Procedūra : 2018/0427(NLE)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A9-0004/2020

Iesniegtie teksti :

A9-0004/2020

Debates :

PV 29/01/2020 - 16
CRE 29/01/2020 - 16

Balsojumi :

PV 29/01/2020 - 17.1
CRE 29/01/2020 - 17.1
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P9_TA(2020)0018

<Date>{23/01/2020}23.1.2020</Date>
<NoDocSe>A9-0004/2020</NoDocSe>
PDF 427kWORD 119k

<TitreType>IETEIKUMS</TitreType>     <RefProcLect>***</RefProcLect>

<Titre>par projektu Padomes Lēmumam par to, lai noslēgtu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas</Titre>

<DocRef>(XT 21105/3/2018 – C9-0148/2019 – 2018/0427(NLE))</DocRef>


<Commission>{AFCO}Konstitucionālo jautājumu komiteja</Commission>

Referents: <Depute>Guy Verhofstadt</Depute>

KĻŪDAS LABOJUMS/ PAPILDINĀJUMS
EIROPAS PARLAMENTA NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PROJEKTS
 PASKAIDROJUMS
 ĀRLIETU KOMITEJAS VĒSTULE
 STARPTAUTISKĀS TIRDZNIECĪBAS KOMITEJAS VĒSTULE
 NODARBINĀTĪBAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAS VĒSTULE
 VIDES, SABIEDRĪBAS VESELĪBAS UN PĀRTIKAS NEKAITĪGUMA KOMITEJAS VĒSTULE
 IEKŠĒJĀ TIRGUS UN PATĒRĒTĀJU AIZSARDZĪBAS KOMITEJAS VĒSTULE
 TRANSPORTA UN TŪRISMA KOMITEJAS VĒSTULE
 LAUKSAIMNIECĪBAS UN LAUKU ATTĪSTĪBAS KOMITEJAS VĒSTULE
 JURIDISKĀS KOMITEJAS VĒSTULE
 PILSOŅU BRĪVĪBU, TIESLIETU UN IEKŠLIETU KOMITEJAS VĒSTULE
 LŪGUMRAKSTU KOMITEJAS VĒSTULE
 ATBILDĪGĀS KOMITEJAS PROCEDŪRA
 ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PROJEKTS

par projektu Padomes Lēmumam par to, lai noslēgtu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas

(XT 21105/3/2018 – C9-0148/2019 – 2018/0427(NLE))

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Apvienotās Karalistes 2017. gada 29. marta paziņojumu Eiropadomei par nodomu izstāties no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas, ko tā iesniedza saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 50. panta 2. punktu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu.

 ņemot vērā projektu Padomes Lēmumam par to, lai noslēgtu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas  (XT 21105/3/2018),

 ņemot vērā projektu Līgumam par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas[1],

 ņemot vērā politisko deklarāciju, kurā izklāstīts Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvars[2],

 ņemot vērā Eiropadomes 2019. gada 22. marta Lēmumu (ES) 2019/476[3], 2019. gada 11. aprīļa Lēmumu (ES) 2019/584[4] un 2019. gada 29. oktobra Lēmumu (ES) 2019/1810[5], kas pieņemti, vienojoties ar Apvienoto Karalisti, un ar ko pagarina LES 50. panta 3. punktā minēto termiņu attiecīgi līdz 2019. gada 12. aprīlim, 2019. gada 31. oktobrim un 2020. gada 31. janvārim,

 ņemot vērā 2017. gada 5. aprīļa rezolūciju par sarunām ar Apvienoto Karalisti saistībā ar tās paziņojumu par nodomu izstāties no Eiropas Savienības[6], 2017. gada 3. oktobra rezolūciju par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti[7], 2017. gada 13. decembra rezolūciju par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti[8], 2018. gada 14. marta rezolūciju par vadlīnijām ES un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvara veidošanai[9] un 2019. gada 18. septembra rezolūciju par pašreizējo stāvokli saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES[10],

 ņemot vērā aicinājumu piekrist, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 50. panta 2. punktu (C9-0148/2019),

 ņemot vērā Reglamenta 105. panta 1. un 4. punktu un 88. pantu,

 ņemot vērā Ārlietu komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas, Juridiskās komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Lūgumrakstu komitejas vēstules,

 ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ieteikumu (A9-0004/2020),

1. sniedz piekrišanu izstāšanās līguma projekta slēgšanai;

2. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo nostāju Eiropadomei, Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem un Apvienotās Karalistes valdībai.

 


 

PASKAIDROJUMS

Ievads

 

Izstāšanās process

 

Apvienotās Karalistes (AK) 2016. gada 23. jūnija referendumā par to, vai tai būtu jāpaliek ES dalībvalstij vai jāizstājas no ES, vairākums (51,9 %) atbalstīja izstāšanos.

 

2017. gada 29. martā Apvienotās Karalistes valdība iesniedza paziņojumu par nodomu izstāties no Savienības saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 50. pantu.

 

2017. gada 5. aprīlī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par sarunām ar Apvienoto Karalisti saistībā ar tās paziņojumu par nodomu izstāties no Eiropas Savienības[11], kurā tas formulēja savu nostāju attiecībā uz Eiropadomes nostādnēm, ko tā pieņēma saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu. Šī rezolūcija ir arī pamatā Parlamenta novērtējumam par sarunu procesu un jebkādu vienošanos starp ES un Apvienoto Karalisti. Šajā rezolūcijā Parlaments formulēja savu nostāju visos svarīgākajos jautājumos, kas saistīti ar Apvienotās Karalistes izstāšanos: par sarunu vispārējiem principiem, tostarp nepieciešamību nodrošināt sakārtotu izstāšanos; par ES-27 pilsoņu interešu aizsardzību; par ES kompetenci jautājumos, kas saistīti ar izstāšanos; par sarunu posmu secību; par izstāšanās līguma darbības jomu; un par pārejas pasākumiem un tālākajām ES un Apvienotās Karalistes attiecībām.

 

Saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu Eiropadome 2017. gada 29. aprīlī izdeva sarunu nostādnes[12], nosakot pakāpenisku pieeju sarunām: pirmajā posmā mērķis bija panākt skaidrību un juridisko noteiktību un atrisināt jautājumu par Apvienotās Karalistes atsaistīšanos no ES. Eiropadome paziņoja, ka tā rūpīgi sekos līdzi sarunu progresam un noteiks, kad ir gūti pietiekami panākumi, lai varētu pārietu uz nākamo sarunu posmu, kurā tiktu risinātas sākotnējās sarunas un sagatavošanas sarunas par tālāko attiecību satvaru.

 

Sarunas starp ES un Apvienoto Karalisti sākās 2017. gada 19. jūnijā, un ES tajās pārstāvēja ES galvenais sarunu vedējs Mišels Barnjē (Michel Barnier), bet Apvienoto Karalisti — ministrs jautājumos par izstāšanos no Eiropas Savienības Deivids Deiviss (David Davis).

 

2017. gada 8. decembrī ES un Apvienotās Karalistes valdības sarunu vedēji nāca klajā ar kopīgu ziņojumu par sarunu 1. posmā panākto progresu, kurā sarunu vedēji kopīgi paziņoja, ka ir panākta principiāla vienošanās trijās sarunu pirmajā posmā izskatāmajās jomās: ES pilsoņu tiesību aizsardzība Apvienotajā Karalistē un Apvienotās Karalistes pilsoņu tiesību aizsardzība ES, satvars Ziemeļīrijas īpašās problemātikas risināšanai un finanšu norēķins.

 

2017. gada 15. decembra Eiropadome nolēma, ka ir panākts pietiekams progress, lai pārietu uz sarunu otro posmu, kas būtu veltīts pārejas pasākumiem un vispārējas izpratnes panākšanai par turpmāko attiecību satvaru, kā arī izdeva papildu nostādnes. Eiropadome uzsvēra, ka otrā posma sarunas spēs virzīties uz priekšu tikai tad, ja tiks pilnībā ievērotas un precīzi pārnestas juridiskos instrumentos apņemšanās, kas paustas sarunu pirmajā posmā.

 

Tālākās nostādnes attiecībā uz sarunu sākšanu, lai rastu vispārēju izpratni par turpmāko attiecību satvaru, Eiropadome definēja 2018. gada 23. martā, paredzot, ka tās tālāk jāformulē politiskajā deklarācijā, kas jāpievieno izstāšanās līgumā, kur uz tām jābūt atsaucēm.

 

Pēc sešām sarunu kārtām un citām sanāksmēm sarunu vedēju un tehniskā līmenī 2018. gada 14. novembrī sarunu vedēju līmenī tika panākta vienošanās par Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES līguma projektu. 2018. gada 22. novembrī Eiropadomes priekšsēdētājs nosūtīja 27 ES dalībvalstīm politiskās deklarācijas projektu, kurā izklāstīts tālāko ES un Apvienotās Karalistes attiecību satvars, par kuru bija panākta vienošanās sarunu vedēju līmenī un par kuru bija panākta principiāla vienošanās politiskā līmenī. Visbeidzot, 2018. gada 25. novembrī, 27 ES valstu vadītāji sniedza piekrišanu izstāšanās līgumam un politiskajai deklarācijai.

 

Šajā pašā datumā Eiropadome aicina Komisiju, Eiropas Parlamentu un Padomi veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka minētais līgums var stāties spēkā 2019. gada 30. martā, tā nodrošinot sakārtotu Apvienotās Karalistes izstāšanos.

 

2019.gada 11. janvārī Padome pieņēma Padomes Lēmumu (ES) 2019/274 (2019. gada 11. janvāris)[13] par to, lai Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas vārdā parakstītu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas, par ko plenārsēdē tika paziņots 2019. gada 30. janvārī.

 

Tomēr Apvienotās Karalistes parlaments trīs balsojumos pēc kārtas — 2019. gada, 15. janvārī, 12. martā un 29. martā — izstāšanās līgumu, par kuru bija panākta vienošanās sarunu vedēju līmenī.

 

Apvienotās Karalistes parlamentā notikušie balsojumi par ES un Apvienotās Karalistes slēdzamo izstāšanās līgumu parādīja, ka izteikts vairākums neatbalsta izstāšanos no ES bez vienošanās, taču nav arī pozitīva vairākuma, kas atbalstītu kādu alternatīvu iespēju, tostarp visu Apvienoto Karalisti aptverošu muitas savienību ar ES vai referendumu par izstāšanās līgumu, un tas noveda sarunas pilnīgā strupceļā.

 

Apvienotā Karaliste Eiropadomei iesniedza trīs pieprasījumus pagarināt LES 50. panta 3. punktā paredzēto termiņu. Pirmais pagarinājums tika piešķirts līdz 2019. gada 12. aprīlim (Eiropadomes Lēmums (ES) 2019/476), otrais līdz 2019. gada 31. oktobrim (Eiropadomes Lēmums (ES) 2019/584) un pēdējais — līdz 2020. gada 31. janvārim (Eiropadomes Lēmums (ES) 2019/1810).

 

Pa to laiku notika sarunas starp ES un Apvienotās Karalistes sarunu vedējiem, lai pārvarētu Apvienotās Karalistes iebildumus attiecībā uz galējo noregulējuma risinājumu, neatkāpjoties no ES sarunu principiem. ES jo īpaši skaidri norādīja, ka nav iespējams sākt izstāšanās līguma apspriešanu no jauna un ka ir jāatrod juridiski piemērojams risinājums, lai izvairītos no stingras robežas starp Īriju un Ziemeļīriju.

 

2019. gada septembrī un oktobrī sarunas kļuva intensīvākās, un visbeidzot 2019. gada 17. oktobrī beidzot tika panākta vienošanās par izstāšanās līguma projektā iekļautā Protokola par Īriju/Ziemeļīriju pārskatīšanu un par nepieciešamajiem tehniskajiem pielāgojumiem līguma 184. un 185. pantā, kā arī par politiskās deklarācijas pārskatīšanu. Tajā pašā dienā (2019. gada 17. oktobrī) Eiropadome sniedza piekrišanu grozītajam izstāšanās līgumam un pārskatītajam politiskās deklarācijas tekstam.

 

Ar Lēmumu (ES) 2019/1750 (2019. gada 21. oktobris)[14] un pēc tam Lēmumu (ES) 2020/48 (2020. gada 21. janvāris)[15] Padome grozīja savu lēmuma projektu par izstāšanās līguma parakstīšanu. Šajā pašā dienā Padome apstiprināja grozīto lēmuma projektu par izstāšanās līguma noslēgšanu[16] un nosūtīja to Parlamentam kopā ar atjaunināto līguma tekstu, par ko plenārsēdē tika paziņots 2019. gada 21. oktobrī.

 

Tajā pašā dienā notika Eiropas Parlamenta Priekšsēdētāju konferences sanāksme, lai apspriestu nākamos procedūras posmus, tostarp teksta nodošanu kompetentajām Parlamenta komitejām.

 

Saskaņā ar Parlamenta Reglamentu par piekrišanu atbildīgā komiteja ir Konstitucionālo jautājumu komiteja (AFCO). Šajā sakarā Priekšsēdētāju konference nolēma, ka piekrišanas procedūru varēs pabeigt pēc tam, kad izstāšanās līguma ratifikāciju būs pabeidzis Apvienotās Karalistes parlaments.

 

Priekšsēdētāju konference nolēma, ka pārējās komitejas, uz kurām attiecas izstāšanās procedūra, par AFCO ieteikuma projektu par piekrišanu varēs sniegt atzinumus vēstuļu veidā. Desmit komitejas sniedza savus atzinumus vēstuļu veidā, kas tika pievienoti minētajam piekrišanas ieteikumam. Šīs komitejas ir: Ārlietu komiteja (AFET), Starptautiskās tirdzniecības komiteja (INTA), Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja (EMPL), Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja (ENVI), Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja (IMCO), Transporta un tūrisma komiteja (TRAN), Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja (AGRI), Juridiskā komiteja (JURI), Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja (LIBE) un Lūgumrakstu komiteja (PETI).

 

Saskaņā ar Reglamenta 88. pantu Eiropas Parlaments apstiprina izstāšanās līgumu ar vienkāršu balsu vairākumu. Saskaņā ar Reglamenta 105. panta 4. punktu Parlaments ar vienu balsojumu pieņem lēmumu par piekrišanu neatkarīgi no tā, vai ieteikums ir apstiprināt vai noraidīt tiesību aktu. Neviens grozījums iesniegts netika. Balsojumos komitejās un plenārsēdē deputātiem, kas ievēlēti no dalībvalstis, kas vēlas izstāties, ir visas tiesības piedalīties debatēs un balsot.

 

Lai ES varētu noslēgt izstāšanās līgumu, Padomei, kas definēta saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 238. panta 3. punkta b) apakšpunktu, tas jāpieņem ar kvalificētu balsu vairākumu, ko šajā gadījumā rēķina no atlikušajām 27 dalībvalstīm un kas tādējādi ir 20 dalībvalstis, kuras pārstāv 65 % iedzīvotāju.

 

Eiropas Parlamenta loma

 

Eiropas Parlaments nav oficiāli iesaistīts sarunās par dalībvalsts izstāšanos. Tomēr Parlaments ir ne tikai iestāde, kurai ir politiskas kontroles pilnvaras, kā noteikts LES 14. pantā, bet saskaņā ar LES 50. pantu arī līdzdalība lēmumu pieņemšanas procedūrā, jo izstāšanās līguma noslēgšanai ir vajadzīga Parlamenta piekrišana.

 

Tāpēc, ņemot vērā tā pilnvaras sniegt piekrišanu izstāšanās līgumam, kā paredzēts LES 50. pantā, kopš Apvienotās Karalistes izstāšanās procesa paša sākuma Parlamentam sarunās ir bijusi spēcīga un aktīva loma.

 

Parlaments šo jautājumu apspriež kopš referenduma. Patiešām, Priekšsēdētāju konferences ārkārtas sanāksme notika tūlīt pēc referenduma, proti, 2016. gada 24. jūnijā, lai pēc referenduma sagatavotu Parlamenta priekšsēdētāja tikšanos ar citu iestāžu priekšsēdētājiem, kā arī lai apsvērtu Parlamenta turpmākos pasākumus šajā procesā.

 

Šajā pašā Priekšsēdētāju konferences sanāksmē tika nolemts 2016. gada 28. jūnijā rīkot ārkārtas sesiju, lai apspriestu Apvienotās Karalistes referenduma rezultātus.

 

Šīs sesijas sākumā priekšsēdētājs uzsvēra sēdes ārkārtas raksturu un to, ka tā sasaukta sakarā ar Apvienotās Karalistes 2016. gada 23. jūnija referenduma iznākumu, kas ES iedzīvotājos radījis satraukumu.

 

Šajā sesijā un pēc Padomes un Komisijas paziņojumiem ar 395 balsīm par, 200 pret un 71 deputātam atturoties Parlaments pieņēma rezolūciju par lēmumu izstāties no ES, ar ko noslēdzās Apvienotās Karalistes referendums[17].

 

Rezolūcijā Parlaments atgādināja, ka saskaņā ar Līgumiem izstāšanās līguma noslēgšanai ir nepieciešama Eiropas Parlamenta piekrišana un ka tas ir pilnībā jāiesaista visos dažādu procedūru posmos, kas saistīti ar šo līgumu un jebkādām turpmākajām attiecībām ar Apvienoto Karalisti.

 

Praksē tas izpaudies tā, ka Parlamenta iesaistīšanās izstāšanās procesā ir ļāvusi jau no paša sākuma veidot pēc iespējas ciešākus kontaktus ar citām iestādēm un regulāri sekot līdzi informācijas plūsmai par progresu, kas panākts ikvienā no sagatavošanas un sarunu posmiem.

 

Parlamenta darba koordinēšana tika centralizēta Priekšsēdētāju konferences līmenī, jo šis process saistīts ar sarežģītiem politiskiem, horizontāli juridiskiem un rīcībpolitikas jautājumiem. Priekšsēdētāju konference nolēma īstenot pakāpenisku pieeju šim procesam, nosakot, ka pirmais posms noslēgsies ar Eiropadomes nostādņu formulēšanu, tajā darbs noritēs Priekšsēdētāju konferences līmenī un ka Apvienotās Karalistes izstāšanās sarunas koordinēs Guy Verhofstadt (Renew Europe[18], BE), kuram Priekšsēdētāju konference koordinatora funkcijas uzticēja 2016. gada 8. septembra sanāksmē. Sarunu otrajā posmā Guy Verhofstadt bija paredzēts koordinēt darbu ar Konstitucionālo jautājumu komitejas (AFCO) priekšsēdētāju, bet trešajā posmā vadību uzņemtos AFCO komiteja un citas komitejas atbilstoši piekrišanas procedūrai.

 

Šajā kontekstā un ar to pašu mērķi — nodrošināt strukturētu Parlamenta līdzdalību izstāšanās procesā — tika izveidota Brexit vadības grupa (BSG). Priekšsēdētāju konference to oficiāli izveidoja 2017. gada 6. aprīļa sanāksmē, kurā tika nolemts, ka BSG sastāvā būs Guy Verhofstadt kā vadības grupas koordinators, Elmar Brok (PPE, DE), Roberto Gualtieri (S&D), Gabriele Zimmer (GUE/NGL, DE), Philippe Lamberts (Verts/ALE, BE ) un Danuta Hübner (AFCO) (PPE PL) kā Konstitucionālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja, tā darbosies Priekšsēdētāju konferences paspārnē un koordinēs un sagatavos Parlamenta debates, apsvērumus un rezolūcijas saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos.

 

Pēc 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām BSG sastāvs mainījās: PPE tagad pārstāv Danuta Hübner, S&D Pedro Silva Pereira (PT) un GUE/NGL Martin Schirdewan (DE), un AFCO pārstāvis ir tās jaunais priekšsēdētājs ir Antonio Tajani (PPE, IT).

 

Izmantojot informācijas kanālus vai aktīvu līdzdalību, Parlaments visu laiku bijis iesaistīts arī to metožu un struktūru izstrādē, kuras bija saistītas ar sarunām. Saskaņā ar 2016. gada 15. decembra paziņojumu, kas tika izdots pēc 27 dalībvalstu un valdību vadītāju neformālās sanāksmes, Parlamenta pārstāvji tika aicināti piedalīties Eiropadomes sagatavošanās sanāksmēs. Tas nozīmēja, ka Parlaments bija reāli iesaistīts procesā, tostarp “šerpu” sanāksmēs un Vispārējo lietu padomes sanāksmēs.

 

Vairāk nekā 100 sanāksmēs, lielākajā daļā no tām klātesot ES galvenajam sarunu vedējam Michel Barnier, BSG palīdzēja Parlamentam visu laiku būt iesaistītam procedūrā un būt tās priekšgalā — savlaicīgi pieņemt rezolūcijas un paziņojumus, kuros tas pauda pamatotu nostāju par sarunām un galvenajiem notikumiem, kas norisinājās pēc Apvienotās Karalistes paziņojuma par nodomu izstāties.

 

Atzīstot, ka ir svarīgi, lai izstāšanās procesā visām komitejām būtu iespēja iesaistīties nepārtrauktā neformālajā dialogā, pieejamas tehniskās zināšanas un iespēja savstarpēji sadarboties, tika rīkotas vairākas BSG sanāksmes un tehniskie semināri, klātesot komitejām, kuru atbildības jomā nepastarpināti ietilpst to nozaru politika, kuras skars izstāšanās līgums. Dialogs notika arī Komiteju priekšsēdētāju konferencē, kas vairākās sanāksmēs apsprieda izstāšanās procedūru. 

 

Kā BSG koordinators Guy Verhofstadt piedalījās sanāksmēs ar vairākām ieinteresētajām personām (institūcijām, pilsonisko sabiedrību, pilsoņu un uzņēmēju pārstāvjiem, valstu parlamentiem u. c.). Pēdējo divu gadu laikā viņš saņēma un atbildēja uz vairāk nekā 4500 e-pastiem un vēstulēm par Brexit.

 

AFCO loma

 

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta Reglamentu AFCO ir kompetentā komiteja, kas sagatavo LES 50. pantā minēto Parlamenta piekrišanu. Patiesi Parlamenta Reglamenta 88. pantā par izstāšanos no Savienības ir noteikts, ka, “ja dalībvalsts saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 50. pantu nolemj izstāties no Eiropas Savienības, jautājumu nodod atbildīgajai komitejai”. Saskaņā ar Reglamenta V pielikuma par pastāvīgo komiteju kompetencēm XVIII sadaļu AFCO ir komiteja, kuras kompetencē ietilpst izstāšanās radītās institucionālās sekas, un tāpēc tā ir atbildīgā komiteja par piekrišanas procedūru pēc sarunu pabeigšanas.

 

AFCO ir horizontāla loma, kas neskar citu komiteju īpašās kompetences nozaru jautājumos, kuri saistīti ar to kompetencē ietilpstošajām politikas jomām. AFCO atbild par ieteikuma izdošanu, ar ko apstiprina vai noraida izstāšanās līgumu, par kuru vienojušās ES un dalībvalsts, kura izstājas.

 

Veicot ilgo un visaptverošo sagatavošanas darbu, AFCO apkopoja pierādījumus, padomus un speciālās zināšanas no dažādām nozarēm un publiskā vai privātā sektora ieinteresētajām personām gan no Eiropas Savienības, gan no Apvienotās Karalistes. Ne tikai AFCO, bet arī citas Parlamenta komitejas saskaņā ar Priekšsēdētāju konferences sniegtajām pamatnostādnēm rīkoja debates un uzklausīšanas par Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES ietekmi uz tās kompetencē esošajām politikas jomām.

 

Kopš 2015. gada 3. septembra AFCO ir organizējusi vairāk nekā 20 īpašus pasākumus, tostarp uzklausīšanas, darbseminārus un iepazīstināšanu ar pētījumiem vai informatīviem dokumentiem, par dažādiem jautājumiem, sākot ar atkārtotām sarunām par Apvienotās Karalistes konstitucionālajām attiecībām ar Eiropas Savienību un Eiropadomes 2016. gada 18. un 19. februārī panākto vienošanos[19] un beidzot ar tālākajām Apvienotās Karalistes konstitucionālajām attiecībām ar Eiropas Savienību, pilsoņu tiesībām un Brexit ietekmi uz Īrijas/Ziemeļīrijas robežu. AFCO arī piedalījās vai bija tieši iesaistīta citu komiteju uzklausīšanās par jautājumiem, kas saistīti ar Apvienotās Karalistes izstāšanos vai turpmākajām attiecībām starp ES un Apvienoto Karalisti.

 

Papildus šiem īpašajiem pasākumiem burtiski katrā komitejas sanāksmē pēc paziņojuma par nodomu izstāties tika apspriesti izstāšanās jautājumi un jo īpaši procesa tābrīža stadija.

 

AFCO priekšsēdētājs un BSG locekļi piedalījās vairāk nekā 500 divpusējās sanāksmēs ar publiskā un privātā sektora ieinteresētajām personām par jautājumiem, kas saistīti ar izstāšanās ietekmi uz ES un Apvienoto Karalisti.

 

Ātrai un visaptverošai Eiropas Parlamenta un tā struktūru iesaistei bija izšķirīgi svarīga nozīme, jo saskaņā ar LES 50. pantu izstāšanās līgumu var noslēgt tikai ar tā piekrišanu.

 

LES 50. pants

 

LES 50. pantā ir paredzēta procedūra, kā ES dalībvalsts var likumīgi izstāties no ES, un šajā pantā paredzēts, ka jānotiek apspriedēm un jānoslēdz līgums ar ES, kurā izklāstīta izstāšanās kārtība, kas atspoguļo šīs valsts tālākās attiecības ar ES.

