Procedūra : 2018/0804(NLE)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0056/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0056/2018

Debates :

Balsojumi :

PV 14/03/2018 - 8.3

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0071

ZIŅOJUMS     
PDF 759kWORD 89k
6.3.2018
PE 618.217v02-00 A8-0056/2018

par Padomes ieteikumu attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja vietnieka iecelšanu 

(N8-0053/2018 – C8-0040/2018 – 2018/0804(NLE))

Ekonomikas un monetārā komiteja

Referents: Roberto Gualtieri

PR_NLE_Members

EIROPAS PARLAMENTA LĒMUMA PRIEKŠLIKUMS
 1. PIELIKUMS. LUIS DE GUINDOS DZĪVES APRAKSTS
 2. PIELIKUMS. LUIS DE GUINDOS ATBILDES UZ ANKETU
 ATBILDĪGĀS KOMITEJAS PROCEDŪRA

EIROPAS PARLAMENTA LĒMUMA PRIEKŠLIKUMS

par Padomes ieteikumu attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja vietnieka iecelšanu

(N8-0053/2018 – C8-0040/2018 – 2018/0804(NLE))

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes 2018. gada 20. februāra ieteikumu (N8-0053/2018)(1),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 283. panta 2. punkta otro daļu, saskaņā ar kuru Eiropadome ar to ir apspriedusies (C8-0040/2018),

–  ņemot vērā Reglamenta 122. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0056/2018),

A.  tā kā Eiropadome, 2018. gada 22. februārī nosūtot vēstuli, ir apspriedusies ar Eiropas Parlamentu par Luis de Guindos iecelšanu Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja vietnieka amatā uz astoņu gadu pilnvaru laiku, sākot no 2018. gada 1. jūnija;

B.  tā kā Parlamenta Ekonomikas un monetārā komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 283. panta 2. punktā noteiktās prasības un saistībā ar minētā līguma 130. panta prasību par ECB pilnīgas neatkarības nodrošināšanu; tā kā, veicot novērtēšanu, komiteja no kandidāta saņēma dzīves aprakstu, kā arī atbildes uz viņam nosūtīto rakstisko anketu;

C.  tā kā minētā komiteja 2018. gada 26. februārī rīkoja stundu un 15 minūtes ilgu kandidāta uzklausīšanu, kuras sākumā viņš sniedza paziņojumu un pēc tam atbildēja uz komitejas locekļu jautājumiem,

D.  tā kā Parlaments pauž bažas par dzimumu līdzsvaru, atlases procedūru, iecelšanas amatā laiku un politisko neatkarību, kā arī lūdz Padomi iesaistīties dialogā ar Parlamentu par to, kā turpmākajās amatā iecelšanās procesu uzlabot,

1.  apstiprina Padomes ieteikumu iecelt Luis de Guindos par Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja vietnieku;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Eiropadomei, Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām.

(1)

OV C 67, 22.2.2018., 1. lpp.


1. PIELIKUMS. LUIS DE GUINDOS DZĪVES APRAKSTS

Luis de Guindos Jurado

Ekonomikas, rūpniecības un konkurētspējas ministrs

Dzimšanas datums: 1960. gada 16. janvāris

IZGLĪTĪBA

–   Zinātņu bakalaura grāds ekonomikā, CUNEF (Colegio Universitario de Estudios Financieros), diploms ar izcilību.

–   Tecnico Comercial y Economista del Estado (valsts ekonomikas eksperts, A līmeņa valsts eksāmens, augstākais vērtējums).

PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

Publiskais sektors

–   Ekonomikas, rūpniecības un konkurētspējas ministrs (kopš 2016. gada novembra), kas atbild par šādām jomām: atbalsts ekonomikai un uzņēmējdarbībai, starptautiskās ekonomiskās attiecības, makroekonomiskā analīze, Spānijas valsts kase, starptautiskā tirdzniecība un ieguldījumi, pētniecība, attīstība un inovācija, kā arī rūpniecība.

–   Ekonomikas un konkurētspējas ministrs (2011. g. decembris–2016. g. novembris).

–   Ekonomikas lietu valsts sekretārs (2002.–2004. g.).

–   Valdības Ekonomikas lietu komisijas sekretārs (2002.–2004. g.).

–   Ekonomikas un konkurences politikas ģenerālsekretārs (2000.–2002. g.).

–   Ekonomikas un konkurences politikas ģenerāldirektors (1996.–2000. g.).

Īpaši norīkojumi

–   ECOFIN padomes un Eurogrupas loceklis un G20 pastāvīgais pieaicinātais dalībnieks.

–   ESM valdes loceklis (kopš 2012. gada), Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas, Eiropas Investīciju bankas, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas, Amerikas Attīstības bankas, Āfrikas Attīstības bankas, Centrālamerikas Ekonomiskās integrācijas bankas, Āzijas Attīstības bankas (kopš 2011. gada) un Āzijas Infrastruktūras investīciju bankas valdes loceklis (kopš 2017. gada).

–   ES Ekonomikas un finanšu komitejas loceklis (2002.–2004. g.).

–   ES Ekonomikas politikas komitejas priekšsēdētāja vietnieks (1996.–2000. g.).

–   Spānijas delegācijas ECOFIN padomē vadītājs Spānijas prezidentūras ES laikā (2002. g.).

Privātais sektors

–   IE Business School un PwC finanšu pakalpojumu centra direktors (2010. g. marts–2011. g. decembris).

–   PricewaterhouseCoopers, atbildīgais par finanšu pakalpojumiem (2008. g. decembris–2009. g. decembris).

–   Nomura Securities, galvenais izpilddirektors (2008. g. septembris–2008. g. decembris).

–   Lehman Brothers, Ibērijas galvenais izpilddirektors (2006. g. aprīlis–2008. g. septembris)

–   AB Asesores, galvenais izpilddirektors (1988.–1996. g.)

–   Endesa, S.A., Endesa Chile, Unedisa, Logista un BMN valdes loceklis


2. PIELIKUMS. LUIS DE GUINDOS ATBILDES UZ ANKETU

A. Personiskā un profesionālā informācija

1.      Lūdzu, nosauciet Jūsu galvenos profesionālās pieredzes aspektus monetārajos, finanšu un uzņēmējdarbības jautājumos un galvenos Eiropas un starptautiskās pieredzes aspektus!

Man ir zinātņu bakalaura grāds ekonomikā un uzņēmējdarbībā, ko ieguvu, ar izcilību absolvējot CUNEF. Es arī saņēmu augstāko vērtējumu valsts ekonomikas un tirdzniecības eksperta eksāmenā. Mana akadēmiskā izglītība ir vērsta uz monetārajiem, finanšu, ekonomikas un uzņēmējdarbības jautājumiem.

Esmu arī veicis vairākus valsts amatpersonas pienākumus, tostarp kā ekonomikas lietu valsts sekretārs un ekonomikas un konkurences politikas ģenerālsekretārs. Šajos amatos man bija iespēja piedalīties ekonomikas politikas izstrādē, kas nodrošināja Spānijas iestāšanos monetārajā savienībā, izpildot visas prasības.

Kopš 2011. gada esmu Spānijas ekonomikas, rūpniecības un konkurētspējas ministrs. Šajā amatā esmu bijis atbildīgs par Valsts kasi, kā arī Ekonomikas un uzņēmējdarbības atbalsta, Starptautisko ekonomikas jautājumu, Makroekonomiskās analīzes, Starptautisko ieguldījumu un tirdzniecības, Pētniecības, attīstības un inovācijas, kā arī Rūpniecības departamentu.

Strādājot šajā amatā, esmu veicinājis Spānijas finanšu nozares padziļinātu reformu, kas ietvēra sistēmas rekapitalizāciju un pārstrukturēšanu, kā arī citus pasākumus, lai nodrošinātu, ka banku noregulējuma process nākotnē tiek īstenots, neizmantojot nodokļu maksātāju naudu. Daudzi no šiem pasākumiem tika veikti, īstenojot finansiālās palīdzības programmu, ko Spānijai piešķīra Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM). Visi šie pasākumi ļāva atjaunot finanšu sistēmas — monetārās politikas galvenā dzinējspēka — pareizu darbību.

Kā ekonomikas ministrs es arī pārstāvēju Spāniju ES Ekonomikas un finanšu padomē un Eurogrupā. Šajos forumos es devu ieguldījumu ekonomikas un monetārās savienības izveidē.

Esmu bijis arī G20 pastāvīgais pieaicinātais dalībnieks un Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM), Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas, Eiropas Investīciju bankas, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas, Amerikas Attīstības bankas, Āfrikas Attīstības bankas, Centrālamerikas Ekonomiskās integrācijas bankas, Āzijas Attīstības bankas un Āzijas Infrastruktūras investīciju bankas valdes loceklis.

Visbeidzot, esmu strādājis vairākos privātuzņēmumos, kas saistīti ar finanšu nozari (atbildīgais par finanšu pakalpojumiem uzņēmumā PricewaterhouseCoopers, Ibērijas galvenais izpilddirektors uzņēmumos Lehman Brothers un Nomura Securities, galvenais izpilddirektors uzņēmumā AB Asesores) un akadēmisko sektoru (IE Business School un PwC finanšu pakalpojumu centra direktors).

Esmu bijis arī uzņēmumu Endesa, S.A., Endesa Chile, Unedisa, Logista un BMN valdes loceklis.

2.      Vai Jums pieder uzņēmumi, daļas kādā uzņēmumā vai arī ir citas saistības, kas varētu būt nesavienojamas ar Jūsu paredzamajiem pienākumiem, un vai attiecīgi ir kādi personīgi vai citi faktori, kuri Parlamentam būtu jāņem vērā, apsverot Jūsu iecelšanu amatā?

Nē, man nepieder uzņēmumi un nav citu saistību, kas varētu būt nesavienojamas ar maniem paredzamajiem pienākumiem. Esmu tikai privātās pensiju shēmas un beztermiņa kopieguldījumu fonda dalībnieks. Abos gadījumos pārvaldnieks ir uzņēmums Mutuactivo — kādas apdrošināšanas sabiedrības ieguldījumu filiāle. Nekādi citi finanšu aktīvi — ne tieši, ne netieši — man nepieder.

Man pieder arī māja Spānijas dienvidos un 50 % no dzīvokļa Madridē, kā arī cits nekustamais īpašums, ko esmu mantojis no vecākiem.

Attiecībā uz citu personisku informāciju, kas varētu būt saistīta ar amatu Eiropas Centrālajā bankā, ir jāpiemin, ka mana meita, kurai ir 30 gadu, ir jaunākā riska analītiķe kādā Spānijas komercbankā. Savukārt mans dēls, kuram ir 26 gadi, strādā kādas apdrošināšanas sabiedrības ieguldījumu nodaļā.

3.      Kādi būtu pamatmērķi, ko Jūs censtos sasniegt savu pilnvaru laikā Eiropas Centrālajā bankā?

Es ņemšu vērā pilnvaras, kas saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību ir piešķirtas Eiropas Centrālajai bankai: uzturēt cenu stabilitāti visā eurozonā, kā arī atbalstīt vispārējo ekonomikas politiku Eiropas Savienībā. Mans ieguldījums Eiropas Centrālajā bankā ietvers visaptverošu un holistisku pieeju lēmumu pieņemšanā, lai ņemtu vērā visu mijiedarbībā esošo ekonomikas politikas virzienu ietekmi.

Lai sasniegtu šos mērķus, es stingri ievērošu ECB galvenos pamatprincipus — neatkarību un pārredzamību, jo bez tiem efektīvu monetāro politiku pilnībā īstenot nebūs iespējams.

B. ECB monetārā politika

4.       Kā pašreizējos makroekonomiskajos apstākļos Eiropas Centrālajai bankai būtu jāīsteno monetārā politika?

Vispirms jāatceras, ka ECB pilnvaras paredz nodrošināt, ka vidēja termiņa inflācija eurozonā ir zem 2 %, tomēr tuvu tam.

Neraugoties uz pašreizējo ekonomikas atlabšanu visā eurozonā, tam vēl jāatspoguļojas kā pastāvīgam pieaugumam vidēja termiņa inflācijas prognozēs, kas joprojām ir pārāk zemas (ECB prognozētā vidējā vispārējā inflācija 2018. gadā ir 1,4 % un 2019. gadā — 1,5 %). Pamata inflācijas spiediens joprojām ir samazināts, jo darba tirgū vēl aizvien valda atslābums. Ir vajadzīgs laiks, lai uzlabojumi, ko vērojam darba tirgū, nestu dinamiskāku algu pieaugumu. Turklāt pašreizējās inflācijas prognozes joprojām ir zināmā mērā atkarīgas no ECB ārkārtas pasākumu nodrošinātā stimula. Šā iemesla dēļ eurozonas ekonomisko un monetāro nosacījumu un līdz šim īstenoto pasākumu ietekmes pastāvīga pārskatīšana ir pamatota. Eiropas Centrālajai bankai ir jāsaglabā sava pašreizējā monetārās politikas nostāja, līdz pamata inflācijas spiediens pieaugs un būs vērojamas pietiekamas pazīmes, kas liecina par pastāvīgām korekcijām inflācijas līmenī. Tāpēc ECB ir jābūt gatavai vajadzības gadījumā savu nostāju koriģēt, lai varētu izpildīt savas pilnvaras.

ECB ir arī jābūt piesardzīgai attiecībā uz jebkuru iespējamu un pārmērīgu finanšu riska pieaugumu pašreizējā vidē, ko raksturo ļoti zemas procentu likmes un brīvi monetārie un finanšu nosacījumi.

5.       Kāds ir Jūsu viedoklis par monetāro nosacījumu un kredītu pieejamības neviendabīgumu eurozonā, un kā, Jūsuprāt, tas ietekmē vienotu ECB monetāro politiku?

Jebkura monetārā zona, kas ir pietiekami liela, jau pēc būtības ir pakļauta zināmam ekonomisko struktūru neviendabīgumam tās valstīs vai reģionos. Eurozona šajā ziņā nav izņēmums.

