Procedūra : 2017/2127(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0339/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0339/2017

Debates :

PV 30/11/2017 - 4
PV 30/11/2017 - 6
CRE 30/11/2017 - 4
CRE 30/11/2017 - 6

Balsojumi :

PV 30/11/2017 - 8.23
CRE 30/11/2017 - 8.23
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0474

ZIŅOJUMS     
PDF 1090kWORD 120k
30.10.2017
PE 608.029v02-00 A8-0339/2017

par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu

(2017/2127(INI))

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja

Referente: Helga Stevens

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejAS ATZINUMS
  Kultūras un izglītības komitejAS ATZINUMS
 SIEVIEŠU TIESĪBU UN DZIMUMU LĪDZTIESĪBAS KOMITEJAS NOSTĀJA GROZĪJUMU VEIDĀ
 Lūgumrakstu komitejAS ATZINUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu

(2017/2127(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 2., 9., 10., 19., 168. pantu un 216. panta 2. punktu un Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3., 15., 21., 23., 25. un 26. pantu,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un tās stāšanos spēkā Eiropas Savienībā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām(1),

–  ņemot vērā Padomes, dalībvalstu un Komisijas Rīcības kodeksu, kurā izklāstīta iekšējā kārtība, lai Eiropas Savienība īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un Eiropas Savienības pārstāvību saistībā ar to,

–  ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas 2015. gada 2. oktobra noslēguma secinājumus par Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (Eiropas līgumu sērija, Nr. 5, 1950) un tās protokolus,

–  ņemot vērā Eiropas Sociālo hartu (ELS, Nr. 35, 1961, pārskatīta 1996. gadā; ELS, Nr. 163),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikumu dalībvalstīm Rec(2002)5 par sieviešu aizsardzību pret vardarbību un Ieteikumu CM/Rec(2007)17 par dzimumu līdztiesības standartiem un mehānismiem,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās 1999. gada 6. oktobra fakultatīvo protokolu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK(3),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 2. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz produktu un pakalpojumu pieejamības prasībām (COM(2015)0615),

–  ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu pārstāvju, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas kopīgo paziņojumu par jauno Eiropas Konsensu par attīstību “Mūsu pasaule, mūsu cieņa, mūsu nākotne” un tajā pausto apņemšanos attīstības sadarbībā ņemt vērā personu ar invaliditāti īpašās vajadzības,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 2. februāra darba dokumentu “Progresa ziņojums par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā (2010–2020) īstenošanu” (SWD(2017)0029),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 15. novembra paziņojumu “Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020): atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem” (COM(2010)0636),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. decembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2015. gadā(5),

–  ņemot vērā 2016. gada 15. septembra rezolūciju par Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (Nodarbinātības vienlīdzības direktīva), piemērošanu(6),

–  ņemot vērā 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem(7),

–  ņemot vērā 2015. gada 20. maija rezolūciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas Personu ar invaliditāti tiesību komitejas jautājumu sarakstu saistībā ar Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu(8),

–  ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)(9),

–  ņemot vērā 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta brīfingu “Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020)”,

–  ņemot vērā ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu “Discrimination Generated by the Intersection of Gender and Disability” (“Intersekcionālā diskriminācija uz dzimuma un invaliditātes pamata”),

–  ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam,

–  ņemot vērā Eiropas Ombuda 2016. gada ziņojumu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2016. un 2017. gada pamattiesību ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras tematiskos ziņojumus,

–  ņemot vērā Eurostat 2014. gada statistikas datus par darba tirgus, izglītības un apmācības piekļūstamību, nabadzību un ienākumu nevienlīdzību,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus “Ilgtspējīga Eiropas nākotne: ES reakcija uz Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam”, kas publicēti 2017. gada 20. jūnijā,

–  ņemot vērā brīvprātīgo Eiropas kvalitātes sistēmu sociālo pakalpojumu jomā (SPC/2010/10/8),

–  ņemot vērā Jauno pilsētattīstības programmu (A/RES/71/256),

–  ņemot vērā Sendai ietvarprogrammu katastrofu riska mazināšanai,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Dzimumu līdztiesības rīcības plānu (2016–2020),

–  ņemot vērā Rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju (2015–2019),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas nostāju grozījumu veidā un Lūgumrakstu komitejas atzinumu (A8-0339/2017),

A.  tā kā personām ar invaliditāti kā pilntiesīgiem pilsoņiem(11) visās dzīves jomās ir vienlīdzīgas tiesības uz nedalītu cieņu, līdzvērtīgu attieksmi, neatkarīgu dzīvi, autonomiju un pilnīgu līdzdalību sabiedrībā;

B.  tā kā ir aplēsts, ka Eiropas Savienībā ir 80 miljoni personu ar invaliditāti, no kurām 46 miljoni ir sievietes;

C.  tā kā LESD ir prasīts, lai Savienība, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, apkaro diskrimināciju uz invaliditātes pamata (10. pants), un Savienībai ir piešķirtas pilnvaras pieņemt tiesību aktus, lai cīnītos pret šādu diskrimināciju (19. pants);

D.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 26. pantā ir skaidri aizliegta diskriminācija uz invaliditātes pamata un paredzēta personu ar invaliditāti līdztiesīga piedalīšanās sabiedrības dzīvē;

E.  tā kā UNCRPD ir pirmais starptautiskais cilvēktiesību līgums, ko ratificējusi Eiropas Savienība un ko parakstījušas arī visas 28 dalībvalstis un ratificējušas 27 dalībvalstis; tā kā ES ir lielākā attīstības palīdzības sniedzēja pasaulē un viena no visietekmīgākajām ieinteresētajām pusēm starptautiskajā līmenī;

F.  tā kā ES ir apņēmusies Eiropas Savienībā un attīstības sadarbībā ar partnervalstīm īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM);

G.  tā kā UNCRPD ir teikts, ka personas ar invaliditāti ir personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt viņu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem; tā kā īpaši jāuzsver UNCRPD 9. pants;

H.  tā kā Eiropas Savienības Tiesas judikatūra apstiprina, ka UNCRPD ir saistoša Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm, kad tās īsteno ES tiesību aktus, piemēram, sekundāro tiesību aktu gadījumā(12); tā kā nolūkā īstenot UNCRPD pēc iespējas pilnīgāk ir obligāti ir jāpanāk pastāvošo ES tiesību aktu un politikas instrumentu izpilde;

I.  tā kā personas ar invaliditāti ir daudzveidīga grupa un tā kā sievietes, bērni, gados vecāki cilvēki un personas ar kompleksām aprūpes vajadzībām, pārejošu vai neredzamu invaliditāti saskaras ar papildu šķēršļiem un multiplo diskrimināciju;

J.  tā kā personām ar invaliditāti rodas papildu izdevumi, ir zemāki ienākumi un augstāks bezdarba līmenis; tā kā ar invaliditāti saistītie pabalsti būtu jāuzskata par valsts atbalstu, kura mērķis ir palīdzēt cilvēkiem likvidēt šķēršļus, lai viņi pilnībā piedalītos sabiedriskajā dzīvē, arī nodarbinātības ceļā;

K.  tā kā bērniem ar invaliditāti ir tiesības dzīvot savā ģimenē vai ģimenes vidē atbilstoši viņu interesēm; tā kā ģimenes locekļiem bieži vien ir jāierobežo vai jāpārtrauc profesionālā darbība, lai varētu rūpēties par ģimenes locekļiem ar invaliditāti;

L.  tā kā UNCRPD principi ir daudz plašāki nekā diskriminācijas novēršana un tās mērķis ir panākt, ka visas personas ar invaliditāti un viņu ģimenes pilnībā izmanto savas cilvēktiesības iekļaujošā sabiedrībā;

M.  tā kā joprojām tiek pieņemti un pārskatīti tiesību akti, kuros nav nekādu atsauču uz UNCRPD un piekļūstamību [pieejamību]; tā kā piekļūstamība ir līdzdalības priekšnosacījums; tā kā ES kā UNCRPD pusei ir pienākums, ievērojot invaliditātes jēdziena daudzpusību, nodrošināt, lai personas ar invaliditāti un to pārstāvošās organizācijas būtu cieši iesaistītas un aktīvi piedalītos tiesību aktu un politikas izstrādē un īstenošanā;

N.  tā kā stereotipi, maldi un aizspriedumi ir daļa no diskriminācijas — arī multiplās diskriminācijas —, stigmatizācijas un nevienlīdzības pamatcēloņiem;

O.  tā kā personām ar invaliditāti bieži vien trūkst atbalsta, aizsardzības, komunikācijas un informācijas par veselības aprūpes pakalpojumiem un tiesībām, aizsardzības pret vardarbību, bērnu aprūpes, kā arī nav vai gandrīz nav piekļuvies šādiem pakalpojumiem un informācijai; tā kā veselības aprūpes sistēmas darbiniekiem vajadzētu būt pienācīgi apmācītiem par personu ar invaliditāti īpašajām vajadzībām;

P.  tā kā ievērojamai daļai no tiem četriem miljoniem cilvēku, kurus ik gadu skar bezpajumtniecība, ir invaliditāte un šie cilvēki kā mērķgrupa ir lielā mērā atstāti bez ievērības UNCRPD un ES stratēģijā invaliditātes jomā;

Q.  tā kā par spīti daudzajām starptautiskajām konvencijām, ES un dalībvalstu tiesību aktiem un stratēģijām personas ar invaliditāti joprojām pilnībā nepiedalās sabiedrības dzīvē un nevar pilnībā izmantot savas tiesības; tā kā saskaņā ar UNCRPD 29. pantu personu ar invaliditāti līdzdalību iespējams sasniegt vien tad, ja tās ir iesaistītas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, kur tās bieži vien nav pietiekami pārstāvētas;

R.  tā kā Komisijas progresa ziņojums parāda, ka ir vērojama nepārprotama kavēšanās ar saistību, kuras izriet no UNCRPD, īstenošanu gan ES, gan dalībvalstu līmenī; tā kā stratēģijas ietvaros vēl ir neatrisināti problēmjautājumi un nepilnības un nolūkā ES politiku, tiesību aktus un programmas saskaņot ar UNCRPD ir nepieciešams ilgtermiņa redzējums;

S.  tā kā neatkarīgas dzīves modelis, kas uzsvērts UNCRPD, nodrošina maksimālo iespējamo piekļūstamības līmeni; tā kā piekļuve citiem pakalpojumiem, piemēram, piekļūstamam transportam, kultūras un atpūtas pasākumiem, arī ir kvalitatīvas dzīves daļa un var veicināt personu ar invaliditāti integrāciju;

T.  tā kā izšķirīgi svarīga ir iekļaujoša un aktīva piekļuve darba tirgum, jo tas ir viens no galvenajiem līdzekļiem, ar ko sekmēt personu ar invaliditāti neatkarību; tā kā piekļuve darba tirgum pašlaik ir 58,5 % līmenī salīdzinājumā ar 80,5 % personu bez invaliditātes vidū, turklāt dažas grupas saskaras ar papildu diskrimināciju atkarībā no invaliditātes veida, un tā kā sociālā ekonomika personām ar invaliditāti piedāvā daudzas nodarbinātības iespējas;

U.  tā kā līdztiesības veicināšanas struktūru efektivitāti un neatkarību valstu līmenī varētu nostiprināt, pieņemot stingrākas Eiropas līmeņa vadlīnijas un atvēlot pietiekamus resursus, kā arī rīkojot mācības par invaliditātes jautājumiem;

V.  tā kā viena no četrām prioritātēm, ko Komisija izvirzīja pēc Parīzes deklarācijas par pilsoniskuma un kopējo vērtību — brīvības, iecietības un nediskriminācijas — veicināšanu ar izglītības palīdzību, ir “veicināt izglītības ieguvi nelabvēlīgā situācijā esošiem bērniem un jauniešiem, nodrošinot, ka izglītības un apmācības sistēmas apmierina viņu vajadzības”;

W.  tā kā kopējās izmaksas, kas rodas, personas ar invaliditāti izslēdzot no darba tirgus, ir lielākas nekā izmaksas, kas rastos, šīs personas iekļaujot darba tirgū; tā kā tas jo īpaši attiecas uz personām ar vairākām atbalsta vajadzībām, kuru ģimenes locekļi var būt spiesti kļūt par šo personu aprūpētājiem;

X.  tā kā nodarbināto personu ar invaliditāti skaits var būt zemāks, nekā parāda šie dati, ņemot vērā to, ka daudzas no tām ir ieskaitītas kategorijā “nav nodarbināms” vai strādā starptautiskās konkurences neietekmētā sektorā vai aizsargātā vidē, tām nav darba ņēmēja statusa un ka tādēļ tās netiek uzskaitītas oficiālajos datos un statistikā;

Y.  tā kā ir jāatbalsta un jāmudina darba devēji, lai tie nodrošinātu personu ar invaliditāti iespēcināšanu no izglītības līdz nodarbinātībai; tā kā šajā nolūkā darba devēju izpratnes veicināšana ir viens no veidiem, kā cīnīties ar diskrimināciju personu ar invaliditāti pieņemšanā darbā;

Z.  tā kā pasākumi darbavietā ir izšķirīgi svarīgi pozitīvas garīgās veselības veicināšanā un garīgu saslimšanu un psihosociālas invaliditātes profilaksē;

AA.  tā kā ES ir lielākā attīstības palīdzības sniedzēja un tai ir vadoša loma cilvēku ar invaliditāti iekļaušanas programmās;

AB.  tā kā diskriminācija nodarbinātībā nav izolēti aplūkojams jautājums; tā kā diskriminācija izglītībā, arodapmācībā, mājokļu jomā un transporta piekļūstamības trūkums arī ir diskriminācija nodarbinātībā;

AC.  tā kā ES 75 % personu ar smagu invaliditāti nav iespējas pilnībā iesaistīties darba tirgū; tā kā jo īpaši personas ar autisma spektra traucējumiem, nedzirdīgie vai vājdzirdīgie, kā arī neredzīgie un nedzirdīgi neredzīgie var saskarties ar nepietiekamas nodarbinātības, kā arī bezdarba problēmu;

AD.  tā kā IAM un sociālo tiesību pīlārs varētu būt UNCRPD īstenošanas mehānismi;

AE.  tā kā tiesībspējas un rīcībspējas trūkums ir ievērojams šķērslis balsstiesību izmantošanai, tostarp Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

AF.  tā kā 34 % sieviešu, kam ir kāda veselības problēma vai invaliditāte, savas dzīves laikā ir cietušas no partnera fiziskās vai seksuālās vardarbības;

AG.  tā kā LESD 168. panta 7. punktā paredzēts, ka dalībvalstis ir atbildīgas par savas veselības politikas noteikšanu un veselības pakalpojumu sniegšanu, un tas apliecina, cik ļoti svarīgi ir apspriesties un sadarboties ar dalībvalstīm, lai Eiropas stratēģija invaliditātes jomā darbotos sekmīgi;

AH.  tā kā UNCRPD 25. pantā ir nostiprinātas personu ar invaliditāti tiesības saņemt visaugstākajiem standartiem atbilstošu veselības aprūpi bez jebkādas diskriminācijas;

AI.  tā kā personas ar invaliditāti ir īpaši neaizsargātas pret veselības aprūpes pakalpojumu trūkumiem, pakļautas riskam piekopt veselību apdraudošu uzvedību un tām ir raksturīgi augstāki priekšlaicīgas nāves rādītāji,

Galvenās rīcības jomas

Piekļūstamība

1.  atzīst, cik svarīga ir holistiska piekļūstamības definīcija un piemērošana un cik tā ir vērtīga kā pamats, kas personām ar invaliditāti ļaut izmantot vienlīdzīgas iespējas un uz kā iespējama īstena sociālā iekļaušana un līdzdalība sabiedrībā, kā atzīts UNCRPD un atbilstoši UNCRPD vispārējam komentāram Nr. 2, ņemot vērā personu ar invaliditāti vajadzību daudzveidību un veicinot to, ka universālais dizains pakāpeniski kļūst aizvien svarīgāks kā ES princips;

2.  atgādina Komisijai, ka tai ir pienākums maģistralizēt invaliditātes aspektu un attīstīt un sekmēt piekļūstamību visās politikas jomās gan publiskajā, gan privātajā sektorā, un iesaka Komisijas hierarhijā izveidot piekļūstamības jomā kompetentas struktūrvienības, kas pārliecinātos, ka šis pienākums tiek pildīts;

3.  aicina Komisiju noteikt obligātas prasības attiecībā uz publisko telpu un jo īpaši būvētās vides piekļūstamību;

4.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot un pastāvīgi uzraudzīt visus ar piekļūstamību saistītos tiesību aktus, tostarp Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu, telekomunikāciju paketi un Tīmekļa piekļūstamības direktīvu, kā arī attiecīgās regulas transporta un pasažieru tiesību jomā; šajā sakarā aicina ES koordinēt un uzraudzīt īstenošanu, kā arī veicināt UNCRPD ratificēšanu gan iekšējā, gan ārējā līmenī;

5.  cer, ka ES likumdevēji nekavējoties pieņems Eiropas Piekļūstamības aktu; pilnīgas UNCRPD īstenošanas nolūkā iesaka galīgajā tekstā uzlabot produktu un pakalpojumu piekļūstamību personām ar invaliditāti un personām ar funkcionēšanas ierobežojumiem; uzsver, ka ir vajadzīgi vispusīgi Eiropas noteikumi par publisko telpu un būvētās vides piekļūstamību, kā arī par piekļuvi visu veidu transportam;

6.  pauž bažas par to, ka dažu tiesību aktu, piemēram, Tīmekļa piekļūstamības direktīvas(13) vai Dzelzceļa piekļūstamības regulas (TSI-PRM)(14), uzraudzība notiek nozares pārstāvju un dalībvalstu pašnovērtējuma ceļā un ka to neveic neatkarīga struktūra; tāpēc iesaka Komisijai uzlabot atbilstības novērtēšanu un apsvērt izstrādāt uzraudzības tiesību aktus, ar ko nodrošināt, ka tiek ievērotas personu ar invaliditāti tiesības, tostarp, piemēram, Regulas (EK) Nr. 261/2004 īstenošanā(15);

7.  atgādina, ka visu ar piekļūstamību saistīto pienākumu izpildei ir vajadzīgs pietiekams finansējums ES, valstu un vietējā līmenī; aicina ES nodrošināt, ka visas finansēšanas programmas ir piekļūstamas, atbilst universālā dizaina pieejai un ietver atsevišķu piekļūstamības budžetu; aicina dalībvalstis stimulēt publiskos ieguldījumus, lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti var piekļūt gan fiziskajai, gan digitālajai vide;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt piekļūstamību, atbalstot IKT izstrādi un visas iniciatīvas, tostarp jaunuzņēmumus, kas darbojas personu ar invaliditāti drošības jomā;

9.  atbalsta neatkarīgas dzīves paraugprakses izpēti un izmantošanu Eiropas Savienībā;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu neatliekamās palīdzības dienesta numura 112 pilnīgu piekļūstamību visām personām ar visu veidu invaliditāti un visos katastrofu riska mazināšanas politikas un programmu aspektos nodrošinātu piekļūstamību visām personām ar invaliditāti un šo personu iekļaušanu;

11.  ir nobažījies par to, ka valstu līmenī netiek pietiekami izpildīti publiskā iepirkuma ex ante nosacījumi, kas prasa pirms publiska līguma parakstīšanas iepirkumā nodrošināt piekļūstamības prasību ievērošanu; šajā nolūkā līdzīgi kā zaļā publiskā iepirkuma gadījumā iesaka izveidot portālu, kurā būtu apkopotas visas piekļūstamības vadlīnijas;

12.  stingri iesaka nodrošināt pasažieru tiesību sūdzību veidlapas pilnīgu piekļūstamību un piemērotību personām ar invaliditāti un piešķirt valstu izpildiestādēm vairāk un vienlīdz stingrus izpildes pienākumus;

13.  jo īpaši uzsver, ka piekļūstamība ir viens no UNCRPD pamatprincipiem un priekšnosacījums citu konvencijā noteikto tiesību izpildei; uzsver, ka nemainīgi daudzos lūgumrakstos, kurus iesnieguši Eiropas iedzīvotāji, paustas sūdzības par piekļūstamības trūkumu vai esošiem arhitektoniskajiem šķēršļiem; uzsver, ka tiesības uz piekļūstamību, kas noteiktas UNCRPD 9. pantā, ir jāīsteno vispusīgā veidā, lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti var piekļūt apkārtējai videi, transportam, sabiedriskajiem objektiem un pakalpojumiem, kā arī informācijas un komunikāciju tehnoloģijām; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka piekļūstamība ir centrāla prioritāte un tiek labāk integrēta visās invaliditātes rīcībpolitikas jomās;

14.  norāda, ka digitālā vienotā tirgus stratēģija būtu jāīsteno tā, lai nodrošinātu visu tā aspektu pilnīgu piekļūstamību personām ar invaliditāti;

Līdzdalība

15.  atzinīgi vērtē ES invaliditātes kartes projektu; aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm visas valstis iesaistīt turpmākā ilgtermiņa iniciatīvā, kurai vajadzētu aptvert tādu pašu darbības jomu kā Eiropas stāvvietas kartei un ietvert piekļuvi pakalpojumiem, kas nodrošina iespējas iesaistīties kultūras dzīvē un tūrismā;

16.  ir nobažījies par to, ka aizvien tiek izmantots invaliditātes medicīniskais modelis, kurā uzmanība pievērsta personu ar invaliditāti medicīniskajām diagnozēm, nevis vides šķēršļiem, ar kurām tās saskaras; mudina Komisiju sākt šīs pieejas pārskatīšanu, jo īpaši datu vākšanas jomā; aicina dalībvalstis izskatīt, kā varētu strādāt pie kopējas invaliditātes definīcijas izveides;

