Procedūra : 2018/2036(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0353/2018

Iesniegtie teksti :

A8-0353/2018

Debates :

PV 12/11/2018 - 17
CRE 12/11/2018 - 17

Balsojumi :

PV 13/11/2018 - 4.8
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2018)0447

ZIŅOJUMS     
PDF 636kWORD 78k
24.10.2018
PE 622.176v02-00 A8-0353/2018

par minoritātēm paredzētu standartu minimumu Eiropas Savienībā

(2018/2036(INI))

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja

Referents: József Nagy

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 MAZĀKUMA VIEDOKLIS
 KULTŪRAS UN IZGLĪTĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par minoritātēm paredzētu standartu minimumu Eiropas Savienībā

(2018/2036(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 19. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10., 21. un 22. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības,

–  ņemot vērā Kopenhāgenas kritērijus un Savienības noteikumu kopumu, kas kandidātvalstij jāizpilda, ja tā vēlas iestāties Savienībā (acquis),

–  ņemot vērā ANO Deklarāciju par to personu tiesībām, kuras pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm, un ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gadā,

–  ņemot vērā ANO Rezolūciju A/RES/60/7 par holokausta piemiņu, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2005. gada 1. novembrī,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās protokolus, jo īpaši 12. protokolu par nediskriminēšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2018. gada ziņojumu par pamattiesībām un tās Otro Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas apsekojumu (EU-MIDIS II),

–  ņemot vērā 2006. gada 13. decembrī pieņemto ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās fakultatīvo protokolu (A/RES/61/106),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu,

–  ņemot vērā 2014. gadā pieņemto Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūciju Nr. 1985 par nacionālo minoritāšu stāvokli un tiesībām Eiropā,

–  ņemot vērā 2017. gadā pieņemto Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūciju Nr. 2153 par romu un klejotāju iekļaušanas veicināšanu,

–  ņemot vērā 2018. gadā pieņemto Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūciju Nr. 2196 par reģionālo un minoritāšu valodu aizsardzību un popularizēšanu Eiropā,

–  ņemot vērā 2017. gadā pieņemto Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa Rezolūciju Nr. 424 par mūsdienu Eiropas reģionālajām un minoritāšu valodām,

–  ņemot vērā 1993. gadā pieņemto Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Ieteikumu Nr. 1201 par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas minoritāšu tiesību papildprotokolu,

–  ņemot vērā 2012. gada 1. februārī pieņemto Eiropas Padomes Ministru komitejas deklarāciju par antičigānisma un rasistiskās vardarbības pret romiem uzliesmojumu Eiropā,

–  ņemot vērā 4. vadlīniju par Eiropas Padomes un Eiropas Savienības attiecībām, kas pieņemta 2005. gada 16. un 17. maijā Varšavā notikušajā Eiropas Padomes trešajā valstu un valdību vadītāju samitā,

–  ņemot vērā EDSO 1990. gada Kopenhāgenas dokumentu un daudzos tematiskos ieteikumus un vadlīnijas par minoritāšu tiesībām, ar ko nācis klajā EDSO augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos un EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību birojs,

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(1),

–  ņemot vērā 2018. gada 7. februāra rezolūciju par minoritāšu aizsardzību un nediskriminēšanu ES dalībvalstīs(2),

–  ņemot vērā 2017. gada 25. oktobra rezolūciju par romu integrācijas Eiropas Savienībā pamattiesību aspektiem: cīņa pret antičigānismu(3),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm(4),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. decembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā(5),

–  ņemot vērā 2015. gada 15. aprīļa rezolūciju par starptautisko romu dienu — tā sauktais antičigānisms Eiropā un Otrā pasaules kara laikā pret romiem vērstā genocīda atceres dienas atzīšana ES līmenī(6),

–  ņemot vērā 2013. gada 11. septembra rezolūciju par Eiropas apdraudētajām valodām un lingvistisko daudzveidību Eiropas Savienībā(7),

–  ņemot vērā 2005. gada 8. jūnija rezolūciju par minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas novēršanas politiku paplašinātajā Eiropā(8),

–  ņemot vērā 2017. gada 12. decembra rezolūciju par 2017. gada ziņojumu par ES pilsonību: pilsoņu tiesību stiprināšana demokrātisku pārmaiņu Savienībā(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi(10),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) lēmumus un judikatūru, jo īpaši lietā T-646/13 (Minority SafePack - one million signatures for diversity in Europe pret Komisiju), un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru,

–  ņemot vērā FRA ziņojumus un apsekojumus, piemēram, ziņojumu “Cieņa pret cilvēkiem, kas pieder pie minoritātēm, un viņu aizsardzība (2008–2010)”, kā arī citus attiecīgus valstu, Eiropas un starptautisko organizāciju un NVO ziņojumus par šo jautājumu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Tradicionālo minoritāšu, nacionālo kopienu un valodu sadarbības grupas darbības un to rezultātus,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A8-0353/2018),

A.  tā kā pie minoritātēm piederīgu cilvēku tiesības ir neatņemama universālo, nedalāmo un neatkarīgo cilvēktiesību daļa; tā kā aizsargāt un veicināt minoritāšu tiesības ir būtiski mieram, drošībai un stabilitātei, kā arī nolūkā sekmēt toleranci, savstarpēju cieņu, izpratni un sadarbību starp visiem vienā teritorijā dzīvojošiem cilvēkiem;

B.  tā kā ES ir dažādu kultūru, valodu, reliģiju, tradīciju un vēsturisko notikumu mozaīka un veido daudzveidīgu iedzīvotāju kopienu, kurus vieno kopīgas pamatvērtības; tā kā šī Eiropas bagātība nav pašsaprotama un būtu jāaizsargā un jālolo;

C.  tā kā aptuveni 8 % no ES iedzīvotājiem ir piederīgi pie kādas nacionālās minoritātes un aptuveni 10 % runā reģionālā vai minoritātes valodā; tā kā pastāvīga vajāšana, diskriminācija — arī multiplā un intersekcionālā diskriminācija — un vardarbība ierobežo cilvēku iespējas pilnībā izmantot savas pamattiesības un pamatbrīvības un apdraud vienlīdzīgu līdzdalību sabiedrībā;

D.  tā kā pie minoritātēm piederīgu cilvēku tiesību aizsardzība var palīdzēt gan panākt Eiropai ilgtspējīgu nākotni, gan garantēt cieņas, līdztiesības un nediskriminēšanas principu ievērošanu; tā kā ieguvējas nebūs minoritātes vien, jo šī aizsardzība un veicināšana nodrošinās stabilitāti, ekonomisko attīstību un labklājību visu iedzīvotāju labā;

E.  tā kā ar Lisabonas līgumu jēdziens “pie minoritātēm piederīgi cilvēki” tika ieviests ES primārajos tiesību aktos — tā ES tiesību vēsturē bija pirmā reize, kad tas tika tieši lietots; tā kā LES 2. pantā norādīts, ka “Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība”; atzīmē, ka šīs ir vērtības, kas ir kopīgas visām dalībvalstīm un kas ir saskanīgi jāievēro un aktīvi jāveicina ES un katrai dalībvalstij atsevišķi visā politikā — gan iekšējā, gan ārējā; tā kā attieksmei pret šīm tiesībām jābūt tādai pašai kā pret citām Līgumos paredzētajām tiesībām;

F.  tā kā ES Līgumos, šajā aspektā ievērojot starptautisko tiesību pieeju, jēdziens “minoritātes” nav definēts; tā kā LES 17. pantā ir norādīts, ka Komisijai ir jānodrošina Līgumu piemērošana;

G  tā kā LESD 19. pants nosaka, ka Padome saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru, saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu, ar vienprātīgu lēmumu var paredzēt attiecīgus pasākumus, lai cīnītos pret diskrimināciju;

H.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ietvertais jēdziens “nacionālā minoritāte” ir kļuvis par ES tiesību terminu; tā kā Hartas 21. pantā ir skaidri uzsvērts, ka diskriminācija ir aizliegta; tā kā īpaša uzmanība būtu jāpievērš visneaizsargātāko cilvēku pamattiesību aizsardzībai;

I.  tā kā attiecībā uz Savienības pilsonības noteikšanu LES 9. pantā ir skaidri norādīts, ka Savienība ievēro pilsoņu vienlīdzības principu, savās iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās pret ikvienu paužot vienlīdzīgu attieksmi;

J.  tā kā FCNM un Valodu harta ir ievērojami starptautiskās minoritāšu aizsardzības sistēmas sasniegumi un pusēm tie ir svarīgi instrumenti starptautisko standartu noteikšanai; tā kā attiecīgo līgumu ietekmi vājina lēnais ratifikācijas process, pušu iesniegtās atrunas un kontroles pilnvaru trūkums, kas nozīmē, ka to īstenošana ir atkarīga no pušu labās gribas; tā kā šo abu starptautisko instrumentu neievērošana kļūst par parastu praksi arī tādēļ, ka sistemātiski netiek īstenoti attiecīgie spriedumi, nolēmumi un ieteikumi;

K.  tā kā, izstrādājot kopīgus Eiropas minimālos standartus pie minoritātēm piederīgu cilvēku aizsardzībai, būtu jāņem vērā dalībvalstīs, piemēram, Itālijā (Altoadidžē/Dienvidtirolē) vai Vācijā (Šlēsvigā-Holšteinā), jau izmantotā paraugprakse;

L.   tā kā pie minoritātēm piederīgu cilvēku tiesības garantē gan daudzpusēji, gan divpusēji starptautiski līgumi, tās ir noteiktas daudzu valstu konstitucionālajā iekārtā un to ievērošana ir būtisks tiesiskuma novērtēšanas nosacījums;

M.  tā kā Rasu vienlīdzības direktīva (2000/43/EK) ir būtisks tiesisks līdzeklis, ar ko cīnīties pret etnisko un rasu diskrimināciju; tā kā vairākas dalībvalstis vēl joprojām to nav pilnībā īstenojušas; tā kā minētās direktīvas 5. pantā noteikts, ka nolūkā nodrošināt pilnīgu vienlīdzību vienādas attieksmes princips neliedz dalībvalstij saglabāt vai pieņemt konkrētus pasākumus, kas novērstu vai kompensētu nelabvēlīgākas situācijas, kuras saistītas ar rases vai etnisko izcelsmi;

N.  tā kā Eiropas Savienības vadmotīvs kopš 2000. gada ir “Vienoti daudzveidībā”, kas uzsver cieņu pret daudzveidību kā vienu no Eiropas Savienības dibināšanās pamatvērtībām;

O.  tā kā Kopenhāgenas kritēriji ietilpst ES pievienošanās kritērijos; tā kā viens no trim Kopenhāgenas kritērijiem skaidri paredz, ka valstīm ir jāgarantē demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesības, kā arī cieņa pret minoritātēm un to aizsardzība; tā kā pēc kandidātvalsts kļūšanas par dalībvalsti minoritāšu tiesības turpmāk vairs netiek uzraudzītas;

P.  tā kā pieredze rāda, ka pirmspievienošanās valstis ir gatavākas ievērot Kopenhāgenas kritērijus; tā kā tas, ka nav pietiekama regulējuma, lai garantētu atbilstību šiem kritērijiem pēc pievienošanās, dalībvalstīs var radīt būtisku situācijas pasliktināšanos pēc pievienošanās ES; tā kā ES joprojām nav izstrādāti kopīgi Savienības līmeņa minoritāšu aizsardzības standarti dalībvalstīm;

