ZIŅOJUMS par ES pamatnostādnēm un pilnvarām ES īpašajam sūtnim reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus ES

10.12.2018 - (2018/2155(INI))

Ārlietu komiteja
Referents: Andrzej Grzyb

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par ES pamatnostādnēm un pilnvarām ES īpašajam sūtnim reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus ES

(2018/2155(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā domas, apziņas, reliģijas vai ticības brīvības starptautisko juridisko aizsardzību, kas garantēta ar 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (UDHR) 18. pantu, 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) 18. pantu, 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10., 21. un 22. pantu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes 1993. gada 30. jūlija komentāru Nr. 22 par 1948. gada UDHR 18. pantu un tās 2011. gada 12. aprīļa Rezolūciju 16/18 par vēršanos pret neiecietību, negatīviem stereotipiem un personu stigmatizāciju, kā arī diskrimināciju un kūdīšanu uz vardarbību un vardarbību reliģijas vai ticības dēļ,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 2. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 17. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. februāra secinājumus par neiecietību, diskrimināciju un vardarbību reliģijas vai ticības dēļ,

–  ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, ko Padome pieņēma 2012. gada 25. jūnijā, un ES 2015.–2019. gada rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā,

–  ņemot vērā 2013. gada 24. jūnija ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 13. jūnija ieteikumu par projektu ES pamatnostādnēm par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību[1],

–  ņemot vērā 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par kristiešu situāciju un reliģiskās pārliecības brīvību[2], 2016. gada 4. februāra rezolūciju par tā dēvētās ISIS/Daesh veiktu reliģisko minoritāšu sistemātisku masveida slepkavošanu[3] un 2017. gada 14. decembra rezolūciju par rohindžu stāvokli[4],

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par ES jauno pieeju cilvēktiesībām un demokrātijai — darbību, ko Eiropas Demokrātijas fonds (EDF) veicis kopš tā izveides[5], novērtējums, jo īpaši tās 27. un 28. punktu,

–  ņemot vērā 2016. gada 14. decembra rezolūciju par Gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā 2015. gadā[6] un 2017. gada 23. novembra rezolūciju par 2016. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā[7], jo īpaši 2016. gada rezolūcijas 14. punktu attiecībā uz 2015. gadu un jo īpaši 2017. gada rezolūcijas 8. punktu attiecībā uz 2016. gadu,

–  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) 2012. gada 5. oktobrī publicēto Rabātas rīcības plānu par jebkādas tādas rīcības aizliegšanu, kas aizstāv nacionālu, rasu vai reliģisku naidu un ir kūdīšana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību,

–  ņemot vērā pilnvaras, kas ir ES īpašajam sūtnim domas, apziņas un reliģijas brīvības veicināšanai ārpus ES,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. decembra Regulu (EK) Nr. 235/2014, ar ko izveido finanšu instrumentu demokrātijai un cilvēktiesībām visā pasaulē[8],

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 19. maija secinājumus par tiesībās balstītu pieeju sadarbībai attīstības jomā, ietverot visas cilvēktiesības, un Komisijas dienestu 2014. gada 30. aprīļa darba dokumentu “Instrumentu kopums. Tiesībās balstīta pieeja, ar ko aptver visas cilvēktiesības ES attīstības sadarbībā” (SWD(2014)0152 galīgā redakcija),

–  ņemot vērā 2015. gada Saharova balvas par domas brīvību piešķiršanu Saūda Arābijas blogerim un aktīvistam Raif Badawi par viņa ievērojamo darbu ar mērķi veicināt šajā valstī atklātu diskusiju par reliģiju un politiku; ņemot vērā, ka viņš joprojām atrodas apcietinājumā pēc notiesāšanas uz 10 gadiem cietumā, tūkstoš pletnes cirtieniem un lielu naudas sodu par it kā “islāma zaimošanu”,

–  ņemot vērā Pakistānas kristietes Asia Bibi lietu, kura tika ieslodzīta un kurai tika piespriests nāvessods par zaimošanu, un viņas neseno attaisnošanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0449/2018),

A.  tā kā tiesības uz domas, apziņas, reliģijas un ticības brīvību jeb, kā tās parasti dēvē ES satvarā un šajā rezolūcijā, tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību ir cilvēktiesības, kas piemīt visiem cilvēkiem, un indivīdu pamattiesības, līdzvērtīgas visām citām, un tās nebūtu jāpakļauj nekāda veida diskriminācijai, kā tas nostiprināts starptautiskos un Eiropas pamatdokumentos, tostarp Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā; tā kā ikvienam ir tiesības uz visu to cilvēktiesību ievērošanu, kas noteiktas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un ES Pamattiesību hartā, nepieļaujot diskrimināciju rases, etniskās piederības, spēju, dzimuma, seksuālās orientācijas un reliģisko uzskatu vai to neesamības dēļ; tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir principi, kuri ir iedvesmojuši tās izveidi; tā kā saskaņā ar Līguma 2. pantu Savienība ir dibināta, pamatojoties uz sabiedrībām, kurās valda plurālisms un tolerance;

