ZIŅOJUMS par Padomes Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, īstenošanu, ņemot vērā UNCRPD
3.2.2021 - (2020/2086(INI))
Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
Referente: Katrin Langensiepen
- PASKAIDROJUMS — FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS
- EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
- PILSOŅU BRĪVĪBU, TIESLIETU UN IEKŠLIETU KOMITEJAS ATZINUMS
- SIEVIEŠU TIESĪBU UN DZIMUMU LĪDZTIESĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS
- LŪGUMRAKSTU KOMITEJAS ATZINUMS
- INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
- ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA
PASKAIDROJUMS — FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS
Ir ļoti svarīgi, lai cilvēkiem būtu darbs. Tas ir būtiski, lai iesaistītos saskarsmē ar citiem, iegūtu nepieciešamos finanšu līdzekļus laimīgai un veselīgai dzīvei, īstenotu savu potenciālu un kļūtu par sabiedrības daļu. Taču mums, cilvēkiem ar invaliditāti, sistemātiski tiek atņemtas mūsu tiesības strādāt[1] — tiesības, kas ir aizsargātas un atbalstītas vairākos starptautiskos cilvēktiesību dokumentos un ES Pamattiesību hartā, — un mēs esam izslēgti no darba tirgus. Visā Eiropas Savienībā darba devēji bieži vien labprātāk samaksā naudas sodu, nekā mūs nodarbina.
Oficiālā statistika par invaliditāti ir niecīga, tā lielākoties nav apkopota pēc invaliditātes veida, rases/etniskās izcelsmes, dzimumorientācijas u. c., un nav gandrīz nekādu datu par nodarbinātības veidu, kam cilvēki ar invaliditāti var piekļūt, taču ir zināms, ka ir nodarbināti tikai 50,6 % cilvēku ar invaliditāti (48,3 % sieviešu un 53,3 % vīriešu) salīdzinājumā ar 74,8 % cilvēku bez invaliditātes[2]. Nesenākā pieejamā statistika liecina, ka tikai 20,7 % sieviešu ar invaliditāti ir pilna laika nodarbinātībā salīdzinājumā ar 28,6 % vīriešu ar invaliditāti[3]. Taču šie skaitļi neatklāj, cik daudz cilvēku ir nodarbināti atvērtā darba tirgū, un izslēdz personas ar invaliditāti, kuras atrodas ilgstošas sociālās aprūpes iestādēs un kurām daudz retāk ir darbs vai iespēja jebkādā veiktā tikt iekļautām kopienā. Vairāk datu ir sniegts tālāk.
Lieki piebilst, ka nodarbinātība nav vienīgā joma, kurā ir plaši izplatīta diskriminācija pret mums, cilvēkiem ar invaliditāti. Taču tā pavisam noteikti ir joma, kurā, aizsargājot vienlīdzīgas tiesības un iespējas, var radīt būtiskas pārmaiņas gan pašiem cilvēkiem ar invaliditāti, gan sabiedrībai kopumā.
Mūsu sabiedrības nav viendabīgas. Mums visiem ir atšķirīgas identitātes, spējas, zināšanas un prasmes, un Eiropas Savienībā, kas lepojas ar sevi kā pamattiesību lielāko aizstāvi, līdztiesība un nediskriminēšana būtu jānodrošina ikvienam, tostarp cilvēkiem ar invaliditāti, kuri paši par sevi ir neviendabīga cilvēku grupa ar vairākām vienlaicīgi pastāvošām identitātēm un dažādām spējām.
Taču, neraugoties uz visām mūsu kopīgi noteiktajām vērtībām un līgumiem, mūsu minoritātes, tostarp cilvēki ar invaliditāti, joprojām saskaras ar plašu un sistemātisku viņu tiesību neievērošanu, sākot no izglītības, tiesu iestāžu pieejamības, piekļuves tiesībām seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, tiesībām dzīvot neatkarīgi un neciest no vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas, tiesībām uz pienācīgu dzīves līmeni, sociālo aizsardzību u. tml. Ir laiks mums visiem saprast, ka ikvienam no mums ir vairākas/intersekcionālas identitātes, ka cilvēktiesību ievērošana nav pakalpojums, kas mums būtu jālūdz citiem, bet gan pats minimums, kas mums ir savstarpēji jānodrošina. Mēs esam daudzveidīga sabiedrība, un daudzveidība ir vērtība un priekšrocība, kas palīdzēs mums pārvarēt arvien mainīgās vietējās un globālās problēmas. Mēs, cilvēki ar invaliditāti, ar visiem saviem talantiem un prasmēm esam viens no šādas daudzveidības avotiem.
Viens no visizplatītākajiem tiesību pārkāpumiem, ar kuru mēs, cilvēki ar invaliditāti, saskaramies, ir mūsu līdzdalības ierobežošana. Tāpēc, gatavojot šo ziņojumu, referente lūdza cilvēkus ar invaliditāti un viņu pārstāvības organizācijas izteikties vairākās apspriedēs, kas notika šī gada jūnijā un jūlijā, kā arī faktiskajā ziņojuma sagatavošanas procesā augustā un septembrī. Turklāt, tā kā esam cieši pārliecināti, ka cilvēkiem ar invaliditāti būtu jāspēj ērtāk piekļūt ne tikai mūsu ziņojuma sagatavošanai, bet arī gala rezultātam, esam ziņojumam pievienojuši arī viegli lasāmu daļu. Esam pateicīgi Aurelie Baranger, Christian Takow, Helen Portal, Fanny Lamon un Soufiane El Amrani par viegli lasāmās redakcijas sagatavošanu.
Referente pauž pateicību kolēģiem, kuri piedalījās ieinteresēto personu konsultācijās, proti, šādām personām:
Aurelie Baranger un Christian Takow no Autism-Europe;
Claudia Rustige un Klaus Meyer zu Brickwedde no Bundesarbeitsgemeinschaft Inklusionsfirmen;
Lars Bosselmann un Antoine Fobe no Eiropas Neredzīgo savienības;
Marine Uldry un Haydn Hammersley no Eiropas Invaliditātes foruma;
Natasa Kokic un Frank Sioen no Eiropas Neatkarīgas dzīves tīkla;
Mark Wheatley un Jorge Crespo Garcia no Eiropas Nedzirdīgo savienības;
Helen Portal no Inclusion Europe;
Renee Jopp un Hildur Onnudottir no Starptautiskās spina bifida un hidrocefālijas federācijas un
Laura Marchetti, Marie Fallon Kund un Jonas Bull no Mental Health Europe.
Viņu paustās zināšanas un pieredze saistībā ar svarīgākajiem jautājumiem un problēmām, kas skar cilvēkus ar invaliditāti, un tiesību pārkāpumiem, ar kuriem viņi bieži saskaras, minētajām labajām praksēm un ilgtspējīgiem politikas pasākumiem, kā arī ierosinātajām izmaiņām, ko viņi vēlētos piedzīvot saistībā ar ES politiku un tiesību aktiem, ir ļāvušas mums gūt skaidrāku priekšstatu par faktisko nodarbinātības situāciju un izveidot visaptverošāku prasību sarakstu.
Referente arī vēlas izteikt dziļu pateicību Equinet pārstāvei Dr. Jone Elizondo Urrestarazu, kura sniedza nenovērtējamu ieskatu juridiskajos aspektos un instrumentos ar nodarbinātību saistītās diskriminācijas, ar ko cilvēki ar invaliditāti saskaras ES dalībvalstīs, mazināšanai, kā arī diviem izciliem juristiem no akadēmiskās vides, kuri specializējas invaliditātes jomā, — profesorei Delia Ferri no Īrijas Nacionālās Meinutas universitātes un profesoram Mark Priestley no Līdsas Universitātes, kuri ar mums laipni dalījās savās īpašajās zināšanās un priekšlikumos attiecībā uz cilvēku ar invaliditāti tiesību aizsardzību. Referente vēlas pateikties arī Eiropas tīklam pret rasismu (ENAR), Eiropas Romu tautas organizāciju (ERGO) tīklam, asociācijai ILGA-Europe un Starptautiskās sadarbības platformai bez dokumentiem esošu migrantu jautājumos (PICUM) par savu rakstisko pienesumu atsūtīšanu, kuros uzsvērtas problēmas attiecībā uz intersekcionālo diskrimināciju. Visbeidzot, referente pateicas par iespēju apspriesties ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ekspertiem saistībā ar līdztiesības datu izmantošanu un vākšanu.
Visi minētie kolēģi piekrita, ka ir ļoti svarīgi, lai cilvēkiem būtu darbs. Kā izteicās daži no viņiem: "Darbs, kas sniedz gandarījumu, pavisam noteikti ir viena no spēcīgākajām iekļautības izpausmēm. Tas ir labi gan cilvēkam, kurš ir nodarbināts, gan arī kolēģiem, kuri redz, kā iekļautība darbojas".[4]; "Izglītība un nodarbinātība ir būtiski svarīgas neatkarīgai dzīvei".[5]; "Darbs un nodarbinātība ļauj būt pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem un kolēģiem, nevis pabalstu saņēmējiem. Cilvēki rod pašizpausmi darbā un jēgpilnā ieguldījumā darba dzīvē".[6]; "Ideālā pasaulē darbs un nodarbinātība nozīmētu iespējas, neatkarību un pilnīgu iekļaušanu sabiedrībā. Man šķiet, tieši uz to mums būtu jātiecas"[7].
Referente cer, ka mēs jau drīzā nākotnē saskatīsim ieguvumus, ko sniedz iekļaujošas darbvietas un dzīvošana iekļaujošā sabiedrībā, un ka mēs kopīgi padarīsim ES oficiālo saukli "Vienoti daudzveidībā" par realitāti. Taču darba vēl ir daudz. Mēs ceram, ka jūs visi palīdzēsiet mums šo mērķi sasniegt.
Tas ir Eiropas Parlamenta ziņojums.Eiropas Parlamentā pieņem svarīgus lēmumus |
|
Eiropas Savienību veido 27 valstis.Mēs to saucam par ES.Tās ir apvienojušās, lai kļūtu spēcīgākas |
|
ES nosaka tiesību aktus un darbības par to, kas ir svarīgs Šis ziņojums ir par darba situāciju |
|
Pārāk daudziem cilvēkiem ar invaliditāti |
|
Tas nozīmē, ka viņi nevar būt kopienas daļa.Tas nozīmē, ka viņi ir nabadzīgāki.Tas nozīmē, ka viņi nevar parādīt, |
|
|
Pārāk daudziem cilvēkiem ar invaliditāti |
Sievietēm ar invaliditāti ir lielākas problēmas.Sievietēm ar invaliditāti ir grūtāk atrast darbu |
|
Sievietes ar invaliditāti bieži cieš |
|
Cilvēkiem ar invaliditāti var arī būt grūti |
|
Cilvēki ar invaliditāti, kuriem ir atšķirīga dzimumorientācija, |
|
Mēs vēlamies to mainīt.Mēs uzrakstījām šo ziņojumu, |
|
|
Mēs vēlamies šādas pārmaiņas: |
|
Mēs vēlamies invaliditātes kvotu Eiropas Savienībā. |
Mēs vēlamies, lai uzņēmumi nodrošinātu saprātīgus pielāgojumus. |
|
Mēs vēlamies, lai cilvēki ar invaliditāti |
|
Mēs vēlamies, lai cilvēki ar invaliditāti |
|
Mēs vēlamies sabiedrību, |
CILVĒKU AR INVALIDITĀTI NODARBINĀTĪBAS SITUĀCIJA
SKAITĻOS
Lai apliecinātu smagās sekas, ko rada cilvēku ar invaliditāti nevienlīdzība un diskriminācija darba tirgū, referente vēlas vērst uzmanību uz jaunākajiem pieejamajiem aptaujas konstatējumiem un izpētes rezultātiem, kas arī apliecina neviendabīgumu un daudzveidību minētajā grupā.
Cilvēku ar invaliditāti bezdarba līmenis (17,1 %) ir gandrīz divreiz lielāks nekā vispārējā sabiedrībā (10,2 %)[8], un neatkarīgi no kvalifikācijas cilvēku ar invaliditāti bezdarbs saglabājas ilgāk nekā cilvēkiem bez invaliditātes.
Visaugstākais bezdarba līmenis ir starp jauniešiem ar invaliditāti (vecuma grupā no 16 līdz 24 gadiem), no kuriem bez darba ir 24,9 % salīdzinājumā ar 16,6 % sabiedrībā kopumā, un tas nenovēršami ir saistīts ar izglītības iespējām.[9]
Sievietes ar invaliditāti, kas Eiropas Savienībā veido 16 % no kopējā sieviešu skaita un 60 % no kopējā personu ar invaliditāti skaita, joprojām saskaras ar daudzkāršu un intersekcionālu diskrimināciju visās dzīves jomās. Tikai 20,7 % sieviešu ar invaliditāti ir pilna laika nodarbinātībā salīdzinājumā ar 28,6 % vīriešu ar invaliditāti[10]. Ekonomiskās neaktivitātes līmenis starp sievietēm ar invaliditāti ir vairāk nekā divas trešdaļas no kopējā sieviešu skaita darbspējas vecumā (16–64 gadi).
Plašākā Eiropā ir vairāk nekā 30 miljoni neredzīgu un vājredzīgu personu, to vidējais bezdarba līmenis ir 75 % — starp sievietēm pat augstāks — un izraisa viņu sociālo atstumtību un nabadzību[11].
ES ir aptuveni viens miljons nedzirdīgu zīmju valodas lietotāju un 51 miljons vājdzirdīgu cilvēku, no kuriem daudzi arī izmanto zīmju valodu[12] un kuru bezdarba līmenis nav pietiekami pētīts un ziņots.
ES ir aptuveni septiņi miljoni cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem, kuru nodarbinātības līmenis ir ļoti zems[13].
Aplēses liecina, ka visā Eiropā ir nodarbināti tikai aptuveni 10 % personu ar autiskā spektra traucējumiem, lielākoties nepilna laika un zemu atalgotās darbvietās, mazkvalificētos amatos vai aizsargātā vidē[14].
29,5 % sieviešu un 27,5 % vīriešu[15] ar invaliditāti ES ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam salīdzinājumā ar 22,4 % visā sabiedrībā. Cilvēki ar invaliditāti biežāk saskaras ar nodarbinātu personu nabadzību nekā cilvēki bez invaliditātes (11 % salīdzinājumā ar 9,1 %)[16] — to izraisa ar invaliditāti saistītās papildu izmaksas, piemēram, par veselības aprūpi, loģistikas un cilvēku atbalstu, kā arī tas, ka viņi pelna mazāk nekā viņu kolēģi līdzvērtīgā amatā un retāk saņem paaugstinājumu[17], turklāt zaudē invaliditātes pabalstus, uzsākot darbu. Nabadzības risks ir izteiktāks tiem, kuru invaliditātes pakāpe ir smagāka.
Nesamērīga daļa cilvēku ar invaliditāti ir bezpajumtnieki[18], un cilvēkiem ar invaliditāti ir paaugstināts risks kļūt par bezpajumtniekiem[19].
