Procedūra : 2015/2129(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0368/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0368/2017

Debates :

PV 13/12/2017 - 24
CRE 13/12/2017 - 24

Balsojumi :

PV 14/12/2017 - 8.7
CRE 14/12/2017 - 8.7
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0501

ZIŅOJUMS     
PDF 826kWORD 82k
27.11.2017
PE 607.796v02-00 A8-0368/2017

par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu

(2015/2129(INI))

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja

Referente: Anna Maria Corazza Bildt

GROZĪJUMI
PASKAIDROJUMS – FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS
 EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 Kultūras un izglītības komitejaS ATZINUMS
 Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

PASKAIDROJUMS – FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS

Procedūra

Atbilstoši EP 2015. gada 11. marta rezolūcijai par bērnu seksuālu izmantošanu internetā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja lūdza atļauju sagatavot ziņojumu par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu. Atļauja tika saņemta 2015. gada maijā.

Saskaņā ar Direktīvas 2011/93/ES 28. pantu Komisijai līdz 2015. gada 18. decembrim bija jāsniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei, izvērtējot, cik lielā mērā dalībvalstis veikušas pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šo direktīvu, un ziņojums, kurā novērtēta 25. pantā minēto pasākumu īstenošana.

Tā kā dažās dalībvalstīs direktīvas transponēšana aizkavējās, Komisija minētos ziņojumus publicēja novēloti, t. i., gadu vēlāk, un Parlamentam tos iesniedza tikai 2016. gada 16. decembrī.

Direktīvas 2011/93/ES konteksts, darbības joma un transponēšana

Seksuālā vardarbība pret bērniem tiešsaistē un bezsaistē kļūst arvien traģiskāka, un cieš pat tikai divu gadu vecumu sasnieguši bērni. Tie ir pārrobežu noziegumi, un to novēršanā ir nepieciešama pārrobežu sadarbība. Noziedzīgie tīkli, kas ir saistīti ar seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē, ir attīstīti, un mūsu tiesībaizsardzības iestādēm sarežģījumus rada tas, ka darbā jāizmanto tādi likumi, kas ne vienmēr atbilst nākotnes prasībām. Direktīva 2011/93/ES (direktīva) ir visaptverošs juridisks dokuments, kurā ietverti noteikumi par materiālajām krimināltiesībām un kriminālprocesu, administratīvajiem pasākumiem un politikas pasākumiem. Tā nodrošina dalībvalstīm skaidru standartu minimumu attiecībā uz sankcijām un pasākumiem, kas paredzēti, lai nepieļautu ļaunprātīgu izmantošanu, cīnītos pret nesodāmību un aizsargātu cietušās personas.

Ar šo direktīvu ieviesto vissvarīgāko uzlabojumu vidū ir bērnu pornogrāfijas detalizētāka definēšana, stingrāki kriminālsodi, kriminālatbildības noteikšana par tādu tiešsaistes materiālu glabāšanu īpašumā un ieguvi, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem, jauna noziedzīga nodarījuma jēdziena “iedraudzināšana” ieviešana un noteikumi par tādu tīmekļa vietņu likvidēšanu un/vai bloķēšanu, kurās ir bērnu seksuālās izmantošanas materiāli (CSAM). Šīs direktīvas transponēšanai dalībvalstīm bija dots divu gadu termiņš, kas beidzās 2013. gada 18. decembrī.

Komisija īstenošanas ziņojumos novērtēja, cik lielā mērā dalībvalstis ir transponējušas šo direktīvu savos tiesību aktos, taču šajā posmā tā nevarēja izvērtēt direktīvas noteikumu īstenošanu praksē. Komisijas vispārējais secinājums ir — neraugoties uz dalībvalstu lielajām pūlēm transponēt šo sarežģīto juridisko dokumentu un neraugoties uz šajā procesā gūtajiem uzlabojumiem attiecībā uz bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu, joprojām ir nepieciešams ievērojams darbs, lai direktīva pilnā mērā izmantotu savu potenciālu.

Referente norāda jomas, kurās dalībvalstīm būtu jāpaveic vairāk un precizē konkrētus direktīvas noteikumus, lai veicinātu direktīvas pareizu un pilnīgu īstenošanu dalībvalstīs. Šīs jomas ir šādas: izmeklēšana un kriminālvajāšana; prevencija; palīdzība cietušajām personām un viņu aizsardzība; tiešsaistes CSAM bloķēšana un dzēšana.

Referente arī iesaka dalībvalstīm darīt vairāk, nevis tikai pienākuma pēc transponēt šo direktīvu, un aicina dalībvalstis veidot spējas un apmainīties ar paraugpraksi. Referente pievēršas bērnu, jo īpaši nepavadītu bērnu, stāvoklim, kuri ir jo īpaši neaizsargāti pret ļaunprātīgu izmantošanu, cilvēktirdzniecību un seksuālu izmantošanu, un aicina dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus, lai aizsargātu pazudušos bērnus. Ziņojuma projektā referente ir iekļāvusi arī jaunus noziegumu veidus, piemēram, atriebības pornogrāfiju un seksuāla rakstura izspiešanu, kas strauji izplatās internetā un skar daudzus jauniešus, jo īpaši meitenes, nodarot būtisku kaitējumu un dažkārt pat radot apstākļus, kuru dēļ jaunieši izdara pašnāvību.

Izmeklēšana un kriminālvajāšana

Direktīvā 2011/93/ES dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt tiesībaizsardzības un kriminālvajāšanas iestādēm efektīvus līdzekļus, ar kuriem izmeklēt ar bērnu seksuālo vardarbību saistītus noziedzīgus nodarījumus un agrīnā posmā identificēt cietušos bērnus. Direktīvā ir paredzēta arī paplašināta jurisdikcija attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar bērnu seksuālu izmantošanu, un abpusējas sodāmības principa atcelšana.

Tiesībaizsardzības un tiesu iestādēm joprojām ir grūtības izmeklēt ar bērnu seksuālu izmantošanu internetā saistītus noziegumus un sākt kriminālvajāšanu. Speciālisti, kas LIBE komitejai sniedza pierādījumus, norādīja uz vairākiem aspektiem, kas mazina internetā veiktas izmeklēšanas paņēmienu efektivitāti, un tie ir: tiešsaistes saziņas šifrēšana, neatbilstība starp dalībvalstīs piemērojamiem datu saglabāšanas noteikumiem, arvien plašāka anonimizācijas rīku izmantošana un mākoņkrātuvju izmantošana. Šādās situācijās bieži vien nav skaidrs, kurai valstij ir jurisdikcija un kuri tiesību akti jāpiemēro, vācot pierādījumus. Šajā sakarā ir būtiski uzlabot starptautisko un ES sadarbību.

Tādēļ referente aicina dalībvalstis nostiprināt policijas un tiesu iestāžu sadarbību, kā arī pilnībā izmantot pašreizējās ES sadarbības iespējas, ko nodrošina Eiropols un Eurojust, lai panāktu uzlabojumus izmeklēšanā un vainīgo kriminālvajāšanā. Referente uzsver, ka šajā nolūkā Eiropolam un Eurojust būtu jāpiešķir atbilstīgi resursi uzdevumu izpildei šajā jomā.

Viņa arī mudina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi saistībā ar izmeklēšanas līdzekļiem un kriminālvajāšanas metodēm.

Preventīvi pasākumi

Direktīvā ir paredzēti īpaši noteikumi par preventīviem pasākumiem — gan informācijas un izpratnes veicināšanas kampaņām, izglītošanu un apmācību, gan aizliegumiem veikt noteiktas darbības, kas izriet no notiesājošiem spriedumiem, un preventīvām intervences programmām, kas paredzētas pārkāpumu izdarītājiem, lai risinātu recidīvisma jautājumu.

Gan Komisijas transponēšanas ziņojumā, gan EPRS pētījumā ir akcentēts, ka noteikumi par preventīvajiem pasākumiem dalībvalstīm rada vislielākos sarežģījumus.

Dalībvalstīm ir bijušas grūtības apmainīties ar informāciju par likumpārkāpējiem, kas notiesāti par bērnu seksuālu izmantošanu, jo direktīvā dalībvalstīm nav paredzēts pienākums sūtīt informāciju dalībvalstij, kas to pieprasījusi, un dažu dalībvalstu tiesību aktos ir paredzēti papildu nosacījumi informācijas sūtīšanai. Referente uzskata, ka šajā jomā ir nepieciešami turpmāki uzlabojumi, un tāpēc aicina dalībvalstis atjaunināt savus likumpārkāpēju sarakstus un apmainīties ar citām dalībvalstīm ar informāciju par notiesājošiem spriedumiem un aizliegumiem, lai atturētu likumpārkāpējus no nepamanītas pārvietošanās no vienas dalībvalsts uz citu nolūkā iekārtoties darbā vai strādāt brīvprātīgo darbu ar bērniem vai bērnu iestādēs.

Cietušo identifikācija

Bērnu seksuāla izmantošana ir noziegums, kuru atklāt un par kuru ziņot ir īpaši grūti. Cietušo ziņošana ir ierobežota, jo bērni ir pārāk mazi, pārāk traumatizēti vai ir atkarīgi no nozieguma veicēja, un šo iemeslu dēļ viņi nevēlas ziņot. Šajā saistībā liela nozīme ir bērnu palīdzības tālruņiem, kuri sniedz bērnu vajadzībām pielāgotu palīdzību un palīdz bērniem ziņot par noziegumu. Ir svarīgi arī, lai dalībvalstis izveidotu efektīvus palīdzības dienestus pazudušu bērnu meklēšanai un pastiprinātu sadarbību pārrobežu lietās. Seksuālajā vardarbībā cietušu bērnu identifikācija lielā mērā ir atkarīga no tiesībaizsardzības iestāžu spējām veikt izmeklēšanu, t. i., no spējām izmantot jaunas tehnoloģijas un apmācītus darbiniekus. Dalībvalstīm būtu vairāk jāiegulda jaunu tiesu ekspertīzes līdzekļu attīstībā un izmantošanā, lai uzlabotu efektivitāti un glābtu cietušos bērnus.

Palīdzība cietušajām personām un viņu aizsardzība

Direktīvā 2011/93/ES ir noteikts arī tas, ka dalībvalstīm savos kriminālprocesuālajos noteikumos jāievieš pasākumi, kas ļauj garantēt cietušo bērnu aizsardzību visā kriminālprocesā, kā arī jānodrošina, ka viņi saņem palīdzību un atbalstu. Referente uzskata, ka dalībvalstīm būtu pilnībā jāīsteno Direktīva 2012/29/ES par noziegumos cietušo tiesībām un jāpaātrina konkrēti pasākumi, lai efektīvāk aizsargātu bērnus, kas piedzīvojuši seksuālu vardarbību, tostarp uzlabojot valsts palīdzības tālruņu nozīmi un apmainoties ar paraugpraksi.

Likvidēšana un/vai bloķēšana

Direktīvas 25. panta mērķis ir nepieļaut seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu un samazināt atkārtotas viktimizācijas iespējas, liedzot piekļuvi tiešsaistes materiāliem, kuros atainota bērnu izmantošana. Šis pants paredz, ka dalībvalstīm ir nekavējoties jādzēš šāds materiāls no tīmekļa vietnēm, kas tiek mitinātas to teritorijā, un jācenšas panākt šādu tīmekļa vietņu likvidēšanu, ja tās tiek mitinātas citur. Dalībvalstis ir transponējušas šo noteikumu, izmantojot pasākumus, kas pamatojas uz Direktīvu par elektronisko tirdzniecību (brīdinājuma un izņemšanas procedūra), vai izmantojot krimināltiesiskus pasākumus, ja materiāls tiek mitināts to teritorijā. Attiecībā uz materiāliem, kas tiek mitināti ārpus to teritorijas, dalībvalstis ir transponējušas šo direktīvu, izmantojot vai nu pasākumus, kas vērsti uz tāda palīdzības dienesta izveidošanu, kam ir atļauts novērtēt materiālu un ar INHOPE palīdzības dienestu tīkla starpniecību sazināties ar valsti, kurā tas tiek mitināts, vai izmantojot Eiropola vai Interpola palīdzību.

