ZIŅOJUMS par Dublinas III regulas īstenošanu

2.12.2020 - (2019/2206(INI))

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja
Referente: Fabienne Keller

Grozījumi

• 001-007 (PDF - 119 KB)
• 001-007 (DOC - 80 KB)
• 008-008 (PDF - 104 KB)
• 008-008 (DOC - 69 KB)

PASKAIDROJUMS – FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS

Ievads

2015.–2016. gada bēgļu krīze ir pārveidojusies par patvēruma sistēmas krīzi, atklājot Dublinas III regulas neefektivitāti reakcijā uz šādu situāciju, tās strukturālos trūkumus un daudzās nepilnības tās īstenošanā.

Eiropas Komisija ir atzinusi, ka regulas struktūra vai slikta īstenošana uzliek nesamērīgu atbildību dažām dalībvalstīm un sekmē nekontrolētas un neatbilstīgas migrācijas plūsmas[1]. Tāpēc 2016. gadā tā ierosināja jaunu tekstu, lai risinātu šo jautājumu. Tomēr, kaut gan Eiropas Parlaments 2017. gada novembrī apstiprināja sarunu pilnvaras, Padome joprojām nav pieņēmusi savu vispārējo pieeju.

Lai izkļūtu no strupceļa, Komisija ir nākusi klajā ar Eiropas Migrācijas un patvēruma paktu, cita starpā — jaunu priekšlikumu pārskatīt Dublinas III regulu.

Vērienīga reforma prasa precīzas zināšanas par spēkā esošā teksta stiprajām un vājajām pusēm. Tomēr, kaut arī Komisija 2015. gada decembrī un 2016. gada martā publicēja divus regulas izvērtējumus (46. pants), tā joprojām nav iesniegusi periodisko izvērtējumu, kura termiņš bija 2018. gada jūlijs.

Šajā kontekstā un ņemot vērā Dublinas III regulas nesekmīgo darbību, Eiropas Parlaments, būdams atbildīgs Eiropas iedzīvotāju priekšā par tiesību aktiem, ko tas pieņem, ir nolēmis sagatavot aktualizētu regulas analīzi.

 

Metodoloģija

Šā izvērtējuma pamatā ir dažādi komplementāri avoti: atklāta uzklausīšana LIBE komitejā 19. februārī, apmeklējumi uz vietas, intervijas ar ieinteresētajām personām, divas anketas, kas nosūtītas visām to valstu pastāvīgajām pārstāvniecībām un parlamentiem, kuras piemēro minēto regulu, Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta (EPRS) pētījums[2] un regulāras referenta un ēnu referentu koordinācijas sanāksmes.

 

 

1. I DAĻA. Pēc krīzes gūtās atziņas un izdarītie secinājumi Dublinas III regulas reformas vajadzībām

 

1.1. Dublinas regulas sākotne: pakāpeniska saskaņošana

Eiropas līmenī līdz ar brīvas pārvietošanās telpas izveidi tika sākta Eiropas sadarbība patvēruma jomā. 1990. gadā dienasgaismu ieraudzīja Šengenas un Dublinas konvencijas.

Kopš Dublinas sistēmas izveides tās galvenais mērķis ir noteikt dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikumu Eiropas Savienībā, un tādējādi izvairīties no vairākkārtējiem pieteikumiem. Saskaņā ar 1999. gada Tamperes Eiropas samitā pieņemtajām pamatnostādnēm tika sākta kopējas Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) izveide, lai panāktu ciešāku saskaņotību.

2003. gadā Dublinas konvencija tika iekļauta ES tiesību aktos Dublinas II regulas veidā.

Kopš 2007. gada Lisabonas līgums dod iespēju patvēruma politikā integrēt solidaritātes principu (LESD 80. pants) un izmantot parasto likumdošanas procedūru. Tomēr Padome joprojām pieņem lēmumus uz vienprātības pamata, un tas daļēji izskaidro pašreizējo strupceļu.

2008. gadā ar patvēruma politikas plānu[3], kas paredz pārskatīt Dublinas III regulu, Komisija sāka KEPS otro posmu.

 

1.2. Nepieredzēts KEPS noslogojums

Pēdējos gados ES ir saskārusies ar lielāko migrācijas izaicinājumu kopš Otrā pasaules kara. Trīs gados patvēruma meklētāju skaits ir palielinājies vairāk nekā četrkārtēji. No 2015. līdz 2016. gadam patvēruma pieteikumu ES iesniedza 2,5 miljoni cilvēku — salīdzinājumā ar 562 000 cilvēku 2014. gadā un 278 000 cilvēku 2012. gadā[4]. Galvenās izcelsmes valstis joprojām ir Sīrija, Afganistāna un Irāka — valstis, kas saskaras ar pilsoņu karu, vardarbību un konfliktiem[5]. Saskaņā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas datiem kopš 2014. gada, mēģinot nokļūt Eiropā, ir gājuši bojā 33 000 cilvēku.

2020. gada sākumā vēl nebija izskatīti 855 000 patvēruma pieteikumu, tātad ievērojami mazāk nekā pirms 5 gadiem[6]. Tomēr, kā norāda Revīzijas palāta, Grieķijas karstajos punktos personas, kas patvēruma pieteikumu iesniedza 2018. gadā, ir uzaicinātas uz interviju 2022. vai pat 2023. gadā. Turklāt neefektivitāte, kas raksturīga Eiropas rīcībpolitikai tādu personu atgriešanas jomā, kuras nav tiesīgas uz patvērumu, būtiski palielina patvēruma sistēmu pārslodzi.

 

1.3. Dziļš līdzsvara trūkums patvēruma jautājumos

Ārkārtējais migrantu pieplūdums ir izcēlis nelīdzsvarotību Savienībā.

No 2008. līdz 2017. gadam trešdaļa dalībvalstu Savienībā uzņēma 90 % patvēruma meklētāju. 2018. gadā visvairāk pieteikumu bija Vācijā (184 180 pieteikumu jeb 28 % no kopskaita), tai sekoja Francija (120 425 pieteikumi jeb 19 %), Grieķija (66 695 pieteikumi jeb 11 %), Itālija (59 950 pieteikumi jeb 10 %) un Spānija (52 700 pieteikumi jeb 9 %). Arī pirmās ieceļošanas valstis, piemēram, Grieķija, Malta un Kipra, saņem proporcionāli savam iedzīvotāju skaitam daudz patvēruma pieteikumu.

Reaģējot uz šo krīzi, valstis 2015.–2016. gadā pārtrauca regulas piemērošanu. Gan resursu trūkuma dēļ, gan reaģējot uz dalībvalstu solidaritātes trūkumu, daudzi migranti, kas ieradās caur Grieķiju, Itāliju vai Spāniju, netika reģistrēti Eurodac.

Secinājums ir acīmredzams: Dublinas sistēma, kas kopš 1990. gada gandrīz nav mainījusies, ir cietusi neveiksmi.

 

1.4. Ārkārtas pasākumi krīzes laikā

Reaģējot uz migrācijas kulmināciju 2015. gadā, Komisija pieņēma ārkārtas pasākumus: karsto punktu izveidi ar mērķi pārvaldīt migrantu uzņemšanu un patvēruma pieteikumu reģistrāciju, pieteikuma iesniedzēju pagaidu pārcelšanas mehānismu un nepieredzētu Frontex un EASO operacionālo un finanšu resursu kāpinājumu.

Šie ārkārtas pasākumi nenovērsa KEPS un Dublinas III sistēmas nepilnības. Grieķijas karstajiem punktiem raksturīga ārkārtīga pārpildītība un nepieņemami sanitārie apstākļi[7]. 2020. gada sākumā tie bija izmitinājuši 42 000 migrantu, lai gan to sākotnējā kapacitāte bija 6000 cilvēku.

Lai ierobežotu migrantu ierašanos un bīstamos ceļojumus no Vidusjūras austrumdaļas, Eiropadome 2016. gada 18. martā pieņēma vienošanos ar Turciju. Šai deklarācijai, kas izstrādāta ārpus starptautiskā tiesiskā regulējuma un neapspriežoties ar Eiropas Parlamentu, bija jākalpo par bēgļu krīzes pagaidu risinājumu. Tomēr pastāvīgais Turcijas prezidenta diplomātiskais spiediens, jo īpaši Grieķijas un Turcijas robežas sakarā, ir izgaismojis šīs vienošanās nestabilitāti un izcēlis vajadzību pēc ilgtspējīga Eiropas risinājuma.

Migrantu humanitārā situācija, it sevišķi Grieķijā, prasa izveidot ilgtspējīgu valstu atbildības sadales mehānismu attiecībā uz patvēruma meklētāju reģistrāciju.

 

1.5. Karstie punkti, ad hoc vienošanās un pārcelšana: pirmie solidaritātes elementi

ECRE uzskata, ka 2016.–2018. gadā Dublinas III regula karstajos punktos tika piemērota kopumā labi[8]. Atsaucoties uz ģimenes atkalapvienošanos, Grieķija uz citām valstīm pārvietoja 8604 patvēruma meklētājus. Ar EASO atbalstu tā nosūtīja 19 784 uzņemšanas pieprasījumus, tostarp 43 % — par personām karstajos punktos.

Revīzijas palāta ES atbalstu Grieķijai un Itālijai no 2015. gada vērtē kritiski. Tā norāda uz darbības nepilnībām, kas ierobežo pārcelšanas efektivitāti, EASO ekspertu atbalstu un termiņu ievērošanu[9].

2015. gadā Padome ar Eiropas Parlamenta atbalstu pieņēma divus lēmumus par 160 000 patvēruma meklētāju pārcelšanu no Grieķijas un Itālijas[10]. Taču dalībvalstis apņēmās pārcelt tikai 98 256 patvēruma meklētājus un faktiski pārcēla tikai 34 705. Dažas pret šo lēmumu naidīgas dalībvalstis vienkārši atteicās to piemērot.

Vidusjūras reģiona centrālajā daļā Itālija un Malta bija pakļautas lielam spiedienam, arvien lielākam skaitam migrantu ierodoties caur Lībiju. Pēc tam, kad tika konstatēts strupceļš 27 dalībvalstu līmenī, 2019. gadā tika pieņemtas vairākas ad hoc vienošanās, lai pārceltu personas, kas izkāpušas krastā pēc glābšanas jūrā. Dublinas III sistēmas tiesiskais regulējums ļāva veikt brīvprātīgu pārsūtīšanu uz dalībvalstīm, kas parakstījušas Maltas deklarāciju.

 

1.6. Pirmās ieceļošanas valsts atbildība un dalībvalstu solidaritāte

Kopš 1990. gada pirmās ieceļošanas valsts principa mērķis ir noteikt valstu atbildību par ārējo robežu pārvaldību. Tomēr šis princips valstīm uzliek nesamērīgu slogu un padara neaizstājamu Frontex darbinieku operatīvo atbalstu.

No otras puses, lai gan jaunu patvēruma pieteikumu skaits 2017. gadā (654 600) un 2018. gadā (580 000) salīdzinājumā ar 2015.–2016. gada maksimumu samazinājās, 2019. gadā tika reģistrēts jauns pieaugums, proti, +18 % ar 714 000 jauniem patvēruma pieteikumiem. Šī tendence apstiprinājās 2020. gada sākumā: salīdzinājumā ar 2019. gadu pieaugums ir 20 %. Ir vērojama arī migrācijas ceļu un izcelsmes valstu diversifikācija. Pēc sīriešiem un afgāņiem tagad lielākā skaitā ierodas venecuēlieši un kolumbieši.

Tādēļ ES ir vajadzīgs solidaritātes mehānisms, kas nodrošinātu taisnīgu solidaritātes un atbildības sadalījumu starp dalībvalstīm, tostarp ar pārcelšanu uz objektīvu kritēriju pamata.