Q.  tā kā pašlaik Savienībai ir tikai ierobežotas efektivitātes instrumenti, ar ko reaģēt uz sistemātiskas un institucionālas diskriminācijas, rasisma un ksenofobijas izpausmēm; tā kā, neraugoties uz vairākkārtējiem aicinājumiem Komisijai, ir veikti tikai ierobežoti pasākumi efektīvas minoritāšu aizsardzības nodrošināšanai;

R.  tā kā ir jāizstrādā stingri tiesiskuma mehānismi un procesi, lai nodrošinātu, ka Līgumu principi un vērtības tiek ievēroti visā Savienībā; tā kā pie minoritātēm piederīgu cilvēku tiesību ievērošana ir neatņemama šo vērtību daļa; tā kā ir vajadzīgi iedarbīgi mehānismi, ar ko novērst atlikušās nepilnības; tā kā šādiem mehānismiem vajadzētu balstīties uz pierādījumiem, būt objektīviem un nediskriminējošiem, ievērot subsidiaritātes, nepieciešamības un proporcionalitātes principus, būt piemērojamiem gan dalībvalstīm, gan Savienības iestādēm, kā arī balstīties uz pakāpenisku pieeju, kurā ir gan preventīvā, gan korektīvā daļa; tā kā Parlaments 2016. gada 25. oktobra rezolūcijā par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi(11) šajā ziņā pauda atbalstu un šādam mehānismam varētu būt centrāla loma saskaņotā Eiropas pieejā pārvaldībai, kādas pašlaik nav;

S.  tā kā valodas ir neatņemama eiropeiskās identitātes daļa un vistiešākā kultūras izpausme; tā kā valodu daudzveidības ievērošana ir viena no ES pamatvērtībām, kā noteikts, piemēram, Hartas 22. pantā un LES preambulā, kur minēta iedvesmošanās “no Eiropas kultūras, reliģijas un humānisma mantojuma, kas ir bijis pamats tam, ka ir izveidojušās cilvēka neaizskaramo un neatsavināmo tiesību, demokrātijas, vienlīdzības, brīvības un tiesiskuma kopējas vērtības”;

T.  tā kā valodu daudzveidība ir nozīmīga katra reģiona kultūras bagātības daļa; tā kā 40 līdz 50 miljoni cilvēku ES runā vienā no tās 60 reģionālajām un minoritāšu valodām, no kurām dažas ir būtiski apdraudētas; tā kā visā Eiropā ir vērojama minoritāšu valodu skaita samazināšanās; tā kā valodas, kurās runā skaitliski mazas kopienas un kurām nav oficiāla statusa, ir vēl vairāk pakļautas izzušanas riskam;

U.  tā kā aptuveni viens no katriem tūkstoš cilvēkiem kā pirmo valodu lieto nacionālu zīmju valodu; tā kā šīm valodām būtu jāpiešķir oficiālās valodas statuss;

V.  tā kā iekļaujošā sabiedrībā svarīga ir gan katra indivīda identitāte, gan arī nacionālā identitāte, kas viena otru neizslēdz; tā kā dalībvalstu tiesību aktu sistēmās attiecībā uz minoritātēm ir būtiski trūkumi un tām ir raksturīgs zems saskaņotības un simetriskuma līmenis;

W.  tā kā Eiropas kultūras mantojums ir bagātīgs un daudzveidīgs; tā kā kultūras mantojums bagātina katra cilvēka dzīvi; tā kā LES 3. pantā ir apstiprināts, ka Savienība “respektē savu kultūru un valodu daudzveidību un nodrošina Eiropas kultūras mantojuma aizsardzību un sekmēšanu”; tā kā cilvēki, kas pieder pie minoritātēm, kuras jau gadsimtiem ir dzīvojušas Eiropā, palielina šo bagātīgo, unikālo un daudzveidīgo mantojumu un ir neatņemama eiropeiskās identitātes daļa;

X.  tā kā starp dalībvalstīm ir lielas atšķirības šādu minoritāšu atzīšanā un to tiesību ievērošanā; tā kā minoritātes ES joprojām saskaras ar institucionālu diskrimināciju un uz tām tiek attiecināti noniecinoši stereotipi, un pat viņu iegūtās tiesības nereti tiek ierobežotas vai piemērotas vien selektīvi;

Y.  tā kā ir atšķirība starp minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas apkarošanas politiku; tā kā ar nediskriminēšanu vien nepietiek, lai apturētu asimilāciju; tā k īstena vienlīdzība nav tikai atturēšanās no diskriminācijas — tā nozīmē, ka minoritātēm ir jāgarantē iespējas izmantot savas tiesības, piemēram, tiesības uz identitāti, valodas lietošanu un izglītību, kultūras un pilsonības tiesības utt., vienlīdzīgā līmenī ar vairākumu;

Z.  tā kā ksenofobiskas vardarbības un naida runas pieaugums Eiropas Savienībā, ko nereti veicina galēji labie politiskie spēki, ietekmē un ir īpaši vērsti pret cilvēkiem, kuri pieder pie minoritātēm;

AA.  tā kā pie minoritātēm piederīgi ES iedzīvotāji sagaida, ka Eiropas līmenī tiks veikti plašāki pasākumi viņu tiesību aizsardzībai, ko apliecina lielais Eiropas Parlamentam iesniegto lūgumrakstu skaits par šo tēmu;

AB.  tā kā Eiropas pilsoņu iniciatīva “Minority SafePack” ES ir savākusi 879 parakstus, uzskatāmi apliecinot ES iedzīvotāju vēlmi stiprināt minoritāšu politikas tiesisko regulējumu ES līmenī;

AC.  tā kā vēl ir būtiski jāuzlabo tas, kā minoritāšu tiesību aizsardzība ES tiek īstenota praksē; tā kā demokrātisko iestāžu leģitimitātes pamatā ir visu sabiedrības grupu, tostarp pie minoritātēm piederīgo cilvēku, dalība un pārstāvība,

1.  atgādina, ka dalībvalstīm ir pienākums garantēt minoritātēm iespēju pilnībā izmantot savas cilvēktiesības gan kā atsevišķām personām, gan kā kopienai;

2.  atgādina, ka minoritāšu aizsardzība ietilpst Kopenhāgenas kritērijos, attiecībā gan uz kandidātvalstīm, gan uz dalībvalstīm, tomēr nav nekādu garantiju, ka kandidātvalstis turpinās ievērot Kopenhāgenas kritērijus pēc kļūšanas par dalībvalstīm;

3.  atzīmē, ka ES joprojām trūkst efektīvu instrumentu, ar ko uzraudzīt un panākt minoritāšu tiesību ievērošanu; pauž nožēlu par to, ka minoritāšu aizsardzības jomā ES vai nu uzskata par pašsaprotamu, ka tās dalībvalstis ievēro minoritāšu tiesības, vai arī paļaujas uz ārējiem, piemēram, ANO, Eiropas Padomes un EDSO, monitorēšanas instrumentiem;

4.  atzīmē, ka valstu atbilstība Kopenhāgenas kritērijiem pirms un pēc pievienošanās ES ir pastāvīgi jāmonitorē un pastāvīgi jāapspriež Parlamentā, Komisijā un Padomē, kā arī starp šīm iestādēm; uzsver, ka ir vajadzīga visaptveroša ES minoritāšu aizsardzības sistēma, ko papildinātu stingrs monitorēšanas mehānisms;

5.  atgādina, ka saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu Komisijai kā Līgumu sargātājai ir likumīgas tiesības un pilnvaras nodrošināt, ka visas dalībvalstis ievēro tiesiskumu un citas LES 2. pantā minētās vērtības; tāpēc uzskata, ka darbības, ko Komisija veic, lai izpildītu šo pienākumu un pārbaudītu, vai nosacījumi, kas bija spēkā, valstīm pievienojoties ES, joprojām tiek ievēroti, nav dalībvalstu suverenitātes pārkāpums;

6.  atgādina, ka pastāvošie starptautiskie standarti paredz, ka katrai dalībvalstij ir tiesības definēt personas, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm;

7.  atgādina, ka ES nav nekādu kopīgu ES minoritāšu tiesību standartu un ka nav kopīgas izpratnes par to, kas būtu uzskatāms par piederīgu pie minoritātes; atzīmē, ka nedz ANO Deklarācijā par to personu tiesībām, kuras pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm, nedz Vispārējā konvencijā par nacionālo minoritāšu aizsardzību (FCNM) minoritātes nav definētas; uzsver, ka jāaizsargā ir visas nacionālās vai etniskās, reliģiskās un lingvistiskās minoritātes neatkarīgi no definīcijas un ka jebkādas definīcijas vajadzētu piemērot elastīgi, jo minoritāšu aizsardzības tiesību subjektu faktiskā iekļaušana nereti ir daļa no attīstības procesa, kas var noslēgties ar oficiālu atzīšanu; iesaka jēdziena “nacionālā minoritāte” definīcijas pamatā, ievērojot subsidiaritātes, proporcionalitātes un nediskriminēšanas principus, izmantot definīciju, kura noteikta Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Ieteikumā Nr. 1201 (1993) par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas minoritāšu tiesību papildprotokolu, t. i., noteikt, ka nacionālā minoritāte ir personu grupa:

–  kas dzīvo konkrētas valsts teritorijā un ir tās pilsoņi,

– kam ir ilgas, stingras un noturīgas saiknes ar šo valsti,

– kam ir atšķirīgas etniskās, kulturālās, reliģiskās vai valodiskās īpatnības,

– kas ir pietiekami reprezentatīva, lai gan skaitliski mazāka nekā pārējā šīs valsts vai šīs valsts reģiona populācija,

– ko motivē vēlme saglabāt visus elementus, kuri veido tās kopīgo identitāti, tostarp savu kultūru, tradīcijas, reliģiju vai valodu;

8.  atgādina par 4. vadlīniju par Eiropas Padomes un Eiropas Savienības attiecībām, kas pieņemta 2005. gada 16. un 17. maijā Varšavā notikušajā Eiropas Padomes valstu un valdību vadītāju samitā un kas nosaka, ka “Eiropas Savienība tās kompetencē esošos Eiropas Padomes konvenciju aspektus tiecas transponēt Eiropas Savienības tiesību normās”;

9.  atzīmē, ka daļa FCNM un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartas (“Valodu harta”) noteikumu ietilpst ES kompetencē, un atgādina par FRA secinājumu, ka, lai gan Savienībai nav īpaši paredzētas vispārējas leģislatīvās kompetences lemt par nacionālo minoritāšu aizsardzību, tā “var lemt par dažādiem jautājumiem, kas skar pie nacionālajām minoritātēm piederīgus cilvēkus”;

10.  uzskata, ka ir vajadzīgs leģislatīvā akta priekšlikums par ES minoritāšu aizsardzības minimālajiem standartiem, lai bez standartu dublēšanās uzlabotu minoritāšu stāvokli un aizsargātu jau pastāvošās tiesības visās dalībvalstīs, bet — ievērojot dalībvalstīm piemērojamos subsidiaritātes un proporcionalitātes principus un vispirms veicot pienācīgu ietekmes novērtējumu; uzskata, ka šādu standartu izstrāde būtu jāsāk no pašreizējiem starptautisko tiesību instrumentos kodificētajiem standartiem un ka tiem vajadzētu būt cieši integrētiem tiesiskajā regulējumā, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesību ievērošanu visā ES, un tie būtu jāpapildina ar funkcionējošu monitorēšanas mehānismu, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka to tiesiskās sistēmas garantē, ka pie minoritātēm piederīgi cilvēki netiek diskriminēti, kā arī pieņemt un īstenot mērķorientētus aizsardzības pasākumus;

