

iii) attiecībā uz pakalpojumu komplektiem un komplektiem, kas ietver pakalpojumus un iekārtas, — atsevišķu komplekta elementu cena, ciktāl tie tiek tirgoti arī atsevišķi,

iv) sīka informācija par garantijas remonta, tehniskās apkopes un patērētāju atbalsta dienesta maksām un

v) līdzekļi, ar kādiem var iegūt jaunāko informāciju par visiem piemērojamajiem tarifiem un tehniskās apkopes maksām;

  d) kā daļa no informācijas par līguma termiņu un līguma atjaunošanas un izbeigšanas nosacījumiem:

i) minimālais lietošanas apjoms vai termiņš, kas prasīts, lai varētu izmantot reklāmas kampaņas piedāvājuma noteikumus,

ii) ar pakalpojumu sniedzēja maiņu un numuru un citu identifikatoru pārnešanu saistītās procedūras un maksas, tostarp kompensācijas un atlīdzinājuma piešķiršanas kārtība par pakalpojumu sniedzēja maiņas kavējumiem vai ļaunprātīgu izmantošanu,

iii) maksas par līguma izbeigšanu pirms termiņa beigām, tostarp informācija par galiekārtu atbloķēšanu, un izmaksu atgūšana attiecībā uz galiekārtām,

iv) attiecībā uz pakalpojumu komplektiem — komplekta vai tā elementu anulēšanas nosacījumi (vajadzības gadījumā);

  e) sīka informācija par produktiem un pakalpojumiem, kas paredzēti galalietotājiem ar invaliditāti, un par to, kā var iegūt jaunāko šāda veida informāciju;

  f) līdzekļi domstarpību, tostarp valsts mēroga un pārrobežu domstarpību, izšķiršanas procedūru uzsākšanai saskaņā ar 25. pantu;

  g) kāda veida pasākumus uzņēmums var veikt, reaģējot uz drošības vai integritātes jomā notikušiem incidentiem vai apdraudējumiem un ievainojamību.

2. Papildus 1. punktā noteiktajām prasībām publiski pieejamu numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēji skaidri un saprotami sniedz šādu informāciju:

–  visi ierobežojumi, kas tehnisko iespēju trūkuma dēļ liedz piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem un/vai zvanītāja atrašanās vietas informācijai, ciktāl pakalpojums sniedz galalietotājiem iespēju veikt vietējos zvanus uz numuru valsts numerācijas plānā;

–  galalietotāju tiesības noteikt, vai viņu personas datus iekļaut galalietotāju sarakstā, un attiecīgie datu tipi saskaņā ar Direktīvas 2002/58/EK 12. pantu.

3. Šā panta 1, 2. un 6. punktu piemēro arī mikrouzņēmumiem vai mazajiem uzņēmumiem un bezpeļņas organizācijām kā galalietotājiem, ja vien tie nav skaidri piekrituši atteikties no šo noteikumu vai to daļas piemērošanas.

4. Interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji papildus Regulas (ES) 2015/2120 4. panta 1. punktā prasītajai informācijai sniedz šā panta 1. un 2. punktā minēto informāciju.

5. Līdz [spēkā stāšanās datums + 12 mēneši] Komisija, apspriežoties ar BEREC, pieņem ▌līguma kopsavilkuma veidni, kurā norādīti galvenie informēšanas prasību elementi saskaņā ar 1. un 2. punktu. Šie galvenie elementi ietver vismaz informācijas kopsavilkumu par:

a)  pakalpojumu sniedzēja nosaukumu, adresi un kontaktinformāciju, kā arī sūdzību iesniegšanai paredzētu kontaktinformāciju, ja tā atšķiras;

b)  katra sniegtā pakalpojuma galvenajām iezīmēm;

c)  attiecīgajām cenām;

d)  līguma termiņu un līguma atjaunošanas un izbeigšanas nosacījumiem;

e)  apmēru, kādā produkti un pakalpojumi ir paredzēti galalietotājiem ar invaliditāti;

f)  attiecībā uz interneta piekļuves pakalpojumiem – Regulas (ES) 2015/2120 4. panta 1. punktā prasīto informāciju.

Veidne nepārsniedz vienu A4 lappusi. Tā ir viegli lasāma. Ja vienā līgumā ietverti vairāki dažādi pakalpojumi, var pievienot papildu lappuses, tomēr kopā dokuments nepārsniedz trīs lappuses.

Komisija var pieņemt īstenošanas aktu, norādot sīkāku informāciju par šajā punktā minēto veidni. Šo īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 110. panta 4. punktā minēto pārbaudes procedūru.

Pakalpojumu sniedzēji, uz kuriem attiecas 1.–4. punktā noteiktie pienākumi, pienācīgi aizpilda šo līguma kopsavilkuma veidni, norādot piemērojamo informāciju, un pirms līguma noslēgšanas vai, ja tas nav iespējams, bez liekas kavēšanās pēc līguma noslēgšanas iesniedz to patērētājiem, mikrouzņēmumiem, mazajiem uzņēmumiem un attiecīgā gadījumā bezpeļņas organizācijām.

6. Interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji un publiski pieejamu numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēji piedāvā patērētājiem iespēju uzraudzīt un kontrolēt, kā tiek izmantots katrs no pakalpojumiem, par kuriem norēķinās, pamatojoties uz to izmantošanas ilgumu vai apjomu. Šī iespēja ietver piekļuvi savlaicīgai informācijai par tarifu plānā iekļauto pakalpojumu patēriņa līmeni. Interneta piekļuves pakalpojumu un publiski pieejamu numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēji pēc pieprasījuma un ne vēlāk kā 3 mēnešus pirms līguma termiņa beigām nodrošina patērētājiem konsultācijas par vislabākajiem tarifiem saistībā ar to sniegtajiem pakalpojumiem.

6.a Dalībvalstis savos tiesību aktos var saglabāt vai ieviest papildu prasības, kas piemērojamas interneta piekļuves pakalpojumiem, numuratkarīgiem starppersonu sakaru pakalpojumiem un apraidē izmantotiem pārraidīšanas pakalpojumiem, lai saistībā ar šā panta 1. un 2. punktā minētajām informēšanas prasībām nodrošinātu augstāku patērētāju aizsardzības līmeni. Dalībvalstis savos tiesību aktos var arī saglabāt vai ieviest noteikumus, ar ko uz laiku liedz turpināt attiecīgā pakalpojuma izmantošanu, ja tas pārsniedz finanšu vai apjoma limitu, ko noteikusi kompetentā iestāde.

96. pants

Pārredzamība, piedāvājumu salīdzināšana un informācijas publicēšana

1. Valsts regulatīvās iestādes nodrošina, ka gadījumā, ja attiecīgo pakalpojumu sniegšanai piemēro noteikumus, VIII pielikumā minēto informāciju skaidrā, visaptverošā, mašīnlasāmā un viegli pieejamā veidā, tostarp jo īpaši galalietotājiem ar invaliditāti viegli pieejamā veidā, publicē pakalpojumu sniedzēji, kuri nodrošina interneta piekļuves pakalpojumus, publiski pieejamus starppersonu sakaru pakalpojumus un apraidē izmantotos pārraidīšanas pakalpojumus. Šo informāciju regulāri atjaunina. Valsts regulatīvās iestādes savas valsts tiesību aktos var saglabāt vai ieviest papildu prasības saistībā ar šajā punktā noteiktajām pārredzamības prasībām.

2. Valsts regulatīvās iestādes nodrošina, ka galalietotājiem bez maksas ir pieejams vismaz viens neatkarīgs salīdzināšanas rīks, kas ļauj tiem salīdzināt un izvērtēt dažādu interneta piekļuves pakalpojumu un publiski pieejamu numuratkarīgo starppersonu sakaru pakalpojumu cenas un tarifus, kā arī attiecīgā gadījumā salīdzināt un izvērtēt indikatīvus rādītājus par pakalpojumu sniegšanas kvalitāti.

Salīdzināšanas rīks:

a)  ir funkcionāli neatkarīgs, nodrošinot, ka meklēšanas rezultātos pret pakalpojumu sniedzējiem tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme;

b)  skaidri norāda, kas ir salīdzināšanas rīka īpašnieki un operatori;

c)  paredz skaidrus un objektīvus kritērijus, uz kuriem tiks balstīta salīdzināšana;

d)  izmanto vienkāršu un viennozīmīgu valodu;

e)  sniedz precīzu un atjauninātu informāciju un norāda pēdējās atjaunināšanas datumu;

f)  ietver plašu klāstu piedāvājumu, kas aptver būtisku tirgus daļu, un, ja sniegtā informācija nav pilnīgs pārskats par tirgu, to skaidri paziņo pirms rezultātu uzrādīšanas;

g)  nodrošina efektīvu procedūru ziņošanai par nepareizu informāciju.

ga)  ietver cenas un tarifus, kā arī pakalpojuma sniegšanas kvalitāti galalietotājiem, kas ir uzņēmumi, un galalietotājiem, kas ir patērētāji.

Salīdzināšanas rīkus, kuri atbilst a)–g) apakšpunkta prasībām, pēc šo rīku nodrošinātāja pieprasījuma sertificē valsts regulatīvās iestādes. Trešām personām ir tiesības bez maksas un atvērtos datu formātos izmantot informāciju, ko publicē interneta piekļuves pakalpojumu vai publiski pieejamu numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēji, nolūkā darīt pieejamus šādus neatkarīgus salīdzināšanas rīkus.

3. Dalībvalstis var prasīt, lai gan valsts iestādes, gan pakalpojumu sniedzēji, kas sniedz interneta piekļuves pakalpojumus, ▌publiski pieejamus numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus vai abus minētos pakalpojumus, esošajiem un jaunajiem galalietotājiem attiecīgā gadījumā bez maksas sniegtu informāciju, kas sabiedrībā rada plašu ieinteresētību, izmantojot tos pašus līdzekļus, kurus uzņēmumi lieto ikdienas saziņā ar galalietotājiem. Šādā gadījumā informāciju, kas sabiedrībā rada plašu ieinteresētību, standarta formātā sniedz attiecīgās publiskās iestādes, un tā cita starpā aptver šādus tematus:

a)  parastākie veidi, kā interneta piekļuves pakalpojumus un publiski pieejamus numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus lieto, lai iesaistītos nelikumīgās darbībās vai izplatītu kaitīgu saturu, jo īpaši, ja tas var skart citu cilvēku tiesību un brīvību respektēšanu, tostarp datu aizsardzības tiesību, autortiesību un blakustiesību pārkāpumi, un to krimināltiesiskās sekas; un

b)  līdzekļi, kā aizsargāties pret personiskās drošības, privātās dzīves un personas datu apdraudējumiem, izmantojot interneta piekļuves pakalpojumus un publiski pieejamus numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus.

97. pants

Pakalpojuma kvalitāte

1. Valsts regulatīvās iestādes var pieprasīt interneta piekļuves pakalpojumu un publiski pieejamu ▌starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzējiem publicēt visaptverošu, salīdzināmu, uzticamu, ērti lietojamu un atjauninātu informāciju galalietotājiem par viņu sniegto pakalpojumu kvalitāti, ciktāl tas attiecas uz piedāvāto pakalpojuma minimālo kvalitātes līmeni, un par pasākumiem, kas ir veikti, lai galalietotājiem, kas ir personas ar invaliditāti, nodrošinātu līdzvērtīgu piekļuvi. Minēto informāciju pirms tās publicēšanas pēc pieprasījuma sniedz valsts regulatīvajai iestādei. Šādi pakalpojuma kvalitātes nodrošināšanas pasākumi ir saskaņā ar Regulu (ES) 2015/2120. Publiski pieejamu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēji informē patērētāju, ja to nodrošināto pakalpojumu kvalitāte ir atkarīga no kādiem ārējiem faktoriem, piemēram, signālu pārraides kontroles vai tīkla savienojamības.

2. Valsts regulatīvās iestādes, maksimāli ņemot vērā BEREC vadlīnijas nosaka mērāmo pakalpojumu parametru kvalitāti un izmantojamās mērīšanas metodes, un publicējamās informācijas saturu, formu un tipu, tostarp iespējamos kvalitātes sertifikācijas mehānismus. Attiecīgos gadījumos izmanto IX pielikumā izklāstītos parametrus, definīcijas un mērīšanas metodes.

Lai veicinātu šā punkta un IX pielikuma konsekventu piemērošanu, līdz [spēkā stāšanās datums plus 18 mēneši] BEREC pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām un ciešā sadarbībā ar Komisiju pieņem vadlīnijas, kurās sniedz detalizētu informāciju par pakalpojumu parametru, tostarp galalietotājiem ar invaliditāti svarīgo parametru, attiecīgo kvalitāti, piemērojamām mērījumu metodēm, informācijas publikāciju saturu un formātu, kā arī kvalitātes sertifikācijas mehānismiem.

98. pants

Līguma termiņš un izbeigšana

1. Dalībvalstis nodrošina, ka līguma izbeigšanas nosacījumi un procedūras neattur no pakalpojumu sniedzēja nomaiņas un ka līgumos, kas tiek noslēgti starp patērētājiem un ▌publiski pieejamu interneta piekļuves pakalpojumu, numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu un apraidē izmantotu pārraidīšanas pakalpojumu sniedzējiem, netiek prasīts ▌saistību periods, kas pārsniedz 24 mēnešus. Dalībvalstis var pieņemt vai paturēt spēkā īsāku līgumsaistību perioda maksimālo ilgumu. Dalībvalstis var arī pieprasīt, lai pakalpojumu sniedzēji piedāvā patērētājiem iespēju parakstīt līgumu, kura termiņš nepārsniedz 12 mēnešus vai ir īsāks.

Šo punktu nepiemēro uzstādīšanas līguma ilgumam, ja patērētājs atsevišķā līgumā ir piekritis veikt uzstādīšanas maksājumus par fiziskā savienojuma ar ļoti veiktspējīgas savienojamības tīkliem ierīkošanu. Uzstādīšanas līgumā par fiziska savienojuma ierīkošanu neietver galiekārtu vai interneta piekļuves pakalpojumu iekārtu, piemēram, maršrutētāju vai modemu, un neattur patērētājus izmantot to tiesības saskaņā ar šo pantu.

2. Ja līgumtiesībās vai valsts tiesību aktos paredzēta noteikta termiņa līguma automātiska pagarināšana, dalībvalsts nodrošina, ka pēc šādas automātiskas pagarināšanas patērētājiem ir tiesības jebkurā laikā izbeigt līgumu, ievērojot ilgākais viena mēneša paziņošanas periodu un bez jebkādām izmaksām, izņemot maksas par pakalpojuma saņemšanu paziņošanas periodā. Pirms līguma termiņa automātiskas pagarināšanas pakalpojumu sniedzēji nepārprotamā veidā informē patērētāju par sākotnējā līguma termiņa beigām un par līguma izbeigšanas līdzekļiem, ja šāda prasība tiek izteikta. Pakalpojumu sniedzēji izmanto tos pašus līdzekļus, ko tie parasti izmanto saziņā ar patērētājiem.

2.a Šā panta 1. un 2. punkts attiecas arī uz galalietotājiem, kas ir mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi vai bezpeļņas organizācijas, ja vien tie nav skaidri piekrituši atteikties no šiem noteikumiem.