Direktīvas 25. panta 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir iespēja liegt piekļuvi materiāliem, kuros atainota seksuāla vardarbība pret bērniem, un tās var izmantot bloķēšanas pasākumus. Tikai puse dalībvalstu ir izvēlējušās transponēt šo noteikumu. Lai īstenotu bloķēšanu, parasti tiek izmantoti saraksti ar tīmekļa vietnēm, kurās ir materiāli ar tajos atainotu

seksuālu vardarbību pret bērniem. Ir paredzēti dažādi aizsardzības līdzekļi, lai nodrošinātu vārda brīvību.

Šā ziņojuma sagatavošanas gaitā gūtie pierādījumi liecina, ka praksē bloķēšana ir efektīvāka, jo to var veikt ātrāk nekā likvidēšanu. Ja ir pieejami pietiekami aizsardzības līdzekļi pamatbrīvību aizsardzībai, dalībvalstīm tie būtu jāizmanto plašāk.

Ir svarīgi sadarboties ar informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, lai pārtrauktu bērnu seksuālas izmantošanas materiālu pieejamību internetā. Ja nebūs viņu aktīvas līdzdalības (bieži vien — brīvprātīgas), tad likvidēšanas un bloķēšanas process nebūs iespējams. Referente uzskata, ka nozares pārstāvjiem un interneta jomas ieinteresētajām personām būtu jāuzņemas dalīta atbildība un jāizstrādā inovatīvs risinājums, lai varētu apkarot seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē.

Avoti:

Papildus Komisijas īstenošanas ziņojumam referente ir apkopojusi informāciju no šādiem avotiem:

-  2017. gada 25. aprīlī Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā notikusī uzklausīšana;

-  2017. gada aprīlī publicētais Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta ex-post ietekmes novērtējums;

-  PPE politiskās grupas 2016. gada 29. jūnijā organizētā uzklausīšana par bērnu seksuālas izmantošanas internetā apkarošanu;

-  2015. gada oktobrī publicētais LIBE komitejai sagatavotais Politikas departamenta C (pilsoņu tiesības un konstitucionālās lietas) pētījums par bērnu seksuālo izmantošanu tiešsaistē;

-  sanāksme ar ANO Bērna tiesību komitejas priekšsēdētāju Benyam Dawit Mezmur.


EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu

(2015/2129(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. un 6. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 82. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8., 24., 47., 48. un 52. pantu,

–  ņemot vērā ANO 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām un tai pievienotos protokolus,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2007. gada 25. oktobra Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2001. gada 23. novembra Konvenciju par kibernoziegumiem,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Bērna tiesību stratēģijas (2016.–2021.) pieņemšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimuma standartus un atceļ Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(2);

–  ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām(3) 25. gadskārtu,

–  ņemot vērā 2015. gada 11. marta rezolūciju par cīņu pret bērnu seksuālu izmantošanu internetā(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 2. maija paziņojumu “Eiropas stratēģija “Bērniem labāks internets”” (COM(2012)0196) un Komisijas 2016. gada 6. jūnija ziņojumu “Galīgais novērtējums par Savienības daudzgadu programmu to bērnu aizsardzībai, kuri izmanto internetu un citas saziņas tehnoloģijas (“Drošāks internets”)” (COM(2016)0364),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. decembra ziņojumu, kurā novērtēts, cik lielā mērā dalībvalstis veikušas pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Direktīvu 2011/93/ES (COM(2016)0871), un Komisijas 2016. gada 16. decembra ziņojumu, kurā novērtēta Direktīvas 2011/93/ES 25. pantā minēto pasākumu īstenošana (COM(2016)0872),

–  ņemot vērā Eiropola 2016. gada ziņojumu, kurā novērtēti organizētās noziedzības draudi internetā (iOCTA),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2017. gada 27. februāra ziņojumu “Bērniem draudzīga tiesu sistēma: tiesvedībā iesaistīto bērnu (cietušo, liecinieku vai lietas pušu) perspektīvas un pieredze deviņās ES dalībvalstīs”,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 12. aprīļa paziņojumu “Bērnu migrantu aizsardzība” (COM(2017)0211),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0368/2017),

A.  tā kā seksuālā vardarbība pret bērniem un bērnu seksuālā izmantošana ir 1989. gada ANO Konvencijā par bērna tiesībām un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā noteikto pamattiesību, jo īpaši bērnu tiesību uz viņu labklājībai nepieciešamo aizsardzību un rūpēm, nopietns pārkāpums;

B.  tā kā, īstenojot jebkādus pasākumus, lai cīnītos pret šiem nodarījumiem, pirmām kārtām jāņem vērā bērna intereses, kā tas noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un ANO Konvencijā par bērna tiesībām;

C.  tā kā Direktīva 2011/93/ES ir visaptverošs juridisks dokuments, kurā ietverti noteikumi par materiālajām krimināltiesībām un kriminālprocesu, pasākumiem, kas paredzēti, lai sniegtu palīdzību un aizsargātu cietušos, un preventīviem pasākumiem, tostarp administratīviem pasākumiem, un tā kā, lai šo direktīvu īstenotu, ir nepieciešama dažādu nozaru dalībnieku, piemēram, tiesībaizsardzības iestāžu, tiesu iestāžu, nepilngadīgo aizsardzības jomā aktīvi darbojošos vecāku un ģimenes asociāciju, nevalstisku organizāciju, interneta pakalpojumu sniedzēju u. c., cieša iesaiste;

D.  tā kā Komisijas īstenošanas ziņojumā nav sniegta nekāda statistika par tādu tīmekļa vietņu likvidēšanu un bloķēšanu, kurās ir ievietoti vai kuras izplata attēlus, kas ataino seksuālu vardarbību pret bērniem, turklāt nav sniegta statistika par satura dzēšanas ātrumu, par to, cik bieži tiesībaizsardzības iestādes iepazīstas ar ziņojumiem, par kavēšanos, veicot izņemšanas, jo izmeklēšanas gaitā nedrīkst pieļaut iejaukšanos, vai par to, cik bieži šādus glabātus datus tiesu vai tiesībaizsardzības iestādes faktiski ir izmantojušas;

E.  tā kā viena no lielākajām problēmām seksuālās vardarbības pret bērniem izmeklēšanā un vainīgo saukšanā pie atbildības ir no cietušajām personām saņemtu ziņojumu trūkums; tā kā zēni par vardarbību ziņo retāk;

F.  tā kā bērni, kas kļuvuši par seksuālās vardarbības vai izmantošanas upuriem, gūst daudzas un ilgstošas fiziskas un/vai psiholoģiskas traumas, no kurām viņi nevar atlabt pat pieaugušā vecumā;

G.  tā kā seksuāla vardarbība pret bērniem un bērnu seksuāla izmantošana internetā ir jauna parādība un internetā izplatās jauna veida noziegumi, piemēram,“atriebības pornogrāfija” un seksuāla rakstura izspiešana, un dalībvalstīm ir jācīnās pret šiem noziegumiem, izmantojot konkrētus pasākumus;

H.  tā kā tiesībaizsardzības iestādes saskaras ar grūtībām, ko rada vienādranga un privātie tīkli, kuros notiek apmaiņa ar materiāliem, kuros atainota seksuāla vardarbība pret bērniem; tā kā jau agrā vecumā jāpalielina meiteņu un zēnu informētība par riskiem un par to, cik svarīgi digitālajā laikmetā ir ievērot cieņu pret citiem cilvēkiem un viņu privātumu;

I.  tā kā bērni migranti, jo īpaši meitenes, kā arī ievērojama procentuāla daļa zēnu(5), ceļā līdz Eiropai ir jo īpaši pakļauti seksuālai vardarbībai un seksuālai izmantošanai, ko īsteno cilvēku tirgotāji, kontrabandisti, narkotiku tirgotāji, prostitūcijas tīklu dalībnieki, kā arī citas personas vai tīkli, kas izmanto šo bērnu neaizsargātību;

J.  tā kā sekstūrisma industrija skar ievērojamu skaitu bērnu, jo īpaši meitenes, kā arī ievērojamu procentuālo daļu zēnu;

K.  tā kā, lai nodrošinātu atbilstību Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, veicot pasākumus saskaņā ar Direktīvas 2011/93/ES 47. apsvērumu par tīmekļa vietņu bloķēšanu un izņemšanu, ir jāievēro šīs direktīvas 25. pantā norādītie aizsardzības pasākumi;

L.  tā kā, veicot sistemātisku pārskatu un metaanalīzi, ir konstatēts, ka to bērnu skaits, kuriem ir invaliditāte un kuri cieš fiziskas vai seksuālas vardarbības dēļ, ir trīs reizes lielāks nekā veselo bērnu skaits, kuri cieš fiziskas vai seksuālas vardarbības dēļ;

M.  tā kā jēdziena “bērnu pornogrāfija” izmantošana nav piemērota, lai definētu Direktīvas 2011/93/ES 5. pantā un 2. panta c) punktā minētos noziedzīgos nodarījumus, un var kaitēt cietušajiem bērniem,

Galvenie secinājumi un ieteikumi

1.  nepārprotami nosoda visus pret bērniem vērstas seksuālās vardarbības vai bērnu izmantošanas veidus, kā arī vardarbīgu un ļaunprātīgu bērnu viktimizāciju visos līmeņos; atzinīgi vērtē Eiropas Padomes Bērna tiesību stratēģijas (2016.–2021.) pieņemšanu; aicina visas ES iestādes un dalībvalstis veikt attiecīgus pasākumus, lai nepieļautu pret bērniem vērstu fizisku un psiholoģisku varmācību, tostarp fizisku vardarbību, seksuālu vardarbību un seksuālu izmantošanu, un aizsargātu bērnus no tās; aicina visas ES iestādes un dalībvalstis rīkoties vienoti un efektīvi, lai izskaustu seksuālu vardarbību, ļaunprātīgu izmantošanu un vispār jebkādus seksuālus noziegumus pret bērniem; prasa ES iestādēm un dalībvalstīm skaidri noteikt bērnu aizsardzību par prioritāti, plānojot un īstenojot politikas virzienus, kuri, iespējams, var bērnus ietekmēt negatīvi;

2.  uzskata, ka Direktīva 2011/93/ES ir stabils un visaptverošs juridisks regulējums, ar kura palīdzību apkarot seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu; pauž nožēlu par to, ka dalībvalstīm ir radušies būtiski sarežģījumi šīs direktīvas transponēšanā un īstenošanā, jo īpaši attiecībā uz noteikumiem par prevenciju, izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, kā arī cietušo aizsardzību un palīdzību cietušajiem, un ka vēl nav ticis izmantots šīs direktīvas pilnīgs potenciāls; mudina dalībvalstis paātrināt centienus transponēt šo direktīvu pilnībā un pareizi; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka pēc tiesību aktu transponēšanas tie tiek efektīvi īstenoti, lai nodrošinātu aizsardzību un palīdzību cietušajiem bērniem un pilnīgu neiecietību pret seksuālu vardarbību, kas vērsta pret bērniem;

3.  pauž nožēlu par to, ka Komisija nevarēja iesniegt īstenošanas ziņojumus Direktīvas 2011/93/ES 28. pantā noteiktajā termiņā un ka abos Komisijas iesniegtajos novērtējuma ziņojumos ir dokumentēts tikai tas, kā dalībvalstis to ir transponējušas savos tiesību aktos, un nav pilnībā novērtēts, vai ir nodrošināta atbilstība šai direktīvai; aicina dalībvalstis sadarboties un sniegt Komisijai visu būtisko informāciju, tostarp statistiku, par šīs direktīvas īstenošanu;

4.  uzsver, ka, runājot par noziegumiem pret bērniem, jēdziens “materiāls, kurā atainota seksuāla vardarbība pret bērnu” ir piemērotāks nekā “bērnu pornogrāfija”; aicina Komisiju un dalībvalstis termina “bērnu pornogrāfija” vietā pieņemt un izmantot jēdzienu “materiāls, kurā atainota seksuāla vardarbība pret bērnu”; taču uzsver, ka jauna terminoloģija nekādā gadījumā neierobežo nodarījumus, kas uzskaitīti kā “bērnu pornogrāfija” Direktīvas 2011/93/ES 5. pantā saistībā ar 2. panta c) punktu;

