Procedūra : 2020/2018(INL)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A9-0181/2020

Iesniegtie teksti :

A9-0181/2020

Debates :

PV 19/10/2020 - 18
CRE 19/10/2020 - 15
CRE 19/10/2020 - 18

Balsojumi :

Pieņemtie teksti :

P9_TA(2020)0272

<Date>{07/10/2020}7.10.2020</Date>
<NoDocSe>A9-0181/2020</NoDocSe>
PDF 462kWORD 165k

<TitreType>ZIŅOJUMS</TitreType>

<Titre>ar ieteikumiem Komisijai par digitālo pakalpojumu tiesību aktu: vienotā tirgus darbības uzlabošana</Titre>

<DocRef>(2020/2018(INL))</DocRef>


<Commission>{IMCO}Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja</Commission>

Referents: <Depute>Alex Agius Saliba</Depute>

(Iniciatīva – Reglamenta 47. pants)

Atzinuma sagatavotāji (*):
Josianne Cutajar, Transporta un tūrisma komiteja
Petra Kammerevert, Kultūras un izglītības komiteja
Patrick Breyer, Juridiskā komiteja
Paul Tang, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja

(*) Iesaistītās komitejas — Reglamenta 57. pants

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMA PIELIKUMS:  IETEIKUMI PAR PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU
 PASKAIDROJUMS
 TRANSPORTA UN TŪRISMA KOMITEJAS ATZINUMS
 KULTŪRAS UN IZGLĪTĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS
 JURIDISKĀS KOMITEJAS ATZINUMS
 PILSOŅU BRĪVĪBU, TIESLIETU UN IEKŠLIETU KOMITEJAS ATZINUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

ar ieteikumiem Komisijai par digitālo pakalpojumu tiesību aktu: vienotā tirgus darbības uzlabošana

(2020/2018(INL))

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību)[1],

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu (ES) 2019/1150 par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos[2],

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. maija Direktīvu (ES) 2019/770 par dažiem digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādes līgumu aspektiem[3],

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. maija Direktīvu (ES) 2019/771 par atsevišķiem preču pārdošanas līgumu aspektiem, ar kuru groza Regulu (ES) 2017/2394 un Direktīvu 2009/22/EK un atceļ Direktīvu 1999/44/EK[4],

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”)[5],

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu (ES) 2019/1020 par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību un ar ko groza Direktīvu 2004/42/EK un Regulas (EK) Nr. 765/2008 un (ES) Nr. 305/2011[6],

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū[7],

 ņemot vērā 2010. gada 21. septembra rezolūciju par iekšējā tirgus izveidi elektroniskās komercijas jomā[8],

 ņemot vērā 2017. gada 15. jūnija rezolūciju par tiešsaistes platformām un digitālo vienoto tirgu[9],

 ņemot vērā Komisijas 2012. gada 11. janvāra paziņojumu “Vienota sistēma uzticēšanās pastiprināšanai vienotajam digitālajam e-tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu tirgum” (COM(2011)0942),

 ņemot vērā Komisijas 2018. gada 1. marta Ieteikumu (ES) 2018/334 par pasākumiem efektīvai cīņai pret nelikumīgu saturu tiešsaistē[10], un Komisijas 2017. gada 28. septembra paziņojumu “Cīņa pret nelikumīgu saturu tiešsaistē. Tiešsaistes platformu atbildības kāpināšana” (COM(2017)0555),

 ņemot vērā Komisijas 2018. gada 26. aprīļa paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vēršanās pret dezinformāciju tiešsaistē: Eiropas pieeja” (COM(2018)0236), kur skatīta nepatiesa un maldinoša informācija, kas tiek sagatavota, publiskota un izplatīta, lai gūtu ekonomisku labumu vai maldinātu sabiedrību, un var radīt kaitējumu sabiedrībai,

 ņemot vērā 2016. gada 21. jūnija Saprašanās memorandu par viltotu preču tirdzniecību internetā un tā pārskatīšanu Komisijas 2017. gada 29. novembra paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Līdzsvarota intelektuālā īpašuma aizsardzības sistēma, kas reaģē uz mūsdienu sabiedrības problēmām” (COM(2017)0707),

 ņemot vērā Reģionu komitejas 2019. gada 5. decembra atzinumu (ECON-VI/048) “Eiropas satvars regulējumam sadarbīgās ekonomikas jomā”,

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula)[11],

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 17. aprīļa Direktīvu (ES) 2019/790 par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK[12],

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju)[13],

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 11. marta Direktīvu 96/9/EK par datubāzu tiesisko aizsardzību[14], Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvu 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā[15] un Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva)[16],

 ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “MVU stratēģija ilgtspējīgai un digitālai Eiropai” (COM(2020)0103),

 ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra publikāciju “Baltā grāmata par mākslīgo intelektu. Eiropiska pieeja — izcilība un uzticēšanās” (COM(2020)0065),

 ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. februāra paziņojumu “Eiropas digitālās nākotnes veidošana” (COM(2020)0067),

 ņemot vērā saistības, ko Komisija uzņēmusies “Politikas pamatnostādnēs nākamajai Eiropas Komisijai (2019–2024)”,

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta pētījumu “Mapping the cost of Non-Europe 2019-2024” (“Eiropas integrācijas trūkuma radīto izmaksu kartēšana 2019–2024”), kas rāda, ka ieguvums no digitālā vienotā pakalpojumu tirgus izveides pabeigšanas varētu sasniegt 100 miljardus EUR,

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departamenta pētījumu “The e-commerce Directive as the cornerstone of the Internal Market” (“Elektroniskās tirdzniecības direktīva kā iekšējā tirgus stūrakmens”), kur uzsvērtas četras prioritātes Elektroniskās tirdzniecības direktīvas uzlabošanai,

 ņemot vērā pētījumus, ko Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departaments sagatavojis darbsemināram par digitālajam laikmetam piemērotiem e-komercijas noteikumiem, kuru rīkoja Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības (IMCO) komiteja,

 ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta Eiropas pievienotās vērtības nodaļas veikto Eiropas pievienotās vērtības novērtējuma pētījumu “Digital Services Act: European Added Value Assessment” (“Digitālo pakalpojumu tiesību akts: Eiropas pievienotās vērtības novērtējums”),

 ņemot vērā rokasgrāmatu par Direktīvu 98/48/EK, kur paredzēts informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu pārredzamības mehānisms,

 ņemot vērā Reglamenta 47. un 54. pantu,

 ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas, Kultūras un izglītības komitejas, Juridiskās komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus,

 ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A9-0181/2020),

A. tā kā e-komercija Savienībā ietekmē iedzīvotāju, uzņēmumu un patērētāju ikdienas dzīvi un, ja tā darbojas taisnīgos un regulētos vienlīdzīgos konkurences apstākļos, var dot pozitīvu ieguldījumu digitālā vienotā tirgus potenciāla atraisīšanā, palielināt patērētāju uzticēšanos un nodrošināt jaunienācējiem, tostarp mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem, jaunas tirgus iespējas ilgtspējīgai izaugsmei un darbvietām;

B. tā kā Direktīva 2000/31/EK (“E-komercijas direktīva”) ir bijusi viens no veiksmīgākajiem Savienības tiesību aktiem un ir veidojusi digitālo vienoto tirgu pašreizējā formā; tā kā E-komercijas direktīva tika pieņemta pirms 20 gadiem, digitālo pakalpojumu tiesību akta paketē (DPA) būtu jāņem vērā e-komercijas straujā pārveidošanās un paplašināšanās visos tās veidos, daudzie dažādie jaunie pakalpojumi, produkti, pakalpojumu sniedzēji un sarežģījumi, kā arī dažādi nozarspecifiski tiesību akti; tā kā kopš E-komercijas direktīvas pieņemšanas Eiropas Savienības Tiesa (“Tiesa”) ir pieņēmusi vairākus ar to saistītus spriedumus;

C. tā kā pašlaik dalībvalstīm ir sadrumstalota pieeja cīņai pret nelikumīgu saturu tiešsaistē; tā kā tāpēc uz attiecīgajiem pakalpojumu sniedzējiem var attiekties vairākas atšķirīgas tiesību aktu prasības, kas ir dažādas pēc satura un piemērošanas jomas; tā kā šķiet, ka nav pietiekama izpildes panākšana un sadarbība starp dalībvalstīm, kā arī pastāv ar pastāvošo tiesisko regulējumu saistītas problēmas;

D. tā kā digitālajiem pakalpojumiem ir pilnībā jāatbilst noteikumiem par pamattiesībām, jo īpaši privātumu, personas datu aizsardzību, nediskriminēšanu un vārda un informācijas brīvību, kā arī bērnu tiesībām, ko paredz Līgumi un Eiropas Savienības Pamattiesību harta (“Harta”);

E. tā kā paziņojumā “Eiropas digitālās nākotnes veidošana” (COM(2020)0067) Komisija ir apņēmusies DPA ietvaros pieņemt jaunus un pārskatītus noteikumus tiešsaistes platformām un informācijas pakalpojumu sniedzējiem, pastiprināt Savienībā platformu satura politikas pārraudzību un apsvērt ex ante noteikumus;

F. tā kā Covid-19 pandēmija ir radījusi jaunas sociālās un ekonomiskās grūtības, kas ārkārtīgi ietekmē iedzīvotājus un ekonomiku; tā kā tajā pašā laika Covid-19 pandēmija apliecina e-komercijas nozares noturību un tās potenciālu kalpot par Eiropas ekonomikas atdzīvināšanas virzītājspēku; tā kā pandēmija ir arī atklājusi pašreizējā tiesiskā regulējuma trūkumus, īpaši attiecībā uz patērētāju aizsardzības acquis; tā kā tas prasa rīkoties Savienības līmenī, lai nodrošinātu saskaņotāku un koordinētāku pieeju, kā vērsties pret apzinātajām grūtībām un nepieļaut to atkārtošanos nākotnē;

G. tā kā Covid-19 pandēmija ir arī pierādījusi, cik neaizsargāti ir ES patērētāji pret maldinošu tirdzniecības praksi, ko īsteno negodīgi tirgotāji, kuri tiešsaistē pārdod nelikumīgus produktus, kas neatbilst Savienības drošuma noteikumiem, vai uzspiež patērētājiem citus negodīgus nosacījumus; tā kā Covid-19 uzliesmojums ir īpaši apliecinājis, ka platformām un tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem ir jāpieliek lielākas pūles, lai atklātu un izdzēstu nepatiesus apgalvojumus un konsekventi un koordinēti cīnītos pret negodīgu tirgotāju maldinošu rīcību, jo īpaši viltota medicīniskā aprīkojuma pārdošanu tiešsaistē; tā kā Komisija, 2020. gada 23. martā nosūtījusi platformām vēstules, atzinīgi novērtēja to pieeju; tā kā ir jārīkojas Savienības līmenī, lai veidotu saskaņotāku un koordinētāku pieeju šādas maldinošas rīcības apkarošanai un patērētāju aizsardzībai;

H. tā kā DPA būtu jānodrošina vispusīga patērētāju un lietotāju tiesību aizsardzība Savienībā un tāpēc tās teritoriālajai piemērošanas jomai būtu jāaptver trešās valstīs uzņēmējdarbību veicošu informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju darbības, ja to pakalpojumi, kas ir DPA piemērošanas jomā, ir paredzēti patērētājiem vai lietotājiem Savienībā;

I. tā kā DPA būtu jāprecizē tā piemērošanas jomā esošo digitālo pakalpojumu būtība, vienlaikus paturot E-komercijas direktīvas horizontālo raksturu, un DPA būtu jāpiemēro ne tikai tiešsaistes platformām, bet arī visiem informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, kā noteikts Savienības tiesību aktos;

J. tā kā DPA nedrīkstētu skart Regulu (ES) 2016/679 (GDPR), kas nosaka tiesisko regulējumu personas datu aizsardzībai, Direktīvu (ES) 2019/790 par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē;

K. tā kā DPA nedrīkstētu ietekmēt Direktīvu (ES) 2019/790 par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu;

L. tā kā DPA nedrīkstētu ietekmēt Direktīvu 2005/29/EK, kas grozīta ar Direktīvu (ES) 2019/2161, kā arī Direktīvas (ES) 2019/770 un (ES) 2019/771 par dažiem digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādes līgumu un preču pārdošanas līgumu aspektiem un Regulu (ES) 2019/1150 par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos;

M. tā kā DPA nedrīkstētu skart satvaru, ko nosaka Direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū;

N. tā kā daži nelikumīga satura veidi, kas rada nopietnas bažas, jau ir definēti valsts un Savienības tiesību aktos, piemēram, nelikumīga naida runa, un DPA tie nebūtu jādefinē no jauna;

O. tā kā pārredzamības uzlabošana un palīdzība iedzīvotājiem apgūt medijpratību un digitālo pratību attiecībā uz kaitīga satura, naida runas un dezinformācijas izplatīšanu, kā arī attīstīt kritisko domāšanu un neatkarīgas profesionālas žurnālistikas un kvalitatīvu mediju stiprināšana palīdzēs popularizēt daudzveidīgu un kvalitatīvu saturu;

P. tā kā WHOIS datubāze ir publiski pieejama datubāze, kas kalpojusi par noderīgu instrumentu, ar ko internetā atrast konkrēta domēna nosaukuma īpašnieku, kā arī katra domēna nosaukuma informāciju un kontaktpersonu;

Q. tā kā DPA būtu jātiecas nodrošināt juridisko noteiktību un skaidrību, arī īstermiņa nomas tirgū un mobilitātes pakalpojumos, stimulējot pārredzamību un skaidrākus informēšanas pienākumus;

R. tā kā Komisijas 2020. gada martā panāktā vienošanās ar dažām īstermiņa nomas nozares platformām par datu kopīgošanu ļaus vietējām iestādēm labāk izprast sadarbīgās ekonomikas attīstību un pavērs ceļu uzticamai un pastāvīgai datu kopīgošanai un pierādījumos balstītai politikas veidošanai; tā kā ir vajadzīgi turpmāki pasākumi, lai izveidotu vispusīgāku datu kopīgošanas sistēmu īstermiņa nomas tiešsaistes platformām;

S. tā kā Covid-19 uzliesmojums ir smagi ietekmējis Savienības tūrisma nozari un apliecinājis, ka arī turpmāk ir jāatbalsta sadarbība zaļo koridoru jomā, lai nodrošinātu ES piegādes ķēžu netraucētu darbību un preču apriti visā Savienības transporta tīklā;

T. tā kā interneta platformu attīstība un izmantošana dažādam darbībām, tostarp komercdarbībai, transportam, tūrismam un preču un pakalpojumu koplietošanai, ir mainījusi to, kā lietotāji un uzņēmumi mijiedarbojas ar satura nodrošinātājiem, tirgotājiem un citām privātpersonām, kas piedāvā preces un pakalpojumus; tā kā bez lietotāju uzticēšanās tiešsaistes platformām, kas ievēro visus piemērojamos tiesību aktus un lietotāju leģitīmās intereses, digitālais vienotais tirgus nevar darboties sekmīgi; tā kā jebkuram turpmākam tiesiskajam regulējumam būtu jāpievēršas arī intruzīviem uzņēmējdarbības modeļiem, tostarp manipulācijām ar rīcību un diskriminējošām praksēm, kas būtiski kaitē vienotā tirgus darbībai un apdraud lietotāju pamattiesības;

U. tā kā dalībvalstīm būtu jāuzlabo piekļuve tiesu un tiesībaizsardzības sistēmām, kā arī šo sistēmu efektivitāte attiecībā uz tiešsaistes satura nelikumības noteikšanu un strīdu izšķiršanu par satura izņemšanu vai piekļuves liegšanu tam;

V. tā kā informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem DPA prasībām vajadzētu būt viegli īstenojamām praksē; tā kā tiešsaistes starpnieki, tostarp mitināšanas starpnieki, kas glabā saturu, var saturu šifrēt vai citādi liegt trešām pusēm tam piekļuvi;

W. tā kā iedarbīgs veids, kā vērsties pret nelikumīgām darbībām, ir ļaut plaukt jauniem inovatīviem uzņēmējdarbības modeļiem un stiprināt digitālo vienoto tirgu, likvidējot nevajadzīgus šķēršļus digitālā satura brīvai apritei; tā kā šķēršļi, kas sadrumstalo valstu tirgus, palīdz radīt pieprasījumu pēc nelikumīga satura;

X. tā kā digitālajiem pakalpojumiem būtu jānodrošina patērētājiem tieši un efektīvi lietotājdraudzīgas, viegli identificējamas un piekļūstamas saziņas līdzekļi, piemēram, e-pasta adreses, elektroniskās saziņas veidlapas, sarunboti, tūlītējā ziņapmaiņa vai tālruņa atzvana sistēma, un jānodrošina, ka informācija, kas saistīta ar šiem saziņas līdzekļiem, ir piekļūstama patērētājiem skaidrā, saprotamā un, ja iespējams, vienotā veidā un ka patērētāju pieprasījumi tiek pārsūtīti starp dažādiem digitālo pakalpojumu sniedzēja pamatā esošajiem digitālajiem pakalpojumiem;

Y. tā kā DPA būtu jāgarantē patērētāju tiesības būt informētiem, ja pakalpojums balstās uz MI, izmanto automatizētus lēmumpieņemšanas vai mašīnmācīšanās rīkus vai automatizētus satura atpazīšanas rīkus; tā kā DPA būtu jāpiedāvā iespēja atteikties, ierobežot vai personalizēt jebkādu automatizētu personalizācijas funkciju izmantošanu, jo īpaši ņemot vērā ranžējumus, un, konkrētāk, jāpiedāvā iespēja apskatīt saturu nesaliktā secībā un jāpiešķir lietotājiem lielāka kontrole pār to, kā saturs tiek ranžēts;

Z. tā kā tādu personas datu aizsardzību, kuri pakļauti automatizētiem lēmumpieņemšanas procesiem, cita starpā jau reglamentē GDPR un DPA nevajadzētu mēģināt šādus pasākumus atkārtot vai grozīt;

AA. tā kā Komisijai būtu jānodrošina, ka DPA saglabā uz cilvēku vērstu pieeju mākslīgajam intelektam (MI) saskaņā ar pastāvošajiem noteikumiem par MI pakalpojumu brīvu apriti, vienlaikus ievērojot Līgumos noteiktās pamatvērtības un pamattiesības;

AB. tā kā valsts uzraudzības iestādēm, ja to atļauj Savienības tiesību akti, vajadzētu būt piekļuvei pārbaudāmo algoritmu programmatūras dokumentācijai un datu kopām;

AC. tā kā algoritmu pārredzamības un izskaidrojamības jēdzieni būtu jāsaprot tā, ka tie prasa, lai lietotājam sniegtā informācija tiek sniegta kodolīgi, pārredzami, saprotami un viegli piekļūstami, izmantojot skaidru un vienkāršu valodu;

AD. tā kā ir svarīgi noteikt pasākumus, kas nodrošinātu iedarbīgu izpildes panākšanu un uzraudzību; tā kā noteikumu ievērošana būtu jānostiprina ar iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem sodiem, tostarp samērīgu naudas sodu uzlikšanu;

AE. tā kā DPA būtu jālīdzsvaro visu lietotāju tiesības un jānodrošina, ka tā pasākumi netiek izstrādāti, lai atbalstītu vienas leģitīmas intereses uz citu rēķina, un nevajadzētu pieļaut, ka pasākumi tiek izmantoti kā ieroči konfliktos starp uzņēmumiem vai nozarēm;

AF. tā kā ex ante iekšējā tirgus mehānisms būtu jāizmanto gadījumos, kad ar konkurences tiesībām vien nepietiek, lai pienācīgi novērstu konstatētās tirgus nepilnības;

AG. tā kā likumdošanas pasākumiem, kas ierosināti kā DPA daļa, vajadzētu būt balstītiem pierādījumos; tā kā Komisijai būtu jāveic rūpīgs ietekmes novērtējums, balstoties uz relevantiem datiem, statistiku, analīzēm un pētījumiem par dažādajām pieejamajām iespējām; tā kā ietekmes novērtējumā būtu arī jānovērtē un jāanalizē nedroši un bīstami produkti, ko pārdod tiešsaistes tirdzniecības vietās; tā kā ietekmes novērtējumā būtu jāņem vērā arī pieredze, kas gūta Covid-19 uzliesmojumā, un jāņem vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas; tā kā DPA būtu jāpapildina ar īstenošanas vadlīnijām,

Vispārīgie principi

1. atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos iesniegt digitālo pakalpojumu tiesību akta paketes (“DPA”) priekšlikumu, kurā vajadzētu būt priekšlikumam par grozījumiem E-komercijas direktīvā un priekšlikumam par ex ante noteikumiem sistēmiskiem operatoriem ar vārtziņa funkciju, balstoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 225. pantu; aicina Komisiju šādu paketi iesniegt, pamatojoties uz LESD 53. panta 1. punktu, 62. un 114. pantu, ievērojot šīs rezolūcijas pielikumā izklāstītos ieteikumus, pamatojoties uz rūpīgu ietekmes novērtējumu, kurā būtu jāiekļauj informācija par priekšlikumu finansiālo ietekmi un kurš būtu jābalsta relevantos datos, statistikā un analīzēs;

2. atzīst, cik svarīgs ir E-komercijas direktīvas noteiktais tiesiskais regulējums Savienības tiešsaistes pakalpojumu attīstībā, un uzskata, ka principi, ko likumdevēji ievēroja, deviņdesmito gadu nogalē reglamentēdami informācijas sabiedrības pakalpojumus, joprojām ir derīgi un būtu jāizmanto, izstrādājot jebkādus turpmākus priekšlikumus; uzsver, ka juridiskā noteiktība, ko rada E-komercijas direktīva, ir devusi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) iespēju paplašināt uzņēmējdarbību un vieglāk darboties pāri robežām;

3. uzskata, ka, sniedzot pakalpojumus Savienībā, visiem digitālo pakalpojumu sniedzējiem, kas veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības, ir jāievēro DPA noteikumi, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus Eiropas un trešo valstu digitālo pakalpojumu sniedzējiem; aicina Komisiju papildus izvērtēt, vai pastāv trešo valstu pretpasākumu risks, vienlaikus palielinot informētību par to, kā Savienības tiesību akti piemērojami tādiem pakalpojumu sniedzējiem no trešām valstīm, kuri orientējas uz Savienības tirgu;

4. uzsver centrālo lomu, ko digitālā vienotā tirgus attīstībā pildījusi iekšējā tirgus klauzula, kura paredz izcelsmes valsts kontroli un dalībvalstu pienākumu nodrošināt informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvu apriti; uzsver, ka ir jānovērš atlikušie nepamatotie un nesamērīgie šķēršļi digitālo pakalpojumu sniegšanai, piemēram, sarežģītas administratīvās procedūras, dārga pārrobežu strīdu izšķiršana un apgrūtināta piekļuve informācijai par attiecīgajām regulatīvajām prasībām, tostarp nodokļu jomā, kā arī jānodrošina, ka netiek radīti nekādi jauni nepamatoti un nesamērīgi šķēršļi;

5. atzīmē, ka saskaņā ar Savienības noteikumiem par pakalpojumu brīvu apriti dalībvalstis var veikt pasākumus, lai aizsargātu leģitīmus mērķus sabiedrības interesēs, piemēram, sabiedriskās kārtības aizsardzības, sabiedrības veselības, sabiedriskās drošības, patērētāju aizsardzības, īres mājokļu trūkuma apkarošanas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanas novēršanas jomā, ar noteikumu, ka šie pasākumi atbilst nediskriminēšanas un proporcionalitātes principiem;

6. uzskata, ka būtu jāsaglabā E-komercijas direktīvas galvenie principi, piemēram, iekšējā tirgus klauzula, brīvība veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvība un aizliegums noteikt vispārēju pārraudzības pienākumu; uzsver, ka principam “kas ir nelikumīgs bezsaistē, ir nelikumīgs arī tiešsaistē”, kā arī patērētāju aizsardzības un lietotāju drošības principiem būtu jākļūst arī par nākotnes tiesiskā regulējuma pamatprincipiem;

7. uzsver sadarbīgās ekonomikas platformu nozīmi, arī transporta un tūrisma nozarē, kur pakalpojumus sniedz gan privātpersonas, gan profesionāļi; aicina Komisiju pēc apspriešanās ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām ierosināt saprotamāku nepersondatu apmaiņu un koordinācijas sistēmu starp platformām un valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm, īpaši nolūkā apmainīties ar paraugpraksi un noteikt informācijas sniegšanas pienākumu kopu saskaņā ar ES datu stratēģiju;

8. norāda, ka kopš E-komercijas direktīvas pieņemšanas datu aizsardzības režīms ir būtiski atjaunināts, un uzsver, ka digitālo pakalpojumu straujajai attīstībai ir vajadzīgs stingrs nākotnes vajadzībām atbilstošs tiesiskais regulējums, lai aizsargātu personas datus un privātumu; šajā sakarā uzsver, ka digitālo pakalpojumu sniedzējiem ir jāievēro Savienības datu aizsardzības tiesību aktu prasības, proti, GDPR un Direktīva 2002/58/EK (“E-privātuma direktīva”), kas pašlaik tiek pārskatītas, un plašā pamattiesību sistēma, tostarp vārda brīvība, cieņa un nediskriminēšana, kā arī tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un jānodrošina savu sistēmu un pakalpojumu drošība un drošums;

9. uzskata, ka DPA būtu jānodrošina patērētāju uzticēšanās un skaidri jānosaka, ka tiek ievērotas patērētāju tiesību un produktu drošuma prasības, lai nodrošinātu juridisko noteiktību; norāda, ka DPA īpaša uzmanība būtu jāpievērš lietotājiem ar invaliditāti un jāgarantē viņiem piekļuve informācijas sabiedrības pakalpojumiem; aicina Komisiju mudināt pakalpojumu sniedzējus izstrādāt tehniskus rīkus, kas ļautu personām ar invaliditāti faktiski piekļūt informācijas sabiedrības pakalpojumiem, tos izmantot un gūt labumu no tiem;

10. uzsver, cik svarīgi ir saglabāt E-komercijas direktīvas horizontālo pieeju; uzsver, ka universāla pieeja nav piemērota, lai risinātu visas mūsdienu digitālās vides jaunās problēmas, un ka tiešsaistes aktoru un pakalpojumu daudzveidībai ir vajadzīga īpaši pielāgota regulatīvā pieeja; iesaka nošķirt saimnieciskas un nesaimnieciskas darbības un dažādus digitālo pakalpojumu veidus, ko mitina platformas, nevis koncentrēties uz platformas veidu; šajā kontekstā uzskata, ka visiem turpmākajiem tiesību aktu priekšlikumiem būtu jācenšas nodrošināt, ka jaunie Savienības pienākumi attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem ir samērīgi un skaidri;

11. atgādina, ka daudzos likumdošanas un administratīvos lēmumos un līgumattiecībās tiek izmantotas E-komercijas direktīvas definīcijas un noteikumi un ka tādēļ jebkurām izmaiņām tajos būs būtiskas sekas;

12. uzsver, ka bez paredzama, nākotnes vajadzībām atbilstoša, skaidra un visaptveroša Savienības līmeņa regulējuma un godīgas konkurences nebūs iespējams veicināt visu Eiropas uzņēmumu, tostarp mazo platformu, MVU, tostarp mikrouzņēmumu, uzņēmēju un jaunuzņēmumu izaugsmi, palielināt informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu pāri robežām, izbeigt tirgus sadrumstalotību un nodrošināt Eiropas uzņēmumiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kas tiem ļautu pilnībā izmantot digitālo pakalpojumu tirgu un būt konkurētspējīgiem pasaules mērogā;

13. uzsver, ka gaidāmais iekšējā tirgus instruments attiecībā uz ex ante noteikumiem par sistēmiskām platformām un izziņotais jaunais konkurences instruments, kura mērķis ir novērst nepilnības konkurences tiesībās, būtu jāpatur kā atsevišķi juridiskie instrumenti;

14. atgādina, ka E-komercijas direktīva tika izstrādāta tehnoloģiski neitrālā veidā, lai nodrošinātu, ka tā nenoveco IT nozares straujās inovācijas izraisītās tehnoloģiskās attīstības dēļ, un uzsver, ka DPA arī turpmāk vajadzētu būt piemērotai nākotnes vajadzībām un piemērojamai tādu jaunu tehnoloģiju izveidei, kas ietekmē digitālo vienoto tirgu; aicina Komisiju nodrošināt, ka tehnoloģiskā neitralitāte saglabājas arī visās pārskatīšanās, lai garantētu ilgstošus ieguvumus uzņēmumiem un patērētājiem;

15. uzskata, ka iekšējā tirgū ir vajadzīgi vienlīdzīgi konkurences apstākļi starp platformu ekonomiku un bezsaistes ekonomiku, kuru pamatā būtu vienādas tiesības un pienākumi visām ieinteresētajām personām — patērētājiem un uzņēmumiem; uzskata, ka DPA nevajadzētu pievērsties platformas darbinieku problēmai; tāpēc uzskata, ka darba ņēmēju, tostarp platformu vai sadarbīgās ekonomikas darbinieku, sociālā aizsardzība un sociālās tiesības būtu pienācīgi jārisina atsevišķā instrumentā, lai pienācīgi un vispusīgi reaģētu uz mūsdienu digitālās ekonomikas izaicinājumiem;

16. uzskata, ka DPA būtu jābalstās uz Savienības kopīgajām vērtībām, kas paredz pilsoņu tiesību aizsardzību, un jātiecas veicināt bagātīgas un daudzveidīgas tiešsaistes ekosistēmas izveidi ar plašu tiešsaistes pakalpojumu klāstu, konkurenciālu digitālo vidi, pārredzamību un juridisko noteiktību, lai pilnībā atraisītu digitālā vienotā tirgus potenciālu;

17. uzskata, ka DPA Savienībai dod iespēju ne tikai veidot digitālo ekonomiku Savienības līmenī, bet arī noteikt standartus pārējai pasaulei;