 

Parlaments ir pastāvīgi atkārtojis, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES ir bezprecedenta gadījums, ka par to ir žēl un ka būtu vēlams saglabāt šīs valsts dalību iekšējā tirgū un muitas savienībā, jo īpaši, ja Apvienotā Karaliste vēlas saglabāt netraucētu tirdzniecību vai citas priekšrocības, kas ir cieši saistītas ar dalību ES.

 

Parlaments jau no paša sākuma ir arī norādījis, ka izstāšanās līguma mērķis ir nodrošināt sakārtotu Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES, ar kuru ir jāatrisina trīs būtiski jautājumi: Apvienotajā Karalistē dzīvojošo ES pilsoņu un ES-27 dzīvojošo Apvienotās Karalistes pilsoņu tiesības; robeža starp Īriju un Ziemeļīriju; Apvienotās Karalistes finansiālo saistību pret ES nokārtošana.

 

Kas attiecas uz tālāko attiecību satvaru, kā paredzēts LES 50. panta 2. punktā, Parlaments skaidri norādīja, ka jebkāda vienošanās par to tiks uzskatīta par neatņemamu izstāšanās vienošanās daļu, līdz ar to arī šādas vienošanās saturu Parlaments izvērtēs piekrišanas procedūrā, neraugoties uz to, ka juridiski piekrišanas procedūra paredzēta tikai izstāšanās līgumam.

 

Sakārtota izstāšanās

 

Parlaments uzskatīja, ka sakārtota izstāšanās ir būtiski svarīgs priekšnosacījums Eiropas Savienības un tās iedzīvotāju interešu aizsardzībai. Tas nozīmēja, ka saskaņā ar LES 50. pantā paredzēto sarunās tika apspriesta Apvienotās Karalistes izstāšanās kārtība, kā arī tālākās AK attiecības ar ES un šo sarunu mērķis bija juridiskas stabilitātes nodrošināšana un traucējumu minimalizēšana.

 

Pieņemot rezolūcijas, Parlaments pakāpeniski nonāca pie LES 50. panta interpretācijas attiecībā uz virkni pamatprasību, kas attiecās uz gan uz sarunu tvērumu, gan sarunu posmiem.

 

Kā norādīts Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. aprīļa rezolūcijā par sarunām ar Apvienoto Karalisti saistībā ar tās paziņojumu par nodomu izstāties no Eiropas Savienības, Parlamenta ieskatā prioritārie apspriežamie jautājumi bija šādi:

 

 ES-27 pilsoņu, kas dzīvo vai dzīvojuši Apvienotajā Karalistē, un Apvienotās Karalistes  pilsoņu, kas dzīvo vai dzīvojuši ES, juridiskais statuss, tostarp taisnīga attieksme pret viņiem un garantijas, ka viņu statuss atbildīs tādiem principiem kā savstarpība, taisnīgums, simetrija un nediskriminācija;

 finanšu norēķins starp Apvienoto Karalisti un ES, pamatojoties uz Eiropas Revīzijas palātas auditētajiem ES gada pārskatiem, kurā ņemtas vērā visas juridiskās sekas, ko radītu nenokārtotās saistības, kā arī nodrošinājums ārpusbilances posteņiem, iespējamām saistībām un citām finanšu izmaksām, ko tiešā veidā rada Apvienotās Karalistes izstāšanās;

 Īrijas salas īpašās pozīcijas un īpašo apstākļu atzīšana, lai mazinātu izstāšanās radīto negatīvo ietekmi robežu starp Īriju un Ziemeļīriju, nodrošinātu miera procesa turpinātību un stabilitāti un nepieļautu stingras robežas izveidošanu.

 

Citi Parlamenta ieskatā būtiski jautājumi bija starptautisko saistību statusa precizēšana, kuras Apvienotā Karaliste bija uzņēmusies kā ES dalībvalsts, juridiskās noteiktības garantijas juridiskajām personām, tostarp uzņēmumiem, un Eiropas Savienības Tiesas (EST) loma.

 

2017. gada 3. oktobra rezolūcijā[20] par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti[21] Parlaments skaidri norādīja, ka, lai varētu sākties sarunu otrais posms par jaunu un ciešu partnerību starp ES un Apvienoto Karalisti, ir jāpanāk vērā ņemams progress attiecībā uz pilsoņu tiesībām, Īrijas/Ziemeļīrijas situāciju un Apvienotās Karalistes finansiālo saistību nokārtošanu. Turklāt Parlaments norādīja, ka līgumu par turpmākajām attiecībām varēs noslēgt tikai tad, kad Apvienotā Karaliste būs izstājusies no ES.

 

Šo pieeju Eiropadome apstiprināja savos 2017. gada 15. decembra secinājumos. Eiropadome uzsvēra, ka sarunās varēs ievirzīties otrajā posmā tikai tad, ja tiks pilnībā ievērotas un precīzi pārnestas juridiskos instrumentos apņemšanās, kas paustas sarunu pirmajā posmā.

 

Kā Komisija ziņoja 2017. gada 8. decembra paziņojumā Eiropadomei (50  pants) par progresu sarunās ar Apvienoto Karalisti saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 50. pantu[22], pirmajā sarunu posmā prioritāte tika piešķirta “trim jautājumiem, kas atzīti par īpaši svarīgiem, lai nodrošinātu sakārtotu izstāšanos”:

a) pilsoņu tiesības;

b) dialogs par Īriju/Ziemeļīriju; kā arī

c) finansiālais norēķins”.

 

Izstāšanās līguma projektā ir aplūkoti visi šie jautājumi, tajā ir iekļauta arī daļa par pilsoņu tiesībām (otrā daļa), daļa par finanšu noteikumiem (piektā daļa) un Protokols un tā pielikumi par Īriju/Ziemeļīriju. Jautājumā par EST lomu izstāšanās līgumā ir paredzēta tās jurisdikcija dažādos līmeņos, bet šis jautājums tiks aplūkots sadaļā par pārvaldību.

 

Attiecībā uz to starptautisko saistību statusu, ko Apvienotā Karaliste uzņēmusies, būdama ES dalībvalsts, izstāšanās līgumā precizēts, ka Apvienotajai Karalistei pārejas periodā joprojām būs saistoši ES starptautiskie nolīgumi. Taču Apvienotā Karaliste drīkstēs pati risināt sarunas par starptautiskiem nolīgumiem un tos ratificēt un noslēgt Savienības ekskluzīvās kompetences jomās ar nosacījumu, ka minētie nolīgumi nestājas spēkā vai tos nesāk piemērot pārejas perioda laikā, izņemot, ja Savienība to ir atļāvusi.

 

Tāpat juridiskās noteiktības garantijas juridiskajām personām, tostarp uzņēmumiem, ir pienācīgi paredzētas izstāšanās līguma trešajā daļā par atdalīšanas noteikumiem, kas ļaus netraucēti pabeigt visas notiekošās procedūras un darījumus, kuri saistīti ar preču tirgus pieejamību, muitu, PVN un akcīzes jautājumiem, intelektuālo īpašumu, policijas un tiesu iestāžu sadarbību gan krimināllietās, gan civillietās/komerclietās, to datu aizsardzību, kas iegūti līdz pārejas perioda beigām, publiskā iepirkuma procedūrām, Euratom jautājumiem un ES tiesu/administratīvajiem procesiem, privilēģijām un imunitāti.

 

Tādējādi izstāšanās līgums paredz sakārtotu izstāšanos, kas ir kā ES, tā Apvienotās Karalistes sarunu vedēju mērķis visus šos pēdējos trīs gadus.

 

Izstāšanās līguma noslēgšana un ratifikācija izslēdz iespēju, ka vienošanās netiek panākta. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo izstāšanās bez vienošanās radītu ļoti būtiskas sekas gan ES, gan Apvienotajai Karalistei.

 

Pilsoņu tiesības

 

LES 50. pantā nav paredzētas ES pilsoņu statusa garantijas. Tomēr šādas tiesības var tikt aizsargātas ar izstāšanās līgumu, kas noslēgts saskaņā ar LES 50. pantu. 2018. gada 14. marta rezolūcijā par ES un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvaru[23] Parlaments pauda uzskatu, ka ES un Apvienotajai Karalistei ir pienākums nodrošināt visaptverošu un savstarpējībā balstītu pieeju, lai aizsargātu to ES pilsoņu tiesības, kuri dzīvo Apvienotajā Karalistē, un to Apvienotās Karalistes pilsoņu tiesības, kuri dzīvo ES 27 dalībvalstīs.

 

Parlamenta galvenā prioritāte — ES pilsoņu aizsardzība — tika skaidri pausta jau no paša sākuma 2016. gada 28. jūnija rezolūcijā par lēmumu izstāties no ES, ar ko noslēdzās Apvienotās Karalistes referendums[24], un kopš tā laika ir atkārtota visās Parlamenta rezolūcijās par Brexit. Kā iestāde, kas pārstāv visus ES pilsoņus, Parlaments apņēmās rīkoties visā izstāšanās procesā, lai aizsargātu viņu intereses, un pieprasīja, lai sarunas tiktu risinātas ar mērķi nodrošināt juridisko stabilitāti un līdz minimumam samazināt traucējumus, kā arī sniegt pilsoņiem un juridiskajām personām skaidru nākotnes redzējumu.

 

Parlamenta galvenā uzmanība tika pievērsta pilsoņu aizsardzībai gan tādā nozīmē, ka tiek ievērota viņu vēlme, kas demokrātiski pausta Apvienotās Karalistes referendumā, gan — pats svarīgākais — tādā ziņā, ka tiek mazināta nenoteiktība, kas izriet no izstāšanās, un iespēju robežās tiek saglabātas viņu pilsoņu tiesības, kas izriet no viņu statusa pirms izstāšanās. Tas ir vēl jo svarīgāk tāpēc, ka Apvienotajā Karalistē dzīvo vairāk nekā 3 miljoni ES pilsoņu un ES — vairāk nekā miljons Apvienotās Karalistes valstspiederīgo.

 

To pilsoņu tiesību aizsardzība, kurus skar Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES, ir bijusi prioritāte arī tām iestādēm, kas ir ciešāk iesaistītas izstāšanās procesā.

 

Eiropadome ir ieņēmusi ļoti līdzīgu nostāju kā Parlaments, starp sarunu galvenajām prioritātēm ierindojot to pilsoņu aizsardzību, kuri ir apmetušies uz dzīvi, izmantojot savas tiesības, kas izrietējušas no Apvienotās Karalistes dalības ES.

 

Savukārt Padome sarunu pilnvarās skaidri norādīja, ka ES-27 pilsoņu un viņu ģimenes locekļu statusa un tiesību aizsardzība Apvienotajā Karalistē un Apvienotās Karalistes pilsoņu un viņu ģimenes locekļu aizsardzība 27 ES dalībvalstīs ir sarunu augstākā prioritāte, ņemot vērā tieši skarto cilvēku skaitu un izstāšanās seku smago ietekmi uz viņiem. Līgumam būtu jānodrošina, ka tiek efektīvi, izpildāmi, nediskriminējoši un visaptveroši garantētas šo pilsoņu tiesības, tostarp tiesības iegūt pastāvīgā iedzīvotāju statusu pēc piecu gadu nepārtrauktas likumīgas uzturēšanās, kā arī no šīm tiesībām izrietošās tiesības.

 

2017. gada 8. decembra kopīgajā ziņojumā par progresu 1. posmā sarunās saskaņā ar LES 50. pantu par Apvienotās Karalistes sakārtotu izstāšanos no Eiropas Savienības sarunu vedēji sniedza detalizētu pārskatu par panākto kopīgo izpratni pilsoņu tiesību jautājumā.

 

2017. gada 26. jūnijā Apvienotā Karaliste publicēja dokumentu “Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības: ES pilsoņu, kuri dzīvo Apvienotajā Karalistē, un Apvienotās Karalistes valstspiederīgo, kuri dzīvo ES, statusa aizsardzība”, kurā valdība norādīja, ka tās galvenā prioritāte ir panākt vienošanos par ES pilsoņu, kuri dzīvo Apvienotajā Karalistē, un Apvienotās Karalistes valstspiederīgo, kuri dzīvo citās ES valstīs, statusu pēc izstāšanās, paužot nodomu izvirzīt šos pilsoņus sarunu priekšplānā.

 

Tāpēc jau sarunu sākumposmā abas puses pievērsa lielu uzmanību pilsoņu tiesību jautājumam. Vienošanās par pilsoņu tiesību nodaļu līgumā patiešām tika panākta diezgan ātri, jo 2018. gada 19. martā publicētajā izstāšanās līguma projekta sākotnējā redakcijā bija iekļauta pilnībā saskaņota otrā daļa par pilsoņu tiesībām, tostarp par tā noteikumu tiešo ietekmi, un par EST jurisdikciju attiecībā uz noteikumiem par pilsoņu tiesībām.

 

Savās rezolūcijās Parlaments noteica vairākas minimālās prasības attiecībā uz izstāšanās līguma saturu sadaļā par pilsoņu tiesībām, tostarp šādas prasības.

 

(a) ES iedzīvotājiem un bērniem, kas dzimuši pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās, būtu jāietilpst izstāšanās līguma darbības jomā kā ģimenes locekļiem, nevis kā neatkarīgiem tiesību turētājiem. Turklāt ģimenes locekļiem, kas par tādiem kļūtu vēlāk, būtu jāpiešķir uzturēšanās tiesības saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem, kādi tiek piemēroti ģimenes locekļiem, kas tādi ir pašlaik.

 

Darbības jomas attiecībā uz personām definīcija, kas iekļauta izstāšanās līguma 2. panta 1. punkta a) un f) apakšpunktā, ietver ģimenes locekļus pašus par sevi, tostarp tos, kas piedzimuši primāro tiesību turētājiem vai kurus primāro tiesību turētāji likumīgi adoptējuši pēc pārejas perioda beigām saskaņā ar minētajā pantā paredzētajiem nosacījumiem. Ģimenes locekļu statusu vēl vairāk nostiprināts izstāšanās līguma 17. panta 2. punktā, kurā ir paredzēta apgādājamo ģimenes locekļu tiesību nepārtrauktība arī pēc tam, kad viņi vairs nav apgādājamie.

 

(b) Administratīvajai procedūrai vajadzētu būt vieglai, deklaratīvai un bezmaksas, kas ļautu ģimenēm uzsākt procedūru ar vienas deklarācijas iesniegšanu, un pierādīšanas pienākumam vajadzētu gulties uz Apvienotās Karalistes iestādēm.

 

Līgums ļauj uzņēmējvalstij izvēlēties vai nu deklaratīvu sistēmu, vai konstitutīvu sistēmu. Apvienotā Karaliste un aptuveni puse dalībvalstu līdz šim ir izvēlējušās konstitutīvo sistēmu.

 

Izstāšanās līguma 18. pantā ir noteikts izmantojamā administratīvā procedūra, paredzot, ka tās mērķis ir pārbaudīt, vai pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz izstāšanās līguma piešķirtajām uzturēšanās tiesībām. Tajā ir noteiktas prasības attiecībā uz pieteikumu iesniegšanas procedūru un vienlaikus mēģināts nodrošināt, lai procedūra būtu pēc iespējas vienkāršāka un pieteikumu iesniedzējiem draudzīgāka.

 

Piemēram, ģimenes locekļu vienlaikus iesniegtus pieteikumus izskata kopā.

 

Turklāt saskaņā ar izstāšanās līguma 18. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktu dokumenti, kas pierāda to personu statusu, uz kurām attiecas izstāšanās līgums, ir izsniedzami bez maksas.

 

(c) Visiem pabalstiem, kas definēti ES tiesību aktos, jābūt eksportējamiem.

 

Izstāšanās līguma 31. pants paredz, ka tiem, uz kuriem attieksies izstāšanās līgums, spēkā paliks Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu[25].

 

Šie cilvēki saglabās savas tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem, un, ja viņiem ir tiesības uz pabalstu vienā valstī, viņiem principā būs tiesības to saņemt, ja viņi pārcelsies uz citu valsti.

 

(d) EST lēmumiem, kas saistīti ar pilsoņu tiesību noteikumu interpretāciju, jābūt saistošiem.

 

Uz izstāšanās līgumā garantētajām pilsoņu tiesībām var tieši atsaukties ES pilsoņi Apvienotās Karalistes tiesās un Apvienotās Karalistes valstspiederīgie — ES dalībvalstu tiesās.

 

Turklāt Apvienotās Karalistes tiesām saskaņā ar izstāšanās līguma 4. panta 4. punktu būs konsekventi jāinterpretē EST judikatūra, kas pieņemta līdz pārejas perioda beigām, un pienācīgi jāņem vērā judikatūra, kas pieņemta pēc minētā datuma (izstāšanās līguma 4. panta 5. punkts). Apvienotās Karalistes tiesas astoņus gadus pēc pārejas perioda beigām var arī lūgt EST sniegt prejudiciālus nolēmumus par izstāšanās līguma pilsoņu daļas interpretāciju. Šādiem prejudiciālajiem nolēmumiem Apvienotajā Karalistē būs tāda pati juridiskā nozīme kā saskaņā ar LESD 267. pantu sniegtiem prejudiciālajiem nolēmumiem (izstāšanās līguma 158. panta 2. punkts).

 

(e) Noteikt, kāda loma būs nākamajai neatkarīgajai valsts iestādei, kas tiks izveidota, lai izskatītu pilsoņu sūdzības.

 

Izstāšanās līguma 159. pants paredz izstāšanās līguma pilsoņu tiesību daļas īstenošanu un piemērošanu ES uzraudzīs Komisija, bet Apvienotajā Karalistē — iestāde, kuras pilnvaras ir līdzvērtīgas Komisijas pilnvarām. Šādai iestādei vajadzētu būt patiesi neatkarīgai struktūrai. Jebkurā gadījumā saskaņā ar izstāšanās līguma 159. panta 2. punktu Komisijai un neatkarīgajai uzraudzības iestādei ir pienākums informēt specializēto komiteju pilsoņu tiesību jautājumos (izstāšanās līguma 165. panta 1. punkts) par līguma pilsoņu tiesību daļas īstenošanu attiecīgi ES un Apvienotajā Karalistē.

 

Tomēr Apvienotās Karalistes likumprojektā par Eiropas Savienību (izstāšanās līgums) nav noteikta neatkarīgās iestādes uzbūve, sastāvs un funkcijas. Parlaments 2020. gada 15. janvāra rezolūcijā par Izstāšanās līgumā iekļauto noteikumu par pilsoņu tiesībām īstenošanu un uzraudzību[26] pauda bažas par minētajā likumprojektā ierosinātajiem noteikumiem attiecībā uz šādu iestādi, sevišķi par tās patieso neatkarību.

 

Izstāšanās līgums ir kompromiss starp ES un Apvienoto Karalisti, tostarp attiecībā uz pilsoņu tiesībām. Tā noteikumi par pilsoņu tiesībām nevarēja būt vērsti uz to, lai piešķirtu pilnīgi tādu pašu statusu, kāds ir ES pilsoņiem saskaņā ar LES un LESD, jo šāda statusa pamatā ir dalība ES. Līdz ar to līguma galvenais mērķis ir aizsargāt un garantēt lielāko daļu šo tiesību, jo īpaši tās, kas ļauj lielākajai daļai skarto pilsoņu saglabāt dzīvesveidu, kāds izvēlēts, pamatojoties uz pārvietošanās brīvību, līdz pārejas perioda beigām.

 

2019. gada 12. novembrī BSG nāca klajā ar paziņojumu par to, kā Apvienotajā Karalistē un ES-27 tiek īstenoti izstāšanās līguma noteikumi par pilsoņu tiesībām, ņemot vērā, ka pastāv dažas bažas saistībā ar ES pilsoņu uzturēšanās statusa nostiprināšanas shēmu. Arī minētajā 2020. gada 15. janvāra rezolūcijā par izstāšanās līguma otrās daļas īstenošanu pauda tādas pašas bažas, kas jo īpaši attiecas uz šādiem jautājumiem:

 

 lielo skaitu tādu pieteikumu iesniedzēju saskaņā ar ES pilsoņu uzturēšanās statusa nostiprināšanas shēmu, kuriem ir piešķirts tikai nenostiprinātais statuss;

 izstāšanās līguma 159. pantā minētās neatkarīgās uzraudzības iestādes neatkarība;

 iespējamās sekas ES pilsoņiem, kuri noteiktajā termiņā — 2021. gada 30. jūnijā — nebūs iesnieguši pieteikumu ES pilsoņu uzturēšanās statusa nostiprināšanas shēmai;

 pieteikuma iesniegšanas procedūras beigās netiek izdots fizisks dokuments, kas palielina nenoteiktības risku attiecībā uz statusa apliecinājumu un ES-27 pilsoņu diskriminācijas draudus;

 pasākumiem, kas ieviesti, lai saistībā ar pieteikšanās procedūru risinātu neaizsargāto iedzīvotāju situāciju;

 ES pilsoņu uzturēšanās statusa nostiprināšanas shēmas piemērošana tiem ES-27 pilsoņiem, kas dzīvo Ziemeļīrijā un nav pieprasījuši Lielbritānijas pilsonību saskaņā ar Lielās piektdienas vienošanos.

 

Eiropas Parlaments turpinās ļoti cieši uzraudzīt izstāšanās līguma īstenošanu kopumā, bet jo īpaši tās sadaļu par pilsoņu tiesībām īstenošanu.

 

Īrija un Ziemeļīrija

 

Lielās piektdienas vienošanās nosargāšana

 

Eiropas Savienība un tās iestādes, īpaši Parlaments, ir īpaši noraizējušies par Apvienotās Karalistes izstāšanās ietekmi uz Ziemeļīriju un tās tālākajām attiecībām ar Īriju. Patiešām, vienai no Lielās piektdienas vienošanās līdzgarantētājām izstājoties no ES, varētu rasties ekonomiskas un juridiskas atšķirības, kas var apgrūtināt šīs vienošanās kā būtiska pamatu mieram, sadarbībai un izpratnei Īrijas salā īstenošanu.

 

Brexit varētu būt traucējoša ietekme, galvenokārt attiecībā uz trim aspektiem: miera procesa stabilitāti, robežu un pārrobežu sadarbību un vienlīdzību un tiesībām[27].

 

Parlaments ir paudis nepārprotamu nostāju, ka ir svarīgi nodrošināt mieru un saglabāt Lielās piektdienas vienošanos visās tās daļās, kā arī darīt visu iespējamo, lai izvairītos no stingras robežas. Savās rezolūcijās un paziņojumos, kas pausti ar BSG starpniecību, tas ir konsekventi atkārtojis, ka izstāšanās līgumam ir jāietver funkcionējošs, juridiski piemērojams un visiem apstākļiem piemērots mehānisms attiecībā uz Īrijas/Ziemeļīrijas robežu, ar ko tiktu risināta īpašā Īrijas salas situācija.

 

Parlaments ir arī uzstājis, ka ir svarīgi, lai Apvienotā Karaliste apņemtos nodrošināt, ka netiks samazinātas Lielās piektdienas vienošanās garantētās tiesības, aizsardzības pasākumi un iespēju vienlīdzība, vienlaikus uzstājot uz visu kopējās ceļošanas telpas elementu transponēšanu un uz ES pilsoņu brīvas pārvietošanās tiesībām, kā noteikts ES tiesību aktos un kā paredz Lielās piektdienas vienošanās[28].

 

Savukārt Eiropadome 2017. gada 29. aprīļa nostādnēs aicināja rast “elastīgus un radošus risinājumus”, pievēršoties “unikālajiem apstākļiem Īrijas salā, tostarp ar mērķi no stingras robežas, vienlaikus ievērojot Savienības tiesību sistēmas integritāti”.

 

Lielās piektdienas vienošanās stājās spēkā 1998. gadā, radot “ apstākļus, kas izbeidza gandrīz trīsdesmit gadu ilgo konfliktu Ziemeļīrijā ”; “tā pavēra ceļu ilgstošam relatīva miera posmam, kurā tika ievēlēta Ziemeļīrijas Asambleja, izveidota izpildvara varas sadalīšanai, ievērojami uzlabojās politiskās attiecības starp Ziemeļīriju un Īriju, tika veicināta cilvēktiesību ievērošana un vienlīdzība, būtiski pieauga pārrobežu sadarbība, kā arī radās nozīmīgi piemēri pastiprinātai ekonomiskajai integrācijai un savstarpējai atkarībai Īrijas salā”[29].

 

Lai arī abas izstāšanās sarunās iesaistītās puses ir konsekventi uzsvērušas savu apņemšanos ievērot Lielās piektdienas vienošanos visās tās daļās, Īrijas/Ziemeļīrijas jautājums ir izrādījies politiski visjutīgākais un pat sarežģītākais no trim galvenajām prioritātēm sakārtotas izstāšanās panākšanai.

 

Sākotnējais galējā noregulējuma risinājums

 

2017. gada 8. decembra kopīgajā ziņojumā par progresu sarunu 1. posmā ES un Apvienotā Karaliste apstiprināja, ka miera procesa sasniegumi, ieguvumi un saistības joprojām būs ārkārtīgi svarīgi mieram, stabilitātei un izlīgumam, un vienojās, ka Lielās piektdienas vienošanās ir jāaizsargā visās tās daļās. Tās bija kopīgas saistības, par kurām abas puses bija vienojušās.