5.  pauž nožēlu, ka Komisijas īstenošanas ziņojumā nav norādīts, vai tā ir novērtējusi INHOPE sistēmas efektivitāti gadījumos, kad tā nosūta ziņojumus attiecīgajiem partneriem trešās valstīs;

6.  pauž nožēlu, ka Komisija nav vākusi datus par izmantotajiem bloķēšanas veidiem; pauž nožēlu, ka nav publiskoti dati par to, cik tīmekļa vietņu ir bloķēšanas sarakstos katrā valstī; pauž nožēlu par to, ka nav novērtēta drošības metožu, piemēram, šifrēšanas, izmantošana, lai nodrošinātos pret bloķēšanas sarakstu noplūdi un to, ka tādējādi minētās metodes kļūst ļoti neproduktīvas; atzinīgi vērtē to, ka pēc tam, kad Komisija 2011. gadā veicināja obligātu bloķēšanu, tā ir nepārprotami atmetusi šo nostāju;

Materiālās krimināltiesību normas (direktīvas 3. 4. un 5. pants)

7.  ņem vērā to, ka dalībvalstis ir transponējušas Direktīvā 2011/93/ES iekļautās materiālās krimināltiesību normas; taču pauž bažas par to, ka dažas dalībvalstis nav pilnībā transponējušas noteikumus par nodarījumiem saistībā ar seksuālu izmantošanu (4. pants), nodarījumiem saistībā ar seksuālu vardarbību, kad ļaunprātīgi tiek izmantota atzīta uzticība, autoritāte vai ietekme uz bērnu (3. panta 5. punkta i) apakšpunkts) vai ļaunprātīgi tiek izmantota bērna īpaši neaizsargātā situācija (3. panta 5. punkta ii) apakšpunkts), un par juridisko personu atbildību (12. pants);

8.  jo īpaši uzskata, ka dalībvalstīm būtu jādara viss iespējamais, lai cīnītos pret to, ka nesodīti paliek tie likumpārkāpēji, kuri veic seksuālu vardarbību pret bērniem, kā arī tie indivīdi vai juridiskās personas, kuri atbalsta bērnu seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību pret bērniem, piedalās šajos nodarījumos vai ir līdzzinātāji; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka fiziskās un juridiskās personas ir atbildīgas gadījumos, kad šāda juridiska persona, nepietiekami pārraugot vai uzraugot savu dalībnieku, ir pieļāvusi vai veicinājusi noziegumu izdarīšanu;

9.  jo īpaši pauž bažas par draudiem un riskiem, kurus tiešsaistes dimensija rada bērniem, galvenokārt par bērnu vervēšanu tiešsaistē, kā arī par iedraudzināšanu un citiem kūdīšanas veidiem; uzskata, ka tādēļ ir jārod risinājumi, kā identificēt un izmeklēt šādu bīstamu praksi un ziņot par to; uzsver, ka ir jāpaaugstina bērnu aizsardzības līmenis tiešsaistē, vienlaikus sākot programmas, kas paredzētas, lai palielinātu izpratni un informētību par draudiem tiešsaistē;

10.  pauž bažas par to, ka palielinās seksuālās vardarbības pret bērniem straumēšana tiešraidē un ka likumpārkāpēji ļoti prasmīgi un inovatīvi izmanto progresīvās tehnoloģijas; uzskata, ka tādēļ visām dalībvalstīm būtu jāizstrādā inovatīvas tehniskas lietojumprogrammas, lai atklātu un bloķētu piekļuvi šādam saturam, vienlaikus ierobežojot maksājumus par šāda veida pakalpojumiem;

11.  uzsver, ka ir jāpievēršas jauniem tiešsaistes noziegumu veidiem, piemēram, atriebības pornogrāfijai un seksuāla rakstura izspiešanai, kas skar jauniešus, jo īpaši pusaugu meitenes; aicina dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādes un tiesu iestādes pieņemt konkrētus pasākumus, lai apkarotu šo nozieguma jauno veidu, un aicina interneta nozares dalībniekus, palīdzības dienestus, NVO un visas attiecīgās struktūras uzņemties kopīgu atbildību un censties rast risinājumus, kā novērst šos noziegumus, tostarp plašāk izmantojot pieejamās tehnoloģijas un izstrādājot jaunas tehnoloģijas, ar kuru palīdzību tiks sekmēta to personu identificēšana, kas izdara noziegumus tiešsaistē;

12.  atkārtoti norāda, ka ikvienam indivīdam ir tiesības lemt par saviem personas datiem, jo īpaši — ekskluzīvas tiesības kontrolēt personiskas informācijas izmantošanu un izpaušanu un tiesības tikt aizmirstam, kuras definētas kā iespēja nekavējoties dzēst saturu, kas var kaitēt personas cieņai;

13.  uzsver, ka dalībvalstīm, kas to vēl nav izdarījušas, ir jānosaka kriminālatbildība ne vien par iedraudzināšanu tiešsaistē, bet arī bērnu kibervajāšanu un vilināšanu tiešsaistē; atgādina, ka jēdziens “kibervajāšana” tiek attiecināts uz gadījumiem, kad pieaugušie tiešsaistē sazinās ar nepilngadīgo vai personu, kuru viņi uzskata par nepilngadīgu, nolūkā pret šo personu izdarīt noziegumu;

14.  pauž nožēlu, ka nav sniegta statistika par kriminālprocesuālajām darbībām, kas paredzētas, lai attiecīgos gadījumos izņemtu ierīces;

Izmeklēšana un kriminālvajāšana

15.  norāda, ka vairākas dalībvalstis nav īstenojušas prasību sākt kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem pietiekamā laika posmā pēc tam, kad cietušais sasniedzis pilngadību; tāpēc mudina dalībvalstis nodrošināt, ka tiesību aktos noteiktie termiņi, kādos par šiem noziegumiem var ziņot un sākt kriminālvajāšanu, ir pietiekami gari un ka tie, kā minimums, sākas, kad cietušais bērns sasniedz pilngadību, lai nodrošinātu iespējas sākt kriminālvajāšanu par šo noziegumu;

16.  uzsver, ka ir svarīgi īstenot 17. pantu, lai nodrošinātu, ka dalībvalstu jurisdikcijā tiek ietverti noziedzīgi nodarījumi, kas izdarīti, izmantojot informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT), kurām ir piekļūts no to teritorijas, neatkarīgi no tā, vai šīs tehnoloģijas atrodas to teritorijā; uzsver nepieciešamību izstrādāt praktiskus priekšnoteikumus, veidojot kopēju ES pieeju kibertelpas jurisdikcijas jomā, kā norādīts tieslietu un iekšlietu ministru 2016. gada 26. janvāra neformālās sanāksmes laikā;

17.  pauž nožēlu par to, ka ne visi Direktīvā 2011/92/ES uzskaitītie nodarījumi ir iekļauti dalībvalstu tiesību aktos, ņemot vērā ekstrateritoriālo jurisdikciju; pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis garantē, ka ārvalstīs izdarīti seksuālās vardarbības noziegumi tiks izmeklēti bez cietušās personas sūdzības; aicina dalībvalstis efektīvi novērst šīs nepilnības;

18.  aicina visas dalībvalstis piešķirt pienācīgus finanšu resursus un cilvēkresursus tiesībaizsardzības iestādēm un tiesu iestādēm, lai tās spētu apkarot seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp nodrošināt īpašu apmācību policijas darbiniekiem un izmeklētājiem; aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt resursus, kas paredzēti cietušo personu identificēšanai, un mudina tās deviņas dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, nekavējosties transponēt Direktīvas 2011/93/ES 15. panta 4. punktu par cietušo personu identificēšanu un īstenot šo noteikumu, izveidojot īpašas izmeklēšanas grupas, kuru rīcībā būtu attiecīgi instrumenti un resursi;

19.  pauž nožēlu, ka joprojām trūkst precīzu statistikas datu un datu par izdarīto noziegumu skaitu, jo īpaši tādā jomā kā seksuālā vardarbība pret bērnu un ļaunprātīga izmantošana, jo ir ļoti liels neziņoto gadījumu procentuālais skaits, parādās jauni noziegumu veidi un pastāv atšķirības starp dažādās dalībvalstīs izmantotajām definīcijām un metodoloģijām;

20.  uzsver, ka dažas no būtiskākajām problēmām, ar kurām saskaras tiesībaizsardzības un tiesu iestādes, izmeklējot noziegumus, kas saistīti ar seksuālu vardarbību pret bērniem internetā, un uzsākot kriminālvajāšanu par šādiem noziegumiem, rodas galvenokārt tāpēc, ka izmeklēšanai ir pārrobežu raksturs un ir jāpaļaujas uz elektroniskiem pierādījumiem; jo īpaši norāda uz nepieciešamību modernizēt digitālos izmeklēšanas paņēmienus, lai neatpaliktu no ātrā tehnoloģiju progresa;

21.  aicina dalībvalstis uzlabot tiesībaizsardzības iestāžu sadarbību, tostarp pastiprināti izmantot kopīgas izmeklēšanas grupas; mudina iestādes atzīt, ka pārāk liela paļāvība uz palīdzības dienestiem un nozares dalībniekiem var būt nelietderīga un cīņa pret materiāliem, kuros atainota seksuāla vardarbība pret bērniem, tiek vien eksternalizēta;

22.  aicina dalībvalstis piemērot Direktīvas 2001/93/ES noteikumus nākotnes prasībām atbilstošā veidā; mudina nozares dalībniekus un interneta pakalpojumu sniedzējus izmantot modernu tehnoloģiju un ieguldīt inovatīvos risinājumos, lai palielinātu iespējas identificēt un saukt pie atbildības likumpārkāpējus, likvidēt kriminālnoziedznieku tīklus tiešsaistē, kā arī aizsargāt cietušās personas;

23.  pauž bažas par to, ka interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji izmanto datu nesēja klases (NAT CGN) tīkla adrešu tulkošanas tehnoloģijas, kas ļauj vairākiem lietotājiem vienlaikus kopīgi lietot vienu un to pašu IP adresi, tādējādi mazinot drošību tiešsaistē un spējas noteikt atbildību; aicina dalībvalstis mudināt interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējus un tīkla operatorus veikt nepieciešamos pasākumus, lai ierobežotu IP adrešu lietotāju skaitu, pakāpeniski izskaust CGN tehnoloģiju izmantošanu un veikt nepieciešamās investīcijas, lai steidzami pieņemtu nākamās paaudzes interneta protokola 6. versijas (IPv6) adreses;

24.  aicina dalībvalstis nostiprināt policijas un tiesu iestāžu sadarbību, kā arī pilnībā izmantot pašreizējās ES sadarbības iespējas, ko nodrošina Eiropols (jo īpaši analīzes projekta (AP) “Twins” un Eiropas Kibernoziedzības centra kontekstā) un Eurojust, lai panāktu uzlabojumus izmeklēšanā un vainīgo kriminālvajāšanā; uzsver, ka šajā nolūkā būtu jāpiešķir Eiropolam un Eurojust pietiekami resursi uzdevumu izpildei šajā jomā, un mudina apmainīties ar paraugpraksi;

25.  aicina dalībvalstis nostiprināt policijas un tiesu iestāžu sadarbību, lai apkarotu bērnu migrantu tirdzniecību un kontrabandu, kuri, galvenokārt meitenes, taču arī zēni, ir jo īpaši neaizsargāti pret vardarbību, tirdzniecību un seksuālu izmantošanu; prasa uzlabot sadarbību un nodrošināt ātru informācijas apmaiņu starp iestādēm, lai atrastu pazudušos bērnus, un nodrošināt datubāzu sadarbspēju; aicina dalībvalstis pieņemt holistisku pieeju, iesaistot visus attiecīgos dalībniekus, un pastiprināt sadarbību ar tiesībaizsardzības iestādēm, sociālajiem dienestiem un pilsonisko sabiedrību; atzīst pilsoniskās sabiedrības svarīgo lomu neaizsargātu bērnu identificēšanā, ņemot vērā to, ka bērni migranti neuzticas tiesībaizsardzības iestādēm;