Pamattiesības un pamatbrīvības

18. atzīmē, ka informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem un jo īpaši tiešsaistes platformām, tostarp sociālās tīklošanās vietnēm, ir plašas spējas sasniegt un ietekmēt plašāku auditoriju, uzvedību, viedokļus un paradumus, tostarp tādas neaizsargātas grupas kā nepilngadīgie, un būtu jāievēro Savienības tiesību akti par lietotāju, viņu datu un visas sabiedrības aizsardzību;

19. atgādina, ka nesenie skandāli sakarā ar datu vākšanu un pārdošanu, piemēram, Cambridge Analytica, viltus ziņām, dezinformāciju, manipulācijām ar balsotājiem un neskaitāmiem citāda kaitējuma gadījumiem tiešsaistē (no naida runas līdz teroraktu pārraidīšanai), liecina, ka ir jāstrādā pie labākas izpildes panākšanas un ciešākas sadarbības starp dalībvalstīm, lai izprastu pastāvošo noteikumu priekšrocības un trūkumus un nostiprinātu pamattiesību aizsardzību tiešsaistē;

20. šajā sakarā atgādina, ka dažas izveidotās pašregulācijas un kopregulācijas shēmas, piemēram, Savienības prakses kodekss dezinformācijas jomā, ir palīdzējušas strukturēt dialogu ar platformām un regulatoriem; ierosina, ka tiešsaistes platformām vajadzētu ieviest iedarbīgus un piemērotus aizsardzības pasākumus, īpaši, lai nodrošinātu, ka tās rīkojas rūpīgi, samērīgi un nediskriminējoši, un lai novērstu netīšu tāda satura izņemšanu, kas nav nelikumīgs; šādiem pasākumiem nevajadzētu novest pie obligātas satura “augšupielādes filtrēšanas”, kas neatbilst vispārējas pārraudzības pienākumu aizliegumam; ierosina regulāri izvērtēt un pilnveidot pasākumus cīņai pret kaitīgu saturu, naida runu un dezinformāciju;

21. atgādina, cik svarīgi ir garantēt vārda, informācijas un uzskatu brīvību un cik svarīga ir brīva un daudzveidīga preses un mediju vide, arī neatkarīgas žurnālistikas aizsardzības aspektā; uzstāj uz vārda brīvības aizsardzību un veicināšanu un to, ka nepieciešama uzskatu, informācijas, preses, mediju un mākslas un kultūras izpausmju daudzveidība;

22. uzsver, ka DPA būtu jāstiprina iekšējā tirgus brīvības un jāgarantē Hartā noteiktās pamattiesības un principi; uzsver, ka patērētāju un lietotāju, tostarp nepilngadīgo, pamattiesības būtu jāaizsargā pret kaitīgiem tiešsaistes uzņēmējdarbības modeļiem, tostarp tiem, kuri izplata digitālo reklāmu, kā arī pret manipulācijām ar rīcību un pret diskrimināciju;

23. uzsver, cik svarīga ir lietotāju iespēcināšana attiecībā uz viņu pašu pamattiesību īstenošanu tiešsaistē; atkārto, ka digitālo pakalpojumu sniedzējiem ir jāievēro un jānodrošina lietotāju tiesības uz datu pārnesamību, kas noteiktas Savienības tiesību aktos;

24. norāda, ka biometriskos datus uzskata par īpašu personas datu kategoriju ar īpašiem apstrādes noteikumiem; atzīmē, ka biometriju var izmantot un to aizvien vairāk izmanto personu identifikācijai un autentificēšanai, kas, neraugoties uz potenciālajām priekšrocībām, nozīmē būtiskus riskus un nopietnu iejaukšanos tiesībās uz privātumu un datu aizsardzību, īpaši tad, ja tā notiek bez datu subjekta piekrišanas, kā arī paver ceļu identitātes viltošanai; aicina DPA nodrošināt, ka digitālo pakalpojumu sniedzēji biometriskos datus glabā tikai pašā ierīcē, ja vien tiesību aktos nav atļauta centralizēta glabāšana, lai digitālo pakalpojumu lietotājiem vienmēr būtu alternatīva pēc noklusējuma noteiktu biometrisko datu izmantošanai pakalpojuma darbībai, kā arī pienākumu skaidri informēt klientus par riskiem, ko rada biometrisko datu izmantošana;

25. uzsver, ka saskaņā ar judikatūru par komunikācijas metadatiem piekļuve lietotāja abonenta datiem un metadatiem publiskajām iestādēm dodama tikai tad, ja tā vajadzīga, lai veiktu izmeklēšanu par personām, kuras tiek turētas aizdomās par smagiem noziegumiem, un ja iestādes iepriekš saņēmušas tiesas atļauju; tomēr ir pārliecināts, ka digitālo pakalpojumu sniedzēji nedrīkst uzglabāt datus tiesībaizsardzības nolūkos, ja vien individuāla lietotāja datu mērķtiecīgu uzglabāšanu nav tieši noteikusi neatkarīga kompetenta publiskā iestāde saskaņā ar Savienības tiesību aktiem;

26. uzsver, cik svarīgi ir datiem piemērot efektīvu galšifrēšanu, jo tā ir būtiska uzticībai internetam un drošībai tajā un efektīvi novērš neatļautu trešo pušu piekļuvi;

Pārredzamība un patērētāju aizsardzība

27. atzīmē, ka Covid-19 pandēmija ir parādījusi, cik svarīga un noturīga ir e-komercijas nozare un kāds ir tās potenciāls kalpot par Eiropas ekonomikas atdzīvināšanas virzītājspēku, bet tajā pašā laikā arī to, cik neaizsargāti ir ES patērētāji pret maldinošu tirdzniecības praksi, ko īsteno negodīgi tirgotāji, kuri tiešsaistē pārdod viltotus, nelikumīgus vai nedrošus produktus un sniedz pakalpojumus, kas neatbilst Savienības drošuma noteikumiem, vai uzspiež patērētājiem nepamatoti un ļaunprātīgi augstākas cenas vai citus negodīgus nosacījumus; uzsver, ka steidzami jāintensificē Savienības noteikumu izpildes panākšana un jāuzlabo patērētāju aizsardzība;

28. uzsver, ka šo problēmu saasina grūtības noteikt krāpniecisku komerciālo lietotāju identitāti un līdz ar to patērētājiem ir grūti pieprasīt kompensāciju par ciestajiem zaudējumiem un kaitējumu;

29. uzskata, ka vajadzētu pastiprināt pašreizējās pārredzamības un informācijas prasības, kas E-komercijas direktīvā noteiktas informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem un to komerciālajiem klientiem, kā arī minimālās informācijas prasības par komercpaziņojumiem, vienlaikus veicot pasākumus, kas palielinātu pastāvošo noteikumu ievērošanu, nekaitējot MVU konkurētspējai;

30. aicina Komisiju pastiprināt E-komercijas direktīvas 5. pantā noteiktās informācijas prasības un prasīt, lai mitināšanas pakalpojumu sniedzēji salīdzina informāciju un to komerciālo lietotāju identitāti, ar kuriem tiem ir tiešas komercattiecības, ar identifikācijas datiem attiecīgajās pastāvošajās un pieejamajās Savienības datubāzēs saskaņā ar datu protokola regulējumu; mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem būtu jāprasa saviem komerciālajiem lietotājiem nodrošināt, ka to sniegtā informācija ir precīza, pilnīga un atjaunināta, un tiem vajadzētu būt tiesībām un pienākumam atteikt vai izbeigt savu pakalpojumu sniegšanu komerciālajiem lietotājiem, ja informācija par to identitāti ir nepatiesa vai maldinoša; komerciālajiem lietotājiem vajadzētu būt atbildīgiem par pakalpojumu sniedzēja informēšanu par visām izmaiņām to uzņēmējdarbībā (piemēram, uzņēmējdarbības izbeigšanu);

31. aicina Komisiju noteikt informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem pienākumus, kuru mērķis būtu palielināt pārredzamību, informācijas daudzumu un pārskatatbildību un kuru izpilde būtu panākama; aicina Komisiju nodrošināt, ka izpildes panākšanas pasākumi ir orientēti tā, ka tiek ņemti vērā dažādie pakalpojumi un tie nenozīmē neizbēgamu privātuma un tiesiskā procesa pārkāpumu; uzskata, ka šiem pienākumiem vajadzētu būt samērīgiem un to izpilde būtu jāpanāk ar atbilstošām, iedarbīgām, samērīgām un atturošām sankcijām;

32. uzsver, ka būtu jāpastiprina pastāvošie pienākumi, ko attiecībā uz komercpaziņojumu un digitālās reklāmas pārredzamību paredz E-komercijas direktīva un Negodīgas komercprakses direktīva; norāda, ka satraucošās bažas patērētāju aizsardzības jomā, kuras raisa profilēšana, mērķorientēšana un personalizēta cenu noteikšana, būtu jākliedē cita starpā ar pārredzamības pienākumiem un informācijas prasībām;

33. uzsver, ka tiešsaistes patērētāji nav vienlīdzīgā situācijā ar pakalpojumu sniedzējiem un tirgotājiem, kas piedāvā pakalpojumus, kurus uztur ieņēmumi no reklāmas un reklāmas, kas tiek tieši orientētas uz individuāliem patērētājiem, izmantojot informāciju, kura savākta ar lielo datu un MI mehānismiem; atzīmē personalizētas reklāmas, jo īpaši mikroorientētas reklāmas un uz uzvedību balstītas reklāmas, iespējamo negatīvo ietekmi; tāpēc aicina Komisiju ieviest papildu noteikumus par mērķorientētu reklāmu un mikroorientēšanu, kuras pamatā ir personas datu vākšana, un apsvērt iespēju stingrāk reglamentēt mikroorientētu un uz uzvedību balstītu reklāmu par labu mazāk intruzīviem reklāmas veidiem, kuriem nav nepieciešams plaši izsekot lietotāju darbībām ar saturu; mudina Komisiju apsvērt arī ieviest likumdošanas pasākumus, ar ko reklāmu tiešsaistē padarīt pārredzamāku;

34. uzsver, ka, ņemot vērā digitālo pakalpojumu attīstību, ir svarīgi, lai dalībvalstīm būtu pienākums nodrošināt, ka to tiesību sistēma ļauj slēgt līgumus elektroniski, vienlaikus nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni; aicina Komisiju pārskatīt pastāvošās prasības par līgumiem, kas noslēgti elektroniski, tostarp par dalībvalstu paziņojumiem, un vajadzības gadījumā tās atjaunināt; šajā kontekstā atzīmē, ka populārāki kļūst “viedlīgumi”, piemēram, tādi, kuru pamatā ir sadalītās virsgrāmatas tehnoloģijas, un aicina Komisiju novērtēt sadalītās virsgrāmatas tehnoloģiju, tostarp “viedlīgumu”, attīstību un izmantošanu, piemēram, jautājumus par viedlīgumu derīgumu un izpildes panākšanu pārrobežu situācijās, sniegt norādījumus par tiem, lai nodrošinātu juridisko noteiktību uzņēmumiem un patērētājiem, un ar likumdošanas iniciatīvām nākt klajā tikai tad, ja minētajā novērtējumā tiek konstatēti konkrēti trūkumi;

35. aicina Komisiju ieviest minimālos standartus līguma noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, jo īpaši attiecībā uz pārredzamību, piekļūstamību, taisnīgumu un nediskriminējošiem pasākumiem, un dziļāk pārskatīt tādu iepriekš formulētu līguma noteikumu un nosacījumu standartklauzulu praksi, par ko iepriekš nav notikusi atsevišķa apspriešanās, tostarp attiecībā uz galapatērētāju licences līgumiem, rast risinājumus, kā tos padarīt taisnīgākus, un nodrošināt atbilstību Savienības tiesību aktiem, lai patērētājiem būtu vieglāk iesaistīties, tostarp klauzulu izvēlē, tādējādi dodot iespēju saņemt labāk informētu piekrišanu;

36. uzsver, ka ir jāuzlabo uzņēmumu un patērētāju elektroniskās saziņas efektivitāte, ņemot vērā virtuālās identifikācijas tehnoloģiju attīstību; uzskata, ka nolūkā nodrošināt DPA efektivitāti Komisijai būtu jāatjaunina arī digitālās identifikācijas tiesiskais regulējums, proti, eIDAS regula; uzskata, ka vispārēji atzītu, uzticamu digitālās identitātes un uzticamu autentifikācijas sistēmu izveide būtu lietderīgs instruments, kas ļautu droši noteikt fizisku personu, juridisku personu un iekārtu individuālo identitāti, lai aizsargātu pret viltus profilu izmantošanu; šajā kontekstā atzīmē, ka patērētājiem ir svarīgi droši izmantot vai iegādāties produktus un pakalpojumus tiešsaistē bez vajadzības izmantot nesaistītas platformas un lieki kopīgot datus, tostarp personas datus, ko vāc šīs platformas; aicina Komisiju veikt rūpīgu ietekmes novērtējumu par vispārpieņemtas publiskās elektroniskās identitātes izveidi kā alternatīvu privātām vienas pieteikšanās sistēmām un uzsver, ka šis pakalpojums būtu jāizstrādā tā, lai datu vākšana būtu absolūti minimāla; uzskata, ka Komisijai būtu jānovērtē iespēja izveidot vecuma verifikācijas sistēmu digitālo pakalpojumu lietotājiem, jo īpaši nolūkā aizsargāt nepilngadīgos;

37. uzsver, ka DPA nedrīkstētu ietekmēt GDPR noteikto datu minimizēšanas principu un, ja vien īpašos tiesību aktos nav noteikts citādi, digitālo pakalpojumu starpniekiem būtu jāļauj savus pakalpojumus izmantot anonīmi, cik vien iespējams, un jāapstrādā tikai tādi dati, kas vajadzīgi lietotāja identifikācijai. ka šādus savāktos datus nedrīkstētu izmantot nekādiem citiem digitālajiem pakalpojumiem, izņemot tos, kam nepieciešama personas identifikācija, autentifikācija vai vecuma verifikācija, un ka tie būtu jāizmanto tikai leģitīmiem mērķiem un nekādā ziņā ne nolūkā ierobežot vispārēju piekļuvi internetam;

MI un mašīnmācīšanās

38. uzsver, ka, lai gan pašlaik E-komercijas reglamentētajiem MI pakalpojumiem un pakalpojumiem, kas izmanto automatizētus lēmumpieņemšanas instrumentus vai mašīnmācīšanās rīkus, ir milzīgs potenciāls dot labumu patērētājiem un pakalpojumu sniedzējiem, DPA būtu jārisina konkrētas problēmas, ko tie rada tādos pastāvošajā regulējumā neskatītos aspektos kā nediskriminēšanas nodrošināšana, pārredzamība, tostarp attiecībā uz izmantotajām datu kopām un vēlamajiem rezultātiem, saprotams algoritmu skaidrojums, kā arī atbildība;

39. turklāt uzsver, ka pamatā esošajiem algoritmiem ir pilnībā jāatbilst prasībām par pamattiesībām, jo īpaši privātumu, personas datu aizsardzību, vārda un informācijas brīvību, tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un bērnu tiesībām, ko paredz Līgumi un Harta;

40. uzskata, ka ir būtiski nodrošināt augstas kvalitātes, nediskriminējošu un objektīvu pamatā esošo datu kopu izmantošanu, kā arī palīdzēt indivīdiem iegūt piekļuvi daudzveidīgam saturam, uzskatiem, augstas kvalitātes produktiem un pakalpojumiem;

41. aicina Komisiju ieviest pārredzamības un pārskatatbildības prasības attiecībā uz automatizētajiem lēmumpieņemšanas procesiem, vienlaikus nodrošinot atbilstību prasībām par lietotāju privātumu un komercnoslēpumiem; norāda, ka ir jādod iespēja kompetentajām iestādēm veikt ārējas normatīvas revīzijas, atsevišķu gadījumu pārraudzību un atkārtotus riska novērtējumus, kā arī jānovērtē saistītie riski, jo īpaši riski patērētājiem vai trešām personām, un uzskata, ka pasākumiem, kas veikti šo risku novēršanai, vajadzētu būt pamatotiem un samērīgiem un nevajadzētu kavēt inovāciju; uzskata, ka ir jāievēro “cilvēka īstenota procesa kontroles princips”, cita starpā — lai nepieļautu, ka palielinās veselības un drošības riski, diskriminācija, nepamatota novērošana un ļaunprātība, un novērstu potenciālos pamattiesību un pamatbrīvību apdraudējumus;

42. uzskata, ka saskarē ar automatizētas lēmumpieņemšanas sistēmām un citiem inovatīviem digitālajiem pakalpojumiem vai lietotnēm patērētājiem un lietotājiem vajadzētu būt tiesībām tikt laikus, kodolīgi, saprotami un viegli uztverami informētiem un būtu faktiski jāgarantē viņu tiesības; pauž bažas par pašreizējo pārredzamības trūkumu attiecībā uz virtuālo palīgu un sarunbotu izmantošanu, kas var īpaši kaitēt neaizsargātiem patērētājiem, un uzsver, ka digitālo pakalpojumu sniedzējiem patērētāju atbalstam nevajadzētu izmantot tikai automatizētas lēmumpieņemšanas sistēmas;

43. šajā kontekstā uzskata, ka patērētājiem vajadzētu būt iespējai tikt skaidri informētiem par saskari ar automatizētu lēmumpieņemšanu un par to, kā sasniegt cilvēku ar lēmumpieņemšanas pilnvarām, lai pieprasītu pārbaudes un labojumus attiecībā uz iespējamām kļūdām, kuras izriet no automatizētiem lēmumiem, kā arī prasīt kompensāciju par jebkādu kaitējumu, kas saistīts ar automatizētas lēmumpieņemšanas sistēmu izmantošanu;

44. uzsver, ka ir svarīgi stiprināt patērētāju izvēles iespējas, patērētāju īstenotu kontroli un patērētāju uzticēšanos MI pakalpojumiem un lietotnēm; tāpēc uzskata, ka patērētāju tiesību kopa būtu jāpaplašina, lai digitālajā pasaulē viņus labāk aizsargātu, un aicina Komisiju īpaši apsvērt pārskatatbildības un taisnīguma kritērijus un kontroli un tiesības uz nediskriminēšanu un objektīvām MI datu kopām; uzskata, ka patērētājiem un lietotājiem vajadzētu būt lielākai kontrolei pār to, kā tiek izmantots MI, un iespējai atteikt, ierobežot vai personalizēt jebkādu MI balstītu personalizācijas funkciju izmantošanu;

45. atzīmē, ka automatizēti satura moderācijas rīki nespēj faktiski izprast konteksta un nozīmes nianses cilvēku saziņā, bet tas ir nepieciešams, lai noteiktu, vai novērtētais saturs var tikt uzskatīts par tiesību akta vai pakalpojumu sniegšanas noteikumu pārkāpumu; tāpēc uzsver, ka DPA nedrīkstētu uzspiest šādu rīku izmantošanu;

Cīņa pret nelikumīgu saturu un darbībām tiešsaistē

46. uzsver, ka nelikumīga satura un darbību pastāvēšana un izplatīšana tiešsaistē ir nopietns drauds, kas mazina iedzīvotāju uzticēšanos digitālajai videi un paļaušanos uz to, kaitē veselīgu digitālo ekosistēmu attīstībai un var arī nopietni un ilgstoši ietekmēt cilvēku drošību un pamattiesības; atzīmē, ka tajā pašā laikā nelikumīgu saturu un darbības var viegli izplatīt un to negatīvā ietekme var pastiprināties ļoti ātri;

47. atzīmē, ka viena risinājuma, kas derētu visam nelikumīgajam saturam un darbībām, nav; uzsver, ka saturs, kas dažās dalībvalstīs var būt nelikumīgs, citās tāds var nebūt, jo Savienībā ir saskaņoti tikai daži nelikumīga satura veidi; aicina stingri nošķirt, no vienas puses, nelikumīgu saturu, sodāmas darbības un nelikumīgi kopīgotu saturu un, no otras puses, kaitīgu saturu, naida runu un dezinformāciju, kas ne vienmēr ir nelikumīgi un aptver daudzus dažādus aspektus, pieejas un noteikumus, kuri piemērojami katrā atsevišķā gadījumā; uzskata, ka juridiskās atbildības režīmam būtu jāattiecas tikai uz nelikumīgu saturu, kas definēts Savienības vai valstu tiesību aktos;

48. tomēr uzskata, ka, neskarot pamattiesību plašo satvaru un pastāvošos nozarspecifiskos tiesību aktus, saskaņotāka un koordinētāka pieeja Savienības līmenī, kas ņemtu vērā dažādus nelikumīga satura un darbību veidus un balstītos sadarbībā un paraugprakses apmaiņā starp dalībvalstīm, palīdzēs iedarbīgāk vērsties pret nelikumīgu saturu; turklāt uzsver, ka pakalpojumu sniedzējiem veicamo pasākumu smagums ir jāpielāgo pārkāpuma smagumam, un aicina uzlabot sadarbību un informācijas apmaiņu starp kompetentajām iestādēm un mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem;

49. uzskata, ka brīvprātīgas tiešsaistes platformu darbības un pašregulācija Eiropā ir devušas zināmus ieguvumus, taču ir vajadzīgs skaidrs nelikumīga satura un darbību izņemšanas tiesiskais regulējums, lai nodrošinātu ātru ziņošanu par šādu tiešsaistes saturu un tā izņemšanu; uzsver, ka digitālo pakalpojumu sniedzējiem nedrīkst uzlikt vispārējas pārraudzības pienākumu pārraudzīt informāciju, ko tie pārsūta vai uzglabā, un nedrīkst pieļaut aktīvu visa satura un darbību meklēšanu, moderāciju un filtrēšanu ne de jure, ne de facto; uzsver, ka nelikumīgs saturs būtu jāizņem no mitināšanas vietas un ka nevajadzētu izvirzīt prasību piekļuves sniedzējiem bloķēt piekļuvi saturam;

50. aicina Komisiju nodrošināt, ka tiešsaistes starpnieki, kas pēc savas iniciatīvas iespējami nelikumīgu saturu izņem no tiešsaistes, to dara rūpīgi, samērīgi un nediskriminējoši, visos apstākļos pienācīgi ievērojot lietotāju pamattiesības un pamatbrīvības; uzsver, ka visi šādi pasākumi būtu jāpapildina ar stingru procesuālo garantiju un jēgpilnām pārredzamības un pārskatatbildības prasībām; aicina gadījumos, kad pastāv šaubas par satura “nelikumīgo” raksturu, šo saturu pārbaudīt cilvēkam un neizņemt bez dziļākas izmeklēšanas;

51. aicina Komisiju nākt klajā ar pētījumu par satura un datu izņemšanu automatizētas lēmumpieņemšanas ceļā pirms Covid-19 uzliesmojuma un tā laikā, kā arī par gadījumiem, kad saturs izņemts kļūdas dēļ (pseidopozitīvi rezultāti) un kas iekļauti izņemto vienību skaitā;

52. aicina Komisiju novērst aizvien pieaugošās atšķirības un sadrumstalotību dalībvalstu noteikumos un pieņemt skaidrus un paredzamus saskaņotus noteikumus un pārredzamu, efektīvu un samērīgu paziņošanas un rīcības mehānismu; tam būtu jānodrošina pietiekamas garantijas, jādod lietotājiem iespēja informēt tiešsaistes starpniekus par iespējami nelikumīgu tiešsaistes saturu vai darbībām un jāpalīdz tiešsaistes starpniekiem ātri reaģēt un būt pārredzamākiem attiecībā uz darbībām, kas veiktas ar potenciāli nelikumīgu saturu; uzskata, ka šādiem pasākumiem vajadzētu būt tehnoloģiski neitrāliem un viegli piekļūstamiem visiem aktoriem, lai garantētu augsta līmeņa lietotāju un patērētāju aizsardzību;

53. uzsver, ka šādam paziņošanas un rīcības mehānismam jābūt vērstam uz cilvēku; uzsver, ka būtu jāievieš aizsardzības pasākumi pret sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp pret atkārtotiem viltus signāliem, negodīgu komercpraksi un citām shēmām; mudina Komisiju nodrošināt piekļuvi pārredzamiem, efektīviem, taisnīgiem un ātriem pretpaziņošanas un sūdzību mehānismiem un ārpustiesas strīdu izšķiršanas mehānismiem un garantēt iespēju vērsties tiesā pret satura izņemšanu, lai īstenotu tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību;

54. atzinīgi vērtē centienus ieviest pārredzamību satura izņemšanas jomā; aicina Komisiju nodrošināt, ka ziņojumi ar informāciju par paziņošanas un rīcības mehānismiem, piemēram, par paziņojumu skaitu, to struktūru veidu, kuras ziņo par saturu, sūdzības satura veidu, starpnieka atbildes laiku, pārsūdzību skaitu, kā arī to gadījumu skaitu, kad saturs nepareizi identificēts kā nelikumīgs vai nelikumīgi kopīgots, būtu jādara publiski pieejami;

55. atzīmē problēmas ar tādu juridisku rīkojumu izpildes panākšanu, kas izdoti dalībvalstī, kura nav pakalpojumu sniedzēja izcelsmes valsts, un uzsver, ka šīs jautājums ir jāizskata dziļāk; uzskata, ka mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem nevajadzētu būt pienākumam izņemt informāciju, kas izcelsmes valstī ir likumīga, vai liegt tai piekļuvi;

56. uzsver, ka atbildība par regulējuma izpildes panākšanu, lemšanu par tiešsaistes darbību un satura likumību, kā arī pienākuma uzlikšanu mitināšanas pakalpojuma sniedzējiem pēc iespējas drīzāk izņemt nelikumīgu saturu vai liegt tam piekļuvi ir jāuzņemas neatkarīgām publiskā sektora iestādēm un ka šādiem rīkojumiem jābūt precīziem, labi pamatotiem un jāatbilst pamattiesībām;

57. uzsver, ka, lai atvieglotu digitālo pakalpojumu brīvu apriti, nodrošinātu satura pieejamību tiešsaistē un aizsargātu lietotāju pamattiesības, ir būtiski svarīgi un ir jāsaglabā mitināšanas starpniekiem paredzētie aizsardzības pasākumi pret tiesiskās atbildības režīmu, ko paredz E-komercijas direktīvas 12., 13. un 14. pants, un vispārējās pārraudzības aizliegums, ko paredz E-komercijas direktīvas 15. pants; šajā kontekstā uzsver, ka juridiskās atbildības režīmu un vispārējās pārraudzības aizliegumu nevajadzētu vājināt ar iespējamiem jauniem tiesību aktiem vai ar citu E-komercijas direktīvas sadaļu grozījumiem;

58. atzīst principu, ka tādu digitālo pakalpojumu sniedzēji, kuriem ir neitrāla un pasīva loma, piemēram, aizmugursistēmas un infrastruktūras pakalpojumu sniedzēji, nav atbildīgi par pakalpojumos pārsūtīto saturu, jo tie šādu saturu nekontrolē, tiem nav aktīvas mijiedarbības ar to un tie to neoptimizē; tomēr uzsver, ka ir sīkāk jāprecizē, ko nozīmē aktīva un pasīva loma, ņemot vērā Tiesas judikatūru šajā jautājumā;

59. aicina Komisiju apsvērt iespēju uzlikt mitināšanas pakalpojuma sniedzējiem pienākumu ziņot kompetentajai tiesībaizsardzības iestādei par nelikumīgu saturu, kas varētu būt smags noziegums, tiklīdz tas par šo saturu uzzina;

Tiešsaistes tirdzniecības vietas

60. atzīmē, ka, lai gan tiešsaistes pakalpojumu sniedzēju, piemēram, tiešsaistes tirdzniecības vietu, izveidošanās ir devusi labumu gan patērētājiem, gan tirgotājiem, jo īpaši — uzlabojot izvēles iespējas, samazinot izmaksas un pazeminot cenas, tā ir arī padarījusi patērētājus neaizsargātākus pret maldinošu tirdzniecības praksi, ko izmanto aizvien vairāk pārdevēju, tostarp no trešām valstīm, kuri var tiešsaistē piedāvāt nelikumīgus, nedrošus vai viltotus produktus un pakalpojumus, kas bieži vien neatbilst Savienības noteikumiem un standartiem produktu drošuma jomā, un nepietiekami garantē patērētāju tiesības;

61. uzsver, ka patērētājiem vajadzētu būt vienlīdz aizsargātiem gan iepērkoties tiešsaistē, gan veikalos uz vietas; uzsver, ka Savienības patērētāju eksponētība nelikumīgiem, viltotiem un nedrošiem produktiem, kas satur bīstamas ķimikālijas, kā arī citiem drošības apdraudējumiem, kas rada risku cilvēku veselībai, nav pieņemama; uzstāj, ka ir jāievieš atbilstoši aizsardzības pasākumi un produktu drošuma un patērētāju aizsardzības pasākumi, lai nepieļautu neatbilstīgu produktu un pakalpojumu pārdošanu tiešsaistes tirdzniecības vietās, un aicina Komisiju pastiprināt atbildības režīmu tiešsaistes tirdzniecības vietām;

62. uzsver, cik svarīgi ir Regulā (ES) 2019/1020 par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību izklāstītie noteikumi par tādu produktu atbilstību, kuri Savienībā ienāk no trešām valstīm; aicina Komisiju veikt pasākumus, lai uzlabotu ārpus Savienības uzņēmējdarbību veicošo pārdevēju atbilstību tiesību aktiem gadījumos, kad nav Savienībā uzņēmējdarbību veicoša ražotāja, importētāja vai izplatītāja, un novērst visas pašreizējās juridiskās nepilnības, kas ļauj ārpus Savienības uzņēmējdarbību veicošiem piegādātājiem Eiropas patērētājiem tiešsaistē pārdot produktus, kas neatbilst Savienības noteikumiem par drošumu un patērētāju aizsardzību, nesaņemot nekādu sodu, neatbildot par savu rīcību un nedodot patērētājiem nekādas juridiskas iespējas panākt savu tiesību izpildi vai saņemt kompensāciju par kaitējumu; šajā kontekstā uzsver nepieciešamību nodrošināt iespēju vienmēr identificēt trešo valstu produktu ražotājus un pārdevējus;