3. Galalietotājiem ir tiesības izbeigt līgumu bez jebkādām izmaksām, ja interneta piekļuves pakalpojumu, publiski pieejamu numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu un apraidē izmantoto pārraidīšanas pakalpojumu sniedzējs ir paziņojis par ierosinātām līguma nosacījumu izmaiņām, izņemot gadījumus, kad ierosinātās izmaiņas nāk par labu tikai galalietotājam vai ir vienīgi tehniska rakstura un tām ir neitrāla ietekme uz galalietotāju, vai kad tās noteikti nepieciešamas leģislatīvu vai regulatīvu izmaiņu īstenošanai. Pakalpojumu sniedzēji vismaz vienu mēnesi iepriekš paziņo galalietotājiem par visām ▌izmaiņām līguma nosacījumos un vienlaikus sniedz tiem informāciju par tiesībām izbeigt līgumu bez jebkādām izmaksām, ja tie nepiekrīt jaunajiem nosacījumiem. Dalībvalstis nodrošina, ka šādu paziņojumu sniedz skaidri un saprotami, izmantojot ilglietojamu nesēju un tos pašus saziņas līdzekļus, kurus pakalpojumu sniedzējs parasti izmanto saziņā ar patērētājiem.

3.a Jebkuru starp elektronisko sakaru pakalpojumu faktisko un līgumā paredzēto nodrošināšanu konstatētu būtisku neatbilstību, kas ir pastāvīga vai regulāri atkārtojas, uzskata par līguma neizpildi, kuras dēļ patērētājs var izmantot pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus atbilstīgi valsts tiesību aktiem, tostarp tiesības izbeigt līgumu bez jebkādu izmaksu rašanās.

4. Ja saskaņā ar šo direktīvu, citiem Savienības tiesību aktu noteikumiem vai valsts tiesību aktiem galalietotājs ir tiesīgs pirms noslēgtā līguma termiņa beigām izbeigt līgumu par publiski pieejamiem interneta piekļuves pakalpojumiem, numuratkarīgiem starppersonu sakaru pakalpojumiem un apraidē izmantotiem pārraidīšanas pakalpojumiem, galalietotājs nemaksā nekādu sodanaudu un nekādu kompensāciju, izņemot maksu par subsidētās galiekārtas paturēšanu. Ja galalietotājs izvēlas paturēt galiekārtu, kas līguma noslēgšanas brīdī tika piedāvāta komplektā ar līgumu, jebkura nesamaksātā kompensācija nepārsniedz galiekārtas pro rata temporis vērtību līguma noslēgšanas brīdī vai atlikušo pakalpojuma maksas daļu līdz līguma darbības beigām atkarībā no tā, kura summa ir mazāka. Dalībvalstis var izvēlēties piemērot citas metodes kompensācijas likmes aprēķināšanai, ja šāda likme ir vienāda ar vai mazāka par iepriekš minēto kompensācijas aprēķinu. Ne vēlāk kā pēc šādas kompensācijas samaksas pakalpojumu sniedzējs bez maksas atceļ visus ierobežojumus attiecībā uz galiekārtu izmantošanu citos tīklos. Saistībā ar šo punktu dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt papildu prasības, lai nodrošinātu augstāku patērētāju aizsardzības līmeni.

99. pants

Pakalpojumu sniedzēja nomaiņa un numura pārnešana

1. Ja notiek interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēju maiņa, attiecīgie pakalpojumu sniedzēji pirms maiņas procesa un tā laikā sniedz galalietotājam pienācīgu informāciju un nodrošina pakalpojuma nepārtrauktību. Saņemošais pakalpojumu sniedzējs vada pakalpojumu sniedzēju maiņas procesu, lai nodrošinātu, ka pakalpojumi tiek aktivizēti datumā un termiņā, par kuru panākta skaidra vienošanās ar galalietotāju. Nododošais pakalpojumu sniedzējs turpina sniegt savus pakalpojumus ar tiem pašiem noteikumiem, līdz tiek aktivizēti saņemošā pakalpojumu sniedzēja pakalpojumi. Pakalpojuma zaudēšana pakalpojumu sniedzēju maiņas procesā nav ilgāka par vienu darbdienu, ja abi pakalpojuma sniedzēji izmanto vienus un tos pašus tehnoloģiskos līdzekļus. Ja pakalpojumu sniedzēji izmanto atšķirīgus tehnoloģiskos līdzekļus, tie cenšas ierobežot pakalpojuma zaudēšanu pakalpojumu sniedzēja maiņas procesā līdz vienai darbdienai, ja vien nav pienācīga pamatojuma ilgākam laikposmam, kas nepārsniedz divas darbdienas.

Valsts regulatīvās iestādes nodrošina pakalpojumu sniedzēju maiņas procesa efektivitāti un vienkāršību galalietotāja vajadzībām.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka visi galalietotāji ar numuriem no valsts telefona numerācijas plāna pēc pieprasījuma ir tiesīgi saglabāt savu(-s) numuru(-us) neatkarīgi no uzņēmuma, kas sniedz pakalpojumus, saskaņā ar VI pielikuma C daļas noteikumiem.

2.a Ja galalietotājs izbeidz līgumu ar pakalpojumu sniedzēju, galalietotājs saglabā tiesības pārnest numuru pie cita pakalpojumu sniedzēja sešu mēnešu laikā pēc līguma izbeigšanas dienas, ja vien galalietotājs nav atteicies no šīm tiesībām.

3. Valsts regulatīvās iestādes nodrošina, ka cenas, ko operatori un/vai pakalpojumu sniedzēji savstarpēji piemēro par numura saglabāšanas nodrošināšanu, ir uz izmaksām vērstas un ka nekādi tiešie maksājumi no galalietotājiem netiek iekasēti.

4. Valsts regulatīvās iestādes nenosaka mazumtirdzniecības tarifus par numuru saglabāšanu tā, ka tiktu traucēta konkurence, piemēram, nosakot īpašus vai kopējus mazumtirdzniecības tarifus.

5. Numuru pārnešanu un to sekojošu aktivēšanu veic pēc iespējas īsākā termiņā. Jebkurā gadījumā tiem patērētājiem, kuri ir noslēguši līgumu par numura pārnešanu uz jaunu uzņēmumu, numuru aktivizē vienas darbdienas laikā pēc vienošanās datuma. Nododošais pakalpojumu sniedzējs turpina sniegt savus pakalpojumus ar tiem pašiem noteikumiem, līdz tiek aktivizēti saņemošā pakalpojumu sniedzēja pakalpojumi.

Šo punktu piemēro arī mikrouzņēmumiem, mazajiem uzņēmumiem un bezpeļņas organizācijām kā galalietotājiem, ja vien tie nav nepārprotami piekrituši atteikties no šo noteikumu vai to daļu piemērošanas.

5.a Saņemošais pakalpojumu sniedzējs vada pakalpojumu sniedzēju maiņas un numura pārnešanas procesu, un gan saņemošais pakalpojumu sniedzējs, gan nododošais pakalpojumu sniedzējs labticīgi sadarbojas. Valsts regulatīvās iestādes var noteikt vispārējo pakalpojumu sniedzēju maiņas un numuru pārnešanas procesu, ņemot vērā attiecīgās valsts noteikumus par līgumiem, tehnisko īstenojamību un nepieciešamību saglabāt pakalpojuma nepārtrauktību galalietotājam. Šādā procesā pēc iespējas ietver prasību, ka numura pārcelšana jāpabeidz, izmantojot attālināto nodrošināšanu, ja vien galalietotājs nepieprasa citādi.

Jebkurā gadījumā pakalpojuma zaudēšana numura pārnešanas procesā nepārsniedz vienu darba dienu.

Galalietotāju līgumus ar nododošo pakalpojumu sniedzēju pēc pakalpojumu sniedzēja maiņas procesa pabeigšanas automātiski izbeidz. Nododošie pakalpojumu sniedzēji atlīdzina atlikušo kredītu patērētājiem, kuri izmantojuši priekšapmaksas pakalpojumus. Par atlīdzināšanu maksu ietur vienīgi tad, ja tā ir paredzēta līgumā. Ikviena šāda maksa ir proporcionāla un samērīga ar faktiskajām izmaksām, kas nododošajam pakalpojumu sniedzējam radušās, piedāvājot atlīdzināšanu. Ja numura pārnešanas process neizdodas, nododošais pakalpojumu sniedzējs saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem, kādi uz galalietotāju attiecās, pirms tika sākta pakalpojuma sniedzēja maiņa, atkārtoti aktivizē galalietotāja numuru vai pakalpojumu līdz sekmīgai numura pārnešanai vai pakalpojuma sniedzēju maiņas procesa pabeigšanai. Valsts regulatīvās iestādes arī veic attiecīgus pasākumus nolūkā nodrošināt galalietotāju pienācīgu informētību un aizsargātību pārslēgšanas un pārnešanas procesos, un to, ka pārslēgšana uz citu pakalpojuma sniedzēju nenotiek pret viņu gribu.

6. Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmumiem tiek paredzētas atbilstīgas sankcijas, ▌ja numuru pārnešana ir novēlota vai pakalpojumu sniedzēji vai personas, kas rīkojas to vārdā, to izmantojuši ļaunprātīgi.

6.a Dalībvalstis nodrošina, ka pārnešanas vai pārslēgšanas kavēšanās gadījumā vai pārnešanas vai pārslēgšanas ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā galalietotājiem ir tiesības saņemt kompensāciju no pakalpojumu sniedzējiem. Minimālā kompensācija par kavēšanos ir:

a)   ja numura pārnešana kavējas ilgāk par vienu vai divām darbdienām, kā attiecīgi noteikts 99. panta 1. un 5. punktā, [summa] par katru papildu dienu;

b)   ja pakalpojums netiek sniegts ilgāk par vienu darbdienu, [summa] par katru papildu dienu;

c)   ja tiek kavēta pakalpojuma aktivācija, [summa] dienā par katru dienu pēc paredzētās aktivācijas dienas; un

d)   ja pakalpojuma izpilde noteiktajā dienā nenotiek vai tiek atcelta, brīdinot mazāk nekā 24 stundas iepriekš, [summa] par pakalpojuma neizpildi.

Šajā pantā minēto summu apmērus nosaka valsts regulatīvās iestādes.

6.b Kompensāciju, kas minēta 6.a punktā, izmaksā kā atskaitījumu no nākamā rēķina, skaidrā naudā, ar elektronisku pārskaitījumu vai, ja ir attiecīga vienošanās ar galalietotāju, ar pakalpojuma talonu.

6.c Direktīvas 6.a punkts neskar tiesības saņemt turpmāku kompensāciju saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai Savienības tiesību aktiem. Dalībvalstis var paredzēt papildu noteikumus, ar ko nodrošinātu, ka galalietotāji, kuri saskaņā ar šo pantu ir cietuši materiālus vai nemateriālus zaudējumus, var pieprasīt un saņemt no uzņēmuma kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem. No ikvienas šādas kompensācijas var atskaitīt minimālo kompensāciju, kas izmaksāta saskaņā ar 6.a punktu. Kompensācijas izmaksa saskaņā ar 6.a punktu neliedz saņemošajam pakalpojumu sniedzējam attiecīgā gadījumā prasīt kompensāciju no nododošā pakalpojumu sniedzēja.

100. pants

Piedāvājumu komplekti

1. Ja patērētājam piedāvātajā pakalpojumu komplektā vai pakalpojumu un galiekārtas komplektā ietverts vismaz interneta piekļuves pakalpojums vai publiski pieejami numuratkarīgi starppersonu sakaru pakalpojumi, visiem komplekta elementiem pēc analoģijas piemēro 95. pantu, 96. panta 1. punktu, 98. pantu un 99. pantu, izņemot gadījumus, kad citam komplekta elementam piemērojamie noteikumi ir patērētājam labvēlīgāki.

2. Ja no tā paša interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēja vai publiski pieejamu numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēja nolemj abonēt papildu pakalpojumus vai galiekārtu, ko nodrošina vai izplata šis pakalpojumu sniedzējs, līguma termiņu nepagarina, izņemot gadījumus, kad ar patērētāju, noslēdzot vienošanos par papildu pakalpojumu vai galiekārtas abonēšanu, tiek skaidri panākta cita vienošanās.

2.a Tādu elektronisko pakalpojumu sniedzējs, kas nav numurneatkarīgi starppersonu sakaru pakalpojumi, piedāvā patērētājiem iespēju atcelt atsevišķas daļas līgumā par pakalpojumu komplektu vai nomainīt pakalpojumu sniedzēju šo atsevišķo līguma daļu izpildei, ja līgumā šāda iespēja ir paredzēta.

2.b Šā panta 1. un 2. punktu piemēro arī galalietotājiem, kas ir mikrouzņēmumi, mazie uzņēmumi vai bezpeļņas organizācijas, ja vien tie nav nepārprotami piekrituši atteikties no šo noteikumu vai to daļas piemērošanas.

2.c Dalībvalstis var paplašināt 1. punkta piemērošanu, to attiecinot uz patērētājam piedāvātiem pakalpojumu komplektiem vai pakalpojumu un galiekārtas komplektiem, kuri ietver vismaz publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu. Dalībvalstis 1. punktu var piemērot arī citiem šajā sadaļā minētajiem noteikumiem.

101. pants

Pakalpojumu pieejamība

Dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai katastrofālu tīkla darbības pārrāvumu vai force majeure gadījumā nodrošinātu pēc iespējas pilnīgāku piekļuvi balss sakaru un interneta piekļuves pakalpojumiem, izmantojot publiskos sakaru tīklus. Dalībvalstis nodrošina, ka balss sakaru pakalpojumu un interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu nepārtrauktu piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem.

102. pants

Neatliekamās palīdzības sakari un vienots Eiropas neatliekamās palīdzības numurs

1. Dalībvalstis nodrošina, ka visi 2. punktā minēto pakalpojumu galalietotāji, tostarp taksofonu un privātu elektronisko sakaru tīklu lietotāji, izmantojot vienotu Eiropas neatliekamās palīdzības numuru “112” un dalībvalstu norādītus valsts neatliekamās palīdzības numurus, var piekļūt neatliekamās palīdzības dienestiem ar ārkārtas gadījuma saziņas starpniecību bez maksas un neizmantojot nekādus maksāšanas līdzekļus.

2. Dalībvalstis, apspriežoties ar valsts regulatīvajām iestādēm, neatliekamās palīdzības dienestiem, un elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem, nodrošina, ka pakalpojumu sniedzēji, kas galalietotājiem piedāvā numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, ja šis pakalpojums galalietotājiem nodrošina iespēju izdarīt vietējos izsaukumus uz numuru valsts vai starptautiskā numerācijas plānā, nodrošina piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem, nodibinot ārkārtas gadījuma saziņu ar vispiemērotāko ĀIC, izmantojot atrašanās vietas informāciju, kas ir pieejama numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzējiem, un tādā veidā, kas ir saderīgs ar dalībvalstu neatliekamās palīdzības izsaukuma infrastruktūrām.

Numurneatkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēji, kas nepiedāvā piekļuvi numuram “112”, informē galalietotājus, ka piekļuve neatliekamās palīdzības numuram “112” netiek atbalstīta.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka uz jebkādu nodibināto ārkārtas gadījuma saziņu ar vienoto Eiropas neatliekamās palīdzības numuru “112” tiek pienācīgi atbildēts un ka to apstrādā valsts neatliekamās palīdzības sistēmu organizācijai vispiemērotākajā veidā, ņemot vērā nepieciešamību izsaukumus apstrādāt vairākās valodās. Uz šādu ārkārtas gadījuma saziņu atbild un to apstrādā vismaz tikpat ātri un efektīvi kā ārkārtas gadījuma saziņu ar valsts neatliekamās palīdzības dienestu numuriem, ja tādus turpina izmantot.

3.a Komisija pēc apspriešanās ar valstu regulatīvajām iestādēm un neatliekamās palīdzības dienestiem pieņem veiktspējas rādītājus, kas piemērojami dalībvalstu neatliekamās palīdzības dienestiem. Komisija reizi divos gados iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par Eiropas neatliekamās palīdzības numura „112” ieviešanas efektivitāti un par veiktspējas rādītāju īstenošanu.

4. Dalībvalstis nodrošina, ka galalietotājiem ▌ar invaliditāti ir pieejama piekļuve neatliekamās palīdzības dienestiem ar ārkārtas gadījuma saziņas starpniecību un tā ir līdzvērtīga piekļuvei, ko nodrošina citiem galalietotājiem, tostarp ar vispusīgās sarunas pakalpojumiem vai trešo personu nodrošinātiem teksta pārlikšanas pakalpojumiem. Komisija, valstu regulatīvās iestādes un citas kompetentās iestādes veic attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka galalietotāji ar invaliditāti, ceļojot citās dalībvalstīs, tāpat kā citi lietotāji var piekļūt neatliekamās palīdzības dienestiem, ja iespējams, bez iepriekšējas reģistrēšanās. Ar šiem pasākumiem cenšas nodrošināt savstarpēju izmantojamību visās dalībvalstīs un to īstenošanā, cik vien iespējams, pamatojas uz Eiropas standartiem vai specifikācijām, ko publicē saskaņā ar 39. pantu, un tie neliedz dalībvalstīm pieņemt papildu prasības, lai sasniegtu šajā pantā izklāstītos mērķus.

5. Dalībvalstis nodrošina, ka zvanītāja atrašanās vietas informācija ir darīta pieejama vispiemērotākajai ĀIC tūlīt pēc ārkārtas gadījuma saziņas nodibināšanas. Tas ietver informāciju par zvanītāja atrašanās vietu, kas iegūta, nosakot atrašanās vietu tīklā, un, ja iespējams, no mobilā tālruņa. Dalībvalstis nodrošina, ka par galalietotāja atrašanās vietas informācijas noteikšanu un pārraidīšanu neiekasē maksu no galalietotāja un ĀIC attiecībā uz jebkādu ārkārtas gadījuma saziņu ar vienoto Eiropas neatliekamās palīdzības numuru „112”. Dalībvalstis var attiecināt minētās saistības uz ārkārtas gadījuma saziņu ar valsts neatliekamās palīdzības dienestu numuriem. Tas neliedz kompetentajām valsts iestādēm pēc apspriešanās ar BEREC noteikt zvanītāja atrašanās vietas informācijas precizitātes un uzticamības kritērijus.

6. Dalībvalstis nodrošina, ka iedzīvotāji ir pienācīgi informēti par vienotā Eiropas neatliekamās palīdzības numura “112” pieejamību un izmantošanu un tā pieejamības iespējām, tostarp ar tādām ierosmēm, kas konkrēti paredzētas personām, kuras ceļo no vienas dalībvalsts uz citu, un personām ar invaliditāti. Šo informāciju sniedz pieejamos formātos, kas piemēroti dažādu veidu invaliditātei. Komisija atbalsta un papildina dalībvalstu rīcību.

7. Lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem, nodibinot ārkārtas gadījuma saziņu ar numura “112” pakalpojumiem dalībvalstīs, Komisija pēc apspriešanās ar BEREC pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 109. pantu par pasākumiem, kas vajadzīgi, lai Savienībā nodrošinātu ārkārtas gadījuma saziņas saderību, sadarbspēju, kvalitāti, uzticamību un nepārtrauktību attiecībā uz risinājumiem izsaucēja atrašanās vietas noteikšanai, pieejamību galalietotājiem, pieejamību personām ar invaliditāti un maršrutēšanu uz vispiemērotāko ĀIC. Pirmos šādus deleģētos aktus pieņem līdz [ievietot datumu].

Komisija uztur Eiropas neatliekamās palīdzības dienestu E.164 formāta numuru datubāzi, lai nodrošinātu, ka neatliekamās palīdzības dienesti dažādās dalībvalstīs var savstarpēji sazināties.

Minētos pasākumus pieņem, neskarot un neietekmējot neatliekamās palīdzības dienestu organizēšanu, kas paliek vienīgi dalībvalstu kompetencē.

102.a pants

Reversā ES „112” sistēma

1. Dalībvalstis, izmantojot elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus, nodrošina, ka tiek izveidotas efektīvas “Reversā 112” valsts sakaru sistēmas iedzīvotāju brīdināšanai un trauksmes izziņošanai nenovēršamu vai tuvojošos dabas un/vai cilvēku darbības izraisītu ievērojamu ārkārtas situāciju un katastrofu gadījumos, ņemot vērā tagadējās valstu un reģionālās sistēmas un neskarot privātās dzīves un datu aizsardzības noteikumus.

103. pants

Līdzvērtīga piekļuve un izvēle galalietotājiem, kas ir personas ar invaliditāti

1. Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes nosaka prasības, kas jāievēro ▌publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem, lai nodrošinātu, ka galalietotāji ▌ar invaliditāti:

  a) var izmantot piekļuvi elektronisko sakaru pakalpojumiem, tostarp saskaņā ar 95. pantu sniegtajai attiecīgajai līgumiskajai informācijai, kas ir līdzvērtīga piekļuvei, ko izmanto lielākā daļa galalietotāju; dalībvalstis arī nodrošina, ka publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēji veic nepieciešamos pasākumus, lai uzlabotu piekļuvi savām tīmekļa vietnēm un mobilajām lietotnēm, nodrošinot, ka tās ir uztveramas, darbināmas, saprotamas un robustas.

  b) var izmantot galalietotāju lielākajai daļai pieejamo uzņēmumu un pakalpojumu sniedzēju izvēli.

Šajā nolūkā dalībvalstis, ciktāl tas nerada nesamērīgu slogu galiekārtu un elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem, nodrošina īpašu aprīkojumu, ar ko piedāvā īpaši galalietotājiem ar invaliditāti nepieciešamos pakalpojumus un funkcijas. Lai novērtētu, ko uzskata par nesamērīgu slogu, piemēro Direktīvas xxx/YYYY/ES 12. pantā minēto procedūru.

2. Veicot 1. punktā minētos pasākumus, dalībvalstis veicina atbilstību attiecīgajiem standartiem vai specifikācijām, kas publicēti saskaņā ar 39. pantu.

Ja šā panta noteikumi ir pretrunā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas xxx/YYYY/ES[46] noteikumiem, piemēro Direktīvas xxx/YYYY/ES noteikumus.

104. pants

Telefona uzziņu dienesti

1. Dalībvalstis nodrošina to, ka visi balss sakaru pakalpojumu sniedzēji apmierina visus pamatotos pieprasījumus publiski pieejamu uzziņu dienestu un sarakstu nodrošināšanas nolūkā, lai padarītu attiecīgo informāciju pieejamu norunātā formātā un ar noteikumiem, kas ir godīgi, objektīvi, uz izmaksām vērsti un nediskriminējoši.

2. Valsts regulatīvās iestādes spēj uzlikt pienākumus un nosacījumus uzņēmumiem, kas kontrolē galalietotāju piekļuvi, lai sniegtu uzziņu dienestu pakalpojumus saskaņā ar 59. pantu. Šādi pienākumi un nosacījumi ir objektīvi, taisnīgi, nediskriminējoši un pārredzami.

3. Dalībvalstis neuztur nekādus normatīvus ierobežojumus, kas galalietotājiem vienā dalībvalstī liedz tiešu piekļuvi uzziņu dienestam citā dalībvalstī, izmantojot balss zvanu vai SMS, un dara visu iespējamo, lai to nodrošinātu saskaņā ar 91. pantu.

4. Šā panta 1. līdz 3. punktu piemēro saskaņā ar Savienības tiesību aktu prasībām par personas datu un privātās dzīves aizsardzību un jo īpaši saskaņā ar Direktīvas 2002/58/EK 12. pantu.

105. pants

Patērētāja radio un televīzijas aprīkojuma sadarbspēja

Saskaņā ar X pielikuma noteikumiem dalībvalstis nodrošina tajā minētā patērētāju radio un televīzijas aprīkojuma sadarbspēju.

Ciparu televīzijas pakalpojumu sniedzēji nodrošina galiekārtu sadarbspēju, lai gadījumos, kad tas ir tehniski iespējams, galiekārtu varētu atkārtoti izmantot citi pakalpojumu sniedzēji, bet, ja tas nenotiek, tiem jānodrošina, lai patērētāji varētu galiekārtu bez maksas un vienkārši atdot.

106. pants

Saistības, kas jāievēro

1. Dalībvalstis var noteikt pamatotas saistības, kas jāievēro, lai raidītu konkrētus radio un televīzijas apraides kanālus un saistītos papildu pakalpojumus, it sevišķi pieejamības pakalpojumus, ar ko galalietotājiem ar invaliditāti nodrošina pienācīgu piekļuvi saturam un elektroniskiem raidījumu aprakstiem, un hibrīdtelevīzijas pakalpojumu un elektronisku raidījumu aprakstu atbalsta datus uzņēmumiem, kas ir to jurisdikcijā un kas nodrošina elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus, kurus izmanto radio vai televīzijas apraides izplatīšanai sabiedrībai, ja nozīmīgs šādu tīklu un pakalpojumu galalietotāju skaits izmanto tos kā galveno līdzekli radio un televīzijas apraides saņemšanai. Šādas saistības nosaka tikai tad, ja tās ir vajadzīgas, lai īstenotu vispārējas nozīmes mērķus, kas skaidri noteikti katras dalībvalsts tiesību aktos, un tās ir samērīgas un pārredzamas.

Attiecībā uz analogās televīzijas apraidi dalībvalstis nosaka saistības, kuras jāievēro, tikai tad, ja šādu saistību trūkums radītu būtiskas neērtības ievērojamam galalietotāju skaitam vai ja konkrētiem televīzijas apraides kanāliem nav citu pārraides līdzekļu.

Šā punkta pirmajā daļā minētās saistības, kas jāievēro, nosaka tikai tad, ja tās ir vajadzīgas, lai sasniegtu vispārējas nozīmes mērķus, ko skaidri noteikusi katra dalībvalsts, un tās ir samērīgas un pārredzamas.

1.a ▌Pirmajā punktā minētās saistības dalībvalstis pārskata vismaz viena gada laikā no [šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas], izņemot gadījumus, kad dalībvalstis veikušas šādu pārskatīšanu iepriekšējos četros gados.

Dalībvalstis vismaz reizi piecos gados pārskata saistības, kas jāievēro.

1.b Dalībvalstis papildus var noteikt, ka attiecībā uz konkrētiem vispārējas nozīmes radio un televīzijas apraides kanāliem obligāti ir jāpiedāvā pamatoti atvieglojumi uzņēmumiem, uz kuriem attiecīgo valstu jurisdikcijā attiecas saistības, kas ir jāievēro.

2. Ne šī panta 1. punkts, ne arī 57. panta 2. punkts neierobežo dalībvalstu spēju savos tiesību aktos noteikt atbilstošu atlīdzību, ja tāda ir, attiecībā uz pasākumiem, kas veikti saskaņā ar šo pantu, nodrošinot to, ka līdzīgos apstākļos nav diskriminācijas attieksmē pret ▌elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem. Ja ir jāparedz atlīdzība, atlīdzības pieprasījumu un tās apmēru var noteikt tiesību aktos, un dalībvalstis nodrošina to, ka tā tiek piemērota pienācīgi un pārredzami.

107. pants

Papildu iespēju nodrošināšana

1. Neskarot 83. panta 2. punktu, dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes var pieprasīt visiem pakalpojumu sniedzējiem, kas sniedz interneta piekļuves pakalpojumus un/vai publiski pieejamus numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, lietotājiem darīt pieejamas, attiecīgā gadījumā bez maksas, pilnībā vai daļēji VI pielikuma B daļā minētās papildu iespējas, ņemot vērā tehniskās iespējas ▌, kā arī pilnīgi vai daļēji dara pieejamas papildu iespējas, kas minētas VI pielikuma A daļā.

2. Dalībvalsts var pieņemt lēmumu atcelt 1. punkta piemērošanu visā tās teritorijā vai daļā teritorijas, ja tā, ņemot vērā ieinteresēto pušu viedokļus, uzskata, ka ir pietiekama piekļuve minētajām iespējām.

108. pants

Pielāgojumi pielikumos

Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 109. pantu attiecībā uz pielāgojumiem V, VI, VIII, IX, un X pielikumā, lai ņemtu vērā tehnoloģiju un sabiedrības attīstību vai tirgus pieprasījuma izmaiņas.

IV daļa. NOBEIGUMA NOTEIKUMI

109. pants

Deleģēšanas īstenošana

1. Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2. Pilnvaras pieņemt 40., 60., 73., 102. un 108. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laiku no ... [leģislatīvā pamatakta spēkā stāšanās diena vai cita likumdevēju noteikta diena].

3. Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 40., 60., 73., 102. un 108. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai arī vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4. Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5. Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6. Saskaņā ar 40., 60., 73., 102. vai 108. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja [divos mēnešos] no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par [diviem mēnešiem].

110. pants

Komiteja

1. Komisijai palīdz komiteja (“Komunikāciju komiteja”), kas izveidota ar Direktīvu 2002/21/EK. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2. Attiecībā uz 45. panta 2. punkta otrajā daļā minētajiem īstenošanas pasākumiem komiteja ir Radiofrekvenču spektra komiteja, kas izveidota saskaņā ar Lēmuma Nr. 676/2002/EK 3. panta 1. punktu.

3. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 4. pantu. Ja komitejas atzinums jāsaņem rakstiskā procedūrā, minēto procedūru izbeidz, nepanākot rezultātu, ja atzinuma sniegšanas termiņā tā nolemj komitejas priekšsēdētājs vai to pieprasa kāds komitejas loceklis. Šādā gadījumā priekšsēdētājs savlaicīgi sasauc komitejas sanāksmi.

4. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu, ievērojot minētās regulas 8. panta noteikumus.

5. Ja komitejas atzinums jāsaņem rakstiskā procedūrā, minēto procedūru izbeidz, nepanākot rezultātu, ja atzinuma sniegšanas termiņā tā nolemj komitejas priekšsēdētājs vai to pieprasa kāds komitejas loceklis. Šādā gadījumā priekšsēdētājs savlaicīgi sasauc komitejas sanāksmi.

