Procedūra : 2017/2006(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0045/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0045/2018

Debates :

PV 12/03/2018 - 21
CRE 12/03/2018 - 21

Balsojumi :

PV 13/03/2018 - 7.9
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0068

ZIŅOJUMS     
PDF 833kWORD 80k
27.2.2018
PE 612.062v02-00 A8-0045/2018

par ES reģionu un pilsētu lomu COP 21 Parīzes klimata nolīguma īstenošanā

(2017/2006(INI))

Reģionālās attīstības komiteja

Referente: Ángela Vallina

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par ES reģionu un pilsētu lomu COP 21 Parīzes klimata nolīguma īstenošanā

(2017/2006(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, Lēmumu 1/CP.21, UNFCCC Pušu konferences 21. sesiju (COP 21) un Pušu konferences 11. sesiju, kas vienlaikus ir Kioto protokola pušu sanāksme (CMP11) un notika Parīzē (Francijā) no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim,

–  ņemot vērā Parīzes nolīguma 7. panta 2. punktu un 11. panta 2. punktu, ar ko atzīst, ka klimata pārmaiņām un rīcībai klimata politikas jomā ir vietēji, pavalstiski un reģionāli aspekti;

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 4. oktobra normatīvo rezolūciju par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām(1) ietvaros pieņemto Parīzes nolīgumu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūciju par Parīzes nolīguma īstenošanu un ANO 2016. gada Klimata pārmaiņu konferenci Marrākešā (Marokā) (COP 22)(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 4. oktobra rezolūciju par ANO 2017. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 23)(3) Bonnā (Vācijā),

–  ņemot vērā jaunos ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, jo īpaši 11. mērķi: “Padarīt pilsētas un apdzīvotas vietas iekļaujošas, drošas, pielāgoties spējīgas un ilgtspējīgas”,

–  ņemot vērā noteikumus Amsterdamas paktā, ar ko izveido ES pilsētprogrammu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. septembra rezolūciju par ES rīcībpolitiku urbāno dimensiju(4),

–  ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras (EVA) ziņojumu Nr. 12/2016 “Pilsētu pielāgošanās klimata pārmaiņām Eiropā 2016. gadā” un Nr. 1/2017 “Klimata pārmaiņas, ietekme un neaizsargātība Eiropā 2016. gadā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 2. marta paziņojumu “Ceļā no Parīzes: ko mums nozīmē Parīzes nolīgums?” (COM(2016)0110),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 16. aprīļa paziņojumu “Pielāgošanās klimata pārmaiņām: ES stratēģija” (COM(2013)0216),

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas atzinumu “Ceļā uz jaunu pielāgošanās klimata pārmaiņām ES stratēģiju — integrēta pieeja” (CDR 2430/2016 - 08/02/2017),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. jūlija paziņojumu “ES rīcībpolitiku urbānā dimensija — ES pilsētprogrammas galvenie aspekti” (COM(2014)0490),

–  ņemot vērā Kopīgo noteikumu regulas (KNR) (Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1303/2013) 8. pantu, kurā paredzēts, ka “ESI fondu mērķus tiecas sasniegt, ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības principu”(5),

–  ņemot vērā KNR minētos partnerības nolīgumus un programmas, kas saskaņā ar KNR 8. pantu veicina resursu efektivitāti, klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos klimata pārmaiņām,

–  ņemot vērā konkrētos tematiskos mērķus, kurus atbalsta katrs ESI fonds, ietverot tehnoloģiju attīstību un inovāciju, pāreju uz mazoglekļa ekonomiku, pielāgošanos klimata pārmaiņām un resursu efektivitātes veicināšanu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes piekto izvērtējuma ziņojumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0045/2018),

A.  tā kā arvien biežāki ekstrēmu laikapstākļu izraisīti notikumi ir tiešas sekas cilvēka darbības radītām klimata pārmaiņām un tie turpinās negatīvi ietekmēt daudzus Eiropas reģionus, turklāt tas notiks arvien biežāk, padarot neaizsargātākas cilvēku apdzīvotās ekosistēmas; tā kā saskaņā ar Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes pieņēmumiem planētas temperatūra līdz 2100. gadam varētu palielināties robežās no 0,9 līdz 5,8 ºC;

B.  tā kā 7. vides rīcības programmā (VRP), ar ko noteiks Eiropas vides politiku līdz 2020. gadam, kā prioritārais mērķis ir izvirzīts Savienības pilsētu ilgtspējas uzlabojums, kā arī ir noteikti trīs galvenie horizontālie mērķi, proti, aizsargāt, saglabāt un uzlabot Savienības dabas kapitālu, padarīt Savienību par resursefektīvu, zaļu un konkurētspējīgu mazoglekļa ekonomiku un pasargāt Savienības iedzīvotājus no vidiskiem spiedieniem un veselības un labjutības apdraudējumiem;

C.  tā kā klimata pārmaiņas varētu saasināt sociālas pārmaiņas, ja netiks veikti turpmāki pasākumi; tā kā būtu jāņem vērā ievērojamās migrācijas plūsmas, kuras ir sagaidāmas līdz ar globālajām klimata pārmaiņām un kuru rezultātā notiks iedzīvotāju pārvietošanās, kas savukārt radīs jaunas prasības pilsētu infrastruktūrai;

D.  tā kā saskaņā ar EVA ziņojuma Nr. 12/2016 galvenajiem konstatējumiem reālas klimata pārmaiņas jau ir jūtamas ES un izpaužas kā ekstrēmi laikapstākļi un pakāpeniskas ilgtermiņa sekas, tādas kā orkāni, vētras, pārtuksnešošanās, sausums, augsnes un krastu erozija, lietusgāzes, karstuma viļņi, plūdi, jūras līmeņa celšanās, ūdens trūkums, meža ugunsgrēki un tropisko slimību izplatīšanās;

E.  tā kā līdz ar klimata pārmaiņām pieaug risks, ka varētu izzust atsevišķas augu un dzīvnieku sugas un izplatīties klimata faktoru izraisītas infekcijas slimības; tā kā tādi apvidi kā tālākie reģioni un citi ES reģioni, kas var ciest no topogrāfiskās neaizsargātības, klimata pārmaiņu ietekmi izjūt vēl jo izteiktāk;

F.  turklāt tā kā nesenie pētījumi liecina, ka dažādas vidē un sabiedrībā konstatētas pārmaiņas, tādas kā meža sugu izmaiņas, invazīvu svešzemju sugu ieviešanās un slimību izcelšanās, ir tikušas izraisītas vai pastiprinātas klimata pārmaiņu dēļ, kā rezultātā cilvēki, daba un ekosistēmas, ko viņi apdzīvo, kļūst neaizsargātākas, ja vien netiek veikti konkrēti pasākumi; tā kā integrēts ES atbalsts, ar ko uzlabotu solidaritāti un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, palīdzētu nodrošināt, ka klimata pārmaiņu visvairāk skartie reģioni spēj veikt nepieciešamos pielāgošanās pasākumus;

G.  tā kā klimata pārmaiņas izraisa sociālas atšķirības, kas iepriekšējā desmitgadē ES jau ir pieaugušas, palielinot atstumtāko sabiedrības slāņu neaizsargātību, kuriem ir mazāk iespēju un trūkst resursu tikt galā ar šīm pārmaiņām; tā kā cilvēku neaizsargātību pret klimata pārmaiņu ietekmi lielā mērā nosaka viņu spēja piekļūt pamatresursiem un tā kā valstu iestādēm būtu jāgarantē piekļuve attiecīgajiem pamatresursiem;

H.  tā kā gandrīz 72,5 % ES iedzīvotāju jeb aptuveni 359 miljoni cilvēku dzīvo pilsētās; turklāt tā kā ES rada 9 % no globālajām emisijām un pilsētas patērē 60–80 % no globālā enerģijas patēriņa, kā arī rada aptuveni tādu pašu CO2 emisiju daudzumu;

I.  tā kā izraudzītie pilsētu infrastruktūras risinājumi ietekmēs pilsētu spēju stāties pretī klimata pārmaiņām; tā kā pilsētu, uzņēmumu un citu nevalstisko dalībnieku klimata pārmaiņu mazināšanas potenciāls ir no 2,5 līdz 4 miljardiem tonnu CO2 laikposmā līdz 2020. gadam; tā kā reģioni un pilsētas spēj samazināt globālās emisijas par 5 %, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus, un tā kā tie ievērojami varētu samazināt globālās emisijas;

J.  tā kā ilgtspējīgas attīstības mērķis (IAM) Nr. 11 (“Padarīt pilsētas un apdzīvotas vietas iekļaujošas, drošas, noturīgas un ilgtspējīgas”) paredz līdz 2020. gadam būtiski palielināt to pilsētu un apdzīvotu vietu skaitu, kas ir pieņēmušas un īsteno integrētu politiku un plānus attiecībā uz iekļaušanu, resursefektivitāti, klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām un noturību pret katastrofām, kā arī paredz saskaņā ar Sendai ietvarprogrammu katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam izstrādāt un īstenot holistisku katastrofu riska pārvaldību visos līmeņos;

K.  tā kā pilsētu pašvaldības ir vienas no lielākajām Eiropas finansējuma saņēmējām;

L.  tā kā Parīzes nolīguma 7. panta 2. punktā ir atzīts, ka “pielāgošanās ir globāls uzdevums, kura risināšanā jāiesaistās ikvienam un kuram ir vietēji, pavalstiski, nacionāli, reģionāli un starptautiski aspekti”; tā kā vietējo iestāžu un nevalstisko dalībnieku darbībai ir liela nozīme, lai tiktu īstenotas saistības, kuras tie uzņēmušies globālās klimata rīcības jomā;

M.  tā kā ES stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām (COM(2013)0216), kā arī attiecīgajās ES regulās par Eiropas strukturālajiem un investīciju (ESI) fondiem ir noteikti galvenie mērķi un saistītās politikas darbības, jo īpaši kohēzijas politikas satvarā 2014.–2020. gadam paredzot tādus ex ante nosacījumus un ar klimatu saistītus tematiskos mērķus kā tematiskais mērķis (TM) Nr. 4: “Atbalstīt pāreju uz mazoglekļa ekonomiku visās nozarēs”; TM Nr. 5: “Veicināt pielāgošanos klimata pārmaiņām, riska novēršanu un pārvaldību” un TM Nr. 6: “Saglabāt un aizsargāt vidi un veicināt resursefektivitāti”, kā rezultātā vismaz dažu ESI fondu darbība ir kļuvusi lielākā mērā un mērķtiecīgāk orientēta uz rīcības finansēšanu klimata politikas jomā;

N.  tā kā reģioni un pilsētas ar iesaistīšanos Limas un Parīzes rīcības programmā (LPAA) un Nevalstisko dalībnieku platformā rīcībai klimata jomā (NAZCA) jau ir apliecinājušas apņemšanos piedalīties UNFCCC procesā,

Kopējais konteksts

1.  atzinīgi vērtē ES lomu Parīzes/COP 21 nolīguma īstenošanā un tās lomu pasaulē, proti, ES ir līdere cīņā pret klimata pārmaiņām; atzīmē, ka Eiropai ir viens no visvērienīgākajiem klimata pārmaiņu novēršanas mērķiem pasaulē; mudina klimata pārmaiņu mazināšanu noteikt par nozīmīgu ES kohēzijas politikas prioritāti, lai izpildītu un ievērotu Parīzes nolīguma/COP 21 saistības, veicinot tīras enerģijas inovāciju, aprites ekonomiku, atjaunojamo energoresursu enerģiju un energoefektivitāti, kas neskartu nepieciešamos pielāgošanās pasākumus, vienlaikus ievērojot kohēzijas politikas pamatlomu un mērķus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. pantu;

2.  apstiprina tādu pieeju klimata pārmaiņu mazināšanā, kas izklāstīta ANO ilgtspējīgas attīstības mērķos un Amsterdamas paktā (ES pilsētprogrammā); uzsver, ka Eiropai ir jākļūst par īstenu pasaules līderi atjaunojamo energoresursu enerģijas jomā, kā to ierosina Komisija, un atgādina, ka ES pilsētprogramma veicina ANO Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanu, izvirzot tādu mērķi kā iekļaujošas, drošas ilgtspējīgas pilsētas; šajā kontekstā ņem vērā Eiropas vietējo iestāžu atšķirības un to dažādās iespējas; prasa ES pilsētprogrammas īstenošanā piemērot elastīgu un katram atsevišķam gadījumam pielāgotu pieeju, nodrošinot stimulus un vadlīnijas tam, lai pilnībā varētu izmantot pilsētu potenciālu;