63. uzsver, ka tirdzniecības vietām tūlīt jāinformē patērētāji, tiklīdz produkts, kuru viņi ir iegādājušies, ir izņemts no tirdzniecības vietas pēc paziņojuma par tā neatbilstību Savienības produktu drošības vai patērētāju aizsardzības noteikumiem;

64. uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāji izmanto RAPEX un informē kompetentās iestādes, tiklīdz uzzina par nelikumīgiem, nedrošiem un viltotiem produktiem savās platformās;

65. uzskata, ka tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem būtu jāuzlabo sadarbība ar tirgus uzraudzības iestādēm un muitas dienestiem, piemēram, apmainoties ar informāciju par nelikumīgu, nedrošu un viltotu produktu pārdevējiem;

66. aicina Komisiju mudināt dalībvalstis veikt vienotākus tirgus uzraudzības pasākumus un pastiprināt sadarbību ar muitas iestādēm, lai pārbaudītu tiešsaistē pārdodamo produktu drošumu vēl pirms tie nonāk pie patērētājiem; aicina Komisiju izpētīt iespēju izveidot starptautisku patērētāju centru tīklu, lai palīdzētu ES patērētājiem risināt strīdus ar tirgotājiem, kas atrodas ārpussavienības valstīs;

67. aicina Komisiju nodrošināt, ka gadījumos, kad tiešsaistes tirdzniecības vietas piedāvā profesionālus pakalpojumus, ar aizsardzības pasākumiem un informācijas prasībām tiek panākts pietiekams patērētāju aizsardzības līmenis;

68. uzskata, ka tūrisma un transporta tirgū ar DPA būtu jācenšas nodrošināt juridisko noteiktību un skaidrību, izveidojot pārvaldības satvaru, kas formalizē sadarbību starp platformām un valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm, jo īpaši ar mērķi dalīties paraugpraksē, un nosakot īstermiņa nomas un mobilitātes platformu informācijas pienākumu kopumu attiecībā uz to pakalpojumu sniedzējiem saistībā ar attiecīgajiem valsts, reģionālajiem un vietējiem tiesību aktiem; aicina Komisiju turpināt novērst nepamatotus šķēršļus un izstrādāt ES līmenī koordinētus nozaru centienus ar visu ieinteresēto personu iesaisti, lai vienotos par to kritēriju, piemēram, attiecīgā pakalpojuma sniegšanas atļauju, licenču vai attiecīgā gadījumā vietēju vai valsts līmeņa reģistrācijas numuru, kopumu saskaņā ar vienotā tirgus noteikumiem, kas nepieciešami, lai piedāvātu pakalpojumus īstermiņa īres vai mobilitātes platformā; uzsver, ka ir svarīgi izvairīties no nesamērīgu informēšanas pienākumu un nevajadzīga administratīvā sloga uzlikšanas visiem pakalpojumu sniedzējiem, īpaši uzsverot vienādranga pakalpojumu sniedzējus un MVU;

69. aicina panākt, ka DPA saskaņā ar Eiropas zaļo kursu veicina e-komercijas ilgtspējīgu izaugsmi un ilgtspēju; uzsver tiešsaistes tirdzniecības vietu nozīmi ilgtspējīgu produktu un pakalpojumu veicināšanā un centienos rosināt ilgtspējīgu patēriņu; aicina veikt pasākumus, lai apkarotu maldinošu praksi un dezinformāciju attiecībā uz tiešsaistē piedāvātajiem produktiem un pakalpojumiem, tostarp nepatiesus apgalvojumus par vidi, vienlaikus aicinot tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājus veicināt e-komercijas ilgtspēju, sniedzot patērētājiem skaidru un viegli saprotamu informāciju par tiešsaistē iegādāto produktu vai pakalpojumu ietekmi uz vidi;

70. aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt, cik skaidrs un konsekvents ir pašreizējais tiesiskais regulējums, ko piemēro produktu un pakalpojumu tirdzniecībai tiešsaistē, lai noteiktu iespējamās nepilnības un pretrunas, kā arī tā nepietiekami efektīvu izpildi; aicina Komisiju veikt rūpīgu analīzi par mijiedarbību starp DPA un Savienības tiesību aktiem par produktu drošumu un ķimikālijām; aicina Komisiju nodrošināt konsekvenci starp jaunajiem noteikumiem par tiešsaistes tirdzniecības vietām un Direktīvas 2001/95/EK[17] (“Produktu vispārējas drošības direktīva”) un Direktīvas 85/374/EEK[18] (“Produktatbildības direktīva”) pārskatīšanu;

71. norāda uz joprojām pastāvošajām problēmām saistībā ar selektīvās izplatīšanas nolīgumu ļaunprātīgu izmantošanu vai nepareizu piemērošanu ar mērķi ierobežot produktu un pakalpojumu pārrobežu pieejamību vienotajā tirgū un starp platformām; aicina Komisiju rīkoties šajā jautājumā, veicot plašāku vertikālā bloka atbrīvojumu un citu politikas nostādņu pārskatīšanu saskaņā ar LESD 101. pantu, vienlaikus atturoties no tā iekļaušanas DPA;

Sistēmisko operatoru ex ante regulējums

72. atzīmē, ka pašlaik dažiem tirgiem ir raksturīgi lieli operatori ar būtiskiem tīkla efektiem, kuri spēj darboties kā digitālās ekonomikas de facto “tiešsaistes vārtziņi” (“sistēmiskie operatori”); uzsver, ka patērētāju labklājības veicināšanā ļoti svarīga ir godīga un efektīva konkurence starp tiešsaistes operatoriem ar nozīmīgu digitālo klātbūtni un citiem pakalpojumu sniedzējiem; aicina Komisiju rūpīgi analizēt dažādās tirgū līdz šim novērotās situācijas un to sekas, tostarp attiecībā uz patērētājiem, MVU un iekšējo tirgu;

73. uzskata, ka, samazinot šķēršļus ienākšanai tirgū un reglamentējot sistēmiskos operatorus, iekšējā tirgus instrumentam, kas attiecībā uz šiem lielajiem operatoriem ar būtisku ietekmi tirgū piemēro ex ante regulatīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ir iespēja atvērt tirgus jaunienācējiem, tostarp MVU, uzņēmējiem un jaunuzņēmumiem, tādējādi uzlabojot patērētāju izvēles iespējas un veicinot inovāciju lielākā mērā, nekā iespējams ar konkurences tiesību izpildes panākšanu vien;

74. atzinīgi vērtē Komisijas sabiedrisko apspriešanu par iespēju kā daļu no topošā DPA ieviest mērķtiecīgu ex ante regulējumu, lai risinātu sistēmiskus jautājumus, kas raksturīgi tieši digitālajiem tirgiem; uzsver iekšējā tirgus regulējuma un konkurences politikas savstarpējo papildināmību, kā uzsvērts Komisijas īpašo padomdevēju ziņojumā “Konkurences politika digitālajā laikmetā”;

75. aicina Komisiju izmantot skaidrus rādītājus un noteikt “sistēmisko operatoru” definīciju;

76. uzskata, ka ex ante regulējumam būtu jābalstās uz Regulu (ES) 2019/1150 (“Regula par platformu uzņēmējdarbībai”) un ka pasākumiem vajadzētu būt saskaņā ar Savienības pretmonopola noteikumiem un Savienības konkurences politiku, kas pašlaik tiek pārskatīta, lai labāk risinātu digitālā laikmeta uzdevumus; ex ante regulējumam būtu jānodrošina taisnīgi tirdzniecības nosacījumi, kas piemērojami visiem operatoriem, tostarp iespējamās papildu prasības un slēgts saraksts ar pozitīvajām un negatīvajām darbībām, kuras šādiem operatoriem ir jāievēro un/vai kuras tiem ir aizliegts veikt;

77. aicina Komisiju jo īpaši analizēt pārredzamības trūkumu attiecībā uz sistēmisko operatoru rekomendāciju sistēmām, tostarp attiecībā uz šādu sistēmu darbības noteikumiem un kritērijiem, un to, vai ir jānosaka papildu pārredzamības pienākumi un informācijas prasības;

78. uzsver, ka ex ante regulatīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošana citās nozarēs konkurenci tajās ir uzlabojusi; norāda, ka līdzīgu sistēmu varētu izstrādāt, lai identificētu sistēmiskos operatorus, kuriem ir “vārtziņa” loma, ņemot vērā digitālās nozares specifiku;

79. vērš uzmanību uz to, ka sistēmisko operatoru komerciālo lietotāju lielums ir atšķirīgs — no starptautiskiem lieluzņēmumiem līdz mikrouzņēmumiem; uzsver, ka ex ante regulējumam par sistēmiskiem operatoriem nevajadzētu novest pie papildu prasību piemērošanas arī uzņēmumiem, kas tos izmanto;

80. uzsver, ka liela apjoma datu uzkrāšana un vākšana un šādu datu izmantošana, ko veic sistēmiskie operatori, lai paplašinātu darbību no viena tirgus uz citu, kā arī papildu iespēja piespiest lietotājus izmantot viena operatora e-identifikāciju vairākām platformām var radīt nelīdzsvarotību spējā panākt sev izdevīgus nosacījumus un līdz ar to radīt konkurences izkropļojumus vienotajā tirgū; uzskata, ka nolūkā garantēt ex ante noteikumu regulējuma darbību ir izšķiroši svarīgi palielināt pārredzamību un uzlabot datu apmaiņu starp sistēmiskiem operatoriem un kompetentajām iestādēm;

81. uzsver, ka sadarbspējai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu konkurētspējīgu tirgu, lietotāju izvēli un inovatīvus pakalpojumus, turklāt ierobežotu risku, ka lietotāji un patērētāji var nonākt tehnoloģiskajā “slazdā”; aicina Komisiju nodrošināt pienācīgu sadarbspējas līmeni sistēmiskiem operatoriem un izpētīt dažādas tehnoloģijas un atvērtos standartus un protokolus, tostarp iespēju izveidot tehnisku saskarni (lietojumprogrammu saskarne);

Uzraudzība, sadarbība un izpilde

82. uzskata, ka, ņemot vērā digitālo pakalpojumu pārrobežu raksturu, iedarbīga uzraudzība un sadarbība starp dalībvalstīm, tostarp informācijas un paraugprakses apmaiņa, ir izšķirīgi svarīga, lai nodrošinātu DPA pienācīgu izpildes panākšanu; uzsver, ka Savienības tiesību aktu nepilnīga transponēšana, īstenošana un izpilde dalībvalstīs rada nepamatotus šķēršļus digitālajā vienotajā tirgū; aicina Komisiju risināt šos jautājumus ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm;

83. aicina Komisiju panākt, ka dalībvalstis nodrošina valsts uzraudzības iestādēm pienācīgus finanšu līdzekļus, cilvēkresursus un izpildes pilnvaras, lai tās varētu efektīvi veikt savas funkcijas un sniegt ieguldījumu to attiecīgajā darbā;

84. uzsver, ka valstu, kā arī citu dalībvalstu iestāžu, pilsoniskās sabiedrības un patērētāju organizāciju sadarbība ir ārkārtīgi svarīga, lai panāktu DPA efektīvu izpildi; ierosina stiprināt izcelsmes valsts principu, pastiprinot dalībvalstu sadarbību, lai uzlabotu digitālo pakalpojumu regulatīvo uzraudzību un panāktu efektīvu tiesībaizsardzību pārrobežu lietās; mudina dalībvalstis apkopot un apmainīties ar paraugpraksi un datiem starp valstu regulatoriem, kā arī nodrošināt regulatoriem un juridiskajām iestādēm drošus sadarbspējīgus saziņas veidus;

85. aicina Komisiju izvērtēt vispiemērotāko uzraudzības un izpildes modeli, lai piemērotu noteikumus par DPA, un apsvērt hibrīdsistēmas izveidi, kuras pamatā būtu valstu un Savienības iestāžu koordinācija un sadarbība, lai nodrošinātu DPA efektīvu izpildes uzraudzību un īstenošanu; uzskata, ka šādai uzraudzības sistēmai vajadzētu būt atbildīgai par DPA pārraudzību, atbilstību, uzraudzību un piemērošanu un ka tai vajadzētu būt papildu pilnvarām uzņemties pārrobežu iniciatīvas un izmeklēšanu, un tai būtu jāpiešķir izpildes un revīzijas pilnvaras;

86. uzskata, ka, risinot sarežģītus pārrobežu jautājumus, prioritāte būtu jāpiešķir ES koordinācijai sadarbībā ar valstu iestāžu tīklu;

87. atgādina, cik svarīgi ir atvieglot nepersonizētu datu apmaiņu un veicināt ieinteresēto personu dialogu; turklāt mudina izveidot un uzturēt Eiropas pētniecības repozitoriju, lai veicinātu šādu datu apmaiņu ar publiskām iestādēm, pētniekiem, NVO un augstskolām pētniecības nolūkos; aicina Komisiju veidot šo instrumentu, balstoties uz jau esošu paraugpraksi un iniciatīvām, piemēram, platformu novērošanas centru vai ES blokķēžu novērošanas centru;

88. uzskata, ka Komisija ar Kopīgā pētniecības centra starpniecību būtu jāpilnvaro pēc pieprasījuma sniegt dalībvalstīm ekspertu palīdzību, lai analizētu tehnoloģiskos, administratīvos vai citus jautājumus saistībā ar digitālā vienotā tirgus tiesību akta izpildi; turklāt aicina valstu regulatorus un Komisiju sniegt papildu ieteikumus un palīdzību Savienības MVU par viņu tiesībām;

89. aicina Komisiju stiprināt un modernizēt pašreizējo Savienības regulējumu par strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā saskaņā ar E-komercijas direktīvu, ņemot vērā izmaiņas atbilstīgi Direktīvai 2013/11/ES[19], kā arī par tiesvedību, lai nodrošinātu rezultatīvu izpildes panākšanu un patērētāju tiesību aizsardzību; uzsver nepieciešamību atbalstīt patērētājus tiesu sistēmas izmantošanā; uzskata, ka jebkāda pārskatīšana nedrīkst vājināt mazo uzņēmumu un tirgotāju tiesisko aizsardzību, ko nodrošina valstu tiesību sistēmas;

Noslēguma aspekti

90. uzskata, ka pieprasītā priekšlikuma jebkāda finansiāla ietekme būtu jāsedz ar atbilstošiem budžeta piešķīrumiem;

91. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju ar tai pievienotajiem detalizēti izstrādātajiem ieteikumiem nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

 


REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMA PIELIKUMS:  IETEIKUMI PAR PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

 

I. VISPĀRĪGI PRINCIPI

Digitālo pakalpojumu tiesību akta (DPA) paketei būtu jāpalīdz stiprināt iekšējo tirgu, nodrošinot digitālo pakalpojumu brīvu apriti un darījumdarbības brīvību, turklāt vienlaikus garantējot patērētāju aizsardzības augstu līmeni, tostarp lietotāju drošības, drošuma un uzticēšanās uzlabošanu tiešsaistē.

Digitālo pakalpojumu tiesību aktam būtu jāgarantē vienlīdzīga attieksme pret tiešsaistes un bezsaistes darījumdarbību un tās norise vienlīdzīgos konkurences apstākļos, pilnībā ievērojot principu, saskaņā ar kuru tas, kas ir nelikumīgs bezsaistē, ir nelikumīgs arī tiešsaistē, vienlaikus ņemot vērā darbības specifiku tiešsaistes vide.

DPA būtu jānodrošina juridiskā noteiktība un pārredzamība patērētājiem un ekonomikas dalībniekiem, jo īpaši mikrouzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem. Ar DPA būtu jāpalīdz atbalstīt inovāciju un novērst nepamatotus un nesamērīgus šķēršļus un ierobežojumus digitālo pakalpojumu sniegšanai.

DPA nevajadzētu skart lietotāju un patērētāju pamattiesību un brīvību plašo satvaru, piemēram, privātās dzīves aizsardzību un personas datu aizsardzību, nediskrimināciju, cieņu, vārda brīvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

DPA būtu jāpilnveido noteikumi, kas tiešsaistes platformām piemērojami pašlaik, proti, E-komercijas direktīva un regula par platformu uzņēmējdarbībai.

DPA būtu jāaptver:

 E-komercijas direktīvas vispusīga pārskatīšana, pamatojoties uz LESD 53. panta 1. punktu, 62. pantu un 114. pantu, kas paredz:

 pārskatītu satvaru ar skaidriem pienākumiem attiecībā uz pārredzamību un informācijas sniegšanu;

 skaidras un sīki izstrādātas procedūras un pasākumus par nelikumīga tiešsaistes satura konstatēšanu un izņemšanu, tostarp saskaņota, juridiski saistoša Eiropas paziņošanas un rīcības mehānisma ieviešana;

 efektīva uzraudzība, sadarbība un samērīgas, efektīvas un atturošas sankcijas;

 uz LESD 114. panta balstīts juridisks iekšējā tirgus instruments, kas uzliek ex ante pienākumus lielām platformām, kuras digitālajā ekosistēmā pilda vārtziņa lomu (“sistēmiskiem operatoriem”), un ko papildinātu iedarbīgs institucionāls izpildes mehānisms.

 

II. DARBĪBAS JOMA

 

Juridiskās noteiktības labad ar DPA būtu jāprecizē, kuri digitālie pakalpojumi ietilpst tā darbības jomā. DPA būtu jāveido pēc E-komercijas direktīvas horizontālā rakstura parauga, un tas būtu jāpiemēro ne tikai tiešsaistes platformām, bet arī visiem informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, kā noteikts Savienības tiesību aktos.

Būtu jāizvairās no standartizētas pieejas. Var būt vajadzīgi dažādi pasākumi attiecībā uz digitālajiem pakalpojumiem, ko piedāvā tikai uzņēmumu savstarpējās attiecībās, pakalpojumiem, kuriem trešās personas vai plaša sabiedrība var piekļūt vien ierobežoti vai nevar piekļūt vispār, un pakalpojumiem, kas ir tieši paredzēti patērētājiem un plašai sabiedrībai.

DPA teritoriālā darbības joma būtu jāpaplašina, aptverot arī to uzņēmumu, pakalpojumu sniedzēju un informācijas sabiedrības pakalpojumu darbības, kuri uzņēmējdarbību veic trešās valstīs, ja to darbība ir saistīta ar pakalpojumu vai preču piedāvāšanu patērētājiem vai lietotājiem Savienībā un ir uz tiem vērsta.

Ja Komisija pēc pārskatīšanas uzskata, ka ar DPA jāgroza E-komercijas direktīvas pielikums attiecībā uz tajā noteiktajām atkāpēm, tad jo īpaši atkāpe par līgumsaistībām attiecībā uz patērētāju līgumiem tomēr jāgroza nebūtu.

DPA būtu jānodrošina, ka Savienība un dalībvalstis saglabā augstu patērētāju aizsardzības līmeni un ka dalībvalstis var īstenot leģitīmus sabiedrības interešu mērķus, ja tas ir nepieciešami, samērīgi un saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

DPA būtu saskaņoti jānosaka, kā tā noteikumi mijiedarbojas ar citiem juridiskiem instrumentiem, kuru mērķis ir veicināt pakalpojumu brīvu apriti, lai tur, kur tas nepieciešams, precizētu tiesisko režīmu, ko piemēro profesionāliem un neprofesionāliem pakalpojumiem visās nozarēs, tostarp darbībām, kuras saistītas ar transporta pakalpojumiem un īstermiņa nomu.

DPA būtu arī saskaņoti jāprecizē, kā tā noteikumi mijiedarbojas ar nesen pieņemtajiem noteikumiem par, citstarp, ģeobloķēšanu, produktu drošumu, tirgus uzraudzību, platformu un uzņēmumu attiecībām, patērētāju aizsardzību, preču pārdošanu un digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādi[20], un ar citām izziņotām iniciatīvām, piemēram, mākslīgā intelekta (MI) tiesisko regulējumu.

DPA būtu jāpiemēro, neskarot noteikumus, kas paredzēti citos instrumentos, piemēram, Vispārīgajā datu aizsardzības regulā (GDPR), Direktīvā (ES) 2019/790 (“Autortiesību direktīvā”) un Direktīvā 2010/13/ES (“Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā”).

 

III. DEFINĪCIJAS

 

Ar DPA iekļaujamām definīcijām būtu: 

 jāprecizē, kādā mērā jaunie digitālie pakalpojumi, piemēram, sociālo mediju tīkli, sadarbīgās ekonomikas pakalpojumi, meklētājprogrammas, Wi-Fi tīklāji, tiešsaistes reklāma, mākoņpakalpojumi, tīmekļa mitināšana, ziņapmaiņas pakalpojumi, lietotņu veikali, salīdzināšanas rīki, MI vadīti pakalpojumi, satura piegādes tīkli un domēna nosaukuma pakalpojumi ietilpst tā darbības jomā;

 jāprecizē satura mitināšanas starpnieku (mitina tekstu, attēlus, video vai audio saturu) raksturs, no vienas puses, un komerciālu tiešsaistes tirdzniecības vietu (pārdod preces, toskait preces ar digitāliem elementiem, vai pakalpojumus) raksturs, no otras puses;

 skaidri jānošķir darījumdarbība un pret atlīdzību sniegts saturs vai darījumi, kā to noteikusi Tiesa (kas ietver arī reklāmas un mārketinga darbības), no vienas puses, un darbības un saturs, kam nav darījumdarbības raksturs, no otras puses;

 jāprecizē, kas ietilpst nelikumīga satura definīcijā, skaidri norādot, ka nelikumīga satura definīcijā ietilpst arī Savienības noteikumu pārkāpumi tādās jomās kā patērētāju aizsardzība, produktu drošums un pārtikas vai tabakas izstrādājumu, kosmētikas un viltotu zāļu vai arī savvaļas dzīvnieku izcelsmes produktu piedāvāšana vai pārdošana;

 jādefinē termins “sistēmisks operators”, nosakot skaidru rādītāju kopumu, kas ļautu regulatīvajām iestādēm identificēt platformas, kurām ir būtisks stāvoklis tirgū un “vārtziņa” loma, un kurām tādējādi ir sistēmiska funkcija tiešsaistes ekonomikā; šādi rādītāji varētu būt, piemēram, tas, vai uzņēmums būtiskā mērā darbojas daudzpusējos tirgos, vai tas spēj panākt lietotāju un patērētāju nonākšanu tehnoloģiskajā “slazdā”, kā arī tā tīkla lielumu (lietotāju skaitu) un tīkla iedarbības pastāvēšanu; šķēršļi ienākšanai tirgū, tā finansiālais stāvoklis, spēja piekļūt datiem, no dažādiem avotiem iegūto datu uzkrāšana un kombinēšana; vertikālā integrācija un tā kā nenovēršama partnera loma, kā arī tā darbības nozīme trešo personu piekļuvei piegādēm un tirgiem utt.;

 vajadzības gadījumā jāmēģina kodificēt Tiesas lēmumus, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā galvenos tiesību aktus, kuros izmanto šīs definīcijas.

 

IV. PĀRREDZAMĪBAS UN INFORMĀCIJAS PRASĪBAS

 

Ar DPA būtu jāievieš skaidri un samērīgi pārredzamības un informēšanas pienākumi; šiem pienākumiem nevajadzētu radīt nekādas atkāpes vai jaunus atbrīvojumus no pašreizējā atbildības režīma, ko paredz E-komercijas direktīvas 12., 13. un 14. pants, un tiem būtu jāaptver zemāk aprakstītie aspekti.

1. Vispārējas informācijas prasības 

E-komercijas direktīvas pārskatītajiem noteikumiem vispārējās informācijas prasības būtu jāstiprina ar šādām saistībām:

 būtu jāpastiprina E-komercijas direktīvas 5. un 6. un 10. pantā noteiktās informācijas prasības;

 komerciālajiem lietotājiem būtu jāievieš princips “pazīsti sava uzņēmumu klientu”, kas attiektos tikai uz mitināšanas pakalpojumu sniedzēja tiešajām komerciālajām attiecībām; mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem būtu jāsalīdzina savu komerciālo lietotāju sniegtie identifikācijas dati ar ES PVN un ekonomikas dalībnieka identifikācijas un reģistrācijas datubāzēm, kurās ir PVN vai EORI numurs; ja uzņēmums ir atbrīvots no PVN vai EORI reģistrācijas, būtu jāiesniedz identifikācijas apliecinājums; ja komerciālais lietotājs darbojas kā citu uzņēmumu aģents, tam attiecīgi šādi jādeklarējas; mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem būtu jāprasa saviem komerciālajiem lietotājiem nodrošināt, ka visa sniegtā informācija ir precīza un aktuāla, ņemot vērā jebkādas izmaiņas, un mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem nevajadzētu ļaut sniegt pakalpojumus komerciālajiem lietotājiem, ja informācija ir nepilnīga vai kompetentās iestādes ir ziņojušas mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem, ka to komerciālā lietotāja identitāte ir nepatiesa, maldinoša vai citādi nederīga;

 iepriekš minētais izņēmums no pakalpojumu sniegšanas būtu jāpiemēro tikai līgumattiecībām starp uzņēmumiem, un tam nebūtu jāskar datu subjektu tiesības saskaņā ar GDPR. Minētajam pasākumam nebūtu jāietekmē tiešsaistes anonimitātes aizsardzība lietotājiem, kas nav komerciālie lietotāji. Jaunajām vispārējām informācijas prasībām būtu vēl vairāk jāuzlabo E-komercijas direktīvas 5., 6. un 10. pants, lai šos pasākumus saskaņotu ar informācijas prasībām, kas noteiktas nesen pieņemtajos tiesību aktos, jo īpaši Direktīvā 93/13/EEK[21] (“Negodīgu līguma noteikumu direktīvā”), Direktīvā 2011/83/ES[22] („ Patērētāju tiesību direktīvā”) un Regulā par platformu uzņēmējdarbībai;

 būtu papildus jāatjaunina E-komercijas direktīvas 5. pants, pieprasot digitālo pakalpojumu sniedzējiem nodrošināt patērētājiem tiešus un efektīvus saziņas līdzekļus, piemēram, elektroniskas kontaktveidlapas, tērzēšanas robotus, tūlītējo ziņapmaiņu vai atzvanīšanu, ja patērētājiem ir pieejama skaidra un saprotama informācija par šiem saziņas līdzekļiem.

2. Taisnīgi līguma noteikumi un vispārējie nosacījumi

Ar DPA būtu jānosaka pakalpojumu sniedzēju obligātie standarti, lai tie pieņemtu taisnīgus, pieejamus, nediskriminējošus un pārredzamus līguma noteikumus un vispārējos nosacījumus, kas atbilst vismaz šādām prasībām:

 skaidri un nepārprotami līguma noteikumi un vispārējie nosacījumi ir izklāstīti vienkāršā un saprotamā valodā;

 līguma noteikumos un vispārīgajos nosacījumos skaidri norādīts, kas ir uzskatāms par nelikumīgu saturu vai rīcību saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem, un izskaidrotas juridiskās sekas, ar kurām jāsaskaras lietotājiem, apzināti glabājot vai augšupielādējot nelikumīgu saturu;

 lietotājus informē, ja līguma noteikumos un vispārīgajos nosacījumos tiek veiktas būtiskas izmaiņas, kas var ietekmēt lietotāju tiesības, un sniegt to skaidrojumu;

 tiek nodrošināts, ka iepriekš formulētas standartklauzulas līguma noteikumos un vispārējos nosacījumos, kas nav iepriekš atsevišķi pārrunātas, tostarp galalietotāja licencēšanas nolīgumos, sākas ar kopsavilkuma paziņojumu, kura pamatā ir saskaņots paraugs, kas jāizstrādā Komisijai;

 tiek nodrošināts, ka līguma anulēšanas process ir tikpat vienkāršs kā līguma noslēgšanas process (neizmantojot maldinošas saskarnes vai citus patērētāju lēmumu ietekmēšanas paņēmienus);

 ja tiek izmantotas automatizētas sistēmas, to līguma noteikumos un vispārīgajos nosacījumos skaidri un nepārprotami norāda automatizēto sistēmu ievades un mērķorientētu rezultātu elementus un galvenos parametrus, pēc kuriem nosaka ranžējumu, kā arī iemeslus, kāpēc šie galvenie parametri ir salīdzinoši nozīmīgi salīdzinājumā ar citiem parametriem, vienlaikus nodrošinot saskaņotību ar Regulu par platformu uzņēmējdarbībai;

 nodrošina, ka prasības par līguma noteikumiem un vispārējie nosacījumi atbilst un papildina Savienības tiesību aktos noteiktās informācijas prasības, tostarp tās, kas noteiktas Negodīgu līguma noteikumu direktīvā, Negodīgas komercprakses direktīvā, Patērētāju tiesību direktīvā, kas grozīta ar Direktīvu (ES) 2019/2161, un GDPR;

3. Pārredzamības prasības attiecībā uz komercpaziņojumiem

 E-komercijas direktīvas pārskatītajiem noteikumiem būtu jāstiprina pašreizējās pārredzamības prasības par komercpaziņojumiem, nosakot integrētas pārredzamības un pārredzamības pēc noklusējuma principus.