ECB nosaka tādu politiku, kas ir piemērota visai eurozonai. Ekonomiskais neviendabīgums monetārās politikas īstenošanu sarežģī. Jo spēcīgāka ir strukturālā un cikliskā konverģence, jo lielāka iespēja, ka monetārā politika būs piemērota katrai dalībvalstij. Dažkārt ECB politika vienām dalībvalstīm ir pārāk brīva, bet citām — pārāk stingra. Tā tas bija laikā pirms krīzes. Krasais procentu likmju samazinājums dažās valstīs pēc euro ieviešanas noveda pie neilgtspējīgas paplašināšanās, kas saistīta ar pieaugošo nelīdzsvarotību, kura vēlāk saasināja krīzi. Šajā kontekstā atšķirības izaugsmes un inflācijas rādītājos pastiprināja monetārā politika, kas nederēja visiem.

Monetāro nosacījumu neviendabīgums ir atkarīgs no daudziem apstākļiem, no kuriem galvenais joprojām ir atšķirīgais cikliskais stāvoklis, ņemot vērā finanšu krīzes dažādo ietekmi uz katru ekonomiku un atšķirīgo atveseļošanās tempu. Turklāt ietekmi rada arī īpaši strukturāli faktori.

Krīzes laikā grūtības radīja arī mijiedarbība starp a) valstu atšķirībām fiskālā stāvokļa un valsts banku sektora stabilitātes ziņā un b) patiesas fiskālās un banku savienības trūkumu. Tas viss zināmā mērā radīja finansiālo sadrumstalotību starp jurisdikcijām, kura tiešām vājināja vienotas monetārās politikas transmisiju. Šajā saistībā daži no ECB ārkārtas pasākumiem krīzes kontekstā (piemēram, vērtspapīru tirgu programma, tiešo monetāro darījumu un ilgtermiņa refinansēšanas darījumu programmas) pārliecinoši palīdzēja šo sadrumstalotību daļēji novērst, būtiski to samazinot, kā tas atspoguļojas, piemēram, konverģencē, kas vērojama banku finansēšanas izmaksās un citos finanšu nosacījumos. Tādējādi monetārā politika ir devusi ieguldījumu neviendabīguma samazināšanā, palīdzot visām ekonomikām lejupslīdi un deflācijas spiedienu atstāt pagātnē. Virzība uz banku savienību ir arī palīdzējusi vājināt banku un valstu sasaisti.

Ilgākā laika periodā ir vajadzīgi turpmāki pasākumi, lai eurozonu tuvinātu optimālai valūtas zonai, proti, paātrinot strukturālās reformas un veidojot fiskālo telpu, lai uzlabotu katras ekonomikas spēju pielāgoties asimetriskiem satricinājumiem un jauniem monetārajiem nosacījumiem. Neviendabīgumu samazināt palīdzēs integrācijas padziļināšana, jo īpaši finanšu nozarē. Šajos apstākļos ekonomikas būs vairāk sinhronizētas un tajā pašā laikā labāk sagatavotas, lai stātos pretī nelabvēlīgiem satricinājumiem, samazinot vispārējo slogu uz monetāro politiku.

6.       Kādas ir Jūsu domas par Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) bilances pieaugumu aktīvu iegādes programmas (AIP) īstenošanas rezultātā?

Finanšu un ekonomikas krīzes kontekstā ECB samazināja galvenās nominālās procentu likmes līdz līmenim, kas ir tuvu to efektīvajai apakšējai robežai, bet ar to nepietika, lai inflāciju tuvinātu tās mērķim. Tāpēc bija jāveic citi, netradicionālāki monetārās politikas pasākumi.

Viens no tiem bija aktīvu iegādes programma (AIP), kas tika izveidota ar mērķi palielināt Eurosistēmas bilanci, lai novērstu gaidāmo deflāciju jau tā zemo procentu likmju dēļ. AIP palīdzēja stabilizēt finanšu nosacījumus visā eurozonā. Tā uzlaboja reālajai ekonomikai būtiskus finanšu nosacījumus, izmantojot divus kanālus. Pirmkārt, šī iegāde palielināja cenas un tādējādi samazināja iegādāto aktīvu ienesīgumu. Tāpēc ieguldītāji, tostarp bankas, centās ienesīgumu palielināt, piemēram, vairāk aizdodot reālajai ekonomikai. Otrkārt, ciktāl šī iegāde norādīja uz ECB apņemšanos ieņemt pielāgoties spējīgas monetārās politikas nostāju, tā panāca arī to, ka zemākas procentu likmes tika sagaidītas arī turpmāk. Tas radīja turpmāku lejupvērstu spiedienu uz ilgtermiņa procentu likmēm, kas ir galvenais faktors mājsaimniecību un uzņēmumu lēmumos par ieguldījumiem.

Liela Eurosistēmas bilance ir vien šīs programmas likumsakarīgs rezultāts. ECB bilance pēdējos 10 gados ir pieaugusi aptuveni četras reizes.

Inflācijai pielāgojoties līmenim, kas atbilst ECB pilnvarām attiecībā uz cenu stabilitāti, tai būs jāapsver, cik lielai bilancei būtu jābūt nākotnē un cik ātri būtu jāvirzās uz vēlamo lielumu un optimālo sastāvu.

7.  Kāds, Jūsuprāt, būtu piemērots laiks aktīvu iegādes programmas noslēgšanai?

Kā minēts iepriekš, AIP tika ieviesta, reaģējot uz ārkārtas apstākļiem, bet, tā kā tie ir sākuši izzust, ECB būtu jāapsver iespēja pakāpeniski atgriezties pie tradicionālākas politikas. Tomēr konkrētu laiku šīs programmas noslēgšanai noteikt ir grūti.

ECB Padome ir skaidri norādījusi, ka neto aktīvu iegāde pašreizējā tempā — EUR 30 miljardi mēnesī — turpināsies līdz šā gada septembra beigām vai ilgāk, ja tas būs vajadzīgs. Par iegādes norisi pēc šā perioda Eiropas Centrālajai bankai būs jālemj savlaicīgi, pamatojoties uz tajā laikā dominējošo inflācijas prognozi un ECB Padomes novērtējumu par pienācīgu monetāro stimulu līmeni, kas būs vajadzīgs pēc tam. Tomēr jāatzīmē, ka, tiklīdz neto iegāde noslēgsies, ECB būs jāturpina atkārtoti ieguldīt pamatsummas maksājumus no aktīviem, kuriem tuvojas maksāšanas termiņš, cik ilgi vien tas būs vajadzīgs. Domājot par nākotni, monetārās politikas normalizācijas process būtu jābalsta uz monetārās politikas nostājas novērtējumu, kas vajadzīgs, lai īstenotu ECB pilnvaras attiecībā uz cenu stabilitāti.

8.      Kā Jūs nodrošināsiet pārredzamību aktīvu iegādes programmas īstenošanā?

Pārredzamība ir bijis viens no ECB galvenajiem jautājumiem jau kopš aktīvu iegādes programmas sākuma. Ārējā komunikācija ir svarīgs atbalsts aktīvu iegādes nepārtrauktai un netraucētai īstenošanai. Neraugoties uz sarežģīto decentralizēto īstenošanu, pārredzamības nodrošināšanas pasākumi ir jānosaka par prioritāti.  Faktiski pārredzamība ir ikvienas valdības politikas vēlama iezīme. Manuprāt, ECB ir nodrošinājusi ļoti augstu pārredzamības līmeni AIP īstenošanā. Programmas parametri ir skaidri noteikti, piemēram, prasība sadalīt iegādi pa jurisdikcijām atbilstoši kapitāla parakstīšanas atslēgai. Turklāt ECB nodrošina savlaicīgu un sīku informāciju par dažādiem programmas aspektiem (t. i., nedēļas konsolidēto finanšu pārskatu, mēneša pārskatu par dalību ikvienā no četrām aktīvu iegādes programmām, mēneša un kumulatīvos pārskatus par atbilstīgo aktīvu iegādi pa valstīm saskaņā ar valsts sektora aktīvu iegādes programmu (VSAIP) u. c.).

Kopumā šis pārredzamības līmenis ir vismaz tikpat augsts kā citu lielāko centrālo banku pārredzamības līmenis attiecībā uz plaša mēroga aktīvu iegādes programmām. Turklāt pašreizējais režīms rada pareizo līdzsvaru, nodrošinot pārredzamību un padarot to saderīgu ar vajadzīgo elastību programmas īstenošanā, lai maksimāli palielinātu tās efektivitāti un novērstu arbitrāžu tirgū. Piemēram, veicot iegādi konkrētā laikā, kapitāla atslēgas nav jāizmanto, bet kopējā dalība patiešām ir balstīta uz kapitāla atslēgām.

Jebkurā gadījumā ārējā komunikācija par politiku ir instrumenta izstrādes būtiska daļa. Šā iemesla dēļ ikviens jautājums saistībā ar to, kas un cik bieži būtu jāpublicē, ir jāapspriež un jāsaskaņo ECB Padomē.

9. Kādi nosacījumi ir jāievieš, lai pārvaldītu procentu likmju pieaugumu bez graujošas ietekmes uz valstīm un tirgiem?

Vispirms ir jāuzsver, ka ECB pilnīgi neatkarīgi izstrādā un īsteno savu politiku un instrumentus, lai izpildītu savas pilnvaras. Kā pēdējā laikā ir uzsvēruši vairāki ECB Padomes locekļi, monetārās politikas normalizācijas procesam, kas ietver procentu likmju pieaugumu, jau no sākuma būs jāatbilst diviem pamatprincipiem. Pirmkārt, tam būs jābūt paredzamam un pārredzamam, lai nodrošinātu pastāvīgu komunikāciju ar tirgus dalībniekiem. Otrkārt, tam būs jābūt pakāpeniskam un atbilstošam dominējošajai inflācijas prognozei.

Valstis principā neatšķiras no citiem tirgus dalībniekiem. To pienākums ir sagatavoties un pielāgoties iespējamajām pārmaiņām monetārajā politikā; ECB pienākums nav izstrādāt politiku, kas atvieglotu valsts parāda vērtspapīru emisiju. Valsts parāda vērtspapīru emitenti jau vairākus gadus samazina savas emitēšanas vajadzības un palielina emitēto vērtspapīru vidējo termiņu, kas uzlabos procentu sloga noturību šajā scenārijā. Valdībām būtu arī jāizmanto labie ekonomikas apstākļi, lai atjaunotu fiskālās rezerves un uzlabotu savas valsts ekonomikas spēju izturēt turpmākos satricinājumus, tādus kā procentu likmju pieaugums. Galu galā procentu likmes vienmēr tik zemas nepaliks.

Perspektīvas norādēm, ko pašlaik izmanto eurozonā, ASV, Apvienotajā Karalistē un Japānā, ir liela nozīme tirgu sagatavošanā procentu likmju pieaugumam. Nākotnes tirgus ir samērā likvīds, ļaujot tirgus dalībniekiem diezgan precīzi norādīt, ko viņi sagaida. Ikvienam pieaugumam ideālā gadījumā vajadzētu būt pakāpeniskam un paredzamam tirgū.

Kopumā tas, kā pašlaik tiek īstenoti un paziņoti lēmumi, labi sagatavo tirgu monetārās politikas normalizācijas procesam.

10.     Kā, Jūsuprāt, ECB var veicināt ekonomikas izaugsmi un pilnīgu nodarbinātību, vienlaikus pilnībā ievērojot savu galveno mērķi — uzturēt cenu stabilitāti? Kādi papildu monetārās politikas pasākumi, pēc Jūsu domām, uzlabotu monetārās politikas pozitīvo ietekmi uz reālo ekonomiku?

Jāatceras, ka cenu stabilitātes panākšana ir skaidri noteikta ECB pilnvarās. Salīdzinoši zema un stabila inflācijas līmeņa nodrošināšana ir labākais ieguldījums, ko monetārā iestāde var dot ekonomikas izaugsmei. Tajā pašā laikā, lai panāktu stabilu inflāciju, ir jānodrošina, ka ekonomikas izaugsme būtiski neatšķiras no tās potenciālā rādītāja. Tomēr arī šajā gadījumā attiecībā uz centrālajām bankām tam vajadzētu būt tikai līdzeklim, kā panākt cenu stabilitāti.

Ir daudz pierādījumu, ka ilgtermiņā nekāda kompromisa starp inflāciju un izaugsmi nebūs. Kā jau tika minēts, cenu stabilitāte ir noturīgas izaugsmes priekšnoteikums. Taču īstermiņā šāds kompromiss ir iespējams, jo īpaši lejupslīdes laikā. Šajā kontekstā ECB koncentrējas uz cenu stabilitāti, un, to darot un izmantojot pieejamo elastību (ieviešot visu netradicionālo politikas pasākumu kopumu, lai pārvarētu neseno krīzi), tā ir palīdzējusi novērst ekonomikas nonākšanu deflācijā. Šķiet, ka ar pasākumu kopumu, ko ECB piemērojusi kopš 2012. gada, ir pieticis, lai atbalstītu gan cenu stabilitāti, gan arī ekonomikas atlabšanu. Konkrēti pierādījumi šajā saistībā ir valsts parāda starpības samazināšana, kā arī to procentu likmju konverģence, ko kredītiestādes piemēro maziem un vidējiem uzņēmumiem. Tomēr šī konverģence nebūtu iespējama bez uzlabojumiem finanšu uzraudzībā, banku likviditātes un kapitāla pozīciju nostiprināšanas un strukturālajām reformām, kas pēdējos gados veiktas daudzās eurozonas valstīs. Turklāt finanšu stabilitāte ir arī noturīgas izaugsmes priekšnoteikums. Ciktāl ECB veikta efektīva uzraudzība ir novērsusi turpmāku finanšu nestabilitāti, tā ir arī atbalstījusi izaugsmi un nodarbinātību. Tādējādi ECB ir arī devusi lielu ieguldījumu sekundāro mērķu sasniegšanā.

Pašreiz īstenotie ECB politikas pasākumi šķiet atbilstoši, ņemot vērā pašreizējo inflācijas prognozi un vēlamo monetārās politikas nostāju. Par turpmākajiem pasākumiem būs jālemj, pamatojoties uz dominējošo inflācijas prognozi un vispārējiem ekonomiskajiem un finanšu nosacījumiem eurozonā.

11.  Kādas ir Jūsu domas par riskiem, kas saistīti ar uzņēmumu sektora aktīvu iegādes programmu (USAIP)? Vai tam varētu būt kropļojoša ietekme uz konkurenci vienotajā tirgū? Kā, Jūsuprāt, USAIP iespējamo kropļojošo ietekmi varētu samazināt līdz minimumam? Vai uzskatāt, ka tajā būtu jāietver Parīzes nolīguma un ilgtspējīgas attīstības mērķi?