11.  atgādina, ka minoritāšu tiesību aizsardzība ietilpst priekšlikumā par Savienības demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību pakta (ES DTP pakts) noslēgšanu; šajā sakarā atgādina par 2016. gada 25. oktobra rezolūcijā par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi ietverto prasību un vēlreiz aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par DTP pakta noslēgšanu; aicina Komisiju minoritāšu tiesības maģistralizēt visās iespējamās ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānisma sadaļās;

12.  mudina Komisiju izveidot Savienības līmeņa struktūru (pašreizējo struktūru ietvaros vai kā atsevišķu struktūru) ES minoritāšu atzīšanai un aizsardzībai;

13.  atzinīgi vērtē veiksmīgo Eiropas pilsoņu iniciatīvas “Minority Safepack” — kas prasa izveidot Eiropas satvaru minoritāšu aizsardzībai — reģistrēšanu un parakstu vākšanu; mudina Komisiju izskatīt, kā varētu rīkoties turpmāk, lai panāktu minoritāšu interešu un vajadzību labāku pārstāvību ES līmenī;

14.  mudina Komisiju un dalībvalstis sargāt pie minoritātēm piederīgo cilvēku tiesības saglabāt, aizsargāt un attīstīt savu identitāti, kā arī veikt nepieciešanos pasākumus, lai veicinātu minoritāšu īstenu līdzdalību sociālajā, saimnieciskajā un kultūras dzīvē un sabiedriskajās norisēs;

15.  atgādina, ka ES pilsonību dod dalībvalsts valstspiederība, ko reglamentē dalībvalstu tiesību akti; atgādina, ka saistībā ar iespējām iegūt valsts pilsonību dalībvalstīm būtu jāvadās pēc ES tiesību principiem, piemēram, proporcionalitātes un nediskriminēšanas principiem, kuri abi ir sīki skatīti EST judikatūrā; norāda, ka saskaņā ar LESD 20. pantu ikviena persona, kurai ir kādas ES valsts pilsonība, ir arī Savienības pilsone ar tiesībām un pienākumiem, kas nostiprinātas Līgumos un Hartā; atgādina, ka saskaņā ar Līgumiem ES iestādēm ir vienlīdzīgi jāattiecas pret ikvienu ES pilsoni;

16.  vēlreiz pauž nopietnas bažas par to, cik daudz Eiropā ir romu bezvalstnieku, kam viņu situācijas dēļ tiek pilnīgi liegta piekļuve sociālajiem, izglītības un veselības aprūpes pakalpojumiem un draud pilnīga sociālā atstumtība; aicina dalībvalstis pielikt punktu bezvalstniecībai un nodrošināt, ka pamata cilvēktiesības var izmantot visi iedzīvotāji;

17.  mudina dalībvalstis pieņemt efektīvus pasākumus, kas likvidētu visus šķēršļus, kuri pie minoritātēm piederīgajiem cilvēkiem liedz piekļuvi veselības aprūpes sistēmai; atzīmē, ka minoritāšu grupām ir mazāka piekļuve veselības pakalpojumiem un veselības informācijai; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka minoritātēm bez diskriminācijas tiek nodrošināta piekļuve gan fiziskās, gan garīgās veselības aprūpei;

18.  aicina Eiropas Savienību pievienoties FCNM un Valodu hartai, savukārt dalībvalstis — tās ratificēt, kā arī aicina tās ievērot šajos dokumentos noteiktos principus; aicina dalībvalstis un Komisiju atturēties no rīcības, kas būtu pretrunā šiem principiem; atzīmē, ka, izstrādājot minimālos standartus, kuri paredzēti ES minoritātēm, iestādēm un dalībvalstīm jāatturas pieņemt tiesību aktus un administratīvos pasākumus, kas vājinātu pie minoritātēm piederīgu cilvēku tiesības vai atkāptos no tām;

19.  vēlreiz uzsver, ka pirmiedzīvotājiem būtu jāvar izmantot savas tiesības, nesaskaroties ar diskrimināciju, un ka viņiem ir tiesības uz cilvēka cieņu un kultūras, tradīciju, vēstures un centienu daudzveidību, kas ir pienācīgi jāatspoguļo izglītībā un publiskajā informācijā; mudina dalībvalstis, kuras vēl nav ratificējušas Konvenciju par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām (SDO konvencija Nr. 169), to ratificēt un godprātīgi īstenot;

20.  uzskata, ka Eiropas Savienībā būtu jāizstrādā kopīgi minimālie standarti pie minoritātēm piederīgu cilvēku aizsardzībai, ievērojot labu kaimiņattiecību un draudzīgu attiecību procesuālos principus un nodrošinot sadarbību gan starp dalībvalstīm, gan ar trešām kaimiņvalstīm, par pamatu ņemot starptautisko standartu un normu īstenošanu; uzskata, ka, pieņemot kopīgus Eiropas minimālos standartus, nevajadzētu samazināt pašreizējās tiesības un standartus pie minoritātēm piederīgu personu aizsardzībai; atgādina, ka ir jāīsteno EDSO ietvaros, īpaši tās tematiskajos ieteikumos un vadlīnijās, pieņemtās saistības un izstrādātie principi; atgādina, ka Komisija šos standartus jau ir ņēmusi vērā Kopenhāgenas kritēriju kontekstā, risinot pievienošanās sarunas; šajā sakarā aicina Komisiju piemērot vienādus standartus visām ES dalībvalstīm;

21.  uzsver, ka nediskriminēšanas politika vien nevar atrisināt problēmas, ar ko saskaras minoritātes, un neaptur asimilāciju; atzīmē, ka pie minoritātēm piederīgi cilvēki ir īpaša kategorija tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas tiesību ziņā un ka viņiem ir īpašas vajadzības, kuras jāievēro, lai viņi patiešām būtu pilnīgi līdztiesīgi, un ka ir jāievēro un jāveicina viņu tiesības, tostarp tiesības uz brīvu savas kultūras vai valodas identitātes paušanu, saglabāšanu un attīstīšanu, kas darāms, cienot tās valsts identitāti, vērtības un principus, kurā viņi dzīvo; mudina Komisiju veicināt regulāru ES valodu un kultūru daudzveidības monitorēšanu;

22.  mudina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk atbalstīt un finansēt ticamu un salīdzināmu datu par vienlīdzību vākšanu, apspriežoties ar minoritāšu pārstāvjiem, lai mērītu nevienlīdzību un diskrimināciju; aicina ES mērogā efektīvi monitorēt nacionālo un etnisko minoritāšu situāciju; uzskata, ka FRA būtu jāveic uzlabots nacionālo un etnisko minoritāšu diskriminācijas monitorings dalībvalstīs;

23.  atzīst pilsoniskās sabiedrības un nevalstisko organizāciju svarīgo lomu minoritāšu aizsardzībā, diskriminācijas apkarošanā un minoritāšu tiesību veicināšanā; mudina Komisiju un dalībvalstis gādāt, ka šīm organizācijām tiek piešķirts pietiekams finansējums un atbalsts;

24.  aicina Komisiju un dalībvalstis aizsargāt minoritāšu pārstāvjus, kas pieder vēl pie citām minoritātēm, un cīnīties pret to, ka šādi vairāku minoritāšu pārstāvji sastopas ar vēl lielāku nevienlīdzību, jo pie minoritātēm piederīgi cilvēki nereti saskaras ar multiplo un intersekcionālo diskrimināciju; prasa Komisijai un dalībvalstīm veikt pētījumus, kas skatītu sarežģīto multiplās un intersekcionālās diskriminācijas jautājumu;

Diskriminācijas, naida noziegumu un naida runas apkarošana

25.  pauž bažas par to, ka Eiropā satraucoši pieaug pret minoritātēm vērstu un rasisma, ksenofobijas vai reliģiskās neiecietības motivētu naida noziegumu un naida runas gadījumu skaits; aicina ES un dalībvalstis stiprināt cīņu pret naida noziegumiem un diskriminējošu attieksmi un uzvedību; aicina Komisiju un FRA turpināt pret minoritātēm vērstu naida noziegumu un naida runas monitorēšanu dalībvalstīs un regulāri ziņot par šādiem gadījumiem un tendencēm;

26.  stingri nosoda visu veidu diskrimināciju un segregāciju, naida runu, naida noziegumus un sociālo atstumšanu un aicina Komisiju un dalībvalstis skaidri nosodīt un sodīt pret nacionālajām un etniskajām minoritātēm vērstu zvērību noliegšanu; vēlreiz pauž nostāju, kas jau pausta 2017. gada 25. oktobra rezolūcijā par romu integrācijas Eiropas Savienībā pamattiesību aspektiem: cīņa pret antičigānismu; atgādina, ka visiem Eiropas iedzīvotājiem būtu jāsaņem vienāda palīdzība un aizsardzība neatkarīgi no viņu etniskās vai kultūras izcelsmes; aicina Komisiju izveidot Eiropas satvaru un dalībvalstis izstrādāt konkrētus valsts plānus, ar ko apkarot ksenofobisku vardarbību un naida runu pret cilvēkiem, kuri pieder pie minoritātēm;

27.  uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāveicina draudzīgas un stabilas attiecības citai ar citu, un mudina tās uzturēt atvērtu un atbalstošu dialogu ar kaimiņvalstīm, īpaši robežreģionos, kur runā vairākās valodās un pastāv atšķirīgas kultūras;

28.  mudina Komisiju un dalībvalstis ieviest izpratnes veicināšanas pasākumus, kas ES iedzīvotājos rosinātu interesi par daudzveidību, un veicināt visu veidu miermīlīgas minoritāšu kultūras izpausmes; mudina dalībvalstis izglītības programmās iekļaut nacionālo un etnisko minoritāšu vēsturi un veicināt iecietības kultūru skolās; mudina dalībvalstis sākt kultūras dialogus, tostarp, bet ne tikai skolās, par dažādajiem pret minoritāšu grupām vērsta naida veidiem un izpausmēm; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka nediskriminēšana, kā arī pie minoritātēm piederīgu cilvēku vēsture un tiesības tiek iekļautas valsts izglītības sistēmas saturā;

29.  mudina Komisiju un dalībvalstis sākt naida runas apkarošanas kampaņas, izveidot naida runas apkarošanas vienības policijā, kas apzinātos dažādu minoritāšu grupu grūtības, un veikt apmācību darbavietā, kā arī garantēt, ka pie minoritātēm piederīgi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā, un nodrošināt, ka viņiem ir vienlīdzīga tiesu iestāžu un procesuālo tiesību pieejamība;

30.  uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jānodrošina, ka pie minoritātēm piederīgi cilvēki savas tiesības var izmantot nebaidoties; šajā sakarā mudina dalībvalstis visu līmeņu skolu mācību programmās iekļaut obligātu izglītību cilvēktiesību, demokrātiskās pilsonības un politikas zināšanu jomā; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt obligātu apmācību šo pasākumu īstenotājiem, kuriem ir būtiska loma ES un dalībvalstu tiesību aktu pareizā īstenošanā un kuriem ir jābūt gataviem kalpot visiem iedzīvotājiem, ievērojot cilvēktiesībās balstītu pieeju; aicina Komisiju un dalībvalstis risināt intersekcionālās diskriminācijas problēmu, gan īstenojot atbilstošu politiku, gan izmantojot savas finansēšanas programmas;