 Pilnveidojot E-komercijas direktīvas 6. un 7. pantu, jaunajiem pasākumiem būtu jāizveido jauns platformu un patērētāju attiecību satvars attiecībā uz pārredzamības noteikumiem par tiešsaistes reklāmu, digitālu ievirzīšanu, individualizētu pieeju mērķauditorijai, ieteikumu sistēmu reklāmai un labvēlīgākiem nosacījumiem; ar šiem pasākumiem būtu:

- jāparedz prasība atklāt skaidri noteiktus informācijas veidus par tiešsaistes reklāmu, lai nodrošinātu efektīvu revīziju un kontroli, piemēram, informāciju par reklāmas devēja identitāti un tiešajiem un netiešajiem maksājumiem vai jebkādu citu atlīdzību, ko saņem pakalpojumu sniedzēji; patērētājiem un publiskām iestādēm tā būtu jāvar arī noskaidrot, kas būtu jāsauc pie atbildības, piemēram, nepatiesas vai maldinošas reklāmas gadījumā; pasākumiem arī būtu jāpalīdz nodrošināt, ka nelikumīgas darbības nevar finansēt ar ieņēmumiem no reklāmas pakalpojumiem;

- precīzi jānošķir komerciāla un politiska reklāma tiešsaistē un jānodrošina mērķa grupu profilēšanas un reklāmas kampaņu optimizācijas kritēriju pārredzamība; jānodrošina, ka patērētāji pēc noklusējuma netiek izsekoti vai netiek veikta mikropielāgošana, un tiek dota iespēja piekrist uzvedības datu izmantošanai reklāmas nolūkā, kā arī iespēja piekrist politiskās reklāmas un reklāmas saņemšanai;

- jānodrošina patērētājiem iespēja piekļūt viņu dinamiskā mārketinga profiliem, lai viņi būtu informēti par to, vai un kādā nolūkā viņi tiek izsekoti un vai saņemtā informācija ir nosūtīta reklāmas nolūkā, kā arī garantēt viņu tiesības apstrīdēt lēmumus, kas tās apdraud;

- jānodrošina, ka apmaksāta reklāma un apmaksāta vieta meklēšanas rezultātu ranžējumā ir skaidri, kodolīgi un saprotami identificēta atbilstīgi Direktīvai 2005/29/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu (ES) 2019/2161;

- jānodrošina nediskriminācijas principa un minimālo diversifikācijas prasību ievērošana un jāapzina agresīvas reklāmas prakse, vienlaikus veicinot patērētājiem draudzīgas mākslīgā intelekta tehnoloģijas;

- jāievieš pārskatatbildības un taisnīguma kritēriji attiecībā uz algoritmiem, ko izmanto mērķtiecīgai reklāmai un reklāmas optimizācijai, un jāļauj kompetentajām iestādēm veikt ārējas regulatīvas revīzijas un pārbaudīt algoritmiskās dizaina izvēles, kas ietver informāciju par personām, neapdraudot lietotāju privātumu un komercnoslēpumus;

- jānodrošina piekļuve reklāmas piegādes datiem un informācijai par reklāmas devēju pamanāmību jautājumos par to, kur un kad reklāmas tiek izvietotas, un par apmaksātas un neapmaksātas reklāmas veikšanu.

4. Mākslīgais intelekts un mašīnmācīšanās

Pārskatītajos noteikumos būtu jāievēro turpmāk uzskaitītie principi attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu, ko nodrošina MI, izmantojot automatizētus lēmumu pieņemšanas instrumentus vai mašīnmācīšanās rīkus:

 garantēt patērētāju tiesības būt informētiem, ja pakalpojumu nodrošina MI, tiek izmantoti automatizētas lēmumu pieņemšanas vai mašīnmācīšanās rīki vai automatizēti satura atpazīšanas rīki, turklāt papildus tiesībām netikt pakļautam lēmumam, kura pamatā ir tikai automatizēta apstrāde, un iespēja atteikt, ierobežot vai personalizēt jebkādu ar MI saistītu personalizācijas funkciju izmantošanu, jo īpaši pakalpojumu ranžēšanas nolūkā;

 izstrādāt visaptverošus noteikumus par nediskrimināciju un algoritmu un datu kopu pārredzamību;

 nodrošināt, ka algoritmi ir izskaidrojami kompetentajām iestādēm, kuras var pārbaudīt, kad tām ir pamats uzskatīt, ka pastāv algoritmiska neobjektivitāte;

 paredzēt algoritmu pārraudzību katrā gadījumā atsevišķi un atkārtotu riska novērtēšanu, ko veic kompetentās iestādes, kā arī cilvēku kontroli pār lēmumu pieņemšanu, lai garantētu augstāku patērētāju aizsardzības līmeni; šādām prasībām vajadzētu būt saskanīgām ar cilvēku kontroles mehānismiem un riska novērtēšanas pienākumiem attiecībā uz pakalpojumu automatizāciju, kas izklāstīti spēkā esošajos noteikumos, piemēram, Direktīvā (ES) 2018/958[23] (“Samērīguma novērtēšanas direktīva”), un tām nevajadzētu radīt nepamatotus vai nesamērīgus ierobežojumus attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību;

 izveidot skaidrus pārskatatbildības, atbildības un tiesiskās aizsardzības mehānismus, kuri attiektos uz iespējamo kaitējumu, ko var radīt MI lietojumprogrammu un mašīnmācīšanās rīku izmantošana;

 ieviest drošuma, integrētas drošības un drošības pēc noklusējuma principu un noteikt efektīvas un lietderīgas tiesības un procedūras MI izstrādātājiem gadījumos, kad algoritmi pieņem sensitīvus lēmumus par indivīdiem, un pienācīgi risināt un izmantot gaidāmās tehnoloģiskās attīstības ietekmi;

 nodrošināt atbilstību konfidencialitātei, lietotāju privātumam un komercnoslēpumiem;

 nodrošināt, ka ir nodrošināta visaptveroša informācija darba ņēmējiem gadījumos, kad darba vietā ieviestās MI tehnoloģijas tieši ietekmē to strādājošo nodarbinātības apstākļus, kuri izmanto digitālos pakalpojumus;

5. Sankcijas 

Šo noteikumu ievērošana būtu jānostiprina ar iedarbīgām, samērīgām un atturošām sankcijām, tostarp atbilstīgu naudas sodu uzlikšanu.

V. PASĀKUMI, KAS SAISTĪTI AR CĪŅU PRET NELIKUMĪGU SATURU TIEŠSAISTĒ

 

DPA būtu jāsniedz skaidrība un norādījumi par to, kā tiešsaistes starpniekiem būtu jāapkaro nelikumīgs saturs tiešsaistē. Pārskatītajiem E-komercijas direktīvas noteikumiem būtu:

 

 jāprecizē, ka jebkāda nelikumīga satura izņemšana vai piekļuves liegšana tam nedrīkstētu ietekmēt lietotāju un patērētāju pamattiesības un leģitīmās intereses un ka likumīgais saturs būtu jāatstāj tiešsaistē;

 jāuzlabo tiesiskais regulējums, ņemot vērā tiešsaistes starpnieku un interneta galveno lomu publisko debašu un faktu, viedokļu un ideju brīvas izplatīšanas veicināšanā;

 jāsaglabā pamatā esošais juridiskais princips, ka tiešsaistes starpniekiem nevajadzētu būt tieši atbildīgiem par savu lietotāju darbībām un ka tiešsaistes starpnieki var turpināt moderēt likumīgu saturu saskaņā ar taisnīgiem, pieejamiem, nediskriminējošiem un pārredzamiem pakalpojumu sniegšanas noteikumiem;

 jāprecizē, ka tiešsaistes starpnieku pieņemtajam lēmumam par to, vai lietotāju augšupielādēts saturs ir likumīgs, jābūt provizoriskam un ka tiešsaistes starpnieki par to nebūtu saucami pie atbildības, jo tikai dalībvalsts iestāde un tiesa galīgajā instancē varētu izlemt, kas ir nelikumīgs saturs;

 jānodrošina, ka netiek ietekmēta dalībvalstu spēja izlemt, kurš saturs saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir nelikumīgs;

 jānodrošina, ka tiešsaistes starpnieki tiek aicināti pieņemt samērīgus, efektīvus un adekvātus pasākumus ar mērķi efektīvi apkarot nelikumīgu saturu tiešsaistē;

 pakalpojumu sniedzējiem veicamo pasākumu smagums jāpielāgo atbilstīgi pārkāpuma smagumam;

 jānodrošina, ka nolūkā bloķēt piekļuvi nelikumīgam saturam un tā izņemšanai nav jābloķē piekļuve visai platformai un pakalpojumiem, kas citādi ir likumīgi;

 jāievieš jauna pārredzamība un neatkarīga uzraudzība pār satura regulēšanas procedūrām un instrumentiem, kas saistīti ar nelegāla tiešsaistes satura izņemšanu; šādas sistēmas un procedūras būtu jāpapildina ar stingriem pārredzamības un pārskatatbildības nodrošināšanas pasākumiem, un tām vajadzētu būt pieejamām kompetento iestāžu revīzijām un pārbaudēm.

 

1. Paziņošanas un rīcības mehānisms 

 

Ar DPA būtu jāizveido saskaņots un juridiski izpildāms paziņošanas un rīcības mehānisms, kura pamatā būtu skaidrs procesu kopums un precīzi termiņi katram paziņošanas un rīcības procedūras posmam. Šim paziņošanas un rīcības mehānismam būtu:

 

 jāattiecas uz nelikumīgu tiešsaistes saturu vai uzvedību;

 jānošķir starp dažādiem pakalpojumu sniedzēju, nozaru un/vai nelikumīga satura veidiem un pārkāpuma smaguma līmeņiem;

 jāizveido viegli piekļūstamas, uzticamas un lietotājam draudzīgas procedūras atbilstīgi satura veidam;

 jādod lietotājiem iespēja ar elektroniskiem līdzekļiem viegli informēt tiešsaistes starpniekus par iespējami nelikumīgu tiešsaistes saturu vai uzvedību;

 saprotami jāprecizē esošās koncepcijas un procesi, piemēram, “ātra rīcība”, “faktiskas zināšanas un informētība”, “mērķorientētas darbības”, “paziņojumu formāti” un “paziņojumu derīgums”;

 jāgarantē, ka paziņojumi automātiski nenozīmēs juridisku atbildību — un tie nedrīkstētu uzlikt nekādas izņemšanas prasības — attiecībā uz konkrētiem satura elementiem vai likumības novērtējumu; 

 jānosaka, ka paziņojumiem ir jābūt pietiekami precīziem un pienācīgi pamatotiem, lai pakalpojumu sniedzējs, kas tos saņem, varētu pieņemt apzinātu un atbildīgu lēmumu attiecībā uz ietekmi, kas jāsasniedz ar paziņojumu, un jāprecizē prasības, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu, ka paziņojumi satur visu nepieciešamo informāciju nelikumīgu satura ātrai izņemšanai;

 paziņojumos būtu jāiekļauj attiecīgā iespējami nelikumīgā satura atrašanās vietas (URL un attiecīgā gadījumā laika zīmogs), iespējamā pārkāpuma izdarīšanas laika un datuma norāde, norādītais pamatojums, tostarp paskaidrojums par iemesliem, kāpēc paziņojuma sniedzējs uzskata, ka saturs ir nelikumīgs, un, ja nepieciešams, atkarībā no satura veida — papildu pierādījumi un labticīgs apliecinājums, ka sniegtā informācija ir precīza;

 paziņojuma sniedzējiem vajadzētu būt iespējai, bet ne pienākumam brīvprātīgi iekļaut paziņojumā savu kontaktinformāciju; ja tie nolemj to darīt, būtu jānodrošina viņu anonimitāte attiecībā pret satura nodrošinātāju; ja kontaktinformācija nav norādīta, var izmantot IP adresi vai citu ekvivalentu; anonīmi paziņojumi nebūtu jāatļauj, ja tie attiecas uz personas tiesību vai intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem;

 jāizveido aizsardzības pasākumi, ar ko novērst tādu lietotāju ļaunprātīgu rīcību, kuri sistemātiski, atkārtoti un nelabticīgi iesniedz nepatiesus vai ļaunprātīgus paziņojumus;

 tiešsaistes starpniekiem jāuzliek pienākums pārbaudīt paziņoto saturu un ar pamatotu lēmumu laikus atbildēt paziņojuma sniedzējam un satura augšupielādētājam; šādā prasībā atbildēt būtu jāiekļauj lēmuma pieņemšanas pamatojums, lēmuma pieņemšanas veids — vai lēmumu pieņēmis cilvēks vai automatizēts lēmumu pieņemšanas aģents, kā arī informācija par katras puses iespēju apstrīdēt šo lēmumu, vēršoties pie starpnieka, tiesās vai citās struktūrās;

 jānodrošina informācija un tiesiskās aizsardzības līdzekļi lēmuma apstrīdēšanai ar atbildes paziņojumu, tostarp, ja saturs ir izņemts, izmantojot automatizētus risinājumus, ja vien šāds atbildes paziņojums nav pretrunā notiekošai izmeklēšanai, ko veic tiesībaizsardzības iestādes;

 jānodrošina, ka paziņošanas un rīcības mehānisms neattiecas uz tiesas aizliegumiem, kas izdoti dalībvalstī, kura nav tiešsaistes starpnieku dalībvalsts.

DPA paredzētajam paziņošanas un rīcības mehānismam vajadzētu būt juridiski saistošam tikai attiecībā uz nelikumīgu saturu. Tomēr tam nevajadzētu liegt tiešsaistes starpniekiem pieņemt līdzīgu paziņošanas un rīcības mehānismu attiecībā uz citu saturu.

 

2. Ar paziņošanas un rīcības mehānismu saistītu strīdu izšķiršana ārpustiesas kārtībā

 Tiešsaistes starpnieka pieņemtajā lēmumā par to, vai rīkoties attiecībā uz saturu, kas atzīmēts kā nelikumīgs, būtu skaidri jāpamato ar konkrēto saturu veiktās darbības. Paziņojuma sniedzējam būtu jāsaņem saņemšanas apstiprinājums un paziņojums, kurā norādīti paziņojuma sakarā veiktie pasākumi.

 Tāda satura nodrošinātāji, kas ir atzīmēts kā nelikumīgs, būtu nekavējoties jāinformē par paziņojumu un attiecīgā gadījumā arī par iemesliem un lēmumiem, kas pieņemti, lai izņemtu saturu, apturētu vai liegtu tam piekļuvi. Visas puses būtu pienācīgi jāinformē par visām pastāvošajām juridiskajām iespējām un mehānismiem šā lēmuma apstrīdēšanai.

 Visām ieinteresētajām personām vajadzētu būt tiesībām apstrīdēt lēmumu, izmantojot atbildes paziņojumu, uz kuru attiecas skaidras prasības un kam pievienots paskaidrojums; ieinteresētajām personām vajadzētu izmantot arī ārpustiesas strīdu izšķiršanas mehānismus.

 Tiesības tikt informētam un tiesības lietotājam sniegt atbildes paziņojumu pirms lēmuma pieņemšanas par satura izņemšanu ierobežo vai atceļ tikai tad, ja:

a) saskaņā ar valsts juridisku prasību tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem ir jāizbeidz visu savu starpniecības pakalpojumu sniegšana attiecīgajam lietotājam tādā veidā, kas nepieļauj šā paziņošanas un rīcības mehānisma ievērošanu, vai

b) paziņojums vai atbildes paziņojums traucētu notiekošai kriminālizmeklēšanai, kurā ir nepieciešams paturēt slepenībā lēmumu apturēt vai liegt piekļuvi saturam.

 Būtu jāpārskata E-komercijas direktīvas 17. panta noteikumi, lai nodrošinātu, ka ir ieviesti un lietotājiem pieejami neatkarīgi ārpustiesas strīdu izšķiršanas mehānismi, ja rodas strīdi par piekļuves pārtraukšanu viņu augšupielādētiem darbiem vai citiem objektiem vai to izņemšanu.

 Ārpustiesas strīdu izšķiršanas mehānismam būtu jāatbilst noteiktiem standartiem, jo īpaši attiecībā uz procesuālo taisnīgumu, neatkarību, objektivitāti, pārredzamību un efektivitāti; šādi mehānismi ļauj objektīvi izšķirt strīdus un neatņem lietotājiem juridisko aizsardzību, ko tiem sniedz valstu tiesību akti, turklāt neierobežo lietotāju tiesības izmantot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

 Ja, izmantojot tiesisko aizsardzību un atbildes paziņojumu, ir konstatēts, ka paziņotā darbība vai informācija nav nelikumīga, tiešsaistes starpniekam bez nepamatotas kavēšanās būtu jāatjauno saturs, kurš ticis izņemts vai kam liegta piekļuve, vai arī jāļauj lietotājam to vēlreiz augšupielādēt.

 Izdodot, apstrīdot vai saņemot paziņojumu, visas ieinteresētās personas būtu jāinformē gan par iespēju izmantot alternatīvu strīdu izšķiršanas mehānismu, gan par tiesībām vērsties kompetentajā valsts tiesā.

 Ārpustiesas strīdu izšķiršanas mehānismi nekādi nedrīkstētu ietekmēt iesaistīto pušu tiesības uzsākt tiesvedību.

 

3. Paziņošanas un rīcības mehānisma pārredzamība

Paziņošanas un rīcības mehānismiem vajadzētu būt pārredzamiem un publiski pieejamiem; šajā nolūkā tiešsaistes starpniekiem vajadzētu būt pienākumam publicēt gada ziņojumus, kuriem vajadzētu būt standartizētiem un saturēt šādu informāciju:

 visu paziņošanas un rīcības sistēmā saņemto paziņojumu skaits un satura veidi, uz kuriem tie attiecas;

 vidējais atbildes laiks katram satura veidam;

 kļūdainas izņemšanas gadījumu skaits;

 paziņojuma sniedzēju veidi (privātpersonas, organizācijas, korporācijas, uzticami signalizētāji utt.) un to iesniegto paziņojumu kopskaits;

 informācija par satura nelikumības veidu vai pārkāpuma veidu, kā dēļ saturs izņemts;

 apstrīdēto lēmumu skaits, ko saņēmuši tiešsaistes starpnieki, un tas, kā tie izskatīti;

 mitināšanas starpnieka izmantotā satura moderācijas modeļa, kā arī jebkādu automatizētu rīku apraksts, tostarp jēgpilna informācija par attiecīgo loģiku;

 pasākumi, ko tie veikuši attiecībā uz atkārtotiem pārkāpējiem, lai nodrošinātu, ka pasākumi ir efektīvi šādas sistēmiskas ļaunprātīgas rīcības novēršanai.

 

Nosakot pienākumu publicēt minēto ziņojumu un tajā prasīto informāciju, būtu jāņem vērā tiešsaistes starpnieku darbības apjoms vai mērogs un tas, vai tiem ir tikai ierobežoti resursi un zināšanas. Mikrouzņēmumiem un jaunuzņēmumiem būtu jāpieprasa atjaunināt šo ziņojumu tikai tad, ja ir notikušas būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.

Tiešsaistes starpniekiem būtu jāpublicē arī informācija par savām procedūrām un termiņiem ieinteresēto pušu iejaukšanās gadījumos, tostarp par laiku līdz paziņojuma nosūtīšanai satura augšupielādētājam, laiku, kurā satura augšupielādētājam ir jāsniedz atbildes paziņojums, laiku, kurā starpnieks informēs abas puses par procedūras rezultātu, un laiku dažādu lēmumu jebkāda veida pārsūdzēšanai.

4. Aizsardzības noteikumi E-komercijas direktīvas 12., 13. un 14. pantā 

Ar DPA aktu būtu jāaizsargā un jāsaglabā pašreizējie ierobežotie informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju (tiešsaistes starpnieku) atbrīvojumi no atbildības, kas paredzēti E-komercijas direktīvas 12., 13. un 14. pantā.

5. Aktīvie un pasīvie mitinātāji

DPA būtu jāsaglabā atkāpes attiecībā uz starpniekiem, kuriem ir neitrāla un pasīva loma, un jānovērš juridiskās noteiktības trūkums attiecībā uz jēdzienu “aktīva loma”, kodificējot Tiesas judikatūru šajā jautājumā. Būtu arī jāprecizē, ka mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem ir aktīva loma, kad viņi rada saturu vai zināmā mērā veicina satura nelikumību, vai kad viņi (pēc vidusmēra lietotāja vai patērētāja domām) pārņem trešo personu saturu kā savu saturu.

Ar to būtu jānodrošina, ka brīvprātīgie pasākumi, ko tiešsaistes starpnieki veic pret nelikumīgu saturu, nedrīkstētu novest pie uzskata, ka tiem ir aktīva loma, pamatojoties tikai uz šiem pasākumiem. Tomēr šādu pasākumu īstenošana būtu jāpapildina ar atbilstošiem aizsardzības pasākumiem, un satura ierobežošanas praksei vajadzētu būt taisnīgai, pieejamai, nediskriminējošai un pārredzamai.

DPA būtu jāsaglabā atbrīvojumi no atbildības par atbalsta un infrastruktūras pakalpojumiem, kas nav daļa līgumattiecībās starp tiešsaistes starpniekiem un to klientiem un ar ko tikai īsteno tiešsaistes starpnieku vai to klientu pieņemtos lēmumus.

6. Vispārējas pārraudzības aizliegums: E-komercijas direktīvas 15. pants

DPA būtu jāsaglabā vispārēja pārraudzības pienākuma aizliegums saskaņā ar pašreizējās E-komercijas direktīvas 15. pantu. Tiešsaistes starpniekiem nevajadzētu uzlikt vispārējus pārraudzības pienākumus.

VI. TIEŠSAISTES TIRDZNIECĪBAS VIETAS 

DPA būtu jāierosina konkrēti jauni noteikumi attiecībā uz tiešsaistes tirdzniecības vietām, produktu pārdošanu, popularizēšanu vai piegādi tiešsaistē un pakalpojumu sniegšanu patērētājiem.

Šiem jaunajiem noteikumiem būtu:

 jāatbilst reformētajai Produktu vispārējās drošības direktīvai un tā jāpapildina;

 jāattiecas uz visām struktūrām, kas piedāvā tiešus pakalpojumus un/vai produktus patērētājiem Savienībā, arī tad, ja tās veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības;

 jānošķir tiešsaistes tirdzniecības vietas no citādiem pakalpojumu sniedzējiem, tostarp citām papildu starpniecības darbībām tajā pašā uzņēmuma darbībā. Ja kāds no uzņēmuma sniegtajiem pakalpojumiem atbilst kritērijiem, kas nepieciešami, lai to varētu uzskatīt par tirdzniecības vietu, noteikumi būtu pilnībā jāpiemēro šai uzņēmējdarbības daļai neatkarīgi no šā uzņēmuma iekšējās organizācijas;

 jānodrošina, ka tiešsaistes tirdzniecības vietas skaidri norāda, no kuras valsts produkti tiek pārdoti vai pakalpojumi tiek nodrošināti, neatkarīgi no tā, vai tos sniedz vai pārdod tā pati tirdzniecības vieta, trešā persona vai pārdevējs, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā vai ārpus tās;

 jānodrošina, ka tiešsaistes tirdzniecības vietas ātri izņem jebkādu zināmu maldinošu informāciju, ko sniedzis piegādātājs, tostarp maldinošas garantijas un piegādātāja paziņojumus;

 jānodrošina, ka tiešsaistes tirdzniecības vietas, kas piedāvā profesionālos pakalpojumus, sniedz attiecīgu norādi, ja profesija tiek reglamentēta Direktīvas 2005/36/EK nozīmē, lai patērētāji varētu izdarīt gan apzinātu izvēli, gan vajadzības gadījumā attiecīgajā kompetentajā iestādē pārbaudīt, vai profesionālis atbilst konkrētas profesionālās kvalifikācijas prasībām;

 jānodrošina, ka tiešsaistes tirdzniecības vietas ir pārredzamas un pārskatatbildīgas un sadarbojas ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm, lai noteiktu, kur pastāv nopietni bīstamu produktu riski, un attiecīgi brīdinātu, tiklīdz tās uzzina par šādiem produktiem savās platformās;

 jānodrošina, ka tiešsaistes tirdzniecības vietas izmanto Savienības ātrās brīdināšanas sistēmu bīstamu nepārtikas preču jomā (RAPEX) un izlases veidā veic pārbaudes attiecībā uz atsauktiem un bīstamiem produktiem, un, kad vien iespējams, veic attiecīgus pasākumus saistībā ar tiem;

 jānodrošina, ka līdzko Savienības ātrās brīdināšanas sistēmas, valsts tirgus uzraudzības iestādes, muitas iestādes vai patērētāju aizsardzības iestādes ir atzinušas produktus par nedrošiem un/vai viltotiem, tie ātri un ne ilgāk kā divu darba dienu laikā no paziņojuma saņemšanas obligāti izņemami no tirdzniecības vietas;

 ka tirdzniecības vietas informē patērētājus, tiklīdz produkts, kuru viņi ir iegādājušies, ir izņemts no to platformas pēc paziņojuma par tā neatbilstību ES produktu drošības un patērētāju aizsardzības noteikumiem; jāuzliek tiešsaistes tirdzniecības vietām pienākums informēt patērētājus par visām drošuma problēmām un par visām darbībām, kas vajadzīgas, lai atsaukumi būtu rezultatīvi;

 ka tiešsaistes tirdzniecības vietas sadarbībā ar iestādēm atbilstīgi Regulai par platformu uzņēmējdarbībai ievieš pasākumus, lai vērstos pret atkārtotiem pārkāpējiem, kuri piedāvā bīstamus produktus, un ka tās pieņem pasākumus, kuru mērķis ir novērst jau izņemto bīstamo produktu atkārtotu parādīšanos;

 jāizskata iespēju prasīt piegādātājiem, kuri veic uzņēmējdarbību trešā valstī, izraudzīties Savienībā reģistrētu juridisku pārstāvi, ko var saukt pie atbildības par Savienības drošības noteikumiem neatbilstīgu produktu pārdošanu Eiropas patērētājiem;

 risināt jautājumu par tiešsaistes tirdzniecības vietu atbildību par patērētājiem nodarīto kaitējumu un par to, ka nav veikti pienācīgi pasākumi, lai izņemtu nelikumīgus produktus pēc tam, kad ir iegūtas faktiskas zināšanas par šādiem produktiem;

 jārisina jautājums par tiešsaistes tirdzniecības vietu atbildību situācijās, kad šādām platformām ir dominējoša ietekme uz piegādātājiem un ekonomisko darījumu pamatelementiem, piemēram, maksāšanas līdzekļiem, cenām, standarta noteikumiem vai rīcību, kuras mērķis ir veicināt preču pārdošanu patērētājam Savienības tirgū, un nav tāda ražotāja, importētāja vai izplatītāja, kas veiktu uzņēmējdarbību Savienībā un ko varētu saukt pie atbildības;

 jārisina jautājums par tiešsaistes tirdzniecības vietu atbildību situācijās, kad tiešsaistes tirdzniecības vieta nav informējusi patērētāju, ka preču vai pakalpojumu faktiskais piegādātājs ir trešā persona, tādējādi tirdzniecības vietai kļūstot līgumiski atbildīgai pret patērētāju; atbildība būtu jāvērtē arī tad, ja tirdzniecības vieta apzināti sniedz maldinošu informāciju;

 jāgarantē, ka tiešsaistes tirdzniecības vietām ir tiesības uz tiesisko aizsardzību pret vainīgo piegādātāju vai ražotāju;

 jāizskata iespēja paplašināt dažādu e-komercijas mazumtirgotāju un Komisijas apņemšanos ātrāk izņemt bīstamos viltotos produktus no pārdošanas saskaņā ar brīvprātīgās apņemšanās shēmām “Produktu drošuma solījums” un “Saprašanās memorands par viltotu preču tirdzniecību internetā” un jānorāda, kuras minētās apņemšanās varētu kļūt obligātas.

 

VII. SISTĒMISKO OPERATORU EX ANTE REGULĒJUMS

Ar DPA būtu jāvirza priekšlikums par jaunu atsevišķu instrumentu, ar ko nodrošināt, ka konkrētu tiešsaistes platformu sistēmiskā loma neapdraud iekšējo tirgu, netaisnīgi izslēdzot inovatīvus jaunienācējus, tostarp MVU, uzņēmējus un jaunuzņēmumus, tādējādi samazinot patērētāju izvēles iespējas;

Šajā nolūkā ar DPA būtu jo sevišķi:

 jāizveido ex ante mehānisms, ar ko novērst (nevis tikai mazināt) digitālās pasaules “sistēmisko platformu” izraisītās tirgus nepilnības, par pamatu izmantojot Regulu par platformu uzņēmējdarbībai; šādam mehānismam būtu jādod regulatīvajām iestādēm iespēja piemērot tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz šiem sistēmiskajiem operatoriem, lai novērstu tirgus nepilnības, un nebūtu nepieciešamības konstatēt konkurences noteikumu pārkāpumu;

 jāpilnvaro regulatīvās iestādes piemērot samērīgus un precīzi noteiktus tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret tiem uzņēmumiem, kas ir identificēti kā “sistēmiskie operatori”, pamatojoties uz DPA noteiktiem kritērijiem, un slēgtu sarakstu ar pozitīvajām un negatīvajām darbībām, kuras šiem uzņēmumiem ir jāpilda un/vai kurās tiem ir aizliegts iesaistīties; savā ietekmes novērtējumā Komisijai būtu rūpīgi jāanalizē dažādi jautājumi, kas līdz šim novēroti tirgū, piemēram:

 - sistēmisko operatoru sadarbspējas un piemērotu rīku, datu, speciālo zināšanu un izmantoto resursu trūkums, kas liedz patērētājiem pārslēgties starp digitālajām platformām vai interneta ekosistēmām, izmantot savienojumus un sadarbspēju;

 - sistemātiska labvēlīgāka atspoguļošana, kas ļauj sistēmiskiem operatoriem sniegt savus pakārtotos pakalpojumus ar labāku pamanāmību;

 - datu analīzes metodes, ko izmanto tirgus varas paplašināšanai no viena tirgus uz blakus tirgiem, piešķirot prioritāti saviem produktiem un pakalpojumiem, un darbības, kuru mērķis ir patērētāju piesaiste;

 - plaši izplatītā prakse ar uzspiestām līguma klauzulām aizliegt trešo personu komerciālajiem lietotājiem novirzīt patērētājus uz savu tīmekļa vietni;

 - pārredzamības trūkums attiecībā uz rekomendāciju sistēmām, ko izmanto sistēmiskie operatori, tostarp attiecībā uz šādu sistēmu darbības noteikumiem un kritērijiem;

 jānodrošina, ka sistēmiskiem operatoriem dod iespēju pierādīt, ka attiecīgā rīcība ir pamatota;

 jāprecizē, ka daļa regulatīvo tiesiskās aizsardzības līdzekļu būtu jāpiemēro visiem „sistēmiskajiem operatoriem”, piemēram, pārredzamības pienākumi attiecībā uz uzņēmējdarbības veikšanas veidu, jo īpaši to, kā viņi vāc un izmanto datus, un aizliegums „sistēmiskiem operatoriem” iesaistīties jebkādās darbībās, kuru mērķis ir apgrūtināt patērētājiem nomainīt pakalpojumu starp dažādiem piegādātājiem, izmantot to no citiem piegādātājiem vai īstenot cita veida nepamatotu diskrimināciju, kas izslēdz vai nelabvēlīgi ietekmē citus uzņēmumus;

 jāpilnvaro regulatīvās iestādes pieņemt pagaidu pasākumus un uzlikt sankcijas “sistēmiskiem operatoriem”, kas neievēro tiem uzliktos dažādos regulatīvos pienākumus;

 jārezervē pilnvaras izmantot ex ante mehānismā paredzētos nosacījumus un pieņemt galīgo lēmumu par to, vai informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs ir “sistēmisks operators”;

 jādod iespēja “sistēmisko operatoru” lietotājiem būt informētiem, deaktivēt un efektīvi kontrolēt un izlemt, kādu saturu viņi vēlas redzēt; lietotājiem vajadzētu būt arī pienācīgi informētiem par visiem iemesliem, kuru dēļ attiecīgais saturs viņiem tiek ieteikts;

 jānodrošina, ka tiek ievērotas GDPR paredzētās tiesības, pienākumi un principi, tostarp datu minimizēšana, mērķa ierobežojums, integrēta datu aizsardzība, datu aizsardzība pēc noklusējuma un datu apstrādes juridiskais pamats;

 jānodrošina pienācīgs sadarbspējas līmenis, kas paredz, ka “sistēmiskiem operatoriem” ir jāapmainās ar piemērotiem rīkiem, datiem, speciālajām zināšanām un resursiem, kas tiek izmantoti nolūkā ierobežot riskus, ko radītu lietotāju nonākšana tehnoloģiskajā “slazdā” un lietotāju mākslīga piesaiste vienam sistēmiskajam operatoram bez reālas iespējas vai stimuliem pārslēgties starp digitālajām platformām vai interneta ekosistēmām; Komisijai būtu jāizpēta dažādas tehnoloģijas un atvērtie standarti un protokoli, tostarp iespēja izveidot tehnisku saskarni (lietojumprogrammas saskarni), kas ļauj konkurējošu platformu lietotājiem piesaistīties sistēmiskiem operatoriem un apmainīties ar informāciju; sistēmiskie operatori nedrīkst sadarbspējas darbību laikā no trešām personām saņemtos datus izmantot komerciāli un citiem mērķiem kā vien minēto darbību veikšanai; sadarbspējas pienākumiem nevajadzētu ierobežot, neļaut vai kavēt starpnieku spēju labot ievainojamības;

 jānodrošina, ka jaunais ex ante mehānisms neskar konkurences noteikumu piemērošanu, tostarp attiecībā uz prioritātes piešķiršanu saviem produktiem un pakalpojumiem un vispārējo vertikālo integrāciju, un jānodrošina, ka abi politikas instrumenti ir pilnīgi neatkarīgi.