Manuprāt, USAIP ir diezgan veiksmīgi uzlabojusi uzņēmumu piekļuvi finansējumam — ne tikai tiešā veidā attiecībā uz lielajiem uzņēmumiem, kuru obligācijas parasti ir atbilstīgas iegādei saskaņā ar USAIP, bet arī netieši visiem uzņēmumiem un citiem tirgus segmentiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kuriem nav piekļuves obligāciju tirgiem. Labvēlīgiem obligāciju tirgus nosacījumiem ir pozitīva plašāka ietekme uz MVU, piemēram, liekot lieliem uzņēmumiem vairāk paļauties uz obligāciju finansējumu un tādējādi atvēlot vairāk vietas banku bilancēs, lai izsniegtu aizdevumus MVU. Līdz ar to USAIP ir palielinājusi monetārās politikas transmisijas efektivitāti, izmantojot banku sistēmu — tiešā veidā samazinot nefinanšu sabiedrību tirgus finansēšanas izmaksas.

Ņemot to vērā, ļoti brīvo finanšu nosacījumu dēļ ECB būs jāsaglabā piesardzība attiecībā uz nelīdzsvarotības un risku iespējamu pieaugumu noteiktos uzņēmumu parāda vērtspapīru tirgus segmentos.

Lai novērstu USAIP iespējamo kropļojošo ietekmi uz konkurenci vienotajā tirgū, ECB piemēro dažus pasākumus, kas mazina ietekmi uz primārā un sekundārā tirgus likviditāti. ECB dalība primārā tirgus iegādes procesā rada līdzsvaru starp programmas mērķi un vajadzību nodrošināt pienācīgu tirgus darbību. Tāpat, pērkot aktīvus sekundārajā tirgū, ECB ņem vērā konkrētu parāda instrumentu nepietiekamību un vispārējos tirgus nosacījumus, lai nekropļotu cenas un likviditāti. Turklāt iegāde proporcionāli atspoguļo visas atbilstīgās neveiktās emisijas, un tirgus kapitalizācija nodrošina svērumu ikvienai no dažādajām emisijas jurisdikcijām.

Attiecībā uz Parīzes nolīguma un ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM) būtu jāsāk atzīt, ka ilgtspējīga attīstība un vides aizsardzība ir ES mērķi, kas noteikti primārajos tiesību aktos. Tādējādi ir jāgarantē atbalsts no Eurosistēmas, ja vien tas pilnībā ievēro ECB galveno mērķi — cenu stabilitāti vidējā termiņā. Šajā saistībā ir jāņem vērā dažādos Eiropas un starptautiskos forumos notiekošais darbs ilgtspējīgu finanšu jomā. Piemēram, ES Augsta līmeņa ekspertu grupa ilgtspējīgu finanšu jomā nesen publicēja ziņojumu, kas 2017. gada februārī tika iesniegts ECOFIN padomei un ietver ieteikumus, kuri attiecas uz "zaļo" obligāciju un "zaļo" riska darījumu taksonomijas un marķēšanas sistēmas izveidi un ko Komisija ņems vērā drīzumā gaidāmajā rīcības plānā. Iniciatīvas izstrādā arī G20 Izpētes grupa zaļā finansējuma jomā un Finanšu stabilitātes padomes (FSP) Darba grupa ar klimatu saistītas finanšu informācijas publiskošanas jautājumos, lai pastiprināti publiskotu ar klimatu saistītos riskus un veicinātu labāku izpratni par to, vai šos riskus varētu labāk integrēt normatīvajā un riska pārvaldības sistēmā. Šīs iniciatīvas ir jāpilnveido, un liela nozīme būs atbalstam no ECB. Kamēr šīs iniciatīvas nav pilnveidotas, tās varētu sniegt ECB iespēju, veicot iegādi, ņemt vērā vides apsvērumus (piemēram, minēto taksonomiju). Tomēr pirms "zaļo" faktoru iekļaušanas monetārās politikas sistēmā ECB būtu uzmanīgi jānovērš visi ar finanšu stabilitāti saistītie riski, kuri rastos, ņemot vērā kritērijus papildus kredītriskam, kas no uzraudzības viedokļa varētu nebūt pamatots.

12.  Kā Jūs vērtējat uzņēmumu sektora aktīvu iegādes programmas pašlaik pieaugošo daļu primārajā tirgū un vienlaicīgi valsts sektora aktīvu iegādes programmas pašlaik sarūkošo daļu sekundārajā tirgū?

Pirmkārt, tās ir divas programmas, kuru īstenošanai piemēro atšķirīgus noteikumus. Proti, kamēr iegāde saskaņā ar USAIP tiek veikta gan primārajā, gan sekundārajā tirgū, VSAIP tiek īstenota tikai sekundārajā tirgū, jo saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 123. pantu ECB nevar pirkt valsts obligācijas primārajā tirgū.

USAIP salīdzinoši lielā daļa primārajā tirgū ir programmas izstrādes likumsakarīgs rezultāts, jo USAIP veicina jaunas emisijas. Tomēr programma ir arī veidota tā, lai nodrošinātu, ka Eurosistēma iegūst salīdzinoši nelielu daļu no jaunajām emisijām (proti, ne vairāk kā 30 % no vienas emisijas), tādējādi garantējot vienmērīgu tirgus darbību.

Attiecībā uz VSAIP tās sarūkošā daļa sekundārā tirgus darbībā ir sekas AIP neto iegādes mēneša mērķa nesenajai samazināšanai no EUR 60 miljardiem līdz 30 miljardiem. Lielākā daļa no šā samazinājuma ir vērsta uz aktīvu iegādes programmas VSAIP daļu, atspoguļojot nesenās izmaiņas valsts sektora obligāciju relatīvajā piedāvājumā salīdzinājumā ar citiem atbilstīgiem aktīviem.

13.  Kāds ir Jūsu viedoklis par ārkārtas likviditātes palīdzības (ĀLP) īstenošanu? Ko varētu uzlabot lēmumu pieņemšanas procesā par ĀLP piešķiršanu?

Finanšu stabilitāte ir vajadzīgs nosacījums monetārās politikas pienācīgai transmisijai. Papildus Eurosistēmas monetārās politikas parastajām darbībām nacionālās centrālās bankas (NCB) var nolemt sniegt ĀLP maksātspējīgām finanšu iestādēm, kuras saskaras ar īslaicīgām likviditātes problēmām.

Par ārkārtas likviditātes palīdzību atbild NCB, kuras sedz ĀLP izmaksas un uzņemas ar to saistīto risku, un to sniedz tikai maksātspējīgām iestādēm. NCB var pieņemt lēmumu par ĀLP piešķiršanu konkrētai iestādei, par nodrošinājumu, kas tiks pieprasīts, un citiem riska kontroles pasākumiem, kas būs jāveic.

Tomēr NCB rīcības brīvību ierobežo ECB Padome, kas var aizliegt vai ierobežot ĀLP darbības vai piemērot tām nosacījumus, ja tā uzskata, ka šīs darbības ir pretrunā ECBS mērķiem un uzdevumiem. ECB Padomes veiktā uzraudzība pastiprinās atbilstoši pieprasītās ĀLP lielumam. ĀLP noteikumi arī paredz elastību, lai reaģētu uz konkrētiem steidzamības gadījumiem vai izvairītos no iespējamas sistēmiskas ietekmes: ECB Padome var nolemt neiebilst ĀLP piešķiršanai konkrētām bankām līdz noteiktai robežvērtībai un iepriekš noteiktā laika periodā.

Ārkārtas likviditātes palīdzībai bija būtiska nozīme Eurosistēmas monetārās politikas īstenošanā, jo īpaši krīzes laikā. Tā veicināja finanšu stabilitāti un neitralizēja negatīvo ietekmi uz uzticēšanos, tādējādi atbalstot monetārās politikas transmisiju saskaņā ar ECB pilnvarām.

Noteikumi šajā saistībā ir skaidri. Kredītiestādei ir piekļuve ārkārtas likviditātes palīdzībai, ja tā ir maksātspējīga un tai ir pieejami pietiekami aktīvi, lai garantētu, ka piešķirtie līdzekļi tiks atmaksāti un tādējādi centrālā banka un galu galā arī iedzīvotāji necietīs zaudējumus.

Lēmumu pieņemšanas process ir pārredzams. Pagājušajā gadā ECB publicēja vienošanos par ārkārtas likviditātes palīdzību (Agreement on Emergency liquidity assistance). Tā ietver visu informāciju par šo procesu, sākot no bankas maksātspējas definīcijas līdz pienākumu sadalei starp nacionālo centrālo banku, kas piešķir aizdevumu, un Eiropas Centrālo banku, kas tam neiebilst.

14.   Vai mums būtu jāraizējas par Eiropas Vienotās automatizētās reālā laika bruto norēķinu sistēmas (TARGET) nelīdzsvarotības pašreizējo līmeni?

TARGET2 nelīdzsvarotība pašlaik būtiski atšķiras no tā, kāda tā bija 2011. un 2012. gadā. Toreiz EMS nepārtrauktība tika apšaubīta; kā vēlāk izrādījās, tam nebija pamata. Šajā kontekstā tika paustas bažas, ka valstīm ar tekošā konta deficītu draud devalvācija, un attiecībā uz valstīm ar tekošā konta pārpalikumu tika pieļauta zināma revalvācijas iespējamība, tāpēc racionāla tirgus atbilde bija kapitāla aizplūšana no tā dēvētās perifērijas un ieplūšana Vācijā.

TARGET2 atlikumu pieaugums kopš 2014. gada beigām atšķiras no iepriekšējās atlikuma pieauguma epizodes. Aktīvu iegādes programmas īstenošana sagroza TARGET nelīdzsvarotības sūtītos signālus un var novest pie nepareizas interpretācijas. Ir labi zināms, ka daļai no šīs TARGET nelīdzsvarotības ir mehāniska izcelsme, kas saistīta ar to, kā tiek veikta AIP paredzētā iegāde. Vācijas Federālās bankas (Bundesbank) kredīta pozīcijas pieauguma pamatā ir Frankfurtes kā finanšu centra un Vācijas Federālās bankas kā vairuma starptautisko banku TARGET2 darījumu partnera statuss. Īsi sakot, domāju, ka par pašreizējo TARGET nelīdzsvarotību mums nebūtu jāraizējas. Šo viedokli atbalsta tas, ka aktīvu cenas neatspoguļo nekādas grūtības, kā tas bija valsts parāda krīzes laikā 2011. un 2012. gadā.

Jebkurā gadījumā ir svarīgi, lai ECB turpinātu cieši uzraudzīt TARGET2 atlikumus un dažādus rādītājus, kas sniedz informāciju par spriedzes līmeni tirgū, kā tas tiek darīts tagad.

15.     Kādi ir monetārās stabilitātes riski, kas saistīti ar tādu virtuālo valūtu izveidi kā Bitcoin? Kādai, Jūsuprāt, vajadzētu būt ECB lomai attiecībā uz virtuālajām valūtām? 

Sākšu ar acīmredzamo: Bitcoin un citas kriptovalūtas šodien nekādi nevar tikt uzskatītas par centrālās bankas emitētās naudas aizstājējām. Tām ir vairākas problēmas, kas galvenokārt saistītas ar sadalītās virsgrāmatas tehnoloģijas (distributed ledger technology — DLT) agrīnajiem īstenošanas posmiem. DLT joprojām ir samērā neefektīva, darījumu ātrums ir ierobežots, un tehnoloģisko konfigurāciju pastāvīgie uzlabojumi līdz šim ir radījuši gandrīz 90 000 dažādu valūtu. Turklāt Bitcoin (bitmonētas) un citas galvenās tā dēvētās altmonētas ir koncentrētas tikai dažās rokās, kas apvienojumā ar nepietiekamu likviditāti rada ārkārtīgi nestabilu vidi ar noslieci uz spekulatīvu cenu burbuļu rašanos un plīšanu. Tāpēc kriptovalūtas pašlaik nespēj ilgtspējīgi pildīt naudas galvenās funkcijas (maksāšanas līdzeklis, norēķinu vienība un vērtības saglabāšanas rīks).

Privāti emitētās digitālās valūtas var centrālajām bankām galu galā radīt problēmas. Principā digitālās valūtas radītās problēmas centrālajai bankai pamatā būtu tādas pašas kā problēmas, ko rada konkurējoša ārvalstu valūta. Pasaules ekonomikā valūtu konkurences dēļ piedāvājums un pieprasījums nosaka līdzsvara cenu — valūtas kursu, kas atspoguļo valūtu relatīvo derīgumu.

Runājot vispārīgi, ja vienas vai vairāku privāti emitētu digitālo valūtu apgrozība sasniegtu vērā ņemamu līmeni, monetārā politika tiktu ietekmēta tādā pašā veidā kā ar jebkuru citu valūtu. Centrālajai bankai (kā arī regulatoriem un uzraudzības aģentūrām) būtu jāuzrauga maiņas kursi, šādu valūtu maksājumu sistēmas, jaunajās valūtās denominēto aktīvu finanšu tirgi un savstarpējā saistība starp tirgiem, tirgus dalībniekiem un tradicionālo finanšu sistēmu. Šāda uzraudzība būtu vajadzīga, lai garantētu monetāro impulsu efektivitāti, kā arī maksājumu sistēmu un finanšu tirgu integritāti, saglabātu finanšu stabilitāti un pasargātu sistēmu no satricinājumiem. Turklāt jaunās digitālās valūtas tirgiem un maksājumiem būtu jāpiemēro visi noteikumi par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu un ieguldītāju aizsardzību.

Kā norādīja FSP, kriptonauda, ņemot vērā tās ierobežoto apjomu un savstarpējo saistību, līdz šim nav radījusi nopietnu risku finanšu stabilitātei. Turpmāk, ja kriptonaudas apjoms un savstarpējā saistība ar finanšu nozari pieaug, tai var būt ietekme uz finanšu stabilitāti.

Galu galā, centrālās bankas varētu izvēlēties DLT, kas ir pamatā Bitcoin, lai emitētu valsts digitālo valūtu. Digitālās naudas bāze varētu palīdzēt centrālajām bankām saglabāt kontroli pār monetārajiem mehānismiem, bet tam var būt nopietna ietekme uz fragmentāro banku darbību, kas būtu jāpēta sīkāk.