2. II DAĻA. Strukturāli trūkumi, interpretācijas atšķirības, darbības grūtības un politiskā bloķēšana

 

2.1. Šķēršļi par patvēruma pieteikumu atbildīgās valsts noteikšanai

 

2.1.1. Pienākums reģistrēt datubāzē Eurodac

Reģistrējot patvēruma pieteikumu, ko persona iesniegusi, ieceļojot ES, valstij ir pienākums šīs personas pirkstu nospiedumus ievadīt datubāzē Eurodac. Iepazīšanās ar Eurodac datni dod iestādēm iespēju pārbaudīt, vai persona nav reģistrēta vai iesniegusi patvēruma pieteikumu citā valstī.

Tomēr 2015. gadā pirms karsto punktu izveides abās valstīs ar augstāko neatbilstīgās ieceļošanas līmeni, proti, Grieķijā (885 000) un Itālijā (154 000), tika reģistrēti attiecīgi tikai 11 370 un 83 245 patvēruma pieteikumi[11]. Šie trūkumi ievērojami vājina Dublinas sistēmu un pirmās ieceļošanas valsts principu un izraisa daudz sekundārās kustības.

 

2.1.2. Neobjektīva kritēriju hierarhijas piemērošana atbildīgās valsts noteikšanai

Dublinas regulas III nodaļā ir noteikta kritēriju hierarhija, pēc kā jānosaka, kurai valstij ir jāuzņem patvēruma meklētājs. Prioritāte ir ģimenes vienotība (8.–11. pants), tai seko uzturēšanās atļaujas un vīzas (12. pants), neatbilstīga ieceļošana vai uzturēšanās (13. pants), ieceļošana vīzu atcelšanas gadījumā (14. pants), pieteikuma iesniegšana lidostā vai tranzīta zonā (15. pants) un dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts pieteikums (3. panta 2. punkts).

Tomēr uzņemšanas pieprasījumi šo hierarhiju neatspoguļo. 2018. gadā ģimenes vienotības kritērijs tika izmantots 5 % gadījumu Francijā (no 12 000) un 3,7 % gadījumu Vācijā (no 17 500). Šis rādītājs ir vēl zemāks Beļģijā, Zviedrijā, Šveicē un Austrijā[12], turpretim Grieķijā tas sasniedza 79,3 %.

Ģimenes atkalapvienošanos pieteikumi tiek pieņemti mazāk: tikai 48 % salīdzinājumā ar visu procedūru vidējo rādītāju 67,6 %. Valstis pārāk bieži paredz noteikumus, ar ko regulēt un ierobežot ģimenes atkalapvienošanos, pieprasot saistošu pierādījumu līmeni (piemēram, DNS testēšanu, vecuma noteikšanu).

 

2.1.3. Dublinas procedūru administratīvais slogs un to atšķirīgā piemērošana

Dublinas procedūru skaits ir palielinājies no aptuveni 90 000 procedūrām 2014. gadā līdz 160 000 procedūrām 2016.–2017. gadā. 2016.–2019. gadā divas galvenās pieprasījumu nosūtītājvalstis bija Vācija un Francija: abas kopā nosūtīja 68 %. Maz Dublinas pieprasījumu iesniegušas tādas valstis kā Spānija, Igaunija, Lietuva, Latvija, Slovākija, Bulgārija, Polija un Čehija. Pārsteidzošā kārtā Spānija nesūta gandrīz nemaz Dublinas pieprasījumu (7 pieprasījumi 2016. gadā, 11 pieprasījumi 2017. gadā, 7 pieprasījumi 2018. gadā), lai gan patvēruma pieteikumu skaits bija liels un pieauga (16 544 pieteikumi 2016. gadā, 31 738 pieteikumi 2017. gadā, 55 570 pieteikumi 2018. gadā). Salīdzinājumam — Grieķija 2016. gadā nosūtīja 2886 pieprasījumus (uz 51 091 patvēruma pieteikumu), 2017. gadā — 9784 pieprasījumus (uz 58 661 patvēruma pieteikumu) un 2018. gadā — 5211 pieprasījumus (uz 66 969 patvēruma pieteikumiem).

Līdz ar to Dublinas sistēma rada ievērojamu administratīvo, cilvēkresursu un finansiālo slogu, bet faktiski tiek veikti tikai 11 % pārsūtīšanas. Vērojamas arī būtiskas atšķirības starp valstīm: 2016.–2019. gadā Grieķijā veikti 54,6 % pārsūtīšanas, Zviedrijā 42,2 % un Vācijā tikai 11,2 %, Francijā 6,7 %, Itālijā 1,6 %.

No otras puses, diskrecionārās klauzulas (17. pants) tiek piemērotas reti. Suverenitātes klauzula 2018. gadā izmantota vien gandrīz 2000 reižu, lai gan patvēruma pieteikumu bija vairāk nekā 155 000. Visvairāk to izmantoja Vācija (65 %), Nīderlande (13 %) un Francija (10 %). Dažas valstis to izmantojušas tikai vienreiz (Austrija, Dānija, Polija), citas — nekad (Slovēnija, Portugāle, Rumānija, Bulgārija, Igaunija).

 

2.1.4. Pārāk sarežģītas un pārāk ilgas procedūras

Patvēruma meklētāja administratīvais ceļš pēc ierašanās Eiropā ir sarežģīts[13]. Iesaistīto pušu (administratīvo, juridisko, medicīnisko, policijas, NVO darbinieku) skaits, to ģeogrāfiskā izkliedētība un pieejamības trūkums būtiski palēnina pieteikumu apstrādi. To izraisa arī nepietiekama aktoru sadarbība un dažu aktoru neieinteresētība. Piemēram, Francijā patvēruma meklētāji tiek reģistrēti vienā no 11 valsts prefektūrām, un visiem ir jāierodas Parīzes reģionā uz interviju valsts patvēruma aģentūrā (OFPRA).

Dublinas procedūru īpatsvars patvēruma pieteikumu kopskaitā laikā no 2014. līdz 2016.–2017. gadam palielinājās no 15 % uz 26–27 %. Tāpēc valstu Dublinas vienības ir saskārušās ar ievērojamu darbības pieaugumu, kas izraisa darba uzkrāšanos un termiņu ieilgšanu.

Dažas valsts iestādes ir veikušas reorganizāciju, lai pārslogojumu ar lietām risinātu. Cilvēkresursu (it sevišķi apsardzes darbinieku un tulku) trūkums ir būtisks kavēšanās faktors. Saskaņā ar pieejamo informāciju Grieķijā, Spānijā un Kiprā ir mazāk patvēruma jomas amatpersonu salīdzinājumā ar patvēruma pieteikumu skaitu. Spānijā 2019. gadā bija 197 amatpersonas uz 55 290 pieteikumiem, savukārt Austrijā — 1121 uz 5780 pieteikumiem. Arvien lielāka pagaidu līgumu izmantošana var vājināt iestāžu spēju izskatīt pieteikumus (piemēram, Grieķijā, Kiprā).

Dublinas regula paredz katra Dublinas procedūru posma termiņus[14]. Tomēr šie termiņi tiek ievērojami pārsniegti, bieži vien par vairākiem mēnešiem. Interpretācijas atšķirības pastāv arī attiecībā uz katras procedūras sākumpunktu, tāpēc vajadzīgs EST precizējums (sk. spriedumu Mengesteab lietā).

Dažu klauzulu (piemēram, ģimenes atkalapvienošanās, rūpes par nepavadītiem nepilngadīgajiem) nepiemērošana un termiņu neievērošana liecina arī par grūtībām pārbaudīt informāciju par pieteikumu iesniedzējiem. Daudzi ierodas bez personu apliecinoša dokumenta, un tas sarežģī vecuma, valstspiederības, ģimenes saišu noteikšanu un liek veikt papildu pārbaudes.

2.2. Šķēršļi patvēruma meklētāju pārsūtīšanai

 

2.2.1. Pārāk īss dalībvalstu atbildības periods

Pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas dalībvalstīm ir 6 mēneši (18 mēneši aizbēgšanas gadījumā), lai pārsūtīšanu izpildītu. Pēc tam atbildīga par pieteikumu kļūst pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts.

Praksē šis ierobežotais atbildības periods dažkārt pamudina dalībvalstis vilcināties ar pārsūtīšanas īstenošanu. Tas turklāt motivē patvēruma meklētājus neiesaistīties procedūrā, lai varētu iesniegt pieteikumu citā valstī[15].

Atbildības termiņa pagarināšana ļautu cīnīties pret sekundāro kustību un neatbilstīgu uzturēšanos.

 

2.2.2. Daudzi šķēršļi

Šķēršļu ir daudz un dažādi. Tie sniedzas no pieprasījuma saņēmēju valstu atteikumiem sadarboties vai nepietiekamas sadarbības līdz lēmumu atcelšanai valsts pārsūdzības iestādēs un termiņu neievērošanai. Vēl viens svarīgs faktors ir pārsūtāmo personu “administratīvā izvairīšanās”. Operatīvajā līmenī valsts iestādes norāda uz grūtībām veikt pārsūtīšanu un transporta (bieži vien gaisa transporta) ierobežojumiem, ko nosaka uzņēmumi (maksimālais personu skaits uz lidojumu, prasība pēc biļetes ar pasažiera vārdu, savienoto lidojumu nepietiekamība utt.).

Atbilstošu uzņemšanas spēju trūkums un Dublinas procedūru neievērošana ir bijis EST un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūras priekšmets. Tās ir liegušas pārsūtīšanu uz valstīm, kurās pieteikumu iesniedzējiem nepamatoti tiktu liegta starptautiskā aizsardzība vai tiktu pārkāptas viņu pamattiesības[16].

Ļoti biežas ir arī apelācijas pret Dublinas sistēmas lēmumiem. Tā ir svarīga tiesība, taču pagarina daudzas Dublinas procedūras, jo visās valstīs apelācijas gadījumu skaits ir augsts, proti, līdz pat 80 %. Dažos gadījumos apelācija ir veids, kā patvēruma meklētājiem, kuri nevēlas tikt pārsūtīti, palikt valsts teritorijā.

 

2.3. Migrantu ceļi — nepietiekami novērtēts faktors Eiropas patvēruma sistēmā

 

2.3.1. Sekundārā kustība — drauds viena patvēruma pieteikuma principam

Sekundārā kustība ir personas pārvietošanās no valsts, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikumu, uz citu valsti. Šī parādība smagi skar Dublinas mehānismu. Tā traucē atbildīgās valsts noteikšanas procesā, palielina Dublinas procedūru skaitu un apdraud principu par vienu patvēruma pieteikumu Savienībā.

Saskaņā ar Nīderlandes Migrācijas lietu padomdevējas komitejas informāciju[17] patvēruma pieteikumu skaits pēc 2015.–2016. gada ir samazinājies, taču sekundārā kustība ievērojami palielinājusies. Galvenie sekundārās kustības galamērķi ir Vācija un Francija. Tai ir dažādi motīvi: ģimenes saites, diasporas klātbūtne, valodas zināšanas, uzņemšanas apstākļi, iespējas darba tirgū, pārsūtīšanas atteikums.

Sekundārās kustības ietekmē arī cits būtisks trūkums: aizsardzības līmeņa atšķirības. Spilgts piemērs ir tas, ka afgāņu aizsardzības līmenis pa dalībvalstīm variē no 6 % līdz 98 %. Irākiešu gadījumā šis diapazons ir 8 % līdz 98 %. Tā kā trūkst Eiropas drošu izcelsmes valstu saraksta un kopīgas valstu riska analīzes, šīs novērtējuma atšķirības pamudina patvēruma meklētājus doties uz valsti, kurā viņiem ir vislabākās izredzes saņemt starptautisko aizsardzību. Arī pieteikumu iesniedzēju uzņemšanas apstākļu atšķirības veicina sekundāro kustību.