B.  tā kā baznīcas un valsts nodalīšanas princips ir viens no konstitucionālajiem pamatprincipiem pasaulē un Eiropā;

C.  tā kā Eiropas Parlaments ir definējis sekulārismu kā stingru reliģiskās un politiskās varas nodalītību, kas nozīmē, ka netiek pieļauta nekāda reliģiska iejaukšanās publisko iestāžu darbībā un nekāda valsts iejaukšanās reliģiskās lietās, izņemot gadījumus, kad tas tiek darīts nolūkā nodrošināt sabiedriskās drošības un kārtības saglabāšanas noteikumu ievērošanu (tostarp citu personu brīvības ievērošanu), un ka visiem — ticīgajiem, agnostiķiem vai ateistiem — tiek garantēta vienāda apziņas brīvība;

D.  tā kā reliģijas vai ticības brīvība nozīmē, ka indivīdam ir tiesības izvēlēties, kam ticēt vai neticēt, ir tiesības bez jebkādiem ierobežojumiem mainīt reliģiju un ticību vai atteikties no tās, kā arī tiesības praktizēt un paust domu, apziņu, reliģiju un ticību pēc savas izvēles gan individuāli, gan kopā ar citiem un gan privāti, gan publiski; tā kā domu, apziņu, reliģiju vai ticību var paust lūgšanā, ievērošanā, praksē un mācīšanā; tā kā reliģijas vai ticības brīvība nozīmē, ka ticīgo un neticīgo kopienām ir tiesības saglabāt vai pamest savu ētosu un rīkoties saskaņā ar to, kā arī tiesības reliģiskajām, sekulārajām un nekonfesionālajām organizācijām tikt atzītām par juridiskām personām; tā kā to cilvēku aizsardzība, kuri ir piederīgi kādai reliģijai vai nevienai reliģijai, un efektīva vēršanās pret reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumiem, piemēram, diskrimināciju vai juridiskiem ierobežojumiem, kuru pamatā ir reliģija vai ticība, ir pamatnosacījumi, lai nodrošinātu, ka indivīdi var vienlīdzīgi izmantot reliģijas vai ticības brīvību;

E.  tā kā teistiski, neteistiski un ateistiski uzskati, kā arī tiesības nepiekopt nekādu reliģiju vai ticību ir arī aizsargāti saskaņā ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. pantu; tā kā piederēt vai nepiederēt pie kādas reliģijas vai ticības ir absolūtas tiesības, un tās nekādā gadījumā nedrīkst ierobežot;

F.  tā kā visas cilvēktiesības un pamatbrīvības ir nedalāmas un savstarpēji atkarīgas un saistītas; tā kā reliģijas vai ticības brīvība ietver elementus no daudzām citām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, piemēram, vārda brīvības un pulcēšanās un biedrošanās brīvības, un ir atkarīga no tiem, un kopā tām ir svarīga nozīme cīņā pret visa veida neiecietību un diskrimināciju reliģijas vai ticības dēļ;

G.  tā kā reliģijas brīvībai ir jābeidzas brīdī, kad tās izmantošana pārkāpj citu tiesības un brīvības, un tā kā reliģijas praktizēšana vai sekošana pārliecībai nekādā gadījumā nedrīkst pamatot vardarbīgu ekstrēmismu vai kropļošanu, kā arī nedrīkst ļaut nevienam brīvi rīkoties, ar savu rīcību graujot cilvēkam piemītošo cieņu;

H.  tā kā reliģijas vai ticības brīvības ievērošana tieši veicina demokrātiju, attīstību, tiesiskumu, mieru un stabilitāti; tā kā reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumi ir izplatīti, tie skar cilvēkus visās pasaules daļās, aizskar cilvēka dzīves cienīšanu un rada vai saasina neiecietību, kas bieži vien jau iepriekš liecina par iespējamu vardarbību un konfliktiem; tā kā valstīm ir jāīsteno pienācīga rūpība, lai novērstu un izmeklētu vardarbības aktus vai draudus veikt šādus aktus un sodītu par tiem, ja tie vērsti pret personām to reliģijas vai ticības dēļ, kā arī nodrošinātu saukšanu pie atbildības šādu pārkāpumu gadījumā;

I.  tā kā saskaņā ar LES 21. pantu ES kā daļu no savas ārpolitikas pamatprincipiem veicina un aizstāv cilvēktiesību un pamatbrīvību universālumu un nedalāmību, kā arī cilvēka cieņas ievērošanu;