Digitālo valūtu regulēšana visā pasaulē ir finanšu regulatoru pienākums. Papildus šiem ilgtermiņa apsvērumiem par monetāro politiku ECB būtu jāuzrauga situācijas attīstība kriptovalūtu jomā un savstarpējā saistība starp tradicionālo finanšu sistēmu un šiem tirgiem. Kamēr vien tirgus apjoms saglabājas salīdzinoši neliels un finanšu iestādes no šiem riskantajiem aktīviem izvairās, ECB nav jāiejaucas, tomēr tai būtu jāsaglabā piesardzība attiecībā uz potenciālo ietekmi uz finanšu stabilitāti un jābrīdina visas ieinteresētās personas par attiecīgajiem riskiem.

16.     Kā Jūs vērtējat mijiedarbību starp maksājumu sistēmām un monetāro politiku? Kādai vajadzētu būt ECB kā emisijas centrālās bankas lomai centrālo darījumu partneru (CCP) uzraudzībā?

Maksājumu sistēmām ir būtiska nozīme monetārās politikas īstenošanā. Centrālā banka ir atkarīga no drošas un efektīvas maksājumu sistēmas, kas ir priekšnoteikums monetārās politikas vienmērīgai transmisijai un finanšu stabilitātes saglabāšanai. Tāpēc viens no Eurosistēmas pamatuzdevumiem ir veicināt maksājumu sistēmu vienmērīgu darbību (Līguma par Eiropas Savienības darbību 127. panta 2. punkts), un ECB veiktās uzraudzības mērķis ir aizsargāt monetārās politikas transmisijas kanālu. Ja līdzekļu plūsma starp tirgus dalībniekiem nav vienmērīga, var tikt izjaukta kārtība procentu likmēs, galu galā ietekmējot to veidošanu. Šajā saistībā, ja maksājumu sistēma neveic savas funkcijas, monetārās politikas īstenošana ir traucēta. Turklāt Eurosistēmas izveidotā TARGET sistēma ir ES mēroga maksājumu sistēma, ko izmanto norēķiniem par centrālo banku operācijām. TARGET sistēma ir kļuvusi par svarīgu monetārās politikas īstenošanas instrumentu Eurosistēmai un palīdzējusi izveidot vienotu naudas tirgu eurozonā.

Attiecībā uz ECB kā emisijas centrālās bankas lomu CCP uzraudzībā ir paredzēts, ka, pārskatot Regulu par Eiropas tirgus infrastruktūru, tiks ņemta vērā vajadzība Eiropas Centrālajai bankai piešķirt atbilstošas pilnvaras, lai nodrošinātu, ka tā pienācīgi uzrauga ar CCP saistītos iespējamos riskus monetārās politikas īstenošanai un maksājumu sistēmu darbībai. Cita starpā priekšlikums paredz stiprināt ES centrālo banku lomu tiesiskajā regulējumā. Pirmkārt, tas ir vajadzīgs tāpēc, ka centrālo mijieskaita norēķinu un finanšu riska koncentrācija centrālajos darījumu partneros turpina pieaugt, palielinot CCP iespējamo graujošo ietekmi uz monetārās politikas īstenošanu. Un, otrkārt, Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES nozīmē to, ka ļoti liela daļa euro denominēto mijieskaita darbību turpmāk var tikt veikta ārpus ES.

17.  Kādi ir ar Brexit saistītie riski finanšu stabilitātei?

Brexit ietekme būs atkarīga no turpmākajām attiecībām starp Apvienoto Karalisti un ES. Tā kā sarunu iznākums vēl nav skaidrs, mums jābūt gataviem jebkuram iespējamam pavērsienam, ieskaitot "klints malas" scenāriju. Pārejas pasākumi saskaņā ar decembra Eiropadomes pamatnostādnēm šo periodu acīmredzami atvieglotu. Tomēr par visu šo procesu joprojām nav skaidrības.

No Eiropas finanšu pakalpojumu tirgus viedokļa, ja Londonā veikto darījumu apjoms tiktu sadrumstalots un tie tiktu veikti vienā vai vairākos Eiropas vai starptautiskos tirgos, tam būtu vairākas turpmāk minētās sekas.

Sadrumstalotība radītu īslaicīgas strukturālas izmaksas ES kapitāla tirgum, jo tiktu zaudēti apjomradīti ietaupījumi un tīkls, kā arī samazinātos likviditāte un tirgus dziļums. Tomēr ilgākā laika posmā šādas izmaksas samazinātos, jo tirgi, kas aizstāj Sitiju, kļūtu dziļāki.

Spēcīgā pārrobežu saikne starp Apvienoto Karalisti un Eiropas Savienību finanšu pakalpojumu sniegšanā nozīmē to, ka ekstremāla situācija — nesakārtots Brexit process — radītu būtiskus riskus finanšu stabilitātei. Viena joma, kas rada bažas, ir ārpusbiržas atvasināto instrumentu un apdrošināšanas līgumi. Proti, pāreja rada nenoteiktību attiecībā uz CCP, jo nevar pieņemt, ka jauno mijieskaita iestāžu dalībnieki spēs līdzsvarot piedāvājumu un pieprasījumu bez pārtraukuma. Uzkrātie darījumi un jaunie darījumi euro tirgos ir jāveic vai jānodod centrālajiem darījumu partneriem, ko pilnvarojusi vai atzinusi ES, aizstājot iepriekšējos. Tas ir sarežģīts process, kam vajadzīgs laiks. Plašākā nozīmē pastāv bažas arī par pāreju uz jauniem noteikumiem/tiesību standartiem.

Tomēr vairāki pasākumi var mazināt nenoteiktību, kas saistīta ar šo pāreju: savlaicīgi paziņojumi par turpmāko regulējumu, pagaidu atļaujas, iegūto tiesību mehānismi un/vai laiks visu līgumu pārjaunošanai ir pasākumi, kas varētu veicināt sakārtotu pārejas procesu.

Daudz kas ir atkarīgs no to banku stratēģiskajiem lēmumiem, kuras galvenokārt darbojas šajos tirgos. Attiecīgajām vienībām ir savlaicīgi jāsagatavojas domstarpību novēršanai pārejas laikā un jāpielāgojas jebkuram iespējamam nākotnes scenārijam.

Gan ECB, gan NCB ir jābūt gatavām pārejas procesam un finanšu vienību pārcelšanai no Apvienotās Karalistes. Attiecībā uz darbu ar šīm vienībām ir garantēti skaidri kritēriji (t. i., to iekšējo modeļu apstiprināšana, ko tās izmantoja Apvienotajā Karalistē), un uzraudzītājiem būtu jānodrošina, ka šīs pārceltās vienības nav tikai tukšas čaulas, kuru darbība un visi resursi joprojām atrodas Apvienotajā Karalistē.

Pienācīgi sagatavojoties pārejas procesam, būtiska ilgtermiņa ietekme uz eurozonas finanšu stabilitāti un ekonomiku nav gaidāma.

18.    Kā varētu uzlabot ekonomikas pārvaldības sistēmu un jo īpaši tās īstenošanu?

Valūtas savienībā dalībvalstis atsakās no svarīgiem stabilizācijas instrumentiem. Tas būtu jākompensē, stiprinot citus mehānismus, lai novērstu un absorbētu satricinājumus.

•  Pirmkārt, finanšu tirgi pārdala riskus monetārajā savienībā un veicina riska dalīšanu privātajā sektorā. Banku un kapitāla tirgu savienību pabeigšanas mērķis ir izveidot integrētus finanšu tirgus, kas nodrošina resursu efektīvu sadali ekonomikas un monetārajā savienībā. Šo savienību izveides pabeigšana būtu jānosaka par prioritāti.

•  Otrkārt, ir jāuzlabo individuālo ekonomiku noturība un jānovērš konkurētspējas atšķirības EMS dalībnieku vidū, jo tās rada nepieņemamu nelīdzsvarotību. Tam ir vajadzīga spēcīga un labi funkcionējoša ekonomikas pārvaldības sistēma, kas nodrošina finanšu stabilitāti. Strukturālās reformas ir svarīgas konverģences nodrošināšanai Eiropas Savienībā, bet vēl jo svarīgākas tās ir valstīm, kurām ir viena valūta, un ekonomikas un monetārās savienības vienmērīgai darbībai.

•  Dalībvalstīm ir jāzina, ka dalība monetārajā savienībā prasa ekonomikas politikas padziļinātu koordināciju atbilstoši dziļākam integrācijas līmenim.

Krīze parādīja, ka ECB panāktā cenu stabilitāte, kā arī publiskās finanses, kas tika koordinētas, izmantojot Stabilitātes un izaugsmes paktu (SIP), nebija pietiekamas, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti eurozonā. Nelīdzsvarotības pieaugums var apdraudēt finanšu stabilitāti un vājināt monetārās politikas transmisijas mehānismus. Tāpēc tika veiktas būtiskas reformas eurozonas ekonomikas pārvaldībā: līdztekus Stabilitātes un izaugsmes pakta uzlabošanai un lielākai budžeta koordinācijai tika izveidota makroekonomikas nelīdzsvarotības uzraudzības un koriģēšanas sistēma. Makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūras mērķis ir uzraudzīt nelīdzsvarotības pieaugumu un vajadzības gadījumā uzsākt korektīvus pasākumus. Turklāt saskaņā ar Eiropas pusgadu dalībvalstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai novērstu to galvenās problēmas, un jākoordinē strukturālo reformu īstenošana.

Tās visas bija ekonomikas pārvaldībai vajadzīgas un noderīgas reformas, bet darāmā vēl ir daudz.

•  Fiskālajā politikā aizvien biežāk prasa vienkāršot fiskālos noteikumus, lai nodrošinātu lielāku līdzdalību un pieņemto noteikumu pārredzamu un saskaņotu īstenošanu. Svarīgi ir tas, ka Stabilitātes un izaugsmes pakta piemērošana ļauj dalībvalstīm labos laikos veidot fiskālās rezerves. Pieņemtie fiskālie noteikumi ir jāpiemēro pārliecinoši, jo pretējā gadījumā, ņemot vērā pašlaik pieejamo ierobežoto fiskālo telpu, dalībvalstis paliks neaizsargātas pret nākamo krīzi.  

•  Turklāt pastāv iespēja makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru uzlabot, lai tā kļūtu par patiesu nelīdzsvarotības pieauguma agrīnās brīdināšanas instrumentu, kas dod ierosmi korektīvu pasākumu uzsākšanai.

•  Ir jāuzlabo arī strukturālo reformu īstenošana. Dalībvalstīm ir jāuzņemas pilna atbildība par reformām, kas vajadzīgas to nelīdzsvarotības novēršanai, un jāveic savi individuālie pienākumi.

•  Dalībvalstīm ir jāpilda savas saistības, savukārt Eiropas pusgadam ir jānodrošina sistēma strukturālo reformu atbilstošai koordinēšanai un secības noteikšanai, lai internalizētu iespējamo papildu ietekmi. Šajā saistībā saskaņotības nodrošināšana starp individuāliem un eurozonas ieteikumiem var stiprināt monetārās savienības noturību.

Strukturālajām reformām ir būtiska nozīme monetārās savienības noturības palielināšanā un ilgtspējīgas ilgtermiņa izaugsmes un nodarbinātības augsta līmeņa uzturēšanā. Tās atraisa izaugsmes potenciālu un, novēršot šķēršļus ieguldījumiem, rada ieguldījumus veicinošu vidi. Turklāt strukturālās reformas ir galvenais riska samazināšanas mehānisms monetārajā savienībā, un tās palīdzēs veidot vajadzīgo politisko uzticēšanos, lai gūtu turpmākus panākumus citās reformās, kas ir vajadzīgas EMS padziļināšanai.

Visi šie pasākumi palīdzēs veicināt atsevišķu ekonomiku un visas eurozonas noturību pret nelabvēlīgiem satricinājumiem. Tomēr pat viselastīgākie un efektīvākie tirgi nespēj pilnībā absorbēt ļoti lielus satricinājumus. Eurozonai ir vajadzīgs pienācīgs drošības tīkls, un tieši tas ir mērķis, kas izvirzīts pašreizējās debatēs par ESM stiprināšanu (sk. jautājumu saistībā ar ESM).

Ilgāka termiņa perspektīvā eurozona gūtu labumu no fiskālās politikas labākas koordinācijas un spējas īstenot atbilstošu politikas pasākumu kopumu eurozonā. Šajā saistībā fiskālās stabilizācijas instruments varētu palīdzēt pārvarēt lielus satricinājumus, stabilizācijas nolūkā pārmērīgi nepaļaujoties uz ECB.  To izstrādājot, būtu jāņem vērā morālā riska apsvērumi, lai, par nosacījumu šīs spējas izmantošanai izvirzot strukturālo reformu saistību izpildi un atbilstību fiskālajiem noteikumiem, tiktu nodrošināti pienācīgi stimuli stabilai ekonomikas politikai.

Eurosamitā, kas notika 2017. gada decembrī, valstu un valdību vadītāji nolēma par prioritāti noteikt diskusijas par banku savienību un ESM nākotni, lai pirmo lēmumu kopumu pieņemtu jūnijā. Tajā pašā laikā ir sagaidāms, ka diskusijas par citiem jautājumiem turpināsies ar ilgāka termiņa perspektīvu. Tagad, kad ekonomikas attīstības perspektīvas ir uzlabojušās, ir laiks padomāt par EMS ekonomikas pārvaldību, lai nodrošinātu tās noturību pirms gaidāmajām krīzēm.

19.  Kāds ir Jūsu viedoklis par pašreizējām debatēm attiecībā uz pastāvīgi augsto valsts parāda līmeni eurozonā?

Krīzes dēļ publisko finanšu stāvoklis Eiropas Savienībā un eurozonā ir būtiski pasliktinājies, jo, lai atbalstītu ekonomiku, valdības ļāva deficītam pieaugt, kā arī tāpēc, ka netiešās saistības dažu dalībvalstu banku sektorā materializējās valsts sektora bilancē. Ieguldītāji pauda bažas par valsts parāda atmaksājamību dažās valstīs, un tā rezultātā finanšu tirgi eurozonā sadrumstalojās pa valstīm.