26.  mudina dalībvalstis pastiprināt centienus apkarot bērnu seksa tūrismu un saukt pie atbildības likumpārkāpējus un līdzzinātājus, ņemot vērā visu iesaistīto dalībnieku atbildību;

27.  uzskata, ka dalībvalstis būtu jāmudina izveidot īpašu starptautisku tīklu sekstūrisma apkarošanai un ka šo tīklu varētu papildināt ar valdības virzītu politiku, piemēram, ieviešot finansēšanas programmas, lai palīdzētu apdraudētajās zonās dzīvojošām ģimenēm un bērniem;

Prevencija (direktīvas 22., 23. un 24. pants)

28.  aicina dalībvalstis izveidot efektīvas preventīvas intervences programmas, tostarp regulāras apmācības programmas, visām amatpersonām, izglītojošajam personālam un ieinteresētajām personām, kam ir saskarsme ar cietušajiem bērniem, lai viņi varētu labāk novērtēt noziegumu izdarīšanas risku;

29.  mudina visas dalībvalstis īstenot atbilstīgus pasākumus, piemēram, sabiedrības informētības palielināšanu, profilakses kampaņas, iestāžu, vecāku, skolotāju, bērnu un nepilngadīgo apmācību un izglītošanu, kurus veic sadarbībā arī ar bērnu un nepilngadīgo aizsardzībā iesaistītām aktīvām vecāku organizācijām, kā arī attiecīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai popularizētu ģimenes vērtību (piem., savstarpējas atbildības, cieņas un rūpēšanās), cilvēka cieņas, pašvērtējuma, nevardarbības nozīmi un kopumā — bērna tiesības uz aizsardzību pret visa veida seksuālu vardarbību un seksuālu izmantošanu;

30.  prasa ES iestādēm un dalībvalstīm izveidot bērnu aizsardzības daudzposmu sistēmu, kas pamatotos uz bērna interesēm un bērna pamattiesību pilnīgu ievērošanu, lai skaidri darītu zināmu, ka dažādu veidu fiziska, seksuāla un emocionāla vardarbība pret bērniem nav pieņemama un ir sodāma likumā paredzētajā kārtībā; 

31.  mudina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi saistībā ar izglītojošiem materiāliem un mācību programmām, kas paredzētas visiem iesaistītajiem dalībniekiem, piemēram, skolotājiem, pedagogiem, vecākiem un tiesībaizsardzības iestādēm, nolūkā palielināt informētību par iedraudzināšanu un citiem riskiem bērnu drošībai tiešsaistē; mudina dalībvalstis izveidot vērienīgas izglītības programmas, kuru mērķauditorija būtu gan vecāki, gan jaunieši, lai viņiem iemācītu apzināties draudus internetā un mudinātu viņus ziņot par incidentiem, kuriem viņi ir bijuši liecinieki vai kuros viņi ir cietuši, jo īpaši izmantojot bērnu vajadzībām izveidotus palīdzības dienestus; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt vecākiem norādījumus, kā novērtēt riskus, ar kuriem varētu saskarties viņu bērni, un kā noteikt iespējamas seksuālas vardarbības tiešsaistē agrīnas pazīmes; aicina pakalpojumu sniedzējus censties intensificēt tiešsaistes risku apzināšanās pasākumus, jo īpaši attiecībā uz bērniem, izstrādājot interaktīvus rīkus un informatīvus materiālus;

32.  mudina dalībvalstis savos tiesību aktos ietvert obligātas to personu iepriekšējas darbības pārbaudes saistībā ar kriminālsodāmību, kuras piesakās strādāt darbā vai veikt brīvprātīgo darbu, kas saistīts ar piekļuvi bērniem vai autoritātes izmantošanu pār bērniem, un regulāri apmainīties ar informāciju par personām, kuras apdraud bērnus;

33.  aicina dalībvalstis apmainīties ar informāciju par bērnu seksuālās izmantošanas noziedzniekiem, lai viņi nevarētu nepamanīti pārvietoties no vienas dalībvalsts uz citu nolūkā iekārtoties darbā vai strādāt brīvprātīgo darbu ar bērniem vai bērnu iestādēs; mudina dalībvalstis uzlabot informācijas apmaiņu par notiesājošiem spriedumiem un aizliegumiem, kā arī valsts reģistros nodrošināt sistemātisku un konsekventu datu vākšanu par likumpārkāpējiem; mudina dalībvalstis pildīt Direktīvas 2011/93/ES 22. pantā noteiktās saistības un nodrošināt efektīvas, zinātniski izvērtētas intervences programmas un pasākumus, kas paredzēti personām, kuras uzskata, ka viņas varētu izdarīt noziegumus, kas saistīti ar seksuālu vardarbību pret bērniem, un citus direktīvas 3.–7. pantā minētos noziedzīgos nodarījumus;

34.  norāda, ka dažas dalībvalstis ir izstrādājušas īpašas darbības sistēmas un attīstījušas tādas tiesu ekspertīzes spējas, kas ļauj izmeklēt seksuālas vardarbības pret bērnu gadījumus; taču norāda, ka lielākajai daļai dalībvalstu nav ne specializētu izmeklēšanas dienestu, ne finanšu līdzekļu, lai iegādātos tiesu ekspertīžu veikšanai nepieciešamos materiālus, piemēram, īpašu programmatūru izmeklēšanas veikšanai tiešsaistē; tādēļ iesaka ES atbalstīt šos dienestus, nepieciešamības gadījumā nodrošinot attiecīgus līdzekļus;

35.  norāda, ka par tiesībaizsardzību atbildīgajām iestādēm nav ziņots par lielāko daļu gadījumu, kad ir notikusi seksuāla vardarbība pret bērniem un bērnu seksuāla izmantošana; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt atbilstošus pasākumus, lai uzlabotu un veicinātu ziņošanu par vardarbību pret bērniem un apsvērtu sistemātiskas un tiešas ziņošanas mehānisma izveidi;

36.  aicina dalībvalstis izveidot vai nostiprināt bērniem paredzētus palīdzības dienestus, kas sniegtu palīdzību un atbalstu bērniem, kuri ir cietuši no seksuālas vardarbības vai izmantošanas, un kas īsteno bērnu pamattiesības tikt uzklausītiem; lūdz dalībvalstīm nodrošināt, ka: palīdzības dienesti ir pieejami visu diennakti, tiem var piekļūt, izmantojot dažādus saziņas līdzekļus, tie ievēro konfidencialitāti un ir pieejami bērniem bez maksas, turklāt palīdzības dienesti ir nepārprotami iekļauti valsts bērnu aizsardzības sistēmās un tiem tiek garantēts strukturāls un ilgtermiņa finansējums;

Palīdzība cietušajiem un viņu aizsardzība (direktīvas 18., 19. un 20. pants)

37.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvu 2012/29/ES par noziegumos cietušo tiesībām, pieņemt konkrētus pasākumus cietušo bērnu aizsardzībai un apmainīties ar paraugpraksi, lai nodrošinātu, ka bērni saņem pienācīgu palīdzību un atbalstu visā kriminālprocesa laikā un pēc tam;

38.  atzinīgi vērtē dažās dalībvalstīs īstenoto bērnu aizsardzības paraugpraksi, un kā vienu no piemēriem var minēt Barnhuset Zviedrijā; aicina dalībvalstis pievērsties juridiskās palīdzības nodrošināšanai, psiholoģiskā atbalsta un palīdzības sniegšanai un nepieļaut bērnu atkārtotu viktimizāciju; mudina dalībvalstis sākt informētības palielināšanas kampaņas reģionālā un valsts līmenī, lai sekmētu atbalsta sniegšanu cietušajiem bērniem un veicinātu sabiedrības viedokļa kultūras maiņu, nepieļaujot nekādu cietušās personas vainojošu attieksmi, kas var papildus traumatizēt vardarbībā cietušos bērnus; 

Likvidēšana un bloķēšana ( 25. pants)

39.  atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis ir pieņēmušas tiesību aktus un administratīvus pasākumus, lai likvidētu savā teritorijā mitinātās tīmekļa vietnes, kurās ir materiāli, kas ataino seksuālu vardarbību pret bērniem; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvas 2011/93/ES 25. pantu un piešķirt prioritāti ātrai tāda materiāla likvidēšanai izcelsmes vietā, kurā atainota seksuāla vardarbība pret bērniem, nodrošinot attiecīgus aizsardzības pasākumus; pauž nožēlu par to, ka tikai puse dalībvalstu savos tiesību aktos ir ietvērusi noteikumus, uz kuru pamata tās var bloķēt lietotāju piekļuvi šādām tīmekļa vietnēm savā teritorijā; atgādina, ka cīņā pret tādu materiālu izplatīšanu, kuros atainota seksuāla vardarbība pret bērniem, dzēšanas pasākumi būtībā ir efektīvāki nekā bloķēšanas pasākumi, jo bloķēšanas gadījumā saturs netiek dzēsts;

40.  pauž nožēlu un bažas par to, ka, lai gan Komisija savā ziņojumā ir informējusi, ka sešpadsmit gadus pēc Direktīvas 2000/31/EK (Elektroniskās tirdzniecības direktīva) stāšanās spēkā dažās dalībvalstīs netiek īstenotas informēšanas un izņemšanas procedūras, tā nav norādījusi, ka tiks īstenota jebkāda darbība, lai pieprasītu minētajām dalībvalstīm ievērot ES tiesību aktus;

41.  aicina Komisiju pielikt lielākas pūles, lai vāktu informāciju, kas nepieciešama, lai pārliecinātos, kādas procedūras tiek īstenotas dalībvalstīs, kurās nav spēkā ne informēšanas un izņemšanas procedūras, ne krimināltiesiski pasākumi, un sākt pienākumu neizpildes procedūras pret dalībvalstīm, ja tiek konstatēts, ka tās nepilda Direktīvā 2001/31/EK paredzētās saistības šajā jautājumā;

42.  pauž nožēlu par to, ka Komisija nav novērtējusi bloķēšanas sarakstu drošību, bloķēšanai izmantotās tehnoloģijas tajās valstīs, kuras ir īstenojušas pasākumus, tādu drošības pasākumu īstenošanu, piemēram, šifrēšanu, kuri attiecas uz bloķēšanas sarakstu glabāšanu un paziņošanu, kā arī nav sniegusi nekādu jēgpilnu analīzi par šā pasākuma efektivitāti;

43.  norāda, ka Direktīvā 2011/92/ES nav paredzēta obligāta bloķēšana; atzīst, ka bloķēšana nav ne vienīgā, ne arī uzticamākā tehnoloģija; iesaka dzēst materiālu, kurā atainota vardarbība pret bērniem, bērnu ļaunprātīga izmantošana un seksuāla vardarbība pret bērniem, tā izcelsmes vietā, veicot efektīvas tiesiskas un tiesībaizsardzības darbības;

44.  mudina dalībvalstis sadarbībā ar interneta nozares dalībniekiem paātrināt informēšanas un izņemšanas procedūras, kuras vēl aizvien ir pārāk laikietilpīgas, un izveidot partnerattiecības ar tiešsaistes nozares dalībniekiem, Eiropolu un Eurojust, lai nepieļautu tīklu un sistēmu uzlaušanu un ļaunprātīgu izmantošanu nolūkā izplatīt materiālus, kuros atainota seksuāla vardarbība pret bērniem;

45.  aicina dalībvalstis gadījumos, kad šādu saturu dara pieejamu trešās valstis, pastiprināt sadarbību ar attiecīgajām trešām valstīm un Interpolu, lai nodrošinātu attiecīgā satura nekavējošu dzēšanu;