111. pants

Informācijas apmaiņa

1. Komisija sniedz Komunikāciju komitejai visu attiecīgo informāciju par regulāro apspriežu rezultātiem ar tīkla operatoru, pakalpojumu nodrošinātāju, lietotāju, patērētāju, ražotāju un tirdzniecības apvienību pārstāvjiem, kā arī ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām.

2. Komunikāciju komiteja, ņemot vērā Savienības elektronisko sakaru politiku, veicina informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un Komisiju par reglamentējošo darbību stāvokli un attīstību attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem.

112. pants

Informācijas publicēšana

1. Dalībvalstis nodrošina to, ka jaunākā informācija, kas attiecas uz šīs direktīvas piemērošanu, tiek padarīta publiski pieejama tādā veidā, kas garantē visām ieinteresētajām personām vieglu piekļuvi minētajai informācijai. Tās publicē paziņojumu savas valsts oficiālajā laikrakstā par to, kā un kur informācija ir darīta zināma. Pirmo šādu paziņojumu publicē pirms 118. panta 1. punkta otrajā daļā minētā piemērošanas datuma, un pēc tam paziņojumu publicē katru reizi, ja rodas izmaiņas tajā iekļautajā informācijā.

2. Dalībvalstis Komisijai nosūta visu šādu paziņojumu kopijas publikācijas laikā. Komisija atbilstīgi nosūta informāciju Komunikāciju komitejai.

3. Dalībvalstis nodrošina to, ka visu attiecīgo informāciju par tiesībām, nosacījumiem, procedūrām, maksājumiem, nodevām un lēmumiem, kas attiecas uz vispārējām atļaujām, lietošanas tiesībām un tiesībām uzstādīt iekārtas, publicē un atjaunina piemērotā veidā, lai šī informācija būtu viegli pieejama visām ieinteresētajām pusēm.

4. Ja 3. punktā minēto informāciju glabā dažādos valdības līmeņos, jo īpaši informāciju attiecībā uz procedūrām un nosacījumiem par tiesībām uzstādīt iekārtas, valsts regulatīvā iestāde veic visas vajadzīgās pūles, ņemot vērā ar tām saistītās izmaksas, lai radītu lietotājam draudzīgu visas šādas informācijas pārskatu, ietverot informāciju par attiecīgajiem valdības līmeņiem un atbildīgajām iestādēm, lai veicinātu tiesību uzstādīt iekārtas piemērošanu.

5. Dalībvalstis nodrošina to, ka publicē īpašos pienākumus, kas uzlikti uzņēmumiem saskaņā ar šo direktīvu, un ka nosaka īpašos produktu/pakalpojumu un ģeogrāfiskos tirgus. Tās nodrošina to, ka jaunākā informācija, ar noteikumu, ka informācija nav konfidenciāla un jo īpaši nesatur komercnoslēpumus, ir padarīta publiski pieejama tādā veidā, kas visām ieinteresētajām personām garantē vieglu piekļuvi minētajai informācijai.

6. Dalībvalstis Komisijai nosūta visas šādas publicētās informācijas kopiju. Komisija informāciju padara pieejamu viegli pieejamā veidā un attiecīgi nosūta to Komunikāciju komitejai.

113. pants

Paziņošana un uzraudzība

1. Valsts regulatīvās iestādes vēlākais līdz 115. panta 1. punkta otrajā daļā minētajai piemērošanas dienai un nekavējoties, ja pēc tam rodas izmaiņas to uzņēmumu nosaukumos, kas izraudzīti kā uzņēmumi ar universālā pakalpojuma saistībām saskaņā ar 81. pantu, informē Komisiju.

Komisija informāciju padara pieejamu viegli piekļūstamā veidā un nosūta to 111. pantā minētajai Komunikāciju komitejai.

2. Valsts regulatīvās iestādes Komisijai paziņo to operatoru nosaukumus, kas šajā direktīvā uzskatāmi par operatoriem, kam ir būtiska ietekme tirgū, un pienākumus, kas tiem uzlikti saskaņā ar šo direktīvu. Komisijai nekavējoties paziņo par jebkurām izmaiņām, kas ietekmē pienākumus, kuri uzlikti uzņēmumiem, vai par uzņēmumiem, kurus skar šīs direktīvas noteikumi.

114. pants

Pārskatīšanas procedūras

1. Komisija periodiski pārskata šīs direktīvas darbību un pie pirmās izdevības ne vēlāk kā piecus gadus pēc 115. panta 1. punktā otrajā daļā minētās piemērošanas dienas un pēc tam reizi piecos gados ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei.

Šajā pārskatīšanā jo īpaši izvērtē, vai ex ante iejaukšanās pilnvaras saskaņā ar šo direktīvu ir pietiekamas, lai valstu regulatīvās iestādes spētu nodrošināt, ka, pastāvot konkurences principiem neatbilstošām oligopolistiskām tirgus struktūrām, un kopā ar citu pienākumu proporcionālu piemērošanu saskaņā ar šo direktīvu konkurence elektronisko sakaru tirgos turpina attīstīties galalietotāju labā tādos aspektos kā kvalitāte, izvēle un cena, un ka vairumtirdzniecības tirgi, kas nodrošina piekļuvi elektronisko sakaru infrastruktūrai, attīstās un pilnveidojas, kā tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu konkurētspējīgu iznākumu galalietotāju interesēs un ļoti veiktspējīgu savienojamību.

Šim nolūkam Komisija var no dalībvalstīm pieprasīt informāciju, kuru tās sniedz nekavējoties.

▌

▌

115. pants

Transponēšana

1. Dalībvalstis līdz [diena/mēnesis/gads] pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu [ ...] pantu un [ ... ] pielikumu. Tās nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.

Tās minētos aktus piemēro no [diena/mēnesis/gads].

Kad dalībvalstis pieņem minētos aktus, tajos iekļauj atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Tajos ietver arī paziņojumu, ka atsauces esošajos normatīvajos un administratīvajos aktos uz direktīvām, kas atceltas ar šo direktīvu, uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce un kā formulējams minētais paziņojums.

2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

116. pants

Atcelšana

Direktīvas 2002/19/EK, 2002/20/EK, 2002/21/EK un 2002/22/EK, kas norādītas XI pielikuma A daļā, atceļ no […], neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem XI pielikuma B daļā norādīto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos.

Lēmuma 243/2012/ES 5. pantu atceļ no [..].

Atsauces uz atceltajām direktīvām uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu, un tās jālasa saskaņā ar XII pielikumā iekļauto atbilstības tabulu.

117. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

118. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē,

Eiropas Parlamenta vārdā –  Padomes vārdā –

priekšsēdētājs  priekšsēdētājs

• [1]  OV C xx, 2.3.2017., xx lpp.
• [2]  OV C xx, 2.3.2017., xx lpp.
• [3]  OV C 77, 28.3.2002., 1. lpp.
• [4] ^* Grozījumi: jaunais vai grozītais teksts ir norādīts treknā slīprakstā; svītrojumi ir apzīmēti ar simbolu ▌.
• [5]   OV C , , .. lpp.
• [6]   OV C , , .. lpp.
• [7]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (Piekļuves direktīva) (OV L 108, 24.4.2002., 7. lpp.).
• [8]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (Atļauju izsniegšanas direktīva) (OV L 108, 24.4.2002., 21. lpp.).
• [9]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (Pamatdirektīva) (OV L 108, 24.4.2002., 33. lpp.).
• [10]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (Universālā pakalpojuma direktīva) (OV L 108, 24.4.2002., 51. lpp.).
• [11]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīva 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Privātās dzīves un elektronisko sakaru direktīva) (OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.).
• [12]   Savienības elektronisko sakaru tiesiskais regulējums ietver arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 13. jūnija Regulu (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā (OV L 172, 30.6.2012., 10. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Regulu (ES) 2015/2120, ar ko nosaka pasākumus sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam un groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem un Regulu (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā (OV L 310, 26.11.2015., 1. lpp.), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/61/ES par pasākumiem ātrdarbīgu elektronisko sakaru tīklu izvēršanas izmaksu samazināšanai (OV L 155, 23.5.2014., 1. lpp.), kā arī vairākus viena likumdevēja un Komisijas lēmumus.
• [13]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Regula (EK) Nr. 1211/2009, ar ko izveido Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestādi (BEREC) un biroju (OV L 337, 18.12.2009., 1. lpp.).
• [14]   Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/53/ES (2014. gada 16. aprīlis) par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz radioiekārtu pieejamību tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/5/EK (OV L 153, 22.5.2014., 62. lpp.).
• [15]  Tiesas 1988. gada 26. aprīļa spriedums lietā C-352/85, Bond van Adverteerders un citi pret Nīderlandes valsti, ECLI:EU:C:1988:196.
• [16]   Abas definētas Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 29. aprīļa Regulā (ES) 2015/758 par tipa apstiprinājuma prasībām transportlīdzekļa eZvana sistēmas izveidošanai uz pakalpojuma “112” bāzes un ar ko groza Direktīvu 2007/46/EK (OV L 123, 19.05.2015., 77. lpp.) un Komisijas 2012. gada 26. novembra Deleģētajā regulā (ES) Nr. 305/2013, ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/40/ES papildina attiecībā uz sadarbspējīga ES mēroga eCall pakalpojuma saskaņotu nodrošināšanu (OV L 91, 3.4.2013., 1. lpp.].
• [17]   Definēti Regulā (ES) Nr. 2015/758.
• [18]  OV L 81, 21.3.2012., 7. lpp.
• [19]   Tiesas spriedums lietā C-614/10 Eiropas Komisija pret Austrijas Republiku, EU:C:2012:631.
• [20]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīva 2014/61/ES par pasākumiem ātrdarbīgu elektronisko sakaru tīklu izvēršanas izmaksu samazināšanai (OV L 155, 23.5.2014., 1. lpp.).
• [21]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Direktīva 2013/11/ES par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (Direktīva par patērētāju SAI) (OV L 165, 18.6.2013., 63. lpp.).
• [22]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 6. jūlija Direktīva (ES) 2016/1148 par pasākumiem nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību visā Savienībā (OV L 194, 19.7.2016., 1. lpp.).
• [23]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Lēmums Nr. 676/2002/EK par normatīvo bāzi radiofrekvenču spektra politikai Eiropas Kopienā (Radiofrekvenču spektra lēmums) (OV L 108, 24.4.2002.).
• [24]   Padomes 1999. gada 12. jūlija Ieteikums 199/519/EK par ierobežojumiem elektromagnētisko lauku (0 Hz līdz 300 GHz) iedarbībai uz plašu sabiedrību (OV L 199, 30.7.1999., 59.–70. lpp.).
• [25]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīva 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.).
• [26]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regula (ES) Nr. 1025/2012 par Eiropas standartizāciju, ar ko groza Padomes Direktīvas 89/686/EEK un 93/15/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/9/EK, 94/25/EK, 95/16/EK, 97/23/EK, 98/34/EK, 2004/22/EK, 2007/23/EK, 2009/23/EK un 2009/105/EK, un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 87/95/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1673/2006/EK (OV L 364, 14.11.2012., 12. lpp.).
• [27]   Komisijas 2013. gada 11. septembra Ieteikums 2013/466/ES par saskanīgiem nediskriminēšanas pienākumiem un izmaksu aprēķināšanas metodēm, lai veicinātu konkurenci un uzlabotu ieguldījumu vidi platjoslas pakalpojumu jomā (OV L 251, 21.9.2013., 13. lpp.).
• [28]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Regula (ES) 2015/2120, ar ko nosaka pasākumus sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam un groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem un Regulu (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā (OV L 310, 26.11.2015., 1. lpp.).
• [29]  Eiropas Parlamenta un Padomes ... Direktīva xxx/YYYY/ES par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz produktu un pakalpojumu pieejamības prasībām (OV L …, …, ... lpp.).
• [30]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīva 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.).
• [31]   OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.
• [32]   Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/758 par tipa apstiprinājuma prasībām transportlīdzekļa eZvana sistēmas izveidošanai uz pakalpojuma “112” bāzes un ar ko groza Direktīvu 2007/46/EK (OV L 123, 19.5.2015., 77. lpp.).
• [33]    Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 26. oktobra Direktīva (ES) 2016/2102 par publiskā sektora struktūru tīmekļvietņu un mobilo lietotņu piekļūstamību (OV L 327, 2.12.2016., 1. lpp.).
• [34]   Komisijas 2002. gada 16. septembra Direktīva 2002/77/EK par konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tirgū (OV L 249, 17.9.2002., 21. lpp.).
• [35]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regula (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula), OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.
• [36]   OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.
• [37]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Regula (EK) Nr. 1211/2009, ar ko izveido Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestādi (BEREC) un biroju.
• [38]  BEREC (ar grozījumiem)
• [39]   Eiropas Parlamenta un Padomes [] Regula (EK) Nr. xxxx/xxxx par Eiropas Elektronisko sakaru regulatoru iestādes (BEREC) izveidi (OV L. []).
• [40]   Padomes 1999. gada 12. jūlija Ieteikums 1999/519/EK par ierobežojumiem elektromagnētisko lauku (0 Hz līdz 300 GHz) iedarbībai uz plašu sabiedrību (OV L 1999, 30.7.1999., 59. lpp.).
• [41]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Regula (ES) 2015/2120, ar ko nosaka pasākumus sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam un groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem un Regulu (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā (OV L 310, 26.11.2015., 1. lpp.).
• [42]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīva 2013/35/ES par minimālajām veselības aizsardzības un drošuma prasībām attiecībā uz darba ņēmēju pakļaušanu riskam, ko rada fizikāli faktori (elektromagnētiskie lauki) (20. atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē), un ar ko atceļ Direktīvu 2004/40/EK (OV L 179, 29.6.2013., 1. lpp.).
• [43]   Padomes 1999. gada 12. jūlija Ieteikums 1999/519/EK par ierobežojumiem elektromagnētisko lauku (0 Hz līdz 300 GHz) iedarbībai uz plašu sabiedrību (OV L 1999, 30.7.1999., 59. lpp.).
• [44]   Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīva 2014/53/ES par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz radioiekārtu pieejamību tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/5/EK (OV L 153, 22.5.2014., 62. lpp.).
• [45]   OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.
• [46]  Eiropas Parlamenta un Padomes ... Direktīva xxx/YYYY/ES par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz produktu un pakalpojumu pieejamības prasībām (OV L …, …, ... lpp.).

PASKAIDROJUMS

Šis ir izšķirīgs brīdis, lai maksimāli palielinātu iespējas, ko sniedz modernās digitālās tehnoloģijas. Kopš 2009. gada pārskata tirgus ir būtiski mainījies. Patērētājiem un uzņēmumiem aizvien vairāk paļaujoties uz datu pakalpojumiem, ir parādījušies jauni tirgus dalībnieki.