31.  mudina dalībvalstis savstarpējās uzticēšanās radīšanas nolūkā izveidot nacionālas patiesības un izlīguma komisijas, lai atzītu pie minoritātēm piederīgu cilvēku vajāšanu, atstumšanu un neatzīšanu vairāku gadsimtu garumā, un dokumentēt šos jautājumus; aicina dalībvalstis skaidri nosodīt un sodīt pret minoritātēm vērstu zvērību noliegšanu un mudina dalībvalstis valsts līmenī rīkot un atzīmēt svarīgas minoritāšu grupu piemiņas dienas, piemēram, romu holokausta upuru piemiņas dienu; mudina tās izveidot iestādes, kas izrādītu minoritāšu grupu vēsturi un kultūru, un atbalstīt tās gan finansiāli, gan administratīvi;

32.  uzskata, ka svarīga loma ir minoritāšu grupu aktīvai un pilnvērtīgai līdzdalībai sociālajā, saimnieciskajā, politiskajā un kultūras dzīvē; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt stratēģijas, kurās būtu ietverti proaktīvi un reaģēšanas pasākumi, pamatojoties uz reālām, sistemātiskām apspriedēm ar minoritāšu grupu pārstāvjiem, un aicina tos iesaistīt galveno programmu un projektu īstenošanā, uzraudzībā un novērtēšanā visos līmeņos, tostarp vietējā līmenī, lai nodrošinātu, ka programmas un projekti ir iekļaujoši un nediskriminējoši;

33.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pilnīgu un pamatīgu Rasu vienlīdzības direktīvas īstenošanu, piemērošanu un izpildes panākšanu, kā arī mudina tās iesaistīties izpratnes veicināšanas kampaņās par tiesību aktiem diskriminācijas aizlieguma jomā; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka sankcijas ir pietiekami iedarbīgas, samērīgas un atturošas, kā noteikts Rasu vienlīdzības direktīvā; aicina Komisiju pienācīgi monitorēt minētās direktīvas īstenošanu;

34.  pauž nožēlu par to, ka 2008. gadā ierosināto Vienlīdzīgas attieksmes direktīvu Padome joprojām nav apstiprinājusi; vēlreiz aicina Padomi pēc iespējas drīz pieņemt nostāju par šo priekšlikumu;

Nacionālās un etniskās minoritātes

35.  atzīmē, ka nacionālās un etniskās minoritātes ir pie minoritātēm piederīgu cilvēku grupas, kas dzīvo vienā un tajā pašā teritorijā un kam ir kopīga identitāte, dažkārt robežu maiņas dēļ, citkārt tāpēc, ka viņi konkrētā teritorijā dzīvojuši ilgu laiku, saglabādami savu identitāti; aicina Komisiju un dalībvalstis aizsargāt nacionālo un etnisko minoritāšu kulturālo un valodisko identitāti un panākt, ka apstākļi ir labvēlīgi šīs identitātes veicināšanai; norāda, ka ES reģionālajām un vietējām pašvaldībām var būt svarīga loma nacionālo un etnisko minoritāšu aizsardzībā, un uzskata, ka administratīvā reorganizācija un teritoriālā pārdalīšana nedrīkst tās ietekmēt negatīvi; mudina dalībvalstis finanšu līdzekļus minoritāšu tiesību īstenošanai piešķirt no centrālā budžeta, lai nenoslogotu pašvaldību budžetus;

36.  mudina Komisiju un dalībvalstis garantēt vienlīdzīgas iespējas nacionālajām un etniskajām minoritātēm piedalīties politiskajā un sabiedriskajā dzīvē; mudina dalībvalstis pieņemt vēlēšanu sistēmas un tiesību aktus, kas veicina nacionālo un etnisko minoritāšu pārstāvību; aicina dalībvalstis veikt tūlītējus korektīvos pasākumus, lai apturētu diskriminējošu dzimšanas reģistrāciju, veiktu pie minoritāšu grupām piederīgu personu reģistrāciju, tās nediskriminējot, un nodrošinātu, ka viņiem izsniegtās personas apliecības nav diskriminējošas;

37.  mudina Komisiju un dalībvalstis veikt saskaņotu pašreizējās minoritāšu politikas analīzi, lai noskaidrotu, kādas ir tās stiprās puses un kādas ir problēmas, un nodrošinātu nacionālo un etnisko minoritāšu tiesību ievērošanu;

38.  aicina FRA sagatavot atzinumu par to, kā izstrādāt līdzekļus, ar ko aizsargāt un veicināt pie minoritātēm piederīgu cilvēku tiesības, ievērojot EST lēmumu Nr. T-646713;

Kultūras tiesības

39.  uzsver, ka kultūras pasākumi ir būtisks nacionālo un etnisko minoritāšu saglabāšanas aspekts un ka minoritāšu tradīciju saglabāšana un māksliniecisko vērtību paušana dzimtajā valodā ir īpaši svarīga Eiropas daudzveidības saglabāšanā; atzīmē, ka saglabāt minoritāšu kultūras mantojumu ir ES un dalībvalstu kopējās interesēs; mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt, sekmēt un veicināt minoritāšu kultūras tiesības;

40.  atgādina, ka nolūkā noteikt minoritāšu kultūras tiesību tvērumu ir svarīgi saprast, kas ar jēdzienu “kultūra” ir domāts; atzīmē, ka plašā nozīmē kultūra ir kopienas materiālo un nemateriālo darbību un sasniegumu kopums un tas, kas šo kopienu atšķir no citām; uzsver, ka kultūras tiesībām būtu jāietver tiesības piedalīties kultūras dzīvē, tiesības baudīt kultūru, tiesības izvēlēties piederību pie grupas, valodas tiesības un kultūras un zinātnes mantojuma aizsardzība;

41.  mudina Komisiju un dalībvalstis atzīt nacionālo un etnisko minoritāšu devumu Savienības kultūras mantojumā, nostiprināt dialogu ar minoritāšu pārstāvjiem un pie minoritātēm piederīgiem cilvēkiem un apzināt un īstenot koordinētu politiku un pasākumus, kuru mērķis ir ilgtspējīgi pārvaldīt to kultūras saglabāšanu un attīstību; mudina dalībvalstis garantēt pietiekamu prakses institucionalizācijas pakāpi valsts līmenī, lai tādējādi sargātu kultūras tiesības;

42.  mudina Komisiju un dalībvalstis iesaistīt un atbalstīt nacionālās un etniskās minoritātes un pie tām piederīgus cilvēkus tādu zināšanu un prasmju sekmēšanā, kas vajadzīgas, lai saglabātu, ilgtspējīgi pārvaldītu un attīstītu kultūras mantojumu, un kas būtu jānodod nākamajām paaudzēm; mudina Komisiju un dalībvalstis izveidot un uzturēt būtiskus kultūras fondus pie minoritātēm piederīgiem cilvēkiem gan horizontālā, gan vertikālā līmenī, lai nodrošinātu efektīvu, pārredzamu un taisnīgu atbalstu minoritāšu kopienu kultūras dzīvei;

43.  uzsver, ka medijiem ir centrāla loma kultūras un valodu tiesību ziņā; atgādina, ka iespēja piekļūt, saņemt un publiskot informāciju un saturu valodā, kuru cilvēks pilnīgi saprot un kurā viņa var sazināties, ir priekšnoteikums šā cilvēka līdztiesīgai un īstenai dalībai sabiedrības saimnieciskajā, sociālajā un kultūras dzīvē; šajā sakarā atzīmē, ka īpaša uzmanība jāpievērš tādu pie nacionālajām un etniskajām minoritātēm piederīgu cilvēku vajadzībām, kuri dzīvo pierobežas, lauku un attālos apvidos; pauž bažas par nepietiekamu finansējumu medijiem, kuri publicē vai pārraida saturu reģionālajās vai minoritāšu valodās; mudina Komisiju un dalībvalstis piešķirt pietiekamu finansējumu minoritātes pārstāvošajām organizācijām un medijiem, lai palīdzētu saglabāt minoritāšu kultūras identitātes un dotu tām iespēju dalīties viedokļos, valodā un kultūrā ar iedzīvotāju vairākumu;

44.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka mediji var darboties neatkarīgi, sekmēt minoritāšu valodu izmantošanu medijos un ņemt vērā nacionālās un etniskās minoritātes mediju pakalpojumu licencēšanā, tostarp TV un radio raidorganizāciju licencēšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt pietiekamus līdzekļus minoritāšu pārstāvības organizācijām, lai sekmētu to piederības sajūtu pie attiecīgās minoritātes un identificēšanos ar to, un vērst pārējo iedzīvotāju uzmanību uz minoritāšu identitātēm, valodām, vēsturi un kultūru;

45.  atgādina par sabiedrisko mediju būtisko lomu šāda satura popularizēšanā, jo īpaši vietējo vai reģionālo iestāžu demokrātiskās kontroles kontekstā; mudina Komisiju izveidot tiesiskos un regulatīvos nosacījumus, kas nodrošinātu audiovizuālā satura brīvu darbību, pārraidīšanu un uztveršanu reģionos, kuros dzīvo minoritātes, lai tās varētu skatīties un klausīties saturu dzimtajā valodā, kas būtu panākams, saturu pārraidot pāri robežām un nepakļaujot ģeobloķēšanai;

46.  aicina Komisiju un dalībvalstis, izmantojot atbilstošus līdzekļus, nodrošināt, ka audiovizuālo mediju pakalpojumu saturā netiek pieļauta kūdīšana uz vardarbību vai naidu pret cilvēkiem, kuri pieder pie minoritātēm; uzsver, ka medijiem ir svarīga loma informēšanā par minoritāšu tiesību pārkāpumiem un ka, par tām neziņojot, reālās problēmas, kas jāpārvar minoritātēm, paliek nepamanītas;

47.  mudina dalībvalstis nepieņemt politiskus un tiesiskus pasākumus, kuru mērķis būtu noteikt ierobežojumus, piemēram, pienākumu nodrošināt subtitrus un/vai tulkojumu un obligātās kvotas attiecībā uz pārraidēm oficiālajās valodās; mudina Komisiju un dalībvalstis atļaut un veicināt reģionālo un minoritāšu valodu mediju darbību, arī tiešsaistē; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pietiekamu finansējumu vai dotācijas organizācijām un medijiem, kas pārstāv nacionālās un etniskās minoritātes, ņemot vērā to reģionālo specifiku un vajadzības;

48.  Eiropas Kultūras mantojuma gada kontekstā aicina dalībvalstis sekmēt un veicināt savas minoritāšu kultūras, tādējādi uzlabojot to vēstures un tradīciju izplatīšanu un nodrošinot, ka šīs kopienas nepaliek izolētas;

49.  uzsver, ka kultūras mantojuma politikas attīstībai vajadzētu būt iekļaujošai, vērstai uz kopienām un līdzdalību veicinošai un ka tai vajadzētu ietvert apspriedes un dialogu ar attiecīgajām minoritāšu kopienām;

Tiesības uz izglītību

50.  atzīmē, ka izglītība ir būtiska socializācijā un identitātes attīstībā un joprojām ir galvenais instruments, ar ko atdzīvināt un saglabāt apdraudētas minoritāšu valodas; uzsver, ka katram pie nacionālas minoritātes piederīgam cilvēkam ir tiesības uz izglītību minoritātes valodā; uzsver, ka dzimtajā valodā nodrošinātas izglītības pastāvība ir izšķirīgi svarīga kultūras un valodas identitātes saglabāšanā; atzīmē, ka minoritāšu valodas izglītības aspektā nav viena paraugprakses modeļa, kas derētu visām nacionālajām un etniskajām minoritātēm; atzīmē, ka īpaša uzmanība jāvelta cilvēkiem, kuri lieto zīmju valodu;