Lai nepieļautu, ka tas notiek atkal, tika veikti pasākumi, tostarp banku savienības izveide (kā minēts iepriekš) un būtiskas reformas, kuru mērķis bija stiprināt budžeta disciplīnu un uzlabot ekonomikas politikas koordināciju. Šo centienu rezultātā ES ir kļuvusi par vienu no reģioniem, kur, neraugoties uz trauslo atlabšanas procesu, ir panākta lielākā fiskālā konsolidācija un dalībvalstis veiksmīgi izstājas no pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras. Nākamajos gados ir sagaidāms, ka visas dalībvalstis īstenos Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvo daļu. Konsolidācijas centienu rezultātā parāda un IKP attiecība eurozonā ir nemainīgi samazinājusies.

Tomēr šī kopējā pozitīvā tendence slēpj būtiskas atšķirības starp dalībvalstīm. Šajā saistībā ir ļoti svarīgi izmantot pašreizējo pozitīvo ekonomisko vidi, lai veidotu fiskālās rezerves. Tas īpaši attiecas uz dalībvalstīm ar augstu parāda līmeni, kurām jāpieņem attiecīgs konsolidācijas plāns atbilstīgi savai cikliskajai situācijai. Labos laikos fiskālajai politikai patiešām būtu jārada pietiekama fiskālā telpa, lai stātos pretī nelabvēlīgiem satricinājumiem. Pretējā gadījumā eurozona paliks neaizsargāta pret lejupslīdi nākotnē. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir jāpilda savi pienākumi saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu.

Tomēr tas nenozīmē, ka nav nekādu iespēju uzlabot fiskālo sistēmu eurozonā vidējā termiņā. Aizvien biežāk izskan prasība vienkāršot fiskālos noteikumus un balstīt fiskālās politikas ieteikumus uz novērojamiem rādītājiem, kas atrodas valdības kontrolē un atspoguļo vienotu izpratni par ciklisko situāciju. Tas palielinātu atbildību par fiskālajiem noteikumiem un veicinātu to konsekventu izpildi.

Visbeidzot, mēs nedrīkstam aizmirst, ka izaugsmei joprojām ir būtiska nozīme publisko finanšu stabilitātes nodrošināšanā. Šajā saistībā strukturālās reformas, kas atraisa izaugsmes potenciālu un palielina eurozonas valstu konkurētspēju, palīdzēs tikt galā ar pašreizējo parādu apjomu, kas uzkrājies pēc krīzes, nodrošinot ilgtspējīgu izaugsmi un nodarbinātību ilgtermiņā.

20.  Kā Jūs vērtējat nesenās izmaiņas USD/EUR valūtas kursā?

Lai gan valūtas kurss pats par sevi nav ietverts ECB pilnvarās (kas koncentrējas uz patēriņa cenu inflācijas stabilizāciju), tas noteikti ir viens no finanšu rādītājiem, ko ECB cieši uzrauga, novērtējot makroekonomikas attīstības perspektīvas, kas savukārt ir svarīgs ieguldījums tās lēmumos par monetāro politiku.

Nesenais euro vērtības pieaugums (pagājušā gada laikā par 18 %), ņemot vērā vēsturiskos standartus, nav nekas neparasts: kopš vienotās valūtas ieviešanas ir bijušas vairākas līdzīga vai pat straujāka pieauguma epizodes. Euro vērtības pieaugums ir saistīts ar tirgus dalībnieku pārskatītajām monetārās politikas attīstības perspektīvām, ņemot vērā pozitīvās makroekonomikas norises eurozonā, kā arī ar aktīvu iegādes paredzamo pakāpenisko ierobežošanu, ko noteikusi ECB. Šis nominālā efektīvā valūtas kursa pieaugums eurozonā lielā mērā atspoguļo tādas pozitīvas tendences kā ekonomikas attīstības perspektīvu uzlabošanās un pieaugoša uzticēšanās tirgum tekošā konta pārpalikuma kontekstā, tāpēc šīs izmaiņas ir saistītas ar pamatrādītāju uzlabošanos. Protams, ir sagaidāms, ka šim vērtības pieaugumam būs zināma ierobežojoša ietekme uz eksportu un inflāciju. Tomēr, ja pieauguma tendence saglabāsies vai pieaugums būs pārāk straujš, tam varētu būt lielāka samazinoša ietekme uz izaugsmi un inflāciju, kā rezultātā ECB būs grūtāk sasniegt savu inflācijas mērķi. Jebkurā gadījumā ECB būtu jāsaglabā modrība, sekojot līdzi valūtas kursu izmaiņām, un pastāvīgi jāizvērtē problēmas, ko tās var radīt cenu stabilitātei.

21.  Kā Jūs vērtējat G20 sasniegumus? Kāds ir Jūsu viedoklis par pašreizējo koordinācijas līmeni starp galvenajām centrālajām bankām?

G20 ir izrādījies svarīgs forums starptautiskās ekonomiskās sadarbības uzlabošanai un atvērtas un integrētas pasaules ekonomikas veicināšanai. Ir divas jomas, kurās G20 ir bijis īpaši efektīvs. No vienas puses, G20 ir stiprinājis pasaules finanšu sistēmas noturību, pilnvarojot Finanšu stabilitātes padomi (FSP) izstrādāt visaptverošu reformu kopumu, jo īpaši, lai novērstu morālo risku, ko rada globālas sistēmiski nozīmīgas iestādes. No otras puses, sadarbībā ar ESAO G20 deva ieguldījumu cīņā pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, uzsākot pasākumu kopumu, lai vērstos pret nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu un veicinātu fiskālās informācijas automātisku apmaiņu. Pašlaik G20 saskaras ar jauniem izaicinājumiem, tādiem kā finanšu inovācijas jautājumu risināšana gan finanšu (FinTech), gan arī nodokļu sistēmā, kas ir pierādījums tam, ka G20 loma globālās koordinācijas ziņā joprojām ir pilnībā aktuāla.

Centrālās bankas var veicināt valūtas kursa stabilitāti, savu monetārās politikas nostāju uzmanīgi paziņojot jau iepriekš, kā tas pēdējos gados aizvien biežāk notiek, izmantojot t. s. perspektīvas norādes. Šajā ziņā ļoti pozitīvi vērtējams, ka Starptautiskās monetārās un finanšu komitejas (IMFC), G7 un G20 paziņojumos joprojām tiek atspoguļotas nelabvēlīgās sekas, ko pārmērīgs svārstīgums un neprognozējamas izmaiņas valūtas kursos var radīt ekonomikas un finanšu stabilitātei un kas var ietekmēt valstu iestāžu pausto apņemšanos atturēties no konkurences izraisītas devalvācijas un valūtas kursu izmantošanas konkurences vajadzībām. ECB būtu pastāvīgi jāsazinās ar citu valūtu centrālajām bankām. Tomēr vērienīgākas monetārās politikas koordinācijas iespējas pasaules mērogā ir ierobežotas, jo centrālajām bankām ir valsts līmenī noteiktas pilnvaras. Ņemot vērā iepriekš minēto, domāju, ka pēdējos gados esam pieredzējuši pietiekami apmierinošu sadarbības līmeni starp galvenajām centrālajām bankām attīstītajās valstīs, kā atspoguļo, piemēram, to pastāvīga komunikācija par valūtas kursiem, uz globālo stabilitāti vērsta nostāja un likviditātes nodrošinājums ārvalstu valūtā. Uzskatu, ka šī koordinācija ir vērtējama atzinīgi un turpmāk būtu jāpastiprina.

C. Finanšu stabilitāte un uzraudzība

22.  Kā mēs varam risināt problēmas, ko rada krīzes rezultātā uzkrāto ienākumus nenesošo aizdevumu (INA) augstais līmenis, kā arī riski INA plūsmā?

Lai gan INA koncentrējas konkrētās bankās, tā droši vien ir lielākā problēma, ar ko eurozonas finanšu sistēma patlaban saskaras, jo šie aizdevumi grauj uzticēšanos Eiropas bankām. INA nelabvēlīgi ietekmē banku bilances, ne tikai samazinot to potenciālo ienesīgumu, bet arī ierobežojot to spēju aizdot. Saskaņā ar Eiropas Banku iestādes (EBI) sniegto informāciju INA apjoms kopš 2014. gada samazinās, bet to īpatsvars un uzkrājums joprojām ir liels (aptuveni EUR 800 miljardi).

Trīs būtiskākie aspekti, kas jāņem vērā attiecībā uz INA, ir pārredzamība, pareiza novērtēšana un pienācīgs nodrošinājums. Šajā saistībā ECB un Komisijas nesen ierosinātie pasākumi ir vērsti pareizā virzienā.

Ir vajadzīga pakāpeniska pieeja, apvienojot pastāvīgu spiedienu no uzraudzītājiem (piemēram, vienotā uzraudzības mehānisma — VUM), kuri prasa palielināt rezerves un pārdot ienākumus nenesošus aktīvus, ar uzlabojumiem dažu valstu tiesiskajā regulējumā, lai nodrošinājuma atgūšana būtu vieglāka un ienākumus nenesošu aizdevumu un atvasināto aktīvu pārdošana efektīvāka. Procesa ātrums var būt atkarīgs arī no banku kapitāla līmeņa, kā arī to spējas piesaistīt līdzekļus tirgū.

INA problēmas risināšanai ir vajadzīga holistiska pieeja, kā tas norādīts ECOFIN padomes 2017. gada jūlija secinājumos par rīcības plānu INA problēmas risināšanai Eiropā. Tas ietver visdažādākos pasākumus, sākot ar prudenciāliem atbalsta mehānismiem līdz maksātnespējas sistēmām vai sekundāro tirgu izveidei.

23.  Kā Jūs vērtējat otrā un trešā līmeņa aktīvu augsto īpatsvaru daudzu banku bilancēs? Vai pašreizējā uzraudzības sistēmā šie aktīvi ir pienācīgi ņemti vērā?

Galvenais nosacījums bankas pienācīgai pārvaldībai un uzraudzībai ir pareiza informācija par tās aktīvu patieso vērtību. Jo neprecīzāka ir šī informācija, jo sarežģītāks un mazāk ticams ir jebkurš novērtējums par tās maksātspēju.

Tāpēc otrā un trešā līmeņa aktīvi, kuru cenas netiek regulāri noteiktas tirgū un kuru vērtība ir jāaplēš, pamatojoties uz citiem kritērijiem vai sarežģītiem matemātiskiem modeļiem, apgrūtina grāmatvežu, uzraudzītāju un banku pārvaldnieku darbu.

Tieši tāpēc sistēmā, ko izveidoja FSP, lai noteiktu, kuras bankas tiek uzskatītas par globālām sistēmiski nozīmīgām bankām (G-SNB), ir ņemts vērā šādu aktīvu apjoms kā viens no galvenajiem elementiem bankas sarežģītības pakāpes noteikšanai. Pamatojoties uz šo klasifikāciju, globālām sistēmiski nozīmīgām bankām piemēro stingrākas maksātspējas un noregulējuma prasības.

Jebkurā gadījumā ir vērojama apšaubāma tendence šos aktīvus automātiski stigmatizēt un uzskatīt par problemātiskiem, tādiem kā INA, neveiktie aizdevumi vai atvasinātie aktīvi.

Tomēr uzraudzītājiem šie aktīvi ir pienācīgi jāņem vērā. Pirmkārt, mums jābūt drošiem, ka otrā un trešā līmeņa aktīvi ir pareizi identificēti un klasificēti banku bilancēs. Otrkārt, uzraudzītājiem ir jāpārbauda, vai abu veidu aktīvi tiek pienācīgi novērtēti. Tas īpaši attiecas uz lielām un sarežģītām bankām. Tāpat kā attiecībā uz ienākumus nenesošiem aizdevumiem, banku uzraudzītājiem ir jāpārliecinās, vai bankas pareizi novērtē aktīvus vai, pretējā gadījumā, nepietiekamo novērtējumu pēc iespējas ātrāk atspoguļo peļņas vai zaudējumu aprēķinā.

24.     Kāds ir Jūsu viedoklis par paralēlās banku sistēmas iestāžu regulējumu?

Nebanku finansējums ir alternatīva banku finansējumam un palīdz atbalstīt reālo ekonomiku.  Paralēlā banku sistēma ir kredītu piedāvājuma dažādošanas avots, bet, ņemot vērā tās savstarpējo saistību ar bankām, tā var kļūt arī par tiešu vai netiešu sistēmiskā riska avotu.  Tāpēc ir svarīgi šo risku novērst un noteikt atbilstošus politikas pasākumus, lai no tā izvairītos un garantētu paralēlās banku sistēmas iestāžu pārredzamību. Jo pārredzamāks būs šis risks, jo precīzāk tiks noteikta tā cena.

Šajā ziņā ir gūti lieli panākumi. Jau kopš savas darbības sākuma 2009. gadā FSP strādā pie paralēlās banku sistēmas pārveidošanas noturīgā tirgus finansējumā.  Turklāt Eiropas Komisija 2013. gadā sniedza paziņojumu, aprakstot vairākas prioritātes, tādas kā paralēlā banku sektora pārredzamība un naudas tirgus fondu sistēmas izveide. Naudas tirgus fondi nodrošina īstermiņa finansējumu finanšu iestādēm, uzņēmumiem un valdībām. 2017. gada 20. jūlijā spēkā stājās Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 14. jūnija Regula (ES) 2017/1131 par naudas tirgus fondiem, paredzot vairākus pasākumus, lai samazinātu neaizsargātību pret šo līdzekļu aizplūšanu.

Jebkurā gadījumā, ņemot vērā paralēlās banku sistēmas nozīmi makrofinansiālās stabilitātes nodrošināšanā, ir jāturpina to cieši uzraudzīt.

25.     Vai, ņemot vērā Banco Popular, Banca Popolare di Vicenza un Veneto Banca lietas, uzskatāt, ka noregulējuma sistēma darbojas efektīvi?

Nesenās lietas ir pierādījušas, ka Eiropas noregulējuma sistēma, kas tika izveidota 2014. gadā, pieņemot Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvu (BAND) un Vienotā noregulējuma mehānisma regulu, darbojas efektīvi.

Spilgts piemērs ir Banco Popular nesenais noregulējums pagājušā gada jūnijā. 2017. gada 6. jūnijā pēc ECB konstatējuma, ka sestā lielākā banka Spānijā kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, Vienotā noregulējuma valde (VNV) pieņēma noregulējuma shēmu (ko apstiprināja Eiropas Komisija un īstenoja FROB — Spānijas noregulējuma izpildiestāde) un grupu pārdeva dzīvotspējīgam pircējam. To darot, VNV rīkojās saskaņā ar savām pilnvarām aizsargāt finanšu stabilitāti, nodrošināt kritiski svarīgās funkcijas un izvairīties izmantot nodokļu maksātāju naudu. 7. jūnija rītā Banco Popular biroji sāka darbu kā ierasts, neiztērējot nevienu centu no valsts naudas un neietekmējot finanšu tirgus un plašu sabiedrību, lai gan noregulējuma iestāde izmantoja savas ārkārtas pilnvaras norakstīt un konvertēt akcijas, pirmā līmeņa papildu kapitāla un otrā līmeņa kapitāla instrumentus.