 

Tomēr attiecīgo jautājumu risinājuma izstrāde izrādījās ārkārtīgi sarežģīta, ņemot vērā ļoti politizēto kontekstu, kā arī praktiskās grūtības. Lielas grūtības sagādāja tādu praktiski izmantojamu metožu atrašana[30], kas nenovestu pie stingras robežas, bet vienlaikus ļautu ievērot kā Apvienotās Karalistes novilktās sarkanās līnijas, proti, ka tā vairs nevēlas būt daļa no vienotā tirgus un muitas savienības, tā ES izvirzītos sarunu pamatprincipus. Šie principi izklāstīti Eiropadomes 2017. gada 29. aprīļa nostādnēs: “izvairīšanās no stingras robežas, vienlaikus ievērojot Savienības tiesību sistēmas integritāti”.

 

Iepriekš minētajā 2017. gada 8. decembra kopīgajā ziņojumā abas puses vienojās, ka gadījumā, ja Apvienotās Karalistes nodomu sasniegt tās mērķus attiecībā uz Īriju/Ziemeļīriju, izmantojot ES un Apvienotās Karalistes vispārējās turpmākās attiecības, izpildīt neizdosies Apvienotā Karaliste kā otro iespēju ierosinās konkrētus risinājumus Īrijas salas īpašās situācijas atrisināšanai.

 

Ja šāda saskaņota risinājuma nebūs, trešais risinājums būtu Apvienotajai Karalistei saglabātu pilnīgu atbilstību iekšējā tirgus un muitas savienības noteikumiem, kas atbalstītu ziemeļu-dienvidu sadarbību, visas salas mēroga ekonomiku un Lielās piektdienas vienošanās aizsardzību. Jebkurā gadījumā Apvienotā Karaliste turpinātu nodrošināt Ziemeļīrijas uzņēmumiem līdzšinējo neierobežoto piekļuvi visam Apvienotās Karalistes iekšējam tirgum.

 

2018. gada 19. martā publicētais izstāšanās līguma projekts tika izstrādāts, pamatojoties uz kopīgā ziņojuma trešo variantu — tā dēvēto galējo noregulējuma risinājumu —, kura mērķis bija aizsargāt ziemeļu-dienvidu sadarbību un izvairīties no stingras robežas. Tekstā bija paredzēta kopējās ceļošanas telpas aizsardzība, par kuras saglabāšanu bija panākta vienošanās starp ES un Apvienoto Karalisti.

 

Lai izvairītos no robežpārbaudēm, ierosinātais risinājums ietvēra pilnīgas atbilstības ar ES tiesību aktiem par precēm, veterinārajiem un augu veselības noteikumiem nodrošināšanu un ES muitas kodeksa piemērošanu Ziemeļīrijai.

Tomēr bija apņemšanās apspriest visas trīs iespējas, kas izklāstītas kopīgā ziņojuma 49. punktā. Par būtisku tobrīd pievienotā protokola teksta daļu vienošanās tomēr panākta netika.

Apvienotās Karalistes valdības ierosinātais galējā noregulējuma risinājums

 

Bija grūti rast “elastīgu un radošu” situācijai pielāgotu risinājumu gan politisku iemeslu dēļ, kas bija saistīti ar Apvienotās Karalistes valdības sarkanajām līnijām, gan juridisku iemeslu dēļ, kas izrietēja no ES un Apvienotās Karalistes konstitucionālās struktūras.

 

Apvienotās Karalistes valdības “nodoms izstāties no vienotā tirgus, muitas savienības un ES Tiesas (EST) jurisdikcijas” radīja pamatīgu politisko izaicinājumu[31]. No juridiskā viedokļa raugoties, ES tiesību sistēmas integritāte un Apvienotās Karalistes kā vienotas muitas teritorijas integritāte ievērojami ierobežoja diferencētus risinājumus. Patiešām, 2017. gada 8. decembra kopīgajā ziņojumā puses apņēmās izveidot mehānismus, lai nodrošinātu, ka jebkāda īpaša režīma īstenošana un uzraudzība aizsargātu ES iekšējā tirgus un muitas savienības integritāti. Apvienotā Karaliste arī atgādināja savu apņemšanos saglabāt sava iekšējā tirgus integritāti un Ziemeļīrijas vietu tajā, kad tā būs atstājusi ES iekšējo tirgu un muitas savienību.

 

Darbs turpinājās, un tā pamatā bija ziemeļu-dienvidu pārrobežu sadarbības modeļa ieskicēšana un to noteikumu darbības jomas definēšana[32], kas vajadzīgi, lai nodrošinātu juridiski piemērojamu tekstu attiecībā uz Īrijas/Ziemeļīrijas jautājumu. 2018. gada 19. jūnija kopīgajā paziņojumā puses atzina, ka atbalsta mehānismam attiecībā uz Īriju/Ziemeļīriju ir vajadzīgi noteikumi par muitas un regulējuma saskaņošanu, kas atbilstu 2017. gada decembra kopīgā ziņojuma 49. punktam.

 

Galējais noregulējums tika izstrādāts, pamatojoties uz Apvienotās Karalistes valdības priekšlikumiem, kas paredzēja rast “īpaši pielāgotus risinājumus Ziemeļīrijas īpašajiem apstākļiem” kā “Apvienotās Karalistes ekonomikas (...) neatņemamai sastāvdaļai, kas pilnībā integrēta Īrijas ekonomikā, jo īpaši tādās jomās kā lauksaimniecības pārtikas nozare”, vienlaikus atzīstot, ka ir “grūti iedomāties, kā Ziemeļīrija varētu kaut kā palikt ES, ja visa pārējā valsts to ir atstājusi”[33].

 

Teksts, par kuru beidzot tika panākta vienošanās sarunu pušu līmenī 2018. gada 14. novembrī, paredzēja meklēt risinājumu problēmām, ko ES un Apvienotajai Karalistei rada Īrijas un Ziemeļīrijas īpašā situācija.

 

Tekstā paredzētais galējais noregulējums balstījās uz Apvienotās Karalistes priekšlikumu par vienotu muitas teritoriju starp ES un visu Apvienotās Karalistes teritoriju. Šis risinājums stātos spēkā tikai tādā gadījumā, ja ES un Apvienotā Karaliste līdz 2020. gada 1. jūlijam noslēgtu līgumu par turpmākajām attiecībām.

 

Tādējādi 2018. gada novembra izstāšanās līguma projektā ir iekļauts pušu kopīgais nodoms risināt sarunas par šādu līgumu, kas aizstātu protokolu, uzliekot tām pienākumu censties noslēgt un ratificēt šādu līgumu.

 

Galējais noregulējums tika iekļauts izstāšanās līguma projektā kā “apdrošināšanas polise”, kas stātos spēkā tikai tad, ja pārejas perioda beigās nebūtu noslēgts līgums par tālākajām attiecībām.

 

Līdz ar to pušu nodoms, kas skaidri un pienācīgā mērā iekļauts juridiskajā tekstā, bija, no vienas puses, neaktivizēt galējā noregulējuma mehānismu un, no otras puses, apņemties ātri strādāt pie tālākās attiecības reglamentējošā līguma.

 

Pēc sarunu noslēgšanās saskārusies ar pretrunīgo galējā noregulējuma problemātiku, Eiropas Savienība līdz pat pirmā jēgpilnā balsojuma Apvienotās Karalistes Pārstāvju palātā priekšvakaram darīja visu iespējamo, lai izskaidrotu Apvienotās Karalistes partneriem protokola noteikumu nozīmi, vienlaikus noraidot iespēju atsākt sarunas, kā Eiropadome (50. pants) nepārprotami norādīja 2018. gada 13. decembra īpašajā sanāksmē.

 

Eiropadomes priekšsēdētāja un Eiropas Komisijas priekšsēdētāja 2019. gada 14. janvāra vēstulē premjerministrei Terēzai Mejai tika sniegti skaidrojumi attiecībā uz galējā noregulējuma mehānismu, pārliecinot Apvienoto Karalisti, ka Eiropas Savienība nevēlas, lai šis mehānisms stātos spēkā, un tika nolemts pēc iespējas ātrāk noslēgt līgumu, kas reglamentē pušu tālākās attiecības, lai nenāktos aktivizēt galējā noregulējuma mehānismu.

 

Tomēr Apvienotās Karalistes parlaments trīs balsojumos pēc kārtas — 2019. gada, 15. janvārī, 12. martā un 29. martā — šo izstāšanās līguma redakciju noraidīja.

 

Apvienotās Karalistes valdības pieejas maiņa

 

Pēc tam, kad premjerministre Terēza Meja atkāpās no amata un tika izveidota jauna Apvienotās Karalistes valdība, jaunais premjerministrs Boriss Džonsons savā 2019. gada 25. jūlija paziņojumā par valdības prioritātēm darīja zināmu, ka Apvienotā Karaliste nevar pieņemt vienošanos, kas tika panākta sarunās ar iepriekšējo premjerministri. Jaunais premjerministrs uzskatīja, ka galējā noregulējuma mehānisms ir jāatceļ un Īrijas robežas jautājumi jārisina ES un Apvienotās Karalistes tālāko attiecību līgumā.

 

2019. gada 10. aprīļa secinājumos Eiropadome vēlreiz uzsvēra, ka izstāšanās līgums nevar tikt atvērts, ka jebkādām vienpusējām saistībām, paziņojumiem vai citiem aktiem vajadzētu būt saderīgiem ar izstāšanās līguma burtu un garu un ka tie nedrīkst traucēt tā īstenošanu. Šajā sakarā ES puses galvenais sarunu vedējs Mišels Barnjē apstiprināja, ka ES joprojām ir gatava analizēt jebkādus Apvienotās Karalistes priekšlikumus, kas būtu juridiski piemērojami un saderīgi ar izstāšanās līgumu. Tādējādi sarunas starp ES un Apvienoto Karalisti ir turpinājušās, lai rastu alternatīvus risinājumus, kas ļautu izstāšanās līgumā iekļaut praktiski un juridiski īstenojamu risinājumu Īrijas salā ar tās īpašo situāciju.

 

2019. gada oktobra sākumā Apvienotās Karalistes valdība iesniedza jaunus priekšlikumus pārskatītajam protokolam par Īriju/Ziemeļīriju, kas paredzēja šādus risinājumus: 1) vienota regulatīvā zona precēm Īrijas salā; 2) ES un Apvienotā Karaliste veido katra savu muitas teritoriju, visas muitas pārbaudes tiek veiktas ārpus Īrijas un Ziemeļīrijas robežzonas; 3) Ziemeļīrijas Asamblejai un izpildvarai ir pilnvaras, pirmkārt, dot piekrišanu tam, ka vienotā regulatīvā zona stājas spēkā, un pēc tam ik pēc četriem gadiem apstiprināt šī risinājuma turpināšanu.

 

Apvienotās Karalistes valdības galvenie mērķi bija nodrošināt, lai visa Apvienotā Karaliste atrastos vienā muitas teritorijā, atgūt kontroli pār savu ārējās tirdzniecības politiku un mazāk koncentrēties uz netraucētu tirdzniecību starp ES un Apvienoto Karalisti.

 

ES galvenais sarunu vedējs Mišels Barnjē uzskatīja, ka Apvienotās Karalistes priekšlikumi rada būtiskas problēmas, proti, tiktu nopietni apdraudēta ES vienotā tirgus un muitas savienības integritāte, jo netiktu nodrošinātas operatīvas un ticamas muitas un regulatīvās pārbaudes uz robežas starp Īriju un Ziemeļīriju, kas faktiski novestu pie divām dažādām jurisdikcijām.

 

Attiecībā uz demokrātisku piekrišanu ES galvenais sarunu vedējs piekrita izskatīt ideju piešķirt Ziemeļīrijas iestādēm nozīmīgāku lomu protokola piemērošanā, taču uzskatīja, ka priekšlikumā paredzēts, ka protokola piemērošana ir atkarīga no Ziemeļīrijas iestāžu vienpusēja lēmuma.

 

Šo iemeslu dēļ šos priekšlikumus nevarēja pieņemt, jo tie būtu saistīti ar operatīva, praktiska un juridiska risinājuma aizstāšanu ar tīri hipotētisku pagaidu risinājumu.

 

Parlaments ar savas BSG starpniecību reaģēja uz šiem Apvienotās Karalistes priekšlikumiem, 2019. gada 3. oktobrī nākot klajā ar paziņojumu, ka uz Apvienotās Karalistes priekšlikumu pamata nebūs iespējams panākt tādu vienošanos, kurai Parlaments varētu dot piekrišanu. BSG būtībā pauda bažas par to, ka Apvienotās Karalistes priekšlikumos par muitu un regulatīvajiem aspektiem ir skaidri paredzēta infrastruktūra, kontrole un pārbaudes, kas potenciāli varētu kaitēt visu salu aptverošai ekonomikai. Prasība par Ziemeļīrijas Asamblejas piekrišanu padarītu līgumu neskaidru un atkarīgu gan no ārkārtas, gan vienpusējiem lēmumiem, nevis no juridiskās paļāvības, ko paredz galējā noregulējuma mehānisms. Tomēr Parlaments joprojām palika atvērts visiem priekšlikumiem, ja vien tie ir uzticami, juridiski izmantojami un tiem ir tāda pati ietekme kā izstāšanās līgumā iestrādātajiem kompromisiem.

 

Teksta galīgā redakcija, par kuru panākta vienošanās

 

Turpmākajās dienās līdz 2019. gada 17. oktobrim turpinājās intensīvas sarunas, Komisija paziņoja, ka tā ir ieteikusi Eiropadomei (50. pants) apstiprināt sarunu vedēju līmenī panākto vienošanos par pārskatīto izstāšanās līguma tekstu, tostarp pārskatīto protokolu par Īriju/Ziemeļīriju, un apstiprināt pārskatītu politisko deklarāciju par tālāko ES un Apvienotās Karalistes attiecību satvaru.

 

Galvenais sarunu vedējs norādīja, ka sarunu vedējiem “ izdevās rast risinājumus, kas pilnībā respektē vienotā tirgus integritāti [un] radīt jaunu juridisku risinājumu, lai izvairītos no stingras robežas un aizsargātu mieru un stabilitāti Īrijas salā. Tas ir risinājums, kas darbosies kā ES, tā Apvienotās Karalistes un Ziemeļīrijas iedzīvotāju un uzņēmumu labā.”

 

Visbūtiskākā izmaiņa ir tā, ka pārskatītajā protokolā atcelts galējā noregulējuma risinājums un vairs nav paredzēta vienota ES un Apvienotās Karalistes muitas savienība. Saskaņā ar pārskatīto protokolu Ziemeļīrija pilnībā ietilpst Apvienotās Karalistes muitas teritorijā, taču piemēro ES muitas tiesību aktus (Protokola par Īriju/Ziemeļīriju 5. panta 3. punkts). Precēm, ko ieved no Lielbritānijas Ziemeļīrijā, tarifus nepiemēro, ja vien nepastāv risks, ka šīs preces ievestas ES — tādā gadījumā uz tām attieksies ES muitas nodokļi un ES noteikumi par PVN. Tas nodrošinātu, ka nav vajadzīgas muitas pārbaudes vai kontroles, bet būtu vajadzīgas administratīvas procedūras, lai nodrošinātu, ka preces, ko ieved ES, atbilst attiecīgajiem tiesību aktiem.

 

Atceļot vienoto muitas teritoriju starp ES un Apvienoto Karalisti, vairs nebūs spēkā noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Tomēr Ziemeļīrija joprojām ievēros noteiktu noteikumu kopumu, kas attiecas uz vienoto tirgu, tostarp tiesību aktiem par precēm, sanitārajiem noteikumiem, veterināro kontroli, lauksaimniecisko ražošanu/tirdzniecību, PVN un akcīzes nodokļiem precēm un valsts atbalsta noteikumiem, jo citādi nebūtu iespējams izvairīties no stingras robežas. ES valsts atbalsta noteikumi attieksies arī uz Apvienoto Karalisti tiktāl, ciktāl tie būs saistīti ar pasākumiem, kas ietekmē tirdzniecību starp Ziemeļīriju un ES.

 

Nepieciešamās preču pārbaudes un kontroles “tiks īstenotas pie Ziemeļīrijas un pārējās pasaules robežas vai tirdzniecības plūsmām austrumu-rietumu virzienā starp Lielbritāniju un Ziemeļīriju [...]. Šie procesi būs lielā mērā elektroniski, un jebkādas preču pārbaudes galvenokārt būs saistītas atbilstību tiesību aktiem, tās nebūs muitas kontroles”[34].

 

Apvienotā Karaliste būs atbildīga par to ES tiesību aktu noteikumu īstenošanu, kas piemērojami saskaņā ar protokolu, bet ES pārstāvjiem būs tiesības uzraudzīt Apvienotās Karalistes darbības šajā kontekstā. ES Tiesa saglabās savu jurisdikciju attiecībā uz to protokola noteikumu īstenošanu, kuri attiecas uz muitu un regulējuma saskaņošanu[35].

 

Jaunajā protokolā iestrādāto risinājumu mērķis ir izvairīties no pārbaudēm uz robežas starp Īriju un Ziemeļīriju, tādējādi patiešām garantējot, ka starp tām nebūs stingras robežas, taču vienlaikus arī aizsargāt vienotā tirgus un ES muitas savienības integritāti. Šie risinājumi drīzāk paredz pastāvīgu statusu, nevis “apdrošināšanas polisi”, kas iedarbosies, kad tiks noslēgts līgums par tālākajām attiecībām.

 

Būtisks pārskatītā protokola jaunums ir tāds, ka tas ir atkarīgs no Ziemeļīrijas Asamblejas locekļu piekrišanas un ka viņu rokās ir lēmums par to, vai Ziemeļīrija turpinās piemērot attiecīgos ES tiesību aktus. Tomēr šīs piekrišanas nosacījumi ievērojami atšķiras no tiem, ko sākotnēji ierosināja Apvienotā Karaliste, un šis teksts nodrošina paredzamību un stabilitāti vismaz dažus turpmākos gadus.

 

Kā to paredz izstāšanās līguma 185. panta 5. punkts, protokols stāsies spēkā, beidzoties pārejas periodam. Taču saskaņā ar protokola 18. pantu kopā ar Apvienotās Karalistes vienpusējo deklarāciju par to, kā funkcionēs Protokola par Īriju/Ziemeļīriju Noteikums par Ziemeļīrijas demokrātisko piekrišanu[36], četrus gadus pēc pārejas perioda beigām Ziemeļīrijas Asambleja izlems, vai turpināt protokola 5. līdz 10. panta piemērošanu (regulējums, muita un tirgus noteikumi). Ja pēc šā sākotnējā termiņa apstiprinājums tiks sniegts, piekrišana tiks pagarināt vēl uz četriem gadiem, ja to sākotnēji apstiprinās Ziemeļīrijas Asamblejas locekļu vairākums, vai uz astoņiem gadiem, ja to apstiprinās starpkopienu atbalsta mehānisma kārtībā, kas paredzēts protokola 18. panta 6. punkta a) apakšpunktā. Ja minēto noteikumu piemērošanas turpināšana tiks noraidīta, tos beigs piemērot divus gadus pēc noraidošā balsojuma.

 

Lai arī protokols vairs nav atkarīgs no noslēdzama līguma, tā 13. panta 8. punktā ir skaidri noteikts, ka ar līgumu to iespējams arī pilnībā vai daļēji aizstāt.

 

Protokols nodrošina juridiski darbotiesspējīgu un pastāvīgu risinājumu, kas ļauj izvairīties no stingras robežas, aizsargāt visas salas mēroga ekonomiku un saglabāt spēkā Lielās piektdienas vienošanos visās tās dimensijās, vienlaikus aizsargājot arī vienotā tirgus integritāti.

 

Turklāt tajā ir paredzēts saglabāt kopējo ceļošanas telpu, tādējādi pilnībā ievērojot Īrijas pilsoņu tiesības Ziemeļīrijā, kādas viņiem ir saskaņā ar ES tiesību aktiem.

 

Apvienotās Karalistes finansiālo saistību nokārtošana

 

Abu pušu finansiālo saistību nokārtošana Apvienotās Karalistes izstāšanās dēļ radīja lielas domstarpības pašā procesa sākumā, ņemot vērā presē minēto summu (60 miljardi EUR ), ko daži uzskatīja par lielāko šķērsli gludai Brexit norisei[37].

 

Tā vietā, lai nonāktu pie kāda skaitļa, ES mērķis bija noteikt metodoloģiju, kas nodrošinātu, ka gan ES, gan Apvienotā Karaliste respektē visas saistības, kas izriet no visa Apvienotās Karalistes dalības ES perioda, pamatojoties uz principu, ka 28 dalībvalstu saistības ir jāuzņemas visām 28 dalībvalstīm. Par šo metodiku tika panākta vienošanās sarunu sākumā.

 

Faktiski toreizējā Apvienotās Karalistes premjerministre Terēza Meja savā 2017. gada 22. septembra runā Florencē skaidri norādīja, ka Apvienotā Karaliste ievēros saistības, ko tā uzņēmās, būdama ES dalībvalsts.

 

No ES puses Eiropadome 2017. gada 29. aprīļa nostādnēs noteica, ka sakārtotas izstāšanās gadījumā vajadzīgs vienots finanšu norēķins, kas nodrošinātu, ka gan ES, gan Apvienotā Karaliste ievēro saistības, kas izriet no visa Apvienotās Karalistes dalības perioda ES un aptver visas saistības.

 

Parlamentam bija skaidrs, ka Apvienotajai Karalistei ir jāievēro visi tās juridiskie, finansiālie un budžeta pienākumi, tostarp saistības saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu 2014-2020, kas tai jāpilda līdz izstāšanās dienai un pat arī pēc tās. Izstāšanās līgumā šādas saistības, tostarp izmaksas, kas radušās ES, jāiekļauj galīgajā finanšu norēķinā, pamatojoties uz Eiropas Revīzijas palātas auditētajiem ES gada pārskatiem, kurā ietverot visas juridiskās sekas, ko radītu nenokārtotās saistības, kā arī nodrošinājums ārpusbilances posteņiem, iespējamām saistībām un citām finanšu izmaksām, ko tiešā veidā rada Apvienotās Karalistes izstāšanās.

 

Sarunu pilnvarās, ko Padome pieņēma 2017. gada 22. maijā, ir noteikti principi, uz kuriem jābalsta finansiālā norēķina metodika, kas jāizveido sarunu pirmajā posmā. Pamatojoties uz to, Komisija 2017. gada 24. maijā sagatavoja darba dokumentu par finanšu norēķina principiem, kura pamatā galvenokārt ir princips, ka Apvienotajai Karalistei ir jāpilda sava daļa visu to saistību finansēšanā, ko ES uzņēmusies, kad Apvienotā Karaliste bija dalībvalsts.

 

2017. gada 8. decembra kopīgajā ziņojumā sarunu vedēji paziņoja, ka ir panākta vienošanās par finansiālā norēķina metodiku, kas ietver principu kopumu, lai aprēķinātu finansiālā norēķina vērtību un noteiktu maksājumu kārtību, kā arī kārtību, kādā Apvienotā Karaliste turpina piedalīties 2020. –2014. gada DFS programmās līdz to slēgšanai, un finanšu kārtību attiecībā uz ES struktūrām un fondiem, kas saistīti ar ES politiku (Eiropas Investīciju banka, Eiropas Centrālā banka, Eiropas Savienības trasta fondi, Bēgļu atbalsta mehānisms Turcijai, Padomes aģentūras un Eiropas Attīstības fonds).

 

Sākotnējā — 2018. gada 28. marta — izstāšanās līguma projektā šie pasākumi tika pārvērsti juridiskos nosacījumos, tostarp dažos praktiskos noteikumos un maksājumu termiņos. 2018. gada 14. marta rezolūcijā[38] Parlaments norādīja, ka tekstā lielā mērā ir atspoguļots tā viedoklis un neizvirzīja papildu apsvērumus vai prasības attiecībā uz finanšu norēķinu. Pārskatītajā izstāšanās līguma projektā nebija iekļautas nekādas izmaiņas šajā teksta daļā.

 

Izstāšanās līguma piektā daļa attiecas uz finanšu noteikumiem, kas it īpaši attiecas uz:

 Apvienotās Karalistes līdzdalību ES 2019. un 2020. gada budžetā, 2020.–2014. gada DFS ES programmu un darbību īstenošanu un ES tiesību aktu noteikumiem, kas piemērojami pēc pārejas perioda beigām;

 visām saistībām, kas 2020. gada 31. decembrī nebūs nokārtotas;

 ES iekasētajiem naudassodiem un ar tiem saistītajā, kompensācijām, kas pienākas Apvienotajai Karalistei;

 Apvienotās Karalistes iemaksām to ES saistību finansēšanā, kas radušās līdz 2020. gada 31. decembrim, tostarp iespējamām finanšu saistībām saistībā ar finanšu operācijām, par kurām pieņemts lēmums vai kuras apstiprinātas pirms izstāšanās līguma stāšanās spēkā, un lietām tiesās, kas izriet no budžeta un skar ES finanšu intereses;

 ES saistībām pret Apvienoto Karalisti kopumā, tostarp attiecībā uz Eiropas Ogļu un tērauda kopienu un Eiropas Investīciju fondu;

 maksājumu grafiku pēc 2020. gada;

 iemaksātā kapitāla, ko Apvienotā Karaliste piešķīrusi Eiropas Centrālajai bankai, atmaksāšanu;

 Apvienotās Karalistes saistībām pret Eiropas Investīciju banku (EIB) un Apvienotās Karalistes iemaksātā parakstītā kapitāla EIB atmaksu;

 Apvienotās Karalistes saistībām pret Eiropas Attīstības banku (EDF) un Apvienotās Karalistes dalības turpināšanu šajā fondā līdz 11. EDF slēgšanai;

 Apvienotās Karalistes saistībām pret Ārkārtas trasta fondu stabilitātes nodrošināšanai un neatbilstīgas migrācijas un personu pārvietošanas iemeslu novēršanai Āfrikā;

 Apvienotās Karalistes dalību attiecīgajās struktūrās, kas saistītas ar Bēgļu atbalsta mehānismu Turcijai;

 Apvienotās Karalistes saistībām, kas attiecas uz Eiropas Aizsardzības aģentūras, Eiropas Savienības Drošības izpētes institūta, Eiropas Savienības Satelītcentra personālu un kopējās drošības un aizsardzības politikas operāciju finansēšanu.