3.  atgādina, ka Parlaments 2015. gada 14. oktobra rezolūcijā par virzību uz jauna starptautiska nolīguma klimata jomā noslēgšanu Parīzē(6) aicināja dalībvalstis apsvērt iespēju uzņemties papildu saistības siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanā; uzsver, ka COP21 procesam ir jābūt pēc iespējas pārredzamam un kontrolējamam;

4.  aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot vērienīgus mērķus saistībā ar klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, kas būtu saskaņā ar spēka esošajiem ES tiesību aktiem par rīcību klimata politikas jomā un atbilstu prasībai Reģionu komitejas 2017. gada 9. februāra atzinumā “Ceļā uz jaunu pielāgošanās klimata pārmaiņām ES stratēģiju — integrēta pieeja”;

5.  nosoda bezatbildīgas stratēģijas, kas apdraud vidi, tādas kā atsevišķas ekonomiskās darbības un īpašas rūpniecības nozares, kuras rada lielu piesārņojumu, un uzsver visu sabiedrības grupu atbildību par centieniem īstenot pasākumus, kuriem ir būtiska nozīme nolūkā novērst tendences, kas apdraud dzīvību uz planētas; uzsver, ka trūkst informācijas par pasākumiem, ko veikušas atsevišķas rūpniecības nozares nolūkā apkarot piesārņojuma sekas un rast mazāk piesārņojošus risinājumus; tomēr pauž nožēlu, ka atsevišķas ietekmīgas personas zinātnes, plašsaziņas līdzekļu un politikas jomā turpina noliegt pierādījumus, ka notiek klimata pārmaiņas;

6.  pauž nožēlu par ASV paziņoto nodomu neīstenot Parīzes nolīgumu un atzinīgi vērtē daudzos nevalstiskos dalībniekus, jo īpaši ASV štatus un pilsētas, kas atkārtoti apliecinājušas apņemšanos sasniegt Parīzes nolīguma mērķus; mudina tās ASV vietējās un reģionālās iestādes, kuras vēlas iesaistīties cīņā pret klimata pārmaiņām, savu projektu īstenošanā sadarboties un veidot partnerības ar citām valsts un privātām struktūrām, un šajā ziņā apmainīties ar labu praksi; prasa izveidot jaunu pārvaldību, kas varētu nodrošināt finansējumu rīcībai klimata politikas jomā, un labāk integrēt reģionus un pilsētas, kā arī to pārstāvības struktūras;

7.  uzsver, ka pilsētām ir jāuzņemas izšķiroša loma cīņā pret klimata pārmaiņām, rīkojoties saskaņoti un savstarpējā mijiedarbībā ar valstu iestādēm un apkārtējiem reģioniem; mudina starptautiskā līmenī pastiprināt sadarbību starp pavalstiskiem līderiem un valstu valdībām, īstenojot tādas platformas kā Pilsētu draugi; uzskata, ka konkrētajā integrētās pilsētu ilgtspējīgas attīstības gadījumā vietējām iestādēm būtu jāuztic ne tikai projektu atlase, bet arī vietējās attīstības shēmu sagatavošana, izstrāde un īstenošana; uzsver iespējamos pozitīvos aspektus, kādi varētu būt izaugsmes un zaļo darbvietu jomā;

8.  norāda, ka vietējās pašvaldības atbild par to, kā tiek īstenota lielākā daļa no klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanas un pielāgošanās pasākumiem un ES tiesību aktiem šajā jomā; uzsver, ka nolūkā īstenot Parīzes nolīgumu ir jārīkojas tādās jomās kā pilsētplānošana, mobilitāte, sabiedriskais transports un infrastruktūra, ēku energoefektivitāte, izglītošanas kampaņas, viedās pilsētas, viedie energotīkli un reģionālās subsīdijas;

9.  norāda, ka pilsētu mēri ir tieši atbildīgi saviem vēlētājiem par pieņemtajiem lēmumiem un var darboties efektīvāk un ātrāk, turklāt bieži vien gūstot tūlītējus rezultātus, kam ir liela ietekme;

10.  prasa valstu valdībām palīdzēt pilsētām un reģioniem izpildīt starptautiskās saistības, kas paredz atbalstīt klimata un enerģētikas iniciatīvas vietējā un reģionālā līmenī;

11.  norāda, ka klimata pārmaiņas ir saistītas ar sociāliem un ekonomiskiem faktoriem un ka līdz ar to ir vajadzīgs visaptverošs redzējums, kas būtu efektīvs vietējā un reģionālā mērogā;

12.  brīdina par SEG emisiju radītājām sociālajām izmaksām un ekonomisko ietekmi, kas pašlaik skar pilsētu infrastruktūru, sabiedrības veselību un sociālās aprūpes sistēmas, kuras — noteiktā laikā un noteiktās pilsētās un reģionos — ir pārslogotas un nonākušas nestabilā ekonomiskā situācijā; atzīmē, ka līdz ar to spiediens uz šīm sistēmām pieaugs un tām būs jāapmierina aizvien lielākas un aizvien kompleksākas vajadzības; atzinīgi vērtē iespējamos ekonomiskos ieguvumus pilsētām, kuras iegulda un uzņemas vadošo lomu mazoglekļa infrastruktūras jomā, kas ietver samazinātas enerģijas izmaksas, samazinātas ekspluatācijas izmaksas un samazinātus izdevumus par sabiedrības veselību, kura uzlabojas līdz ar piesārņotāju samazināšanos;

13.  atzīst, ka klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām ir ilgtermiņa procesi, kas turpinās ilgāk nekā vēlēšanu cikli un vietējā un reģionālā līmenī pieņemtie lēmumi, un prasa klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām uzskatīt par izdevību risināt citas problēmas, tādas kā nodarbinātība un rīcība nolūkā uzlabot veselību, dzīves kvalitāti un sabiedriskos pakalpojumus; atzīmē, ka Parīzes nolīgumā ir paredzēta aktīva nevalstisko dalībnieku iesaiste pasākumos, kas saistīti ar klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanos tām tehniskās pārbaudes procesiem;

14.  atzīst, cik svarīga loma ir bijusi Eiropas reģioniem, pilsētām un mazpilsētām, kas ir iesaistījušās enerģētikas pārkārtošanā un tuvinājušas klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanu, īstenojot augšupēju pieeju; norāda, ka reģioni un pilsētu teritorijas ir vispiemērotākās tam, lai testētu un īstenotu integrētus enerģētikas risinājumus tiešā sadarbībā ar iedzīvotājiem; uzsver, ka ir jāstimulē enerģētikas pārkārtošana un vietēji ieguldījumi klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumos; uzsver, ka tīras enerģijas inovācijas un maza mēroga atjaunojamās enerģijas projekti varētu būt ļoti nozīmīgi Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanā; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt piekļuvi finansēšanas pasākumiem, kuros ņemtas vērā īpatnības un ilgtermiņa vērtība, kāda attiecībā uz enerģijas tirgu, vidi un sabiebrību ir raksturīga vietējām enerģētikas kopienām, un saistībā ar atjaunojamiem energoresursiem mudina popularizēt individuālo ražojošo lietotāju lomu, lai uzlabotu pašpietiekamību un pašražošanu; aicina pilsētas un reģionus uzņemties vadošo lomu energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas ražošanas veicināšanā, lai samazinātu SEG emisijas un gaisa piesārņojumu;

15.  atkārtoti norāda, ka reģioniem ir jāīsteno Direktīva 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti un Direktīva 2012/27/ES par energoefektivitāti, un prasa struktūrfondus īpaši novirzīt vai tos palielināt mērķim veicināt sabiedrisko ēku energoefektivitāti un pašpietiekamību pašvaldībās, izmantojot atjaunojamos energoresursus; turklāt prasa uz sadarbību balstītus iedzīvotāju enerģētikas projektus atbalstīt no struktūrfondiem, kā arī šo atbalstu nodrošināt tādā veidā, ka tiek samazināts administratīvais slogs valsts un reģionālā līmenī;

16.  atzīmē, ka saskaņā ar jaunāko statistiku globālajā SEG emisiju apjomā ES īpatsvars ir apmēram 10 % un ka līdz ar to nelabvēlīgās klimata pārmaiņu tendences nav iespējams novērst, ja netiek veikti globāla mēroga pasākumi; tomēr norāda, ka ES šajā ziņā varētu uzņemties galveno lomu, jo īpaši veicinot tīras enerģijas risinājumus un tehnoloģijas;

17.  atgādina, ka ES pilsētprogramma popularizē jaunu darba metodi, ar ko pilnībā izmanto pilsētu potenciālu, lai reaģētu uz globālajām klimata pārmaiņu problēmām, un ar ko īpašu uzmanību pievērš labākam regulējumam, finansējuma pieejamībai un zināšanu apmaiņai;

ES un kohēzijas politika

18.  uzskata, ka saistībā ar turpmāko daudzgadu finanšu shēmu (DFS) attiecīgā gadījumā būtu jānosaka vērienīgāki klimata politikas mērķi, kā arī būtu jāpalielina šim nolūkam paredzēto izdevumu daļu;

19.  atgādina par saistībām vismaz 20 % no ES 2014.–2020. gada budžeta (aptuveni EUR 212 miljardus) piešķirt ar klimatu saistītai rīcībai; prasa Komisijai un dalībvalstīm pienācīgi ņemt vērā Eiropas Revīzijas palātas 2016. gada Īpašo ziņojumu Nr. 31, kurā brīdināts par nopietno risku, ka 20 % mērķi nesasniegs, ja netiks veikti papildu pasākumi, un prasa Komisijai sniegt Parlamentam jaunāko informāciju par notikumu gaitu šajā svarīgajā jomā; uzsver, ka Eiropas Sociālajā fondā, kā arī lauksaimniecības, lauku attīstības un zivsaimniecības politikā nav notikusi nozīmīga pārorientēšanās uz rīcību klimata politikas jomā un nav pilnībā izmantotas visas iespējas finansēt ar klimata politiku saistītus pasākumus;

20.  uzsver svarīgo lomu, kāda kohēzijas politikai ir klimata pārmaiņu problēmu risināšanā reģionālā un vietējā mērogā; atkārtoti norāda, ka ir jāpalielina kohēzijas politikas budžets laikposmam pēc 2020. gada; uzsver, ka kohēzijas politikā īpaša uzmanība būtu jāpievērš pilsētu ieguldījumam gaisa kvalitātē, aprites ekonomikā, spējā pielāgoties klimata pārmaiņām, zaļās infrastruktūras attīstības risinājumos un enerģētikas un digitālās nozares pārkārtošanā;

21.  atbalsta izmaksu–ieguvumu instrumenta izveidošanu, ar ko vietējā pašpārvalde varētu izprast projektu ietekmi uz oglekļa samazinājumu un pilnībā varētu izmantot ES līmenī pieejamās finansējuma iespējas;

22.  uzskata, ka kohēzijas politikā būtu jāietver gan klimata pārmaiņu mazināšanas, gan pielāgošanās tām pieejas, tās nošķirot, taču paturot prātā, ka abas pieejas jākoordinē, kā arī jāievieš skaidri finansēšanas mehānismi, ar ko virzīt un stimulēt politiku un pasākumus katrā jomā; uzskata, ka minētos mehānismus varētu īstenot ar skaidriem un izmērāmiem ieguldījumu plāniem, piedaloties pilsētām un reģioniem (tostarp valsts iestādēm, nozares pārstāvjiem, ieinteresētajām personām un pilsoniskajai sabiedrībai), un ka šādā līdzdalībā būtu jāiekļauj arī īstenošanas un novērtēšanas posmi;

23.  norāda, ka tikai piecpadsmit dalībvalstis ir pieņēmušas rīcības plānu un pielāgošanās stratēģiju ar dažiem konkrētiem pasākumiem uz vietas; uzskata, ka ESI fondu turpmākā plānošana ciešāk ir jāsaskaņo ar valstu enerģētikas un klimata plāniem laikposmam līdz 2030. gadam; uzsver, ka nākamajā daudzgadu finanšu shēmā būtu vēl vairāk jāuzlabo klimata mērķu integrēšana, piemēram, kohēzijas politikas ieguldījumi ciešāk jāsasaista ar kopējiem dalībvalstu plāniem sasniegt 2030. gada mērķus; tāpēc norāda, ka partnerattiecību nolīgumu novērtēšanā būs jāņem vērā ES mērķi klimata jomā, savukārt darbības programmās būs jāsaglabā cieša sasaiste ar katras dalībvalsts pielāgošanās stratēģijām un plāniem nolūkā visos plānošanas un pārvaldības līmeņos panākt saskaņu un konsekvenci, jo īpaši gadījumos, kad ES līdzekļus veido liels pieejamo publisko izdevumu īpatsvars; konstatē, ka līdz ar to darbības programmu novērtēšanā būs jāapsver, cik efektīvs bijis to ieguldījums centienos samazināt SEG emisijas, vienlaikus cenšoties ieviest vienotu izsekošanas metodiku un uzraudzības procesu, lai nepieļautu zaļmaldināšanu;