VIII. UZRAUDZĪBA, SADARBĪBA UN IZPILDE

DPA būtu jāuzlabo esošo noteikumu uzraudzība un izpilde un jānostiprina iekšējā tirgus klauzula kā digitālā vienotā tirgus stūrakmens, papildinot to ar jaunu sadarbības mehānismu, kura mērķis būtu uzlabot informācijas apmaiņu, sadarbību un savstarpēju uzticēšanos un, pēc pieprasījuma, savstarpējo palīdzību starp dalībvalstīm, jo īpaši starp piederības valsti, kurā pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, un iestādēm uzņēmējvalsti, kurā pakalpojumu sniedzējs piedāvā savus pakalpojumus.

Komisijai būtu jāveic rūpīgs ietekmes novērtējums, lai novērtētu vispiemērotāko uzraudzības un izpildes modeli noteikumu piemērošanai attiecībā uz DPA, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus.

Šajā ietekmes novērtējumā Komisijai būtu jāizskata esošie modeļi, piemēram, patērētāju tiesību aizsardzības sadarbības (CPC) tīkls, Eiropas Audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatoru grupa (ERGA), Eiropas Datu aizsardzības kolēģija (EDBP) un Eiropas Konkurences tīkls (ECN), un jāapsver hibrīdas uzraudzības sistēmas ieviešana.

Minētajai hibrīdai uzraudzības sistēmai, kuras pamatā ir ES koordinācija sadarbībā ar valstu iestāžu tīklu, būtu jāuzlabo DPA uzraudzība un piemērošana, jānodrošina atbilstība, tostarp regulatīvo naudas sodu, citu sankciju vai pasākumu izpilde, un būtu jāspēj veikt starpnieku un platformu revīziju. Vajadzības gadījumā tai būtu arī jāatrisina pārrobežu strīdi starp valstu iestādēm, jārisina sarežģīti pārrobežu jautājumi, jāsniedz konsultācijas un norādījumi un jāapstiprina Savienības mēroga kodeksi un lēmumi, un tai kopā ar valstu iestādēm būtu jāspēj uzsākt iniciatīvas un izmeklēšanu par pārrobežu jautājumiem. Dalībvalstu pienākumu galējai pārraudzībai būtu jāpaliek Komisijas ziņā.

 

Komisijai būtu jāziņo Eiropas Parlamentam un Padomei un kopā ar valstu iestādēm jāuztur publisks “Platformu rezultātu kopsavilkums” ar attiecīgu informāciju par atbilstību DPA. Komisijai būtu jāveicina un jāatbalsta Eiropas pētniecības repozitorija instrumenta izveide un uzturēšana, lai veicinātu datu apmaiņu ar publiskām iestādēm, pētniekiem, NVO un augstskolām pētniecības nolūkos.

Ar DPA arī būtu E-komercijas direktīvas 16. pantā jāievieš jauni izpildes panākšanas elementi attiecībā uz pašregulāciju.


 

PASKAIDROJUMS

 

Ir svarīgi atzīt E-komercijas direktīvas būtisko lomu e-komercijas veicināšanā Eiropā. Kopš direktīvas pieņemšanas 2000. gadā tā ir kļuvusi par digitālā vienotā tirgus stūrakmeni, kam, palielinoties ekonomikas un sabiedrības digitalizācijai, tagad vajadzētu būt visa iekšējā tirgus projekta pamatā.

 

Tomēr pēc 20 gadiem ir radušās jaunas ekonomiskās iespējas un problēmas. Ir pieņemti jauni noteikumi par informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu, lai novērstu pastāvošās neskaidrības un problēmas. Turklāt daudzi jauni digitālie pakalpojumi ir attīstījušies ārpus pastāvošā ES tiesiskā regulējuma un par spīti Tiesas mēģinājumiem novērst dažas no pašreizējām juridiskajām nepilnībām.

 

Ņemot vērā Komisijas apņemšanos nākt klajā ar jaunu DPA paketi, šā ziņojuma mērķis ir sniegt norādes Eiropas Parlamenta IMCO komitejai par E-komercijas direktīvas reformu un konkrētus ieteikumus par izšķirīgi svarīgiem šādas reformas elementiem un gaidāmā DPA (par ko Komisija informēja 2020. gada februāra paziņojumā par digitālo stratēģiju) iespējamo darbības jomu un saturu.

 

Referents rīkoja pēc iespējas plašākas un pārredzamākas apspriedes ar ieinteresētajām personām, lai šajā ziņojumā tiktu risinātas reālas problēmas un tiktu ierobežotas nevajadzīgas, neparedzētas sekas.

 

Referents iesaka saglabāt elektroniskās komercijas pamatprincipus, ja vien nav pietiekamu pierādījumu, kas pamatotu to maiņu, piemēram, iekšējā tirgus klauzulu un atbrīvojumu no atbildības par nelikumīgu tiešsaistes saturu par labu dažām platformām un ar konkrētiem nosacījumiem.

 

Tomēr, ņemot vērā tiešsaistes platformu aizvien lielāko lomu un viedokļu apmaiņu ar ekspertiem un ieinteresētajām personām, referents ir konstatējis, ka ir jānodrošina labāka patērētāju aizsardzība un jānovērš digitālā vienotā tirgus sadrumstalošanās riski.

 

Balstoties uz paša veikto E-komercijas direktīvas novērtējumu, referents ierosina dažus direktīvas uzlabojumus un konkrētus ieteikumus par turpmākajiem digitālo pakalpojumu tiesību akta noteikumiem. Ieteikumi ir grupēti vairākās pamatkategorijās. 

 

Vispārīgie principi

Referents ierosina ar digitālo pakalpojumu tiesību aktu pilnveidot noteikumus, kas digitālajiem pakalpojumiem piemērojami pašlaik, proti, E-komercijas direktīvu un Regulu par platformu uzņēmējdarbībai.

 

Viņš arī uzskata, ka E-komercijas direktīvas galvenie principi, piemēram, iekšējā tirgus klauzula, brīvība veikt uzņēmējdarbību un aizliegums noteikt vispārēju pārraudzības pienākumu, ir jāpapildina ar principu “kas ir nelikumīgs bezsaistē, ir nelikumīgs arī tiešsaistē”, kā arī ar patērētāju aizsardzību un lietotāju drošību.

 

Darbības joma 

Referents ierosina, ka digitālo pakalpojumu tiesību aktam būtu jāaptver visi digitālie pakalpojumi, nevis jākoncentrējas tikai uz tiešsaistes platformām. Tam būtu jāattiecas arī uz uzņēmumiem, kas neveic uzņēmējdarbību ES, bet sniedz pakalpojumus ES patērētājiem.

 

Definīcijas 

Definīcijas, kas nosaka E-komercijas direktīvas darbības jomu, laika gaitā izrādījušās stabilas un piemērojamas dažādiem digitālās uzņēmējdarbības modeļiem. Tomēr attiecībā uz jauniem digitālajiem pakalpojumiem ir vajadzīga zināma skaidrība, un referents ierosina E-komercijas direktīvā iekļautās definīcijas precizēt un vajadzības gadījumā ieviest jaunus elementus, lai novērstu pašreizējos trūkumus.

 

Pienācīgas rūpības pienākumi 

Referents ierosina, ka ar DPA būtu jāievieš skaidri pienācīgas rūpības pārredzamības un informācijas sniegšanas pienākumi. Jaunajiem elementiem būtu jāuzlabo vispārējās informācijas prasības, jāievieš taisnīgi līguma noteikumi un vispārējie nosacījumi un jāpastiprina pārredzamības prasības par komercpaziņojumiem. Šie pasākumi būtu jāpastiprina ar iedarbīgām, samērīgām un atturošām sankcijām.

 

Mākslīgais intelekts

Referents uzskata, ka DPA būtu pienācīgi jārisina jautājumi, kas saistīti ar MI balstītiem pakalpojumiem, piemēram, pārredzamība, pārskatatbildība, riska novērtējums un atbildība, lai nodrošinātu augstu patērētāju aizsardzības līmeni.

 

Cīņa pret nelikumīgu saturu tiešsaistē 

Referents uzskata, ka ar DPA būtu jānodrošina skaidrība un norādījumi par cīņu pret nelikumīgu saturu tiešsaistē. 

 

Ņemot vērā tās panākumus, būtu jāpatur loģika, ar kādu digitālajām platformām tiek piemērota aizsardzība pret atbildību, ko pašlaik paredz E-komercijas direktīva (12.–14. pants par vienkāršu pārraidīšanu, kešdarbi un mitināšanu, kā arī 15. pants). Lai noteikumi būtu efektīvāki, digitālo pakalpojumu tiesību aktā būtu jāiekļauj pilnīga paziņošanas un rīcības procesa sistēma ar detalizētiem noteikumiem par apmaiņu ar paziņojumiem un to izvērtēšanu. 

 

Referents atbalsta šo pieeju un ir izstrādājis detalizētus ieteikumus par precīzām tiesībām, pienākumiem, procesiem un termiņiem katram paziņošanas un rīcības procedūras posmam. 

 

Referents turklāt uzskata, ka saskaņotāka pieeja Eiropas līmenī, kas ņemtu vērā dažādos satura veidus, padarīs cīņu pret nelikumīgu saturu rezultatīvāku, un šajā nolūkā viņš arī ierosina Komisijai precizēt piemērošanas atšķirības un kritērijus attiecībā uz aktīvajiem un pasīvajiem mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem.

 

Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi — referents uzskata, ka pamattiesības būtu jāaizsargā efektīvāk, ieviešot vairākus aizsardzības pasākumus pret biežu pārmērīgu likumīga satura izņemšanu, piemēram, pārredzamību attiecībā uz satura izņemšanu, izņemšanas apstrādi, kļūdām, dalībniekiem un paziņojumiem, kā arī ieviešot iespēju pieņemt ārpustiesas strīdu izšķiršanas mehānismu, kas palīdzētu atrisināt skarto lietotāju sūdzības. 

 

Tiešsaistes tirdzniecības vietas

Referents uzskata, ka DPA paketē var veikt vairākus uzlabojumus attiecībā uz tiešsaistes tirdzniecības vietām, kas dažkārt veicina tādu nelikumīgu un nedrošu produktu pārdošanu un izplatīšanu, kuri neatbilst ES noteikumiem par produktu drošumu un negarantē pietiekamā apmērā patērētāju tiesības. 

 

Sistēmisko platformu ex ante regulējums 

Referents uzskata, ka DPA paketē Komisijai būtu jāierosina priekšlikums, ar ko nodrošināt, ka konkrētu tiešsaistes platformu sistēmiskā loma neapdraud iekšējo tirgu, netaisnīgi izslēdzot inovatīvus tirgus jaunienācējus, tostarp MVU. Lielām platformām ar būtiskiem tīkla efektiem, kuras faktiski spēj darboties kā “tiešsaistes vārtziņi”, vajadzētu būt īpašiem pienākumiem.

 

Uzraudzība un sadarbība

Referents uzskata, ka, ņemot vērā digitālo pakalpojumu pārrobežu raksturu, rezultatīva uzraudzība un sadarbība starp dalībvalstīm ir izšķirīgi svarīga, lai nodrošinātu jaunā tiesiskā regulējuma pienācīgu izpildi. Šajā nolūkā referents ierosina izveidot hibrīdu uzraudzības sistēmu, kuras pamatā būtu ES koordinācija sadarbībā ar valstu iestāžu tīklu. 

Šāda pieeja prasa, no vienas puses, saskaņot galvenos noteikumus, kuru mērķis ir aizsargāt lietotājus, un, no otras puses, sadarbību un savstarpēju palīdzību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kas ir atbildīgas par šo noteikumu izpildes panākšanu.


 

 

TRANSPORTA UN TŪRISMA KOMITEJAS ATZINUMS (4.9.2020)

<CommissionInt>Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai</CommissionInt>


<Titre>ar ieteikumiem Komisijai par digitālo pakalpojumu tiesību aktu: vienotā tirgus darbības uzlabošana</Titre>

<DocRef>(2020/2018(INL))</DocRef>

Atzinumu sagatavoja: <Depute>Josianne Cutajar</Depute>

(*) Iesaistītā komiteja — Reglamenta 57. pants

 

IEROSINĀJUMI

Transporta un tūrisma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju, rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:

- rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā e–komercijas direktīvas regulējums ir izstrādāts pirms digitālās ekonomikas laikmeta un tādējādi neatspoguļo mūsdienu tiešsaistes pakalpojumu tehnisko, ekonomisko, darba un sociālo realitāti transporta un tūrisma nozarē; tā kā valstu un pašvaldību regulējums dažādās dalībvalstīs atšķiras un saskaņotas pieejas trūkums ES līmenī ir radījis tirgus sadrumstalotību;

B. tā kā transporta un tūrisma tiešsaistes platformas ekosistēmā ierobežots skaits uzņēmumu dominē tirgū, darbojoties kā „vārtziņi”, kas nosaka augstas barjeras ieiešanai tirgū, ierobežojot konkurenci un tādējādi samazinot iespējas patērētājiem;

C. tā kā digitālo platformu darbībai ir pozitīva ietekme uz transporta un tūrisma pakalpojumu pieejamību, kā arī to nozīmīgo ieguldījumu inteliģentu transporta sistēmu tehnoloģiju izstrādē, īpaši autonomo transportlīdzekļu jomā;

D. tā kā palielinātai transporta un tūrisma nozaru digitalizācijai ir bijusi liela pozitīva ietekme palielinātas izvēles brīvības, resursu labākas izmantošanas un vienkāršākas apmaiņas starp cilvēkiem un uzņēmumiem veidā;

E. tā kā pastāv lieliskas iespējas turpināt transporta nozares digitalizāciju un tā kā, ņemot to vērā, turpmākajam regulējumam jābūt izveidotam tā, lai sekmētu tehnoloģiju attīstību, nevis kavētu to, vienlaicīgi veicinot konkurenci, kura balstīta uz vienlīdzīgiem noteikumiem;

F. tā kā Savienība vēl negūst visas sadarbspējas priekšrocības, jo īpaši standartu noteikšanas, publiskā iepirkuma un koordinācijas starp valstu kompetentajām iestādēm nepilnību dēļ;

G. tā kā ir nepieciešami būtiski ieguldījumi IT infrastruktūrā, lai spētu mitināt digitālos pakalpojumus, kas veidos Eiropas labklājību turpmāk;

H. tā kā digitālās tiešsaistes platformas ir radījušas gan jaunas iespējas, gan problēmas darba tirgū un parasti paļaujas uz nestandarta darbaspēku, kuru nodarbināšanas, pārstāvības un sociālās aizsardzības nosacījumi joprojām ir neskaidri un dažos gadījumos nelabvēlīgi;

1. ņem vērā e–komercijas direktīvas svarīgo nozīmi iepriekšējās divās desmitgadēs, palīdzot attīstīt transporta un tūrisma platformas Eiropas digitālajā vienotajā tirgū;

2. norāda, ka uz e–komercijas direktīvā noteiktās informācijas sabiedrības pakalpojumu definīcijas darbības jomu attiecas plaša Eiropas Savienības Tiesas judikatūra, jo īpaši attiecībā uz tiešsaistes platformām transporta un īstermiņa nomas nozarēs, un tādēļ ir nepieciešams aktualizēt un precizēt definīcijas piemērošanas jomu, ņemot vērā minēto judikatūru;

3. norāda, ka tiešsaistes platformas transporta un tūrisma nozarē lietotāji ir ļoti atzinīgi novērtējuši un to darbība ir izraisījusi jaunu patērētāju izturēšanos; norāda, ka platformu proaktīvu pasākumu veicināšana var būt viens no veidiem, ka nodrošināt lietotu lielāku uzticēšanos, kā arī drošību un drošumu tiem; atgādina, ka skaidru, pārredzamu un atjauninātu noteikumu trūkums dažos gadījumos ir radījis tirgus sadrumstalotību un nedrošību, kas potenciāli kaitē uzņēmumiem un rada ievērojamus šķēršļus to turpmākai attīstībai, jo īpaši kavējot jaunpienācēju ienākšanu tirgū;

4. aicina Komisiju precizēt transporta un tūrisma platformu atbildību, ņemot vērā konkrēto uzņēmējdarbības modeli; aicina Komisiju noteikt vienotu pienākumu transporta un tūrisma platformām pārbaudīt pakalpojumu sniedzēju identitāti un pieprasīt no pakalpojumu sniedzējiem atļaujas, licences un sertifikātus, kas apliecina piedāvātā pakalpojuma likumību un drošību, ieviest pienācīgas pārbaudes protokolu izmantošanu, nodrošināt, ka informācijas pakalpojumu sniedzēju informācija ir atjaunināta, un veikt pasākumus pret nelikumīgu saturu, lai lietotājiem un valsts iestādēm radītu un saglabātu drošāku vidi un juridisko noteiktību;

5. aicina Komisiju izstrādāt ES mēroga principus, lai precizētu paziņošanas un rīcības procedūras, ņemot vērā piedāvāto digitālo pakalpojumu veidu un iesaistītos tirgus dalībniekus; pēc kompetentas iestādes paziņojuma, ar kuru oficiāli informē par nelikumību, un platformas bezdarbības gadījumā pēc paziņošanas būtu jāievieš efektīvs, atturošs un samērīgs sankciju mehānisms;

6. uzsver, ka ir nepieciešams novērtēt jautājumu par trešo valstu tirdzniecības vietām, kas Eiropas patērētājiem piešķir piekļuvi produktiem un pakalpojumiem, ja ES nav reģistrēts ražotājs, importētājs vai izplatītājs, kuru varētu saukt pie atbildības, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti attiecīgie ES tiesību akti;

7. uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt, ka esošās ES iestādes, aģentūras un struktūras efektīvi īsteno un izpilda noteikumus, kas ietekmē tiešsaistes platformu tirgu, lai cita starpā veicinātu datu apmaiņu, patērētāju tiesību aizsardzību un ieinteresēto personu dialogu; uzsver transporta un tūrisma tiešsaistes platformu tirgus nozīmi un īpatnības, kam ir nepieciešama nozaru pieeja un īpaša uzmanība šajā jautājumā; aicina izpētīt iespēju pašreiz spēkā esošajā sistēmā izveidot vienotu kontaktpunktu tūrisma un transporta platformām;

8. aicina EK sīkāk precizēt, kā darbojas izcelsmes valsts princips, tostarp iespējamās atkāpes, lai garantētu juridisko noteiktību visā ES;

9. aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst MVU stāvoklim; iesaka turpmākajos tiesību aktos ņemt vērā atšķirības, kādas pastāv starp vienotā tirgus dalībniekiem; turklāt aicina samazināt nevajadzīgu administratīvo slogu MVU, kas sniedz pakalpojumus transporta un tūrisma nozarē, un ņemt vērā, ka daudziem MVU ir ierobežota piekļuve finansējumam; uzsver, ka ir nepieciešams uzlabot MVU piekļuvi datiem transporta un tūrisma nozarē;

10. vērš uzmanību uz ļoti specifisko saturu transporta un tūrisma platformās salīdzinājumā ar citām nozarēm, kuram dažos gadījumos ir jāatbilst precīziem kritērijiem, kas noteikti valsts līmenī; aicina īstenot ES līmenī koordinētus nozaru centienus, iesaistot visas ieinteresētās puses, lai vienotos par to kritēriju, piemēram, attiecīgā pakalpojuma sniegšanas atļauju, licenču vai attiecīgā gadījumā vietēju vai valsts līmeņa reģistrācijas numuru, kopumu saskaņā ar vienotā tirgus noteikumiem, kas nepieciešami, lai platformā piedāvātu pakalpojumu ar mērķi veicināt sadarbību un palielināt uzņēmējdarbības iespējas; uzsver sadarbības ekonomikas platformu nozīmi transporta un tūrisma nozarē, kur pakalpojumus sniedz gan privātpersonas, gan profesionāļi; uzsver, ka ir svarīgi izvairīties no nesamērīgu informēšanas pienākumu un nevajadzīga administratīvā sloga uzlikšanas visiem pakalpojumu sniedzējiem, īpaši uzsverot vienranga pakalpojumu sniedzējus un MVU;

11. aicina Komisiju uzlabot attiecības starp ieinteresētajām pusēm un vietējām iestādēm īstermiņa nomas tirgū un mobilitātes pakalpojumos; uzskata, ka ar Digitālo pakalpojumu tiesību aktu būtu jācenšas nodrošināt juridisko noteiktību un skaidrību šajā tirgū, izveidojot pārvaldības satvaru, kas formalizē sadarbību starp īstermiņa īres un mobilitātes platformām un valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm, jo īpaši ar mērķi dalīties paraug prakse un tādējādi atvieglot to ikdienas darbību, un nosakot īstermiņa nomas un mobilitātes platformu pienākumu kopumu attiecībā uz to pakalpojumu sniedzējiem saistībā ar attiecīgajiem valsts, reģionālajiem un vietējiem tiesību aktiem;

12. šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas 2020. gada martā panākto vienošanos ar dažām īstermiņa īres nozares platformām par datu apmaiņu un uzskata, ka tā ļaus vietējām iestādēm labāk izprast sadarbības ekonomikas attīstību un ļaus veikt uzticamu un nepārtrauktu datu apmaiņu, tādējādi sekmējot uz pierādījumiem balstītu politikas veidošanu; aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus, uzsākot visaptverošāku datu apmaiņas sistēmu īstermiņa nomas tiešsaistes platformām pēc apspriešanās ar visām attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, un noteikt pienākumu sistēmiskām platformām attiecīgi apmainīties ar saviem datiem ar Eurostat un tās valsts statistikas biroju, kurā pakalpojumu sniedzēji darbojas, pilnībā ievērojot Vispārīgo datu aizsardzības regulu [24];

13. vērš uzmanību uz to, cik svarīga platformu ekonomikā ir piekļuve datiem, datu pārnesamība un pārredzama datu pārvaldība; uzsver, ka vietējām pašvaldībām dati ir būtiski nozīmīgi transporta un tūrisma politikas īstenošanā un izstrādē, kā arī jaunu inovatīvu pakalpojumu radīšanā, kas veicina Eiropas konkurētspēju; uzskata, ka daži dati arī ir stratēģisks sabiedriskais labums un tādēļ atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu par Eiropas datu stratēģiju, jo īpaši kopēju Eiropas datu telpu izveidi stratēģiskās ekonomikas nozarēs, piemēram, transporta un mobilitātes jomā; uzsver, ka, izmantojot un apstrādājot datus, ir nepieciešams respektēt datu privātuma noteikumus;

14. vērš uzmanību uz to, cik svarīgi transporta nozarē ir dati, lai atbalstītu MI, 5G un citas svarīgas bezvadu tīkla tehnoloģiju attīstību, kā arī satīklotu un automatizētu mobilitāti; aicina Komisiju veicināt korporatīvo inovāciju, pilnībā ievērojot ES tiesību aktus par personas privātumu un datu aizsardzību; uzskata, ka vajadzīga brīva datu plūsma starp transportlīdzekļiem un pakalpojumu sniedzējiem un tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, lai gaidāmajā tiesību aktā tiktu uzlabota konkurētspējīga piekļuve transportlīdzekļu datiem tehniskās apkopes un remonta nolūkā, kā arī mobilitātes jaunuzņēmumiem;

15. norāda, ka tā dēvētie neapstrādātie dati, t. i., dati, kas nav apstrādāti izmantošanai un kas var ietvert nepersonizētus datus, var kalpot svarīgiem sociāliem mērķiem; aicina Komisiju izveidot tiesisko regulējumu un stimulu sistēmu neapstrādātu datu apmaiņai ar privāto sektoru, publiskajām iestādēm un universitātēm, lai veiktu pētniecību un sadarbību starp sadarbspējas platformām, pilnībā ievērojot datu privātuma noteikumus;

16. uzsver, ka ir nepieciešama datu apmaiņa, digitalizācija un lielie dati par transporta un loģistikas platformām lielākas lietderības interesēs kravu un pasažieru plūsmu organizēšanā un pārvaldībā, kā arī infrastruktūru un resursu izmantošanā; aicina Komisiju koordinēt šīs platformas ES līmenī, lai uzlabotu piegādes ķēdes redzamību, satiksmes un kravu pārvadājumu pārvaldību reāllaikā, kā arī TEN-T administratīvo formalitāšu vienkāršošanu un samazināšanu, jo īpaši pārrobežu posmos; atgādina, cik svarīga ir aktuālu un reāllaika maršruta un satiksmes datu pieejamība, sadarbspēja un apmaiņa, lai veicinātu visu transporta veidu tiešsaistes piedāvājumu un pieprasījumu saskaņā ar ITS direktīvu[25]; aicina Komisiju novērtēt šķēršļus, kas kavē tiešsaistes multimodālo pakalpojumu tirgus izveidi pilsētu, reģionālo un tālsatiksmes transporta pakalpojumu jomā.