46.  iesaka attiecīgajām iestādēm regulāri atjaunināt to tīmekļa vietņu melnos sarakstus, kurās ir materiāli, kas ataino seksuālu vardarbību pret bērniem, un ziņot par tām interneta pakalpojumu sniedzējiem, lai nepieļautu, piemēram, nepamatotu likvidēšanu un lai nodrošinātu samērīgumu; iesaka šādus tīmekļa vietņu melnos sarakstus ar Eiropola, tā Eiropas Kibernoziedzības centra un Interpola starpniecību izplatīt starp dalībvalstīm; šajā sakarā uzskata, ka varētu izmantot jauno izstrādāto jaukšanas tehnoloģiju, ar kuras palīdzību var automātiski noteikt un atpazīt attēlus; uzsver, ka ikviena īstenojamā tehnoloģija būtu rūpīgi jāpārbauda, lai nepieļautu vai vismaz mazinātu uzlaušanas, ļaunprātīgas izmantošanas vai nelabvēlīgas ietekmes iespējamību;

47.  mudina INHOPE tīklu sadarboties ar saviem dalībniekiem, lai izveidotu drošu anonīmu ziņošanas mehānismu par dziļā tīmekļa tīkliem, piemēram, tumšā tīmekļa tīkliem, kuri konstatēti TOR tīklā, kas nodrošina tikpat augsta līmeņa anonimitātes standartu kā preses organizācijas trauksmes cēlējiem, lai šādu tīklu izmantotājiem būtu iespēja publiskot informāciju vai ziņot par materiālu, kurā atainota seksuāla vardarbība pret bērniem;

48.  mudina dalībvalstis noteikt, ka interneta pakalpojumu sniedzējiem (IPS) ir pienākums aktīvi ziņot tiesībaizsardzības iestādēm un valsts palīdzības dienestiem par viņu infrastruktūrā konstatētajiem materiāliem, kuros atainota seksuāla vardarbība pret bērniem; aicina Komisiju turpināt nodrošināt finansējumu saskaņā ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI), lai palīdzības dienestu rīcībā būtu pienācīgi resursi pildīt tiem uzticēto uzdevumu — risināt ar nelikumīgu tiešsaistes saturu saistītus jautājumus;

49.  atzīst aktīvo un atbalstošo lomu, ko, apkarojot materiālus, kuros atainota vardarbība pret bērniem, uzņēmušās pildīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, piemēram, INHOPE palīdzības dienestu tīkls, tostarp “Internet Watch Foundation” Apvienotajā Karalistē; mudina Komisiju sadarbībā ar INHOPE noteikt un īstenot labāko praksi, jo īpaši attiecībā uz statistikas datu ziņošanu un efektīvu sadarbību tiesībaizsardzības jomā; mudina tās dalībvalstis, kuras vēl nav izveidojušas šādus palīdzības dienestus, tos izveidot un uzskata, ka būtu jāatļauj tiem aktīvi meklēt internetā materiālus, kuros atainota vardarbība pret bērniem;

50.  mudina tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, nekavējoties izveidot drošus un bērniem piemērotus tādus ziņošanas un konsultāciju mehānismus, piemēram, tālruņa vai datora līnijas ar e-pasta adresēm vai planšetdatoru vai viedtālruņu lietojumprogrammas, kurus interneta lietotāji var izmantot, lai ziņotu (pat anonīmi) par tiešsaistē pieejamiem materiāliem, kas ataino vardarbību pret bērniem, un kuri spēj ātri novērtēt šo paziņoto saturu, lai īstenotu tūlītējas informēšanas un izņemšanas procedūras un dzēstu saturu, kas tiek mitināts ārpus to teritorijas; prasa nepārprotami atzīt un stiprināt šos palīdzības dienestus un mudina dalībvalstis piešķirt tiem pietiekamus resursus, tostarp atbilstīgus budžeta līdzekļus un apmācītus un pieredzējušus speciālistus; uzskata, ka būtu jāatļauj minētajiem palīdzības dienestiem proaktīvi meklēt tiešsaistē materiālu, kurā atainota seksuāla vardarbība pret bērniem, un pieņemt sabiedrības ziņojumus;

51.  uzsver, ka ir jāveicina un jāatbalsta ES informatīvās programmas, kas palīdz sabiedrības locekļiem pievērst iestāžu uzmanību nelikumīgam vai bērniem kaitīgam tiešsaistes saturam;

52.  aicina Komisiju regulāri informēt Parlamentu par pašreizējo stāvokli saistībā ar to, kā dalībvalstis nodrošina atbilstību direktīvai, sniedzot detalizētus un salīdzināmus datus par to, kā dalībvalstis novērš un apkaro seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu tiešsaistē un bezsaistē; aicina Komisiju iesniegt visaptverošāku ziņojumu par direktīvas īstenošanu, iekļaujot tajā papildu informāciju un statistiku par tādu tīmekļa vietņu likvidēšanu un bloķēšanu, kurās ir materiāli, kas ataino seksuālu vardarbību pret bērniem, statistiku par to, cik ātri tiek dzēsts nelikumīgs saturs pēc 72 stundu termiņa, informāciju par tiesībaizsardzības iestāžu rīcību gadījumos, kad tiek ziņots par noziedzīgiem nodarījumiem, par kavēšanos, veicot izņemšanas, jo izmeklēšanas gaitā nedrīkst pieļaut iejaukšanos, informāciju par to, kā tiesu iestādes un tiesībaizsardzības iestādes izmanto glabātos datus, kā arī par palīdzības dienestu rīcību, lai sazinātos ar mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem pēc tam, kad ir informētas tiesībaizsardzības iestādes; uzdod attiecīgajai komitejai rīkot uzklausīšanu par pašreizējo stāvokli saistībā ar īstenošanu un, iespējams, apsvērt papildu ziņojuma par turpmākajiem pasākumiem pieņemšanu, ņemot vērā direktīvas īstenošanu;

°

°  °

53.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1)

OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.

(2)

OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.

(3)

OV C 289, 9.8.2016., 57. lpp.

(4)

OV C 316, 30.08.2016., 109. lpp.

(5)

Pētījumos noskaidrots, ka zēni var jo īpaši nevēlēties ziņot par seksuālu vardarbību, tostarp tādu iemeslu dēļ, kuri ir saistīti ar sabiedrības pieņēmumiem par vīriešiem. Sk., piemēram, Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta Ex-post ietekmes novērtēšanas nodaļas pētījumu, PE 598.614, 16. lpp. un Schaefer G. A., Mundt I. A, Ahlers C. J. un Bahls C. publikāciju “Child Sex Abus and psychological impairment in victims: results of an online study initiated by victims” (“Seksuāla vardarbība pret bērniem un cietušajiem nodarītais psiholoģiskais kaitējums: cietušo ierosināta tiešsaistes pētījuma rezultāti”), Journal of Child Sex Abuse, 21. sēj., Nr. 3, 2012., 343.–360. lpp.


Kultūras un izglītības komitejaS ATZINUMS (4.7.2017)

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par ziņojumu par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu

(2015/2129(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Sabine Verheyen

IEROSINĀJUMI

Kultūras un izglītības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atgādina, ka cīņai pret seksuālu vardarbību pret bērniem un nepilngadīgajiem un cīņai pret bērnu pornogrāfiju vajadzētu būt dalībvalstu prioritātei, un tāpēc ir nepieciešama visaptveroša, daudzdisciplināra un pilnīgas neiecietības pieeja; šā iemesla dēļ uzstāj, ka pasākumi, piemēram, sabiedrības informētības palielināšana, profilakses kampaņas, iestāžu, vecāku, skolotāju, bērnu un nepilngadīgo apmācība un izglītošana, kurus veic sadarbībā ar attiecīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, jo īpaši — bērnu un nepilngadīgo aizsardzībā iesaistītām vecāku organizācijām, ir tikpat svarīgi cīņā pret šiem noziegumiem kā palīdzības sniegšana cietušajiem un viņu ģimenēm, noziegumu izmeklēšana, materiālu, kuros atainota seksuāla vardarbība pret bērniem, dzēšana un vainīgo saukšana pie atbildības;

2.  norāda uz Komisijas ziņojumiem par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu(1), un piekrīt tam, ka, neraugoties uz nesenajiem sasniegumiem, ir vēl daudz aspektu, kurus var uzlabot, līdz direktīva savu potenciālu sasniegs pilnā mērā visās dalībvalstīs; atkārtoti norāda, ka, īstenojot šo direktīvu, jāņem vērā pirmām kārtām bērna intereses; mudina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm panākt pareizu un pilnīgu direktīvas transponēšanu un īstenošanu visā ES, lai bērni pilnībā varētu izmantot tās pievienoto vērtību;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt prioritāti seksuālās vardarbības pret bērniem un bērnu seksuālās izmantošanas novēršanai un stiprināt sadarbību ar izglītības un apmācības iestādēm, palīdzības dienestiem seksuālās vardarbības gadījumos, starptautiskām, nevalstiskām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām un privātā sektora dalībniekiem, lai izveidotu efektīvu un inovatīvu prevencijas politiku, tostarp izstrādājot ar šo jautājumu saistītus izglītojošus un mācību materiālus;

4.  ar bažām norāda, ka Direktīvas 2011/93/ES īstenošanā dalībvalstīm vislielākās grūtības sagādā noteikumi par preventīviem un intervences pasākumiem un palīdzību, kā arī noteikumi par atbalstu cietušajiem bērniem un viņu aizsardzību; mudina Komisiju savā īstenošanas ziņojumā sniegt informāciju par paraugpraksi saistībā ar faktiskiem dažādās dalībvalstīs pieņemtiem pasākumiem un par to ietekmi cīņā pret seksuālu vardarbību pret bērniem, bērnu seksuālu izmantošanu un materiāliem, kuros atainota seksuāla vardarbība pret bērniem;

5.  ziņo, ka seksuāla vardarbība pret bērniem un bērnu seksuāla izmantošana tiešsaistē un bezsaistē, tostarp bērnu pornogrāfija, kā arī cietušo personu pamattiesību pārkāpšana joprojām ir būtiska problēma un nopietns noziegums; uzsver, ka šie noziegumi rada gan īstermiņa, gan ilgtermiņa fizisku, psiholoģisku un sociālu kaitējumu bērniem un aizvien pastāv cietušo personu atkārtotas viktimizācijas un stigmatizācijas iespēja;

6.  mudina steidzami lemt par visaptverošu politisku reakciju, kas būtu vērsta pret jaunajiem bērnu seksuālās izmantošanas un vardarbības veidiem internetā, piemēram, kiberlenkšanu, seksuāla rakstura izspiešanu, komerciālu straumēšanu tiešsaistē, atriebības motivētu pornogrāfisku materiālu izplatīšanu, vuārismu un iedraudzināšanu, kā arī sekmēt centienus un palielināt resursus, kas paredzēti cietušo identificēšanai un cietušajiem paredzētu pakalpojumu nodrošināšanai; šajā sakarībā iesaka, ka Komisijai būtu papildus jāizvērtē, vai Direktīvas 2011/93/ES mērķi ir sasniegti efektīvi un vai šī direktīva nodrošina atbilstošu risinājumu tam, kā tikt galā ar jaunajām grūtībām un draudiem digitālajā un tehnoloģiju jomā;

7.  mudina visas tās dalībvalstis, kas vēl nav pilnībā īstenojušas direktīvas 18., 19., 20., 22., 23. un 24. pantu, to nekavējoties izdarīt un jo īpaši pieņemt preventīvus pasākumus, kas paredzēti to amatpersonu regulārai apmācībai, kurām ir vislielākā iespēja nonākt saskarē ar bērniem un nepilngadīgajiem;

8.  mudina dalībvalstis īstenot noteikumus par palīdzību, atbalstu un aizsardzības pasākumiem tiem bērniem un nepilngadīgajiem, kuri cietuši seksuālos nodarījumos (18.,19. un 20. pants), un pastiprināt centienus nekavējoties identificēt cietušos un sniegt viņiem psiholoģisku palīdzību; aicina dalībvalstis, ņemot vērā bērna intereses, nodrošināt, ka seksuālos nodarījumos cietušie bērni saskaņā ar Direktīvu par cietušo tiesībām(2) tiek uzskatīti par jo īpaši neaizsargātiem upuriem, un pieņemt īpašus palīdzības un aizsardzības pasākumus, piemēram, paredzēt iespēju liecināt bez nepieciešamības sniegt liecību atklātā lietas izskatīšanā un iespēju saņemt palīdzību tikai no personām, kas šajā nolūkā ir īpaši apmācītas;

