Procedūra : 2017/2129(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0156/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0156/2018

Debates :

PV 28/05/2018 - 24
CRE 28/05/2018 - 24

Balsojumi :

PV 30/05/2018 - 13.7
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0223

ZIŅOJUMS     
PDF 751kWORD 72k
2.5.2018
PE 609.409v02-00 A8-0156/2018

par kontroles pasākumu īstenošanu, lai nodrošinātu zivsaimniecības produktu atbilstību ES tirgus piekļuves kritērijiem

(2017/2129(INI))

Zivsaimniecības komiteja

Referente: Linnéa Engström

GROZĪJUMI
PASKAIDROJUMS – FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS
 EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

PASKAIDROJUMS – FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS

Eiropas Savienības zivju tirgus ir lielākais pasaulē un uzņem ceturto daļu no visa importa. 2016. gadā mēs importējām 8,8 miljonus tonnu zivsaimniecības un akvakultūras produktu salīdzinājumā ar ES saražotajiem 6,2 miljoniem tonnu. Tas, ka mēs esam atkarīgi no importa, lai apmierinātu gandrīz 60 % no kopējā piedāvājuma, nepārprotami ietekmē ES zivsaimniecības un tirdzniecības politiku.

ES tirgus ir diskriminējošs attiecībā uz zivīm un nosacījumiem, kas jāizpilda, lai zivis varētu laist tirgū. Šī diskriminācija nenāk par labu ES zvejas nozarei.

Nosacījumi ES kuģiem

Ir jāskata noteikumi un normas, kas jāizpilda ES zvejas nozarei. Visas ES flotes darbības reglamentē kopējā zivsaimniecības politika. Kā Komitejai zināms, tā ir plašs un detalizēts tiesību aktu kopums, kas skar daudzus zvejas aspektus un ietver visaptverošu kontroles režīmu (Regula (EK) Nr. 1005/2008, Regula (EK) Nr. 1224/2009 un Regula (ES) 2017/2403) ar mērķi nodrošināt, ka dalībvalstis piemēro šos noteikumus.

Turklāt ES flotēm ir jāievēro plašs klāsts citu politikas nostādņu cita starpā saistībā ar darba standartiem, apmācību, kuģu drošumu, piesārņojumu un citām vidiskām normām, nodokļu un fiskālajiem noteikumiem un fitosanitārajām normām.

Tā rezultātā ES nozvejotajām zivīm, kas tiek laistas ES tirgū, ir jāatbilst augstam standartam. Tā arī vajadzētu būt, jo ES patērētājam ir jāvar paļauties uz to, ka produkts būs kvalitatīvs un svaigs, kā arī uz to, ka tā ražošanā ir ievērotas dažādas sociālās, ekonomiskās un vidiskās normas. Tomēr patērētājs pat netiek informēts, ka zivis ir nozvejojis ES kuģis, jo tā ir brīvprātīgi sniedzama informācija.

Taču, lai saskaņotu visas iepriekš minētās politikas jomas, noteikumus un normas attiecībā uz nodokļiem, noteikumiem atbilstošiem zvejas rīkiem, pienācīgu atalgojumu, mazāk piesārņojošiem dzinējiem, zivīm, kas jāuzglabā piemērotā temperatūrā un apstākļos, utt., nākas maksāt noteiktu cenu. Beigu beigās ES zvejnieku nozvejotās zivis tirgū ir jāpārdod par konkrētu cenu, lai darbība būtu izmaksu ziņā lietderīga, vienlaikus konkurējot ar trešo valstu zvejnieku — kuriem var nebūt šādu ierobežojumu — produktiem.

Nosacījumi trešo valstu kuģiem

Trešo valstu zvejnieku nozvejotām un ES importētām zivīm ir jāatbilst citiem nosacījumiem. Ļoti neliela jūras sugu skaita tirdzniecību ierobežo CITES. ES fitosanitārās normas tiek īstenotas ar divpusējiem nolīgumiem, kas noslēgti ar trešām valstīm, kuras sniedz Komisijai to zvejas kuģu un pārstrādes uzņēmumu sarakstu, kuri tiek uzskatīti par atbilstošiem ES standartiem un kuriem ir atļauts veikt eksportu uz ES. NNN zvejas regulas mērķis ir nodrošināt, ka ES importētās zivis nav iegūtas NNN zvejā (nelegāla, nereģistrēta un neregulēta zveja).

Vairākas regulas attiecas uz tarifiem (VPS, VPS+, “Viss, izņemot ieročus”, autonomas tarifu kvotas utt.), taču tās galvenokārt nosaka maksājamā nodokļa summu, nevis paredz nosacījumus piekļuvei tirgum. VPS+ regulā ir prasīts ratificēt un piemērot vairākus starptautiskus juridiskos instrumentus (neviens no tiem neattiecas uz zveju), bet, ja Komisija uzskata, ka tas nav izdarīts, valsts zaudē savu preferenciālo tarifu, taču tās zivju produkti netiek aizliegti.

Visbeidzot, Regula (ES) Nr. 1026/2012 par neilgtspējīgu zveju ir ir tiesību akts ar iespējami plašu ietekmi, kas varētu ierobežot zivju piekļuvi ES tirgum, dodot iespēju ES aizliegt importu no valstīm, kas nesadarbojas kopēju interešu krājumu pārvaldībā.

Vienlīdzīgi konkurences apstākļi?

ES acquis — gan zivsaimniecības, gan citu jomu — izskatīšana skaidri rāda, ka NNN zvejas regula ir galvenais instruments, kas ļautu izveidot vienlīdzīgus konkurences apstākļus (kurus visi sakās atbalstām) ES ražotajām un importētajām zivīm. Ikvienā diskusijā par negodīgas konkurences novēršanu, neļaujot konkrētiem zivju produktiem nonākt ES tirgū, vienkāršākā atbilde ir, ka tas ir NNN zvejas regulas uzdevums. Šāda atbilde ir naiva un liekulīga, jo NNN zvejas regula ir izstrādāta tikai ar mērķi nepieļaut nelegāli nozvejotu zivju nonākšanu ES tirgū.

NNN zvejas regula

NNN zvejas regulas pieņemšana bija pavērsiena punkts pasaules cīņā pret NNN zveju. Par to ir daudz rakstīts, cita starpā pavisam nesenajā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta atskaitē un infografikā(1). Komisija ir veikusi pati savu regulas izvērtējumu, un Zivsaimniecības komiteja pirms dažiem gadiem finansēja pētījumu par regulas īstenošanu. Ziņojumus ir publicējuši arī dažādi pilsoniskās sabiedrības pārstāvji.

Lielākajā daļā analīžu atzīts, ka regula darbojas ļoti labi. Aizvien vairāk ir tādu valstu, kas pēc tam, kad ES ir tās iepriekšēji identificējusi vai noteikusi par cīņā pret NNN zveju nesadarbīgām valstīm, ir uzlabojušas savas zivsaimniecības pārvaldības un kontroles sistēmas, lai saglabātu piekļuvi pasaulē lielākajam zivju tirgum. Ņemot vērā, ka līdz šim neviena cita valsts nav uzņēmusies ieviest līdzīga veida instrumentu, lai nepieļautu nelegāli nozvejotu zivju nonākšanu tās tirgū, tas, kādā mērā šī regula ietekmē vispārējo pārvaldību, ir patiesi iespaidīgi.