Tiek uzskatīts, ka intersekcionālās diskriminācijas kumulatīvo seku dēļ romu personas ar invaliditāti biežāk saskaras ar šķēršļiem, pieredz lielāku bezdarbu, spēcīgāku nabadzību un vājāku piekļuvi izglītībai un pakalpojumiem nekā viņu līdzbiedri bez invaliditātes.[20]
LGBTI ar invaliditāti saskaras ar papildu šķēršļiem nodarbinātībā — 16 % no viņiem ziņo par atteiktu darbu vai paaugstinājumu amatā viņu identitātes dēļ salīdzinājumā ar 10 % no LGBTI darbiniekiem kopumā. Ceturtā daļa LGBTI personu ar invaliditāti ir saskārušās ar nicinošām piezīmēm, iebiedēšanu, ļaunprātīgu izmantošanu un seksuālās orientācijas atklāšanu bez pašu piekrišanas.[21]
Nesena ES mēroga aptauja, kurā piedalījās cilvēki ar invaliditāti, liecina, ka 96 % no viņiem uzskata piekļuvi atvērtam darba tirgum par nepienācīgu vai tādu, kurā vajadzīgi uzlabojumi; tikai 10 % no viņiem uzskata, ka spēkā esošie tiesību akti pietiekami aizsargā cilvēkus ar invaliditāti pret diskrimināciju atvērtā darba tirgū, savukārt 18 % nezināja par tādu tiesību aktu esamību savā valstī, kas viņus aizsargātu pret diskrimināciju.[22]
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par Padomes Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, īstenošanu, ņemot vērā UNCRPD
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (Harta),
– ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un tās stāšanos spēkā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,
– ņemot vērā UNCRPD komitejas vispārīgās piezīmes par UNCRPD īstenošanu, jo īpaši 2014. gada 22. maija vispārīgo 2. piezīmi (2014) par piekļūstamību, 2016. gada 26. augusta 3. vispārīgo piezīmi (2016) par sievietēm un meitenēm ar invaliditāti, 2017. gada 27. oktobra 5. vispārīgo piezīmi (2017) par neatkarīgu dzīvi un iekļaušanu kopienā un 2018. gada 26. aprīļa 6. vispārīgo piezīmi (2018) par līdztiesību un nediskriminēšanu,
– ņemot vērā UNCRPD komitejas 2015. gada 2. oktobra noslēguma apsvērumus par Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu,
– ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,
– ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam (ANO Programma 2030. gadam) un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),
– ņemot vērā ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu,
– ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,
– ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),
– ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru (ESTP),
– ņemot vērā "Eiropa 2020" mērķrādītāju saistībā ar nabadzības un sociālās atstumtības novēršanu,
– ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju ("Nodarbinātības vienlīdzības direktīva")[23],
– ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības[24],
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes Direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426) un 2009. gada 2. aprīļa nostāju attiecībā uz to[25],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 26. oktobra Direktīvu (ES) 2016/2102 par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu un mobilo lietotņu piekļūstamību[26],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 17. aprīļa Direktīvu (ES) 2019/882 par produktu un pakalpojumu piekļūstamības prasībām[27],
– ņemot vērā regulas, kurās paredzēti noteikumi par ES finansējuma programmām daudzgadu finanšu shēmas ietvaros, jo īpaši par Eiropas Sociālo fondu (ESF), Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF), Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), programmu "Erasmus" un Taisnīgas pārkārtošanās fondu, kas sniedz ES finansiālo palīdzību, lai uzlabotu cilvēku ar invaliditāti situāciju,
– ņemot vērā Padomes 1989. gada 12. jūnija Direktīvu 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā[28], jo īpaši darba devēja pienākumu nodrošināt darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību visos ar darbu saistītajos aspektos un to, ka, lai izpildītu šo pienākumu, viņi darba ņēmējiem nevar radīt finansiālas izmaksas,
– ņemot vērā Komisijas 2010. gada 15. novembra paziņojumu "Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020) — atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem" (COM(2010)0636) (Stratēģija invaliditātes jomā),
– ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 2. februāra darba dokumentu "Progresa ziņojums par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā (2010–2020) īstenošanu”" (SWD(2017)0029),
– ņemot vērā Komisijas 2018. gada 22. jūnija ieteikumu par līdztiesības veicināšanas iestāžu standartiem[29],
– ņemot vērā Komisijas 2013. gada izmēģinājuma projektu par ES invaliditātes karti,
– ņemot vērā 2020. gada 8. jūlija rezolūciju par personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem un viņu ģimeņu tiesībām Covid-19 krīzes laikā[30],
– ņemot vērā 2020. gada 18. jūnija rezolūciju par Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā pēc 2020. gada[31],
– ņemot vērā 2018. gada 11. novembra rezolūciju par sieviešu ar invaliditāti stāvokli[32],
– ņemot vērā 2017. gada 30. novembra rezolūciju par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu[33],
– ņemot vērā 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot Personu ar invaliditāti tiesību komitejas noslēguma apsvērumiem[34],
– ņemot vērā 2015. gada 20. maija rezolūciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas Personu ar invaliditāti tiesību komitejas jautājumu sarakstu saistībā ar Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu[35],
– ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)[36],
– ņemot vērā 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus[37],
– ņemot vērā 1988. gada 17. jūnija rezolūciju par zīmju valodām nedzirdīgajiem[38], 1998. gada 18. novembra rezolūciju par zīmju valodām[39] un 2016. gada 23. novembra rezolūciju par zīmju valodām un profesionāliem zīmju valodas tulkiem[40],
– ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai[41],
– ņemot vērā 2019. gada 16. janvāra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2017. gadā[42],
– ņemot vērā 2016. gada 15. septembra rezolūciju par Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, piemērošanu[43],
– ņemot vērā Parlamenta politikas departamenta A attiecīgos pētījumus, jo īpaši 2017. gada pētījumu "Strādājošo sieviešu ar invaliditāti diskriminācija un piekļuve nodarbinātībai" un 2015. gada pētījumu "Saprātīgs pielāgojums un aizsargātas darbnīcas cilvēkiem ar invaliditāti. Izmaksas un atdeve no ieguldījumiem",
– ņemot vērā Eiropas parlamentārās izpētes dienesta attiecīgos pētījumus, jo īpaši 2016. gada Eiropas īstenošanas novērtējumus "ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošana ES" un "ES publiskās pārvaldes pienākumi saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām",
– ņemot vērā ES Tiesas augošo judikatūru attiecībā uz Direktīvas 2000/78/EK interpretāciju,
– ņemot vērā Eiropas Ombuda 2018. un 2019. gada ziņojumus,
– ņemot vērā Eiropas Ombuda stratēģisko izmeklēšanu par to, kā Komisija nodrošina personu ar invaliditāti piekļuvi tās tīmekļa vietnēm (OI/6/2017/EA), par Komisijas attieksmi pret personām ar invaliditāti ES personāla kopīgajā veselības apdrošināšanas shēmā (OI/4/2016/EA) un izmeklēšanas lēmumu apvienotajās lietās 1337/2017/EA un 1338/2017/EA par kandidātu ar redzes traucējumiem piekļuvi ES civildienesta ierēdņu darbinieku atlases procedūrām, ko rīko Eiropas Personāla atlases birojs,
– ņemot vērā Eiropas Ombuda pašiniciatīvas pētījumu par pamattiesību ievērošanu ES kohēzijas politikas īstenošanā (OI/8/2014/AN),
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par Eiropas Savienības programmu veidošanu invaliditātes tiesību jomā 2020.–2030. gadam,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras tematiskos ziņojumus, tostarp biļetenus par koronavīrusa pandēmiju,
– ņemot vērā prakses apkopojumu par līdztiesības datiem un pamatnostādnes par līdztiesības datu vākšanas un izmantošanas uzlabošanu (Līdztiesības datu pamatnostādnes), ko sagatavojusi ES Augsta līmeņa grupas nediskriminācijas, līdztiesības un dažādības jautājumos apakšgrupa līdztiesības datu jautājumos,
– ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta dzimumu līdztiesības indeksu,
– ņemot vērā ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām,
– ņemot vērā personas ar invaliditāti pārstāvības organizāciju, jo īpaši Autism Europe, Bundesarbeitsgemeinschaft Inklusionsfirmen, Eiropas Neredzīgo savienības, Eiropas Invaliditātes foruma, Eiropas Neatkarīgas dzīves tīkla, Eiropas Nedzirdīgo savienības, Inclusion Europe, Starptautiskās spina bifida un hidrocefālijas federācijas un Mental Health Europe ziņojumus un ieteikumus, kā arī Equinet un personu ar invaliditāti tiesību jomā strādājošo akadēmiķu ziņojumus un ieteikumus,
– ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,
– ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus,
– ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A9‑0014/2021),
A. tā kā personām ar invaliditāti[44] ir tiesības uz pilnīgu līdzdalību darba tirgū un sabiedrības dzīvē, bet ES pamattiesības viņiem bieži tiek liegtas; tā kā viņi ir daudzējādā ziņā atstumti no atvērtā darba tirgus un viņiem ir liegtas tiesības strādāt vienlīdzīgi ar citiem vai viņiem ir lielas grūtības panākt vienlīdzīgu piekļuvi darba tirgum un vienlīdzīgus nosacījumus dalībai tajā;
B. tā kā personas ar invaliditāti joprojām saskaras ar daudzējādu un intersekcionālu diskrimināciju un nelabvēlīgu situāciju, kuras pamatā ir viņu invaliditāte, kā arī viņu dzimums, rase, etniskā piederība, vecums, reliģija vai ticība, dzimumorientācija, migrācijas statuss vai sociālekonomiskais stāvoklis, tostarp viņu izglītības līmenis; tā kā diskriminācija ir dažādos darba cikla posmos, sākot ar pieņemšanu darbā, kas var izraisīt personu ar invaliditāti sociālo atstumtību; tā kā diskriminācija un darbvietu daudzveidības trūkums rada ievērojamus zaudējumus cilvēkiem un izmaksas ekonomikā;
C. tā kā harta aizliedz jebkāda veida diskrimināciju, tostarp diskrimināciju invaliditātes dēļ, un atzīst personu ar invaliditāti tiesības[45];
D. tā kā 2010. gada decembrī ES kļuva par UNCRPD dalībnieci un 2011. gada janvārī konvencija stājās spēkā attiecībā uz ES; tā kā UNCRPD ir saistoša ES, tās iestādēm un dalībvalstīm, kurām ir tiešs pienākums to pilnībā īstenot, tostarp tās 27. pantu par darbu un nodarbinātību; tā kā kopš tās pieņemšanas ir gūti daži, bet ne pietiekami panākumi UNCRPD mērķu sasniegšanā;
E. tā kā tādēļ ES ir pienākums rīkoties tādā veidā, kas ir saderīgs ar UNCRPD, un Eiropas Savienības Tiesas (EST) pienākums ir interpretēt ES tiesību aktus, tostarp Nodarbinātības vienlīdzības direktīvu, tādā veidā, kas ir saderīgs ar UNCRPD;
F. tā kā UNCRPD atbalsta invaliditātes cilvēktiesību un sociālā konteksta modeli, nevis invaliditātes medicīnisko modeli; tā kā UNCRPD prasa nodrošināt iekļaujošu līdztiesību personām ar invaliditāti; tā kā UNCRPD atzīst personu ar invaliditāti tiesības strādāt vienlīdzīgi ar citiem, brīvi izvēlēties profesiju, tikt pieņemtiem un strādāt atvērtā, iekļaujošā un pieejamā darba vidē;
G. tā kā saskaņā ar UNCRPD noteikto definīciju un prasībām saprātīgi pielāgojumi ir vērsti uz kāda indivīda konkrētajām vajadzībām, savukārt pozitīva rīcība attiecas uz visu to personu grupu, kuras varētu tikt diskriminētas; tā kā abu veidu pasākumi ir nepieciešami, lai sekmētu darbvietu daudzveidības sasniegšanu un nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti var līdztiesīgi izmantot savas tiesības strādāt; tā kā trūkst skaidru ES pamatnostādņu attiecībā uz saprātīgiem pielāgojumiem, ko darba devēji nespēj pietiekami saprast un kas bieži vien nav pieejami vai ir nepietiekami; tā kā saprātīgi pielāgojumi, kas atbilst darba ņēmēju ar invaliditāti vajadzībām, būtiski ietekmē viņu darba kvalitāti un karjeras iespējas, kā arī darba ilgtspēju;
H. tā kā viens no personu ar invaliditāti nodarbinātības galvenajiem aspektiem ir to līdzdalība kopienas dzīvē un pāreja no iestāžu uz kopienas sniegtu atbalstu; tā kā deinstitucionalizācijas process dalībvalstīs ir jāpabeidz, jo personām ar invaliditāti ir tiesības dzīvot sabiedrībā un būt tajā pilnībā iekļautiem; tā kā deinstitucionalizācija dažādās dalībvalstīs nenoris vienlīdz sekmīgi un, neraugoties uz politikas jomu ieviešanu un ievērojamu līdzekļu piešķiršanu ES, aprūpes iestādēs joprojām dzīvo viens miljons cilvēku;
I. tā kā Nodarbinātības vienlīdzības direktīva ("direktīva"), kas stājās spēkā 2000. gadā, pašreiz ir galvenais ES juridiskais instruments, kas aizsargā personas ar invaliditāti pret diskrimināciju; tā kā līdztiesības un nediskriminācijas nodrošināšana ir ES un tās dalībvalstu kopīga kompetence;
J. tā kā direktīva tikai daļēji ir saskaņota ar UNCRPD, jo tajā nav ietverts invaliditātes cilvēktiesību modelis, tā nevēršas pret diskrimināciju, kuras pamatā ir pieņemtā invaliditāte vai turpmāka invaliditāte, tās uzmanības lokā nav intersekcionāla diskriminācija, tajā nav prasīts, lai dalībvalstis pieņemtu pozitīvas rīcības pasākumus, tā attiecas tikai uz nodarbinātību, nodarbošanos un arodapmācību, bet neattiecas uz visām dzīves jomām, kā to nosaka UNCRPD, tā nerisina pārvietošanās brīvības jautājumus nodarbinātības nolūkā, tā neprasa izveidot neatkarīgus uzraudzības mehānismus, tā neparedz personu ar invaliditāti un to pārstāvības organizāciju sistēmisku iesaistīšanos uzraudzības procesā, kā arī neietver pienākumu vākt sadalītus datus;
K. tā kā direktīva juridiski neuzliek dalībvalstīm par pienākumu izraudzīties līdztiesības veicināšanas struktūras, kas vērstos pret diskrimināciju invaliditātes dēļ, un tas rada ievērojamas problēmas, jo līdztiesības veicināšanas iestādēm ir būtiska nozīme direktīvu vienlīdzīgas attieksmes jomā īstenošanā konkrētās vietās, pamatojoties uz to pilnvarām, piemēram, saistībā ar dzimumu, rasi un etnisko piederību;
L. tā kā salīdzināmu datu par līdztiesību vākšanai ir būtiska nozīme ar pierādījumiem pamatotas politikas veidošanā un lēmumu pieņemšanā; tā kā trūkst oficiālu statistikas datu, jo īpaši par personām ar invaliditāti, kas dzīvo aprūpes iestādēs, un par tādām iezīmēm kā viņu rase/etniskā izcelsme vai dzimumorientācija, kas arī ir norādīts pamatnostādnēs par datiem attiecībā uz līdztiesību; tā kā Regula (ES) 2019/1700[46] būtiski uzlabos situāciju saistībā ar mājsaimniecību apsekojumu datiem attiecībā uz nodarbinātību, datiem, kas sadalīti pa invaliditātes veidiem, un datiem par izcelsmes valsti (pirmo un otro paaudzi), un paredz ievadpētījumus par personām, kas uzturas aprūpes iestādēs; tā kā joprojām ir nepilnības un tās būtu jānovērš;
M. tā kā tikai 50,6 % personu ar invaliditāti ir nodarbinātas salīdzinājumā ar 74,8 % personu bez invaliditātes[47]; tā kā šajā statistikā nav iekļautas personas ar invaliditāti, kas dzīvo aprūpes iestādēs vai tiek uzskatītas par darbnespējīgām[48]; tā kā šie skaitļi nesniedz informāciju par nodarbinātības veidu, kvalitāti un nosacījumiem, piemēram, vai nodarbinātība tiek nodrošināta atvērtā darba tirgū un vai tiek garantēts darba ņēmēja statuss, kas ļauj izmantot darba tiesības un nosaka minimālo darba samaksu; tā kā personas ar invaliditāti ir daudzveidīga grupa un bieži saskaras ar intersekcionālu diskrimināciju, kuras kumulatīvajām sekām ir būtiska ietekme uz nodarbinātību;