Mūsdienu viedajām automašīnām, pilsētām, enerģētikai, rūpniecībai, veselības aprūpei, bankām, izglītībai, pētniecībai, sabiedriskajiem pakalpojumiem utt. ir vajadzīga labāka savienojamība un viļņu garums, kas nozīmē ļoti veiktspējīgus fiksētos un mobilos tīklus (VHCN). Šīs jomas regulējums ir būtisks faktors, lai ES sabiedrību padarītu par gigabitu sabiedrību, kuras pamatā ir savienojamība. Minētajam mērķim vajadzīgās investīcijas tiek lēstas EUR 500–600 miljardu apmērā; līdz 90 % no tām būtu jānodrošina privātajam sektoram. Būtiski ir tas, ka tam nepieciešams regulējums, kas nodrošina paredzamību un risku uzņemšanās un ilgtermiņa investīciju atalgošanu. Tādējādi Komisijas priekšlikums regulējuma pamatā iekļaut infrastruktūru ir pareizā pieeja.

Ieguldījumiem, konkurencei un regulējumam jākļūst par attīstības principu visuresošu VHCN un 5G platjoslas infrastruktūras izvēršanā. Minētā mērķa īstenošanai ir pilnībā jāīsteno digitālais vienotais tirgus, līdzsvarojot EUR 16,5 triljonu ekonomikas (23 % no pasaules IKP) potenciālu un 500 miljonu patērētāju pieprasījumu, kā arī spēcīgu, pasaules mērogā konkurētspējīgu rūpniecības nozari. Tie ir nepieciešamie līdzekļi un apjomradītie ietaupījumi, lai pilnībā attīstītu mākoņdatošanu, lielos datus, uz datiem balstītu zinātni, robotiku, mākslīgo intelektu un lietu internetu.

Attīstot VHCN, ES būs pilnībā spējīga būt datu ekonomikas līderis, kas ir galvenā konkurētspējas priekšrocība šajā gadsimtā.

Tā nav utopija, tā ir reāla iespēja.

DARBĪBAS JOMA UN MĒRĶI

a) Ļoti veiktspējīgi tīkli

Elektronisko sakaru kā ekonomikas virzītājspēka nozīme ir ievērojami palielinājusies. Datu pakalpojumi aizstāj tradicionālos pakalpojumus kā svarīgākie produkti visiem lietotājiem. Tas nozīmē, ka nozarei ir jāapmierina pieaugošais pieprasījums un sociālekonomiskās attīstības vajadzības.

Referente atbalsta VHCN izvēršanu un ieviešanu, tostarp mobilo tīklu izvēršanu, izmantojot uzlabotas radiosaskarnes un blīvāku tīkla arhitektūru, kā vienu no vispārējiem sistēmas mērķiem, kas līdzvērtīgs pašreizējiem konkurences, iekšējā tirgus un galalietotāju ieguvumu mērķiem. Referente atbalsta minēto mērķi šādā formulējumā.

Referente ierosina sekmēt skaidrību un uzlabot to līdzekļu atpazīstamību, kas īpaši paredzēti VHCN, ieviešot kodeksa tekstā jaunu sadaļu.

VHCN definīcija būtu jāgroza, lai sekmētu tehnoloģisko neitralitāti un padarītu to vairāk atbilstošu nākotnes prasībām, novirzot galveno uzmanību uz tīklu dinamisku spēju apmierināt pieprasījumu pēc neierobežotas izmantošanas līdz ar tā attīstību. Tas ir saistīts ar veiktspējas parametriem, kas līdz 2025. gadam spēj nodrošināt atbilstību savienojamības mērķiem un BEREC pamatnostādnēm par prasībām pēc tam.

b) Elektronisko sakaru pakalpojumi

Šodien OTT (over-the-top) pakalpojumi, piemēram, IP telefonija, īsziņas utt. aizstāj tradicionālo balss telefoniju, SMS u. c.

Šai milzīgajai attīstībai ir ļoti pozitīva ietekme uz konkurenci, inovāciju un izaugsmi. Tā arī rada grūtības: vai nu patlaban spēkā esošie noteikumi de facto neattiecas uz jaunajiem pakalpojumiem, vai arī tie netiek konsekventi piemēroti visā ES. Tāpēc definīcijas būtu jāprecizē, lai izveidotu funkcionālu pieeju no lietotāja perspektīvas. Komisijas ierosinātā elektronisko sakaru pakalpojumu definīcija (2. panta 4. punkts) paredz pirmo līdzsvaroto pieeju apspriešanai.

c) Vispārējā atļauja

Ar vispārējo atļauju nodrošina brīvību izvērst elektronisko sakaru tīklus un sniegt pakalpojumus visā ES. Nevienu elektronisko sakaru pakalpojumu nevajadzētu izslēgt no minētajiem ieguvumiem un ļaut tā sakarībā saskarties ar 28 atšķirīgiem režīmiem.

Tādēļ referente ierosina aptvert visus elektronisko sakaru pakalpojumus, vienlaikus ņemot vērā to dažādību un daudzu pakalpojumu inovatīvās iezīmes. Šajā nolūkā ir jāparedz slieksnis, lai nelieliem pakalpojumiem nepiemērotu nevajadzīgu slogu. No konkurences tiesībām ir aizgūts jēdziens “kopienas mērogs”, kas elektronisko sakaru pakalpojumus ar ierobežotu klātbūtni ES un apgrozījumu varētu izslēgt no paziņošanas pienākumiem, vienlaikus ļaujot to sakarā gūt labumu, ja vēlas, no vispārējās atļaujas dalībvalstīs, kuras pieprasa paziņošanu, par nominālu maksu.

PIEKĻUVE

a) Vispārēja pieeja

Sistēmas pamatā ir trīs galvenie mērķi: konkurence, iekšējais tirgus un galalietotāju intereses. Tie joprojām ir pamatprincipi, kas ir kodeksa pamatā. Konkurences pieeja, kuras pamatā ir būtiska ietekme tirgū, ir izrādījusies veiksmīga liberalizācijas procesā jau kopš pagājušā gs. deviņdesmitajiem gadiem, un tai jāpaliek kodeksa pamatā. Visam tiesiskās aizsardzības līdzekļu klāstam, sākot no pārredzamības saistībām līdz funkcionālai nošķiršanai, joprojām ir jābūt valstu regulatīvo iestāžu (VRI) rīcībā.

Tomēr referente atbalsta Komisijas priekšlikumā norādīto, ka pašreizējie mērķi ir ietverti jaunajā VHCN savienojamības mērķī. Līdz ar to jaunais mērķis padara kodeksu efektīvu, lai varētu panākt labāk prognozējamu investīciju vidi, tostarp veicot turpmākus pasākumus tīklu izvēršanas problēmu risināšanai.

Ex ante regulējums nav pašmērķis — proporcionalitātes princips paredz noteikt piekļuves nodrošināšanas saistības tikai tad, ja mazumtirdzniecības tirgi citādi nebūtu konkurētspējīgi, līdzīgi kā spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā.

Referente atbalsta tirgus risinājumus, kuros izmanto komerclīgumus, piemēram, kopīgu ieguldījumu vai piekļuves līgumus, ja tiem ir labvēlīga ietekme uz konkurenci.

b) Tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanas samērīgums

Saskaņā ar proporcionalitātes principu un Hartā paredzēto īpašumtiesību aizsardzību un brīvību veikt darījumdarbību saistībām vajadzētu būt ierobežotām līdz minimumam, kas vajadzīgs problēmas risināšanai. Katrā novērtējuma posmā, pirms VRI piemēro papildu un apgrūtinošākus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, vajadzētu apsvērt, vai tie ir nepieciešami, lai sekmētu mazumtirdzniecības tirgus faktisko konkurētspēju, ņemot vērā visus attiecīgos aspektus.

c) Tirgus pārskats

Ar šo priekšlikumu groza pašreizējo tirgus analīzes procedūru, tostarp pagarinot tās veikšanas intervālu no 3 līdz 5 gadiem. Papildu gadi nevar nodrošināt regulējuma stabilitāti attiecībā uz ieguldījumiem ar ļoti ilgiem atmaksāšanās periodiem un varētu izraisīt situāciju, kad regulējuma spēkā esamība pārsniedz laikposmu, kurā tas ir piemērots, līdz ar to negatīvi ietekmējot ieguldījumus.

Tādēļ referente uzskata, ka 5 gadu pārskata veikšanas cikls ir par garu ļoti dinamiskos tirgos, un ierosina paredzēt VRI pienākumu veikt šādu tirgu pilnīgu pārskatu īsākā laikposmā.

Turklāt elastības elements, ko VRI ievieš ex officio, ņemot vērā tirgus norises, būtu jāpapildina, paredzot VRI pienākumu veikt atkārtotu izvērtējumu pēc operatora pamatota pieprasījuma.

Lai izvairītos no nenoteiktības un ilgstošām saistībām, kas saglabājas tikai tāpēc, ka nav pabeigta tirgus analīze, jebkādas iepriekšējas saistības izbeidzas, ja tirgus pārskats nav pabeigts noteiktajā laikā. Lai šo kodeksu varētu īstenot drīzāk un vienādi visā ES, visām VRI būtu jāpārskata spēkā esošās saistības salīdzinājumā ar jauno tiesisko regulējumu tūlīt pēc transponēšanas dienas.

d) Ģeogrāfiskie apsekojumi

Ģeogrāfiskie tīklu apsekojumi ir vērtīgi instrumenti, kas jau ir VRI rīcībā. Pienākuma uzlikšana operatoriem nākt klajā ar ieguldījumu prognozēm, šajā sakarā paredzot naudassodu, ir nesamērīga prasība un neveicina uz tirgu orientētu investīciju lēmumus. Referente ierosina svītrot šos noteikumus.

e) Simetriski pienākumi

Simetrisku pienākumu paplašināšana noteiktos apstākļos, lai sekmētu alternatīvu tīkla izvēršanu mazapdzīvotos reģionos, kuros nav sagaidāma konkurence infrastruktūras izvēršanas jomā, ir lietderīga, un referente to atbalsta. Tomēr simetriski pienākumi nebūtu jāpiemēro, ja tiktu apdraudēti sākotnējās izvēršanas ekonomiskie apsvērumi.

f) Savienojuma pabeigšanas tarifi

Lai izvairītos no nepamatotiem maksu līmeņiem un atšķirīgas pieejas, kas izraisa atšķirīgas starptautisko zvanu izmaksas atkarībā no vietas, kurā savienojums tiek pabeigts, Komisijai būtu jānosaka maksimālie fiksēto un mobilo savienojumu pabeigšanas tarifi saskaņā ar vienkāršotu mehānismu, ņemot vērā augstākos tarifus, kas ir spēkā jebkurā no dalībvalstīm.

g) “Dubultā bloķēšana”

“Dubultās bloķēšanas” sistēmas piemērošana tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir ļoti loģiska. Patlaban Komisijai ir veto tiesības attiecībā uz VRI tirgus definīciju un būtiskas ietekmes tirgū (BIT) novērtējumu, pamatojoties gan uz Eiropas konkurences tiesību, gan ekonomikas principu piemērošanu, kā paredzēts regulējumā kopumā. Galīgais mērķis ir atcelt ex ante regulējumu, tiklīdz ir nodrošināta konkurence, ļaujot tirgu regulēt tikai konkurences tiesību aktiem. Tad Komisijai būtu pilnīgas pilnvaras arī attiecībā uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

RADIOFREKVENČU SPEKTRS

a) Vispārēja pieeja

Radiofrekvenču spektrs ir būtisks resurss, sniedzot elektronisko sakaru pakalpojumus, uz kuriem paļaujas arvien lielāks skaits dalībnieku. Nākotnē pieprasījums eksponenciāli pieaugs. 5. paaudzes mobilās savienojamības nodrošināšanai būs vajadzīgs līdz 56 GHz papildu spektrs. Šajā nolūkā ir savlaicīgi jāparedz spektra atbrīvošana un mērķtiecīgi uzlabojumi tā pārvaldībā.

Tādēļ referente atbalsta priekšlikumus, ar ko uzlabo modernu savienojamību, paredzot laicīgu spektra atbrīvošanu, vienkāršotu reglamentējošu iejaukšanos, lielāku konsekvenci un paredzamību attiecībā uz piešķiršanu, kā arī efektīvāku reaģēšanu uz radiofrekvenču spektra pārvaldības problēmām.

b) Noteiktība attiecībā uz ieguldījumiem

Referentes ierosinātais 30 gadu minimālais termiņš nodrošina ienākumus no ieguldījumiem un paredzamību, lai stimulētu ātrāku modernu tīklu izvēršanu. Lai novērstu spekulāciju risku un nodrošinātu, ka spektru izmanto efektīvi, pagarināto termiņu papildina ar stingrākām prasībām un līdzekļiem, ieviešot „izmanto vai zaudē” mehānismus.

Lai turpmāk garantētu optimālu izmantošanu un noteiktību attiecībā uz ieguldījumiem, referente ierosina grozījumus, ar ko nodrošina, ka individuālo tiesību nosacījumus nemaina, nepanākot vienošanos, svītro nevajadzīgus koplietošanas pienākumus, sekmē spektra tirdzniecību un nodrošina, ka nodevu un rezerves cenu pamatā ir pareizs tirgus apstākļu novērtējums. Lai nodrošinātu konkurētspējīgu spektra vidi un novērstu atšķirīgas pieejas, pamatnostādnes par tirgus analīzi un būtiskas ietekmes tirgū novērtējumu būtu jāņem vērā arī šajā kontekstā.

c) Piekļuve publiskajām ēkām

Lai nodrošinātu to, ka publiskās ēkas, kam ir jāveicina sociālekonomiskās iespējas un ko apmaksā no iekasētajiem nodokļiem, var izmantot VHCN piekļuves nodrošināšanai, referente ierosina piekļuves nodrošināšanas saistības attiecināt arī uz mazo šūnu infrastruktūras izvēršanu, lai papildinātu Izmaksu samazināšanas direktīvu.

d) Radiofrekvenču spektra politikas grupa (RSPG)

Referente ierosina stiprināt Radiofrekvenču spektra politikas grupas lomu, lai sekmētu dalībvalstu sadarbību attiecībā uz spektra pārvaldību kopumā, nevis tikai kaitīgu traucējumu novēršanas nolūkā. Šīs pastiprinātās RSPG lomas dēļ tās izveide būtu jāparedz pašā kodeksā un būtu jāapspriež sekretariāta funkciju nodrošināšana (patlaban nodrošina Komisija).

PIELIKUMI

dokumentam

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai

par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi

I PIELIKUMS

SARAKSTS AR NOSACĪJUMIEM, KAS VAR BŪT PIESAISTĪTI VISPĀRĒJĀM ATĻAUJĀM, RADIOFREKVENČU SPEKTRA LIETOŠANAS TIESĪBĀM UN TIESĪBĀM LIETOT NUMURUS

Šajā pielikumā izklāstītie nosacījumi ir visplašākais saraksts ar nosacījumiem, kas var būt piesaistīti vispārējām atļaujām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem ▌(A daļa), elektronisko sakaru tīkliem (B daļa), elektronisko sakaru pakalpojumiem ▌(C daļa), radiofrekvenču lietošanas tiesībām (D daļa) un numuru lietošanas tiesībām (E daļa).

A. Vispārēji nosacījumi, kurus var piesaistīt vispārējai atļaujai

1. Administratīvie maksājumi saskaņā ar šīs direktīvas 16. pantu.

2. Personas datu un privātuma aizsardzība, kas raksturīga tieši elektronisko sakaru nozarei, atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju)[1].