9.  aicina dalībvalstis saskaņā ar 23. pantu, jo īpaši tiesu iestādēm un policijas nodaļām, nodrošināt attiecīgu apmācību un kompetenču pilnveidošanu saistībā ar jauno draudu tiešsaistes vidē novēršanu un plašo mobilo tehnoloģiju un interneta izmantošanu un piekļuvi tam, lai palīdzētu tām pienācīgi veikt izmeklēšanu, saukt pie atbildības vainīgos un sniegt palīdzību cietušajām personām;

10.  atkārtoti norāda, ka ir nepieciešami pietiekami līdzekļi, cilvēkresursi un izmeklēšanas pilnvaras un līdzekļi, tostarp augsto tehnoloģiju izmantošanas spēju attīstība, lai nepieļautu nelikumīga satura ievietošanu tiešsaistē, labāk un ātrāk identificētu cietušās personas un likumpārkāpējus un reaģētu uz jaunajām parādībām un tendencēm, kas izplatās tiešsaistē, tostarp jaunajiem bērnu pornogrāfijas materiālu izplatīšanas un tirdzniecības modeļiem;

11.  aicina Komisiju veicināt un atbalstīt paraugprakses un pozitīvās pieredzes apmaiņu dalībvalstīs; uzsver, ka attiecīgo ieinteresēto personu brīvprātīgas iniciatīvas var nodrošināt lietderīgu atbalstu cīņā pret šiem noziedzīgiem nodarījumiem, taču nevar aizstāt efektīvas tiesību normas;

12.  piekrīt tam, ka informētības palielināšanas materiāli, kanāli un kampaņas, kas paredzētas gan bērniem, gan pieaugušajiem, jo īpaši vecākiem un tām personām, kurām ir saskare ar bērniem, ir jāveicina vietējā līmenī, lai palīdzētu viņiem izprast riskus tiešsaistē un nepieļaut tos, nodrošināt drošu tiešsaistes vidi un veicināt bērnu pozitīvo pieredzi tiešsaistē;

13.  uzsver, ka šajos preventīvajos pasākumos būtu jo īpaši jāietver ar tehnoloģiju saistīti aspekti, lai uzlabotu drošu interneta lietošanu un digitālās prasmes; tādēļ mudina dalībvalstis apsvērt iespēju savās programmās un mācību plānos ietvert vecumam atbilstošas izglītojošas iniciatīvas nolūkā veicināt medijpratību un drošību tiešsaistē un mācīt bērniem un nepilngadīgajiem agrīnā vecumā par to, kā nepieļaut seksuālu vardarbību, tostarp to, kā identificēt apdraudējumu, ko var radīt kāds materiāls tiešsaistē, un aizsargāt sevi no šī apdraudējuma, kā atpazīt nepiedienīgas uzvedības pazīmes un kā ziņot par to; turklāt aicina dalībvalstis pieņemt noteikumus, kas ļautu pieņemt stingrākus tehniskos pasākumus, piemēram, pēc noklusējuma noteikt vecumam atbilstošus privātuma iestatījumus, šifrēšanu un vecāku kontroli, lai nodrošinātu bērniem un nepilngadīgajiem maksimālu aizsardzību;

14.  uzsver, ka, ņemot vērā strauji mainīgo kibernoziedzības raksturu un tehnoloģiju attīstības tempu, ir nepieciešama pastāvīgi pielāgojama pieeja mehānismu un uzlabotu paņēmienu izpētei un izstrādei, tostarp programmatūras izstrādei, kas ļautu agrīnā posmā tiešsaistē noteikt, bloķēt un dzēst nelikumīgu saturu, piemēram, saturu, kurā atainota seksuāla vardarbība pret bērnu; tādēļ aicina dalībvalstis pastiprināt savas darbības un pastāvīgi pielāgot plānus, kas paredzēti seksuālas vardarbības pret bērniem nepieļaušanai, un politikas, kas paredzētas, lai apkarotu seksuālo vardarbību pret bērniem, bērnu seksuālo izmantošanu un bērnu pornogrāfiju tiešsaistē, un aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstu centienus;

15.  aicina Komisiju turpināt cieši uzraudzīt dalībvalstu pieņemtos transponēšanas pasākumus un nekavējoties sākt pienākumu neizpildes procedūru, ja šie pasākumi neatbilst direktīvai;

16.  uzsver vecāku lomu bērnu un nepilngadīgo seksuālās izmantošanas nepieļaušanā, dodot norādījumus, uzraugot to, kā bērni un nepilngadīgie izmanto internetu un sociālos medijus, un informējot savus bērnus un nepilngadīgos par bērnu pornogrāfijas draudiem;

17.  mudina Komisiju un dalībvalstis sekmēt NVO piekļuvi publiskiem līdzekļiem, lai tās spētu veikt preventīvas un izglītojošas darbības attiecībā uz bērnu un nepilngadīgo seksuālo izmantošanu tiešsaistē un bērnu pornogrāfiju un pievērst šim jautājumam lielāku sabiedrības uzmanību;

18.  atgādina, ka bērnu un nepilngadīgo seksuālā izmantošana tiešsaistē pastāvīgi attīstās vienlaikus ar sasniegumiem tehnoloģiju jomā un tā ir satraucoša parādība, kas ilgākā laika posmā cietušajām personām rada vairākkārtēju kaitējumu, turklāt saskaņā ar Starptautiskās interneta tiešo līniju asociācijas (INHOPE) sniegto informāciju bērnu seksuālās izmantošanas materiālu upuru vidējais vecums arvien samazinās; uzsver, ka vienādranga tīkls, dziļā tīmekļa tīkls un tumšais tīkls nodrošina augstu anonimitātes pakāpi un tādēļ šie tīkli tiek izmantoti, lai veiktu apmaiņu ar materiāliem, kuros atainota seksuāla vardarbība pret bērniem;

19.  mudina plašsaziņas līdzekļu un reklāmas nozares dalībniekus savos veidotajos darbos aizsargāt bērnu un nepilngadīgo cieņu un nevainību, izmantojot kopregulēšanas mehānismus, rīcības kodeksus un citus brīvprātīgus pasākumus;

20.  iesaka attiecīgajām valsts iestādēm izveidot melnos sarakstus ar tīmekļa vietnēm, kuras satur bērnu pornogrāfiju, un, izmantojot drošus kanālus, darīt tos zināmus interneta pakalpojumu sniedzējiem, lai viņi varētu dzēst nelikumīgu saturu, pamatojoties uz skaidriem un pārredzamiem kritērijiem, kas nodrošina pienācīgu juridiskās noteiktības līmeni un atbilst šai direktīvai, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (CFREU); uzsver — tā kā šis ir globāls jautājums, kas sniedzas pāri robežām, dalībvalstīm ir jānodrošina savstarpēja apmaiņa ar šādiem tīmekļa vietņu melnajiem sarakstiem, ciešāk sadarbojoties ar Interpolu, Eiropolu un tajā izveidoto Eiropas Kibernoziedzības centru, kā arī ar trešām valstīm; iesaka šādus sarakstus veidot mērķtiecīgi un regulāri atjaunināt;

21.  mudina dalībvalstis saskaņā ar 24. panta 4. punktu nodrošināt, ka tiek izvērtēta sodīto personu bīstamība un noziegumu atkārtotas izdarīšanas risks; atbalsta to, ka tiesībaizsardzības iestādes regulāri apmainās ar šādiem izvērtējumiem un informāciju par bērnu seksuālās izmantošanas noziedznieku sodāmību nolūkā nepieļaut, ka viņi varētu nepamanīti pārvietoties no vienas dalībvalsts uz citu nolūkā iekārtoties darbā vai strādāt brīvprātīgo darbu ar bērniem un nepilngadīgajiem vai bērnu iestādēs; aicina dalībvalstis paātrināt informācijas apmaiņu par notiesājošiem spriedumiem un aizliegumiem un valsts reģistros uzlabot datu vākšanu par likumpārkāpējiem;

22.  uzsver — lai mazinātu un novērstu šo apdraudējumu, ir būtiski regulāri vākt datus un izplatīt faktisko informāciju par seksuālās vardarbības pret bērniem un bērnu seksuālās izmantošanas pašreizējiem līmeņiem un paņēmieniem, kā arī nodrošināt bērniem, vecākiem un personām, kas strādā ar bērniem, atbilstošas zināšanas un līdzekļus;

23.  aicina Komisiju ņemt vērā Eiropas Padomes lēmumu, kurā ir īpaša atsauce uz Parlamentārās asamblejas Ieteikumu (PACE) 2092 (2016) par cīņu pret bērnu pārmērīgu seksualizāciju;

24.  mudina dalībvalstis sadarbībā ar valstu palīdzības dienestiem noteikt, ka interneta pakalpojumu sniedzējiem (IPS) ir pienākums ziņot tiesībaizsardzības iestādēm un valstu palīdzības dienestiem par viņu infrastruktūrā konstatētajiem materiāliem, kuros atainota seksuāla vardarbība pret bērniem, un bērnu pornogrāfijas materiāliem, un tos dzēst un aicina IPS saglabāt pierādījumus likumā noteiktajā kārtībā un saskaņā ar CFREU un ANO Konvenciju par bērna tiesībām; uzsver informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) un IPS nozīmi, nodrošinot ātru un efektīvu nelikumīga tiešsaistes satura dzēšanu pēc atbildīgo tiesībaizsardzības iestāžu pieprasījuma;

25.  mudina tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, nekavējoties izveidot drošus un bērniem piemērotus tādus ziņošanas un konsultāciju mehānismus, piemēram, tālruņa vai datora līnijas ar e-pasta adresēm vai planšetdatoru vai viedtālruņu lietojumprogrammas, kurus interneta lietotāji var izmantot, lai ziņotu (pat anonīmi) par tiešsaistē pieejamiem materiāliem, kas ataino vardarbību pret bērniem, un kuri spēj ātri novērtēt šo paziņoto saturu, lai īstenotu tūlītējas informēšanas un izņemšanas procedūras un dzēstu saturu, kas tiek mitināts ārpus to teritorijas; uzskata, ka būtu jāatļauj šādiem palīdzības dienestiem proaktīvi meklēt bērnu seksuālas izmantošanas materiālus, kā to Apvienotajā Karalistē dara Internet Watch Foundation (IWF); aicina dalībvalstis uzlabot sadarbību starp palīdzības dienestiem un palīdzības tālruņiem, lai nodrošinātu aizsardzību tiem bērniem un nepilngadīgajiem, kuri ir seksuālās izmantošanas un seksuālās vardarbības upuri;

26.  mudina dalībvalstis savos tiesību aktos ieviest obligātas to personu iepriekšējas darbības pārbaudes, kuras piesakās strādāt darbā vai veikt brīvprātīgo darbu, kas saistīts ar bērniem, vai tādu darbu, kas tieši saistīts ar jautājumu risināšanu attiecībā uz materiāliem, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem, un regulāri apmainīties ar informāciju par personām, kuras apdraud bērnus;

27.  atzinīgi vērtē to, ka puse dalībvalstu papildus pasākumiem, kuru mērķis saskaņā ar 25. panta 1. punktu ir nekavējoši likvidēt tādas tīmekļa vietnes, kurās ir materiāls, kas ataino seksuālu vardarbību pret bērniem, ir izvēlējušās īstenot arī direktīvas 25. panta 2. punktā minētos fakultatīvos pasākumus, t. i., bloķēt piekļuvi tīmekļa vietnēm, kurās ir bērnu pornogrāfija vai caur kurām to izplata; mudina dalībvalstis, kuras vēl nav īstenojušas šādus pasākumus, to izdarīt; aicina Komisiju iespējamās turpmākās pārskatīšanas kontekstā apsvērt iespēju noteikt 25. panta 2. punktā stingrākus pasākumus un mudina izmantot ES līdzekļus, tostarp pētniecībai paredzētos līdzekļus, lai šajā jomā rastu jaunus tehnoloģiskus risinājumus ar augstu potenciālu; norāda, ka nelikumīga satura dzēšana ir iedarbīgs veids, kā apkarot bērnu un nepilngadīgo seksuālu izmantošanu un bērnu pornogrāfiju;