24.  mudina ieguldījumus kohēzijas politikā saskaņot ar efektīvu klimata politiku, lai garantētu vides ilgtspēju;

25.  uzsver, ka inovācijas politika un pilsētattīstības dimensija ir piemērotas jomas, kurās īstenot sinerģiju starp klimata politikas mērķiem un plašākiem kohēzijas politikas ekonomiskajiem mērķiem; tāpēc prasa izstrādāt īpašus noteikumus par ilgtspējīgu pilsētattīstību un pilsētvides inovāciju, lai kohēzijas politikā laikposmam pēc 2020. gada ievērojami uzlabotos finansiālā situācija šajās jomās;

26.  aicina dažādās partnerības, kas ES pilsētprogrammas ietvaros strādā ar klimata pārmaiņu mazināšanas jautājumiem, drīzumā pieņemt un iesniegt savus rīcības plānus; turklāt aicina Komisiju ņemt vērā šajos plānos ietvertos priekšlikumus, jo īpaši saistībā ar labāku regulējumu, finansēšanu un zināšanām turpmākajos likumdošanas priekšlikumos;

27.  uzsver — lai sasniegtu Parīzes nolīguma ilgtermiņa mērķus, ir vajadzīga lielāka saskaņa attiecībā uz ieguldījumiem ar ilgtermiņa dekarbonizācijas trajektoriju visā reģionālajā/ dalībvalstu/ ES tirgū, un prasa īstenot pasākumus, ar ko atvieglinātu piekļuvi finansējumam un mazākas pilsētas un reģioni spētu vieglāk piekļūt finansējumam; turklāt uzsver, ka piekļuve finansējumam prioritārā kārtā būtu jānodrošina oglekļatkarīgiem reģioniem, lai pāreja uz mazoglekļa ekonomiku būtu vieglāka, un ka par prioritāti būtu jānosaka oglekļietilpīgās nozarēs strādājošo pāreja uz alternatīvām nodarbinātības jomām; aicina Komisiju ierosināt, lai kohēzijas politikā laikposmam pēc 2020. gada emisiju samazināšanas rezultāti (kopā ar citām darbībām, tādām kā sanācijas darbi vai degradētu teritoriju reģenerācijas un dekontaminācijas pasākumi) būtu nozīmīgs elements, ko ņemtu vērā darbības programmu rezultātu novērtēšanā;

28.  uzsver, cik būtiski ir izmantot papildu finanšu instrumentus un rīcībpolitikas, tādus kā Eiropas Stratēģisko investīciju fonds, Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments un programma “Apvārsnis 2020”, lai finansētu projektus, kas palīdzēs mazināt klimata pārmaiņas vai pielāgoties tām;

29.  prasa, lai galvenais ES finansējums, ko no kohēzijas politikas līdzekļiem piešķir pilsētām un reģioniem, arī turpmāk būtu dotācijas, jo īpaši klimata politikas jomā; tomēr uzsver — lai gan ar klimatu saistīto ietekmes un rezultātu rādītāju saskanīgums un precizitāte ir uzlabojusies, ar to nepietiek, lai noteiktu kohēzijas politikas snieguma līmeni centienos izpildīt kopējos ES klimata politikas mērķus, un uzskata, ka ar klimata politiku saistīto izdevumu uzraudzības un izsekošanas sistēma ir jāuzlabo, lai nodrošinātu, ka ES izdevumi sniedz konkrētu un izmērāmu ieguldījumu virzībā uz ES mērķu sasniegšanu; prasa izstrādāt pielāgošanās ceļvedi reģionālo un vietējo pasākumu uzraudzībai un aicina Komisiju izvērtēt, cik līdzekļu dalībvalstis procentuāli iztērē vietējā līmenī saistībā ar SEG emisiju samazināšanu un teritoriālo pielāgošanos klimata pārmaiņām;

30.  atzīst nozīmi, kāda ir integrētajiem teritoriālās attīstības instrumentiem, tādiem kā integrētie teritoriālie ieguldījumi un sabiedrības virzīti vietējās attīstības pasākumi (CLLD), ko pilsētas var izmantot kā papildu rīkus, finansējot ilgtspējīgas pilsētattīstības stratēģijas vai darbības jomas; prasa īstenot integrētas, augšupējas vietējās pieejas un stratēģijas, ar ko nodrošinātu resursu efektīvāku izmantošanu, sekmētu izturētspēju un pielāgotos klimata pārmaiņu ietekmei reģionos, kurus šī ietekme skārusi visvairāk;

31.  atzīmē, ka ES pilsētās ir koncentrēta lielākā daļa no Eiropas pētniecības un izstrādes darbībām klimata pārmaiņu jomā; aicina Komisiju sniegt lielāku atbalstu pilsētām un reģioniem tādās jomās kā apmācība un izpratnes veidošana, finanšu vadība, zinātība, komunikācija, pētniecība un izstrāde, izglītošana par klimata aizsardzību un norādījumi gan par pārmaiņu mazināšanu, gan pielāgošanos, jo īpaši nostiprinot pašreizējos instrumentus, piemēram, Urbāno investīciju un konsultāciju platformu URBIS, URBACT un Inovatīvas pilsētvides darbības (UIA) iniciatīvu; aicina Komisiju nodrošināt, lai šajās jomās pilnībā izmantotu priekšrocības, ko sniedz globālā pētniecības sadarbība, un aicina nostiprināt šos instrumentus, lai vietējām pašpārvaldēm palīdzētu realizēt konkrētajam mērķim pielāgotus projektus, kā arī piekļūt finansējuma iespējām nolūkā pilsētattīstības stratēģiju ietvaros testēt inovatīvus risinājumus; prasa, lai nolūkā sasniegt kolektīvos mērķus Eiropas zinātnes, pētniecības un tehnoloģiju iniciatīvās brīvprātīgā kārtā un gan formāli, gan neformāli varētu piedalīties pavalstiskas ārpussavienības iestādes; uzskata, ka tādiem finanšu instrumentiem kā globālie klimata fondi ir jābūt tieši pieejamiem vietējām pašvaldībām; uzskata, ka ir jānostiprina sinerģija starp kohēzijas politiku un pētniecības un inovācijas rīcībpolitikām, lai strauji tiktu ieviestas jaunas mazoglekļa tehnoloģijas;

32.  aicina Komisiju nodrošināt, ka programmā “Apvārsnis 2020” lielāka uzmanība un finansējums tiek atvēlēts inovācijas un pētniecības projektiem tādās jomās kā aprites ekonomika un ilgtspējīgas pilsētas; aicina dalībvalstis ar Komisijas un Eiropas Investīciju bankas (EIB) atbalstu stiprināt reģionu un pilsētu administratīvās spējas, lai tie pilnībā varētu izmantot ES līmenī pieejamā publiskā un privātā finansējuma iespējas;

33.  aicina kompetentās iestādes risināt atkritumu problēmu, lai aprites ekonomika kļūtu rezultatīva un veicinātu citus tādus atkārtoti neizmantojamu vai nepārstrādājamu atkritumu apglabāšanas veidus, kas nav sadedzināšana;

34.  uzskata, ka nākamajā plānošanas periodā klimata pārmaiņu jautājumi ir jāintegrē teritoriālās sadarbības programmās; uzsver, cik būtiska loma reģionu un pilsētu iekšzemes un ārpussavienības darbībās ir bijusi teritoriālajai sadarbībai, pārrobežu sadarbībai un makroreģionālajai sadarbībai, un atkārtoti uzsver, ka šis instruments ir jāstiprina gan politiski, gan finansiāli, turklāt gan klimata pārmaiņu mazināšanas, gan pielāgošanās jomā; uzsver, ka nolūkā risināt klimata pārmaiņu problēmu un veikt piemērotas darbības to seku mazināšanai sevišķi atbilstīga ir kopīgu darbību īstenošanas un politikas apmaiņas shēma, kurā iesaistīti valstu, reģionālie un vietējie dalībnieki no dažādām dalībvalstīm, piemēram Interreg; šajā ziņā atzinīgi vērtē to, ka septiņas no 15 transnacionālajām Interreg programmām Eiropā finansē stratēģijas, izmēģinājuma darbības, apmācības un instrumentus, ar ko pilsētām palīdzētu uzlabot spējas samazināt CO2 emisijas un mazināt klimata pārmaiņas nolūkā sasniegt ES mērķus;

Pilsētas un reģioni

35.  atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā Pilsētas mēru globālais pakts klimata un enerģētikas jomā un vairāku pilsētu un reģionu lomu cīņā pret klimata pārmaiņām, kā arī vides aizsardzības jomā; mudina pilsētas un reģionus sadarboties un vēl jo steidzamāk un nekavējoties iekļaut institucionālajā darba kārtībā cīņu pret klimata pārmaiņām; iesaka pilsētu varas iestādēm īstenot un regulāri atjaunināt viedo pilsētu ilgtermiņa plānošanas stratēģijas un inovatīvas pieejas, tādas kā iniciatīva par viedajām pilsētām; uzsver, ka ir jāīsteno ilgtspējīgi, energoefektīvi un enerģiju ietaupoši mājokļu un viedo ēku projekti, ieguldījumi atjaunojamos energoresursos, videi draudzīgas sabiedriskā transporta sistēmas, arī turpmāk jāatbalsta mazoglekļa pilsētu un reģionu veicināšanas projekti un jāveido pilsētu, kā arī vietējo un reģionālo pārvalžu apvienības, kas sadarbotos cīņā pret globālo sasilšanu;

36.  atzīmē, cik būtiski ir īstenot ziņošanas sistēmu, kas balstīta uz objektīviem parametriem un izmēģinātu un testētu metodiku, kā arī uzraudzīt pilsētu un reģionu veiktās darbības klimata politikas jomā, lai apmainītos ar datiem par uzņemtajām saistībām klimata jomā un uzlabotu pārraudzību starp dalībniekiem nolūkā sasniegt klimata politikas mērķus;

37.  atgādina, ka arī transporta nozare ir atbildīga gan par SEG, gan veselībai bīstamu gaisu piesārņojošo vielu emisijām, kuru koncentrāciju gaisā pilsētās regulē Direktīva (ES) 2016/2284 par dažu gaisu piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšanu; uzskata, ka reģioniem un pilsētām ir milzīgs potenciāls samazināt transporta radītās SEG emisijas, un uzsver, ka ir vajadzīgs finansējums iniciatīvām, ar ko atvieglinātu mazoglekļa mobilitāti vietējā un reģionālā līmenī; uzsver, cik būtiski ir pilsētām uzņemties vadošo lomu, lai veicinātu sabiedriskā transporta izmantošanu un sabiedriskā un privātā transporta elektrifikāciju, un prasa izraudzīties vairākus paraugreģionus, kurus popularizētu nolūkā izpētīt, kādas varētu būt viedas, savstarpēji savienotas transporta sistēmas starp pilsētām un lauku apvidiem;

38.  atzinīgi vērtē pilsētu iniciatīvas, tādas kā viedās pilsētas un viedie tīkli, kuru mērķis ir censties samazināt SEG emisiju un palielināt resursefektivitāti; uzsver, ka reģioniem ir jāuzlabo zaļo pilsētu pasākumu īstenošana, veicinot enerģētikas un digitālo pārkārtošanu, un ka tādi risinājumi kā viedie tīkli sniedz iespēju efektīvāk piegādāt enerģiju mājokļiem un ēkām; konstatē, ka uzņēmumu un pilsētu sadarbība palīdz rast inovatīvus un iekļaujošus risinājumus, un prasa tos popularizēt; uzsver, ka ir jāpalielina ieguldījumi citos piemērotos risinājumos, tādos kā zaļā infrastruktūra, un jo īpaši ir jāpalielina koku veģetācijas platības pilsētās; atgādina, ka ne tikai ir jāsamazina emisijas, bet arī ir jāpalielina CO2 absorbēšanās augsnē spēja, un prasa uzlabot pašreizējo un jaunizveidoto mežu aizsardzību ES reģionos;