Protams, regulas īstenošana nenorit bez problēmām. Tās noteikumi dalībvalstīs netiek īstenoti viendabīgi, cita starpā attiecībā uz nozvejas sertifikātu pārbaudi, to vietu inspekcijām, kurās zivis tiek importētas ES, un uzliktajām sankcijām. Neraugoties uz Komisijas nozīmīgajiem centieniem, joprojām nav saraksta ar NNN zvejā iesaistītajiem kuģiem (izņemot tos, kas atrodami RZPO sagatavotajos sarakstos). Lai gan sasniegts daudz, ir nepieciešami uzlabojumi.

Sanitārās prasības

Pārtikas produktu, tajā skaitā zivju, inspekcijas un ES tirgū laišanas atļauju piešķiršanas procedūras paredz Regula (EK) Nr. 854/2004 (2019. gada decembrī to aizstās Regula (ES) 2017/625, taču turpmāk aprakstītos noteikumus par zivsaimniecības produktiem mainīt nav paredzēts). Ar šo regulu tiek reglamentētas gan ES ražotās, gan importētās pārtikas inspekcijas, un tā ietver noteikumus par importētiem zivsaimniecības produktiem (kas netiek tieši izkrauti kādā no ES ostām). ES nosaka to apstiprināto trešo valstu sarakstu, kuru kompetentās iestādes sniedz “atbilstošas garantijas par atbilstību vai līdzvērtību Savienības barības un pārtikas tiesību aktiem un dzīvnieku veselības noteikumiem”. Šīs trešo valstu kompetentās iestādes informē ES par pārstrādes uzņēmumiem un zvejas kuģiem, kuriem ir atļauts veikt eksportu uz ES. Minētās trešo valstu kompetentās iestādes arī var deleģēt atļaujas piešķiršanas un inspekcijas pienākumus citai trešai valstij, piemēram, piekrastes valstij, ja šī cita trešā valsts arī ir iekļauta ES apstiprināto valstu sarakstā. Šai trešai valstij ir jāgarantē sarakstā iekļauto uzņēmumu atbilstība ES prasībām. Tai ir jāveic inspekcija, un tai ir tiesības apturēt prasības neievērojošo uzņēmumu eksportu uz ES. Tai arī tiek prasīts nodrošināt, lai sarakstā iekļautā informācija atbilstu aktuālajai situācijai.

2017. gada decembrī to trešo valstu uzņēmumu sarakstā, kuriem atļauts tieši eksportēt zivsaimniecības produktus uz ES, bija iekļauti 7032 pārstrādes uzņēmumi un saldētavas un 3818 zvejas kuģi (tai skaitā refrižeratorkuģi). Komisija uz šīm trešām valstīm periodiski nosūta inspekcijas vienības, lai pārbaudītu piemērojamo nosacījumu izpildi.

Lai gan šī sistēma var šķist teorētiski droša un kopumā lielāko daļu laika var pietiekami labi darboties, tai ir arī trūkumi, kas dažos gadījumos var izraisīt nopietnas problēmas.

Novērojumi vairāk nekā desmit gadu garumā ir parādījuši, ka daudzi no NNN zvejas darbībās iesaistītajiem kuģiem, kuru produkti tiek izkrauti un tirgoti ES, ir atrodami arī to kuģu sarakstos, kurus trešo valstu iestādes ir sertificējušas kā atbilstošus ES higiēnas prasībām.

Daži kuģi nekad neierodas ostā, un kompetentās iestādes tos regulāri neinspicē. Vairākos gadījumos šie kuģi ne vien skaidri neatbilst ES higiēnas prasībām, bet arī nodarbojas ar nelegālu zveju(2).

2006. gadā, veicot inspekcijas uz zvejas kuģa, kas kuģoja zem Ķīnas karoga Gvinejas ūdeņos, tā noliktavā tika atrastas tukšas zivju kastes ar vairāku tādu Ķīnas flotes zvejas kuģu nosaukumiem, kuri saņēmuši DG SANTE izsniegtu numuru. Grūti iedomāties, kā Ķīnas iestādes vai DG SANTE varētu pārbaudīt, vai zivis ir pienācīgi marķētas. Šis kuģis bija trīs gadus bez licences zvejojis Gvinejas ūdeņos, un to arestēja Gvinejas iestādes ar Greenpeace kuģa “MY Esperanza” palīdzību. Citi gadījumi, kad tika konstatēts, ka DG SANTE sarakstā iekļauti kuģi nodarbojas ar NNN zveju, bija 2014. un 2017. gadā.

Pēdējā DG SANTE veiktā revīzija Mauritānijā notika 2011. gadā. Ziņojumā norādīts:

“Noteiktiem saldētājkuģu veidiem (ķīniešu modelim) bija strukturāli defekti, kuru dēļ tiem nebija iespējams izpildīt nosacījumus, kas jāievēro eksportam uz ES paredzēto zivsaimniecības produktu apstrādē, proti, šķirošanas un ražošanas zonas nebija aizsargātas pret dabas apstākļu iedarbību. Turklāt šie kuģi bija vairāk vai mazāk nolietoti ,un daži no tiem bija teju vai nehigiēniski.” (11. lpp.)

DG SANTE tīmekļa vietnē nav atrodama informācija par turpmākām revīzijām, un apstiprināto Mauritānijas uzņēmumu sarakstā patlaban ir iekļauti 66 saldētājkuģi un viens apstrādes kuģis.

Vairāk nekā desmit gadu laikā ir dokumentēti daudzi gadījumi, kad DG SANTE apstiprināto uzņēmumu sarakstā iekļauti kuģi ir iesaistījušies NNN zvejā Rietumāfrikas ūdeņos — pat pēc NNN zvejas regulas stāšanās spēkā.

DG SANTE norāda, ka tad, ja kuģis ir iekļauts ES izveidotajā NNN zvejas kuģu sarakstā, muitas kontrole automātiski atsaka šāda kuģa izcelsmes zivju ievešanu. Tomēr uz muitas kontroli nevar pilnībā paļauties (sk. turpmāk). Turklāt attiecīgās Rietumāfrikas reģionālās un apakšreģionālās zvejniecības organizācijas (CECAF un SRFC) nesastāda NNN zvejas kuģu sarakstus, un ES sarakstā tiek iekļauti tikai tie NNN zvejas kuģi, kurus uzskaitījušas RZPO. Tādējādi iepriekšminēto zvejas kuģu nozvejotās zivis netiks liegts ievest, neraugoties uz to, ka šie kuģi ir bijuši iesaistīti NNN zvejā.