J.  tā kā daudzās valstīs joprojām ir reliģiski ierobežojumi un antagonisms, ko rada valdības vai sabiedrības; tā kā noteiktas reliģiskās minoritātes ir saskārušās ar lielākiem draudiem un vajāšanu gan no valsts, gan nevalstisko aktoru puses; tā kā visā pasaulē cilvēktiesību aizstāvji, kas cīnās par reliģijas vai ticības brīvību, tiek aizvien vairāk apdraudēti un piedzīvo aizvien vairāk uzbrukumu;

K.  tā kā, tiecoties sasniegt mērķi ar ES ārpolitiku sekmēt domas, apziņas un reliģijas brīvību, Padome 2013. gada jūnijā pieņēma ES pamatnostādnes par domas, apziņas un reliģijas brīvības veicināšanu un aizsardzību un Komisija 2016. gada maijā uz vienu gadu iecēla pirmo īpašo sūtni domas, apziņas un reliģijas brīvības veicināšanai ārpus ES, un viņa pilnvaras kopš tā laika ir tikušas divas reizes atjaunotas uz vienu gadu;

L.  tā kā ES ir veicinājusi reliģijas vai ticības brīvību gan starptautiskā līmenī, gan daudzpusējos forumos, jo īpaši uzņemoties vadību par tematiskām rezolūcijām par reliģijas vai ticības brīvību ANO Ģenerālajā asamblejā (UNGA) un ANO Cilvēktiesību padomē (UNHRC) un atbalstot ANO īpašā reliģijas vai ticības brīvības referenta pilnvaras, kā arī sadarbojoties ar viņu un līdzīgi domājošām trešām valstīm;

M.  tā kā domas, apziņas un reliģijas brīvības veicināšana, tostarp izmantojot pilsoniskās sabiedrības atbalstu ticīgo, neticīgo un jo īpaši to personu tiesību aizsardzībai, kas pieder reliģiskām un ticības minoritātēm, atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem un cīņu pret diskrimināciju reliģijas vai ticības dēļ, kā arī kultūru un reliģiju dialoga veicināšana ir finansēšanas prioritāte saskaņā ar 2014.–2020. gada Eiropas instrumentu demokrātijai un cilvēktiesībām (EIDHR); tā kā no Eiropas Attīstības fonda (EAF) un ES finanšu instrumentiem, piemēram, Attīstības sadarbības instrumenta (ASI), Eiropas kaimiņattiecību instrumenta (EKI), Stabilitātes un miera veicināšanas instrumenta (IcSP) un Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta (IPA), ir atbalstīti arī projekti, ar kuriem sekmē domas, apziņas un reliģijas brīvības stāvokļa uzlabošanu,

1.  uzsver, ka domas, apziņas, reliģijas un ticības brīvība jeb, kā to parasti dēvē ES satvarā un šajā rezolūcijā, reliģijas vai ticības brīvība ir universālas cilvēktiesības, ES vērtība un svarīgs un nenoliedzams cilvēka cieņas balsts, kas lielā mērā ietekmē visus cilvēkus, viņu personisko identitāti un attīstību, kā arī sabiedrību; uzsver, ka cilvēkiem ir jābūt iespējai brīvi organizēt savu personīgo dzīvi saskaņā ar savu pārliecību; uzsver, ka tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību ietver tiesības neticēt, atbalstīt teistiskus, neteistiskus, agnostiskus vai ateistiskus uzskatus un tiesības uz apostāzi; apstiprina, ka visiem aktoriem reliģijas vai ticības brīvība ir pienācīgi jāaizsargā, jāveicina un jānodrošina, kā arī jāsekmē, izmantojot reliģiju un kultūru dialogu, saskaņā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu un Eiropas Savienības vērtībām, kas noteiktas LES un ES Pamattiesību hartā; uzsver valstu pienākumu garantēt reliģijas vai ticības brīvību un izturēties pret visiem cilvēkiem vienādi bez diskriminācijas reliģijas vai ticības dēļ, lai saglabātu mierīgas, demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības, kurās tiek respektēta daudzveidība un uzskati;