 

Pārejas periods

 

Starp būtiskajiem jautājumiem, kas izraisīja intensīvas politiskās un juridiskās debates, bija pārejas pasākumu iespējamība.

 

LES 50. pantā nav nevienas tiešas atsauces uz pārejas perioda iespēju, un tas radīja jautājumus par to, vai šis pants var būt pārejas pasākumu juridiskais pamats, vai arī tiem būtu jābalstās uz atsevišķiem, katru nozari reglamentējošiem juridiskajiem pamatiem.

 

Gan Eiropas Parlaments, gan Eiropadome pauda nostāju par šo jautājumu jau pašā procesa sākumposmā. Eiropadome vienojās, ka ir jārisina sarunas par tādu pārejas periodu, kas attiektos uz visu ES acquis nedalītu, lai arī Apvienotā Karaliste kā trešā valsts vairs nepiedalīsies ES iestāžu darbā, neizvirzīs un neievēlēs to locekļus, kā arī nepiedalīsies ES struktūru, biroju un aģentūru lēmumu pieņemšanā.

 

2017. gada 3. oktobra rezolūcijā[39] Parlaments pauda uzskatu, ka ir nepieciešams pārejas periods, lai izstāšanās dienā izvairītos no atrašanās bezdibeņa malā un lai garantētu juridisko noteiktību un nepārtrauktību. Tam būtu nepieciešams saglabāt spēkā esošos ES regulatīvos, budžeta, uzraudzības, tiesu un izpildes instrumentus un struktūras, tādējādi turpinot visa acquis communautaire piemērošanu un pilnībā piemērojot četras brīvības (pilsoņu brīva pārvietošanās un kapitāla, pakalpojumu un preču brīva aprite), kas joprojām paliktu pilnīgā ES Tiesas jurisdikcijā.

 

Abas iestādes ir skaidri norādījušas, ka pārejas pasākumiem vajadzētu būt stingri ierobežotiem gan laika, gan darbības jomas ziņā, skaidri definētiem un tādiem, ar ko tiek veidots tilts uz tālākajām attiecībām. Šādas prasības nozīmētu, ka jebkāds pārejas periods ietilptu LES 50. panta darbības jomā būtu daļa no visa izstāšanās procesa[40].

 

Tika ieviesti zināmi nosacījumi, nosakot pārejas periodu par prasību, lai noslēgtu pilnvērtīgu izstāšanās līgumu, kas aptver visus ar izstāšanos saistītos jautājumus. Bez izstāšanās līguma nebūtu arī nekāda pārejas perioda. Šāda pāreja, kas aptvertu periodu starp dalības ES beigām un tālākās attiecības reglamentējošo līgumu, ir būtiski svarīga sakārtotai Apvienotās Karalistes aiziešanai no ES.

 

Pārejas periods tika iekļauts izstāšanās līgumā (ceturtajā daļā), nosakot, ka pārejas periods vai īstenošanas periods sāksies izstāšanās līguma spēkā stāšanās dienā un beigsies 2020. gada 31. decembrī (izstāšanās līguma 126. pants). Lai gan šajā periodā Apvienotās Karalistes dalība ES iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās būs jau beigusies, jo Apvienotā Karaliste vairs nebūs dalībvalsts, lielākā daļa ES tiesību aktu joprojām būs piemērojama Apvienotajā Karalistē un lielākoties (izņēmumi ir uzskaitīti izstāšanās līguma 127. pantā) ar tādām pašām sekām kā dalībvalstīs, lai izvairītos no traucējumiem sarunās par līgumu par tālākajām attiecībām. Ar Apvienotās komitejas lēmumu, kas jāpieņem līdz 2020. gada 1. jūlijam, šo periodu var pagarināt par vienu vai diviem gadiem (izstāšanās līguma 132. pants).

 

2018. gada 14. marta rezolūcijā[41] Parlaments pauda atbalstu izstāšanās līguma projekta ceturtajai daļai par pārejas pasākumiem.

 

Tomēr jāpatur prātā, ka pārejas periods nodrošina zināmu elastību, taču tas nevar novērst otro iespēju nonākt uz kraujas malas, jo tā noteikumi attiecas tikai uz izstāšanās modalitātēm, un ilgtermiņa līguma noslēgšana tik un tā būs ārkārtīgi liels izaicinājums, jo sarunas par sarežģītiem, visaptverošiem un vērienīgiem tirdzniecības nolīgumiem prasa daudz vairāk laika, un noslēdzamais ES un Apvienotās Karalistes tālāko attiecību līgums, visticamāk, būs visgrūtākais nolīgums, kas ES jebkad ir bijis jānoslēdz[42].

 

Ņemot vērā secīgos pagarinājumus saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu, šis izaicinājums tagad ir vēl lielāks, jo pārejas perioda termiņš pārskatītajā izstāšanās līguma projektā palika nemainīts. Ja līdz 2020. gada 1. jūlijam netiks pieņemts lēmums par tā pagarināšanu, pārejas periods būs īsāks par 11 mēnešiem.

 

Pārvaldība

 

Izstāšanās līguma institucionālais satvars

 

Izstāšanās līguma institucionālais satvars, no vienas puses, un turpmākās attiecības starp ES un Apvienoto Karalisti, no otras puses, ir svarīgi Parlamentā apspriežami jautājumi. 2019. gada 18. septembra rezolūcijā[43] Parlaments pauda viedokli, ka izstāšanās līgums cita starpā ir vērtīgs ar to, ka, cik vien iespējams, „paredz pārvaldības noteikumus, ar kuriem attiecīgā gadījumā aizsargā Eiropas Savienības Tiesas (EST) lomu Izstāšanās līguma interpretācijā”.

 

Parlaments ir ne tikai atkārtoti konsekventi uzsvēris, cik svarīga ir EST kā kompetentās iestādes loma attiecībā uz izstāšanās līguma interpretāciju un izpildi, bet arī to, ka, vienojoties par tālākajām attiecībām, ir jānodrošina pārvaldības sistēma ar stabilu un neatkarīgu strīdu izšķiršanas mehānismu. EST loma ir būtisks ES tiesību sistēmas autonomijas un integritātes rādītājs.

 

Izstāšanās līgumā ir ierosināta niansēta pārvaldības sistēma atkarībā no atsevišķām šī līguma daļām un izstāšanās posma, jo pārejas periodā ES tiesību aktu piemērošana nemainīsies. Vairākos gadījumos galvenā loma paredzēta Eiropas Savienības Tiesai.

 

Pārejas periods

 

Pārejas periodā EST joprojām būs kompetenta attiecībā uz visām procedūrām, kas reģistrētas pirms pārejas perioda beigām, līdz tajās tiks pasludināts galīgais saistošais spriedums (izstāšanās līguma 131. pants). ES Tiesa saglabās jurisdikciju arī neizskatītajās lietās līdz pārejas perioda beigām (izstāšanās līguma 86. pants), kā arī jaunās pārkāpumu procedūrās, kas uzsāktas četru gadu laikā pēc pārejas perioda beigām par ES tiesību aktu pārkāpumiem vai ES administratīvo lēmumu neievērošanu, kas notikuši līdz pārejas perioda beigām vai dažos gadījumos pat vēl pēc pārejas perioda beigām (izstāšanās līguma 87. pants).

 

Pilsoņu tiesības, pilsoņtiesības

 

Attiecībā uz izstāšanās līguma otro daļu par pilsoņu tiesībām EST būs kompetenta izskatīt Apvienotās Karalistes tiesu lūgumus sniegt prejudiciālus nolēmumus astoņus gadus pēc pārejas perioda beigām (ja pārejas periods tiks pagarināts, arī šis periods tiks pagarināts par atbilstošu mēnešu skaitu).

 

Strīdu izšķiršana

 

Kas attiecas uz vispārējo, ar izstāšanās līgumu saistīto strīdu izšķiršanu, visus šādus strīdus izšķirs Apvienotā komiteja vai šķīrējtiesa. Tomēr, ja strīds attieksies uz ES tiesību jēdzienu vai noteikumu interpretāciju, saskaņā ar 174. pantu šķīrējtiesai ir jāvēršas ES Tiesā, lai tā lemtu par šo jautājumu.

 

Protokols par Īriju/Ziemeļīriju

 

Protokola par Īriju/Ziemeļīriju kontekstā 12. panta 4. punktā ir paredzēta Tiesas jurisdikcija pār ES iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru pilnvaru īstenošanu attiecībā uz vairāku protokola pantu īstenošanu, kā arī iespēja sniegt prejudiciālus nolēmumus saskaņā ar LESD 267. pantu.

 

Tālākās attiecības

 

Attiecībā uz tālākajām attiecībām Parlaments 2018. gada 14. marta rezolūcijā[44] aplūkoja būtiskas pārvaldības jautājuma nianses un pauda viedokli, ka jebkurā turpmākā ES un Apvienotās Karalistes nolīgumā ar Apvienoto Karalisti kā trešo valsti būtu jāiekļauj saskaņotas un stabilas pārvaldības sistēmas izveide kā visaptverošs satvars, kas aptvertu nolīgumu kopīgu pastāvīgu uzraudzību/pārvaldību un strīdu izšķiršanu, kā arī izpildes mehānismus attiecībā uz nolīguma noteikumu interpretāciju un piemērošanu.

 

Tomēr nākotnes attiecību aprises tagad ir vēl mazāk skaidras. Pārskatītajā 2019. gada 17. oktobra politiskajā deklarācijā tika svītrotas atsauces uz izstāšanās līgumā iekļauto mehānismu izmantošanu par pamatu turpmākai strīdu izšķiršanai un izpildei (bijušais 132. punkts). Jaunajā politiskajā deklarācijā nav iekļauta arī atsauce uz EST saistībā ar izpildes mehānismiem, taču saglabāta tās loma attiecībā uz ES tiesību aktu noteikumu un jēdzienu interpretāciju. Tomēr skaidri norādīts, ka Tiesa nav jāiesaista, ja strīds neskar Savienības tiesību jautājumu. Kopumā jaunajā politiskajā deklarācijā paredzētas brīvākas, mazāk ciešas attiecības, kas atspoguļojas arī iecerētajā iestāžu satvarā.

 

Parlamenta loma izstāšanās līguma piemērošanas uzraudzībā

 

Papildus ar izstāšanās līgumu izveidotajām struktūrām Parlaments ir centies uzņemties nozīmīgāku lomu izstāšanās līguma īstenošanas uzraudzībā. Parlaments patiešām pauda bažas par lielajām pilnvarām, kas piešķirtas Apvienotajai komitejai, kas paredzēta izstāšanās līguma 164. pantā un par to, ka izstāšanās līgums nav parasts starptautisks nolīgums ar trešo valsti, bet gan līgums starp ES un dalībvalsti, kas no tās izstājusies.

 

Jānodrošina pienācīga pārskatatbildība un parlamentārās kontroles pasākumi attiecībā uz lēmumu pieņemšanu Apvienotajā komitejā.

 

Pamatojoties uz Priekšsēdētāju konferences apstiprināto mandātu, BSG un tās priekšsēdētājs ir sadarbojušies ar Padomi, lai vienotos par ciešu sadarbību izstāšanās līgumā paredzētās Apvienotās komitejas darbībā. Diskusijās galvenā uzmanība tika pievērsta EP dalībai Apvienotās komitejas galveno lēmumu pieņemšanā, tostarp attiecībā uz pārejas perioda pagarināšanu un Apvienotās Karalistes finansiālo ieguldījumu šāda scenārija gadījumā, kā arī Apvienotās Karalistes neatkarīgās uzraudzības iestādes darbības izbeigšanu.

 

EP iesaistīšanās šajos jautājumos tika apstiprināta tā brīža Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera paziņojumā, ar ko viņš nāca 8. sasaukuma pēdējā sesijā 2019. gada 10. aprīlī. Komisijas priekšsēdētājs apliecināja, ka Komisija cieši sadarbosies ar Parlamentu saistībā ar izstāšanās līguma īstenošanu un, kad vien Apvienotajā komitejā tiks pieņemts kāds lēmums, Komisija cieši iesaistīs Parlamentu un maksimāli ņems vērā tā viedokli.

 

Apvienoto komiteju veidos ES un Apvienotās Karalistes pārstāvji, un tā būs atbildīga par izstāšanās līguma īstenošanu un piemērošanu. Apvienotās komitejas lēmumi būs saistoši ES un Apvienotajai Karalistei ar tādām pašām juridiskām sekām kā izstāšanās līgums, un tai būs plašas pilnvaras attiecībā uz izstāšanās līguma darbību. Tās ietvers pilnvaras lemt par pārejas perioda pagarināšanu un šādas pagarināšanas ietekmi, bet jo īpaši par Apvienotās Karalistes ES budžetā iemaksājamo summu.

 

Pārskatītajā Protokolā par Īriju/Ziemeļīriju Apvienotajai komitejai ir arī svarīgas pilnvaras saistībā ar muitas režīmu, proti, noteikt kritērijus, pēc kuriem tiks noteikts, ka nepastāv risks, ka preces, kas ievestas Ziemeļīrijā no valstīm, kas nav ES dalībvalstis, vēlāk tiktu ievestas ES (Protokola par Īriju/Ziemeļīriju 5. panta 2. punkts). Apvienotajai komitejai ir arī pilnvaras noteikt maksimālo kopējo gada līmeni Apvienotās Karalistes atbalstam lauksaimniecības produktu ražošanai un tirdzniecībai Ziemeļīrijā, līdz kuram nav piemērojami ES tiesību aktu noteikumi par valsts atbalstu (Protokola par Īriju/Ziemeļīriju 10. panta 2. punkts un 6. pielikums). Šie jautājumi ir īpaši svarīgi, jo tie attiecas uz jautājumiem, kas var apdraudēt ES vienoto tirgu.

 

Padomes lēmuma par izstāšanās līguma noslēgšanu tā pārskatītajā 2019. gada 18. oktobra redakcijā 2. panta 4. punktā ir paredzēts, ka Komisija sniedz Parlamentam un Padomei ikgadējus ziņojumus par izstāšanās līguma un it īpaši tā otrās daļas īstenošanu pirmajos piecos gados pēc tā stāšanās spēkā.

 

Padomes lēmuma projekta 2. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Parlaments varēs pilnībā īstenot savas institucionālās prerogatīvas visās Apvienotās komitejas procedūrās.

 

Saskaņā ar tā paša lēmuma 3. panta 5. punktu un 4. panta 8. punktu Parlamentam ir arī tiesības būt informētam par Padomes lēmumiem, ar kuriem Apvienotajai Karalistei atļauj izteikt piekrišanu uzņemties starptautiska nolīguma saistības pārejas perioda laikā vai atļauj Īrijai, Kiprai un Spānijai risināt sarunas par divpusējiem nolīgumiem ar Apvienoto Karalisti jomās, kas ir ES ekskluzīvā kompetencē, saistībā ar attiecīgajiem izstāšanās līguma protokoliem.

 

Tālāko attiecību satvars

 

Tālāko attiecību satvara būtība un veids arī bija viens no jautājumiem, kas sarunās izrādījās diezgan pretrunīgs, jo arī šie jautājumi neietilpst LES 50. panta kompetencē.

 

Lielākajā izstāšanās procesa daļā tālākās attiecības ar ES, iespējams, bija viens no Apvienotās Karalistes svarīgākajiem jautājumiem, vismaz laikā, kad premjerministre bija Terēza Meja.

 

Šajā laikā Apvienotās Karalistes tālākās attiecības, lai arī noraidīja dalību iekšējā tirgū un muitas savienībā, paredzēja vērā ņemamu Apvienotās Karalistes piekļuvi ES programmām, struktūrām, datubāzēm un pat sanāksmēm. Apvienotā Karaliste centās paralēli izstāšanās kārtībai risināt sarunas arī par tālākajām attiecībām.

 

Parlaments jau no paša sākuma 2017. gada 5. aprīļa rezolūcijā[45] precizēja, ka, lai gan tas vēlas, lai tiktu panāktas pēc iespējas ciešākas tālākās attiecības, tām tomēr jābūt līdzsvarotām attiecībā uz tiesībām un pienākumiem un balstītām uz premisu, ka valstij, kas izstājas no ES, nevar būt tādas pašas priekšrocības kā dalībvalstij.

 

2017. gada 13. decembra rezolūcijā par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti[46] Parlaments arī norādīja, ka ES un Apvienoto Karalistei ir jāvienojas par vispārēju izpratni par tālāko attiecību satvaru, kas būtu politiska deklarācija, kura pievienota izstāšanās līgumam, un šajā pašā rezolūcijā iekļāva to principu uzskaitījumu, kas būtu jāievēro.

 

Tādu pašu nostāju pauda arī Eiropadome savās 2017. gada 15. decembra nostādnēs, kurās pievērsās jautājumam par tālākajām attiecībām starp ES un Apvienoto Karalisti, lai noteiktu vispārēju izpratni, kas jāizstrādā politiskā deklarācijā, kas jāpievieno izstāšanās līgumam, kur uz to jābūt arī atsaucei.

 

Iespējamās nākotnes attiecību aprises ne tuvu nebija skaidras Apvienotās Karalistes iedzīvotājiem. Dažādas nozares un ieinteresētās personas izvirzīja dažādus priekšlikumus, sākot no brīvās tirdzniecības pamatnolīguma līdz statusam “Norvēģija plus” vai pat pievienošanās EEZ, lai gan Apvienotās Karalistes valdība jau no paša sākuma bija skaidri norādījusi, ka nevēlas piedalīties nedz iekšējā tirgū, nedz EEZ, nedz muitas savienībā. Jebkurā gadījumā Apvienotajā Karalistē bija stingra izpratne par to, ka skaidra vienošanās par tālākajām attiecībām ir nepieciešama, lai noteiktu, kā izstāšanās izpaudīsies praksē.

 

Parlaments ierosināja turpmākās attiecības balstīt uz LESD 217. pantu un panākt, ka tās ir visaptverošas, pēc iespējas tuvas, bet līdzsvarotas attiecībā uz tiesībām un pienākumiem, un ka tiek aizsargāta iekšējā tirgus integritāte un četras brīvības, vienlaikus izvairoties no nozaru pieejas. Eiropadome brīdināja, ka, lai gan mērķis ir padziļināta partnerība, jebkādas turpmākas attiecības nevar sniegt tādas pašas priekšrocības kā dalība ES, uz ko skaidri norādīja arī Parlaments. Atsaucoties uz brīvās tirdzniecības nolīgumu, Eiropadome arī uzsvēra vajadzību pēc līdzsvara un vērienīguma aptvertajās jomās, neapdraudot ES integritāti un pienācīgu darbību.

 

Tādējādi ES ieskicētie principi noraidīja jebkāda veida “rozīņu izlasīšanu no kūkas” tālākajās attiecībās starp ES un Apvienoto Karalisti.

 

2018. gada 14. marta rezolūcijā[47] Parlaments atgādināja, ka asociācijas nolīgums saskaņā ar LES 217. pantu un LESD 217. pantu varētu būt piemērots satvars tālākajām attiecībām un nodrošinātu saskaņotu pārvaldības satvaru, kuram būtu jāietver stabils strīdu izšķiršanas mehānisms, tādējādi novēršot daudzu divpusēju nolīgumu slēgšanu un tās nepilnības, kas raksturo ES attiecības ar Šveici.

 

Parlaments ierosināja turpmākās attiecības balstīt uz šādiem četriem pīlāriem:

– tirdzniecība un ekonomiskās attiecības,

– ārpolitika, kā arī sadarbība drošības un attīstības jomā,

– iekšējā drošība,

– tematiska sadarbība.

 

Sarunu rezultātā tika panākta vienošanās par politisko deklarāciju, kuru gan daži kritizēja par tās neskaidro formulējumu un nesaistošo raksturu[48].

 

Politiskā deklarācija patiešām ir nesaistošs dokuments, kas pievienots izstāšanās līgumam, bet nav tā neatņemama sastāvdaļa. Pirmā teksta redakcija kopā ar izstāšanās līguma projektu tika publicēta 2019. gada 19. februāra Oficiālajā Vēstnesī[49]. Deklarācijas 3. punktā teikts, ka šīs deklarācijas mērķis ir noteikt parametrus vērienīgai, plašai, dziļai un elastīgai partnerībai, kas ietver tirdzniecības un ekonomisko sadarbību, tiesībaizsardzību un kriminālo justīciju, ārpolitiku, drošību, aizsardzību un plašākas sadarbības jomas.

 

Saistībā ar sarunu atsākšanu par Protokola par Īriju/Ziemeļīriju tekstu un ciešā saistībā ar izmaiņām, kas izdarītas minētajā protokolā, jaunā Apvienotās Karalistes valdība mainīja pieeju tālākajām attiecībām. Par to premjerministrs Boriss Džonsons pavēstīja savā 2  oktobra vēstulē tā brīža Eiropas Komisijas priekšsēdētājam Žanam Klodam Junkeram. Minētajā vēstulē Apvienotās Karalistes premjerministrs paskaidroja, ka “galējā noregulējuma mehānisms darbojas kā tilts uz ierosinātajām tālākajām attiecībām ar ES, kurās Apvienotā Karaliste būtu cieši integrēta ES muitas noteikumos un pielāgotos ES tiesību aktiem daudzās jomās. Šādas tālākās attiecības nav šīs Apvienotās Karalistes valdības mērķis. Valdība ir iecerējusi tālākās attiecības balstīt uz brīvās tirdzniecības nolīgumu, kurā Apvienotā Karaliste pati kontrolē savu regulatīvo kārtību un tirdzniecības politiku.”

 

Pārskatītajā 2019. gada 17. oktobra politiskajā deklarācijā, kas Oficiālajā Vēstnesī publicēta 2019. gada 12. novembrī[50], mērķi attiecībā uz aptvertajām jomām nav mainīti (politiskās deklarācijas 3. punkts), taču ir skaidri noteikts tālāko attiecību modelis: to pamatā ir visaptverošs un līdzsvarots brīvās tirdzniecības nolīgums, kura pamatā savukārt ir nulles tarifi un nulles kvotas. Citas svarīgas izmaiņas tekstā ir galējā noregulējuma mehānisma izņemšana no izstāšanās līguma teksta un arī atsauces uz vienotu ES un Apvienotās Karalistes muitas teritoriju izņemšana.

 

Izmaiņas tekstā atspoguļo fundamentālās izmaiņas pieejā un vērienīguma līmenī: teksta daļās, kas saistītas ar regulatīvajiem aspektiem, muitu, pārbaudēm un kontrolēm, tika svītrotas atsauces uz noteikumu saskaņošanu; EST loma tika svītrota saistībā ar strīdu izšķiršanas un izpildes mehānismiem, izņemot gadījumus, kad rodas jautājumi par ES tiesību aktu interpretāciju. Attiecībā uz vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem tekstā tagad ir atsauce uz “stingru apņemšanos nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, [kam] vajadzētu atbilst tālāko attiecību apjomam un dziļumam un pušu ekonomiskajām saiknēm”.

 

Vienlīdzīgi konkurences apstākļi ir būtisks jautājums ES kopumā, bet jo īpaši Parlamentam. Šajā sakarā ir vērts atgādināt par Eiropadomes (50. pants) 2018. gada 23. marta nostādnēm, kurās apstiprināta Eiropadomes gatavība panākt “līdzsvarotu, vērienīgu un plašu brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN), ciktāl ir pietiekamas garantijas vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem”, un ka “turpmākās attiecības sniegs abpusēji apmierinošus rezultātus tikai tad, ja tās ietvers stabilas garantijas, kas nodrošinās vienlīdzīgus konkurences apstākļus”.

 

Arī Parlaments 2019. gada 18. septembra rezolūcijā[51] skaidri norādīja, ka sarunās par tālākajām ES un Apvienotās Karalistes attiecībām būs jāvienojas par iedarbīgiem aizsardzības pasākumiem un noteikumiem, kas ļaus nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, lai aizsargātu ES iekšējo tirgu un izvairītos no tā, ka ES uzņēmumi varētu nonākt netaisnīgos konkurences apstākļos, norādot, ka Parlaments neratificēs nevienu brīvās tirdzniecības nolīgumu, kurā netiks nodrošināts šāds aizsardzības līmenis.

 

 

 

Referenta nostāja

 

Apvienotās Karalistes izstāšanās ir trieciens Eiropas Savienībai un mūsu integrācijas procesam, taču mums neatliek nekas cits kā respektēt Lielbritānijas tautas suverēno lēmumu un panākt, ka tiek noslēgts tāds izstāšanās līgums, kas paredz atdalīšanos organizēt tā, ka abām pusēm tiek nodarīts pēc iespējas mazāks kaitējums.