Tirdzniecība

Tirdzniecības tiesību aktos ir ļoti maz minēta zvejniecība, izņemot saistībā ar importa kvotu un tarifu regulējumu. Pat pavisam nesen noslēgtie brīvās tirdzniecības nolīgumi (BTN), kas paredz konkrētus noteikumus par zivsaimniecību, ir diezgan vienkāršoti. Piemēram, ar Japānu un Vjetnamu noslēgtajos BTN ir norādīti daži starptautiskie nolīgumi, kas jāievēro (no kuriem viens — FAO rīcības kodekss — ir brīvprātīgs), un iekļauta nekonkrēta apņemšanās apkarot NNN zveju. Zīmīgi, ka šie noteikumi paredzēti tajā nolīguma daļā, uz ko attiecas nevis juridiski saistošs strīdu izšķiršanas mehānisms, bet gan tikai nesaistoša arbitrāža. Nolīgumā pat nav pausta apņemšanās ratificēt un efektīvi īstenot virkni ar zivsaimniecību saistītu starptautisko instrumentu (līdzīgi VPS+) vai skaidra atsauce uz ES NNN zvejas regulu, vēl jo mazāk trešās valsts apņemšanās īstenot procesu, lai nodrošinātu, ka nelegāli nozvejotas zivis nenonāk to tirgū.

Bieži tiek vērtēts, ka ES pieeja tirdzniecībai negatīvi ietekmē labu zivsaimniecības pārvaldību ES, pastāvīgi atverot ES tirgu zivju produktiem no valstīm, kas, iespējams, neievēro tos pašus standartus, kurus ievērojam mēs. 2014. gadā Komisija ierosināja piešķirt Filipīnām VPS+ statusu, vienlaikus to iepriekšēji nosakot par nesadarbīgu valsti. Šķiet, Komisija neapzinās, ka ir nekonsekventi, no vienas puses, brīdināt valsti par to, ka tai draud nopietns zivsaimniecības produktu tirdzniecības aizliegums, un, no otras puses, tajā pašā laikā tai piešķirt labvēlīgāku tirdzniecības statusu.

Cits piemērs ir Dienvidkoreja, ar kuru Komisija apsprieda BTN tajā pašā laikā, kad Koreja tika iepriekšēji noteikta par nesadarbīgu valsti. Šis statuss tika atcelts 2015. gada aprīlī, lai gan Korejas tiesību akti joprojām nebija apmierinoši.

Ievedot importētus produktus — to skaitā zivis — ES teritorijā, tie ir jāatmuito. Nesenā Revīzijas palātas ziņojumā(3) tomēr tika konstatēti nozīmīgi trūkumi un nepilnības, kas nozīmē, ka ES muitas kontrole netiek efektīvi piemērota. Viena no konstatētajām problēmām ir nepatiesas izcelsmes valsts deklarēšana, kas acīmredzami ietekmē šā ziņojuma skatīto jautājumu.

Tirgus standarti

Tirgu kopīgā organizācija (Regula (ES) Nr. 1379/2013) ietver noteikumus par lielāko daļu zivsaimniecības un akvakultūras produktu laišanu tirgū, cita starpā par informāciju, kas jānorāda uz etiķetes. Tā dod iespēju attīstīt ES ražotu un importētu zivju tirdzniecības standartus tādos jautājumos kā kvalitāte, svaigums, lielums utt.

Kas attiecas uz marķējumu, patērētājam obligāti sniedzamā informācija, proti, suga, ražošanas apgabals un izmantotā metode, tostarp rīku veids savvaļas zivju gadījumā, attiecas tikai uz nelielu daļu no kopējā tirgus, jo tā netiek prasīta saistībā ar sagatavotiem, konservētiem vai pārstrādātiem produktiem, piemēram, zivju konserviem. Līdz ar to konkurences apstākļi ES nav vienlīdzīgi izsekojamības un patērētājam sniedzamās informācijas ziņā.

Attiecībā uz tirdzniecības standartiem Komisija ir nule kā sākusi to lietderības un efektivitātes izvērtēšanas procedūru, jo pēdējais standarts tika pieņemts pirms vairāk nekā 20 gadiem. Tā ir pozitīvi vērtējama norise, jo dod iespēju izvērtēt tirdzniecības standartus, kas sniedzas tālāk par produktu kvalitāti, ļaujot piemērot augstākus standartus importētām zivīm, lai nodrošinātu, ka tās atbilst konkrētiem minimuma saglabāšanas kritērijiem, piemēram, minimālajam zivs lielumam. DG MARE sniegtie aprēķini rāda, ka pašreizējie tirdzniecības standarti, kas lielākoties attiecas uz svaiguma pakāpi un lieluma kategorijām, tiek piemēroti 75 % ES izkrāvumu, bet mazāk nekā 10 % importa.

Darba standarti

Pastāv vairāki starptautiskie instrumenti attiecībā uz darba apstākļiem, kas piemērojami gan konkrēti jūrniekiem, gan zvejniekiem. Tie ietver turpmāk norādītos aspektus.

•  Darba apstākļi, uz ko attiecas Konvencija par darbu jūrniecībā (ratificējušas 25 dalībvalstis, iestrādāta Direktīvā 20009/13/EK) un zvejniekiem domātā SDO Konvencija Nr. 188 par darbu zvejniecībā (ratificējušas 3 dalībvalstis, daļēji iestrādāta Direktīvā (ES) 2017/159). Šo direktīvu izveidoja sociālie partneri, izmantojot LESD 155. pantu, jo dalībvalstis ļoti kavējās ar pamatā esošās konvencijas ratificēšanu. Diemžēl tajā nav iekļauti noteikumi par izpildes nodrošināšanu. Turklāt tā neattiecas uz pašnodarbinātajiem zvejniekiem, ja vien tie nestrādā uz viena kuģa ar zvejniekiem, kam direktīva ir piemērojama.

•  Kuģu konstrukcija un kuģošanas spēja, uz ko attiecas Konvencija par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras (ratificējušas visas dalībvalstis, iestrādāta Direktīvā 1998/18/EK) un Keiptaunas nolīgums zvejniekiem (ratificējušas 11 dalībvalstis, iestrādāts (tikai attiecībā uz kuģiem, kuru garums pārsniedz 24 m) Direktīvā 1997/70/EK).

•  Apmācība un sertifikācija, uz ko attiecas Konvencija par jūrnieku sagatavošanas, sertificēšanas un sardzes pildīšanas standartiem (ratificējušas visas dalībvalstis, iestrādāta vairākās direktīvās) un Konvencija par zvejas kuģu apkalpes sagatavošanas, sertificēšanas un sardzes pildīšanas standartiem (ratificējušas 6 dalībvalstis, nav iestrādāta acquis). Sociālie partneri LESD 155. pantā paredzēto procedūru vēlas izmantot arī attiecībā uz šo konvenciju, kam vajadzētu būt starp Komisijas prioritātēm.

Lai gan ES un tās dalībvalstis ļoti aktīvi darbojas, lai nodrošinātu atbilstību starptautiskajiem standartiem, kas attiecas uz jūrniekiem, tās ārkārtīgi maz dara, lai pievērstu tādu pašu vērību zvejniekiem un nodrošinātu viņu aizsardzību (jūrniekiem un zvejniekiem piemērojamie standarti paši ir atšķirīgi). Ņemot vērā to, ka zvejnieku skaits ievērojami pārsniedz jūrnieku skaitu, tā ir nopietna nolaidība no ES puses attiecībā uz tās pienākumu nodrošināt zvejas nozares personāla drošumu un dzīvības aizsardzību uz jūras kopumā.