39.  uzsver, ka vietēji ražota sezonas pārtika var samazināt transporta radītās SEG emisijas un līdz ar to samazināt kopējo pārtikas apritē radīto oglekļa dioksīda pēdu; aicina Komisiju strādāt ar pārtikas nozari, lai palielinātu vietējas un reģionālas pārtikas ilgtspējīgu ražošanu, un atzinīgi vērtē brīvprātīgos pasākumus (tādus kā “luksofora” marķējums), ar ko nodrošina pārtikas un citu produktu ietekmes uz klimatu un oglekļa dioksīda pēdas redzamību; prasa ES mērogā ieviest vienotus rādītājus, kas ļautu izmantot brīvprātīgu, taču salīdzinošu marķējumu, un aicina vietējās iestādes veikt informatīvas kampaņas, lai uzlabotu izpratni par pārtikas aprites atstāto oglekļa dioksīda pēdu;

40.  norāda, ka mazināšanas pasākumi ir jāplāno, balstoties uz centienu un ieguvumu taisnīgu sadalījumu starp dažādajiem dalībniekiem, un ka pielāgošanās pasākumi kopumā ir jāorientē uz visneaizsargātāko iedzīvotāju slāņu aizsardzību;

41.  atzīst, ka reģionu apdraudētības pakāpe un potenciāls ir atšķirīgs un katram reģionam ir savas īpatnības, un norāda, ka katrā teritorijā problēmas, resursi un visefektīvākie pasākumi var būt atšķirīgi; tāpēc atkārtoti pauž apņemšanos ievērot subsidiaritātes principu un uzsver, ka pilsētām un reģioniem ir jābūt nepieciešamai kompetencei un pietiekamai politiskai, administratīvai un finansiālai autonomijai, lai varētu plānot un īstenot individuālas darbības; uzsver, ka nolūkā sasniegt Parīzes nolīgumā izvirzītos mērķus pilsētām ir jāizstrādā pielāgoti pilsētattīstības plāni, ieguldot zaļajā infrastruktūrā, mobilitātē, sabiedriskajā transportā un viedtīklos; vēlreiz norāda, ka vietējām un reģionālām iestādām, kā iedzīvotājiem vistuvāk esošām pārvaldības struktūrām un arī visciešāk saistītām ar klimata pārmaiņu problēmām, ir visaptverošākais ieskats daudzās problēmās, un līdz ar to uzver, cik būtiski ir nodrošināt vietējo un reģionālo iestāžu administratīvo spēju un piekļuvi finanšu instrumentiem, lai izstrādātu pielāgotus risinājumus klimata pārmaiņu mazināšanai;

42.  prasa īstenot efektīvāku daudzlīmeņu pārvaldību, kas būtu pilnībā pārredzama un kas ES lēmumu pieņemšanas un UNFCCC procesā spētu labāk iesaistīt vietējo pašpārvaldi, reģionus un pilsētas un to pārstāvības struktūras; prasa veicināt un garantēt koordināciju starp visām publiskajām iestādēm un sekmēt publiskā, sociālā un ekonomikas sektora ieinteresēto personu iesaistīšanu, un aicina Komisiju veicināt koordināciju un informācijas un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, reģioniem, vietējām kopienām un pilsētām; atzīmē, ka būtu jāmudina veidot līdzdalīgas vietējās pašpārvaldes modeļus;

43.  atzinīgi vērtē Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes lēmumu izstrādāt īpašu ziņojumu par pilsētām un klimatu 2023. gadā, kas ir apņemšanās nolūkā sekmēt plašākus pētījumus par pilsētu nozīmi klimata pārmaiņu apkarošanā; uzskata, ka pilsētām būtu jāpiedalās 2018. gada ziņojuma par pasaules klimatu izstrādē; turklāt uzskata, ka pilsētas un reģioni var ietekmēt politikas veidošanu saskaņā ar Parīzes nolīgumu, īstenojot stratēģisku pieeju globālās sasilšanas problēmas risināšanai un atbalstot klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumus pilsētās, kurās dzīvo vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju; aicina Komisiju šajā procesā atbalstīt daudzlīmeņu redzējumu rīcībai klimata politikas jomā, lai veicinātu iekļaujošu klimata pasākumu satvaru, kurā atzīst vietējo un pavalstisku iestāžu veiktos pasākumus;

44.  aicina dalībvalstu iestādes panākt decentralizāciju un labāk izmantot subsidiaritātes principu, tādējādi ļaujot vietējām un reģionālām iestādēm lielākā mērā ietekmēt klimata pārmaiņu problēmas risināšanu;

45.  atzīmē, ka daudzas rūpniecības struktūras iegulda zaļajā pārkārtošanās procesā un ir iesaistījušās dekarbonizācijas politikā; konstatē, ka uzņēmumu un pilsētu sadarbība rada inovatīvus un iekļaujošus risinājumus rīcībai klimata politikas jomā un palīdz ES sasniegt tās mērķus; atgādina, ka rūpniecībai ir būtiska loma pilsētu finansēšanā, kā arī tā palīdz sagādāt trūkstošos ieguldījumus; prasa veicināt pilsētu–uzņēmumu partnerības;

46.  uzsver, ka viedā plānošana un ieguldīšana mazoglekļa, klimatnoturīgā pilsētu infrastruktūrā var uzlabot vidi un iedzīvotāju dzīves kvalitāti, radīt darbvietas un stimulēt vietējo un reģionālo ekonomiku;

47.  aicina pilsētas un reģionus izmantot ES iniciatīvas, tādas kā Inovatīvas pilsētvides darbības, lai sāktu izmēģinājuma projektus ilgtspējīgas pilsētattīstības jomā;

48.  atzinīgi vērtē iniciatīvu “Women4Climate” un privātā sektora iesaisti šajā iniciatīvā, kas varētu sekmēt vadošo sieviešu lielāku līdzdalību cīņā pret klimata pārmaiņām nolūkā stiprināt viņu vadīšanas prasmes un mudināt vadošo sieviešu nākamo paaudzi iesaistīties cīņā pret klimata pārmaiņām;

49.  atzīst, ka pilsētām ir īpaša atbildība risināt klimata pārmaiņu problēmu, jo tās rada 70 % no globālajām CO2 emisijām, un vēlreiz uzver Parlamenta apņemšanos panākt, ka Pilsētas mēru pakts klimata un enerģētikas jomā tiek veiksmīgi uzsākts globālā mērogā, ietverot iniciatīvu par pielāgošanos klimata pārmaiņām (iniciatīva “Mayors Adapt”), Saprašanās memorandu “Under 2 Degrees”, Amsterdamas paktu un iniciatīvu “Regions Adapt”; uzskata, ka 2015. gada Parīzes domes deklarācijā uzņemtās saistības tiks izpildītas tikai tad, ja tiks realizēts Globālais pilsētu mēru pakts klimata un enerģētikas jomā, un mudina visas ES un ārpussavienības pilsētas pievienoties Pilsētas mēru paktam, neskarot to līdzdalību citos sektorālos vai institucionālos tīklos, kam ir tādi paši mērķi, proti, iesaistīties vērienīgajā rīcībā klimata politikas jomā un rīkot apmaiņu ar pieredzi un paraugpraksi; atzīmē, ka vairākos pilsētu iesniegtajos rīcības plānos saistības ir paredzētas līdz 2020. gadam, un līdz ar to mudina attiecīgās pilsētas veikt papildu darbu, izstrādājot plānus laikposmā līdz 2030. gadam; uzskata, ka ES arī turpmāk būtu jānodrošina pilsētām autonomija savu klimata pārmaiņu mazināšanas stratēģiju plānošanā, jo bieži vien pilsētas izvirza vērienīgākus mērķus;

50.  uzsver, ka Parīzes nolīgumā ir jāietver skaidra atsauce uz vietējo un reģionālo pašvaldību lomu, lai ilgtermiņā nodrošinātu reaģēšanu uz klimata pārmaiņām; uzsver, ka ES ar pilsētām un reģioniem ir jāstrādā vietējā līmenī, lai labāk savienotu ES pilsētas un reģionus un padarītu tos ilgtspējīgākus, radītu energoefektīvas pašvaldības un ieviestu viedākus pilsētas transporta tīklus;

51.  uzskata, ka būtu jāmudina vietējā un reģionālā līmenī nodot zināšanas un pieredzi, ņemot vērā atsevišķu reģionu un pilsētu uzkrāto vērtīgo pieredzi, kā arī pieredzi, ko guvušas atsevišķas reģionālās vides aizsardzības vai enerģētikas aģentūras;

52.  uzskata, ka nolūkā nodrošināt labāku sadarbību klimata pārmaiņu problēmu risināšanā vietējā un reģionālā līmenī būtu jāizmanto Eiropas un starptautiskās vai pasaules organizācijas un apvienības vai pilsētu tīkli, pašvaldības un reģioni;

53.  atzīmē, ka COP 22 sanāksmē, Marrākešā, vietējās un reģionālās iestādes izstrādāja Marrākešas rīcības plānu, kurā uzsvērts, ka tiešāk jāiesaista vietējās iestādes, kas oficiāli jāatzīst par dalībniecēm oficiālajā diskusijā par klimata pārmaiņām, nevis to statuss jāpielīdzina citiem nevalstiskajiem dalībniekiem, tādiem kā NVO un privātais sektors;

°

°  °

54.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, dalībvalstīm un to nacionālajiem un reģionālajiem parlamentiem.

(1)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0363.

(2)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0383.

(3)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0380.

(4)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0307.

(5)

OV L 347, 20.12.2013., 342. lpp.

(6)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0359.


PASKAIDROJUMS

IEVADS

Klimata pārmaiņas ir zinātniski pierādītas, un to pazīmes un sekas aizvien vairāk izjūt iedzīvotāji un publiskā sektora atbildīgās personas. Temperatūras pieaugums ES pēdējā desmitgadē ir bijis straujāks nekā citviet pasaulē(1); ir vērojams galēju temperatūru pieaugums, mežu ugunsgrēki, sausums, plūdi un vētras, invazīvas svešzemju sugas, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, konkurence par ūdeni(2) un enerģijas pieprasījums.

Tiek ietekmētas daudzas nozares: primārais sektors vai tūrisms, kā arī sabiedriskie pakalpojumi, piemēram, veselības aprūpe, ūdensapgāde un energoapgāde. Klimata pārmaiņu ekonomiskās izmaksas ir ļoti augstas, pat visai mērenu pārmaiņu gadījumos. No otras puses, Eiropas Vidusjūras reģions ir visneaizsargātākais, un ar to saistītās izmaksas ir ļoti augstas, proti, klimata pārmaiņas ietekmē ES teritoriālo kohēziju(3).

Klimata pārmaiņas arī pastiprina sociālās atšķirības ES; ir sociālās grupas, kuras vairāk nekā citas izjūt klimata pārmaiņu ietekmi (tā iemesli cita starpā ir vāja veselība, zemi ienākumi, neatbilstošs mājoklis, mobilitātes trūkums, dzimums). Enerģētiskā nabadzība jau ir pastāvīga parādība daudzu eiropiešu dzīvē. Eiropa ir atbildīga arī par klimata pārmaiņu humanitāro seku mazināšanu ārpus Eiropas: bads, sausums, viesuļvētras un netaisnīgs attīstības modelis rada tā saucamo klimata bēgļu vilni, kas nonāk līdz ES un jo īpaši tās pilsētām, meklējot pienācīgas dzīves iespējas.

STRATĒĢIJAS UN NOLĪGUMI

ES emisiju daļa no pasaules emisiju kopējā apjoma ir 9 %, un ES pilsētas rada 75 % no tiem. Saistībā ar šo problēmu ES 2013. gadā jau ieviesa Stratēģiju par pielāgošanos klimata pārmaiņām. Parīzes nolīguma (COP 21) noslēgšana stiprina ES apņemšanos klimata pārmaiņu apkarošanā(4), saista to ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem (kurus ES apstiprinājusi) un izveido arī pienācīgu sistēmu tādas ES politikas izstrādei, kura vēlāk jāattiecina uz pārējiem līmeņiem: dalībvalstīm, reģionālajām un vietējām pašvaldībām, privāto sektoru un iedzīvotājiem.

Tādēļ šā nolīguma pieņemšana ir pasaules labklājības un attīstības nodrošināšanas iespēja. Nolīgumu neatbalstošā ASV izstāšanās, lai gan ASV ir siltumnīcefekta gāzu emisiju galvenais radītājs pasaulē, apgrūtina ceļu, taču tai nevajadzētu mūs no šā ceļa novirzīt.