 

Izstāšanās līgums atbilst vispārējiem principiem, ko iestādes un jo īpaši Parlaments ir noteikuši attiecībā uz sarunu norisi un līguma noslēgšanu. Tas kalpo pamatmērķim — nodrošināt sakārtotu Apvienotās Karalistes izstāšanos un sagatavot pamatu sarunām par taisnīgām un līdzsvarotām tālākajām ES un Apvienotās Karalistes attiecībām.

 

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, referents iesaka AFCO komitejai sniegt pozitīvu ieteikumu par izstāšanās līguma noslēgšanu.


 

ĀRLIETU KOMITEJAS VĒSTULE

Antonio Tajani

Konstitucionālo jautājumu komitejas

priekšsēdētājam

BRISELĒ

Temats: <Titre>Atzinums par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas</Titre> <DocRef>(2018/0427(NLE))</DocRef>

Godātais priekšsēdētāj!

Diemžēl saskaņā ar minēto procedūru Ārlietu komitejai tika uzdots iesniegt atzinumu Jūsu vadītajai komitejai. Ņemot vērā jautājuma steidzamību, AFET koordinatori 2019. gada 4. decembrī nolēma nosūtīt atzinumu vēstules veidā un aicināt par jautājumu atbildīgo Konstitucionālo jautājumu komiteju ziņojumā iekļaut šādus ierosinājumus:

Ar cieņu

David McAllister

 

 

IEROSINĀJUMI

 ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 50. panta 2. punktu,

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. aprīļa rezolūciju par sarunām ar Apvienoto Karalisti saistībā ar tās paziņojumu par nodomu izstāties no Eiropas Savienības un 2017. gada 3. oktobra rezolūciju, 2017. gada 13. decembra rezolūciju un 2019. gada 18. septembra rezolūciju par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti,

 ņemot vērā Eiropadomes (50. pants) 2019. gada 21. marta sanāksmes (PE 639.609/CPG), 2019. gada 10. aprīļa sanāksmes (PE 639.538/CPG) un 2019. gada 17. oktobra sanāksmes (EUCO XT 20018/19) secinājumus,

 ņemot vērā pārskatīto politiskās deklarācijas tekstu, kurā izklāstīts satvars turpmākajām attiecībām starp Eiropas Savienību un Apvienoto Karalisti, par ko sarunu vedēji vienojās 2019. gada 17. oktobrī un kas publicēts ES OV C 384 I, 12.11.2019, lai aizstātu OV C 66I 19.2.2019 publicēto deklarāciju,

 

 ņemot vērā Komisijas 2019. gada 4. septembra paziņojumu “Sagatavošanās pabeigšana saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības 2019. gada 1. novembrī” (PE 639.554/CPG),

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta Reglamenta 56. pantu,

A. tā kā Izstāšanās līguma 184. pantā Savienība un Apvienotā Karaliste tiek aicinātas pielikt visas pūles, lai veiktu vajadzīgos pasākumus ar mērķi ātri vienoties par nolīgumiem, kas reglamentē to turpmākās attiecības;

 

B. tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta Reglamentu Ārlietu komiteja “ir atbildīga par Savienības ārpolitikas veicināšanu, īstenošanu un pārraudzību saistībā ar [inter alia] politisko attiecību stiprināšanu ar trešām valstīm, visaptveroši ar tām sadarbojoties un īstenojot palīdzības programmas, vai noslēdzot starptautiskus nolīgumus, piemēram, asociācijas un partnerattiecību nolīgumus”;

 

C. tā kā atbilstoši 2019. gada 18. septembra rezolūcijai EP norāda, ka Politiskā deklarācija, kas veido satvaru ES un AK turpmākajām attiecībām, atbilst EP 2018. gada 14. marta rezolūcijai par ES un AK turpmāko attiecību satvaru, aicinot noslēgt asociācijas nolīgumu un sniedzot Parlamenta komiteju detalizētu ieguldījumu, kā arī atspoguļo AK izvēli attiecībā uz tās turpmāko attiecību ar ES apjomu un dziļumu;

 

D. tā kā Izstāšanās līguma 129. pantā ir iekļauti “īpaši pasākumi saistībā ar Savienības ārējo darbību”, saskaņā ar kuriem Apvienotajai Karalistei pārejas periodā ir saistoši pienākumi, kas izriet no Savienības noslēgtajiem starptautiskajiem nolīgumiem; tā kā šis pienākums arī nodrošina skaidrību un paredzamību ieinteresētajām personām, tostarp starptautiskajiem partneriem; tā kā pārejas periodā Apvienotajai Karalistei nevar kļūt saistoši jauni nolīgumi Savienības ekskluzīvās kompetences jomās, ja vien to nav atļāvusi ES; tā kā pārejas periodā Apvienotā Karaliste arī īsteno Savienības ierobežojošos pasākumus, kas ieviesti vai pieņemti pārejas periodā, atbalsta ES paziņojumus un nostājas trešās valstīs un starptautiskās organizācijās un, izskatot katru gadījumu atsevišķi, piedalās ES militārajās operācijās un civilajās misijās, kas izveidotas saskaņā ar kopējo un drošības aizsardzības politiku (KDAP), tomēr bez vadošām spējām saskaņā ar līdzdalības pamatnolīgumu; tā kā šāds nolīgums neskartu Savienības lēmumu pieņemšanas autonomiju un Apvienotās Karalistes suverenitāti un Apvienotā Karaliste saglabās tiesības izlemt, kā reaģēt uz aicinājumu vai iespēju piedalīties operācijās vai misijās;

E. tā kā Izstāšanās līguma 127. panta 2. punktā ir iekļauts noteikums par agrīnu vienošanos par ES un Apvienotās Karalistes turpmākajām attiecībām KĀDP un KDAP jomā; tā kā šis noteikums ir ļoti svarīgs un pozitīvs elements, jo tas attiecas uz jomu, kurā ES un Apvienotās Karalistes intereses galvenokārt sakrīt un kurā šādi agrīni nolīgumi nodrošinātu stabilu satvaru Apvienotās Karalistes sadarbībai ar ES ārējās darbības jomā; tā kā šādi nolīgumi tomēr būtu jāpakļauj pienācīgai parlamentārai kontrolei, kā paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. pantā, tostarp nekavējoties un pilnībā informējot Eiropas Parlamentu visos to apspriešanas un noslēgšanas posmos;

F. tā kā izstāšanās līguma 156. pants nodrošina, ka līdz 2020. gada 31. decembrim Apvienotā Karaliste piedalās Eiropas Aizsardzības aģentūras, Eiropas Savienības Drošības izpētes institūta un Eiropas Savienības Satelītcentra finansēšanā, kā arī kopējās drošības un aizsardzības politikas operāciju izmaksu segšanā;

1. Ārlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Konstitucionālo jautājumu komiteju ieteikt Parlamentam sniegt piekrišanu priekšlikumam Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas.

 

 


 

 

STARPTAUTISKĀS TIRDZNIECĪBAS KOMITEJAS VĒSTULE

Antonio Tajani

priekšsēdētājam

Konstitucionālo jautājumu komiteja

BRISELĒ

Temats: <Titre>Atzinums par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas</Titre> <DocRef>(2018/0427(NLE))</DocRef>

Godātais priekšsēdētāj!

Saistībā ar iepriekš minēto procedūru Starptautiskās tirdzniecības komiteja ir nolēmusi iesniegt atzinumu Jūsu vadītajai komitejai. Komiteja 2020. gada 21. janvāra sanāksmē nolēma atzinumu nosūtīt vēstules veidā.

Šajā sanāksmē Starptautiskās tirdzniecības komiteja izskatīja konkrēto jautājumu un nolēma aicināt par jautājumu atbildīgo Konstitucionālo jautājumu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut turpmāk minētos ierosinājumus.

Ar cieņu

Bernd Lange

 

IEROSINĀJUMI

A. tā kā sarunu process par Apvienotās Karalistes izstāšanās noteikumiem ir bijis ilgstošs un sarežģīts;

 

B. tā kā nolīguma ratifikācija, ko veic abas puses, un tā laicīga stāšanās spēkā būtu labākais iespējamais scenārijs tirdzniecības un ekonomisko attiecību nepārtrauktības nodrošināšanai starp ES un Apvienoto Karalisti;

 

C. tā kā dažos iepriekšējos gados dažādas valsts un privātās struktūras ir pārliecinoši pierādījušas, ka sekas, ja Apvienotā Karaliste izstātos no ES bez sarunu ceļā noslēgta izstāšanās līguma, būtu smagas gan attiecībā uz tirdzniecības un ekonomisko attiecību traucējumiem, gan arī attiecībā uz citām jomām;

 

D. tā kā Starptautiskās tirdzniecības komiteja uzskata — lai gan šis nolīgums ir oficiāls solis ceļā uz Apvienotās Karalistes sakārtotu izstāšanos, abām pusēm būtu daudz vairāk jākoncentrējas uz sarunām par turpmākajām ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām, lai panāktu pēc iespējas labākus ilgtermiņa rezultātus;

 

E. tā kā saskaņā ar grozīto protokolu par Īriju/Ziemeļīriju Apvienotajai Karalistei trešās valsts statusā būs pienākums īstenot Savienības Muitas kodeksa daļas, tādējādi varētu rasties jautājums par pareizu īstenošanu un izpildi;

 

F. tā kā Protokola par Īriju/Ziemeļīriju 5. pantā lietotais termins „preces, kurām draud turpmāka pārvietošana uz Savienību” ir neskaidrs un ir atkarīgs no turpmākiem Apvienotās komitejas lēmumiem, kuri ir atbrīvoti no jebkādas oficiālas Eiropas Parlamenta pārbaudes un kurus pieņems tikai līdz pārejas perioda beigām,

 

1. Starptautiskās tirdzniecības komiteja aicina Konstitucionālo lietu komiteju Parlamentam ieteikt piekrist Padomes lēmumam par to, lai parakstītu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas.

 

2. Starptautiskās tirdzniecības komiteja aicina Komisiju veikt efektīvas pārbaudes un kontroles, lai uzraudzītu, kā Apvienotās Karalistes iestādes īsteno Savienības Muitas kodeksu. Turklāt Starptautiskās tirdzniecības komiteja lūdz to pilnībā informēt par Protokola par Īriju/Ziemeļīriju 5. panta piemērošanu un jebkādiem turpmākiem Apvienotās komitejas lēmuma priekšlikumiem, kas iesniegti saskaņā ar minēto noteikumu.

 

 

 


 

 

NODARBINĀTĪBAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAS VĒSTULE

Konstitucionālo jautājumu komitejas

priekšsēdētājam

Antonio Tajani

BRISELĒ

 

 

Temats: <Titre>Līgums par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas</Titre><DocRef>(2018/0427(NLE))</DocRef>

 

 

Godātais Tajani kungs!

 

Saistībā ar iepriekš minēto procedūru Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja ir nolēmusi Jūsu vadītajai komitejai iesniegt atzinumu. 2019. gada 3. septembra sanāksmē tā nolēma atzinumu nosūtīt vēstules veidā.

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja iepriekš minēto jautājumu izskatīja savā 2020. gada 22. janvāra sanāksmē. Šajā sanāksmē tā nolēma aicināt Konstitucionālo jautājumu komiteju kā atbildīgo komiteju ieteikuma projektā iekļaut turpmāk izklāstītos ierosinājumus.

Ar cieņu

Lucia Ďuriš Nicholsonová

 

IEROSINĀJUMI

A. tā kā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes (“Apvienotā Karaliste”) izstāšanās no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (“izstāšanās”) ietekmēs miljoniem pilsoņu — gan Apvienotās Karalistes pavalstniekus, kas dzīvo, ceļo vai strādā Savienībā, gan Savienības pilsoņus, kas dzīvo, ceļo vai strādā Apvienotajā Karalistē, kā arī personas, kas nav nedz Savienības pilsoņi, nedz Apvienotās Karalistes pavalstnieki; tā kā ir jānodrošina kā Savienības pilsoņu, tā Apvienotās Karalistes pavalstnieku, kā arī viņu attiecīgo ģimenes locekļu savstarpēja aizsardzība, ja viņi ir izmantojuši savas personu brīvas pārvietošanās tiesības pirms datuma, kas ir noteikts 2019. gada 19. oktobra Līgumā par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (“Līgums”); tā kā ir pilnībā jāaizsargā visu pilsoņu tiesības, tostarp tās, kas izriet no sociālā nodrošinājuma iemaksu periodiem;

B. tā kā ir būtiski, lai, īstenojot pārejas pasākumus un slēdzot turpmākos Savienības un Apvienotās Karalistes nolīgumus, ES acquis tiktu aizsargāts pilnībā, jo īpaši, ja runa ir par nodarbinātību un sociāliem jautājumiem;

C. tā kā īpaši svarīgi ir nodrošināt darba ņēmēju, tostarp mobilo darba ņēmēju, pārrobežu darba ņēmēju, pierobežu darba ņēmēju un norīkoto darba ņēmēju, pārvietošanās brīvību, šajā sakarībā vērš uzmanību uz tādu minēto darba ņēmēju īpašo situāciju, kas strādā Apvienotās Karalistes kaimiņvalstīs;

D. tā kā EMPL komiteja ir sīkāk izskatījusi Līguma 24.–39. pantu un tā 1. pielikumu, kā arī 2019. gada 17. oktobra tās politiskās deklarācijas tekstu, ar ko izveido turpmāko Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes attiecību satvaru, (“Politiskā deklarācija”), un jo īpaši tās 17. un 77. punktu,

1. atzinīgi vērtē to, ka Līguma mērķis ir nodrošināt reglamentētu izstāšanos, radot pēc iespējas mazāk traucējumu;

2. atzinīgi vērtē to, ka darba ņēmēju un pašnodarbināto personu tiesības ir garantētas Līguma 2. nodaļā (24., 25. un 26. pants);

3. atzinīgi vērtē to, ka Līguma 3. nodaļā (27., 28. un 29. pants) ir izsmeļoši reglamentēta profesionālās kvalifikācijas atzīšana;

4. atzinīgi vērtē to, ka Līguma III sadaļa (30.–36. pants) satur sīki izstrādātas normas par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu, kas aizsargā tiesības, kuras izriet no sociālā nodrošinājuma iemaksu periodiem;

5. atzinīgi vērtē to, ka Līguma 135. pantā ir noteikts, ka Apvienotajai Karalistei ir jāsniedz ieguldījums un jāpiedalās Savienības 2019. un 2020. gada budžeta izpildē, un uzsver, ka tas ir svarīgi no pašreizējo ESF, EAFVP, EaSI un EGF programmu un tādu pasākumu darbības viedokļa, ar kuriem tās aizstāj;

6. atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar Līguma 137. pantu Savienības programmas un darbības, par kurām saistības ir uzņemtas 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmā vai agrākajos finanšu plānos, attiecībā uz Apvienoto Karalisti 2019. un 2020. gadā ir jāīsteno, pamatojoties uz Savienības tiesībām;

7. atzinīgi vērtē Apvienotās Karalistes nodomu, ievērojot atbilstošajos Savienības instrumentos izklāstītos nosacījumus, Savienības un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību ietvaros, kā tas ir norādīts politiskajā deklarācijā, piedalīties Savienības programmās un tās līdzfinansēt tādās jomās kā zinātne un inovācija, jaunatne, kultūra un izglītība; ir nobažījies par neseno britu parlamentā notikušo balsojumu un izteikumiem, kas izskanēja no AK izglītības ministra, kurš apšaubīja AK turpmāko dalību Erasmus programmā; uzsver, ka pēc pārejas perioda gan Savienības, gan Apvienotās Karalistes pieteikumu iesniedzēji būs pietiekami priekšlaicīgi jāinformē par šādu programmu nosacījumiem un termiņiem;

8. papildus tam atzinīgi vērtē to, ka Apvienotajai Karalistei saskaņā ar Līguma 140. pantu būs jāsedz savu iemaksu Savienības budžetā un Savienības decentralizēto aģentūru budžetos daļa, kas 2020. gada 31. decembrī vēl segta nav, kā arī 2021. gada budžetā būs jāapmaksā to saistību sava daļa, kas tiks pārnestas no 2020. gada budžeta apropriāciju saistībām;

9. pieņem zināšanai, ka no Līguma 4. pielikuma ir svītrots 3. punkts, kas reglamentēja sociālos un darba standartus, kuri tiks piemēroti saistībā ar “cietās robežas” neieviešanas garantijām; atzinīgi vērtē jauno risinājumu, kas ir rasts jautājumā par Īriju/Ziemeļīriju un saskaņā ar kuru Ziemeļīrijas teritorijai ir de jure jābūt Apvienotās Karalistes muitas teritorijas daļai, bet de facto tā paliek Savienības muitas zonā, kurā tiek piemēroti Savienības tarifi un muitas noteikumi;

10. tomēr pauž nožēlu par to, ka līgumā nav sniegtas nekādas atsauces uz sociālajiem un darba standartiem un pārskatītā izstāšanās līguma likumā ir svītrota 34. klauzula un 4. pielikums, kas nodrošināja to darba ņēmēju tiesību papildu procesuālo aizsardzību pārejas vai īstenošanas periodā, kuras joprojām ir noteiktas Savienības tiesību aktos; pauž bažas arī par to, ka papildus tam, ka tagad tiek svītrota jebkāda nepārprotama atsauce uz darba ņēmēju tiesībām, pastāv reāla iespēja, ka pašreizējās darba ņēmēju tiesības, kas izriet no Savienības tiesību aktiem un tiek piemērotas Apvienotajā Karalistē, netiks aizsargātas pret grozīšanu, atsaukšanu vai atcelšanu valsts tiesību aktos, tiklīdz pārejas vai īstenošanas periods būs beidzies, vienlaikus norādot uz Apvienotās Karalistes valdības deklarēto nodomu pieņemt atsevišķu tiesību aktu — jauno Nodarbinātības likumu, ar kuru darba ņēmēju tiesības tiktu aizsargātas un uzlabotas; uzsver, ka likumos, noteikumos patlaban paredzēto un praksē īstenoto aizsardzības līmeni nedrīkst padarīt zemāku par to, ko paredz pārejas perioda beigās Savienībā un Apvienotajā Karalistē piemērojamie kopējie standarti šādās jomās: darba un sociālā aizsardzība, pamattiesības darbā, darba veselība un drošība, taisnīgi darba apstākļi un nodarbinātības standarti, tiesības uz informāciju un uzklausīšanu uzņēmuma līmenī un pārstrukturēšana; šajā sakarībā pauž bažas par to, ka Apvienotā Karaliste pašlaik dara maz vai vispār neko, lai īstenotu nesenos Savienības tiesību aktus sociālo un nodarbinātības lietu jomā, piemēram, neievieš savos tiesību aktos grozījumu, kas ir veikts Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu darbā, Direktīvu par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem un Direktīvu par pārredzamiem un paredzamiem darba nosacījumiem Eiropas Savienībā;

11. jo īpaši pauž nožēlu par to, ka lielākā daļa normu par vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem, kas ir ietverti Protokola par Īriju/Ziemeļīriju bijušajā 4. pielikumā, saskaņā ar Līgumu uz Ziemeļīriju neattieksies, radot potenciālu risku Savienības iekšējam tirgum un visai Īrijas salas ekonomikai;

12.  pauž nožēlu arī par to, ka pārskatītā izstāšanās līguma likumprojekta 26. klauzulā ir ieviesta jauna — (1) — apakšiedaļa, saskaņā ar kuru Apvienotās Karalistes valdībai ir tiesības precizēt apstākļus, kuros dažas zemākas instances tiesas pēc pārejas perioda no Eiropas Savienības Tiesas (EST) nolēmumiem varētu atkāpties, kā rezultātā zemākas instances tiesām vairs nebūtu saistoša Savienības Tiesas iedibinātā judikatūra attiecībā uz darba ņēmēju tiesībām, kas ir noteiktas ES tiesībās;

13. atzinīgi vērtē to, ka Savienība un Apvienotā Karaliste ir saskaņā ar Līguma 184. pantu apņēmušās noslēgt turpmāku brīvās tirdzniecības nolīgumu;

14. atbalsta Eiropas Parlamenta un Apvienotās Karalistes Parlamenta dialogu, lai abas likumdošanas iestādes varētu apmainīties ar viedokļiem un speciālām zināšanām par jautājumiem, kas ir saistīti ar turpmākajām attiecībām; uzskata, ka saskaņā ar politisko deklarāciju būtu jāveicina arī pilsoniskās sabiedrības dialogs un tajā jo īpaši būtu jāiekļauj jaunatnes organizācijas un darba ņēmēju apvienības, kas pārstāv Savienības pilsoņus, kuri strādā Apvienotajā Karalistē, un Apvienotās Karalistes pavalstnieki, kuri strādā Savienībā;

15. uzsver, ka ikvienā nolīgumā par turpmākajām attiecībām ir jānodrošina, ka Apvienotā Karaliste pilnībā ievēro Savienības sociālos un darba standartus, lai garantētu vienlīdzīgus atvērtas un godīgas konkurences apstākļus, kā tas ir uzsvērts politiskās deklarācijas XIV punkta 77. apakšpunktā;

16. tādēļ atzinīgi vērtē to, ka politiskās deklarācijas 77. apakšpunktā ir ietverti iepriekšējās Līguma redakcijas 4. pielikuma galvenie elementi, taču pauž bažas par to, ka, iepriekšējā Līguma protokola 4. pielikums bija juridiski saistošs, bet politiskā deklarācija ir tikai nodomu deklarācija;

17. šajā sakarībā uzsver un atgādina, ka trīs principiem, kas būs turpmākā Savienības un Apvienotās Karalistes brīvās tirdzniecības nolīguma pamatā, proti, kvotu, tarifu un dempinga neesamībai, ir jābūt nedalāmiem arī attiecībā uz sociālajiem un nodarbinātības standartiem, un mudina Savienības sarunvedēju būt īpaši modram šajā sakarībā visu sarunu par turpmākajām Savienības un Apvienotās Karalistes attiecībām gaitā un katrā to posmā;

18. pauž dziļu nožēlu par to, ka Apvienotās Karalistes valdība ir ieviesusi pārskatītā izstāšanās līguma likumprojekta jaunu — 33.— klauzulu, kurā ir nepārprotami formulēts aizliegums pārejas periodu pagarināt pēc 2020. gada; stingri brīdina, ka minētā norma varētu novest pie bezlīguma scenārija, kurš katastrofāli ietekmētu cilvēkus un uzņēmumus gan Savienībā, gan Apvienotajā Karalistē, jo pārāk īss ir to sarunu termiņš, kas attieksies uz Savienības un Apvienotās Karalistes turpmākās attiecības reglamentējošo visaptverošo nolīgumu; stingri mudina Apvienotās Karalistes valdību un britu parlamentu savu nostāju pārskatīt; uzsver, ka ikvienā nolīgumā par Savienības un Apvienotās Karalistes turpmākajām attiecībām ir jāiekļauj noteikumi par vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem attiecībā uz sociālajiem un darba standartiem; mudina Apvienotās Karalistes valdību līdz pārejas perioda beigām īstenot jaunu Nodarbinātības likumu, lai izvairītos no jebkāda nereglamentēta laikposma, kurā darba ņēmēju tiesības netiek aizsargātas ne ar spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem, ne ar Apvienotās Karalistes Nodarbinātības likumu; uzsver, ka sociālajiem un darba standartiem Nodarbinātības likumprojektā nevajadzētu būt sastingušiem, bet gan tajos nepastarpināti būtu jāatspoguļo visi Eiropas Savienības sociālajos un darba standartos panāktie uzlabojumi, lai Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes attiecībās nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus.

EMPL komiteja līdz ar to aicina par jautājumu atbildīgo AFCO komiteju ņemt vērā iepriekš izklāstīto nostāju un ieteikt Parlamentam sniegt piekrišanu Padomes lēmuma projektam par to, lai parakstītu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas.

 

 

 


 

 

VIDES, SABIEDRĪBAS VESELĪBAS UN PĀRTIKAS NEKAITĪGUMA KOMITEJAS VĒSTULE

Antonio Tajani

Konstitucionālo jautājumu komitejas

priekšsēdētājam

BRISELĒ

Temats: <Titre>Atzinums par to, lai parakstītu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas</Titre> <DocRef>(2018/0427(NLE))</DocRef>

Godātais priekšsēdētāj!

 

Saistībā ar minēto procedūru Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai tika uzdots iesniegt atzinumu Jūsu vadītajai komitejai. 2019. gada 6. novembra sanāksmē tā nolēma atzinumu nosūtīt vēstules veidā.

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja iepriekš minēto jautājumu izskatīja 2020. gada 21. janvāra sanāksmē. Šajā sanāksmē tā nolēma aicināt par jautājumu atbildīgo Konstitucionālo jautājumu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut turpmāk minētos ierosinājumus.

Ar cieņu

Pascal Canfin

 

IEROSINĀJUMI

1. Uzskata, ka Brexit ir problēma, kas atstāj dziļu un ilgstošu ietekmi gan uz ES, gan Apvienoto Karalisti. Sabiedrības veselības, pārtikas nekaitīguma un vides jautājumiem tika atvēlēta centrālā vieta sarunās un publiskās debatēs par Apvienotās Karalistes izstāšanos. Ņemot vērā šīs bažas, ENVI komiteja cieši sekojusi sarunu norisei.