Sekundārās kustības analīze un tās attīstība liek apšaubīt dažu sākotnējo Dublinas III sistēmas principu nozīmību. Dzīves apstākļu atšķirības dalībvalstīs ietekmē uzņemšanas apstākļus. Tas, ka nav ņemtas vērā pieteikuma iesniedzēju vēlmes, un ierobežotais valstu atbildības periods pamudina cilvēkus doties uz vēlamo dalībvalsti un izvairīties no administratīvās sistēmas, lai varētu patvēruma pieteikumu iesniegt citur.

Tikai uz sankcijām vai patvēruma piekļuves ierobežojumiem vērstas valstu stratēģijas, kam priekšroku līdz šim devusi lielākā daļa valstu, ir vien daļējs šīs parādības risinājums. Sistēmai, kurā zināmā mērā nav ņemts vērā patvēruma meklētāju ceļš un viņu vēlmes, ir lemta neveiksmei[18].

 

2.3.2. Migrācijas plūsmu attīstība

Tādēļ ir jāanalizē migrācijas ceļi, lai strukturētāk reaģētu uz pieplūdumiem un labāk organizētu patvēruma procedūras.

Pateicoties atbrīvojumam no vīzu prasības vai uzturēšanās vīzām, ir palielinājies atbilstīgi ieceļojušu personu patvēruma pieteikumu skaits. Saskaņā ar EASO datiem 2019. gadā ceturto daļu pieteikumu iesniedza personas, kuras ieceļojušas, izmantojot atbrīvojumu no vīzu prasības. Tomēr šajās valstīs, kuras tiek uzskatītas par drošām, aizsardzības līmenis ir ļoti zems: Ziemeļmaķedonijā 1 %, Moldovā 1 %, Venecuēlā 5 %, Albānijā 6 %, Kolumbijā 7 %, Ukrainā 9 %. Šie daudzie pieteikumi, kam ir zemas izredzes uz sekmīgu iznākumu, pārslogo patvēruma sistēmas.

Datu trūkums par migrācijas ceļiem liedz uzlabot izpratni par Dublinas III sistēmas darbības traucējumiem. Tādēļ būtiska ir patvēruma datu sadarbspēja. Uz drošu nosacījumu pamata EASO būtu arī jādod piekļuve Eurodac datiem, lai veiktu šo analītisko darbu un paplašinātu eu-LISA lomu.

 

2.3.3. Dublinas sistēmas neveiksmes cilvēciskā cena

Dublinas regulas neefektivitāte vissmagāk skar migrantus, kas traumēti jau savā valstī vai ceļā uz Eiropu. Administratīvo kļūdu un nedrošības mēneši un pat gadi rada jaunas traumas un ir izdevīgi cilvēku tirgotājiem, kuri tur savā varā migrantus, izmantojot prostitūcijas vai piespiedu darba tīklus. Dublinas sistēmas un KEPS neveiksme ir saistīta ar daudziem pamattiesību pārkāpumiem. Pašlaik šī situācija ir īpaši smaga un necilvēcīga Grieķijas karstajos punktos.

Sevišķa uzmanība būtu jāpievērš bērnu un nepavadītu nepilngadīgo interešu aizsardzībai. Vairākas valstis (Beļģija, Francija, Ungārija) attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem ir izveidojušas specializētas vienības, citās (Vācijā, Polijā, Kiprā) ir specializēts personāls. Tomēr šīs labās prakses nav vispārizplatītas.

Viens no galvenajiem šķēršļiem ir vecuma noteikšana. Prakse dažādās valstīs atšķiras, un novērtējumu ticamība ir nedroša — piemēram, medicīnisko pārbaužu gadījumā. Multidisciplinārās pieejas, ko īsteno kvalificēti eksperti, dod iespēju apkopot noderīgu indikatoru kopas un ticamāk noteikt cilvēku vecumu (Apvienotā Karaliste, Malta, Itālija, Grieķija, Nīderlande, Francija). Turklāt, lai gan juridiskā pārstāvja iecelšana nepilngadīgo pavadīšanai vai pārstāvībai patvēruma procedūrās ir obligāta (6. pants), īstenošanā ir vērojamas būtiskas nepilnības. Visbeidzot, vairākas valstis nesniedz nepilngadīgajiem pielāgotu informāciju.

Tiesības uz informāciju (4. pants) ir vēl viens princips, kas netiek pietiekami ievērots: tiek sniegta daļēja informācija, pieteikumu iesniedzējiem ir ierobežota piekļuve juridiskajai palīdzībai, pastāv valodu barjeras un trūkst tulku, informācija tiek sniegta ar kavēšanos[19]. Šos trūkums var izskaidrot ar resursu nepietiekamību uz vietas, taču sava loma ir arī politiskiem lēmumiem.

 

2.4. KEPS un Dublinas procedūru pārtraukšana Covid-19 krīzes laikā

Veselības krīzes laikā un izplatības ierobežošanas pasākumu dēļ Dublinas procedūras tikušas ievērojami samazinātas vai pat apturētas. Tas sevišķi sakāms par patvēruma intervijām. Lai gan dažas valstis ir izvēlējušās attālinātas sesijas, daudzas intervijas tika atliktas[20]. EASO 16. aprīlī publicēja ieteikumus ar mērķi nodrošināt patvēruma tiesību nepārtrauktību, taču nav šādiem apstākļiem pielāgota krīzes pārvarēšanas plāna, savukārt tas vēl vairāk vājina Dublinas III regulas piemērošanu. 

 

2.5. Jauna pārvaldība un pieaugošā Savienības aģentūru loma

Daudzas Dublinas III regulas interpretācijas un piemērošanas atšķirības starp valstīm vājina regulas efektivitāti. Dažas no tām ir saistītas ar valstu stratēģijām, kas paredzētas sekundārās kustības apkarošanai vai procedūru ilguma mazināšanai. Citas skaidrojamas ar vēsturisku praksi vai nepietiekamu dialogu starp valstu patvēruma iestādēm. Katrā gadījumā cieš Kopienas intereses: vienā valstī novērstas sekundārās kustības atstāj iespaidu uz citu.

Turklāt pastāv divpusēji nolīgumi starp dalībvalstīm un trešām valstīm un starp dalībvalstīm, kuru mērķis ir uzlabot procedūru efektivitāti un nodrošināt noraidīto patvēruma pieteikumu iesniedzēju pārsūtīšanu vai faktisku atgriešanu (piemēram, Spānijas un Marokas un Vācijas un Albānijas nolīgumi). No šiem nolīgumiem ir jāizdara secinājumi, lai tādus pēc iespējas varētu noslēgt arī plašākā mērogā vai lai izvairītos no turpmākām kļūdām.

Arī vīzu politikas konverģence starp valstīm varētu uzlabot KEPS un Dublinas III sistēmas darbību, jo daudzi patvēruma meklētāji ES teritorijā ieceļo atbilstīgi, izmantojot vīzu vai atbrīvojumu no vīzu prasības.

Lai uzlabotu valstu sistēmu konverģenci, Komisija uztur dalībvalstu Dublinas sistēmas ekspertu tīklu. Tomēr šīs sanāksmes notiek pārāk reti (vienu vai divas reizes gadā), lai tām būtu operacionāla loma.

Arvien svarīgāka un proaktīvāka loma konverģences, valstu savstarpējās uzticības un kopējas patvēruma kultūras uzlabošanā ir EASO. 2016. gadā EASO izveidoja Dublinas vienību tīklu, kas darbojas aktīvāk nekā Komisijas tīkls. EASO turklāt gatavo arī daudzus vadlīniju dokumentus[21]. Visbeidzot, aģentūra rīko mācību kursus Dublinas vienību darbiniekiem.

Operatīvais atbalsts dalībvalstīm līdz šim ir svarīgākais EASO devums Dublinas sistēmas īstenošanā. Lai uzlabotu KEPS efektivitāti, ir svarīgi EASO pārveidot par īsteni neatkarīgu aģentūru.

Visbeidzot, Dublinas III sistēmas īstenošanā Komisijai ir arī jānodrošina lielāka saskaņotība ar citiem KEPS dokumentiem (uzņemšanas un patvēruma procedūru jomā). Jāatzīmē, ka KEPS reforma būs bezjēdzīga, ja netiks būtiski paaugstināts tādu personu atgriešanas līmenis, kuras nav tiesīgas uz patvērumu.

 

 

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Dublinas III regulas īstenošanu

(2019/2206(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 78. panta 2. punkta e) apakšpunktu,

– ņemot vērā LESD 80. pantu par solidaritātes principu un taisnīga atbildības, tostarp tās finansiālo seku, sadalījuma principu dalībvalstu starpā,

– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1., 2., 3., 4., 18., 19. un 47. pantu,

– ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECTK) 2., 3., 5., 8. un 13. pantu,

– ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1948. gadā pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 14. pantu,

– ņemot vērā ANO Globālo paktu par bēgļiem,

– ņemot vērā 1951. gada Konvenciju par bēgļa statusu un tās 1967. gada protokolu (Ženēvas konvencija),

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (pārstrādāta redakcija), kura pazīstama kā Dublinas III regula[22],

– ņemot vērā Padomes 2015. gada 14. septembra Lēmumu (ES) 2015/1523[23] un 2015. gada 22. septembra Lēmumu (ES) 2015/1601[24], ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā,

– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0270) reformēt Dublinas III regulu,

– ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas 2017. gada 19. oktobrī pieņemto sarunu mandātu, kas 2017. gada 16. novembrī apstiprināts plenārsēdē un ko 2019. gada 17. oktobrī apstiprināja Priekšsēdētāju konference,

– ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā[25],

– ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumus, kas saistīti ar Regulu (ES) Nr. 604/2013, it sevišķi C-695/15 PPU Mirza (ECLI:EU:C:2016:188), C-63/15 Ghezelbash (virspalāta) (*) (ECLI:EU:C:2016:409), C-155/15 Karim (ECLI:EU:C:2016:410), C-578/16 PPU C. K. u. c. (*) (ECLI:EU:C:2017:127), C-528/15 Al Chodor (ECLI:EU:C:2017:213), C-36/17 Ahmed (rīkojums) (ECLI:EU:C:2017:273), C-490/16 A. S. (virspalāta) (ECLI:EU:C:2017:585), C-646/16 Jafari (virspalāta) (*) (ECLI:EU:C:207:586), C-670/16 Mengesteab (virspalāta) (ECLI:EU:C:2017:587), C-60/16 Khir Amayri (ECLI:EU:C:2017:675), C-201/16 Shiri (ECLI:EU:C:2017:805), C-360/16 Hasan (ECLI:EU:C:2018:35), C-647/16 Hassan (ECLI:EU:C:2018:368), C-213/17 X (ECLI:EU:C:2018:538), C-56/17 Fathi (ECLI:EU:C:2018:803), C-47/17 X (virspalāta) (ECLI:EU:C:2018:900), C-661/17 M. A. u. c. (virspalāta) (*) (ECLI:EU:C:2019:53), C-163/17 Jawo (virspalāta) (*) (ECLI:EU:C:2019:218), C-582/17 H. (virspalāta) (*) (ECLI:EU:C:2019:280), kā arī C-715/17, C-718/17 un C-719/17 Komisija pret Poliju, Ungāriju un Čehiju,

– ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, kas saistīti ar Regulu (ES) Nr. 604/2013, it sevišķi palātas 2013. gada 5. decembra spriedumu lietā Sharifi pret Austriju, palātas 2014. gada 3. jūlija spriedumu lietā Mohammadi pret Austriju, palātas 2014. gada 21. oktobra spriedumu lietā Sharifi u. c. pret Itāliju un Grieķiju, virspalātas 2014. gada 4. novembra spriedumu lietā Tarakhel pret Šveici, kā arī virspalātas 2011. gada 21. novembra spriedumu lietā M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju, kas saistīts ar 2003. gada 18. februāra Regulu (EK) Nr. 343/2003 (Dublinas II regula),

– ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. maija Eiropas programmu migrācijas jomā (COM(2015)0240),