3. Informācija, kas sniedzama saskaņā ar paziņošanas procedūru atbilstīgi šīs direktīvas 12. pantam un citiem nolūkiem, kā noteikts šīs direktīvas 21. pantā.

4. Noteikumi, kas ļauj kompetentajām valsts iestādēm veikt juridisku pārņemšanu saskaņā ar Direktīvu 2002/58/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti[2].

5. Nosacījumi, ar kādiem valsts iestādes var izmantot paziņojumus plašai sabiedrībai, lai brīdinātu sabiedrību par nenovēršamiem draudiem un mazinātu lielu katastrofu sekas.

6. Izmantošanas noteikumi katastrofu laikā vai valsts mēroga ārkārtējās situācijās, lai nodrošinātu saziņu starp neatliekamās palīdzības dienestiem un iestādēm.

7. Piekļuves nodrošināšanas pienākumi, kas nav šīs direktīvas 13. panta 2. punktā paredzētie pienākumi un kas attiecas uz ▌elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātājiem.

8. Pasākumi, kas izraudzīti, lai nodrošinātu atbilstību standartiem un/vai specifikācijām, kas minētas 39. pantā.

9. Pārredzamības pienākumi publisko sakaru tīklu operatoriem, kas sniedz sabiedrībai elektronisko sakaru pakalpojumus ar mērķi nodrošināt savienojamību “no gala līdz galam”, saskaņā ar 3. pantā izklāstītajiem mērķiem un principiem un, ja tas vajadzīgs un ir samērīgi, valsts regulatīvo iestāžu piekļuve šādai informācijai, ja piekļuve vajadzīga, lai pārbaudītu šādas publiskošanas pareizumu.

B. Īpašie nosacījumi, kas var būt piesaistīti vispārējai atļaujai elektronisko sakaru tīklu nodrošināšanai

1. Tīklu starpsavienojums saskaņā ar šo direktīvu.

2. Saistības, kas jāievēro saskaņā ar šo direktīvu.

3. Pasākumi sabiedrības veselības aizsardzībai no elektromagnētiskajiem laukiem, ko izraisa elektronisko sakaru tīkli, saskaņā ar Savienības tiesībām, maksimāli ņemot vērā Padomes Ieteikumu 1999/519/EK.

4. Publisko sakaru tīklu integritātes uzturēšana saskaņā ar šo direktīvu, ieskaitot nosacījumus, lai novērstu elektromagnētiskos traucējumus starp elektronisko sakaru tīkliem un/vai pakalpojumiem saskaņā ar Padomes 1989. gada 3. maija Direktīvu 89/336/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz elektromagnētisko saderību[3].

5. Publisko tīklu aizsardzība pret neatļautu piekļuvi saskaņā ar Direktīvu 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju).

6. Noteikumi radiofrekvenču spektra izmantošanai, kas ir saskaņā ar Direktīvas 2014/53/ES 7. pantu, ja uz šādu izmantošanu neattiecina individuālu lietošanas tiesību piešķiršanu saskaņā ar šīs direktīvas 46. panta 1. punktu un 48. pantu.

C. Īpašie nosacījumi, kas var būt piesaistīti vispārējai atļaujai elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanai▌

1. Pakalpojumu sadarbspēja saskaņā ar šo direktīvu.

2. Galalietotāju piekļuve valsts numerācijas plāna numuriem, universāliem starptautiskiem bezmaksas numuriem un, ja tehniski un ekonomiski iespējams, dalībvalstu numerācijas plāniem un nosacījumi saskaņā ar šo direktīvu.

3. Patērētāju aizsardzības noteikumi, kas attiecas tieši uz elektronisko sakaru nozari.

4. Ierobežojumi attiecībā uz nelegāla satura pārraidīšanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū[4] un ierobežojumi attiecībā uz kaitīga satura pārraidīšanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/13/ES[5].

D. Nosacījumi, kas var būt piesaistīti radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām

1. Pienākums sniegt pakalpojumu vai izmantot tehnoloģiju saskaņā ar šīs direktīvas 49. pantā noteiktajiem ierobežojumiem, vajadzības gadījumā ietverot pārklājuma nodrošināšanas un pakalpojuma kvalitātes prasības.

2. Frekvenču spektra efektīva un lietderīga izmantošana saskaņā ar šo direktīvu.

3. Tehniskie vai darbības nosacījumi, kas vajadzīgi, lai izvairītos no kaitīgiem traucējumiem un lai aizsargātu sabiedrības veselību no elektromagnētiskajiem laukiem, maksimāli ņemot vērā Padomes Ieteikumu 1999/519/EK[6], ja šādi nosacījumi atšķiras no tiem, kas ir iekļauti vispārējā atļaujā.

4. Ilgums un nosacījumi saskaņā ar šīs direktīvas 49. pantu ▌.

5. Tiesību nodošana vai noma pēc tiesību subjekta iniciatīvas un šādas nodošanas nosacījumi saskaņā ar šo direktīvu.

6. Nomas maksas saskaņā ar šīs direktīvas 42. pantu

7. Visas saistības, kuras uzņēmumam, saņemot lietošanas tiesības, tiek uzliktas atļaujas piešķiršanas vai atļaujas atjaunošanas procesa gaitā pirms atļaujas piešķiršanas vai attiecīgā gadījumā pirms uzaicinājuma iesniegt pieteikumu lietošanas tiesību piešķiršanai.

8. Pienākums apvienot vai koplietot radiofrekvenču spektru vai dot piekļuvi radiofrekvenču spektram citiem lietotājiem konkrētos reģionos vai valsts mērogā.

9. Saistības saskaņā ar attiecīgiem starptautiskiem nolīgumiem, kas attiecas uz frekvenču izmantošanu.

10. Pienākumi, ko parasti piemēro radiofrekvenču eksperimentālai izmantošanai.

E. Nosacījumi, kas var būt piesaistīti tiesībām lietot numurus

1. Pakalpojuma izraudzīšanās, kuram šo numuru izmanto, ietverot visas prasības, kas saistītas ar šā pakalpojuma sniegšanu, un, lai neradītu neskaidrības, tarifa principi un maksimālās cenas, ko var piemērot konkrētā numuru sērijā, lai nodrošinātu patērētāja aizsardzību saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 2. punkta d) apakšpunktu.

2. Numuru efektīva izmantošana saskaņā ar šo direktīvu.

3. Numura saglabāšanas prasības saskaņā ar šo direktīvu.

4. Pienākums nodrošināt atklātas ziņas par galalietotājiem šīs direktīvas 104. panta mērķiem.

5. Maksimālais ilgums saskaņā ar šīs direktīvas 46. pantu, ievērojot visas izmaiņas valsts numerācijas plānā.

6. Tiesību nodošana pēc tiesību subjekta iniciatīvas un šādas nodošanas nosacījumi saskaņā ar šo direktīvu.

7. Nomas maksas saskaņā ar šīs direktīvas 42. pantu.

8. Visas saistības, kuras uzņēmumam, saņemot lietošanas tiesības, tiek uzliktas konkurētspējīgas vai salīdzinošas atlases procedūras gaitā.

9. Saistības saskaņā ar attiecīgiem starptautiskiem nolīgumiem, kas attiecas uz numuru izmantošanu.

10. Pienākumi, kas attiecas uz numuru eksteritoriālu izmantošanu Savienībā, lai nodrošinātu atbilstību patērētāju aizsardzības noteikumiem un citiem ar numuriem saistītiem noteikumiem dalībvalstīs, kuri nav valsts kodeksa noteikumi.

II PIELIKUMS

NOSACĪJUMI PIEKĻUVEI CIPARU TELEVĪZIJAS UN RADIO PAKALPOJUMIEM, KO SNIEDZ SKATĪTĀJIEM UN KLAUSĪTĀJIEM SAVIENĪBĀ

I daļa: nosacījumi ierobežotas piekļuves sistēmām, kas piemērojami saskaņā ar 60. panta 1. punktu

Dalībvalstīm jānodrošina, ka attiecībā uz ierobežotu piekļuvi ciparu televīzijas un radio pakalpojumiem, ko sniedz skatītājiem un klausītājiem Savienībā, neatkarīgi no pārraides līdzekļiem saskaņā ar 60. pantu piemēro šādus nosacījumus:

  a) visiem ierobežotas piekļuves pakalpojumu operatoriem, kuri nodrošina piekļuves pakalpojumus ciparu televīzijas un radio pakalpojumiem un no kuru piekļuves pakalpojumiem raidorganizācijas ir atkarīgas, lai pārraidītu pakalpojumus grupai potenciālo skatītāju vai klausītāju, neatkarīgi no pārraides līdzekļiem ir:

–  jāpiedāvā visām raidorganizācijām, pamatojoties uz godīgiem, samērīgiem un nediskriminējošiem noteikumiem, kas atbilst Savienības konkurences tiesībām, tehniskie pakalpojumi, kas ļauj raidorganizāciju digitāli pārraidītos pakalpojumus saņemt skatītājiem vai klausītājiem, kuriem tas atļauts ar pakalpojuma operatoru pārvaldītu dekoderu palīdzību, un jāievēro Savienības konkurences tiesības,

–  jāveic atsevišķa finanšu uzskaite par savu kā ierobežotas piekļuves nodrošinātāju darbību;

  b) piešķirot licences patērētāju aprīkojuma ražotājiem, rūpnieciskā īpašuma tiesību uz ierobežotas piekļuves produktiem un sistēmām subjektiem ir jānodrošina, ka tas tiek darīts ar godīgiem, samērīgiem un nediskriminējošiem noteikumiem. Ņemot vērā tehniskos un komerciālos faktorus, tiesību subjektiem nav jāizvirza licenču piešķiršanai tādi nosacījumi, kas liedz vai kavē šajā pašā produktā iekļaut:

–  kopēju saskarni, kas ļauj veikt savienojumu ar vairākām citām piekļuves sistēmām, vai

–  līdzekļus, kas ir raksturīgi citai piekļuves sistēmai, ar noteikumu, ka licences saņēmējs izpilda attiecīgus un samērīgus nosacījumus, nodrošinot, ciktāl tas attiecas uz licences saņēmēju, ierobežotas piekļuves sistēmas operatoru darbību drošību.

II daļa: CITAS IEKĀRTAS, KURĀM VAR PIEMĒROT NOSACĪJUMUS SASKAŅĀ AR 59. PANTA 1. PUNKTA D) APAKŠPUNKTU

  a) Piekļuve lietotņu saskarnēm;

  b) piekļuve elektroniskiem raidījumu aprakstiem;  

c) piekļuve saistītiem papildu pakalpojumiem, t. i., pieejamības pakalpojumiem, ar ko nodrošina pienācīgu piekļuvi lietotājiem ar invaliditāti, un hibrīdtelevīzijas pakalpojumu un elektronisku raidījumu aprakstu atbalsta datiem.

III PIELIKUMS

vairumtirdzniecības līmeņa savienojuma pabeigšanas tarifu noteikšanas kritēriji

Šīs direktīvas 73. panta 4. punktā minētie kritēriji un parametri vairumtirdzniecības līmeņa savienojuma pabeigšanas tarifu noteikšanai fiksēto un mobilo sakaru tirgos:

c)  vairumtirdzniecības līmeņa balss savienojuma pabeigšanas pakalpojuma attiecīgās papildu izmaksas ir starpība starp kopējām ilgtermiņa izmaksām, kas rodas operatoram, kurš nodrošina pilnu pakalpojumu klāstu, un kopējām ilgtermiņa izmaksām, kas šim operatoram rodas, ja tas trešām personām nenodrošina vairumtirdzniecības līmeņa balss savienojuma pabeigšanas pakalpojumu;

d)  tikai tās ar datplūsmu saistītās izmaksas, no kurām varētu izvairīties, ja netiktu sniegts vairumtirdzniecības līmeņa balss savienojuma pabeigšanas pakalpojums, piesaista attiecīgajam savienojuma pabeigšanas pieaugumam;

e)  ar papildu tīkla jaudu saistītās izmaksas ietver tikai tādā apmērā, ciktāl tās vajadzīgas jaudas palielināšanai nolūkā nodrošināt papildu datplūsmu vairumtirdzniecības līmeņa balss savienojuma pabeigšanai;

f)  radiofrekvenču spektra maksas izslēdz no mobilo sakaru savienojuma pabeigšanas pieauguma;

g)  ietver tikai tās vairumtirdzniecības komerciālās izmaksas, kas ir tieši saistītas ar vairumtirdzniecības līmeņa balss savienojuma pabeigšanas pakalpojuma sniegšanu trešām personām;

h)  uzskata, ka visi fiksēto tīklu operatori neatkarīgi no to lieluma sniedz vairumtirdzniecības līmeņa balss savienojuma pabeigšanas pakalpojumus ar tādām pašām vienības izmaksām kā efektīvi strādājošs operators;

i)  mobilo sakaru tīklu operatoru minimālo efektivitātes pakāpi nosaka kā tirgus daļu, kas nav mazāka par 20 %;

j)  attiecīgā pieeja aktīvu nolietojumam ir ekonomisks nolietojums; un

k)  modelētajiem tīkliem izvēlas tehnoloģiju, kas ļauj izveidot progresīvu, IP balstītu pamattīklu, ņemot vērā dažādās tehnoloģijas, kas varētu tikt izmantotas maksimālā tarifa derīguma laikā. Uzskata, ka fiksētajos tīklos izsaukumu nodrošināšanai izmanto tikai pakešu komutāciju.