2.  pauž nopietnas bažas par to, ka pēdējos gados visā pasaulē ir bijis ievērojami vairāk reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumu, kā arī ticīgo un neticīgo vajāšanas gadījumu; nosoda reliģisko jautājumu izmantošanu politiskiem mērķiem, kā arī vardarbību, aizskaršanu vai sociālo spiedienu pret jebkuru cilvēku vai cilvēku grupu domas, apziņas, reliģijas vai ticības dēļ; nosoda etnisko un reliģisko grupu, neticīgo, ateistu un citu minoritāšu vajāšanu un uzbrukumus tiem, kā arī sieviešu un meiteņu vajāšanu un personu vajāšanu seksuālās orientācijas dēļ; nosoda piespiedu pāriešanu citā ticībā un kaitējošu praksi, piemēram, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, kā arī piespiedu laulības un atsevišķas citas darbības, kas ir saistītas ar reliģiju vai ticību vai tiek uzskatītas par reliģijas vai ticības izpausmi, un prasa nekavējoties saukt pie atbildības par šādiem pārkāpumiem; uzsver, ka reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumi bieži izraisa vai vēl vairāk saasina karus vai citus bruņotu konfliktu veidus, kā rezultātā tiek pārkāptas humanitārās tiesības, tostarp notiek masveida slepkavības vai genocīds; uzsver, ka reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumi apdraud demokrātiju, kavē attīstību un negatīvi ietekmē citu pamatbrīvību un tiesību izmantošanu; uzsver, ka tas liek starptautiskajai sabiedrībai, kā arī ES un tās dalībvalstīm atkārtoti apliecināt apņemšanos un pastiprināt savas darbības visu cilvēku reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai;

3.  uzsver, ka saskaņā ar LES 21. pantu ES un tās dalībvalstis ir apņēmušās sekmēt cilvēktiesību ievērošanu, kas ir ES ārpolitikas pamatprincips; ļoti atzinīgi vērtē to, ka 2013. gada ES pamatnostādnēs reliģijas vai ticības brīvības veicināšana un aizsargāšana ir iekļauta ES ārpolitikas un ārējo darbību jomā, un šajā sakarā aicina vēl vairāk stiprināt pasākumus, kuri paredzēti izpratnes veidošanai un pamatnostādņu īstenošanai;

4.  uzsver, ka saskaņā ar LESD 17. pantu ES ir apņēmusies uzturēt atklātu, pārredzamu un regulāru dialogu ar baznīcām un reliģiskām, filozofiskām un nekonfesionālām organizācijām; uzsver šo dialogu ietekmi uz citu cilvēktiesību ievērošanu; uzsver, ka daži ES starptautiskie partneri šādus reliģiju un kultūru dialogus bieži uztver ar lielāku atvērtību un rada izejas punktu progresam citās jomās;

5.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt kontaktus ar neticīgajiem valstīs, kurās viņi nevar organizēties un izmantot pulcēšanās brīvības sniegtās priekšrocības;

ES stratēģija reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai un aizsardzībai ar starptautisko attiecību un sadarbības palīdzību

6.  atzinīgi vērtē to, ka pēdējo gadu laikā reliģijas vai ticības brīvība ES ārpolitikā un ārējās darbībās tiek vairāk veicināta, jo īpaši ar ES globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju un ES 2015.–2019. gada rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā; atzinīgi vērtē to, ka daudzas partnervalstis uz to reaģē, apņemoties ievērot attiecīgi UDHR un ICCPR 18. pantu;

7.  pieņem zināšanai to, ka 2016. gadā Komisijas priekšsēdētājs, atbildot uz Parlamenta 2016. gada 4. februāra rezolūciju, iecēla īpašo sūtni reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus ES; uzskata, ka īpašā sūtņa iecelšana ir nozīmīgs solis uz priekšu un tādējādi reliģijas vai ticības brīvība tiek skaidri atzīta kā ES ārpolitikas un ārējo darbību darba kārtības daļa — gan divpusēji, gan daudzpusēji, kā arī saistībā ar attīstības sadarbību; mudina īpašo sūtni kopā ar ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos turpināt līdzdalību un sadarbību, kā arī rīcības papildināmību šajā jautājumā, tostarp ES pamatnostādņu veicināšanā; atzinīgi vērtē to, ka starptautiskās sadarbības un attīstības komisārs un DG DEVCO aktīvi atbalsta īpašo sūtni;

8.  uzsver, ka ir svarīgi centienus veicināt reliģijas vai ticības brīvību un dialogus reliģiju starpā un iekšienē, kā arī dialogus ticību, pārliecību, kultūru un filozofiju starpā apvienot ar reliģiska ekstrēmisma novēršanu, pasākumus savstarpēji papildinot un atbalstot, kas ir veids, kā aizstāvēt reliģijas un ticības brīvību pasaulē, jo īpaši kaimiņos esošajās un citās valstīs, ar kurām ES ir īpašas attiecības; uzsver, ka nekonfesionālām, humānistu un laicīgām organizācijām arī ir svarīga loma reliģiska ekstrēmisma novēršanā;