– ņemot vērā 2019. gada septembra tā saukto Maltas deklarāciju,

– ņemot vērā ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos 2017. gada augusta pētījumu “Left in limbo” (“Bez skaidrības par nākotni”) par Dublinas III regulas īstenošanu,

– ņemot vērā 2015. gada Dublinas III regulas izvērtējumu un 2016. gada Dublinas III regulas īstenošanas izvērtējumu, kurus Komisijas uzdevumā veicis ICF International,

– ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2019. gada novembra īpašo ziņojumu Nr. 2019/24 “Patvērums, migrantu pārcelšana un atgriešana: laiks rīkoties aktīvāk, lai novērstu neatbilstības starp mērķiem un rezultātiem”,

– ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Covid-19: norādījumi par attiecīgo ES noteikumu īstenošanu patvēruma un atgriešanas procedūru jomā un par pārmitināšanu” (2020/C 126/02),

– ņemot vērā Eiropas Patvēruma atbalsta biroja 2020. gada 2. jūnija ziņojumu par ar Covid-19 saistītajiem ārkārtas pasākumiem patvēruma un uzņemšanas sistēmās,

– ņemot vērā Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) 2020. gada jūnija ziņojumu “Annual Report on the Situation of Asylum in the European Union” (“Gada ziņojums par patvēruma stāvokli Eiropas Savienībā”),

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta (EPRS) 2019. gada janvāra Dublinas regulas īstenošanas novērtējumu, ko sagatavoja Dr. Amandine Scherrer no Parlamenta Ietekmes novērtēšanas un Eiropas pievienotās vērtības direktorāta Ex post novērtēšanas nodaļas (pirmā daļa) un Eiropas Padomes bēgļu un izsūtīto personu jautājumos (ECRE) pētniecības grupa (otrā daļa),

– ņemot vērā citus pētījumus, ko pasūtījis Eiropas Parlaments, it sevišķi EPRS 2016. gada īstenošanas apskatu par Dublinas regulu un patvēruma procedūrām Eiropā, ko sagatavoja Gertrud Malmersjo un Milan Remáč, Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta (Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts) 2016. gada jūnija pētījumu par Dublinas III regulas reformu, ko veica Francesco Maiani, EPRS 2018. gada pētījumu “The Cost of Non-Europe in Asylum Policy” (“Ko izmaksā nepietiekama Eiropas integrācija patvēruma politikas jomā”), ko veica Wouter van Ballegooij un Cecilia Navarra, un EPRS 2019. gada marta pētījumu par Dublinas sistēmas reformu, ko veica Anja Radjenovic,

– ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu (LIBE) komitejas 2020. gada 19. februārī rīkoto uzklausīšanu,

– ņemot vērā dalībvalstu parlamentu sniegtās atbildes par darbu pie Dublinas III regulas, ko tās iesniegušas, izmantojot automatizēto Eiropas Pētniecības un parlamentārās dokumentācijas informācijas centra sistēmu,

– ņemot vērā Vācijas sniegto atbildi uz pieciem jautājumiem, kurus LIBE komitejas priekšsēdētājs un referente nosūtīja visām Dublinas procedūrā iesaistītajām valsts iestādēm,

– ņemot vērā referentes faktu konstatēšanas braucienus uz Bohumu (Vācija), Terapelu (Nīderlande), Bukaresti (Rumānija) un Lampedūzu (Itālija),

– ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

– ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas vēstuli,

– ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A9-0245/2020),

A. tā kā 2015. gadā uz starptautisko aizsardzību ES+ valstīs pieteicās 1 393 920 patvēruma meklētāju, savukārt 2016. gadā — 1 292 740 patvēruma meklētāju, kas ir četrkārt vairāk nekā 2012. gadā (373 375 pieteikumi) un 2013. gadā (464 515 pieteikumi); tā kā starptautiskās aizsardzības pieteikumu skaits ES+ valstīs atkal palielinājās no 2018. gada (665 920) līdz 2019. gadam (738 425), sasniedzot 0,13 % no ES iedzīvotāju kopskaita 2019. gadā;

B. tā kā gandrīz pusi no ES iesniegtajiem patvēruma pieteikumiem iesnieguši bērni un 2019. gadā starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedza aptuveni 17 700 nepavadītu nepilngadīgo; tā kā 86 % no tiem bija zēni un 90 % bija vecumā no 14 līdz 18 gadiem;

C. tā kā dalībvalsts, kas izsniedz vīzu trešās valsts valstspiederīgajam, ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar Dublinas III regulas 12. pantu; tā kā saskaņā ar Dublinas III regulas 14. pantu pieteikumu, ko iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kurš ieceļojis tādas dalībvalsts teritorijā, kas atcēlusi prasību par vīzas nepieciešamību, izskata šī dalībvalsts;

D. tā kā 2019. gadā tika pieņemti 145 000 lēmumu par Dublinas pieprasījumiem; tā kā pozitīvo lēmumu īpatsvars 2019. gadā bija 62 %;

E. tā kā no 2008. līdz 2017. gadam 90 % patvēruma meklētāju uzņēma trešdaļa dalībvalstu;

F. tā kā kritēriji, pēc kuriem nosakāma dalībvalsts atbildība par patvēruma pieteikumu, hierarhiskā secībā ietver ģimenes vienotību, uzturēšanās atļauju vai vīzu izsniegšanu, neatbilstīgu ieceļošanu vai uzturēšanos un ieceļošanu bez vīzas prasības; tā kā tad, ja piemērojams nav neviens no šiem kritērijiem, dalībvalsts, kurā iesniegts pirmreizējais patvēruma pieteikums, kļūst par atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar 3. panta 2. punktu; tā kā pienākumi starp dalībvalstīm nav sadalīti taisnīgi, jo ir nesamērīgi izmantots 13. pants, saskaņā ar kuru pienākums izskatīt patvēruma pieteikumu ir pirmās neatbilstīgās ieceļošanas dalībvalstij; tā kā vairākas pirmās ieceļošanas dalībvalstis Vidusjūras reģionā, proti, Grieķija, Itālija, Malta, Kipra un Spānija, ir saņēmušas lielu daļu pirmreizējo pieteikumu, it īpaši 2015.–2016. gada krīzes laikā;

G. tā kā 2018. gadā vislielākais pieteikumu skaits (184 180 jeb 28 % no pieteikumu kopskaita, kas atbilst 0,22 % no iedzīvotāju kopskaita) tika reģistrēts Vācijā (82,8 miljoni iedzīvotāju, 18,6 % no ES iedzīvotāju kopskaita), kam sekoja Francija (66,9 miljoni iedzīvotāju, 15 % no ES iedzīvotāju kopskaita) ar 120 425 pieteikumiem (19 % no pieteikumu kopskaita, kas atbilst 0,18 % no iedzīvotāju kopskaita), Grieķija (10,74 miljoni iedzīvotāju, 2,4 % no ES iedzīvotāju kopskaita) ar 66 695 pieteikumiem (11 % no pieteikumu kopskaita, kas atbilst 0,62 % no iedzīvotāju kopskaita), Itālija (60,48 miljoni iedzīvotāju, 13,6 % no ES iedzīvotāju kopskaita) ar 59 950 pieteikumiem (10 % no pieteikumu kopskaita, kas atbilst 0,01 % no iedzīvotāju kopskaita) un Spānija (46,66 miljoni iedzīvotāju, 10,49 % no ES iedzīvotāju kopskaita) ar 52 700 pieteikumiem (9 % no pieteikumu kopskaita, kas atbilst 0,11 % no iedzīvotāju kopskaita);

H. tā kā no 2016. līdz 2019. gadam Vācija un Francija iesniedza visvairāk Dublinas pieprasījumu (68 % no ES kopskaita), savukārt Spānija, Igaunija, Lietuva, Latvija, Slovākija, Bulgārija, Polija un Čehija iesniedza maz pieprasījumu; tā kā Spānija, neraugoties uz lielo un pieaugošo patvēruma pieteikumu skaitu, nav iesniegusi gandrīz nevienu Dublinas pieprasījumu; tā kā starp valstīm pastāv ievērojamas atšķirības, proti, no 2016. līdz 2019. gadam 54,6 % pārsūtīšanu tika veikti no Grieķijas, 42,2 % — no Zviedrijas, 11,2 % — no Vācijas, 6,7 % — no Francijas un 1,6 % — no Itālijas; tā kā par vairākām valstīm stipri trūkst informācijas;

I. tā kā Dublinas III regula balstās pamatpieņēmumā, ka patvēruma meklētājiem visās dalībvalstīs ir vienlīdzīgas tiesības un katrs pieteikums tiek izskatīts taisnīgi neatkarīgi no tā, kur Eiropas Savienībā tas iesniegts; tā kā tā nebūt nav realitāte;

J. tā kā dalībvalstis ir vien ļoti ierobežoti izmantojušas regulas klauzulu par apgādājamajiem (16. pants) un humanitāro un diskrecionāro klauzulu (17. pants); tā kā šīs klauzulas nodrošina samērīgus ģimenes atkalapvienošanās un pārcelšanas risinājumus, arī pēc izkāpšanas;

K. tā kā lielākajā daļā Dublinas procedūru noteikumi par kritēriju hierarhiju un noteiktajiem termiņiem nav pienācīgi īstenoti un pārsūtīšana netiek veikta; tā kā situācijās, kurās iesaistīti bērni un ģimenes, šīs nepilnības īpaši kaitē bērna interesēm un patvēruma meklētāju tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos;

L. tā kā dati un pētījumi par Dublinas III regulas īstenošanu rāda, ka bieži vien noteikumi par ģimeni netiek ievēroti un bērna interešu princips netiek piemērots pareizi; tā kā, piemēram, 2018. gadā ģimenes vienotības kritērijs Francijā izmantots tikai 5 % uzņemšanas pieprasījumu (no 12 000) un Vācijā tikai 3,7 % (no 17 500), bet Beļģijā, Zviedrijā un Šveicē rādītāji ir vēl zemāki; uzsver, ka turpretī Grieķija 2018. gadā 79,3 % no saviem uzņemšanas pieprasījumiem iesniedza, pamatojoties uz ģimenes vienotības kritēriju; tā kā salīdzinājumā ar visu procedūru vidējo pieņemšanas līmeni (67,6 %) ģimenes atkalapvienošanās pieteikumi tiek pieņemti retāk (48 % gadījumu); tā kā regulas 16. un 17. panta rezultatīva īstenošana varētu nodrošināt patvēruma meklētāju tiesību uz ģimenes dzīvi un ģimenes vienotību efektivitāti;

M. tā kā Dublinas III regulas īstenošanā ir konstatēti būtiski trūkumi — arī lielā ieceļojošo personu skaita apstākļos 2015. gadā un Covid-19 pandēmijas laikā —, kas apdraudējuši dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos un tiesības uz starptautisko aizsardzību un izraisījuši pamattiesību pārkāpumus; tā kā Dublinas III regulas noteikumi ir izrādījušies nepiemēroti, lai reaģētu uz lielu migrantu pieplūdumu, līdz ar to ir izveidojusies sistēma, kas dažām dalībvalstīm uzliek pārmērīgu atbildību un slogu;

N. tā kā pagaidu solidaritātes mehānisms meklēšanai un glābšanai Vidusjūrā, par ko panākta vienošanās Maltas deklarācijā un ko 2019. gada 23. septembrī parakstīja Vācija, Francija, Itālija un Malta, bija spēkā vismaz sešus mēnešus; tā kā neviena cita dalībvalsts par šīs ad hoc vienošanās pusi nekļuva;

O. tā kā preventīvās rīcības noteikums (33. pants) nekad nav izmantots;

P. tā kā Dublinas III regulas 28. pantā ir atļauts izņēmuma kārtā aizturēt personu, “lai nodrošinātu pārsūtīšanas procedūras”, ja pastāv “būtiska personas bēgšanas iespējamība”; tā kā šī definīcija joprojām ir neskaidra un tās interpretācija dažādās dalībvalstīs atšķiras;