ES jau ir sasniegusi progresu šajā jomā, izstrādājot klimata un enerģētikas paketi: 40 % siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums līdz 2030. gadam, energoefektivitātes palielināšana par 27 % un atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas 40 % garantēšana. Šo mērķu izpilde dažādās teritorijās ievērojami atšķiras, un turpmāko gadu uzdevums būs īpaši palīdzēt visneaizsargātākajām teritorijām. Jebkurā gadījumā, lai sasniegtu globālos Parīzes nolīguma mērķus, ir jāveicina vērienīgāki nozaru mērķi.

ZIŅOJUMA IETEIKUMI

Pilsētu ieguldījums cīņā pret klimata pārmaiņām — kā to optimizēt

Klimata pārmaiņas ir sistēmiskas pārmaiņas, kas saistītas ar sociāli ekonomiskiem faktoriem: demogrāfiskās problēmas, sociālā nošķirtība, migrācija, urbanizācija, tehnoloģiju pārmaiņas un pāreja uz mazoglekļa ekonomiku. Tādēļ vairāk nekā jebkad vajadzīgs integrējošs redzējums, kas apvieno nozaru un pārnozaru, daudzlīmeņu, materiālus un nemateriālus, publiskus un privātus, tehnoloģiskus un uz ekosistēmām balstītus pasākumus. Šis integrējošais redzējums ir iespējamāks un darboties spējīgāks vietējā mērogā. Vietējās pašvaldības vienmēr ir iedzīvotājiem tuvākā pārvaldes struktūra(5).

Vairāk nekā 70 % eiropiešu dzīvo pilsētās, un 73 % darbvietu atrodas pilsētu teritorijās: pilsētas lielā mērā ir atbildīgas par globālo sasilšanu, un vienlaikus tām ir liels risinājumu nodrošināšanas potenciāls. Galvenās darbības jomas: mobilitāte un transports, ēku energoefektivitāte, preču ražošana, izplatīšana un patērēšana, un pakalpojumu nodrošināšana, izplatīšana un patērēšana (ietverot svarīgo elektroapgādi), atkritumu apsaimniekošana, gaisa kvalitāte, teritorijas plānošana un pilsētplānošana. Visi šie aspekti jau kā prioritātes ir apkopoti ES pilsētprogrammā (Amsterdamas paktā).

Lai rastu klimata pārmaiņu risinājumus, pilsētas vairākkārt ir norādījušas uz nepieciešamību pēc ES atbalsta šādās jomās: preskriptīvs tiesiskais regulējums, spēju veidošana, izpratnes veidošana un apmācība, tehnisko zināšanu un zinātnisko pētījumu pamats un finansējums.

Mazināšana kā prioritāte, neaizmirstot pielāgošanos

Iespējamos risinājumus iedala divās jomās: pielāgošanās un mazināšana. Savukārt no abām jomām izriet trīs iespējamās pieejas(6):

•  spontānā pieeja: pielāgošanās, reaģējot uz klimatu un tā ietekmi, izteikti neplānojot vai apzināti nepievēršoties klimata pārmaiņām;

•  pieaugošā pieeja: pielāgošanās, kuras galvenais mērķis ir saglabāt sistēmas būtību un pilnīgumu;

•  pārveidojošā pieeja: pielāgošanās, ar ko maina sistēmas pamatelementus, reaģējot uz klimata pārmaiņām, lai mazinātu to ietekmi.

Spontānā un pieaugošā pieeja balstās uz pārbaudītām tehnoloģijām un pieredzi, uztur pakalpojumu pastāvīgo līmeni un neapšauba pašreizējo dzīvesveidu. Ir nepieciešams tās apvienot ar pārveidojošiem risinājumiem, kas ir vērsti uz klimata pārmaiņu sistēmisko raksturu, uzmanību veltot galvenajiem cēloņiem.

Tomēr līdz šim pilsētu darbība galvenokārt bijusi vērsta uz pielāgošanos, jo īpaši, piemērojot spontāno pieeju. Ir īstenoti pielāgošanās pasākumi, lai gan tos tā nesauc un tie neietilpst globālajā stratēģijā (dabas katastrofu samazināšana, ūdens pārvaldība, pilsētu zaļo zonu izveide utt.); tomēr šādi pasākumi var būt ļoti efektīvi: par katru euro, kas ieguldīts, lai novērstu plūdus, ilgtermiņā kaitējuma ziņā ietaupa EUR 6. Tomēr spontāno un pieaugošo pieeju ierobežo tehnoloģiju iespējas un siltumnīcefekta gāzu galīgā bilance. No otras puses, tādi skandāli kā „dīzeļgeita” (dieselgate) veicina lielāku sabiedrības skepticismu attiecībā uz šīm pieejām.

Satraukumu rada tas, ka vairāk nekā 75 % Eiropas pilsētu nav īstenoti gandrīz nekādi būtiski pasākumi ar mērķi pielāgoties klimata pārmaiņām. Turklāt pastāv skaidras ģeogrāfiskās atšķirības starp Eiropas ziemeļu un rietumu pilsētām un dienvidu un austrumu pilsētām. Proti, tieši tām pilsētām, kas atrodas reģionos, kuri pret klimata pārmaiņām ir visneaizsargātākie, ir vislielākās grūtības tām pielāgoties.

Galvenie apzinātie šķēršļi: izpratnes trūkums, kas raksturo politiķus un lēmumu pieņēmējus, tehnisko zināšanu trūkums un sarežģīta piekļuve finansējumam(7). Saistībā ar to valstu un reģionālo pārvaldes iestāžu loma ir neviennozīmīga: tās pietiekami aktīvi neatbalsta novatoriskākos pasākumus, parasti juridisku vai ar nozarēm saistītu iemeslu dēļ; pastāv ar tehnoloģijām nesaistīti šķēršļi, kas kavē urbānisma, mobilitātes vai atjaunojamo energoresursu enerģijas jauno modeļu izvēršanu.

Rīcībai jāietver vairāk nekā pielāgošanās, proti, prioritāte jāpiešķir klimata pārmaiņu mazināšanai. Tādēļ nepieciešama mentalitātes maiņa, kas ietver veidu, kādā tiek organizēta dzīve un darbs. Maiņai ir pārnozaru un daudznozaru raksturs, tādējādi mazināšana ir ilgtermiņa process, kas sākas ar pilsētas plānošanu, plaši aptver vēlēšanu ciklus un lēmumu pieņemšanas termiņus vietējā mērogā, kā arī pilsētas robežas attiecībā uz tās funkcionālo reģionu.

Saistīt klimata pārmaiņas ar citām iedzīvotājiem svarīgām problēmām (piemēram, veselības uzlabošanu vai jaunu ekonomikas iespēju meklēšanu) var būt noderīgi, lai īstermiņā un vidējā termiņā nodrošinātu visas pilsētas sabiedrības iesaistīšanos. Šajā ziņā liela nozīme ir izpratnes veidošanai un apmācībai.

Labi nostiprināta un proaktīva pārvaldība, kas aptver plašu dalībnieku loku un uzņemas vertikālas un horizontālas saistības, ir pielāgošanās un mazināšanas procesu plānošanas un veiksmīgas attīstības pamatnosacījums. Šāda pārvaldība ietver pilsētu aktīvu līdzdalību tādas politikas izstrādē, kuru pēc tam piemēros saistītā veidā; „Mēru pakts klimata un enerģētikas jomā” ir šādas pārvaldības veicināšanas piemērs.

Problēmas daudzpusīgā rakstura atzīšana

Pārejai uz mazoglekļa ekonomiku nepieciešamas pārmaiņas tehnoloģiju, enerģētikas, ekonomikas, finanšu un sabiedriskajā jomā. Tas nozīmē, ka jāpalielina centieni ar mērķi pievērsties saiknei starp klimata pārmaiņām, dabas resursiem, labklājību, stabilitāti un migrāciju.

Tādēļ visām ES politikas jomām šajā ziņā jābūt saskaņotām. Šis ziņojums īpaši attiecas uz pārmaiņām kohēzijas politikā, taču arī citas politikas jomas (kopējā lauksaimniecības politika, „Apvārsnis 2020”, enerģētika, vide) ir būtiskas Parīzes nolīguma izpildē visos teritoriālajos līmeņos.

Vietējā līmenī ir būtiski nodrošināt pielāgošanās pārnozaru raksturu un to, lai pielāgošanās neskartu tikai vides aspektu: pilsētām ir jāsaista klimata pārmaiņas ar citiem pilsētpolitikas aspektiem, piemērām, ekonomisko attīstību, pilsētu atjaunošanu un dzīves kvalitātes uzlabošanu. Pienācīga spēju nodrošināšana ir būtiska, lai pievērstos klimata pārmaiņu novēršanas daudznozaru raksturam, uzlabotu procesa pārvaldību, iesaistot visus vietējos dalībniekus (iedzīvotājus un privāto sektoru) aktīvā līdzdalībā, un lai efektīvāk izmantotu piešķirtos resursus.

Saskaņotības nodrošināšana, uzlabošana un veicināšana attiecībā uz piekļuvi finansējumam

Tomēr daži ES finanšu instrumenti varētu sniegt lielāku ieguldījumu klimata pārmaiņu apkarošanā, kā jau konstatējusi(8) Eiropas Revīzijas palāta saistībā ar Eiropas Sociālo fondu vai Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu. Attiecībā uz citiem finanšu vai apdrošināšanas instrumentiem ir būtiski nodrošināt pilsētu labāku informēšanu par to, kā piekļūt dažādiem fondiem un tos apvienot. Jāveicina oglekļa emisiju cenu noteikšana, jāpazemina dotācijas fosilajam kurināmajam, jāsekmē atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošana un energoefektivitāte, vienmēr ņemot vērā nodarbinātības jautājumu, lai enerģētiskā pāreja uz ilgtspējīgu vides attīstību sniegtu ieguldījumu arī sociālajā jomā.

Zināšanu pamata padziļināšana, uzlabošana un izplatīšana

Metodika un zināšanu apguve ir būtiska, lai noteiktu pilsētu rīcības sākuma punktu attiecībā uz klimata pārmaiņām un pārbaudītu pasākumu efektivitāti un transponēšanas iespēju.

Tādu Eiropas mehānismu kā platformu „ADAPT”, EVA, JRC vai ESPON ietvaros īstenotais darbs ir atzinības vērts. Tas ļāvis nodrošināt labu informācijas apmaiņu ES mērogā, taču pilsētu līmenī trūkst pienācīgas informācijas un rādītāju par klimata pārmaiņu ietekmi un riskiem, piemēram, saistībā ar ietekmes reģionālajām prognozēm un rādītājiem, ievainojamību un rezultātiem, kā arī pielāgošanās izmaksu un ieguvumu aprēķinu; turklāt joprojām trūkst pienācīgas komunikācijas ar mērķi izplatīt labu praksi un rezultātus.

(1)

Pielāgošanās klimata pārmaiņām: ES stratēģija (COM(2013)0216 final).

(2)

Klimata pārmaiņas, ietekme un ievainojamība Eiropā 2016. gadā (Climate change, impacts and vulnerability in Europe 2016), galvenie konstatējumi. EVA, 2016. gads.

(3)

COM(2013)0216 final.

(4)

Ceļā no Parīzes: ko mums nozīmē Parīzes nolīgums? (COM(2016)0110 final).

(5)

ES Amsterdamas pakta pilsētprogramma, 2016. gads.

(6)

Pilsētu pielāgošanās klimata pārmaiņām Eiropā 2016. gadā — pilsētu pārveidošana mainīga klimata apstākļos (Urban adaptation to climate change in Europe 2016, transforming cities in a changing climate). Eiropas Vides aģentūra, 2016. gads.

(7)

Pielāgošanās stratēģijas Eiropas pilsētām (Adaptation Strategies for European Cities), EK Klimata politikas ģenerāldirektorāts, 2013. gads.

(8)

Vismaz piektdaļas ES budžeta novirzīšana klimata rīcībai: notiek vērienīgs darbs, bet pastāv nopietns risks, ka iecerēto neizdosies sasniegt. Eiropas Revīzijas palāta, Luksemburga, 2016. gads.


Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS (24.11.2017)

Reģionālās attīstības komitejai

par ES reģionu un pilsētu lomu COP 21 Parīzes klimata nolīguma īstenošanā

(2017/2006(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Gilles Pargneaux

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Reģionālās attīstības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  norāda, ka reģioni un pilsētas kā lielākie ieguldītāji tādās iniciatīvās kā Limas un Parīzes rīcības programma (LPAA) un Nevalstisko dalībnieku platforma rīcībai klimata jomā (NAZCA) jau ir pierādījuši savu apņemšanos cīnīties pret klimata pārmaiņām; atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā Pilsētas mēru pakts klimata un enerģētikas jomā, tostarp Iniciatīvu par pielāgošanos klimata pārmaiņām (iniciatīva “Mayors Adapt”), saprašanās memorandu “Under 2 Degrees” un iniciatīvu “Regions Adapt”; mudina citas ES pilsētas pievienoties šīm iniciatīvām un apņemties vērienīgi rīkoties klimata politikas jomā; uzskata, ka šādu iniciatīvu devums būtu jānovērtē un jāveicina gan pavalsts, gan valsts valdību, kā arī starpvaldību organizāciju līmenī;

2.  norāda, ka vietējās pašvaldības atbild par to, kā tiek īstenota lielākā daļa no klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanas un pielāgošanās pasākumiem un ES tiesību aktiem šajā jomā; uzsver nepieciešamību rīkoties pilsētplānošanas, mobilitātes, sabiedriskā transporta un infrastruktūras, ēku energoefektivitātes, izglītošanas kampaņu, viedo pilsētu, viedo energotīklu un reģionālo subsīdiju jomā, lai varētu īstenot Parīzes nolīgumu;

3.  norāda, ka mūsdienās lielākā daļa eiropiešu dzīvo pilsētās; norāda arī uz to, ka par pilsētām atbildīgo amatpersonu infrastruktūras izvēles ietekmēs pilsētu spēju stāties pretī klimata pārmaiņām, jo arvien biežāk piemeklējošie lieti, plūdi un karstuma viļņi visticamāk būs viens no izaicinājumiem, ar ko klimata pārmaiņu rezultātā saskarsies Eiropas pilsētas;

4.  uzsver to, ka pilsētām, uzņēmumiem un citiem nevalstiskiem dalībniekiem klimata pārmaiņu mazināšanas potenciāls ir no 2,5 līdz 4 miljardiem tonnu CO2 līdz 2020. gadam(1), kas ir vairāk nekā Indijas emisijas viena gada laikā un salīdzināms ar apjomu 4–6 miljardu tonnu CO2, ko ANO prognozē kā Parīzē pieņemtā iecerētā nacionāli noteiktā devuma (INND) rezultātu līdz 2030. gadam, proti, 10 gadus vēlāk;

5.  uzsver, ka reģioniem un pilsētām ir būtiska loma cīņā pret klimata pārmaiņām, ka tie vieni paši spēj samazināt globālās emisijas par 5 %, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus, un ka kopā ar citiem pārvaldības līmeņiem un privāto sektoru tie spēj samazināt globālās emisijas par 46 %(2);

6.  atgādina, ka transporta nozare ir atbildīga gan par siltumnīcefekta gāzu (SEG), gan veselībai bīstamu gaisu piesārņojošu vielu emisiju, kuru koncentrāciju pilsētās regulē Direktīva (ES) 2016/2284 par dažu gaisu piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšanu(3);

7.  atgādina, ka Parīzes nolīguma 7. panta 2. punktā ir atzīts, ka “pielāgošanās ir globāls uzdevums, kura risināšanā jāiesaistās ikvienam un kuram ir vietēji, pavalstiski, nacionāli, reģionāli un starptautiski aspekti”;

8.  atzīst, ka vietējo iestāžu darbībai ir liela nozīme valdību globālo saistību klimata jomā izpildē;

9.  uzsver, ka nevalstiskie dalībnieki kļūst par galveno elementu klimata režīmā pēc Parīzes un ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) procesa; uzsver, ka tie varētu sniegt vērtīgu ieguldījumu veicinošajā dialogā un globālajā izsvēršanā un palīdzēt izstrādāt efektīvāku Parīzes nolīgumā paredzēto pārskatīšanas procesu;

10.  aicina veicināt gan individuālu, gan saskaņotu darbību ES, reģionālā un vietējā līmenī, lai pielāgotos klimata pārmaiņu ietekmei;

11.  uzsver, ka pilsētas ir pilsētvides politikas veidošanas dzinējs, kas spēj sasaistīt iniciatīvas ar valsts rīcības plāniem un koncentrēties uz iniciatīvām ar vislielāko ietekmi; aicina uz vietējo pašpārvalžu ciešāku iesaistīšanos ES lēmumu pieņemšanas procesā;

12.  norāda, ka pilsētu mēri ir tieši atbildīgi saviem vēlētājiem par pieņemtajiem lēmumiem un var darboties efektīvāk un ātrāk un bieži vien ar tūlītējiem un iedarbīgiem rezultātiem;

13.  prasa izveidot jaunu pārvaldību, kas varētu nodrošināt finansējumu rīcībai klimata politikas jomā, labāk integrēt reģionus un pilsētas un to pārstāvības struktūras — piemēram, Reģionu komiteju ES līmenī — UNFCCC procesā, lai izveidotu pastāvīgu tiešu dialogu starp dažādiem līmeņiem, sākot no vietējā un reģionālā līmeņa; norāda, ka pēc ASV paziņojuma par izstāšanos no Parīzes nolīguma daudzi ASV štati un pilsētas vēlreiz apliecināja apņemšanos ievērot ASV nacionāli noteikto devumu (NND), lai līdz 2025. gadam samazinātu ASV emisijas par 26–28 %, salīdzinot ar 2005. gada līmeni, un ka, ņemot vērā īpašo kontekstu, vietējām un pavalsts iestādēm vajadzētu būt neatņemamai daļai UNFCCC procesā, lai to viedoklis būtu pārstāvēts šajā procesā un lai labāk izplatītu vietējā līmeņa paraugprakses attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām;

14.  uzsver, ka Parīzes nolīgumā ir nepieciešama skaidra atsauce uz vietējo un reģionālo pašvaldību lomu, lai nodrošinātu ilgtermiņa reakciju uz klimata pārmaiņām; uzsver, ka ES ir jāstrādā vietējā līmenī ar pilsētām un reģioniem, lai labāk savienotu ES pilsētas un reģionus un padarītu tos ilgtspējīgākus, radītu energoefektīvas pašvaldības un ieviestu viedākus pilsētas transporta tīklus;

15.  norāda, ka līdz 2030. gadam teju 60 % pasaules iedzīvotāju dzīvos pilsētās; norāda, ka ilgtspējīgas attīstības mērķis (IAM) Nr. 11 (“Padarīt pilsētas un cilvēku apmetnes iekļaujošas, drošas, noturīgas un ilgtspējīgas”) paredz līdz 2020. gadam būtiski palielināt to pilsētu un iedzīvotāju apmetņu skaitu, kas ir pieņēmušas un īsteno integrētu politiku un plānus attiecībā uz iekļaušanu, resursefektivitāti, klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām un izturību pret katastrofām, un izstrādāt un īstenot saskaņā ar Sendai ietvarprogrammu katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam holistisku katastrofu riska pārvaldību visos līmeņos; norāda, ka saskaņā ar ANO 2014. gada Pasaules urbanizācijas perspektīvu 54 % pasaules iedzīvotāju 2014. gadā dzīvoja pilsētu teritorijās salīdzinājumā ar 30 % 1950. gadā; norāda, ka šis skaitlis sasniegs 66 % 2050. gadā;

16.  prasa jaunajai globālajai struktūrai skaidra klimata rīcības plāna Parīzes nolīgumam izstrādāšanā un īstenošanā oficiāli iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības; uzsver, ka šai struktūrai ir jāuzrauga saistošo mērķu sasniegšana, progress, izmantojot izvērtēšanas mehānismus, un jānodrošina īpaši pielāgoti finanšu instrumenti saistību pārvēršanai taustāmos rezultātos;

17.  prasa veicināt un nodrošināt ciešāku koordināciju starp visām publiskajām iestādēm un sekmēt publiskā, sociālā un ekonomikas sektora ieinteresēto personu iesaistīšanu;

18.  prasa pieņemt pielāgošanās ceļvedi reģionālas un vietējās rīcības klimata politikas jomā uzraudzībai un iekļaut jaunākos datus par veiktajām pielāgošanās darbībām Eiropas Savienībā, tostarp attiecībā uz ziņošanu par ES NND;

19.  pauž bažas, ka arvien biežāki ekstrēmu laikapstākļu notikumi, piemēram, karstuma viļņi, spēcīgas vētras, plūdi un sausums ir tiešas sekas cilvēka darbības izraisītām klimata pārmaiņām un tie turpinās negatīvi ietekmēt daudzas Eiropas daļas, un tas notiks arvien biežāk, padarot cilvēkus, dabu un ekosistēmas, kurās tie dzīvo, neaizsargātākus, ja netiks veikti konkrēti pasākumi un atjaunots ūdens aprites cikls; uzsver vajadzību palielināt investīcijas zaļajā infrastruktūrā, kas var palīdzēt pilsētām saglabāt vēsumu un nodrošināt aizsardzību un palīdzību ekstrēmu laikapstākļu notikumos; norāda, ka pilsētas un reģioni ir savstarpēji saistīti un atkarīgi no citām pilsētām un reģioniem, sniedzot tiem būtiskus pakalpojumus, piemēram, pārtiku, ūdeni un enerģiju, kā arī ir atkarīgi no to piegādes infrastruktūras; uzsver, ka iedarbīga pielāgošanās plānošana un attīstība prasa pilnīgu informāciju par turpmākiem klimata pārmaiņu riskiem, ar kuriem saskaras pilsētas, un par to, kā tie izpaužas kā fiziska un ekonomiska neaizsargātība; atgādina, ka joprojām dažās pilsētās nav pieejama pilsētām specifiska klimata riska informācija par plānošanas un attīstības lēmumu pieņemšanas procesiem vietējā mērogā un ka tas prasa izstrādāt kopīgu un visaptverošu pieeju, kas apvienotu dialogu un partnerības, kuras šķērso nozaru robežas un pārvaldības līmeņus; prasa integrētu ES atbalstu, lai uzlabotu solidaritāti un paraugprakšu apmaiņu starp dalībvalstīm un lai nodrošinātu, ka klimata pārmaiņu visvairāk skartie reģioni spēj veikt nepieciešamos pielāgošanās pasākumus;

20.  mudina reģionus un pilsētas izstrādāt īpašus pielāgošanās plānus, kas nodrošinātu to neaizsargātības pret klimata pārmaiņām samazinājumu;

21.  uzsver vajadzību palielināt investīcijas zaļajā infrastruktūrā, kas var palīdzēt pilsētām samazināt temperatūru un nodrošināt aizsardzību un palīdzību ekstrēmu laikapstākļu notikumos;

22.  norāda, ka, jo īpaši kokaugu segu pilsētās palielināšana, kas paredz rūpīgi izraudzīties pareizās sugas konkrētā teritorijā, samazina fiziskā siltuma plūsmu un gaisa temperatūru, efektīvi uzlabojot pilsētu mikroklimatu un termālo komfortu cilvēkiem; uzskata, ka šim apsvērumam vajadzētu būt ES pilsētu zemes izmantojuma plānošanas un pilsētu projektu pamatā;

23.  uzsver, ka reģioniem ir jāīsteno un regulāri jāatjaunina reģionālās programmas, kas ietver atbilstošu pielāgošanos veicinošus pasākumus, lai novērstu klimata pārmaiņu sekas, un ka visiem reģioniem ir jāsadarbojas plānu izstrādē, lai pielāgotos klimata pārmaiņu ietekmei, un integrētu piekrastes zonu pārvaldības un ūdens resursu plānu izstrādē;

24.  atgādina, ka ES stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām (COM(2013)0216) ir noteikti trīs galvenie mērķi un saistītās darbības: 1) dalībvalstu rīcības sekmēšana, 2) dalībvalstu mudināšana pieņemt visaptverošas pielāgošanās stratēģijas; un 3) LIFE finansējuma nodrošināšana, lai atbalstītu spēju veidošanu un palielinātu pielāgošanās darbību intensitāti Eiropā (2013–2020);

25.  atgādina — lai izpildītu no Parīzes nolīguma izrietošos pienākumus, ir ne tikai jāsamazina emisijas, bet arī jāpalielina augsnes CO2 absorbcijas spēja, lai gadsimta otrajā pusē varētu panākt CO2 neto samazinājumu atmosfērā;

26.  aicina pastiprināti aizsargāt esošos un jaunizveidotos pilsētu mežus ES reģionos, ņemot vērā to ietekmi uz vietējo iedzīvotāju brīvā laika pavadīšanu un dažās teritorijās uz dzeramā ūdens avotu nodrošināšanu un saglabāšanu; uzskata, ka vietējām pašvaldībām vajadzētu sniegt visu nepieciešamo atbalstu, lai saglabātu šīs ekosistēmas un to pakalpojumus un novērstu jebkādas darbības, kas veicina to pasliktināšanos;