N. tā kā dažās dalībvalstīs persona ar invaliditāti lielākoties ir nodarbinātas aizsargātās darbnīcās; tā kā šādām aizsargātām darbnīcā jāveicina pēc iespējas drīzāka integrācija, rehabilitācija un iekļaušanās atvērtā darba tirgū; tā kā aizsargātas darbnīcas bieži vien ir nošķirta vide, kurā darba ņēmējiem ar invaliditāti nav darba ņēmēja statusa, ir liegtas darba tiesības vai garantēta minimālā darba samaksa; tā kā tas nepārprotami ir UNCRPD pārkāpums; norāda, ka dažās dalībvalstīs aizsargātas darbnīcas pašreiz izmanto kā mehānismu iekļaušanai atvērtā darba tirgū; tā kā Eiropas mēroga pētījumi par aizsargāto darbnīcu (ko dažkārt dēvē arī par aizsargātu nodarbinātību) īpatnībām un daudzveidību varētu palīdzēt apzināt paraugpraksi, veicināt apspriedes un nodrošināt atbilstību ES tiesību aktiem un UNCRPD; tā kā atbalstītas nodarbinātības iekļaujošie modeļi, ja tie pamatojas uz tiesībām un ir atzīti par nodarbinātību, var nodrošināt, ka tiek ievērotas personu ar invaliditāti tiesības, un sekmēt integrāciju un iekļaušanos atvērtā darba tirgū;
O. tā kā personu ar invaliditāti bezdarba līmenis (17,1 %) ir gandrīz divreiz augstāks nekā sabiedrībā kopumā (10,2 %)[49], un neatkarīgi no kvalifikācijas cilvēki ar invaliditāti paliek bez darba ilgāk nekā cilvēki bez invaliditātes;
P. tā kā visaugstākais bezdarba līmenis ir starp jauniešiem ar invaliditāti (vecumā no 16 līdz 24 gadiem) — 24,9 % salīdzinājumā ar 16,6 % sabiedrībā kopumā; tā kā šī atšķirība ir nesaraujami saistīta ar izglītības iespējām;
Q. tā kā ievietes ar invaliditāti, kas Eiropas Savienībā veido 16 % no kopējā sieviešu skaita un 60 % no kopējā personu ar invaliditāti skaita, joprojām saskaras ar daudzējādu un intersekcionālu diskrimināciju visās dzīves jomās; tā kā ekonomiskās neaktivitātes līmenis starp sievietēm ar invaliditāti ir vairāk nekā par divām trešdaļā augstāks nekā starp sievietēm darbspējas vecumā (16–64 gadus vecām) kopumā; tā ka tikai 20,7 % sieviešu ar invaliditāti ir pilna laika nodarbinātībā salīdzinājumā ar 28,6 % vīriešu ar invaliditāti;
R. tā kā sievietes galvenokārt ir atbildīgas par mājsaimniecību un sievietes veido lielāko daļu personu ar invaliditāti aprūpētāju; tā kā vientuļajām mātēm, kas aprūpē bērnus ar invaliditāti, ir nopietns risks kļūt par nabadzības un sociālās atstumtības upuriem; tā kā diskriminācija vecuma dēļ, kā arī iespējamie stereotipi un šķēršļi ietekmē visas vecuma grupas; tā kā vecāka gadagājuma sievietes ar invaliditāti bieži vien ir vienīgās aprūpētājas ģimenes locekļiem ar invaliditāti; tā kā tas tieši ietekmē viņu neaizsargātību pret nabadzību un sociālo atstumtību, kā arī piekļuvi darbam un profesionālo izaugsmi un var negatīvi ietekmēt viņu nodarbinātības apstākļus;
S. tā kā plašākā Eiropā ir vairāk nekā 30 miljonu neredzīgu un vājredzīgu personu; tā kā vidējais bezdarba līmenis starp tiem ir 75 % — starp sievietēm pat augstāks — un izraisa viņu sociālo atstumtību un nabadzību[50]; tā kā ES ir aptuveni viens miljons nedzirdīgu zīmju valodas lietotāju un 51 miljons vājdzirdīgu cilvēku, no kuriem daudzi arī izmanto zīmju valodu un kuru bezdarba līmenis nav pietiekami pētīts un ziņots; tā kā ES ir aptuveni septiņi miljoni cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem, kuru nodarbinātības līmenis ir ievērojami zemāks nekā sabiedrībā kopumā[51]; tā kā aplēses liecina, ka visā Eiropā ir nodarbināti tikai aptuveni 10 % personu ar autiskā spektra traucējumiem, lielākoties nepilna laika un zemu atalgotās darbvietās, mazkvalificētos amatos vai aizsargātā vidē[52];
T. tā kā ES starp personām ar invaliditāti 29,5 % sieviešu un 27,5 % vīriešu ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam salīdzinājumā ar 22,4 % sabiedrībā kopumā; tā kā personas ar invaliditāti biežāk saskaras ar nodarbinātu personu nabadzību nekā personas bez invaliditātes (11 % salīdzinājumā ar 9,1 %) ar invaliditāti saistīto papildu izmaksu dēļ, piemēram, par veselības aprūpi un par loģistikas un ar cilvēkresursiem saistītu atbalstu, kā arī tāpēc, ka tās zaudē invaliditātes pabalstus, uzsākot darbu, pelna mazāk nekā viņu kolēģi līdzvērtīgā amatā un retāk saņem paaugstinājumu[53]; tā kā nabadzības risks ir izteiktāks tiem, kuru invaliditātes pakāpe ir smagāka;
U. tā kā nesamērīgi daudz personu ar invaliditāti ir bez pajumtes un tām ir lielāks risks kļūt par bezpajumtniekiem; tā kā bezpajumtniekiem var rasties invaliditāte, piemēram, tikt amputēti locekļi, viņu dzīves apstākļu radītā riska dēļ;
V. tā kā tiek uzskatīts, ka intersekcionālas diskriminācijas kumulatīvo seku dēļ romu personas ar invaliditāti biežāk saskaras ar šķēršļiem, tās daudzējādā ziņā skar bezdarbs un nabadzība un tām ir mazāk iespēju piekļūt izglītībai un pakalpojumiem nekā viņu līdzbiedriem bez invaliditātes[54];
W. tā kā LGBTI personas ar invaliditāti saskaras ar papildu šķēršļiem nodarbinātības ziņā, 16 % ziņotāju ir atteikušies no darba piedāvājuma vai paaugstinājuma viņu identitātes dēļ salīdzinājumā ar 10 % starp LGBTI personām kopumā; tā kā ceturtā daļa LGBTI personu ar invaliditāti ir saskārušās ar nicinošām piezīmēm, iebiedēšanu, ļaunprātīgu izmantošanu un seksuālās orientācijas atklāšanu bez pašu piekrišanas[55];
X. tā kā nesen veikta ES mēroga aptauja, kurā piedalījās cilvēki ar invaliditāti, liecina, ka 96 % uzskata, ka piekļuvi atvērtam darba tirgum ir nepietiekama vai būtu jāuzlabo; tikai 10 % uzskata, ka spēkā esošie tiesību akti pietiekami aizsargā cilvēkus ar invaliditāti pret diskrimināciju atvērtā darba tirgū, savukārt 18 % nezina, ka viņu valstī ir tiesību akti, kas aizsargātu viņus pret diskrimināciju[56];
Y. tā kā šie dati liecina, ka ES stratēģijā invaliditātes jomā (2010–2020) nav pietiekami uzsvērta personu ar invaliditāti nodarbinātība un intersekcionālā diskriminācija, kas tās skar;
Z. tā kā aizskaroša izturēšanās darbavietā, tostarp seksuāla uzmākšanās un represijas par ziņošanu, kavē piekļūt darbam un nodarbinātībai, saglabāt darbavietu, kā arī nenodrošina vienlīdzīgas karjeras iespējas, jo īpaši sievietēm ar invaliditāti;
AA. tā kā personu ar invaliditāti nelabvēlīgā situācija, atstumtība un diskriminācija darba tirgū nav atsevišķa problēma, bet ir savstarpēji saistīta ar iekļaujošas izglītības trūkumu, tostarp jau agrīnā bērnībā; mūžizglītība, tostarp arodapmācība; šķēršļi, segregācija un diskriminācija mājokļu un veselības jomā; transporta un citu pakalpojumu un produktu pieejamības trūkums; tā kā tādēļ ir vajadzīga sarežģīta pieeja un visaptveroši pasākumi situācijas uzlabošanai;
AB. tā kā pasākumi garīgās labjutības veicināšanai, kā arī garīgās veselības traucējumu un psihosociālās invaliditātes novēršanai darba vietā ir īpaši svarīgi;
AC. tā kā darba vietu, transports un atbalsta pakalpojumu, jo īpaši personiskās palīdzības, un sabiedrības kopumā pieejamība ir būtiska, lai personas ar invaliditāti varētu efektīvi izmantot savas tiesības uz neatkarīgu dzīvi un darbu; tā kā dalībvalstīm būtu arī jāatbalsta tādas apbūvētas vides izveide, kurā nav šķēršļu; tā kā pēc Direktīvas (ES) 2019/882 par produktu un pakalpojumu piekļūstamības prasībām transponēšanas notiks ievērojami uzlabojumi virzībā uz sabiedrību bez šķēršļiem, un tā kā tādēļ tās transponēšana ir jāveic laikus un cieši jāuzrauga;
AD. tā kā politika, kas paredz atcelt pabalstus, tiklīdz persona ar invaliditāti sāk strādāt apmaksātu darbu, paaugstina risku un stresu un ir būtisks šķērslis piekļuvei darbam, kā arī sociāli netaisnīga, jo neņem vērā to, ka invaliditātes dēļ dzīvošanas izmaksas ir augstākas;
AE. tā kā dažādas invaliditātes definīcijas, invaliditātes novērtējuma dažādība un atšķirīgās un bieži vien neskaidrās klasifikācijas metodes, ko izmanto dalībvalstīs, kā arī invaliditātes statusa savstarpējas atzīšanas trūkums apgrūtina personu ar invaliditāti pārvietošanās brīvību ES teritorijā;
AF. tā kā ir būtiska izpratnes veicināšana, lai darba devēji un darba ņēmēji varētu pienācīgi rīkoties un reaģēt, pamatojoties uz zināšanām par saviem pienākumiem un tiesībām nediskriminācijas jomā;
AG. tā kā jaunām tehnoloģijām, jo īpaši mākslīgā intelekta sistēmām, ir potenciāls izstrādāt efektīvu, pieejamu un nediskriminējošu darbā pieņemšanas kārtību, bet neiekļaujošu tehnoloģiju attīstība varētu radīt risku vairot šķēršļus un diskriminācijas veidus; tā kā UNCRPD 9. pantā ietverta prasība par piekļuvi informācijai, kā arī piekļuvi sakaru tehnoloģijām un sistēmām ar līdztiesīgiem nosacījumiem,
1. aicina ES iestādes un dalībvalstis atkārtoti apstiprināt apņemšanos īstenot iekļaujošu līdztiesību attiecībā uz personām ar invaliditāti un pilnībā īstenot UNCRPD, tostarp 27. pantu par darbu un nodarbinātību; šajā nolūkā aicina tās pastiprināt centienus un censties izveidot iekļaujošu, piekļūstamu un nediskriminējošu darba tirgu, izmantojot visaptverošu aprites cikla politikas pieeju attiecībā uz personām ar invaliditāti un sabiedrību kopumā saskaņā ar ES Līgumiem un tiesībām, kas izklāstītas Eiropas sociālo tiesību pīlārā, kā arī starptautiskajām vērtībām, kuras ietvertas ANO Programmā 2030. gadam un IAM; aicina ES un tās dalībvalstis ratificēt UNCRPD Fakultatīvo protokolu;
2. uzskata, ka pēc iespējas drīzāk ir jāpārskata Nodarbinātības vienlīdzības direktīva, lai to pilnībā saskaņotu ar UNCRPD noteikumiem un īstenotu līdzdalības procesu, kura mērķis ir nodrošināt personu ar invaliditāti pārstāvības organizāciju tiešu un pilnīgu iesaistīšanos;
Iekļaujošai un piekļūstamai darba vietai
3. aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt vispārējus dizaina standartus un pamatnostādnes attiecībā uz vides, programmu, pakalpojumu un produktu, tostarp darba vietu, aprīkojuma un iekārtu, piekļūstamību, lai tos varētu izmantot visi;
4. aicina dalībvalstis nodrošināt saprātīgus pielāgojumus personu ar invaliditāti darba vietā, neradot darba ņēmējiem nekādas izmaksas; aicina Komisiju sagatavot skaidras ES pamatnostādnes par saprātīgiem pielāgojumiem, precizējot, kādi tie var būt atbilstoši personas vajadzībām, lai direktīvas 5. pantu varētu efektīvi transponēt valsts tiesību aktos; aicina Komisiju uzsākt pārkāpuma procedūras un mudināt dalībvalstis nodrošināt, ka ir ieviesta sankciju sistēma, kas ļauj vērsties pret to, ka netiek nodrošināti saprātīgi pielāgojumi, jo arī tā ir diskriminācija; uzskata, ka Parlaments varētu izmantot iespēju aicināt Komisiju uzsākt šādas pārkāpumu procedūras; aicina dalībvalstis sagatavot atbalsta un norādījumu materiālus un nodrošināt darba devējiem, atbildīgajām personām, darba ņēmējiem un personām ar invaliditāti atbilstošu apmācību pieejamā veidā, lai pilnveidotu vajadzīgās zināšanas, prasmes un izpratni par saprātīgu pielāgojumu praktisku īstenošanu, turklāt tādējādi kliedējot mītus par pielāgojumu pārmērīgi augstajām izmaksām;
5. pauž dziļu nožēlu par Padomes Direktīvas 2000/78/EK nevienmērīgo un nepietiekamo piemērošanu dažās dalībvalstīs, kuras nespēj efektīvi un vienoti uzraudzīt situāciju un sodīt par pastāvīgiem ES tiesību aktu pārkāpumiem;
6. norāda, ka visu cilvēku tiesības uz līdztiesību likuma priekšā un aizsardzība pret diskrimināciju ir vispārējas tiesības, kas atzītas Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā, ANO Konvencijā par sieviešu visu veidu diskriminācijas izskaušanu, Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, ko parakstījušas visas dalībvalstis; atgādina, ka Starptautiskās darba organizācijas (SDO) Konvencijā Nr. 111 ir aizliegta diskriminācija nodarbinātības un profesijas jomā;
7. mudina dalībvalstis izmantot vai izskatīt iespēju ieviest obligātas kvotas attiecībā uz darbvietu daudzveidību, lai, izmantojot efektīvas un samērīgas sankcijas par neatbilstību, veicinātu iekļaujošas darba vides izveidi; ierosina atkārtoti ieguldīt iekasētos naudas sodus iekļaušanas veicināšanai; uzsver, ka šādiem pasākumiem jābūt samērīgiem, ņemot vērā mazu organizāciju iespējas; mudina dalībvalstis palīdzēt publiskiem un privātiem uzņēmumiem īstenot ikgadējus dažādības veicināšanas plāns, kas paredz izmērāmus mērķus un periodisku novērtēšanu, kā arī, izmantojot tādus pasākumus kā brīvprātīga saraksta vai viena kontaktpunkta personu ar invaliditāti pieņemšanai darbā izveide, veicināt to, ka darba devēji pieņem darbā personas ar invaliditāti; aicina dalībvalstis līdztekus kvotu ieviešanai nodrošināt darba devējiem apmācību par piemērojamo noteikumu saturu un darbības jomu; aicina dalībvalstis uzdot valsts nodarbinātības dienestiem sagatavot brīvprātīgu darba meklētāju ar invaliditāti sarakstu, lai palīdzētu darba devējiem izpildīt prasību attiecībā uz darba ņēmēju dažādības kvotām;
8. aicina ES iestādes rādīt piemēru, nosakot darba ņēmēju dažādības kvotu un īpašu dažādības kvotu attiecībā uz personu ar invaliditāti pieņemšanu darbā, izstrādājot iekšējās pamatnostādnes attiecībā uz saprātīgiem pielāgojumiem, nodrošinot taisnīgumu un pilnīgu piekļūstamību darbā pieņemšanas gaitā un darba vietā, kā arī nodarbinot personas ar visu veidu invaliditāti visos līmeņos un aktīvi meklējot personas ar invaliditāti nodarbināšanai dažādās amata vietās; aicina dalībvalstis tāpat rīkoties savā valsts pārvaldē;
9. aicina dalībvalstis pieņemt ilgtspējīgu un iekļaujošu nodarbinātības politiku, piemēram, pielāgotas darbā pieņemšanas procedūras, darbvietu radīšanu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, pielāgotu, elastīgu un atbalstītu nodarbinātību, darba dalīšanu, individuālu iekārtošanu darbā un atbalstu, kā arī iekļaujošus uzņēmumus, ņemot vērā personu ar dažādu veidu invaliditāti īpašās vajadzības un tādējādi veicinot viņu piekļuvi darba tirgum; aicina dalībvalstis:
– izmantot fiskālos stimulus un citus finansiāla atbalsta pasākumus uzņēmumiem, tostarp MVU, kas pieņem darbā personas ar invaliditāti vai nodrošina tām arodapmācību un māceklību;
– izmantojot publisko iepirkumu, atbalstīt iekļaujošus uzņēmumus, kas atvērtā darba tirgū nodrošina darba iespējas personām ar invaliditāti;
– veicināt pielāgotus darbā iekārtošanas modeļus;
– veicināt uzņēmumu sociālo atbildību attiecībā uz personu ar invaliditāti nodarbinātību un atbalstīt sociālās ekonomikas organizācijas, kas savu peļņu atkārtoti iegulda sociālos mērķos,
– un informēt darba devējus par minētajām politikām un stimuliem;
aicina dalībvalstis atbalstīt uzņēmumus, kas piedāvā mērķtiecīgus pozitīvas darbības pasākumus, lai novērstu situācijas, kas daudzējādā ziņā ir nelabvēlīgas; aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi, lai noteiktu un piemērotu mērķtiecīgu pasākumu kopumu personu ar invaliditāti līdztiesīgas nodarbinātības atbalstam;
10. aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami ieviest pasākumus, lai, aktīvi iesaistot personas ar invaliditāti, invaliditātes aspektā izvērtētu nodarbinātības attīstības galvenās tendences ar mērķi noteikt un uzsākt konkrētas darbības, kas padarītu darba tirgu iekļaujošāku, ņemot vērā personu ar invaliditāti daudzveidību; šajā saistībā uzsver, cik svarīgas ir iekļaujošas un pieejamas iniciatīvas ar atbilstīgu finansējumu, kuras paredzētas personu ar invaliditāti mūžizglītībai, tostarp arodizglītībai un arodapmācībai, un prasmju pilnveidošanai jau agrīnā vecumā, īpašu uzmanību pievēršot digitālajām un zaļajām prasmēm atbilstoši strauji mainīgajai realitātei un vajadzībām pašreizējā un nākotnes darba tirgū; turklāt uzsver, ka ir svarīgi sniegt pienācīgu atbalstu personām ar invaliditāti mūža laikā, labāk izmantojot inovatīvas tehnoloģijas, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un novērstu šķēršļus izglītībai un nodarbinātībai, kā arī lai palīdzētu personām ar invaliditāti piekļūt digitālajiem rīkiem un programmatūrai, kas ir neaizstājami viņu neatkarīgai dzīvei;