9.  aicina vairāk sadarboties, lai novērstu minoritāšu vajāšanu domas, apziņas, reliģijas vai ticības dēļ, radītu apstākļus mierīgai līdzāspastāvēšanai sabiedrībās, kurās valda dažādība, un nodrošinātu pastāvīgu dialogu starp reliģiskiem līderiem un aktoriem, zinātniekiem, baznīcām un citām ticībā balstītām organizācijām, neticīgo grupām, valstu cilvēktiesību iestādēm, cilvēktiesību aizstāvjiem, sieviešu tiesību un jauniešu organizācijām, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un plašsaziņas līdzekļiem; aicina EĀDD un ES delegācijas kopā ar to dažādajiem partneriem noteikt vienotu mērķu kopumu reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ar cilvēktiesību dialoga palīdzību;

10.  uzskata, ka reliģiska neizglītotība, kā arī zināšanu trūkums un tās lomas neatzīšana, kāda reliģijai piemīt lielas cilvēces daļas acīs, uztur aizspriedumus un stereotipus, kuri veicina lielāku saspīlējumu, pārpratumus un necienīgu un netaisnīgu attieksmi pret lielu iedzīvotāju daļu nostāju un izturēšanos; uzsver izglītības nozīmi reliģijas vai ticības brīvības saglabāšanā un stiprināšanā visā pasaulē un cīņā pret neiecietību; aicina komunikācijas plašsaziņas līdzekļu un sociālo plašsaziņas līdzekļu atbildīgos darbiniekus dot pozitīvu un cieņpilnu ieguldījumu publiskās debatēs, izvairoties no negatīviem aizspriedumiem un stereotipiem attiecībā uz reliģiju un ticīgajiem, un atbildīgi izmantot savu vārda brīvību, kā noteikts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantā;

11.  pauž nožēlu par to, ka dažās valstīs ir krimināllikuma normas, kas paredz sodīt par zaimošanu, pāriešanu citā reliģijā vai apostāzi, tostarp ar nāvessodu, vai arī tās piemēro vai grib ieviest šādas krimināllikuma normas; pauž nožēlu par to, ka šo tiesību aktu mērķis kopumā ir ierobežot reliģijas vai ticības brīvību un vārda brīvību, un tos bieži izmanto kā minoritāšu un politiskās apspiešanas veidu; vērš uzmanību arī uz to dažu citu valstu situāciju, kurās notiek konflikti vai kuras ir pakļautas tādu konfliktu riskam, kur reliģiski jautājumi virza konfliktus vai tiek izmantoti tajos; aicina ES pastiprināt polisko apņemšanos piešķirt prioritāti ārpolitikas centieniem saistībā ar visām attiecīgajām valstīm, lai šādus diskriminējošus tiesību aktus atceltu, kā arī izbeigtu represijas pret cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības darbības iespēju mazināšanos reliģisku iemeslu dēļ; mudina ES visās sarunās, kas notiek ar mērķi noslēgt jebkādus nolīgumus ar trešām valstīm, iekļaut cilvēktiesību dialogu, kas attiektos arī uz reliģijas vai ticības brīvības ievērošanu;

12.  nosoda Saharova balvas laureāta Raif Badawi turēšanu apcietinājumā pēc nelikumīgas tiesas un mudina Saūda Arābijas varas iestādes nekavējoties viņu atbrīvot, neizvirzot nekādus nosacījumus;

13.  aicina Pakistānas varas iestādes nodrošināt Asia Bibi un viņas ģimenes drošību;

ES īpašais sūtnis reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus ES

14.  atzinīgi vērtē to, ka īpašais sūtnis ir izveidojis efektīvus darba tīklus Komisijā, kā arī ar Padomi, Eiropas Parlamentu un citām ieinteresētajām personām; aicina īpašo sūtni katru gadu ziņot par apmeklētajām valstīm un tematiskajām prioritātēm;

15.  aicina Padomi un Komisiju īpašā sūtņa pilnvaru atjaunošanas procesā pārredzami un visaptveroši novērtēt īpašā sūtņa amata efektivitāti un pievienoto vērtību; aicina Padomi un Komisiju, pamatojoties uz šo novērtējumu, pienācīgi atbalstīt īpašā sūtņa institucionālās pilnvaras, kapacitāti un pienākumus, izskatot iespēju noteikt daudzgadu pilnvaru termiņu, kas tiktu katru gadu pārskatīts, un izveidojot darba tīklus visās attiecīgajās ES iestādēs;

16.  uzsver, ka īpašā sūtņa pienākumos galvenā uzmanība būtu jāpievērš domas, apziņas, reliģijas un ticības brīvības veicināšanai, kā arī tiesībām uz neticību, apostāzi un ateisku uzskatu atbalstīšanu, pievēršot uzmanību arī apdraudēto neticīgo situācijai; iesaka, ka īpašā sūtņa kompetencē varētu būt šādi pienākumi: veicināt ES reliģijas vai ticības brīvības politikas redzamību, efektivitāti, saskaņotību un pārskatatbildību ārpus ES; iesniegt Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijai ikgadēju progresa ziņojumu un pilnvaru termiņa beigās visaptverošu ziņojumu par īpašā sūtņa pilnvaru īstenošanu; cieši sadarboties ar Padomes Cilvēktiesību jautājumu darba grupu (COHOM);