28.  ar bažām norāda uz 2017. gada aprīļa sākumā publicētā IWF gada ziņojuma rezultātiem, kas liecina, ka Eiropā reģistrētajos interneta domēnos pašlaik ir 60 % tīmekļa vietņu, kurās ievietoti attēli ar seksuālu vardarbību pret bērniem, un tas ir par 19 procentpunktiem vairāk nekā 2015. gadā, turklāt dažās dalībvalstīs vērojams krass to URL skaita pieaugums, kurās atainota seksuāla vardarbība; aicina dalībvalstis stiprināt sadarbību, informācijas apmaiņu un dalīties paraugpraksē, lai mazinātu tiešsaistē pieejamus materiālus, kuros atspoguļota vardarbība pret bērniem;

29.  uzsver, ka tad, kad dalībvalstis, īstenojot 25. pantu, nosaka interneta lietošanas pamattiesības ierobežojošus pasākumus, ir jāaizsargā pārredzamības, nepieciešamības un samērības principi saskaņā ar ES un dalībvalstu tiesību aktiem un dalībvalstīm ir jāsniedz šo ierobežojumu pamatojums, kā arī jānodrošina pārsūdzības iespēja;

30.  uzsver, ka ir jāpalielina informētība par draudiem un riskiem bērniem sociālajos plašsaziņas līdzekļos;

31.  uzsver, ka bērnu personas dati ir pienācīgi jāaizsargā un ka bērni un vecāki jāinformē par riskiem un sekām, kas rodas, izmantojot bērnu personas datus tiešsaistē;

32.  piekrīt tam, ka nelikumīga materiāla un tādu tiešsaistes materiālu, kuros atspoguļota vardarbība pret bērniem, efektīvā atklāšanā un apkarošanā būtiska nozīme ir daudzu ieinteresēto personu iesaistei un sadarbībai starp privāto un publisko sektoru, tostarp pilsonisko sabiedrību, tiesībaizsardzības aģentūrām, aģentūrām, kas iesaistītas darbā ar bērniem, un sociālajiem dienestiem, kā arī privātām nozares ieinteresētajām personām, piemēram, tehnoloģiju nozari;

33.  turklāt uzsver, ka cīņā pret seksuālo vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālo izmantošanu tiešsaistē ir nepieciešama starptautiska sadarbība un transnacionāla izmeklēšana sadarbībā ar ES stratēģiskajiem partneriem un tiesībaizsardzības iestādēm;

34.  atkārtoti norāda, ka joprojām trūkst precīzu statistikas datu un datu par izdarīto noziegumu skaitu, konkrēti, tādā jomā kā seksuālā vardarbība pret bērnu, jo ir ļoti liels neziņoto gadījumu procentuālais skaits, parādās jauni noziegumu veidi un pastāv atšķirības starp dažādās dalībvalstīs izmantotajām definīcijām un metodoloģijām;

35.  aicina dalībvalstis sadarbībā ar satura un pakalpojumu sniedzējiem likumā paredzētajā kārtībā un saskaņā ar CFREU un ANO Konvenciju par bērna tiesībām paātrināt informēšanas un izņemšanas procedūras attiecībā uz saturu, kurā atainota seksuāla vardarbība pret bērniem un bērnu seksuāla izmantošana, tostarp bērnu pornogrāfija, nolūkā nodrošināt pienācīgu aizsardzību un jo īpaši nodrošināt, lai iejaukšanās būtu nepieciešama un samērīga, kā arī paredzēt tiesiskās aizsardzības izmantošanas iespēju; aicina Komisiju atvieglot un uzlabot apmaiņu ar paraugpraksi šajā jomā, turklāt aicina dalībvalstis stiprināt savstarpējo sadarbību, lai efektīvi risinātu šos jautājumus;

36.  uzsver, ka pieaug draudi bērniem, kurus ir skārusi bēgļu krīze, jo viņus, galvenokārt nepavadītus nepilngadīgos, apdraud pastiprināts seksuālas izmantošanas un seksuālas vardarbības risks un pēc viņu ierašanās ir saņemti ziņojumi par viņu pazušanu; mudina Komisiju un dalībvalstis pievērsties šai parādībai un pieņemt efektīvus pasākumus, lai uzlabotu situāciju šajā jomā un pastiprinātu bērnu aizsardzību;

37.  mudina Komisiju un dalībvalstis palielināt iedzīvotāju informētību par to, ka ir svarīgi apkarot seksuālo vardarbību pret bērniem un nepilngadīgajiem, viņu seksuālo izmantošanu un bērnu pornogrāfiju, veicinot iniciatīvas un informācijas kampaņas un pilnībā iesaistoties tajās, piemēram, Eiropas Padomes iedibinātajā Eiropas dienā bērnu aizsardzībai pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību;

38.  mudina tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, izveidot palīdzības dienestus, tostarp tiešsaistes dienestus, kuri sniegtu atbalstu, informāciju un apmācību par to, kā atpazīt seksuālās vardarbības un seksuālās izmantošanas pazīmes un kā reaģēt gadījumos, kad tiek novērota satraucoša uzvedība, kas vēl nav ļaunprātīga;

39.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka nelikumīgs saturs tiek izņemts ātri un ka tas netiek ievietots tiešsaistē atkārtoti;

40.  atbalsta uz tiesībām balstītas pieejas īstenošanu bērnu aizsardzībā, ņemot vērā starptautisko tiesisko kārtību; šajā saistībā atgādina, ka ES 2011. gada plānā par bērnu tiesībām ir noteikts, ka “Līgumi, Eiropas Savienības Pamattiesību harta un ANO Konvencija par bērna tiesībām (UNCRC) ir uzskatāmi par kopēju pamatu visām ES darbībām, kas attiecas uz bērniem”.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

29.6.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

22

1

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Isabella Adinolfi, Silvia Costa, Angel Dzhambazki, María Teresa Giménez Barbat, Giorgos Grammatikakis, Petra Kammerevert, Svetoslav Hristov Malinov, Luigi Morgano, Momchil Nekov, Michaela Šojdrová, Helga Trüpel, Sabine Verheyen, Bogdan Brunon Wenta, Bogdan Andrzej Zdrojewski, Milan Zver, Krystyna Łybacka

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Santiago Fisas Ayxelà, Morten Løkkegaard, Michel Reimon, Remo Sernagiotto

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Lefteris Christoforou, Andrejs Mamikins, Jana Žitňanská

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

22

+

ALDE

María Teresa Giménez Barbat, Morten Løkkegaard

ECR

Angel Dzhambazki, Remo Sernagiotto, Jana Žitňanská

EFDD

Isabella Adinolfi

PPE

Lefteris Christoforou, Santiago Fisas Ayxelà, Svetoslav Hristov Malinov, Michaela Šojdrová, Sabine Verheyen, Bogdan Brunon Wenta, Bogdan Andrzej Zdrojewski, Milan Zver

S&D

Silvia Costa, Giorgos Grammatikakis, Krystyna Łybacka, Andrejs Mamikins, Luigi Morgano, Momchil Nekov

Verts/ALE

Michel Reimon, Helga Trüpel

1

-

S&D

Petra Kammerevert

0

0

 

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

(1)

OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīva 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.).


Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS (4.7.2017)

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu

(2015/2129(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Clare Moody

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā pētījumi liecina, ka seksuāla vardarbība pret bērnu vairāk skar meitenes nekā zēnus (izplatības rādītājs attiecībā uz meitenēm ir 13,4 %, zēniem — 5,7 %) un lielākoties to nodara vīrieši; tā kā seksuālās vardarbības pret bērniem novēršanā un aizsardzībā pret to ir jāņem vērā dzimumu aspekts;

B.  tā kā saskare ar pornogrāfiju var padarīt bērnus un jauniešus neaizsargātākus pret seksuālo vardarbību un izmantošanu; tā kā saskaņā ar statistikas datiem 12 % tīmekļa vietņu ir pornogrāfiska satura vietnes, kurās dažkārt var būt paslēpti arī pornogrāfiski videoieraksti ar bērniem; tā kā ikviens neatkarīgi no vecuma var brīvi piekļūt šīm vietnēm un lejupielādēt visus videoierakstus, ko vien vēlas;

C.  tā kā seksuālās vardarbības upuri saskaras ar smagu fizisku un psiholoģisku risku, kas var ietekmēt viņu privāto un sociālo dzīvi;

D.  tā kā meitenes, kas bēg no konfliktiem un vajāšanas, apdraud īpaši augsts izvarošanas, seksuālās vardarbības un izmantošanas un piespiedu laulības risks un tā kā saskaņā ar pētījumiem valodas barjeras, kultūras tabu, bailes nesasniegt galamērķi un citi faktori noved pie tā, ka daļa cietušo, kas ir bērni bēgļi, par šādiem gadījumiem neziņo iestādēm,

1.  pauž bažas par to, ka erotisku vai pornogrāfisku materiālu izplatīšana, tostarp tiešsaistē un sociālajos medijos, bez personas piekrišanas, piemēram, tā sauktās “atriebības pornogrāfijas” parādība — seksuālās izmantošanas un vajāšanas veids, kura izplatība strauji palielinās, —, lielākoties skar sievietes un meitenes, no kurām daļa nav sasniegušas dzimumpilngadības vecumu; aicina dalībvalstis uzraudzīt internetu, lai nekavējoties un iedarbīgi apkarotu “atriebības pornogrāfiju”, un ieviest leģislatīvas rīcībpolitikas pasākumus, kas novērstu šo jauno noziedzības veidu un paredzētu par to sodus; aicina interneta nozari uzņemties kopatbildību par šo parādību; uzsver, ka visi iedzīvotāji, īpaši meitenes un zēni, jāizglīto un jāinformē par to, kādas var būt sekas, ja uzņem intīmus attēlus, piemēram, pašportretus un videoierakstus ar sevi, un tos dara pieejamus citiem; uzsver, ka šajā jautājumā jāapmāca un jāinformē speciālisti un brīvprātīgie, kas strādā izglītības jomā, ar jauniešiem vai kopienas jautājumiem, kā arī jāpalielina tiesībaizsardzības iestāžu spējas šos riskus mazināt dzimumsensitīvā veidā;

2.   mudina kompetentās iestādes un dalībvalstis vispārīgās seksuālās un attiecību izglītības (SAI) programmās iekļaut meiteņu un zēnu izglītošanu par attiecībām, kuru pamatā ir piekrišana, cieņa un abpusējība, jo saskaņā ar pētījumiem uz tiesībām balstīta vispārīgā SAI ir piemērots un efektīvs līdzeklis, ar ko bērnus un jauniešus aizsargāt pret vardarbības un seksuālās izmantošanas riskiem;

3.  aicina dalībvalstis, kurās nav obligātās SAI, (Bulgārija, Horvātija, Ungārija, Itālija, Lietuva, Rumānija, Slovākija un Spānija) to ieviest; aicina dalībvalstis prasīt, lai SAI tiktu uzsvērta seksuālā piekrišana un cieņa;

4.  uzsver, ka skolās svarīgas ir digitālās pratības un tiešsaistes drošības programmas, kas ir ārkārtīgi vajadzīgas ne vien bērniem, bet arī vecākiem un personām, kas ir saskarē ar bērniem; mudina dalībvalstis sākt informācijas kampaņas par kiberdrošību un principiem, kā ētiski uzvesties internetā — attiecībā gan uz savu privātumu, gan uz citu cilvēku privātumu; norāda, ka izglītības programmas un saturs, kur skarti šie jautājumi, būtu jāorientē arī uz vīriešiem un zēniem, graujot dzimtiskos stereotipus un apkarojot seksismu un uzvedību, kas noved pie vajāšanas tiešsaistē;

5.  aicina dalībvalstis sadarbībā ar tiesu un policijas iestādēm uzlabot vecāku kontroles sistēmas, izmantojot jaunas tehnoloģijas, tostarp viedtālruņa lietotnes, lai uzlabotu bērnu aizsardzību;