51.  atgādina, ka Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību 14. pantā ieteikts pusēm valsts izglītības sistēmas ietvaros apņemties nodrošināt savu iespēju robežās, ka personām, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, ir pienācīgas iespējas apgūt minoritātes valodu vai iegūt izglītību šajā valodā tajā teritorijā, nekaitējot oficiālās valodas apguvei vai izglītības iegūšanai šajā valodā;

52.  mudina Komisiju un dalībvalstis turpmākā darbībā izveidot piemērotus instrumentus, ar ko veicināt un atbalstīt nacionālo un etnisko minoritāšu runāto valodu oficiālu izmantošanu vietējā vai reģionālā līmenī teritorijās, kur tās dzīvo, atbilstoši FCNM un Valodu hartas principiem, tomēr nodrošinot, ka reģionālo un minoritāšu valodu izmantošanas aizsardzība un veicināšana nekaitē oficiālajām valodām un pienākumam tās apgūt;

53.  pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis vēl nav ratificējušas Valodu hartu un ka pat dažas dalībvalstis, kuras to ir ratificējušas, to neīsteno efektīvi; pauž vilšanos par to, ka dažās dalībvalstīs pastāvošās tiesības netiek īstenotas vai tiek klaji pārkāptas;

54.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka saskaņā ar starptautiskajām normām pie nacionālajām minoritātēm piederīgiem cilvēkiem ir garantētas tiesības un nodrošinātas pietiekamas iespējas iegūt izglītību minoritātes valodā un mācīties dzimtajā valodā gan valsts, gan privātajās izglītības iestādēs; mudina dalībvalstis izstrādāt piemērotu izglītības politiku un īstenot tādu politiku, kas vislabāk der nacionālo un etnisko minoritāšu vajadzībām, tostarp — izmantojot īpašas izglītības programmas vai īpašas mācību programmas un grāmatas; mudina dalībvalstis finansēt skolotāju apmācību, lai izglītošana minoritāšu valodās būtu efektīva, un, strādājot ar tādu skolu programmām, kurās mācības notiek minoritātes valodā, oficiālo valodu mācību metodikā iestrādāt svešvalodu mācību paraugpraksi; uzsver, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka gan reģionālā vai minoritātes valoda, gan oficiālā valoda tiek mācīta ar piemērotām metodēm;

55.  mudina dalībvalstis nodrošināt, ka cilvēkiem, kuru dzimtā valoda ir reģionāla vai minoritātes valoda, ir iespēja apgūt oficiālo valodu pietiekamā līmenī, valsts oficiālās valodas mācību metodikā iekļaujot paraugpraksi, kas iegūta no svešvalodas un otrās valodas mācību programmām;

56.  uzsver, ka pie minoritātēm piederīgajiem būtu jāapgūst arī vairākuma valoda, vēsture un kultūra un ka pie vairākuma piederīgie audzēkņi — un sabiedrība vispār — būtu jāiepazīstina ar minoritāšu vēsturi un kultūru, kā arī viņiem būtu jādod iespēja apgūt minoritāšu valodas;

57.  mudina dalībvalstis veicināt tādu mācību grāmatu izstrādi, kas atbilstu reģionālo un minoritāšu valodās runājošo vajadzībām, vai, ja tas izrādās neiespējami, atvieglot citās valstīs šajās valodās publicētu mācību grāmatu izmantošanu, sadarbojoties ar to valstu izglītības jomas regulatīvajām iestādēm, kurās lieto attiecīgās valodas;

58.  uzsver, cik svarīga ir dzimtajā valodā iegūta augstākā izglītība, kā arī tādu speciālistu sagatavošana, kuriem ir zināšanas par speciālo terminoloģiju, jo īpaši reģionos, kuros ir liels skaits attiecīgajā valodā runājošo; uzsver, ka izšķirīgi svarīgi ir minoritāšu valodās apmācīt ārstus;

59.  mudina dalībvalstu valdības apspriedēs par izglītības sistēmu organizāciju iesaistīt minoritāšu pārstāvjus;

60.  mudina dalībvalstis reģionālo un minoritāšu valodu apmācībā noteikt vēlamus sliekšņus, lai nodrošinātu taisnīgu izglītību; mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt pie nacionālajām minoritātēm piederīgo cilvēku, kas dzīvo teritorijās ar ievērojamu minoritāšu īpatsvaru, tostarp laukos vai plaši izkliedētās vietās, tiesības iegūt izglītību minoritātes valodā, īpaši dzimtajā valodā, ja ir pietiekams pieprasījums; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka izglītības reformas un politika neierobežo tiesības iegūt izglītību minoritātes valodā;

61.  mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt integrēta vertikāla līmeņa atbalsta minoritāšu un reģionālajām valodām pieejamību izglītības sistēmās, jo īpaši — dalībvalstu izglītības ministrijās un Komisijā izveidojot nodaļas, kas atbildīgas par minoritāšu un reģionālo valodu izglītības iekļaušanu skolu programmās; mudina dalībvalstis veicināt pastāvīgas minoritāšu valodu mācīšanās iespējas no pirmsskolas izglītības līdz terciārajai izglītībai;

62.  uzsver, ka būtiski kvalitatīvas izglītības priekšnoteikumi ir skolotāju apmācība un labu mācību grāmatu un mācību materiālu pieejamība; uzskata, ka mācību programmām, mācību materiāliem un vēstures mācību grāmatām būtu taisnīgi, precīzi un informatīvi jāatspoguļo minoritāšu grupu sabiedrība un kultūra; atzīmē, ka minoritāšu valodu izglītības jomā plaši apzināta un risināma problēma ir kvalitatīvu izglītības materiālu un pienācīgi prasmīgu minoritāšu valodu skolotāju trūkums; atzīmē, ka visās skolās gan minoritāšu, gan vairākuma kopienās vēsture būtu jāpasniedz daudzdimensionāli; atzīmē, cik svarīgi ir attīstīt skolotāju apmācību, lai panāktu atbilstību mācību vajadzībām dažādos līmeņos un dažādās skolās;

63.  uzsver, ka minoritāšu valodu mācīšana sekmē vairākuma un minoritāšu savstarpējo sapratni un ciešāk satuvina kopienas; mudina dalībvalstis īstenot pozitīvus pasākumus, lai nodrošinātu minoritāšu pienācīgu pārstāvību izglītībā, kā arī valsts pārvaldē un nacionālā, reģionālā un pašvaldību līmeņa izpildstruktūrās;

64.  mudina Komisiju vairāk popularizēt programmas, kas vērstas uz pieredzes un paraugprakses apmaiņu attiecībā uz izglītību Eiropas reģionālajās un minoritāšu valodās; aicina ES un Komisiju lielāku lomu reģionālajām un minoritāšu valodām piešķirt nākamajās jaunās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) programmās “Erasmus+”, “Radošā Eiropa” un “Eiropa pilsoņiem”;

65.  pauž dziļu nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs audzēkņi, kas pieder pie minoritātes, nav integrēti parastajās izglītības iestādēs, bet mācās īpašās skolās, jo nepietiekami labi pārvaldot parastās izglītības valodu; atgādina, ka izglītību minoritātes valodā vai piederību pie kādas konkrētas minoritātes nevar izmantot par ieganstu bērnu segregācijai uz identitātes pamata; aicina dalībvalstis atturēties no šādas segregācijas un veikt pienācīgus pasākumus, lai šādi audzēkņi varētu mācīties parastajās skolās; mudina dalībvalstis apsvērt iespēju mācību programmās iekļaut pamata cilvēktiesību un jo īpaši minoritāšu tiesību priekšmetus kā līdzekli kultūras daudzveidības un tolerances veicināšanai izglītības ceļā;

Valodas tiesības

66.  atzīmē, ka valoda ir būtisks minoritāšu kultūras identitātes un cilvēktiesību aspekts; uzsver, ka teritorijās ar ievērojamu minoritāšu īpatsvaru ir jāveicina tiesības izmantot minoritātes valodu gan privāti, gan publiski, nesaskaroties ar diskrimināciju, lai nodrošinātu iespēju nodot valodu no paaudzes uz paaudzi un aizsargātu Savienības valodu daudzveidību; aicina Komisiju stiprināt plānu veicināt reģionālo valodu mācīšanu un izmantošanu, jo tas ir viens no līdzekļiem, ar ko varētu novērst valodisko diskrimināciju ES un veicināt valodu daudzveidību; atgādina, ka veicināt to, ka minoritāšu valodas zina cilvēki, kas nav pie tām piederīgi, ir līdzeklis, kā stiprināt savstarpēju sapratni un atzīšanu;

67.  uzsver, ka 2013. gada 11. septembra rezolūcijā Parlaments atgādināja, ka Komisijai būtu jāpievērš uzmanība tam, ka dažas dalībvalstis un reģioni ar savu politiku apdraud to robežās lietoto valodu izdzīvošanu, pat ja šīs valodas nav apdraudētas Eiropas līmenī; aicina Komisiju izskatīt, kādi administratīvie un likumdošanas šķēršļi šo valodu izmantošanai pastāv;

68.  atzīmē, ka līdztekus 24 oficiālajām valodām Eiropas Savienībā ir vēl 60 citas valodas, kuras tāpat ir ES kultūras un valodu mantojuma daļa un kuru lietotāju skaits konkrētos reģionos vai konkrētās grupās sasniedz 40 miljonus; atzīmē, ka Eiropas Savienības daudzvalodība starptautisko organizāciju līmenī ir unikāla īpatnība; atzīmē, ka daudzvalodības princips ir noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kas uzliek ES pienākumu respektēt valodu daudzveidību un atbalstīt bagātīgo Eiropas valodu un kultūras mantojumu, veicinot valodu mācīšanos un valodu daudzveidību;

69.  mudina Komisiju un dalībvalstis administratīvo iestāžu un publisko pakalpojumu organizāciju kontekstā atbilstoši proporcionalitātes principam atļaut un veicināt reģionālo un minoritāšu valodu praktisko izmantošanu, piemēram, privātpersonu un organizāciju attiecībās ar publiskajām iestādēm; mudina dalībvalstis teritorijās ar ievērojamu nacionālo vai etnisko minoritāšu īpatsvaru informāciju par publiskajiem pakalpojumiem darīt pieejamu minētajās valodās, arī internetā;

70.  mudina dalībvalstis veicināt iespējas izmantot minoritāšu un reģionālās valodas, finansējot un atbalstot tulkošanu, dublēšanu un subtitrēšanu un kodificējot piemērotu un nediskriminējošu terminoloģiju administratīvos, komerciālos, ekonomiskos, sociālos, tehniskos un juridiskos reģistros;

71.  mudina pašvaldības nodrošināt iespēju attiecīgajās teritorijās izmantot reģionālās un minoritāšu valodas; mudina dalībvalstis par vadlīnijām izmantot valsts līmenī jau pastāvošu labo praksi;

72.  mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt reģionālo un minoritāšu valodu izmantošanu vietējā un reģionālā līmenī; ņemot vērā šo mērķi, aktīvi mudina pašvaldību iestādes nodrošināt šādu valodu lietošanu praksē;

73.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka teritorijās ar ievērojamu nacionālo minoritāšu īpatsvaru drošības un drošuma marķējums, svarīgi obligāti norādījumi un publiski paziņojumi, kas ir būtiski iedzīvotājiem, neatkarīgi no tā, vai tos sniedz valsts iestādes vai privātais sektors, kā arī vietu nosaukumi un topogrāfiskie apzīmējumi ir rakstīti pareizi un pieejami valodās, kuras attiecīgajā reģionā ir tipiskas, tostarp uz zīmēm par iebraukšanu pilsētā vai izbraukšanu no tās un uz citām informatīvām ceļa zīmēm;