17.  atzinīgi vērtē darbu, ko veicis ES īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos, tostarp saistībā ar reliģijas vai ticības brīvību; uzsver, ka ir svarīgi attīstīt institucionālās pilnvaras, lai izvairītos no pienākumu un kompetenču dublēšanās starp īpašo sūtni un ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos;

18.  norāda, ka vairākas dalībvalstis nesen ir izveidojušas jaunus amatus, kuri paredz atbildību par reliģijas vai ticības brīvību un kuru loma ir līdzīga īpašajam sūtnim; uzsver nepieciešamību īstenot konsekventu pieeju, kas aptvertu visu reliģisko kopienu un arī neticīgo tiesības; mudina īpašo sūtni un valsts amatpersonas, kuras ir atbildīgas par reliģijas vai ticības brīvību ārpus savas valsts, kā arī COHOM un Eiropas Parlamentu sadarboties; aicina ES delegācijas un dalībvalstu vēstniecības ciešāk sadarboties un īstenot kopīgus un savstarpējus centienus, lai nodrošinātu konsekventu un vienotu nostāju reliģijas vai ticības brīvības veicināšanā ārpus ES un atbalstītu kopienas un personas, kas saskaras ar reliģijas vai ticības brīvības pārkāpumiem;

19.  iesaka apsvērt iespēju izveidot neformālu konsultatīvu darba grupu, kurā būtu dalībvalstu reliģijas vai ticības brīvības un citu attiecīgo iestāžu pārstāvji, kā arī Eiropas Parlamenta pārstāvji un eksperti, zinātnieki un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, tostarp baznīcas un citas ticības organizācijas, kā arī nekonfesionālās organizācijas;

20.  iesaka īpašajam sūtnim vēl vairāk attīstīt sadarbību ar partneriem ārpus ES, jo īpaši strādājot ciešā sadarbībā ar ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos un dažādiem ANO īpašajiem referentiem, sevišķi referentu par reliģijas vai ticības brīvību, un atbalstot viņu darbu, kā arī izpētot iespēju, ka ES un ANO varētu pieņemt kopīgas iniciatīvas par diskrimināciju pret reliģiskajām grupām un minoritātēm, kā arī neticīgajiem un cilvēkiem, kas maina un kritizē reliģiju vai atsakās no tās, arī izstrādājot kopīgus priekšlikumus par to, kā šādu diskrimināciju izbeigt; pieņem zināšanai priekšlikumu noteikt oficiālu ikgadēju ANO vadītu starptautisko dienu reliģiskās vajāšanas upuru un izdzīvojušo piemiņai;

ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību

21.  uzskata, ka ES pamatnostādnēs ir izklāstīts skaidrs politisko virzienu, principu, normu un tēmu kopums attiecībā uz prioritāriem pasākumiem, kā arī instrumentu kopums uzraudzībai, novērtēšanai, ziņošanai un demaršiem, ko var veikt ES pārstāvji trešās valstīs, un tā ir stabila stratēģiska pieeja tam, kā ES un tās dalībvalstis var īstenot iedarbīgu lomu domas, apziņas un reliģijas brīvības veicināšanai ārpus ES;

22.  aicina steidzami efektīvi īstenot ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvību, lai ES kļūtu ietekmīgāka attiecībā uz reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu visā pasaulē; uzsver, ka izpratne par to, kā idejas, reliģijas un citi kultūras un ticības veidi, tostarp neticība, var veidot un ietekmēt sabiedrību, ir ārkārtīgi svarīga, lai labāk saprastu, kā veicināt reliģijas vai ticības brīvību ES ārpolitikā un starptautiskajā sadarbībā; prasa tikpat lielu uzmanību pievērst neticīgo, ateistu un apostātu situācijai, jo viņi saskaras ar vajāšanu, diskrimināciju un vardarbību;

23.  aicina uzlabot zināšanas par reliģijas vai ticības brīvību un šajā sakarā atzinīgi vērtē EĀDD un Komisijas līdzšinējos centienus nodrošināt ES amatpersonām un dalībvalstu diplomātiem apmācību par reliģijas un ticības pratību un vēsturi, kā arī par reliģisko minoritāšu un neticīgo situāciju, vienlaikus ievērojot plurālisma un neitralitātes principus; tomēr uzsver, ka ir vajadzīgas plašākas un sistemātiskākas apmācības programmas, kas ES un dalībvalstu ierēdņu un diplomātu vidū palielinātu informētību par ES pamatnostādnēm un to izmantošanu un stiprinātu sadarbību ar īpašo sūtni; iesaka šajā apmācības procesā iesaistīt akadēmiskās aprindas, baznīcas un reliģiskās kopienas un apvienības visā to daudzveidībā, kā arī nekonfesionālās organizācijas, cilvēktiesību un pilsoniskās sabiedrības organizācijas; aicina Komisiju un Padomi nodrošināt pienācīgus līdzekļus šādām apmācības programmām;