11. aicina dalībvalstis paaugstināt publisko nodarbinātības dienestu spēju izveidot iekļaujošu uzņēmumu tīklu, visos līmeņos pieņemt darbā specializētus palīgdarbiniekus nodarbinātības jomā, piemēram, darba apmācītājus, kas veiktu to personu ar invaliditāti, kas meklē darbu, individualizētu vajadzību novērtējumu, kā arī nodrošinātu viņiem apmācību un atbalstu, un palīgus darba izpildē, kuri palīdzētu personām ar invaliditāti veikt darbu atvērtajā darba tirgū;
12. aicina dalībvalstis veicināt uz cilvēktiesībām balstītas pieejas izglītībā ar mērķi izveidot iekļaujošas un nediskriminējošas izglītības sistēmas, kā arī atbalstīt tādu augstskolu attiecīgo fakultāšu studentiem paredzētu apmācības programmu izstrādi un nodrošināšanu, kuras aptver universālo dizainu, saprātīgus pielāgojumus un darbvietu daudzveidību, iesaistot personas ar invaliditāti, kā arī veicināt darba apmācītāju, darba izpildes palīgu, konsultantu invaliditātes un daudzveidības jomā apmācību, īpašu uzmanību pievēršot dažādu invaliditātes veidu īpatnībām;
13. aicina dalībvalstis kopā ar personu ar invaliditāti pārstāvjiem pastāvīgi izvērtēt pašreizējo aizsargāto darbnīcu rādītājus, dažādību un efektivitāti, sniedzot personām ar invaliditāti prasmes, kas ļautu tām iegūt darbu atvērtā darba tirgū; nodrošināt, ka uz personām ar invaliditāti attiecas un tās aizsargā tiesiskais regulējums attiecībā uz sociālo nodrošinājumu, darba apstākļiem, minimālo darba samaksu un nediskrimināciju, vienlaikus pakāpeniski atceļot noteikumus, kas ir pretrunā UNCRPD, jo īpaši tās 27. pantam; aicina Komisiju uzraudzīt šo procesu; atgādina, ka iespēja izmantot aizsargātas darbnīcas personām ar invaliditāti viņu darba dzīves cikla laikā būtu jānodrošina tikai ierobežotu laiku; šajā saistībā aicina dalībvalstis izstrādāt un veicināt iekļaujošus nodarbinātības modeļus atvērtam darba tirgum, neizmantojot aizsargātas darbnīcās, pilnībā ievērojot UNCRPD; turklāt uzstāj, ka darba ņēmējiem ar invaliditāti aizsargātās darbnīcās jānodrošina vismaz tādas pašas tiesības un statuss kā darba ņēmējiem, kas strādā atvērtā darba tirgū; šajā saistībā aicina dalībvalstis paātrināt deinstitucionalizāciju, nodrošināt efektīvas, reģionālas un decentralizētas aprūpes sistēmas, tostarp sociālās aktivizācijas pakalpojumus visos sabiedrības līmeņos, un nodrošināt personu ar invaliditāti raitāku iesaistīšanos atvērtā darba tirgū un sabiedrībā kopumā;
14. pauž nožēlu par to, ka diskriminācija reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ var apdraudēt Līguma par Eiropas Savienību (LES) mērķu sasniegšanu;
15. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas, piemēram, Pilsētas pieejamības balvu, un atbalsta iniciatīvas valsts, reģionālā un vietējā līmenī;
16. pauž nožēlu, ka personas ar intelektuālu vai psihosociālu invaliditāti saskaras ar daudzējādiem juridiskiem, institucionāliem, saziņas un sociāliem šķēršļiem, kas liedz tām balsot, kandidēt uz valsts amatiem, piedalīties sabiedriskajā dzīvē vai vienkārši būt noteicējiem pār savu dzīvi; mudina dalībvalstis nekavējoties veikt pasākumus, ar kuriem reformēt savu tiesisko regulējumu nolūkā nodrošināt, ka personām ar invaliditāti visos dzīves aspektos ir tiesībspēja un rīcībspēja vienlīdzīgi ar citiem saskaņā ar UNCRPD 12. pantu, un atgādina, ka saskaņā ar UNCRPD 29. pantu ir jāgarantē personu ar invaliditāti politiskās tiesības un iespēja tās izmantot vienlīdzīgi ar citiem;
17. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ES līdzekļus neizlieto tādu nošķirtu nodarbinātības shēmu personām ar invaliditāti izveidei, kurās nav pieejamas neaizsargātas nodarbinātības iespējas;
Nediskriminējošai darba vietai
18. mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt darbu ar personām ar invaliditāti, to pārstāvības organizācijām un līdztiesības veicināšanas struktūrām, lai sagatavotu un uzsāktu visaptverošas izpratnes veicināšanas kampaņas un mērķtiecīgu apmācību pieejamos veidos un zīmju valodās visu jomu darba devējiem un atbildīgajām personām, kā arī plašākai sabiedrībai par personu ar invaliditāti spējām un ieguldījumu, kā arī par dažādības, līdztiesības un nediskriminācijas devumu pastāvošo aizspriedumu un stereotipu attiecībā uz personām ar invaliditāti izskaušanā, kā arī cīņā pret aizskarošu izturēšanos un ekspluatāciju nolūkā nodrošināt iekļaujošu līdztiesību visiem;
19. uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt no diskriminācijas cietušo personu piekļuvi informācijai; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu, ka līdztiesības veicināšanas iestādes vai attiecīgie vidutāji sniedz cietušajiem saprātīgas un pieejamas juridiskās konsultācijas un palīdzību visos tiesvedības posmos, tostarp konfidenciālas un personīgas konsultācijas un emocionālu, personīgu un morālu atbalstu; turklāt aicina dalībvalstis apkarot uzmākšanos un vardarbību darbvietā, kādēļ tiek aizskarta cilvēka cieņa un/vai radīta aizskaroša vide darbā;
20. aicina dalībvalstis aktīvi īstenot pasākumus, lai neviens, tostarp personas ar invaliditāti, nebūtu pakļauts diskriminācijai, nodrošināt piekļuvi darba vietām, transportam un apbūvētajai videi, kā to nosaka UNCRPD, kā arī nodrošinātu personām ar invaliditāti saprātīgus pielāgojumus visos darba posmos, sākot ar pieņemšanu darbā un beidzot ar karjeras izaugsmi, drošiem un veselīgiem darba apstākļiem un profesionālo rehabilitāciju; aicina ES iestādes veikt tādus pašus pasākumus; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka personas ar invaliditāti var izmantot savas darba tiesības un tiesības iesaistīties arodbiedrībā ar vienlīdzīgiem noteikumiem un ka tās ir pasargātas no vardarbības, aizskaršanas darba vietā, iebiedēšanas tiešsaistē un aizskarošas izturēšanās, tostarp seksuālas uzmākšanās, jo īpaši attiecībā uz sievietēm ar invaliditāti; tādēļ mudina dalībvalstis ratificēt Stambulas konvenciju, kam būtu transversāla ietekme uz visiem ES tiesību aktiem, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm ar invaliditāti, kuras saskaras ar daudzējādu diskrimināciju un ir mazāk aizsargātas pret aizskarošu izturēšanos darba vietā; aicina ES iestādes veikt tādus pašus pasākumus;
21. uzsver arī nepieciešamību ieviest personu ar invaliditāti tiesību garantiju, kas paredzētu īpašus pasākumus sieviešu ar invaliditāti vajadzību apmierināšanai;
22. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka, apspriežoties ar darba ņēmēju pārstāvjiem, tiek īstenota iekļautības politika nozaru un uzņēmumu līmenī;
23. aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt atbalstu darba ņēmējiem ar invaliditāti, kas iegūta nelaimes gadījuma dēļ, un nodrošināt viņiem iespēju turpināt darbu vai piedāvāt viņiem līdzvērtīgu darbu, kas atbilst viņu jaunajām prasmēm, nezaudējot tiesības un nepasliktinot darba apstākļus, kas viņiem bija pirms invaliditātes iegūšanas;
24. aicina Komisiju un dalībvalstis, veicinot personu ar invaliditāti pieņemšanu un atgriešanos darbā, izmantot profilaktisku un iekļaujošu pieeju attiecībā uz darba aizsardzību; norāda, ka to varētu panākt, izmantojot integrētus risinājumus, kas apvieno profilaksi darba aizsardzības jomā ar dažādiem nodarbinātības veicināšanas pasākumiem, piemēram, individualizētu atbalstu, konsultācijām, ievirzi un piekļuvi vispārējai izglītībai, arodizglītībai un arodapmācībai;
25. aicina Komisiju un dalībvalstis novērst pašreizējās no dzimuma, invaliditātes un etniskās piederības atkarīgās darba samaksas atšķirības un tādējādi apkarot tiešu un netiešu diskrimināciju darba samaksas jomā, kā arī mazināt to darba ņēmēju nabadzības risku, kuri saskaras ar šķēršļiem darbā un kuri ir pakļauti daudzējādai diskriminācijai, jo īpaši attiecībā uz LGBTI personām, sievietēm, romiem un bēgļiem; gaida, kad Komisija 2021. gada pirmajā ceturksnī nāks klajā ar izsludinātajiem tiesību aktiem par darba samaksas pārredzamību darba vietā nolūkā cīnīties ar darba samaksas atšķirībām, kas skar nelabvēlīgā situācijā esošas sociālās grupas, jo īpaši personas ar invaliditāti;
26. uzsver, ka transpersonu aizsardzībai pret diskrimināciju nodarbinātības jomā jābūt efektīvai, un aicina dalībvalstis apkarot šo diskrimināciju, jo īpaši nodarbinātības jomā;
27. aicina dalībvalstis neliegt personām ar invaliditāti, kad tās iesaistās darba tirgū vai kad to ienākumi pārsniedz noteiktu robežvērtību, invaliditātes pabalstus, kas sedz ar invaliditāti saistītās papildu izmaksas, jo šāda prakse veicina strādājošo un vecāka gadagājuma cilvēku nabadzību tādēļ, ka minētie pabalsti palīdz personām ar invaliditāti pārvarēt šķēršļus un nodrošina viņu cieņu un līdztiesību;
28. aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamu elastību sociālā atbalsta sniegšanā un pabalstu piešķiršanā ar mērķi panākt, ka tie ir atbilst personu ar invaliditāti individuālajām vajadzībām un karjeras izaugsmei;
29. aicina Komisiju izvērtēt, vai dalībvalstis ir ieviesušas sīki izstrādātus noteikumus, lai nodrošinātu, ka cilvēki var izmantot savas tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, paternitātes atvaļinājumu, bērna kopšanas atvaļinājumu un aprūpes atvaļinājumu, kā arī pasākumus elastīga darba nodrošināšanai, un vai tie ir pielāgoti dažādām vajadzībām, kādas ir mātēm ar invaliditāti, mātēm, kuru bērniem ir invaliditāte vai ilgstoša slimība, vai mātēm īpašos apstākļos, piemēram, saistībā ar priekšlaicīgām dzemdībām; aicina veikt vērienīgākus pasākumus, lai veicinātu vīriešu kā aprūpētāju līdztiesīgu lomu; aicina dalībvalstis nākt klajā ar valsts stratēģijām, kuru mērķis ir atbalstīt neoficiālus aprūpētājus; uzstāj, ka nolūkā nodrošināt sieviešu vienlīdzīgu līdzdalību darba vidē ir jānodrošina pieejami augstas kvalitātes bērnu aprūpes pakalpojumi;
30. aicina Komisiju pēc apspriešanās ar organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti, ierosināt tiesību aktus par līdztiesības veicināšanas struktūru standartiem, tādējādi nodrošinot tām lielākas pilnvaras un pietiekamus resursus, lai garantētu vienlīdzīgu attieksmi pret personām ar invaliditāti, un visiem pieejamu informācijas izplatīšanu;
31. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt ilgtspējīgu finansējumu personu ar invaliditāti pārstāvības organizāciju spēju veidošanai, atzīstot to svarīgo nozīmi personu ar invaliditāti diskriminācijas apkarošanā;
32. aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņot invaliditātes definīciju un nodrošināt invaliditātes statusa savstarpēju atzīšanu dalībvalstīs, lai nodrošinātu personām ar invaliditāti brīvu pārvietošanos un ES pilsoņu tiesību īstenošanu; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pētījumu par spēkā esošajiem tiesību aktiem un apkopot dalībvalstu paraugpraksi; atzīst, ka ES tiesības brīvi pārvietoties ir pamattiesības; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis attiecināt ES invaliditātes apliecību lietošanu uz visām dalībvalstīm un paplašināt tās darbības jomu, ļaujot ar to starpniecību atzīt invaliditātes statusu un piekļūt pakalpojumiem visā ES, tādējādi atvieglojot personām ar invaliditāti dzīvi un darbu ārvalstīs; aicina Komisiju izveidot vienotu centru, kas valstu zīmju valodās un pieejamos veidos sniegtu personām ar invaliditāti informāciju par pakalpojumiem, kuri tām pieejami dažādās dalībvalstīs;
33. aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt un veicināt lietotājam pielāgotas personiskas palīdzības sniegšanu saskaņā ar UNCRPD komitejas 5. vispārīgo piezīmi nolūkā veicināt neatkarīgu dzīvi un iekļaušanos darba tirgū; atgādina, ka, ņemot vērā personiskās palīdzības īpašo veidu, brīvas pārvietošanās noteikumi ir jāpielāgo personu ar invaliditāti vajadzībām; aicina ES rīkoties, lai risinātu personiskās palīdzības sniegšanas jautājumu, jo īpaši attiecībā uz personu ar invaliditāti un viņu personīgo palīgu brīvu pārvietošanos;
34. atgādina, ka jaunās tehnoloģijas rada gan iespējas, gan problēmas visiem darba ņēmējiem, jo īpaši personām ar invaliditāti; šajā saistībā uzsver, ka jaunās tehnoloģijas var radīt personām ar invaliditāti ievērojamas problēmas piekļūstamības ziņā; tādēļ uzsver, ka piekļūstamība ir jāiekļauj kā priekšnoteikums jebkurā ES iniciatīvā un ka ES ir jāveic pasākumi, lai atbalstītu universālā dizaina izmantošanu un nodrošinātu tehnisko palīglīdzekļu pieejamību un pieņemamību cenas ziņā; aicina Komisiju saskaņā ar UNCRPD nodrošināt informācijas un sakaru tehnoloģiju un sistēmu pilnīgu, īstenu un vienlīdzīgu pieejamību un šajā saistībā piemērot pamatnostādnes, kas veicina to, ka mākslīgā intelekta izstrādātāji visā izstrādes procesā ņem vērā personu ar invaliditāti vajadzības un nerada jaunus diskriminējošus aizspriedumus; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pētniecības programmas, kuru mērķis ir tehnisku palīglīdzekļu izstrāde, tostarp robotikas, digitālo tehnoloģiju un mākslīgā intelekta jomā, nolūkā veicināt personu ar invaliditāti pilnīgu integrāciju visās dzīves jomās; aicina dalībvalstis nodrošināt personu ar invaliditāti piekļuvi digitālajiem rīkiem un programmatūrai, kas ir pielāgota viņu vajadzībām, par pieņemamu cenu un izmantot minēto personu pārstāvības organizāciju zinātību, lai noteiktu viņu individuālajām vajadzībām vispiemērotākos digitālos rīkus un programmatūru;
Turpmākas mērķorientētas darbības un personu ar invaliditāti tiesību integrēšana
35. atzinīgi vērtē Komisijas rīkoto sabiedrisko apspriešanu par stratēģiju invaliditātes jomā (2020); aicina Komisiju stratēģijā īpašu uzmanību pievērst nodarbinātībai, kā arī iekļaut tajā visus UNCRPD noteikumus, noteikt skaidrus, izmērāmus un vērienīgus mērķus attiecībā uz darbvietu daudzveidību, atspoguļojot personu ar invaliditāti neviendabību, apkarot daudzveidīgu un intersekcionālu diskrimināciju un uzraudzīt stratēģijas efektivitāti, iesaistot tajā personas ar invaliditāti un to pārstāvības organizācijas; uzsver, ka ir nepieciešama sadarbība ar iestādēm, sociālajiem partneriem, organizācijām un pilsonisko sabiedrību Eiropas, valsts un vietējā mērogā, lai nodrošinātu stratēģijas un UNCRPD īstenošanu; aicina Komisiju ierosināt pasākumus ar Covid-19 pandēmiju saistīto problēmu un personu ar invaliditāti tiesību pārkāpumu risināšanai; uzsver, ka Covid-19 pandēmijas laikā ir saasinājusies diskriminācija invaliditātes dēļ, apdraudot personu ar invaliditāti dzīvību un pakļaujot riskam viņu fizisko un garīgo veselību; aicina Komisiju sasaistīt turpmāko stratēģiju invaliditātes jomā ar Eiropas pusgada procesu;
36. aicina ES mērogā apkopot datus par invaliditāti, izmantojot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, tostarp datus par nodarbinātību un PIA, sadalītus pēc dzimuma, vecuma, invaliditātes veida, rases/etniskās izcelsmes, dzimumorientācijas, izglītības līmeņa utt., tostarp par tām personām ar invaliditāti, kuras statistikā iepriekš nav ņemtas vērā; aicina apkopot datus par Covid-19 krīzes ietekmi uz personām ar invaliditāti ar mērķi izstrādāt rīcībpolitikas risinājumus, kas palīdzētu sagatavoties turpmākām krīzēm;
37. aicina visas ES iestādes un dalībvalstis rīkoties saskaņā ar lozungu "neko saistībā ar mums bez mūsu ziņas" un izveidot ciešu sadarbību ar personām ar invaliditāti un viņu pārstāvības organizācijām, balstoties uz viņu zinātību un aktīvi iesaistot viņus visos attiecīgu lēmumu pieņemšanas posmos saistībā ar tiesību aktiem, stratēģijām, rīcībpolitikas risinājumiem un programmām, tostarp pamatprogrammām;
38. aicina Komisiju un dalībvalstis iekļaut personu ar invaliditāti tiesības visos ar nodarbinātību saistītajos priekšlikumos, tostarp priekšlikumos par paredzamajām pārmaiņām darba jomā nākotnē, kā arī izstrādājot un īstenojot pasākumus digitālo un zaļo prasmju attīstīšanai, ņemot vērā to personu īpašo situāciju, kuras skar daudzējāda diskriminācija;