17.  atzinīgi vērtē Marrākešas līguma sakarā panākto progresu; atzīmē, ka Eiropas Savienības Tiesa 2017. gada 14. februāra atzinumā norādīja, ka ES ir ekskluzīvas pilnvaras Marrākešas līguma noslēgšanai, jo Marrākešas līguma saistības ietilpst jomā, ko lielā mērā jau regulē ES kopīgie noteikumi; iesaka ES un dalībvalstīm izstrādāt rīcības plānu, lai nodrošinātu tā pilnīgu īstenošanu; aicina ES neratificēt klauzulu par ekonomisko slogu;

18.  uzskata, ka Eiropas strukturālo un investīciju fondu darbībai, īpaši nākamajā plānošanas periodā, ir jāatbilst UNCRPD un būtu jāturpina kā prioritāti sekmēt deinstitucionalizāciju un ka tiem turklāt vajadzētu finansēt atbalsta pakalpojumus, kas personām ar invaliditāti ļauj realizēt savas tiesības patstāvīgi dzīvot sabiedrībā; uzskata, ka Komisijai būtu cieši jāuzrauga, kā dalībvalstis pilda ex ante nosacījumus attiecībā uz pāreju no institucionālas uz sabiedrībā balstītu aprūpi, kurai jābūt konkrētai un kurai pastāvīgi un pārredzami jāveic kvalitātes novērtējums; uzskata, ka ES finansētu projektu priekšlikumos, arī Eiropas Stratēģisko investīciju fonda un Eiropas Investīciju bankas aizdevumu ietvaros, būtu jāievēro piekļūstamības noteikumi atbilstoši universālā dizaina pieejai; uzskata, ka šo mērķu sasniegšanā nevar paļauties uz finanšu instrumentiem vien;

19.  uzsver, ka ir jānodrošina brīva piekļuve komunikācijai, kas būtu pielāgota invaliditātes veidam, un uzsver, ka tas ir būtiski svarīgi attiecībā uz personu ar invaliditāti pilsonisko līdzdalību;

20.  ir nobažījies par līdzdalības šķēršļiem, ar kuriem Eiropā sastopas aizgādnībā esošās un institūcijās dzīvojošās personas, un aicina Komisiju nodrošināt, ka personas, kurām atņemta tiesībspēja un rīcībspēja, var izmantot visas Eiropas Savienības līgumos un tiesību aktos paredzētās tiesības; aicina dalībvalstis veicināt līdzdalību, paātrinot deinstitucionalizācijas procesu un aizstājot lēmuma aizvietotu pieņemšanu ar lēmuma atbalstītu pieņemšanu;

21.  aicina Komisiju regulārajos ziņojumos par Padomes direktīvu 93/109/EK(16) un 94/80/EK(17) īstenošanu ietvert novērtējumu par to, vai šīs direktīvas tiek interpretētas saskaņā ar UNCRPD 29. pantu;

22.  uzsver, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti cieš no dubultās diskriminācijas, respektīvi, diskriminācijas vienlaikus viņu dzimuma un invaliditātes dēļ, un bieži var būt pakļautas multiplai diskriminācijai vienlaikus viņu dzimuma un invaliditātes, kā arī seksuālās orientācijas, vecuma, reliģijas vai etniskās izcelsmes dēļ;

23.  atkārto, ka sievietes ar invaliditāti bieži ir nelabvēlīgākā situācijā nekā vīrieši ar invaliditāti un ir vairāk pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam;

24.  uzskata, ka Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam būtu jāsniedz norādījumi Eiropas un dalībvalstu līmenī par sieviešu un meiteņu ar invaliditāti īpašo situāciju un ka tam vajadzētu uzņemties aktīvu lomu interešu pārstāvības darbā nolūkā panākt vienlīdzīgas tiesības un cīnīties pret diskrimināciju;

25.  atgādina, ka personu ar invaliditāti nabadzības un sociālās atstumtības apkarošana ir cieši saistīta ar jautājumu par labāku apstākļu nodrošināšanu ģimenes locekļiem, kuri bieži ir šo personu aprūpētāji, bet par to nesaņem nekādu atalgojumu un netiek uzskatīti par nodarbinātām personām; tāpēc mudina dalībvalstis iesniegt valsts līmeņa atbalsta stratēģijas, kas paredzētas neoficiālajiem aprūpētājiem, ņemot vērā, ka tās bieži ir sievietes, kuru radiniekiem ir invaliditāte;

26.  uzsver, ka palielinās gados vecāku cilvēku skaits un ka saskaņā ar PVO datiem invaliditāte ir vairāk izplatīta sieviešu vidū, arī tāpēc, ka paredzamais mūža ilgums sievietēm ir lielāks nekā vīriešiem; uzsver, ka tāpēc sieviešu ar invaliditāti skaits proporcionāli pieaugs;

27.  uzsver mikrofinanšu instrumentu nozīmīgumu darbvietu radīšanā un izaugsmē; aicina dalībvalstis nodrošināt šo instrumentu vieglāku pieejamību sievietēm ar invaliditāti;

28.  uzsver, ka, lai panāktu, ka personas ar invaliditāti spēj dzīvot patstāvīgi, ir jāatbalsta pētniecība un inovācija, kuras mērķis ir izstrādāt produktus, kas palīdzētu personām ar invaliditāti veikt ikdienas darbības;

Līdztiesība

29.  uzsver, ka līdztiesība un nediskriminēšana ir invaliditātes stratēģijas centrā;

30.  aicina Komisiju pievērsties invaliditātei Stratēģiskajā iesaistē dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam;

31.  pauž dziļu nožēlu par to, ka Eiropas Padomē jau ilgstoši ir nobloķēta virzība ceļā uz antidiskriminācijas direktīvas pieņemšanu, un aicina dalībvalstis veicināt horizontālās antidiskriminācijas direktīvas(18) pieņemšanu, virzoties uz pragmatisku risinājumu, kam būtu jāietver aizsardzība pret diskrimināciju visām personu ar invaliditāti dzīves jomās, tostarp saprātīgu pielāgojumu liegšana jāatzīst par diskriminācijas, multiplās diskriminācijas un intersekcionālās diskriminācijas veidu;

32.  pauž satraukumu par pastāvošajiem datiem par diskrimināciju un ļaunprātīgu izturēšanos pret personām ar invaliditāti; joprojām ir nobažījies par nepietiekamu ziņošanu nepiekļūstamu sūdzību un ziņošanas mehānismu dēļ, kā arī uzticēšanās un tiesību izpratnes trūkuma dēļ; uzstāj, ka būtu jāvāc pēc dzimuma dalīti dati, un šajā sakarā iesaka izstrādāt jaunu datu vākšanas metodi, īpaši attiecībā uz gadījumiem, kad liegta iekāpšana un ir atteikta vai nav bijusi pieejama palīdzība;

33.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka visām nacionālajām līdztiesības struktūrām ir pilnvaras invaliditātes jomā un pietiekami resursi un neatkarība, lai tās spētu sniegt no diskriminācijas cietušajiem vajadzīgo palīdzību, un garantēt, ka, paplašinot šo struktūru pilnvaras, paralēli tiek palielināti to rīcībā esošie cilvēkresursi;

34.  aicina ES un dalībvalstis finansēt mācības un izstrādāt labas prakses modeļus personām ar invaliditāti, to organizācijām, arodbiedrībām, darba devēju federācijām, dzimumu līdztiesības struktūrām un ierēdņiem un šo personu un struktūru nodrošinātas mācības un izstrādātus labas prakses modeļus attiecībā uz diskriminācijas, tostarp multiplās un krusteniskās diskriminācijas, aizlieguma principu un saprātīgiem pielāgojumiem;

35.  aicina ES, kad tā izstrādās pētniecības pamatprogrammu, kas sekos programmai “Apvārsnis 2020”, izstrādāt pētniecības programmas, kurās ņemti vērā līdztiesības principi;

Nodarbinātība

36.  uzsver, ka piekļuve darba tirgum ir holistisks jautājums, kas prasa īstenot atbalsta pasākumus, kuru rezultātā tiktu panākta gan personai, gan darba devējam izdevīga situācija, kas nodrošinātu sociālo iekļaušanu, un tajā būtu jāietver piekļūstamas darbā pieņemšanas procedūras, piekļūstams transports uz darbavietu un no tās, karjeras izaugsmes iespējas, pastāvīga apmācība, kā arī saprātīgi pielāgojumi un piekļūstamas darbavietas; aicina Komisiju atjaunināt paraugprakses apkopojumu par atbalstītu nodarbinātību personām ar invaliditāti ES un EBTA/EEZ;

37.  mudina pieņemt pozitīvās diskriminācijas pasākumus, tostarp pieņemt personu ar invaliditāti nodarbinātības minimuma procentuālo īpatsvaru publiskajā un privātajā sektorā;

38.  pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar Vienlīdzīgas nodarbinātības direktīvu(19) saprātīgu pielāgojumu liegšana nav diskriminācija — to kritizējusi arī ANO Personu ar invaliditāti tiesību komiteja; atgādina, ka ar Direktīvas par vienlīdzīgu attieksmi pret nodarbinātību pirmo pantu ir aizliegta jebkāda diskriminācija uz invaliditātes pamata;

39.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka pabalstu slazdi nav šķērslis dalībai darba tirgū, un prasa invaliditātes pabalstus nošķirt no ienākumu atbalsta, ņemot vērā papildu aprūpes un citas personu ar invaliditāti iespējamās vajadzības, dodot viņiem iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un izmantot piekļuvi darba tirgum; šajā sakarā aicina dalībvalstis nodrošināt, ka invaliditātes pabalsti netiek atcelti nodarbinātības dēļ;

40.  aicina Komisiju sniegt atbalstu sociālajiem uzņēmumiem saskaņā ar principiem, kas izklāstīti Bratislavas deklarācijā un Madrides deklarācijā par sociālo ekonomiku, kā būtisku nodarbinātības iespēju avotu personām ar invaliditāti;

41.  aicina dalībvalstis atbilstoši UNCRPD likvidēt visus juridiskos šķēršļus nodarbināmībai, piemēram, aizbildnības tiesību aktus un tiesību aktus, kas ierobežo personu ar invaliditāti tiesībspēju un rīcībspēju, neļaudami tām parakstīt darba līgumu, atvērt bankas kontu un piekļūt savai naudai, tādējādi viņus finansiāli atstumjot, vai valsts noteikumus, kas atzīst noteiktas personu ar invaliditāti kategorijas par “nespējīgām strādāt”;

42.  uzsver, cik svarīga novecojošā sabiedrībā ir efektīva reintegrācija un rehabilitācija, kā arī aktivizēšanas un saglabāšanas pasākumi, kas ļauj cilvēkiem atgriezties vai palikt darbā pēc saslimšanas vai fiziskas, garīgas vai emocionālas invaliditātes;

43.  atgādina, ka palīdzības izmaksu sloga uzlikšana personām ar invaliditāti un viņu partneriem ne tikai samazina viņu pašreizējos ienākumus, bet arī viņu nodarbinātības izredzes un ienākumus vecumdienās;

44.  apzinās, ka darba un privātās dzīves līdzsvara pasākumi, tostarp brīvprātīgs elastīgs un iekļaujošs darba režīms, piemēram, vieddarbs, teledarbs un elastīgs darba laiks, var būt noderīgs personām ar invaliditāti un pozitīvi ietekmēt garīgo veselību, visiem garantējot drošību un stabilitāti, taču pauž bažas par to, ka digitālā darba vide var radīt jaunus šķēršļus, ja šādi pasākumi nav piekļūstami un netiek nodrošināti saprātīgi pielāgojumi;

45.  aicina Komisiju iekļaut labas un sliktas prakses piemērus turpmākajos ziņojumos, lai darba devējiem dotu iespēju efektīvi īstenot tiesību aktus invaliditātes jomā;

46.  pauž bažas par to, ka dažās dalībvalstīs personas ar invaliditāti, kas strādā aizsargātās darbnīcās, saskaņā ar tiesību aktiem oficiāli netiek atzītas par darba ņēmējiem, saņem par minimālo algu zemākus ienākumus un nav tiesīgas uz tādām pašām sociālajām priekšrocībām, kādas ir parastiem darba ņēmējiem;

47.  pauž īpašu satraukumu par jauniešiem ar invaliditāti un tām personām ar invaliditāti, kas ir bez darba ilgāku laiku; aicina dalībvalstis strādāt pie tā, lai prioritārā kārtā iekļautu jauniešus ar invaliditāti darba tirgū, piemēram, izveidojot īpašus profesionālās orientācijas punktus, lai konsultētu studentus un jauniešus bez darba turpmākās karjeras jautājumos, vai izmantojot shēmu “Garantija jauniešiem”;

48.  aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt sekmēt ekonomisko ieinteresētību par daudzveidību un popularizēt daudzveidības hartas, kuras izceļ personu ar invaliditāti pievienoto vērtību darbavietā;

49.  aicina ES nodrošināt, ka personu ar invaliditāti un viņu ģimeņu tiesības tiek iekļautas ierosinātajā darba un privātās dzīves līdzsvara paketē;

Izglītība un apmācība

50.  pauž bažas par to, ka daudziem bērniem ar invaliditāti nav pieejama iekļaujoša izglītība dažādās ES dalībvalstīs, kā iemesls ir, piemēram, segregācijas politika, kā arī arhitektoniski šķēršļi, kas ir diskriminācijas veids pret bērniem un jauniešiem ar invaliditāti;

51.  uzsver, ka izglītība un arodmācības ir īpaši būtiskas personu ar invaliditāti nodarbināmībai un ka darba devējiem vajadzētu iesaistīties šajā procesā, lai integrētu personu ar invaliditāti vajadzības arī, taču ne tikai, ņemot vērā jauno tehnoloģiju sniegtos iespējamos ieguvumus tādās jomās kā darba meklēšana, personīgā attīstība un lielāka neatkarība;

52.  aicina Komisiju un dalībvalstis novērst juridiskos, fiziskos un organizatoriskos šķēršļus visām personām ar invaliditāti, lai nodrošinātu iekļaujošas izglītības un mūžizglītības sistēmas;

53.  aicina ES iestādes un dalībvalstis nodrošināt praktikantiem saprātīgus pielāgojumus un prasa, lai stažēšanās pieteikuma procedūras būtu piekļūstamas un lai personām ar invaliditāti tiktu piedāvātas īpašas prakses vietas, tostarp tiktu nodrošināta uz stimuliem balstīta prakse darba devējiem;

54.  aicina ES iestādes un dalībvalstis nodrošināt, lai „Erasmus +” un citas jauniešiem paredzētās programmas, piemēram, ”Garantija jauniešiem” un ”Eiropas Solidaritātes korpuss”, būtu pilnībā pieejamas personām ar invaliditāti, izmantojot individualizētu saprātīgu pielāgojumu, un lai informācija par personu ar invaliditāti piekļuves tiesībām būtu viņiem pieejama nolūkā veicināt viņu līdzdalību; šajā sakarībā iesaka maksimāli izmantot esošos instrumentus, ko nodrošina, piemēram, ”MappED!” iekļaujošas mobilitātes platforma;

55.  pauž nožēlu par to, ka jaunajā prasmju programmā nav ietverts īpašs mērķis attiecībā uz personām ar invaliditāti; uzsver, ka pašreizējais personu ar invaliditāti nepietiekamais nodarbinātības līmenis un diskriminācija darba tirgū nozīmē arī vērtīgu prasmju izšķērdēšanu; tādēļ aicina Komisiju ņemt vērā personu ar invaliditāti vajadzības visās turpmākajās ar prasmēm saistītajās iniciatīvās;

56.  prasa dalībvalstīm izstrādāt efektīvus pasākumus, lai risinātu studentu ar invaliditāti segregācijas un atstumšanas problēmas skolās un mācību vidē, un šajā sakarībā attīstīt valsts pārejas programmas, lai nodrošinātu kvalitatīvu iekļaujošu gan formālu, gan neformālu izglītību un arodmācības, tostarp personām ar invaliditāti, kam ir nepieciešams augsta līmeņa atbalsts, pamatojoties uz UNCRPD komitejas ieteikumiem;

57.  uzsver, cik svarīga ir izglītības darbinieku apmācība un pārkvalifikācija, jo īpaši nolūkā atbalstīt personas ar sarežģītām vajadzībām;

58.  iesaka labāk izmantot Eiropas Speciālās un iekļaujošās izglītības aģentūru, lai maksimāli palielinātu tās pašreizējās pilnvaras;

59.  uzsver, ka ir būtiski sagatavot pasniedzējus un instruktorus darbam ar bērniem ar invaliditāti un sniegt viņiem pienācīgu atbalstu; mudina dalībvalstis izveidot pasniedzējiem un instruktoriem paredzētas iekļaujošas izglītības, apmācības un profesionālās kvalifikācijas celšanas iespējas, izmantojot dažādu ieinteresēto pušu devumu, īpaši no organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti un speciālistus ar invaliditāti;

60.  ņemot vērā, ka ļoti daudz jauniešu ar invaliditāti un/vai ĪIV priekšlaicīgi pamet izglītību, aicina dziļāk izpētīt iespējas, ko sniedz mūžizglītība un pievilcīgu alternatīvu piedāvāšana; uzskata, ka personām ar invaliditāti paredzētu mūžizglītības programmu sekmēšana ir ļoti būtiska Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā daļa;

61.  mudina pasniedzējus, darbiniekus, pārvaldes iestādes, studentus un skolēnus ar invaliditāti apmainīties ar paraugpraksi iekļaujošas izglītības un mūžizglītības jomā;

62.  pauž bažas par to, ka, neraugoties uz uzlabojumiem, personām ar invaliditāti joprojām draud liels bezdarba risks un ka viņu vidū mazāk nekā 30 % ir pabeigta terciārā izglītība vai līdzvērtīga izglītība, bet personu bez invaliditātes vidū šis rādītājs ir ap 40 %; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju pievērst īpašu uzmanību sarežģījumiem, ar kuriem jaunieši ar invaliditāti un/vai ĪIV saskaras pārejas periodā no vidusskolas un augstskolas izglītību un/vai no profesionālās apmācības uz nodarbinātību;

63.  mudina ES publiskās iestādes un uzņēmumus īstenot daudzveidības politiku un valstu daudzveidības hartas;

64.  uzsver, ka jaunieši ar invaliditāti fiziskās aktivitātēs piedalās mazāk nekā viņu vienaudži bez invaliditātes un ka skolām ir svarīga loma veselīga dzīvesveida īstenošanā; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi veicināt to, lai jaunieši ar invaliditāti vairāk piedalītos fiziskās aktivitātēs; aicina dalībvalstis nekavējoties novērst visus esošos šķēršļus, kas apgrūtina cilvēku ar invaliditāti vai cilvēku ar īpašām vajadzībām dalību sporta pasākumos;

65.  atgādina, ka ir jāsamazina digitālā plaisa un jānodrošina cilvēkiem ar invaliditāti iespēja pilnībā izmantot digitālo savienību; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi uzlabot personu ar invaliditāti digitālās prasmes un kompetences, jo īpaši, izmantojot ar “Erasmus+” programmu finansētus projektus, un aicina dalībvalstis nodrošināt neaizsargātu iedzīvotāju, tostarp personu ar invaliditāti, aizsardzību tiešsaistē, izmantojot efektīvus pasākumus pret naida runu, kiberiebiedēšanu un visiem tiešsaistes diskriminācijas veidiem un nodrošinot gan neformālajā, gan formālajā izglītībā vairāk izglītošanās iespēju attiecībā uz digitālajām un plašsaziņas līdzekļu lietošanas prasmēm; turklāt aicina dalībvalstis nodrošināt atbilstīgu tehnoloģisko mācību līdzekļu bezmaksas pieejamību bērniem ar invaliditāti, lai viņi varētu pilnībā iesaistīties izglītības un apmācības pasākumos;

Sociālā aizsardzība

66.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ES 2030. gada stratēģijā invaliditātes jomā tiek iekļauti konkrēti pasākumi, lai veicinātu iekļaujošas sociālās aizsardzības sistēmas visā ES, kas cilvēkiem ar invaliditāti garantētu piekļuvi pabalstiem un pakalpojumiem visā dzīves laikā; aicina dalībvalstis noteikt sociālās aizsardzības minimumu personām ar invaliditāti, kurš tām garantētu pienācīgu dzīves līmeni;

67.  aicina abas likumdevējas iestādes apsvērt iespēju personas ar invaliditāti noteikt par īpašu mērķgrupu Sociālās nodrošināšanas koordinēšanas regulā(20);

68.  mudina dalībvalstis, veicot invaliditātes novērtējumu un noteikšanu, piemērot savstarpējas atzīšanas principu, un šā procesa pamatā vajadzētu būt UNCRPD cilvēktiesībās balstītam invaliditātes modelim, kas netiek apdraudēts, ņemot vērā vides un sociālos šķēršļus, ar ko persona saskaras, un iesaistot visas attiecīgās ieinteresētās personas, lai nodrošinātu, ka personu ar invaliditāti dzīves līmeni neapdraud, piemēram, ekonomikas korekciju programmas;

69.  aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas sociālo tiesību pīlārā tiek integrēta invaliditāte visos aspektos;

70.  iesaka izmantot Eiropas Sociālo fondu (ESF), Eiropas Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu (EaSI) un turpmākos ES sociālos fondus ne tikai nodarbinātības aktivizēšanas pasākumiem, bet arī sociālajai iekļautībai; uzsver rehabilitācijas kā sociālās integrācijas līdzekļa nozīmību, lai nodrošinātu, ka cilvēki ar invaliditāti turpina aktīvi līdzdarboties kopienas dzīvē;