 

2. Atzinīgi vērtē to, ka grozītā izstāšanās līguma pamatmērķis ir arī turpmāk veicināt miera saglabāšanu Īrijas salā, kā arī atbalstīt un saglabāt Lielās piektdienas vienošanos, jo īpaši nolūkā izvairīties no stingrās robežas un kopumā aizsargāt salas ekonomiku. Līgums arī nodrošina, ka Īrijas sala tiek uzskatīta par vienu vides vienību un ka vides standarti tiek saglabāti abās neredzamās robežas pusēs. No ENVI komitejas viedokļa tas ir īpaši būtiski, jo ziemeļu un dienvidu sadarbības jomas, uz kurām attiecas Lielās piektdienas vienošanās, ietver vidi un veselību.

 

3. Atzinīgi vērtē vienotību, kādu ES demonstrējusi sarunu gaitā, un centienus izvairīties no negatīvajām sekām, ko radītu bezlīguma izstāšanās. Atzinīgi vērtē vienošanās panākšanu, taču atzīmē, ka pašreizējais līgums negarantē kārtību, kādā notiks turpmākās attiecības starp Apvienoto Karalisti — izņemot Ziemeļīriju — un 27 dalībvalstu ES pēc pārejas perioda, kas beigsies 2020. gada 31. decembrī. Pārejas periodu var pagarināt, taču tad Apvienotās Karalistes valdībai tas ir jāpieprasa līdz 2020. gada jūnijam.

 

4. Atzīmē, ka, atceļot Apvienotās Karalistes mēroga atbalsta mehānismu, nav spēkā arī attiecīgie saistošie vides noteikumi; jo īpaši norāda, ka vairs nav piemērojamas klauzulas par vides aizsardzības līmeņa nepazemināšanu. Pārskatītajā protokolā vairs nav iekļauti sen iedibinātie ES vides principi, tādi kā piesardzības princips vai “piesārņotājs maksā” princips.

 

5. Apvienotās Karalistes mēroga atbalsta mehānismā arī paredzēts, ka ES un Apvienotā Karaliste veic nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu savas attiecīgās saistības, ko tās uzņēmušās starptautiskajos nolīgumos nolūkā risināt klimata pārmaiņas, tostarp nolīgumos, ar kuriem īsteno UNFCCC, piemēram, 2015. gada Parīzes nolīgums. Pārskatītajā protokolā vairs nav atsauces uz Parīzes nolīgumu, taču tas ir iekļauts politiskajā deklarācijā.

 

6. Turklāt sākotnējā protokolā bija paredzēts, ka Apvienotajai Karalistei jāievieš oglekļa cenu noteikšanas sistēma, kurai būtu vismaz tāda pati efektivitāte un darbības joma kā ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmai, un protokolā bija noteikums, ka Apvienotajai Karalistei ir jāievieš pārredzama sistēma, kas efektīvi nodrošina vietēja mēroga monitoringu, ziņošanu, pārraudzību un savu pienākumu izpildi, ko veic neatkarīga un ar pietiekamiem resursiem nodrošināta struktūra. Arī šie noteikumi ir izslēgti.

 

7. Bez tam atzīmē, ka protokola pirmajā versijā apvienotajai komitejai, kuras sastāvā būtu ES un Apvienotās Karalistes pārstāvji un kura būtu atbildīga par līguma īstenošanu, tiktu piešķirtas pilnvaras pieņemt lēmumus, nosakot minimālās saistības dažu atmosfēru piesārņojošo vielu nacionālo emisiju samazināšanai, maksimālo sēra saturu flotes degvielā un labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, tostarp emisiju robežvērtības, attiecībā uz rūpnieciskajām emisijām. Ja rastos strīdi par vides noteikumu interpretāciju un piemērošanu, lietu varētu izskatīt apvienotajā komitejā. Šos noteikumus vairs nepiemēro.

 

8. Turklāt atzīmē, ka pārskatītajā politiskajā deklarācijā sadaļa “Vienlīdzīgi konkurences apstākļi”, kuras mērķis ir novērst negodīgu konkurenci, tagad satur stingrāku formulējumu par to, ka tiek saglabāti augsti kopējie standarti, kas piemērojami ES un Apvienotajā Karalistē pēc pārejas perioda beigām, un pēc tam inter alia tiek uzturēti augsta līmeņa vides standarti. ES un Apvienotajai Karalistei būs jānodrošina, ka šie augstie standarti tiek uzturēti arī turpmāk, ņemot vērā Politiskās deklarācijas nesaistošo raksturu un iespēju, ka Apvienotā Karaliste nākotnē var izvēlēties noslēgt tirdzniecības nolīgumus ar trešām valstīm, kurās standarti ir zemāki; atzīmē — lai turpmāk varētu ratificēt jebkādu brīvās tirdzniecības nolīgumu ar Apvienoto Karalisti, noteikti būs jānodrošina stingri vienlīdzīgas konkurences noteikumi, kurus rūpīgi izskatīs ENVI komiteja.

 

9. Stingri iesaka ES un Apvienotajai Karalistei censties pēc iespējas ciešāk sadarboties klimata politikas jomā, kas ideālā gadījumā nozīmē, ka Apvienotajai Karalistei arī turpmāk būtu jāpiedalās visos politikas instrumentos šajā jomā.

 

10. Jo īpaši aicina veikt mērķētus pasākumus, lai pacientiem nodrošinātu nepārtrauktu un ātru piekļuvi drošām zālēm un medicīnas ierīcēm, kas ietver radioizotopu drošu un konsekventu piegādi. Lai nodrošinātu pacientu drošību, ES un Apvienotajai Karalistei būtu jācenšas panākt profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu, kas nodrošinātu medicīnas speciālistu mobilitāti.

 

ENVI komiteja uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi pienācīgi ņemt vērā un risināt paustos viedokļus un bažas, un tādēļ aicina par jautājumu atbildīgo AFCO komiteju ņemt vērā iepriekš izklāstīto ENVI komitejas nostāju.

ENVI komiteja aicina par jautājumu atbildīgo AFCO komiteju ieteikt Parlamentam sniegt piekrišanu Padomes lēmuma projektam par to, lai parakstītu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas.

 

 

 


 

 

IEKŠĒJĀ TIRGUS UN PATĒRĒTĀJU AIZSARDZĪBAS KOMITEJAS VĒSTULE

Antonio Tajani

Priekšsēdētājs

Konstitucionālo jautājumu komiteja

PHS 08B043

BRISELĒ

Temats: <Titre> Atzinums par Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas noslēgšanu</Titre> <DocRef>((2018/0427(NLE))</DocRef>

Godātais priekšsēdētāj!

Saistībā ar minēto procedūru Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai tika uzdots sniegt atzinumu vēstules formā Jūsu vadītajai komitejai.

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja šo jautājumu izskatīja 2019. gada 4. decembra sanāksmē. Minētājā sanāksmē[52] komiteja nolēma aicināt par jautājumu atbildīgo Konstitucionālo jautājumu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut turpmāk izklāstītos ierosinājumus.

Ar cieņu

Petra De Sutter MD, PhD
priekšsēdētāja

 

IEROSINĀJUMI

Iekšējais tirgus

1. atgādina, ka preču brīvu apriti vienotajā tirgū nodrošina muitas savienība un noteikumi par ražojumu saskaņošanu un savstarpēju atzīšanu, kā arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūra. Tādēļ tirgus uzraudzība un stingri ražojumu standarti ir būtiska un neaizstājama daļa jebkādās turpmākajās attiecībās ar Apvienoto Karalisti, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus ES uzņēmumiem un pienācīgu ES patērētāju aizsardzību;

2. uzstāj, ka darbības procedūrām, kas jāpieņem pārejas režīma laikā, jābūt vērstām uz to, lai saglabātu Savienības iekšējā preču tirgus un muitas savienības noteikumus. Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt preču atbilstību vienotā tirgus noteikumiem;

3. ar gandarījumu uzsver, ka kopumā izstāšanās līgumā ir atstāti spēkā pamatprincipi pakalpojumu brīvai apritei un profesionālo kvalifikāciju noteikšanai un atzīšanai pārejas periodā, lai izvairītos no vienotā tirgus darbības traucējumiem;

4. šajā sakarā jo īpaši atgādina, ka saskaņā ar izstāšanās līguma 25. pantu, ievērojot dažus ierobežojumus, pašnodarbinātām personām ir Līgumā garantētās tiesības attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un brīvību sniegt pakalpojumus. Tiesības strādāt profesijā ir nodrošinātas izstāšanās līguma 27. pantā, ņemot vērā, ka profesionālo kvalifikāciju atzīšana, kas veikta saskaņā ar attiecīgajiem Profesionālo kvalifikāciju direktīvas vai Advokātu uzņēmējdarbības veikšanas direktīvas noteikumiem, paliks spēkā līdz pārejas perioda beigām. Lai atvieglotu šo noteikumu īstenošanu praksē, izstāšanās līguma 29. pantā ir paredzēta administratīvā sadarbība profesionālo kvalifikāciju atzīšanas jomā;

5. atzinīgi vērtē to, ka izstāšanās līgumā ir precizēti piemērojamie noteikumi attiecībā uz publiskā iepirkuma procedūrām, kas sāktas pirms pārejas perioda beigām un nav pabeigtas pārejas periodā, tostarp attiecībā uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

Patērētāju politika

6. uzsver, ka patērētāju tiesības, kas izriet no ES tiesību aktiem un citiem attiecīgiem ES noteikumiem, pārejas periodā ir pilnībā piemērojamas, un uzsver, ka, lai gan situācijai nevajadzētu mainīties attiecībā uz patērētājiem un tirgotājiem, kuriem pārejas periodā vajadzētu būt tādām pašām tiesībām un pienākumiem kā agrāk, ir svarīgi, lai patērētāji būtu pienācīgi informēti, ja pirkšana notiek Apvienotajā Karalistē vai no Apvienotās Karalistes tirgotāja;

Muita

7. uzskata, ka, Apvienotajai Karalistei izstājoties no muitas savienības, varētu sagaidīt spriedzi tirdzniecībā un uzņēmumu piegādes ķēdēs; uzskata, ka būtu jāizvairās no nopietniem preču plūsmas traucējumiem; līdz ar to sagatavošanās darbības, ko ar Eiropas Komisijas atbalstu veikušas ES 27 dalībvalstis, būtu rūpīgi jāizvērtē, jāpastiprina un vajadzības gadījumā tām jāpiešķir resursi, lai tās kļūtu par prioritāti Brexit procesā;

8. kā soli pareizajā virzienā vērtē noteikumus, kuru mērķis ir atvieglot tādu preču tranzītu caur Lielbritāniju, kas tiek pārvestas starp diviem punktiem muitas savienībā;

Protokols par Īriju/Ziemeļīriju

9. norāda, ka joprojām pastāv liela neskaidrība attiecībā uz konkrētiem izstāšanās līguma pamatnoteikumiem, kas nodrošinās to, ka Ziemeļīrija paliks muitas savienības sistēmā (kā arī uz to tiks attiecināti vienotā tirgus noteikumi) attiecībā uz precēm un lauksaimniecības produktiem. Lielākā daļa šo noteikumu būs jādefinē Apvienotajai komitejai. Ir jāpieliek vislielākās pūles, lai nodrošinātu, ka Apvienotās komitejas ieviestās procedūras un kontroles ļauj efektīvi atklāt tās no Lielbritānijas Ziemeļīrijā ievestās preces, kas definētas kā tādas, “kuras vēlāk varētu tikt pārvietotas uz Savienību”. Šajā kategorijā ietilpstošo preču pareizas identifikācijas nozīme ir saistīta ar to, ka uz tām attieksies ES tarifi, akcīzes nodokļi vai PVN un ka tām ir jāatbilst vienotā tirgus noteikumiem;

10. apgalvo, ka gadījumā, ja Apvienotajai Karalistei tiktu uzticēta tādu Savienības budžeta pašu resursu iekasēšana, kas būtu jāatmaksā atpakaļ Savienībai, Savienības finanšu interešu aizsardzības dabisks pasākums būtu ieviest pienācīgu uzraudzības mehānismu attiecībā uz to, vai pareizi tiek īstenota procedūra tādu preču atklāšanai, “kuras vēlāk varētu tikt pārvietotas uz Savienību”. Ar šiem noteikumiem ir jāgarantē, ka lauksaimniecības un pārtikas produktu kontrole, piemēram, fitosanitārā kontrole, nav mazāk stingra kā jebkurā citā ievešanas vietā ES dalībvalstī. Tāpat arī nevajadzētu būt iespējai neievērot atbilstību vienotā tirgus noteikumiem. Nedrīkst pastāvēt iespēja tirgotājiem gūt labumu no darījumu novirzīšanas uz vietām, kur varētu izvairīties no tiesību aktos noteiktajiem standarta pienākumiem;

11. uzsver, ka būtu jānodrošina iespēja Eiropas Parlamentam pienācīgi kontrolēt Apvienotās komitejas izstrādāto noteikumu saskaņotību un pielāgotību, kā arī jāgarantē ieviesto risinājumu efektivitāte.

Tādējādi Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Konstitucionālo jautājumu komiteju ieteikt Parlamentam sniegt piekrišanu Padomes lēmuma projektam par to, lai noslēgtu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (2018/0427(NLE)).

 

 

 


 

 

TRANSPORTA UN TŪRISMA KOMITEJAS VĒSTULE

Antonio Tajani

Konstitucionālo jautājumu komitejas

priekšsēdētājam

BRISELĒ

Temats: <Titre>Līgums par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas</Titre> <DocRef>2018/0427(NLE)</DocRef>

Godātais priekšsēdētāj!

Saskaņā ar Priekšsēdētāju konferences 2019. gada 7. februāra ieteikumu Transporta un tūrisma komiteja nolēma pieprasīt piemērot Reglamenta 56. panta 1. punktu, lai šīs vēstules veidā sniegtu atzinumu Konstitucionālo jautājumu komitejai.

 

Transporta un tūrisma komiteja vēlas izteikt šādas piezīmes:

1. atgādina par transporta nozares nozīmi izaugsmei un nodarbinātībai; uzsver, ka ar izstāšanās līgumu izveidotajai Apvienotajai komitejai ir jārisina jautājums par beznosacījumu savstarpējības prasību attiecībā uz abpusēju piekļuvi transporta tirgiem, jo īpaši aviācijas, dzelzceļa, autotransporta un jūrlietu nozarē, pilnībā ievērojot ES pasažieru tiesības, personu pārvietošanās brīvību un preču un pakalpojumu brīvu apriti;

2. uzsver nepieciešamību noslēgt nolīgumus, lai nodrošinātu transporta pakalpojumu nepārtrauktību starp ES un Apvienoto Karalisti;

3. uzsver nepieciešamību nodrošināt nepārtrauktu finansējumu infrastruktūras projektiem, par kuriem panākta kopīga vienošanās, jo īpaši TEN-T, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (CEF) un Eiropas vienotās gaisa telpas (SES) satvarā, kā arī kopīgām tehnoloģiju ierosmēm, piemēram, Clean Sky I un II; par ļoti svarīgu uzskata arī to, lai Apvienotā Karaliste pilnībā pildītu savas finansiālās saistības un pienākumus, pat ja to ilgums pārsniedz tās dalības ES ilgumu;

ņemot vērā iepriekš minētās piezīmes, Transporta un tūrisma komiteja iesaka Konstitucionālo jautājumu komitejai sniegt piekrišanu Līguma par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības ratifikācijai.

Ar cieņu

(paraksts) Karima Delli

 

 

 

 

CC:  D. Sassoli, priekšsēdētājam

A. Tajani, KPK priekšsēdētājam

Likumdošanas koordinācija

 

 


 

 

LAUKSAIMNIECĪBAS UN LAUKU ATTĪSTĪBAS KOMITEJAS VĒSTULE

Antonio Tajani

Konstitucionālo jautājumu komitejas

priekšsēdētājam

BRISELĒ

Temats: <Titre>Atzinums par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai parakstītu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas</Titre> <DocRef>(COM(2019/0194); COM(2018/0841); COM(2018/0834); COM(2018/0833) – C9-0148/2019 – 2018/0427(NLE))</DocRef>

Godātais priekšsēdētāj!

Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja iepriekš minēto jautājumu izskatīja 2020. gada 22. janvāra sanāksmē. Šajā sanāksmē[53] tā vienprātīgi nolēma aicināt par jautājumu atbildīgo Konstitucionālo jautājumu komiteju ieteikumā iekļaut turpmāk minētos ierosinājumus.

Ar cieņu

(paraksts) Norbert Lins

IEROSINĀJUMI

AGRI komiteja vēlas likt pievērst uzmanību turpmāk izklāstītajiem būtiskajiem punktiem, kas skar Brexit ietekmi uz ES lauksaimniecību, un izstāšanās līgumā un politiskajā deklarācijā ierosinātajiem risinājumiem.

 

1. ja runa ir par lauksaimniecības politiku kā tādu, šķiet, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās nepārvaramas problēmas nerada, jo KLP mehānismu piemērošanu Apvienotajai Karalistei un šai valstij paredzētos maksājumu veikšanu var samērā viegli pārtraukt; apstāklis, ka izstāšanās līgumā paredzētā pārejas perioda beigas sakrīt ar pašreizējās DFS (2014.–2020. gads) beigām, izstāšanās situāciju tikai atvieglo;

 

2. tomēr vēlamies norādīt, ka ikviens pārejas perioda pagarinājums būtu jāpapildina ar atbilstīgiem finansēšanas noteikumiem un ka rēķiniem šā perioda beigās ir jābūt nokārtotiem, kā ir paredzēts Nolīguma 132. pantā, neraugoties uz to, ka Apvienotā Karaliste atbilstoši DFS, sākot ar 2021. gadu, tiek uzskatīta par trešo valsti;

 

3. tas, ka Apvienotajā Karalistē joprojām tiek aizsargātas daudzas (vairāk nekā 3000) ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (ĢIN), kas attiecas uz ES izcelsmes lauksaimniecības produktiem, pārtikas produktiem vai dzērieniem, AGRI komitejai sarunās par izstāšanās līgumu ir radījis nopietnas bažas; šajā sakarībā Komiteja ir gandarīta, ka teksts šā brīža redakcijā nodrošina ES ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību Ziemeļīrijā un tādu ES ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību citās Apvienotās Karalistes daļās, kas tiks apstiprinātas līdz pārejas perioda beigām;

 

4. mēs vēlētos uzsvērt to, cik svarīgi ir šo aizsardzību saglabāt arī tajās vienošanās, kuras reglamentēs turpmākās attiecības; turklāt minēto vienošanos būtu jāpiemēro ne tikai visām spēkā esošajām ES ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, bet gan, mūsuprāt, tajā būtu jāiekļauj arī divpusēji sadarbības mehānismi, lai Apvienotā Karaliste un 27. dalībvalstu ES savstarpēji atzītu jaunās ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kas tiks apstiprinātas pēc pārejas perioda, un lai minētos mehānismus piemērotu attiecīgā gadījumā, kad Protokols par Īriju/Ziemeļīriju saskaņā ar tā 18. pantu vairs nebūtu piemērojams;

 

5. mēs ļoti labi apzināmies, ka Īrijas un Ziemeļīrijas jautājuma ietekme ar lauksaimniecības nozari vien neaprobežojas; tomēr, ņemot vērā tarifu un ar tarifiem nesaistītu šķēršļu nozīmi lauksaimniecībā, Īrijas un Ziemeļīrijas lauksaimniecības tirgu ļoti integrēto un savstarpēji atkarīgo raksturu, kā arī dzīvu dzīvnieku, gatavo produktu un tādu produktu pastāvīgo pārrobežu apriti, kuriem ir nepieciešama turpmāka pārstrāde, šā jautājuma raita risināšana īpaši svarīga ir tieši šajā nozarē; šajā sakarā AGRI komiteja atzinīgi vērtē status quo saglabāšanu, pašreizējo neredzamo robežu un ziemeļu-dienvidu sadarbību Īrijas salā saskaņā ar Lielās piektdienas vienošanos, ar nosacījumu, ka tiek sniegta demokrātiskā piekrišana, kas ir minēta Protokola par Īriju/Ziemeļīriju 18. pantā;

 

 

6. vienlaikus mēs vēlētos uzsvērt absolūto nepieciešamību nodrošināt protokola pareizu īstenošanu, lai ne tikai saglabātu iepriekš minēto status quo, bet arī novērstu likuma nepilnību veidošanos ES aizsardzībā ar tarifiem un ar tarifiem nesaistītā ES aizsardzībā; protokolā iekļautā regulējuma pabeigšanā izšķiroši svarīgs būs Apvienotās komitejas darbs; šie divi mērķi būtu jāatspoguļo ikvienā tādā nolīgumā un jāīsteno ar ikviena tāda nolīguma palīdzību, ar kuru reglamentē turpmākās attiecības gadījumā, kad Protokols saskaņā ar 18. pantu vairs piemērojams nebūtu;

 

7. galvenie Brexit sakarībā aktualizējušies lauksaimniecības jautājumi attiecas uz tirdzniecību; lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas produkti ir tie, kuriem Eiropas Savienībā, tāpat kā lielākajā daļā pasaules valstu, piemēro visaugstāko tarifu un ārpustarifu aizsardzības līmeni, kā tas, iespējams, būs arī Apvienotajā Karalistē; tādēļ šī nozare, Apvienotajai Karalistei izstājoties no muitas savienības un vienotā tirgus, pārejas perioda beigās, visticamāk, cietīs visvairāk, jo īpaši tāpēc, ka tirdzniecības apjomi šajā gadījumā ir ievērojami: pamatojoties uz pašreizējām tirdzniecības plūsmām, Apvienotā Karaliste pēc Brexit varētu kļūt par 27 dalībvalstu ES galveno lauksaimniecības pārtikas tirdzniecības partneri gan attiecībā uz eksportu, gan — importu;

 

8. tādēļ mēs vēlamies norādīt, ka gadījumā, ja izstāšanās līgums stāsies spēkā, būs ārkārtīgi svarīgi izmantot pārejas periodu, lai risinātu sarunas par visaptverošu regulējumu, ar kuru tiks izveidota brīvās tirdzniecības zona, kā tas ir paredzēts politiskajā deklarācijā; ja tas izdarīts netiks, lauksaimniecības nozarē no divpusējās tirdzniecības viedokļa var iestāties reāla “bezizejas” situācija, jo Apvienotā Karaliste un 27 dalībvalstu ES tirdzniecību īstenos saskaņā ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem, nekādu preferenciālu piekļuvi otras puses tirgum neparedzot, un, iespējams, sāks atšķirties arī abu pušu attiecīgais tiesiskais regulējums; vēlamies stingri uzsvērt, ka AGRI komitejas skatījumā būtu jādara viss iespējamais, lai šādu situāciju nepieļautu; ja tas izrādīsies neiespējami un pārejas periods beigsies ar “bezizejas” situāciju, AGRI komiteja mudinās Komisiju nodrošināt pietiekami daudz resursu, lai mazinātu ietekmi uz lauksaimniekiem un lauksaimniecības pārtikas nozari, — tāpat, kā bija plānots rīkoties gadījumā, ja izstāšanās līgums netiktu ratificēts;

 

9. izšķiroša ietekme uz šo nozari būs arī jaunajai valsts lauksaimniecības politikai, ko Apvienotā Karaliste īstenos pēc izstāšanās no Eiropas Savienības, un jaunajiem tirdzniecības nolīgumiem, par kuriem tā vienosies ar citām trešām valstīm; tomēr nedz minētā politika, nedz nolīgumi šajā atzinumā par izstāšanās līgumu aplūkojamo jautājumu klāstā neietilpst;

 

10. līdz ar to AGRI komiteja stingri atbalsta izstāšanās līgumu redakcijā, par kādu vienojās ES un Apvienotās Karalistes sarunu vedēji un kurš ir iesniegts Parlamentam piekrišanas sniegšanas nolūkā, un cer, ka tā stāšanās spēkā un pareiza īstenošana pavērs ceļu vienošanās noslēgšanai par turpmākajām attiecībām, kurās, cik vien iespējams, tiks aizsargātas ES lauksaimniecības intereses.

 


 

 

JURIDISKĀS KOMITEJAS VĒSTULE

Antonio Tajani

Konstitucionālo jautājumu komitejas

priekšsēdētājam

BRISELĒ

Temats: <Titre>Juridiskās komitejas atzinums par Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas</Titre> <DocRef>(2018/0427(NLE))</DocRef>

 

Juridiskās komitejas koordinatori 2019. gada 6. novembra sanāksmē nolēma saskaņā ar Reglamenta 56. panta 1. punktu sniegt atzinumu vēstules veidā par Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas[54] („Izstāšanās līgums”), galveno uzmanību pievēršot mūsu komitejas kompetencēm. Saskaņā ar Priekšsēdētāju konferences 2019. gada 24. oktobra lēmumu 2019. gada 6. novembris mani kā komitejas priekšsēdētāju iecēla par atzinuma sagatavotāju, un atzinums ir sagatavots vēstules veidā.

 

 

Ieteikums

 

Juridiskā komiteja 2020. gada 16. janvāra sanāksmē ar 17 balsīm „par”, 1 balsi „pret” un 2 atturoties[55] attiecīgi nolēma ieteikt Konstitucionālo jautājumu komitejai nesniegt piekrišanu izstāšanās līgumam, kamēr Apvienotās Karalistes izstāšanās līguma likumprojekts, ar ko paredzēts īstenot izstāšanās līgumu, nav pieņemts galīgajā variantā un to nav parakstījušas visas attiecīgās Apvienotās Karalistes instances un nav novērtētas tā juridiskās sekas, lai turpmāk īstenotu Izstāšanās līgumu.