IV PIELIKUMS

KOLEKTĪVĀ IEGULDĪJUMA PIEDĀVĀJUMU NOVĒRTĒŠANAS KRITĒRIJI

Novērtējot kolektīvo ieguldījumu saskaņā ar 74. panta 1. punktu, valsts regulatīvā iestāde pārbauda, vai ir izpildīti šādi kritēriji:

l)  kolektīvais ieguldījums ir atvērts visiem uzņēmumiem bez diskriminācijas visā saskaņā ar kolektīvā ieguldījuma piedāvājumu uzbūvētā tīkla darbmūža laikā. BIT operators var paredzēt samērīgus nosacījumus attiecībā uz jebkura uzņēmuma finansiālajām spējām, piemēram, prasību potenciālajiem kolektīvajiem ieguldītājiem pierādīt savu spēju veikt pakāpeniskus maksājumus, pamatojoties uz kuriem tiek plānota izvēršana, tāda stratēģiska plāna pieņemšanu, pamatojoties uz kuru tiek sagatavoti vidēja termiņa izvietošanas plāni, u. c.;

m)  kolektīvais ieguldījums ir pārredzams:

–  noteikumiem un nosacījumiem ir jābūt pieejamiem un viegli atrodamiem BIT operatora tīmekļa vietnē;

–  pilnīgi, sīki izstrādāti noteikumi, tostarp par kolektīvā ieguldījuma līguma juridisko formu un, attiecīgā gadījumā, kolektīvā ieguldījuma instrumenta pārvaldības noteikumu pamatprincipiem, bez liekas kavēšanās jādara pieejami jebkuram potenciālajam pretendentam, kas paudis interesi; un

–  procesam jābūt iepriekš noteiktam kolektīvā ieguldījuma projekta izveides un attīstības ceļveža veidā, skaidri izklāstītam rakstveidā visiem potenciālajiem kolektīvajiem ieguldītājiem, un par visiem nozīmīgajiem atskaites punktiem nepārprotami jāpaziņo visiem uzņēmumiem bez diskriminācijas;

n)  kolektīvais ieguldījums ietver potenciālajiem ieguldītājiem paredzētus noteikumus, ar kuriem atbalsta noturīgu konkurenci ilgtermiņā, it sevišķi šādus noteikumus:

–  visiem uzņēmumiem piedāvājami godīgi, samērīgi un nediskriminējoši noteikumi dalībai kolektīvā ieguldījuma līgumā atkarībā no to iesaistīšanās laika, tostarp šādos aspektos: konkrētu tiesību iegūšanai prasītā finansiālā atlīdzība, aizsardzība, ko minētās tiesības dod kolektīvajiem ieguldītājiem izbūves posmā un ekspluatācijas posmā (piemēram, piešķirot neatņemamas lietošanas tiesības uz visu tīkla, kas uzbūvēts, izmantojot kolektīvo ieguldījumu, paredzamo darbmūža laiku), un nosacījumi, saskaņā ar kuriem pievienojas kolektīvā ieguldījuma līgumam un var no tā izstāties. Nediskriminējoši noteikumi šajā kontekstā nenozīmē vis to, ka visiem potenciālajiem kolektīvajiem ieguldītājiem būtu piedāvājami pilnīgi vienādi noteikumi, tostarp finansiālie noteikumi, bet gan to, ka visas piedāvāto noteikumu atšķirības jāpamato ar vienādiem objektīviem, pārredzamiem, nediskriminējošiem un prognozējamiem kritērijiem, tādiem kā galalietotāju līniju skaits, par ko uzņemtas saistības;

–  jāparedz elastīgums tādā aspektā kā to saistību vērtība un grafiks, kuras uzņēmies katrs kolektīvais ieguldītājs, piemēram, paredzot saskaņotu un pakāpeniski pieaugošu procentuālo daļu no kopējā galalietotāju līniju skaita konkrētā apgabalā, attiecībā uz ko kolektīvajiem ieguldītājiem ir iespēja uzņemties saistības pakāpeniski un ko nosaka vienības līmenī, lai nelieliem kolektīvajiem ieguldītājiem būtu iespēja pakāpeniski palielināt savu dalību, vienlaikus nodrošinot pienācīgu sākotnējo saistību līmeni. Nosakot finansiālo atlīdzību, ko maksā katrs kolektīvais ieguldītājs, jāņem vērā tas, ka agrīnie ieguldītāji uzņemas lielāku risku un agrāk iegulda kapitālu;

–  lai atspoguļotu risku samazināšanos un neitralizētu stimulus atturēties no kapitāla ieguldīšanas agrīnos posmos, piemaksa, kas laika gaitā palielinās, uzskatāma par pamatotu attiecībā uz saistībām, kuras ieguldītāji uzņemas vēlāk, un attiecībā uz jauniem ieguldītājiem, kuri kolektīvajā ieguldījumā iesaistās pēc projekta uzsākšanas;

–  kolektīvā ieguldījuma līgumā jāparedz iespēja kolektīvo ieguldītāju iegūtās tiesības nodot citiem kolektīvajiem ieguldītājiem vai trešām personām, kas vēlas iesaistīties kolektīvā ieguldījuma līgumā, ja uzņēmumam, kuram nodod tiesības, ir pienākums izpildīt visus uzņēmuma, kas nodod tiesības, sākotnējos pienākumus saskaņā ar kolektīvā ieguldījuma līgumu;

–  kolektīvo ieguldītāju pienākums ir cits citam piešķirt savstarpējas tiesības ar godīgiem un samērīgiem noteikumiem piekļūt infrastruktūrai, kurā veikts kolektīvais ieguldījums, lai sniegtu lejupējus pakalpojumus, tostarp galalietotājiem, saskaņā ar pārredzamiem nosacījumiem, kuri skaidri jānorāda kolektīvā ieguldījuma piedāvājumā un pēc tam noslēgtajā līgumā, it sevišķi tad, ja kolektīvie ieguldītāji ir pa vienam un atsevišķi atbildīgi par konkrētu tīkla daļu izvēršanu. Ja ir izveidots kolektīvā ieguldījuma instruments, tam jāļauj visiem kolektīvajiem ieguldītājiem tieši vai netieši piekļūt tīklam uz devuma līdzvērtīguma pamata un saskaņā ar godīgiem un samērīgiem noteikumiem, tostarp finansiāliem nosacījumiem, kas atspoguļo dažādā līmeņa risku, kuru uzņēmušies atsevišķi kolektīvie ieguldītāji;

o)  kolektīvais ieguldījums nodrošina ilgtspējīgus ieguldījumus, kas, visticamāk, atbildīs nākotnes vajadzībām, izvietojot jaunus tīkla elementus, kuri ievērojami veicina ļoti veiktspējīgu tīklu izveidi.

V PIELIKUMS

TO PAKALPOJUMU SARAKSTS, KURUS INTERNETA PIEKĻUVES PAKALPOJUMAM SASKAŅĀ AR 79. PANTA 2. PUNKTU JĀSPĒJ ATBALSTĪT

(2)  E-pasts

(3)  Meklētājprogrammas, kas ļauj meklēt un atrast visu veidu informāciju

(4)  Mācību un izglītības pamatrīki tiešsaistē

(5)  Avīzes/ziņas tiešsaistē

(6)  Preču un pakalpojumu iegāde/pasūtījumi tiešsaistē

(7)  Darba meklēšana un darba meklēšanas rīki

(8)  Profesionālo kontaktu veidošana

(9)  Internetbankas pakalpojumi

(10)  E-pārvaldes pakalpojumu izmantošana

(11)  Sociālie plašsaziņas līdzekļi un tūlītējā ziņapmaiņa

(12)  Izsaukumi un videoizsaukumi (standarta kvalitātē)

VI PIELIKUMS

DIREKTĪVAS 83. PANTĀ (IZDEVUMU KONTROLE), 107. PANTĀ (PAPILDU IESPĒJAS) UN 99. PANTĀ (PAKALPOJUMU SNIEDZĒJA NOMAIŅA UN NUMURA SAGLABĀŠANA) MINĒTO IESPĒJU UN PAKALPOJUMU APRAKSTS

A daļa: Direktīvas 83. pantā minētās iespējas un pakalpojumi

a) Detalizēti rēķini

Dalībvalstīm jānodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes saskaņā ar attiecīgo tiesību aktu prasībām par personas datu un privātās dzīves aizsardzību var noteikt to detalizēto rēķinu pamatlīmeni, ar kuriem uzņēmumiem bez maksas jānodrošina galalietotāji, lai tie varētu:

  i) pārbaudīt un kontrolēt par publiskā sakaru tīkla izmantošanu fiksētā atrašanās vietā un/vai par balss sakaru pakalpojumu vai, 107. panta gadījumā, numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu izmantošanu uzliktos maksājumus; un

  ii) pienācīgi pārraudzīt to lietošanu un izdevumus un tādējādi samērīgi kontrolēt savus rēķinus.

Attiecīgā gadījumā par pieņemamiem tarifiem vai bez maksas galalietotājiem var piedāvāt papildu līmeņa detalizāciju.

Šādos detalizētos rēķinos skaidri norāda pakalpojuma sniedzēja identitāti un to pakalpojumu veidu un ilgumu, attiecībā uz kuriem no galalietotāja iekasē maksu par specializētu numuru izsaukumiem.

Zvani, kas zvanītājam galalietotājam ir par brīvu, ieskaitot zvanus uz palīdzības līnijām, nav jānorāda attiecīgā galalietotāja detalizētajā rēķinā, bet jādara pieejami, izmantojot citus līdzekļus, piemēram, tiešsaistes saskarnes.

Valsts regulatīvās iestādes var pieprasīt, lai operatori bez maksas nodrošinātu izsaucēja līnijas identificēšanu (CLI).

b) Izvēles izsaukumu bloķējums izejošajiem izsaukumiem vai īpašām SMS vai MMS, vai, ja tehniski iespējams, citām līdzīgām lietotnēm, bez maksas

t. i., iespēja, kad galalietotājs, pieprasot uzņēmumam, kas nodrošina balss sakaru pakalpojumus vai, 107. panta gadījumā, numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, bez maksas var bloķēt noteikta veida izejošos izsaukumus vai īpašas SMS vai MMS, vai citas līdzīgas lietotnes, vai noteikta veida numuru izsaukumus.

c) Priekšapmaksas sistēmas

Dalībvalstīm jānodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes var pieprasīt uzņēmumiem nodrošināt iespēju patērētājiem maksāt par piekļuvi publiskajam sakaru tīklam un izmantot balss sakaru pakalpojumus vai, 107. panta gadījumā, numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus ar priekšapmaksas noteikumiem.

d) Pieslēguma maksas pēcapmaksa

Dalībvalstīm jānodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes var pieprasīt uzņēmumiem ļaut patērētājiem veikt samaksu par pieslēgumu publiskajam sakaru tīklam ar pēcapmaksu zināmā laikposmā.

e) Rēķinu neapmaksāšana

Dalībvalstīm jāatļauj konkrēti pasākumi, kam jābūt samērīgiem, nediskriminējošiem un atklātiem, lai segtu neapmaksātus telefona rēķinus, ko sagatavojuši uzņēmumi. Minētie pasākumi ir paredzēti, lai nodrošinātu to, ka galalietotājus iepriekš pienācīgi brīdina par pakalpojuma vēlāku pārtraukšanu vai atvienošanu. Izņemot krāpniecības gadījumus, gadījumus, kad rēķinu apmaksa tiek pastāvīgi kavēta vai nenotiek vispār, tādi pasākumi ir paredzēti, lai, ciktāl tas ir tehniski iespējams, nodrošinātu, ka jebkura pakalpojuma pārtraukšana attiektos tikai uz konkrēto pakalpojumu. Atvienošanai par rēķinu nemaksāšanu vajadzētu notikt tikai pēc pienācīga brīdinājuma galalietotājam. Dalībvalstis var ļaut ierobežota pakalpojuma posmu pirms pilnīgas atvienošanas, un tā laikā ir atļauti izsaukumi, par ko galalietotājam nav jāmaksā (piemēram, “112” izsaukumi).

f) Konsultācijas par tarifiem

t. i., pakalpojums, ar kuru saskaņā galalietotāji var pieprasīt uzņēmumam sniegt informāciju par alternatīviem zemākiem tarifiem, ja tādi ir pieejami.

g) Izmaksu kontrole

t. i., pakalpojums, saskaņā ar kuru uzņēmums piedāvā citus rīkus galalietotājiem, ja šos rīkus valsts regulatīvā iestāde atzinusi par pienācīgiem, lai viņi varētu kontrolēt balss sakaru pakalpojumu vai, 107. panta gadījumā, numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu izmaksas, tostarp nodrošinot bezmaksas brīdinājumu nosūtīšanu patērētājiem, ja konstatēti normai neatbilstīgi patēriņa modeļi.

B daļa: Iespējas, kas minētas 107. pantā

Izsaucēja līnijas noteikšana

t. i., izsaucēja numurs tiek uzrādīts izsauktajai personai pirms savienojuma izveidošanas.

Šī iespēja būtu jānodrošina saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem par personas datu un privātās dzīves aizsardzību, jo īpaši saskaņā ar Direktīvu 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju).

Ciktāl tas ir tehniski iespējams, operatoriem būtu jānodrošina dati un signāli, lai atvieglotu izsaucēja līnijas noteikšanu un tonālo numura sastādīšanu, sniedzot pakalpojumus starp dalībvalstīm.

C daļa: Direktīvas 99. pantā minēto numura saglabāšanas noteikumu īstenošana

Prasību par to, ka visi galalietotāji ar numuriem no valsts numerācijas plāna pēc pieprasījuma var saglabāt savu(-us) numuru(-us) neatkarīgi no uzņēmuma, kas sniedz pakalpojumus, piemēro:

  a) ģeogrāfisko numuru gadījumā – fiksētā atrašanās vietā; un

  b) neģeogrāfisko numuru gadījumā – jebkurā atrašanās vietā.

Šī daļa neattiecas uz numura saglabāšanu, pārejot starp tīkliem, kas nodrošina pakalpojumus fiksētā atrašanās vietā, un mobilajiem tīkliem.

VII PIELIKUMS

UNIVERSĀLĀ PAKALPOJUMA SAISTĪBU NETO IZMAKSU, JA TĀDAS IR, APRĒĶINĀŠANA UN IZMAKSU SEGŠANAS VAI SADALES MEHĀNISMA IZVEIDE SASKAŅĀ AR 84. UN 85. PANTU

A DAĻA: NETO IZMAKSU APRĒĶINĀŠANA

Universālā pakalpojuma saistības attiecas uz tām saistībām, ko dalībvalsts uzliek uzņēmumam attiecībā uz 79., 81. un 82. pantā noteiktā universālā pakalpojuma nodrošināšanu.

Valsts regulatīvajām iestādēm jāizskata visi līdzekļi, ar kuriem nodrošina atbilstīgus stimulus, lai uzņēmumi (izraudzītie vai neizraudzītie) pildītu universālā pakalpojuma saistības ar efektīvām izmaksām. Veicot aprēķināšanu, universālā pakalpojuma saistību neto izmaksas aprēķina kā starpību starp jebkura uzņēmuma ar universālā pakalpojuma saistībām un uzņēmuma bez universālā pakalpojuma saistībām neto izmaksām. Pienācīga uzmanība ir jāpievērš pareizai to izmaksu izvērtēšanai, no kurām uzņēmums izvēlētos izvairīties, ja tam nebūtu universālā pakalpojuma saistību. Neto izmaksu aprēķināšanā būtu jāizvērtē universālā pakalpojuma operatora ieguvumi, ietverot netiešos ieguvumus.

Aprēķinus pamato ar izmaksām, kas ir attiecināmas uz:

  i) norādīto pakalpojumu elementiem, ko var nodrošināt tikai ar zaudējumiem vai tādiem izmaksu nosacījumiem, kas neatbilst parastiem komerciāliem standartiem.

  Šajā kategorijā var būt iekļauti pakalpojuma elementi, tādi kā piekļuve neatliekamās palīdzības telefonpakalpojumiem, konkrētu taksofonu nodrošināšana, konkrētu pakalpojumu vai aprīkojuma nodrošināšana personām ar invaliditāti u. c.;

  ii) īpašiem pakalpojumu galalietotājiem vai pakalpojumu galalietotāju grupām, ko, ņemot vērā īpaša tīkla un pakalpojumu nodrošināšanas izmaksas, radītos ieņēmumus un dalībvalsts piemēroto cenu vienādošanu ģeogrāfiskajā apgabalā, var apkalpot tikai ar zaudējumiem vai tādiem izmaksu nosacījumiem, kuri neatbilst parastiem komerciāliem standartiem.

  Šajā kategorijā ir iekļauti tie pakalpojumu galalietotāji vai to grupas, ko neapkalpotu komercoperators, kuram nav universālā pakalpojuma saistību.