39. aicina Komisiju, jo īpaši tās Līdztiesības darba grupu, un dalībvalstis sistēmiski integrēt personu ar invaliditāti tiesības visos attiecīgajos tiesību aktos, rīcībpolitikas risinājumos un programmās, īpašu uzmanību pievēršot tiem, kurus skar intersekcionāla diskriminācija, jo līdztiesība nodarbinātības jomā nav šķirama no vienlīdzīgas piekļuves izglītībai, veselības aprūpei, mājoklim, iespējai vērsties tiesā un sociālai aizsardzībai, un pievērst lielāku uzmanību piekļūstamībai ar mērķi izveidot piekļūstamu apbūvētu vidi, sabiedriskās vietas, transportu, informācijas un sakaru tehnoloģijas utt.; šajā saistībā uzsver nepieciešamību izveidot kontaktpunktus invaliditātes jautājumos visās ES iestādēs, tostarp visos Komisijas ģenerāldirektorātos un ES aģentūrās, kā arī izveidot starpiestāžu koordinācijas mehānismu, lai nodrošinātu invaliditātes aspekta integrēšanu visos ES tiesību aktos;
40. pauž bažas par to, ka ir būtiski šķēršļi piekļuvē informācijai un sakariem, kas traucē personām ar invaliditāti, jo īpaši personām, kuras ir neredzīgas vai nedzirdīgas vai kurām ir intelektuālās attīstības vai autiskā spektra traucējumi; atgādina, ka atšķirības indivīdu spējā saņemt un izplatīt informāciju un izmantot informācijas un sakaru tehnoloģijas veido zināšanu plaisu, kas rada nevienlīdzību;
41. prasa veikt transversālu un visaptverošu Savienības tiesību aktu un politikas pārskatīšanu, lai nodrošinātu to pilnīgu atbilstību UNCRPD;
42. aicina dalībvalstis risināt jautājumu par diskrimināciju un vardarbību pret bērniem ar invaliditāti, piemērojot integrētu pieeju un atzīstot, ka viņi saskaras ar lielāku risku kļūt par šādas uzvedības upuriem; uzsver, ka bērnu ar invaliditāti viedoklis būtu jāatspoguļo, izstrādājot, īstenojot un uzraugot viņiem paredzētus tiesību aktus, politikas virzienus, pakalpojumus un pasākumus;
43. uzsver, ka jaunajā Migrācijas un patvēruma paktā ir jāiekļauj īpaši un atbilstoši noteikumi, lai visos tā posmos un procesos pienācīgi ņemtu vērā personu ar invaliditāti vajadzības;
44. pauž nožēlu par to, ka Savienības tiesību akti neaizsargā indivīdus pret tādu diskrimināciju invaliditātes dēļ, kas nav saistīta ne ar darbavietu, ne nodarbinātību;
45. aicina Padomi bez jebkādas turpmākas kavēšanās atsākt sarunas par ierosināto horizontālās diskriminācijas novēršanas direktīvu un tiekties panākt vienošanos, tādējādi paplašinot personu ar invaliditāti tiesību aizsardzības tvērumu ārpus nodarbinātības jomas;
46. pauž nopietnas bažas par to, ka lielākā daļa pamatprogrammu, tostarp tās, uz kurām attiecas struktūrfondi, nespēj sasniegt nelabvēlīgākajā situācijā esošās grupas, tostarp personas ar invaliditāti; tādēļ aicina Eiropas Revīzijas palātu rūpīgi pārbaudīt ES programmu darbību, īpašu uzmanību pievēršot izglītības un nodarbinātības programmām, piemēram, Eiropas Sociālajam fondam Plus (ESF+), Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai, Eiropas Reģionālās attīstības fondam (ERAF) un programmai "Erasmus+";
47. aicina Komisiju nodrošināt, ka ES fondos tiek ievēroti ES un starptautiskie cilvēktiesību standarti un konvencijas, piemēram, UNCRPD, un netiek atbalstīti nekādi pasākumi un programmas, kas veicina segregāciju vai sociālo atstumtību; turklāt aicina Komisiju finansēt pasākumus, kas rada piekļūstamu vidi, produktus, pakalpojumus, praksi un instrumentus, veicina deinstitucionalizāciju un nodrošina personiskas palīdzības sniegšanu, kā arī garantēt, ka ES finansētās darbības sasniedz personas ar invaliditāti un nodrošina to aktīvu iesaistīšanos sabiedrībā;
°
° °
48. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, ES Pamattiesību aģentūrai, Eiropas Revīzijas palātai, Eiropas Savienības Tiesai, Eiropas Ombudam, Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izplatīšanai reģionālajiem parlamentiem un padomēm, Eiropas Padomei un ANO.
PILSOŅU BRĪVĪBU, TIESLIETU UN IEKŠLIETU KOMITEJAS ATZINUMS (13.1.2021)
Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai
par Padomes Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, īstenošanu, ņemot vērā UNCRPD
Atzinuma sagatavotāja: Lucia Ďuriš Nicholsonová
IEROSINĀJUMI
Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
1. atgādina, ka ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD), kuras līgumslēdzēja puse ir arī ES, mērķis ir veicināt, aizsargāt un nodrošināt iespēju visām personām — neatkarīgi no tā, vai šīm personām ir ilglaicīgi fiziski, garīgi, intelektuālās attīstības vai maņu orgānu traucējumi — pilnībā un vienlīdzīgi izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības; uzsver, ka, ratificējot UNCRPD, ES un tās dalībvalstis ir apņēmušās īstenot centienus, par kuriem panākta vienošanās starptautiskā līmenī, lai aizstāvētu personu ar invaliditāti tiesības un veicinātu viņu iekļaušanos sabiedrībā un aktīvu nodarbinātību; uzsver, ka Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) sniegtajā informācijā norādīts — lai gan konvencijas ratifikācija visās dalībvalstīs un pašā ES ir nozīmīgs pagrieziena punkts, joprojām pastāv atšķirības starp konvencijā pausto solījumu un reālo situāciju uz vietas[57];
2. aicina ES un tās dalībvalstis ratificēt UNCRPD Fakultatīvo protokolu;
3. uzsver, ka personu ar invaliditāti tiesības iesaistīties pasākumos, kas paredzēti viņu neatkarības, sociālās un profesionālās integrācijas un līdzdalības kopienas dzīvē nodrošinātai, ir nostiprinātas arī ES Pamattiesību hartā, kas ir ES un tās dalībvalstīm saistoša, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus; atgādina, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāievēro tiesības un principi, kas noteikti Pamattiesību hartā, un jāveicina tās piemērošana; uzsver, ka ir jāuzlabo informētība par Pamattiesību hartu un informācija par to;
4. uzsver, ka UNCRPD 19. pantā ir noteiktas tiesības uz neatkarīgu dzīvi un iekļaušanos kopienā, tādā veidā tajā apvienojot līdztiesības, autonomijas un iekļaušanas principus; prasa mainīt personu ar invaliditāti dzīves apstākļus un atbalsta pakalpojumus, pārejot no dzīvošanas aprūpes iestādē vai cita veida nošķirtā vidē uz sistēmu, kas nodrošina sociālo līdzdalību; aicina dalībvalstis savās deinstitucionalizācijas stratēģijās iekļaut konkrētus mērķus ar noteiktu termiņu, tos pienācīgi finansēt un izstrādāt mehānismus, ar kuriem nodrošināt efektīvu koordināciju starp attiecīgajām iestādēm dažādās administratīvajās nozarēs un līmeņos[58];
5. norāda, ka iekļaujoša un uz cilvēktiesībām balstīta pieeja izglītībai ir nepieciešamais priekšnoteikums tam, lai veicinātu līdzdalību sabiedrībā un personu ar invaliditāti piekļuvi darba tirgum;
6. uzskata, ka līdztiesības veicināšana nodarbinātības un profesionālajā jomā var būt efektīva tikai tad, ja visās dzīves jomās Eiropas un dalībvalstu līmenī tiek visaptveroši apkarota diskriminācija; uzsver, ka saprātīgi pielāgojumi un pieejamība ir galvenie elementi, kas vajadzīgi, veidojot invaliditātes aspektus iekļaujošu politiku, kā to ir atzinusi ANO īpašā referente jautājumos par personu ar invaliditāti tiesībām[59];
7. aicina dalībvalstis pilnībā īstenot ES tiesību aktus, kas saistīti ar pieejamību; uzskata, ka būtu jālikvidē fiziskie, regulatīvie, digitālie, loģistikas un sociālie šķēršļi piekļūstamībai; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt vides, programmu, pakalpojumu un produktu piekļūstamības un universālā dizaina standartus, kas jāpieņem, apspriežoties ar personām ar invaliditāti un viņu pārstāvības organizācijām; uzsver nepieciešamību pastiprināt pētniecību un inovāciju tādu pieejamu tehnoloģiju jomā, ko izmanto sociāliem un kultūras pasākumiem un darba procesiem, tostarp risinājumus tāldarba iespēju paplašināšanai, lai veicinātu personu ar invaliditāti līdzdalību sabiedrībā un piekļuvi nodarbinātībai;
8. pauž bažas par to, ka ir būtiski šķēršļi piekļuvē informācijai un sakariem, kas traucē personām ar invaliditāti, jo īpaši personām, kuras ir neredzīgas vai nedzirdīgas vai kurām ir intelektuālās attīstības vai autiskā spektra traucējumi; atgādina, ka atšķirības indivīdu spējā saņemt un izplatīt informāciju un izmantot informācijas un sakaru tehnoloģijas veido zināšanu plaisu, kas rada nevienlīdzību; prasa veicināt pieejamu un lietotājdraudzīgu saziņas līdzekļu, veidu un formātu izmantošanu;
9. pauž nožēlu par to, ka Savienības tiesību akti neaizsargā indivīdus pret tādu diskrimināciju invaliditātes dēļ, kas nav saistīta ne ar darbavietu, ne nodarbinātību;
10. mudina Padomi panākt sarunu atsākšanu par ierosināto horizontālo vienlīdzības direktīvu, kura ar horizontālu pieeju nodrošinātu aizsardzību pret diskrimināciju, kas notiek ar darbavietu un profesiju nesaistītā jomā;
11. uzsver, ka UNCRPD aizliedz diskrimināciju plašā nozīmē, tostarp atteikumu veikt saprātīgus pielāgojumus, un daudzējādu un intersekcionālu diskrimināciju, kas izriet no vairāku iemeslu kombinācijas; vērš uzmanību uz sieviešu ar invaliditāti īpaši neaizsargāto stāvokli un mudina Savienību un dalībvalstis ātri ratificēt Stambulas konvenciju; atgādina, ka UNCRPD paredz arī pozitīvas diskriminācijas pasākumus, kas vajadzības gadījumā jāīsteno dalībvalstīm un kas var ietvert īpašus stimulus nodarbinātības jomā[60];
12. prasa veikt transversālu un visaptverošu Savienības tiesību aktu un politikas pārskatīšanu, lai nodrošinātu to pilnīgu atbilstību UNCRPD;
13. uzsver, ka jaunajā Migrācijas un patvēruma paktā ir jāiekļauj īpaši un atbilstoši noteikumi, lai visos tā posmos un procesos pienācīgi ņemtu vērā personu ar invaliditāti vajadzības;
14. prasa veikt pasākumus, ar kuriem cīnās pret iepriekšējiem pieņēmumiem par personu ar invaliditāti prasmēm un spējām, nodrošinot, ka viņas necieš no diskriminācijas šādu aizspriedumu dēļ; uzsver, ka dažas personas ar invaliditāti var saskarties ar papildu un īpašiem šķēršļiem invaliditātes un citu faktoru, tostarp sociālekonomisko faktoru, kombinācijas dēļ; šajā sakarībā uzsver, ka ir vajadzīga starpnozaru un holistiska dzīves cikla pieeja, lai novērstu stigmatizāciju, sociālo atstumtību un nabadzību; prasa īstenot visaptverošas izpratnes veicināšanas kampaņas, kurās uzsvērts personu ar invaliditāti ieguldījums sabiedrībā un kuras paredzētas plašai sabiedrībai, vecākiem un bērniem, kā arī valsts amatpersonām un speciālistiem; uzsver, ka plašsaziņas līdzekļiem var būt svarīga loma informācijas izplatīšanā par personām ar invaliditāti un labākas sabiedrības attieksmes pret viņiem veicināšanā;
15. uzsver, ka visās ES politikas jomās ir vajadzīga kopīga ES līmeņa "invaliditātes" definīcija, tostarp attiecīgās pamatterminoloģijas definīcijas; norāda, ka invaliditātes statuss ES dalībvalstīs netiek savstarpēji atzīts; aicina Komisiju apsvērt turpmākus pasākumus invaliditātes statusa savstarpējai atzīšanai un iespējamos pasākumus, ar kuriem veicināt personu ar invaliditāti brīvu pārvietošanos; aicina Komisiju mudināt dalībvalstis piedalīties brīvprātīgajā sistēmā ES invaliditātes kartes savstarpējai atzīšanai;
16. atzinīgi vērtē ES invaliditātes tiesību stratēģijas 2021.–2030. gadam iekļaušanu Komisijas 2021. gada darba programmā; uzstāj, ka turpmākajā stratēģijā galvenā uzmanība būtu jāpievērš UNCRPD pilnīgai īstenošanai un tajā jāatspoguļo tās sabiedriskās apspriešanas rezultāti, ko veica pirms Komisijas stratēģijas izstrādes; uzsver, ka iestāžu, organizāciju un pilsoniskās sabiedrības sadarbība Eiropas, dalībvalstu un vietējā līmenī ir obligāti nepieciešama tam, lai nodrošinātu UNCRPD īstenošanu; uzsver, ka princips "neko par personām ar invaliditāti bez personām ar invaliditāti" būtu jāpiemēro visos lēmumu pieņemšanas procesos; mudina dalībvalstis un ES iestādes nodrošināt pienācīgu finansējumu un uzlabot sadarbību ar organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti;
17. uzskata, ka personas ar intelektuālu vai psihosociālu invaliditāti saskaras ar daudziem juridiskiem, institucionāliem, saziņas un sociāliem šķēršļiem, kas liedz viņām balsot, kandidēt uz valsts amatu, piedalīties sabiedriskajā dzīvē vai vienkārši būt noteicējiem pār savu dzīvi; mudina dalībvalstis nekavējoties veikt pasākumus, ar kuriem reformēt savu tiesisko regulējumu nolūkā nodrošināt, ka personām ar invaliditāti visos dzīves aspektos ir tiesībspēja un rīcībspēja vienlīdzīgi ar citiem saskaņā ar UNCRPD 12. pantu, un atgādina, ka saskaņā ar UNCRPD 29. pantu ir jāgarantē personu ar invaliditāti politiskās tiesības un iespēja tās izmantot vienlīdzīgi ar citiem;
18. aicina dalībvalstis risināt jautājumu par diskrimināciju un vardarbību pret bērniem ar invaliditāti, piemērojot integrētu pieeju un atzīstot, ka viņi saskaras ar lielāku risku kļūt par šādas uzvedības upuriem; uzsver, ka bērnu ar invaliditāti viedoklis būtu jāatspoguļo, izstrādājot, īstenojot un uzraugot viņiem paredzētus tiesību aktus, politikas virzienus, pakalpojumus un pasākumus;
19. pauž nožēlu par to, ka personas ar invaliditāti ir ievērojami lielākā mērā pakļautas ekspluatācijas, vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas riskam[61]; pauž bažas par nepietiekamo informētību par cietušo tiesībām un iespēju vērsties tiesā trūkumu, kā arī par nepietiekamu ziņošanu par visu veidu diskrimināciju un personu ar invaliditāti pamattiesību pārkāpumiem; uzsver, ka saskaņā ar Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) sniegto informāciju būtisks nepietiekamas ziņošanas veicinātājs ir personu ar invaliditāti bailes par to, ka iestādes viņas neuztvers nopietni[62]; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka visas attiecīgās iestādes un speciālisti tiek mērķtiecīgi iesaistīti spēju veidošanā, lai nodrošinātu viņu izpratni par pieeju invaliditātei, kas balstīta uz pamattiesībām; uzskata, ka ir jāstiprina valstu līdztiesības veicināšanas iestādes un jāuzlabo piekļuve tiesu un ārpustiesas mehānismiem, tostarp izmantojot pielāgotas palīdzības un saziņas metodes, kā arī vienkāršojot bieži vien ilgās un sarežģītās juridiskās procedūras;
20. pauž nožēlu par to, ka Covid-19 pandēmija ir vēl vairāk saasinājusi diskrimināciju un atstumtību, ar ko saskaras personas ar invaliditāti, jo īpaši personas, kas dzīvo aprūpes iestādēs[63]; uzsver, ka psihosociālais atbalsts un iespēju nodrošināšana ir ļoti vajadzīgi tam, lai cīnītos pret izolācijas sekām un vardarbības ģimenē pieaugumu, kas īpaši skar personas ar invaliditāti[64]; pauž bažas par investīciju nepietiekamību un iestāžu nepietiekamo rīcību šajā jomā; prasa veikt mērķtiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu pienācīgus individuālos aizsardzības līdzekļus aprūpes un atbalsta pakalpojumu speciālistiem un patērētājiem, lai šos pakalpojumus varētu turpināt drošā vidē; aicina Komisiju un dalībvalstis mobilizēt būtiskus ieguldījumus un resursus, lai garantētu aprūpes un atbalsta pakalpojumu nepārtrauktību saskaņā ar UNCRPD un Eiropas sociālo tiesību pīlāra principiem Investīciju iniciatīvas reaģēšanai uz koronavīrusu (CRII un CRII+) ietvaros;
21. uzsver, ka ticamu, kategorijās iedalītu un salīdzināmu datu par invaliditāti vākšana ir nepieciešama uz faktiem balstītas politikas veidošanai saskaņā ar UNCRPD; pauž nožēlu par to, ka politikas īstenošana netiek visaptveroši uzraudzīta, izmantojot rezultātu rādītājus; ierosina, ka panāktais progress būtu jānovērtē, ņemot vērā konkrētus un atjauninātus mērķus, kas noteikti Savienības līmenī, pamatojoties uz Eurostat datiem; uzstāj, ka uzraudzībā būtu jāiesaista neatkarīga struktūra, kurā iekļautas personas ar invaliditāti; mudina dalībvalstis datus par līdztiesību apstrādāt, pilnībā ievērojot Savienības tiesību aktus datu aizsardzības un privātuma jomā.