Q. tā kā atbilstība patvēruma meklētājiem, sevišķi bērniem, paredzētajām procesuālajām garantijām un aizsardzības pasākumiem nav pietiekama; tā kā procedūru ilgums un paredzamu iznākumu trūkums apvienojumā ar sliktiem uzņemšanas apstākļiem un sociālo nestabilitāti ietekmē tādu patvēruma meklētāju labbūtību, kas daudzos gadījumos ir piedzīvojuši traumatisku pieredzi savā valstī un/vai ceļā uz ES;

R. tā kā Dublinas III regulas īstenošana ir cieši saistīta ar citu Eiropas patvēruma un migrācijas politikas dokumentu īstenošanu; tā kā Dublinas III regulas īstenošanu jo īpaši ir ietekmējuši trūkumi pārstrādātās Patvēruma procedūru direktīvas (2013/32/ES), pārstrādātās Uzņemšanas direktīvas (2013/33/ES) un pārstrādātās Kvalifikācijas direktīvas (2011/95/ES) īstenošanā; tā kā Eiropas Komisijai, cita starpā izmantojot pārkāpuma procedūras, būtu jādara vairāk, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis ievēro šīs direktīvas;

S. tā kā daži no šiem trūkumiem izriet no Dublinas regulas uzbūves un tos nevar novērst ar labāku īstenošanu vien;

T. tā kā informācijas trūkums liedz vispusīgi izvērtēt Dublinas III regulas īstenošanu; tā kā dalībvalstis statistikas informāciju nesniedz sistemātiski, konsekventi un ar vienādu detalizācijas pakāpi vai biežumu; tā kā svarīgas informācijas trūkst tādos aspektos kā pieprasījumu pamatojums, procedūru ilgums, resursi, atsauktie pieteikumi, nenotikusi pārsūtīšana, pārsūdzības procesi un aizturēšana;

U. tā kā 2017. gada 6. novembrī Parlaments ar divu trešdaļu balsu vairākumu pieņēma normatīvo rezolūciju par pārstrādātās redakcijas (Dublinas IV regula) priekšlikumu,

Solidaritātes principa integrēšana kopējā Eiropas patvēruma sistēmā

1. uzskata, ka spēkā esošā Dublinas III regula mazākumam dalībvalstu uzliek nesamērīgu atbildību, it īpaši liela ieceļošanas gadījumu skaita pieauguma laikā; uzskata, ka Dublinas III regulā noteiktais pirmās ieceļošanas valsts kritērijs ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ uzliek nepieredzētu un nesamērīgu slogu priekšposteņa valstīm patvēruma meklētāju reģistrācijas un uzņemšanas ziņā; norāda, ka Dublinas III regula formā, kādā tā izstrādāta un tiek īstenota, nav garantējusi, ka tiek sasniegts tās galvenais uzdevums, proti, ātri noteikt dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikumu, un tādējādi nodrošināt taisnīgu atbildības sadalījumu starp dalībvalstīm un efektīvu un ātru piekļuvi patvēruma procedūrām;

2. uzsver, ka karsto punktu ieviešana apvienojumā ar pagaidu pārcelšanas programmu, ko Komisija ierosināja 2015. gadā, bija paredzēta, lai atvieglotu patvēruma pieteikumu pārvaldību, kad pieteikuma iesniedzēji ieceļo ES teritorijā, un bija pragmatiska pieeja, kas izlīdzināja Dublinas III regulas trūkumus, kuri tolaik kļuva redzami; turklāt atgādina par ES aģentūru, piemēram, EASO un Frontex, devumu tādu dalībvalstu atbalstīšanā, kuras saskārušās ar pārmērīgu slogu patvēruma acquis īstenošanā, un uzsver, ka šo aģentūru sadarbība ir jāuzlabo;

3. uzsver, ka nepareiza kritēriju hierarhijas piemērošana, it īpaši pirmās ieceļošanas valsts kritērija pārmērīga izmantošana un neefektīva pārsūtīšanas izpilde, ir palielinājusi dažu dalībvalstu, sevišķi priekšposteņa dalībvalstu, nesamērīgo atbildību; uzskata, ka tādēļ ES ir vajadzīgs ilgtspējīgs solidaritātes mehānisms, kas paredzētu taisnīgus noteikumus par atbildības sadali starp dalībvalstīm saskaņā ar LESD 80. pantu un pilnīgi atbilstīgi pamattiesībām uz drošību un patvēruma meklētāju aizsardzībai;

4. uzskata, ka ir būtiski nodrošināt vairāk resursu un spēju priekšposteņa dalībvalstīm, piemēram, ar EASO starpniecību, kamēr Dublinas sistēma nebūs reformēta;

5. atgādina, ka patvēruma tiesības ir vienas no pamattiesībām; uzsver, ka patvēruma procedūra ir paredzēta, lai izskatītu pieteikumus un piešķirtu starptautisko aizsardzību uz to tiesīgiem pieteikumu iesniedzējiem, vienlaikus nodrošinot ātru un taisnīgu lēmumu tiem, kuri uz to nav tiesīgi;

6. norāda, ka attiecībā uz personām, kuru starptautiskās aizsardzības pieteikums ir noraidīts ar galīgu dalībvalsts lēmumu, saskaņā ar Dublinas III regulas 24. panta 4. punktu dalībvalstis var vai nu lūgt uzņemt atpakaļ personu, vai īstenot atgriešanas procedūru; uzsver, ka 24. panta 4. punkta piemērošanas kontekstā tādu personu atgriešana, kuras nav tiesīgas saņemt starptautisko aizsardzību, sevišķi uz brīvprātības pamata, varētu palīdzēt ES migrācijas politikas darbībai;

7. atzinīgi vērtē Padomes 2015. un 2016. gada lēmumus par pārcelšanu, kas tika pieņemti kā steidzami solidaritātes pasākumi; pauž vilšanos par to, ka dalībvalstis nav izpildījušas solidaritātes un atbildības dalīšanas saistības, un vienlaikus atzīst dažu dalībvalstu pozitīvo devumu; atgādina, ka Eiropas Komisija neuzklausīja Parlamenta 2017. gada 18. maija rezolūcijā pausto aicinājumu nākt klajā ar priekšlikumu pagarināt pārcelšanas pasākumus līdz Dublinas III regulas reformas pieņemšanai; uzsver, ka ad hoc vienošanās par pārcelšanu nevar aizstāt saskaņotu un ilgtspējīgu kopēju Eiropas patvēruma sistēmu (KEPS);

8. pauž nožēlu par to, ka Padome atšķirībā no Parlamenta nav pieņēmusi nostāju par pārstrādātās redakcijas (Dublinas IV regulas) priekšlikumu un tādējādi ir bloķējusi centienus reformēt Dublinas III regulu, neraugoties uz tās labi dokumentētajiem trūkumiem; uzskata, ka šo bloķēšanu var interpretēt kā LES 13. panta 2. punktā paredzētā ES iestāžu savstarpējās un lojālas sadarbības principa pārkāpumu, ņemot vērā arī to, ka Padome vienmēr ir centusies panākt vienprātīgu vienošanos, lai gan Līgumos ir paredzēts kvalificēts balsu vairākums; pauž īpašu nožēlu par to, ka Savienībai joprojām ir tas pats noteikumu kopums, kas ir izrādījies neefektīvs liela ieceļojošo skaita pārvaldībā; aicina ātri reformēt KEPS;

9. atzīmē, ka 33. pantā noteiktais agrīnās brīdināšanas, sagatavotības un krīžu pārvarēšanas mehānisms līdz šim nav piemērots, pat ne liela ieceļojošo skaita apstākļos 2015.–2016. gadā; turklāt atzīmē, ka vēl nav piemēroti Pagaidu aizsardzības direktīvas noteikumi, kuru mērķis ir risināt jautājumu par pagaidu aizsardzību tādu pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā, kuras nevar atgriezties savā izcelsmes valstī;

10. uzskata, ka Eiropas Savienībā būtu jāizveido solidaritātē balstīts mehānisms, kas nodrošinātu patvēruma pamattiesību nepārtrauktību ES, lai nodrošinātu piekļuvi patvērumam un atbildības dalīšanu starp dalībvalstīm; uzsver, ka šā mehānisma centrā vienmēr vajadzētu būt patvēruma pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizsardzībai; uzskata, ka šādam mehānismam būtu jādod iespēja piedalīties pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas sniedz profesionālu palīdzību cilvēkiem, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība, sevišķi juridiskās palīdzības gadījumos;

11. uzsver, ka 17. panta diskrecionārā klauzula, kas ļauj dalībvalstij uzņemties atbildību par patvēruma pieteikumu, pat ja tā nav noteikta par atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar Dublinas III regulu, tiek izmantota atšķirīgi, reti un tikai dažās dalībvalstīs; atzīmē, ka 2018. gadā lielākā daļa gadījumu bija Vācijā, Nīderlandē un Francijā; pastāvīga solidaritātes mehānisma trūkuma apstākļos aicina visas dalībvalstis labāk izmantot 17. panta diskrecionāro klauzulu, lai risinātu sarežģītas situācijas un ārkārtas humanitārās situācijas; uzskata, ka 17. panta diskrecionārās klauzulas būtu jāizmanto kā solidaritātes instruments, ar ko dalīt atbildību, īpaši situācijās, kad ieceļo liels skaits cilvēku pa sauszemi un jūru, vai nosūtīt patvēruma meklētājus, kas pašlaik dzīvo karstajos punktos necilvēcīgos, pazemojošos, nesanitāros un nedrošos apstākļos un kam nav pietiekamas piekļuves fiziskās un garīgās veselības atbalstam;

12. uzskata, ka būtu efektīvi jāīsteno noteikumi par ģimenes vienotību, kas atbildības noteikšanas kritēriju hierarhijā ieņem pirmo pozīciju, un ka noteikumus par apgādājamajiem (16. pants) un diskrecionārās klauzulas (17. pants) varētu izmantot plašāk, lai atbalstītu ģimenes vienotību;

13. uzsver daudzās problēmas Dublinas III regulas īstenošanā; atzīmē ievērojamo operatīvo un tehnisko atbalstu, ko EASO sniegusi dalībvalstu iestādēm Dublinas procedūru īstenošanā, sevišķi karstajos punktos;

14. aicina Komisiju un dalībvalstis atvieglot EASO darbinieku darbu, atļaujot sarunas ar patvēruma meklētājiem valodās, kas nav tās valsts valoda, kurā saruna notiek, un vienlaikus nodrošinot, ka pieteikuma iesniedzējam tiek nodrošināta mutiskā tulkošana viņam saprotamā valodā; uzsver, ka EASO savā operatīvajā darbā ir jāievēro visaugstākie standarti un tā darba centrā jābūt tādu pieteikuma iesniedzēju interesēm, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība, tostarp bērna interesēm; aicina izveidot Eiropas Patvēruma aģentūru ar pietiekamiem finanšu resursiem un cilvēkresursiem, kura atbalstītu dalībvalstis Dublinas procedūru īstenošanā; mudina Eiropas Dublinas sistēmas nodaļām nodrošināt pienācīgu organizāciju un personālu, lai optimizētu un paātrinātu ar Dublinas sistēmu saistīto procedūru pabeigšanu un it īpaši nodrošinātu, ka tiek pareizi piemērota Dublinas III regulas III nodaļa, kas patvēruma meklētāju sasaista ar konkrētu dalībvalsti;

Pamattiesību aizsardzība

15. atgādina, ka Dublinas III regulas īstenošanas pasākumu pamatā jābūt pamattiesību aizsardzībai, tostarp bērnu, cilvēku tirdzniecības upuru, LGBTI un citu neaizsargātāko cilvēku aizsardzībai; norāda uz KEPS nepilnību postošo ietekmi uz patvēruma meklētājiem, kuru garīgo veselību jau ir vājinājušas traumas, ko viņi guvuši savā izcelsmes valstī un potenciāli arī migrācijas maršrutos;

