ZIŅOJUMS par bruņotu konfliktu un kara laikā nolaupītu mākslas darbu un kultūras priekšmetu pārrobežu restitūcijas prasībām

13.12.2018 - (2017/2023(INI))

Juridiskā komiteja
Referents: Pavel Svoboda
Atzinuma sagatavotājs (*):
Nikolaos Chountis, Kultūras un izglītības komiteja
(*) Iesaistītā komiteja — Reglamenta 54. pants

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par bruņotu konfliktu un kara laikā nolaupītu mākslas darbu un kultūras priekšmetu pārrobežu restitūcijas prasībām

(2017/2023(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 1954. gada Hāgas konvenciju par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā un tās 1999. gada marta otro protokolu,

–  ņemot vērā 1995. gada 14. decembra rezolūciju par ebreju kopienām[1] nolaupītā īpašuma atgriešanu un 1998. gada 16. jūlija rezolūciju par holokausta upuriem[2] piederošā īpašuma restitūciju,

–  ņemot vērā 2016. gada decembrī pieņemto pasākumu kopumu, lai stiprinātu ES spēju cīnīties pret terorisma un organizētās noziedzības finansēšanu un sekmētu 2016. gada 2. februāra rīcības plānā pret teroristu finansēšanu (COM(2016)0050) un Komisijas priekšlikumā regulai par kultūras priekšmetu importu (COM(2017)0375) paredzēto saistību izpildi;

–  ņemot vērā 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju par ISIS/Da'esh veikto kultūras pieminekļu iznīcināšanu[3],

–  ņemot vērā UNIDROIT 1995. gada 24. jūnija Konvenciju par zagtiem vai nelegāli izvestiem kultūras priekšmetiem,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/60/ES par no dalībvalsts teritorijas nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu atgriešanu[4],

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 1. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantu,

–  ņemot vērā 2008. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 116/2009 par kultūras priekšmetu izvešanu[5],

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulas (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās[6] un jo īpaši tās 4. pantu,

–  ņemot vērā 2003. gada 17.decembra rezolūciju par tiesisko regulējumu attiecībā uz tādu preču brīvu apriti iekšējā tirgū, kuru īpašumtiesības varētu apstrīdēt[7],

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta 2016. gada pētījumu “Cross-border restitution claims of art looted in armed conflicts and wars and alternatives to court litigation” (“Bruņotu konfliktu un kara laikā nolaupītu mākslas darbu pārrobežu restitūcija un alternatīvas tiesvedībai”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) [8],

–  ņemot vērā UNESCO 1970. gada 14. novembra Konvenciju par pasākumiem kultūras vērtību nelikumīgas ievešanas, izvešanas un īpašumtiesību nodošanas aizliegšanai un novēršanai,

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 4. oktobra Rezolūciju Nr. 14232/12 par neoficiāla tiesībaizsardzības iestāžu un zinātības tīkla izveidi kultūras preču jomā (EU CULTNET),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A8-0465/2018),

A.  tā kā saskaņā ar Interpola sniegto informāciju mākslas darbu melnais tirgus kļūst tikpat ienesīgs kā narkotiku, ieroču un viltotu preču tirgus;

B.  tā kā kopumā pasaulē senlietu tirdzniecības jomā no 80 līdz 90 % preču ir nelikumīga izcelsme, kā teikts Komisijas priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kultūras priekšmetu importu (COM(2017)0375) ietekmes novērtējumā;

C.  tā kā kultūras mantojums ir viens no civilizācijas pamatelementiem, ņemot vērā, piemēram, tā simbolisko vērtību un cilvēces kultūras atmiņu, kas vieno cilvēkus; tā kā iepriekšējos gados karojošās puses un teroristu grupējumi visā pasaulē ir pastrādājuši virkni noziegumu pret pasaules kultūras mantojumu un tā kā vērtīgi mākslas darbi, skulptūras un arheoloģiski artefakti tiek pārdoti un importēti ES no dažām trešām valstīm, iegūto peļņu, iespējams, izmantojot teroristu darbības finansēšanai; tā kā ir svarīgi stingri apņemties vērsties pret tādu kultūras priekšmetu kā bruņotu konfliktu un kara laikā Lībijā, Sīrijā un Irākā nolaupītu mākslas darbu nelikumīgu tirdzniecību; tā kā kultūras priekšmetiem ir liela kultūras, mākslinieciska, vēsturiska un zinātniska nozīme un tie jāaizsargā pret nelikumīgu piesavināšanos un nolaupīšanu;

D.  tā kā tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām bija mēģinājumi atrast un atdot atpakaļ nolaupīto īpašumu tā izcelsmes valstīm;

E.  tā kā, ņemot vērā ES apņemšanos nodrošināt taisnīgus procesus un kompensācijas cietušajiem, kā arī UNESCO konstitūciju un konvencijas par mantojuma aizsardzību, ir jānodrošina nelikumīgi tirgotu un/vai izrakumos atrastu vai iegūtu priekšmetu restitūcija;

F.  tā kā Vašingtonas konferences dokumentā “Principi attiecībā uz nacistu konfiscētajiem mākslas darbiem”, Viļņas forumā un Terezinas deklarācijā par holokausta laikmeta aktīviem un saistītiem jautājumiem ir uzsvērts, ka ir svarīgi nodrošināt restitūciju fizisku personu nekustamajam īpašumam; tā kā to mākslas darbu aplēstais skaits, kas tikuši restituēti kopš Vašingtonas konferences ir no 1000 līdz 2000[9]; tā kā saraksts par nesenajos gados restituētajiem mākslas darbiem nav pilnīgs;

G.  tā kā ir mākslas darbi, kuri vēl aizvien nav atrasti un kuri jāatgriež to likumīgajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem; tā kā 1998. gada Vašingtonas konferencē Jonathan Petropoulos paziņoja par to, ka ir aprēķināts, ka visā Eiropā tikuši nozagti aptuveni 650 000 mākslas darbi, un Ronald Lauder paziņoja, ka joprojām nav atrasti 11 000 mākslas darbi, kuru vērtība attiecīgajā laikā (1998. gadā) bija no 10 līdz 30 miljardiem USD; tā kā Prasību konferences un WJRO parasti atbild, ka precīzi aprēķini nav pieejami: ir tikuši nozagti aptuveni 650 000 mākslas darbu, no kuriem 100 000 joprojām nav atrasti;

H.  tā kā lietu dalībnieki joprojām saskaras ar juridiskām problēmām, jo, no vienas puses, bieži vien viņu prasības ir ļoti specifiskas, bet, no otras puses, pēckara restitūcijas likumi ir zaudējuši spēku, konvencionālās normas nepiemēro ar atpakaļejošu spēku, nav jēdziena “nolaupīti mākslas darbi” definīcijas, ir noteikumi par prasību noilgumu vai noteikumi par iegūšanu ar noilgumu un labticīgu iegūšanu;

I.  tā kā prasības par nolaupītu mākslas darbu un kultūras priekšmetu restitūciju tiek risinātas, piemērojot galvenokārt starptautiskās publiskās tiesības; tā kā šie noteikumi jāpapildina ar stingrākiem privāto starptautisko tiesību noteikumiem;

J.  tā kā nepietiekami attīstīta privāto tiesību dimensija gan starptautiskā, gan Eiropas līmenī rada juridisku nenoteiktību nolaupītu mākslas darbu un kultūras priekšmetu pārrobežu restitūcijas gadījumos ne tikai attiecībā uz pabeigtiem darījumiem saistībā ar nacistu nolaupītiem mākslas darbiem, bet arī attiecībā uz šādiem gadījumiem nākotnē;

K.  tā kā ES ir spēkā tiesību akti, kuri skaidri un visaptveroši reglamentē bruņotu konfliktu laikā fizisku personu nolaupītu mākslas darbu un kultūras priekšmetu restitūcijas prasības;

L.  tā kā UNESCO sadarbībā ar lielākajiem izsoļu namiem, muzejiem un atzītiem kolekcionāriem Eiropā veic padziļinātu izpēti par šādu mākslas darbu izcelsmi, lai varētu tos atdot īpašniekiem;

M.  tā kā nolūkā papildināt Interpola datubāzi par nozagto īpašumu Starptautiskā Muzeju padome (ICOM) publicē “sarkanos sarakstus” ar to priekšmetu kategorijām, kuru gadījumā pastāv nelikumīgas tirdzniecības risks,

1.  pauž nožēlu par to, ka līdz šim rezolūcijai par tiesisko regulējumu attiecībā uz tādu preču brīvu apriti iekšējā tirgū, kuru īpašumtiesības varētu apstrīdēt, praktiski nav sekojuši nekādi turpmāki pasākumi, kuros Parlaments aicinātu Komisiju veikt pētījumu par vairākiem aspektiem, kas saistīti ar civiltiesību un procesuālo tiesību noteikumiem, izcelsmes izpēti, kataloģizēšanas sistēmām, alternatīviem strīdu izšķiršanas mehānismiem un pārrobežu koordinējošas administratīvas iestādes izveides nozīmi; uzskata, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 81. panta 2. punkts varētu būt juridiskais pamats pilnvaru piešķiršanai Savienībai šajā jomā;

2.  uzsver, ka mākslas darbu un citu kultūras priekšmetu nolaupīšana bruņotu konfliktu un karadarbības laikā, kā arī miera laikos, ir nozīmīga kopīga problēma, kas jārisina gan ar profilaksi, gan nolaupītā kultūras īpašuma restitūciju, lai aizsargātu un nodrošinātu sabiedrību, kopienu, grupu un personu kultūras mantojuma un identitātes integritāti;

3.  norāda, ka ES līmenī nav veltīta pietiekama uzmanība, inter alia, bruņotu konfliktu laikā nolaupītu, nozagtu vai nelikumīgi iegūtu mākslas darbu un kultūras priekšmetu restitūcijai, jo īpaši privāttiesību, starptautisko privāttiesību un civilprocesa jomā; aicina Komisiju aizsargāt, atbalstīt un veicināt pārrobežu restitūcijas prasības attiecībā uz tiem kultūras aktīviem, kas tikuši pārvietoti un nelikumīgi piesavināti valsts sankcionētos laupīšanas vai zagšanas aktos bruņotu konfliktu laikā; aicina Komisiju un dalībvalstis izdot ieteikumus un pamatnostādnes, lai palielinātu informētību par nepieciešamību atbalstīt dalībvalstu valsts iestādes restitūcijas prasību jautājumā;

4.  uzsver, ka tādas iestādes kā UNESCO un Interpols prasa pastiprināt kultūras mantojuma aizsardzību un nodrošināt valstīm iespējas pieņemt pasākumus, lai atvieglotu restitūciju;

5.  pauž nožēlu par to, ka nav ticamas statistikas par precīzu kultūras īpašuma izlaupīšanas un nelikumīgas tirdzniecības apmēru; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot ticamu statistiku šajā jomā;

6.  pauž bažas par to, ka lielākā daļa pašreizējo politisko un likumdošanas iniciatīvu pievēršas tikai publiskajām un administratīvajām tiesībām un/vai krimināltiesībām; uzsver, ka, lai izveidotu visaptverošu regulējuma sistēmu, vairāk ir jāņem vērā privāttiesības; aicina kompetentās iestādes pieņemt visus nepieciešamos pasākumus un iniciatīvas, lai to sasniegtu šo mērķi;

7.  uzskata, ka ir jāturpina izmeklēšana, lai iegūtu informāciju par kultūras īpašuma nelikumīgās tirdzniecības “tumšo zonu” un iegūtu sīkākas ziņas par tās apmēru, struktūru un lielumu, izmantojot, piemēram, pašreiz Vācijā īstenoto projektu ILLICID;

8.  atzinīgi vērtē to, ka dažas dalībvalstis ir atzinušas —šīs unikālās problēmas, kas saistītas ar bruņotu konfliktu un kara laikā nolaupītu, nozagtu vai nelikumīgi iegūtu mākslas darbu un kultūras priekšmetu restitūcijas prasībām, ir jārisina, lai panāktu tādus juridiskus risinājumus, kas garantē īpašumtiesības tām privātpersonām, valsts un pašveldību iestādēm un reliģiskajām asociācijām, kuru mākslas darbi bruņotu konfliktu vai kara laikā tika nelikumīgi atsavināti;

9.  uzsver, ka nolūkā nosodīt šādu nelikumīgu praksi ir svarīgi palielināt kopējo informētību, un atgādina, ka katrs īpašniekam atņemts priekšmets ir uzskatāms par uz visiem laikiem zudušu vēsturisku un zinātnisku vērtību;

10.  norāda, ka visefektīvākais veids, kā cīnīties pret kultūras preču nelikumīgu tirdzniecību un mākslas tirgus nelikumīgu attīstību un kā atbalstīt restitūciju, ir sekmēt godīgas prakses attīstību mākslas darbu tirdzniecībā un restitūcijā, raugoties no transnacionālas un globālas perspektīvas un gādājot par to, lai šai praksei būtu gan paredzētā preventīvā ietekme, gan piespiedu vai sodīšanas ietekme;

11.  uzskata, ka, lai nodrošinātu tādu noteikumu kopumu, kas var efektīvi novērst mākslas darbu un kultūras priekšmetu nolaupīšanu un kontrabandu, un lai panāktu pilnīgi pārredzamu, atbildīgu un ētisku globālo mākslas tirgu, Komisijai būtu jācenšas sadarboties ar trešām valstīm, lai izveidotu auglīgu partnerību, šim nolūkam ņemot vērā principus, kas noteikti UNIDROIT 1995. gada Konvencijā par zagtiem vai nelikumīgi eksportētiem kultūras priekšmetiem;

12.  uzskata, ka ES likumdošanas darbības, ietverot starptautisko privāttiesību dimensiju, būtu piemērotas tikai turpmākiem darījumiem;

13.  uzskata, ka ir pienācis laiks pārtraukt gadiem ieilgušos sarežģījumus un atšķirības, ja mērķis ir izveidot atbildīgu un ētisku Eiropas mākslas tirgu; šajā saistībā aicina Komisiju identificēt civiltiesību jomas pasākumus, kas palīdzētu pārvarēt komplicētās problēmas, ar ko saskaras privātpersonas, kas vēlas panākt tām piederošu mākslas darbu restitūciju; vienlaikus aicina Komisiju izstrādāt jaunu debašu sistēmu, lai identificētu labāko praksi un risinājumus, kurus varētu izmantot gan pašlaik, gan nākotnē;

14.  atzinīgi vērtē Komisijas 2017. gada 13. jūlija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kultūras priekšmetu importu (COM(2017)0375), kā arī 2018. gada 25. oktobrī Parlamenta pieņemtā priekšlikuma grozījumus; ņemot vērā mākslas tirgus globālo mērogu un to, cik liels skaits priekšmetu atrodas privātīpašumā, atkārtoti norāda uz nepieciešamību turpināt darbu attiecībā uz bruņotu konfliktu un kara laikā nolaupītu mākslas darbu un kultūras priekšmetu pārrobežu restitūciju; uzsver, ka izcelsmes izpēte un sadarbība Eiropas līmenī ir izrādījušās noderīgas nolaupīto priekšmetu identifikācijai un pēc tam ļauj veikt to restitūciju, un dažos gadījumos palīdz novērst teroristu grupu vai karadarbības finansēšanu;

15.  pauž nožēlu, ka sakarā ar noteikumu neesamību vai to atšķirībām dalībvalstu starpā attiecībā uz izcelsmes izpēti un pienācīgu pārbaudi daudzas pārrobežu restitūcijas prasības nevar izpildīt efektīvā un saskaņotā veidā un tā rezultātā var tikt veicināta laupīšana un nelikumīga tirdzniecība un stimulēta kontrabanda; norāda, ka piemērojamie tiesību akti kopīgu standartu neesamības rezultātā bieži vien ir neskaidri visām ieinteresētajām personām, tostarp muzejiem, mākslas priekšmetu tirgotājiem, kolekcionāriem, tūristiem un ceļotājiem; tādēļ aicina Komisiju saskaņot noteikumus par izcelsmes izpēti un iekļaut dažus UNIDROIT 1995. gada Konvencijas par zagtiem vai nelikumīgi eksportētiem kultūras priekšmetiem pamatprincipus;

16.   uzsver, ka ir steidzami nepieciešams aktīvi veicināt kvalitatīvas un neatkarīgas izcelsmes izpētes sistemātisku izmantošanu nolaupītu mākslas darbu identificēšanai, lai atvieglotu to atdošanu likumīgajiem īpašniekiem, panāktu pilnīgi pārredzamu, atbildīgu un ētisku mākslas tirgu un efektīvi novērstu un aizkavētu mākslas un kultūras priekšmetu izlaupīšanu bruņotos konfliktos un karadarbībā un to nelikumīgu tirdzniecību; norāda uz iespējām, ko šajā virzienā paver Eiropas finanšu instrumenti; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un atbalstīt īpašas apmācības programmas izcelsmes izpētes jomā Savienības un valsts līmenī, jo īpaši, lai ļautu tiem, kuri ir iesaistīti cīņā pret nelikumīgu tirdzniecību ar kultūras priekšmetiem, attīstīt un uzlabot zināšanas, tostarp ar pārrobežu projektu palīdzību;

17.  uzskata, ka izcelsmes izpēte ir cieši saistīta ar pienācīgas uzticamības pārbaudes pienākumu, iegādājoties mākslas darbus, un tas rada nopietnas bažas visām mākslas tirgū iesaistītajām personām, jo zagtu mākslas darbu apzināta vai neapzināta iegādāšanās ir sodāma saskaņā ar noteiktiem valsts tiesību aktiem;

18.  uzskata, ka uzmanība nepārprotami būtu jāvelta visaptveroša kultūras priekšmetu saraksta izveidei, kurā tiktu uzskaitīti visi nacistu un viņu sabiedroto nozagtie ebrejiem piederējušie kultūras priekšmeti, sākot no to nolaupīšanas līdz mūsdienām; mudina Komisiju atbalstīt kataloģizācijas sistēmu, kuru varētu izmantot arī sabiedriskas struktūras un privātas mākslas kolekcijas un kurā tiktu apkopoti dati par situāciju attiecībā uz nolaupītiem, nozagtiem vai nelikumīgi iegūtiem kultūras priekšmetiem un norādīts precīzs spēkā esošo prasību statuss; mudina Komisiju atbalstīt digitalizācijas projektus, kas ļautu izveidot digitālas datubāzes vai savienot jau esošas datubāzes, lai atvieglotu apmaiņu ar šādiem datiem un izcelsmes izpētes rezultātiem;

19.  uzskata, ka, lai nodrošinātu pareizu izcelsmes izpēti, ir jāizveido dokumentāru pierādījumu vai darījumu reģistrs, kas būtu pēc iespējas sīki detalizēts; aicina Komisiju aktīvi atbalstīt kopēju pamatnostādņu izstrādi par šādiem reģistriem un pieņemt attiecīgus pasākumus, lai mudinātu dalībvalstis ieviest vispārēju pienākumu profesionāliem mākslas tirgus speciālistiem uzturēt šādu darījumu reģistru un plašākā ziņā — ievērot UNIDROIT 1995. gada Konvenciju par zagtiem vai nelikumīgi eksportētiem kultūras priekšmetiem;

20.  aicina Komisiju mudināt un finansiāli atbalstīt izcelsmes izpētes darbības visā Savienībā; ierosina Komisijai organizēt diskusiju forumu, lai apmainītos ar paraugpraksi un rastu labākos šā brīža un nākotnes risinājumus;

21.  aicina Komisiju apsvērt īpaša strīdu risināšanas mehānisma, piemēram, šķīrējtiesas un mediācijas hibrīdas formas, izveidi, kuru varētu izmantot nolaupītu mākslas darbu un kultūras priekšmetu restitūcijas prasību gadījumos, lai pārvarētu esošos juridiskos šķēršļus; uzsver skaidru standartu un pārredzamu un objektīvu procedūru nozīmi;

22.  norāda, ka noilguma dēļ restitūcijas prasību iesniedzējiem bieži rodas sarežģījumi; aicina Komisiju izvērtēt šo jautājumu un panākt pareizo līdzsvaru attiecībā uz noilguma periodu, ko piemēro nolaupīto mākslas darbu, tostarp nacistu nolaupīto mākslas darbu, restitūcijas prasībām, turklāt būtu jāņem vērā gan laupīšanā un zādzībās cietušo personu, gan tirgus interešu aizsardzība; uzskata, ka par paraugu būtu jāņem ASV Holokausta laikā ekspropriēto mākslas darbu atgūšanas akts;

23.  aicina Komisiju apsvērt tādu likumdošanas darbību īstenošanu, kuras, pamatojoties uz starptautisko privāttiesību instrumentiem, stiprinātu tiesisko sistēmu attiecībā uz bruņotu konfliktu un kara laikā nolaupītu mākslas darbu un kultūras priekšmetu pārrobežu restitūciju;

24.  aicina ES kompetentās iestādes mudināt dalībvalstis apmainīties ar informāciju par pašreizējo praksi attiecībā uz kultūras priekšmetu izcelsmes pārbaudi un pastiprināt sadarbību, lai saskaņotu kontroles pasākumus un administratīvās procedūras, kuru mērķis ir noteikt kultūras priekšmetu izcelsmi;

25.  norāda uz to, ka dalībvalstu līmenī nav pietiekamas sadarbības attiecībā uz jēdziena “pienācīga rūpība” interpretāciju; aicina Komisiju precizēt jēdzienu “pienācīga rūpība” saistībā ar labticību; norāda, ka, piemēram, Šveices Federālā likuma par kultūras īpašuma starptautisku nodošanu 16. pantā tirgotājiem un izsoļu rīkotājiem ir noteikts aizliegums veikt darījumus ar mākslas darbiem, ja viņiem ir aizdomas par priekšmeta izcelsmi; norāda, ka saskaņā ar šo likumu pierādīšanas pienākums tiek daļēji uzlikts pārdevējam; taču mākslas darbu īpašnieki nevar paļauties uz labticības principu, ja viņi nespēj pierādīt, ka mākslas darba iegādes laikā viņi tam ir pievērsuši pienācīgu uzmanību; aicina Komisiju pieņemt pasākumus, kuru mērķis ir panākt, ka mākslas tirgus un arī potenciālie artefaktu pircēji apzinās to, cik svarīga ir izcelsmes izpēte, ņemot vērā, ka šādi pētījumi ir saistīti ar pienācīgas pārbaudes pienākumu;

26.  mudina Komisiju izstrādāt kopīgus principus par piekļuvi publiskiem vai privātiem arhīviem, kuros ir informācija par īpašuma identifikāciju un atrašanās vietu, veikt esošo kultūras priekšmetu datubāzu rūpīgu kartēšanu un paredzēt tādas centrālas metadatubāzes izveidošanu, kurā tiek ņemta vērā pieejamā informācija, kas tiek regulāri atjaunināta un kam var piekļūt visi attiecīgie dalībnieki; uzskata, ka, pamatojoties uz šīm centrālajām metadatubāzēm, vajadzētu ieviest kopīgu katalogu sistēmu, kurā varētu izmantot standartizētus objektu ID; tādēļ aicina Komisiju sekmēt tādu priekšmetu ID ieviešanu, ko izstrādā un veicina ICOM un citas organizācijas kā tirgus standartu visā iekšējā tirgū; norāda, ka šāda datubāze būtu jāsavieno ar Interpola nozagto mākslas darbu datubāzi un regulāri jāatjaunina;

27.  uzskata, ka, lai nodrošinātu rūpīgāku un precīzāku izcelsmes izpēti, ir jāizveido ar kultūras īpašumu saistītu dokumentāru pierādījumu vai darījumu reģistrs, kas būtu lietderīgs papildinājums iepriekš minētajām datubāzēm; aicina Komisiju pieņemt attiecīgus pasākumus, lai mudinātu dalībvalstis ieviest vispārēju pienākumu mākslas tirgus dalībniekiem uzturēt šādu dokumentāru pierādījumu vai darījumu reģistru un plašākā ziņā — ievērot UNIDROIT 1995. gada Konvenciju par zagtiem vai nelikumīgi eksportētiem kultūras priekšmetiem;

28.  uzskata, ka centrālajai datubāzei būtu jādarbojas, pamatojoties uz kopīgu katalogu sistēmu, kur priekšmeti tiktu identificēti standartizētā veidā (ņemot vērā tādas pazīmes kā materiāli, paņēmieni, mēri, uzraksti, īpašumtiesības, tēma, datums vai periods, u. c.);

29.  aicina Komisiju identificēt kopējus principus par to, kā tiek nodibinātas īpašumtiesības vai īpašumpiederība, un noteikumus par noilgumu un pierādījumu standartiem, kā arī nolaupīšanas un mākslas darba jēdzienus, ņemot vērā spēkā esošos attiecīgos noteikumus dalībvalstīs;

30.  aicina dalībvalstis un kandidātvalstis veikt visus nepieciešamo, lai pieņemtu pasākumus, kas nodrošinātu tādu mehānismu izveidi, kuri palīdz atgriezt šajā rezolūcijā minēto īpašumu, un ņemt vērā, ka noziegumu pret cilvēci laikā nolaupīto, nozagto vai nelikumīgi iegūto mākslas darbu atgriešana likumīgajiem īpašniekiem ir ar vispārējām interesēm saistīts jautājums saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 1. pantu;

31.  uzsver, ka, lai nodrošinātu tādu noteikumu kopumu, kas var efektīvi novērst mākslas darbu un kultūras priekšmetu nolaupīšanu un kontrabandu, un lai panāktu pilnīgi pārredzamu, atbildīgu un ētisku globālo mākslas tirgu, Komisijai būtu jācenšas sadarboties ar trešām valstīm un izveidot auglīgu partnerību, kas sekmē šajā rezolūcijā minētā īpašuma atgriešanu, ņemot vērā gan principus, kas noteikti gan UNIDROIT 1995. gada Konvencijā par zagtiem vai nelikumīgi eksportētiem kultūras priekšmetiem, gan Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 1. pantā;

32.  atgādina, ka izglītība veicina cieņu un atzinīgu attieksmi pret mākslas darbiem un citiem kultūras priekšmetiem kā kultūras mantojuma simboliem un ka tādēļ tai ir nozīmīga loma, novēršot un atturot no kultūras priekšmetu nolaupīšanas un nelikumīgas tirdzniecības; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un atbalstīt izglītības un izpratnes veicināšanas pasākumus šajā sakarā, tostarp neformālās un ikdienējās mācībās;

33.  aicina Komisiju un visas attiecīgās kompetentās iestādes pieņemt pasākumus, kuru mērķis ir panākt, ka gan mākslas tirgus, gan potenciālie artefaktu pircēji apzinās to, cik svarīga ir izcelsmes izpēte, ņemot vērā, ka šādi pētījumi ir saistīti ar pienācīgas pārbaudes pienākumu;

34.  atgādina, ka cieša sadarbība starp policiju un muitas iestādēm Eiropas un starptautiskā līmenī ir būtiska, lai apkarotu nelikumīgu tirdzniecību ar kultūras mantojuma priekšmetiem;

35.  atbalsta ideju par to, ka pārrobežu restitūcijas procedūras attiecībā uz nolaupītiem, nozagtiem vai nelikumīgi iegūtiem mākslas darbiem un kultūras priekšmetiem un aktīva izcelsmes izpētes veicināšana būtu jārisina saistībā ar 2018. gada Eiropas Kultūras mantojuma gada (“EYCH”) iniciatīvu; tādēļ aicina Komisiju un tās izveidoto darba grupu iekļaut šo jautājumu savā darba plānā, kurā sīki izklāstītas darbības 2018. gada EYCH.

°

°  °

36.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

• [1]   OV C 17, 22.1.1996., 199. lpp.
• [2]   OV C 292, 21.9.1998., 166. lpp.
• [3]   OV C 346, 21.9.2016., 55. lpp.
• [4]   OV L 159, 28.5.2014., 1. lpp.
• [5]   OV L 39, 10.2.2009., 1. lpp.
• [6]   OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.
• [7]   OV C 91E, 15.4.2004., 500. lpp.
• [8]   OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.
• [9]   Saskaņā ar Prasību konferences un WJRO iniciatīvu saistībā ar nolaupītajiem mākslas darbiem un kultūras īpašumu.

PASKAIDROJUMS

Pēdējo gadu laikā jautājums par nolaupītiem mākslas darbiem un kultūras īpašuma restitūciju ir nonācis vēstures izpētes un sabiedrības uzmanības centrā. Problēma, kas saistīta ar kara laikā nolaupītiem kultūras priekšmetiem, kuri tika vardarbīgi atsavināti, konfiscēti vai iegūti, veicot acīmredzami likumīgus darījumus vai izsoles, ir cilvēces vēstures daļa. Laupīšana gan koloniālajā laikmetā, gan Sīrijā un Irākā aizvien ir plaša problēma.

Otrā pasaules kara laikā notika viena no vēsturē lielākajām organizētajām un institucionalizētajām mākslas priekšmetu zādzībām. Nacisti konfiscēja vai nolaupīja miljoniem kultūrvēsturiski nozīmīgu priekšmetu. Mūsdienās, vairāk nekā 70 gadus pēc kara beigām, aizvien nav atrasti tūkstošiem mākslas darbu, kas jāatdod to likumīgajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Bieži vien tiesas nespēj novērtēt prasību vērtību.

Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām šī laupīšana bija nelikumīga. Kara laikā ANO skaidri paziņoja, ka valstu atgūtais nolaupītais īpašums ir jāatdod īpašuma izcelsmes valstij tā tālākai nodošanai likumīgajiem īpašniekiem. Nirnbergas tribunāls nolaupītajam īpašumam piešķīra īpašu statusu un nepārprotami nolēma, ka saskaņā ar Nirnbergas Statūtu 6. panta b) punktu privātīpašuma piesavināšanos kara laikā varētu uzskatīt par noziegumu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Savā galīgajā lēmumā tribunāls konkrēti noteica, ka īpašuma piesavināšanās, kas veikta pēc 1939. gada 1. septembra, ir noziegums pret cilvēci. Šis princips tika atzīts nacionālajos tiesību aktos, kurus pēc kara pieņēma Šveicē, Beļģijā, Francijā, Vācijā, Grieķijā, Itālijā un Nīderlandē, ieviešot prezumpcijas jēdzienu, kas aizstāv minētajā periodā piesavinātā īpašuma likumīgos īpašniekus. Pēckara restitūcijas likumu spēka zaudēšana, konvencionālo normu nepiemērošana ar atpakaļejošu spēku un dažādi juridiski jēdzieni, piemēram, prasījumu noilgums vai iegūšana ar noilgumu, labticība un mākslas darbu zagšanas definīcijas neesamība ir iemesli, kuru dēļ ir izstrādāti starptautiski standarti, ko attiecina uz privātiem prasījumiem saistībā ar nacistu nozagtajiem mākslas darbiem.