6.  uzsver, ka jau agrā vecumā jāpalielina visu meiteņu un zēnu informētība par drošību tiešsaistē un par to, cik svarīgi digitālajā laikmetā ir ievērot citu cilvēku cieņu un privātumu; mudina dalībvalstis visu iesaistīto aktoru, tostarp skolotāju, izglītības darbinieku un tiesībaizsardzības iestāžu, vidū izplatīt paraugpraksi attiecībā uz izglītojošiem materiāliem un mācību programmām par iedraudzināšanu un citiem draudiem bērnu, jo īpaši meiteņu, drošībai tiešsaistē; atgādina, ka sekmēt vecāku un citu radinieku informētību ir tikpat svarīgi, cik sekmēt pašu bērnu informētību;

7.  uzskata, ka satura dzēšanai joprojām jāpaliek prioritātei, taču atzīst, ka tas var būt ilgstošs process; tāpēc uzskata, ka būtu jāievieš straujas satura izņemšanas mehānismi un būtu jāpaātrina dzēšanas procedūras;

8.  aicina dalībvalstis ņemt vērā būtisko izpaušanas rādītāja dzimumdimensiju: zēni un vīrieši par vardarbību ziņo retāk nekā meitenes un sievietes, savukārt viņas bieži vien ziņo ar novēlošanos;

9.  iesaka, ka, transponējot 15. pantu vai grozot tiesību aktu noteikumus par noilgumu, ko piemēro cietušo ziņošanai par seksuāliem noziegumiem pret nepilngadīgajiem, noilgums būtu jānosaka no pilngadības sasniegšanas dienas, nevis no dienas, kad izdarīts nodarījums;

10.  mudina dalībvalstis, kuras vēl nav transponējušas 15. panta 4. punktu par cietušo identificēšanu, to nekavējoties izdarīt un īstenot minēto punktu, piemēram, izveidojot specializētas izmeklēšanas grupas, investējot kriminālistikas līdzekļos un piedaloties pārrobežu izmeklēšanas darbībās;

11.  aicina dalībvalstis stiprināt sadarbību un dalīties datos, lai identificētu bērnus, kas cietuši no seksuālās vardarbības, tostarp pazudušus bērnus, jo īpaši meitenes, kas ir sevišķi neaizsargāti pret cilvēku tirdzniecību un seksuālu izmantošanu;

12.  aicina Komisiju investēt pastāvīgās transnacionālās cietušo bērnu identificēšanas programmās, sniedzot dalībvalstīm atbalstu attiecībā uz to kriminālistikas spējām un sadarbību šajā jomā, tostarp palīdzot attīstīt specializētos cilvēkresursus un aprīkojumu;

13.  aicina dalībvalstis potenciālu cietušo identificēšanā lielāku uzmanību pievērst neaizsargātām bērnu grupām, piemēram, romu bērniem, bērniem ar garīgu invaliditāti un bērniem bēgļiem, it īpaši aizturētiem nepavadītiem nepilngadīgajiem un bērniem patvēruma meklētājiem, kurus apdraud seksuālā vardarbība un izmantošana iestādēs, bēgļu nometnēs un patvēruma centros; tāpēc uzsver, cik svarīgi ir tādi pasākumi kā personāla, sociālo darbinieku un brīvprātīgo, kas ir saskarē ar bērniem, iepriekšējās darbības pārbaudes, ziņošanas sistēmu izveide un palīdzība cietušajiem; šajā sakarā atkārto, ka cietušo atbalsta pasākumi ir svarīgi ne tikai seksuālās vardarbības vai izmantošanas izmeklēšanas laikā, bet arī vēlākos posmos, lai palīdzētu viņiem pārvarēt posttraumatisko stresu un viņi varētu saņemt piemērotas medicīniskās un psiholoģiskās konsultācijas un juridisko palīdzību; aicina dalībvalstis uzlabot tiesnešu, prokuroru un policijas darbinieku komunikācijas spējas seksuālās vardarbības pret bērniem vai bērnu seksuālās izmantošanas izmeklēšanā, sevišķi pievēršoties komunikācijai ar bērniem ar īpašām vajadzībām, un atbalstīt citus pasākumus, kuru mērķis ir novērst sekundāro viktimizāciju;

14.  aicina dalībvalstis stiprināt pasākumus, kuru mērķis ir aizsargāt bērnus, kas cietuši no seksuālās vardarbības, un uzlabot nacionālo palīdzības dienestu lomu, izmantojot dzimumsensitīvu pieeju;

15.  uzstāj, ka ir svarīgi pareizi transponēt 20. panta 3. punkta a) apakšpunktu, un mudina dalībvalstis, iztaujājot cietušos bērnus, vārdus “nepamatotus kavējumus” interpretēt konservatīvi; atzīst Zviedrijas labo praksi uzklausīt bērnus divās nedēļās pēc ziņošanas par noziegumu; turklāt prasa, lai dalībvalstis ievieš nepieciešamos pasākumus, lai pienācīgi transponētu šo noteikumu, paredzot procesuālos nosacījumus, kas vajadzīgi, lai aizsargātu bērnus pret sekundāro viktimizāciju;

16.  ar bažām atzīmē, ka cilvēku tirdzniecība un sekstūrisma industrija skar ievērojamu skaitu nepilngadīgu meiteņu; mudina Komisiju un dalībvalstis intensificēt centienus apkarot pret bērniem vērstu sekstūrismu un cilvēku tirdzniecību un pievērsties ceļojumu organizācijām un iestādēm, lai uzlabotu ceļotāju informētību par šo noziegumu smagumu;

17.  aicina dalībvalstis un Komisiju pieņemt tiesību aktus, kas ļautu notiesāt par vainīgiem atzītus ceļotājus, kuri devušies uz trešo valsti nolūkā veikt seksuālas darbības ar bērniem un pēc tam atgriezušies ES;

18.  aicina dalībvalstis un Komisiju pieņemt tiesību aktus, kas ļautu notiesāt par vainīgiem atzītus tūrisma operatorus, kuri sekmējuši pret nepilngadīgajiem vērstu sekstūrismu;

19.  aicina dalībvalstis piešķirt vairāk resursu bērnu izglītošanai par to, kā vērsties pēc palīdzības un atpazīt seksuālus agresorus, un pieaugušo izglītošanai par to, kā atpazīt vardarbības pazīmes un individuāli palīdzēt bērniem, kā arī piešķirt vairāk resursu izmeklēšanas ekspertiem, kam būtu jāzina, kā dzimumsaistītas atšķirības ietekmē meiteņu un zēnu reakciju uz seksuālo vardarbību; turklāt uzsver, ka ir jāapkaro noturīgi dzimtiskie stereotipi un aizvien lielāka bērnu seksualizēšana medijos;

20.  uzsver, ka preventīvie pasākumi visā ES ir vāji, un aicina dalībvalstis īstenot direktīvas 22. pantu, izveidojot intervences programmas, kuras paredzētas personām, kas sevi uzskata par potenciāliem nodarījuma veicējiem; mudina Komisiju izveidot regulāru pārrobežu labās prakses apmaiņu preventīvo programmu jomā; aicina dalībvalstis saskaņā ar 24. panta 1. punktu izveidot obligātas intervences programmas, kas paredzētas visiem notiesātajiem nodarījumu izdarītājiem, lai nepieļautu recidīvus;

21.  mudina bērnu aizsardzības darbiniekus, pediatrus, izglītības iestādes un bērnu un jauniešu organizācijas pret bērniem vērstas vardarbības gadījumu izmeklēšanā apmainīties viedokļiem, lai varētu aktīvi iesaistīties informētības palielināšanā šajā jomā;

22.  atzīst panākumus, ko guvis INHOPE — 46 uzticības dienestu tīkls, kura mērķis ir izskaust seksuālo vardarbību pret bērniem internetā; aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm nodrošināt, ka šāds uzticības dienests pastāv katrā dalībvalstī, kā arī palīdzēt saskaņot relevantos protokolus;

23.  mudina Komisiju un dalībvalstis, lai sekmētu labas prakses apmaiņu politikas veidošanas un programmu īstenošanas jomā, izmantot tādus pētījumus un statistikas datus par seksuālo vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālo izmantošanu, kuros ņemts vērā dzimumu aspekts;

24.  norāda, ka trūkst pētījumu par vardarbību, ar ko saskaras LGBTI jaunieši; uzsver, ka šajā jomā vajadzīgi jauni pētījumi, kuros ņemta vērā seksuālā vardarbība un vajāšana, ar ko saskaras LGBTI, un neaizsargātība, kas raksturīga jauniešiem bezpajumtniekiem, no kuriem daudzi ir no mājām aizbēguši LGBTI jaunieši.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

26.6.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

18

0

5

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Maria Arena, Vilija Blinkevičiūtė, Mary Honeyball, Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Florent Marcellesi, Maria Noichl, Marijana Petir, João Pimenta Lopes, Ernest Urtasun, Jana Žitňanská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Catherine Bearder, Stefan Eck, Eleonora Forenza, Edouard Martin, Clare Moody, Mylène Troszczynski, Julie Ward, Marco Zullo

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

James Carver, Claudia Schmidt, Molly Scott Cato, Axel Voss, Branislav Škripek

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

18

+

EPP

Agnieszka Kozłowska-Rajewicz, Claudia Schmidt, Axel Voss

S&D

Maria Arena, Vilija Blinkevičiūtė, Mary Honeyball, Edouard Martin, Clare Moody, Maria Noichl, Julie Ward

VERTS/ALE

Florent Marcellesi, Molly Scott Cato, Ernest Urtasun

ALDE

Catherine Bearder

GUE/NGL

Stefan Eck, Eleonora Forenza, João Pimenta Lopes

EFDD

Marco Zullo

0

-

5

0

EPP

Marijana Petir

ECR

Branislav Škripek, Jana Žitňanská

EFDD

James Carver

ENF

Mylène Troszczynski

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

13.11.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

46

1

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Asim Ademov, Jan Philipp Albrecht, Monika Beňová, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Frank Engel, Cornelia Ernst, Laura Ferrara, Lorenzo Fontana, Kinga Gál, Ana Gomes, Nathalie Griesbeck, Jussi Halla-aho, Monika Hohlmeier, Brice Hortefeux, Filiz Hyusmenova, Sophia in ‘t Veld, Dietmar Köster, Barbara Kudrycka, Cécile Kashetu Kyenge, Juan Fernando López Aguilar, Roberta Metsola, Claude Moraes, Soraya Post, Judith Sargentini, Birgit Sippel, Sergei Stanishev, Helga Stevens, Traian Ungureanu, Bodil Valero, Harald Vilimsky, Josef Weidenholzer, Kristina Winberg, Tomáš Zdechovský, Auke Zijlstra

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Carlos Coelho, Anna Maria Corazza Bildt, Miriam Dalli, Gérard Deprez, Maria Grapini, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Marek Jurek, Miltiadis Kyrkos, Jeroen Lenaers, Andrejs Mamikins, Emilian Pavel, Róża Gräfin von Thun und Hohenstein

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Othmar Karas, Iuliu Winkler


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

46

+

ALDE

Gérard Deprez, Nathalie Griesbeck, Filiz Hyusmenova, Sophia in 't Veld

ECR

Jussi Halla-aho, Marek Jurek, Helga Stevens

EFDD

Laura Ferrara, Kristina Winberg

ENF

Lorenzo Fontana, Harald Vilimsky

PPE

Asim Ahmedov Ademov, Carlos Coelho, Anna Maria Corazza Bildt, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Frank Engel, Kinga Gál, Monika Hohlmeier, Brice Hortefeux, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Othmar Karas, Barbara Kudrycka, Jeroen Lenaers, Roberta Metsola, Róża Gräfin von Thun und Hohenstein, Traian Ungureanu, Iuliu Winkler, Tomáš Zdechovský

S&D

Monika Beňová, Miriam Dalli, Ana Gomes, Maria Grapini, Dietmar Köster, Cécile Kashetu Kyenge, Miltiadis Kyrkos, Juan Fernando López Aguilar, Andrejs Mamikins, Claude Moraes, Emilian Pavel, Soraya Post, Birgit Sippel, Sergei Stanishev, Josef Weidenholzer

VERTS/ALE

Jan Philipp Albrecht, Judith Sargentini, Bodil Valero

1

-

ENF

Auke Zijlstra

1

0

GUE/NGL

Cornelia Ernst

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Juridisks paziņojums - Privātuma politika