16. atgādina, ka patvēruma meklētājiem ir tiesības saņemt pilnīgu informāciju par procedūrām; pauž nožēlu par to, ka patvēruma meklētājiem sniegtās informācijas līmenis dalībvalstu vidū ievērojami atšķiras; mudina dalībvalstis garantēt, ka nepilngadīgie saņem pielāgotu, bērniem draudzīgu informāciju un īpašu atbalstu; uzsver, ka juridiskā palīdzība un mutiskā tulkošana ir būtiska, lai nodrošinātu pieteikuma iesniedzēju tiesības uz informāciju;

17. norāda, ka patvēruma meklētāju, jo īpaši neaizsargātu personu, nepilngadīgo un ģimeņu, pārsūtīšana var novest pie viņu cilvēktiesību pārkāpumiem; atkārto, ka neizraidīšanas un cilvēktiesību pārkāpumi ir pietiekami iemesli apturēt pārsūtīšanu pat tad, ja galamērķa valstī nav sistēmisku trūkumu; mudina dalībvalstis pienācīgi novērtēt riskus, kuriem pieteikuma iesniedzēji būtu pakļauti galamērķa dalībvalstī; īpaši uzsver, ka pārsūtīšana ir jāveic tā, lai personas nekādā gadījumā nepakļautu izraidīšanas riskam;

18. atzīmē, ka saskaņā ar 28. pantu patvēruma meklētāju aizturēšanu Dublinas procedūrā var veikt tikai kā galējo līdzekli un tikai tad, ja tas atbilst proporcionalitātes principam un ja nav iespējams efektīvi īstenot alternatīvus un mazāk koercitīvus pasākumus, lai nodrošinātu, ka pārsūtīšanas procedūru var veikt gadījumos, kad pastāv būtisks bēgšanas risks; aicina dalībvalstis īstenot konkrētus pasākumus, lai rastu derīgas alternatīvas aizturēšanai;

19. uzskata, ka šāda aizturēšana jāveic uz iespējami īsāku laikposmu un ne ilgāk kā uz laiku, kas saprātīgi uzskatāms par nepieciešamu, lai ar pienācīgu rūpību izpildītu vajadzīgās administratīvās procedūras, līdz ir pabeigta pārsūtīšana saskaņā ar minēto regulu; uzsver, ka, nepastāvot saskaņotiem bēgšanas iespējamības noteikšanas kritērijiem, dalībvalstis ir pieņēmušas atšķirīgus un dažkārt kontroversiālus kritērijus; aicina dalībvalstis un Komisiju precizēt, kas ir “būtiska personas bēgšanas iespējamība”;

20. mudina dalībvalstis un Komisiju skaidri norādīt, ka aizturēšana nekad nav bērna interesēs;

21. atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu[26] ir nelikumīgi noteikt aizturēšanas pasākumu nepilngadīgajam, neņemot vērā viņa intereses un attiecīgā gadījumā viņa kā nepavadīta nepilngadīgā individuālo situāciju vai neveicot proporcionalitātes novērtējumu vai nepiedāvājot aizturēšanas alternatīvas;

22. uzsver, ka galīgais mērķis aizsargāt bērnus, piemēram, pret bērnu tirdzniecību, vienmēr ir noteicošais, lai nodrošinātu bērniem migrantiem ātru piekļuvi izglītībai, veselības aprūpei un piemērotiem mājokļiem; uzsver, ka nepavadītiem bērniem būtu jānodrošina pienācīgi aizsardzības pasākumi, piemēram, efektīva aizbildnība;

23. norāda uz daudziem un sistemātiskiem trūkumiem kritēriju hierarhijas ievērošanā; uzsver, ka ģimenes vienotība nebūt nav visbiežāk piemērotais kritērijs, lai gan tas ir regulas III nodaļas hierarhijas augšgalā; uzskata, ka dalībvalstīm uz savstarpējas sadarbības principa pamata būtu jāpalīdz kompetentajām iestādēm un trešo valstu valstspiederīgajiem uzlabot pastāvošo pierādīto ģimenes saišu noskaidrošanu atbildīgo dalībvalstu noteikšanas procedūrā; aicina Komisiju nodrošināt pilnīgu atbilstību kritēriju hierarhijai;

24. uzskata, ka ir būtiski precizēt ģimenes atkalapvienošanās kritērija piemērošanas nosacījumus un, kā noteikts regulas 7. panta 3. punktā, piešķirt prioritāti tam, lai 8., 10. un 16. pants tiktu izmantoti kā galvenie kritēriji, pēc kuriem noteikt dalībvalsti, kas atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, lai nodrošinātu tiesību uz ģimenes vienotību efektivitāti un ātrāku ģimenes atkalapvienošanās lēmumu īstenošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis, virzoties uz labāk izpildāmiem standartiem un prasībām, saskaņot pierādījumu standartu, kas nepieciešams ģimenes atkalapvienošanai; norāda, ka jēdziena “ģimene” interpretācija dažādās dalībvalstīs atšķiras, bet tas veicina neatbilstību kritēriju hierarhijai un sistēmas disfunkcionalitāti; tādēļ aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt ar ģimeni saistīto definīciju pareizu piemērošanu dalībvalstīs, kā noteikts regulas 3. pantā;

25. atgādina, ka saskaņā ar regulu visās Dublinas procedūrās un lēmumos, kas attiecas uz bērniem, prioritāri būtu jāņem vērā bērna intereses; pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis atšķirīgi interpretē bērna intereses;

26. pauž nožēlu par to, ka neadekvāti identifikācijas mehānismi un dažkārt kļūdainas vecuma noteikšanas metodes bieži vien vēl vairāk pasliktina nepilngadīgo situāciju, izraisot kavēšanos vai negatīvi ietekmējot Dublinas procedūru iznākumu; atzīmē, ka dažās dalībvalstīs ir izstrādāta laba prakse, piemēram, specializēta personāla izmantošana nepavadītu nepilngadīgo gadījumā un vairākdisciplīnu pieeja vecuma noteikšanai;

27. ir nopietni nobažījies par to, ka daudzās dalībvalstīs praktisku sarežģījumu dēļ pārstāvja iecelšana nolūkā palīdzēt nepavadītiem nepilngadīgajiem Dublinas procedūrās bieži vien kavējas vai nav garantēta; atzīmē arī to, ka dažās valstīs šie pārstāvji nav pietiekami informēti par Dublinas procedūrām un ka nepavadītiem nepilngadīgajiem trūkst bērniem draudzīga atbalsta;

Vienkāršot procedūras, ievērojami saīsināt izskatīšanas laiku un saglabāt tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību

28. uzsver, ka 2016.–2017. gadā ievērojami palielinājās pārsūtīšanas procedūru skaits un tām bija ievērojama cilvēciskā, materiālā un finansiālā cena; tomēr pauž nožēlu par to, ka pārsūtīšana tika veikta tikai 11 % gadījumu: tas ir vēl viens faktors biežajā patvēruma sistēmu pārslodzē, kas skaidri apliecina regulas iedarbīguma trūkumu; uzskata, ka būtiski ir centieni garantēt piekļuvi informācijai un ātras procedūras attiecībā uz ģimenes atkalapvienošanos un patvēruma meklētāju pārsūtīšanu;

29. uzsver svarīgo ECT un EST judikatūru, kur pēdējos gados ir precizēti pieņemami iemesli novērst pārsūtīšanu Dublinas procedūrā, jo īpaši jebkādi personas apdraudējuma avoti; īpaši atzīmē, ka pieaug tādu Eiropas un dalībvalstu tiesu lēmumu skaits, kas aptur pārsūtīšanu uz dalībvalstīm, kurās patvēruma meklētājam netaisnīgi tiktu liegta starptautiskā aizsardzība (netiešas izraidīšanas gadījumi) vai Dublinas procedūrā tiktu liegtas viņu tiesības; pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs patvēruma meklētāji cieš no necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās;

30. atzīmē, ka valsts patvēruma iestāžu struktūras un darbības nepilnības, kā arī resursu trūkums ir veicinājuši Dublinas procedūru kavēšanos un likuši šķēršļus regulas piemērošanai; norāda, ka, lai gan lielākajā daļā valstu ir viena specializēta patvēruma iestāde, dažas dalībvalstis ir izvēlējušās dalīt atbildību starp dažādām iestādēm, dažos gadījumos radot praktiskus sarežģījumus patvēruma meklētājiem un atšķirības regulas īstenošanā;

31. uzsver, ka Dublinas procedūru efektivitāte ir atkarīga arī no katras valsts patvēruma iestādes kvalitātes un darbinieku skaita; norāda uz būtiskām atšķirībām starp patvēruma iestādēm attiecībā uz darbinieku skaitu uz vienu patvēruma meklētāju; uzsver, ka valstu Dublinas sistēmas nodaļām trūkst darbinieku, bet darba slodze ievērojami palielinās; aicina dalībvalstis palielināt resursus, it sevišķi patvēruma amatpersonu skaitu, tā, ka Dublinas III sistēma var pienācīgi darboties;

32. uzsver dalībvalstu sadarbības un informācijas apmaiņas trūkumu, kas aktīvi apdraud ES solidaritātes principu un dažās dalībvalstīs tieši veicina pārmērīgu sistēmu noslogojumu;

33. uzsver, ka pārmērīga un daļēji nepienācīga “neatbilstīgas ieceļošanas” kritērija piemērošana rada nesamērīgu slogu pirmās ieceļošanas valstīm, kurām bieži trūkst resursu un spēju uzņemt un reģistrēt patvēruma meklētājus; atzīmē, ka “atpakaļuzņemšanas” pieprasījumi pēdējos gados ir bijis visvairāk izmantotais Dublinas procedūru veids un tas nozīmē, ka lielākā daļa personu, kurām piemērota Dublinas procedūra, jau ir pieteikušās patvērumam citā dalībvalstī; atzīmē, ka adekvāti pasākumi sekundārās kustības novēršanai būtu jāpiemēro gan dalībvalstīm Šengenas zonā, gan arī tām, kas tajā neietilpst;

34. atgādina, ka termiņi katrā Dublinas procedūras posmā ir paredzēti, lai procedūras būtu īsas un būtu iespējama ātra piekļuve patvēruma procedūrai; atzīmē, ka joprojām trūkst skaidrības un pastāv atšķirības starp dalībvalstīm attiecībā uz termiņu aprēķināšanu un laiku, kad katra procedūra sākas; ierosina precizēt un saskaņot nosacījumus, saskaņā ar kuriem tiek sāktas pārcelšanas procedūras;

35. uzskata, ka noteikumi par atbildības nodošanu saskaņā ar Dublinas III regulu konkrētos gadījumos mazina patvēruma procedūru efektivitāti un pārsūtīšanas izpildi, palielinot bēgšanas risku; pauž nožēlu par bieži vien maldinošajiem iemesliem, uz kuriem dalībvalstis atsaucas, atteikdamas pārsūtīšanu; uzskata, ka citu starpā šie faktori ir veicinājuši sekundārās kustības gadījumu skaita pieaugumu, pamudinot patvēruma meklētājus palikt ārpus sistēmas; aicina Komisiju pārskatīt noteikumus, lai uzlabotu pārsūtīšanas izpildi un liegtu atbildības nodošanu gadījumos, kad patvēruma meklētājs aizbēg, veicināt uzticēšanos starp dalībvalstīm, uzraudzīt situāciju un vajadzības gadījumā piemērot sankcijas dalībvalstīm, kuras atsaka pārsūtīšanu;