24.  aicina Komisiju un EĀDD ES gada ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, kā arī progresa ziņojumos par ES pamatnostādņu īstenošanu, iekļaut nodaļu par reliģijas vai ticības brīvību, par to paziņojot Parlamentam un Padomei; norāda — ES pamatnostādnēs ir paredzēts, ka COHOM pēc trim gadiem izvērtē to īstenošanu, bet par šādu novērtējumu nav paziņots un tas nav publiskots; prasa novērtējumu nekavējoties publiskot; uzskata, ka novērtējumā būtu jāuzsver labākā prakse, jānosaka jomas, kurās nepieciešami uzlabojumi, un jāsniedz konkrēti ieteikumi par īstenošanu saskaņā ar noteiktu grafiku un atskaites punktiem, kas tiktu regulāri katru gadu izvērtēti; aicina novērtējumu iekļaut ES gada ziņojumos par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē;

25.  uzsver pienākumus, ko pilda cilvēktiesību, tostarp reliģijas vai ticības brīvības, kontaktpunkti visās ES delegācijās un KDAP misijās; aicina minētajām delegācijām un misijām piešķirt pietiekamus līdzekļu, lai tās varētu veikt darbu, kas paredz uzraudzīt un novērtēt problemātiskas cilvēktiesību situācijas, tostarp attiecībā uz ticības vai reliģijas brīvības ievērošanu, un ziņot par tām;

26.  atgādina, ka liela nozīme ir cilvēktiesību un demokrātijas stratēģijām attiecībā uz konkrētām valstīm, ar ko ES rīcība tiek pielāgota katras valsts īpašajai situācijai un vajadzībām; aicina pienācīgu uzmanību pievērst ar domas, apziņas un reliģijas brīvību saistītiem jautājumiem, izstrādājot ES rīcību tā, lai, kad vien tiek apdraudēta domas, apziņas un reliģijas brīvības ievērošana, tos varētu risināt, izmantojot cilvēktiesību un demokrātijas stratēģijas attiecībā uz konkrētām valstīm; atkārtoti aicina piešķirt Eiropas Parlamenta deputātiem piekļuvi cilvēktiesību un demokrātijas stratēģijām attiecībā uz konkrētām valstīm;

ES rīcība saistībā ar domas, apziņas un reliģijas brīvību daudzpusējos forumos

27.  atzinīgi vērtē ES apņemšanos veicināt reliģijas vai ticības brīvību daudzpusējos forumos, jo īpaši ANO, Eiropas Padomē, EDSO un Islāma sadarbības organizācijā (OIC); šajā sakarā atbalsta ES sadarbību ar ANO īpašo referentu reliģijas vai ticības brīvības jautājumos un ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroju; iesaka turpināt ES praksi uzņemties vadību attiecībā uz ANO Ģenerālajā asamblejā un ANO Cilvēktiesību padomē iesniegtajām rezolūcijām par reliģijas vai ticības brīvību un censties veidot alianses un aizstāvēt kopējas nostājas ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām; aicina ES un OIC apsvērt iespēju ANO sistēmā sagatavot kopīgu rezolūciju par reliģijas vai ticības brīvību;

ES finanšu instrumenti

28.  pauž gandarījumu par to, ka reliģijas vai ticības brīvība ir atzīta par Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR) prioritāti; norāda, ka kopš ES pamatnostādņu pieņemšanas ir palielinājies EIDHR finansējums, kas piešķirts ar reliģijas vai ticības brīvību saistītiem projektiem; aicina Komisiju un EĀDD nodrošināt, ka ES diplomātiskais darbs cilvēktiesību, tostarp reliģijas vai ticības brīvības, un no EIDHR finansēto projektu veicināšanai ir savstarpēji pastiprinošs, un finansējuma piešķiršanā ievērot plurālisma, neitralitātes un taisnīguma principus; uzsver, ka reliģijas vai ticības brīvību var atbalstīt arī ar citiem instrumentiem, ne tikai tiem, kas orientēti uz cilvēktiesībām, tostarp ar līdzekļiem, kuri veltīti konfliktu novēršanas dimensijai vai izglītībai un kultūrai; aicina Komisiju un Padomi 2021.–2027. gada daudzgadu finanšu shēmā (DFS) ES ārējos finanšu instrumentos saglabāt pietiekamu finansējumu projektiem, kas saistīti ar reliģijas vai ticības brīvību; aicina EIDHR arī piešķirt līdzekļus, lai no tā varētu finansēt to brīvdomātāju un cilvēktiesību aktīvistu aizsardzību vai eksfiltrāciju, kurus apdraud vai vajā viņu izcelsmes valstī;