17. pievērš uzmanību potenciālajām mobilitātes kā pakalpojuma (MaaS) platformām ES mobilitātes digitalizācijā, automatizācijā un dekarbonizācijā; aicina Komisiju izvērtēt līdzsvarotu MaaS sistēmu ieviešanu, lai novērstu monopolus un garantētu attiecīgo tiesību aktu un politikas īstenošanu, un ļaut pašvaldībām zināmā mērā kontrolēt šādas sistēmas;

18. atzīst, ka digitālā ekonomika, jo īpaši platformas, var būtiski ietekmēt sen iedibinātus regulētus uzņēmējdarbības modeļus daudzās stratēģiskās nozarēs, piemēram, transportā un viesmīlībā; tādēļ uzsver nepieciešamību veicināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, jo īpaši novatoriem, uzņēmumiem un jaunpienācējiem tirgū, tostarp MVU un jaunizveidotiem uzņēmumiem, un balstīties uz uzņēmējdarbības regulējuma platformu[26], lai saglabātu dalībnieku daudzveidību, nodrošinātu labu konkurences vidi un ierobežotu tirgus vadošo uzņēmumu dominējošo stāvokli; uzsver, ka Komisijai steidzami jānosaka skaidri kritēriji un jāparedz „sistēmisko platformu” definīcija;  aicina kompetentās iestādes arī turpmāk būt modrām, lai izvairītos no monopolu rašanās ceļojumu un tūrisma platformu tirgū, uzraugot ļaunprātīgu praksi, piemēram, ļaunprātīgu priekšroku un priekšrokas došanu attiecīgajai meklētājprogrammai pašai tiešsaistes meklētājprogrammās, kas var novest pie negodīgas cenu noteikšanas un iepirkšanās tendences;

19. uzsver, ka digitālās ekonomikas laikmetu vajadzētu raksturot darbavietu drošībai un salīdzināmiem darba nosacījumiem starp pašnodarbinātajiem un tradicionālajā nodarbinātībā strādājošajiem; mudina dalībvalstis un Eiropas Komisiju novērtēt valsts nodarbinātības noteikumu un ES darba tiesību noteikumu atbilstību; 

20. norāda, ka digitālo platformu darbībai transporta un tūrisma jomā ir bijusi pozitīva nozīme jaunu darbvietu radīšanā, jo īpaši attiecībā uz gados jauniem cilvēkiem un strādājošiem bez kvalifikācijas;

21. šajā sakarībā atzinīgi vērtē jauno direktīvu par pārredzamiem un paredzamiem darba apstākļiem[27] un Padomes ieteikumu par darba ņēmēju un pašnodarbināto personu piekļuvi sociālajai aizsardzībai[28]; aicina Komisiju cieši uzraudzīt tiesību aktu kopuma īstenošanu šajā jomā; šajā sakarībā atgādina, ka Eiropas Parlaments turpina gatavot ziņojumu „Taisnīgi darba apstākļi, platformas darbinieku tiesības un sociālā aizsardzība — jaunas nodarbinātības formas, kas saistītas ar digitālo attīstību”[29];

22. aicina izveidot starptautisku pārvaldības sistēmu, kas prasītu platformas turētājiem ievērot noteiktas minimālās tiesības un aizsardzību un reglamentēt datu izmantošanu un algoritmisko pārskatatbildību darba vidē; atgādina par visu kategoriju darba ņēmēju pamattiesībām, kas noteiktas ES Pamattiesību hartā, proti, kolektīvi rīkoties, lai aizstāvētu savas intereses;

23. uzsver, ka ir nepieciešams nodrošināt transporta un tūrisma platformu pārredzamību, jo īpaši attiecībā uz algoritmiem, kas ietekmē pakalpojumus, cenu noteikšanu, reklāmu un digitālos uzticamības veidošanas mehānismus, piemēram, reitingus un pārskatus, vienlaicīgi aizsargājot komercnoslēpumus; aicina īstenot spēkā esošo tiesību aktu kopumu patērētāju tiesību aizsardzības jomā un atbilstību Eiropas standartiem, kā arī ieviest papildu un skaidrākus noteikumus par  informāciju attiecībā uz personalizētu cenu noteikšanas, piedāvājumu un ranžēšanas pamatojumu, jo īpaši, ja to veic, izmantojot automātiskās lēmumu pieņemšanas programmatūru; uzskata, ka patērētājiem vajadzētu būt pienācīgi informētiem un būtu faktiski jāgarantē viņu tiesības; uzskata, ka patērētājiem būtu jāspēj pieprasīt pārbaudes un labojumus attiecībā uz iespējamām kļūdām, kuras izriet no automatizētiem lēmumiem, kā arī prasīt kompensāciju šajā sakarībā;

24. mudina dalībvalstis un Komisiju veicināt sadarbspēju starp ierīcēm, lietojumprogrammām, datu repozitorijiem, pakalpojumiem un tīkliem, kas vajadzīgi, lai pilnībā izmantotu informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT), ko lieto arī transporta un tūrisma nozarē;

25. uzsver, ka transporta un tūrisma jomā ir vajadzīgas tiešsaistes platformas, lai ar to pakalpojumu starpniecību veicinātu ilgtspēju saskaņā ar Eiropas zaļo kursu; uzsver digitalizācijas iespējamo nozīmi transporta un tūrisma nozares ilgtspējas uzlabošanā, īpaši pilsētu mobilitātē, kā arī veicinot resursu un nepietiekami izmantoto telpu efektīvāku izmantošanu un atbalstot nepilnīgi izmantotas teritorijas, kuras tradicionāli negūst labumu no tūrisma; atgādina, ka labi informēti lietotāji ir svarīgs ilgtspējīga transporta un tūrisma virzītājspēks; prasa, lai tiešsaistes platformas savos piedāvājumos iekļautu videi draudzīgas alternatīvas, un aicina Eiropas Komisiju noteikt pamatnostādnes transporta un tūrisma tiešsaistes platformām, nodrošinot rīkus un informāciju par to, kā labāk informēt klientus un lietotājus par šo platformu sniegto pakalpojumu ietekmi uz vidi;

26. uzsver, ka nepieredzētā krīze, ko izraisīja Covid–19 pandēmija, ir ievērojami palielinājusi pieprasījumu pēc digitālajiem pakalpojumiem un pastiprinājusi nepieciešamību ES stiprināt savu digitālo suverenitāti; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izveidot dalībvalstu kontaktpunktu tīklu un izveidot ES mēroga platformu, lai sekmētu informācijas apmaiņu par satiksmes plūsmām zaļajos koridoros un par valstu transporta reaģēšanas pasākumiem; uzsver, ka ir nepieciešams turpināt sadarbības atbalstīšanu zaļo koridoru jomā, lai nodrošinātu ES piegādes ķēžu netraucētu darbību un preču apriti visā ES transporta tīklā; aicina Komisiju nodrošināt ES koordinācijas platformas efektivitāti atlabšanas posmā;

27. uzsver to, cik nopietni Covid–19 krīze ir ietekmējusi ES tūrisma nozari; aicina Komisiju izveidot ES platformu apmaiņai ar datiem un informāciju starp visiem tirgus dalībniekiem tūrisma nozarē, lai sekmētu paraugprakses apmaiņu un veicinātu ilgtspēju atlabšanas posmā.

 


 

PIELIKUMS: STRUKTŪRAS VAI PERSONAS,
NO KURĀM ATZINUMA SAGATAVOTĀJS SAŅĒMIS IEGULDĪJUMU

Šis saraksts ir sagatavots pilnīgi brīvprātīgi, un par to ir atbildīga tikai atzinuma sagatavotāja. Gatavojot Transporta un tūrisma komitejas atzinuma projektu, kas paredzēts Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai, atzinuma sagatavotāja par Digitālo pakalpojumu tiesību aktu: vienotā tirgus darbības uzlabošana (2020/2018(INL)) ir saņēmusi ieguldījumu no šādām struktūrvienībām vai personām:

 

 

 

Struktūra un/vai persona

Eiropas Patērētāju organizācija (BEUC)

Airbnb

ES Travel Tech

UBER

Eiropas Arodbiedrību konfederācija

Starptautiskā autopārvadātāju savienība

Demokrātijas un tehnoloģijas centrs

Eiropas Atpūtas māju asociācija (EHHA)

DG MOVE

DG GROW

DG Connect

DG EMPL

 

 

 


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU
ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

2.9.2020

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

41

1

5

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Magdalena Adamowicz, Andris Ameriks, José Ramón Bauzá Díaz, Izaskun Bilbao Barandica, Marco Campomenosi, Ciarán Cuffe, Johan Danielsson, Andor Deli, Karima Delli, Anna Deparnay-Grunenberg, Ismail Ertug, Gheorghe Falcă, Mario Furore, Søren Gade, Isabel García Muñoz, Jens Gieseke, Elsi Katainen, Kateřina Konečná, Elena Kountoura, Julie Lechanteux, Bogusław Liberadzki, Peter Lundgren, Benoît Lutgen, Elżbieta Katarzyna Łukacijewska, Marian-Jean Marinescu, Tilly Metz, Giuseppe Milazzo, Caroline Nagtegaal, Jan-Christoph Oetjen, Philippe Olivier, Rovana Plumb, Dominique Riquet, Dorien Rookmaker, Massimiliano Salini, Sven Schulze, Vera Tax, Barbara Thaler, István Ujhelyi, Petar Vitanov, Elissavet Vozemberg-Vrionidi, Lucia Vuolo, Roberts Zīle, Kosma Złotowski

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Josianne Cutajar, Clare Daly, Angel Dzhambazki, Roman Haider

 


 

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS
GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

41

+

ECR

Angel Dzhambazki, Peter Lundgren, Roberts Zīle, Kosma Złotowski

GUE/NGL

Clare Daly, Kateřina Konečná, Elena Kountoura

NI

Mario Furore

PPE

Magdalena Adamowicz, Gheorghe Falcă, Jens Gieseke, Elżbieta Katarzyna Łukacijewska, Benoît Lutgen, Giuseppe Milazzo, Cláudia Monteiro de Aguiar, Massimiliano Salini, Sven Schulze, Barbara Thaler, Elissavet Vozemberg-Vrionidi, Jörgen Warborn

Renew

José Ramón Bauzá Díaz, Izaskun Bilbao Barandica, Søren Gade, Elsi Katainen, Caroline Nagtegaal, Jan-Christoph Oetjen, Dominique Riquet

S&D

Andris Ameriks, Johan Danielsson, Josianne Cutajar,  Isabel García Muñoz, Bogusław Liberadzki, Rovana Plumb, Vera Tax, István Ujhelyi, Petar Vitanov

Verts/ALE

Ciarán Cuffe, Jakop G. Dalunde, Karima Delli, Anna Deparnay-Grunenberg, Tilly Metz

 

1

-

NI

Dorien Rookmaker

 

5

0

ID

Marco Campomenosi, Roman Haider, Julie Lechanteux, Philippe Olivier, Lucia Vuolo

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+ : par

- : pret

0 : atturas

 

 


 

 

KULTŪRAS UN IZGLĪTĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS (22.7.2020)

<CommissionInt>Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai</CommissionInt>


<Titre>ar ieteikumiem Komisijai par digitālo pakalpojumu tiesību aktu: vienotā tirgus darbības uzlabošana</Titre>

<DocRef>(2020/2018(INL))</DocRef>

Atzinuma sagatavotāja (*): <Depute>Petra Kammerevert</Depute>

(Iniciatīva – Reglamenta 47. pants)

(*) Iesaistītā komiteja (Reglamenta 57. pants)

 

IEROSINĀJUMI

Kultūras un izglītības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. ir pārliecināts, ka spēkā esošā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/31/EK[30] ir nodrošinājusi ievērojamus panākumus elektroniskās komercijas attīstībā, taču vienlaikus ierosina saskaņot tiesību aktus digitālo pakalpojumu jomā, lai iekļautu plašu informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju loku un paredzētu tiem skaidrākus saistošus noteikumus un atbilstīgu atbildību;

2. uzskata, ka ir nepieciešams pieņemt skaidrākus un cik vien iespējams vienoti piemērojamus Savienības mēroga noteikumus un konsekventas regulatīvās procedūras cīņai pret kaitīgu saturu, naida runu un dezinformāciju un bērnu un nepilngadīgo aizsardzībai, kā arī noteikumu, kas reglamentē tiešsaistes reklāmu, individualizētai pieejai mērķauditorijai (“micro-targeting”) un godīgai e–komercijai, un vienlaicīgi aicina stingri nošķirt nelikumīgu saturu, sodāmas darbības un nelikumīgi kopīgotu saturu no vienas puses un kaitīgu saturu, naida runu un dezinformāciju no otras puses, jo katrā atsevišķā gadījumā ir jāpiemēro dažādas pieejas un atšķirīgi noteikumi;

3. šajā kontekstā uzskata, ka “naida runa” ir verbāla vai neverbāla saziņa, kas ietver naidīgumu pret personu vai konkrētu sociālo grupu vai šādas grupas locekli, visbiežāk atsaucoties uz rasi, ādas krāsu, reliģiju, izcelsmi vai nacionālo vai etnisko izcelsmi, seksuālo orientāciju, publisku tādas vardarbības, attaisnošanu, kas saistīta ar dzimumu, tās noliegšanu vai rupju banalizēšanu vai kūdīšanu uz to; uzsver, ka šāda izpratne ietver publisku kūdīšanu uz vardarbību vai naidu;

4. šajā kontekstā uzskata, ka “dezinformācija” ir jebkāda veida nepatiesa, neprecīza vai maldinoša informācija, kas izstrādāta, sniegta un popularizēta ar mērķi radīt kaitējumu sabiedrībai vai peļņas gūšanai, un ka “propaganda” galvenokārt sastāv no stratēģiskas komunikācijas, kas izstrādāta un īstenota, lai maldinātu iedzīvotājus, kā arī lai iejauktos sabiedrības tiesībās zināt un indivīdu tiesībās meklēt un saņemt, kā arī izplatīt visu veidu informāciju un idejas;

5. uzsver, ka jebkuram jaunam regulējumam vajadzētu būt vērstam uz to, lai palielinātu pārredzamību, vienlīdzīgu attieksmi, drošību, pašnoteikšanos un galalietotāju uzticēšanos viņiem sniegtā satura kontrolei; prasa nodrošināt pakalpojumu augsta līmeņa sadarbspēju un datu pārnesamību, vienlaikus saglabājot augstus autortiesību un datu aizsardzības standartus, kā arī datu suverenitāti kopā ar pašnoteikšanos;

6. atgādina, ka noteikumi būtu jāizstrādā no pamattiesību aizsardzības perspektīvas, jo īpaši attiecībā uz vārda, informācijas, uzskatu un plašsaziņas līdzekļu brīvību, tiesībām uz intelektuālo īpašumu, plašsaziņas līdzekļu plurālisma, kultūras daudzveidības un datu aizsardzības veicināšanu, kā arī lai nodrošinātu daudzveidīgu un godīgu konkurenci un piekļuvi Eiropas darbiem;

7. uzskata, ka ir būtiski skaidri definēt jēdzienu "trešās puses ar likumīgām interesēm" un lai šādām trešām pusēm būtu piekļuve uzticamai informācijai par informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem; pauž nožēlu par to, ka nav panākta Direktīvas 2000/31/EK 5. pantā noteikto informācijas prasību izpilde; prasa, lai, neskarot mazo uzņēmumu un mikrouzņēmumu konkurētspēju, no dažiem tiešsaistes starpniekiem, piemēram, domēna nosaukumu reģistratoriem, mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem vai tiešsaistes reklāmas pakalpojumu sniedzējiem, tiktu prasīts pārbaudīt savu komerciālo klientu identitāti, salīdzinot identifikācijas datus ar to komerclietotāju attiecīgajām esošajām un pieejamajām datubāzēm saskaņā ar datu aizsardzības tiesību aktiem un saskaņā ar protokolu “pazīsti savu komercklientu (KYBC)”, un lai starpnieki būtu tiesīgi un tiem būtu pienākums atteikt vai pārtraukt sniegt savus pakalpojumus, ja kompetentās iestādes ir konstatējušas, ka informācija par to komercklienta identitāti ir nepatiesa vai būtiski maldinoša; uzskata, ka šāds KYBC protokols būtu jāpiemēro komercklientiem un tas neietekmētu individuālo lietotāju personas datus;

8. atgādina, cik svarīgi ir garantēt vārda un informācijas brīvību un uzskatu un preses brīvību; ņemot vērā to, cik svarīgi ir aizsargāt neatkarīgu žurnālistiku saskaņā ar Digitālo pakalpojumu tiesību aktu, šajā sakarībā stingri iebilst pret likumīga satura turpmāku novērtēšanu pēc tā likumīgas publicēšanas, ja vien tas nav pamatots ar to, ka attiecīgais saturs, kaut arī likumīgs, rada nopietnas bažas par būtisko kaitējumu, ko tas var radīt; jebkurā šādā gadījumā prasa, lai informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja rīcība balstītos uz tiesas nolēmumu; norāda, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/1808[31] piemērošanas jomas paplašināšana, attiecinot to arī uz video koplietošanas platformu pakalpojumu sniedzējiem un sociālajiem tīkliem attiecībā uz audiovizuālā satura izplatīšanu, ja to nekavējoties transponē valsts tiesību aktos, var sniegt būtisku ieguldījumu kaitīga satura, dezinformācijas un naida runas ierobežošanā;

9. pieprasa konkrētākus un, cik vien iespējams, vienādi piemērojamus pārredzamības noteikumus, jo satura dzēšana, deklasificēšana un prioritāšu noteikšana sociālajos tīklos samazina nelikumīga satura plašāku izplatīšanu tiešsaistē, kā arī apkaro kaitīgu saturu, naida runu un dezinformāciju;

10. aicina reglamentēt uz datiem balstītu komerciālu reklāmu un  individualizētu pieeju mērķauditorijai un piemērot stingrus pārredzamības noteikumus; prasa obligāti marķēt apmaksātu politisko reklāmu tiešsaistē, nodrošinot, ka galalietotājs to var viegli atpazīt; uzsver, ka apmaksātai politiskai reklāmai tiešsaistē vajadzētu būt pārredzamai, lai galalietotājs varētu redzēt, kas ir samaksājis par šo saturu;

11. atzīst, ka ES prakses kodekss dezinformācijas jomā ir palīdzējis strukturēt dialogu ar platformām un regulatoriem; ierosina, ka tiešsaistes platformām vajadzētu paredzēt efektīvus un piemērotus aizsardzības pasākumus, īpaši, lai nodrošinātu, ka tās rīkojas rūpīgi, samērīgi un nediskriminējoši, un lai novērstu netīšu tāda satura izņemšanu, kurš nav nelikumīgs; ierosina, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums attiecībā uz nepilngadīgo aizsardzību un kaitīga satura, naida runas un dezinformācijas apkarošanu un tā efektīva izpilde būtu jāizvērtē, izmantojot “Rīcības plānu demokrātijai”; šajā sakarībā uzsver kopregulējuma un pašregulējuma efektīvu izmantošanu un paraugprakses apmaiņu Savienības līmenī un to, ka šādā plānā ir jāiekļauj sadarbība ar faktu pārbaudītājiem un pētniekiem; uzskata, ka kaitīga satura, naida runas un dezinformācijas izplatīšanu vislabāk var apkarot, palīdzot iedzīvotājiem iegūt medijpratību un digitālo pratību, kā arī attīstīt analītisko domāšanu un stiprinot neatkarīgu, profesionālu žurnālistiku un kvalitatīvus plašsaziņas līdzekļus; aicina pastiprināt sadarbību starp valstu regulatīvajām iestādēm un/vai struktūrām gan dalībvalstīs, gan starp tām, lai efektīvāk risinātu nevēlamas sekas un īpašas problēmas; šajā sakarībā uzskata, ka ir nepieciešama koordinācija Savienības līmenī;

12. atzīst, ka ir jāsaglabā princips, ka pilnīgi pasīvi digitāli pakalpojumi, piemēram, interneta piekļuves nodrošinātāji, nav atbildīgi par saturu, kas tiek pārraidīts saistībā ar to pakalpojumiem, jo tiem nav kontroles pār šo saturu (“vienkāršs savienojums”), tiem nav aktīvas mijiedarbības ar to un tie šo saturu neoptimizē, jo tas ir brīva interneta stūrakmens, savukārt aktīviem pakalpojumiem būtu jāsaglabā pilnīga atbildība par savu pakalpojumu saturu;

13. aicina informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem noteikt prasību, kas paredz ne tikai to, ka nelikumīgs saturs tiek ātri dzēsts pēc tam, kad tie par šo saturu ir uzzinājuši vai par to ir ziņots, bet par šādu saturu tiek  arī ziņots attiecīgajām kompetentajām iestādēm iespējamai turpmākai izmeklēšanai un kriminālvajāšanai; saistītos metadatus operatoriem ir jāglabā ierobežotu laikposmu, un minētajā laikposmā tos nosūta tikai pēc kompetento iestāžu pieprasījuma;

14. uzsver, ka informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem būtu jāsniedz saprotama un viegli pieejama informācija par rīcību ar nelikumīgu saturu un jebkurā gadījumā jāinformē satura nodrošinātāji par šāda satura dzēšanu, norādot juridisko pamatu un iebildumu iespējas un efektīvus sūdzību un tiesiskās aizsardzības mehānismus; atgādina, ka visās turpmākajās tiesas procedūrās ir jāievēro nevainīguma prezumpcija un ir jāaizsargā cietušo personas dati;

15. uzsver, ka informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju brīvprātīgi veiktie pasākumi, kas paredzēti nelikumīga vai kaitīga satura, naida runas un dezinformācijas apkarošanai, nedrīkst ierobežot to atbildību;

16. prasa, lai arī pienākumi tiktu noteikti tā, ka platformas ar dominējošu stāvokli tirgū vai nozīmīgā tā daļā (t. i., platformas, kas darbojas kā vārtziņu vai, iespējams, tirgus strukturēšanas platformas) tiktu visvairāk regulētas un lai jaunietekmes vai nišas uzņēmumi tiktu mazāk regulēti, jo lielākās un jau izveidotās platformas var veltīt vairāk resursu maldinošas rīcības un satura moderācijas koordinētai atklāšanai; uzsver, ka dominējošo platformu operatoriem ir ne tikai jāaizsargā, bet arī aktīvi jāveicina kultūru un valodu daudzveidība, jo tiem ir būtiska nozīme attiecībā uz piekļuvi ziņām, audiovizuālajam saturam, kā arī kultūras un radošajiem darbiem; uzsver, ka uzticamam un kvalitatīvam multivides saturam, kas ir pielāgots attiecīgajiem tirgiem un ar ko ir ievēroti valstu valodu tiesību akti, būtu piešķirama prioritāte un tas jāpadara viegli piekļūstams ar šādām platformām; uzsver – lai aizsargātu un veicinātu kultūras un valodu daudzveidību, Eiropas darbu atbalstu un plašsaziņas līdzekļu plurālismu, algoritmiem šādās platformās vajadzētu būt pārredzamiem un tiešajiem lietotājiem viegli pielāgojamiem, lai lietotāji gūtu izpratni par to, kā attiecīgo saturu novērtēt kā piešķirtu, klasificētu vai ierobežotu, kā arī par novērtēšanas iespējām; uzskata, ka jebkura ierosinātā sistēma būtu jāpapildina ar pienācīgiem pasākumiem, lai aizsargātu pamattiesības, neskarot iespēju veikt objektīvu tiesas uzraudzību;

17. aicina risināt jautājumu par viltus kontiem un konfiscēt to personu peļņu, kas izplata dezinformāciju;

18. aicina izveidot stingrāku un skaidrāk definētu tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu, ka informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji veic efektīvus pasākumus, piemēram, vairāk izmanto automatizētas atklāšanas procedūras ar cilvēka uzraudzību, un ātri rīkojas, lai izņemtu nelikumīgu saturu no saviem pakalpojumiem un novērstu šāda satura atkārtotu augšupielādi;

19. uzskata, ka gadījumā, ja tiek pārkāpts tiešsaistes saturs, informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem būtu nekavējoties jāreaģē, kad tie saņem paziņojumu no tiesību subjektiem, un šajā sakarībā aicina Komisiju precizēt jēdzienu “ātra reakcija”, kas jau ir iekļauts Direktīvā 2000/31/EK; tajā pašā laikā atsaucas uz neseno valsts tiesu praksi, kurā informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem ir noteikts pienākums izņemt nelikumīgo saturu 30 minūšu laikā;

20. iesaka stiprināt izcelsmes valsts principu, lai palielinātu dalībvalstu sadarbību leģitīmu vispārējas nozīmes un sabiedrības interešu īstenošanai, kas prasa ciešāku valstu regulatīvo iestāžu iesaistīšanu un spēkā esošo procedūras noteikumu un īstenošanas iespēju pārskatīšanu nolūkā pārrobežu gadījumos panākt noturīgāku un efektīvāku tiesību aktu ieviešanu;

21. uzstāj, ka viedokļu daudzveidības, preses, informācijas, preses, mākslas un kultūras izpausmju brīvības un paušanas aizsardzība un veicināšana, īpašumtiesības, kā arī indivīdu saziņas privātās dzīves aizsardzība ir jālīdzsvaro savā starpā un tām ir jābūt brīvas demokrātijas pamatā, gan tiešsaistē, gan arī bezsaistē; tādēļ prasa šajā sakarībā izmantot visus tehnoloģiski iespējamos līdzekļus, lai apkarotu nelikumīgu vai kaitīgu saturu, naida runu un dezinformāciju internetā, balstoties uz tiesu un regulatīvo iestāžu pārraudzību; uzsver, ka šādi pasākumi nevar nodrošināt nekādus ex ante kontroles pasākumus vai satura augšupielādes filtrēšanas, kas neatbilst Direktīvas 2000/31/EK 15. pantam; uzsver arī to, ka šo pasākumu rezultātā nevar noteikt vispārēju pienākumu uzraudzīt visu saturu; ierosina, ka gadījumos, kad saskaņā ar spēkā esošajām tiesību normām tiek izmantoti tehnoloģiskie līdzekļi un īpaši pasākumi, ir nepieciešami stingri pārredzamības un pārskatatbildības aizsardzības pasākumi, kā arī ļoti prasmīga, neatkarīga un objektīva cilvēka veikta pārraudzība; aicina Komisiju pēc iespējas pieņemt vienādi piemērojamus un efektīvus noteikumus par “paziņošanas un rīcības” procedūru, lai paātrinātu nelikumīga vai nelikumīgi koplietota satura atklāšanu un izņemšanu, vienlaikus nodrošinot, ka legāls un likumīgi koplietots saturs paliek tiešsaistē un ka jebkāda likumīga satura izņemšana, kas varētu būt nelikumīgi dzēsta, nenoved pie individuālu lietotāju identificēšanas vai personas datu apstrādes; aicina informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem uzlikt par pienākumu padarīt lietotājiem pieejamus sūdzību un tiesiskās aizsardzības mehānismus un bez liekas kavēšanās izskatīt šādus pieteikumus;

22. uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka visu to personas datu apkopošana un apstrāde, uz kuriem neattiecas Direktīva (ES) 2016/680 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi[32] vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679[33], tiek veikta saskaņā ar likumības, nepieciešamības un samērīguma principiem, kā noteikts Eiropas Padomes Konvencijas par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi (Konvencija Nr.108) 9. pantā;

23. uzsver, ka ir nepieciešams uzlabot tādu struktūru piekļuvi tirgum, kuras nav privātas, piemēram, NVO, bibliotēkas, kultūras iestādes, pētniecības centri, kultūras tīkli un universitātes;

24. prasa, lai mediju pakalpojumu sniedzējiem tiktu dota piekļuve datiem, kuri tiek ģenerēti ar viņu sniegtajiem pakalpojumiem vai viņu sagatavotajiem saturiem vai ir ar tiem nepastarpināti saistīti, ja pakalpojumi un saturs tiek piedāvāti, izmantojot globālas digitālas platformas, bet paturot prātā, ka vienmēr ir jāievēro noteikumi par personas datu un privātuma aizsardzību, lai novērstu negodīgu konkurenci; aicina izstrādāt stingrus aizsardzības pasākumus, lai novērstu lietotāju datu ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp nodrošinot algoritmisko pārredzamību un pārskatatbildību, kā arī piekļuvi attiecīgajiem datiem pētniekiem un publiskajām pārraudzības struktūrām;

25. aicina Komisiju nodrošināt, ka platformu operatori padara pieejamus lietotājiem sūdzību un tiesiskās aizsardzības mehānismus un ka sūdzības tiek izskatītas bez liekas kavēšanās;

26. aicina atrast risinājumus, kas veicina godīgu konkurenci un vienlīdzīgu piekļuvi vienotajam tirgus, sporta notikumiem un pakalpojumiem no visām dalībvalstīm;

27. aicina Komisiju nodrošināt, ka platformu operatoriem ir pieejami pārredzamības ziņojumi, kuros ir iekļauta informācija par to gadījumu skaitu, kad saturs tika nepareizi identificēts kā nelikumīgs vai kā nelikumīgi kopīgots, un ka kompetentajām iestādēm ir pienākums padarīt pieejamu informāciju par to gadījumu skaitu, kad izņemšanas rezultātā tika veikta izmeklēšana vai kriminālvajāšana;

28. uzskata, ka tehnoloģiju reglamentēšana ir jāīsteno tā, lai netiktu traucēti jauninājumi vai ierobežota vārda brīvība; uzsver, ka atklātai, tīkla un tehnoloģiju ziņā neitrālai piekļuve internetam ir jāpiešķir īpaša aizsardzība ar tiesību aktiem, jo tā veido pamatu nepieciešamajai pakalpojumu un sistēmu sadarbspējai, nodrošina daudzveidību, veicina digitālo jaunradi un padara iespējamu godīgu konkurenci un digitālo pakalpojumu infrastruktūras radīšanu, kas ietver piekļuvi ikvienam ES iedzīvotājam kvalitatīvai informācijai, medijiem, izglītības, zinātnes un kultūras piedāvājumiem; tādēļ aicina Komisiju pastiprināt centienus, lai nodrošinātu vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret visu datu plūsmu Savienībā, un kritiski izvērtēt nulles likmes piedāvājumu ietekmi uz konkurenci Savienībā; norāda, ka atklātā pirmkoda programmatūras, atvērtie standarti un atvērtās tehnoloģijas ir vislabāk piemērotas, lai nodrošinātu sadarbspēju, godīgu konkurenci un pieejamību;

29. aicina Komisiju īstenot pasākumus, ar kuriem tiek noteikta prasība platformām un informācijas sabiedrības pakalpojuma sniedzējiem nepieļaut, ka nepilngadīgām personām ir pieejams pornogrāfisks saturs; atgādina, ka šāds saturs, kas ļoti bieži ir brīvi pieejams, var būtiski destabilizēt jaunāko paaudzi, kad viņi iepazīst savas emocijas un savu seksualitāti; uzsver, ka liela daļa pornogrāfiska tiešsaistes satura atspoguļo ar dzimumu saistītus stereotipus, kas bieži vien nopietni aizskar sieviešu cieņu vai pat palīdz trivializēt ļaunprātīgas izmantošanas vai vardarbības ainas; tāpat uzsver, ka sieviešu tiesību aizsardzībai un ar dzimumu saistītas un seksuālas vardarbības apkarošanai ir nepieciešama apņēmīga rīcība ar efektīviem tehnoloģiskiem līdzekļiem, lai novērstu nepilngadīgo saskari ar šādu saturu; atgādina par nepieciešamību šajā sakarībā izstrādāt tālejošus noteikumus i un to, cik svarīga ir ciešāka sadarbība Eiropas līmenī, lai aizsargātu nepilngadīgos;

30. uzsver, ka nozarei specifiski regulējumi principā prevalē pār horizontālajiem noteikumiem; šajā sakarībā jo īpaši uzsver, ka gaidāmajā Digitālo pakalpojumu tiesību aktā kā lex specialis ir pilnībā atzīti spēkā esošās Direktīvas (ES) 2018/1808 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/790[34] noteikumi;

31. uzsver, cik svarīga ir jaunā digitālā kultūras un radošā nozare un digitālo tehnoloģiju pievienotā vērtība dažādos kultūras, izglītības, plašsaziņas līdzekļu, sporta un ar jaunatni saistītajos sektoros; aicina Komisiju ierosināt tiesību aktus, kas ļautu attīstīties šai jaunajai tendencei, aizsargātu autoru un radītāju kultūras un kreatīvos darbus, kā arī nodrošinātu taisnīgu un vienlīdzīgu tirgu ikvienam, neatkarīgi no reģiona vai dalībvalsts;

 

32. uzsver, ka aizvien lielāko interneta izmantošanu grāmatu pārdošanā jāpapildina ar pasākumiem kultūras dažādības nodrošināšanai, lai lasīšana būtu vienlīdzīgi pieejama visiem, lai aizsargātu principu, ka tiesību īpašnieki saņem godīgu un taisnīgu atlīdzību, un publicētā materiāla dažādību; atkārto nepieciešamību saglabāt godīgu konkurenci vienotajā digitālajā tirgū, piemērojot savstarpējās izmantojamības principu;

33. mudina risināt jautājumu par ierīču neitralitāti, jo vienīgi izmantojot to sadarbību ar tīkla neitralitāti var garantēt patērētāja apzinātu gala — gala lēmumu;

34. aicina dalībvalstis sadarbībā ar interneta operatoriem, Eiropolu un Eurojust uzlabot paziņošanas un dzēšanas procedūru efektivitāti, lai dzēstu saturu ar vardarbību un bērnu pornogrāfiju.