Šai pirmajai noregulējuma pieredzei banku savienībā sekoja citi gadījumi Itālijā, kuros iestādes visā Eiropā arī strādāja un cieši sadarbojās ES regulējuma piemērošanā.

2017. gada 23. jūnijā ECB paziņoja, ka Banca Populare di Vicenza un Veneto Banca kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīgas, un VNV nolēma, ka šo banku noregulējuma darbība sabiedrības interesēs nav pamatota. Tāpēc bankas tika likvidētas saskaņā ar Itālijas maksātnespējas procedūru.

Noslēgumā varētu pieminēt arī jaunākās lietas saistībā ar ABLV banku Latvijā un tās filiāli Luksemburgā. 23. februārī tika paziņots, ka tās kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīgas un tiks likvidētas saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

Lai gan banku savienības izveide ir bijusi ļoti sekmīga, no iepriekš minētajām lietām ir jāizdara daži secinājumi. Pirmkārt, maksātnespējas sistēmas var saskaņot vēl vairāk, jo tā ir alternatīva noregulējumam, ko savukārt īsteno saskaņā ar ES vienoto sistēmu. Otrkārt, ir jāstiprina arī noregulējuma sistēma, lai pārvarētu likviditātes virzītu krīzi, ideālā gadījumā izmantojot instrumentus un procedūras, kurām vajadzētu būt vienkāršām, ātrām un pietiekami ticamām. Ir jāturpina darbs arī pie noregulējuma plānošanas procesa stiprināšanas, jo īpaši, nosakot un uzraugot visu vienību minimuma prasību pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām (vienmēr ņemot vērā katras grupas īpašos apstākļus), izstrādājot noregulējuma stratēģijas vai liekot lielāku uzsvaru uz savlaicīgas un atjauninātas informācijas vākšanu. Pašlaik notiekošā BAND reforma sniedz unikālu iespēju pašreizējā sistēmā iekļaut dažus svarīgus elementus un Eiropas noregulējuma sistēmu galu galā padarīt vēl spēcīgāku un stabilāku.

25.    Kāds ir Jūsu viedoklis par iespējamiem pasākumiem ceļā uz banku savienības izveides pabeigšanu ar Eiropas noguldījumu garantiju sistēmu un fiskālo atbalstu, ietverot spēkā esošo banku savienības tiesību aktu vajadzīgo īstenošanu un pašlaik notiekošo darbu attiecībā uz riska dalīšanu un samazināšanu?

Banku savienības izveides pabeigšana kopā ar kapitāla tirgu savienību ir ekonomikas un monetārās savienības prioritāte. Nepastāvot fiskālā riska dalīšanai, finanšu savienības nozīme satricinājumu absorbēšanā kļūst vēl jo lielāka. Turklāt, izveidojot vienlīdzīgus konkurences apstākļus banku savienībā esošajām bankām, tiks veicināta finanšu stabilitāte un monetārās politikas vienmērīga transmisija.

Kā minēts iepriekš, kopš krīzes jau ir īstenotas būtiskas reformas, pārskatot banku regulējumu un izveidojot vienoto uzraudzības mehānismu un vienoto noregulējuma mehānismu. Tā rezultātā bankas patlaban ir labāk kapitalizētas un ievērojami noturīgākas, turklāt ar labākiem maksātspējas, likviditātes un sviras rādītājiem.

ES Padome 2016. gada jūnijā vienojās par ceļvedi, lai pabeigtu banku savienības izveidi. Šis ceļvedis ietver pasākumus, kas vērsti uz riska dalīšanu un samazināšanu banku sektorā. Pašlaik notiek darbs pie šo pasākumu pareizākās secības izpētes un šā ceļveža praktiskas ieviešanas, kā tas tika pieprasīts 2017. gada Eurosamitā. Dalībvalstīm ir jāizlemj, cik lielā mērā riska samazināšanas un dalīšanas pasākumi būtu jāveic paralēli vai secīgi.

Būtiskus panākumus saistībā ar ceļvedī paredzētajiem riska samazināšanas pasākumiem nodrošina Komisijas 2016. gada novembra tiesību aktu priekšlikumi, kuru divi elementi (kreditoru hierarhija un SFPS Nr. 9) jau ir izskatīti paātrinātā kārtībā. Turpinās sarunas par pārējiem šā pasākumu kopuma elementiem. Galvenā problēma ES banku sektorā joprojām ir ienākumus nenesoši aizdevumi (INA). Ir jātiek galā ar krīzes sekām un jānovērš INA turpmākā uzkrāšanās.

Eiropas Komisijas novērtējums, kuram piekrīt citas iestādes, ir tāds, ka riski banku sektorā ir būtiski samazināti un tagad ir laiks virzīties uz priekšu, lai nodrošinātu banku savienības abus trūkstošos elementus: Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmu (ENAS) un kopīgo atbalsta mehānismu vienotajam noregulējuma fondam.

ENAS ir banku savienības trešais pīlārs, tāpēc tās trūkums ir būtiskākais banku savienības struktūrā. Visaptveroša noguldījumu apdrošināšanas sistēma nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus banku savienībā un veicinātu lielāku integrāciju finanšu jomā. Tagad, kad banku uzraudzība un noregulējums ir centralizēti, sniedzot noguldītājiem vienādas garantijas neatkarīgi no to atrašanās vietas, atbildība un saistības banku savienībā tiktu līdzsvarotas. Cenšoties panākt vienprātību, Komisija ierosināja pragmatisku turpmākās rīcības plānu, kas paredz ENAS pakāpenisku ieviešanu. Šajā pārskatītajā priekšlikumā pārapdrošināšanas pirmais posms neietver riska dalīšanu, un tam būtu jāveicina tās ātra ieviešana.

Attiecībā uz kopīgo atbalsta mehānismu vienotajam noregulējuma fondam jau ir panākta politiska vienošanās par tā ieviešanu, vēlākais, līdz pārejas perioda beigām. Ceļvedis paredz iespēju to sākt izmantot jau pirms tam — atkarībā no gūtajiem panākumiem riska samazināšanas pasākumu veikšanā. Pastāv plaša vienprātība, ka šim nolūkam piemērots būtu Eiropas Stabilizācijas mehānisms. Ātrs progress kopīgā atbalsta mehānisma ieviešanā ir svarīgs vienotā noregulējuma mehānisma ticamībai.

Pašlaik ir lieliska iespēja izveidot pilnvērtīgu banku savienību, kas nodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus Eiropas bankām un palielina to noturību pirms gaidāmajām krīzēm. Riska samazināšanas pasākumi palīdzēs panākt vajadzīgo vienprātību, lai gūtu panākumus riska dalīšanas jomā. Tajā pašā laikā riska dalīšanas pasākumi palīdz arī to samazināt. Dalībvalstīm ir grūti pieņemt lēmumu par pareizāko secību. Galu galā pilnvērtīga banku savienība palīdzēs saglabāt finanšu stabilitāti un tādējādi veicinās monetārās politikas vienmērīgu transmisiju.

26.  Kā joprojām pietrūkst, lai padziļinātu EMS?

Veidojot eurozonu, tika pieņemts, ka cenu stabilitāte kopā ar piesardzīgu fiskālo politiku, ko koordinē Stabilitātes un izaugsmes pakts, nodrošinās makroekonomikas stabilitāti monetārajā savienībā. Nebija pietiekamu mehānismu, lai novērstu atšķirības konkurētspējā, kuras radīja nepieņemamas nelīdzsvarotības pieaugumu eurozonā, kas galvenokārt tika finansēts ar īstermiņa parādu.

Kad šī nelīdzsvarotība sāka samazināties, atsevišķām eurozonas dalībvalstīm nebija tāda valūtas kursa, ko varētu izmantot kā korekcijas mehānismu. Darbaspēka un preču tirgus neelastība radīja ievērojamas izmaksas nodarbinātības un produkcijas ziņā. Turklāt finansiālā sadrumstalotība eurozonā un bailes no denominācijas maiņas vājināja vienotās monetārās politikas transmisijas mehānismu, tāpēc finansēšanas nosacījumus ekonomikas dalībniekiem noteica valsts, kurā tie atradās.

Kaut arī krīzes laikā īstenotās reformas būtiski uzlaboja EMS noturību, ir jādara vairāk, lai EMS pienācīgi sagatavotu nākamajai krīzei. EMS padziļināšana ietver tās struktūras pārveidošanu, uzlabojot EMS noturību un nodrošinot mehānismus, kas tai vajadzīgi, lai, pirmkārt, novērstu satricinājumus un, otrkārt, tiem pielāgotos, kad tie notiek.

Krīzes novēršana ir saistīta ar risku samazināšanu monetārajā savienībā. Pirmkārt, finanšu nozarē, kur jau ir īstenotas būtiskas reformas. Otrkārt, dalībvalstu ekonomikā, kur jānodrošina noturība, izmantojot atbilstošas strukturālās reformas, kas novērš atšķirības konkurētspējā. Strukturālās reformas ir galvenais riska samazināšanas mehānisms EMS. Papildus reālās konverģences veicināšanai strukturālās reformas atraisīs izaugsmes potenciālu un atbalstīs ilgtspējīgu nodarbinātību un ekonomikas izaugsmi.

Tomēr, pat ja tiktu sasniegta pilnīga konverģence, eurozona nespētu novērst visus makroekonomiskos satricinājumus. Tāpēc ir vajadzīgi arī krīzes pārvaldības instrumenti.

Finanšu savienība var veicināt riska dalīšanu privātajā sektorā. Lai veicinātu finanšu integrāciju, ir vajadzīga gan kapitāla tirgu, gan arī banku savienība. Lai gūtu labumu no pilnvērtīgas banku savienības, ir vajadzīgs kopīgs atbalsta mehānisms vienotajam noregulējuma fondam un Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēma (sk. iepriekšējo jautājumu).

Turklāt aizvien biežāk tiek prasīts nodrošināt makroekonomiskās stabilizācijas spēju eurozonai, lai palīdzētu izturēt nopietnus satricinājumus, kas sagrauj valsts automātiskos stabilizatorus. Šīs idejas atbalstītāji paredz, ka tas būtu papildinājums valsts fiskālajiem stabilizatoriem nopietna un nelabvēlīga satricinājuma gadījumā. To varētu arī izmantot, lai atbalstītu pienācīgas fiskālās nostājas īstenošanu, tādējādi veicinot atbilstošu politikas pasākumu kopumu eurozonā un samazinot pārmērīgu paļaušanos uz monetāro politiku, lai nodrošinātu stabilizāciju. Ja šī stabilizācijas spēja tiktu īstenota, tās izstrādē būtu pienācīgi jāņem vērā morālā riska apsvērumi un jānodrošina stimuli stabilai ekonomikas politikai, tostarp publisko finanšu stabilitāte vai strukturālo reformu īstenošana, kas nodrošina lielāku reālo konverģenci un uzlabo atsevišķo ekonomiku noturību.   

Visbeidzot, ESM stiprināšana, kā tas aprakstīts turpmāk, uzlabotu EMS spēju saglabāt finanšu stabilitāti.

Visas šīs reformas nodrošinātu eurozonas valstu ciešāku integrāciju, pieprasot suverenitātes nodošanu. Suverenitātes nodošana ir jāpapildina ar pienācīgu demokrātisko pārskatatbildību, pastiprinot valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta lomu.

27.  Kāds, Jūsuprāt, varētu būt izaicinājums Eiropas Centrālajai bankai, ja Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM) būtu jāpārveido par Eiropas Monetāro fondu (EMF)?

Kopš Eiropas Stabilizācijas mehānisma izveides 2012. gadā tam ir bijusi būtiska loma eurozonas finanšu stabilitātes nodrošināšanā. Kopā ar savu priekšteci — Eiropas Finanšu stabilitātes instrumentu (kas tika izveidots 2010. gadā) — tas sniedza finansiālu palīdzību piecām dalībvalstīm. Piecus gadus vēlāk līderi deva skaidru uzdevumu apspriest iestādes nākotni. Pašlaik ir unikāla iespēja izveidot pilnīgu drošības tīklu eurozonai. Eiropai ir vajadzīgas spējas un instrumenti, lai pārvaldītu tajā notiekošās krīzes, tajā pašā laikā saglabājot atvērtību dalībai SVF.

Raugoties tikai no institucionālā viedokļa, ESM pieder ES sistēmai. Tas stiprinātu tā demokrātisko pārskatatbildību. Tomēr, ja tam ir vajadzīgas izmaiņas Līgumos, sarunas var ieilgt. Tajā pašā laikā nevajadzētu zaudēt iespēju šo iestādi stiprināt, lai to noteiktā laikā iekļautu Kopienas sistēmā. ESM kā krīzes pārvaldības iestādei savu pienākumu izpildei ir vajadzīgi pienācīgi resursi.

Ir vērojama plaša vienprātība, ka ESM būtu piemērots tam, lai nodrošinātu kopīgo atbalsta mehānismu vienotajam noregulējuma fondam.

Sagaidāms, ka nākotnē ESM būs arī lielāka loma finansiālās palīdzības programmās, jo īpaši programmu izstrādē un uzraudzībā sadarbībā ar Komisiju.

Attiecībā uz ESM mijiedarbību ar ECB vispirms ir jāņem vērā, ka ECB un ESM pilnvaras atšķiras. ECB galvenais mērķis ir nodrošināt cenu stabilitāti eurozonā, savukārt ESM ir fiskāla iestāde, kas ir atbildīga par finanšu stabilitātes saglabāšanu eurozonā, sniedzot uz nosacījumiem balstītu finansiālu atbalstu eurozonas valstīm. Šīs pilnvaras ir savstarpēji papildinošas: cenu stabilitāte ir vajadzīgs nosacījums finanšu stabilitātei, savukārt finanšu stabilitāte palīdz nodrošināt monetārās politikas vienmērīgu transmisiju. Tāpēc pastiprināts ESM, kuram ir lielākas iespējas saglabāt finanšu stabilitāti, atbalstītu ECB, lai tā varētu izpildīt savas pilnvaras.