Universālā pakalpojuma saistību īpašu aspektu neto izmaksu aprēķināšana jāveic atsevišķi un tā, lai izvairītos no jebkuru tiešu vai netiešu ieguvumu un izmaksu divkāršas uzskaitīšanas. Universālā pakalpojuma saistību vispārējās neto izmaksas jebkuram uzņēmumam jāaprēķina kā to neto izmaksu summa, kas rodas no īpašiem universālā pakalpojuma saistību komponentiem, ņemot vērā visus nemateriālos ieguvumus. Tīro izmaksu pārbaudīšana ir valsts regulatīvās iestādes pienākums.

B DAĻA: JEBKĀDU UNIVERSĀLĀ PAKALPOJUMA SAISTĪBU NETO IZMAKSU SEGŠANA

Jebkādu universālā pakalpojuma saistību neto izmaksu segšana vai finansēšana paredz, ka izraudzītajiem uzņēmumiem ar universālā pakalpojuma saistībām ir jāsaņem kompensācija par pakalpojumiem, ko tie sniedz saskaņā ar nekomerciāliem nosacījumiem. Tā kā šāda kompensācija ietver finanšu pārvedumus, dalībvalstīm ir jānodrošina, lai tie tiktu veikti objektīvā, pārredzamā, nediskriminējošā un samērīgā veidā. Tādējādi šie pārvedumi rada pēc iespējas mazāku konkurences un lietotāju pieprasījuma izkropļojumu.

Saskaņā ar 85. panta 3. punktu sadales mehānismā, kura pamatā ir fonds, būtu jāizmanto pārredzami un neitrāli iemaksu iekasēšanas līdzekļi, kas ļauj izvairīties no divkāršas iemaksu uzlikšanas gan attiecībā uz uzņēmumu ieguldījumiem, gan peļņu.

Neatkarīgajai iestādei, kas administrē fondu, ir jābūt atbildīgai par iemaksu iekasēšanu no uzņēmumiem, kas dalībvalstī ir novērtēti kā tādi, kuriem jāpiedalās universālā pakalpojuma saistību neto izmaksu segšanā, un ir jāpārrauga attiecīgo summu un/vai administratīvo maksājumu pārskaitīšana uzņēmumiem, kas ir tiesīgi saņemt maksājumus no fonda.

VIII PIELIKUMS

INFORMĀCIJA, KAS JĀPUBLICĒ SASKAŅĀ AR 96. PANTU

(INFORMĀCIJAS PĀRREDZAMĪBA UN PUBLICĒŠANA)

Valsts regulatīvajai iestādei ir pienākums nodrošināt, ka šajā pielikumā minēto informāciju publicē saskaņā ar 96. pantu. Valsts regulatīvajai iestādei ir jāizlemj, kura informācija ir būtiska, lai to publicētu interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji un publiski pieejamu numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēji, un kura informācija jāpublicē pašai valsts regulatīvajai iestādei, lai nodrošinātu to, ka visi galalietotāji varētu izdarīt apzinātu izvēli. Ja to uzskata par piemērotu, valsts regulatīvās iestādes var veicināt pašregulēšanas vai kopregulēšanas pasākumus, pirms uzlikt kādu pienākumu.

1. Uzņēmuma kontaktinformācija

2. Piedāvāto pakalpojumu apraksts

2.1.  Piedāvāto pakalpojumu joma un katra sniegtā pakalpojuma galvenās iezīmes, tostarp piedāvātais pakalpojuma minimālais kvalitātes līmenis un visi nodrošināto galiekārtu izmantošanas ierobežojumi, kurus noteicis pakalpojuma sniedzējs, un pieejama informācija par pakalpojuma darbību un tā pieejamības raksturlielumiem un iekārtām.

2.2.  Piedāvāto pakalpojumu tarifi, tostarp informācija par konkrētu tarifu plānu sakaru apjomiem (piemēram, ierobežojumi attiecībā uz datu izmantošanu, balss zvana minūšu skaitu, īsziņu skaitu) un tarifiem, kas piemērojami par papildu sakaru vienībām, numuriem vai pakalpojumiem, uz kuriem attiecas īpaši izcenojuma nosacījumi, maksām par piekļuvi un tehnisko apkopi, visiem maksājumiem par lietošanu, īpašiem tarifu režīmiem, un konkrētām grupām paredzētiem tarifu režīmiem, un visiem papildu maksājumiem, kā arī maksām par galiekārtām.

2.3. Piedāvātie garantijas remonta un tehniskās apkopes pakalpojumi un attiecīgā kontaktinformācija.

2.4. Standarta līguma nosacījumi, tostarp līguma darbības laiks, maksas par līguma izbeigšanu pirms termiņa beigām, tiesības, kas saistītas ar piedāvājumu komplektu vai to elementu izbeigšanu, un kārtība un tiešie maksājumi saistībā ar numura un citu identifikatoru saglabāšanu, ja tādi ir.

2.5.  Galalietotājiem sniedz informāciju par piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem un zvanītāja atrašanās vietu. Ja uzņēmums sniedz numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus — informācija par neatliekamās palīdzības dienestu pieejamību vai ierobežojumiem attiecībā uz neatliekamās palīdzības sniegšanu un informācija par zvanītāja atrašanās vietu.

2.6.  Sīka informācija par produktiem un pakalpojumiem, kas paredzēti lietotājiem ar invaliditāti, ietverot funkcijas, praksi, politiku un procedūras, kā arī izmaiņas to pakalpojumu darbībā, kas paredzēti, lai apmierinātu personu ar funkcionāliem ierobežojumiem vajadzības.

(2.6.a)  Pieejama informācija, lai veicinātu papildināmību ar palīdzības pakalpojumiem.

3. Domstarpību izšķiršanas mehānismi, tostarp uzņēmuma izveidotie.

IX PIELIKUMS

PAKALPOJUMA KVALITĀTES PARAMETRI

Pakalpojuma kvalitātes parametri, definīcijas un mērījumu metodes, kas minētas 97. pantā

Publiska sakaru tīkla piekļuves nodrošinātājiem

PARAMETRS (1. piezīme)	DEFINĪCIJA	MĒRĪJUMU METODE
Pirmā savienojuma nodrošināšanas laiks	ETSI EG 202 057	ETSI EG 202 057
Kļūmes savienojumos katrā piekļuves līnijā	ETSI EG 202 057	ETSI EG 202 057
Kļūmju novēršanas laiks	ETSI EG 202 057	ETSI EG 202 057

Numuratkarīgiem starppersonu sakaru pakalpojumiem

PARAMETRS (2. piezīme)	DEFINĪCIJA	MĒRĪJUMU METODE
Savienošanās ilgums	ETSI EG 202 057	ETSI EG 202 057
Sūdzības par kļūdainiem rēķiniem	ETSI EG 202 057	ETSI EG 202 057
Balss savienojuma kvalitāte	ETSI EG 202 057	ETSI EG 202 057
Atvienoto izsaukumu īpatsvars	ETSI EG 202 057	ETSI EG 202 057
Nesekmīgo izsaukumu īpatsvars (2. piezīme)	ETSI EG 202 057	ETSI EG 202 057
Atteices iespējamība
Izsaukuma signalēšanas kavējumi

  ETSI EG 202 057-1, versijas numurs 1.3.1. (2008. gada jūlijs)

Interneta piekļuves pakalpojumiem

PARAMETRS	DEFINĪCIJA	MĒRĪJUMU METODE
Latentums (aizkave)	ITU-T Y.2617	ITU-T Y.2617
Trīce	ITU-T Y.2617	ITU-T Y.2617
Pakešu zudums	ITU-T Y.2617	ITU-T Y.2617

1. piezīme

Parametriem būtu jādod iespēja analizēt darbību reģionālā mērogā (t. i., ne mazāk kā 2. līmenis Eurostat izstrādātajā statistiski teritoriālo vienību nomenklatūrā (NUTS)).

2. piezīme

Dalībvalstis var izlemt nepieprasīt saglabāt atjauninātu informāciju par šo divu parametru darbību, ja ir pieejami pierādījumi, kas apliecina apmierinošu darbību šajās divās jomās.

X PIELIKUMS

PATĒRĒTĀJU IEKĀRTU SADARBSPĒJA, KAS MINĒTA 105. PANTĀ

1. Kopējais kodēšanas algoritms un atvērta uztveršana

Visām patērētāju iekārtām, kas ir paredzētas, lai uztvertu parastus digitālus televīzijas signālus (t. i., apraidi, izmantojot virszemes, kabeļu vai satelītu pārraides, kas galvenokārt ir paredzētas stacionāriem uztvērējiem, piemēram, DVB-T, DVB-C vai DVB-S), ko pārdod vai iznomā, vai citādi dara pieejamas Savienībā, un kas var atkodēt digitālus televīzijas signālus, ir jāspēj:

–  atkodēt tādus signālus saskaņā ar kopējo Eiropas vienotu kodēšanas algoritmu, ko piemēro atzīta Eiropas standartu organizācija, kas pašlaik ir ETSI,

–  skaidri rādīt pārraidītos signālus ar noteikumu, ka, ja iekārtas ir nomātas, nomnieks pilda attiecīgo nomas līgumu.

2. Sadarbspēja attiecībā uz digitāliem televizoriem

Jebkuram digitālam televizoram, kura integrētā ekrāna redzamā diagonāle ir lielāka par 30 cm un kurš tiek laists tirgū vai iznomāts Savienībā, ir jābūt ar vismaz vienu atvērtās saskarnes rozeti (kas atbilst vai nu Eiropas standartu organizācijas pieņemtam vai atzītam standartam, vai rūpniecībā plaši lietotiem parametriem), kas ļauj vienkārši pieslēgt perifēras iekārtas, un tam jāspēj laist cauri attiecīgos digitālo televīzijas signālu elementus, arī informāciju par interaktīviem un ierobežotas piekļuves pakalpojumiem. Digitālo televizoru galiekārtām jābūt sadarbspējīgām, ja tas ir tehniski iespējams, lai tās vienkārši varētu atkārtoti izmantot, saņemot citu pakalpojumu sniedzēju pakalpojumus.

2.a  RADIOAPARĀTU FUNKCIONALITĀTE

Visi radioaparāti, kas Savienībā laisti tirgū no [transponēšanas datums], spēj uztvert digitālu un analogu virszemes radioapraides signālu. Šo punktu nepiemēro lētiem, mazizmēra patēriņa radioaparātiem vai ražojumiem, kuriem radioapraides uztveršana ir vienīgi papildfunkcija. To nepiemēro arī radioiekārtām, ko izmanto radioamatieri Starptautiskās Telesakaru savienības (ITU) Radionoteikumu 1. panta 56. definīcijas nozīmē.

XI PIELIKUMS

A daļa

Atceltās direktīvasar [tajās secīgi veikto grozījumu/tajās veikto grozījumu sarakstu]

(minētas 116. pantā)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/21/EK (OV L 108, 24.4.2002., 33. lpp.)
	Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/140/EK (OV L 337, 18.12.2009., 37. lpp.)		1. pants
	Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 544/2009 (OV L 167, 29.6.2009., 12. lpp.)		2. pants
	Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 717/2007 (OV L 171, 29.6.2007., 32. lpp.)		10. pants
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/20/EK (OV L 108, 24.4.2002., 21. lpp.)
	Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/140/EK (OV L 337, 18.12.2009., 37. lpp.)		3. pants un pielikums
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/19/EK (OV L 108, 24.4.2002., 7. lpp.)
	Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/140/EK (OV L 337, 18.12.2009., 37. lpp.)		2. pants
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/22/EK (OV L 108, 24.4.2002., 51. lpp.)
	Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/136/EK (OV L 337, 18.12.2009., 11. lpp.)		1. pants un I pielikums
	Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/2120 (OV L 310, 26.11.2015., 1. lpp.)		8. pants

B daļa

Termiņš transponēšanai valsts tiesību aktos [un piemērošanas datums]

(minēts 116. pantā)

Direktīva	Termiņš transponēšanai	Piemērošanas datums
2002/19/EK	2003. gada 24. jūlijs	2003. gada 25. jūlijs
2002/20/EK 2002/21/EK	2003. gada 24. jūlijs 2003. gada 24. jūlijs	2003. gada 25. jūlijs 2003. gada 25. jūlijs
2002/22/EK	2003. gada 24. jūlijs	2003. gada 25. jūlijs

XII PIELIKUMS

Atbilstības tabula

Direktīva 2002/21/EK	Direktīva 2002/20/EK	Direktīva 2002/19/EK	Direktīva 2002/22/EK	Šī direktīva
1. panta 1., 2. un 3. punkts				1. panta 1., 2. un 3. punkts
1. panta 3.a punkts				1. panta 4. punkts
1. panta 4. un 5. punkts				1. panta 5. un 6. punkts
2. panta a) punkts				2. panta 1. punkts
-	-	-	-	2. panta 2. punkts
2. panta b) punkts				2. panta 3. punkts
2. panta c) punkts				2. panta 4. punkts
-	-	-	-	2. panta 5. punkts
-	-	-	-	2. panta 6. punkts 2. panta 7. punkts
2. panta d) punkts				2. panta 8. punkts
2. panta da) punkts				2. panta 9. punkts
2. panta e) punkts				2. panta 10. punkts
2. panta ea) punkts				2. panta 11. punkts
2. panta f) punkts				2. panta 12. punkts
2. panta g) punkts				-
2. panta h) punkts				2. panta 13. punkts
2. panta i) punkts				2. panta 14. punkts
2. panta j) punkts				-
2. panta k) punkts				-
2. panta l) punkts				-
2. panta m) punkts				2. panta 15. punkts
2. panta n) punkts				2. panta 16. punkts
2. panta o) punkts				2. panta 17. punkts
2. panta p) punkts				2. panta 18. punkts
2. panta q) punkts				2. panta 19. punkts
2. panta r) punkts				2. panta 20. punkts
2. panta s) punkts				2. panta 21. punkts
-	-	-	-	2. panta 22. punkts
3. panta 1. punkts				5. panta 1. punkts
-	-	-	-	5. panta 2. punkts
3. panta 2. punkts				6. panta 1. punkts
3. panta 3. punkts				6. panta 2. punkts
3. panta 3.a punkta pirmā daļa				8. panta 1. punkts
-	-	-	-	8. panta 2. punkts
-	-	-	-	7.panta 1. punkts
3. panta 3.a punkta otrā daļa				7. panta 2. un 3. punkts
3. panta 3.a punkta trešā daļa				9. panta 1. un 3. punkts
-	-	-	-	9. panta 2. punkts
3. panta 3.b punkts				10. panta 1. punkts
3. panta 3.c punkts				10. panta 2. punkts
3. panta 4. punkts				5. panta 3. punkts
3. panta 5. punkts				11. pants
3. panta 6. punkts				5. panta 4. punkts
4. pants				31. pants
5. pants				20. pants
-	-	-	-	22. pants
6. pants				23. pants
7. pants				32. pants
7.a pants				33. pants
-	-	-	-	33. panta 5. punkta c) apakšpunkts
8. panta 1. un 2. punkts				3. panta 1. un 2. punkts
8. panta 5. punkts				3. panta 3. punkts
8.a panta 1. un 2. punkts				4. panta 1. un 2. punkts
-	-	-	-	4. panta 3. punkts
8.a panta 3. punkts				4. panta 4. punkts
-	-	-	-	29. pants
9. panta 1. un 2. punkts