INFORMĀCIJA PAR PIENEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ
Pieņemšanas datums |
12.1.2021 |
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
53 4 7 |
||
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Magdalena Adamowicz, Malik Azmani, Katarina Barley, Pietro Bartolo, Nicolas Bay, Vladimír Bilčík, Vasile Blaga, Ioan-Rareş Bogdan, Patrick Breyer, Saskia Bricmont, Joachim Stanisław Brudziński, Jorge Buxadé Villalba, Damien Carême, Caterina Chinnici, Clare Daly, Marcel de Graaff, Lena Düpont, Cornelia Ernst, Laura Ferrara, Nicolaus Fest, Jean-Paul Garraud, Maria Grapini, Sylvie Guillaume, Andrzej Halicki, Balázs Hidvéghi, Evin Incir, Sophia in ‘t Veld, Lívia Járóka, Marina Kaljurand, Assita Kanko, Fabienne Keller, Peter Kofod, Łukasz Kohut, Alice Kuhnke, Jeroen Lenaers, Juan Fernando López Aguilar, Lukas Mandl, Nuno Melo, Roberta Metsola, Nadine Morano, Javier Moreno Sánchez, Maite Pagazaurtundúa, Nicola Procaccini, Emil Radev, Paulo Rangel, Terry Reintke, Ralf Seekatz, Michal Šimečka, Birgit Sippel, Martin Sonneborn, Tineke Strik, Ramona Strugariu, Annalisa Tardino, Tomas Tobé, Dragoş Tudorache, Bettina Vollath, Jadwiga Wiśniewska, Elena Yoncheva, Javier Zarzalejos |
|||
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Nathalie Loiseau, Sira Rego, Miguel Urbán Crespo, Hilde Vautmans, Petar Vitanov |
ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA
53 |
+ |
PPE |
Magdalena Adamowicz, Vladimír Bilčík, Vasile Blaga, Ioan-Rareş Bogdan, Lena Düpont, Andrzej Halicki, Balázs Hidvéghi, Lívia Járóka, Jeroen Lenaers, Lukas Mandl, Nuno Melo, Roberta Metsola, Nadine Morano, Emil Radev, Paulo Rangel, Ralf Seekatz, Tomas Tobé, Javier Zarzalejos |
S&D |
Katarina Barley, Pietro Bartolo, Caterina Chinnici, Maria Grapini, Sylvie Guillaume, Evin Incir, Marina Kaljurand, Łukasz Kohut, Juan Fernando López Aguilar, Javier Moreno Sánchez, Birgit Sippel, Petar Vitanov, Bettina Vollath, Elena Yoncheva |
"Renew Europe" |
Malik Azmani, Sophie in 't Veld, Fabienne Keller, Nathalie Loiseau, Maite Pagazaurtundúa, Michal Šimečka, Ramona Strugariu, Dragoş Tudorache, Hilde Vautmans |
Verts/ALE |
Patrick Breyer, Saskia Bricmont, Damien Carême, Alice Kuhnke, Terry Reintke, Tineke Strik |
The Left |
Clare Daly, Cornelia Ernst, Sira Rego, Miguel Urbán Crespo |
NI |
Laura Ferrara, Martin Sonneborn |
4 |
– |
ID |
Nicolas BAY, Jean-Paul GARRAUD, Marcel de GRAAFF |
ECR |
Assita Kanko |
7 |
0 |
ID |
Nicolaus Fest, Peter Kofod, Annalisa Tardino |
ECR |
Joachim Stanisław Brudziński, Jorge Buxadé Villalba, Nicola Procaccini, Jadwiga Wiśniewska |
Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:
+ : par
– : pret
0 : atturas
SIEVIEŠU TIESĪBU UN DZIMUMU LĪDZTIESĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS (3.12.2020)
Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai
par Padomes Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, īstenošanu, ņemot vērā UNCRPD
Atzinuma sagatavotāja: Rosa Estaràs Ferragut
IEROSINĀJUMI
Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
A. tā kā bezdarbs visvairāk skar sievietes un tā kā vidēji ES tikai 48,3 % sieviešu ar invaliditāti ir nodarbinātas, salīdzinot ar 53,3 % vīriešu ar invaliditāti[65], un tikai 20,7 % sieviešu ar invaliditāti ir iesaistītas pilnīgā nodarbinātībā, salīdzinot ar 28,6 % vīriešu ar invaliditāti[66];
B. tā kā dati liecina, ka vidēji 29,5 % sieviešu ar invaliditāti Eiropas Savienībā ir pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam, salīdzinot ar 27,5 % vīriešu ar invaliditāti[67];
C. tā kā tiek apdraudētas ES pamatvērtības, kā liecina ES Pamattiesību aģentūras (FRA) apsekojums[68], un divdesmit gadus pēc Nodarbinātības vienlīdzības direktīvas pieņemšanas LGBTI personas turpina saskarties ar diskrimināciju nodarbinātības jomā;
D. tā kā sievietes un meitenes visas dzīves laikā saskaras ar dažāda veida diskrimināciju un sievietes un meitenes ar invaliditāti saskaras ar daudziem diskriminācijas veidiem dažādās jomās gan dzimuma, gan invaliditātes dēļ, tostarp ar tiešu un netiešu diskrimināciju, diskrimināciju saistības dēļ, saprātīga pielāgojuma atteikumu un strukturālu vai sistēmisku diskrimināciju;
E. tā kā šāda diskriminācija ietekmē arī izglītību; tā kā digitālā un zaļā pāreja rada pieprasījumu pēc darba ņēmējiem ar aizvien specializētākām digitālajām un zaļajām prasmēm; tā kā ar digitālajām prasmēm saistītajā izglītībā joprojām ir dzimumu atšķirības un tādas ir arī digitālajā darba tirgū; tā kā personas ar invaliditāti bieži vien tiek izslēgtas no izglītības un līdz ar to arī no darba tirgus un nodarbinātības iespējām un tas apgrūtina viņu piekļuvi pilna laika nodarbinātībai, tādējādi palielinot nevienlīdzību nodarbinātības un atalgojuma jomā; tā kā ir būtiska izpratnes veicināšana, lai darba devēji un darba ņēmēji varētu pienācīgi rīkoties un reaģēt, pamatojoties uz zināšanām par saviem pienākumiem un tiesībām nediskriminācijas jomā;
F. tā kā sievietes galvenokārt ir atbildīgas par mājsaimniecību un sievietes veido lielāko daļu personu ar invaliditāti aprūpētāju; tā kā vientuļajām mātēm, kas aprūpē bērnus ar invaliditāti, ir nopietns risks kļūt par nabadzības un sociālās atstumtības upuriem; tā kā diskriminācija vecuma dēļ, kā arī iespējamie stereotipi un šķēršļi ietekmē visas vecuma grupas; tā kā vecāka gadagājuma sievietes ar invaliditāti bieži vien ir vienīgās aprūpētājas ģimenes locekļiem ar invaliditāti; tā kā tas tieši ietekmē viņu neaizsargātību pret nabadzību un sociālo atstumtību, kā arī piekļuvi darbam un profesionālo izaugsmi un var negatīvi ietekmēt viņu nodarbinātības apstākļus,
1. aicina Komisiju un dalībvalstis sistemātiski integrēt sieviešu un meiteņu ar invaliditāti intereses un tiesības visos rīcības plānos, stratēģijās un politikas virzienos, jo īpaši attiecībā uz izglītību, nodarbinātību un sociālo politiku, īpašu uzmanību pievēršot diskriminācijai dzimuma un invaliditātes dēļ;
2. pauž nožēlu par to, ka vecums ir svarīgs iemesls diskriminācijai nodarbinātības jomā; uzskata, ka vecāka gadagājuma sievietes bieži vien joprojām ir pakļautas stereotipiem un šķēršļiem darba tirgū, un aicina ievērot paaudžu taisnīgumu, kura pamatā ir solidaritāte;
3. uzsver, ka transpersonu aizsardzībai pret diskrimināciju nodarbinātības jomā jābūt efektīvai, un aicina dalībvalstis apkarot šo diskrimināciju, jo īpaši nodarbinātības jomā;
4. aicina dalībvalstis izpētīt iespēju direktīvā ieviest pozitīvas rīcības stratēģijas attiecībā uz grupām, kas cieš no smagas un strukturālas diskriminācijas, piemēram, romiem;
5. aicina dalībvalstis uzsākt izpratnes veicināšanas kampaņas par diskriminācijas novēršanu un sniegt darba ņēmējiem un plašai sabiedrībai skaidru informāciju par viņu tiesībām un pienākumiem, tostarp tiesībām uz darbu un nodarbinātību, īpašu uzmanību pievēršot pieejamībai, tostarp piekļuvei informācijai un saziņai, un saprātīgiem pielāgojumiem saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, lai izskaustu visu veidu nepārprotamu vai slēptu diskrimināciju un mācītos, kā atklāt, apkarot un atmaskot diskrimināciju, tostarp izmantojot starpnozaru pieeju, kas vērsta pret vairākiem diskriminācijas veidiem, un kā piekļūt pašreiz spēkā esošajiem tiesību aktiem diskriminācijas novēršanas jomā; aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi šajā jomā, galveno uzmanību pievēršot riskam visvairāk pakļautajām personām, tostarp sievietēm ar invaliditāti, un vienlaikus iesaistot sociālos partnerus, jo minētie diskriminācijas veidi kavē izglītības un apmācības ieguldījumu un centienu īstenošanu un rada šķēršļus karjeras attīstībai;
6. uzsver, ka tiesības strādāt ir būtisks priekšnoteikums, lai sievietes ar invaliditāti varētu efektīvi izmantot vienlīdzīgas tiesības, ekonomisko neatkarību un profesionālo izaugsmi; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus un mērķtiecīgas darbības un pieņemt atbilstošas politikas nostādnes, kuru mērķis ir nodrošināt, ka meitenes un sievietes ar invaliditāti gūst labumu no tādiem pašiem noteikumiem kā visi citi attiecībā uz piekļuvi darba tirgum, pieņemšanu darbā un paaugstināšanu amatā, vienlīdzīgu piekļuvi apmācībai un pārkvalifikācijai, vienlīdzīgu piekļuvi kredītiem un citiem ražošanas resursiem, vienlīdzīgu samaksu par līdzvērtīgu darbu un līdzdalību lēmumu pieņemšanā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā visi pārējie darbinieki; aicina dalībvalstis pieņemt pasākumus, kuru mērķis ir apkarot diskrimināciju un aizskarošu izturēšanos darbavietā, tostarp seksuālu uzmākšanos, ar ko saskaras sievietes ar invaliditāti, piemēram, pieņemt rīcības plānus, lai novērstu diskrimināciju nodarbinātības jomā, jo īpaši attiecībā uz dzimumu, valstspiederību, sociālo izcelsmi, invaliditāti, dzimumorientāciju un dzimumidentitāti, etnisko izcelsmi un reliģiju; aicina dalībvalstis pieņemt pasākumus, kuru mērķis ir apkarot aizskarošu izturēšanos pret personām ar invaliditāti darbavietā; uzsver arī nepieciešamību ieviest personu ar invaliditāti tiesību garantiju, kas paredzētu īpašus pasākumus sieviešu ar invaliditāti vajadzību apmierināšanai;
7. aicina Komisiju un dalībvalstis integrēt sieviešu un meiteņu ar invaliditāti tiesības, izstrādājot un īstenojot darbības, kuru mērķis ir attīstīt digitālās prasmes un mūžizglītību, tādējādi veicinot pieejamas, uz stereotipiem nebalstītas izglītības sistēmas ar iekļaujošiem izglītības pasākumiem, lai sievietes un meitenes ar invaliditāti varētu piedalīties darba tirgū, īpašu uzmanību pievēršot digitālajām prasmēm un mūžizglītībai, un lai nodrošinātu, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti var izvēlēties studijas jomās, kurās viņas vēlētos strādāt un izvēlēties tādu darbu, kas atbilst viņu spējām, un nodrošinātu, ka viņas neierobežo nepieejamība, aizspriedumi un stereotipi, kas veicina viņu sociālo atstumtību;
8. aicina Komisiju izvērtēt, vai dalībvalstis ir ieviesušas sīki izstrādātus noteikumus, lai nodrošinātu, ka cilvēki var izmantot savas tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, paternitātes atvaļinājumu, bērna kopšanas atvaļinājumu un aprūpes atvaļinājumu, kā arī pasākumus elastīga darba nodrošināšanai, un vai tie ir pielāgoti dažādām vajadzībām, kādas ir mātēm ar invaliditāti, mātēm, kuru bērniem ir invaliditāte vai ilgstoša slimība, vai mātēm īpašos apstākļos, piemēram, saistībā ar priekšlaicīgām dzemdībām; aicina veikt vērienīgākus pasākumus, lai veicinātu vīriešu kā aprūpētāju līdztiesīgu lomu; aicina dalībvalstis nākt klajā ar valsts stratēģijām, kuru mērķis ir atbalstīt neoficiālus aprūpētājus; uzstāj, ka nolūkā nodrošināt sieviešu vienlīdzīgu līdzdalību darba vidē ir jānodrošina pieejami augstas kvalitātes bērnu aprūpes pakalpojumi;
9. atgādina, ka saskaņā ar ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas deklarēto saprātīga pielāgojuma nenodrošināšana sievietēm ar invaliditāti var tikt uzskatīta par diskrimināciju saskaņā ar ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 5. un 6. pantu;
10. aicina, ja iespējams, apkopot atbilstīgus un precīzus datus par dzimumu un invaliditātes mainīgo rādītāju darba tirgū, kā arī par tā sociālo dimensiju, lai šos datus izmantotu par pamatu valstu un Eiropas stratēģijām attiecībā uz invaliditāti, nodarbinātību un dzimumu līdztiesību;
11. sagaida pašreizējās Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā novērtējumu un Komisijas priekšlikumu par turpmāko Eiropas stratēģiju invaliditātes līdztiesības jomā nākamajam daudzgadu periodam, kuru plānots publicēt 2021. gadā un kurā apvienotas horizontālas un mērķtiecīgas pieejas un iekļauta spēcīga dzimumu perspektīva, tostarp izmantojot politikas virzienus, kas veicina nodarbinātību, apmācību, iekārtošanu darbā, vienlīdzīgas karjeras iespējas, vienādu samaksu par vienādi vērtīgu darbu, pielāgošanos darbavietā un tālākizglītību, un pievēršot uzmanību sieviešu ar invaliditāti digitālajai iekļaušanai un nepieciešamībai nodrošināt darba un privātās dzīves līdzsvaru;
12. aicina Padomi pieņemt horizontālo Diskriminācijas novēršanas direktīvu un piemērot starpnozaru pieeju visos ES diskriminācijas novēršanas politikas virzienos un tiesību aktos;
13. aicina optimizēt pašreizējo ES finansēšanas instrumentu, piemēram, programmas "Tiesības, līdztiesība un pilsonība" (REC) izmantošanu, lai veicinātu pieejamību un nediskrimināciju un pievērstos sieviešu ar invaliditāti nodarbinātības un sociālekonomiskajiem apstākļiem; aicina dalībvalstis atvieglot finansējuma pieejamību attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijām un līdztiesības veicināšanas iestādēm;
14. turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, piemēram, optimizējot ES struktūrfondu izmantošanu, nolūkā mudināt un atbalstīt uzņēmumus, kas ir apņēmušies pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti, lai uzlabotu šādu cilvēku piekļuvi darba iespējām, un palīdzēt personām ar invaliditāti kļūt par uzņēmējiem, piemēram, izveidojot ārēji atpazīstamu sertifikācijas zīmi, kuras mērķis ir apstiprināt to, ka minētās personas ievēro spēkā esošos noteikumus un pienācīgi veic savu darbu, un sniedzot šīm personām iespēju līdzdarboties iniciatīvās, ko īsteno, lai panāktu minētos mērķus;
15. aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību tam, lai tiktu atklāta vardarbība pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti, nolūkā to savlaicīgi identificēt un novērst.