71.  iesaka dalībvalstīm veikt īpašus pasākumus, piemēram, sniegt finanšu atbalstu un nodrošināt periodisku aprūpi, lai veicinātu tādas iekļaujošas sociālās aizsardzības sistēmas visā ES, kuras garantē pienācīgu dzīves standartu, pabalstu un pakalpojumu pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti visā dzīves ciklā;

72.  aicina dalībvalstis garantēt, ka deinstitucionalizācija nekad nenoved pie personu ar invaliditāti bezpajumtniecības, jo pienācīga un/vai pieejama mājokļa trūkums neļauj nodrošināt aprūpi kopienā;

Veselība

73.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot 2011. gada Direktīvu par pacientu tiesībām pārrobežu veselības aprūpē(21); iesaka Komisijai iekļaut spēcīgu invaliditātes komponentu direktīvas transponēšanā, lai garantētu piekļuvi cenu ziņā pieņemamai un kvalitatīvai pārrobežu veselības aprūpei personām ar invaliditāti; šajā sakarībā aicina Komisiju veikt direktīvas ietekmes novērtējumu nolūkā to pārskatīt, lai tā atbilstu UNCRPD, un sagatavot ES mēroga norādījumus par invaliditātes jautājuma iekļaušanu valstu kontaktpunktu darbā līdz ar kopīgiem snieguma kritērijiem, tostarp konkrētiem ar invaliditāti saistītiem ieteikumiem; mudina dalībvalstis nodrošināt atbilstošu izglītību un apmācību veselības aprūpes darbiniekiem par pacientu ar invaliditāti īpašajām vajadzībām;

74.  pauž bažas par pārkāpumiem, tostarp cilvēktiesību pārkāpumiem, garīgās veselības un aprūpes pakalpojumu sniegšanā, kas daudzos gadījumos ir būtiski ietekmējuši sniegto pakalpojumu kvalitāti, un norāda, ka šiem pakalpojumiem jābūt uz atveseļošanos orientētiem un pietiekami finansētiem un ka tie jāsniedz saskaņā ar cilvēktiesībās balstītu modeli;

75.  aicina dalībvalstis nodrošināt tādus garīgās veselības pakalpojumus, kas respektē tiesībspēju un kas paredz, ka uz informāciju balstītu piekrišanu par ārstēšanu un hospitalizāciju dod attiecīgā persona ar invaliditāti, nevis aizstājējs, kurš tās vietā pieņem lēmumu, arī ņemot vērā lēmumu pieņemšanas atbalsta pasākumus;

76.  aicina Komisiju nodrošināt, ka e-veselības, veselības aizsardzības un aprūpes pakalpojumi ir pilnībā pieejami un droši lietošanai visām personām ar invaliditāti, tostarp personām, kam ir intelektuālās attīstības traucējumi un sarežģītas vajadzības, un viņu ģimenes locekļiem;

77.  uzsver, ka steidzami jārisina jautājums saistībā ar to, ka personām ar invaliditāti trūkst vispārējas piekļuves daudznozaru speciālistu aprūpei, un ka vietās, kur tāda ir pieejama, pacientiem nākas ilgi gaidīt, kas būtiski apgrūtina vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpes profilaksei un ārstēšanai, un tas bieži vien noved pie šāda pacienta stāvokļa pasliktināšanās un rada veselības aprūpes sistēmām slogu, ko ir iespējams novērst;

78.  norāda, ka veselības aprūpes sistēmām būtu jānodrošina seksuālās vardarbības un/vai ļaunprātīgas izmantošanas konstatēšana, ziņošana par to un novēršana;

79.  mudina dalībvalstis palielināt pieaugušajiem ar invaliditāti paredzēto daudzdisciplīnu novērtēšanas un atkārtotas novērtēšanas pakalpojumu skaitu ar mērķi izstrādāt īpaši pielāgotus plānus, kurus var īstenot, izmantojot teritoriālos resursus (piemēram, ģimenes/dienas aprūpes/stacionāros pakalpojumus), kas atbilst noteiktajām biopsiholoģiskajām prasībām;

80.  mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā izmantot Eiropas references tīklu sistēmu, lai pilnveidotu un paplašinātu piekļuvi daudzdisciplīnu un specializētajai veselības aprūpei cilvēkiem ar invaliditāti kopumā un jo īpaši tiem, kuri cieš no retiem invaliditātes veidiem;

81.  uzsver, ka Komisija savā rīcības plānā attiecībā uz ES veselības aprūpes darbaspēku un ES darba programmā attiecībā uz rezultatīvām, pieejamām un noturīgām veselības aprūpes sistēmām nav pievērsusi pietiekamu uzmanību dažādiem invaliditātes veidiem, jo nevienā no šiem abiem tekstiem tie nav konkrēti apskatīti;

82.  uzsver panākumus, ko guvusi otrā kopīgā rīcība demences jomā, cerot, ka nākamajam trīsgadu laikposmam papildu līdzekļus piešķirs farmācijas uzņēmumi, kas piedalās “Novatorisku zāļu ierosmē”;

83.  aicina Komisiju iesniegt stratēģiju saistībā ar to, kā palīdzēt cilvēkiem ar smagu invaliditāti pēc to radinieku nāves, kuri bija atbildīgi par ikdienas aprūpi (sk. nesen pieņemto Itālijas likumu dopo di noi);

84.  mudina Komisiju rūpīgi analizēt atšķirības starp ANO noslēguma apsvērumiem un Komisijas sagatavoto progresa ziņojumu, jo īpaši attiecībā uz Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā paredzēto veselības aprūpes prioritāti;

85.  aicina dalībvalstīs kā sabiedrisku pakalpojumu konsekventi veicināt vietējo dzemdniecības aprūpi, lai samazinātu to gadījumu skaitu, kad invaliditāti ir izraisījušas dzemdību komplikācijas, un nodrošināt drošas dzemdības gan mātēm, gan zīdaiņiem saskaņā ar PVO Drošu dzemdību kontrolsarakstu;

86.  pauž gandarījumu par panākumiem, kas gūti Eiropas telemedicīnas nozarē, jo tā var būtiski mainīt personu ar invaliditāti iespējas piekļūt pakalpojumiem; turklāt uzskata, ka 4G tehnoloģijas izvēršana, 5G tehnoloģijas ieviešana un lietu interneta izplatība ļaus uzlabot veselības aprūpes nodrošināšanu personām ar invaliditāti; aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas veselības tehnoloģiju nozare netiek apgrūtināta ar pārmērīgu regulējumu un tai ir atbilstīga piekļuve finansējumam;

Ārējā darbība

87.  prasa, lai ES ārējā darbība pilnībā atbilstu UNCRPD;

88.  aicina ES nodrošināt, ka attīstības sadarbība un humanitārā rīcība ir pilnībā piekļūstama un iekļaujoša attiecībā uz personām ar invaliditāti;

89.  aicina ES ziņošanā par oficiālo attīstības palīdzību iekļaut invaliditātes tiesību rādītāju;

90.  aicina ES garantēt, ka tai ir būtiska loma, nodrošinot, lai personas ar invaliditāti netiktu atstātas novārtā attīstības sadarbības un humānās palīdzības ziņā, kā tas tika noteikts Eiropas Konsensā attīstības jomā, un novērst arī daudzējādās diskriminācijas veidus, ar ko saskaras neaizsargātas personas un atstumtas grupas;

91.  aicina Komisiju ārējā darbībā uzņemties vadošo lomu invaliditāti iekļaujošā ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanā neatkarīgi no jaunas Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā, pieņemot skaidru, pārredzamu un visaptverošu ceļvedi, lai sasniegtu šos mērķus;

92.  pauž nožēlu par to, ka ES ilgtspējīgas attīstības mērķu (ES IAM) nodarbinātības rādītājs nav sadalīts pēc invaliditātes veidiem; aicina ES sadarbībā ar partnervalstīm veicināt datu sadalījumu pēc invaliditātes veida;

93.  aicina ES un partnerus visos politikas un projektu izstrādes posmos iekļaut personas ar invaliditāti un organizācijas, kas tās pārstāv, tostarp uz vietas partnervalstīs, aktīvi līdzdarbojoties personu ar invaliditāti organizācijām;

94.  atgādina, ka sievietes ar invaliditāti bieži saskaras ar aizvien lielākām problēmām un apdraudējumiem valstīs, kas iesaistītas konfliktos, un konfliktu zonās; tāpēc uzsver vajadzību aizsargāt sievietes ar invaliditāti ES ārējā politikā;

ES iestāžu pienākumi

95.  mudina ES iestādes savu ārējo un iekšējo tīmekļa vietņu funkcijas, saturu, dokumentus, videoierakstus un tīmekļa pakalpojumus, tostarp sabiedrisko apspriešanu, darīt piekļūstamus, un publiski ziņot par atbilstību tīmekļa pieejamības pamatnostādnēm, ieteikumiem un saistībām un par to ievērošanu;

96.  pauž nožēlu par to, ka dalībvalstīs vēl nav ieviests projekts INSIGN, kas ļauj neatkarīgi sazināties nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem, kad viņi mijiedarbojas ar Savienības iestādēm, nodrošinot viņus ar zīmju valodas tulkiem un titrēšanas pakalpojumiem, lai gan Komisija finansēja pakalpojumu platformas prototipa izstrādi, kas tika veiksmīgi izmēģināts 2014. gadā Eiropas Parlamentā

97.  prasa ES iestādēm pēc pieprasījuma padarīt pieejamas visas savas publiskās sanāksmes, tostarp nodrošinot tulkošanu zīmju valodā, runas pārveidi tekstā, dokumentus Braila rakstā, kā arī izmantojot citas pastiprinošas un alternatīvas saziņas metodes un nodrošinot to ēku fizisku pieejamību; atzīst grūtības nodrošināt subtitrus visās sanāksmju tiešraidēs un videomateriālos; tomēr aicina iestādes turpināt pārraudzīt tehnoloģiju attīstību šajā jomā, lai uzlabotu pieejamību nākotnē;

98.  iesaka Eiropas Savienības iestādēm saskaņā ar ES daudzvalodības politiku piešķirt prioritāti tulkošanai uz valstu zīmju valodu (-ām) un to tās (tām), nevis starptautiskajai zīmju valodai;

99.  mudina dalībvalstis nodrošināt, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanas tajās ir piekļūstamas un dod iespēju piedalīties personām, kas dzīvo aprūpes iestādēs un/vai aizbildnībā;

100.  atzīst to, ka gan ES, gan dalībvalstu līmenī vēlēšanas nav pieejamas personām ar invaliditāti, jo īpaši personām ar garīgu invaliditāti vai intelektuāliem traucējumiem, šīs personas iekļaujošā veidā; mudina Eiropas Parlamentu nodrošināt, ka viņu saziņas materiāli par Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir pilnībā pieejami;

101.  aicina Eiropas skolas, bērnudārzus un pēcskolas iestādes visiem ES darbinieku bērniem, tostarp bērniem ar sarežģītām vai augsta līmeņa atbalsta vajadzībām, sniegt kvalitatīvu un iekļaujošu un UNCRPD atbilstīgu izglītību;

102.  aicina ES veicināt saprātīga pielāgojuma un citu veidu nodarbinātības atbalsta sniegšanu ES iestādēs, piemēram, viedo darbu darba ņēmējiem, tostarp reģistrētiem deputātiem palīgiem ar invaliditāti;

103.  aicina Komisiju pārskatīt kopīgās veselības apdrošināšanas shēmas kopīgos noteikumus, īstenošanas noteikumus, darbības jomu, pārstāvību invaliditātes aspektā, piekļūstamību un praksi, lai panāktu tās atbilstību UNCRPD;

104.  mudina ES iestādes, aģentūras un struktūras izveidot kontaktpunktus un uzsver, ka visos ģenerāldirektorātos un ES iestādēs ir jāievieš horizontāls starpiestāžu koordinācijas mehānisms; prasa paredzēt vajadzīgos pasākumus, lai to panāktu UNCRPD īstenošanas stratēģijas ietvaros;

105.  mudina iestādes pieņemt visaptverošu darbā pieņemšanas, paturēšanas un paaugstināšanas politiku, tostarp veicinošus pagaidu pasākumus, ar ko strauji un noturīgi palielinātu ierēdņu vai darbinieku un praktikantu ar invaliditāti , tostarp ar psihosociālu un intelektuālās attīstības invaliditāti, skaitu, kā to paredz Direktīvas 2000/78/EK 5. pants;

106.  atgādina par Eiropas Parlamenta invaliditātes jautājumu sadarbības grupas darbu, ko tā veic, palīdzēdama atbilstoši ANO konvencijai īstenot Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā un darbodamās kā platforma, kura apvieno Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu deputātus un organizāciju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus gan valsts, gan vietējā līmenī; norāda, ka sadarbības grupa ir unikāls forums, ar ko rosināt diskusijas un debates, lai stratēģiju būtu iespējams īstenot;

107.  aicina Eiropas Savienības iestādes iekšējo noteikumu, politikas un prakses, tostarp Civildienesta noteikumu un noteikumu par saprātīgiem pielāgojumiem un piekļūstamību, sagatavošanā, īstenošanā un uzraudzībā pilnībā apspriesties ar darbiniekiem un deputātiem ar invaliditāti un viņus lietderīgi iesaistīt šajos procesos;

Atšķirības starp progresa ziņojumu un noslēguma secinājumiem

108.  pauž nožēlu par to, ka ES iestāžu tīmekļa vietnes neatbilst AAA līmeņa piekļūstamības standartiem; aicina iestādes pēc iespējas drīzāk nodrošināt atbilsmi;

109.  pauž nožēlu par to, ka ES un tās dalībvalstu tiesību akti transporta jomā joprojām nav pilnībā īstenoti valstu līmenī; šajā sakarībā iesaka izveidot valsts izpildstruktūras ikvienā dalībvalstī;

110.  norāda uz dzelzceļa piekļūstamības ziņā panākto progresu; prasa tāda paša līmeņa piekļūstamības noteikumus pieņemt arī attiecībā uz citiem transporta veidiem, tostarp gaisa satiksmi, lai atrisinātu konfliktus starp drošumu un piekļūstamību;

111.  norāda, ka Komisijas progresa ziņojumā netiek skatīta Horizontālā direktīva par vienlīdzīgu attieksmi;

112.  pauž nožēlu par to, ka ir panākts pavisam neliels progress attiecībā uz to, ka Eiropas Savienība ratificē UNCPRD fakultatīvo protokolu;

113.  norāda, ka Komisija līdz šim nav transversāli un visaptveroši pārskatījusi savus tiesību aktus, lai nodrošinātu pilnīgu saskaņotību ar UNCPRD noteikumiem;

114.  atzinīgi vērtē atjaunināto instrumentu sarakstu, tostarp nesen pieņemtos instrumentus, taču pauž nožēlu par to, ka deklarācija par kompetenci nav pārskatīta un ka instrumentu saraksts neietver instrumentus bez īpašas atsauces uz personām ar invaliditāti, kuri tomēr attiecas uz personām ar invaliditāti;

115.  pauž nožēlu, ka Komisija nav guvusi panākumus, integrējot sieviešu un meiteņu ar invaliditāti tiesības visos savos dzimumu līdztiesības politikas virzienos un programmās, kā arī integrējot dzimumu līdztiesības perspektīvu savās invaliditātes stratēģijās;

116.  atzinīgi vērtē to, ka ES ir parakstījusi Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvenciju), un aicina Padomi ātri to ratificēt;

117.  pauž nožēlu par to, ka pašreizējā Eiropas politika par bērna tiesībām nepietiekami ietver visaptverošu uz tiesībām balstītu stratēģiju attiecībā uz zēniem un meitenēm ar invaliditāti vai garantijas, lai aizsargātu bērnu tiesības, un ka invaliditātes stratēģijās netiek pietiekami risināti un integrēti zēnu un meiteņu ar invaliditāti tiesību jautājumi; aicina Komisiju saskaņā ar UNCRPD un atbilstoši ANO Konvencijai par bērna tiesībām (UNCRC) pievērst īpašu uzmanību bērniem ar invaliditāti; jo īpaši uzsver nepieciešamību pēc pozitīva piemēra attiecībā uz sievietēm un meitenēm ar invaliditāti;

118.  norāda, ka ES nav rīkojusi visaptverošu kampaņu, lai uzlabotu informētību par UNCRPD un cīnītos pret aizspriedumiem pret personām ar invaliditāti;

Ceļā uz vispusīgu un efektīvu stratēģiju invaliditātes jomā laikposmam līdz 2030. gadam

Horizontāli jautājumi

119.  aicina Komisiju nodrošināt, ka nākotnes stratēģija invaliditātes jomā ir vērsta uz pilnīgu UNCRPD īstenošanu visos ES politikas virzienos un uz piekļūstamības, dalības, nediskriminēšanas un līdztiesības integrēšanu, aptverot visus UNCRPD pantus, un paredzēt šai stratēģijai pietiekamu budžetu, izpildes grafiku un uzraudzības mehānismu, kā arī tai vajadzētu būt tādam pašam juridiskajam spēkam kā pašreizējai stratēģijai; apzinās, ka stratēģija var būt sekmīga tikai tad, ja tiek iesaistītas visas ieinteresētās personas, tostarp pilsoniskā sabiedrība;

120.  uzsver, ka 2020.–2030. gada stratēģijas pamatā vajadzētu būt starpnozaru visaptverošai visu ES tiesību aktu un politikas virzienu pārskatīšanai, lai nodrošinātu pilnīgu saskaņotību ar UNCPRD noteikumiem, un ka šajā stratēģijā būtu jāiekļauj pārskatītā deklarācija par kompetenci;

121.  aicina Komisiju veicināt pasākumus saistībā ar efektīvu reintegrāciju un rehabilitāciju, lai samazinātu vai novērstu sekas, ko attiecībā uz personas ienākumu gūšanas spēju rada saslimšana vai fiziska, garīga vai emocionāla invaliditāte;

122.  iesaka Komisijai nodrošināt, ka jebkāda nākotnes stratēģija un attiecīgais apspriešanās process ir pārredzami, saprotami un pilnībā piekļūstami, kā arī tajos vajadzētu ietvert skaidrus rādītājus un kritērijus;

123.  norāda, ka ES IAM rādītāju kopumā nav iekļautas personas ar invaliditāti attiecībā uz 4. mērķi (izglītība), 5. mērķi (dzimumu līdztiesība) un 8. mērķi (pienācīgs darbs un ekonomikas izaugsme); prasa turpmākajā stratēģijā izmantot IAM vispārējos rādītājus, lai uzraudzītu, kā ES īsteno galvenās darbības un politikas virzienus nodarbinātības jomā;

124.  uzsver — ir svarīgi nodrošināt, ka turpmākā stratēģijas invaliditātes jomā ir saskanīga ar citām ES iniciatīvām un stratēģijām, lai veicinātu personu ar invaliditāti, jo īpaši sieviešu, nodarbinātību un iekļaušanu;

125.  iesaka stratēģijā laikposmam pēc 2020. gada iekļaut publisko iepirkumu un standartizāciju kā horizontālus jautājumus, lai palielinātu nodarbinātības iespējas personām ar invaliditāti, kā arī veicināt datu apkopošanu un labas prakses apmaiņu starp dalībvalstīm;

126.  mudina Komisiju nodrošināt, lai ES finansētie projekti būtu saskaņā ar UNCRPD cilvēktiesību pieeju, nefinansējot projektus, kas radītu nepiekļūstamību, izslēgtu personas ar invaliditāti vai neatbilstu piekļūstamības standartiem;

127.  aicina Komisiju ierosināt izstrādāt pieejamu novērtēšanas rīku, ar ko veikt pastāvīgu uzraudzību, tostarp īpašus rādītājus un reāli īstenojamus mērķus;

128.  aicina ES un dalībvalstis pēc tam, kad ES ir ratificējusi Stambulas konvenciju, pieņemt īpašus pasākumus, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti;

129.  prasa ES iekļaut Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā visos ES tiesību aktos un ES pusgada procesā; prasa šajā sakarībā Eiropas Savienībai un personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām iesaistīties patiesā strukturētā dialogā, lai izstrādātu stratēģiju laikposmam pēc 2020. gada;

130.  iesaka turpmākajā stratēģijā iekļaut atbalsta pakalpojumu būtisko nozīmi, lai personas ar invaliditāti varētu baudīt cilvēktiesības;

131.  iesaka turpmākajā stratēģijā iekļaut jautājumus, kas saistīti ar darbinieku apmācību un kas ir īpaši būtiski, ja ir jāsniedz atbalsts saskaņā ar UNCRPD principiem;

Papildu rīcības jomas

132.  mudina visās nākotnes stratēģijas jomās integrēt līdztiesības, dzimuma, tostarp, piemēram, LGBTQI personu, kas saskaras ar multiplo diskrimināciju, nediskriminēšanas aspektus; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt kampaņas un mācību kursus, lai vairotu izpratni par UNCRPD un nepieciešamību respektēt dažādību nolūkā apkarot diskrimināciju, stigmatizāciju un aizspriedumus pret personām ar invaliditāti, personām ar psihosociālu invaliditāti, mācīšanās grūtībām vai autismu;

133.  uzsver, ka ir jādara vairāk, lai pārvarētu stereotipus par un aizspriedumus pret invaliditāti plašsaziņas līdzekļos, lai mainītu prevalējošās atstumtību veicinošās sociālās normas; aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt sabiedrības izpratnes vairošanas iniciatīvās ar mērķi nodrošināt, ka cilvēki ar invaliditāti tiek uztverti kā vienlīdzīgi pilsoņi, lai apkarotu stereotipus par invaliditāti;