Saistībā ar šo ziņojumu ir acīmredzams, ka uz ES grūti paļauties attiecībā uz zvejnieku darba standartiem citās valstīs, jo tā nav izpildījusi savas starptautiskos pienākumus pašas teritorijā. Dalībvalstīm ir jāratificē šie svarīgie instrumenti zvejnieku aizsardzībai.

Kontroles regula

Tāpat kā par NNN zvejas regulu, daudz rakstīts arī par Kontroles regulu. Lai gan tai raksturīga zināma nekonsekvence un nenoteiktība, jau daudzus gadus ir bijis skaidrs, ka galvenā problēma ir regulas neviendabīgā piemērošana dalībvalstīs. Gan pašas Komisijas izvērtējumā, gan Revīzijas palātas ziņojumā ir minētas problēmas, cita starpā saistībā ar datu pārbaudi, informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, punktu sistēmas nepilnīgu piemērošanu vai nepiemērošanu vispār, kā arī pietiekami neatturošām sankcijām.

Salīdzinoši retajos gadījumos, kad Komisija ir vērsusies ES Tiesā pret dalībvalsti par Kontroles regulas nepilnīgu piemērošanu, ir panākti ievērojami uzlabojumi. Piemēram, pēc tam, kad ES Tiesa 2008. gadā pieņēma nolēmumu pret Spāniju(4), tā ātri uzlaboja Kontroles regulas īstenošanu.

Komisijas rīcībā ir arī citi pārliecināšanas instrumenti, piemēram, rīcības plāni, un nākas izteikt nožēlu par to, ka Komisija nav tos plašāk izmantojusi situācijas uzlabošanai.

Komisija ir paziņojusi par nodomu pārskatīt Kontroles regulu. Kā norādīts I. Thomas ziņojumā(5), jebkādai Kontroles regulas pārskatīšanai ir jābūt mērķtiecīgai, jāsaglabā efektīvi noteikumi pārkāpumu novēršanai, konstatēšanai un attiecīgu sankciju piemērošanai un galvenokārt jākoncentrējas uz standartu labāku īstenošanu dažādās dalībvalstīs. Pārskatot regulu, nedrīkst pazemināt augstākos aizsardzības standartus darba tiesību, vides, arodbiedrību vai sabiedrības jomā.

Pārskatīšanai jānodrošina nostiprināts, efektīvāks un līdzsvarotāks ES kontroles režīms, cita starpā uzlabojot visu zivsaimniecības produktu izsekojamību.

Taču, lai netiktu pieļauta diskriminācija, papildus uzlabotai izsekojamībai ES būtu jāpieprasa, lai visi tās teritorijā tirgotie produkti atbilstu viena un tā paša līmeņa saglabāšanas un pārvaldības pasākumiem, kā arī ES tiesību aktos paredzētajām higiēnas prasībām.

(1)

http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/BRIE/2017/614598/EPRS_BRI(2017)614598_EN.pdf.

(2)

https://www.greenpeace.org/archive-international/Global/international/planet-2/report/2007/8/plunder2006.pdf.

(3)

Īpašais ziņojums Nr. 19/2017.

(4)

C-189/07.

(5)

A8-0234/2016.


EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par kontroles pasākumu īstenošanu, lai nodrošinātu zivsaimniecības produktu atbilstību ES tirgus piekļuves kritērijiem

(2017/2129(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK(1),

–  ņemot vērā kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) kontroles režīmu, kas ietver Padomes Regulu (EK) Nr. 1224/2009(2) un Padomes Regulu (EK) Nr. 1005/2008(3) un Regulu (ES) 2017/2403(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1379/2013 par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1184/2006 un Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 104/2000(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 854/2004, ar ko paredz īpašus noteikumus par lietošanai pārtikā paredzētu dzīvnieku izcelsmes produktu oficiālās kontroles organizēšanu(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1026/2012 par konkrētiem pasākumiem zivju krājumu saglabāšanas jomā attiecībā uz valstīm, kuras atļauj neilgtspējīgu zveju(7),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas2017. gada decembra Īpašo ziņojumu Nr. 19/2017 “Ievešanas procedūras: trūkumi tiesiskajā regulējumā un neefektīva īstenošana ietekmē ES finanšu intereses”,

–  ņemot vērā 2017. gada 27. aprīļa rezolūciju par Kopienas attālākajos reģionos reģistrēto zvejas flošu pārvaldību(8),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0156/2018),

A.  tā kā ES ir pasaulē lielākais zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgus, kas 2016. gadā uzņēma 24 % no kopējā pasaules importa, un šādu produktu patēriņā par vairāk nekā 60 % ir atkarīga no importa;

B.  tā kā 2010. gada 8. jūlija rezolūcijā par zivsaimniecības un akvakultūras produktu importa režīmu ES(9) Parlaments uzsvēra, ka viens no ES zivsaimniecības un akvakultūras produktu importa politikas galvenajiem mērķiem ir nodrošināt, lai importētie produkti visos aspektos atbilstu tām pašām prasībām, kas izvirzītas ES ražotajiem produktiem, un ka ES centieni padarīt zivsaimniecību ilgtspējīgu nav savienojami ar produktu importu no valstīm, kas zvejo, nerūpējoties par ilgtspēju;

C.  tā kā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumā “Tirdzniecība visiem: ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497) ir izteikta apņēmība, ka ES īstenos atbildīgāku tirdzniecības politiku kā instrumentu ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanai;

D.  tā kā tas, vai ES ražotāju zivis atbilst ES sanitārajiem standartiem, ir jāpārbauda dalībvalstīm, taču attiecībā uz importētām zivīm Komisija atļauj trešām valstīm apzināt uzņēmumus, kam atļauts eksportēt zivju produktus uz ES ar nosacījumu, ka tie var garantēt līdzvērtīgus standartus;

E.  tā kā ES tālākie reģioni Karību jūrā, Indijas okeānā un Atlantijas okeānā robežojas ar trešām valstīm, kuru zvejas, ražošanas un tirdzniecības nosacījumi ne vienmēr atbilst ES standartiem, un līdz ar to veidojas negodīga konkurence ar vietējo produkciju;

F.  tā kā attiecībā uz zvejniekiem ir daudz starptautisku instrumentu, kas būtu jāratificē un jāīsteno, piemēram, Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvencija Nr. 188 par darbu zvejniecībā, Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) 2012. gada Keiptaunas nolīgums un SJO Starptautiskā konvencija par zvejas kuģu apkalpes sagatavošanas, sertificēšanas un sardzes pildīšanas standartiem (STCW-F);

G.  tā kā 2017. gada 29. novembrī sniegtā zinātniskā ieteikuma Nr. 3/2017 “Food from the Oceans” (Pārtika no okeāniem) secinājumos ieteikts integrēt ilgtspējīgas attīstības mērķus visās Savienības politikas jomās un piemērot šo pašu pieeju citiem starptautiskajiem forumiem un atbalstot citus pasaules reģionus, lai līdzsvarotu ekonomiskos un ekoloģiskos mērķus, kas ir saistīti ar pārtikas ražošanu un jūras vidi,