27.  uzskata — lai risinātu nenovēršamās klimata pārmaiņu sekas, sabiedrības un cilvēku apdzīvotu teritoriju izturības palielināšanai ir vajadzīgi daudzi pasākumi, tostarp efektīvāka un racionālāka ūdens izmantošana (ar ūdeni saistītiem pielāgošanas pasākumiem būtu jāpiešķir prioritāte, tāpat kā attiecībā uz oglekli jau īstenotajiem riska mazināšanas pasākumiem) un rīcība piekrastes zonās; tādu stratēģiju izstrāde, kas balstītas uz zaļu pilsētplānošanu, īpaši koncentrējoties uz plūdu aizsargbūvju celtniecību; zinātības un resursu attiecībā uz pielāgotiem kultūraugiem un mežu apsaimniekošanu apkopošana, lai risinātu problēmas, ko rada sausums un ugunsgrēki; un labāka savienotība starp ekosistēmām, lai veicinātu sugu migrāciju;

28.  atzīst, ka ir vajadzīgi pielāgošanās pasākumi, lai panāktu koordināciju un saskaņotību visos plānošanas un pārvaldības līmeņos, un ka ir svarīgi nodrošināt kopīgu pieeju un pilnīgu saskaņu starp valstu pielāgošanās stratēģijām un vietējiem riska pārvaldības plāniem;

29.  norāda, ka personu neaizsargātību pret klimata pārmaiņu ietekmi, un jo īpaši pret tā sauktajām ārkārtējām parādībām, lielā mērā nosaka viņu spēja piekļūt pamatresursiem, piemēram, enerģijai un ūdenim; aicina publiskās iestādes, paturot to prātā, nodrošināt piekļuvi šiem diviem pamatresursiem;

30.  norāda, ka tikai piecpadsmit dalībvalstis ir pieņēmušas rīcības plānu un pielāgošanās stratēģiju ar dažiem konkrētiem pasākumiem uz vietas; uzsver nepieciešamību uzraudzīt un izvērtēt visas pielāgošanās stratēģijas un risku novēršanas un plūdu un ūdens resursu apsaimniekošanas rīcības plānus;

31.  atzīst, ka efektīvai resursu pārvaldībai ir būtiska nozīme klimata pārmaiņu seku mazināšanas un pielāgošanās vajadzībām, lai noteiktu kopīgas prioritātes; prasa izstrādāt integrētas vietējās stratēģijas, kas nodrošinātu resursu efektīvāku izmantošanu un attīstītu noturību un pielāgotos klimata pārmaiņu ietekmei visvairāk skartajos reģionos;

32.  uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāveic integrēta un ilgtermiņa darbība saistībā ar klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos vietējā līmenī;

33.  uzskata, ka vietējām un pavalsts iestādēm būtu jāspēj skaidri noteikt to klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās saistības, kas valstu līmenī ir izdarīts ar NND, lai nodrošinātu stabilu un pārredzamu devumu, sākot no stingriem monitoringa, ziņošanas un verifikācijas (MZV) procesiem, izmantojot tādas iniciatīvas kā Globālais pilsētas mēru pakts klimata un enerģētikas jomā; prasa izveidot vietējā līmenī noteikta devuma sistēmu, kas tiktu īstenota tiešā saistībā ar NND un to papildinātu; uzskata, ka šim devumam valsts, pavalsts, reģionālā vai vietējā līmenī būtu pienācīgi jāievēro kopējā kārtība, procedūras un vadlīnijas, lai nodrošinātu rīcības un atbalsta pārredzamību;

34.  atgādina, ka vismaz 20 % no ES 2014.–2020. gada budžeta (aptuveni EUR 212 miljardi) būtu jātērē ar klimatu saistītas rīcības finansēšanai; norāda, ka Revīzijas palāta Īpašajā ziņojumā Nr. 31/2016 pauž uzskatu, ka pastāv nopietns risks nesasniegt 20 % mērķi, ja netiks īstenoti papildu centieni risināt ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas, vienlaikus atzīstot, ka šāda mērķa pieņemšana ir novedusi pie lielāka un mērķtiecīgāka finansējuma rīcībai klimata jomā no dažiem Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, proti, Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Kohēzijas fonda, kamēr citās jomās, piemēram, Eiropas Sociālajā fondā, lauksaimniecībā, lauku attīstībā un zivsaimniecībā, viss lielā mērā ir pa vecam (t. i., nav notikusi nozīmīga pāreja uz rīcību klimata politikas jomā);

35.  atzinīgi vērtē 4., 5. un 6. tematiskā mērķa iekļaušanu starp kritērijiem kohēzijas finansējuma piešķiršanai; atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Revīzijas palātu var neizdoties izpildīt apņemšanos nodrošināt, ka laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam vismaz 20 % daudzgadu finanšu shēmas līdzekļu tiek tērēti klimata pasākumiem, ja netiks veikti papildu pasākumi;

36.  uzsver to, ka trūkst ziņošanas sistēmas par to, kāda daļa no struktūrfondiem un Kohēzijas fondiem ir piešķirta pašvaldību ietekmes mazināšanas un pielāgošanās pasākumiem;

37.  aicina Komisiju dalībvalstīm uzlikt par pienākumu norādīt ES līdzekļu procentuālo daļu, kas iztērēta vietējā līmenī SEG emisijas samazināšanai un teritorijas pielāgošanai klimata pārmaiņām;

38.  aicina Komisiju, EIB un dalībvalstis stiprināt reģionu un pilsētu administratīvās spējas, lai tie varētu pilnībā izmantot ES līmenī pieejamā publiskā un privātā finansējuma iespējas; uzsver nepieciešamību uzlabot finanšu atbalstu, lai palīdzētu vietējām un reģionālajām pašvaldībām īstenot saskaņotus klimata pasākumus; uzskata, ka tādiem finanšu instrumentiem kā pasaules klimata fonds jābūt tieši pieejamiem vietējām pašvaldībām;

39.  apzinās problēmas, ar ko saskaras pašvaldības un reģioni, kas līdz šim ekonomiski bija pilnībā atkarīgi no tradicionālo energoresursu, piemēram, ogļu, ieguves, un prasa, lai ES finansēšanas programmas atbalstītu to strukturālo pārveidi;

40.  aicina vietējās un reģionālās iestādes darīt visu iespējamo, lai izveidotu publiskos fondus, ko var izmantot, piemēram, atjaunojamo energoresursu attīstības veicināšanai, tīklu decentralizēšanai un patērētāju radītas elektroenerģijas izmantošanas stimulēšanai;

41.  mudina valsts iestādes apzināt darbības, kas palielina neaizsargātību un SEG emisiju, un nodrošināt nodokļu stimulus darbībām, kas veicina pielāgošanos klimata pārmaiņām un emisiju samazinājumu;

42.  uzsver, ka ir jāstimulē enerģētikas pārkārtošana un vietējās investīcijas klimata pārmaiņu mazināšanā un pielāgošanās pasākumos, saskaņojot regulējumu, samazinot birokrātiju, veicinot inovatīvus risinājumus un mudinot veidot partnerības ar vietējām kopienām un pilsonisko sabiedrību, lai popularizētu rīcību klimata jomā; prasa izstrādāt valsts līmeņa iniciatīvas, lai vairotu sabiedrības informētību par klimata pārmaiņu ietekmi;

43.  uzsver izglītības nozīmi klimata aizsardzībā un prasa veikt pietiekamus pasākumus, kas paredzēti pašvaldībām un skolām, lai sniegtu vajadzīgās zināšanas;

44.  atzinīgi vērtē pilsētu iniciatīvas, piemēram, viedās pilsētas un viedie tīkli, kuru mērķis ir censties samazināt SEG emisiju un uzlabot resursu izmantošanas efektivitāti, risinot ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas, nodrošinot zaļo izaugsmi un atbalstot teritorijas, kas iekļautas sabiedriskā transporta sistēmās; uzsver, ka reģioniem ir jāuzlabo zaļo pilsētu noteikumi atbilstoši valsts un pilsētas zaļajai izaugsmei, ņemot vērā, ka pilsētas ir galvenās SEG emisijas radītājas un ka tādi risinājumi kā viedie tīkli piedāvā iespēju piegādāt enerģiju mājokļiem un ēkām efektīvāk, tādējādi uzlabojot energoefektivitāti un samazinot energopatēriņu;

45.  aicina kompetentās iestādes lauksaimniecības un mežsaimniecības ražošanas darbības veikt tā, lai tās palīdz samazināt tiešo un netiešo SEG emisiju, un sagatavot plānus, kas pakāpeniski palielinātu augsnes absorbcijas spēju;

46.  atzinīgi vērtē neplānota ekonomiskā ieguvuma potenciālu pilsētām, kas uzņemas vadošo lomu zemas oglekļa emisijas infrastruktūras jomā, tostarp samazinātas enerģijas izmaksas, samazinātas uzturēšanas izmaksas un samazināti izdevumi par sabiedrības veselību, ko uzlabo piesārņotāju emisijas samazinājums;

47.  atgādina, ka maza mēroga atjaunojamās enerģijas projekti, piemēram, atjaunojamo energoresursu kopienas un atjaunojamos energoresursus ražojošu patērētāju projekti, var palīdzēt sasniegt Parīzes nolīguma mērķus;

48.  uzsver, cik svarīgi ir pilsētām uzņemties vadošo lomu cīņā pret klimata pārmaiņām, veicinot sabiedriskā transporta, tostarp dzelzceļa transporta, izmantošanu; norāda, ka satiksmes sastrēgumi ir viens no galvenajiem oglekļa emisijas avotiem; uzsver, ka ES ir jāstrādā vietējā līmenī ar pilsētām un reģioniem un jāpadara ES pilsētas un reģioni energoefektīvāki un labāk savienoti, lai attīstītu viedākus pilsētas transporta tīklus pret klimata pārmaiņām noturīgākā pasaulē;

49.  atgādina, ka transports rada ne tikai emisijas, kas būtiski ietekmē iedzīvotāju veselību, bet arī SEG emisiju; uzskata, ka reģioniem un pilsētām ir milzīgs potenciāls samazināt transporta SEG emisiju, to labāk ņemot vērā transporta plānošanā; uzsver nepieciešamību nodrošināt finansējumu iniciatīvām, kas veicina vietējo un reģionālo zemoglekļa mobilitāti;

50.  mudina vietējās iestādes īstenot plānus transporta un loģistikas jomās, lai veicinātu elektrificētu sabiedrisko un privāto transportu, tostarp dažas zonas atvēlot tikai velosipēdiem un elektriskajiem transportlīdzekļiem un nodrošinot pietiekamu skaitu viegli pieejamu uzlādes punktu;

51.  aicina, novērtējot transporta nozares īpašo nozīmi, izvēlēties vairākus paraugreģionus un izpētīt iespējas izveidot viedas un savstarpēji savienotas transporta sistēmas starp pilsētām un lauku teritorijām;

52.  aicina Komisiju nodrošināt, ka programmā “Apvārsnis 2020” pastiprināta uzmanība un finansējums tiek atvēlēts inovācijas un pētniecības projektiem tādās jomās kā aprites ekonomika un ilgtspējīgas pilsētas;

53.  atkārtoti uzsver, ka reģioniem jāīsteno Direktīva 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti(4) un Direktīva 2012/27/ES par energoefektivitāti(5);

54.  aicina vietējās iestādes veikt informatīvas kampaņas, tostarp sadarbībā ar ēdināšanas uzņēmumu pārstāvjiem, un uzlabot informētību par pārtikas radīto oglekļa dioksīda pēdu, lai cilvēkus izglītotu jautājumos par veselīgu ēšanu un mudinātu ēst pārtiku, kurai ir neliela ietekme uz klimatu;

55.  uzsver, ka vietēji ražota sezonas pārtika var samazināt transporta SEG emisiju un tādējādi samazināt kopējo pārtikas radīto oglekļa dioksīda pēdu; aicina Komisiju palielināt vietējo un reģionālo ilgtspējīgas pārtikas ražošanu;

56.  aicina stiprināt partnerību starp ES un vietējām un reģionālajām valdībām, lai stiprinātu procedūras, kas aprites ekonomikas ietvaros paātrina vietējā līmeņa rīcību klimata politikas jomā, un samazinātu atkritumu daudzumu, kontrolētu klimata pārmaiņas un efektīvāk izmantotu resursus;