Visbeidzot, nav gaidāms, ka ESM kļūs par monetāru iestādi. Lai gan līdzības ar Starptautiskā Valūtas fonda lomu ir saprotamas, būtu ieteicams izvairīties no iespējamiem pārpratumiem nākotnē, to pārsaucot par Eiropas Monetāro fondu. Ir daudz citu nosaukumu, kuri varētu pienācīgi raksturot šīs iestādes būtību, tomēr galīgais lēmums paliks dalībvalstu ziņā.

28.  Kāds ir Jūsu viedoklis par vajadzību monetāro politiku stingri nodalīt no banku uzraudzības, un kādas reformas, Jūsuprāt, veicinātu un atvieglotu šādu nodalīšanu? Kāds ir Jūsu viedoklis par Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas (ESRK) pašreizējo institucionālo struktūru ECB paspārnē attiecībā uz tās konkrētajiem sasniegumiem makroprudenciālās uzraudzības jomā?

Šķiet, ka pašreizējā struktūra darbojas labi. Kompetenci kredītiestāžu uzraudzībā ECB ir uzņēmusies tādā veidā, ka pilnībā ir ņemta vērā tās neatkarība monetārās politikas funkciju izpildē. Kad Eiropas Centrālajai bankai 2014. gadā uzticēja kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību, tika uzskatīts, ka ECB kā eurozonas centrālā banka, ņemot vērā tās plašās zināšanas makroekonomikas un finanšu stabilitātes jautājumos, šos jaunos uzdevumus pildīs labi. Turklāt arī daudzu dalībvalstu centrālās bankas ir atbildīgas par banku uzraudzību.

Lai nodrošinātu abu kompetenču stingru nodalīšanu, tika pieņemts plašs tiesiskais regulējums (VUM regula, ECB lēmums par monetārās politikas un uzraudzības funkciju nošķirtības īstenošanu, mediācijas komisijas izveide, grozījumi iekšējos noteikumos, noteikumi par konfidencialitāti attiecībā uz informācijas apmaiņu un dienesta noslēpumiem), lai ikviena no šīm politikas funkcijām tiktu pildīta atbilstoši tās konkrētajiem mērķiem. Turklāt ECB iekšējā organizācija nodrošina to, ka uzraudzības uzdevumu izpildē iesaistītie darbinieki ir organizatoriski nošķirti no tiem, kuri iesaistīti citos uzdevumos, un tiem piemēro atšķirīgu ziņojumu sniegšanas kārtību. Vienotā uzraudzības mehānisma jautājumu risināšanai ir izveidotas arī jaunas procedūras, lai garantētu ātru un neatkarīgu procesu uzraudzības lēmumu pieņemšanā (piemēram, iebildumu neesamības procedūra). Visbeidzot, runājot par pārskatatbildību, Eiropas Centrālajai bankai ir jāziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par to, kā tā nodrošina abu funkciju nodalīšanu. Dažās jomās, piemēram, ECB kopīgo dienestu darbībā vai lēmumu pieņemšanas procesā, iespējama turpmāka pilnveidošana, bet kopumā saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu šī sistēma darbojas labi. Jebkurā gadījumā, efektīvai monetārās politikas un uzraudzības funkciju nodalīšanai nevajadzētu liegt izmantot — kur vien iespējams un vēlams — visus labumus, kas gaidāmi, šīs abas politikas funkcijas apvienojot vienā iestādē.

Runājot par Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju (ESRK), tā veiksmīgi darbojas kopš izveides. Tās panākumi lielā mērā ir visos līmeņos sniegtā ECB atbalsta rezultāts. Makroprudenciālā politika ir centrālajai bankai svarīgs jautājums, tāpēc ECB būtu jāsaglabā vadošā loma ESRK darbā. ESRK ir kopumā labi funkcionējoša iestāde, kurai nav vajadzīgas būtiskas pārmaiņas politikā, bet tikai mērķtiecīga struktūras pilnveidošana. Tomēr tās pašreizējā struktūra un sastāvs atspoguļo tās izveides laikā pastāvošo iestāžu sistēmu, kas pēc tam ir būtiski mainījusies. Viens no galvenajiem notikumiem ir vienotā uzraudzības mehānisma un vienotā noregulējuma mehānisma ieviešana. Sadarbība starp ESRK un šīm iestādēm būtu jāpastiprina, ņemot vērā to uzdevuma potenciālo nozīmi makroprudenciālās politikas īstenošanā.

29.  Kāds ir Jūsu viedoklis par banku sektora strukturālo reformu attiecībā uz iestādēm, kuras ir pārāk lielas vai pārāk cieši savstarpēji saistītas, lai bankrotētu?

Finanšu stabilitātes padome ciešā sadarbībā ar Bāzeles Banku uzraudzības komiteju jau ir izstrādājusi kritēriju kopumu, lai noteiktu banku globālo sistēmisko nozīmi. Saskaņā ar šiem kritērijiem pašlaik ir 30 kredītiestādes, kas iedalītas piecās grupās (lai gan piektā grupa pašlaik ir tukša) atbilstoši to globālās sistēmiskās nozīmes konkrētajai pakāpei, ar pieaugošām prasībām attiecībā uz kopējo zaudējumu absorbcijas spēju (TLAC). Papildus tam ES Kapitāla prasību direktīva ietver kritēriju kopumu, lai noteiktu citas sistēmiski nozīmīgas iestādes (t. i., bankas, kuru bankrotam varētu būt sistēmiska ietekme uz finanšu stabilitāti un reālo ekonomiku vienā vai vairākās dalībvalstīs), kurām arī piemēro papildu kapitālu. Visbeidzot, saskaņā ar Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvu ir jānosaka minimuma prasība pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām (MREL), ņemot vērā arī bankas lielumu un sarežģītību.

Prasības attiecībā uz TLAC un MREL ir būtisks solis ceļā uz problēmas "pārāk liela, lai bankrotētu" atrisināšanu. Tā mērķis ir nodrošināt iekšējās rekapitalizācijas instrumenta efektīvu un ticamu piemērošanu, izvairoties izmantot nodokļu maksātāju naudu.

D. ECB darbība, demokrātiskā pārskatatbildība un pārredzamība

30.  Kāda būs Jūsu personiskā pieeja sociālā dialoga veidošanai ECB?

ECB personāla un tās nodarbinātības politikas jautājumi pēdējā laikā kļūst aktuālāki. ECB lomai paplašinoties, dažu ar cilvēkresursu pārvaldību saistītu jautājumu nozīme ECB sociālā dialoga kontekstā aizvien pieaug. Es uzskatu, ka būtu ļoti lietderīgi vēl vairāk veicināt sadarbību ar personāla pārstāvjiem un arodbiedrībām, lai, strādājot kopā, turpinātu uzlabot situāciju tādos jautājumos kā resursu nodrošināšanas modelis, augstu darba kvalitātes standartu saglabāšana un pēcnodarbinātības pabalsti. Balstoties uz tādiem principiem kā pārredzamība, partnerība un savstarpēja cieņa, sociālais dialogs varētu nodrošināt konkrētus uzlabojumus ikvienam. Personāla pārstāvji būtu savlaicīgi jāinformē, un ar tiem būtu jāapspriežas par visiem jautājumiem, kas uz tiem attiecas. Turklāt ECBS/Eurosistēmas līmenī ECB uztur rezultatīvu dialogu ar personāla pārstāvjiem, kurš būtu jāsaglabā tajās jomās, kurās ECB lēmējiestāžu pieņemtie lēmumi var ietekmēt nodarbinātības nosacījumus centrālajās bankās.

31.  Kādi ir Jūsu secinājumi, salīdzinot pārredzamības politiku, ko piemēro ECB un pārējās galvenās centrālās bankas (Federālo rezervju sistēma, Anglijas Banka u. c.)?

Pārredzamībai un labai komunikācijai šodien ir būtiska nozīme monetārās politikas īstenošanā, lai nodotu ar politiku saistītu informāciju finanšu tirgiem un sabiedrībai un tādējādi varētu labi saprast un paredzēt monetārās politikas virzienu. Labāka sabiedrības izpratne uzlabo monetārās politikas ticamību un efektivitāti. Turklāt pārredzamība ir viens no labas pārvaldības stūrakmeņiem.

Pārredzamības politika, ko piemēro Federālo rezervju sistēma un Anglijas Banka, no vienas puses, un ECB, no otras puses, ir neizbēgami atšķirīga, jo šīs iestādes atšķiras pēc savas būtības, kā arī konteksta, problēmām un faktoriem, kas nosaka to darbību. Viens no šādiem būtiskiem aspektiem ir Eurosistēmas daudznacionālā rakstura sarežģītība salīdzinājumā ar citām monetārās politikas iestādēm. Tomēr tas nenozīmē, ka ECB pārredzamības standarti būtu zemāki nekā citām centrālajām bankām. Gluži pretēji — ECB pārredzamības standarti pēdējā laikā ir strauji un būtiski paaugstinājušies. Būtu jāatzīst ievērojamās pūles, ko pēdējos gados ECB ir ieguldījusi pārredzamības stiprināšanā. Monetārās politikas sanāksmju pārskatu un darba kārtību publiskošana ir tikai daži piemēri. Šajā ziņā sevišķi svarīga un atbalstāma ir ECB atkārtotā un stingrā apņemšanās pārskatīt, pielāgot un atjaunināt savu pārredzamības sistēmu.

32.  Kāds ir Jūsu viedoklis par ECB pārskatatbildību Eiropas Parlamenta priekšā un par vajadzīgajiem pasākumiem, lai to uzlabotu, jo īpaši saistībā ar ceturkšņa monetārajiem dialogiem ar Ekonomikas un monetāro komiteju? Kādi pasākumi un turpmākās reformas, Jūsuprāt, stiprinātu ECB demokrātisko pārskatatbildību Eiropas Parlamenta priekšā?

Pārskatatbildība nodrošina to, ka ECB darbojas saskaņā ar savām pilnvarām. Tas ir vajadzīgais pretsvars neatkarībai, kas ir būtiska, lai ECB varētu netraucēti īstenot šīs pilnvaras. ECB pilnvaras tai tieši piešķīra ES pilsoņi, ratificējot Līgumus, tāpēc no demokrātiskā viedokļa ECB atbild par savu rīcību ES pilsoņiem un to tieši ievēlētajiem pārstāvjiem, kuri veido Eiropas Parlamentu.

Gadu gaitā ECB ir izveidojusi stabilu un visaptverošu pārskatatbildības sistēmu. Priekšsēdētāja uzklausīšana EP Ekonomikas un monetārajā komitejā ik ceturksni, daudzie un dažādie jautājumi, ko EP deputāti sūta ECB attiecībā uz tās galvenajiem politikas virzieniem un darbībām, Valdes locekļu uzklausīšanas par konkrētiem tematiem, ECB gada pārskata publicēšana un iesniegšana, kā arī pasākumi pēc attiecīgās EP rezolūcijas pieņemšanas, biežā viedokļu apmaiņa starp EP un ECB priekšsēdētājiem un daudzās pārskatatbildības prasības, kas ietvertas VUM regulā, ir tikai daži piemēri, kas pierāda, cik dziļas un jēgpilnas ir ECB pārskatatbildības attiecības ar Eiropas Parlamentu.

Šajā kontekstā ceturkšņa monetārais dialogs ir svarīgs instruments, lai nodrošinātu pārredzamību monetārās politikas lēmumiem, ko ECB pieņem attiecībā uz ES pilsoņiem un to pārstāvjiem, jo īpaši laikos, kad lēmumi, tādi kā perspektīvas norādes vai netradicionālas monetārās politikas pakāpeniskas samazināšanas stratēģija, tiek rūpīgāk pārbaudīti. Es uzskatu, ka augstais līmenis, kādā pašlaik notiek mijiedarbība, pierāda, ka monetārais dialogs ir ļoti noderīgs pasākums, kurā EP deputāti neizvairās uzdot būtiski svarīgus jautājumus, savukārt ECB pārstāvji sniedz pēc iespējas plašāku ieskatu un pamatojumu. Turklāt Ekonomikas un monetārās komitejas izvēlētie temati un to pamata analīze, kas ietverta monetārās jomas ekspertu iepriekš sagatavotajos informatīvajos dokumentos, ir jautājumi, kuriem uzklausīšanās tiek pievērsta īpaša uzmanība un kuri ļauj EP deputātiem iesaistīties daudz plašākās diskusijās ar ECB par vispārējo ekonomikas politiku.

Tāpat kā attiecībā uz citām ES politikas jomām EP izmanto pamata līdzsvara un atsvara sistēmu, kas jāsaglabā un jānodrošina. Turklāt pārskatatbildības sistēmai ir jāpaliek efektīvai un pielāgotai jaunajām vajadzībām un uzdevumiem, mijiedarbību pēc vajadzības paplašinot. Monetārā dialoga gadījumā šīs mijiedarbības mērķis ir nodrošināt, ka ECB stratēģija ir labi izprasta, pareizi novirzīta un veiksmīgi un efektīvi īstenota. To varētu papildināt ar īpašām tematiskām apakšsesijām par konkrētiem jautājumiem, ļaujot padziļināti analizēt un pārrunāt jomas, par kurām ir īpaša interese. Īsi sakot, attiecībām starp ECB un Eiropas Parlamentu — tās galveno partneri pārskatatbildības ziņā — ir jāpaliek ciešām un stabilām.

33.  Kādi, Jūsuprāt, ir svarīgākie riski un izaicinājumi, kas šajos laikos sagaida ECB?

Neraugoties uz pēdējos gados veiktajiem ārkārtas nestandarta pasākumiem, joprojām tiek prognozēts, ka inflācija eurozonā dažos turpmākajos gados 2 % atsauces rādītāju nesasniegs. Šī situācija attaisno eurozonas ekonomisko un monetāro nosacījumu un līdz šim īstenoto pasākumu ietekmes pastāvīgu pārskatīšanu. Tajā pašā laikā ECB ir arī jābūt piesardzīgai attiecībā uz jebkuru iespējamu un pārmērīgu finanšu riska pieaugumu pašreizējā vidē, ko raksturo ļoti zemas procentu likmes un brīvi monetārie un finanšu nosacījumi.