1.  norāda — lai zivsaimniecības un akvakultūras produktus laistu tirgū, ES zivsaimniecības nozares dalībniekiem ir jāievēro plašs klāsts regulu un jāizpilda stingri kritēriji, cita starpā KZP noteikumi un sanitārie, darba, kuģu drošuma un vides standarti, kas visi ir nostiprināti ar režīmiem atbilstības nodrošināšanai; ir pārliecināts, ka minēto noteikumu apvienojums rada augstus produkcijas kvalitātes un ilgtspējas standartus, kuru ievērošanu pamatoti sagaida ES patērētāji;

2.  uzskata, ka trešo valstu zivsaimniecības un akvakultūras produktu atbilstība ES standartiem, kas attiecas uz vides un sociālo ilgtspēju, veicinātu ilgtspēju minētajās trešās valstīs un palīdzētu radīt godīgāku konkurenci ES produktu un trešo valstu produktu starpā;

3.  pauž bažas par to, ka šādu produktu imports ir pakļauts retākām kontrolēm, galvenokārt kontrolējot sanitāros standartus un Nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas (NNN zveja) regulas(10) izpildi, un minētā regula ir izstrādāta tikai, lai nodrošinātu, ka produkta zvejā ir ievēroti piemērojamie noteikumi;

4.  uzsver — lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret importētiem un Eiropas zivsaimniecības un akvakultūras produktiem, kam vajadzētu būt ES zivsaimniecības politikas galvenajam mērķim, ES būtu jāpieprasa, lai visi importētie produkti atbilstu ES saglabāšanas un pārvaldības standartiem, kā arī ES tiesību aktos noteiktajām higiēnas prasībām; norāda, ka tas palīdzētu radīt godīgāku konkurenci un paaugstināt jūras resursu izmantošanas standartus trešās valstīs;

5.  uzskata, ka ES centieni saglabāt zivju krājumus un padarīt zivsaimniecību ilgtspējīgu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (KZP) nav savienojami ar zivsaimniecības un akvakultūras produktu importu no valstīm, kuras palielina savu zvejas jaudu, neievērojot ilgtspējas aspektu, un ir vienīgi ieinteresētas gūt īstermiņa peļņu;

6.  pauž bažas par to, ka atšķirīgi noteikumi par zivju laišanu tirgū rada diskriminējošu tirgu, kas negatīvi ietekmē ES zvejniekus un zivju audzētājus, tādēļ būtu jāpastiprina un jāuzlabo zivsaimniecības un akvakultūras produktu kontrole;

7.  uzskata, ka visās dalībvalstīs būtu jāveicina Kontroles regulas(11) piemērošana, lai to viendabīgā un saskaņotā veidā piemērotu gan ES produktiem, gan importētajiem produktiem visos piegādes ķēdes posmos, arī mazumtirdzniecības un ēdināšanas pakalpojumu posmā; norāda, ka tas attiecas arī uz noteikumiem par marķējumu;

Sanitārie standarti

8.  pauž bažas par to, ka Savienības noteiktā sistēma, ko izmanto trešo valstu kompetentās iestādes, lai pārbaudītu uz ES eksportēto zivsaimniecības produktu atbilstību sanitārajiem kritērijiem, nesniedz pietiekamas garantijas, ka šie kritēriji tiek vienmēr ievēroti;

9.  aicina Komisiju nodrošināt plašākas apmācības, lielāku tehnisko palīdzību un vairāk iespēju institucionālo spēju veidošanai, lai palīdzētu jaunattīstības valstīm ievērot ES noteikumus; atbalsta tādas iniciatīvas kā Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāta (DG SANTE) programma “Labāka apmācība nekaitīgākai pārtikai”, saskaņā ar kuru jaunattīstības valstu oficiālajā kontrolē iesaistītajiem darbiniekiem tiek organizēti apmācību kursi par ES standartiem zivsaimniecības un akvakultūras produktiem;

10.  uzsver, ka ir svarīgi importētajiem zivsaimniecības un akvakultūras produktiem, arī barībai un barības ražošanai izmantotajām sastāvdaļām, visos aspektos stingri piemērot ES tiesību aktus sanitāro normu un inspekciju jomā (tostarp attiecībā uz pārtikas drošību, izsekojamību un profilaksi), kas ir ļoti svarīgi patērētāju aizsardzības aspekti; šajā sakarībā mudina Komisiju pastiprināt trešo valstu inspekciju programmu, pielāgojot Pārtikas un veterinārā biroja komandējumus, pirmām kārtām palielinot katrā komandējumā pārbaudīto uzņēmumu skaitu, lai iegūtu datus, kas labāk ataino patieso situāciju trešās valstīs;

11.  norāda, ka pat DG SANTE veiktās revīzijas liecina, ka dažas trešās valstis ne tuvu nenodrošina produktu atbilstību nepieciešamajiem sanitārajiem standartiem, vismaz attiecībā uz zvejas un pārstrādes kuģiem un refrižeratorkuģiem, un tas traucē ES robežkontroles punktos veikt sanitāro kontroli, lai pārbaudītu likumā noteikto sanitāro prasību izpildi;

12.  pauž satraukumu par novērojumiem, ka trešo valstu zvejas kuģiem, kas darbojas pie Rietumāfrikas krastiem, ir grūtības nodrošināt produktu izsekojamību un sanitāro standartu ievērošanu; uzskata, ka nevar pilnībā paļauties uz to sertifikātu patiesīgumu, kurus trešās valstis ir izsniegušas kuģiem un uzņēmumiem, kam atļauts eksports uz ES;

13.  uzskata, ka trešo valstu iespēja deleģēt citām izvēlētām trešām valstīm — pat piekrastes valstīm — tiesības izsniegt šādus sertifikātus ir pretrunā karoga valsts atbildības koncepcijai, uz ko balstās KZP un arī NNN zvejas regula, jo īpaši attiecībā uz tās karoga valsts atbildību, kura apstiprina nozvejas sertifikātu; uzskata, ka Komisijai būtu jāizbeidz prakse ļaut trešām valstīm deleģēt šādas tiesības citām valstīm;

14.  turklāt uzskata, ka kompetentajām iestādēm vismaz reizi gadā būtu jāveic zvejas kuģu sanitārā inspekcija;

Darba tiesības

15.  norāda, ka krasi atšķiras dalībvalstu slavējamie panākumi ar jūrniekiem saistīto darba konvenciju ratificēšanā un to ārkārtīgi sliktie rezultāti ar zvejniekiem saistīto konvenciju ratificēšanā, un mudina tās nekavējoties ratificēt attiecīgos instrumentus, cita starpā SDO Konvenciju Nr. 188, Keiptaunas nolīgumu un SJO Starptautisko konvenciju par zvejas kuģu apkalpes sagatavošanas, sertificēšanas un sardzes pildīšanas standartiem (STCW-F);