36. atzīmē, ka arī nepareiza kritēriju hierarhijas noteikumu piemērošana, īpaši attiecībā uz ģimenes atkalapvienošanos un nepavadītu bērnu situāciju, un pirmās neatbilstīgas ieceļošanas valsts kritērija nesamērīga izmantošana apdraud patvēruma procedūras; atzīmē, ka šīs īstenošanas nepilnības var pamudināt patvēruma meklētājus palikt ārpus sistēmas; uzsver, ka dziļāka dalībvalstu patvēruma sistēmu saskaņošana ir būtiska Dublinas III regulas darbībai un sekundārās kustības novēršanai; aicina Komisiju ierosināt sistēmu, kas pienācīgi ņemtu vērā patvēruma meklētāju pierādītās jēgpilnās saiknes ar dalībvalsti, piemēram, iepriekšēju likumīgu uzturēšanos vai izglītības diplomus, un kas nodrošinātu, ka attieksme pret patvēruma meklētājiem visā ES relatīvā ziņā ir vienāda;

37. uzskata, ka juridiskās palīdzības sniegšana patvēruma meklētājiem Dublinas procedūrās, sevišķi karstajos punktos, ir būtiska, lai nodrošinātu, ka pieteikuma iesniedzēji tiek informēti par savām tiesībām un pienākumiem Dublinas procedūras laikā; uzsver, ka tas uzlabotu tiesībām atbilstošas procedūras, vienkāršotu Dublinas procedūras un uzlabotu lēmumpieņemšanu; atzīmē, ka juridiskais pārstāvis var nodrošināt, ka katra lieta ir pilnīga un precīza, un palīdzēt samazināt pārsūdzību skaitu un sargāt neizraidīšanas tiesības; ar bažām atzīmē, ka valstu līmenī joprojām pastāv daži specifiski problēmjautājumi, piemēram, ierobežota piekļuve neatkarīgiem juridiskajiem pārstāvjiem attālos patvēruma centros, zems finansiālās atlīdzības līmenis par juridisko palīdzību, pienācīgu telpu trūkums sagatavošanās un personiskajām sarunām un neadekvāta juridiskās palīdzības sniegšana pieteikuma iesniedzējiem aizturēšanas centros; aicina dalībvalstis un Eiropas Komisiju palielināt līdzekļus, kas pieejami juridiskās palīdzības sniegšanai Dublinas procedūras laikā;

38. uzsver, ka pieteikuma iesniedzējiem Dublinas procedūras laikā sniegtās informācijas kvalitāte un apjoms nebūt nav apmierinošs un starp valstīm — un dažos gadījumos pašās valstīs — ievērojami atšķiras; atzīmē, ka atbilstību tiesībām uz informāciju ietekmē dažādi faktori, piemēram, informācijas kvalitāte un skaidrība, tulka pieejamība, tulkotu dokumentu pieejamība, savlaicīga piekļuve informācijai; atgādina, ka tiesības uz informāciju saskaņā ar regulas 4. pantu ir būtiskas Dublinas procedūru sarežģītības dēļ un nolūkā garantēt piekļuvi taisnīgai patvēruma pieteikuma izskatīšanai Eiropas Savienībā; uzsver, ka nepilnības šajā jomā var skaidrot ar resursu trūkumu, bet dažās valstīs, kurās iecelts ļoti maz juridisko pārstāvju, tās izriet arī no apzinātas rīcībpolitikas izvēles; mudina dalībvalstis ar Komisijas un EASO atbalstu uzlabot patvēruma meklētājiem pieejamo informāciju par sarežģītām Dublinas procedūrām, nodrošināt, ka tā ir skaidra un piekļūstama ikvienam, it īpaši attiecībā uz ģimenes atkalapvienošanos, saskaņā ar regulas 4. un 26. pantu, kā arī nodrošināt piekļuvi efektīvai tiesību aizsardzībai un juridiskajai palīdzībai saskaņā ar 27. pantu;

39. aicina Komisiju novērtēt KEPS vispārējo īstenošanu, kā arī visus Dublinas III regulas trūkumus un nepilnības, kas noved pie nesamērīga atbildības sloga valstīm pie ES ārējām robežām;

Vienota un uz tiesībām orientēta Dublinas sistēmas īstenošana patvēruma lietās Eiropas Savienībā

40. uzsver, ka viena patvēruma pieteikuma Eiropas Savienībā principu nav iespējams ievērot, savukārt šī situācija ir pretrunā Dublinas III regulas mērķim; atzīmē, ka šā principa īstenošanu ierobežo dažādi faktori, kas nozīmē, ka turpmāko patvēruma pieteikumu iesniegšanai ir vairāki iemesli; uzskata, ka kompetentajām valsts iestādēm būtu jādalās attiecīgajā informācijā, it sevišķi par patvēruma pieteikumu apstiprināšanu un noraidīšanu, tādā Eiropas datubāzē kā Eurodac, lai paātrinātu procedūras un izvairītos no vairākkārtējiem patvēruma pieteikumiem, vienlaikus aizsargājot persondatus; uzskata, ka prioritāte ir reģistrēt visus pieteikuma iesniedzējus un migrantus, kas neatbilstīgi šķērso robežas;

41. atzīmē, ka patvēruma meklētāju aizsardzības apmērs dažādās dalībvalstīs attiecībā uz konkrētām valstspiederībām ir ļoti atšķirīgs, savukārt tas var veicināt tālāku kustību; uzskata, ka sekundārā kustība samazinātos, ja Dublinas procedūrās tiktu ņemtas vērā pieteikuma iesniedzēju individuālās vajadzības; uzskata, ka “pierādītu jēgpilno saikņu” ar konkrētu dalībvalsti ņemšana vērā ir rezultatīva pieeja sekundārās kustības samazināšanai, un aicina to noteikt par vienu no pārcelšanas kritērijiem;

Pārvaldības un konverģences stiprināšana starp dalībvalstīm

42. uzsver, ka Komisijas tīkls dalībvalstu Dublinas sistēmas nodaļām ir ticies tikai vienu vai divas reizes gadā un tam nav bijusi operatīva loma; uzskata, ka EASO Dublinas sistēmas nodaļu tīkla nekoordinēta izmantošana liedz Dublinas III regulai darboties rezultatīvi; tomēr norāda, ka EASO Dublinas tīkls ir bijis aktīvāks un EASO ir veicis vairākus noderīgus uzdevumus, lai palīdzētu dalībvalstīm īstenot Dublinas III regulu, piemēram, izstrādājis vadlīnijas un analīzes, organizējis mācību kursus un norīkojis darbiniekus; mudina valstu patvēruma iestādes sadarboties ciešāk, lai apmainītos ar informāciju, veicinātu vienotas prakses un paraugprakses izstrādi, optimizētu pārsūtīšanu un palīdzētu novērst daudzkārtēju pieteikumu gadījumus; ierosina uzdot EASO sagatavot labāku šīs regulas piemērošanas pārvaldības kārtību, kas ietvertu ikmēneša operatīvo dialogu starp valstu iestādēm, kā arī platformu, kur dalīties informācijā un paraugpraksē; 

43. aicina Komisiju un dalībvalstis regulas īstenošanas uzraudzībā izmantotajos avotos iekļaut uzticamu un aktuālu informāciju, ko sniedz nevalstiskie aktori, sevišķi starptautiskās organizācijas un NVO;

44. atzīmē, ka no 2008. līdz 2017. gadam ievērojamu skaitu patvēruma pieteikumu iesniedza trešo valstu valstspiederīgie, kas ceļoja bezvīzu režīma ietvaros vai ar īstermiņa vīzu ieceļošanai Šengenas zonā[27]; turklāt atzīmē, ka daļa no šiem pieteikumiem tika iesniegti nevis tajā dalībvalstī, par kuru izsniegta vīza, bet gan citā; uzsver, ka attiecībā uz turpmākajām Dublinas procedūrām ir pierādīts, ka 12. un 14. panta noteikumi nav pietiekami skaidri un tāpēc apgrūtina atbildīgās dalībvalsts noteikšanu; aicina Komisiju precizēt, kā, nosakot, kurai dalībvalstij vajadzētu būt atbildīgai par patvēruma pieteikumu, regulas 12. un 14. pants būtu jāpiemēro; ierosina kritēriju hierarhijā iekļaut izvērtējumu par to, kā pieteikumi, kas iesniegti, ieceļojot vīzu atcelšanas gadījumā, potenciāli ietekmē Dublinas sistēmas pareizu darbību;

45. atzīmē, ka dalībvalstis ir noslēgušas divpusējus nolīgumus, lai uzlabotu Dublinas procedūru efektivitāti vai nodrošinātu patvēruma meklētāju pārsūtīšanu; tomēr uzsver, ka ir pierādījies, ka tiem ir arī negatīva ietekme — dažos gadījumos tie ir vājinājuši regulas mērķu sasniegšanu Eiropas līmenī; mudina Komisiju un visas dalībvalstis izskatīt faktorus, kas uzlabo efektivitāti, īstenot kopīgus un koordinētus pasākumus, lai optimizētu Dublinas III regulas rezultatīvu īstenošanu, un strādāt pie regulas īstenošanu; 46.  atzīmē, ka saskaņā ar 33. pantu dalībvalstis ar Komisijas atbalstu un sadarbībā ar to var izstrādāt preventīvus rīcības plānus, ja regulas piemērošanu var apdraudēt pamatota iespējamība, ka dalībvalstu patvēruma sistēmas kļūs īpaši noslogotas, un/vai problēmas dalībvalstu patvēruma sistēmu darbībā; atzīmē, ka šajos preventīvajos pasākumos var ņemt vērā Komisijas un EASO sniegto informāciju un ar tiem var atbilstoši LESD 80. pantam panākt īstenu un praktisku solidaritāti ar dalībvalstīm, kuras saskaras ar īpašu spiedienu uz patvēruma sistēmām kopumā, tostarp jauktās migrācijas plūsmu dēļ, un ar pieteikuma iesniedzējiem, tādējādi dodot iespēju labāk sagatavoties potenciālām patvēruma sistēmas krīzēm;

47. uzskata, ka Dublinas III regulas īstenošana ir izrādījusies nerezultatīva, jo nav sasniegts tās galvenais mērķis, proti, par starptautiskās aizsardzības pieteikumu atbildīgās dalībvalsts ātra un taisnīga noteikšana; atgādina, ka attiecībā uz vairākiem Dublinas noteikumiem ir konstatētas būtiskas īstenošanas nepilnības; uzsver, ka regulas īstenošana ir ļoti neefektīva attiecībā uz centieniem, cilvēkresursiem un personālu, ko tai atvelta dalībvalstis;

48. aicina Padomi Dublinas III regulas reformā un darbā, kas saistīts ar LESD 78. panta 2. punktu, izmantot kvalificēta vairākuma balsošanu;

49. pauž nožēlu par to, ka Komisija joprojām nav publicējusi 46. pantā paredzēto novērtējuma ziņojumu; aicina Komisiju nodrošināt rezultatīvāku Dublinas III regulas īstenošanu;

°

° °

50. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

 

 

SIEVIEŠU TIESĪBU UN DZIMUMU LĪDZTIESĪBAS KOMITEJAS VĒSTULE

Juan Fernando López Aguilar,

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas

priekšsēdētājam

BRISELĒ

Temats: Atzinums par Dublinas III regulas īstenošanu (2019/2206(INI))

Godātais priekšsēdētāj!

Saistībā ar iepriekš minēto procedūru Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja ir nolēmusi iesniegt atzinumu Jūsu vadītajai komitejai. Komiteja 2019. gada 4. decembra sanāksmē nolēma atzinumu nosūtīt vēstules veidā.

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja iepriekš minēto jautājumu izskatīja 2020. gada 16. jūlija sanāksmē. Minētajā sanāksmē[28] komiteja nolēma aicināt par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut turpmāk izklāstītos ierosinājumus.