134.  norāda uz dzimuma un invaliditātes aspektu krustenisko saikni, īpaši attiecībā uz informētu piekrišanu par kontracepcijas lietošanu, piespiedu sterilizāciju un iespējām īstenot reproduktīvās tiesības; aicina dalībvalstis apsvērt nepieciešamību izvērtēt savus tiesību aktus šajā jomā;

135.  mudina ES iekļaut bērnu ar invaliditāti tiesības visās turpmākajās stratēģijās;

136.  atzīst, ka tiesībspēja un rīcībspēja ir viens no cilvēktiesību, tostarp balsstiesību, izmantošanas priekšnosacījumiem un ka jebkādām jaunām stratēģijām jāvirzās uz to, lai nevienam netiktu liegta tiesībspēja un rīcībspēja invaliditātes dēļ jebkurā dzīves jomā; uzsver, ka šajā sakarībā ES būtu jāpieņem atbilstīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka visas personas ar invaliditāti var īstenot visas savas tiesības, kas nostiprinātas Eiropas Savienības līgumos un tiesību aktos, piemēram, piekļūt tiesu iestādēm, precēm un pakalpojumiem, tostarp bankām, nodarbinātībai un veselības aprūpei, kā arī balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un patērētāju tiesības saskaņā ar Konvenciju, un ES jāveicina pasākumi, kas nav saistīti ar piespiedu līdzekļu izmantošanu, un atbalsts lēmumu pieņemšanā saskaņā ar UNCRPD;

137.  stingri mudina Komisiju iekļaut visus iespējamos pasākumus jaunajā stratēģijā, lai nodrošinātu brīvību un drošību visām personām ar visu veidu invaliditāti saskaņā ar UNCPRD un komitejas ieteikumiem;

138.  stingri mudina Komisiju saglabāt partnerības principu turpmākajos noteikumos par finansējumu un nodrošināt tā pilnīgu ievērošanu;

139.  aicina Komisiju veicināt personu ar invaliditāti un tās pārstāvošo organizāciju strukturētu iesaisti visos lēmumu pieņemšanas procesos gan valstu, gan ES līmenī, un finansēt personu ar invaliditāti organizāciju spēju veidošanu, lai dotu šīm personām iespēju strukturēti piedalīties visos lēmumos, kas tās skar; aicina dalībvalstis turpināt īstenot apmācību UNCRPD jomā, lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti zina savas tiesības un spēj nepieļaut diskrimināciju;

140.  atgādina, ka UNCRPD komiteja ir paudusi nopietnas bažas par personu ar invaliditāti nestabilo situāciju pašreizējās migrācijas krīzes laikā ES; stingri mudina Komisiju integrēt invaliditātes aspektu ES migrācijas un bēgļu politikas nostādnēs un nodrošināt, ka, novirzot jebkādu ES finansējumu šīs humanitārās krīzes pārvarēšanai, tiek ņemtas vērā personu ar invaliditāti vajadzības;

141.  uzstājīgi mudina dalībvalstis sadalīt datus pēc invaliditātes veida un ciešā sadarbībā ar Eurostat vākt salīdzināmus datus par invaliditāti dažādās jomās, ietverot personas, kas dzīvo aprūpes iestādēs, un tajā pašā laikā sasaistot invaliditātes stratēģiju ar IAM īstenošanas procesu un Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam;

142.  uzsver, ka ir vajadzīgi izmērāmi un salīdzināmi kvantitatīvi un kvalitatīvi rādītāji attiecībā uz piekļūstamību, vienlīdzību, nodarbinātību, sociālo aizsardzību, veselību, mācību rezultātiem un studentu skaitu saistībā ar iekļaujošu izglītību, lai novērtētu UNCRPD īstenošanu ES un dalībvalstīs, un stingri mudina vākt datus, lai palīdzētu piemērotu šos rādītājus;

143.  mudina ES sadarbībā ar personām ar invaliditāti un viņus pārstāvošām organizācijām izstrādāt uz cilvēktiesībām balstītu rādītāju sistēmu, kā arī līdzvērtīgu vispusīgu datu vākšanas sistēmu, kurā dati būtu sadalīti pēc dzimuma, vecuma, lauku vai pilsētu iedzīvotājiem un invaliditātes veida;

144.  atzīst, ka personas ar intelektuālu invaliditāti ir īpaši neaizsargātas pret diskrimināciju un ļaunprātīgu izmantošanu un bieži tiek ievietotas aprūpes iestādēs bez piekļuves izglītībai un pašnoteikšanās iespējām;

145.  stingri mudina Komisiju un dalībvalstis veikt papildu pasākumus, lai sasniegtu visneaizsargātākās personas, piemēram, bezpajumtniekus un personas ar invaliditāti;

146.  uzsver, ka ir nepieciešams pastāvīgi uzraudzīt UNCRPD īstenošanu atbilstoši tās 33. pantam un apspriežoties ar invaliditātes jomas organizācijām;

147.  aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas Savienības augsta līmeņa grupas rasisma, ksenofobijas un citu neiecietības veidu apkarošanas jautājumos darbs, lai uzlabotu datu reģistrēšanu un vākšanu par naida noziegumiem, pilnībā ietvertu naida noziegumus pret personām ar invaliditāti;

148.  mudina visas dalībvalstis piešķirt pietiekamus finanšu un cilvēkresursus saskaņā ar UNCPRD 33. panta 2. punktu izveidotajām uzraudzības sistēmām, lai tās veiktu savus uzdevumus neatkarīgi;

149.  mudina Komisiju nodrošināt pietiekamus resursus ES uzraudzības sistēmai, lai tā varētu pildīt savas funkcijas neatkarīgi un pienācīgi;

150.  atgādina, ka Lūgumrakstu komiteja (PETI) katru gadu saņem ievērojamu skaitu lūgumrakstu, kuros minētas grūtības, ar ko ES ikdienā saskaras personas ar invaliditāti un kas saistītas ar astoņām galvenajām darbības jomām, kuras identificētas Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā, vai citām piekļūstamības problēmām, piemēram, attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpei un sociālajai aizsardzībai, izglītībai un apmācībai, darba tirgum, būvētajai videi un transportam, precēm un pakalpojumiem, informācijai un komunikācijai, kā arī dalībai politikas, sabiedrības un kultūras norisēs;

151.  aicina dalībvalstis ratificēt UNCRPD un parakstīt fakultatīvo protokolu;

152.  uzsver, ka sakarā ar ES regulējumu, kas saistīts ar UNCRPD, Lūgumrakstu komiteja lūgumrakstu procesā pilda aizsardzības funkciju (līdzās Eiropas ombudam, kas iecelts, lai aizsargātu iedzīvotājus administratīvo kļūmju gadījumos), sniegdama lūgumraksta iesniedzējiem iespēju iesniegt sūdzību par tiesību pārkāpumiem no Eiropas, valsts un vietējo iestāžu puses; uzsver, ka komitejas saņemtie lūgumraksti apliecina nepieciešamību pieņemt efektīvu, horizontālu, nediskriminējošu un cilvēktiesībās balstītu pieeju invaliditātes jomas politikas virzieniem; uzsver, ka Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra veic svarīgu darbu, stiprinādama personu ar invaliditāti pamattiesības ES un atbalstīdama UNCRPD īstenošanu ES līmenī;

153.  uzsver, ka lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju iesniegto lūgumrakstu attiecas uz grūtībām, kas saistītas ar pieteikuma procedūrām, invaliditātes atzīšanu un novēlotiem invaliditātes pensijas maksājumiem no attiecīgo iestāžu puses; uzsver, ka šiem jautājumiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanā un tās sociālās aizsardzības rīcības jomā saskaņā ar UNCRPD 28. pantu par pienācīgu dzīves līmeni un sociālo aizsardzību;

°

°  °

154.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1)

OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp.

(2)

UNCRPD/C/EU/CO/1.

(3)

OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.

(4)

OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.

(5)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0485.

(6)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0360.

(7)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0318.

(8)

OV L 353, 27.9.2016., 41. lpp.

(9)

OV C 131 E, 8.5.2013., 9. lpp.

(10)

OV C 212 E, 5.8.2010., 23. lpp.

(11)

Šajā ziņojumā jēdziens “pilntiesīgs pilsonis” būtu jāsaprot UNCRPD izpratnē — visām personām ar invaliditāti jāvar pilnībā izmantot visas cilvēktiesības.

(12)

Tiesas 2013. gada 11. aprīļa spriedums, HK Danmark, apvienotās lietas C-335/11 un C-337/11, ECLI:EU:C:2013:222, 29. un 30. punkts; Tiesas 2014. gada 18. marta spriedums, Z, C-363/12, ECLI:EU:C:2014:159, 73. punkts; Tiesas 2014. gada 22. maija spriedums, Glatzel, C-356/12, , ECLI:EU:C:2014:350, 68. punkts.

(13)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 26. oktobra Direktīva (ES) 2016/2102 par publiskā sektora struktūru tīmekļvietņu un mobilo lietotņu piekļūstamību, OV L 327, 2.12.2016., 1. lpp.

(14)

Komisijas 2014. gada 18. novembra Regula (ES) Nr. 1300/2014 par savstarpējas izmantojamības tehniskajām specifikācijām attiecībā uz Savienības dzelzceļa sistēmas pieejamību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, OV L 356, 12.12.2014., 110. lpp.

(15)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regula (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91, OV L 46, 17.2.2004., 1. lpp.

(16)

Padomes 1993. gada 6. decembra Direktīva 93/109/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību balsstiesību un tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, OV L 329, 30.12.1993., 34. lpp.

(17)

Padomes 1994. gada 19. decembra Direktīva 94/80/EK, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās izmanto Savienības pilsoņi, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, OV L 368, 31.12.1994., 38. lpp.

(18)

Priekšlikums Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas, COM(2008)0426.

(19)

Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.

(20)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 200, 7.6.2004., 1. lpp.).

(21)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīva 2011/24/EK par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē, OV L 88/4, 4.4.2011., 45. lpp.


Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejAS ATZINUMS (12.10.2017)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par progresa ziņojumu par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā (2010–2020) īstenošanu

(2017/2127(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Nessa Childers

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā viens no labas veselības un labklājības nodrošināšanas mērķiem, kas norādīti Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam, ir panākt vispārēju veselības apdrošināšanu, tostarp aizsardzību pret finanšu riskiem, un garantēt, ka visiem ir pieejamas drošas, efektīvas un cenas ziņā pieņemamas zāles un labas kvalitātes vakcīnas; tā kā dalībvalstis pārāk bieži samazina ar invaliditāti saistītos sociālos pabalstus un veselības aprūpes pakalpojumus, tādējādi apdraudot ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (UN CRPD) īstenošanu un vēl vairāk palielinot nabadzības un sociālās atstumtības līmeni;

B.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. panta 7. punktā paredzēts, ka dalībvalstu ir atbildīgas par savas veselības politikas noteikšanu un veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu; tādēļ atzīst, ka ir svarīgi apspriesties un sadarboties ar dalībvalstīm, lai Eiropas stratēģija invaliditātes jomā būtu sekmīga;

C.  tā kā saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem(1) personām ar invaliditāti ir grūtāk piekļūt veselības aprūpes pakalpojumiem un ir vērojami gadījumi, kad netiek apmierinātas viņu veselības aprūpes vajadzības, jo veselības veicināšanas pasākumi reti kad ir paredzēti personām ar invaliditāti (piemēram, sievietēm ar invaliditāti retāk tiek veikts skrīnings krūts vēža konstatēšanai nekā sievietēm bez invaliditātes, un pastāv liela varbūtība, ka dzimumaudzināšanas programmās netiks iekļauti pusaudži ar invaliditāti);

D.  tā kā UN CRPD 25. pantā ir nostiprinātas personu ar invaliditāti tiesības saņemt visaugstākajiem standartiem atbilstošu veselības aprūpi, nepieļaujot nekādu diskrimināciju;

E.  tā kā ES ir vadošā loma cilvēktiesību ratifikācijā; tā kā ES Pamattiesību hartas 21. un 26. pants vēlreiz apstiprina diskriminācijas aizlieguma principu, bet 35. pants — tiesības uz veselības aprūpi; tā kā visām dalībvalstīm būtu jāratificē šī konvencija un jāparaksta attiecīgais protokols;

F.  tā kā visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības un tiesības uz nedalītu cieņu, līdzvērtīgu attieksmi un pilnīgu līdzdalību sabiedrībā;

G.  tā kā paredzams, ka invaliditāte, kas Eiropā biežāk skar sievietes, vēl palielināsies, ņemot vērā sabiedrības novecošanos;

H.  tā kā astoņas šīs stratēģijas jomas ir savstarpēji cieši saistītas;

I.  tā kā personas ar invaliditāti ir jo īpaši neaizsargātas pret trūkumiem veselības aprūpes pakalpojumos, tās piekopj veselību apdraudošu uzvedību un tām ir raksturīgi augstāki priekšlaicīgas nāves rādītāji;

J.  tā kā personas ar invaliditāti, cenšoties piekļūt veselības aprūpei, saskaras ar virkni šķēršļu, tostarp pārāk augstām izmaksām, pakalpojumu ierobežotu pieejamību, fiziskiem šķēršļiem, kā arī ar veselības aprūpes darbinieku nepietiekamām prasmēm un zināšanām,

1.  apgalvo, ka ir svarīgi pieeju invaliditātes politikai balstīt uz cilvēktiesībām, lai nodrošinātu visaugstākos sasniedzamos veselības standartus, kas ir viena no pamattiesībām; atzīst, ka, politikas izstrādē liekot uzsvaru uz invaliditātes medicīnisko modeli, pienācīgi netiek novērtēta sociālo un fizisko šķēršļu ietekme uz personu ar invaliditāti vispārējo veselību un labklājību;

2.  uzsver, ka, lai gan piekļuve visaugstākā iespējamā līmeņa veselības aprūpei bez diskriminācijas invaliditātes dēļ ir viena no pamattiesībām, personas ar invaliditāti vēl joprojām saskaras ar šķēršļiem, kas liedz tām vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem, tostarp nepietiekamu informāciju par tiesībām uz veselības aizsardzību, diskriminējošu attieksmi no privātu veselības apdrošināšanas sabiedrību puses, invalīdiem nepieejamām veselības aprūpes iestādēm, un bieži vien zemākas kvalitātes aprūpi, kas nav pielāgota atšķirīgām vajadzībām; apgalvo, ka nespēja piekļūt kvalitatīviem veselības pakalpojumiem nelabvēlīgi ietekmē personu ar invaliditāti spējas dzīvot patstāvīgi, iekļauties sabiedrībā un būt vienlīdzīgiem ar pārējiem sabiedrības locekļiem;

3.  uzsver, ka būtu jāsniedz nepieciešamais sociālais atbalsts, lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti, jo īpaši personas ar psihosociālu invaliditāti, var īstenot savas tiesības un baudīt pilnīgu autonomiju; aicina izvairīties no šādu personu institucionalizēšanas un veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka šie cilvēki netiek pakļauti ārstēšanai, kurai viņi nepiekrīt;

4.  pauž nopietnas bažas par to, ka daudzām sievietēm un meitenēm ar invaliditāti vispār nav iespējams piekļūt seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām, un aicina dalībvalstis steidzami pieņemt pamatnostādnes, lai nodrošinātu, ka pilnībā ir pieejama visa ar seksuālo un reproduktīvo veselību saistītā izglītība, informācija, veselības aprūpe un pakalpojumi un ka informācija tiek sniegta konkrētam vecumam atbilstošā veidā; uzskata, ka apzinātai piekrišanai attiecībā uz kontracepcijas līdzekļu un medicīnisko procedūru lietošanu būtu jāatbalsta sieviešu ar invaliditāti izvēles brīvība un pašnoteikšanās saistībā ar viņu seksuālo un reproduktīvo dzīvi;

5.  uzsver, ka steidzami jārisina jautājums saistībā ar to, ka personām ar invaliditāti trūkst vispārējas piekļuves daudznozaru speciālistu aprūpei, un ka vietās, kur tāda ir pieejama, pacientiem nākas ilgi gaidīt, kas ir būtiski apgrūtina vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpes profilaksei un ārstēšanai, un tas bieži vien noved pie šāda pacienta stāvokļa pasliktināšanās un rada veselības aprūpes sistēmām slogu, ko ir iespējams novērst;

6.  atgādina par UN CRPD nostiprinātajām reproduktīvajām tiesībām, kas ietver piekļuvi visaptverošai reproduktīvās veselības aprūpei, tostarp ģimenes plānošanas un mātes veselības aprūpes pakalpojumiem, un informāciju un tiesības sniegt apzinātu piekrišanu attiecībā uz visām medicīniskajām procedūrām, tostarp sterilizāciju un abortu, un tiesībām saglabāt auglību vienlīdzīgi ar citiem;

7.  norāda, ka veselības aprūpes sistēmām būtu jānodrošina seksuālās vardarbības un/vai ļaunprātīgas izmantošanas konstatēšana, ziņošana par to un novēršana;

8.  uzsver, ka piekļuve veselības aprūpei joprojām ir problemātisks jautājums, jo ir jānodrošina optimāla veselības aprūpes kvalitāte personām ar invaliditāti, tostarp personām ar garīgās veselības problēmām; atzīst, ka ir vairāk jāīsteno veselības veicināšanas un profilakses pasākumi, kas vērsti uz personām ar invaliditāti, piemēram, kampaņas, lai palielinātu informētību par noteiktu vēža veidu, tostarp, krūts un dzemdes kakla vēža, agrīnu atklāšanu;

9.  mudina dalībvalstis palielināt pieaugušajiem ar invaliditāti paredzēto daudzdisciplīnu novērtēšanas un atkārtotas novērtēšanas pakalpojumu skaitu ar mērķi izstrādāt īpaši pielāgotus plānus, kurus var īstenot, izmantojot teritoriālos resursus (piemēram, ģimenes/dienas aprūpes/ stacionāros pakalpojumus), kas atbilst noteiktajām biopsiholoģiskajām prasībām;

10.  atkārtoti pauž bažas par mazāk aizsargātiem pacientiem, piemēram, personām ar psihosociālu un garīgu invaliditāti; aicina dalībvalstis nepieļaut, ka pacientiem nepamatoti tiek liegtas tiesības uz apzinātu piekrišanu ārstēšanai; uzsver, ka ES politikai invaliditātes jomā jo īpaši ir jānodrošina tādu personu aizsardzība, saistībā ar kurām pastāv liela varbūtība, ka tās varētu neiekļaut veselības aprūpes sistēmā, un kuras bieži vien nevar dot brīvu un apzinātu piekrišanu veselības aprūpei;

11.  pauž bažas par to, ka bieži vien netiek nenodrošināta pietiekama tiesiskā aizsardzība pret dažādiem un krusteniskiem diskriminācijas veidiem; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem neatkarīgi no pacienta invaliditātes, vecuma, dzimuma, seksuālās orientācijas, rases vai etniskās izcelsmes;

12.  aicina Komisiju un dalībvalstis īstenojot Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā cik ātri vien iespējams;

13.  uzsver, ka personas ar fizisku invaliditāti arī saskaras ar problēmām digitalizētajā mobilitātes tirgū; prasa panākt, ka personām ar visu veidu invaliditāti tiek nodrošināta vieglāka piekļuve, izmantojot dažāda veida invaliditātei nepieciešamās valodas, formātus un tehnoloģijas, tostarp zīmju valodas, Braila rakstu, pastiprinošas un alternatīvas komunikācijas sistēmas un citus šo personu izvēlētos pieejamos komunikācijas līdzekļus, veidus un formātus, tostarp viegli lasāmu valodu, subtitrus un īsziņas, jo īpaši attiecībā uz informāciju par veselību, izmantojot vairāk nekā vienu sensoro kanālu;

14.  uzsver, ka veselības apdrošināšanas shēmas nedrīkst diskriminēt personas ar invaliditāti;

15.  atzinīgi vērtē ES invaliditātes kartes izmēģinājuma projektu un mudina dalībvalstis parakstīt šo iniciatīvu; aicina Komisiju vajadzības gadījumā mobilizēt nepieciešamo finansējumu šā projekta attīstīšanai visā ES;

16.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka personām ar invaliditāti ir viegla piekļuve neatliekamās palīdzības numuram 112 no jebkuras vietas Eiropā;

17.  uzsver nepieciešamību apsvērt pacientu ar invaliditāti joprojām nepietiekamo informētību par Direktīvas 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (turpmāk – Pārrobežu veselības aprūpes direktīva) noteikumiem; uzsver, ka minētā direktīva ir steidzami jāsaskaņo ar UN CRPD, lai garantētu piekļuvi cenu ziņā pieņemamai un kvalitatīvai pārrobežu veselības aprūpei; mudina dalībvalstis turpināt minētās direktīvas īstenošanu, tostarp īpašu uzmanību pievēršot personu ar invaliditāti tiesībām;

18.  uzsver, ka pacienti ar invaliditāti nespēj izmantot pārrobežu veselības aprūpi, ja viņi nevar atļauties segt papildu izmaksas, kuras rada viņu invaliditāte, tādējādi viņiem tiek liegta iespēja izmantot šīs tiesības ar vienādiem nosacījumiem; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt Pārrobežu veselības aprūpes direktīvas nediskriminējošu piemērošanu;