INFORMĀCIJA PAR PIENEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ
Pieņemšanas datums |
1.12.2020 |
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
31 1 2 |
||
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Christine Anderson, Simona Baldassarre, Robert Biedroń, Vilija Blinkevičiūtė, Annika Bruna, Margarita de la Pisa Carrión, Rosa Estaràs Ferragut, Frances Fitzgerald, Cindy Franssen, Heléne Fritzon, Lina Gálvez Muñoz, Lívia Járóka, Arba Kokalari, Alice Kuhnke, Elżbieta Katarzyna Łukacijewska, Andżelika Anna Możdżanowska, Pina Picierno, Sirpa Pietikäinen, Samira Rafaela, Evelyn Regner, Diana Riba i Giner, María Soraya Rodríguez Ramos, Sylwia Spurek, Jessica Stegrud, Isabella Tovaglieri, Ernest Urtasun, Hilde Vautmans, Elissavet Vozemberg-Vrionidi, Chrysoula Zacharopoulou |
|||
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Lena Düpont, Elena Kountoura, Radka Maxová, Silvia Modig, Vera Tax |
ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA
31 |
+ |
ECR |
Andżelika Anna Możdżanowska |
GUE/NGL |
Elena Kountoura, Silvia Modig |
ID |
Simona Baldassarre, Annika Bruna, Isabella Tovaglieri |
EPP |
Lena Düpont, Rosa Estaràs Ferragut, Frances Fitzgerald, Cindy Franssen, Lívia Járóka, Arba Kokalari, Sirpa Pietikäinen, Elissavet Vozemberg‑Vrionidi, Elżbieta Katarzyna Łukacijewska |
"Renew Europe" |
Radka Maxová, Samira Rafaela, María Soraya Rodríguez Ramos, Hilde Vautmans, Chrysoula Zacharopoulou |
S&D |
Robert Biedroń, Vilija Blinkevičiūtė, Heléne Fritzon, Lina Gálvez Muñoz, Pina Picierno, Evelyn Regner, Vera Tax |
Verts/ALE |
Alice Kuhnke, Diana Riba i Giner, Sylwia Spurek, Ernest Urtasun |
1 |
– |
ID |
Christine Anderson |
2 |
0 |
ECR |
Margarita de la Pisa Carrión, Jessica Stegrud |
Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:
+ : par
– : pret
0 : atturas
LŪGUMRAKSTU KOMITEJAS ATZINUMS (4.12.2020)
Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai
par Padomes Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, īstenošanu, ņemot vērā UNCRPD
Atzinuma sagatavotājs: Demetris Papadakis
IEROSINĀJUMI
Lūgumrakstu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
1. uzsver, ka Lūgumrakstu komiteja ir saņēmusi daudzus lūgumrakstus par to, ka vienlīdzīgas attieksmes princips netiek īstenots attiecībā uz personu ar invaliditāti iekļaujošu izglītību, nodarbinātību, profesionālo izglītību, paaugstināšanu amatā un darba apstākļiem un ka tādēļ ir vajadzīga visaptverošāka pieeja; atkārtoti norāda, ka Lūgumrakstu portāls ir jāpadara pieejamāks, pārredzamāks un atvērtāks visiem iedzīvotājiem;
2. nosoda to, ka saskaņā ar šiem lūgumrakstiem personas ar invaliditāti joprojām saskaras ar daudzām problēmām un diskrimināciju, kas saistītas ar piekļūstamību, līdzdalību nodarbinātībā un izglītībā un mobilitāti ES; uzskata par nepieņemamu to, ka daudzi darba devēji joprojām neveic atbilstošus pasākumus, lai risinātu šos jautājumus, neraugoties uz to, ka šādiem pasākumiem ir izšķiroša nozīme 100 miljonu personu ar invaliditāti ekonomiskajā un sociālajā iekļaušanā ES un ka ir pieejams mākslīgais intelekts, digitālās tehnoloģijas, rīki un lietotnes, lai apmierinātu personu ar invaliditāti individuālās vajadzības; uzsver, ka tā rezultātā tiek netiek izmantota liela daļa pieejamo cilvēkresursu; uzskata, ka attālināta nodarbinātība ir svarīgs instruments tam, lai palielinātu darba ņēmēju ar invaliditāti nodarbinātības līmeni un veicinātu darbvietu efektīvu pārveidošanu par pieejamām darbvietām; uzsver, ka ir jāsadarbojas ar privāto sektoru, lai nodrošinātu piemērotus darba instrumentus;
3. norāda, ka saprātīgu pielāgojumu nodrošināšana personām ar invaliditāti ir viens no direktīvas galvenajiem elementiem un Komisijai būtu jāturpina stingri uzraudzīt tās pareizu transponēšanu valstu tiesību aktos;
4. pauž nožēlu par to, ka diskriminācija reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ var apdraudēt Līguma par Eiropas Savienību (LES) mērķu sasniegšanu;
5. atkārtoti aicina dalībvalstis veikt īpašus pasākumus, lai praksē nodrošinātu pilnīgu vienlīdzību un novērstu nelabvēlīgo situāciju, ar ko saskaras personas ar invaliditāti, vai kompensētu trūkumus, ņemot vērā mākslīgā intelekta sniegtās iespējas, un iesaka dalībvalstīm nodrošināt, ka to valsts reformu programmās tiek risināts jautājums par personu ar invaliditāti nodarbinātību; aicina dalībvalstis nodrošināt stimulus uzņēmumiem, lai tie kļūtu iekļaujošāki personu ar invaliditāti uzņemšanai; šajā sakarībā mudina vienkāršot finansiālo un tehnisko atbalstu personu ar invaliditāti pieņemšanai darbā un pielāgot darbā pieņemšanas procedūras, lai personām ar invaliditāti būtu vieglāk piekļūt darba piedāvājumiem un pieteikšanās procedūrām; uzsver, ka ir jāuzlabo strādājošo iedzīvotāju digitālās prasmes, un uzsver, ka digitalizācija veicinās lielāku sociālo iekļaušanu un palīdzēs vecāka gadagājuma cilvēkiem un darba ņēmējiem ar invaliditāti ilgāk palikt darba tirgū;
6. pauž dziļu nožēlu par Padomes Direktīvas 2000/78/EK nevienmērīgo un slikto piemērošanu dažās dalībvalstīs, kuras nespēj efektīvi un vienoti uzraudzīt situāciju un sodīt par pastāvīgiem ES tiesību aktu pārkāpumiem;
7. norāda, ka visu cilvēku tiesības uz līdztiesību likuma priekšā un aizsardzība pret diskrimināciju ir vispārējas tiesības, kas atzītas ar Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju, ANO Konvenciju par sieviešu visu veidu diskriminācijas izskaušanu, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, ko parakstījušas visas dalībvalstis; atgādina, ka Starptautiskās darba organizācijas (SDO) Konvencijā Nr. 111 ir aizliegta diskriminācija nodarbinātības un profesijas jomā;
8. uzsver, ka Padomes Direktīvā 2000/78/EK nav ietverta invaliditātes jēdziena definīcija, un mudina dalībvalstis interpretēt ES tiesību aktus tā, lai tie kļūtu par pamatu invaliditātes jēdzienam, kas ir saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD);
9. aicina dalībvalstis pabeigt Savienības diskriminācijas novēršanas tiesiskā regulējuma izstrādi un šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES pievienošanos UNCRPD; atgādina, ka UNCRPD ir saistoša ES, tās iestādēm un dalībvalstīm, kurām ir tiešs pienākums to pilnībā īstenot, tostarp tās 27. pantu par darbu un nodarbinātību; uzsver, ka ir svarīgi atjaunināt tiesisko regulējumu attiecībā uz personām bez tiesībspējas un rīcībspējas, pieņemot atbalstītus lēmumu pieņemšanas režīmus, lai šīm personām galu galā ļautu praksē īstenot savas tiesības uz nodarbinātību;
10. norāda, ka saskaņā ar LES 6. pantu Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz visām dalībvalstīm kopīgiem brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas un tiesiskuma principiem, un ES tiesību vispārīgos principus veido pamattiesības, ko garantē Eiropas Cilvēktiesību konvencija un kas izriet no dalībvalstīm kopīgām konstitucionālajām tradīcijām;
11. uzsver, ka dalībvalstīm noteiktos termiņos būtu jāpieliek ievērojamas pūles, lai pielāgotu darbvietas personu ar invaliditāti individuālajām vajadzībām nolūkā uzlabot pieejamību un pielāgojumus darba ņēmēju ar invaliditāti īpašajām vajadzībām un tādā veidā privātajā sektorā sekmētu atbalstošas vides veidošanu personu ar visu veidu traucējumiem nodarbināšanai atvērtā darba tirgū; uzsver, ka šajā nolūkā ir svarīgi plašāk izmantot modernās tehnoloģijas, un uzstāj, ka ir jāveicina sociālo partneru dialogs, lai panāktu vienlīdzīgu attieksmi, tostarp attiecīgā gadījumā likumdošanā, un pastāvīga paraugprakses apmaiņa, lai īpaši veicinātu sieviešu ar invaliditāti, personu no nelabvēlīgas sociālekonomiskās vides, nacionālo un lingvistisko minoritāšu un LGBTQ+ personu ar invaliditāti iekļaušanu; uzskata, ka attiecīgie pētījumi būtu jādara pieejami vienkāršā valodā; šajā sakarībā uzskata, ka stimulēšanas un atlīdzības politika ir efektīva tam, lai uzlabotu darbavietu pieejamību;
12. aicina Komisiju, ņemot vērā sistemātiskās problēmas šīs regulas īstenošanā, steidzami izveidot efektīvu uzraudzību attiecībā uz atbilstību direktīvai visos līmeņos un visās dalībvalstīs, nekavējoties uzsākt nepieciešamo izmeklēšanu par iespējamiem direktīvas pārkāpumiem un vajadzības gadījumā sākt pienākumu neizpildes procedūras pret dalībvalstīm, kas atbildīgas par šādiem pārkāpumiem;
13. uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt no diskriminācijas cietušo personu piekļuvi informācijai; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu, ka līdztiesības veicināšanas iestādes vai attiecīgie vidutāji sniedz cietušajiem saprātīgas un pieejamas juridiskās konsultācijas un palīdzību visos tiesvedības posmos, tostarp konfidenciālas un personīgas konsultācijas un emocionālu, personīgu un morālu atbalstu; turklāt aicina dalībvalstis apkarot uzmākšanos un vardarbību darbvietā, kādēļ tiek aizskarta cilvēka cieņa un/vai radīta aizskaroša vide darbā;
14. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas, piemēram, Pilsētas pieejamības balvu, un atbalsta iniciatīvas valsts, reģionālā un vietējā līmenī;
15. aicina visas dalībvalstis un Komisiju kopā ar invalīdu organizācijām un sociālajiem partneriem veikt efektīvus pasākumus, lai panāktu personu ar invaliditāti sociālo un ekonomisko integrāciju, palielinātu informētību par viņu tiesībām, koplietotu pētījumus un paraugpraksi un novērstu jauniešu un vecāka gadagājuma cilvēku bezdarbu, jo bezdarbs var izraisīt nabadzību, sociālo atstumtību, garīgās veselības problēmas un bezpajumtniecību; aicina dalībvalstis nodrošināt personām ar invaliditāti piekļuvi kvalitatīvai izglītībai, pienācīgam mājoklim, tādiem nodarbinātības pasākumiem kā Garantija jauniešiem un tādām apmaiņa"; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi izvairīties no darba tirgus segregācijas un personas ar invaliditāti iesaistīt atvērtā darba tirgū, tādējādi nodrošinot viņiem iespēju strādāt pašu izvēlētā jomā;
16. uzsver, ka personām ar invaliditāti ir milzīgs potenciāls un talants, ko nevajadzētu atstāt novārtā; norāda, ka, ņemot vērā pandēmijas ekonomisko ietekmi, Eiropas Savienībai būtu pilnībā jāizmanto visu tās iedzīvotāju potenciāls;
17. mudina dalībvalstis saglabāt vai pieņemt pasākumus, kuru mērķis ir novērst trūkumus vai kompensēt tos, atbalsta organizācijas, kuru galvenais mērķis ir veikt konkrētas darbības trūcīgo personu labā, un uzskata, ka proporcionalitātes analīze par katru atsevišķo gadījumu un izmaksu un ieguvumu aprēķini arī turpmāk ietekmēs konkrētos pasākumus, ko dalībvalstis veikušas pozitīvas rīcības vārdā;
18. aicina Komisiju pievērst lielāku uzmanību pārejai no iestāžu pakalpojumiem uz kopienas un ģimenes pakalpojumiem saskaņā ar UNCRPD un novērst trūkumus, kas konstatēti Ombuda Lietā Nr. 1233/2019/TKO;
19. aicina dalībvalstis sekmēt piekļuvi nodarbinātībai un visu darba ņēmēju integrāciju darba tirgū neatkarīgi no viņu vecuma, kā arī piemērot pasākumus saistībā ar dzimumu, invaliditāti, atalgojumu, apmācību, karjeras attīstību, veselību un drošību, lai nodrošinātu visu darba ņēmēju aizsardzību darbvietā;
20. uzsver, ka pasākumi, kas vērsti pret diskrimināciju vecuma dēļ, nedrīkst būt pēc būtības atšķirīgi jauniešiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem un ikviens nepamatotas vecuma diskriminācijas veids ir pienācīgi jānovērš;
21. uzsver sieviešu lomu, jo viņām parasti ir galvenā atbildība par bērnu un apgādājamo personu ar invaliditāti aprūpi, un to, ka sievietes ar invaliditāti saskaras ar divkāršu diskrimināciju, kas ir statistiski palielinājusi bezdarba līmeni; uzsver, ka tas tieši ietekmē sieviešu iespējas un līdzekļus piekļuvē darba tirgum un viņu profesionālās izaugsmes veicināšanai un ka tas var negatīvi ietekmēt viņu nodarbinātības izredzes; norāda, ka bezdarbs un apvērstā diskriminācija nodarbinātības jomā visvairāk ietekmē tieši sievietes, jo īpaši grūtnieces un mātes, tostarp mātes, kas baro bērnu ar krūti; aicina dalībvalstis sekmēt pētniecību šajā jomā, jo datu ir ļoti maz, un izveidot elastīgu bērna kopšanas atvaļinājuma sistēmu, garantējot abiem dzimumiem vienlīdzīgu iespēju atgriezties darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām;
22. uzskata, ka daudzas personas ar invaliditāti var būt par patiesu paraugu mums visiem, jo parāda, ko var panākt ar gribu un kā var pārvarēt problēmas; norāda, ka minētās grūtības veicina īpašas prasmes — to parāda personu ar invaliditāti dalība vadošo organizāciju vadībā;
23. norāda, ka ieviešot vienlīdzīgas attieksmes principu, ES saskaņā ar LES 3. panta 2. punktu būtu jāizvirza mērķis novērst nevienlīdzību un veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību, jo īpaši tādēļ, ka sievietes bieži vien ir dažāda veida diskriminācijas upuri;
24. norāda, ka viena vecāka ģimenes, jo īpaši vientuļās mātes, daudz biežāk kļūst par nabadzīgiem darba ņēmējiem un ka visos pieņemtajos pasākumos uzmanība būtu jāpievērš vientuļajiem vecākiem;
25. iestājas par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā laikposmam pēc 2020. gada atjaunināšanu un atjaunošanu ar mērķi vēl vairāk samazināt nevienlīdzību, kurai pakļautas personas ar invaliditāti, un veicināt minēto personu sociālo un ekonomisko integrāciju un situācijai atbilstošu neatkarību, ņemot vērā ar invaliditāti saistītās problēmas un jautājumus, kas radušies Covid-19 pandēmijas rezultātā; norāda, ka valdību veiktie pārvietošanās ierobežojumu un tāldarba pasākumi, iespējams, ir negatīvi ietekmējuši gan mājās aprūpē esošās, gan specializētajās iestādēs dzīvojošās personas ar invaliditāti; uzsver, ka ir jāapsver iespēja sniegt finansiālu atbalstu darba devējiem, kas nodarbina personas ar invaliditāti, lai šādām personām nodrošinātu tāldarbam nepieciešamo aprīkojumu;
26. aicina Komisiju un dalībvalstis garantēt, ka ES līdzekļi vienmēr tiek tērēti saskaņā ar ES un starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem un attiecībā uz personām ar invaliditāti, kurām nav izredžu dzīvot ārpus specializētās iestādes vai atrast darbu darba tirgū, tie nekad netiek tērēti, nošķirot dzīvošanas un nodarbinātības mērķi;
27. uzsver, ka Covid-19 pandēmijas izraisītās problēmas ir proporcionāli nesamērīgi vairāk skārušas personas ar invaliditāti; mudina valdības apsvērt, kā pārvietošanās ierobežojumi un tāldarbs ietekmē personas ar invaliditāti; aicina Komisiju un dalībvalstis risināt problēmas, kas minētas Eiropas Parlamenta 2020. gada 8. jūlija rezolūcijā par personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem un viņu ģimeņu tiesībām Covid-19 krīzes laikā un 2020. gada 18. jūnija rezolūcijā papildu finansējumu biomedicīniskai izpētei miaļģiskā encefalomielīta jomā.