 

Juridiskā komiteja ieteikumu ir sniegusi, pienācīgi ņemot vērā Izstāšanās līguma noteikumus, jo īpaši tā 4. un 5. pantu, II daļu par pilsoņu tiesībām, III daļas IV sadaļas noteikumus par intelektuālo īpašumu, VI sadaļu par pašreizējo tiesu iestāžu sadarbību civillietās un komerclietās un to ciešo saistību ar notikumiem pirms pārejas perioda beigām; X sadaļu par Savienības tiesas un administratīvajiem procesiem; XII sadaļu par privilēģijām un imunitāti, jo īpaši noteikumus par Eiropas Parlamenta deputātu imunitāti un XIII sadaļu par citiem jautājumiem, kas saistīti ar Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru darbību, IV daļu par pāreju un VI daļu par institucionāliem un nobeiguma noteikumiem, jo īpaši ņemot vērā I sadaļu par konsekventu interpretāciju un piemērošanu.

 

Juridiskās komitejas vārdā vēlos vērst Konstitucionālo jautājumu komitejas uzmanību uz turpmāk izklāstītajiem elementiem, kas uzskatāmi par būtiskiem piekrišanas sniegšanai.

 

Dalībvalsts izstāšanās no Eiropas Savienības, lai gan tai ir suverēnas tiesības, būtu jānosaka pēc iespējas pienācīgā veidā, lai, no vienas puses, negatīvi neietekmētu Eiropas Savienību, tās pilsoņus un Eiropas integrācijas procesu un, no otras puses, pēc iespējas ierobežotu tūlītējas negatīvas sekas dalībvalstīm, kas izstājušās, un tās pilsoņiem.

 

Bez vienošanās par izstāšanos Apvienotā Karaliste automātiski izstātos no Eiropas Savienības 2020. gada 31. janvārī, taču tas notiktu haotiski.

 

Savā 2017. gada 29. marta paziņojumā Apvienotā Karaliste ir darījusi zināmu savu nodomu nepakļauties Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijai.  Parlaments 2017. gada 3. oktobra rezolūcijā par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti uzsvēra, jo īpaši attiecībā uz pilsoņu tiesībām, ka, īstenojot apņemšanos nodrošināt, ka 27 ES dalībvalstu pilsoņu, kas dzīvo Apvienotajā Karalistē, tiesībām tiek noteikta tieša piemērojamība, iekļaujot izstāšanās līgumu Apvienotās Karalistes tiesību aktos, un tas būtu jāveic tā, lai novērstu tā vienpusēju grozīšanu, ļautu ES pilsoņiem tieši atsaukties uz izstāšanās līgumā paredzētajam tiesībām Apvienotās Karalistes tiesās un valsts pārvaldē, piešķirot tam primāru spēku pār Apvienotās Karalistes tiesībām. Turklāt Parlaments ir uzsvēris — lai nodrošinātu ES tiesiskā regulējuma konsekvenci un integritāti, Eiropas Savienības Tiesai (EST) ir jāsaglabā tādas vienīgās kompetentās iestādes statuss, kura interpretē un piemēro Eiropas Savienības tiesību aktus un izstāšanās līgumu.  Šajā kontekstā būtu jānorāda, ka saskaņā ar Izstāšanās līguma noteikumiem un nosacījumiem Apvienotā Karaliste ir piekritusi īpašiem noteikumiem attiecībā uz EST jurisdikciju un Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu.  Tas ir būtisks Izstāšanās līguma elements, un jebkāda vienpusēja atkāpe no tā noteikumiem šajā sakarībā, jo īpaši pieņemot īstenošanas noteikumus, piemēram, Izstāšanās līguma likumprojektu, ir absolūts pamats tam, ka Eiropas Parlaments atturas no piekrišanas sniegšanas.  No tā izriet, ka Parlamenta piekrišanu var sniegt tikai ar nosacījumu, ka puses pilnībā un labticīgi ievēro Izstāšanās līgumā panākto rūpīgi līdzsvaroto risinājumu attiecībā uz Tiesas jurisdikciju un tās lomu Savienības tiesību aktu un paša Izstāšanās līguma interpretēšanā un piemērošanā.

 

Ir ļoti svarīgi līdz pārejas perioda beigām pilnībā un pēc iespējas lielākā mērā saglabāt Apvienotajā Karalistē dzīvojošo 27 ES dalībvalstu pilsoņu un ES dzīvojošo Apvienotās Karalistes pilsoņu, jo īpaši ģimeņu un neaizsargāto pilsoņu, tiesības un jo īpaši attiecībā uz iegūtajām tiesībām.  Tas jau no sarunu sākuma bija Parlamenta galvenā pamatnostādne un nosacījums piekrišanas sniegšanai, un gan šī pamatnostādne, gan nosacījums obligāti jāsaglabā.

 

Apvienotās Karalistes sakārtota izstāšanās no Eiropas Savienības ir ārkārtīgi svarīga Ziemeļīrijai un tās turpmākajām attiecībām ar Īriju, lai nodrošinātu mieru un tādējādi saglabātu visas Lielās piektdienas vienošanās daļas.  Šajā sakarībā ir jānorāda, ka pārskatītā Protokola par Īriju un Ziemeļīriju grozīto noteikumu īstenošana var radīt problēmas, un tie būs rūpīgi jāizstrādā un jāuzrauga.  Viens no elementiem, kas būs rūpīgi jāpārbauda un jāapsver, attiecas uz to uzņēmumu jurisdikciju, kuri veic uzņēmējdarbību un darbojas Ziemeļīrijā.

 

Apvienotās Karalistes Izstāšanās līguma likumprojekts, ar ko paredzēts īstenot Izstāšanās līgumu, ir Apvienotās Karalistes iekšējās tiesiskās kārtības akts, un tā juridiskās sekas attiecībā uz Izstāšanās līguma īstenošanu ir būtiskas piekrišanas sniegšanai.  Tie būtu rūpīgi jāanalizē, pirms tiek pieņemts lēmums par piekrišanu, un, ja piekrišana tiek dota, tie būs cieši jāuzrauga gan Apvienotajai Karalistei, gan Eiropas Savienībai.

 

Neatkarīgā uzraudzības iestāde, kuru pašlaik veido Apvienotā Karaliste, kļūs kompetenta saņemt ES-27 pilsoņu sūdzības par iespējamiem tādu viņu tiesību pārkāpumiem, kas izriet no Izstāšanās līguma. Tā būs kompetenta uzsākt izmeklēšanas darbības un celt prasību tiesā. Ņemot vērā šīs struktūras turpmāko svarīgo lomu, nodrošinot atbilstību Izstāšanās līgumam un līdz ar to arī ES tiesību aktiem, ir ārkārtīgi svarīgi, lai šī iestāde tiktu izveidota tā, lai tā varētu ātri un pilnīgi neatkarīgi reaģēt uz Savienības pilsoņu sūdzībām.

 

Izstāšanās līgumā ir paredzēts pārejas periods līdz 2020. gada beigām, kuru var pagarināt līdz 1 vai 2 gadiem; Saskaņā ar Izstāšanās līgumu pārejas periodā Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām ir pilnvaras, kas tām piešķirtas Savienības tiesībās attiecībā uz Apvienoto Karalisti, kā arī attiecībā uz fiziskām un juridiskām personām, kas dzīvo vai ir izveidotas Apvienotajā Karalistē. Jo īpaši Eiropas Savienības Tiesai ir Līgumos paredzētā jurisdikcija.  Būtu jānorāda, ka pārejas perioda pagarināšanas iespēja būtu pienācīgi jāapsver, lai vēl vairāk veicinātu Apvienotās Karalistes sakārtotu izstāšanos, pabeidzot sarunas par turpmākajām attiecībām starp Apvienoto Karalisti un Eiropas Savienību.

 

Ticu, ka iepriekš sniegtais izklāsts dos noderīgu ieguldījumu ziņojumā, kas jāizstrādā Konstitucionālo jautājumu komitejai.

Ar cieņu

Lucy Nethsingha

 


 

 

PILSOŅU BRĪVĪBU, TIESLIETU UN IEKŠLIETU KOMITEJAS VĒSTULE

Antonio Tajani

Konstitucionālo jautājumu komitejas

priekšsēdētājam

BRISELĒ

Temats: <Titre>Atzinums par Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas noslēgšanu</Titre> <DocRef>(2018/0427(NLE))</DocRef>

Godātais priekšsēdētāj!

Man ir tas gods informēt, ka pēc Komiteju priekšsēdētāju konferences 2019. gada 12. februāra lēmuma, ko apstiprināja 2019. gada 14. februāra pušu konferencē, LIBE komiteja 2019. gada 26. februārī bija nolēmusi pieprasīt, lai tā saistībā ar minēto procedūru varētu AFCO komitejai iesniegt atzinumu vēstules veidā saskaņā ar Reglamenta 56. panta 1. punktu.

Komiteja šo atzinumu pieņēma 2020. gada 13. janvāra sanāksmē. Minētajā sanāksmē komiteja nolēma aicināt par jautājumu atbildīgo Konstitucionālo jautājumu komiteju ieteikuma projektā iekļaut turpmāk izklāstītos ierosinājumus.

 

Tāpēc ar šo es pārsūtu LIBE komitejas atzinumu, kas sastāv no divām daļām, proti, A daļas (Vispārīgie apsvērumi) un B daļas (Tematiskie apsvērumi atbilstoši LIBE kompetences jomām). Atzinumā aplūkoti LIBE komitejas kompetencē esošie jautājumi, kas ir būtiski sakārtotam un pienācīgi sagatavotam izstāšanās procesam, proti, ES un Apvienotās Karalistes pilsoņu stāvoklis un tiesības, personas datu aizsardzība, patvērums, migrācija un robežu pārvaldība, kā arī drošība, sadarbība tiesībaizsardzības jomā un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās. Šajā nolūkā tajā sniegtas tikai piezīmes par izstāšanās līguma projekta tekstu, tostarp ņemot vērā ES un Apvienotās Karalistes sadarbības iespējamību nākotnē.

 

 

Ar cieņu

Juan Fernando López Aguilar


IEROSINĀJUMI

A. Vispārīgie apsvērumi

LIBE komiteja uzsver, ka ir jānodrošina, lai ietekme, ko rada Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES, būtu pēc iespējas mazāka. Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz iepriekš minētajiem LIBE komitejas kompetencē esošajiem jautājumiem, jo tie ietekmē cilvēku dzīves pamataspektus. 

LIBE komiteja uzskata, ka izstāšanās līguma mērķis ir izveidot sistēmu sakārtotai izstāšanās procedūrai, kas pēc iespējas samazinātu Apvienotās Karalistes izstāšanās radītās negatīvās sekas.

Visbeidzot, mūsu komiteja uzskata, ka jebkādas turpmākas starptautiskās sadarbības ietvaros starp ES un Apvienoto Karalisti arī turpmāk būtu kopīgi jāievēro starptautiskās tiesības, cilvēktiesības un tiesiskums.

B. Tematiskie apsvērumi

1.  Pilsoņu tiesības

Saskaņā ar EP 2018. gada 14. maija rezolūciju[56] ir jānodrošina, ka "Brexit neietekmē to ES pilsoņu un Apvienotās Karalistes pilsoņu tiesības, kuri likumīgi uzturas attiecīgi Apvienotajā Karalistē un ES 27", un mūsu komiteja atzinīgi vērtē izstāšanās līgumu par to, ka šī būtiskā Parlamenta prasība ir īstenota dzīvē. Pozitīvi ir arī tas, ka Apvienotās Karalistes un ES saistības šajā jomā ir balstītas uz savstarpējības principu.

Tāpēc LIBE komitejai ir ļoti svarīgi, ka atbilstoši izstāšanās līgumam pārejas periodā tiks saglabātas pilsoņu tiesības, tostarp to interpretācija tiesā, kas abu pušu pilsoņiem dos arī iespēju un laiku savas dzīves plānošanai. Tāpat līguma 39. pants garantē "aizsardzību mūža garumā", turklāt šajā saistībā pozitīvi vērtējama ir arī Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijas paplašināšana arī pēc izstāšanās un tās judikatūras saistošais raksturs, kas iesniegta pirms pārejas perioda beigām. Turklāt mūsu komiteja atzinīgi vērtē pašreizējo ģimenes locekļu un nākamo pēcnācēju vispārēju iekļaušanu izstāšanās līgumā, kā arī saistītās ģimenes atkalapvienošanās garantijas, aizsardzību pret izraidīšanu, drošības pasākumus attiecībā uz prasībām pierādīt uzturēšanās tiesības un attiecīgās procesuālās tiesības, kā arī Apvienotās Karalistes valdības saistīto solījumu pārejas periodā — pretēji nesenajai praksei — nepiemērot visaptverošas veselības apdrošināšanas prasības tiem Savienības pilsoņiem, kuri iesniedz pieteikumu pirmspastāvīgā iedzīvotāja vai pastāvīgā iedzīvotāja statusa saņemšanai.

 

Izstāšanās līgumā ir minēti arī daži brīdinājumi, jo tā noteikumi neattieksies uz atsevišķām iedzīvotāju kategorijām, uz kurām atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas interpretācijai pašlaik attiecas ES tiesību akti (piemēram, noteikumi neattieksies uz Apvienotās Karalistes valstspiederīgajiem, kas atgriežas Apvienotajā Karalistē ar ģimenes locekļiem, kuri ir trešās valsts pilsoņi, uz personām ar invaliditāti un to aprūpētājiem, uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas dzīvo Apvienotajā Karalistē un kam ir spēcīgas juridiskās saites ar dalībvalstīm, piemēram, trešo valstu valstspiederīgie, kas dzimuši ES, atzīti bēgļi un bezvalstnieki). Tomēr kopumā izstāšanās līguma noteikumi veido sistēmu, kas nodrošinās vismaz zināmu juridisko noteiktību un paredzamību un lielā mērā aizsargās tiesības, ko ES un Apvienotās Karalistes pilsoņi izmantojuši saistībā ar to tiesībām, ko paredz brīva pārvietošanās un Savienības pilsonība.

LIBE komiteja pauž bažas par atšķirīgajām Ziemeļīrijas pilsoņu tiesībām atkarībā no to valstspiederības; mudina Apvienotās Karalistes iestādes nodrošināt, ka netiek samazinātas Ziemeļīrijas pilsoņu tiesības, bet tiek pilnībā ievērotas visas Lielās piektdienas vienošanās daļas.

Pašreizējā situācijā pēc pārejas perioda beigām Apvienotās Karalistes pilsoņiem vairs nebūs tiesību brīvi pārvietoties no dalībvalsts, kurā viņi dzīvoja, uz citu dalībvalsti un, lai viņi turpmāk varētu brīvi pārvietoties, viņu vienīgā iespēja būtu pieteikties dalībvalsts pilsonībai saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai pastāvīgā iedzīvotāja statusa saņemšanai saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Komiteja uzskata, ka nākotnē paredzētajā starptautiskajā nolīgumā arī pēc pārejas perioda beigām būtu pilnībā jāsaglabā gan ES, gan Apvienotās Karalistes pilsoņu tiesības, ko garantē izstāšanās līgums. Turklāt LIBE komitejai ir svarīgi, lai turpmāks pilsoņu tiesību konkretizējums, tostarp Apvienotās Karalistes valstspiederīgo brīva pārvietošanās ES atbilstoši savstarpējības principam, būtu nākotnē paredzētā starptautiskā nolīguma starp ES un Apvienoto Karalisti stūrakmens un nedalāma tā teksta daļa. Tāpat ir būtiski, lai ES 27 dalībvalstis precizētu regulējumu, kas katrai no tām jāpiemēro attiecībā uz Apvienotās Karalistes pilsoņiem, kuri vēlas iegūt pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Šiem pasākumiem jābūt lietotājdraudzīgiem un pārredzamiem, lai atvieglotu procesu, kā arī jābūt pieejamiem bez maksas.

Turklāt LIBE komitejai ir bažas par pašreizējo ES pilsoņu uzturēšanās statusa nostiprināšanas shēmu, ko ieviesušas Apvienotās Karalistes iestādes un kas ļauj Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem iesniegt pieteikumu pastāvīgā iedzīvotāja un pirmspastāvīgā iedzīvotāja statusa saņemšanai Apvienotajā Karalistē. Pēc iespējas drīzāk un vēlākais līdz pārejas perioda beigām būtu īpaši jārisina turpmāk minētie jautājumi:

i)   jānodrošina, ka Apvienotās Karalistes iestādes, veicot īpašus pasākumus, novērš problēmas, kas rodas pieteikuma elektroniskā rakstura dēļ (dažu kategoriju Savienības pilsoņiem ir grūti piekļūt pieteikumam; automātiski tiek nepareizi piešķirts statuss, proti, pastāvīgā iedzīvotāja statusa vietā tiek piešķirts pirmspastāvīgā iedzīvotāja statuss; nav iespējams iesniegt dažādu dokumentu papīra formāta dokumentu), kā arī citas problēmas, kas saistītas ar piekļuvi pieteikumam;

ii)  jānodrošina pilnīga neatkarība neatkarīgajai uzraudzības iestādei, kura pārskata un pārrauga sistēmas darbību, un ātri jārīkojas attiecībā uz Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu sūdzībām;

iii)  jānodrošina, ka tiek veikti pasākumi, lai sasniegtu neaizsargātus pilsoņus un risinātu viņu situāciju pirms un pēc termiņa, un jāmazina sekas tiem Savienības pilsoņiem, kuri pirms pieteikuma iesniegšanas termiņa beigām ne savas vainas dēļ nav iesnieguši pieteikumu ES pilsoņu uzturēšanās statusa nostiprināšanas shēmā; pilsoņiem, kuriem parasti piešķirtu uzturēšanās tiesības, ir jāvairās noteikt kriminālatbildību, diskriminēt, aizturēt un deportēt.

 

2.  Datu aizsardzība

Datu aizsardzības jautājumā LIBE komiteja piekrīt izstāšanās līguma mērķim nodrošināt to personu aizsardzības nepārtrauktību Savienībā, kuru personas dati Apvienotajā Karalistē tiks apstrādāti pēc izstāšanās dienas. Līguma 70.–71. pants paredz regulējumu šā mērķa sasniegšanai pārejas periodā un pēc tam. Tāpēc Komisijai ir nekavējoties jānovērtē Apvienotās Karalistes datu aizsardzības tiesiskā regulējuma atbilstība.

Lai gan līguma noteikumi skaidri paredz pienākumu nodrošināt ES personu aizsardzību pēc Brexit, ir tomēr jānodrošina, ka praktiskie paņēmieni, kas tiks īstenoti, pilnībā atbilst šim mērķim. LIBE komiteja uzsver, ka ir jāveic Apvienotās Karalistes datu aizsardzības tiesiskā regulējuma rūpīga un padziļināta analīze, lai pierādītu, ka ir izpildīti gan visi nosacījumi, kas paredzēti Savienības datu aizsardzības tiesību aktos, jo īpaši Regulā (ES) 2016/679 un Regulā (ES) 2018/1725, kā arī Direktīvā (ES) 2016/680, gan Eiropas Savienības Tiesas judikatūra, lai nodrošinātu aizsardzības līmeni, kas ir būtībā līdzvērtīgs Eiropas Savienības sniegtajam aizsardzības līmenim. LIBE komiteja atzīst, ka Apvienotā Karaliste savos tiesību aktos ir ieviesusi ES datu aizsardzības paketi. Tas būtu pamats atbilstības novērtēšanai. LIBE komiteja uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš Apvienotajā Karalistē ieviestajam tiesiskajam regulējumam valsts drošības vai personas datu apstrādes jomā, ko veic tiesībaizsardzības iestādes vai ko veic attiecībā uz migrācijas jautājumiem. Tā atgādina, ka masveida novērošanas programmas, piemēram, Tempora, varētu nebūt līdzvērtīgas ES datu aizsardzības noteikumiem, un stingri mudina ņemt vērā tiesu praksi šajā jomā, piemēram, Schrems lietā[57].

Ja Apvienotās Karalistes datu aizsardzības tiesiskajam regulējumam nevar piemērot lēmumu par aizsardzības līmeņa pietiekamību, Eiropas Savienībai būtu jāuzsver nepieciešamība ievērot datu aizsardzības noteikumus attiecībā uz starptautiskajiem datu sūtījumiem, lai nodrošinātu Savienības datu aizsardzības tiesību aktos noteiktās aizsardzības nepieciešamo nepārtrauktību.

Tāpat LIBE komiteja aicina dalībvalstu datu aizsardzības iestādes proaktīvi sekot līdzi visam izstāšanās procesam, lai veicinātu sekmīgu un sakārtotu izstāšanos, netraucējot datu subjektu tiesībām. 

3.  Drošība, tiesībaizsardzības iestāžu un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās

Attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās izstāšanās līgumā ir paredzēta skaidra un detalizēta kārtība visiem nepabeigtajiem kriminālprocesiem. Pārejas periodā, kura laikā joprojām tiks piemēroti attiecīgie, skaidri norādītie Savienības tiesību akti, varēs pabeigt minētos kriminālprocesus saskaņā ar tiesiskās noteiktības principu, kas ir visaptverošs princips krimināllikumos un procedūrās.

Attiecībā uz tiesībaizsardzības jomu un iekšējo drošību Apvienotajai Karalistei saskaņā ar izstāšanās līgumu pēc izstāšanās no ES vairs nebūs piekļuves Savienības informācijas sistēmām, no kurām svarīgākā ir Šengenas informācijas sistēma, kurā atrodama informācija gan par trešo valstu, gan ES valstspiederīgajiem. Izstāšanās līgumā ir izklāstīti noteikumi pasākumiem pārejas periodā, kas dos Apvienotajai Karalistei iespēju līdz minētā pārejas perioda beigām turpināt apmainīties ar informāciju, izmantojot sistēmas. Attiecībā uz vairākām svarīgām sistēmām, piemēram, SIS un SIENA, līgums paredz iespēju ar konkrētiem nosacījumiem uz ierobežotu laiku pēc pārejas perioda beigām apmainīties ar operatīvo informāciju, lai nodrošinātu, ka pārejas perioda beigās netiek zaudēta sistēmā esošās informācijas operatīvā vērtība. Šai līgumā noteiktajai kārtībai būtu jāsamazina sekas, ko rada pēkšņa atslēgšanās no Savienības informācijas sistēmām. Vērts atzīmēt, ka attiecībā uz dažām ES sistēmām, piemēram, PDR, šāda kārtība dos vajadzīgo laiku sarunām par turpmāku vienošanos saistībā ar PDR datu apmaiņu starp Apvienoto Karalisti un ES, kas Eiropas Savienības Tiesai arī būtu jāizvērtē.

Attiecībā uz turpmākajām attiecībām ar Apvienoto Karalisti Parlaments atgādina, ka Politiskajā deklarācijā, kurā izklāstīts Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvars, ir minēta plaša, visaptveroša un līdzsvarota drošības partnerība, kas paredzēs savstarpīgus pasākumus nolūkā savlaicīgi, efektīvi un produktīvi apmainīties ar pasažieru datu reģistra (PDR) datiem un šādu datu, kas glabājas attiecīgajās valstu PDR apstrādes sistēmās, apstrādes rezultātiem, DNS datiem, pirkstu nospiedumu datiem un transportlīdzekļu reģistrācijas datiem (Prīme), kā arī operatīvo sadarbību ar Eiropola un Eurojust starpniecību. Tomēr jāatgādina, ka, lai arī Apvienotajai Karalistei vairs nebija pienākuma piedalīties Savienības instrumentos policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā, izmantojot atteikšanās mehānismu, kas paredzēts Lisabonas līgumā, tā tomēr katrā atsevišķā gadījumā izvēlas likumdošanas pasākumus un, neraugoties uz 2016. gada balsojumu par izstāšanos no Eiropas Savienības, šķiet, ka Apvienotā Karaliste joprojām vēlas būt daļa no policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās arī pēc izstāšanās no Savienības. Ir jābūt skaidram un pastāvīgam regulējumam attiecībā uz Apvienotās Karalistes līdzdalību policijas un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās, nevis jāpieņem ad hoc lēmumi.  Lai nodrošinātu šādu sadarbību, ir svarīgi jēgpilni ievērot indivīdu pamattiesības, tostarp turpināt ievērot un īstenot ECTK, kā arī nodrošināt personas datu pienācīgu aizsardzību un efektīvas tiesiskās garantijas. LIBE komiteja uzskata, ka šīs sadarbības pamatā ir jābūt pilnīgai šo principu ievērošanai. Parlaments atgādina, ka Apvienotās Karalistes iestādes izgatavoja Šengenas informācijas sistēmā apstrādāto personas datu kopijas, nopietni pārkāpjot Savienības datu aizsardzības tiesību aktus, un ka šis pārkāpums līdz šim nav atrisināts; tādēļ, ņemot vērā iepriekš minētos priekšnoteikumus, Parlaments aicina Padomi un Komisiju novērst šo nopietno pārkāpumu un citus nopietnus pārkāpumus pirms sarunām par sadarbības kārtību un pēc tam, kad ir veikts situācijas ātrs un detalizēts novērtējums un sniegti attiecīgi ziņojumi Parlamentam.

4.  Patvērums, migrācija un robežu pārvaldība

Izstāšanās līgumā būtībā tikpat kā netiek pieminēts tāds jautājums kā turpmākā sadarbība patvēruma, migrācijas un robežu pārvaldības jomā.