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU
ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

13.7.2020

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

24

3

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Asim Ademov, Christine Anderson, Andrea Bocskor, Vlad-Marius Botoş, Ilana Cicurel, Gilbert Collard, Gianantonio Da Re, Laurence Farreng, Tomasz Frankowski, Romeo Franz, Alexis Georgoulis, Hannes Heide, Irena Joveva, Petra Kammerevert, Niyazi Kizilyürek, Predrag Fred Matić, Dace Melbārde, Victor Negrescu, Niklas Nienaß, Peter Pollák, Marcos Ros Sempere, Domènec Ruiz Devesa, Andrey Slabakov, Massimiliano Smeriglio, Michaela Šojdrová, Sabine Verheyen, Milan Zver

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Isabel Benjumea Benjumea, Marcel Kolaja

Aizstājēji (209. panta 7. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Angel Dzhambazki

 


 

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS
GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

24

+

PPE

Asim Ademov, Isabel Benjumea Benjumea, Andrea Bocskor, Tomasz Frankowski, Peter Pollák, Michaela Šojdrová, Sabine Verheyen, Milan Zver

S&D

Hannes Heide, Petra Kammerevert, Predrag Fred Matić, Victor Negrescu, Marcos Ros Sempere, Domènec Ruiz Devesa, Massimiliano Smeriglio

RENEW

Vlad-Marius Botoş, Ilana Cicurel, Laurence Farreng, Irena Joveva

ECR

Angel Dzhambazki, Dace Melbārde, Andrey Slabakov

GUE/NGL

Alexis Georgoulis, Niyazi Kizilyürek

 

3

-

VERTS/ALE

Romeo Franz, Marcel Kolaja, Niklas Nienaß

 

3

0

ID

Christine Anderson, Gilbert Collard, Gianantonio Da Re

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+ : par

- : pret

0 : atturas

 


 

 

JURIDISKĀS KOMITEJAS ATZINUMS (7.9.2020)

<CommissionInt>Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai</CommissionInt>


<Titre>ar ieteikumiem Komisijai par digitālo pakalpojumu tiesību aktu: vienotā tirgus darbības uzlabošana</Titre>

<DocRef>(2020/2018(INL))</DocRef>

Atzinuma sagatavotājs (*): <Depute>Patrick Breyer</Depute>

(Iniciatīva – Reglamenta 47. pants)

(*) Iesaistītā komiteja — Reglamenta 57. pants

 

IEROSINĀJUMI

Juridiskā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā vairāki jautājumi, kas saistīti ar civiltiesībām un komerctiesībām, kā arī civiltiesību un administratīvo tiesību piemērošanu, ir ļoti būtiski arī attiecībās ar patērētājiem, kā arī skar tiešsaistes platformu konkurētspēju un konkurenci;

B. tā kā Direktīvā 2000/31/EK par elektronisko tirdzniecību (“E-komercijas direktīva”) ietvertajiem noteikumiem ir bijusi būtiska loma digitālo pakalpojumu veicināšanā iekšējā tirgū un tiem ir izšķirīga nozīme inovatīvas uzņēmējdarbības vides saglabāšanā; tā kā ar digitālo pakalpojumu tiesību aktu vajadzētu atjaunināt civiltiesību un komerctiesību likumus, ar ko reglamentē atbildību par tiešsaistes platformām un mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem, lai nodrošinātu noteiktību un drošību uzņēmumiem, lietotājiem un sabiedrībai kopumā, nosakot skaidrus pienākumus tiešsaistes platformām, tostarp tirdzniecības vietām;

C. tā kā ir pierādījumi tam, ka tiešsaistē tiek piedāvāti daudzi nelikumīgi produkti un pakalpojumi, un tāpēc ar digitālo pakalpojumu tiesību aktu ir jāparedz konkrētas darbības;

D. tā kā ar digitālo pakalpojumu tiesību aktu, ieviešot efektīvu un līdzsvarotu tiesisko regulējumu, vajadzētu censties iegūt patērētāju uzticēšanos e-komercijas izmantošanai, vienlaikus stabilākas pozīcijas tirgū nodrošinot Eiropas jaunuzņēmumiem un MVU,

1. uzsver, ka vienmēr, ja vien tas ir tehniski iespējams un pamatoti, būtu jāprasa, lai starpniekuzņēmumi ļautu savus pakalpojumus izmantot un par tiem samaksāt anonīmi, jo anonimitāte efektīvi novērš datu neatļautu izpaušanu, identitātes zādzību un liedz citos veidos ļaunprātīgi izmantot tiešsaistē iegūtus personas datus; atzīmē, ka gadījumos, kad Savienības tiesību akti prasa komerctirgotājiem paziņot savu identitāti, dominējošu vai sistēmisku tirgus vietu nodrošinātājiem varētu uzlikt par pienākumu pārbaudīt tirgotāju identitāti; ierosina, lai tiktu apsvērti un ieviesti jauni tehnoloģiski risinājumi gan lietotāju identificēšanai, gan anonimizācijai; apstiprina, ka ikreiz, kad platformas identificē lietotājus, tās nedrīkst atklāt lietotāju identitāti bez skaidri un brīvprātīgi dotas piekrišanas vai juridiskas prasības šādu informāciju atklāt;

2. gaidāmajā likumdošanas priekšlikumā par digitālo pakalpojumu aktu būtu pilnībā jāievēro Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kā arī Savienības noteikumi, kas aizsargā patērētājus un viņu drošību, privātumu un personas datus; atgādina, ka ir svarīgi, lai E-komercijas direktīvas galvenie principi, proti, izcelsmes valsts princips, ierobežotas atbildības klauzula un vispārējās uzraudzības pienākuma aizliegums, paliktu spēkā arī digitālo pakalpojumu tiesību aktā; šajā sakarībā uzsver — lai aizsargātu vārda brīvību, izvairītos no tiesību normu kolīzijas, novērstu nepamatotu un neefektīvu ģeobloķēšanu un censtos saskaņot digitālo vienoto tirgu, mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem nevajadzētu būt pienākumam dzēst vai liegt piekļuvi informācijai, kas ir likumīga viņu izcelsmes valstī;

3. uzsver, cik būtiski ir izveidot skaidru, vienotu un atjauninātu tiesisko regulējumu, kurā cita starpā būtu sniegtas skaidras definīcijas; uzsver, ka ir jādefinē dominējošās vai sistēmiskās platformas un jānosaka tām raksturīgās īpašības;

4. atzīmē – tā kā personu darbības tiešsaistē sniedz visaptverošu priekšstatu par lietotāju personību un rada iespēju (jo īpaši dominējošām vai sistēmiskām platformām un sociālajiem tīkliem) ar viņiem manipulēt, personas datu vākšana un izmantošana saistībā ar digitālo pakalpojumu lietošanu būtu jāierobežo līdz tādam mēram, kas nepieciešams vienīgi attiecīgā pakalpojuma sniegšanai un maksas iekasēšanai no lietotājiem; uzsver, ka ir jānostiprina likumdošana, lai ierobežotu personas datu vākšanu, ko veic satura mitināšanas platformas, inter alia pamatojoties uz lietotāju mijiedarbību ar satura mitināšanas platformās ievietoto saturu nolūkā apkopot mērķorientētas reklāmas profilus; prasa satura mitināšanas platformām uz lietotāja agrāko mijiedarbību ar vienā un tajā pašā satura mitināšanas platformā vai trešās puses tīmekļa vietnēs ievietoto saturu balstītas mērķorientētas reklāmas izmantot tikai tad, ja lietotājs sniedzis iepriekšēju piekrišanu saskaņā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu un E-privātuma direktīvu; uzskata, ka valsts iestādēm piekļuvei lietotāja metadatiem ir jābūt vienīgi nolūkā (iepriekš saņemot tiesas atļauju) veikt izmeklēšanu saistībā ar personām, kuras tur aizdomās par smagiem noziegumiem;

5. ir nobažījies, ka vienotās pierakstīšanās (single sign on) pakalpojumus var izmantot, lai tiešsaistes platformās izsekotu lietotājus; ierosina, lai pakalpojumu sniedzējiem, kuri atbalsta vienotās pierakstīšanās pakalpojumu un kuriem tirgū ir dominējošs īpatsvars, prasītu atbalstīt arī vismaz vienu atklātu un ārēju autentifikācijas sistēmu, kas balstīta uz nepatentētu shēmu;

6. norāda, ka nolūkā aizsargāt pamattiesības un nodrošināt juridisko noteiktību digitālo pakalpojumu tiesību aktā nedrīkst izmantot juridiski neskaidru jēdzienu “kaitīgs saturs”, bet satura publicēšanā ir jāievēro princips “tas, kas ir nelikumīgs bezsaistē, ir nelikumīgs arī tiešsaistē”; atzīmē, ka ar automatizētiem rīkiem nav iespējams nelikumīgu saturu atšķirt no satura, kas konkrētajā kontekstā ir likumīgs; turklāt atzīmē – tas, ka automatizētos ziņojumus pārbauda pakalpojumu sniedzēji, viņu darbinieki vai līgumslēdzēji, principā nevar uzlabot satura atpazīšanas tehnoloģiju darbību; tāpēc uzsver, ka, neskarot Autortiesību direktīvas 17. pantu, no digitālo pakalpojumu tiesību akta nepārprotami ir jāizslēdz jebkāds pienākums satura moderācijā izmantot automatizētus rīkus un reglamentēt to brīvprātīgu izmantošanu un ir jāatturas no informācijas pamanīšanas un bloķēšanas (notice-and-stay-down) mehānismu uzspiešanas; prasa, lai pakalpojumu sniedzēju izmantotās satura moderācijas procedūras nenovestu pie ex ante kontroles pasākumiem, kuru pamatā ir automatizēti rīki vai satura augšupielādes filtrēšana; uzsver, ka satura moderatori ir pienācīgi jāapmāca un viņiem jāsaņem atbilstīgs psiholoģiskais atbalsts; uzsver, cik būtiski ir zināt, vai satura moderācijas lēmumu ir pieņēmis cilvēks vai algoritms un ja algoritms – vai pārbaudi ir veicis arī cilvēks; uzsver, ka satura pārbaudei un satura mitināšanas platformu pārvaldībai ir jābūt pārredzamākai, un tāpēc ierosina dominējošām vai sistēmiskām satura mitināšanas platformām piemērot pārbaudes mehānismu, ar ko novērtētu šo platformu satura pārvaldības rīcībpolitiku riskus;

7. uzver, cik būtiski ir kādai esošai vai jaunai Eiropas aģentūrai vai Eiropas struktūrai uzticēt pienākumu koordinēt dalībvalstu sadarbību pārrobežu jautājumos un neatkarīgu valsts izpildes struktūru tīklu;

8. uzsver, ka taisnīgums un pamattiesību standartu ievērošana noteikumos un nosacījumos, ko starpnieki uzspiež savu pakalpojumu lietotājiem, ir jāizvērtē tiesu iestādēm;

9. uzsver — lai konstruktīvi balstītos uz E–komercijas direktīvas noteikumiem un nodrošinātu juridisko noteiktību, piemērojamajiem tiesību aktiem jābūt izsmeļošiem un tajos jānosaka skaidri digitālo pakalpojumu sniedzēju pienākumi, nevis jāuzliek vispārīgs rūpības pienākums; uzsver, ka tiesiskajam regulējumam attiecībā uz digitālo pakalpojumu sniedzēju atbildību nevajadzētu būt atkarīgam no neskaidriem jēdzieniem, tādiem kā pakalpojumu sniedzēju “aktīvā” vai “pasīvā” loma;

10. uzsver, ka atbildība par likuma izpildi, lemšana par tiešsaistes darbību likumīgumu un prasīšana mitināšanas pakalpojuma sniedzējiem pēc iespējas drīzāk un pēc tam, kad pakalpojuma sniedzējs un iesaistītās puses ir informētas, izņemt nelikumīgu saturu vai bloķēt piekļuvi tam, ietverot sociālos medijus, nolūkā aizsargātu lietotājus, vienmēr vajadzētu būt neatkarīgu tiesu iestāžu ziņā, kuras attiecīgi pieņemtu galīgo lēmumu; tāpēc brīdina, ka nevajadzētu pieņemt noteikumus, ar ko platformas tiktu mudinātas veikt brīvprātīgus pasākumus; uzsver, ka ar digitālo pakalpojumu tiesību aktu pilnībā jānodrošina pamattiesību ievērošana un lietotāju civiltiesību aizsardzība, kā arī pilnīga aizsardzības pasākumu un tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamība, lai tos varētu piemērot visiem pasākumiem, ko izmanto tiešsaistes platformas un digitālo pakalpojumu sniedzēji; uzskata, ka pēc tam, kad mitināšanas pakalpojuma sniedzējam ir faktiskas zināšanas par nelikumīga satura pastāvēšanu un tā nelikumīgajām raksturiezīmēm, par ko sniegts derīgs paziņojums, mitināšanas pakalpojuma sniedzējam būtu jāpiemēro prasība šādu saturu izņemt un no viņa jāprasa atbildība par paziņotā satura izvērtēšanu, jo īpaši saistībā ar tiešsaistes tirdzniecības vietu pakalpojumiem; aicina Komisiju apsvērt iespēju uzlikt par pienākumu dominējošiem vai sistēmiskiem mitināšanas pakalpojuma sniedzējiem ziņot kompetentajai tiesībaizsardzības iestādei par smagiem noziedzīgiem nodarījumiem, tiklīdz ir iegūtas faktiskas zināšanas par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem;

11. uzsver, ka nelikumīgs saturs ir jāizņem no mitināšanas vietas un ka nevajadzētu izvirzīt prasību piekļuves sniedzējiem bloķēt piekļuvi saturam;

12. uzsver, ka par tiesību aktu pārkāpumiem būtu jāpiemēro samērīgas sankcijas, kas netver digitālo pakalpojumu liegšanu individuālām personām;

13. uzsver, ka likumīga, taču iespējami kaitīga satura, tāda kā dezinformācija un naida runa, izplatīšana sociālajos medijos būtu jāierobežo, ļaujot lietotājiem kontrolēt viņiem piedāvāto saturu; uzsver, ka satura pārraudzīšanai, pamatojoties uz lietotāja darbību izsekošanu, no lietotāja būtu jāsaņem iepriekšēja un informēta piekrišana, un ka lietotājiem, kuri atsaka dot piekrišanu, vajadzētu piedāvāt citas taisnīgas un saprātīgas iespējas, kā saņemt attiecīgo pakalpojumu; ierosina, lai sociālo tīklu lietotājiem būtu tiesības redzēt savas darbības hronoloģiskā secībā ar vai bez jebkādas satura pārraudzības; ierosina, ka platformām, ko uzskata par dominējošām vai sistēmiskām, būtu jānodrošina lietotājiem lietojumprogrammas saskarne, ar ko viņi saturu varētu pārraudzīt ar pašu izraudzītas programmatūras vai pakalpojumu starpniecību, ja vien tas ir tehniski iespējams; uzsver, ka platformām būtu jānodrošina lielāka pārredzamība automatizētu lēmumu pieņemšanas procesos, pārliecinoties, ka algoritmi ir objektīvi, un uzsver, ka uz algoritmiem balstītās sistēmās lēmumu pieņemšanas procesiem vienmēr ir jābūt cik vien iespējams saprotamiem un pārredzamiem; prasa, lai digitālo pakalpojumu tiesību aktā tiktu aizliegta satura moderācijas prakse, kas ir diskriminējoša;

14. uzsver – lai novērstu centralizēto tīklu bloķējošo efektu, nodrošinātu konkurenci un sniegtu izvēli patērētājiem, dominējošo sociālo mediju pakalpojumu un ziņapmaiņas pakalpojumu lietotājiem vajadzētu būt iespējai izmantot starpplatformu mijiedarbību ar atvērtas saskarnes starpniecību (starpsavienojamība); aicina Komisiju aizliegt patentētas un slēgtas ekosistēmas uzspiešanu digitālo produktu un pakalpojumu izmantojumam dažādās vidēs, lai nodrošinātu īstenu un augsta līmeņa sadarbspēju, sniedzot šos produktus un pakalpojumus formātā, kas ir atklāts un pieļauj eksportēšanu jebkurā digitālā vidē;

15. uzsver, ka ar digitālo pakalpojumu tiesību aktu ir jāparedz konkrēti un detalizēti noteikumi, tādi kā skaidri nosacījumi, kādi piemērojami platformām un sociālo mediju pakalpojumiem; uzskata, ka ir jāprecizē nosacījumi par satura paziņojumu derīgumu un pārraudzību; turklāt uzskata, ka ļaunprātīgas izmantošanas gadījumu novēršana un sankcijas par tiem, kas parasti izpaužas kā atkārtota kļūdainu vai ļaunprātīgu paziņojumu sniegšana par saturu, būtu jābalsta uz spēkā esošo Eiropas Savienības Tiesas judikatūru; bez tam uzsver, ka ir jāierobežo tiešsaistes platformu atbildība par pakalpojumiem, jo īpaši saistībā ar mediju saturu, kas jau ietilpst satura sniedzēja redaktoru pienākumos un kam attiecīgi tiek piemērots visaptverošs regulējums, kā arī neatkarīga un efektīva atzītas neatkarīgas kompetentās iestādes uzraudzība saskaņā ar paziņošanas un darbību sistēmu, kas atbilst E-komercijas direktīvā noteiktajiem principiem; uzskata, ka mazajiem komercpakalpojumu sniedzējiem un nekomerciālu pakalpojumu sniedzējiem nevajadzētu piemērot vienas un tās pašas prasības; uzsver, ka jebkuram jaunam tiesiskam regulējumam digitālo pakalpojumu jomā ir jābūt tādam, ko spēj izpildīt Eiropas MVU, tostarp jaunuzņēmumi, un tādēļ tajā būtu jāiekļauj samērīgi pienākumi un skaidri aizsardzības pasākumi visām nozarēm; uzsver, ka ar digitālo pakalpojumu aktā paredzētajiem noteikumiem platformu operatori būtu jāattur no satura izmainīšanas satura nodrošinātāja veiktā redakcijā, kā to paredz Savienības tiesību akti; uzsver – ja kāds plašsaziņas līdzekļu saturs ir jāizņem, jānodrošina, ka to var izdarīt tikai ar tiesas rīkojumu; satura nodrošinātājus uzklausa pirms tiek atspējota piekļuve saturam, izņemot gadījumus, kad tas traucētu vai apdraudētu kādas kriminālizmeklēšanas norisi; uzskata, ka ar strīdu izšķiršanas struktūru un tiesu iestāžu starpniecību būtu jānodrošina pienācīgi tiesiskās aizsardzības mehānismi, vienlaikus ievērojot saprātīgus termiņus; uzskata, ka mitināšanas komercpakalpojumu sniedzējiem, kas tiek uzskatīti par dominējošiem vai sistēmiskiem, būtu jānodrošina publiski un anonīmi pieejams mehānisms ziņošanai par iespējami nelikumīgu saturu, kas publicēts attiecīgo pakalpojumu sniedzēju tiešsaistes platformās; šajā sakarībā uzsver, ka digitālo pakalpojumu tiesību akts nedrīkst nedz apdraudēt Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas noteikumus, nedz padarīt tos novecojušus; uzsver, ka tiesību subjektiem būtu jāpiešķir piekļuve nepersonizētiem datiem, kas iegūti viņu saturu platformās vai saistīti ar tiem, saskaņā ar Savienības tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem un pēc pienācīga ietekmes novērtējuma veikšanas;

 

16. stingri iesaka, lai platformas, kas darbojas kā tiešsaistes tirdzniecības vietas, sniegtu lietotājiem informāciju par galvenajiem parametriem, kas nosaka lietotājiem piedāvāto produktu secību un ierindojumu meklēšanas vaicājumu rezultātā, jo īpaši, ja meklēšanas vaicājuma rezultātu ir ietekmējusi piegādātāja samaksātā atlīdzība, vai gadījumos, kad platformas operators ir atsevišķu to produktu piegādātājs, kuri parādās meklēšanas vaicājuma rezultātā;

17. uzsver, ka ir būtiski paplašināt digitālo pakalpojumu tiesību akta teritoriālo darbības jomu, attiecinot to arī uz digitālo pakalpojumu sniedzēju darbībām, kuri veic uzņēmējdarbību trešās valstīs, ja vien tie savus pakalpojumus piedāvā Savienībā; ierosina, ka gadījumos, kad starpnieki veic uzņēmējdarbību trešā valstī, tiem būtu jāieceļ juridiskais pārstāvis, kurš ir reģistrēts Savienībā un kuru var saukt pie atbildības par piedāvātajiem produktiem vai pakalpojumiem;

18. ierosina, lai platformas, kas preču piegādātājiem vai pakalpojumu sniedzējiem nodrošina reputācijas sistēmu, sniegtu informācija par to, kā šādi reputācijas vērtējumi ir iegūti; šajā sakarībā iesaka vērtējumus, kas veido šādas reputācijas sistēmas, balstīt uz reālu pieredzi, ko sniegusi attiecīgā darījuma puse; uzsver, ka vērtējumi nebūtu jāpublicē, ja to autors ir guvis kādu labumu no konkrētā pozitīvā vai negatīvā vērtējuma;

19. norāda, ka digitālo pakalpojumu tiesību aktā īpaša uzmanība būtu jāpievērš lietotājiem ar invaliditāti un jāgarantē viņiem piekļuve digitālajiem pakalpojumiem; Komisijai būtu jāmudina pakalpojumu sniedzēji izstrādāt tehniskus rīkus, kas ļautu personām ar invaliditāti, kuras dzīvo Savienībā, pienācīgi izmantot interneta pakalpojumus un gūt labumu no tiem;

20. iesaka, lai tiešsaistes platformas, kas preču piegādātājiem vai pakalpojumu sniedzējiem nodrošina reputācijas sistēmu, pēc piegādātāja pieprasījuma, kā arī pēc tam, kad beidzies starp platformu un piegādātāju noslēgtā līguma darbības termiņš, ļautu esošos vērtējumus pārcelt uz citas platformas reputācijas sistēmu; uzsver, ka patērētāji ir jāinformē par vērtējumu izcelsmi, ja tie ir pārcelti no citas platformas.


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU
ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

2.9.2020

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

20

1

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gunnar Beck, Geoffroy Didier, Angel Dzhambazki, Ibán García Del Blanco, Jean-Paul Garraud, Esteban González Pons, Mislav Kolakušić, Gilles Lebreton, Karen Melchior, Franco Roberti, Marcos Ros Sempere, Stéphane Séjourné, Raffaele Stancanelli, Marie Toussaint, Adrián Vázquez Lázara, Axel Voss, Marion Walsmann, Tiemo Wölken, Lara Wolters, Javier Zarzalejos

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Patrick Breyer, Emmanuel Maurel, Emil Radev

Aizstājēji (209. panta 7. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Bart Groothuis

 


ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS
GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

20

+

EPP

Geoffroy Didier, Esteban González Pons, Emil Radev, Axel Voss, Marion Walsmann

S&D

Ibán García Del Blanco, Franco Roberti, Marcos Ros Sempere, Tiemo Wölken, Lara Wolters

RENEW

Karen Melchior, Bart Groothuis, Stéphane Séjourné, Adrián Vázquez Lázara

VERTS/ALE

Patrick Breyer, Marie Toussain

ECR

Angel Dzhambazki, Raffaele Stancanelli

GUE/NGL

Emmanuel Maurel

NI

Mislav Kolakušić

 

1

-

ID

Gunnar Beck

 

3

0

EPP

Javier Zarzalejos

ID

Jean-Paul Garraud, Gilles Lebreton

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+ : par

- : pret

0 : atturas

 

 


 

 

PILSOŅU BRĪVĪBU, TIESLIETU UN IEKŠLIETU KOMITEJAS ATZINUMS (16.7.2020)

<CommissionInt>Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai</CommissionInt>


<Titre>ar ieteikumiem Komisijai par digitālo pakalpojumu tiesību aktu: vienotā tirgus darbības uzlabošana</Titre>

<DocRef>(2020/2018(INL))</DocRef>

Atzinumu sagatavoja (*): <Depute>Paul Tang</Depute>

(Iniciatīva – Reglamenta 47. pants)

(*) Iesaistītās komitejas — Reglamenta 57. pants

 

IEROSINĀJUMI

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju, rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:

  rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1. uzsver, ka sniedzot digitālos pakalpojumus un izstrādājot to pamatā esošos algoritmus, ir pilnībā jāievēro pamattiesības, jo īpaši personas datu aizsardzība, diskriminācijas novēršanas princips un vārda un informācijas brīvība un bērnu tiesības, kā noteikts Līgumos un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā; tādēļ aicina Komisiju ieviest diskriminācijas aizlieguma, pārredzamības un izskaidrojamības pienākumu attiecībā uz algoritmiem, sankcijas šo pienākumu izpildei un iespēju cilvēkam iejaukties, kā arī citus atbilstības pasākumus, piemēram, novērošanu, novērtēšanu, neatkarīgas revīzijas un īpašus stresa testus, lai palīdzētu nodrošināt atbilstību; uzskata, ka būtu jāizmanto uz risku balstīta pieeja, kad attiecībā uz algoritmiem, kas potenciāli apdraud pamattiesības un pamatbrīvības, tiktu piemēroti stingrāki noteikumi; uzsver, ka algoritmu pārredzamības un izskaidrojamības jēdziena pamatā vajadzētu būt tam, ka lietotājam sniegtā informācija tiek sniegta kodolīgā, pārredzamā, saprotamā un viegli pieejamā veidā, izmantojot skaidru un vienkāršu valodu, jo īpaši attiecībā uz jebkādu informāciju, kas īpaši paredzēta bērnam;

2. uzsver, ka digitālo pakalpojumu straujai attīstībai ir vajadzīgs stingrs nākotnes vajadzībām atbilstošs tiesiskais regulējums, lai aizsargātu personas datus un privātumu; norāda, ka Elektroniskās tirdzniecības direktīva tika pieņemta 2000. gadā, tomēr kopš tā laika datu aizsardzības režīms ir būtiski atjaunināts; tādēļ atgādina, ka jebkādos turpmākos DSA noteikumos ir pilnībā ievērots pamattiesību plašais satvars un Eiropas privātuma un datu aizsardzības režīms; tādēļ šajā sakarībā uzsver, ka visiem digitālo pakalpojumu sniedzējiem, ir pilnībā jāievēro Savienības datu aizsardzības tiesību akti, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (VDAR) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (EK) 2002/58 (e–privātums), kas pašlaik tiek pārskatīta, un vārda brīvība un diskriminācijas aizliegums, kā arī jānodrošina to sistēmu un pakalpojumu drošība un drošums;

3. uzsver, cik svarīgi ir datiem piemērot efektīvu pilnīgu šifrēšanu, jo tā ir būtiska uzticībai internetam un drošībai tajā un efektīvi novērš neatļautu trešo pušu piekļuvi; uzsver, ka  Digitālo pakalpojumu tiesību aktam būtu jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi, garantējot juridisko skaidrību attiecībā uz tiesību aktos iekļautajiem jēdzieniem un definīcijām un piemērojot tos visiem attiecīgajiem dalībniekiem, kas piedāvā digitālos pakalpojumus Savienībā, neatkarīgi no tā, vai tie veic uzņēmējdarbību Savienībā vai ārpus tās; uzsver, ka Digitālo pakalpojumu tiesību aktam vajadzētu būt nākotnes prasībām atbilstošam un piemērojamam tādu jaunu tehnoloģiju attīstībai, kas ietekmē digitālo vienoto tirgu; uzsver, ka Digitālo pakalpojumu tiesību aktam būtu jāsaglabā tiesības izmantot digitālos pakalpojumus anonīmi, ja pakalpojuma rakstura vai spēkā esošo tiesību aktu dēļ nav nepieciešama lietotāja vai klienta identifikācija vai autentifikācija;

4. norāda – tā kā personu darbības tiešsaistē sniedz visaptverošu priekšstatu par lietotāju personību un rada iespēju ar viņiem manipulēt, personas datu vispārējai vākšanai un izmantošanai attiecībā uz lietotāja darbībām un mijiedarbību tiešsaistē nesamērīgi aizskar tiesības uz privātumu; apstiprina, ka lietotājiem ir tiesības, izmantojot digitālos pakalpojumus, netikt pakļautiem visaptverošai izsekošanai; uzsver, ka saskaņā ar judikatūru par komunikācijas metadatiem valsts iestādēm jānodrošina piekļuve lietotāja abonenta datiem un metadatiem tikai, lai, iepriekš saņemot tiesas atļauju, veiktu izmeklēšanu attiecībā uz personām, kuras tur aizdomās par smagiem noziegumiem; tomēr ir pārliecināts, ka digitālo pakalpojumu sniedzēji nedrīkst uzglabāt datus tiesībaizsardzības nolūkos, ja vien individuāla lietotāja datu mērķtiecīgu uzglabāšanu nav tieši noteikusi neatkarīga kompetenta valsts iestāde saskaņā ar Savienības tiesību aktiem;