19.  atzinīgi vērtē Pārrobežu veselības aprūpes direktīvu, kas, teorētiski, ir atvieglojusi pacientiem ar invaliditāti piekļuvi veselības aprūpei; tomēr pauž nožēlu, ka trūkst zināšanu par šo instrumentu, jo šis trūkums faktiski ievērojami ierobežo tās objektīvo potenciālu; uzskata, ka šajā sakarībā būtu vēlams palielināt ģimenes ārstu apmācību, lai viņi varētu sniegt noderīgus padomus par iespējām, ko minētā direktīva var piedāvāt; tomēr cer, ka valstu kontaktpunktus, kas izveidoti kā saikne starp veselības aprūpes pakalpojumu izmantotājiem un sniedzējiem, var stiprināt, lai sniegtu iedzīvotājiem — kuri, kā to liecina Eirobarometra pētījumi, nezina, ka šādi informācijas punkti pastāv — skaidru un pārskatāmu informāciju par valsts veselības aprūpes dienestu kvalitātes un drošības standartiem un lai palīdzētu iedzīvotājiem pieņemt nepieciešamos lēmumus par atbilstošu veselības aprūpi;

20.  prasa novērtēt Pārrobežu veselības aprūpes direktīvas ietekmi uz personām ar invaliditāti;

21.  iesaka Komisijai un dalībvalstīm sadarboties ar pacientu ar invaliditāti organizācijām, lai nodrošinātu to, ka valstu kontaktpunkti sniedz un izplata informāciju par pārrobežu veselības aprūpes tiesībām pieejamos formātos;

22.  aicina Komisiju virzīt savus datu vākšanas un politikas veidošanas pasākumus, izmantojot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, lai galveno uzmanību pievērstu nevis atsevišķām īpašām vajadzībām, bet ņemtu vērā visus šķēršļus, ar kuriem saskaras personas ar invaliditāti, kad to fiziskie, garīgie, intelektuālie vai maņu traucējumi nonāk mijiedarbībā ar ārējo vidi;

23.  mudina dalībvalstis sekmēt horizontālās Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas pieņemšanu, lai paplašinātu aizsardzību pret diskrimināciju invaliditātes dēļ, cita starpā, attiecībā uz veselības aprūpes pieejamību, un tādējādi arī novērstu diskrimināciju vairāku iemeslu dēļ;

24.  mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā izmantot Eiropas references tīklu sistēmu, lai pilnveidotu un paplašinātu piekļuvi daudzdisciplīnu un specializētajai veselības aprūpei cilvēkiem ar invaliditāti kopumā un jo īpaši tiem, kuri cieš no reta invaliditātes veida;

25.  aicina Komisiju sākt darbu pie Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā laikposmam pēc 2020. gada, pilnībā apspriežoties ar dalībvalstīm, Parlamentu, citām iestādēm un sabiedrību; uzskata, ka iesaistīšanās ir īpaši svarīga, ņemot vērā to, ka Eiropas stratēģija invaliditātes jomā laikposmā no 2010. līdz 2020. gadam netika būtiski pārskatīta; jo īpaši vērš Komisijas uzmanību uz Parlamenta 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (UN CRPD) īstenošanu un Eiropas Parlamenta finansētā projekta vulnerABLE rezultātiem;

26.  uzsver, ka Komisija savā rīcības plānā attiecībā uz ES veselības aprūpes darbaspēku un ES darba programmā attiecībā uz rezultatīvām, pieejamām un noturīgām veselības aprūpes sistēmām nav pievērsusi pietiekamu uzmanību dažādiem invaliditātes veidiem, jo nevienā no šiem abiem tekstiem tie nav konkrēti apskatīti;

27.  aicina dalībvalstis atturēties no finansējuma samazināšanas ar invaliditāti saistītajiem sociālajiem pabalstiem, kopienas līmeņa pakalpojumiem, veselības aprūpes pakalpojumiem, apmācības un izglītības programmām, kas apdraudētu UN CRPD īstenošanu un vēl vairāk palielinātu nabadzību un sociālo atstumtību;

28.  mudina pieņemt, izmantojot pētniecības pamatprogrammas un citus finanšu instrumentus, izmēģinājuma projektus, piemēram, tādus, kas ir saistīti ar telemedicīnu, lai pacientiem ar invaliditāti atvieglotu piekļuvi vajadzīgajai veselības aprūpei, tostarp neatliekamās palīdzības dienestiem;

29.  pauž cerību, ka, ievērojot ES stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam, dalībvalstis izmantos Eiropas Sociālo fondu un citus Eiropas strukturālos un investīciju fondus, lai finansētu visus pasākumus, kas var palīdzēt aizsargāt personu ar invaliditāti veselību, izmantojot integrētas pieejas un individualizētu atbalstu un konsultāciju pakalpojumus, virzot šos cilvēkus uz veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem;

30.  mudina Komisiju izskatīt priekšlikumus mobilizēt struktūrfondus, lai apmācītu veselības aprūpes speciālistus labāk izprast invaliditāti un novērstu konkrētu zināšanu trūkumu par nosacījumiem, kas saistīti ar invaliditāti;

31.  iesaka pastāvīgi virzīt veselības aprūpes un citiem pakalpojumiem paredzēto Eiropas strukturālo finansējumu ar mērķi veicināt deinstitucionalizāciju un neatkarīgu dzīvi kopienā, kā arī lai iesaistītu pacientu organizācijas un apspriestos ar tām;

32.  uzsver panākumus, ko guvusi otrā kopīgā rīcība demences jomā, cerot, ka nākamajam trīsgadu laikposmam papildu līdzekļus piešķirs farmācijas uzņēmumi, kas piedalās “Novatorisku zāļu ierosmē”;

33.  uzsver, ka neatkarīga dzīve un dzīve kopienā ir galvenie faktori pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanā un ka personām ar invaliditāti ir tiesības lemt par savu dzīvi; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, kas var nodrošināt kvalitatīvu un personalizētu atbalstu neatkarīgai dzīvošanai;

34.  aicina Komisiju iesniegt stratēģiju saistībā ar to, kā palīdzēt cilvēkiem ar smagu invaliditāti pēc to radinieku nāves, kuri bija atbildīgi par ikdienas aprūpi (sk. nesen pieņemto Itālijas likumu dopo di noi);

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt izpratni par invaliditātes jautājumiem un sekmēt invaliditātes kā atsevišķa komponenta iekļaušanu valstu veselības aizsardzības politikā un programmās;

36.  atgādina Komisijai par garīgās veselības krīzi, kas patlaban skar Eiropu; norāda uz PVO aplēsēm, ka ar garīgās veselības traucējumiem savas dzīves laikā saskarsies katrs ceturtais šīs planētas iedzīvotājs; uzskata, ka šīs problēmas būtu jārisina līdzvērtīgi fiziskās veselības problēmām; norāda, ka tas ir īpaši svarīgi, jo vienotā rīcība garīgās veselības un labklājības jomā beidzās 2016. gadā; norāda, cik svarīgs ir ES Kompass rīcībai garīgās veselības un labklājības jomā, lai īstenotu Eiropas mēroga pieeju garīgās veselības jautājumu risināšanai;

37.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt stratēģijas, ar kurām nodrošināt, ka personas ar invaliditāti zina par savas veselības nosacījumiem, kā arī nodrošināt veselības aprūpes darbinieku sniegtu atbalstu un aizsargāt personu ar invaliditāti tiesības un cieņu;

38.  mudina Komisiju rūpīgi analizēt atšķirības starp ANO noslēguma apsvērumiem un Komisijas sagatavoto progresa ziņojumu, jo īpaši attiecībā uz Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā paredzēto veselības aprūpes prioritāti;

39.  norāda, ka ir grūti noteikt reālus ieguvumus un rezultātus, ko dos Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā; pauž nožēlu, ka nav liecību par to, ka Eiropas Sociālais fonds ir ticis izmantots ar mērķi veicināt veselības aprūpes speciālistu apmācības saistībā ar invaliditātes jautājumiem; aicina Komisiju pārskatīt šo konkrēto jomu, lai apsvērtu, kā varētu panākt progresu;

40.  aicina dalībvalstīs kā sabiedrisku pakalpojumu konsekventi veicināt vietējo dzemdniecības aprūpi, lai samazinātu to gadījumu skaitu, kad invaliditāti ir izraisījušas dzemdību komplikācijas, un nodrošināt drošas dzemdības gan mātēm, gan zīdaiņiem saskaņā ar PVO Drošu dzemdību kontrolsarakstu;

41.  pauž gandarījumu par panākumiem, kas gūti Eiropas telemedicīnas nozarē, jo tā var būtiski mainīt personu ar invaliditāti iespējas piekļūt pakalpojumiem; turklāt uzskata, ka 4G tehnoloģijas izvēršana, 5G tehnoloģijas ieviešana un lietu interneta izplatība ļaus uzlabot veselības aprūpes nodrošināšanu personām ar invaliditāti; aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas veselības tehnoloģiju nozare netiek apgrūtināta ar pārmērīgu regulējumu un tai ir atbilstīga piekļuve finansējumam.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

12.10.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

60

0

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marco Affronte, Pilar Ayuso, Zoltán Balczó, Catherine Bearder, Ivo Belet, Simona Bonafè, Biljana Borzan, Lynn Boylan, Paul Brannen, Soledad Cabezón Ruiz, Nessa Childers, Birgit Collin-Langen, Miriam Dalli, Seb Dance, Mark Demesmaeker, Stefan Eck, José Inácio Faria, Karl-Heinz Florenz, Francesc Gambús, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Arne Gericke, Jens Gieseke, Julie Girling, Sylvie Goddyn, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, Jytte Guteland, Benedek Jávor, Karin Kadenbach, Kateřina Konečná, Urszula Krupa, Jo Leinen, Peter Liese, Norbert Lins, Rupert Matthews, Valentinas Mazuronis, Susanne Melior, Miroslav Mikolášik, Gilles Pargneaux, Piernicola Pedicini, Bolesław G. Piecha, Julia Reid, Daciana Octavia Sârbu, Annie Schreijer-Pierik, Renate Sommer, Ivica Tolić, Nils Torvalds, Adina-Ioana Vălean, Jadwiga Wiśniewska, Damiano Zoffoli

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Herbert Dorfmann, Luke Ming Flanagan, Elena Gentile, Merja Kyllönen, Ulrike Müller, Christel Schaldemose, Bart Staes, Keith Taylor

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

John Howarth, Răzvan Popa

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

60

+

ALDE

Catherine Bearder, Gerben-Jan Gerbrandy, Valentinas Mazuronis, Ulrike Müller, Nils Torvalds

ECR

Mark Demesmaeker, Arne Gericke, Julie Girling, Urszula Krupa, Rupert Matthews, Bolesław G. Piecha, Jadwiga Wiśniewska

EFDD

Piernicola Pedicini, Julia Reid

ENF

Sylvie Goddyn

GUE/NGL

Lynn Boylan, Stefan Eck, Luke Ming Flanagan, Kateřina Konečná, Merja Kyllönen

NI

Zoltán Balczó

PPE

Pilar Ayuso, Ivo Belet, Birgit Collin-Langen, Herbert Dorfmann, José Inácio Faria, Karl-Heinz Florenz, Francesc Gambús, Elisabetta Gardini, Jens Gieseke, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, Peter Liese, Norbert Lins, Annie Schreijer-Pierik, Sven Schulze, Renate Sommer, Ivica Tolić, Adina-Ioana Vălean

S&D

Biljana Borzan, Paul Brannen, Soledad Cabezón Ruiz, Nessa Childers, Miriam Dalli, Seb Dance, Elena Gentile, Jytte Guteland, John Howarth, Karin Kadenbach, Jo Leinen, Susanne Melior, Gilles Pargneaux, Răzvan Popa, Christel Schaldemose, Daciana Octavia Sârbu, Damiano Zoffoli

VERTS/ALE

Marco Affronte, Benedek Jávor, Bart Staes, Keith Taylor

0

-

 

 

1

0

PPE

Miroslav Mikolášik

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

(1)

Invaliditātes un veselības faktu lapa, 2016. gada novembris.


Kultūras un izglītības komitejAS ATZINUMS (13.10.2017)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu

(2017/2127(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Julie Ward

IEROSINĀJUMI

Kultūras un izglītības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  uzskata, ka visās politikas jomās, darbojoties ar invaliditātes jautājumu, ir būtiski izmantot uz tiesībām balstītu pieeju;

2.  aicina Komisiju sniegt labāku atbalstu dalībvalstu centieniem likvidēt juridiskos un organizatoriskos šķēršļus un nodrošināt personām ar invaliditāti vienlīdzīgu piekļuvi iekļaujošai izglītībai un apmācībai, tostarp profesionālajai izglītībai un apmācībai (PIA) un pieaugušo izglītībai, kultūrai, tūrismam un sportam; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt individualizētu atbalsta pakalpojumu pieejamību, piekļūstamību un cenu pieņemamību;

3.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka izglītība un apmācība tiek organizēta, iekļaujot bērnus un pieaugušos ar fiziskiem vai garīgiem traucējumiem, kā arī sniedzot konsultācijas, palīdzību un individuālu apmācību;

4.  mudina dalībvalstis nodrošināt piekļuvi kvalitatīvai un iekļaujošai agrīnajai pirmsskolas un sākumskolas izglītībai un sociālajai aprūpei, izveidot piemērotas struktūras un efektīvus pasākumus, kas paredzēti jauniem bērniem ar invaliditāti un/vai īpašām izglītības vajadzībām (ĪIV), un sniegt individuālu atbalstu bērna interesēs, tostarp arī bērniem migrantiem un bērniem, ko skar multiplā diskriminācija, risināt īpašas un daudzveidīgas vajadzības un atvieglot migrantu un minoritāšu sekmīgu iekļaušanu vispārējā izglītībā;

5.  aicina dalībvalstis piešķirt visus nepieciešamos resursus, arī pietiekamu finansējumu, lai būtu iespējams pienācīgi palīdzēt skolēniem un studentiem ar invaliditāti, kā arī apmācīt izglītības un mūžizglītības iestāžu darbiniekus;

6.  uzsver, ka ir būtiski sagatavot pasniedzējus un instruktorus darbam ar bērniem ar invaliditāti un sniegt viņiem pienācīgu atbalstu; mudina dalībvalstis izveidot pasniedzējiem un instruktoriem paredzētu iekļaujošu izglītību, apmācību un profesionālās kvalifikācijas celšanu, izmantojot dažādu ieinteresēto pušu devumu, īpaši no organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti un speciālistus ar invaliditāti;

7.  pauž nožēlu par pakāpeniskajiem publiskā izglītības finansējuma samazinājumiem Eiropas ekonomikas krīzes dēļ; norāda, ka izglītība ir viena no pamata cilvēktiesībām un sabiedrisks labums;

8.  ņemot vērā, ka ļoti daudz jauniešu ar invaliditāti un/vai ĪIV priekšlaicīgi pamet izglītību, aicina dziļāk izpētīt iespējas, ko sniedz mūžizglītība un pievilcīgu alternatīvu piedāvāšana; uzskata, ka personām ar invaliditāti paredzētu mūžizglītības programmu sekmēšana ir ļoti būtiska Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā daļa;

9.  mudina pasniedzējus, darbiniekus, pārvaldes iestādes, studentus un skolēnus ar invaliditāti apmainīties ar paraugpraksi iekļaujošas izglītības un mūžizglītības jomā;

10.  iesaka nodrošināt īpašus konsultantus uz vietas universitātēs, darbā iekārtošanās centros un citos nodarbinātības dienestos un iniciatīvās, lai konsultētu studentus ar invaliditāti par viņu karjeras iespējām;

11.  aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm izvirzīt mērķus attiecībā uz personu ar invaliditāti un personu ar īpašām vajadzībām dalību izglītībā un apmācībā, nabadzības samazināšanu un nodarbinātību un cieši uzraudzīt un novērtēt situāciju vietējā, valsts un ES līmenī;

12.  pauž bažas par to, ka, neraugoties uz uzlabojumiem, personām ar invaliditāti joprojām draud liels bezdarba risks un ka to vidū mazāk nekā 30 % ir pabeigta terciārā izglītība vai līdzvērtīga izglītība, bet personu bez invaliditātes vidū šis rādītājs ir ap 40 %; tāpēc aicina dalībvalstis un Komisiju īpašu uzmanību pievērst grūtībām, ar ko jaunieši ar invaliditāti un/vai ĪIV saskaras pārejā no vidusskolas vai augstskolas izglītības un/vai arodmācībām uz nodarbinātību, un šajā nolūkā izmantot visus pastāvošos nodarbinātības, jaunatnes politikas, kultūras, sporta un izglītības jomas instrumentus un iniciatīvas, piemēram, garantiju jauniešiem, “Jaunatne kustībā”, Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), Eiropas Sociālo fondu (ESF) un Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF); turklāt aicina visā lēmumu pieņemšanas procesā iesaistīt attiecīgās asociācijas, personu ar invaliditāti ģimenes un pašas personas ar invaliditāti;

13.  aicina lielāku daļu kvalitatīvas stažēšanās iespēju darīt pieejamas un piekļūstamas jauniešiem ar invaliditāti;

14.  nodarbinātības sakarā norāda, ka daudzos gadījumos personīgā asistenta nodrošināšana darba laikā ir vienīgā iespēja, kas ļauj personām ar invaliditāti strādāt, iekļauties komandā un strādāt ārpus mājas; aicina dalībvalstis pieņemt un veicināt jebkādus pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu darbavietu piekļūstamību un inkluzivitāti;

15.  uzsver, ka galvenie šķēršļi, kas liedz iekļauties darba tirgū, joprojām ir zemāks izglītības līmenis, izglītības priekšlaicīga pamešana, pielāgotu programmu trūkums, diskriminācija, nepietiekamas prasmes un atbalsts attiecībā uz darbu, kā arī darbavietu piekļūstamības problēmas;

16.  pauž nožēlu par to, ka sieviešu ar invaliditāti nodarbinātības līmenis ir zemāks par 50 %, kas liecina par divkāršo diskrimināciju, ar ko tām nākas saskarties un kas apgrūtina to pilnvērtību līdzdalību sabiedrībā;

17.  mudina ES publiskās iestādes un uzņēmumus īstenot daudzveidības politiku un valstu daudzveidības hartas;

18.  uzskata, ka ir būtiski sekmēt faktisku piekļuvi mobilitātei — cita starpā ieviešot visās dalībvalstīs ES invaliditātes karti, savstarpējās atzīšanas sistēmu, ko ES pašlaik izstrādā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi konkrētiem īpašiem pakalpojumiem, galvenokārt kultūras, atpūtas, sporta un transporta jomā, — un ārpusskolas nodarbībām, piemēram, teātrim, dejai, mūzikai, mākslai, uzlabot informāciju personām ar invaliditāti par mobilitātes iespējām, sniegt tām nepieciešamās konsultācijas un palīdzību un risināt grūtības, ar ko tās saskaras, tostarp — pienācīgi apmācot valstu aģentūru un uzņēmējiestāžu darbiniekus;

19.  atgādina, ka, neraugoties uz centieniem padarīt „Erasmus+” programmas un citas mobilitātes iniciatīvas iekļaujošākas, koordinācijas trūkums starp valstu sociālajām sistēmām un tiesību pārnesamības trūkums rada nopietnus šķēršļus tam, lai mobilitātē varētu piedalīties cilvēki ar invaliditāti; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt sadarbību šajā jomā, lai veicinātu cilvēku ar invaliditāti mobilitāti un novērstu diskrimināciju atlases procesos attiecībā uz mobilitātes shēmām, piemēram, nosakot budžeta ierobežojumu studentu ar invaliditāti uzņemšanai, jo īpaši izmantojot „Erasmus+”; iesaka vispārēji, gatavojot mobilitātes programmu budžetus, ņemt vērā jauniešu ar invaliditāti finansiālās vajadzības, lai novērstu diskrimināciju;

20.  atzinīgi vērtē pastāvīgos centienus Savienības programmās un iniciatīvās iekļaut piekļuves noteikumus un aicina lielākā mērā Savienības kultūras politikā maģistralizēt piekļūstamības prasības, tostarp — īstenojot Marrākešas līgumu, pārskatot Audiovizuālo mediju pakalpojumu (AVMS) direktīvu un izmantojot Eiropas kultūras galvaspilsētu iniciatīvu un programmu “Radošā Eiropa”; tomēr atgādina, ka visu pakalpojumu pieejamības nodrošināšanai ir jāīsteno vispārēja transversāla pieeja, pieņemot Eiropas Pieejamības aktu;

21.  uzskata, ka pašreizējā kultūras un radošās nozares modernizācija var palīdzēt nodrošināt pakalpojumu pieejamību; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt to, lai attiecīgās organizācijas darītu savus pakalpojumus pieejamus un pieņemtu pasākumus, kas cilvēkiem ar invaliditāti sniedz plašāku pieeju kultūrai ne tikai kā skatītājiem, bet arī kā dalībniekiem un protagonistiem, kas bez jebkādas diskriminācijas spēj rīkoties un iesaistīties kultūras pasaulē;

22.  atzinīgi vērtē apņemšanos palielināt sabiedrības informētību par jautājumiem, kas skar cilvēkus ar invaliditāti; turklāt uzsver, ka plašsaziņas līdzekļi var būt nozīmīgs instruments, lai palielinātu informētību, cīnītos pret aizspriedumiem un dezinformāciju un mainītu sabiedrībā maldīgus priekšstatus par cilvēkiem ar invaliditāti un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām; turklāt uzsver, ka, palielinot informētību un izpratni par invaliditātes jautājumiem un cilvēku ar invaliditāti un viņu situāciju dažādību, plašsaziņas līdzekļi var aktīvi veicināt cilvēku ar invaliditāti efektīvu un sekmīgu integrāciju visās sociālās dzīves jomās; uzsver arī to, ka ir svarīgi izglītot iedzīvotājus par jautājumiem, kas attiecas uz cilvēkiem ar slēptu/ neredzamu invaliditāti, lai aizsargātu šādas personas no pāridarījumiem;