Ar cieņu,

Evelyn Regner

 

IEROSINĀJUMI

A.  tā kā liela daļa neaizsargāto patvēruma meklētāju ir sievietes un meitenes, jo viņas izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīs, īpaši pirms dokumentēta statusa iegūšanas, bieži vien ir pakļautas dažādu veidu diskriminācijai un visu veidu dzimumbalstītajai vardarbībai, cilvēku tirdzniecībai un izmantošanai,

1. uzsver, ka ir svarīgi visā patvēruma procedūras gaitā apzināt un ņemt vērā sieviešu un meiteņu vajadzības; aicina sievietēm, kas piedzīvojušas traumu un īpaši dzimumbalstītu vardarbību, nodrošināt īpašu psiholoģisko palīdzību un iespējas izmantot savas seksuālās un reproduktīvās tiesības (piemēram, avārijas kontracepciju, drošu abortu un HIV pēckontakta profilaksi), kā arī visiem patvēruma procesā iesaistītajiem dalībniekiem, tostarp tiesībaizsardzības un imigrācijas iestāžu lietu izskatītājiem, sniegt dzimumsensitīvu apmācību;

2. ir ārkārtīgi nobažījies par pastāvīgo dzimumbalstīto vardarbību, kas ir īpaši vērsta pret sievietēm, transpersonām un visiem cilvēkiem, kuri sakaras ar vardarbību savas dzimtiskās identitātes un/vai seksuālās orientācijas dēļ, un pret ko ir jācīnās, lai aizsargātu pamattiesības; nosoda to, ka vairākās dalībvalstīs tiesībaizsardzības amatpersonas, īstenodamas Dublinas pārsūtīšanas procedūras, ir piemērojušas koercitīvus pasākumus, proti, patvēruma meklētājiem uzlikti roku dzelži, izmantota sedācija, pret viņiem vērsta policijas vardarbība; uzsver, ka sievietes, it sevišķi grūtnieces, sievietes ar jaundzimušajiem, sievietes ar invaliditāti un vecāka gadagājuma sievietes, kā arī LGBTI+ patvēruma meklētājas, ir īpaši neaizsargātas un pakļautas ilgtermiņa sekām;

3. nosoda patvēruma meklētāju aizturēšanu un uzskata, ka ir paradoksāli vardarbības upuriem, kas meklē patvērumu, piemērot aizturēšanas pasākumus, un ka ir būtiski neaizturēt grūtnieces un sievietes ar jaundzimušajiem, ievērojot gan mātes, gan bērna fiziskās un garīgās veselības intereses; uzsver, ka būtu aktīvi jāizsver aizturēšanas alternatīvas un ka ar vardarbību saistīti patvēruma pieteikumi būtu jāizskata tā, lai sievietes un meitenes būtu pasargātas no sekundārās viktimizācijas;

4. atgādina, ka būtiskas ir tiesības uz ģimenes dzīvi, it sevišķi viņu turpmāko dzīves izredžu, tostarp integrācijas, ziņā, un tāpēc ir izšķirīgi svarīgi Dublinas III sistēmas procedūrā par patvēruma pieteikumu atbildīgās dalībvalsts noteikšanai meklēt ģimenes locekļus ES dalībvalstīs, lai iegūtu attiecīgo ģimenes locekļu informāciju, kas vajadzīga ģimenes atkalapvienošanās nolūkā.

 

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

27	+
GUE/NGL	Elena Kountoura, Eugenia Rodríguez Palop
NI	Isabella Adinolfi
PPE	Rosa Estaràs Ferragut, Frances Fitzgerald, Cindy Franssen, Lívia Járóka, Arba Kokalari, Elżbieta Katarzyna Łukacijewska, Christine Schneider, Elissavet Vozemberg-Vrionidi
Renew	Karen Melchior, Samira Rafaela, María Soraya Rodríguez Ramos, Hilde Vautmans, Chrysoula Zacharopoulou
S&D	Robert Biedroń, Vilija Blinkevičiūtė, Heléne Fritzon, Lina Gálvez Muñoz, Maria Noichl, Pina Picierno, Evelyn Regner
Verts/ALE	Gwendoline Delbos Corfield, Pierrette Herzberger Fofana, Diana Riba i Giner, Ernest Urtasun

 

7	-
ECR	Derk Jan Eppink, Andżelika Anna Możdżanowska, Jessica Stegrud
ID	Simona Baldassarre, Isabella Tovaglieri, Christine Anderson, Annika Bruna

 

0

0

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+ : par

- : pret

0 : atturas

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums	30.11.2020
Galīgais balsojums	+: –: 0:	45 10 13
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Magdalena Adamowicz, Katarina Barley, Pietro Bartolo, Nicolas Bay, Vladimír Bilčík, Vasile Blaga, Ioan-Rareş Bogdan, Patrick Breyer, Saskia Bricmont, Jorge Buxadé Villalba, Damien Carême, Caterina Chinnici, Marcel de Graaff, Anna Júlia Donáth, Lena Düpont, Cornelia Ernst, Laura Ferrara, Nicolaus Fest, Jean-Paul Garraud, Maria Grapini, Sylvie Guillaume, Andrzej Halicki, Balázs Hidvéghi, Evin Incir, Sophia in ‘t Veld, Patryk Jaki, Lívia Járóka, Marina Kaljurand, Assita Kanko, Fabienne Keller, Peter Kofod, Łukasz Kohut, Moritz Körner, Alice Kuhnke, Jeroen Lenaers, Juan Fernando López Aguilar, Nuno Melo, Nadine Morano, Javier Moreno Sánchez, Maite Pagazaurtundúa, Nicola Procaccini, Emil Radev, Paulo Rangel, Terry Reintke, Diana Riba i Giner, Ralf Seekatz, Michal Šimečka, Birgit Sippel, Martin Sonneborn, Tineke Strik, Ramona Strugariu, Annalisa Tardino, Tomas Tobé, Dragoş Tudorache, Milan Uhrík, Tom Vandendriessche, Bettina Vollath, Jadwiga Wiśniewska, Elena Yoncheva, Javier Zarzalejos
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Beata Kempa, Leopoldo López Gil, Kris Peeters, Anne-Sophie Pelletier, Sira Rego, Franco Roberti, Miguel Urbán Crespo, Hilde Vautmans

 

ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

45	+
PPE	Magdalena Adamowicz, Vasile Blaga, Ioan-Rareş Bogdan, Lena Düpont, Andrzej Halicki, Jeroen Lenaers, Leopoldo López Gil, Nuno Melo, Kris Peeters, Emil Radev, Paulo Rangel, Ralf Seekatz, Tomas Tobé, Javier Zarzalejos
S&D	Katarina Barley, Pietro Bartolo, Caterina Chinnici, Maria Grapini, Sylvie Guillaume, Evin Incir, Marina Kaljurand, Łukasz Kohut, Juan Fernando López Aguilar, Javier Moreno Sánchez, Franco Roberti, Birgit Sippel, Bettina Vollath, Elena Yoncheva
Renew	Anna Júlia Donáth, Fabienne Keller, Moritz Körner, Maite Pagazaurtundúa, Ramona Strugariu, Dragoş Tudorache, Hilde Vautmans, Sophia in 't Veld, Michal Šimečka
Verts/ALE	Patrick Breyer, Saskia Bricmont, Damien Carême, Alice Kuhnke, Terry Reintke, Diana Riba i Giner, Tineke Strik
NI	Laura Ferrara

 

10	-
PPE	Balázs Hidvéghi, Lívia Járóka, Nadine Morano
ID	Nicolas Bay, Nicolaus Fest, Jean-Paul Garraud, Peter Kofod, Tom Vandendriessche, Marcel de Graaff
NI	Milan Uhrík

 

13	0
PPE	Vladimír Bilčík
ID	Annalisa Tardino
ECR	Jorge Buxadé Villalba, Patryk Jaki, Assita Kanko, Beata Kempa, Nicola Procaccini, Jadwiga Wiśniewska
GUE/NGL	Cornelia Ernst, Anne-Sophie Pelletier, Sira Rego, Miguel Urbán Crespo
NI	Martin Sonneborn

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+ : par

- : pret

0 : atturas

• [1] COM(2016)0197 final.
• [2] EPRS, “Dublin Regulation on International protection applications, European Implementation Assessment”, 2020. gada februāris.
• [3] COM(2008)0360 galīgā redakcija.
• [4] Eurostat.
• [5] EPRS, “Dublinas sistēmas reforma”, 2019. gada marts.
• [6] EASO, “Special Report: asylum trends and Covid-19”, 2020. gada aprīlis.
• [7] ES Pamattiesību aģentūra (FRA), atzinums 3/2019, 2019. gada marts.
• [8] EPRS 2020, 39. lpp.
• [9] Revīzijas palāta 2019, 4. un 51. lpp.
• [10] Padomes Lēmums (ES) 2015/1601, 23. apsvērums.
• [11] Eurostat, CP 44/2016: http://www.assemblee-nationale.fr/dyn/15/rapports/due/l15b2342_rapport-information.pdf (sk. 23. lpp.); https://www.senat.fr/rap/r15-795/r15-7952.html; https://frontex.europa.eu/assets/Publications/Risk_Analysis/Annual_Risk_Analysis_2017.pdf (sk. 18.–19. lpp.).
• [12] Revīzijas palāta 2019, 48. lpp.
• [13] Cimade, “Règlement Dublin, la machine infernale de l’asile européen”, 2019. gada aprīlis.
• [14] Sk. EPRS 2020, 68. lpp.
• [15] ACVZ 2019.
• [16] EPRS 2020, 63. lpp.
• [17] ACVZ 2019.
• [18] Reģionu komitejas atbalstīta nostāja. 2018. gada 8. decembra rezolūcija par KEPS.
• [19] EPRS 2020, 35.–37. lpp.
• [20] EASO, 2020. gada aprīlis; ECRE, “Information Sheets”.
• [21] Piemēram, “Practical guide on the implementation of the Dublin III Regulation”, 2019. gada oktobris.
• [22] OV L 180, 29.6.2013., 31. lpp.
• [23] OV L 239, 15.9.2015., 146. lpp.
• [24] OV L 248, 24.9.2015., 80. lpp.
• [25] OV C 58, 15.2.2018., 9. lpp.
• [26] EDAL, ECT — Rahimi pret Grieķiju, pieteikums Nr. 8687/08, 2011. gada 5. jūlija spriedums: https://www.asylumlawdatabase.eu/en/content/ecthr-rahimi-v-greece-application-no-868708-1.
• [27] Eiropas Komisija, Eiropas migrācijas tīkls, “Impact of Visa Liberalisation on Countries of Destination” (“Vīzu režīma liberalizācijas ietekme uz galamērķa valstīm”), 2019. gada marts: https://ec.europa.eu/home-affairs/sites/homeaffairs/files/00_eu_visa_liberalisation_2019_synthesis_report_en_0.pdf.
• [28] Galīgajā balsošanā piedalījās: Evelyn Regner (priekšsēdētāja), Robert Biedroń (priekšsēdētājas vietnieks), Gwendoline Delbos-Corfield (priekšsēdētājas vietniece), Evelyn Regner (atzinuma sagatavotāja), Elena Kountoura, Eugenia Rodríguez Palop (GUE/NGL), Isabella Adinolfi (pie politiskajām grupām nepiederoša deputāte), Rosa Estaràs Ferragut, Frances Fitzgerald, Cindy Franssen, Lívia Járóka, Arba Kokalari, Elżbieta Katarzyna Łukacijewska, Christine Schneider, Elissavet Vozemberg Vrionidi (PPE), Karen Melchior, Samira Rafaela, María Soraya Rodríguez Ramos, Hilde Vautmans, Chrysoula Zacharopoulou (RE), Robert Biedroń, Vilija Blinkevičiūtė, Heléne Fritzon, Lina Gálvez Muñoz, Maria Noichl, Pina Picierno, Evelyn Regner (S&D), Gwendoline Delbos Corfield, Pierrette Herzberger Fofana, Diana Riba i Giner, Ernest Urtasun (Verts/ALE), Derk Jan Eppink, Andżelika Anna Możdżanowska, Jessica Stegrud (ECR), Simona Baldassarre, Isabella Tovaglieri, Christine Anderson, Annika Bruna (ID) saskaņā ar Reglamenta 209. panta 7. punktu.