Daži būtiski izaicinājumi monetārajai politikai eurozonā saglabāsies arī turpmāk. Ar dažiem no tiem eurozona saskarsies jau samērā drīz, bet citi ir gaidāmi tālākā nākotnē. Tuvākajā laikā un ciktāl inflācija pastāvīgi tuvosies savam mērķim, ECB būs jāizvērtē, kā tā normalizēs savu monetārās politikas nostāju. Tas ietver gan aktīvu iegādi saskaņā ar AIP, gan arī noguldījumu iespējas rādītāju, kas pašlaik ir negatīvs. Turklāt korekcijas neto aktīvu iegādes procesā būs jāsaista ar panākumiem, kas gūti, tuvinot inflāciju tās mērķim. Tiklīdz neto iegāde būs beigusies, normalizācijas process varēs turpināties, paaugstinot noguldījumu iespējas rādītāju un pārējos politikas rādītājus.

Papildus problēmām, ko rada pašreizējā zemas inflācijas vide un vajadzība beidzot normalizēt monetārās politikas nostāju, ilgtermiņā monetārā politika saskarsies ar samērā grūti pārvaramu izaicinājumu, kas saistīts ar to, ka procentu likmes nākotnē, visticamāk, saglabāsies ļoti zemas. Proti, fakti liecina, ka tā dēvētā dabiskā procentu likme attīstītajās valstīs pēdējos gados ir samazinājusies un tagad tā varētu būtu tuvu nullei vai pat negatīva. Neatkarīgi no pamatā esošajiem iemesliem (demogrāfiskajiem, tehnoloģiskajiem u. c.) tik zema dabiskā likme rada lielas grūtības tradicionālajai procentu likmju politikai.

Šajos apstākļos šķiet, ka daži no pēdējā laikā veiktajiem pasākumiem, piemēram, aktīvu iegādes programmas vai perspektīvas norādes par īstermiņa procentu likmēm, paliks centrālo banku arsenālā, jo tie ir izrādījušies noderīgi instrumenti ilgtermiņa likmju samazināšanai, kamēr īstermiņa likmes joprojām ir tuvu to efektīvajai apakšējai robežai. Tomēr arī šai politikai ir savi ierobežojumi. Tāpēc varētu būt pamatīgāk jāpārdomā iespējamās korekcijas monetārās politikas stratēģijā. Taču, lai gan jebkādas izmaiņas monetārās politikas stratēģijā ir centrālo banku atbildība, ir jāatceras, ka monetārā politika vairumā gadījumu nespēj paaugstināt dabiskās reālās procentu likmes. Šīs likmes lielā mērā nosaka reālie faktori, tādi kā demogrāfija un tehnoloģiskais progress. Tāpēc par dabisko likmju paaugstināšanu atbild citas politikas jomas, tādas kā fiskālā politika un jo īpaši strukturālās reformas. Tādējādi, lai gan monetārā politika pēdējos gados ir daudz sasniegusi, tikai visu ekonomikas politikas veidotāju saskaņoti centieni ļaus mums garantēt straujas un stabilas ekonomikas izaugsmes un cenu stabilitātes periodu eurozonā.

34.  Pēc Eiropas Ombuda nesen sniegtā ziņojuma un Eiropas Parlamenta ieteikumiem jaunākajā ziņojumā par ECB, kas tika pieņemts 2018. gada februārī, kāds ir Jūsu viedoklis par:

1)  vajadzību publiskot ECB Padomes locekļu finansiālo interešu deklarācijas, lai izvairītos no interešu konflikta,

2)  vajadzību nodrošināt divus gadus ilgu profesionālās atturēšanās periodu ECB Padomes locekļiem, kuriem beidzies pilnvaru termiņš,

3)  to, ka Valdes locekļiem būtu principā jāatturas no vienlaicīgas dalības forumos vai citās organizācijās, kurās piedalās ECB uzraudzītu banku vadītāji?

ECB ir iestāde, kuras uzdevums ir kalpot sabiedrības interesēm, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai no visiem tās darbiniekiem, bet jo īpaši lēmumu pieņemšanas struktūru locekļiem, tiktu pieprasīta augstāko ētikas standartu ievērošana un tādējādi varētu izvairīties no jebkāda iespējama interešu konflikta un nodrošināt augstāko iespējamo integritātes, kompetences, efektivitātes un pārredzamības līmeni.

Attiecībā uz prasību publiskot finansiālo interešu deklarācijas es piekrītu jebkuram pasākumam, kas uzlabo pārredzamību un pārskatatbildību tādās publiskās iestādēs kā ECB, jo tas ir vajadzīgs priekšnoteikums tās neatkarībai. Man kā Spānijas valdības loceklim šāda prasība jau tiek piemērota, un mans pienākums ir atklāt visas finansiālās vai privātās intereses gan pirms stāšanās amatā ministrijā, gan arī pēc atkāpšanās.

Attiecībā uz atturēšanās laiku es personiski neesmu pret šāda veida nogaidīšanas periodu, lai izvairītos no iespējama interešu konflikta. Faktiski Spānijas tiesību aktos (2015. gada 30. marta Likumā Nr. 3/2015, reguladora del ejercicio del alto cargo de la Administración General del Estado), kas man jāievēro, ir sīki reglamentēta profesionālās darbības un atalgojuma nesavietojamība vecākās valsts amatpersonas pienākumu izpildes laikā un pēc tam.

Attiecībā uz pēdējo jautājumu ECB Valdes locekļiem ir jāatrodas saiknē ar realitāti un reālo ekonomiku, lai pilnībā izprastu sistēmas dalībnieku uzskatus, šaubas un bažas. To var panākt dažādos veidos, lai gan ne visi no tiem ir piemēroti iespējamā interešu konflikta novēršanai.

35.  Kā Jūs vērtējat ECB iesaisti finansiālās palīdzības programmu kontekstā? Kāda, Jūsuprāt, nākotnē būs ECB potenciālā iesaiste finansiālās palīdzības programmās?

ECB dalība finansiālās palīdzības programmās, kas tagad ir noteikta divu tiesību aktu kopumā un ESM līgumā, dažkārt tika apstrīdēta, taču, manuprāt, var apgalvot, ka kritiskos brīžos tas bija vajadzīgs. Jebkurā gadījumā šāda dalība ir jāskata kontekstā ar ierobežoto laiku, spriedzi tirgū, nepilnīgu informāciju, ļoti mazu pieredzi lielu korekciju veikšanā monetārajā savienībā un pienācīga un precīza tiesiskā regulējuma trūkumu krīžu pārvarēšanai.

Šajā scenārijā ECB iesaiste, kas paredzēta piemērojamajos sekundārajos tiesību aktos, galvenokārt ietvēra tikai konsultāciju un ekspertu ieteikumu sniegšanu dažādos jautājumos, kas saistīti ar monetārās politikas pienācīgu darbību, finanšu stabilitāti un atbalstu vispārējai ekonomikas politikai Eiropas Savienībā. ECB (kopā ar Eiropas Komisiju un SVF) deva ieguldījumu Eurogrupā un ESM Valdē, kas bija vienīgā lēmumu pieņemšanas struktūra.

Neraugoties uz šo lomu un lai gan tika saglabāta ECB pilnīga neatkarība, reizēm tika izteiktas šaubas un bažas par ECB iespējamo iejaukšanos valsts suverenitātes jautājumos un/vai par iespējamu interešu konfliktu, tāpēc es uzskatu, ka arī turpmāk saistībā ar finansiālās palīdzības programmām ECB galvenokārt sniegs tikai konsultācijas uzraudzības un programmu novērtēšanas jomā.

No šā brīža turpmāko krīžu novēršana būs daudz efektīvāka — to nodrošinās stabilāka un vispusīgāka krīzes pārvarēšanas sistēma, kas ietver Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvu (BAND), un vēl aizvien nepabeigtā banku savienība, kas noteikti palīdzēs līdz minimumam samazināt vajadzību iesaistīt ECB.

36.  Ko konkrēti ECB varētu darīt, lai ECB augstākajiem amatiem nākotnē tiktu izvirzītas sieviešu dzimuma kandidātes un lai uzlabotu vispārējo dzimumu pārstāvību ECB?

Dzimumu pārstāvība ir ļoti svarīgs jautājums, un mūsu galvenajām iestādēm ir jārāda piemērs pārējai sabiedrībai. Tāpēc ir svarīgi, lai ECB, kā arī citas privātā un publiskā sektora struktūras, ieceltu sievietes augstākajos amatos. Šajā saistībā nākamajos divos gados būs jāievēlē četri jauni ECB Valdes locekļi. Visi locekļi, kuriem beidzas pilnvaru termiņš, ir vīrieši, tāpēc mums ir lieliska iespēja veidot Valdi ar lielāku dzimumu līdzsvaru un virzīties pretī dzimumu līdztiesībai.

ECB jau strādā pie tā, lai nodrošinātu dzimumu pārstāvību, atbalstot daudzveidīgu un iekļaujošu darba vidi, kā arī izvirzot konkrētus mērķus attiecībā uz sievietēm vadošos amatos. Tomēr būtu vajadzīgi lielāki panākumi, jo īpaši attiecībā uz vadošiem amatiem, un "stikla griestu" problēmas risināšana būs svarīga prioritāte arī nākamajos gados.

37.  Kā, Jūsuprāt, varētu uzlabot ECB pārskatatbildību par savas darbības efektivitāti Eiropas Revīzijas palātas priekšā?

Tā kā ECB ir neatkarīga iestāde, Revīzijas palātas pilnvaras ir ierobežotas, ietverot tikai ECB vadības darbības efektivitātes novērtējumu, kā tas paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. pantā. Mērķis ir saglabāt līdzsvaru starp publisko līdzekļu pareizas finanšu pārvaldības nodrošināšanu un pienācīgu ziņošanu iedzīvotājiem, no vienas puses, un ECB lēmumu pieņemšanas procesa norobežošanu no jebkāda īstermiņa politiskā spiediena, kas ir priekšnoteikums ECB pilnvaru pienācīgai izpildei. Jebkurā gadījumā — pēdējā laikā vērojamā ECB gatavība sadarboties un ņemt vērā Revīzijas palātas ieteikumus ir pozitīvs solis, tāpat kā tās apņemšanās savu pārskatatbildības sistēmu vēl vairāk pielāgot nākotnē gaidāmajiem izaicinājumiem.

38.  Ko Jūs domājat par to, ka Padome reiz neņēma vērā EP atzinumu par valdes locekļa iecelšanu?

Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (283. pants) Eiropas Centrālās bankas Valdes priekšsēdētāju, priekšsēdētāja vietnieku un pārējos četrus locekļus pēc Padomes ieteikuma, ko tā sniedz pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu un ECB Padomi, ieceļ Eiropadome. Tas nozīmē, ka par Valdes locekļu izraudzīšanos atbild tikai un vienīgi Padome.

Tāpēc, ja Padome pieņem lēmumu, kas nesaskan ar EP sniegto atzinumu, tas nenozīmē, ka šis atzinums nav ņemts vērā. Tas nozīmē tikai to, ka pēc atzinuma analīzes un novērtēšanas Padome tomēr pieņem citādu lēmumu.

Attiecībā uz jautājumā minēto konkrēto gadījumu EP atzinumā netika apšaubīta kandidāta atbilstība, bet tikai norādīts, ka kandidāts nav sieviete.

39.  Kā Jūs personiski plānojat uzlabot dzimumu līdzsvaru ECB?

Kā norādīju atbildē uz 36. jautājumu, dzimumu līdzsvars man ir prioritāte ne tikai līdztiesības apsvērumu dēļ, bet arī kā nosacījums ekonomikas efektivitātes nodrošināšanai. Ir ļoti daudz pierādījumu tam, ka daudzveidība un iekļautība ir darbības dzinējspēks, un dzimumu līdzsvars ir veids, kā veicināt daudzveidību. Tāpēc mums visiem ir jāstrādā atbilstoši savām iespējām un atbildībai, lai novērstu jebkādus šķēršļus, kas liedz sievietēm gūt panākumus profesionālajā jomā.

Ja tikšu ievēlēts par priekšsēdētāja vietnieku, es turpināšu šo principu atbalstīt, kā esmu to darījis iepriekš un kā to apliecina iecelšanas gadījumi, par kuriem esmu atbildīgs: sešus no astoņiem augsta līmeņa amatiem Ekonomikas ministrijā ieņem sievietes, tostarp visas trīs valsts sekretāres, valsts kases ģenerālsekretāre un rūpniecības un MVU ģenerālsekretāre.


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS PROCEDŪRA

Virsraksts

Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja vietnieka iecelšana

Atsauces

N8-0053/2018 – C8-0040/2018 – 2018/0804(NLE)

Apspriešanās / piekrišanas pieprasījuma datums

20.2.2018

 

 

 

Atbildīgā komiteja

       Datums, kad paziņoja plenārsēdē

ECON

 

 

 

 

Referenti

       Iecelšanas datums

Roberto Gualtieri

23.1.2018

 

 

 

Izskatīšana komitejā

26.2.2018

 

 

 

Pieņemšanas datums

27.2.2018

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

27

14

13

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Burkhard Balz, Hugues Bayet, Pervenche Berès, Udo Bullmann, David Coburn, Esther de Lange, Markus Ferber, Jonás Fernández, Neena Gill, Roberto Gualtieri, Brian Hayes, Gunnar Hökmark, Danuta Maria Hübner, Cătălin Sorin Ivan, Petr Ježek, Wolf Klinz, Georgios Kyrtsos, Philippe Lamberts, Werner Langen, Bernd Lucke, Olle Ludvigsson, Gabriel Mato, Costas Mavrides, Bernard Monot, Caroline Nagtegaal, Luděk Niedermayer, Stanisław Ożóg, Dimitrios Papadimoulis, Dariusz Rosati, Pirkko Ruohonen-Lerner, Anne Sander, Alfred Sant, Molly Scott Cato, Pedro Silva Pereira, Theodor Dumitru Stolojan, Kay Swinburne, Ramon Tremosa i Balcells, Ernest Urtasun, Marco Valli, Tom Vandenkendelaere, Jakob von Weizsäcker

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Enrique Calvet Chambon, Jan Keller, Verónica Lope Fontagné, Paloma López Bermejo, Thomas Mann, Michel Reimon, Tibor Szanyi, Romana Tomc, Miguel Urbán Crespo, Roberts Zīle

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Zbigniew Kuźmiuk, Edouard Martin, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra

Iesniegšanas datums

6.3.2018

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 9. martsJuridisks paziņojums - Privātuma politika