29.  aicina censties nodrošināt pārredzamu finansējuma piešķiršanu un uzraudzīt to, kā reliģiskās organizācijas šo finansējumu izmanto, un to darbības;

30.  uzsver, ka ES politikas pasākumi miera, drošības un konfliktu novēršanas, attīstības un sadarbības jomā saskaras ar problēmām, kuru risinājumus var izstrādāt, piedaloties cita starpā baznīcām, reliģiskiem līderiem, akadēmisko aprindu pārstāvjiem, reliģiskām un ticības kopienām un apvienībām, kā arī gan ticības, gan nekonfesionālām organizācijām, kas visas ir būtiska daļa no pilsoniskās sabiedrības; norāda — ir svarīgi apzināties, ka ir ļoti daudz dažādu baznīcu, reliģisko un ticības kopienu un apvienību, kā arī ticības un nekonfesionālo organizāciju, kas veic faktisku attīstības un humanitāro darbu kopienām un ar tām; aicina Padomi un Komisiju attiecīgā gadījumā tādu finansēšanas instrumentu plānošanā, kuri saistīti ar minētajiem politikas pasākumiem, proti, EAF, ASI, EKI, IcSP un IPA, iekļaut mērķus un darbības, kas attiecas uz reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību, kā arī jebkurus citus instrumentus, kuri varētu tikt izveidoti attiecīgajās jomās pēc 2020. gada;

31.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei Savienības ārlietās un drošības politikas jautājumos, EĀDD, dalībvalstu valstu valdībām un parlamentiem, kā arī ANO.

• [1]  OV C 65, 19.2.2016., 174. lpp.
• [2]  OV C 136E, 11.5.2012., 53. lpp.
• [3]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0051.
• [4]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0500.
• [5]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0274.
• [6]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0502.
• [7]  Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0494.
• [8]  OV L 77, 15.3.2014., 85. lpp.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums	6.12.2018
Galīgais balsojums	+: –: 0:	41 1 2
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Petras Auštrevičius, Elmar Brok, Klaus Buchner, Lorenzo Cesa, Aymeric Chauprade, Javier Couso Permuy, Georgios Epitideios, Eugen Freund, Michael Gahler, Iveta Grigule-Pēterse, Sandra Kalniete, Tunne Kelam, Wajid Khan, Andrey Kovatchev, Eduard Kukan, Ilhan Kyuchyuk, Arne Lietz, Barbara Lochbihler, Andrejs Mamikins, Ramona Nicole Mănescu, David McAllister, Tamás Meszerics, Clare Moody, Pier Antonio Panzeri, Demetris Papadakis, Alojz Peterle, Tonino Picula, Julia Pitera, Cristian Dan Preda, Jozo Radoš, Alyn Smith, Jordi Solé, László Tőkés, Anders Primdahl Vistisen
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Asim Ademov, Tanja Fajon, Antonio López-Istúriz White, Marie-Christine Vergiat, Janusz Zemke, Željana Zovko
Aizstājēji (200. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	John Howarth, Miroslav Mikolášik, Thomas Waitz, Bogdan Andrzej Zdrojewski

ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

41	+
ALDE	Petras Auštrevičius, Iveta Grigule-Pēterse, Ilhan Kyuchyuk, Jozo Radoš
ECR	Anders Primdahl Vistisen
EFDD	Aymeric Chauprade
PPE	Asim Ademov, Elmar Brok, Lorenzo Cesa, Michael Gahler, Sandra Kalniete, Tunne Kelam, Andrey Kovatchev, Eduard Kukan, Antonio López-Istúriz White, David McAllister, Miroslav Mikolášik, Ramona Nicole Mănescu, Alojz Peterle, Julia Pitera, Cristian Dan Preda, László Tőkés, Bogdan Andrzej Zdrojewski, Željana Zovko
S&D	Tanja Fajon, Eugen Freund, John Howarth, Wajid Khan, Arne Lietz, Andrejs Mamikins, Clare Moody, Pier Antonio Panzeri, Demetris Papadakis, Tonino Picula, Janusz Zemke
VERTS/ALE	Klaus Buchner, Barbara Lochbihler, Tamás Meszerics, Alyn Smith, Jordi Solé, Thomas Waitz

1	-
NI	Georgios Epitideios

2	0
GUE/NGL	Javier Couso Permuy, Marie-Christine Vergiat

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas