Procedūra un avoti

Referents 2018. gada 16. aprīlī saņēma uzdevumu sagatavot īstenošanas ziņojumu par Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīvu 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē.

Šā ziņojuma mērķis ir analizēt pašreizējās direktīvas īstenošanas nepilnības un sniegt ieteikumus direktīvas uzlabošanai. Tādēļ referents organizēja sanāksmes ar ieinteresētajām personām (skatīt pielikumu).

Referents arī aicināja ieinteresētās personas uz atklātu uzklausīšanu Eiropas Parlamentā, kas notika 2018. gada 17. oktobrī.

Direktīvas rašanās, struktūra un mērķis

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. panta 1. punktu, nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis, kamēr par veselības aprūpes organizēšanu, pārvaldību, finansēšanu un sniegšanu joprojām ir atbildīgas ES dalībvalstis.

Tiesu prakse gadu gaitā ir atzinusi, ka pacientiem, ievērojot īpašus nosacījumus, ir tiesības uz piekļuvi veselības aprūpei citās dalībvalstīs.

Direktīvas galvenais mērķis ir izveidot ES sistēmu un tiesību kopumu, lai nodrošinātu ES iedzīvotāju piekļuvi aprūpei ārvalstīs, lai veicinātu ciešāku sadarbību vairākās medicīnas un veselības aprūpes jomās, piemēram, e-veselības un reto slimību ārstēšanas jomā.

Direktīvā paredzētās tiesības pastāv paralēli līdzīgām priekšrocībām, kas paredzētas Regulā (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu. Šī direktīva tiek piemērota, neskarot minēto regulu. Praksē saskaņā ar regulu bieži vien var sniegt labvēlīgāku attieksmi attiecībā uz plānoto un neplānoto aprūpi. Līdz ar to pacienti izvēlēsies saņemt aprūpi citā dalībvalstī saskaņā ar regulas noteikumiem, nevis direktīvas, jo attiecībā uz neplānotu aprūpi sākotnējie maksājumi un atmaksas pieprasījumi pēc tam nav vajadzīgi.

Saskaņā ar direktīvas izmaksu neitralitātes principu attiecībā uz valsts veselības aprūpes sistēmām pārrobežu ārstēšanas gadījumā, tā attiecas uz izmaksām līdz tādam līmenim, kas atbilst piederības dalībvalsts izmaksu līmenim; savukārt regula attiecas uz pacientu izmaksām pilnā apjomā.

Tomēr īpaši veselības aprūpes aspekti ārzemēs ir ievērojami uzlabojušies, pateicoties direktīvai. Regula attiecas tikai uz veselības aprūpi, ko sniedz valsts vai nolīgtie pakalpojumu sniedzēji, savukārt direktīva attiecas uz visiem veselības aprūpes sniedzējiem ES. Turklāt direktīvai būtu jāatvieglo plānveida aprūpe ārvalstīs, jo, salīdzinot ar pārrobežu veselības aprūpi saskaņā ar regulu, iepriekšēja atļauja drīzāk ir izņēmums, nevis pienākums attiecībā uz plānveida aprūpi.

Īstenošana

Kā paredzēts direktīvā, transponēšanas termiņš bija 2013. gada 25. oktobris. Novēlotas vai nepilnīgas īstenošanas dēļ pret 26 dalībvalstīm tika sāktas pienākumu neizpildes procedūras. Patlaban visas dalībvalstis ir paziņojušas par saviem transponēšanas pasākumiem.

Eiropas Komisija pašlaik joprojām veic atbilstības novērtējuma otro posmu. Komisijas galvenais mērķis ir novērtēt, vai visi valsts tiesību akti un citi pasākumi atbilst direktīvai. Kopumā Komisijai tika paziņoti vairāk nekā pieci simti valsts pasākumu. Veicot izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, kurā tika apkopota informācija par pienācīgu atbilstību, patlaban ir spēkā viena pārkāpuma lieta.

Finansējums

Pārrobežu veselības aprūpes finansējums galvenokārt nāk no otrās (2008.–2013. gads) un trešās (2014.–2020. gads) veselības aizsardzības programmas, kas ar veselību saistītiem jautājumiem kopā veido aptuveni 64 miljonus EUR gadā. Komisija ierosina, ka finansējums tiek turpināts no Eiropas Sociālā fonda Plus (ESF+), un viens no tā darbības mērķiem būs atbalstīt Savienības tiesību aktu īstenošana pārrobežu veselības aprūpes jomā.

Līdzās tam līdzekļus pārrobežu veselības aprūpei un e-veselības projektiem nodrošina arī iepriekšējā pētniecības pamatprogramma (FP7 un CIP) un pašreizējā pētniecības pamatprogramma ("Apvārsnis 2020"), Eiropas Reģionālās attīstības fonds, Kohēzijas fonds un fonds InvestEU.

Pacientu mobilitāte

Pārrobežu pacientu mobilitāte ir svarīgs politikas jomas jautājums. Lai gan pacientu mobilitātes līmenis pašlaik ir salīdzinoši zems, dažām pacientu grupām, ņemot vērā retās slimības vai veselības aprūpes pakalpojumu ģeogrāfisko tuvumu, pārrobežu veselības aprūpe ir vispiemērotākā un pieejamākā aprūpe. Pacientu pārrobežu mobilitāte ir saistīta ar tādiem konkrētiem jautājumiem, kā aprūpes nepārtrauktība un informācijas apmaiņa starp veselības aprūpes speciālistiem dažādās robežas pusēs. Līdzās tam pastāv arī loģistikas un administratīvie šķēršļi, kas var negatīvi ietekmēt pārrobežu veselības aprūpi pacientiem.

Visintensīvākās to pacientu plūsmas, kas ceļo veselības aprūpes nolūkā pēc iepriekšējas atļaujas saņemšanas, ir no Francijas uz Spāniju. Ja atļauja nebija vajadzīga, vislielākā plūsma bija no Francijas uz Vāciju. Raugoties uz pacientu plūsmas virzienu, viena nozīmīga tendence, kas skaidri parādās, ir tā, ka lielākā daļa mobilitātes notiek pāri kopīgām robežām. Tomēr ir viens būtisks izņēmums, proti, to pacientu skaits, kuri ceļo no Norvēģijas uz Spāniju.

Komisija ir noteikusi četras jomas, kuras visvairāk varētu radīt šķēršļus pacientiem, ja tās netiek risinātas — izmaksu atlīdzības sistēmas, iepriekšējas atļaujas izmantošana, administratīvās prasības un maksas noteikšana ienākošiem pacientiem.

Lai gan dalībvalstīm saskaņā ar direktīvas 7. pantu ir pienākums paziņot Komisijai par jebkādu lēmumu ieviest ierobežojumus un dažas dalībvalstis to ir transponējušas tādā veidā, ko varētu uzskatīt par ierobežojošu, Komisija nav saņēmusi konkrētus paziņojumus no dalībvalstīm.

Informācija pacientiem — valstu kontaktpunkti

Direktīvai ir liels potenciāls uzlabot un atvieglot pacientu piekļuvi pārrobežu veselības aprūpei, un jo īpaši nodrošināt vislabāko aprūpes kvalitāti visiem pacientiem. Tomēr, lai direktīva gūtu panākumus, ir ļoti svarīgi, lai pacienti, veselības aprūpes speciālisti un citas ieinteresētās personas būtu labi informētas par visiem direktīvas aspektiem. Diemžēl patlaban tas tā nav.

Eirobarometra 2015. gada maija aptauja liecina, ka mazāk nekā 20 % iedzīvotāju jūtas labi informēti par savām pārrobežu veselības aprūpes tiesībām.

Kā paredzēts direktīvas 6. pantā, katrai dalībvalstij ir vismaz viens valsts kontaktpunkts (VKP), kas pacientiem un veselības aprūpes speciālistiem sniedz informāciju par viņu tiesībām saistībā ar pārrobežu veselības aprūpes pakalpojumu vai produktu.

Visos 29 VKP Eiropā, Norvēģijā un citās EEZ valstīs, kas sniedz datus, 2017. gadā tika saņemti 74 589 informācijas pieprasījumi, bet lielākā daļa dalībvalstu saņēma mazāk nekā 1000 pieprasījumu. Dažādu VKP pieprasījumu skaits ievērojami atšķiras. Kopumā pacienti nav informēti par savu valsts kontaktpunktu esamību. Ļoti svarīga ir plaša un ilgstoša informācijas kampaņa par VKP un pacientu tiesībām attiecībā uz pārrobežu aprūpi.

Ir liecības, ka valstu kontaktpunktu tīmekļa vietnēs parasti trūkst padziļinātas informācijas par pacientu tiesībām. Priekšstats par to, kā rīkoties nepamatotas kavēšanās gadījumā, informācija par sūdzību procedūrām un strīdu izšķiršanu, kā arī informācija par izmaksu atlīdzināšanas ilgumu vai iepriekšēju atļauju pieprasījumiem ir diezgan nepilnīga.

Eiropas references tīkli

Saskaņā ar direktīvas 12. pantu Eiropas Komisija atbalsta dalībvalstis Eiropas references tīklu (ERT) izstrādē starp veselības aprūpes sniedzējiem un dalībvalstu kompetences centriem.

Pirmie 24 Eiropas references tīkli 2017. gada 1. martā oficiāli sāka savu darbību, pamatojoties uz Eiropas Komisijas sniegto satvaru, un tos virzīja iesaistītie veselības aprūpes sniedzēji un valstu veselības aizsardzības iestādes. To mērķis ir risināt jautājumus par sarežģītām un retām slimībām, kam nepieciešama specializēta ārstēšana un zināšanas. Kopumā ERT apvieno vairāk nekā 900 augsti specializētas veselības aprūpes vienības, kas atrodas vairāk nekā 300 slimnīcās visā ES, Norvēģijā un EEZ valstīs.

Ņemot vērā, ka ES ir 5800 atzītas retas slimības, kas skar aptuveni 6–8 % no visiem Eiropas iedzīvotājiem, ar katru no retajām slimībām slimo tikai neliels skaits pacientu. Ņemot vērā attiecīgo zināšanu un pieredzes trūkumu, ES mēroga sadarbībai piemīt augsts pievienotās vērtības potenciāls.

E-veselība

E-veselības mērķis ir strādāt pie tā, lai panāktu ilgtspējīgus ekonomiskus un sociālus ieguvumus no Eiropas e-veselības sistēmām un pakalpojumiem un savietojamiem lietojumiem, lai panāktu augstu uzticības un drošības līmeni, uzlabotu aprūpes nepārtrauktību un nodrošinātu piekļuvi drošai un kvalitatīvai veselības aprūpei;

E-veselības potenciāla maksimāla izmantošana ES ļauj veselības aprūpes speciālistiem dalīties ar pacientu informācijas kopsavilkumiem un datiem pāri robežām. Datu pārnesamība veicinās pārrobežu veselības aprūpi, samazinot šķēršļus, bet tā ir būtiska arī turpmākai pētniecībai, jo īpaši reto slimību jomā.

Pārrobežu reģionālā sadarbība

Pārrobežu reģioni veido 40 % no ES teritorijas un vairāk nekā 1 no 3 Eiropas iedzīvotājiem dzīvo pierobežas reģionos. Kopumā Eiropā ir 37 pārrobežu pilsētu teritorijas.

Pārrobežu veselības aprūpes iniciatīvas pierobežas reģionos gadu gaitā ir pierādījušas savu vērtību. Tādu faktoru līdzība kā ģeogrāfiskais konteksts, ieradumi, kultūra, valoda un politiskā un administratīvā situācija lielā mērā ietekmē sadarbības ilgtspēju.

Brexit

Tiek lēsts, ka ik gadu saskaņā ar direktīvu 1000 Apvienotās Karalistes pilsoņiem tiek izmaksāta atlīdzība par ārstēšanu. Francija, Polija un Latvija ir vienas no populārākajām ārstēšanas vietām. Papildus iepriekš minētajam tiek lēsts, ka Apvienotā Karaliste saskaņā ar šo direktīvu ārstē 1500 ES pacientus. Tā kā ne visas dalībvalstis var iesniegt Komisijai attiecīgos datus par pacientu mobilitāti, praksē mobilitāte uz Apvienoto Karalisti ir nedaudz lielāka, nekā tiek lēsts. Turklāt aptuveni 40 Apvienotās Karalistes Valsts veselības aprūpes slimnīcas ir iesaistītas ERT, kas izveidoti saskaņā ar šo direktīvu.

par pārrobežu veselības aprūpes direktīvas īstenošanu

(2018/2108(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīvu 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē(1),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 114. un 168. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula)(3),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 6. jūnija secinājumus par pāreju uz modernām, atsaucīgām un ilgtspējīgām veselības aizsardzības sistēmām(4),

–  ņemot vērā daudzgadu veselības programmas attiecīgi laika posmam no 2003. līdz 2008. gadam(5), no 2008. līdz 2013. gadam(6) un no 2014. līdz 2020. gadam(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 4. septembra un 2018. gada 21. septembra ziņojumus par Pārrobežu veselības aprūpes direktīvas darbību (COM(2015)0421, COM(2018)0651),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 25. aprīļa paziņojumu par to, kā digitālajā vienotajā tirgū īstenot veselības un aprūpes digitālo pārveidi; iedzīvotāju iespēju stiprināšana un veselīgākas sabiedrības veidošana (COM(2018)0233),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 18. jūlija ziņojumu par dalībvalstu datiem par pārrobežu veselības aprūpes pakalpojumiem 2016. gadā(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 22. decembra Īstenošanas lēmumu 2011/890/ES, ar ko paredz dalībvalstu atbildīgo e-veselības iestāžu tīkla izveidošanas, pārvaldības un darbības noteikumus(9),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija paziņojumu "Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai" (COM(2015)0192),

–  ņemot vērā E-veselības rīcības plānu 2012.–2020. gadam, jo īpaši tiešo pārrobežu dimensiju (COM(2012)0736),

–  ņemot vērā Komisijas vidusposma novērtējumu par E-veselības rīcības plānu 2012.–2020. gadam (COM(2017)0586),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 11. novembra paziņojumu par retajām slimībām (COM(2008)0679) un Padomes 2009. gada 8. jūnija ieteikumu par rīcību reto slimību jomā(10),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 5. septembra īstenošanas ziņojumu par tās paziņojumu par retajām slimībām (COM(2014)0548),

–  ņemot vērā ES Ekspertu komitejas reto slimību jomā (EUCERD) 2013. gada 31. janvāra ieteikumus par Eiropas references tīkliem reto slimību jomā un to 2015. gada 10. jūnija pielikumu,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas 2018. gada maija pamatdokumentu par pārrobežu veselības aprūpi ES(11),

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 20. septembra paziņojumu par kohēzijas un izaugsmes veicināšanu ES pierobežas reģionos (COM(2017)0534),

–  ņemot vērā Iestāžu kopīgo proklamāciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru(12),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, un Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmuma par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A8-0046/2019),

A.  tā kā ir svarīgi, lai ES un tās dalībvalstu veselības aprūpes sistēmas būtu cenu ziņā pieejamas ikvienam iedzīvotājiem, tā nodrošinot augstu sabiedrības veselības, sociālās aizsardzības, sociālās kohēzijas un sociālā taisnīguma līmeni un vienlaikus saglabājot un garantējot vispārēju piekļuvi veselības aprūpei, un tā kā ir atzīts, ka pacientu dzīves kvalitāte ir svarīgs veselības aprūpes izmaksu efektivitātes novērtējuma elements;

B.  tā kā Direktīvā 2011/24/ES (turpmāk — "direktīva") saskaņā ar LESD 168. panta 7. punktu ir ievērota katras dalībvalsts brīvība pieņemt atbilstīgus veselības aprūpes lēmumus un tā neskar vai neapdraud dalībvalstu attiecīgo iestāžu pamatētikas lēmumus; tā kā dalībvalstu nodrošinātie attiecīgie pakalpojumi atšķiras, un atšķiras arī to finansēšanas veids; tā kā direktīva Eiropas iedzīvotājiem nodrošina arī citas veselības aprūpes iespējas, kas nav pieejamas viņu valstīs;

C.  tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 2. pantu (par tiesībām uz dzīvību) un 35. pantu (par veselības aprūpi) tiesības uz veselību var uzskatīt par pamattiesībām;

D.  tā kā veselības aprūpes sistēmas Eiropas Savienībā saskaras ar problēmām, ko izraisa sabiedrības novecošana, budžeta ierobežojumi, hronisku un retu slimību incidences palielināšanās, sarežģījumi saistībā ar veselības pamataprūpes nodrošināšanu lauku apvidos un zāļu augstās cenas; tā kā dalībvalstis ir atbildīgas par tādas informācijas sagatavošanu, glabāšanu un pārrobežu apmaiņu, kura attiecas uz atjauninātu zāļu nepietiekamības katalogu, lai nodrošinātu svarīgu zāļu pieejamību;

E.  tā kā veselības aprūpi, kas iedzīvotājiem ir nepieciešama, dažkārt vislabāk var sniegt citā dalībvalstī, ņemot vērā tuvumu, pieejamību, aprūpes specializēto raksturu vai spēju trūkumu, piemēram, svarīgu zāļu nepietiekamību, savā dalībvalstī;

F.  tā kā ziņojuma par direktīvas darbību rezultāti liecina, ka ne visas dalībvalstis 2015. gadā pilnībā un pareizi īstenoja šo direktīvu;

G.  tā kā veselības joma ir būtiska ES ekonomikas daļa, veidojot 10 % no IKP, un sociālekonomisku faktoru dēļ šis rādītājs līdz 2060. gadam var pieaugt līdz 12,6 %;

H.  tā kā saskaņā ar direktīvas 20. pantu Komisijai ir pienākums ik pēc trim gadiem nākt klajā ar īstenošanas ziņojumu par direktīvas darbību; tā kā Komisijai būtu pastāvīgi jānovērtē un regulāri jāsniedz informācija par pacientu plūsmām, pacientu mobilitātes administratīvajiem, sociālajiem un finansiālajiem aspektiem un ERT un valstu kontaktpunktu darbību;

I.   tā kā saskaņā ar Komisijas 2018. gada 21. septembra ziņojumu par to, kā darbojas direktīva, pacientiem joprojām ir sarežģīti noskaidrot, kā viņi var izmantot savas tiesības pārrobežu veselības aprūpē; tā kā jāvieš papildu skaidrība un pārredzamība attiecībā uz nosacījumiem, ar kuriem saskaņā darbojas veselības aprūpes sniedzēji, lai nodrošinātu pacientu drošu mobilitāti;

J.   tā kā Komisijas 2018. gada 25. aprīļa paziņojumā par e-veselību ir norādīts, ka veselības un aprūpes sistēmās ir vajadzīgas reformas un novatoriski risinājumi, lai tās kļūtu noturīgākas, pieejamākas un efektīvākas; tā kā tādēļ būtu jāpastiprina jaunu tehnoloģiju un digitālo rīku izmantošana, lai uzlabotu veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti un ilgtspēju;

K.  tā kā šī direktīva nodrošina skaidru juridisko pamatu Eiropas sadarbībai un sadarbībai attiecībā uz veselības aprūpes tehnoloģijas novērtēšanu, e-veselību, retajām slimībām un veselības aprūpes pakalpojumu un produktu drošuma un kvalitātes standartiem;

L.  tā kā ES iedzīvotājiem ir tiesības uz piekļuvi specializētai aprūpei savā dalībvalstī; tā kā ļoti lēni pieaug to pacientu skaits, kas izmanto savas direktīvā noteiktās tiesības uz pārrobežu aprūpi, tostarp profilaktiskiem medicīniskiem testiem, diagnostikas pakalpojumiem un veselības pārbaudēm;

M.  tā kā direktīva neattiecas uz vakcinācijas programmām, lai arī tās tiek uzskatītas par vienu no efektīvākajiem ES politikas virzieniem, un ņemot vērā to, ka noteiktās dalībvalstīs cilvēkiem ir grūtības piekļūt šīm programmām;

N.  tā kā ne visas dalībvalstis spēja sniegt datus vai informāciju par pacientiem, kas dodas uz ārvalstīm, un tā kā datu vākšana dažādās dalībvalstīs ne vienmēr ir salīdzināma;

O.  tā kā 83 % cilvēku, kas tika aptaujāti nesenā Komisijas rīkotā apspriešanā, atbalstīja medicīnisku datu izpaušanu nolūkā veikt pētījumus un uzlabot pacientu veselības stāvokli(13); tā kā no digitālā skatpunkta jebkādai turpmākai veselības sistēmu integrēšanai ir jāgarantē, ka veselības sistēmas un pacienti ir attiecīgās informācijas galīgie īpašnieki un pārvaldītāji, lai pacientiem garantētu taisnīgumu, ilgtspēju un drošību;

P.  tā kā pacientu mobilitāte ES, kas ietilpst direktīvas darbības jomā, joprojām ir salīdzinoši zema, un tā nav finansiāli būtiski ietekmējusi valstu veselības aprūpes sistēmu ilgtspēju;

Q.  tā kā dalībvalstis ir atbildīgas par to, lai nodrošinātu piekļuvi veselības aprūpei, kas vajadzīga cilvēkiem, un lai nodrošinātu, ka tiek atlīdzinātas visas attiecīgās izmaksas; tā kā dalībvalstu veselības aprūpes dienesti ir atbildīgi par to, lai noteiktu kritērijus, kas ļauj iedzīvotājiem saņemt veselības aprūpi citā dalībvalstī; tā kā joprojām ir daudz dalībvalstu, kuru veselības aprūpes sistēmās pacienti saskaras ar ievērojamiem sarežģījumiem; tā kā administratīvais slogs varētu izraisīt izmaksu atlīdzināšanas kavēšanos; tā kā šī situācija tikai padziļina pakalpojumu pieejamības sadrumstalotību, un tādēļ tā būtu jāuzlabo, nodrošinot koordināciju starp dalībvalstīm;

R.  tā kā Eiropas veselības apdrošināšanas karti (EVAK) reglamentē regula par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu un tās īstenošana dalībvalstīs būtiski atšķiras; tā kā EVAK vienota īstenošana un labāka koordinācija starp dalībvalstīm ir būtiska, lai samazinātu pastāvošo administratīvo slogu un garantētu ātru un nediskriminējošu izmaksu atlīdzināšanu pacientiem, vienlaikus garantējot ES iedzīvotāju pārvietošanās brīvību;

S.  tā kā, izmantojot receptes dažādās dalībvalstīs, pacienti joprojām saskaras ar praktiskiem un juridiskiem sarežģījumiem;

T.  tā kā VKP uzdevums ir nodrošināt, ka pacienti saņem pareizu informāciju, lai varētu pieņemt informācijā balstītu lēmumu;

U.  tā kā sabiedrība vēl nav pietiekami informēta par VKP, kas ietekmē to efektivitāti; tā kā VKP efektivitāte un ietekme ir atkarīga no atbalsta, ko tie saņem gan no ES, gan no dalībvalstīm, un tā ir atkarīga arī no saziņas kanāliem, labākās prakses un informācijas, tostarp kontaktinformācijas, apmaiņas, un no pamatnostādnēm attiecībā uz pacientu nosūtījumiem;

V.  tā kā gan kvalitātes, gan kvantitātes izteiksmē pastāv lielas atšķirības starp dažādiem VKP attiecībā uz darbību, pieejamību, redzamību un resursu piešķiršanu;

W.  tā kā saskaņā ar Eirobarometra 2015. gada maija aptauju(14) pacienti nav pietiekami informēti par savām tiesībām uz pārrobežu aprūpi, un par to labi informēti ir mazāk nekā 20 % iedzīvotāju;

X.  tā kā pārrobežu veselības aprūpe būs efektīva tikai tad, ja pacienti, aprūpētāji, veselības aprūpes speciālisti un citas ieinteresētās personas būs labi par to informētas un ja noteikumi, kas to reglamentē, būs viegli un vispārēji pieejami;

Y.  tā kā pacienti, aprūpētāji un veselības aprūpes speciālisti joprojām saskaras ar lielu informācijas trūkumu attiecībā uz pacientu tiesībām kopumā un jo īpaši tām pacientu tiesībām, kas ir noteiktas šajā direktīvā;

Z.  tā kā veselības aprūpes speciālisti saskaras ar dažām ārkārtīgi sensitīvām pacientu problēmām, par kurām ir skaidri un saprotami jākomunicē; tā kā valodas barjera varētu kavēt informācijas nodošanu starp veselības aprūpes speciālistiem un viņu pacientiem;

AA.  tā kā vairākās dalībvalstīs ir ievērojami jāuzlabo un jāvienkāršo izmaksu atlīdzināšanas procedūras, jo īpaši attiecībā uz receptēm, zālēm retu slimību ārstēšanai, zālēm, kurās izmantoti farmaceitiski savienojumi, un turpmāko terapiju un procedūrām;

AB.  tā kā sešām dalībvalstīm un Norvēģijai pašlaik nav izveidotas iepriekšējas atļaujas sistēmas, kas pacientiem dod tiesības brīvi izvēlēties un samazināt administratīvo slogu;

AC.  tā kā ir noslēgti vairāki divpusēji nolīgumi starp kaimiņos esošām dalībvalstīm un reģioniem, un šos līgumus varētu izmantot par pamatu izcilai paraugpraksei, lai turpinātu attīstīt ES mēroga pārrobežu veselības aprūpi,

Īstenošana

1.  atzinīgi vērtē Komisijas veiktos pasākumus, lai novērtētu, vai dalībvalstis direktīvu ir transponējušas pareizi;

2.  atzīmē priekšrocības, ko sniedz direktīva, precizējot noteikumus par pārrobežu veselības aprūpi, nodrošinot piekļuvi drošai un kvalitatīvai pārrobežu veselības aprūpei ES, kā arī nodrošinot pacientu mobilitāti saskaņā ar Tiesas judikatūru; pauž nožēlu par to, ka daudzas dalībvalstis nav efektīvi īstenojušas pacientu tiesību garantēšanas prasības; tāpēc mudina dalībvalstis nodrošināt šo prasību pareizu īstenošanu, garantējot augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni, kas palīdz uzlabot iedzīvotāju veselību, vienlaikus ievērojot principu par personu brīvu pārvietošanos iekšējā tirgū;

3.  aicina Komisiju turpināt trīsgadu novērtējuma ziņojumus par direktīvas darbību un attiecīgi iesniegt tos Parlamentam un Padomei; uzsver, ka statistikas nolūkos ir svarīgi vākt informāciju par pacientiem, kas dodas uz ārvalstīm, lai saņemtu ārstēšanu, un analizēt iemeslus, kādēļ pacienti dodas uz citām valstīm; turklāt aicina Komisiju, ja tas ir iespējams, katru gadu publicēt informāciju par to, kādus pakalpojumus sniegusi un cik lielas kopējās summas katra dalībvalsts atlīdzinājusi, nodrošinot pārrobežu veselības aprūpi;

4.  aicina Komisiju savā novērtējumā par direktīvas īstenošanas izmaksu efektivitāti ņemt vērā pacientu dzīves un aprūpes rezultātu kvalitāti;

5.  atgādina dalībvalstīm par to apņemšanos sniegt Komisijai palīdzību un visu nepieciešamo informāciju, lai Komisija varētu veikt novērtējumu un sagatavot minētos ziņojumus;

6.  aicina Komisiju izstrādāt īstenošanas pamatnostādnes, jo īpaši tajā jomās, kurās direktīva un regula par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu mijiedarbojas, un šajā saistībā nodrošināt labāku koordināciju starp visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, kas pārstāv iestādes;

7.  uzsver, ka dalībvalstīm direktīva būtu jātransponē pareizi, lai pacientiem nodrošinātu augstas kvalitātes un pieejamu pārrobežu aprūpi, pilnībā ievērojot tiesību aktos noteiktos īstenošanas termiņus; atzīst, ka var veikt konkrētus uzlabojumus attiecībā uz piekļuvi recepšu zālēm un ārstēšanas nepārtrauktību; aicina Komisiju izvērtēt iespēju paplašināt direktīvas darbības jomu, tajā iekļaujot arī vakcinācijas programmas;

8.  ar gandarījumu norāda, ka tādām iniciatīvām kā EVAK ir pozitīva ietekme, — EVAK tiek izsniegta bez maksas un ļauj ikvienai personai, kura ir apdrošināta vai apdrošināta saskaņā ar sociālā nodrošinājuma sistēmu, saņemt medicīnisko aprūpi citā dalībvalstī bez maksas vai par samazinātu samaksu; uzsver, cik svarīga ir sekmīga sadarbība starp iestādēm, lai izvairītos no EVAK nepareizas izmantošanas;

9.  uzsver vajadzību nodrošināt skaidrību un pārredzamību attiecībā uz nosacījumiem ar kādiem veselības aprūpes sniedzēji darbojas; uzsver, ka nolūkā uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti un pacientu aizsardzību veselības aprūpes sniedzējiem un speciālistiem ir jābūt profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai, kā noteikts direktīvā un Direktīvā 2005/36/EK;

Finansējums

10.  norāda, ka par pārrobežu veselības aprūpes finansējumu atbildīgas ir dalībvalstis, kas atlīdzina izmaksas saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem; turklāt norāda, ka Komisija atbalsta direktīvas IV nodaļā minēto sadarbību, izmantojot veselības programmas;

11.  šajā saistībā pauž nopietnas bažas par ierosinājumu samazināt veselības programmas finansējumu; atkārtoti aicina veselības programmu atjaunot kā stabilu atsevišķu programmu ar lielāku finansējumu nākamajā 2021.–2027. gada daudzgadu finanšu shēmā (DFS), lai īstenotu ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) sabiedrības veselības, veselības aprūpes sistēmu un ar vidi saistītu veselības problēmu jomā un nodrošinātu vērienīgu veselības politiku, koncentrējoties uz pārrobežu problēmām, jo īpaši ievērojami pastiprinot ES kopīgos centienus saistībā ar cīņu pret vēzi, hronisku un retu slimību, tostarp ģenētisku un pandēmisku slimību un retu vēža veidu, profilaksi, agrīnu diagnosticēšanu un uzraudzību, rezistences pret antimikrobiāliem līdzekļiem apkarošanu un vieglākas piekļuves nodrošināšanu pārrobežu veselības aprūpei;

12.  uzsver, ka Eiropas Sociālajam fondam, Eiropas strukturālo un investīciju fondiem veselības jomā un Eiropas Reģionālās attīstības fondam, tostarp Interreg programmai, ir liela nozīme veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanā un tādas nevienlīdzības mazināšanā, kura veselības jomā pastāv starp dažādu dalībvalstu reģioniem un sabiedrības grupām; prasa strukturālos un kohēzijas fondus izmantot arī, lai nākamajā DFS uzlabotu un sekmētu pārrobežu veselības aprūpi;

Pacientu mobilitāte

13.  norāda, ka ir četri iemesli, kāpēc pacientu mobilitāte ir zema: i) dažas dalībvalstis krietni kavējās ar šīs direktīvas īstenošanu; ii) iedzīvotāju informētība par viņu vispārējām tiesībām uz izmaksu atlīdzināšanu ir ārkārtīgi zema; iii) dažas dalībvalstis ir radījušas konkrētus šķēršļus, kas ierobežo pārrobežu veselības aprūpi, piemēram, administratīvus šķēršļus; un iv) trūkst informācijas par pacientiem, kas saskaņā ar direktīvu vēlas saņemt veselības aprūpi citā dalībvalstī, vai šī informācija ir nepilnīga;

14.  norāda, ka atsevišķas iepriekšējas atļaujas sistēmas šķiet nepamatoti apgrūtinošas un/vai ierobežojošas attiecībā uz gadā iesniegto pieteikumu skaitu; aicina Komisiju turpināt strukturētus dialogus ar dalībvalstīm, nodrošinot lielāku skaidrību attiecībā uz prasībām par iepriekšēju atļauju piešķiršanu un saistītajiem izmaksu atlīdzināšanas nosacījumiem;

15.  prasa Komisijai izstrādāt dalībvalstīm paredzētas pamatnostādnes, lai iepriekšējas atļaujas sistēmas izveides gadījumā cilvēki varētu salīdzināt ārvalstīs pieejamo ārstēšanu ar ārstēšanu, kas ir pieejama viņu dalībvalstī, kā vadošo principu nosakot izmaksu efektivitāti pacientiem;

16.  atgādina dalībvalstīm, ka visiem šīs direktīvas piemērošanas ierobežojumiem, piemēram, iepriekšējas atļaujas prasībām vai izmaksu atlīdzināšanas ierobežojumiem, vajadzētu būt vajadzīgiem un samērīgiem, tiem nebūtu jāizraisa patvaļīga vai sociāla diskriminācija, un tie nedrīkst radīt nepamatotus šķēršļus pacientu pārvietošanās brīvībai un pakalpojumu brīvai apritei, kā arī uzlikt pārmērīgu slogu valstu veselības aprūpes sistēmām; aicina dalībvalstis ņemt vērā grūtības, ar kurām saskaras pacienti ar zemiem ienākumiem, kuriem par pārrobežu ārstēšanu ir jāsamaksā iepriekš; norāda, ka iepriekšējas atļaujas sistēmas ir paredzētas, lai dalībvalsts varētu veikt plānošanu un aizsargāt pacientus no ārstēšanas veidiem, kas rada nopietnas un konkrētas bažas par aprūpes kvalitāti vai drošību;

17.  ar bažām norāda, ka dažās dalībvalstīs apdrošināšanas uzņēmumi ir īstenojuši patvaļīgu diskrimināciju vai radījuši nepamatotus šķēršļus pacientu pārvietošanās brīvībai un pakalpojumu brīvai apritei, tā radot nelabvēlīgu finansiālo ietekmi uz pacientiem;

18.  mudina dalībvalstis paziņot Komisijai par jebkuru lēmumu ieviest ierobežojumus attiecībā uz izmaksu atlīdzināšanu saskaņā ar direktīvas 7. panta 9. punktu, sniedzot iemeslus šāda lēmuma pieņemšanai;

19.  pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis par pārrobežu veselības aprūpi, ko sniedz privātie vai ar līgumu nesaistīti veselības aprūpes sniedzēji to teritorijā, reizēm piešķir zemāku izmaksu atlīdzinājuma līmeni nekā par pārrobežu veselības aprūpi, ko sniedz valsts vai veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji, ar kuriem noslēgts līgums; uzskata, ka privātajai veselības aprūpei būtu garantēti jāsaņem tāds pats izmaksu atlīdzinājuma līmenis kā valsts veselības aprūpei ar nosacījumu, ka tiek nodrošināta aprūpes kvalitāte un drošība;

20.  aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai novērtētu, atjaunotu un vienkāršotu izmaksu atlīdzināšanas procedūras pacientiem, kuri saņem pārrobežu aprūpi, tostarp precizējot turpmākās aprūpes un procedūru izmaksu atlīdzināšanu, un izveidot vienas pieturas darījumu birojus, kas veiktu koordinēšanu un par kuriem atbildētu attiecīgie veselības aprūpes apdrošinātāji;

21.  pauž nožēlu par to, ka direktīvas piemērošana attiecībā uz telemedicīnu jeb veselības aprūpes pakalpojumiem, kas sniegti no attāluma, ir radījusi zināmu neskaidrību par izmaksu atlīdzināšanas shēmām, jo dažas dalībvalstis atlīdzina izmaksas par vispārējās vai specializētas aprūpes ārsta konsultāciju no attāluma, bet citas to nedara; aicina Komisiju atbalstīt izmaksu atlīdzināšanas noteikumu ieviešanu saskaņā ar 7. panta 1. punktu un 4. panta 1. punktu, lai tie attiecīgā gadījumā tiktu piemēroti arī telemedicīnai; mudina dalībvalstis pielāgot savu pieeju tā, lai tajā tiktu paredzēta telemedicīnas izmaksu atlīdzināšana;

Pierobežas reģioni

22.  mudina dalībvalstis un pierobežas reģionus efektīvi un finansiāli ilgtspējīgi padziļināt pārrobežu veselības aprūpes sadarbību, tostarp nodrošinot pieejamu, pietiekamu un saprotamu informāciju, lai pacientiem nodrošinātu vislabāko iespējamo aprūpi; aicina Komisiju atbalstīt un stimulēt strukturālu apmaiņu ar labāko praksi pierobežas reģionos; mudina dalībvalstis izmantot šo labāko praksi, lai cita starpā uzlabotu veselības aprūpi citos reģionos;

23.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu uzlabot kohēziju starp pierobežas reģioniem, novēršot dažus juridiskos un administratīvos šķēršļus, ar kuriem tie saskaras, izveidojot ES pārrobežu mehānismu;

Informācija pacientiem

24.  atgādina par VKP būtisko nozīmi, jo tie sniedz informāciju pacientiem un palīdz viņiem pieņemt informācijā balstītus lēmumus par veselības aprūpes saņemšanu citās ES dalībvalstīs; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt ieguldīt pieejamu un skaidri redzamu VKP un pacientiem paredzētu e-veselības platformu attīstībā un veicināšanā, un šiem VKP un platformām būtu pacientiem un veselības aprūpes speciālistiem jāsniedz lietotājdraudzīga, digitāli pieejama un ikvienam pieejama informācija vairākās valodās;

25.  iesaka Komisijai sadarbībā ar pacientu organizācijām izstrādāt pamatnostādnes par VKP darbību, kas papildus atvieglotu un būtiski uzlabotu veidus, kā tie sistemātiski apmainās ar informāciju un praksi, šajās pamatnostādnēs iekļaujot saskaņotas, vienkāršotas un pacientiem ērtas procedūras, veidlapas un rokasgrāmatas, un izveidot saikni starp VKP un dalībvalstīs pieejamajiem informācijas un zināšanu avotiem;

26.  aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamu finansējumu VKP, lai tie varētu izstrādāt visaptverošu informāciju, un aicina Komisiju pastiprināt sadarbību starp VKP visā Savienībā;

27.  uzsver, ka e-veselība var uzlabot pacientu piekļuvi informācijai par pārrobežu aprūpes iespējām un viņu tiesībām, kas ir paredzētas direktīvā;

28.  aicina dalībvalstis mudināt veselības aprūpes sniedzējus un slimnīcas iepriekš sniegt pacientiem precīzas un aktuālas aplēses par ārvalstīs paredzētās ārstēšanas izmaksām, tostarp zāļu, konsultāciju un diennakts uzturēšanās izmaksām un papildu maksām;

29.  aicina Komisiju valstu ekspertu vajadzībām un informācijas kampaņu veidā precizēt pašreizējās tiesiskās situācijas sarežģītību, kas izriet no mijiedarbības starp direktīvu un regulu par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu;

30.  aicina Komisiju sadarbībā ar valstu kompetentajām iestādēm, VKP, ERT, pacientu organizācijām un veselības aprūpes speciālistu tīkliem organizēt visaptverošas publiskas informatīvās kampaņas, tostarp izmantojot jaunas digitālas iespējas, un tām būtu jāveicina sabiedrības informētība par pacientu tiesībām un pienākumiem saskaņā ar šo direktīvu;

31.  aicina Komisiju mudināt dalībvalstīs padarīt viegli pieejamu informāciju par procedūrām, kas ļauj pacientiem iesniegt sūdzības gadījumos, kad viņu tiesības saskaņā ar direktīvu nav tikušas ievērotas vai pat ir pārkāptas;

32.  iesaka Komisijai izstrādāt pamatnostādnes par informācijas veidu, kas VKP būtu jāsniedz, jo īpaši sarakstu ar ārstēšanas veidiem, kuriem nav nepieciešama iepriekšēja atļauja, un informāciju par izmantotajiem kritērijiem un spēkā esošajām procedūrām;

33.  aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt, vai ir nepieciešams apzināt iemeslus, kādēļ piešķirt piekļuvi pārrobežu veselības aprūpei, tā, lai tiktu garantēta personu pārvietošanās brīvība, bet veselības aprūpe nebūtu pašmērķis, ciktāl veselības sistēmas organizēšana ir valsts kompetencē;

34.  mudina Komisiju veicināt ciešāku sadarbību starp dalībvalstu iestādēm kopumā, ne tikai ar VKP starpniecību, un turpināt novērtēt priekšrocības, ko sniedz pašreizējās sadarbības iniciatīvas, jo īpaši pārrobežu reģionos, garantējot iedzīvotājiem drošu, kvalitatīvu un efektīvu veselības aprūpi;

Retās slimības, reti vēža veidi un Eiropas references tīkli (ERT)

35.  uzsver, cik svarīga ir ES mēroga sadarbība, lai nodrošinātu zināšanu, informācijas un resursu efektīvu apkopošanu reto un hronisko slimību, tostarp retu vēža veidu, efektīvai apkarošanai visā ES; šajā saistībā mudina Komisiju atbalstīt specializētu reto slimību centru izveidi ES, kas būtu pilnīgi jāintegrē ERT;

36.  iesaka balstīties uz jau veiktajiem pasākumiem, lai palielinātu sabiedrības informētību un izpratni par retajām slimībām un retiem vēža veidiem un palielinātu finansējumu pētniecībai un izstrādei; prasa Komisijai pacientiem ar retām slimībām turpmāk garantēt piekļuvi informācijai, zālēm un ārstēšanai visā ES un censties uzlabot piekļuvi agrīnai un precīzai diagnozes noteikšanai; mudina Komisiju risināt to, ka ir zems reto slimību reģistrācijas rādītājs, un turpmāk izstrādāt un veicināt kopējus standartus attiecībā uz datu koplietošanu un apmaiņu reto slimību reģistros;

37.  uzsver, ka ir ārkārtīgi būtiski uzlabot pacientu atbilstības modeļus, kuru pamatā vajadzētu būt visuzticamākajiem konstatējumiem no metaanalīzēm un plaša mēroga empīriskiem pētījumiem, un tiem būtu jāatspoguļo medicīniskās prakses realitāte un jāpiedāvā ieteikumi, kā panākt to, ka pacienti rūpīgāk ievēro ārstēšanas norādījumus, jo īpaši attiecībā uz hronisku slimību uzraudzību, kas ir būtisks veselības aprūpes sistēmu ietekmes un efektivitātes rādītājs;

38.  uzsver veselības aprūpes speciālistu ES mēroga mobilitātes nozīmi un tās sniegto pievienoto vērtību gan viņu izglītības iegūšanas, gan profesionālās karjeras laikā un uzsver viņu īpašo lomu zināšanu un zinātības uzlabošanā attiecībā uz retām slimībām;

39.  ierosina, ka Komisijai būtu jāatver jauns uzaicinājums izstrādāt jaunus ERT, un tai būtu jāturpina atbalstīt ERT modeļa izstrādi un izvēršanu, lai attiecībā uz zinātību pārvarētu ģeogrāfiskās atšķirības un nepilnības; tomēr uzsver, ka ERT izvēršana nedrīkst apdraudēt pastāvošo ERT darbību to sākumposmā;

40.  pauž nožēlu par neskaidrībām, kas saistītas ar ERT darbības principiem un to mijiedarbību ar valstu veselības aprūpes sistēmām un citām ES programmām; tādēļ aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis un ERT, nosakot skaidrus un pārredzamus noteikumus attiecībā uz pacientu nosūtījumiem, un panākt vienošanos par atbalsta veidiem, ko dalībvalstis sniedz ERT;

41.  mudina Komisiju, izmantojot Eiropas kopīgo programmu reto slimību jomā, īstenot rīcības plānu ERT un pacientu tīklu, kas atbalsta ERT, turpmākai attīstībai un finansēšanai; mudina dalībvalstis atbalstīt veselības aprūpes projektus ERT ietvaros un integrēt ERT savās veselības aprūpes sistēmās, pielāgojot valsts tiesisko regulējumu un iekļaujot ERT valsts plānos attiecībā uz retajām slimībām un vēzi;

(E-)recepšu savstarpēja atzīšana

42.  pauž nožēlu par grūtībām, ar kurām saskaras pacienti, jo īpaši pierobežas apgabalos, saistībā ar piekļuvi zālēm un to izmaksu atlīdzināšanu citās dalībvalstīs, ņemot vērā atšķirīgo pieejamību un atšķirīgos administratīvos noteikumus ES dalībvalstīs; aicina dalībvalstis un to attiecīgās veselības iestādes risināt juridiskās un praktiskās problēmas, kas kavē recepšu savstarpēju atzīšanu visā ES, un mudina Komisiju šajā saistībā sniegt atbalstu;

43.  pauž nožēlu par grūtībām, ar kurām saskaras pacienti saistībā ar piekļuvi zālēm un to izmaksu atlīdzināšanu citās dalībvalstīs, ņemot vērā atšķirīgo pieejamību un atšķirīgos noteikumus ES dalībvalstīs;

44.  aicina Komisiju izstrādāt rīcības plānu, lai sistemātiski mazinātu pārmērīgi augstās zāļu cenas un šo cenu lielās atšķirības dažādās dalībvalstīs;

45.  aicina Komisiju rīkoties, lai nodrošinātu, ka visās dalībvalstīs pieņem un atlīdzina izmaksas par receptēm, kuras izrakstījuši ar ERN saistīti ekspertīzes centri;

46.  atzinīgi vērtē atbalstu no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) kā daļu no centieniem sekmīgi attīstīt pašreizējos izmēģinājuma projektus attiecībā uz e-recepšu un pacientu informācijas kopsavilkumu apmaiņu un pavērt ceļu citām dalībvalstīm pievienoties līdz 2020. gadam; uzstāj, ka šis atbalsts būtu jāturpina nākamajā DFS;

E-veselība

47.  atzīst, ka e-veselība, samazinot noteiktas izmaksas, var palīdzēt nodrošināt, ka veselības aprūpes sistēmas ir ilgtspējīgas un ka tā var būt svarīga daļa no ES reakcijas uz veselības aprūpes problēmām mūsdienās; uzsver, ka e-veselības sadarbspējai vajadzētu būt prioritātei, lai uzlabotu kopējo pacientu reģistru un aprūpes nepārtrauktību, vienlaikus garantējot pacientu privātumu; uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai visiem pacientiem, tostarp veciem cilvēkiem un personām ar invaliditāti, tiktu nodrošināta vienkārša piekļuve aprūpei; šajā sakarībā iesaka dalībvalstīm veikt pasākumus, lai ieguldītu iedzīvotāju digitālās pratības uzlabošanā un izvērstu jaunus risinājumus saistībā ar sabiedrības novecošanu, vienlaikus izmantojot visus to rīcībā esošos līdzekļus, lai nodrošinātu, ka digitalizācija neveicina atstumtību;

48.  atzinīgi vērtē ES mēroga e-veselības digitālo pakalpojumu infrastruktūras (eHDSI) izveidi, kas veicinās veselības datu, jo īpaši e-recepšu un pacientu informācijas kopsavilkumu, pārrobežu apmaiņu;

49.  aicina dalībvalstis ātri rīkoties, lai savas veselības sistēmas savienotu ar eHDSI, izmantojot tam īpaši paredzētu NKP e-veselības jomā, un aicina Komisiju veicināt šo procesu;

50.  aicina Komisiju prioritārā kārtā dalībvalstīs risināt digitālās vajadzības veselības jomā; atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu ilgtspējīgu finanšu resursu piešķiršanai tam, lai nodrošinātu spēcīgas valstu digitālās stratēģijas veselības jomā un ES līmenī izveidotu kopēju rīcības sistēmu, tā novēršot pasākumu dublēšanos un nodrošinot labākās prakses apmaiņu nolūkā veicināt digitālo tehnoloģiju plašāku izmantošanu dalībvalstīs;

51.  aicina dalībvalstis vēl vairāk pastiprināt sadarbību starp valstu veselības iestādēm visā Eiropā, lai e-veselības datus un personu medicīnisko dokumentāciju savienotu ar e-recepšu rīkiem, tādējādi ļaujot veselības aprūpes speciālistiem sniegt pacientiem personalizētu un informācijā balstītu aprūpi un veicinot sadarbību starp ārstiem, vienlaikus šajā saistībā pilnīgi ievērojot ES tiesību aktus datu aizsardzības jomā; aicina Komisiju rīkoties, lai veicinātu šādus centienus;

52.  aicina dalībvalstis ātri īstenot Vispārīgo datu aizsardzības regulu (VDAR), lai aizsargātu pacientu datus, kas tiek izmantoti e-veselības lietojumprogrammās, un uzsver, cik svarīgi — jo īpaši veselības jomā — ir uzraudzīt Regulas (ES) Nr. 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū(15) īstenošanu; uzsver, ka ir jānodrošina iespēja iedzīvotājiem piekļūt saviem veselības datiem un izmantot tos saskaņā ar VDAR noteiktajiem principiem;

Brexit

53.  aicina Komisiju panākt stabilu nolīgumu ar Apvienoto Karalisti par veselību, kas būtu spēkā pēc Brexit, pievēršot īpašu uzmanību pārrobežu pacientu tiesībām un ERT darbībai;

º

º  º

54.  atzinīgi vērtē Eiropas Revīzijas palātas nodomu veikt revīziju par direktīvas īstenošanas efektivitāti un jo īpaši pārbaudīt Komisijas veikto šīs īstenošanas uzraudzību un pārraudzību, līdz šim sasniegtos rezultātus pārrobežu veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanā un ES finansējuma sistēmas efektivitāti attiecībā uz finansētajām darbībām;

55.  aicina dalībvalstis pareizi un pilnīgā sadarbībā ar Komisiju pienācīgi īstenot visus direktīvas noteikumus;

56.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 88, 4.4.2011., 45. lpp. (2) OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp. (3) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp. (4) OV C 202, 8.7.2011., 10. lpp. (5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Lēmums Nr. 1786/2002/EK par Kopienas rīcības programmas pieņemšanu sabiedrības veselības aizsardzības jomā (2003–2008), OV L 271, 9.10.2002., 1. lpp. (6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Lēmums Nr. 1350/2007/EK, ar ko izveido otro Kopienas rīcības programmu veselības aizsardzības jomā (2008.–2013. gadam), OV L 301, 20.11.2007., 3. lpp. (7) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regula (ES) Nr. 282/2014, ar ko izveido trešo Savienības rīcības programmu veselības jomā (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1350/2007/EK, OV L 86, 21.3.2014., 1. lpp. (8) https://ec.europa.eu/health/sites/health/files/cross_border_care/docs/2016_msdata_en.pdf. (9) OV L 344, 28.12.2011., 48. lpp. (10) OV C 151, 3.7.2009., 7. lpp. (11) https://www.eca.europa.eu/Lists/ECADocuments/BP_CBH/BP_Cross-border_healthcare_EN.pdf. (12) OV C 428, 13.12.2017., 10. lpp. (13) Komisijas 2018. gada kopsavilkuma ziņojums par tās apspriešanu "Transformation Health and Care in the Digital Single Market" https://ec.europa.eu/health/sites/health/files/ehealth/docs/2018_consultation_dsm_en.pdf. (14) Eirobarometra speciālaptauja Nr. 425: Patients’ rights in cross-border healthcare in the European Union (Pacientu tiesības pārrobežu veselības aprūpes jomā Eiropas Savienībā). (15) OV L 257, 28.8.2014., 73. lpp.

Šis saraksts ir sagatavots pilnīgi brīvprātīgi, un par to ir atbildīgs tikai referents. Strādājot pie ziņojuma projekta, referents saņēma informāciju no šādām struktūrām un personām:

(*)  Iesaistītā komiteja — Reglamenta 54. pants

IEROSINĀJUMI

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 114. un 168. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīvu 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 21. septembra ziņojumu par to, kā darbojas Direktīva 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (COM(2018)0651),

–  ņemot vērā Komisijas 2018. gada 25. aprīļa paziņojumu par to, kā digitālajā vienotajā tirgū īstenot veselības un aprūpes digitālo pārveidi; iedzīvotāju iespēju stiprināšana un veselīgākas sabiedrības veidošana (COM(2018)0233),

A.  tā kā saskaņā ar Direktīvas 2011/24/ES 20. pantu Komisijai ir pienākums ik pēc 3 gadiem nākt klajā ar īstenošanas ziņojumu par minētās direktīvas darbību; tā kā Komisijai būtu pastāvīgi jānovērtē un regulāri jāsniedz informācija par pacientu plūsmām, pacientu mobilitātes administratīvajiem, sociālajiem un finansiālajiem aspektiem un Eiropas references tīklu un valstu kontaktpunktu darbību;

B.   tā kā Komisija 2018. gada 21. septembrī iesniedza ziņojumu par to, kā darbojas Direktīva 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē, norādot, ka daudzas dalībvalstis nav pienācīgi īstenojušas direktīvu; tā kā veselības sistēmu liktie šķēršļi pacientiem ir būtiski un tie vēl vairāk padziļina pakalpojumu pieejamības sadrumstalotību;

C.   tā kā saskaņā ar Eirobarometra 2015. gada aptauju mazāk nekā 20 % iedzīvotāju bija informēti par savām tiesībām saistībā ar pārrobežu veselības aprūpi; tā kā kopš 2015. gada attiecībā uz informētības līmeni ir ļoti maz kas mainījies, par ko liecina tas, ka lēni pieaug to iedzīvotāju skaits, kuri ceļo, lai saņemtu aprūpi;

D.   tā kā saskaņā ar Komisijas 2018. gada 21. septembra ziņojumu par to, kā darbojas Direktīva 2011/24/ES, pacientiem joprojām ir sarežģīti noskaidrot, kā viņi var izmantot savas tiesības pārrobežu veselības aprūpē; tā kā jāvieš papildu skaidrība un pārredzamība attiecībā uz nosacījumiem, ar kuriem saskaņā darbojas veselības aprūpes sniedzēji, lai nodrošinātu pacientu drošu mobilitāti;

E.   tā kā Komisijas 2018. gada 25. aprīļa paziņojumā par e-veselību ir norādīts, ka veselības un aprūpes sistēmās ir vajadzīgas reformas un novatoriski risinājumi, lai tās kļūtu noturīgākas, pieejamākas un efektīvākas; tā kā tādēļ būtu jāpastiprina jaunu tehnoloģiju un digitālo rīku izmantošana, lai uzlabotu veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti un ilgtspēju,

1.  atzīmē priekšrocības, ko sniedz Direktīva 2011/24/ES, precizējot noteikumus par pārrobežu veselības aprūpi, kā arī lai Savienībā nodrošinātu piekļuvi drošai un kvalitatīvai pārrobežu veselības aprūpei un lai nodrošinātu pacientu mobilitāti saskaņā ar Tiesas judikatūru; pauž nožēlu par to, ka daudzas dalībvalstis nav efektīvi īstenojušas pacientu tiesību garantēšanas prasības; tāpēc mudina dalībvalstis nodrošināt šo prasību pareizu īstenošanu, garantējot augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni, kas palīdz uzlabot iedzīvotāju veselību, vienlaikus ievērojot principu par personu brīvu pārvietošanos iekšējā tirgū;

2.  uzsver vajadzību nodrošināt skaidrību un pārredzamību attiecībā uz nosacījumiem ar kādiem veselības aprūpes sniedzēji darbojas; uzsver, ka nolūkā uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti un pacientu aizsardzību, veselības aprūpes sniedzējiem un profesionāļiem ir jābūt profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai, kā noteikts Direktīvā 2005/36/EK un Direktīvā 2011/24/ES;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest vai uzlabot piemērotu sūdzību mehānismu tiem pacientiem, kuri meklē ārstēšanu ārzemēs, ja viņu tiesības nav ievērotas;

4.  aicina dalībvalstis daudz vienkāršāk kompensēt pārrobežu veselības aprūpes izmaksas un izvairīties no nepamatotas kavēšanās vai nevajadzīgiem un nesamērīgiem ierobežojumiem; mudina valsts iestādes nepiemērot apgrūtinošas prasības, piemēram, nevajadzīgu papildu dokumentu iesniegšanu kopā ar apliecinātiem tulkojumiem;

5.  uzskata, ka iekšējā tirgus netraucētai darbībai ir svarīgi risināt turpmākās problēmas, un uzsver, ka digitalizācija varētu sniegt pievienoto vērtību direktīvas īstenošanā; mudina Komisiju un dalībvalstis pievērst uzmanību norisēm digitālās veselības aprūpes jomā un apsvērt jaunas iniciatīvas, piemēram, elektroniskos rēķinus, elektroniskās receptes vai sadarbspējīgus un pienācīgi funkcionējošus e-veselības risinājumus, kas varētu nodrošināt netraucētu pacientu mobilitāti, vienlaikus garantējot efektīvu personas datu aizsardzību, izmantojot atbilstošas drošības un privātuma prasības; mudina Komisiju un dalībvalstis risināt atlikušos jautājumus saistībā ar recepšu savstarpēju atzīšanu dalībvalstu starpā, kā arī jautājumus par to, ka trūkst skaidrības par telemedicīnas atlīdzināšanu, kad no attāluma tiek sniegtas medicīniskās konsultācijas;

6.  uzsver, ka iedzīvotāji, jo īpaši pacienti, kā arī veselības aprūpes speciālisti, kas sniedz pakalpojumus ārvalstīs, vai nu saskaras ar grūtībām atrast un saprast informāciju par piemērojamajiem noteikumiem un procedūrām citās dalībvalstīs, vai arī nezina savas tiesības; uzsver, cik svarīga ir visaptverošas, viegli pieejamas un lietotājam ērtas informācijas pieejamība pacientiem par viņu tiesībām un procedūrām, izmaksām un atlīdzināšanas likmēm pārrobežu veselības aprūpē saskaņā ar Direktīvu 2011/24/ES;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai palielinātu pacientu informētību par viņu tiesībām, un jo īpaši, sadarbojoties ar pacientu organizācijām, informēt pacientus viegli saprotamā veidā par medicīnas informācijas kompleksajiem praktiskajiem un juridiskajiem aspektiem, tostarp izstrādājot pamatnostādnes par soli pa solim izklāstītām procedūrām pārrobežu veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanai un nodrošinot standartizētus paraugus visu veidu veidlapām, kas nepieciešamas pārrobežu veselības aprūpē;

8.  šajā sakarībā uzsver valstu kontaktpunktu (VKP) būtisko nozīmi, sniedzot pacientiem un speciālistiem informāciju par viņu tiesībām, kā arī par procedūrām, izmaksām un atlīdzinājumiem, lai palīdzētu viņiem pieņemt pamatotus lēmumus par to, vai vērsties pēc aprūpes savā valstī vai ārvalstīs, vai sniegt pakalpojumus savā valstī vai ārvalstīs, un tādējādi ietaupīt laiku un izmaksas; atzīst, ka ir svarīgi ar VKP starpniecību sniegt detalizētu informāciju par sūdzību procedūrām un strīdu izšķiršanu ar elektronisko līdzekļu starpniecību; tādēļ aicina piešķirt atbilstošus resursus, lai nodrošinātu VKP pareizu darbību un veicinātu regulāru informācijas apmaiņu starp tiem;

9.  mudina Komisiju veicināt ciešāku sadarbību starp dalībvalstu iestādēm kopumā, ne tikai ar VKP starpniecību, un turpināt novērtēt priekšrocības, ko sniedz pašreizējās sadarbības iniciatīvas, jo īpaši pārrobežu reģionos, garantējot iedzīvotājiem drošu, kvalitatīvu un efektīvu veselības aprūpi;

10.  ar gandarījumu norāda uz tādu iniciatīvu pozitīvo ietekmi kā Eiropas veselības apdrošināšanas karte (EVAK), kas tiek izsniegta bez maksas un ļauj ikvienai personai, kura ir apdrošināta vai apdrošināta saskaņā ar sociālā nodrošinājuma sistēmu, saņemt medicīnisko aprūpi citā dalībvalstī bez maksas vai par samazinātu samaksu; uzsver, cik svarīga ir sekmīga sadarbība starp iestādēm, lai izvairītos no EVAK nepareizas izmantošanas;

11.  pauž nožēlu par to, ka pacientu mobilitāte uz citām dalībvalstīm attiecībā uz plānveida veselības aprūpi un jo īpaši uz specializēto aprūpi joprojām ir zema, jo vairākās dalībvalstīs pacientiem trūkst skaidrības par ārstēšanu, uz kuru attiecas iepriekšēja atļauja un ārstēšanu, kas ietver "nakšņošanu" un "ļoti specializētu aprūpi"; mudina dalībvalstis precizēt un vienkāršot iepriekšējas atļaujas piešķiršanas režīmus un atgādina, ka ikvienai iepriekšējas atļaujas sistēmai ir jābūt nediskriminējošai, pamatotai un samērīgai ar izvirzīto mērķi, un tā nedrīkst radīt nepamatotus šķēršļus pacientu brīvai apritei, kā rezultātā pacienti ciestu no nevienlīdzības veselības jomā starp dažādām dalībvalstīm un nevarētu piekļūt tik ļoti nepieciešamajai speciālistu aprūpei citā dalībvalstī;

12.  uzsver, ka ir svarīgi paļauties uz salīdzināmiem datiem, lai uzraudzītu direktīvas īstenošanu; norāda uz to, ka datu vākšana dažādās dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga; aicina Komisiju izstrādāt un darīt publiski pieejamus kritērijus un galvenos rādītājus attiecībā uz veselības aprūpes kvalitāti un pacientu mobilitāti, lai dotu iespēju veikt labāku salīdzinājumu starp dalībvalstīm;

13.  atzinīgi vērtē Eiropas Revīzijas palātas nodomu veikt revīziju par direktīvas īstenošanas efektivitāti un jo īpaši pārbaudīt Komisijas veikto šīs īstenošanas uzraudzību un pārraudzību, līdz šim sasniegtos rezultātus pārrobežu veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanā un ES finansējuma sistēmas efektivitāti attiecībā uz finansētajām darbībām;

14.  norāda uz to, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/24/ES 20. pantu Komisijai ir pienākums ik pēc trīs gadiem nākt klajā ar ziņojumu par šīs direktīvas darbību; tomēr mudina Komisiju pastāvīgi uzraudzīt veselības aprūpes sistēmu darbību un efektivitāti, tostarp veicot pacientu tiesību kartēšanu visā Savienībā, lai atbalstītu šo tiesību īstenošanu un izpildi un par to regulāri ziņotu Parlamentam.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas

(1) OV L 88, 4.4.2011., 45. lpp.

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+  :  par

-  :  pret

0  :  atturas