74.  atzīmē, ka reģionālo un minoritāšu valodu vizuāls attēlojums — ceļa zīmes, ielu nosaukumi, administratīvu, publisku un komerciālu iestāžu nosaukumi utt. — ir būtiski svarīgs, lai veicinātu un aizsargātu nacionālo un etnisko minoritāšu tiesības, jo tas atspoguļo un bagātina reģionālo un minoritāšu valodu izšķirīgi svarīgo lietojumu, mudinot pie nacionālajām un etniskajām minoritātēm piederīgos cilvēkus izmantot, saglabāt un attīstīt savu īpašo valodisko identitāti un valodas tiesības, paust savu multietnisko vietējo identitāti un kā vietējā vai reģionālā kopienā dzīvojošiem grupas locekļiem stiprināt patstāvības izjūtu;

75.  aicina dalībvalstis atturēties no tiesiskās prakses, kas liedz minoritātēm piekļuvi pilnam attiecīgajā dalībvalstī praktizēto profesiju spektram, vai atcelt šādu praksi; aicina dalībvalstis garantēt adekvātu piekļuvi juridiskajiem un tiesu sistēmas pakalpojumiem; uzsver, ka minoritāšu pārstāvji būtu skaidri jāinformē par valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām, kas ir jāievēro gadījumos, kad tiek pārkāptas pie minoritātēm piederīgu cilvēku tiesības;

76.  aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka ikvienam pie nacionālas minoritātes piederīgam cilvēkam ir tiesības izmantot savu uzvārdu (dzimtas vārdu) un vārdus minoritātes valodā, kā arī tiesības uz to oficiālu atzīšanu, tostarp sakarā ar pārvietošanās brīvību ES teritorijā;

77.  mudina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai likvidētu administratīvos un finansiālos šķēršļus, kas var slāpēt valodu daudzveidību Eiropas un valstu līmenī un vājināt pie nacionālajām un etniskajām minoritātēm piederīgu cilvēku valodas tiesību izmantošanu un īstenošanu; mudina dalībvalstis izbeigt valodiski diskriminējošu praksi;

Noslēgums

78.  aicina Komisiju izstrādāt kopīgu ES minoritāšu aizsardzības minimālo standartu satvaru; iesaka šajā satvarā noteikt izmērāmus atskaites punktus, paredzēt regulāru ziņošanu un iekļaut vismaz šādus elementus:

–  vadlīniju projekts par dalībvalstīs izmantotu labo praksi, kas izstrādājams sadarbībā ar dažādām minoritāšu tiesību aizsardzībā iesaistītām ieinteresētajām personām,

–  Komisijas ieteikums, kurā ņemti vērā pastāvošie valstu pasākumi, subsidiaritāte un proporcionalitāte,

–  direktīvas priekšlikums par ES minoritāšu aizsardzības minimālajiem standartiem, kas ietver skaidrus atskaites punktus un sankcijas un kas izstrādājams, vispirms veicot pienācīgu ietekmes novērtējumu un ievērojot dalībvalstīm piemērojamos subsidiaritātes un proporcionalitātes principus, kā arī par pamatu izmantojot iepriekš minētos elementus;

79.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka minētais satvars paredz datu vākšanu, kā arī praktiskā darbībā balstītu, finansiālu un uz kvalitāti vērstu monitorēšanas un ziņošanas metodiku, jo šādi elementi stiprina efektīvas, pierādījumos balstītas politikas veidošanu un var palīdzēt uzlabot stratēģiju, rīcības plānu un īstenoto pasākumu efektivitāti;

80.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūrai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, EDSO, ESAO, Eiropas Padomei un Apvienoto Nāciju Organizācijai.

(1)

OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.

(2)

. Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0032.

(3)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0413.

(4)

OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp.

(5)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0485.

(6)

OV C 328, 6.9.2016., 4. lpp.

(7)

OV C 93, 9.3.2016., 52. lpp.

(8)

OV C 124 E, 25.5.2006., 405. lpp.

(9)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0487.

(10)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0409.

(11)

Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0409.


MAZĀKUMA VIEDOKLIS

saskaņā ar Reglamenta 52.a panta 4. punktu,

Marek Jurek

Šis rezolūcijas priekšlikums būtiski atšķiras no sākotnējā. Dokuments, kura mērķis bija apstiprināt nacionālo minoritāšu tiesības (t. i., tiesības uz to valodu, kultūru, reliģiju un politisko pārstāvību nacionālā un reģionālā līmenī), ko Eiropas Savienība ilgi bija ignorējusi, nu ir ticis izmantots, lai iestātos par “demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānismu”, kuram nav nekāda pamata Līgumos un kas patiesībā ir mēģinājums panākt pastāvīgu, nepienācīgu kontroli pār dalībvalstīm.

Eiropas Parlamentam būtu visu laiku jātur prātā, ka tas ir viena no Savienības iestādēm un ka tas darbojas uz Līgumu pamata un tajos noteikto pilnvaru robežās. Tas acīmredzami izriet no vienkāršā un pašsaprotamā principa, ka “vairākumam nav atļauts viss”. Turklāt ir nosodāms, ka tie, kas uzstāj uz kontroli pār demokrātiskām valstīm, minoritātes izmanto par ķīlniecēm savas politikas mērķiem un varaskāres apmierināšanai.


KULTŪRAS UN IZGLĪTĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS (25.9.2018)

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par minoritātēm paredzētu standartu minimumu Eiropas Savienībā

(2018/2036(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Andrea Bocskor

IEROSINĀJUMI

Kultūras un izglītības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atgādina, ka ES ir īpašs pienākums aizsargāt un garantēt vairāk nekā 50 miljonu cilvēku tiesības, kuri pieder pie nacionālajām vai reģionālajām minoritātēm, dzīvo tās teritorijā un runā kādā no 60 minoritāšu un reģionālajām valodām, kam draud izzušana; atgādina, ka minoritāšu tiesību aizsardzību garantē Eiropas Savienības Pamattiesību harta; šajā sakarā atzīmē, ka minoritāšu jautājumiem nav veltīta pietiekama uzmanība ES dienaskārtībā un ka pašlaik nepastāv visaptveroša ES pieeja, kā risināt minoritāšu aizsardzības politikas jautājumus; tāpēc atbalsta integrētu pieeju līdztiesībai un nediskriminēšanai, kas nodrošinātu, ka dalībvalstis adekvāti reaģē uz savas sabiedrības daudzveidību;

2.  uzsver, ka dalībvalstu pienākums ir īstenot politiskus un leģislatīvus pasākumus, kas sargātu un veicinātu minoritāšu identitāti un tiesības, tostarp etniskās, kultūras, reliģijas un valodas tiesības;

3.  atzīmē, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas minoritāšu tiesību papildprotokolu nacionālās minoritātes ir jāuzskata par personu grupām, kas dzīvo konkrētas valsts teritorijā, kam ir ilgas saiknes ar šo valsti, kam ir atšķirīgas etniskās, kulturālās, reliģiskās vai valodiskās īpatnības, kas ir pietiekami reprezentatīvas un ko motivē vēlme saglabāt savu kopīgo identitāti; tomēr atzīmē, ka papildus nacionālajām minoritātēm pastāv arī citas minoritāšu kopienas, kas ir jāaizsargā;

4.   atzinīgi vērtē to, ka ir izstrādāti starptautiski standarti, ar ko risināt nacionālo un reģionālo minoritāšu jautājumus, izmantojot vairākus starptautiskus juridiskus instrumentus, piemēram, Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu, kas ir dvi svarīgākie Eiropas Padomes līgumi par minoritāšu tiesībām, bet tāpat atzinīgi vērtē arī tādu ieteikumu izveidi kā EDSO Hāgas ieteikumi par nacionālo minoritāšu izglītības tiesībām un Oslo ieteikumi par nacionālo minoritāšu valodas tiesībām; aicina dalībvalstis šos standartus un ieteikumus iekļaut savās tiesību sistēmās un garantēt, ka pie nacionālas vai reģionālas minoritātes piederīgas personas netiek diskriminētas; turklāt aicina dalībvalstis nodrošināt, ka pie citām minoritāšu kopienām piederīgi cilvēki tiek pietiekami aizsargāti un netiek pakļauti diskriminācijai;

5.  atgādina, ka Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību 14. pantā ieteikts pusēm valsts izglītības sistēmas ietvaros apņemties nodrošināt savu iespēju robežās, ka personām, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, ir pienācīgas iespējas apgūt minoritātes valodu vai iegūt izglītību šajā valodā tajā teritorijā, nekaitējot oficiālās valodas apguvei vai izglītības iegūšanai šajā valodā;

6.  aicina Komisiju izveidot kopēju ES reģionālo un minoritāšu valodu satvaru, kas līdzinātos ES programmai attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām, lai mudinātu dalībvalstis izveidot stratēģijas, ar kurām uzlabot minoritāšu līdzdalību un pārstāvību attiecīgās sabiedrības politiskajā, kultūras, sociālajā un saimnieciskajā dzīvē;

7.  atzīmē, ka, liedzot vai kavējot minoritātēm izmantot savas ekonomiskās, sociālās, izglītības un kultūras tiesības, tiek ietekmēta cilvēku un kopienu vispārējā labklājība un viņu identitāšu saglabāšana; norāda, ka ierobežojumi, kas attiecas uz viņu kultūras identitātes aspektiem, kuri atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, kopā ar ekonomisko un sociālo nevienlīdzību var izraisīt konfliktus un sociālo atstumtību;

8.  atzīmē, ka minoritāšu sociālā iekļaušana pozitīvi ietekmē viņu ekonomisko un kulturālo integrāciju;

9.  atgādina, ka nolūkā noteikt minoritāšu kultūras tiesību tvērumu ir svarīgi saprast, kas ar jēdzienu “kultūra” ir domāts; atzīmē, ka plašā nozīmē kultūra ir kopienas materiālo un nemateriālo darbību un sasniegumu kopums un tas, kas šo kopienu atšķir no citām; uzsver, ka kultūras tiesībām būtu jāietver tiesības piedalīties kultūras dzīvē, tiesības baudīt kultūru, tiesības izvēlēties piederību pie kādas grupas, valodas tiesības un kultūras un zinātniskā mantojuma aizsardzība;

10.  atgādina, ka dalībvalstīm ir pienākums garantēt minoritātēm iespēju pilnībā izmantot savas cilvēktiesības gan kā atsevišķām personām, gan kā kopienai; norāda, ka dalībvalstīm ir arī jānodrošina priekšnosacījumi minoritāšu kultūras vērtību saglabāšanai un jāveicina to dalība kopienas kultūras dzīvē;

11.  uzsver, ka, pirms tiek izmantots māksliniecisks saturs, kas saistīts minoritāšu darbībām, minoritātes ir pienācīgi jāinformē un vispirms ir jāsaņem to brīva piekrišana, lai sargātu to intelektuālā īpašuma tiesības;

12.  Eiropas Kultūras mantojuma gada priekšvakarā aicina dalībvalstis sekmēt un veicināt savas minoritāšu kultūras, tādējādi uzlabojot to vēstures un tradīciju izplatīšanu un nodrošinot, ka šīs kopienas nepaliek izolētas;