23.  uzsver, ka jaunieši ar invaliditāti fiziskās aktivitātēs piedalās mazāk nekā viņu vienaudži bez invaliditātes un ka skolām ir svarīga loma veselīga dzīvesveida īstenošanā; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi veicināt to, lai jaunieši ar invaliditāti vairāk piedalītos fiziskās aktivitātēs; aicina dalībvalstis nekavējoties novērst visus esošos šķēršļus, kas apgrūtina cilvēku ar invaliditāti vai cilvēku ar īpašām vajadzībām dalību sporta pasākumos;

24.  atzinīgi vērtē to, ka vairāk tiek atbalstīta cilvēku ar invaliditāti piekļuve sportam, izmantojot “Erasmus+” programmu, un aicina pienācīgi atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot sporta piekļūstamību un iesaistīšanos sportā visos līmeņos, arī cilvēkiem ar pārejošiem traucējumiem;

25.  atgādina, ka ir jāsamazina digitālā plaisa un jānodrošina cilvēkiem ar invaliditāti iespēja pilnībā izmantot digitālo savienību; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi uzlabot personu ar invaliditāti digitālās prasmes un kompetences, jo īpaši, izmantojot “Erasmus+” programmas finansētus projektus, un aicina dalībvalstis nodrošināt neaizsargātu iedzīvotāju, tostarp personu ar invaliditāti, aizsardzību tiešsaistē, izmantojot efektīvus pasākumus pret naida runu, kiberiebiedēšanu un visiem tiešsaistes diskriminācijas veidiem un nodrošinot gan neformālajā, gan formālajā izglītībā vairāk izglītošanās iespēju attiecībā uz digitālajām un plašsaziņas līdzekļu lietošanas prasmēm; turklāt aicina dalībvalstis nodrošināt atbilstīgu tehnoloģisko mācību līdzekļu bezmaksas pieejamību bērniem ar invaliditāti, lai tie varētu pilnībā iesaistīties izglītības un apmācības pasākumos;

26.  prasa vairāk izmantot digitālos instrumentus un digitalizāciju kā līdzekli, lai atbalstītu cilvēkus ar invaliditāti pilnas slodzes darba uzsākšanā tādās jomās kā IT nozare;

27.  aicina dalībvalstis nekavējoties transponēt Direktīvu (ES) 2016/2102 par publiskā sektora struktūru tīmekļvietņu un mobilo lietotņu piekļūstamību(1), lai nodrošinātu, ka ikvienam ir iespēja īstenot tiesības uz informāciju un demokrātisku līdzdalību; šajā sakarībā prasa ES iestādēm ievērot Direktīvā paredzētās prasības un pienākumus attiecībā uz ES tīmekļvietņu pieejamību un pastiprināt centienus nolūkā sekmēt zīmju valodas izmantošanu ES iestāžu saziņā un darbībā, lai uzlabotu iespējas īstenot mijiedarbību ar iedzīvotājiem ar invaliditāti;

28.  saistībā ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru atbalsta nepieciešamību nodrošināt to, lai pilsoniskajā dialogā papildus sociālajiem partneriem piedalītos arī pilsoniskā sabiedrība un cilvēku ar invaliditāti pārstāvji;

29.  uzskata, ka aktīva pilsoniskuma izglītībā būtu jāņem vērā, kādas izredzes ir cilvēkiem ar invaliditāti, kuri saskaras ar nesamērīgi lielākiem šķēršļiem, tostarp fiziskiem šķēršļiem, attiecībā uz pilsoniskās līdzdalības pieejamību; atgādina, ka visiem pilsoņiem ir tiesības balsot, un aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo tiesību ievērošanu attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti;

30.  ar bažām norāda, ka bēgļi un patvēruma meklētāji ar invaliditāti saskaras ar daudzām problēmām, piemēram, to, ka nav pieejama palīdzība un izglītība, un nepietiekamu piekļuvi tehniskajiem palīglīdzekļiem, kas varētu atvieglot saziņu un integrāciju; tādēļ aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm un sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru bēgļu jautājumos (UNHCR) veicināt un aizsargāt bēgļu un patvēruma meklētāju rindās esošo personu ar invaliditāti tiesības un mudina dalībvalstis nodrošināt visiem vienlīdzīgu piekļuvi izglītībai, jo īpaši izmantojot īpašas programmas un pasākumus imigrantiem un bēgļiem ar invaliditāti, kā arī īstenot labas prakses apmaiņu saistībā ar novatoriskām un sekmīgām programmām bēgļiem ar invaliditāti, jo īpaši tādās jomās kā iekļaujoša un speciālo vajadzību izglītība, arodmācības un prasmju attīstīšana;

31.  uzsver nozīmīgo uzdevumu, ko veic aprūpētāji un jo īpaši ģimenes locekļi, kuri bieži gandrīz pilnībā nodrošina personu ar invaliditāti aprūpes un palīdzības vajadzības; uzsver, ka ir steidzami nepieciešama ES un valstu politika un attiecīgas likumdošanas iniciatīvas ģimenes atbalstam, ņemot vērā to, ka gandrīz visos gadījumos mātes uzņemas invaliditātes pārvaldības nastu un ir spiestas samazināt vai pārtraukt savu profesionālo darbību, lai palīdzētu ģimenes loceklim ar invaliditāti, jo īpaši attiecībā uz jauniešiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem; aicina dalībvalstis pieņemt atbilstošus un piemērotus pasākumus, lai atbalstītu ģimenes un aprūpētājus un izstrādātu reglamentējošus instrumentus un pakalpojumus, kas bērnu ar invaliditāti vecākiem vai radiniekiem dotu iespēju izmantot atvaļinājumu un/vai atbrīvojumu no darba, lai viņi varētu līdzsvarot darbu ar saviem aprūpes pienākumiem;

32.  uzsver — lai nodrošinātu ES tiesību aktu pakāpenisku saskaņošanu ar ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti (CRPD) tiesībām paredzētajiem pasākumiem, būs ātrāk jāpieņem direktīva par Eiropas Pieejamības aktu un būs jāprasa, lai visas dalībvalstis parakstītu un ratificētu Konvencijas fakultatīvo protokolu un īstenotu ANO komitejas ieteikumus, atsaucoties uz 24. pantu, lai ES varētu sevi nodrošināt ar nepieciešamajiem līdzekļiem, atvieglojot piekļuvi iekļaujošai un kvalitatīvai izglītībai;

33.  atgādina pienākumus, kas paredzēti Eiropas Savienības ratificētajā CRPD, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 26. pantā, kuros norādīts, ka neatkarība, integrācija un piekļuve iekļaujošai izglītības un apmācības sistēmai, pilsoniskajai un kultūras dzīvei, izklaidei un sportam ir garantētas tiesības un ka jebkāda diskriminācija invaliditātes dēļ ir aizliegta; mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai pilnībā īstenotu minētos pienākumus, proti, pieņemot likumdošanas pasākumus saskaņā ar šīm tiesībām, pretējā gadījumā pastāv risks, ka ar Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā 2020. gadam noteiktie mērķi netiks sasniegti;

34.  uzskata, ka ir vajadzīga lielāka sinerģija starp Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā un ilgtspējīgas attīstības mērķiem, jo īpaši ar izglītību un apmācību saistītie mērķi, kuri būtu jāpastiprina;

35.  aicina pienācīgi finansēt un atbalstīt progresa uzraudzību, kā arī rūpīgi pārbaudīt pastāvošos un turpmākos Savienības tiesību aktus attiecībā uz pienākumiem, kas noteikti Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām;

36.  uzsver — lai labāk novērtētu Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu un rezultātus, ir jāuzlabo datu vākšana, statistika un uzraudzība; pauž nožēlu par to, ka, piemēram, ES ilgtspējīgas attīstības mērķu izglītības rādītājs nav sadalīts pēc invaliditātes veidiem; uzsver, ka Eiropas stratēģijai invaliditātes jomā būtu jācenšas mazināt nepietiekamību attiecībā uz datu vākšanu par personu ar invaliditāti piekļuvi izglītībai; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt efektīvu datu vākšanas sistēmu, izmantojot skaidrus rādītājus attiecībā uz personu ar invaliditāti piekļuvi izglītībai, jo īpaši datus par izteikti atkarīgiem indivīdiem; uzskata, ka programmu izstrādē ir lietderīgi iekļaut arī dzimumu perspektīvu un vākt dzimumdalītus datus par cilvēku ar invaliditāti situāciju un par uzraudzības politiku un pasākumiem šajā jomā, kā arī vākt krusteniskus datus par neaizsargātiem cilvēkiem un personām, kuras saskaras ar multiplo diskrimināciju;

37.  aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt ES līmeņa tīklu un sadarbību starp cilvēku ar invaliditāti valsts un Eiropas līmeņa apvienībām, lai veicinātu pieredzes un paraugprakses apmaiņu.

PIELIKUMS: STRUKTŪRAS VAI PERSONAS, KAS DEVUŠAS IEGULDĪJUMU ATZINUMA PROJEKTA SAGATAVOŠANĀ

Šis saraksts ir sagatavots pilnīgi brīvprātīgi, un par to atbildīga ir vienīgi atzinuma sagatavotāja. Atzinuma projekta sagatavošanas laikā līdz tā pieņemšanai komitejā atzinuma sagatavotāja ir saņēmusi informāciju no šādām struktūrām vai personām:

Struktūra un/vai persona

Eiropas Speciālās un iekļaujošās izglītības aģentūra

Eiropas Cilvēku ar invaliditāti forums

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

10.10.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

26

0

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Isabella Adinolfi, Dominique Bilde, Andrea Bocskor, Nikolaos Chountis, Silvia Costa, Mircea Diaconu, Damian Drăghici, Angel Dzhambazki, María Teresa Giménez Barbat, Svetoslav Hristov Malinov, Curzio Maltese, Rupert Matthews, Morten Messerschmidt, Luigi Morgano, Momchil Nekov, Michaela Šojdrová, Helga Trüpel, Sabine Verheyen, Julie Ward, Theodoros Zagorakis, Bogdan Andrzej Zdrojewski, Krystyna Łybacka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Michel Reimon, Remo Sernagiotto

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Miltiadis Kyrkos, Jarosław Wałęsa, Patricija Šulin

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

26

+

ALDE

Mircea Diaconu, María Teresa Giménez Barbat

ECR

Angel Dzhambazki, Rupert Matthews, Morten Messerschmidt, Remo Sernagiotto

EFDD

Isabella Adinolfi

GUE/NGL

Nikolaos Chountis, Curzio Maltese

PPE

Andrea Bocskor, Svetoslav Hristov Malinov, Sabine Verheyen, Jarosław Wałęsa, Theodoros Zagorakis, Bogdan Andrzej Zdrojewski, Michaela Šojdrová, Patricija Šulin

S&D

Silvia Costa, Damian Drăghici, Miltiadis Kyrkos, Luigi Morgano, Momchil Nekov, Julie Ward, Krystyna Łybacka

Verts/ALE

Michel Reimon, Helga Trüpel

0

-

1

0

ENF

Dominique Bilde

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

(1)

OV L 327, 2.12.2016., 1. lpp.


SIEVIEŠU TIESĪBU UN DZIMUMU LĪDZTIESĪBAS KOMITEJAS NOSTĀJA GROZĪJUMU VEIDĀ (12.9.2017)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu

(2017/2127(INI))

Atzinuma sagatavotāja:Rosa Estaràs Ferragut

GROZĪJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

Grozījums Nr.    1

Rezolūcijas priekšlikums

6.a atsauce (jauna)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

-  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (Eiropas līgumu sērija, Nr. 5, 1950) un tās protokolus,

Grozījums Nr.    2

Rezolūcijas priekšlikums

5.b atsauce (jauna)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

-  ņemot vērā Eiropas Sociālo hartu (ELS ,Nr. 35, 1961, pārskatīta 1996. gadā; ELS, Nr. 163),

Grozījums Nr.    3

Rezolūcijas priekšlikums

5.c atsauce (jauna)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

-  ņemot vērā Ministru komitejas Ieteikumu Eiropas Padomes dalībvalstīm Rec(2002)5 par sieviešu aizsardzību pret vardarbību un Ieteikumu CM/Rec(2007)17 par dzimumu līdztiesības standartiem un mehānismiem,

Grozījums Nr.    4

Rezolūcijas priekšlikums

5.d atsauce (jauna)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

-  ņemot vērā ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW, 1979) un tās fakultatīvo protokolu (1999),

Grozījums Nr.    5

Rezolūcijas priekšlikums

17.a atsauce (jauna)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

-  ņemot vērā ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu “Discrimination Generated by the Intersection of Gender and Disability” (“Intersekcionālā diskriminācija uz dzimuma un invaliditātes pamata”),

Grozījums Nr.    6

Rezolūcijas priekšlikums

Aa apsvērums (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

Aa.  tā kā ES dzīvo vairāk nekā 80 miljoni personu ar invaliditāti, kurām ir steidzami vajadzīga vide, kas ir piekļūstama un bez aizspriedumiem; tā kā vienā no katrām četrām Eiropas ģimenēm ir kāds ģimenes loceklis ar invaliditāti; tā kā ES ir aptuveni 46 miljoni sieviešu un meiteņu ar invaliditāti, kas veido apmēram 16 % no kopējā sieviešu skaita ES;

Grozījums Nr.    7

Rezolūcijas priekšlikums

Ca apsvērums (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

Ca.  tā kā joprojām pastāv dažādu formu un veidu multiplā diskriminācija, kuras pamatā ir dzimums un invaliditāte, un šādas diskriminācijas izpausmes ir jūtamas gan sociālā aspektā (piemēram, pazemināta pašapziņa, ekonomiskā atkarība, sociālā izolācija), gan izglītības aspektā (piemēram, augsts analfabētisma līmenis, zemāka iegūtā izglītība, jo īpaši sievietēm), gan arī kā izslēgšana no darba tirgus (zemāka līdzdalība darba tirgū, tendence strādāt zemu atalgotā, pagaidu vai nestabilā darbā), kas personām ar invaliditāti, viņu ģimenēm un aprūpētājiem rada papildu stresu un psiholoģisku slogu;

Grozījums Nr.    8

Rezolūcijas priekšlikums

Cb apsvērums (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

Cb.  tā kā CRPD 9. pantā ir atzīts, ka ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu, ka personām ar invaliditāti, jo īpaši sievietēm un meitenēm, ir reāla piekļuve fiziskajai videi, transportam, informācijai un komunikācijai, tostarp informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, kā arī citiem objektiem un pakalpojumiem, kas ir atvērti vai ko sniedz sabiedrībai gan pilsētās, gan laukos;

Grozījums Nr.    9

Rezolūcijas priekšlikums

Cc apsvērums (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

Cc.  tā kā personām ar invaliditāti un jo īpaši sievietēm ar invaliditāti ir zemāki ienākumi un bieži nav automašīnas; tā kā sievietes dzīvo ilgāk nekā vīrieši un ir arvien lielāka vajadzība veicināt infrastruktūras aizsniedzamību apkaimēs, gājēju zonas un ēku un mājokļu pielāgojumus nolūkā vājināt faktorus, kas veicina viņu atstumtību no sociālekonomiskās dzīves, izglītības un nodarbinātības; tā kā visās ar publisko telpu saistītajās darbībās un pakalpojumos nodrošinot labi ieplānotu būvēto vidi, sievietēm, jo īpaši sievietēm ar invaliditāti, tiktu dota iespēja un pamudinājums piedalīties sociālekonomiskajā dzīvē;

Grozījums Nr.    10

Rezolūcijas priekšlikums

Cd apsvērums (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

Cd.  tā kā sievietes sabiedrisko transportu izmanto vairāk nekā vīrieši, jo sievietes, no kurām daudzas rūpējas par apgādājamiem ģimenes locekļiem, bieži vien transportu izmanto sarežģītākos veidos, un personām ar invaliditāti būtu jānodrošina droša piekļuve transportam un ar transportu saistītiem pakalpojumiem un produktiem, lai panāktu, ka viņiem ir iespējama patstāvīga mobilitāte;

Grozījums Nr.    11

Rezolūcijas priekšlikums

Ce apsvērums (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

Ce.  tā kā sievietēm un meitenēm ar invaliditāti bieži trūkst informācijas par viņu seksuālās un reproduktīvās veselības tiesībām un viņām netiek nodrošināta šo tiesību aizsardzība, kā arī viņu piekļuve pakalpojumiem un produktiem, kuri viņām ļautu pilnvērtīgi izmantot šīs tiesības, ir ļoti ierobežota vai tādas nav vispār;

Grozījums Nr.    12

Rezolūcijas priekšlikums

Cf apsvērums (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

Cf.  tā kā atbalsta, aizsardzības, komunikācijas, aprūpes un veselības pakalpojumiem, piemēram, tiem, kas saistīti ar primāro veselības aprūpi, vardarbību pret sievietēm, bērnu aprūpi, maternitāti un sieviešu seksuālās un reproduktīvās veselības tiesībām, vajadzētu būt pilnībā un visās valodās, veidos un formātos piekļūstamiem visām sievietēm un jo īpaši sievietēm un meitenēm ar invaliditāti;

Grozījums Nr.    13

Rezolūcijas priekšlikums

Cg apsvērums (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

Cg.  tā kā veselības aprūpes sistēmas darbiniekiem vajadzētu būt pienācīgi apmācītiem par sensitīviem ar invaliditāti saistītiem jautājumiem, lai viņi spētu risināt personu ar invaliditāti vajadzības; tā kā pacienti ar invaliditāti varētu justies drošāk, ja veselības aprūpē būtu nodarbinātas personas ar invaliditāti, kuras radītu šiem pacientiem iespaidu, ka veselības aprūpes iestādē ir kāds, kurš spēj izprast viņu vajadzības un parūpēties par tām; tā kā personu ar invaliditāti nodarbināšana publisko pakalpojumu jomā, piemēram, veselības aprūpē, būtu arī motivējošs piemērs citām personām ar invaliditāti;

Grozījums Nr.    14

Rezolūcijas priekšlikums

Ch apsvērums (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

Ch.  tā kā saskaņā ar CRPD 29. pantu būtu pamatīgāk jāpievēršas personu ar invaliditāti, jo īpaši sieviešu, dalībai politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, kur šīs personas bieži ir nepietiekami pārstāvētas;

Grozījums Nr.    15

Rezolūcijas priekšlikums

Ci apsvērums (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

Ci.  tā kā, neraugoties uz daudzajām starptautiskajām konvencijām un Savienības tiesību normām, kā arī pašreizējo Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā, personas ar invaliditāti joprojām pilnībā neizmanto savas pilsoņu un sociālās tiesības, jo, piemēram, tām nav taisnīgu un vienlīdzīgu iespēju piedalīties politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā dzīvē; tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti joprojām paliek nomaļus lēmumu pieņemšanā un progresā dzimumu līdztiesības jomā;

Grozījums Nr.    16

Rezolūcijas priekšlikums

Cj apsvērums (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

Cj.  tā kā dzimumu līdztiesība netika horizontāli integrēta visā Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā (2010–2020); tā kā LESD ir prasīts, lai Savienība, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, apkaro diskrimināciju uz invaliditātes pamata (10. pants), un Savienībai ir piešķirtas pilnvaras pieņemt tiesību aktus, lai cīnītos pret šādu diskrimināciju (19. pants); tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 26. pantā ir skaidri aizliegta diskriminācija uz invaliditātes pamata un prasīta personu ar invaliditāti līdztiesīga piedalīšanās sabiedrības dzīvē; tā kā vienlīdzīgu attieksmi var panākt, īstenojot sievietēm ar invaliditāti un bērnu ar invaliditāti mātēm paredzētus pozitīvus pasākumus un politikas virzienus; tā kā, iekļaujot dzimumdimensiju gaidāmajā Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā laikposmam pēc 2020. gada, tiks veicināta integrēta pieeja attiecībā uz diskriminācijas pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti izskaušanu;

Grozījums Nr.    17

Rezolūcijas priekšlikums

Ck apsvērums (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

Ck.  tā kā 75 % cilvēku ar smagu invaliditāti nav iespējas pilnībā iesaistīties Eiropas darba tirgū; tā kā to nodarbināto sieviešu īpatsvars ES-28 valstīs, kurām ir ilgstošas veselības problēmas un/vai grūtības veikt kādu pamatdarbību un kuras ir norādījušas, ka darbavietā ir izmantojušas kādu palīdzības veidu, ir lielāks nekā attiecīgais vīriešu īpatsvars; tā kā sievietes ar invaliditāti ir pakļautas lielākam nabadzības riskam, tāpēc šķēršļi, kas apgrūtina viņu iesaistīšanos un iekļaušanu darba tirgū, izglītības programmās un sabiedriskajā dzīvē, būtu jālikvidē steidzamības kārtā;

Grozījums Nr.    18

Rezolūcijas priekšlikums

Cl apsvērums (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

Cl.  tā kā 34 % sieviešu, kam ir kāda veselības problēma vai invaliditāte, savas dzīves laikā ir cietušas no partnera fiziskās vai seksuālās vardarbības;

Grozījums Nr.    19

Rezolūcijas priekšlikums

9.a punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.a  uzsver, cik svarīgi ir optimāli izmantot ES struktūrfondus, lai veicinātu piekļūstamību un nediskriminēšanu attiecībā uz personām ar invaliditāti, pievēršot īpašu uzmanību sievietēm, un cik svarīgi ir rīkoties, lai palielinātu finansēšanas iespēju pamanāmību;

Grozījums Nr.    20

Rezolūcijas priekšlikums

9.b punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.b  uzsver, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti cieš no dubultās diskriminācijas, respektīvi, diskriminācijas vienlaikus viņu dzimuma un invaliditātes dēļ, un bieži var būt pakļautas multiplai diskriminācijai vienlaikus viņu dzimuma un invaliditātes, kā arī seksuālās orientācijas, vecuma, reliģijas vai etniskās izcelsmes dēļ;