Šajā saistībā būtu jāprecizē, kādā mērā Apvienotā Karaliste, jo īpaši Dublina, vēlētos turpināt sadarbību ar ES attiecībā uz kopējo Eiropas patvēruma sistēmu, jo pašlaik Apvienotā Karaliste piedalās vairāku instrumentu īstenošanā.  Tāpat migrācijas jomā, tostarp attiecībā uz starptautisko sadarbību, būtu nepieciešami attiecīgi precizējumi par turpmāko ES un Apvienotās Karalistes sadarbību. Ņemot vērā turpmāko dalību Savienības programmās, pasākumi jāparedz arī nākamajā nolīgumā attiecībā uz Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, jo šobrīd Apvienotā Karaliste saņem vislielāko summu (pasākumiem atgriešanās jomā).

Attiecībā uz robežu pārvaldību Apvienotajai Karalistei pašlaik nav atļauts kļūt par pilntiesīgu Frontex locekli, jo tā nepiekrita attiecīgajām Šengenas acquis daļām. Tomēr tā sadarbojas ar Frontex dažādos veidos, tostarp sniedz operatīvu atbalstu atgriešanās un robežu pārvaldības jomā, kā arī pilda novērotāja funkciju valdē. Nākotnē būtu svarīgi precizēt Frontex attiecības ar Apvienoto Karalisti kā ar trešo valsti. Tas pats secinājums attiecas uz nepieciešamību noteikt turpmākās ES un Apvienotās Karalistes attiecības informācijas apmaiņas jautājumos un plaša mēroga informācijas sistēmu izmantošanas jautājumos robežu pārvaldībai, jo īpaši, lai precizētu jauno kārtību pārvaldības un juridiskās noteiktības ziņā.

Tādējādi LIBE komiteja aicina par jautājumu atbildīgo AFCO komiteju ieteikt Parlamentam sniegt piekrišanu Padomes lēmuma projektam par to, lai noslēgtu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (2018/0427(NLE)).

 


 

LŪGUMRAKSTU KOMITEJAS VĒSTULE

Konstitucionālo jautājumu komitejas

priekšsēdētājam

Antonio Tajani

BRISELĒ

Temats: <Titre>Atzinums attiecībā uz Padomes lēmumu par to, lai parakstītu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas</Titre> <DocRef>(2018/0427(NLE))</DocRef>

Godātais priekšsēdētāja kungs!

Rakstu jums saistībā ar jūsu komitejas pienākumu sniegt piekrišanu Padomes lēmumam par to, lai parakstītu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (2018/0427(NLE)). Lūgumrakstu komiteja savā 2020. gada 21. janvāra sanāksmē pieņēma atzinumu kā vēstuli, ar kuru man ir tas gods jūs tagad iepazīstināt.

Minētajā sanāksmē[58] Lūgumrakstu komiteja nolēma aicināt Konstitucionālo lietu komiteju kā par šo jautājumu atbildīgo komiteju ieteikt Parlamentam piekrist Padomes lēmumam.

LESD 227. pantā ir paredzētas tiesības visiem ES pilsoņiem un visiem uzņēmumiem, kuru mītnes vieta atrodas ES teritorijā, vai iedzīvotājiem, kuri uzturas ES teritorijā, Eiropas Parlamentā vērsties ar lūgumrakstu. Tas nozīmē, ka pēc Brexit Apvienotās Karalistes pavalstniekiem, kas dzīvo Apvienotajā Karalistē, pēc 31. janvāra tiesību piedalīties Eiropas pilsoņu iniciatīvā vairs nebūs un viņi zaudēs tiesības iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam un tiesības vērsties pie ombuda pēc pārejas perioda beigām (31. decembra). ES pilsoņi, kas atrodas Apvienotajā Karalistē, visas minētās tiesības saglabās, savukārt AK pavalstnieki, kas uzturas Eiropas Savienībā, zaudēs tiesības piedalīties Eiropas pilsoņu iniciatīvā, taču viņiem aizvien būs tiesības iesniegt lūgumrakstu.

Lūgumrakstu komiteja par ļoti nozīmīgiem uzskata 210 lūgumrakstus, kas ir saņemti no iedzīvotājiem, kuri pauž savas nopietnās bažas par Brexit ietekmi uz viņu tiesībām, jo īpaši tiesībām vērsties pie Ombuda, un tiesībām piedalīties Eiropas Pilsoņu iniciatīvā. Lūgumrakstu komiteja papildus tam saņēma daudzus lūgumrakstus par ģimenes atkalapvienošanas tiesībām, veselības aprūpi, balsošanas tiesībām un uzturēšanos. Lūgumrakstu komiteja tādēļ vēlētos uzsvērt to, cik svarīga ir pilsoņu to tiesību aizsardzība, kas ir garantētas ar Izstāšanās nolīgumu.

Lūgumrakstu komiteja atgādina, ka iedzīvotāju tiesību aizsardzība vienmēr ir bijusi tās galvenā prioritāte. Tā konstatē, ka minētajā nolīgumā ir iekļautas normas par tāda statusa un tiesību aizsardzību, kas ir noteiktas Savienības tiesībās un ir domātas ES un AK pilsoņiem/pavalstniekiem un viņu ģimeņu locekļiem, kurus skar Apvienotās Karalistes izstāšanās. Lūgumrakstu komiteja norāda, ka Izstāšanās nolīgumā ir paredzētas to Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzības garantijas, kas izmantoja savas tiesības uz pārvietošanās brīvību Apvienotajā Karalistē saskaņā ar Savienības tiesībām pirms pārejas laikposma beigām un joprojām šajā valstī uzturas, minētajam laikposmam beidzoties, kā arī to AK pavalstnieku tiesību aizsardzības garantijas, kas izmanto tādas pašas tiesības kādā no ES 27 dalībvalstīm.

Lūgumrakstu komiteja atgādina, ka tiesības balsot vēlēšanās ir uzskatāmas par pamattiesībām, kas visu dalībvalstu konstitucionālajās tradīcijās ir kopīgas un ir nostiprinātas ES līgumos — tās tajos ir formulētas kā tiesības uz dalību politiskajos procesos. Lūgumrakstu iesniedzēji savos lūgumrakstos bieži skar jautājumu par dalību demokrātiskajā dzīvē un vēlēšanu tiesību izmantošanu no tādu ES pilsoņu puses, kas dzīvo citā dalībvalstī.

Lūgumrakstu komiteja tādēļ pauž nožēlu, ka daudziem AK pavalstniekiem tika liegtas tiesības balsot, kaut arī citā dalībvalstī viņi bija nodzīvojuši vairāk kā 15 gadus. AK savu pavalstnieku vēlēšanu tiesības neatzina, pieņemot, ka no valsts izbraukušās personas viņu dzimtenē pieņemtie politiskie lēmumi neskar. AK papildus tam noliedza savu pavalstnieku tiesības piedalīties Eiropas vēlēšanās, ja viņi pastāvīgi dzīvo kādā trešā valstī, tostarp — pat dalībvalstī.

Komiteja pauž nožēlu, ka daudziem AK pavalstniekiem un nevienam 27 dalībvalstu ES pilsonim balsot Brexit referendumā ļauts netika, kaut arī balsojuma iznākums viņu dzīves ietekmē radikāli. Tiesības balsot vēlēšanās un juridiski saistošos referendumos ir uzskatāmas par pamattiesībām un ir jāaizsargā, neskatoties ne uz ko. Tās nevar atteikt pilsoņiem, kuri nolemj apmesties uz dzīvi citā dalībvalstī un brīvi tajā pārvietoties

Visbeidzot, taču ne mazāk svarīgi, — Lūgumrakstu komiteja uzsver, ka uzņemošā valsts nodrošina, lai visas administratīvās procedūras, saskaņā ar kurām iesniedz pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasījumu, būtu raitas, pārredzamas un vienkāršas un netiktu uzlikts nevajadzīgs slogs. Komiteja uzskata, ka AK Iekšlietu ministrijas ierosinātā sistēma “reģistrācijas procedūra”, atbilstoši kurai ES 27 dalībvalstu pilsoņi iesniedz pieprasījumu par pastāvīgā iedzīvotāja statusu, pietiekami, pārredzama un vienkārša nav un ka, to īstenojot, ES 27 dalībvalstu pilsoņiem tiek uzlikts nevajadzīgs un netaisnīgs administratīvais slogs —, pat riskējot liegt pilsoņiem tiesības uz uzturēšanos, uz kuru viņiem tiesības juridiski noteikti ir.

Lūgumrakstu komiteja pauž bažas par pilsoņu uzturēšanās statusa nostiprināšanas sistēmas šā brīža īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz to, ka patvaļīgi tiek izmantots nenostiprinātības statuss, lai pilnvērtīgus nostiprinātos statusus nepiemērotu, aizbildinoties ar tīri tehniskiem iemesliem, un bažas par iespējamajām sekām tām personām, kuras pieprasījumu termiņā neiesniedz. Minēto rūpestu pamatā ir Iekšlietu ministrijas izteikumi par ES pilsoņu iespējamu deportēšanu un tādu pasākumu trūkums, ar kuriem varētu palīdzēt neaizsargātiem iedzīvotājiem.

Ņemot vērā iepriekš teikto, Lūgumrakstu komiteja aicina AK iestādes veikt visu nepieciešamo, lai nodrošinātu to, ka Apvienotajā Karalistē dzīvojošo ES pilsoņu tiesības tiek pienācīgi aizsargātas un garantētas.

Lūgumrakstu komiteja aicina Konstitucionālo lietu komiteju Parlamentam ieteikt piekrist Padomes lēmumam par to, lai parakstītu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas.

 

 

Ar cieņu

 

 

 

Dolors Montserrat

Lūgumrakstu komitejas

priekšsēdētāja

 

 

 


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS PROCEDŪRA

Virsraksts

Priekšlikums par to, lai parakstītu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas

Atsauces

21105/3/2018 – C9-0148/2019 – 21105/1/2018 – C8-0031/2019 – 2018/0427(NLE)

Apspriešanās/piekrišanas pieprasījuma datums

11.1.2019

 

 

 

Atbildīgā komiteja

 Datums, kad paziņoja plenārsēdē

AFCO

30.1.2019

 

 

 

Komitejas, kurām lūgts sniegt atzinumu

 Datums, kad paziņoja plenārsēdē

AFET

14.2.2019

INTA

14.2.2019

EMPL

11.3.2019

ENVI

14.2.2019

 

IMCO

14.11.2019

TRAN

11.3.2019

AGRI

14.11.2019

JURI

14.2.2019

 

LIBE

11.3.2019

PETI

14.11.2019

 

 

Referenti

 Iecelšanas datums

Guy Verhofstadt

23.1.2020

 

 

 

Izskatīšana komitejā

23.1.2020

 

 

 

Pieņemšanas datums

23.1.2020

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

23

3

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Martina Anderson, Gerolf Annemans, Catherine Bearder, Geert Bourgeois, Richard Corbett, Pascal Durand, Daniel Freund, Esteban González Pons, Laura Huhtasaari, Rupert Lowe, Aileen McLeod, Giuliano Pisapia, Domènec Ruiz Devesa, Pedro Silva Pereira, Antonio Tajani, László Trócsányi, Guy Verhofstadt, Loránt Vincze, Rainer Wieland

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gwendoline Delbos-Corfield, Danuta Maria Hübner, Miapetra Kumpula-Natri, Jaak Madison, Mairead McGuinness, Maite Pagazaurtundúa

Aizstājēji (209. panta 7. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Robert Rowland

Iesniegšanas datums

23.1.2020

 


 

ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

23

+

ECR

Geert Bourgeois

GUE/NGL

Martina Anderson

ID

Gerolf Annemans, Laura Huhtasaari, Jaak Madison

NI

Rupert Lowe, Robert Rowland

PPE

Esteban González Pons, Danuta Maria Hübner, Mairead McGuinness, Antonio Tajani, László Trócsányi, Loránt Vincze, Rainer Wieland

RENEW

Pascal Durand, Maite Pagazaurtundúa, Guy Verhofstadt

S&D

Miapetra Kumpula-Natri, Giuliano Pisapia, Domènec Ruiz Devesa, Pedro Silva Pereira

VERTS/ALE

Gwendoline Delbos-Corfield, Daniel Freund

 

3

-

RENEW

Catherine Bearder

S&D

Richard Corbett

VERTS/ALE

Aileen McLeod

 

0

0

 

 

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+ : par

- : pret

0 : atturas

[1]  OV C 384 I, 12.11.2019., 1. lpp.

[2]  OV C 384 I, 12.11.2019., 178. lpp.

[5]  OV L 278 I, 30.10.2019., 1. lpp.

[6]  OV C 298, 23.8.2018., 24. lpp.

[7]  OV C 346, 27.9.2018., 2. lpp.

[8]  OV C 369, 11.10.2018., 32. lpp.

[9]  OV C 162, 10.5.2019., 40. lpp.

[10]  Pieņemtie teksti P9_TA(2019)0016.

[11] OV C 298, 23.8.2018., 24. lpp.

[12] Eiropadomes nostādnes sakarā ar Apvienotās Karalistes paziņojumu saskaņā ar LES 50. pantu (EUCO XT 20004/17).

[13] Padomes Lēmums (ES) 2019/274 (2019. gada 11. janvāris) par to, lai Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas vārdā parakstītu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV L 47 I, 19.2.2019., 1. lpp.). Izstāšanās līguma teksts, kas pievienots Lēmumam (ES) 2019/274, publicēts OV C 66 I, 19.2.2019., 1. lpp.

[14] Padomes Lēmums (ES) 2019/1750 (2019. gada 21. oktobris), ar ko groza Lēmumu (ES) 2019/274 par to, lai Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas vārdā parakstītu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV L 274 I, 28.10.2019., 1. lpp.). Izstāšanās līguma teksts, kas pievienots Lēmumam (ES) 2019/1750, publicēts OV C 384 I, 12.11.2019., 1. lpp.

[15] Padomes Lēmums (ES) 2020/48 (2020. gada 21. janvāris), ar ko groza Lēmumu (ES) 2019/274 par to, lai Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas vārdā parakstītu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV L 16I, 21.1.2020., 1. lpp.).

[16] Projekts Padomes Lēmumam par to, lai noslēgtu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas, Padomes dokuments XT 21105/3/18 REV 3.

[17] OV C 91, 9.3.2018., 40. lpp.

[18] Iepriekšējā sasaukumā ALDE, tagad Renew Europe.

[19] Jauns regulējums attiecībā uz Apvienoto Karalisti Eiropas Savienībā, OV C 69 I, 23.2.2016.

 

[20] OV C 346, 27.9.2018., 2. lpp.

[21] OV C 346, 27.9.2018., 2. lpp.

[23] OV C 162, 10.5.2019., 40. lpp.

[24] OV C 91, 9.3.2018., 40. lpp.

[25] OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.

[26] Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0006. Eiropas Parlamenta 2020. gada 15. janvāra rezolūcija par Izstāšanās līgumā iekļauto noteikumu par pilsoņu tiesībām īstenošanu un uzraudzību (2020/2505(RSP)).

[27] “Apvienotās Karalistes izstāšanās (Brexit) un Lielās piektdienas vienošanās”, Eiropas Parlaments, Savienības Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departaments, 2017. gada novembris. Pieejams: https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2017/596826/IPOL_STU(2017)596826_EN.pdf

[28] Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. marta rezolūcija par vadlīnijām ES un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvara veidošanai, OV C 163, 10.5.2019., 40. lpp.

[29] “Apvienotās Karalistes izstāšanās (Brexit) un Lielās piektdienas vienošanās”, Eiropas Parlaments, Savienības Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departaments, 2017. gada novembris. Pieejams: https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2017/596826/IPOL_STU(2017)596826_EN.pdf

[30] Ņemot to vērā, literatūrā par šo jautājumu ir izteikti vairāki priekšlikumi, tostarp “Viedrobeža 2.0”, kurā “ierosināts īstenot jaunu robežu risinājumu, kas kalpotu abām robežas pusēm ar maksimālu paredzamību, ātrumu un drošību un radītu pēc iespējas mazāku slogu un izmaksas tirgotājiem un ceļotājiem”, izmantojot “ starptautisko standartu, pasaules labākās prakses un jaunāko tehnoloģiju kombināciju” . Viedrobeža 2.0: izvairīšanās no stingras robežas Īrijas salā muitas kontroļu un personu brīvas pārvietošanās kontekstā, Eiropas Parlaments, Savienības Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departaments, 2017. gada novembris. Pieejamshttps://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2017/596828/IPOL_STU(2017)596828_EN.pdf

[31] Viedrobeža 2.0: izvairīšanās no stingras robežas Īrijas salā muitas kontroļu un personu brīvas pārvietošanās kontekstā, Eiropas Parlaments, Savienības Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departaments, 2017. gada novembris. Pieejams https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2017/596828/IPOL_STU(2017)596828_EN.pdf

[32] Sadarbības modeļa ieskicēšanas mērķis bija novērtēt šādas sadarbības plašumu un dziļumu, kā arī ES dalības nozīmi tās darbībā un attīstībā. Ziemeļu-dienvidu sadarbība ir raksturīga Īrijas salai, un tā ir Īrijas valdības un Ziemeļīrijas izpildvaras kompetencē. Sadarbību nosaka Belfāstas/Lielās piektdienas vienošanās otrā daļa. Skatīt: “Mapping of North-South cooperation & Implementation Bodies – Report and key findings of the exercise, European Commission, Task Force for the Preparation and the Conduct of the Negotiations with the United Kingdom under Article 50 TEU”, 2019. gada 21. jūnijs.

[33] Ziemeļīrijas valsts sekretāra James Brokenshire runa Eiropas Politikas centrā, 2017. gada 6. novembris.

[34] Explainer for the New Ireland/Northern Ireland Protocol and the Political Declaration on the Future Relationship, Department for Exiting the European Union, Apvienotās Karalistes valdība, 2019. gada 18. oktobris. Pieejams: https://assets.publishing.service.gov.uk/government/uploads/system/uploads/attachment_data/file/840653/EXPLAINER_FOR_THE_NEW_IRELAND_NORTHERN_IRELAND_PROTOCOL_AND_THE_POLITICAL_DECLARATION_ON_THE_FUTURE_RELATIONSHIP.pdf

[35] Sīkāku informāciju par pārskatītajiem protokola noteikumiem skatīt “Brexit: What did you agree with the UK today?Eiropas Komisija, Jautājumi un atbildes, 2019. gada 17. oktobris. Pieejams: https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/en/QANDA_19_6122

[37] Likumā ir iekļautas finanšu saistības, kas sniedzas desmitiem gadu tālā nākotnē un ir pat garākas par nedaudz vairāk kā 40 gadu periodu, kurā Apvienotā Karaliste bija ES dalībvalsts. Saistības attiecas uz pensijām, infrastruktūras izdevumu plāniem, kodolobjektu ekspluatācijas pārtraukšanu, pat tādiem aktīviem kā satelīti un Berlaymont ēka; ja Brexit būs smaga, nepārvaldīta un nedraudzīga izstāšanās, tie visi būs jāiekļauj “galīgajā rēķinā” — 60 € lielajā “Brexit rēķinā”. How to disentangle Britain from the EU budget, Alex Barker, Policy brief, Centre for European Reform, 2017. gada 6. februāris. Pieejams: https://www.cer.eu/publications/archive/policy-brief/2017/%e2%82%ac60-billion-brexit-bill-how-disentangle-britain-eu-budget

 

[38] OV C 162, 10.5.2019., 40. lpp.

[39] OV C 346, 27.9.2018., 2. lpp.

[40] Tobias Lock and Fabian Zuleeg, Extending the transition period, EPC discussion paper, 2018. gada 28. septembris, 6. lpp.

[41] OV C 162, 10.5.2019., 40. lpp.

[42] Tobias Lock and Fabian Zuleeg, ‘Extending the transition period’, EPC discussion paper, 2018. gada 28. septembris, 3. lpp.

[43] Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0016.

[44] OV C 162, 10.5.2019., 40. lpp.

[45] OV C 298, 23.8.2018., 24. lpp.

[46] OV C 369, 11.10.2018., 32. lpp.

[47] OV C 162, 10.5.2019., 40. lpp.

[48] Sk. Steve Peers EU Law Analysis 2018. gada 8. decembra ierakstu blogā, kurā viņš norāda, ka “politiskās deklarācijas ļoti nesaistošais un neprecīzais raksturs ir izraisījis kritiku”. Vēlāk, 2019. gada 12. martā, Steve Peers atkal norādīja, ka “politiskā deklarācija ne tikai ir savā būtībā nesaistoša, tā ir arī neskaidra un nesaistoša attiecībā uz vairākiem galvenajiem tālāko attiecību aspektiem. To varētu pārskatīt (...), lai paredzētu stingrākas un precīzākas saistības.” Abi ieraksti aplūkojami http://eulawanalysis.blogspot.com

[49] OV C 66 I, 19.2.2019., 185. lpp.

[50] OV C 384 I, 12.11.2019., 178. lpp.

[51] Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0016.

[52] Galīgajā balsošanā piedalījās: Pierre Karleskind (priekšsēdētāja p. i.), Róża Thun und Hohenstein (priekšsēdētāja vietniece), Maria Manuel Leitão Marques (priekšsēdētāja vietniece), Petra De Sutter (atzinuma sagatavotāja), Adam Bielan, Carlo Fidanza, Alex Agius Saliba, Clara Aguilera, Andrus Ansip, Pablo Arias Echeverría, Pascal Arimont, Anna-Michelle Asimakopoulou, Alessandra Basso, Brando Benifei, Adam Bielan, Hynek Blaško, Biljana Borzan, Vlad-Marius Botoş, Markus Buchheit, Dita Charanzová, David Cormand, Dinesh Dhamija, Carlo Fidanza, Evelyne Gebhardt, Alexandra Geese, Svenja Hahn, Virginie Joron, Eugen Jurzyca, Arba Kokalari, Marcel Kolaja, John Longworth, Morten Løkkegaard, Adriana Maldonado López, Leszek Miller, Dan-Ştefan Motreanu, Anne-Sophie Pelletier, Jiří Pospíšil, Christel Schaldemose, Tomislav Sokol, Edina Tóth, Kim Van Sparrentak, Marion Walsmann un Ivan Štefanec.

[53] Galīgajā balsošanā piedalījās: Norbert Lins (priekšsēdētājs), Mairead McGuinness (atzinuma sagatavotāja), Álvaro Amaro, Franc Bogovič, Daniel Buda, Herbert Dorfmann, Balázs Hidvéghi, Peter Jahr, Marlene Mortler, Anne Sander, Simone Schmiedbauer, Juan Ignacio Zoido Álvarez, Clara Aguilera, Eric Andrieu, Attila Ara-Kovács, Carmen Avram, Adrian-Dragoş Benea, Isabel Carvalhais, Paolo De Castro, Juozas Olekas, Massimiliano Smeriglio, Atidzhe Alieva-Veli, Asger Christensen, Jérémy Decerle, Martin Hlaváček, Elsi Katainen, Ulrike Müller, Sheila Ritchie, Mara Bizzotto, Angelo Ciocca, Ivan David, Gilles Lebreton, Maxette Pirbakas, Benoît Biteau, Martin Häusling, Pär Holmgren, Bronis Ropė, Sarah Wiener, Mazaly Aguilar, Krzysztof Jurgiel, Zbigniew Kuźmiuk, Bert-Jan Ruissen, Veronika Vrecionová, Luke Ming Flanagan, Petros Kokkalis, Dino Giarrusso, Ivan Vilibor Sinčić.

[54] OV CI 384/1, 12.11.2019., 1. lpp.

[55] Galīgajā balsošanā piedalījās: Lucy Nethsingha (priekšsēdētāja), Ibán García Del Blanco, Sergey Lagodinsky, Marion Walsmann (priekšsēdētāja vietnieki), Patrick Breyer, Geoffroy Didier, Angel Dzhambazki, Heidi Hautala, Jackie Jones, Mislav Kolakušić; Gilles Lebreton, Karen Melchior, Lefteris Nikolaou-Alavanos, Sabrina Pignedoli, Jiří Pospíšil, Emil Radev, Franco Roberti, Liesje Schreinemacher, Stéphane Séjourné, Axel Voss, Lara Wolters, Tiemo Wölken, Juan Ignacio Zoido Álvarez (Esteban González Pons vietā saskaņā ar Reglamenta 209. panta 7. puntu).

[56] Eiropas Parlamenta 2018. gada 14. marta rezolūcija par vadlīnijām ES un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvara veidošanai (2018/2573(RSP)).

[57] Tiesas 2015. gada 6. oktobra spriedums lietā C-362/14 Maximillian Schrems pret datu aizsardzības komisāru.

[58] Galīgajā balsošanā piedalījās: Dolors Montserrat (priekšsēdētāja), Tatjana Ždanoka (priekšsēdētājas vietniece), Yana Toom (priekšsēdētājas vietniece), Asim Ademov, Alex Agius Saliba, Isabel Benjumea Benjumea, Martin Buschmann, Angel Dzhambazki, Peter Jahr, Manolis Kefalogiannis, Ádám Kósa, Adriana Maldonado López, Ulrike Müller, Lefteris Nikolaou-Alavanos, Demetris Papadakis, Sira Rego, Diana Riba i Giner, Alfred Sant, Nico Semsrott, Andrey Slabakov, Ramona Strugariu, Loránt Vincze, Rainer Wieland, Kosma Złotowski.

Pēdējā atjaunošana: 2020. gada 28. janvārisJuridisks paziņojums - Privātuma politika