13.  atgādina, ka izglītība dzimtajā valodā ir būtiska valodas tiesību aizsardzībā un Eiropas pilsonības vērtības stiprināšanā; tāpēc mudina dalībvalstis nodrošināt, ka pie reģionālajām, etniskajām vai valodiskajām minoritātēm piederīgām personām — gan skolas vecuma, gan pieaugušajiem — reģionā, kur tās dzīvo, ir pienācīgas iespējas mācīties savu valodu, vēsturi un kultūru un pat iegūt izglītību savā valodā visos izglītības līmeņos; tomēr uzsver, ka pie minoritātēm piederīgajiem būtu jāapgūst arī vairākuma valoda, vēsture un kultūra un ka pie vairākuma piederīgie audzēkņi — un sabiedrība vispār — būtu jāiepazīstina ar minoritāšu vēsturi un kultūru, kā arī viņiem būtu jādod iespēja apgūt minoritāšu valodas;

14.  atgādina, ka daudzvalodība, arī dažādās zīmju valodas, ir viena no Eiropas kultūru daudzveidības lielākajām vērtībām; uzsver lomu, kas pildāma ES iestādēm un dalībvalstīm, palielinot informētību par minoritāšu aizsardzības jautājumiem un sniedzot atbalstu un palīdzību dalībvalstīm kultūru daudzveidības un tolerances veicināšanā, īpaši izglītības, kultūras sadarbības, sporta un pārrobežu mobilitātes iespēju ceļā; atgādina, ka ar minoritātēm saistīta kultūras mantojuma aizsardzībai un stiprināšanai dalībvalstīs, kas ir būtisks kopienu, grupu un indivīdu kultūras identitātes elements, ir izšķirīga nozīme sociālajā kohēzijā; šajā sakarā uzsver, ka kultūras mantojuma politikas izstrādei vajadzētu būt iekļaujošai, vērstai uz iedzīvotājiem un balstītai uz līdzdalību un paredzēt apspriedes un dialogu ar attiecīgajām minoritāšu kopienām; mudina dalībvalstis un Komisiju apmainīties ar šīs jomas informāciju un labas prakses piemēriem un piešķirt vietējām un reģionālajām pašvaldībām pietiekamus finanšu un citus pašu resursus, lai tās varētu sagatavot un īstenot stratēģijas, ko tās minoritāšu aizsardzības nolūkā uzskata par labākajām; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek ievērotas tiesības izmantot minoritāšu valodas, un aizsargāt valodu daudzveidību Savienībā saskaņā ar Līgumiem;

15.  uzsver, ka vajadzīgi lielāki centieni nodrošināt nacionālu un reģionālu minoritāšu izcelsmes audzēkņu piekļuvi izglītībai un apmācībai un atbalstīt reģionālās izglītības iestādes, kas sniedz pakalpojumus minoritāšu dzimtajā valodā; mudina dalībvalstis teritorijās ar nacionālām vai reģionālām minoritātēm sekmēt audzēkņu izglītību dzimtajā valodā;

16.  mudina dalībvalstis veicināt iespējas izmantot minoritāšu un reģionālās valodas, finansējot un atbalstot tulkošanu, dublēšanu un subtitrēšanu un apkopojot piemērotu un nediskriminējošu administratīvo, komerciālo, ekonomisko, sociālo, tehnisko un juridisko terminoloģiju;

17.  atzīmē, ka dažos pierobežas apgabalos tiek lietota kopīga valoda, kas nav oficiāla ES valoda; uzskata, ka finansējuma līmeņa palielināšana ar mērķi mācīt un popularizēt mazāk lietotas pārrobežu valodas stiprinātu sadarbību, palielinātu minoritāšu mobilitāti pāri robežām un bagātinātu kultūras daudzveidību un mantojumu minētajās teritorijās;

18.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka pie reģionālām vai nacionālām minoritātēm piederīgie, kas dzīvo plaši izkliedētās vietās, saņem piemērotu izglītību savā valodā;

19.  ir pārliecināts, ka dzimtā valoda ir centrāls kultūras un indivīda identitātes elements un būtiska minoritāšu kultūru daļa, kas nodrošina, ka šīs kultūras var pienācīgi piekopt, izplatīt un nodot tālāk; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jādod iespēja visiem, kas to vēlas, apgūt minoritāšu valodas; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka tiem, kuru dzimtā valoda ir reģionāla vai minoritātes valoda, ir iespēja pietiekamā līmenī apgūt oficiālo valodu;

20.  mudina dalībvalstis izstrādāt mācību grāmatas, kas atbilstu reģionālo un minoritāšu valodās runājošo vajadzībām, vai, ja tas izrādās neiespējami, atvieglot citās valstīs šajās valodās publicētu mācību grāmatu izmantošanu, sadarbojoties ar to valstu izglītības jomas regulatīvajām iestādēm, kurās lieto šīs reģionālās vai minoritāšu valodas;

21.  aicina dalībvalstis finansēt pasniedzēju apmācību un īpašu mācību programmu (arī mūžizglītības programmu), metodikas un mācību grāmatu izstrādi, lai nodrošinātu, ka bērniem, kuru dzimtā valoda ir minoritātes valoda, mācīšana gan minoritāšu valodās — reģionos, kur ir atzīta nacionāla vai reģionāla minoritāte, — gan oficiālajā valodā ir efektīva; turklāt aicina dalībvalstis veicināt stabilas pārrobežu attiecības, tostarp ar sadarbību kultūrā, mākslā un izglītībā, īpaši tur, kur visvairāk pārstāvētas valodiskās minoritātes;

22.  pauž dziļu nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs audzēkņi, kas pieder pie valodiskas minoritātes, nav integrēti parastajās izglītības iestādēs, bet mācās īpašās skolās, jo nepietiekami labi pārvaldot parastās izglītības valodu; aicina dalībvalstis atturēties no šādas segregācijas un veikt pienācīgus pasākumus, lai šādi audzēkņi varētu mācīties parastajās skolās;

23.  aicina Komisiju vairāk popularizēt programmas, kas vērstas uz pieredzes un paraugprakses apmaiņu attiecībā uz izglītību Eiropas reģionālajās un minoritāšu valodās; aicina Eiropas Savienību un Komisiju lielāku lomu reģionālajām un minoritāšu valodām piešķirt nākamajās jaunās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) programmās “Erasmus+”, “Radošā Eiropa” un “Eiropa pilsoņiem”;

24.  uzsver, ka medijiem ir centrāla loma kultūras un valodu tiesību ziņā; atgādina, ka medijiem būtu jāatspoguļo iedzīvotāju daudzveidība un jāievēro nediskriminēšanas princips un ka valsts regulējums raidorganizāciju jomā nedrīkstētu nekādi ierobežot minoritāšu tiesības; aicina dalībvalstis un Komisiju veicināt minoritāšu valodu pārstāvību sabiedriskajos un privātajos medijos, kā arī tiešsaistes saskarnēs, sociālajos medijos un valodu tehnoloģijās; turklāt uzskata, ka medijiem par incidentiem, kas attiecas uz minoritātēm, vajadzētu ziņot precīzi un līdzsvaroti;

25.  pauž dziļu nožēlu par to, ka daudzās ES dalībvalstīs palielinās rasisms, reliģisks fanātisms, antisemītisms, islamofobija, antičigānisms un ksenofobija; pauž bažas par to, ka pie minoritātēm piederīgie joprojām saskaras ar šķēršļiem, kas ierobežo viņu pamattiesību ievērošanu, un joprojām cieš no diskriminācijas, naida runas un naida noziegumiem; uzsver, ka svarīga valstu apņemšanās ir veicināt starpkultūru dialogu un etnisko toleranci saskaņā ar Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību 6. pantu; atbalsta antidiskriminācijas pasākumus un programmas, kas izveidotas, lai palielinātu informētību un aizsargātu un veicinātu kultūru daudzveidību; mudina dalībvalstis saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principu nodrošināt, ka to tiesiskās sistēmas aizsargā minoritāšu grupas pret diskrimināciju, un ieviest īpašus aizsardzības pasākumus atbilstoši piemērojamiem starptautiskajiem standartiem;

26.  uzskata, ka dalībvalstīm ir arī jāievieš pasākumi, kas izstrādāti, lai aktīvi iesaistītu minoritātes, tādējādi ne tikai novēršot to izolāciju, bet arī palīdzot tām aktīvi līdzdarboties sabiedrībā;

27.  uzsver, ka nolūkā sargāt un veicināt minoritāšu neatkarīgo identitāti ir svarīga adekvāta piekļuve sabiedriskajiem audiovizuālajiem medijiem un attiecīga minoritāšu atspoguļošana tajos, kā arī tiesības dibināt un darbināt privātus drukas un audiovizuālos medijus; uzskata, ka nolūkā panākt šādu tiesību izpildi minoritātēm ir proporcionāli jāpiešķir finanšu un citi publisko vai daļēji publisko avotu resursi, ņemot vērā, ka ļoti konkurenciālā tirgū jo sevišķi mazāku minoritāšu kopienu radīts un tām paredzēts saturs īsti nevar pastāvēt bez subsīdijām;

28.  apstiprina, ka vārda brīvība nozīmē arī minoritāšu iespējas izpausties un brīvi sazināties ar savu kopienu un citiem cilvēkiem savā valodā, izmantojot privātus un publiskus apraides, drukas un elektroniskos medijus;

29.  mudina dalībvalstis veicināt reģionālo un minoritāšu valodu izmantošanu reģionālā līmenī, pieņemot juridiskus un normatīvus standartus, kā arī ieviešot attiecīgus stimulus savā mediju politikā;

30.  aicina dalībvalstis un Komisiju pienācīgi finansēt nacionālo un reģionālo minoritāšu identitātes, valodas, vēstures un kultūras veicināšanu;

31.  aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot tiesiskos un regulatīvos nosacījumus, kas nodrošinātu audiovizuālā satura brīvu darbību, pārraidīšanu un uztveršanu reģionos, kuros dzīvo minoritātes, lai tās varētu skatīties un klausīties saturu dzimtajā valodā, piemēram, veicinot apraides pārrobežu licencēšanu;

32.  uzskata, ka nolūkā veicināt un sekmēt minoritāšu īstu līdzdalību sabiedrības dzīvē būtu pēc iespējas jāveicina minoritāšu valodu izmantošana pašvaldībās, vēlēšanās, administratīvos, apspriežu un citos sabiedriskās līdzdalības procesos;

33.  aicina dalībvalstis veicināt un sekmēt reģionālo un minoritāšu valodu izmantošanu vietējā un reģionālā līmenī un šādā nolūkā aktīvi mudināt pašvaldības nodrošināt, ka šīs valodas tiek patiešām izmantotas;

34.  aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka vietvārdi un topogrāfiskie apzīmējumi tiek rakstīt pareizajā formā un ir pieejami katrā reģionā visvairāk lietotajās valodās, tostarp uz zīmēm, kas norāda iebraukšanu pilsētā vai izbraukšanu no tās, uz visām informatīvajām ceļa zīmēm un svarīgām norādēm un sabiedriskiem paziņojumiem;

35.  uzsver, ka joprojām ir steidzami jārīkojas, lai uzlabotu romu sociālo stāvokli, ko var saukt vien par katastrofālu, jo lielā daļā ES teritorijas viņu situācija ir ļoti nedroša, sevišķi attiecībā uz piekļuvi darba tirgum un mājokļu tirgum, kā arī izglītības un veselības aprūpes iestādēm; tāpēc aicina dalībvalstis gadījumos, kad pret romiem tiek vērsta diskriminācija, īpaši tad, ja iesaistītas valsts iestādes, veikt korektīvus pasākumus; pauž bažas par to, ka vairākās dalībvalstīs joprojām strukturāla un dziļi iesakņojusies parādība ir multiplā romu bērnu diskriminācija un segregācija izglītības iestādēs; atgādina, ka romu segregācijas problēma ir skatīta vairākos Komisijas ieteikumos; tāpēc aicina valdības ievērot šos ieteikumus un attiecīgi īstenot efektīvus pasākumus; aicina dalībvalstis izstrādāt saskaņotu stratēģiju neteritoriālo valodu integrācijai;