5. norāda, ka digitālo pakalpojumu sniedzēji, reģistrējoties pakalpojumam, nevajadzīgi vāc personas datus, piemēram, dzimums, mobilā tālruņa numurs, e–pasta adrese un pasta adrese, ko bieži izraisa vienas pierakstīšanās izmantošana; aicina Komisiju izveidot sabiedrisko pakalpojumu kā alternatīvu privātām vienas pierakstīšanās sistēmām; uzsver, ka šis pakalpojums būtu jāattīsta tā, lai pierakstīšanās nodrošinātājs tehniski nevarētu vākt identificējamus pierakstīšanās datus un savākto datu būtu pēc iespējas mazāk; aicina Komisiju ieviest pienākumu digitālajiem pakalpojumiem vienmēr piedāvāt arī manuālu pierakstīšanos pēc noklusējuma; iesaka Komisijai kā publisku pakalpojumu izveidot vecuma pārbaudes sistēmu digitālo pakalpojumu lietotājiem, jo īpaši, lai aizsargātu nepilngadīgos; uzsver, ka abus publiskos pakalpojumus nevajadzētu izmantot lietotāju izsekošanai dažādās vietās vai izmantot komerciāli, tiem vajadzētu būt drošiem, pārredzamiem, tikai apstrādātiem datiem, kas nepieciešami lietotāja identifikācijai, un tie nebūtu jāattiecina ne uz vienu citu digitālo pakalpojumu, izņemot tos, kam nepieciešama personas identifikācija, autentifikācija vai vecuma pārbaude, un tos vajadzētu izmantot tikai likumīgiem mērķiem, un tos nekādā gadījumā nevajadzētu izmantot, lai ierobežotu vispārēju piekļuvi internetam; uzsver, ka gadījumos, kad ir nepieciešama noteikta veida oficiāla identifikācija bezsaistē, ir jāizveido līdzvērtīga droša tiešsaistes elektroniskās identifikācijas sistēma;

6. uzsver, cik svarīga ir lietotāju pilnvarošana attiecībā uz viņu pašu pamattiesību īstenošanu tiešsaistē; atkārtoti norāda, ka digitālo pakalpojumu sniedzējiem ir jāievēro un jānodrošina šo pakalpojumu lietotāju tiesības uz datu pārnesamību, kā noteikts Savienības tiesību aktos; uzsver grūtības, kas rodas personām, kuras vēlas īstenot savas individuālās datu aizsardzības un privātuma tiesības attiecībā uz dominējošām platformām, kuras darbojas vairākos tirgos un kurām ir vairāki saistītie uzņēmumi; tādēļ prasa dalībvalstīm un digitālo pakalpojumu sniedzējiem ieviest pārredzamus, vienkāršus, efektīvus, taisnīgus un ātrus sūdzību iesniegšanas un tiesiskās aizsardzības mehānismus, lai indivīdi varētu izmantot un īstenot savas tiesības saskaņā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu, kā arī lai lietotāji varētu apstrīdēt sava satura izņemšanu bezsaistē; mudina digitālo pakalpojumu sniedzējus izveidot vienotu kontaktpunktu visām to pamatā esošajām digitālajām platformām, kurās lietotāju pieprasījumus var nosūtīt pareizajam saņēmējam; turklāt norāda, ka lietotāji vienmēr būtu skaidri jāinformē par to, vai viņi izmanto cilvēka pakalpojumus vai mašīnu;

7. norāda, ka biometriskos datus uzskata par īpašu personas datu kategoriju ar īpašiem apstrādes noteikumiem; norāda, ka biometrijas datus var un arvien vairāk izmanto personu identifikācijai un autentificēšanai, tostarp vairākās sensitīvās jomās, piemēram, banku un pamatpakalpojumu jomā, piemēram, veselības aprūpē, kas, neraugoties uz iespējamām priekšrocībām, varētu nodrošināt īpaši augstāku autentiskuma līmeni salīdzinājumā ar burtciparu drošības elementiem vai PIN kodiem, ja fiziska klātbūtne, saņemot pamatpakalpojumus, ir sarežģīta, ir saistīta ar būtiskiem riskiem un nopietnu iejaukšanos tiesībās uz privātumu un datu aizsardzību, jo īpaši gadījumos, kad to veic bez datu subjekta piekrišanas, kā arī kad ir iespējama identitātes viltošana; tādēļ aicina Komisiju savā Digitālo pakalpojumu tiesību aktā iekļaut pienākumu digitālo pakalpojumu sniedzējiem glabāt biometriskos datus tikai par pašu ierīci, ja vien tiesību aktos nav atļauta centralizēta glabāšana, lai digitālo pakalpojumu lietotājiem vienmēr būtu alternatīva pēc noklusējuma noteiktu biometrisko datu izmantošanai pakalpojuma darbībai, kā arī pienākumu skaidri informēt klientus par riskiem, kas saistīti ar biometrisko datu izmantošanu; uzsver, ka digitālo pakalpojumu nedrīkst atteikt, ja persona nepiekrīt biometrisko datu izmantošanai;

8. norāda uz iespējamo negatīvo ietekmi, ko rada individualizēta reklāma, jo īpaši uz mikromērķiem un uzvedību vērsta reklāma, ko veic izsekojoši starpnieki un reāllaika solīšanas platformas, un indivīdu, jo īpaši nepilngadīgo, novērtēšana bez viņu piekrišanas, iejaucoties indivīdu privātajā dzīvē, radot jautājumus par reklāmas personalizēšanai izmantoto datu vākšanu un izmantošanu un par tās potenciālu traucēt demokrātisku procesu un vēlēšanu funkcionēšanu, piedāvāt produktus vai pakalpojumus vai noteikt cenas; apzinās tiešsaistes platformu iniciatīvu ieviest aizsardzības pasākumus, piemēram, pārredzamību un pastiprinātu lietotāju kontroli un izvēli, kā izklāstīts Prakses kodeksā dezinformācijas jomā; tādēļ aicina Komisiju ieviest stingrus ierobežojumus mērķtiecīgai reklāmai, pamatojoties uz personas datu vākšanu, sākot ar starpkontekstu reklāmas atkarībā no izturēšanās aizliegumu, nekaitējot maziem un vidējiem uzņēmumiem; atgādina, ka pašlaik E–privātuma direktīva atļauj tikai mērķtiecīgu reklāmu ar izvēles piekrišanu, pretējā gadījumā padarot to nelikumīgu, un aicina Komisiju aizliegt diskriminējošas prakses izmantošanu pakalpojumu vai produktu sniegšanā;

9. norāda, kā digitālie pakalpojumi sadarbojas ar bezsaistes vidi, piemēram, transporta un viesmīlības nozarēs; norāda, ka pašvaldības un publiskais sektors var gūt labumu no datiem par konkrētiem digitālo pakalpojumu veidiem, lai uzlabotu, piemēram, pilsētplānošanas politiku; atgādina, ka uz personas datu vākšanu, izmantošanu un pārsūtīšanu, arī starp privāto un publisko sektoru, attiecas VDAR noteikumi; tādēļ aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par Digitālo pakalpojumu tiesību aktu, lai tas nebūtu pretrunā šim mērķim;

10. aicina Komisiju pastiprināt sadarbību attiecībā uz digitālo pakalpojumu regulatīvo uzraudzību un aicina izveidot sistēmu Digitālo pakalpojumu tiesību akta un digitālo pakalpojumu piemērošanas uzraudzībai, sadarbojoties valstu un Eiropas pārraudzības struktūrām un veicot ikgadējas neatkarīgas ārējas revīzijas, kas būtu vērstas uz digitālo pakalpojumu sniedzēju algoritmiem, iekšpolitiku un iekšējo pārbaužu un līdzsvara pareizu darbību, pienācīgi ņemot vērā Savienības tiesību aktus un  jebkurā gadījumā pakalpojumu lietotāju pamattiesības, kā arī ņemot vērā to, cik būtiska nozīme atvērtā un demokrātiskā sabiedrībā ir diskriminācijas aizliegumam un vārda un informācijas brīvībai, kā arī uzdot ES aģentūrām un kompetentajām valsts uzraudzības iestādēm pārraudzīt Digitālo pakalpojumu tiesību akta īstenošanu;

11. ar bažām norāda, ka dalībvalstu uzraudzības iestādes ir pakļautas spriedzei, ņemot vērā pieaugošos uzdevumus un pienākumus attiecībā uz personas datu aizsardzību un to, ka tām nav pietiekamu finanšu resursu un cilvēkresursu; aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot lielus starptautiskus tehnoloģiju uzņēmumus, lai sniegtu ieguldījumu uzraudzības iestāžu resursos;

12. norāda, ka digitālie pakalpojumi izmanto progresīvus algoritmus, lai analizētu vai prognozētu personīgās vēlmes, intereses vai izturēšanos, ko izmanto, lai izplatītu un pasūtītu saturu, kas parādīts to pakalpojumu lietotājiem; uzsver, ka tas, kā šie algoritmi darbojas un pasūta parādītos materiālus, lietotājiem nav redzams vai netiek izskaidrots, kas atņem viņiem izvēles iespējas un kontroli, ļauj izveidot atbalss kameras un rada neuzticēšanos digitālajiem pakalpojumiem; tādēļ aicina Komisiju savā priekšlikumā par Digitālo pakalpojumu tiesību aktu pieprasīt no digitālajiem pakalpojumiem, lai tie piedāvātu iespēju redzēt saturu īpaši kopā saliktā secībā, nodrošināt lietotājiem lielāku kontroli pār to, kā saturs tiek sarindots pēc viņu klasifikācijas, tostarp iespējas sakārtot ārpus viņu parastajiem satura patēriņa ieradumiem, un pilnībā atteikties no jebkādas satura likšanas kopā; aicina Komisiju arī izstrādāt rūpības pienākumu, kas paredz, ka digitālie pakalpojumi ir atbildīgi par satura pārbaudīšanu, kas būtu jānosaka sīki izstrādātās nozaru pamatnostādnēs, un noteikt pārredzamības pienākumu attiecībā uz digitālo pakalpojumu satura pārbaudīšanu;

13. uzsver, ka saskaņā ar datu minimizācijas principu, kas noteikts VDAR, Digitālo pakalpojumu tiesību aktā būtu jāpieprasa, lai digitālo pakalpojumu starpnieki pēc iespējas varētu anonīmi izmantot savus pakalpojumus un maksāt par tiem, kad vien tas ir tehniski iespējams un to neierobežo īpaši tiesību akti, jo anonimitāte efektīvi novērš neatļautu tiešsaistē savākto personas datu izpaušanu, identitātes zādzību un citus ļaunprātīgas izmantošanas veidus; uzsver, ka tikai gadījumos, kad saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem komersantiem ir jāpaziņo sava identitāte, lielāko tirgus segmentu nodrošinātājiem varētu būt pienākums pārbaudīt attiecīgo identitāti, savukārt citos gadījumos būtu jāievēro tiesības digitālos pakalpojumus izmantot anonīmi;

14. uzsver, ka joprojām pastāv zināmas atšķirības starp tiešsaistes un bezsaistes pasauli, piemēram, anonimitātes, pārvaldes struktūras neesamības ziņā, starp varas līdzsvaru un tehniskajām iespējām; uzsver, ka digitālās ekosistēmas rakstura dēļ nelikumīgu saturu tiešsaistē var viegli izplatīt un tāpēc tā negatīvā ietekme var palielināties ļoti īsā laikposmā; norāda, ka nelikumīgs saturs tiešsaistē var iedragāt uzticēšanos digitālajiem pakalpojumiem, kā arī radīt nopietnas un ilgstošas sekas attiecībā uz personu drošību un pamattiesībām; uzskata, ka ir svarīgi uzsvērt, ka tas, kas tiek uzskatīts par nelikumīgu saturu bezsaistē, būtu jāuzskata par nelikumīgu saturu tiešsaistē;

15. uzskata, ka šajā sakarībā jebkuram pasākumam Digitālo pakalpojumu tiesību aktā būtu jāattiecas tikai uz nelikumīgu saturu, jo tas ir definēts Savienības tiesību aktos un valstu jurisdikcijās, un tajā nebūtu jāiekļauj juridiski neskaidri un nedefinēti termini, piemēram, “kaitīgs saturs”, jo šāda satura pakļaušana pasākumiem varētu nopietni apdraudēt pamattiesības, jo īpaši vārda brīvību;

16. uzsver, ka atbildība par likuma izpildi, lemšanu par tiešsaistes darbību un satura likumību, kā arī pienākuma uzlikšanu mitināšanas pakalpojuma sniedzējiem pēc iespējas drīzāk izņemt nelikumīgu saturu vai atspējot tam piekļuvi būtu jāuzņemas neatkarīgām publiskā sektora iestādēm; uzsver, ka ir jānodrošina, lai oficiālie lēmumi par satura izņemšanu vai piekļuves atspējošanu, ko veic neatkarīgas kompetentās publiskā sektora iestādes, būtu precīzi, pamatoti un tajos tiktu ievērotas pamattiesības;

17. aicina uzlabot sadarbību starp neatkarīgām kompetentām publiskā sektora iestādēm un mitināšanas pakalpojuma sniedzējiem, lai nodrošinātu ātru un pareizu informācijas plūsmu, pareizu un savlaicīgu nelikumīga satura izņemšanu vai piekļuves atspējošanu tam, kā to nosaka neatkarīgas kompetentās publiskās iestādes, un lai garantētu iespējamo noziegumu sekmīgu izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par tiem;

18. atgādina, ka satura nodrošinātājiem vajadzētu būt iespējai izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai īstenotu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību; tādēļ mudina Komisiju pieņemt noteikumus par pārredzamiem paziņošanas un rīcības mehānismiem, paredzot atbilstošus aizsardzības pasākumus, pārredzamu, efektīvu, taisnīgu un ātru sūdzību iesniegšanas mehānismu un iespējas meklēt efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret satura izņemšanu;

19. šajā sakarībā uzsver — lai aizsargātu vārda brīvību, izvairītos no tiesību normu kolīzijas, novērstu nepamatotu un neefektīvu ģeogrāfisko bloķēšanu un panāktu saskaņotu digitālo vienoto tirgu, mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem nevajadzētu būt pienākumam piemērot vienas dalībvalsts vārda brīvības ierobežojumus citā dalībvalstī vai atcelt vai liegt piekļuvi informācijai, kas ir likumīga valstī, kurā tie veic uzņēmējdarbību;

20. tādēļ ar bažām norāda uz valstu tiesību aktu pieaugošo sadrumstalotību attiecībā uz cīņu pret nelikumīgu saturu vai saturu, ko var uzskatīt par kaitīgu; tādēļ uzsver nepieciešamību stiprināt sadarbību starp dalībvalstīm; uzsver šāda dialoga nozīmi, jo īpaši attiecībā uz atšķirīgajiem valstu apzīmējumiem par to, kas ir nelikumīgs saturs;

21. aicina digitālo pakalpojumu sniedzējus, kuri pēc savas iniciatīvas izņem iespējami nelikumīgu saturu no tiešsaistes, to darīt rūpīgi, samērīgi un nediskriminējoši un visos apstākļos pienācīgi ievērojot lietotāju pamattiesības, un jo īpaši ņemt vērā vārda un informācijas brīvības fundamentālo nozīmi atvērtā un demokrātiskā sabiedrībā, lai izvairītos no satura izņemšanas, kas nav nelikumīgs; šajā sakarībā uzsver, ka tiešsaistes starpniekiem būtu jāuzliek pārredzamības pienākumi attiecībā uz kritērijiem, ko piemēro lēmumiem par satura izņemšanu vai piekļuves atspējošanu, un tehnoloģijām, ko izmanto, lai garantētu nepieciešamo aizsardzības pasākumu piemērošanu, nediskrimināciju un nevajadzīgu izņemšanu vai piekļuves atspējošanu; turklāt aicina digitālo pakalpojumu sniedzējus veikt nepieciešamos pasākumus, lai identificētu un marķētu sociālo mēdiju botu augšupielādēto saturu;

22. šajā sakarībā norāda, ka automatizēti rīki pašlaik nespēj atšķirt nelikumīgu saturu no satura, kas konkrētajā kontekstā ir likumīgs, un uzsver, ka ikvienam šādam rīkam ir jābūt pakļautam cilvēka uzraudzībai un pilnīgai izstrādes un veiktspējas pārredzamībai; uzsver – šo problēmu neatrisinātu tas, ja pakalpojumu sniedzēji, to darbinieki vai darbuzņēmēji pārskatītu automatizētos ziņojumus, jo privātuzņēmumu darbiniekiem nav tādas neatkarības, kvalifikācijas un pārskatatbildības, kāda ir publiskā sektora iestādēm; tādēļ uzsver, ka digitālo pakalpojumu tiesību aktā būtu skaidri jāizslēdz jebkāds pienākums mitināšanas pakalpojuma sniedzējiem vai citiem tehniskajiem starpniekiem izmantot automatizētus rīkus satura moderācijai; tā vietā prasa, lai digitālo pakalpojumu sniedzēji, kuri pēc savas iniciatīvas vēlas ierobežot noteiktu likumīgu savu lietotāju saturu, izpētītu iespēju to marķēt, nevis izņemt šo saturu no tiešsaistes;

23. uzsver, ka publiskā sektora iestādēm nebūtu jāuzliek ne de jure, ne de facto vispārējs pienākums digitālo pakalpojumu sniedzējiem uzraudzīt informāciju, ko tie pārraida vai uzglabā, ne arī vispārējs pienākums aktīvi meklēt, moderēt vai filtrēt saturu, kas norāda uz nelikumīgu darbību; ir arī pārliecināts, ka no digitālo pakalpojumu sniedzējiem nevajadzētu prasīt novērst nelikumīga satura augšupielādi; tādēļ ierosina, ja tas ir tehnoloģiski iespējams, pamatojoties uz pietiekami pamatotiem neatkarīgu kompetentu publiskā sektora iestāžu rīkojumiem un pilnībā ņemot vērā satura īpašo kontekstu, noteikt, ka no digitālo pakalpojumu sniedzējiem var pieprasīt veikt periodisku meklēšanu attiecībā uz atsevišķiem satura elementiem, kurus tiesa jau ir atzinusi par nelikumīgiem, ar nosacījumu, ka, veicot uzraudzību un meklējot informāciju, uz ko attiecas šāds tiesas norādījums, tiek sniegta informācija, kuras saturs būtībā paliek nemainīgs salīdzinājumā ar saturu, kas ir pamatā nelikumības konstatācijai un kurā ir ietverti elementi, kas precizēti tiesas norādījumos un kuri saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 3. oktobra spriedumu lietā Nr. C–18/18[35] ir identiski vai līdzvērtīgi tādā mērā, kas neprasa mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem veikt neatkarīgu šāda satura novērtējumu;

24. aicina Komisiju apsvērt iespēju uzlikt mitināšanas pakalpojuma sniedzējiem pienākumu ziņot kompetentajai tiesībaizsardzības iestādei par nelikumīgu saturu, kas ir smags noziegums, tiklīdz par to kļūst zināms; turklāt aicina Komisiju, dalībvalstis un mitināšanas pakalpojuma sniedzējus izveidot pārredzamus paziņošanas mehānismus lietotājiem, lai informētu attiecīgās iestādes par iespējami nelikumīgu saturu; turklāt prasa dalībvalstīm uzlabot piekļuvi to tiesu un tiesībaizsardzības sistēmām, kā arī šo sistēmu efektivitāti saistībā ar tiešsaistes satura nelikumības noteikšanu un saistībā ar strīdu izšķiršanu par satura dzēšanu vai piekļuves liegšanu tam;

25. uzsver — lai konstruktīvi balstītos uz E–komercijas direktīvas noteikumiem un nodrošinātu juridisko noteiktību, piemērojamajiem tiesību aktiem vajadzētu būt samērīgiem un tajos būtu jānosaka skaidri digitālo pakalpojumu sniedzēju pienākumi, nevis vispārējs rūpības pienākums; uzsver, ka atsevišķus pienākumus var sīkāk precizēt nozaru tiesību aktos; uzsver, ka digitālo pakalpojumu sniedzēju atbildības tiesiskajam regulējumam nevajadzētu būt atkarīgam no neskaidriem jēdzieniem, piemēram, pakalpojumu sniedzēju “aktīvās” vai “pasīvās” lomas;

26. uzskata, ka infrastruktūras pakalpojumu sniedzējiem, maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un citiem uzņēmumiem, kas piedāvā pakalpojumus digitālo pakalpojumu sniedzējiem, nevajadzētu būt atbildīgiem par saturu, ko lietotājs augšupielādē vai lejupielādē pēc savas iniciatīvas; uzskata, ka digitālo pakalpojumu sniedzēji, kuriem ir tiešas attiecības ar lietotāju un kuri spēj izņemt atsevišķus lietotāja satura elementus, būtu jāsauc pie atbildības tikai tad, ja tie ātri nereaģē uz pietiekami pamatotiem satura izņemšanas rīkojumiem, ko izdevušas neatkarīgas kompetentas privātā sektora iestādes, vai ja tiem ir faktiskas zināšanas par nelikumīgu saturu vai darbībām;


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU
ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

16.7.2020

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

40

4

23

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Magdalena Adamowicz, Konstantinos Arvanitis, Katarina Barley, Pietro Bartolo, Nicolas Bay, Vladimír Bilčík, Vasile Blaga, Ioan-Rareş Bogdan, Saskia Bricmont, Joachim Stanisław Brudziński, Jorge Buxadé Villalba, Damien Carême, Caterina Chinnici, Clare Daly, Marcel de Graaff, Lena Düpont, Laura Ferrara, Nicolaus Fest, Jean-Paul Garraud, Sylvie Guillaume, Andrzej Halicki, Balázs Hidvéghi, Evin Incir, Sophia in ‘t Veld, Patryk Jaki, Lívia Járóka, Fabienne Keller, Peter Kofod, Moritz Körner, Juan Fernando López Aguilar, Nuno Melo, Roberta Metsola, Nadine Morano, Javier Moreno Sánchez, Maite Pagazaurtundúa, Nicola Procaccini, Emil Radev, Paulo Rangel, Terry Reintke, Diana Riba i Giner, Ralf Seekatz, Michal Šimečka, Martin Sonneborn, Sylwia Spurek, Tineke Strik, Ramona Strugariu, Annalisa Tardino, Tomas Tobé, Milan Uhrík, Tom Vandendriessche, Bettina Vollath, Jadwiga Wiśniewska, Elena Yoncheva, Javier Zarzalejos

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Abir Al-Sahlani, Bartosz Arłukowicz, Malin Björk, Delara Burkhardt, Gwendoline Delbos-Corfield, Nathalie Loiseau, Erik Marquardt, Sira Rego, Domènec Ruiz Devesa, Paul Tang, Hilde Vautmans, Tomáš Zdechovský

Aizstājēji (209. panta 7. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Sven Mikser

 


 

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS
GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

40

+

PPE

Bartosz Arłukowicz

S&D

Katarina Barley, Pietro Bartolo, Delara Burkhardt, Caterina Chinnici, Sylvie Guillaume, Evin Incir, Juan Fernando López Aguilar, Sven Mikser, Javier Moreno Sánchez, Domènec Ruiz Devesa, Sylwia Spurek, Paul Tang, Bettina Vollath, Elena Yoncheva

Renew

Abir Al-Sahlani, Sophia in 't Veld, Moritz Körner, Maite Pagazaurtundúa, Michal Šimečka, Ramona Strugariu, Hilde Vautmans

ID

Nicolaus Fest, Peter Kofod, Annalisa Tardino, Tom Vandendriessche

Verts/ALE

Saskia Bricmont, Damien Carême, Gwendoline Delbos-Corfield, Erik Marquardt, Terry Reintke, Diana Riba i Giner, Tineke Strik

GUE/NGL

Konstantinos Arvanitis, Malin Björk, Clare Daly, Sira Rego

NI

Laura Ferrara, Martin Sonneborn, Milan Uhrík

 

4

-

PPE

Javier Zarzalejos

ID

Nicolas Bay, Jean-Paul Garraud, Marcel de Graaff

 

23

0

PPE

Magdalena Adamowicz, Vladimír Bilčík, Vasile Blaga, Ioan-Rareş Bogdan, Lena Düpont, Andrzej Halicki, Balázs Hidvéghi, Lívia Járóka, Nuno Melo, Roberta Metsola, Nadine Morano, Emil Radev, Paulo Rangel, Ralf Seekatz, Tomas Tobé, Tomáš Zdechovský

Renew

Fabienne Keller, Nathalie Loiseau

ECR

Joachim Stanisław Brudziński, Jorge Buxadé Villalba, Patryk Jaki, Nicola Procaccini, Jadwiga Wiśniewska

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+ : par

- : pret

0 : atturas

 

 


 

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

28.9.2020

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

39

1

5

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Alex Agius Saliba, Andrus Ansip, Pablo Arias Echeverría, Alessandra Basso, Brando Benifei, Adam Bielan, Hynek Blaško, Biljana Borzan, Vlad-Marius Botoş, Markus Buchheit, Dita Charanzová, Deirdre Clune, David Cormand, Carlo Fidanza, Evelyne Gebhardt, Alexandra Geese, Sandro Gozi, Maria Grapini, Svenja Hahn, Virginie Joron, Eugen Jurzyca, Arba Kokalari, Marcel Kolaja, Kateřina Konečná, Jean-Lin Lacapelle, Maria-Manuel Leitão-Marques, Morten Løkkegaard, Adriana Maldonado López, Antonius Manders, Beata Mazurek, Leszek Miller, Dan-Ştefan Motreanu, Kris Peeters, Anne-Sophie Pelletier, Miroslav Radačovský, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Tomislav Sokol, Ivan Štefanec, Kim Van Sparrentak, Marco Zullo

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Anna-Michelle Asimakopoulou, Maria da Graça Carvalho, Anna Cavazzini, Edina Tóth

 


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

39

+

EPP

S&D

RENEW

GREENS/EFA

ECR

EUL/NGL

NI

Pablo Arias Echeverría, Anna-Michelle Asimakopoulou, Maria da Graça Carvalho, Deirdre Clune, Arba Kokalari, Antonius Manders, Dan-Ştefan Motreanu, Kris Peeters, Andreas Schwab, Tomislav Sokol, Ivan Štefanec, Edina Tóth

Alex Agius Saliba, Brando Benifei, Biljana Borzan, Evelyne Gebhardt, Maria Grapini, Maria-Manuel Leitão-Marques, Adriana Maldonado López, Leszek Miller, Christel Schaldemose

Andrus Ansip, Vlad-Marius Botoş, Dita Charanzová, Sandro Gozi, Svenja Hahn, Morten Løkkegaard

Anna Cavazzini, David Cormand, Alexandra Geese, Marcel Kolaja, Kim Van Sparrentak

Adam Bielan, Carlo Fidanza, Eugen Jurzyca, Beata Mazurek

Kateřina Konečná

Miroslav Radačovský, Marco Zullo

 

1

-

ID

Hynek Blaško

 

5

0

ID

EUL/NGL

Alessandra Basso, Markus Buchheit, Virginie Joron, Jean-Lin Lacapelle

Anne-Sophie Pelletier

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+ : par

- : pret

0 : atturas

 

 

 

[1]. OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.

[2]. OV L 186, 11.7.2019., 57. lpp.

[3]  OV L 136, 22.5.2019., 1. lpp.

[4]. OV L 136, 22.5.2019., 28. lpp.

[5]. OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.

[6]  OV L 169, 25.6.2019., 1. lpp.

[7]. OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.

[8]  OV C 50 E, 21.2.2012., 1. lpp.

[9]. OV C 331, 18.9.2018., 135. lpp.

[10]. OV L 63, 6.3.2018., 50. lpp.

[11] OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.

[12]. OV L 130, 17.5.2019., 92. lpp.

[13]. OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.

[14]  OV L 77, 27.3.1996., 20. lpp.

[15] OV L 167, 22.6.2001., 10. lpp.

[16]  OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp.

[17] Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 3. decembra Direktīva 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību (OV L 11, 15.1.2002., 4. lpp.).

[18] Padomes 1985. gada 25. jūlija Direktīva 85/374/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (OV L 210, 7.8.1985., 29. lpp.).

[19] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/11/ES (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (Direktīva par patērētāju SAI) (OV L 165, 18.6.2013., 63. lpp.).

[20] Noteikumi, kas paredzēti Direktīvā (ES) 2019/770 un Direktīvā (ES) 2019/771.

[21]. Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, kas pēdējoreiz grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/2161 (2019. gada 27. novembris), ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES attiecībā uz Savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu labāku izpildi un modernizēšanu (OV L 328, 18.12.2019., 7. lpp.).

[22]  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.).

[23]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28. jūnija Direktīva (ES) 2018/958 par samērīguma novērtēšanu pirms jaunas profesiju reglamentācijas pieņemšanas (OV L 173, 9.7.2018., 25. lpp.).

[24] Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regula (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

[25] Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīva 2010/40/ES par pamatu inteliģento transporta sistēmu ieviešanai autotransporta jomā un saskarnēm ar citiem transporta veidiem (Dokuments attiecas uz EEZ) (OJ L 207, 6.8.2010, 1.–13. lpp.).

[26] Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regula (ES) 2019/1150 par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos (OV L 186, 11.7.2019., 57. lpp.).

[27] Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Direktīva (ES) 2019/1152 par pārredzamiem un paredzamiem darba apstākļiem Eiropas Savienībā (OV L 186, 11.7.2019., 105.–121. lpp.).

[28] Padomes 2019. gada 8. novembra Ieteikums par darbinieku un pašnodarbināto personu piekļuvi sociālajai aizsardzībai, 2019/C 387/01 (OV C 387, 15.11.2019, 1.-8. lpp.).

[29] Taisnīgi darba apstākļi, platformas darbinieku tiesības un sociālā aizsardzība — jaunas nodarbinātības formas, kas saistītas ar digitālo attīstību (2019/2186(INI)).

[30] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.).

[31] Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra Direktīva (ES) 2018/1808, ar ko, ņemot vērā mainīgos tirgus apstākļus, groza Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva)  (OV L 303, 28.11.2018., 69. lpp.).

[32] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (OV L 119, 4.5.2016., 89. lpp.).

[33] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

[34] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/790 (2019. gada 17. aprīlis) par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK (OV L 130, 17.5.2019., 92. lpp.).

[35]  Tiesas 2019. gada 3. oktobra spriedums lietā Eva Glawischnig–Piesczek/Facebook Ireland Limited, C–18/18, ECLI:EU:C:2019:18; ECLI:EU:C:2019:821.

Pēdējā atjaunošana: 2020. gada 19. oktobrisJuridisks paziņojums - Privātuma politika