57.  uzsver, ka aprites ekonomika ir instruments ar milzīgu potenciālu uzlabot ilgtspēju pilsētās, un aicina Komisiju iekļaut pilsētas aprites ekonomikas stratēģijā;

58.  aicina kompetentās iestādes risināt atkritumu problēmu, lai aprites ekonomika kļūtu rezultatīva un veicinātu citus atkārtoti neizmantojamu vai nepārstrādājamu atkritumu apglabāšanas veidus papildus sadedzināšanai;

59.  prasa Komisijai meklēt iespējas uzlabot starptautisko sadarbību starp reģioniem un vietējā līmeņa dalībniekiem, lai apmainītos ar paraugpraksi un gūto pieredzi un sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus;

60.  aicina valstu valdības palīdzēt pilsētām un reģioniem īstenot starptautiskās saistības, kas paredz atbalstīt klimata un enerģētikas iniciatīvas vietējā un reģionālā līmenī;

61.  aicina pilsētas un reģionus uzņemties iniciatīvu un veicināt energoefektivitāti un atjaunojamo energoresursu ražošanu, lai samazinātu SEG emisiju un gaisa piesārņojumu; norāda, ka reģioniem un pilsētām var būt svarīga loma sabiedriskās vides dekarbonizācijā un to līdzdalībai uz atjaunojamiem energoresursiem balstītas enerģētikas sistēmas izveidē vajadzētu būt ES un dalībvalstu prioritātei;

62.  atzinīgi vērtē Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes lēmumu izstrādāt īpašu ziņojumu par pilsētām un klimatu 2023. gadā, tā ir apņemšanās, kas sekmēs plašāku izpēti par pilsētu nozīmi klimata pārmaiņu novēršanā; aicina Komisiju aktīvi piedalīties daudzlīmeņu teritoriālā redzējuma saistībā ar rīcību klimata jomā izstrādē un iestāties par tā idejām; uzskata, ka pilsētām vajadzētu sniegt ieguldījumu 2018. gada Pasaules Klimata ziņojumā; uzskata, ka pilsētas un reģioni var ietekmēt politikas veidošanu pēc Parīzes nolīguma, īstenojot stratēģisku pieeju, lai novērstu globālo sasilšanu un atbalstītu klimata pārmaiņu seku mazināšanu un pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumus pilsētās, kurās kopā dzīvo vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju;

63.  atzīst pilsētu īpašo atbildību cīņā pret klimata pārmaiņām, jo pilsētas rada 70 % no CO2 emisijām pasaulē; uzskata, ka 2015. gada Parīzes domes deklarācijā uzņemtās saistības tiks izpildītas tikai kopā ar Globālo pilsētu mēru paktu klimata un enerģētikas jomā un plašu rīcības plānu pieņemšanu pilsētās visā Eiropas Savienībā; aicina Komisiju palīdzēt vajadzības gadījumā nodrošināt sekmīgu Globālā Mēru pakta integrāciju ar Pilsētas mēru paktu, ko aizsāka 2016. gada 22. jūnijā;

64.  norāda, ka COP 22 sanāksmē Marrākešā, vietējās un reģionālās pašvaldības izstrādāja Marrākešas Rīcības plānu, kurā ir uzsvērta vajadzība tiešāk iesaistīt vietējās pašvaldības, kuras būtu oficiāli jāatzīst kā dalībnieces oficiālajā diskusijā par klimata pārmaiņām, nevis jāpielīdzina citiem nevalstiskajiem dalībniekiem, piemēram, NVO un privātā sektora pārstāvjiem;

65.  uzsver, ka publiskajām iestādēm kā enerģijas patērētājiem būtu jārāda piemērs, un prasa struktūrfondiem īpaši pievērsties vai tos īpaši atbalstīt ar mērķi paaugstināt sabiedrisko ēku energoefektivitāti un pašpietiekamību pašvaldībās, izmantojot reģeneratīvo enerģiju;

66.  mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt izmēģinājuma shēmas un modeļus pašu nodrošinātai energovadībai vietējā līmenī, proti, modeļus, kuru pamatā ir sadales sistēmas, no kurām gūtā peļņa tiek izmantota tādu jaunu iekārtu finansēšanai, kas samazina ietekmi uz vidi;

67.  aicina Komisiju veicināt koordināciju un informācijas un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, reģioniem, vietējām kopienām un pilsētām;

68.  pauž vilšanos par Eiropas Revīzijas palātas 2016. gada novērtējumu, ka netiks sasniegts ES mērķis 20 % budžeta pašreizējā plānošanas periodā izmantot rīcībai klimata politikas jomā; atzīst daudzās grūtības izmērīt un novērtēt ES projektus, kuru mērķis ir mazināt klimata pārmaiņas un to ietekmi; prasa Komisijai regulāri informēt Parlamentu par progresu šajā svarīgajā jomā;

69.  uzsver, cik liela nozīme ir decentralizētiem uz sadarbību balstītiem iedzīvotāju enerģētikas projektiem, un prasa tos atbalstīt no struktūrfondiem un samazinot administratīvo slogu valsts un reģionālā līmenī;

70.  atzīst, cik svarīgi ir izmantot augšupēju pieeju, lai nodrošinātu ieinteresēto personu līdzdalību klimata pārmaiņu mazināšanā; atzīst potenciālu, kas piemīt Kopīgo noteikumu regulas(6) izveidotajiem instrumentiem, piemēram, integrētajām teritoriālajām investīcijām (ITI) un sabiedrības virzītai vietējai attīstībai (SVVA), lai palīdzētu sasniegt ES mērķus šajā jomā; aicina Komisiju sadarboties ar ieinteresētajām personām valsts un vietējā līmenī, lai nodrošinātu, ka tās pienācīgi izmanto visus to rīcībā esošos instrumentus;

71.  atkārtoti apliecina savu apņemšanos panākt veiksmīgu Pilsētas mēru pakta klimata un enerģētikas jomā ieviešanu visā pasaulē; norāda uz to, cik svarīgi ir nospraust pilnībā izmērāmus mērķus; turklāt norāda, ka vairākos iesniegtajos rīcības plānos saistības ir paredzētas līdz 2020. gadam un ka attiecīgajām pilsētām līdz ar to ir papildu darbs tās ieplānot līdz 2030. gadam;

72.  atzinīgi vērtē brīvprātīgos pasākumus (“luksofora” marķējums), lai informētu par pārtikas un citu produktu ietekmi uz vidi un oglekļa dioksīda pēdu, un prasa izstrādāt kopīgus ES mēroga rādītājus, lai sekmētu brīvprātīga bet salīdzināma marķējuma ieviešanu, jo īpaši reģionālajā tirdzniecībā.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

21.11.2017

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

59

0

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Margrete Auken, Pilar Ayuso, Zoltán Balczó, Catherine Bearder, Ivo Belet, Simona Bonafè, Lynn Boylan, Soledad Cabezón Ruiz, Nessa Childers, Alberto Cirio, Birgit Collin-Langen, Miriam Dalli, Seb Dance, Angélique Delahaye, Mark Demesmaeker, Bas Eickhout, Francesc Gambús, Elisabetta Gardini, Gerben-Jan Gerbrandy, Arne Gericke, Jens Gieseke, Julie Girling, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, Anneli Jäätteenmäki, Jean-François Jalkh, Benedek Jávor, Josu Juaristi Abaunz, Kateřina Konečná, Urszula Krupa, Giovanni La Via, Peter Liese, Norbert Lins, Valentinas Mazuronis, Joëlle Mélin, Susanne Melior, Rory Palmer, Gilles Pargneaux, Piernicola Pedicini, Bolesław G. Piecha, Pavel Poc, Frédérique Ries, Daciana Octavia Sârbu, Annie Schreijer-Pierik, Davor Škrlec, Renate Sommer, Ivica Tolić, Nils Torvalds, Adina-Ioana Vălean, Damiano Zoffoli

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Jørn Dohrmann, Herbert Dorfmann, Eleonora Evi, Martin Häusling, Rupert Matthews, Stanislav Polčák, Christel Schaldemose, Bart Staes, Dubravka Šuica, Carlos Zorrinho

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Maria Noichl

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

59

+

ALDE

Catherine Bearder, Gerben-Jan Gerbrandy, Anneli Jäätteenmäki, Valentinas Mazuronis, Frédérique Ries, Nils Torvalds

ECR

Mark Demesmaeker, Jørn Dohrmann, Arne Gericke, Julie Girling, Urszula Krupa, Rupert Matthews, Bolesław G. Piecha

EFDD

Eleonora Evi, Piernicola Pedicini

GUE/NGL

Lynn Boylan, Josu Juaristi Abaunz, Kateřina Konečná

NI

Zoltán Balczó

PPE

Pilar Ayuso, Ivo Belet, Alberto Cirio, Birgit Collin-Langen, Angélique Delahaye, Herbert Dorfmann, Francesc Gambús, Elisabetta Gardini, Jens Gieseke, Françoise Grossetête, Andrzej Grzyb, Giovanni La Via, Peter Liese, Norbert Lins, Stanislav Polčák, Annie Schreijer-Pierik, Renate Sommer, Dubravka Šuica, Ivica Tolić, Adina-Ioana Vălean

S&D

Simona Bonafè, Soledad Cabezón Ruiz, Nessa Childers, Miriam Dalli, Seb Dance, Susanne Melior, Maria Noichl, Rory Palmer, Gilles Pargneaux, Pavel Poc, Christel Schaldemose, Daciana Octavia Sârbu, Damiano Zoffoli, Carlos Zorrinho

VERTS/ALE

Margrete Auken, Bas Eickhout, Martin Häusling, Benedek Jávor, Davor Škrlec, Bart Staes

0

-

 

 

2

0

ENF

Jean-François Jalkh, Joëlle Mélin

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

(1)

Pasaules dzimumu un Klimata pārmaiņu alianses (GGCA) ziņojums, 2015. gada decembris.

(2)

Arup pētījums “Termiņš 2020. Kā pilsētas padarīs savu darbu”.

http://www.c40.org/researches/deadline-2020

(3)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 14. decembra Direktīvu (ES) 2016/2284 par dažu gaisu piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšanu un ar ko groza Direktīvu 2003/35/EK un atceļ Direktīvu 2001/81/EK (OV L 344, 17.12.2016., 1. lpp.).

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīva 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti (OV L 153, 18.6.2010., 13. lpp.)

(5)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīva 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK (OV L 315, 14.11.2012., 1. lpp.)

(6)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

20.2.2018

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

33

4

1

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Mercedes Bresso, Steeve Briois, Andrea Cozzolino, Raymond Finch, John Flack, Iratxe García Pérez, Michela Giuffrida, Krzysztof Hetman, Ivan Jakovčić, Constanze Krehl, Sławomir Kłosowski, Louis-Joseph Manscour, Martina Michels, Iskra Mihaylova, Andrey Novakov, Paul Nuttall, Mirosław Piotrowski, Stanislav Polčák, Liliana Rodrigues, Fernando Ruas, Monika Smolková, Ruža Tomašić, Ramón Luis Valcárcel Siso, Ángela Vallina, Lambert van Nistelrooij, Kerstin Westphal, Joachim Zeller

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Daniel Buda, Andor Deli, Ivana Maletić, Urmas Paet, Tonino Picula, Georgi Pirinski, Bronis Ropė, Milan Zver

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Eleonora Evi, Anna Hedh, Bogdan Brunon Wenta


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

33

+

ALDE

Ivan Jakovčić, Iskra Mihaylova, Urmas Paet

ECR

John Flack, Mirosław Piotrowski, Ruža Tomašić

EFDD

Eleonora Evi

GUE/NGL

Martina Michels, Ángela Vallina

PPE

Daniel Buda, Andor Deli, Krzysztof Hetman, Ivana Maletić, Lambert van Nistelrooij, Andrey Novakov, Stanislav Polčák, Fernando Ruas, Ramón Luis Valcárcel Siso, Bogdan Brunon Wenta, Milan Zver

S&D

Mercedes Bresso, Andrea Cozzolino, Iratxe García Pérez, Michela Giuffrida, Anna Hedh, Constanze Krehl, Louis-Joseph Manscour, Tonino Picula, Georgi Pirinski, Liliana Rodrigues, Monika Smolková, Kerstin Westphal

VERTS/ALE

Bronis Ropė

4

-

EFDD

Raymond Finch, Paul Nuttall

ENF

Steeve Briois

PPE

Joachim Zeller

1

0

ECR

Sławomir Kłosowski

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 9. martsJuridisks paziņojums - Privātuma politika