16.  apsveic sociālos partnerus par Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 155. panta sekmīgo izmantošanu, lai risinātu sarunas par Padomes Direktīvu (ES) 2017/159(12), ar ko tiek daļēji īstenota SDO Konvencija Nr. 188, vienlaikus paužot nožēlu, ka tā neattiecas uz pašnodarbinātajiem zvejniekiem; mudina Komisiju pabeigt šo procesu, iesniedzot priekšlikumu par papildu direktīvu, kas ietvertu izpildes panākšanas noteikumus, kā tas darīts kuģošanas jomā;

17.  šajā sakarībā mudina Komisiju sākt procedūras LESD 155. panta izmantošanai attiecībā uz STCW-F, lai uzlabotu drošību jūrā zvejas nozarē, kas ir plaši atzīta par vienu no visbīstamākajiem arodiem pasaulē;

18.  atbalsta nemitīgos centienus uzlabot ES zivsaimniecības politiku, lai to padarītu ilgtspējīgāku vides ziņā, nodrošinot piekrastes kopienu ilglaicīgu pastāvēšanu un uzturvielām bagātas pārtikas avotu; salīdzinājumam norāda uz to, ka ES tirgus ir aizvien vairāk atvērts zivsaimniecības produktiem no trešām valstīm, kurās pārvaldības režīms nav tik stingrs; uzskata, ka līdz ar to zivsaimniecības politika un tirdzniecības politika nav saskaņotas;

Tirdzniecības politika

19.  pauž nožēlu par to, ka Komisija dažkārt dod pretrunīgus signālus trešām valstīm, piemēram, apspriežot brīvās tirdzniecības nolīgumus (BTN) ar valstīm, kas ir provizoriski noteiktas par noteikumus neievērojošām valstīm saskaņā ar NNN zvejas regulu vai Neilgtspējīgas zvejas regulu, vai citādi paplašinot to piekļuvi ES tirgum(13);

20.  aicina Komisiju nodrošināt Savienības tirdzniecības un zivsaimniecības politikas ciešu koordināciju, arī sarunās par tirdzniecības nolīgumiem, kas ietver ar zivsaimniecībām saistītus jautājumus; uzskata, ka ir svarīgi analizēt BTN ekonomisko un sociālo ietekmi uz ES zivsaimniecības produktiem, vajadzības gadījumā ieviest piemērotus aizsardzības pasākumus un noteikt konkrētus zivsaimniecības produktus par sensitīviem;

21.  uzskata, ka ES kā pasaulē lielākā zivsaimniecības produktu importētāja kopā ar citām lielākajām zivju importētājvalstīm ir politiski atbildīga par to, lai Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) tirdzniecības noteikumi atbilstu pēc iespējas augstākiem vispārējiem zivsaimniecības pārvaldības un saglabāšanas standartiem; šajā nolūkā aicina Komisiju nodrošināt, ka ES divpusējos un daudzpusējos tirdzniecības nolīgumos tiek nostiprināta taisnīga, pārredzama un ilgtspējīga zivju tirdzniecība;

22.  uzstāj, ka BTN un citos daudzpusējos nolīgumos ar tirdzniecības noteikumiem, par kuriem Komisija risina sarunas, ir jāiekļauj pastiprinātas ilgtspējīgai attīstībai veltītas sadaļas, kurās pievērsta uzmanība konkrētiem zivsaimniecības jautājumiem un kurās:

  ir skaidri pastiprinātas NNN zvejas regulas prasības un trešai valstij uzlikts pienākums sākt procedūru nolūkā nepieļaut NNN zvejā iegūtu zivju nonākšanu tās tirgū, lai novērstu to nonākšanu ES netiešā ceļā;

  ir pieprasīts, lai trešā valsts ratificētu un efektīvi īstenotu galvenos starptautiskos zivsaimniecības instrumentus, piemēram, ANO Jūras tiesību konvenciju, ANO Nolīgumu par zivju krājumiem, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) Nolīgumu par ostas valsts pasākumiem un FAO atbilstības nolīgumu, un ievērotu attiecīgo reģionālo zvejniecības pārvaldības organizāciju (RZPO) standartus;

23.  prasa rūpīgi apsvērt tālāko reģionu intereses, slēdzot ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumus vai tirdzniecības nolīgumus ar trešām valstīm, vajadzības gadījumā paredzot sensitīvu produktu izslēgšanu;

24.  aicina Komisiju, sagatavojot vienošanos par stāvokli pēc Brexit, noteikt, ka Apvienotās Karalistes piekļuve ES zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgum ir atkarīga no ES kuģu piekļuves Lielbritānijas ūdeņiem un KZP piemērošanas;

25.  aicina Komisiju ierosināt grozījumu VPS regulai(14) nolūkā pievienot svarīgus zivsaimniecības instrumentus, piemēram, ANO Jūras tiesību konvenciju, ANO Nolīgumu par zivju krājumiem, FAO atbilstības nolīgumu un FAO Nolīgumu par ostas valsts pasākumiem, kā vienus no instrumentiem, kas ir jāratificē un jāpiemēro, kā arī iekļaut noteikumus, kuri ļautu apturēt VPS+ statusu gadījumos, ja minēto instrumentu noteikumi nav piemēroti; 

26.  uzsver — lai novērstu trūkumus BTN tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļu īstenošanā un nostiprinātu minētos noteikumus, tajos būtu jāiekļauj saistošs strīdu izšķiršanas mehānisms (ietverot savstarpējas valdību konsultācijas, grupas procedūru, sabiedrības piekļuvi dokumentiem un apspriešanos ar pilsonisko sabiedrību), ko papildinātu iespēja piemērot sankcijas, ja netiek ievērotas starptautiskās saistības;

27.  pauž satraukumu par Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā Nr. 19/2017 aprakstītajām muitas kontroles nepilnībām un trūkumiem un mudina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas ātrāk īstenot ziņojumā paustos ieteikumus;

28.  norāda, ka papildus vispārējām prasībām par nefinanšu informācijas atklāšanu, kuras jāievēro lieliem uzņēmumiem, divās problemātiskās nozarēs — kokmateriālu un konflikta zonās iegūtu izrakteņu nozarē — ir noteiktas papildu prasības visu lielumu dalībniekiem (arī MVU) attiecībā uz pastiprinātiem pienācīgas pārbaudes pienākumiem, kas jāizpilda visā uzraudzības ķēdē; uzskata, ka zivsaimniecības produktiem nāktu par labu līdzīgi pienākumi, un mudina Komisiju pārbaudīt iespējas ieviest pienācīgas pārbaudes prasības attiecībā uz šiem produktiem;

Tirdzniecības standarti

29.  norāda — lai gan Regulas (ES) Nr. 1379/2013 noteikumi par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju attiecas uz visiem zivsaimniecības un akvakultūras produktiem, noteikumi par patērētājiem paredzēto marķējumu attiecas tikai uz salīdzinoši nelielu produktu grupu, kas neietver sagatavotus, konservētus vai pārstrādātus produktus; uzskata, ka būtu jāuzlabo patērētājiem domātā informācija arī par šiem produktiem, iekļaujot papildu obligātu informāciju uz to etiķetes; uzskata, ka šo produktu marķējums ir jāuzlabo, lai informētu patērētājus un nodrošinātu zivsaimniecības un akvakultūras produktu izsekojamību;