Pēc 1954. gada Hāgas Konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā[1], 1970. gada UNESCO Konvencijas par kultūras īpašuma nelikumīga importa, eksporta un īpašumtiesību nodošanas aizlieguma un novēršanas līdzekļiem[2], 1995. gada UNIDROIT Konvencijas par zagtiem vai nelikumīgi eksportētiem kultūras priekšmetiem[3] Vašingtonas konferencē starptautiskā līmenī tika aktualizēts jautājums par mākslas darbu izcelsmes izpēti un restitūciju to likumīgajiem pirmskara īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Mūsdienu starptautisko praksi raksturo pārredzamības trūkums — bieži vien lietas tiek nokārtotas un strīdi par mākslas darbiem atrisināti, pamatojoties uz konfidenciālu vienošanos bez juridiskas argumentācijas. Taču Austrija, Francija, Nīderlande, Apvienotā Karaliste un Vācija ir izveidojušas darba grupas, kas sniedz palīdzību iestādēm restitūcijās lietās. 2018. gada septembrī Stokholmas Modernās mākslas muzejs un Nacionālais muzejs iesniedza Zviedrijas valdībai priekšlikumu, kurā arī tika pausts lūgums izveidot neatkarīgu darba grupu, kas palīdzētu risināt lietas saistībā ar nacistu nolaupītajiem mākslas darbiem.

Eksperti, kas darbojas tādās vietējās, valsts un starptautiskās iestādēs kā ministrijas, muzeji, izsoļu nami, arhīvi, izstāžu zāles, vai pat privāti kolekcionāri ir sākuši pieņemt pasākumus, kuru mērķis ir motivēt mākslas jomas dalībniekus īstenot godīgu praksi nolaupīto mākslas darbu identificēšanā, atgūšanā un restituēšanā. Tomēr šajā jomā aizvien pastāv dalījums valsts, institucionālajā un profesionālajā ziņā un joprojām ir raksturīga tendence pievērsties tikai atsevišķiem konkrētiem gadījumiem vai kolekcijām[4]. Sk. Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta Juridiskās komitejas pasūtīto pētījumu par bruņotu konfliktu un kara laikā nolaupītu mākslas darbu pārrobežu restitūciju un alternatīvām tiesvedībai.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Eiropas Savienība ir vairākkārt centusies risināt sekas, ko radījusi mākslas darbu nolaupīšana Otrā pasaules kara laikā. Šie centieni sākās ar Padomes Direktīvu 93/7/EEK par no dalībvalsts teritorijas nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu atgriešanu, un ar to ir ieviests dalībvalstu sadarbības mehānisms, kura mērķis ir labāk aizsargāt dalībvalstu kultūras mantojumu un garantēt tā integritāti. Šai direktīvai drīz vien sekoja Eiropas Parlamenta 1995. gada 14. decembra rezolūcija par ebreju kopienām nolaupītā īpašuma atgriešanu un 1998. gada 16. jūlija rezolūcija par holokausta upuriem piederošā īpašuma restitūciju. 2003. gada 17. decembrī komitejas līmenī vienbalsīgi tika pieņemts De Clerq ziņojums par tiesisko regulējumu attiecībā uz tādu preču brīvu apriti iekšējā tirgū, kuru īpašumtiesības varētu apstrīdēt[5]. Mēnesi vēlāk Eiropas Parlaments ar nospiedošu balsu vairākumu (ar 487 balsīm pret 10) savā plenārsēdē pieņēma rezolūciju, kurā dalībvalstis tika aicinātas veikt visus nepieciešamo, lai pieņemtu pasākumus, kas nodrošinātu tādu mehānismu izveidi, kuri palīdzētu atgriezt nolaupītos mākslas darbus to likumīgajiem īpašniekiem. Tajā tika arī prasīta Komisijas rīcība, kurai būtu jāveic pētījums par vairākiem aspektiem, kas saistīti ar civiltiesību un procesuālo tiesību noteikumiem, izcelsmes izpēti, kataloģizēšanas sistēmām, alternatīviem strīdu izšķiršanas mehānismiem un pārrobežu koordinējošas administratīvas iestādes izveides nozīmi. Komisija neveica nekādus pasākumus, reaģējot uz Parlamenta prasībām.

Starptautiskā līmenī nav saskaņotu noteikumu par jurisdikciju šajā konkrētajā jautājumā. Regulas (ES) 1215/2012[6] (“Brisele I”) un Lugāno Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās mērķis ir jau iepriekš noteikt, kurai tiesai vai tiesām būs jurisdikcija. Briseles I 7. panta 4. punkts nosaka kompetento tiesu, kas izskatīs civilprasības saistībā ar kultūras priekšmetu atgūšanu, pamatojoties uz īpašumtiesībām. Tomēr to piemēro tikai konkrētām kultūras priekšmetu kategorijām, ko aizsargā ar Direktīvu 93/7/EK (tagad atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2014/60). Tiesību normu kolīzijas gadījumos Brisele I ievieš zināmu noteiktību ar tiesu saistītos jautājumos, bet ne jautājumā par likuma izvēli, noilgumu, pierādīšanas standartiem vai īpašumtiesību iegūšanas veidu. Šos jautājumus reglamentē Regula (EK) Nr. 593/2008[7] (“Roma I”) un Regula (EK) 864/2007[8] (“Roma II”). Roma I un Roma II piemēro prasījumam attiecībā uz nozagtiem vai nolaupītiem mākslas darbiem vai tādiem mākslas darbiem, kas atsavināti piespiedu kārtā, ja prasījums celts uz līguma pamata vai notiek tiesāšanās saistībā ar civiltiesību pārkāpumu. Strīda gadījumā nosakot piemērojamo likumu, Romas regulas noteiks arī noilgumu, priekšmeta īpašumtiesību ieguves veidu un pierādīšanas standartus, ar kuriem šie jautājumi būtu jāreglamentē. Taču regulas nepiemēro ar atpakaļejošu spēku, un tās attiecas tikai uz līgumiem, kas noslēgti no 2009. gada 17. decembra, un pasākumiem, kas nodarījuši kaitējumu attiecīgi 2009. gada 11. janvārī vai pēc šī datuma. Prasījumi pret atbildētājiem, kuru domicils ir ārpus dalībvalstu teritorijas, nav ietverti to darbības jomā. Šādos gadījumos valsts tiesu jurisdikciju nosaka minētās valsts starptautiskās privāttiesības.

Darbības jomas definēšana ir svarīgs turpmākā darba aspekts saistībā ar bruņotu konfliktu un kara laikā nolaupītu mākslas darbu un kultūras priekšmetu pārrobežu restitūcijas prasībām. Vispārīgi runājot, to var iedalīt trijās galvenajās kategorijās:

1.  nolaupīšana un zādzības, kas notikušas vēsturiskā laikmetā, piemēram, kolonizācijas laikā;

2.  nolaupīšana un zādzības, kas notikušas ne tik sen, piemēram, Otrā pasaules kara laikā;

3.  nolaupīšana un zādzības, kas notiek pašreiz un notiks nākotnē.