INFORMĀCIJA PAR PIENEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ
Pieņemšanas datums |
3.12.2020 |
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
30 0 4 |
||
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Alex Agius Saliba, Andris Ameriks, Marc Angel, Andrus Ansip, Margrete Auken, Jordan Bardella, Alexander Bernhuber, Markus Buchheit, Ryszard Czarnecki, Eleonora Evi, Agnès Evren, Gheorghe Falcă, Emmanouil Fragkos, Mario Furore, Gianna Gancia, Ibán García Del Blanco, Alexis Georgoulis, Peter Jahr, Radan Kanev, Stelios Kympouropoulos, Cristina Maestre Martín De Almagro, Dolors Montserrat, Ulrike Müller, Emil Radev, Sira Rego, Frédérique Ries, Monica Semedo, Massimiliano Smeriglio, Yana Toom, Loránt Vincze, Stefania Zambelli, Tatjana Ždanoka, Kosma Złotowski |
|||
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Demetris Papadakis |
ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA
30 |
+ |
PPE |
Alexander Bernhuber, Agnès Evren, Gheorghe Falcă, Peter Jahr, Radan Kanev, Stelios Kympouropoulos, Dolors Montserrat, Emil Radev, Loránt Vincze |
S&D |
Alex Agius Saliba, Andris Ameriks, Marc Angel, Ibán García Del Blanco, Cristina Maestre Martín De Almagro, Demetris Papadakis, Massimiliano Smeriglio |
"Renew Europe" |
Andrus Ansip, Ulrike Müller, Frédérique Ries, Monica Semedo, Yana Toom |
Verts/ALE |
Margrete Auken, Tatjana Ždanoka |
ECR |
Ryszard Czarnecki, Emmanouil Fragkos, Kosma Złotowski |
GUE/NGL |
Alexis Georgoulis, Sira Rego |
NI |
Eleonora Evi, Mario Furore |
0 |
– |
– |
– |
4 |
0 |
ID |
Jordan Bardella, Markus Buchheit, Gianna Gancia, Stefania Zambelli |
Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:
+ : par
– : pret
0 : atturas
INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
Pieņemšanas datums |
27.1.2021 |
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
47 1 4 |
||
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Atidzhe Alieva-Veli, Abir Al-Sahlani, Marc Angel, Dominique Bilde, Gabriele Bischoff, Vilija Blinkevičiūtė, Milan Brglez, Sylvie Brunet, David Casa, Leila Chaibi, Margarita de la Pisa Carrión, Özlem Demirel, Klára Dobrev, Jarosław Duda, Estrella Durá Ferrandis, Lucia Ďuriš Nicholsonová, Rosa Estaràs Ferragut, Nicolaus Fest, Loucas Fourlas, Cindy Franssen, Heléne Fritzon, Elisabetta Gualmini, Alicia Homs Ginel, France Jamet, Agnes Jongerius, Radan Kanev, Ádám Kósa, Stelios Kympouropoulos, Katrin Langensiepen, Miriam Lexmann, Elena Lizzi, Radka Maxová, Kira Marie Peter-Hansen, Dragoș Pîslaru, Manuel Pizarro, Dennis Radtke, Elżbieta Rafalska, Daniela Rondinelli, Mounir Satouri, Beata Szydło, Eugen Tomac, Romana Tomc, Yana Toom, Marie-Pierre Vedrenne, Nikolaj Villumsen, Marianne Vind, Maria Walsh, Stefania Zambelli, Tatjana Ždanoka, Tomáš Zdechovský |
|||
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Irena Joveva |
|||
Aizstājēji (209. panta 7. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Andrea Bocskor |
ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA
47 |
+ |
ECR |
Lucia Ďuriš Nicholsonová |
ID |
Dominique Bilde, Elena Lizzi, Stefania Zambelli |
NI |
Daniela Rondinelli |
EPP |
Andrea Bocskor, David Casa, Jarosław Duda, Rosa Estaràs Ferragut, Loucas Fourlas, Cindy Franssen, Radan Kanev, Ádám Kósa, Stelios Kympouropoulos, Miriam Lexmann, Dennis Radtke, Eugen Tomac, Romana Tomc, Maria Walsh, Tomáš Zdechovský |
"Renew Europe" |
Atidzhe Alieva-Veli, Abir Al-Sahlani, Sylvie Brunet, Irena Joveva, Radka Maxová, Dragoș Pîslaru, Yana Toom, Marie-Pierre Vedrenne |
S&D |
Marc Angel, Gabriele Bischoff, Vilija Blinkevičiūtė, Milan Brglez, Klára Dobrev, Estrella Durá Ferrandis, Heléne Fritzon, Elisabetta Gualmini, Alicia Homs Ginel, Agnes Jongerius, Manuel Pizarro, Marianne Vind |
The Left |
Leila Chaibi, Özlem Demirel, Nikolaj Villumsen |
Verts/ALE |
Katrin Langensiepen, Kira Marie Peter-Hansen, Mounir Satouri, Tatjana Ždanoka |
1 |
– |
ECR |
Margarita de la Pisa Carrión |
4 |
0 |
ECR |
Elżbieta Rafalska, Beata Szydło |
ID |
Nicolaus Fest, France Jamet |
Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:
+ : par
– : pret
0 : atturas
- [1] Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15. pants.
- [2] EU-SILC, 2017. gads.
- [3] Dzimumu līdztiesības indekss, 2019. gads.
- [4] Lars Bosselmann, Eiropas Neredzīgo savienība.
- [5] Senada Halilcevic, Inclusion Europe.
- [6] Claudia Rustige, Bundesarbeitsgemeinschaft Inklusionsfirmen e.V.
- [7] Marine Uldry, Eiropas Invaliditātes forums.
- [8] EU-SILC, 2017. gads.
- [9] ANED, 2019. gads.
- [10] Dzimumu līdztiesības indekss, 2019. gads.
- [11] http://euroblind.org/sites/default/files/documents/once_ebu_employment_report_en.pdf
- [12] https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/TA-8-2016-0442_LV.html#def_1_15
- [13] Inclusion Europe.
- [14] https://autismeurope.org/wp-content/uploads/2014/03/Report-on-autism-and-employment_EN.pdf
- [15] EU-SILC, 2018. gads.
- [16] https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/pdfscache/34425.pdf
- [17] https://www.equalityhumanrights.com/sites/default/files/research-report-107-the-disability-pay-gap.pdf
- [18] https://social.un.org/publications/UN-Flagship-Report-Disability-Final.pdf
- [19] https://www.housingrightswatch.org/content/homelessness-and-disabilities-impact-recent-human-rights-developments-policy-and-practice%E2%80%8B
- [20] https://www.ecmi.de/publications/studies/8-not-even-in-the-margins-where-are-roma-with-disabilities
- [21] https://www.stonewall.org.uk/system/files/lgbt_in_britain_work_report.pdf
- [22] Aptauju veica Eiropas Neatkarīgas dzīves tīkls.
- [23] OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
- [24] OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.
- [25] OV C 137 E, 27.5.2010., 68. lpp.
- [26] OV L 327, 2.12.2016., 1. lpp.
- [27] OV L 151, 7.6.2019., 70. lpp.
- [28] OV L 183, 29.6.1989., 1. lpp.
- [29] OV L 167, 4.7.2018., 28. lpp.
- [30] Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0183.
- [31] Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0156.
- [32] OV C 363, 28.10.2020., 164. lpp.
- [33] OV C 356, 4.10.2018., 110. lpp.
- [34] OV C 101, 16.3.2018., 138. lpp.
- [35] OV C 353, 27.9.2016., 41. lpp.
- [36] OV C 131 E, 8.5.2013., 9. lpp.
- [37] OV C 212 E, 5.8.2010., 23. lpp.
- [38] OV C 187, 18.7.1988., 236. lpp.
- [39] OV C 379, 7.12.1998., 66. lpp.
- [40] OV C 224, 27.6.2018., 68. lpp.
- [41] Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0054.
- [42]OV C 411, 27.11.2020., 94. lpp.
- [43] OV C 204, 13.6.2018., 179. lpp.
- [44] Mēs piemērojam jēdzienu "personas ar invaliditāti", kā noteikts UNCRPD 1. pantā: "Personas ar invaliditāti ir personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu orgānu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt minēto personu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar pārējiem".
- [45] Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 26. pants.
-
[46] Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 10. oktobra Regula, ar ko izveido vienotu ietvaru Eiropas statistikai par personām un mājsaimniecībām, kuras pamatā ir no izlasēm savākti dati individuālā līmenī, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 808/2004, (EK) Nr. 452/2008 un (EK) Nr. 1338/2008 un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1177/2003 un Padomes Regulu (EK) Nr. 577/98.
- [47]ES statistika attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC), 2017. gads.
- [48] Turpat.
- [49] EU-SILC, 2017. gads.
- [50] Spānijas Neredzīgo organizācija (ONCE) un Eiropas Neredzīgo savienība, "Ziņojums par neredzīgo un vājredzīgo personu situāciju nodarbinātības ziņā Eiropā 10 gadu pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām stāšanās spēkā — problēmas un iespējas", 2019. gada oktobris.
- [51] Inclusion Europe.
- [52] Autism Europe, "Autism and Work – Together we can (Autisms un darbs — kopā mēs to spējam ), 2014. gads.
- [53] Līdztiesības un cilvēktiesību komisija, pētniecības ziņojums Nr. 107 par darba samaksas atšķirībām " The Disability Pay Gap" (Invaliditātes izraisītas darba samaksas atšķirības), 2017. gada augusts.
- [54] Eiropas Mazākumtautību jautājumu centrs, 8. pētījums"Not Even in the Margins: Where are Roma with Disabilities?" (Pamesti vairāk nekā novārtā — kur ir romi ar invaliditāti?), 2016. gada februāris.
- [55] Stonewall, "LGBT in Britain – Work Report" (LGBT Lielbritānijā — darba ziņojums), 2018. gads.
- [56] Aptauju veica Eiropas Neatkarīgas dzīves tīkls (ENIL).
- [57] FRA 2019. gada ziņojums par pamattiesībām.
- [58]FRA, "From institutions to community living for persons with disabilities: perspectives from the ground" (Personu ar invaliditāti pāreja no dzīvošanas aprūpes iestādē uz aprūpi dzīvesvietā — pirmā pieredze) , 2018. gads.
- [59] Īpašās referentes jautājumos par personu ar invaliditāti tiesībām Catalina Devandas-Aguilar paziņojums ANO Ģenerālās asamblejas 71. sesijā, Ņujorka, 2016. gada 26. oktobris, (https://www.ohchr.org/EN/NewsEvents/Pages/DisplayNews.aspx?NewsID=20764).
- [60] Personu ar invaliditāti tiesību komitejas General comment No. 6 (2018) on equality and non-discrimination (Vispārējais 6. komentārs (2018) par līdztiesību un nediskrimināciju).
- [61] Eiropas Padome, "(Freedom from exploitation, violence and abuse of persons with disabilities - Contribution to the Council of Europe Strategy on the Rights of Persons with Disabilities" (Ekspluatācijas, vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas, kas vērsta pret personām ar invaliditāti, novēršana. Ieguldījums Eiropas Padomes stratēģijā par personu ar invaliditāti tiesībām), 2017. gads.
- [62]EDSO Hate Crime Reporting (Ziņojums par naida noziegumu ziņošanas veicināšanu), 2015. gads, un EDSO/ODIHR Factsheet on hate crime against people with disabilities (faktu lapa par naida noziegumiem pret personām ar invaliditāti), 2017. gads.
- [63] FRA Coronavirus pandemic in the EU – Fundamental rights implications bulletins (Biļetens par koronavīrusa pandēmijas ietekmi uz pamattiesībām ES), 2020. gads; Inclusion Europe, "Neglect and discrimination. Multiplied - How Covid-19 affected the rights of people with intellectual disabilities and their families)" (Atstāšana novārtā un diskriminācija. Daudzveidīgā ietekme, kā Covid-19 skar personu ar intelektuāliem traucējumiem un viņu ģimeņu tiesības) , 2020. gads.
- [64] Apvienoto Nāciju Organizācijas Politikas pārskats "A Disability Inclusive Response to COVID-19" (Personas ar invaliditāti iekļaujoša reaģēšana uz Covid-19), 2020. gada maijs.
- [65] Eiropas Savienības statistika attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC) 2017. gads.
- [66] Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (Dzimumu līdztiesības indekss, 2019. gads).
- [67] Eiropas Savienības statistika attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC) 2018. gads.
- [68] FRA, "A long way to go for LGBTI equality" (Tāls ceļš uz LGBTI līdztiesību), 2020. gads.