30.  aicina Komisiju veicināt informācijas kampaņas par ES zvejnieku un zivju audzētāju centieniem nodrošināt ilgtspēju, uzsverot augstos kvalitātes standartus, ko paredz ES tiesību akti, salīdzinājumā ar trešo valstu standartiem;

31.  pauž pārliecību, ka Eiropas patērētāji bieži vien izdarītu citu izvēli, ja būtu labāk informēti par pārdošanā esošo produktu patieso raksturu, ģeogrāfisko izcelsmi, kvalitāti un ražošanas vai nozvejas apstākļiem;

32.  uzskata, ka uz zivsaimniecības produktu etiķetēm būtu obligāti jānorāda arī produktu nozvejojušā kuģa karoga valsts;

33.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija nesen sākusi pirms vairākiem desmitiem gadu pirmoreiz pieņemto tirdzniecības standartu izvērtēšanu, lai noteiktu, kuri standarti būtu jāpiemēro, ņemot vērā mūsdienu tirdzniecības praksi un pieejamās tehnoloģijas produktu izsekojamības nodrošināšanai;

Kontroles režīms

34.  uzskata, ka kontroles režīmu veidojošās trīs regulas ir līdzsvarots tiesību aktu kopums un palīdzējušas nozīmīgi uzlabot zvejniecības pārvaldību ES;

35.  uzteic Komisiju par to, kā tā ir panākusi NNN zvejas regulas izpildi attiecībā uz trešām valstīm, parādot, ka ES kā atbildīga tirgus valsts var ārkārtīgi ietekmēt pasaules zvejniecības; mudina Komisiju arī turpmāk izdarīt spiedienu uz citām tirgus valstīm, lai tās īstenotu pasākumus nolūkā nepieļaut NNN zvejā nozvejotu zivju nonākšanu to tirgū;

36.  vērš uzmanību uz nesen pilsoniskās sabiedrības publicēto ziņojumu, kurā analizēta jūras produktu plūsma uz ES valstīm kopš 2010. gada, kad stājās spēkā NNN zvejas regula, un kurš rāda, kā kontroles nepilnības attiecībā uz dalībvalstu importu no trešām valstīm un nevienādi noteikumi var ļaut ES tirgū nonākt neatbilstīgiem produktiem; tāpēc aicina dalībvalstis, tranzītvalstis un galamērķa valstis uzlabot koordināciju, lai nodrošinātu, ka zivju importam izsniegtie nozvejas sertifikāti tiek rūpīgāk pārbaudīti; uzskata, ka ir sevišķi svarīgi pieņemt saskaņotu un koordinētu Eiropas mēroga datorizētu sistēmu, kas varētu atvieglināt zivju importa kontroli dalībvalstīs;

37.  uzskata, ka Komisija un dažas dalībvalstis nav stingri īstenojušas visas trīs regulas un nav panākušas to izpildi, kā atzīts Komisijas, Revīzijas palātas un neatkarīgu novērotāju sniegtajos dokumentos;

38.  uzskata, ka papildus NNN zvejas regulas piemērošanai ir stingrāk lejupēji jākontrolē šādu zivju tirdzniecība, galvenokārt veicot stingrākas revīzijas dalībvalstīs un uzņēmumos, kurus tur aizdomās par nelegāli nozvejotu produktu piegādi;

39.  prasa Komisijai izmantot visos tai pieejamos instrumentus, lai nodrošinātu, ka visas valstis, kas uz ES eksportē zivsaimniecības un akvakultūras produktus, piemēro stingru politiku krājumu saglabāšanai; mudina to sadarboties ar šīm valstīm visos atbilstīgajos forumos un jo īpaši reģionālajās zvejniecības pārvaldības organizācijās;

40.  konstatē, ka īstenošanas kļūdas ir pieļautas vairākos aspektos un ietver:

  nevienmērīgu sankciju līmeni un punktu sistēmas neīstenošanu dažādās dalībvalstīs;

  sankcijas, kas ne vienmēr ir pietiekami atturošas, efektīvas vai samērīgas, lai nepieļautu pārkāpumu atkārtošanos;

  datu vākšanu nepietiekamā apmērā dalībvalstīs un nepietiekamu apmaiņu ar datiem starp dalībvalstīm, jo īpaši kopējas un savietojamas datu bāzes trūkuma dēļ;

  sliktu zivju izsekojamību, arī šķērsojot valstu robežas;

  sliktu svēršanas prakses kontroli;

  būtiskas atšķirības importēto produktu pārbaudē un ievešanas vietās veiktajā pārbaudē, arī attiecībā uz nozvejas sertifikātiem;

  to, ka dalībvalstīs netiek piemērota skaidra un vienota būtisku pārkāpumu definīcija;

41.  uzsver, ka ir jānodrošina, lai pēc importēta produkta noraidīšanas vienas dalībvalsts ostā tas nevarētu nonākt ES tirgū no citas ostas citā dalībvalstī;

42.  piekrīt, ka konkrētus kontroles režīma regulējuma noteikumus var dažādi interpretēt un tas ir traucējis vienotai īstenošanai, taču uzskata, ka ar pietiekamu atvērtību un politisko gribu Komisija un dalībvalstis varētu pastiprināt centienus nodrošināt spēkā esošo tiesību aktu saskaņotāku īstenošanu, piemēram, izmantojot vadlīnijas un interpretāciju;

43.  norāda, ka šajā nolūkā, reformējot KZP, tika izveidota Ekspertu grupa jautājumos par Eiropas Savienības zivsaimniecības kontroles sistēmas saistību izpildi, to paredzot par forumu atklātām un nekritiskām dalībnieku diskusijām par nepilnībām, un pauž nožēlu par to, ka šī grupa līdz šim nav šādi darbojusies;

44.  uzskata, ka ir jādara vēl daudz vairāk, lai mudinātu pilnībā īstenot kontroles režīmu, cita starpā panākt, ka tiek veikti atbilstīgi pasākumi saistībā ar konstatētajiem pārkāpumiem, dalībvalstis labāk ziņo par veiktajiem pasākumiem un notiek informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm un ar Komisiju;

45.  uzstājīgi aicina Komisiju izmantot visus tās rīcībā esošos instrumentus, lai mudinātu dalībvalstis pilnībā īstenot kontroles režīma noteikumus, tostarp attiecīgā gadījumā apturot līdzekļu izmaksu no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda;

46.  atkārtoti uzsver 2016. gada 25. oktobra rezolūcijā par zivsaimniecības kontroles pasākumu vienādošanu Eiropā(15) izklāstītos secinājumus, ka jebkādai Kontroles regulas vai NNN zvejas regulas pārskatīšanai ir jābūt mērķtiecīgai un jākoncentrējas tikai uz tiem aspektiem, kas kavē efektīvu un vienmērīgu kontroli visās Savienības dalībvalstīs;

47.  prasa paplašināt Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūras (EFCA) pilnvaras, tās attiecinot arī uz zivsaimniecības nolīgumos paredzētajām kuģu pārbaudēm, tostarp pamatojoties uz sadarbību ar parakstītājvalsts kompetentajām iestādēm, un piešķirt EFCA resursus, kas vajadzīgi pārbaužu veikšanai;