36.  uzskata, ka ir jāuzlabo ES tiesiskais regulējums, lai nodrošinātu visaptverošu pie minoritātēm piederīgo personu tiesību aizsardzību; tāpēc aicina Komisiju nākt klajā ar tiesību akta priekšlikumu vai ES ieteikumu par kultūras un valodu daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, sekmēt pētniecību par izglītību, valodas mācīšanos un izglītības modeļiem daudzvalodīgā kontekstā un atbalstīt programmas, kuras vērstas uz pieredzes un paraugprakses apmaiņu attiecībā uz Eiropas reģionālajām un minoritāšu valodām; turklāt aicina Komisiju kāda komisāra portfelī iedalīt daudzvalodības un valodu tehnoloģiju jomu; uzskata, ka atbildīgajam komisāram būtu jāuzdod veicināt valodu daudzveidību un līdztiesību ES līmenī, ņemot vērā, cik svarīgi ir digitālajā laikmetā sargāt Eiropas minoritāšu valodas;

37.  atzīmē, ka bieži pastāv saikne starp minoritātes kultūras identitāti un konkrētu ģeogrāfisko teritoriju; norāda, ka daudzām minoritāšu grupām tiesības uz zemi nosaka, kā un kādiem līdzekļiem tās dzīvo un piekopj savu kultūru;

38.  vērš uzmanību uz ieguvumiem, ko dod kultūru daudzveidības un informētības palielināšanas veicināšana, sevišķi vietējā un reģionālā līmenī, kur daudz lielākā mērā iespējama tieša ietekme;

39.  atzīmē, ka izglītība ir viens no labākajiem līdzekļiem, kas pie minoritātēm piederīgiem jauniešiem ļauj apgūt savu mantojumu un vēsturi un dod iespēju viņu kultūru izplatīt un padarīt pazīstamu visā sabiedrībā; uzsver, ka izglītība ir būtiski svarīga minoritāšu tiesību veicināšanā un ir priekšnosacījums ekonomisko, politisko, sociālo un kultūras tiesību izmantošanai; norāda, ka izglītība ir ceļš, kas pie minoritātēm piederīgajiem ļauj jēgpilni līdzdarboties sabiedrībā, pie kuras tie pieder;

40.  uzskata, ka izglītības pasākumi ir izšķirīgi svarīgi pie minoritātēm piederīgu bērnu un jauniešu integrācijā, turklāt sekmē arī vecāku un ģimeņu integrāciju; aicina dalībvalstis mudināt skolas rīkot ārpusskolas nodarbes, kurās būtu iesaistīti vecāki un bērni, tādējādi palielinot savstarpējo saziņu visā izglītības kopienā;

41.  iesaka ieguldīt personāla, sevišķi mācībspēku, sagatavošanā izglītības iestādēs, kuras paredzētas minoritātēm, lai nodrošinātu prasmes, kas vajadzīgas, lai strādātu ar dažādu kultūru, reliģiju, tautību un valodu audzēkņiem;

42.  mudina dalībvalstu valdības apspriedēs par izglītības sistēmām iesaistīt minoritāšu pārstāvjus;

43.  iesaka nākamajā DFS periodā (2021–2027) Eiropas Sociālā fonda Plus (ESF+) apropriācijas, kas paredzētas sociālās iekļaušanas veicināšanai, izmantot, lai atbalstītu izglītības un kultūras projektus, kuru mērķis ir integrēt etniskās, reliģiskās, kultūras vai valodiskās minoritātes;

44.  atgādina, ka nediskriminēšana un līdztiesība attiecībā uz minoritātēm un citām nelabvēlīgākā situācijā esošām grupām ir Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pirmie principi; atzīmē, ka attiecībā uz pamattiesību un principu veicināšanu un piemērošanu darbavietā SDO īpašu uzmanību pievērš sociāli un ekonomiski nelabvēlīgākā situācijā esošām grupām un ka tās noteikumos ir ņemta vērā nepieciešamība saglabāt un aizsargāt minoritāšu tiesības;

45.  aicina dalībvalstis regulāri vākt datus un sniegt statistikas informāciju par minoritāšu integrāciju izglītības iestādēs, darba tirgū un pilsoniskajā dzīvē;

46.  aicina Komisiju izveidot mehānismus, ar ko monitorēt dalībvalstu progresu ar minoritāšu tiesību aizsardzību saistīto pienākumu izpildē;

47.  aicina Komisiju regulāri sekot līdzi tam, kā dalībvalstis īsteno Konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu, šajā sakarā sniegt dalībvalstīm ieteikumus, sagatavot ziņojumus, kas balstīti uz valstu apmeklējumiem, regulāri ziņot par tiem Parlamentam un stiprināt saiknes ar EDSO augsto komisāru nacionālo minoritāšu jautājumos;

48.  uzsver, ka minoritāšu aizsardzība pasaules kultūras un valodu daudzveidības ietvaros ir svarīga Eiropas stabilitātei, mieram un demokrātijai;

49.  atzinīgi vērtē panākumus, ko guvusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 11. panta 4. punktu sāktā iniciatīva Minority SafePack, kurai atbalstu pauduši 1 215 789 Eiropas iedzīvotāji, aicinot pieņemt deviņus tiesību aktus, lai izveidotu ES tiesisko regulējumu minoritāšu tiesību aizsardzībai;

50.  mudina Komisiju bez liekas kavēšanās nākt klajā ar leģislatīvo aktu priekšlikumiem, par kuriem iestājusies iniciatīva Minority SafePack, tiklīdz saņemti dalībvalstu nosūtītie parakstu derīguma apstiprinājumi;

51.  atgādina, ka cilvēktiesības ir universālas un ka nevienai minoritātei nebūtu jācieš no diskriminācijas; uzsver, ka minoritāšu tiesības ir tiesiskuma principa neatņemama daļa; norāda, ka minoritāšu tiesību neievērošanas risks ir lielāks, ja netiek ievērots tiesiskuma princips;

52.  uzskata, ka dalībvalstīm būtu konsekventi jāievēro minoritāšu tiesības un regulāri jānovērtē, vai šīs tiesības tiek ievērotas;

53.  norāda, ka ES trūkst efektīvu instrumentu, ar ko monitorēt minoritāšu tiesību ievērošanu; aicina ES mērogā efektīvi uzraudzīt autohtono un lingvistisko minoritāšu situāciju; uzskata, ka ES Pamattiesību aģentūrai būtu jāveic uzlabots nacionālo minoritāšu diskriminācijas monitorings dalībvalstīs;

54.  uzskata, ka kopienās, kurās ir vairāk nekā viena oficiālā valoda, atbilstoši dalībvalsts konstitucionālajai kārtībai jāievēro valodu tiesības, neierobežojot vienas valodas tiesības salīdzinājumā ar citu;

55.  aicina Komisiju stiprināt reģionālo un minoritāšu valodu mācīšanas un izmantošanas popularizēšanu, jo tas ir viens no veidiem, kā varētu novērst valodu diskrimināciju ES;

56.  aicina dalībvalstis, risinot problēmas, ar kurām Eiropas Savienībā saskaras minoritātes, apmainīties ar paraugpraksi un piemērot izmēģinātus un pārbaudītus risinājumus;

57.  mudina dalībvalstis pienācīgi ņemt vēra minoritāšu tiesības, nodrošināt tiesības izmantot minoritātes valodu, kā arī Savienībā aizsargāt valodu daudzveidību.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

24.9.2018

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

14

2

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Dominique Bilde, Andrea Bocskor, Silvia Costa, Jill Evans, María Teresa Giménez Barbat, Petra Kammerevert, Svetoslav Hristov Malinov, Helga Trüpel, Sabine Verheyen, Bogdan Andrzej Zdrojewski, Michaela Šojdrová

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Santiago Fisas Ayxelà, Emma McClarkin, Liliana Rodrigues, Francis Zammit Dimech

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Caterina Chinnici

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

14

+

ALDE

María Teresa Giménez Barbat

PPE

Andrea Bocskor, Santiago Fisas Ayxelà, Svetoslav Hristov Malinov, Michaela Šojdrová, Sabine Verheyen, Francis Zammit Dimech, Bogdan Andrzej Zdrojewski,

S&D

Caterina Chinnici, Silvia Costa, Petra Kammerevert, Liliana Rodrigues

VERTS/ALE

Jill Evans, Helga Trüpel

2

-

ECR

Emma McClarkin

ENF

Dominique Bilde

-

0

 

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

10.10.2018

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

44

4

4

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Asim Ademov, Martina Anderson, Heinz K. Becker, Monika Beňová, Malin Björk, Michał Boni, Caterina Chinnici, Daniel Dalton, Frank Engel, Laura Ferrara, Romeo Franz, Kinga Gál, Nathalie Griesbeck, Sylvie Guillaume, Monika Hohlmeier, Brice Hortefeux, Filiz Hyusmenova, Sophia in ‘t Veld, Eva Joly, Dietmar Köster, Barbara Kudrycka, Cécile Kashetu Kyenge, Juan Fernando López Aguilar, Monica Macovei, Claude Moraes, József Nagy, Péter Niedermüller, Ivari Padar, Soraya Post, Birgit Sippel, Branislav Škripek, Csaba Sógor, Sergei Stanishev, Traian Ungureanu, Bodil Valero, Josef Weidenholzer, Kristina Winberg, Tomáš Zdechovský, Auke Zijlstra

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Kostas Chrysogonos, Carlos Coelho, Gérard Deprez, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Marek Jurek, Jean Lambert, Jeroen Lenaers, Innocenzo Leontini, Angelika Mlinar, Barbara Spinelli, Daniele Viotti, Axel Voss

Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

John Stuart Agnew, Jude Kirton-Darling


ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

44

+

ALDE

Gérard Deprez, Nathalie Griesbeck, Filiz Hyusmenova, Sophia in 't Veld, Angelika Mlinar

ECR

Monica Macovei

GUE/NGL

Martina Anderson, Malin Björk, Kostas Chrysogonos, Barbara Spinelli

PPE

Asim Ademov, Heinz K. Becker, Michał Boni, Carlos Coelho, Frank Engel, Kinga Gál, Monika Hohlmeier, Barbara Kudrycka, Jeroen Lenaers, Innocenzo Leontini, József Nagy, Csaba Sógor, Traian Ungureanu, Axel Voss, Tomáš Zdechovský

S&D

Monika Beňová, Caterina Chinnici, Sylvie Guillaume, Jude Kirton-Darling, Dietmar Köster, Cécile Kashetu Kyenge, Juan Fernando López Aguilar, Claude Moraes, Péter Niedermüller, Ivari Padar, Soraya Post, Birgit Sippel, Sergei Stanishev, Daniele Viotti, Josef Weidenholzer

VERTS/ALE

Romeo Franz, Eva Joly, Jean Lambert, Bodil Valero

4

-

ECR

Kristina Winberg

EFDD

John Stuart Agnew

ENF

Auke Zijlstra

PPE

Brice Hortefeux

4

0

ECR

Daniel Dalton, Marek Jurek, Branislav Škripek

EFDD

Laura Ferrara

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

Pēdējā atjaunošana: 2018. gada 7. novembrisJuridisks paziņojums - Privātuma politika