Pret katru no šīm trim kategorijām ir jāattiecas atšķirīgi, kā arī politikas instrumentiem jābūt dažādiem.

• [1]  1954. gada 14. maijs, 249 UNTS 240
• [2]  1970. gada 17. novembris, 823 UNTS 231
• [3]  1995. gada 24. jūnijs, 34 ILM 1322
• [4]  Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta Juridiskās komitejas pasūtīto pētījumu par bruņotu konfliktu un kara laikā nolaupītu mākslas darbu pārrobežu restitūciju un alternatīvām tiesvedībai.
• [5]  A5-0278/2003
• [6]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regula (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (pārstrādāta redakcija), OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.
• [7]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regula (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (“Roma I”), OV L 177, 4.7.2008., 6. lpp.
• [8]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”), OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.

Kultūras un izglītības komitejasATZINUMS (28.6.2018)

Juridiskajai komitejai

ar ieteikumiem Komisijai par bruņotu konfliktu un kara laikā nolaupītu mākslas darbu un kultūras priekšmetu pārrobežu restitūcijas prasībām
(2017/2023(INI))

Atzinuma sagatavotājs (*): Nikolaos Chountis

(*)  Iesaistītā komiteja — Reglamenta 54. pants

IEROSINĀJUMI

Kultūras un izglītības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atgādina, ka izglītība veicina cieņu un atzinīgu attieksmi pret mākslas darbiem un citiem kultūras priekšmetiem kā kultūras mantojuma un identitātes simboliem un ka tādēļ tai ir nozīmīga loma, novēršot un atturot no kultūras priekšmetu izlaupīšanas un nelikumīgas tirdzniecības; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un atbalstīt izglītības un izpratnes veicināšanas pasākumus šajā sakarā, tostarp neformālās un ikdienējās mācībās;

2.  uzsver, ka sakarā ar lielākās daļas restitūcijas prasību pārrobežu raksturu ir nepieciešama skaidra un saskaņota pārrobežu pieeja, lai pārvarētu pastāvošās grūtības un sekmētu godīgus un taisnīgus risinājumus; aicina Komisiju paredzēt izveidot konsultatīvu struktūru Savienības līmenī, lai palīdzētu dalībvalstīm un citām iesaistītajām personām to centienos sameklēt un identificēt nolaupītus mākslas darbus un citus kultūras priekšmetus un paātrināt to atdošanu likumīgajiem īpašniekiem;

3.  uzsver, ka mākslas darbu un citu kultūras priekšmetu izlaupīšana bruņotu konfliktu un karadarbības laikā, kā arī miera laikos, ir nozīmīgs kopīgs rūpests, kas jārisina gan ar profilaksi, gan nolaupītā kultūras īpašuma atdošanu, lai aizsargātu un nodrošinātu sabiedrību, kopienu, grupu un personu kultūras mantojuma un identitātes integritāti;

4.   uzsver, ka ir steidzami nepieciešams aktīvi veicināt kvalitatīvas un neatkarīgas izcelsmes izpētes sistemātisku izmantošanu nolaupītu mākslas darbu identificēšanai, lai atvieglotu to atdošanu likumīgajiem īpašniekiem, panāktu pilnīgi pārredzamu, atbildīgu un ētisku mākslas tirgu un efektīvi novērstu un aizkavētu mākslas un kultūras priekšmetu izlaupīšanu bruņotos konfliktos un karadarbībā un to nelikumīgu tirdzniecību; norāda uz iespējām, ko šajā virzienā paver Eiropas finanšu instrumenti; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un atbalstīt īpašas apmācības programmas izcelsmes izpētes jomā Savienības un valsts līmenī, jo īpaši, lai ļautu tiem, kuri ir iesaistīti cīņā pret nelikumīgu tirdzniecību ar kultūras priekšmetiem, attīstīt un uzlabot zināšanas, tostarp ar pārrobežu projektu palīdzību;

5.  atzinīgi vērtē Komisijas 2017. gada 13. jūlija priekšlikumu regulai par kultūras priekšmetu ievešanu; ņemot vērā mākslas tirgus globālo mērogu un to, cik liels skaits objektu atrodas privātīpašumā, uzsver nepieciešamību turpināt darbu attiecībā uz bruņotu konfliktu un kara laikā nolaupītu mākslas darbu un kultūras priekšmetu pārrobežu restitūciju; uzsver, ka izcelsmes izpēte un sadarbība Eiropas līmenī ir izrādījušās noderīgas nolaupīto objektu identifikācijai un pēc tam ļauj veikt to restitūciju un dažos gadījumos palīdz novērst teroristu grupu vai karadarbības finansēšanu;

6.  apzinās, ka izcelsmes izpēte ir cieši saistīta ar pienācīgas uzticamības pārbaudes pienākumu, iegādājoties mākslas darbus, un tas rada nopietnas bažas visām mākslas tirgū iesaistītajām personām, jo nozagtu mākslas darbu iegādāšanās, vai tas būtu apzināti, vai aiz neuzmanības, ir sodāma saskaņā ar noteiktiem valsts tiesību aktiem;

7.  aicina dalībvalstis veikt atbilstīgus pasākumus, lai pārtrauktu kultūras priekšmetu nelikumīgu tirdzniecību no valstīm, kur notiek karš, piemēram, Sīrijas un Irākas, tādējādi novēršot, ka kultūras preces tiktu izmantotas kā teroristu finansēšanas avots;

8.   pauž nožēlu, ka sakarā ar noteikumu neesamību vai to atšķirībām dalībvalstu starpā attiecībā uz izcelsmes izpēti un pienācīgu pārbaudi daudzas pārrobežu restitūcijas prasības nevar veikt efektīvā un saskaņotā veidā un tā rezultātā var tikt veicināta laupīšana un nelikumīga tirdzniecība un kontrabanda; piemērojamie tiesību akti kopīgu standartu trūkuma rezultātā bieži vien ir neskaidri muzejiem, mākslas priekšmetu tirgotājiem, kolekcionāriem, tūristiem un ceļotājiem; tādēļ prasa, lai Komisija saskaņo noteikumus par izcelsmes izpēti un iekļauj dažus UNIDROIT 1995. gada Konvencijas par zagtiem vai nelikumīgi eksportētiem kultūras priekšmetiem pamatprincipus;