48.  pauž dziļu nožēlu par Komisijas lēmumu sākt visa kontroles režīma pamatīgu pārskatīšanu, neveicot pienācīgu sabiedrisko apspriešanu ne par NNN zvejas regulas īstenošanu, ne EFCA pilnvarām, ne arī visas paketes pārskatīšanu, kā to prasa labāka regulējuma vadlīnijas; uzskata, ka oficiāla sabiedriskā apspriešana par visiem minētajiem elementiem pirms pārskatīšanas priekšlikuma iesniegšanas ļautu visām ieinteresētajām personām dot pietiekamu ieguldījumu šā KZP vissvarīgākā pīlāra pārskatīšanā;

49.  stingri uzstāj, ka pārskatīšana nedrīkst vājināt pašreizējos pasākumus, bet tai drīzāk būtu jāuzlabo un jānostiprina vienlīdzīgi konkurences apstākļi zvejniecības kontrolē, jo tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt kopējās zivsaimniecības politikas kopējo dimensiju;

50.  uzstāj, ka pārskatītā kontroles režīma pamatprincipu vidū ir jābūt:

– ES mēroga standartiem un normām attiecībā uz inspekcijām jūrā, ostā un visā uzraudzības ķēdē;

– pilnīgai zivju izsekojamībai visas uzraudzības ķēdes garumā no kuģa līdz galīgajam pārdošanas punktam;

– pilnīgiem datiem par visu nozares dalībnieku nozveju, arī attiecībā uz kuģiem, kuru garums nesasniedz 10 m, un atpūtas zvejniekiem;

– vienlīdzīgam sankciju līmenim visās dalībvalstīs;

– kopīgai pārkāpuma definīcijai;

– līdzvērtīgai punktu sistēmas piemērošanai visās dalībvalstīs;

– pietiekami atturošām, efektīvām un samērīgām sankcijām;

– Komisijai un dalībvalstīm pieejamai sistēmai, kas paredzēta, lai apmainītos ar visu informāciju par konstatētajiem pārkāpumiem un to saistībā veiktajiem juridiskajiem un tiesiskajiem pasākumiem;

– pilnīgai pieejamo tehnoloģiju uzlabojumu apgūšanai un spējai apgūt turpmāk izstrādātās tehnoloģijas bez vajadzības grozīt tiesību aktus;

– Komisijas un dalībvalstu, un attiecīgā gadījumā dalībvalstu reģionu pienākumu nepārprotamai noteikšanai;

– Kontroles regulas nereģionalizēšanai;

51.  aicina Komisiju pēc iespējas drīz iesniegt priekšlikumu par Kontroles regulas grozīšanu;

52.  uzstāj, ka NNN zvejas regulas noteikumus un principus nedrīkst nekādā ziņā mainīt vai mīkstināt, ņemot vērā šīs regulas milzīgos panākumus un ietekmi uz zivsaimniecībām visā pasaulē;

53.  uzstāj, ka trešo valstu iekļaušanai NNN zvejas regulā paredzētajos provizoriskās noteikšanas, noteikšanas un sarakstā iekļaušanas procesos nedrīkst būt nekādas politiskas sekas un ka izņemšana no saraksta var tikt pamatota tikai ar to, ka attiecīgā valsts ir pilnībā īstenojusi uzlabojumus, kurus Komisija uzskatījusi par nepieciešamiem;

54.  uzskata, ka būtu jānostiprina EFCA loma, lai tā varētu vairāk iesaistīties Kontroles regulas un NNN zvejas regulas piemērošanā, tostarp datu pārbaudē un kontrolpārbaudē visā uzraudzības ķēdes garumā, Komisijas un dalībvalstu veikto inspekciju plānošanā un koordinēšanā un nozvejas sertifikātu pārbaudē;

º

º  º

55.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1)

OV L 354, 28.12.2013., 22. lpp.

(2)

Padomes 2009. gada 20. novembra Regula (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem, un groza Regulas (EK) Nr. 847/96, (EK) Nr. 2371/2002, (EK) Nr. 811/2004, (EK) Nr. 768/2005, (EK) Nr. 2115/2005, (EK) Nr. 2166/2005, (EK) Nr. 388/2006, (EK) Nr. 509/2007, (EK) Nr. 676/2007, (EK) Nr. 1098/2007, (EK) Nr. 1300/2008 un (EK) Nr. 1342/2008, un atceļ Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1627/94 un (EK) Nr. 1966/2006; OV L 343, 22.12.2009., 1. lpp.

(3)

Padomes 2008. gada 29. septembra Regula (EK) Nr. 1005/2008, ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju, un ar ko groza Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1936/2001 un (EK) Nr. 601/2004, un ar ko atceļ Regulas (EK) Nr. 1093/94 un (EK) Nr. 1447/1999; OV L 286, 29.10.2008., 1. lpp.

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 12. decembra Regula (ES) 2017/2403 par ārējo zvejas flotu ilgtspējīgu pārvaldību un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1006/2008; OV L 347, 28.12.2017., 81. lpp.

(5)

OV L 354, 28.12.2013., 1. lpp.

(6)

OV L 139, 30.4.2004., 206. lpp.

(7)

OV L 316, 14.11.2012., 34. lpp.

(8)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0195.

(9)

OV C 351E, 2.12.2011., 119. lpp.

(10)

Padomes Regula (EK) Nr. 1005/2008.

(11)

Padomes Regula (EK) Nr. 1224/2009.

(12)

OV L 25, 31.1.2017., 12. lpp.

(13)

Regula (ES) Nr. 1026/2012.

(14)

Regula (ES) Nr. 978/2012, OV L 303, 31.10.2012., 1. lpp.

(15)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0407.


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

24.4.2018

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

17

3

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Marco Affronte, Clara Eugenia Aguilera García, Alain Cadec, David Coburn, Linnéa Engström, Sylvie Goddyn, Mike Hookem, Ian Hudghton, Carlos Iturgaiz, Werner Kuhn, Gabriel Mato, Norica Nicolai, Ulrike Rodust, Annie Schreijer-Pierik, Remo Sernagiotto, Ricardo Serrão Santos, Isabelle Thomas, Ruža Tomašić, Peter van Dalen, Jarosław Wałęsa

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

José Blanco López, John Flack, Francisco José Millán Mon, Nosheena Mobarik, David-Maria Sassoli


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

17

+

ALDE

Izaskun Bilbao Barandica, Norica Nicolai

ENF

Sylvie Goddyn

PPE

Alain Cadec, Carlos Iturgaiz, Werner Kuhn, Gabriel Mato, Francisco José Millán Mon, Annie Schreijer-Pierik, Jarosław Wałęsa

S&D

Clara Eugenia Aguilera García, Ulrike Rodust, David-Maria Sassoli, Ricardo Serrão Santos, Isabelle Thomas

VERTS/ALE

Marco Affronte, Linnéa Engström

3

-

EFDD

David Coburn, Mike Hookem

VERTS/ALE

Ian Hudghton

3

0

ECR

Peter van Dalen, Remo Sernagiotto, Ruža Tomašić

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 18. maijsJuridisks paziņojums - Privātuma politika