Grozījums Nr.    21

Rezolūcijas priekšlikums

9.c punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.c  pauž nožēlu par to, ka ar pašlaik spēkā esošo Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020) nav izdevies pieņemt iedarbīgus tiesību aktus, pasākumus un politikas virzienus, kuru uzdevums būtu cīnīties ar sieviešu ar invaliditāti segregāciju un atstumtību darba tirgū, politiskajā dzīvē, skolās un mācīšanās vidēs;

Grozījums Nr.    22

Rezolūcijas priekšlikums

9.d punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.d  atkārto, ka visām personām ar invaliditāti būtu jāspēj pilnībā izmantot savas tiesības uz iekļaušanas un iesaistes sabiedrībā pamata;

Grozījums Nr.    23

Rezolūcijas priekšlikums

9.e punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.e  ar bažām uzsver, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir lielāks risks ciest no dzimumvardarbības, jo īpaši no vardarbības ģimenē un seksuālas izmantošanas; norāda, ka tas attiecas arī uz piespiedu sterilizāciju un abortu; uzsver, ka jāveic visi pienācīgie pasākumi, lai novērstu visu veidu vardarbību un no vardarbības cietušajiem sniegtu kvalitatīvu, piekļūstamu un pielāgotu atbalstu;

Grozījums Nr.    24

Rezolūcijas priekšlikums

9.f punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.f  uzsver, ka personu ar invaliditāti iekļaušana ir pamata cilvēktiesību jautājums, kas ir pienācīgi jārisina Eiropas līmenī;

Grozījums Nr.    25

Rezolūcijas priekšlikums

9.g punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.g  atkārto, ka sievietes ar invaliditāti bieži ir nelabvēlīgākā situācijā nekā vīrieši ar invaliditāti un ir vairāk pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam;

Grozījums Nr.    26

Rezolūcijas priekšlikums

9.h punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.h  aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest politikas programmas, kuru uzdevums būtu iespēcināt un pamudināt sievietes un meitenes ar invaliditāti iesaistīties sabiedriskajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē; uzsver, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti ar viņu pārstāvības organizāciju starpniecību būtu ciešāk jāiesaista apspriedēs un tām būtu aktīvi jāpiedalās tādu tiesību aktu un politikas virzienu izstrādē un īstenošanā, ar kuriem nodrošina diskriminācijas novēršanu un vienlīdzīgas iespējas; prasa Eiropas Savienībai un personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām iesaistīties īstenā strukturētā dialogā, lai izstrādātu Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā laikposmam pēc 2020. gada;

Grozījums Nr.    27

Rezolūcijas priekšlikums

9.i punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.i  prasa invaliditātes politikā iekļaut dzimumu līdztiesības aspektu;

Grozījums Nr.    28

Rezolūcijas priekšlikums

9.j punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.j  uzsver, ka Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā 2010.–2020. gadam būtu jāiekļauj integrēta dzimumu līdztiesības perspektīva vai atsevišķa nodaļa par dzimumspecifisku invaliditātes politiku;

Grozījums Nr.    29

Rezolūcijas priekšlikums

9.k punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.k  uzsver, cik svarīgi ir maģistralizēt invaliditātes aspektu dzimumu līdztiesības politikas virzienos un programmās;

Grozījums Nr.    30

Rezolūcijas priekšlikums

9.l punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.l  uzsver, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir nepieciešamas personas, kuras varētu viņām dot priekšzīmi, un tāpēc ir nepieciešami mentorēšanas un atbalsta tīkli;

Grozījums Nr.    31

Rezolūcijas priekšlikums

9.m punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.m  uzsver, ka sievietēm ar invaliditāti ir jābūt tiesībām uz izglītību, veselības aprūpi, nodarbinātību, mobilitāti, ģimenes dzīvi, seksuālajām attiecībām, laulību un maternitāti, kā arī jāsaņem garantijas, kas šīs tiesības nodrošina;

Grozījums Nr.    32

Rezolūcijas priekšlikums

9.n punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.n  uzsver, ka ir jādara vairāk, lai pārvarētu stereotipus par un aizspriedumus pret invaliditāti, un ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir jābūt vairāk atspoguļotām medijos, lai mainītu prevalējošās atstumtību veicinošās sociālās normas; aicina Komisiju un dalībvalstis šajā nolūkā ieguldīt sabiedrības izpratnes veicināšanas iniciatīvās;

Grozījums Nr.    33

Rezolūcijas priekšlikums

9.o punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.o  uzsver, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš un lielāks atbalsts jāsniedz personām ar slēptu vai ārēji neredzamu invaliditāti, jo īpaši sievietēm un meitenēm, kuras var saskarties ar īpašām problēmām un šķēršļiem;

Grozījums Nr.    34

Rezolūcijas priekšlikums

9.p punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.p  atkārto, ka taupības politikai un budžeta samazinājumiem publiskajā sektorā ir nesamērīga ietekme uz personām ar invaliditāti, jo īpaši sievietēm un meitenēm, un tas bieži pakļauj riskam viņu labklājību, veselību un pat dzīvību;

Grozījums Nr.    35

Rezolūcijas priekšlikums

9.q punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.q  prasa īstenot īpašus politikas pasākumus, lai apkarotu vardarbību un pārkāpumus pret personām, kurām ir invaliditāte vai grūtības mācīties, jo īpaši sievietēm un meitenēm, tostarp kiberterorizēšanu, iebiedēšanu un aizskaršanu, kā arī vardarbību formālas un neformālas aprūpes apstākļos;

Grozījums Nr.    36

Rezolūcijas priekšlikums

9.r punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.r  uzsver arodbiedrību, darba devēju asociāciju un mācību un mūžizglītības organizāciju nozīmi cīņā pret multiplo diskrimināciju, ar ko saskaras sievietes un meitenes ar invaliditāti, un šķēršļiem, kas kavē viņu iekļaušanu;

Grozījums Nr.    37

Rezolūcijas priekšlikums

9.s punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.s  aicina Komisiju un dalībvalstis maģistralizēt dzimumu līdztiesības aspektu visās relevantajās invaliditātes politikas jomās;

Grozījums Nr.    38

Rezolūcijas priekšlikums

9.t punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.t  uzsver, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti ir jāinformē par viņu tiesībām un viņām pieejamajiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem (izglītību, veselības aprūpi, tiesu pieejamību, transportu, administratīvajām procedūrām utt.); uzsver, ka šī informācija ir jāsniedz vienkārši un droši, lai viņas pašas varētu pieņemt lēmumus, ņemot vērā to, ka viņas var izmantot dažādas komunikācijas metodes, līdzekļus un formātus, un attiecīgos gadījumos ņemot vērā viņu garīgās invaliditātes apmēru;

Grozījums Nr.    39

Rezolūcijas priekšlikums

9.u punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.u  uzskata, ka Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam būtu jāsniedz norādījumi Eiropas un dalībvalstu līmenī par sieviešu un meiteņu ar invaliditāti īpašo situāciju un ka tam vajadzētu uzņemties aktīvu lomu interešu pārstāvības darbā nolūkā panākt vienlīdzīgas tiesības un cīnīties ar diskrimināciju;

Grozījums Nr.    40

Rezolūcijas priekšlikums

9.v punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.v  uzsver, ka ir jāpanāk, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti spēj dzīvot patstāvīgi un pilnvērtīgi iesaistīties visās dzīves jomās vienlīdzīgi ar citiem, jo īpaši panākot vienlīdzību ar references populāciju; tāpēc ir jāveic pienācīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir reāla piekļuve fiziskajai videi, transportam, informācijai un komunikācijai, tostarp informācijas un komunikācijas tehnoloģijām un sistēmām, kā arī citiem objektiem un pakalpojumiem, kas ir atvērti vai ko sniedz sabiedrībai gan pilsētās, gan arī laukos; uzsver, ka, lai pienācīgi maģistralizētu dzimumu līdztiesības aspektu pasākumos, plānos, projektos, programmās un ziņojumos, kas veikti attiecībā uz invaliditāti, ir jāievieš garantijas, kas nodrošinātu, ka sievietes ar invaliditāti var piedalīties šajos procesos attiecīgajās struktūrās vai iestādēs, vēlams, kā konsultantes, padomdevējas vai ekspertes, lai garantētu, ka, izstrādājot vidi, preces un pakalpojumus, tiek ņemtas vērā sieviešu ar invaliditāti īpašās vajadzības un prasības;

Grozījums Nr.    41

Rezolūcijas priekšlikums

9.w punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.w  vēlreiz aicina Komisiju iesniegt visaptverošu Eiropas stratēģiju vardarbības pret sievietēm apkarošanai, kurā būtu ietverts likumdošanas instruments dzimumvardarbības novēršanai un apkarošanai, pievēršot īpašu uzmanību sievietēm un meitenēm ar invaliditāti;

Grozījums Nr.    42

Rezolūcijas priekšlikums

9.x punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.x  mudina dalībvalstis pieņemt pasākumus, lai nodrošinātu, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti var izmantot savas seksuālās un reproduktīvās veselības tiesības, tostarp nodrošinot — vajadzības gadījumā attiecīgo sieviešu vai meiteņu ar invaliditāti intelektuālajām spējām pielāgotu — seksuālo izglītību, balstoties uz iesaistīto personu brīvas un informētas piekrišanas principu un pienācīgi ņemot vērā indivīdu fizisko integritāti, izvēles brīvību un pašnoteikšanos;

Grozījums Nr.    43

Rezolūcijas priekšlikums

9.y punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.y  atgādina, ka personu ar invaliditāti nabadzības un sociālās atstumtības apkarošana ir cieši saistīta ar jautājumu par labāku apstākļu nodrošināšanu ģimenes locekļiem, kuri bieži ir šo personu aprūpētāji, bet par to nesaņem nekādu atalgojumu un netiek uzskatīti par nodarbinātām personām; tāpēc mudina dalībvalstis iesniegt valsts līmeņa atbalsta stratēģijas, kas paredzētas neoficiālajiem aprūpētājiem, ņemot vērā, ka tās bieži ir sievietes, kuru radiniekiem ir invaliditāte;

Grozījums Nr.    44

Rezolūcijas priekšlikums

9.z punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.z  uzsver mikrofinanšu instrumentu nozīmīgumu darbvietu radīšanā un izaugsmē; aicina dalībvalstis nodrošināt šo instrumentu vieglāku pieejamību sievietēm ar invaliditāti;

Grozījums Nr.    45

Rezolūcijas priekšlikums

9.aa punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.aa  uzsver, cik svarīga personām ar invaliditāti ir patstāvīga dzīve; aicina Komisiju iesniegt visaptverošu Eiropas deinstitucionalizācijas stratēģiju, ņemot vērā arī sieviešu ar invaliditāti īpašās problēmas;

Grozījums Nr.    46

Rezolūcijas priekšlikums

9.ab punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.ab  uzsver, ka, lai panāktu, ka personas ar invaliditāti spēj dzīvot patstāvīgi, ir jāatbalsta pētniecība un inovācija, kuras mērķis ir izstrādāt produktus, kas palīdzētu personām ar invaliditāti veikt ikdienas darbības;

Grozījums Nr.    47

Rezolūcijas priekšlikums

9.ac punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.ac  uzsver, ka palielinās gados vecāku cilvēku skaits un ka saskaņā ar PVO datiem invaliditāte ir vairāk izplatīta sieviešu vidū, arī tāpēc, ka paredzamais mūža ilgums sievietēm ir lielāks nekā vīriešiem; uzsver, ka tāpēc sieviešu ar invaliditāti skaits proporcionāli pieaugs;

Grozījums Nr.    48

Rezolūcijas priekšlikums

9.ad punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.ad  atkārto, ka steidzami jārisina vardarbības pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti problēma publiskajā un privātajā sfērā un institucionālajā vidē; atzinīgi vērtē Padomes lēmumu, ka ES jākļūst par Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija) līgumslēdzēju pusi, kas ir nozīmīgs solis virzībā uz vardarbības pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti apkarošanu; pauž nožēlu par to, ka Padome ir nolēmusi, ka ES jāpievienojas minētajai konvencijai tikai divās jomās, respektīvi, attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās un attiecībā uz jautājumiem, kas ir saistīti ar bēgļiem, patvēruma meklētājiem un neizraidīšanu;

Grozījums Nr.    49

Rezolūcijas priekšlikums

9.ae punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.ae  uzsver, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti, tostarp tās, kuras pieder marginalizētām un neaizsargātām grupām, piemēram, bēgles, migrantes un patvēruma meklētājas vai romietes, kā arī LBTI, saskaras ar multiplo diskrimināciju, tāpēc viņas būtu jāiespēcina un viņām būtu jārada iespējas piedalīties politiskajā dzīvē un lēmumu pieņemšanas procesos, lai nodrošinātu, ka viņas var paust savas intereses un ka tiek atbalstītas un aizsargātas viņu tiesības, tādējādi radot patiesi augšupēju dzimumperspektīvu; aicina dalībvalstis sniegt pienācīgi pielāgotus pakalpojumus un iespējas, kas nodrošinātu viņu iespēcināšanu nolūkā panākt aktīvu iesaisti un līdzdalību, kā arī ieguldīt atbalsta un adaptīvās tehnoloģijās un e-iekļaušanas rīkos;

Grozījums Nr.    50

Rezolūcijas priekšlikums

9.af punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

9.af  uzsver, ka nolūkā personām ar invaliditāti, jo īpaši sievietēm, nodrošināt patstāvīgu un neatkarīgu dzīvi individuāli un personiski sniegta palīdzība ir piemērots līdzeklis, ar ko sniegt atbalstu šīm personām un viņu ģimenēm, dot tām iespēju piekļūt darbam un izglītības un apmācības iestādēm, kā arī atbalstīt tās grūtniecības un maternitātes gadījumā;

Grozījums Nr.    51

Rezolūcijas priekšlikums

10.a punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

10.a  aicina Komisiju pievērsties invaliditātei Stratēģiskajā iesaistē dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam;

Grozījums Nr.    52

Rezolūcijas priekšlikums

11.a punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

11.a  pauž nožēlu par to, ka Padome joprojām nav pieņēmusi 2008. gada priekšlikumu direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no personas reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas; atkārtoti aicina Padomi pēc iespējas drīz pieņemt minēto priekšlikumu;

Grozījums Nr.    53

Rezolūcijas priekšlikums

12.a punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

12.a  uzstāj, ka, lai identificētu intersekcionālas multiplās diskriminācijas veidus, ar ko saskaras sievietes un meitenes ar invaliditāti, visās jomās, uz kurām attiecas Stambulas konvencija, un visur, kad tas ir atbilstīgi, jāvāc pēc dzimuma dalīti dati;

Grozījums Nr.    54

Rezolūcijas priekšlikums

18.a punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

18.a  uzsver, ka ir svarīgi integrēt sievietes ar invaliditāti standarta izglītības un profesionālās apmācības sistēmās;

Grozījums Nr.    55

Rezolūcijas priekšlikums

26.a punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

26.a  uzskata, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti vajadzētu būt pilnīgai piekļuvei viņu īpašajām vajadzībām atbilstīgai medicīniskajai aprūpei, tostarp ginekoloģiskām konsultācijām, medicīniskām pārbaudēm, ģimenes plānošanai un pielāgotam atbalstam grūtniecības laikā; mudina dalībvalstis nodrošināt, lai to sabiedrības veselības aprūpes sistēmas paredzētu pienācīgu piekļuvi šiem pakalpojumiem;

Grozījums Nr.    56

Rezolūcijas priekšlikums

26.b punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

26.b  vērš uzmanību uz trūkumiem (piemēram, vēža skrīninga telpu nepiekļūstamību sievietēm ratiņkrēslā, personām ar invaliditāti pielāgotu informācijas materiālu trūkumu), kas pastāv veselības aprūpes sniegšanā personām ar invaliditāti; mudina dalībvalstis nodrošināt atbilstošu izglītību un apmācību veselības aprūpes darbiniekiem par pacientu ar invaliditāti īpašajām vajadzībām;

Grozījums Nr.    57

Rezolūcijas priekšlikums

26.c punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

26.c  uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka visās dalībvalstīs ir piekļūstami veselības un aprūpes pakalpojumi, kā arī atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti, lai veicinātu viņu sociālo iekļaušanu; uzsver, ka vienlīdzīgas iespējas var panākt tikai tad, ja tiesības uz iekļaušanu un līdzdalību tiek nodrošinātas visos līmeņos un dzīves veidos;

Grozījums Nr.    58

Rezolūcijas priekšlikums

34.a punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

34.a  atgādina, ka sievietes ar invaliditāti bieži saskaras ar aizvien lielākām problēmām un apdraudējumiem valstīs, kas iesaistītas konfliktos, un konfliktu zonās; tāpēc uzsver vajadzību aizsargāt sievietes ar invaliditāti ES ārējā politikā;

Grozījums Nr.    59

Rezolūcijas priekšlikums

35.a punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

35.a  mudina ES iestādes nodrošināt sava internetā publicētā satura un lietojumprogrammu, kā arī īpaši svarīgu dokumentu un audiovizuālā satura piekļūstamību, vienlaikus nodrošinot savu ēku fizisko piekļūstamību;

Grozījums Nr.    60

Rezolūcijas priekšlikums

35.b punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

35.b  uzsver, ka ir jāveicina personu ar invaliditāti efektīva līdzdalība un vārda brīvība saistībā ar publiskiem pasākumiem un sanāksmēm, kuras rīko ES iestādes vai kuras notiek to telpās, nodrošinot titrēšanu un zīmju valodas tulka pakalpojumus un dokumentus Braila rakstā un viegli lasāmos formātos;

Grozījums Nr.    61

Rezolūcijas priekšlikums

44.a punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

44.a  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā 2020.–2030. gadam, kas pilnībā integrētu UNCRPD noteikumus turpmākajos ES tiesību aktos un politikas virzienos un atbilstu ANO Konvencijai par bērna tiesībām un Stratēģiskajai iesaistei dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam, lai nodrošinātu, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti var pilnībā izmantot savas tiesības tāpat kā ikviena cita persona;

Grozījums Nr.    62

Rezolūcijas priekšlikums

44.b punkts (jauns)

Rezolūcijas priekšlikums

Grozījums

 

44.b  mudina Komisiju Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā pēc 2020. gada ietvaros nākt klajā ar konsolidētu priekšlikumu un pieņemt efektīvus pasākumus, kuru mērķis būtu nepieļaut vardarbību pret sievietēm un bērniem ar invaliditāti un kuri būtu vērsti uz ģimenēm, kopienām, speciālistiem un iestādēm; uzsver izglītības iestāžu, piemēram, skolu, nozīmīgo lomu sociālās iekļaušanas sekmēšanā un norāda, ka visām dalībvalstīm ir jāpieņem tāda izglītības politika, kurā būtu integrēti dzimumu līdztiesības aspekti;

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

4.9.2017

 

 

 


Lūgumrakstu komitejAS ATZINUMS (11.9.2017)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu

(2017/2127(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Cecilia Wikström

IEROSINĀJUMI

Lūgumrakstu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju – rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atgādina, ka Lūgumrakstu komiteja (PETI) katru gadu saņem ievērojamu skaitu lūgumrakstu, kuros minētas grūtības, ar ko ES ikdienā saskaras personas ar invaliditāti un kas saistītas ar astoņām galvenajām darbības jomām, kuras identificētas Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā, vai citām piekļūstamības problēmām, piemēram, attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpei un sociālajai aizsardzībai, izglītībai un apmācībai, darba tirgum, būvētajai videi un transportam, precēm un pakalpojumiem, informācijai un komunikācijai, kā arī dalībai politikas, sabiedrības un kultūras norisēs; uzsver problēmas, kas progresa ziņojumā par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā (2010–2020) īstenošanu identificētas attiecībā uz piekļuvi transportam un būvētajai videi, un aicina ātri pieņemt un īstenot turpmākas ES prasības par piekļūstamību; uzsver, ka diskriminācija ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kas liedz efektīvi īstenot Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā;

2.  norāda, ka ES ir līdere cilvēktiesību līgumu ratifikācijā un ES Pamattiesību hartas 21. un 26. pantā ir no jauna nostiprināts nediskriminēšanas princips; aicina dalībvalstis ratificēt ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un parakstīt tās protokolu;

3.  uzsver, ka UNCRPD ir centrāla loma kā instrumentam, ar ko aizsargāt cilvēktiesības, jo īpaši personām ar invaliditāti, kas ir īpaši neaizsargāta iedzīvotāju grupa;

4.  aicina Komisiju saskaņā ar UNCRPD un atbilstoši ANO Konvencijai par bērna tiesībām pievērst īpašu uzmanību bērniem ar invaliditāti;

5.  uzsver, ka sakarā ar ES regulējumu, kas saistīts ar UNCRPD, Lūgumrakstu komiteja lūgumrakstu procesā pilda aizsardzības funkciju (līdzās Eiropas ombudam, kas iecelts, lai aizsargātu iedzīvotājus administratīvo kļūmju gadījumos), sniegdama lūgumraksta iesniedzējiem iespēju iesniegt sūdzību par tiesību pārkāpumiem no Eiropas, valsts un vietējo iestāžu puses; uzsver, ka komitejas saņemtie lūgumraksti apliecina nepieciešamību pieņemt efektīvu, horizontālu, nediskriminējošu un cilvēktiesībās balstītu pieeju invaliditātes jomas rīcībpolitikai; uzsver, ka Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra veic svarīgu darbu, stiprinādama personu ar invaliditāti pamattiesības ES un atbalstīdama UNCRPD īstenošanu ES līmenī;

6.  norāda, ka bieži vien lūgumrakstus, kas piesaistījuši visvairāk uzmanības, ir atbalstījušas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuras pārstāv personas ar invaliditāti, un ka tāpēc ir jāveicina un jāpopularizē tādu lūgumrakstu aizsargājošā loma un efektivitāte, kuru pamatā ir šo tiesību pārkāpumi; augstu vērtē šo organizāciju lomu sociālās iekļaušanas veicināšanā un personu ar invaliditāti dzīves kvalitātes uzlabošanā un uzskata, ka publiskajām iestādēm arī turpmāk būtu jāatbalsta šis uzdevums;

7.  atzīst, ka UNRCPD darbojas kā cilvēktiesību aizsardzības instruments ar sociālo dimensiju, ar kuru cenšas nodrošināt, ka personas ar invaliditāti pilnībā izmanto visas cilvēktiesības un pamattiesības, kas tik bieži tiek pārkāptas un kam nepieciešama lielāka aizsardzība;

8.  aicina Komisiju saskaņā ar ANO pirmā UNCRPD novērtējuma ieteikumiem izveidot neatkarīgu instrumentu konvencijas izpildes uzraudzīšanai un izvērtēšanai, kā arī starpiestāžu koordinācijas mehānismu un veicināt pastāvīgu vietējo informācijas punktu un aģentūru izveidi katrā dalībvalstī;

9.  jo īpaši uzsver, ka piekļūstamība [pieejamība] ir viens no UNCRPD pamatprincipiem un priekšnosacījums citu konvencijā noteikto tiesību izpildei; uzsver, ka nemainīgi daudzos lūgumrakstos, kurus iesnieguši Eiropas iedzīvotāji, paustas sūdzības par piekļūstamības trūkumu vai esošiem arhitektoniskajiem šķēršļiem; uzsver, ka tiesības uz piekļūstamību, kas noteiktas UNCRPD 9. pantā, ir jāīsteno vispusīgā veidā, lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti var piekļūt apkārtējai videi, transportam, sabiedriskajiem objektiem un pakalpojumiem, kā arī informācijas un komunikāciju tehnoloģijām; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka piekļūstamība ir centrāla prioritāte un tiek labāk integrēta visās invaliditātes rīcībpolitikas jomās;

10.  atgādina, ka UNCRPD komiteja noslēguma secinājumos norādīja, ka ES un dalībvalstu pieņemtie taupības pasākumi ir pasliktinājuši personu ar invaliditāti dzīves līmeni, kā rezultātā ir palielinājies nabadzības un sociālās atstumtības līmenis, kā arī samazināti sociālie un kopienas pakalpojumi un atbalsts ģimenēm;

11.  norāda, ka attiecībā uz UNCRPD 4. pantu būtu jāgroza Eiropas un dalībvalstu tiesību akti invaliditātes jomā, lai nodrošinātu pilnīgu saskaņotību visos jautājumos, un aicina šajā procesā produktīvi iesaistīt personu ar invaliditāti organizāciju pārstāvjus;

12.  aicina Komisiju Eiropas skolās nodrošināt kvalitatīvu iekļaujošu izglītību no agrīna vecuma, integrējot preventīvu pieeju un izpratni par invaliditāti, saskaņā ar UNCRPD prasībām par individuālo vajadzību multidisciplināru novērtēšanu, bērnu ar invaliditāti neatstumšanu, kā arī pietiekamu saprātīgu pielāgojumu nodrošināšanu;

13.  mudina gan ES, gan dalībvalstis pieņemt nepieciešamos tiesību aktus, lai pilnībā un konsekventi ievērotu UNCRPD, cita starpā garantējot pienācīga līmeņa invaliditātes pabalstus, kopienas pakalpojumus un veselības aprūpes pakalpojumus, kā arī kvalitatīvas izglītības un apmācības programmas;

14.  uzsver, ka Eiropas Savienības Tiesa 2017. gada 14. februāra atzinumā norādīja, ka ES ir ekskluzīva kompetence noslēgt Marrākešas līgumu, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ, jo Marrākešas līguma saistības ietilpst jomā, ko lielā mērā jau regulē ES kopīgie noteikumi;

15.  norāda, ka saskaņā ar ANO ieteikumiem personu ar invaliditāti organizācijām vajadzētu būt iesaistītām katrā lēmumu pieņemšanas procesa posmā; atgādina, ka būtu jāizveido strukturēts dialogs ar personām ar invaliditāti;

16.  aicina Komisiju izstrādāt ziņojumu par ES rīcībpolitiku un investīciju fondu ietekmi uz personām ar invaliditāti un nodrošināt personu ar invaliditāti organizāciju iesaisti to izstrādē, jo īpaši gadījumos, kad tas attiecas uz struktūrfondiem;

17.  atgādina, ka Lūgumrakstu komiteja kopš 2011. gada atbalsta saistoša līguma pieņemšanu par neredzīgo un personu ar redzes traucējumiem piekļuvi iespieddarbiem; atzinīgi vērtē panākto iestāžu vienošanos ES autortiesību noteikumos īstenot Marrākešas līgumu un vēlreiz aicina ES un tās dalībvalstis ātri ratificēt Marrākešas līgumu;

18.  norāda, ka Lūgumrakstu komiteja regulāri saņem jautājumus par personu ar invaliditāti tiesībām dzīvot patstāvīgi, kas noteiktas UNCRPD 19. pantā, un, kad tai lūgts, ir mudinājusi veidot iekļaujošākas kopienas un institucionalizācijas sistēmas tā, lai personas ar invaliditāti ES var saņemt gan pienācīgu atbalstu, gan palīdzību, tādējādi sekmējot mērķi panākt lielāku autonomiju atbilstoši katra individuālajām spējām; atgādina, ka Lūgumrakstu komiteja 2016. gada septembrī devās faktu vākšanas misijā uz Slovākiju, lai iegūtu informāciju par Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESIF) izmantošanu pārejas sekmēšanai no institucionālās aprūpes uz vietējās kopienas līmeņa aprūpi;

19.  personām ar invaliditāti ir jāsaņem visa informācija par viņu tiesībām, un tām ir jādod iespēja pilnīgi līdzdarboties visā rīcībpolitikā un pasākumos, kas tās varētu skart, tostarp attiecībā uz sūdzību iesniegšanas mehānismu, un prioritāte būtu jāpiešķir bērnu ar invaliditāti līdzdalībai un — ja tādas pastāv — personu ar invaliditāti organizāciju līdzdalībai;

20.  norāda, ka nabadzības vai sociālās atstumtības risks Eiropā skar 30 % personu ar invaliditāti un ka pastāv neto starpība starp personu ar invaliditāti nodarbinātības līmeni (48,7 %) un pārējo cilvēku nodarbinātības līmeni (72,5 %); ņemot to vērā, uzsver vispārējas darba un nodarbinātības stratēģijas nozīmi;

21.  uzsver, ka bērni ar invaliditāti saskaras ar īpašām problēmām un ka būtu jāīsteno centieni izskaust visu veidu šķēršļus un kavēkļus, tādējādi nodrošinot šiem bērniem iespēju sasniegt pilnīgu autonomiju un izmantot vienlīdzīgas iespējas; tāpēc uzskata, ka ir svarīgi, lai šie bērni tiktu iesaistīti viņus ietekmējošas rīcībpolitikas veidošanā; šajā sakarā mudina pieņemt instrumentus, kuri dotu iespēju bērniem paust savu viedokli, un nodrošināt viņu iesaisti;

22.  uzsver, ka personām ar invaliditāti ir jāsniedz pietiekams sociālais atbalsts un ka šīs darbības pamatā vienmēr jābūt tiesu iestāžu pieejamībai un piekļuvei pienācīgai aprūpei un veselības aizsardzība;

23.  atgādina, ka personām ar invaliditāti, kurām ir liegta tiesībspēja un rīcībspēja, ir jānodrošina līgumos un ES tiesību aktos paredzētās tiesības, piemēram, tiesu iestāžu pieejamība, piekļuve precēm un pakalpojumiem, tostarp banku pakalpojumiem un nodarbinātībai, piekļuve veselības aprūpei, kā arī tiesības balsot; norāda, ka būtu jācenšas veicināt datu vākšanu, labas prakses apmaiņu un apspriešanos ar personu ar invaliditāti organizāciju pārstāvjiem saskaņā ar UNCRPD 12. pantu; uzsver, ka aizsardzības pasākumu, ko piemēro tiesībām balsot, ierobežojošā interpretācija dalībvalstu tiesību aktos būtu jāpārskata gadījumos, kad tā personām ar psihosociālu invaliditāti liedz iespēju šīs tiesības īstenot saskaņā ar UNCRPD 29. pantu;

24.  uzsver, ka zems izglītības līmenis var būt sociālās atstumtības cēlonis un ka tikai 27,8 % personu ar invaliditāti ir ieguvušas augstāko izglītību; atgādina, ka tiesības uz izglītību, labu izglītības līmeni un skolu un universitāšu piekļūstamību nedrīkst pakļaut diskriminācijai un tās būtu pienācīgi jāgarantē un jāveicina;

25.  uzsver, ka Eiropas iestādēm būtu jānodrošina un jāīsteno IT dokumentu un pakalpojumu piekļūstamība personām ar invaliditāti;

26.  uzsver, ka dalībvalstu publiskajām pārvaldes iestādēm un jo īpaši vietējām pašvaldībām, kuras vairāk saskaras ar iedzīvotājiem un viņu vajadzībām ikdienā, būtu jānodrošina, ka pakalpojumi, dokumenti un prakses ir maksimāli piekļūstami personām ar invaliditāti; uzsver, ka šādos pasākumos ir jāpievēršas arī pakalpojumiem, kurus sniedz internetā un tīmekļa vietnēs;

27.  uzsver, ka personu ar invaliditāti tiesības dzīvot patstāvīgi ir fundamentāli svarīgas, un aicina Komisiju uzlabot ESI fondu optimālu izmantošanu dalībvalstīs, lai attīstītu augstas kvalitātes sociālos pakalpojumus personām ar invaliditāti, īstenotu deinstitucionalizācijas procesu un reģionu, valstu un ES līmenī palielinātu izpratni par invaliditātes jautājumiem un sekmētu iespēju vienlīdzību; uzsver, ka ir jāveic pasākumi, kas uzlabotu struktūrfondu pieejamību personu ar invaliditāti atbalsta dienestiem, jo īpaši tiem, kas paredzēti bērniem un ģimenēm, kā arī dienestiem, kuru mērķis ir novērst institucionalizēšanu;

28.  norāda, ka Eiropas pilsoņu pārvietošanās brīvība ir jāgarantē arī personām ar invaliditāti un ka tāpēc dalībvalstīm ir jānodrošina viņu stāvokļa un sociālo tiesību savstarpēja atzīšana saskaņā ar UNCRPD 18. pantu; uzsver, ka personām ar invaliditāti vajadzētu būt iespējai ceļot ārpus savas valsts robežām un izmantot iespējas piekļūt kultūrai, transportam un sportam; norāda, ka būtu jāizskata arī citi iespējamie ieguvumi un jāvecina to savstarpēja atzīšana;

29.  atgādina par Eiropas Parlamenta invaliditātes jautājumu sadarbības grupas darbu, ko tā veic, palīdzēdama atbilstoši ANO konvencijai īstenot Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā un darbodamās kā platforma, kura apvieno Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu deputātus un organizāciju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus gan valsts, gan vietējā līmenī; norāda, ka sadarbības grupa ir unikāls forums, ar ko rosināt diskusijas un debates, lai stratēģiju būtu iespējams īstenot;

30.  uzskata, ka personām ar invaliditāti būtu jānodrošina tiesu pieejamība bez maksas un ka viņu ekonomiskā situācija tādējādi nebūtu šķērslis šādai pieejamībai;

31.  aicina pastiprināt personu ar invaliditāti organizāciju politiskās līdzdalības kanālus, lai panāktu viņu pilnīgu dalību lēmumu pieņemšanā;

32.  uzsver, cik svarīga ir maksimāla mobilitāte un piekļūstamība, kas ir principi, kuri jāievieš un jāievēro Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanā;

33.  norāda, ka digitālā vienotā tirgus stratēģija būtu jāīsteno tā, lai nodrošinātu visu tā aspektu pilnīgu piekļūstamību personām ar invaliditāti;

34.  norāda, ka mobilitātes un piekļūstamības transversālā rakstura dēļ bez tām nav iespējams pilnībā izmantot plašu virkni brīvību un tiesību, piemēram, iespēju ceļot un pārcelties uz citām dalībvalstīm, kultūras tiesības un sporta tiesības;

35.  aicina Eiropas iestādes nodrošināt, ka visas to tīmekļa vietnes un dokumenti ir piekļūstami personām ar maņu orgānu traucējumiem;

36.  uzsver, ka tiesībspēja un rīcībspēja ir izšķiroši svarīga, lai saglabātu personisko autonomiju, līdz ar to jebkādi tās ierobežojumi un juridisko aizbildņu īstenota pārstāvība ir jānosaka, pamatojoties uz skaidriem ES līmenī saskaņotiem kritērijiem, periodiski pārskatot nepieciešamību pēc šādas ilgtermiņa juridiskās pārstāvības un attiecīgā juridiskā aizbildņa piemērotību;

37.  uzskata, ka ievērojams skaits personu ar invaliditāti pilnībā neapzinās savas tiesības un kā tās izmantot; aicina Komisiju spert pirmo soli, proti, sākt plaša mēroga informācijas kampaņu par personu ar invaliditāti tiesībām, lai sekmētu pilnīgas zināšanas un izpratni;

38.  uzsver, ka lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju iesniegto lūgumrakstu attiecas uz grūtībām, kas saistītas ar pieteikuma procedūrām, invaliditātes atzīšanu un novēlotiem invaliditātes pensijas maksājumiem no attiecīgo iestāžu puses; uzsver, ka šiem jautājumiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanā un tās sociālās aizsardzības rīcības jomā saskaņā ar UNCRPD 28. pantu par pienācīgu dzīves līmeni un sociālo aizsardzību;

39.  uzsver, ka būtu jāsniedz nepieciešamais sociālais atbalsts, lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti, jo īpaši personas ar psihosociālu invaliditāti, var īstenot savas tiesības un būt pilnīgi autonomas; šajā sakarā norāda, ka būtu jāizvairās no šādu personu institucionalizēšanas un jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka tās netiek ārstētas bez to piekrišanas;

40.  norāda, ka personām ar invaliditāti būtu jānodrošina nediskriminējoša piekļuve veselības un aprūpes sistēmām, pienācīgu uzmanību pievēršot grūtībām, kas varētu rasties šādu pacientu ārstēšanā un aprūpē; jo īpaši uzsver, ka ir jānodrošina nediskriminējoša piekļuve seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpei un ka sterilizācija vai aborts nekādā gadījumā nebūtu jāuzspiež pret personas gribu; norāda, ka veselības aprūpes sistēmām būtu turklāt jānodrošina seksuālās vardarbības un/vai izmantošanas konstatēšana, ziņošana un novēršana;

41.  aicina Komisiju izstrādāt rīcībpolitikas un programmas, kas īpaši paredzētas bērniem ar invaliditāti; uzsver, ka šādai rīcībpolitikai būtu jākoncentrējas ne tikai uz mobilitāti ierobežojošu arhitektonisku barjeru un šķēršļu likvidēšanu, bet arī uz sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī vienlīdzīgu iespēju veicināšanu un nodrošināšanu;

42.  norāda, ka visu to medicīnisko iejaukšanos gadījumā, kurām ir nepieciešama informēta piekrišana, tā ir jāsaņem arī no attiecīgajām personām ar invaliditāti un ka tāpēc jābūt ieviestiem visiem nepieciešamajiem pasākumiem, kas nodrošina, ka šīm personām ir piekļūstama un saprotama attiecīgā informācija; uzsver, ka piekrišana ir jāsniedz personīgi, savlaicīgi un pilnībā zinot visus faktus un ka šajā nolūkā jābūt ieviestiem visiem nepieciešamajiem mehānismiem, kas nodrošina šo principu ievērošanu; norāda, ka ir jāveic arī līdzīgi piemēroti pasākumi attiecībā uz personām ar psihosociālu invaliditāti;

43.  aicina Komisiju pastiprināt savu apņemšanos palīdzēt personu ar invaliditāti vecākiem un aprūpētājiem, izmantojot savas programmas un politiku; uzsver, ka ir nepieciešams Eiropas tiesiskais satvars, lai precizētu šo cilvēku statusu, nodrošinot viņu tiesību aizsardzību un iespēju normāli dzīvot;

44.  norāda, ka veselības apdrošināšanas shēmas nedrīkst diskriminēt personas ar invaliditāti;

45.  norāda, ka būtu jānovērtē pārrobežu veselības aprūpes direktīvas ietekme uz personām ar invaliditāti;

46.  uzsver, ka nevienlīdzība ir jo īpaši izteikta nodarbinātībā, jo ES ir nodarbināti tikai aptuveni 48 % personu ar invaliditāti un tikai 27,8 % ir ieguvuši augstāko izglītību, un tas nozīmē, ka personas ar invaliditāti ir vairāk pakļautas nabadzības riskam; aicina Komisiju horizontāli novērtēt, kā katra tās rīcībpolitika, jo īpaši Eiropas nodarbinātības politika, ietekmē personu ar invaliditāti nodarbinātību;

47.  norāda, ka būtu jāpārskata gaisa un jūras transporta regulējums, lai nodrošinātu, ka nekādā veidā — nedz fiziski, nedz ekonomiski — netiek diskriminēti pasažieri ar invaliditāti un ka šajā ziņā tiek likvidēti visi šķēršļi;

48.  uzsver, ka būtu jāievēro ANO ieteikums visās ar invaliditāti saistītās rīcībpolitikās, jo īpaši dzimumvardarbības apkarošanas rīcībpolitikā, ņemt vērā dzimumperspektīvu; aicina mērķorientēti rīkoties, lai veicinātu sieviešu ar invaliditāti iespēcinātību, kā arī īpašas dzimumsensitīvas stratēģijas izstrādi attiecībā uz sievietēm ar invaliditāti.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

7.9.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

26

0

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Margrete Auken, Beatriz Becerra Basterrechea, Pál Csáky, Eleonora Evi, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Peter Jahr, Rikke Karlsson, Jude Kirton-Darling, Svetoslav Hristov Malinov, Notis Marias, Roberta Metsola, Marlene Mizzi, Gabriele Preuß, Virginie Rozière, Sofia Sakorafa, Jarosław Wałęsa, Cecilia Wikström, Tatjana Ždanoka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Michela Giuffrida, Anne-Marie Mineur, Demetris Papadakis, Julia Pitera, Rainer Wieland

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Frank Engel, Monika Hohlmeier, Maria Lidia Senra Rodríguez

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

26

+

ALDE

GUE/NGL

 

ECR

 

EFDD

 

PPE

 

 

S&D

 

 

VERTS/ALE

 

Beatriz Becerra Basterrechea; Cecilia Wikström

Anne-Marie Mineur, Maria Lidia Senra Rodríguez, Sofia Sakorafa,

 

Rikke Karlsson, Notis Marias,

 

Eleonora Evi

 

Pál Csáky, Peter Jahr, Svetoslav Hristov Malinov, Roberta Metsola, Jarosław Wałęsa, Monika Hohlmeier, Frank Engel, Julia Pitera, Rainer Wieland

 

Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Jude Kirton-Darling, Marlene Mizzi, Gabriele Preuß, Virginie Rozière, Michela Giuffrida, Demetris Papadakis,

 

Margrete Auken, Tatjana Ždanoka

 

0

-

-

-

0

0

-

-

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

19.10.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

39

0

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Guillaume Balas, Vilija Blinkevičiūtė, Enrique Calvet Chambon, David Casa, Ole Christensen, Lampros Fountoulis, Arne Gericke, Marian Harkin, Czesław Hoc, Agnes Jongerius, Jan Keller, Ádám Kósa, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Jean Lambert, Jérôme Lavrilleux, Patrick Le Hyaric, Javi López, Thomas Mann, Dominique Martin, Anthea McIntyre, Elisabeth Morin-Chartier, Georgi Pirinski, Marek Plura, Dennis Radtke, Sofia Ribeiro, Robert Rochefort, Jutta Steinruck, Yana Toom, Marita Ulvskog, Tatjana Ždanoka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Georges Bach, Mircea Diaconu, Jasenko Selimovic, Helga Stevens, Tom Vandenkendelaere, Flavio Zanonato

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

José Blanco López, Gilles Lebreton, Jens Nilsson, Wim van de Camp, Igor Šoltes


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

39

+

ALDE

Enrique Calvet Chambon, Mircea Diaconu, Marian Harkin, Robert Rochefort, Jasenko Selimovic, Yana Toom

ECR

Arne Gericke, Czesław Hoc, Anthea McIntyre, Helga Stevens

GUE/NGL

Patrick Le Hyaric

NI

Lampros Fountoulis

PPE

Georges Bach, David Casa, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Ádám Kósa, Jérôme Lavrilleux, Thomas Mann, Elisabeth Morin-Chartier, Marek Plura, Dennis Radtke, Sofia Ribeiro, Tom Vandenkendelaere, Wim van de Camp

S&D

Guillaume Balas, José Blanco López, Vilija Blinkevičiūtė, Ole Christensen, Agnes Jongerius, Jan Keller, Javi López, Jens Nilsson, Georgi Pirinski, Jutta Steinruck, Marita Ulvskog, Flavio Zanonato

VERTS/ALE

Jean Lambert, Igor Šoltes, Tatjana Ždanoka

0

-

 

 

2

0

ENF

Gilles Lebreton, Dominique Martin

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Juridisks paziņojums - Privātuma politika