9.   konstatē, ka aizvien pieaugošā sabiedrības informētība attiecībā uz mākslas darbiem un kultūras priekšmetiem, kas nolaupīti Otrā pasaules kara laikā, un pavisam nesenais straujais mākslas un kultūras darbu izlaupīšanas pieaugums konfliktos Irākā un Sīrijā, kā arī tas, cik svarīga ir izcelsmes izpēte, ir panākuši noderīgu resursu izstrādāšanu mākslas darba īpašumtiesību vēstures noteikšanai; atzinīgi vērtē muzeju un citu valsts un privāto iestāžu iniciatīvas, kuru mērķis ir izstrādāt instrumentus, lai atvieglotu izcelsmes izpēti; mudina Komisiju veikt esošo datubāzu rūpīgu kartēšanu un paredzēt tādas centrālas metadatubāzes izveidošanu, kurā tiek ņemta vērā pieejamā informācija, kura tiek regulāri atjaunināta un kurai var piekļūt visi attiecīgie dalībnieki;

10.   uzskata, ka, pamatojoties uz šīm centrālajām metadatubāzēm, vajadzētu ieviest kopīgu katalogu sistēmu, kurā varētu izmantot standartizētus objektu ID; tādēļ prasa, lai Komisija paredz ieviest objektu ID, ko izstrādā un veicina ICOM un citas organizācijas kā tirgus standartu visā iekšējā tirgū;

11.   uzskata, ka, lai nodrošinātu pareizu izcelsmes izpēti, ir nepieciešams izveidot dokumentāru pierādījumu vai darījumu reģistru, kas būtu pēc iespējas sīki detalizēts; aicina Komisiju aktīvi atbalstīt kopēju pamatnostādņu izstrādi par šādiem reģistriem un pieņemt attiecīgus pasākumus, lai mudinātu dalībvalstis ieviest vispārēju pienākumu profesionāliem mākslas tirgus speciālistiem uzturēt šādu darījumu reģistru un plašākā ziņā — ievērot UNIDROIT 1995. gada Konvenciju par zagtiem vai nelikumīgi eksportētiem kultūras priekšmetiem;

12.  uzskata, ka, lai nodrošinātu tādu noteikumu kopumu, kas var efektīvi novērst mākslas darbu un kultūras priekšmetu izlaupīšanu un kontrabandu, un lai panāktu pilnīgi pārredzamu, atbildīgu un ētisku globālo mākslas tirgu, Komisijai būtu jācenšas sadarboties ar trešām valstīm, lai izveidotu auglīgu partnerību, šim nolūkam ņemot vērā principus, kas noteikti UNIDROIT 1995. gada Konvencijā par zagtiem vai nelikumīgi eksportētiem kultūras priekšmetiem;

13.  aicina Komisiju mudināt dalībvalstis apmainīties ar informāciju par pašreizējo praksi attiecībā uz kultūras priekšmetu izcelsmes pārbaudi un pastiprināt sadarbību, lai saskaņotu kontroles pasākumus un administratīvās procedūras, kuru mērķis ir noteikt kultūras priekšmetu izcelsmi;

14.  aicina Komisiju mudināt un finansiāli atbalstīt izcelsmes izpētes darbības visā Savienībā; ierosina Komisijai organizēt diskusiju forumu, lai apmainītos ar paraugpraksi un rastu labākos šā brīža un nākotnes risinājumus;

15.  aicina Komisiju pieņemt pasākumus, kuru mērķis ir panākt, ka mākslas tirgus un arī potenciālie artefaktu pircēji apzinās to, cik svarīga ir izcelsmes izpēte, ņemot vērā, ka šādi pētījumi ir saistīti ar pienācīgas pārbaudes pienākumu;

16.  atbalsta ideju par to, ka pārrobežu atgūšanas procedūras attiecībā uz mākslas darbu un kultūras priekšmetu, kas nolaupīti bruņotu konfliktu un karu laikā, un aktīva izcelsmes izpētes veicināšana būtu jārisina saistībā ar 2018. gada Eiropas Kultūras mantojuma gada (“EYCH”) iniciatīvu; tādēļ aicina Komisiju un tās izveidoto darba grupu iekļaut šo jautājumu savā darba plānā, kurā sīki izklāstītas darbības 2018. gada EYCH.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums	23.1.2018
Galīgais balsojums	+: –: 0:	24 3 1
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Isabella Adinolfi, Dominique Bilde, Andrea Bocskor, Nikolaos Chountis, Silvia Costa, Mircea Diaconu, Damian Drăghici, Angel Dzhambazki, Jill Evans, María Teresa Giménez Barbat, Petra Kammerevert, Svetoslav Hristov Malinov, Curzio Maltese, Rupert Matthews, Stefano Maullu, Luigi Morgano, John Procter, Michaela Šojdrová, Yana Toom, Helga Trüpel, Sabine Verheyen, Julie Ward, Bogdan Brunon Wenta, Theodoros Zagorakis, Bogdan Andrzej Zdrojewski, Krystyna Łybacka
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Algirdas Saudargas

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANUATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums	20.11.2018
Galīgais balsojums	+: –: 0:	17 1 0
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Joëlle Bergeron, Jean-Marie Cavada, Kostas Chrysogonos, Mady Delvaux, Mary Honeyball, Sajjad Karim, Sylvia-Yvonne Kaufmann, António Marinho e Pinto, Julia Reda, Evelyn Regner, Pavel Svoboda, Axel Voss, Francis Zammit Dimech, Tadeusz Zwiefka
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Sergio Gaetano Cofferati, Luis de Grandes Pascual, Tiemo Wölken, Kosma Złotowski

ATBILDĪGĀS KOMITEJASGALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

17	+
ALDE	Jean-Marie Cavada, António Marinho e Pinto
EFDD	Joëlle Bergeron
GUE/NGL	Kostas Chrysogonos
PPE	Daniel Buda, Luis de Grandes Pascual, Pavel Svoboda, Axel Voss, Francis Zammit Dimech, Tadeusz Zwiefka
S&D	Sergio Gaetano Cofferati, Mady Delvaux, Mary Honeyball, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Evelyn Regner, Tiemo Wölken
VERTS/ALE	Julia Reda

1	-
ECR	Kosma Złotowski

0	0

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas