ZIŅOJUMS par ES noteikumu ietekmi uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un pakalpojumu brīvu apriti: darbaspēka mobilitāte ES iekšienē kā instruments darba tirgus vajadzību un prasmju saskaņošanai
29.3.2021 - (2020/2007(INI))
Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
Referents: Radan Kanev
Atzinuma sagatavotāji (*):
Morten Løkkegaard, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja
(*) Iesaistītās komitejas — Reglamenta 57. pants
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par ES noteikumu ietekmi uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un pakalpojumu brīvu apriti: darbaspēka mobilitāte ES iekšienē kā instruments darba tirgus vajadzību un prasmju saskaņošanai
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 5. pantu,
– ņemot vērā LESD 45., 56., 153., 154. un 174. pantu,
– ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko 2017. gada novembrī izsludināja Eiropadome, Parlaments un Komisija,
– ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD),
– ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) izstrādātos darba pamatstandartus un tās konvencijas un ieteikumus par darba pārvaldību un darba inspekcijām,
– ņemot vērā plašo Savienības darba aizsardzības jomu reglamentējošo tiesību aktu kopumu, jo īpaši Padomes Direktīvu 89/391/EEK (1989. gada 12. jūnijs) par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā[1], un tās atsevišķās un saistītās direktīvas,
– ņemot vērā Padomes 2020. gada 8. jūnija secinājumus par pārkvalifikāciju un kvalifikācijas celšanu kā pamatu ilgtspējas un nodarbināmības palielināšanai saistībā ar atbalstu ekonomikas atveseļošanai un sociālajai kohēzijai,
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātes Urzulas fon der Leiena izklāstītās politikas pamatnostādnes nākamajai Eiropas Komisijai (2019–2024) “Mana Eiropas progrmma: Eiropas Savienība, kas tiecas uz augstākiem mērķiem”,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/1149 (2019. gada 20. jūnijs), ar ko izveido Eiropas Darba iestādi, groza Regulas (EK) Nr. 883/2004, (ES) Nr. 492/2011 un (ES) 2016/589 un atceļ Lēmumu (ES) 2016/344[2],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā[3],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/589 (2016. gada 13. aprīlis) par Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu (EURES), darba ņēmēju piekļuvi mobilitātes pakalpojumiem un turpmāku darba tirgu integrāciju un ar ko groza Regulas (ES) Nr. 492/2011 un (ES) Nr. 1296/2013[4],
– ņemot vērā Komisijas 2018. gada 2. februāra Īstenošanas lēmumu (ES) 2018/170 par vienotām, detalizētām specifikācijām datu vākšanai un analīzei, lai uzraudzītu un izvērtētu EURES tīkla darbību.
– ņemot vērā Komisijas 2019. gada 2. aprīļa ziņojumu par EURES darbību no 2016. gada janvāra līdz 2018. gada jūnijam,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu[5],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu[6],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1071/2009 (2009. gada 21. oktobris), ar ko nosaka kopīgus noteikumus par autopārvadātāja profesionālās darbības veikšanas nosacījumiem un atceļ Padomes Direktīvu 96/26/EK[7],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1072/2009 (2009. gada 21. oktobris) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautisko kravas autopārvadājumu tirgum[8],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1008/2008 (2008. gada 24. septembris) par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā[9],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 561/2006 (2006. gada 15. marts), ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85[10],
– ņemot vērā Padomes Regulu (EEK) Nr. 3577/92 (1992. gada 7. decembris), ar ko piemēro principu, kurš paredz jūras transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību dalībvalstīs (jūras kabotāža)[11],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/54/ES (2014. gada 16. aprīlis) par pasākumiem, ar ko veicina darba ņēmējiem piešķirto tiesību īstenošanu darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jomā[12],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu[13],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/15/EK (2002. gada 11. marts) par darba laika organizēšanu personām, kas ir autotransporta apkalpes locekļi[14],
– ņemot vērā Padomes Direktīvu 1999/63/EK (1999. gada 21. jūnijs) attiecībā uz Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu, ko noslēgusi Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociācija (EKKĪA) un Eiropas Savienības Transporta darbinieku arodbiedrību federācija (ESTDAF)[15], kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes Direktīvu 2009/13/EK (2009. gada 16. februāris), ar ko īsteno Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociāciju (EKKĪA) un Eiropas Transporta darbinieku federācijas (ETDF) Nolīgumu par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā[16],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā[17],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/957 (2018. gada 28. jūnijs), ar ko groza Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā[18],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/67/ES (2014. gada 15. maijs) par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (“IMI regula”)[19],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2020/1057 (2020. gada 15. jūlijs), ar ko attiecībā uz izpildes nodrošināšanas prasībām groza Direktīvu 2006/22/EK un attiecībā uz Direktīvu 96/71/EK un Direktīvu 2014/67/ES nosaka īpašus noteikumus autotransporta nozarē strādājošo transportlīdzekļu vadītāju norīkošanai darbā, un groza Regulu (ES) Nr. 1024/2012[20],
– ņemot vērā Padomes Lēmumu (ES) 2019/1181 (2019. gada 8. jūlijs) par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm[21],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2016/344 (2016. gada 9. marts) par Eiropas platformas izveidi sadarbības stiprināšanai nolūkā novērst nedeklarētu darbu[22],
– ņemot vērā Padomes Ieteikumu (2017. gada 22. maijs) par Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūru mūžizglītībai un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa ieteikumu par Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras izveidošanu mūžizglītībai[23],
– ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 19. jūnija rezolūciju par Eiropas aizsardzību pārrobežu un sezonālajiem darba ņēmējiem saistībā ar Covid-19 krīzi[24],
– ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 14. septembra rezolūciju par jauno Prasmju programmu Eiropai[25],
– ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par efektīvām darba inspekcijām kā stratēģiju darba apstākļu uzlabošanai Eiropā[26],
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2020. gada 15. jūlija atzinumu “Eiropas atveseļošanas plāns un daudzgadu finanšu shēma 2021.–2027. gadam”,
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2020. gada 5. maija atzinumu “Ilgtspējīgs finansējums mūžizglītībai un prasmju attīstīšanai kvalificēta darbaspēka trūkuma apstākļos” (izpētes atzinums pēc prezidējošās valsts Horvātijas pieprasījuma),
– ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas atzinumu “Intelektuālā darbaspēka emigrācija Eiropas Savienībā: šīs problēmas risināšana visos līmeņos” (C 141/34),
– ņemot vērā Komisijas 2020. gada 1. jūlija paziņojumu “Eiropas Prasmju programma ilgtspējīgai konkurētspējai, sociālajam taisnīgumam un noturībai” (COM(2020)0274) un tam pievienotos Komisijas dienestu darba dokumentus SWD(2020)0121) un (SWD(2020)0122),
– ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. janvāra paziņojumu “Spēcīga sociālā Eiropa taisnīgai pārejai” (COM(2020)0014),
– ņemot vērā Komisijas 2019. gada 17. decembra paziņojumu “2020. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģija” (COM(2019)0650),
– ņemot vērā Komisijas 2016. gada 10. jūnija paziņojumu „Jaunā prasmju programma Eiropai” (COM(2016)381),
– ņemot vērā Komisijas un Padomes 2019. gada 17. decembra vienotā nodarbinātības ziņojuma priekšlikumu, kas ir pievienots paziņojumam par 2020. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģiju,
– ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019)0640),
– ņemot vērā Komisijas 2019. gada 25. septembra ziņojumu par to, kā piemērota un īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/67/ES (2004. gada 15. maijs) par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot iekšējā tirgus informācijas sistēmu (“IMI regula”) (COM(2019)0426),
– ņemot vērā Komisijas 2019. gada ziņojumu par darbaspēka mobilitāti ES iekšienē,
– ņemot vērā Cedefop ziņojumu “Prasmju prognozes un izaicinājumi 2030. gadam”,
– ņemot vērā Eurofound 2010. gada ziņojumu “Norīkotie darba ņēmēji Eiropas Savienībā”[27] un dalībvalstu ziņojumus,
– ņemot vērā Komisijas 2020. gada 6. maijā izdotās 2020. gada pavasara ekonomikas prognozes,
– ņemot vērā Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (EU-OSHA) 2020. gada 24. aprīļa pamatnostādnes “Covid-19: atgriešanās darba vietā — darbavietu pielāgošana un darbinieku aizsardzība”,
– ņemot vērā Parlamenta 2015. gadā veikto pētījumu “ES sociālās un darba tiesības un ES iekšējā tirgus tiesību akti”,
– ņemot vērā Komisijas 2020. gada 17. jūlija Vadlīnijas par sezonas darbiniekiem Eiropas Savienībā saistībā ar Covid-19 uzliesmojumu,
– ņemot vērā Padomes 2020. gada 9. oktobra secinājumus par sezonas darbinieku un citu mobilo darba ņēmēju darba un dzīves apstākļu uzlabošanu,
– ņemot vērā Padomes 2020. gada 13. oktobra ieteikumu par koordinētu pieeju brīvas pārvietošanās ierobežošanai, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju,
– ņemot vērā Komisijas 2015. gadā veikto pētījumu par darba samaksas noteikšanas sistēmām un minimālo algas likmi, ko piemēro norīkotiem darba ņēmējiem saskaņā ar Direktīvu 96/71/EK konkrētās dalībvalstīs un nozarēs,
– ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. marta vadlīnijas attiecībā uz darba ņēmēju brīvas pārvietošanās īstenošanu Covid-19 uzliesmojuma laikā,
– ņemot vērā Komisijas 2020. gada 15. maija paziņojumu “Ceļā uz pakāpenisku un koordinētu pieeju pārvietošanās brīvības atjaunošanai un iekšējās robežkontroles atcelšanai” (C2020/C 169/03),
– ņemot vērā Eurofound 2015. gada pētījumu “ES iekšējās mobilitātes sociālā dimensija: ietekme uz sabiedriskajiem pakalpojumiem",
– ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,
– ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus,
– ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A9-0066/2021),
A. tā kā nediskriminācija ir Līgumos nostiprināts pamatprincips; tā kā darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir uzskatāma par vienu no Eiropas Savienības pamatprincipiem; tā kā LESD 45. pantā ir noteikts, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvība nozīmē, ka ir jānovērš jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija valstspiederības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības apstākļiem;
B. tā kā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. punktā ir noteikts, ka Savienība “veicina sociālo taisnīgumu un aizsardzību”; tā kā LESD 9. pantā ir noteikts, ka, “nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība ņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu”;
C. tā kā darba ņēmēju brīva pārvietošanās, brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība ir uzskatāmas par iekšējā tirgus pamatprincipiem;
D. tā kā darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai un pakalpojumu sniegšanas brīvībai būtu jāatbilst Eiropas sociālo tiesību pīlārā nostiprinātajiem principiem; tā kā Savienības apņemšanās īstenot ANO Programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus, Eiropas zaļo kursu un dzimumu līdztiesības stratēģiju, tostarp taisnīga atalgojuma, dzimumu līdztiesības un pienācīgu darba un nodarbinātības apstākļu aizsardzību un veicināšanu, ir jāintegrē visās iekšējā tirgus politikas jomās, tādējādi pienācīgi ņemot vērā sociālos un vides apsvērumus;
E. tā kā darba ņēmēju, tostarp sezonas darbinieku, brīva pārvietošanās ir būtiska no Eiropas integrācijas viedokļa; tā kā tā var būt abpusēji izdevīgi gan nosūtošajām, gan uzņemošajām dalībvalstīm un atbalstīt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķus; tā kā Savienībai un dalībvalstīm ir pilnībā jāizmanto ES iekšējās mobilitātes potenciāls, vienlaikus efektīvi nodrošinot atbilstību piemērojamajiem noteikumiem par darbaspēka mobilitāti;
F. tā kā darba ņēmēju pārvietošanās brīvība un pakalpojumu sniegšanas brīvība sekmē Savienības kohēziju un rada darbvietu iespējas; tā kā vienotais tirgus var būt ilgtspējīgs un palielināt labklājību tikai tad, ja tā pamatā ir taisnīgi un kopīgi noteikumi un vienlīdzīgas attieksmes princips, jo īpaši, ja runa ir par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un pakalpojumu brīvu apriti;
G. tā kā Savienībai arī turpmāk būtu jāuzņemas galvenā loma, atbalstot labas prakses apmaiņu visos valdības līmeņos un sadarbībā ar sociālajiem partneriem izstrādājot norādījumus un ieteikumus par to, kā visiem, tostarp neaizsargātām darba ņēmēju grupām, nodrošināt pienācīgus darba un nodarbinātības apstākļus;
H. tā kā pakalpojumu brīvas aprites sociālās sekas izcelsmes reģionus un reģionus, kuri uzņem mobilus darba ņēmējus, var ietekmēt gan pozitīvi, gan negatīvi; tā kā darbaspēka trūkums un intelektuālā darbaspēka emigrācijas līmenis, ko izraisa pašreizējā Savienības reģionu starpā pastāvošā ekonomiskā un sociālā nelīdzsvarotība, jo īpaši pēc finanšu krīzes, dažās dalībvalstīs ir sasniedzis kritisku līmeni, kā rezultātā ir radušās papildu problēmas, piemēram, demogrāfiskā nelīdzsvarotība, aprūpes un medicīniskā personāla trūkums un kopumā ir palielinājusies reģionu nevienlīdzība; tā kā šīs parādības īpaši skar lauku un tālākos apgabalus; tā kā ir vajadzīga ilgtspējīga rūpniecības politika un nesatricināma kohēzijas politika, ar kuru palīdzību varētu saglabāt un radīt kvalitatīvas darbvietas nozarēs un reģionos, kuros tiek īstenotas pārmaiņas, lai novērstu intelektuālā darbaspēka emigrāciju un piespiedu mobilitāti;
I. tā kā darba spēka izmaksu sacensība grauj dalībvalstu kohēziju; tā kā koordinēta ES līmeņa pieeja ir nepieciešama, lai nepieļautu netaisnīgu un kaitniecisku darbaspēka izmaksu konkurenci un panāktu augšupēju visu personu sociālo konverģenci; tā kā efektīvs regulējums un koplīgumi ir būtiski svarīgi, lai nodrošinātu pienācīgus darba un nodarbinātības nosacījumus, kvalitatīvus pakalpojumus un godīgu konkurenci;
J. tā kā pārrobežu darba ņēmēji konkrētiem reģioniem rada sociālus un ekonomiskus ieguvumus;
K. tā kā, lai aizsargātu mobilo darba ņēmēju tiesības un stiprinātu spēkā esošo noteikumu ievērošanu, un veicinātu visu uzņēmumu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, ir ļoti svarīgi uzlabot, saskaņot un koordinēt Savienības tiesību aktu darbaspēka mobilitātes jomā pārrobežu izpildi un apkarot ļaunprātīgu rīcību, nedeklarētu darbu;
L. tā kā lielākā daļa darba ņēmēju Eiropas Savienībā ir nodarbināti mikrouzņēmumos un mazos un vidējos uzņēmumos (MMVU); tā kā MMVU un pašnodarbinātas personas pret Savienības tiesību aktu pārkāpumiem ir visneaizsargātākās; tā kā pretrunīgi valstu tiesību akti, nevajadzīgs administratīvais slogs un negodīga konkurence MMVU, pašnodarbinātām personām un bona fide uzņēmumiem iekšējā tirgū rada lielākās grūtības; tā kā iniciatīvām, kuru mērķauditorija ir MMVU un jaunuzņēmumi, būtu jāpalīdz uzņēmumiem ievērot spēkā esošos noteikumus un tās nedrīkstētu radīt nevajadzīgu administratīvo slogu, dubultstandartus vai zemākus darba ņēmēju aizsardzības standartus;
M. tā kā digitalizācija sniedz vēl nebijušu iespēju veicināt mobilitāti, vienlaikus palīdzot pārbaudīt stingru atbilstību Savienības noteikumiem par darbaspēka mobilitāti;
N. tā kā Eiropas Darba iestāde (ELA) tika izveidota, lai palīdzētu stiprināt taisnīgumu iekšējā tirgū un uzticēšanos iekšējam tirgum, darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, darba ņēmēju norīkošanu un ļoti mobilos pakalpojumus un lai uzraudzītu Savienības darbaspēka pārvietošanās jomu reglamentējošo noteikumu ievērošanu un sociālās drošības pasākumu koordināciju, kā arī lai uzlabotu dalībvalstu un sociālo partneru apmaiņu ar paraugpraksi un sadarbību attiecībā uz taisnīgu darbaspēka mobilitātes nodrošināšanu un nedeklarēta darba izskaušanu; tā kā taisnīgu algu, dzimumu līdztiesības un pienācīgu darba un nodarbinātības apstākļu veicināšanai ir būtiska nozīme no labi funkcionējošas, taisnīgas un ilgtspējīgas vienotā tirgus izveides viedokļa;
O. tā kā ELA ir jaunizveidota struktūra, kuras pilna darbības jauda ir jāsasniedz līdz 2024. gadam;
P. tā kā darba ņēmēju norīkošana darbā, aizvietotājdarbnieku darbs un sezonas darbs pēc to būtības un juridiskās definīcijas ir pagaidu darbs;
Q. tā kā darba ņēmējiem trūkst pienācīgas tiesiskās aizsardzības un piekļuves sociālā nodrošinājuma sistēmām, ko bieži izraisa nestandarta nodarbinātības ļaunprātīga izmantošana, mākslīgi risinājumi, piemēram, fiktīva pašnodarbinātība, neapmaksāta un/vai tikai slikti apmaksāta darba kārtība pēc pieprasījuma, tā sauktie “nulles stundu” līgumi, tādu pagaidu līgumu un stažēšanās ļaunprātīga izmantošana, ar kuriem aizstāj regulārus darba līgumus, tostarp publiskajā sektorā, un pastkastītes uzņēmumu izmantošana; tā kā tādēļ šie jautājumi būtu jārisina; tā kā arvien plašāka dažādu apakšlīgumu izmantošana arī varētu izraisīt ļaunprātīgu izmantošanu, attiecībā uz kuru ir nepieciešami pretpasākumi; tā kā darbaspēka mobilitāte ES iekšienē, kas ir nepastarpināti balstīta uz LESD 45. pantu, protams, var palīdzēt apmierināt ilgtermiņa darbaspēka vajadzības, izmantojot standarta nodarbinātības veidus, kurus Savienības pilsoņi var izmantot bez diskriminācijas valstspiederības dēļ;
R. tā kā sociālā kohēzija ir uzskatāma par vienu no Savienības pamatprincipiem; tā kā Savienībā tomēr joprojām pastāv būtiskas dzīves un darba apstākļu atšķirības; tā kā lielākas algas un IKP, nesatricināms sociālais nodrošinājums, vieglāka piekļuve darba tirgum un augstāki nodarbinātības rādītāji ir vieni no būtiskākajiem faktoriem, kas veicina mobilitāti ES iekšienē[28]; tā kā, no otras puses, nabadzība, sociālā atstumtība, slikti dzīves un darba apstākļi un sociālās palīdzības trūkums arī ir uzskatāmi par faktoriem, kas veicina mobilitāti ES iekšienē; tā kā joprojām pastāvošo darbaspēka trūkumu dažās kritiski svarīgajās nozarēs dažās dalībvalstīs arī lielā mērā var skaidrot ar sliktiem darba apstākļiem un zemu algu līmeni; tā kā šāds trūkums būtu jānovērš, uzlabojot darba apstākļus šajās nozarēs, jo īpaši izmantojot sociālo dialogu un risinot sarunas par darba koplīguma slēgšanu, nevis zemas kvalitātes darbu atstājot migrējošiem un mobiliem darba ņēmējiem, tostarp pārrobežu un pierobežu un/vai nedeklarētu darba ņēmējiem;
S. tā kā izvēlei izmantot savas tiesības brīvi pārvietoties vienmēr būtu jābūt brīvprātīgai un tai nevajadzētu būt piespiedu izvēlei, ko izraisītu dzīvesvietas dalībvalstī pastāvošais trūkums; tā kā taisnīga mobilitāte, kuras pamatā būtu stingras sociālās un darba tiesības, ir uzskatāma par ilgtspējīgas Eiropas integrācijas, sociālās kohēzijas un taisnīgas pārkārtošanās priekšnoteikumu;
T. tā kā ļaunprātīga prakse, piemēram, sociālais un vides dempings, vājina sabiedrības atbalstu Savienībai un turpmāku Eiropas integrāciju, kaitē iekšējā tirgus darbībai un uzņēmumu, jo īpaši MMVU un pašnodarbināto personu, konkurētspējai un apdraud darba ņēmēju tiesības; tā kā tādēļ ir jāpastiprina piemērojamo tiesību aktu ievērošanas uzraudzība; tā kā, izstrādājot tiesību aktu priekšlikumus, Savienības līmenī būtu pienācīgi jāņem vērā princips “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”; tā kā pretrunīgi noteikumi valstu tiesību aktos rada šķēršļus MMVU un tos pieļaut nedrīkstētu;
U. tā kā vienlīdzīgas attieksmes princips ir sociālās tirgus ekonomikas un augšupējas sociālās konverģences priekšnoteikums, kura sakarībā ir jāievēro galamērķa valsts spēkā esošie tiesību akti un koplīgumi, tādējādi nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus vietējiem un mobilajiem darba ņēmējiem, kā arī vietējiem un ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem;
V. tā kā vairāk nekā 8 % mobilo darba ņēmēju strādā veselības aprūpes un sociālā darba nozarē, vairāk nekā 7 % transporta pakalpojumu nozarē un vairāk nekā 10 % viesmīlības nozarē un pārtikas rūpniecībā; tā kā mobilajiem un sezonas darba ņēmējiem bieži vien ir būtiska nozīme dalībvalstīs, piemēram, tādās nozarēs kā veselības aprūpe, vecāka gadagājuma cilvēku vai personu ar invaliditāti aprūpe vai būvniecība;
W. tā kā vismaz 80 miljoni darba ņēmēju Eiropā ir neatbilstīgi kvalifikācijas ziņā un vairāk nekā 5 no 10 grūti aizpildāmajām darbvietām attiecas uz kvalificētām profesijām[29];
X. tā kā Covid-19 pandēmija atkal ir likusi pārliecināties, ka būtiski svarīgi ir ļoti mobili darba ņēmēji, kas Savienībā pārvietojas bieži; tā kā pandēmija ir dienas gaismā izcēlusi apstākli, ka sezonas, norīkotie, migrējošie un mobilie darba ņēmēji, tostarp pārrobežu un pierobežu darba ņēmēji, pandēmijas laikā ir ievērojami veicinājuši Savienības ekonomikas izdzīvošanu, kā arī Savienības starptautisko tirdzniecību; tā kā viņi kā priekšposteņa darbinieki to ir darījuši, pakļaujot gan sevi, gan viņu ģimenes milzīgam veselības apdraudējumam; tā kā sezonas strādnieki ir izrādījušies ļoti noderīgi daudzu Eiropas lauku saimniecību darbības uzturēšanā; tā kā tajā pašā laikā ļoti mobilie darba ņēmēji joprojām ir arī visvārīgākie un vismazāk aizsargātie darba ņēmēji; tā kā Covid-19 pandēmijas pirmajā posmā šos darba ņēmējus nekoordinēti robežu pārvaldības pasākumi skāra visvairāk;
Y. tā kā Covid-19 pandēmijas laikā sezonas un norīkotajiem darba ņēmējiem bieži nebija pieejami veselības aprūpes pamatpakalpojumi, pienācīgas kvalitātes mājokļa, individuālo aizsardzības līdzekļu un pietiekamas informācijas; tā kā viņiem uzņēmējās dalībvalstīs bieži vien bija tikai nepietiekama piekļuve sociālā nodrošinājuma sistēmām vai tās nebija pieejamas vispār, tostarp iespējas saņemt slimības pabalstu un izmantot īstermiņa bezdarba risinājumus; tā kā dažos gadījumos viņi pat tika deportēti; tā kā darba ņēmēju mobilitāte ir ļoti atkarīga no pieejamajiem transporta līdzekļiem un tā kā tas jo īpaši aktuāli darba ņēmējiem no salām un tālākajiem Savienības reģioniem; tā kā robežu slēgšana ietekmēja arī pārrobežu un pierobežu darba ņēmējus, apgrūtinot viņiem iespēju doties uz savām darbavietām un atgriezties pie savām ģimenēm, kā arī ierobežojot viņu piekļuvi sociālajiem un veselības aprūpes pakalpojumiem; tā kā dažos gadījumos mobilie darba ņēmēji cieta no diskriminācijas un sliktiem darba un dzīves apstākļiem, kas izraisīja Covid-19 saslimšanas uzliesmojumus;
Z. tā kā Covid-19 uzliesmojums ir padarījis uzskatāmus un saasinājis sarežģītos un bieži nožēlojamos darba un dzīves apstākļus, kuros atrodas simtiem tūkstošu sezonas darbinieku, kuru lielākā daļa ir mobilie darba ņēmēji, un daži vairāk nekā viena miljona Eiropas Savienībā norīkoto darba ņēmēju; tā kā viņu jau tā nestabilos apstākļus vēl vairāk apdraud darba tirgū fiksētie strukturālās diskriminācijas gadījumi un patlaban spēkā esošo normatīvo aktu pienācīgas izpildes trūkums;
AA. tā kā Covid-19 pandēmija lika secināt daudzus strukturālus trūkumus, kas pastāv Eiropas un valstu tiesiskajā regulējumā; tā kā daudzi no šiem trūkumiem nebija saistīti tikai ar pandēmiju vien; tā kā šie trūkumi būtu steidzami jānovērš Savienības un dalībvalstu līmenī, lai iekšējā tirgū nodrošinātu godīgu konkurenci un vienlīdzīgu attieksmi; tā kā Covid-19 pandēmijai ir fundamentāla un ilgstoša ietekme uz Eiropas darba tirgiem;
AB. tā kā darbaspēka mobilitāte un jo īpaši darba ņēmēju norīkošana darbā nedrīkstētu radīt konkurenci, kuras pamatā ir nestabili darba apstākļi un darba devēji, kas nepilda savus pienākumus, un/vai uzņēmējās dalībvalstīs spēkā esošo valsts tiesību aktu un koplīgumu apiešana, jo šāda ļaunprātīga prakse tikai rada spriedzi dalībvalstu starpā, uzņēmumu negodīgu konkurenci un neuzticēšanos darba ņēmēju starpā; tā kā šīs negatīvās sekas, tostarp intelektuālā darbaspēka emigrācija un negodīga konkurence, var būt saistītas arī ar augšupējas sociālās konverģences trūkumu; tā kā darbaspēka mobilitāte būtu jāuztver kā iespēja, tai būtu jāatvieglo prasmju un profesionālās pieredzes apmaiņa un jāveicina augšupēja sociālā konverģence; tā kā noteikumiem par darbaspēka mobilitāti un darba ņēmēju norīkošanu darbā nesamērīgu administratīvo slogu radīt nevajadzētu; tā kā norīkošanas noteikumi attiecas arī uz valstspiederīgajiem, kas ir norīkoti darbā no vienas dalībvalsts uz citu un kuri ir īpaši neaizsargāti pret ekspluatāciju, un tā kā tāpēc valstu darba inspekcijām un ELA viņiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība;
AC. tā kā prasmju neatbilstība un prasmju nepietiekamība būtiski apgrūtina Savienības darba tirgu un izglītības un apmācības sistēmu darbību; tā kā šis apstāklis liecina par ievērojamu nepieciešamību uzlabot izglītības un profesionālās apmācības sistēmas, lai tās padarītu piemērotākas nākotnes vajadzībām un uz nākotni orientētākas, kā arī uzlabot darba ņēmēju pārkvalifikācijas un kvalifikācijas celšanas sistēmu; tā kā tomēr joprojām nav oficiālas statistikas vai rādītāju, kas ļautu precīzi novērtēt prasmju neatbilstību Eiropas darba tirgos;
AD. tā kā ir sagaidāms, ka darbvietu polarizācija turpinās palielināties un ka vairāk darbvietu tiks piedāvāts prasmju spektra augstākajā un zemākajā galā;
AE. tā kā starp pilsētām un laukiem pastāvošā digitālā plaisa un sociālekonomisko faktoru ietekme uz digitālo plaisu joprojām ir uzskatāmas par galvenajiem izaicinājumiem, kas ir jārisina nekavējoties; tā kā darba ņēmēju vidū ir novērojams milzīgs digitālo un zaļo prasmju trūkums, kas būtu jārisina, cita starpā ar mūžizglītību;
AF. tā kā korporatīvie ieguldījumi apmācībā un izglītībā, kā arī darba un nodarbinātības nosacījumos kalpo par svarīgu kvalificētu darbinieku piesaistīšanas instrumentu; tā kā kvalifikāciju savstarpējai atzīšanai un pārredzamībai ir izšķiroša nozīme, cenšoties panākt profesiju konverģenci, pakalpojumu sniegšanas brīvību un taisnīgu darba ņēmēju mobilitāti;
AG. tā kā šajā kontekstā būtu jāņem vērā neformāli iegūtu zināšanu un prasmju atzīšanas sistēmas izstrāde, piemēram, attiecībā uz neformāliem aprūpētājiem; tā kā šis process ir ārkārtīgi svarīgs, ņemot vērā pašreizējās demogrāfiskās problēmas un tendences, kuras cita starpā izraisa sabiedrības novecošana dalībvalstīs;
AH. tā kā efektīvs trīspusējs dialogs un sociālais dialogs var sekmīgi papildināt valdības un iestāžu centienus pārvarēt pašreizējo Eiropas Savienībā novērojamo spriedzi un šķelšanos; tā kā sociālo partneru iesaistīšanai ir potenciāls uzlabot politikas veidošanu, īstenošanu un izpildi un tā kā tā ir vēl vairāk jāstiprina visos politiskajos līmeņos;
AI. tā kā ES mērogā nenotiek datu sistemātiska vākšana, ar kuras palīdzību sniedz pienācīgus datus par mobiliem darba ņēmējiem vai ļauj viņiem noteikt savu sociālā nodrošinājuma seguma statusu un pieprasīt dažādu iegūto maksājumtiesību īstenošanu; tā kā piekļuve informācijai par piemērojamajiem tiesību aktiem, kā arī efektīva atbilstības nodrošināšana, pārraudzība un izpilde ir nepieciešami taisnīgas mobilitātes un cīņas pret ļaunprātīgu sistēmas izmantošanu priekšnosacījumi; tā kā tāpēc būtu jāpopularizē un jāizmanto digitālās tehnoloģijas, kas var atvieglot mobilu darba ņēmēju tiesības aizsargājošu tiesību aktu uzraudzību un izpildi, ievērojot datu aizsardzības noteikumus,
1. konstatē, ka norma par galamērķa valsti ir uzskatāma par Pakalpojumu direktīvas vadošo principu, un uzskata, ka minēto normu mainīt nevajadzētu; uzsver, ka pakalpojumu brīvai apritei būtu jānotiek, ievērojot darba ņēmēju tiesības un sociālās tiesības; atgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes un brīvas pārvietošanās princips attiecas ne tikai uz pakalpojumu sniedzējiem, bet tādā pašā mērā – arī uz darba ņēmējiem; uzskata, ka pakalpojumu brīva aprite ir cieši saistīta ar darba ņēmēju, kuri sniedz attiecīgos pakalpojumus, brīvu un taisnīgu mobilitāti un ka iekšējais tirgus no noteikumu par darba apstākļu ievērošanas un mobilo darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzības tikai iegūtu; uzsver, ka Eiropas sociālo tiesību pīlārā nostiprināto principu kā minimālā standarta īstenošana varētu palīdzēt uzlabot Eiropas darba ņēmēju tiesību ievērošanu un aizsardzību;
2. uzsver, ka Savienības tiesību akti saistībā ar pakalpojumu brīvu apriti nekādā veidā nedrīkst nedz ietekmēt dalībvalstīs un Savienības līmenī atzīto pamattiesību izmantošanu, tostarp tiesības streikot vai veikt citu darbību, kas ir raksturīga attiecīgās dalībvalsts industriālo attiecību sistēmai, saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi, nedz arī ietekmēt tiesības apspriest, slēgt un izpildīt koplīgumus vai kolektīvi rīkoties saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi; uzsver, ka kvalitatīvi tiesību akti un to efektīva īstenošana ir uzskatāmi par ilgtermiņa ieguldījumu;
3. atgādina, ka mobilo darba ņēmēju darba un dzīves apstākļu aizsardzībai, kuras pamatā ir vienlīdzīgas attieksmes princips, ir jāattiecas uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kā arī uz pakalpojumu sniegšanas brīvību; pauž bažas par nemitīgi konstatētiem trūkumiem mobilo darba ņēmēju aizsardzībā, tostarp pārrobežu un pierobežu darba ņēmēju aizsardzībā, kā par to īpaši nācās pārliecināties Covid-19 pandēmijas sakarībā; uzsver, ka darba ņēmēji nedrīkstētu ciest no nelabvēlīgākiem apstākļiem tāpēc, ka viņi ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties, vai, pamatojoties uz Savienības noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību; pasvītro nepieciešamību bez liekas kavēšanās novērst visus regulatīvos trūkumus, kas ir konstatēti Savienības un valstu līmenī; turklāt uzsver, ka attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kā arī pakalpojumu brīvu apriti ir jāievēro piemērojamie tiesību akti, kas reglamentē piekļuvi sociālajām tiesībām un sociālā nodrošinājuma aizsardzību, tostarp to pārnesamību, diplomu, kvalifikāciju un prasmju atzīšanu un piekļuvi apmācībai; atgādina, ka, nosakot ES iekšējos robežu ierobežojumus, būtu jāņem vērā to ietekme uz mobilajiem darba ņēmējiem un būtu jāatspoguļo viņu īpašā situācija, neskatoties uz to, ka tie ir pieņemti, reaģējot uz nopietnu sabiedrības veselības krīzi;
4. pauž bažas par ES tiesību aktu, piemēram, nesen pārskatītās Darba ņēmēju norīkošanas direktīvas[30], saskaņotas interpretācijas no dalībvalstu puses patlabanējo neesamību, kas noved pie nepietiekamas juridiskās noteiktības un tādiem uzņēmumiem uzliktiem birokrātiskiem slogiem, kuri sniedz pakalpojumus vairākās dalībvalstīs; aicina Komisiju tieši palīdzēt dalībvalstīm visā transponēšanas procesā, lai nodrošinātu Eiropas tiesību aktu vienotu interpretāciju;
5. šajā sakarībā uzsver nepieciešamību pievērst īpašu uzmanību darba ņēmējiem, kas dzīvo Eiropas Savienības tālākajos reģionos, un atvieglot viņu mobilitāti uz kontinentu un no tā, kā arī pārvietošanos starp pašiem tālākajiem reģioniem;
6. uzskata, ka tikai 4,2 % ES iedzīvotāju darbspējīgā vecumā 2019. gadā dzīvo ES valstī, kas nav viņu pilsonības valsts[31]; aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus samazināt darba ņēmējiem un uzņēmumiem uzliktos mobilitātes šķēršļus;
7. atgādina par nepieciešamību nodrošināt darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, pateicoties kurai, atsevišķos reģionos tiek saglabāta nodarbinātība un uzturēta ekonomika un saglabātas tādas nozares kā lauksaimniecība;
8. aicina dalībvalstis pareizi un savlaicīgi īstenot un pārraudzīt Darba ņēmēju norīkošanas pārskatīto direktīvu, lai norīkojuma laikā nosūtītos darba ņēmējus un viņu brīvību sniegt pakalpojumus aizsargātu, nosakot obligātas normas attiecībā uz darba apstākļiem un darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzību;
9. aicina dalībvalstis, īstenojot Darba ņēmēju norīkošanas pārskatīto direktīvu, pilnībā izmantot iespēju norīkotajiem darba ņēmējiem piemērot visos koplīgumos ietvertās normas par algām un darba apstākļiem un pēc iespējas darba ņēmējiem nodrošināt vienādu atalgojumu par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā un vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem;
10. aicina Komisiju veikt padziļinātu izpēti par tendencēm, kas ietekmē norīkoto trešo valstu valstspiederīgo darba apstākļus; uzsver, ka Savienības vai valstu līmenī, iespējams, ir nepieciešami politikas pasākumi, kuru pamatā būtu minētās izpētes rezultāti; pauž dziļas bažas par pašlaik vērojamo tendenci palielināties trešo valstu valstspiederīgo īpatsvaram nozarēs, kas ir iezīmīgas ar nestabiliem darba apstākļiem un ļaunprātības gadījumiem; uzsver, ka trešo valstu valstspiederīgie bieži vien ir neaizsargātāki pret ekspluatāciju un tādēļ viņiem ir vajadzīga aizsardzība; vērš uzmanību uz to, ka minētais apstāklis ietver ļaunprātīgu rīcību, piemēram, fiktīvu norīkošanu darbā, fiktīvu pašnodarbinātību, krāpnieciskus apakšlīgumus un darbā pieņemšanas aģentūras, pastkastīšu uzņēmumus un nedeklarētu darbu; uzsver, ka darba ņēmēji, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, Eiropas Savienībā var strādāt ar darba atļaujām saskaņā ar nosacījumu, ka visi valsts un Savienības darba tiesību aizsardzības pasākumi efektīvi nodrošina aizsardzību un pienācīgus darba apstākļus arī trešo valstu valstspiederīgajiem un ka šāds darbs neradīs darba tirgus izkropļojumus; aicina Komisiju un dalībvalstis attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem nodrošināt atbilstību spēkā esošajiem tiesību aktiem un noteikumiem par nodarbinātības nosacījumiem, lai nepieļautu ļaunprātību; aicina dalībvalstis īstenot Direktīvā 2009/52/EK paredzētās aizsardzības normas, nodrošinot pieejamus un efektīvus sūdzību iesniegšanas mehānismus, pateicoties kuriem, var pieprasīt atmaksāt pienākošās algas un sociālā nodrošinājuma iemaksas;
11. atgādina par to stratēģisko rūpniecības nozaru Eiropas mēroga piegādes ķēžu raksturu, kuras ir mobilo darba ņēmēju un pakalpojumu uzņēmumu galvenās nodarbinātājas un darbības sfēra un kuras smagi ietekmē nekoordinēti pasākumi, piemēram, atšķirīgi Covid-19 testus un karantīnas reglamentējoši noteikumi, kurus dalībvalstis ir pieņēmušas, cīnoties ar pandēmiju; aicina Komisiju pret darba ņēmēju drošu apstākļu garantēšanu izturēties tik pat nopietni kā pret pārvietošanās brīvības un preču plūsmas atjaunošanu;
12. atgādina, ka saskaņotu karantīnas periodu, testēšanas prasību un ceļošanas noteikumu trūkums Savienībā rada nopietnas problēmas daudziem uzņēmumiem un daudziem mobilajiem darba ņēmējiem un viņu ģimenēm, jo īpaši nozarēs ar lielu mobilitāti; mudina dalībvalstis koordinēt centienus paplašināt sociālā nodrošinājuma segumu, piekļuvi slimības pabalstam un pagaidu bezdarba shēmām, lai aizsargātu arī pierobežu, pārrobežu un mobilos darba ņēmējus, jo īpaši tos, kurus ir skārusi krīze un kuri tādējādi cieš no nabadzības, bezdarba, sociālās atstumtības un sliktiem dzīves apstākļiem;
13. atgādina, ka ir ļoti svarīgi ir cilvēku ikdienas dzīvē panākt, lai visu laiku visā Eiropas Savienībā tiktu piegādātas pirmās nepieciešamības preces, piemēram, pārtika, medicīnas ierīces vai aizsardzības aprīkojums; aicina Komisiju nodrošināt pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu brīvu apriti iekšējā tirgū krīzes, piemēram, pandēmijas, laikā;
14. mudina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka mobilie darba ņēmēji stratēģiskās ražošanas piegādes ķēdēs, piemēram, attiecībā uz medicīnisko aprīkojumu un citiem, ir būtiski vai kritiski svarīgi, un līdz ar to pārskatīt arī piemērojamo karantīnas prasību, ja sabiedrības veselību un drošību nekas neapdraud, ko pierāda attiecīgie testi, kas ir veikti, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju, saskaņā ar Padomes Ieteikumu par koordinētu pieeju brīvas pārvietošanās ierobežošanai;
15. aicina Komisiju izskatīt aizsardzības nepilnības, lai nodrošinātu pienācīgus darba un dzīves apstākļus mobilajiem darba ņēmējiem un novērstu ļaunprātīgu praksi, kā arī pienācīgi īstenot Savienības tiesību aktus par apakšuzņēmuma līgumu slēgšanu; aicina Komisiju visā apakšuzņēmēju ķēdē nodrošināt vispārēju solidāru atbildību, lai aizsargātu darba ņēmēju tiesības; uzsver, ka, īstenojot šādu iniciatīvu, būtu jāpalielina pārredzamība un jāstiprina galveno līgumslēdzēju atbildība apakšuzņēmēju ķēdēs, juridiski garantējot visas sociālā nodrošinājuma iemaksu un darba ņēmējiem pienākošos maksājumu veikšanu un mudinot valstu iestādes vajadzības gadījumā efektīvi piemērot preventīvas sankcijas; aicina Komisiju veicināt un dalībvalstis garantēt arodbiedrību piekļuvi visām darbavietām, tostarp darbavietām, kas atrodas ārpus nodarbinātības valsts; aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai stiprinātu un veicinātu sociālo dialogu un sociālo partneru autonomiju un mudinātu darba ņēmējus biedroties, jo tas ir viens no svarīgākajiem veidiem, kā sasniegt augstus nodarbinātības standartus;
16. aicina Komisiju analizēt negatīvos procesus, kurus izraisa darbaspēka mobilitāte, jo īpaši intelektuālā darbaspēka emigrāciju konkrētās nozarēs un reģionos; uzsver, ka intelektuālā darbaspēka emigrācijas novēršanas pasākumi ir jāīsteno līdztekus pasākumiem, ar kuriem sekmē augšupējo sociālo konverģenci; uzstāj, ka, neraugoties uz Covid-19 pandēmiju, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret vietējiem un mobilajiem darba ņēmējiem, dalībvalstīm būtu jāatļauj un jāatvieglo robežu šķērsošana profesionālu iemeslu dēļ ikreiz, kad uzņēmējā dalībvalstī attiecīgajās nozarēs profesionālā darbība ir atļauta; aicina Komisiju noteikt precīzus kvantatīvus un kvalitatīvus rādītājus saistībā ar Eiropas pusgadu un konkrētām valstīm adresētu ieteikumu publicēšanu, lai uzraudzītu noteikumu par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos īstenošanu un izpildi; aicina Komisiju iesniegt ieteikumus, ar kuriem nodrošina taisnīgus, vienlīdzīgus un pienācīgus dzīves un darba apstākļus mobilajiem darba ņēmējiem;
17. uzsver, ka Eiropas sociālo tiesību pīlāra mērķi, ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi, Eiropas zaļais kurss un dzimumu līdztiesības stratēģijas mērķi arī ir jāatspoguļo pieejā vienotajam pakalpojumu tirgum, veicinot augstus sociālos un vides standartus kā produktivitātes pieauguma priekšnosacījumu; uzsver publiskā iepirkuma nozīmi šo mērķu sasniegšanā;
18. mudina Komisiju prioritārā kārtā nodrošināt, lai ELA kļūtu pilnībā darbotiesspējīga nolūkā uzraudzīt un veicināt Savienības tiesību aktu piemērošanu un izpildi attiecībā uz darbaspēka mobilitāti un sociālā nodrošinājuma koordināciju; mudina Komisiju atbalstīt un stiprināt kompetento valsts iestāžu, kā arī sociālo partneru spējas un sadarbību, lai nodrošinātu taisnīgu, uz tiesībām balstītu mobilitāti, pienācīgas informācijas sniegšanu darba ņēmējiem un darba devējiem par viņu tiesībām un pienākumiem, kā arī darba ņēmēju tiesību efektīvu pārrobežu īstenošanu, tostarp tiesību un pabalstu pārnesamību, un efektīvi vērsties pret krāpšanu sociālā nodrošinājuma jomā un ļaunprātīgu praksi; uzskata, ka ELA būtu jākoncentrējas spēkā esošo Savienības tiesību aktu labāku izpildi un īstenošanu, lai panāktu, ka konkurence vienotajā tirgū ir godīga un taisnīga; uzsver – lai ELA varētu efektīvi apkarot nelikumīgas darbības, tai par prioritāti būtu jānosaka tādas reāllaika datubāzes izveide, ar kuru tiktu apstiprināta ārvalstu pakalpojumu sniedzēju dotā informācija; uzsver, ka ELA ir jābūt pietiekamiem resursiem, lai tā varētu pildīt savus uzdevumus; uzsver, ka EURES daļējai integrācijai ELA būtu jāstiprina saikne starp pārvietošanās brīvības veicināšanu un informācijas sniegšanu, un atbilstību attiecīgajam tiesiskajam regulējumam, kas aizsargā mobilos darba ņēmējus un iedzīvotājus;
19. aicina Komisiju ierosināt ES pamatnormas, ar kurām varētu apkarot negodīgu konkurenci darbaspēka izmaksu jomā, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību vienlīdzīgas attieksmes un vienādas darba samaksas, un darbaspēka izmaksu par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā principiem;
20. Komiteja atkārtoti aicina Komisiju atsaukt savus priekšlikumus par Eiropas pakalpojumu e-karti un par pakalpojumu paziņošanas procedūras pārskatīšanu; atzinīgi vērtē to, ka tas beidzot tika izdarīts Komisijas 2021. gada darba programmā;
21. uzsver, ka datu apmaiņas starp dalībvalstīm digitalizācija varētu veicināt taisnīgu un vienlīdzīgu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kā arī attiecīgo Savienības noteikumu izpildi; aicina Komisiju pēc ietekmes novērtējuma veikšanas nekavējoties ierosināt iniciatīvu par digitālu Eiropas sociālā nodrošinājuma numuru (ESSN), kas ir vajadzīgs, lai garantētu juridisko noteiktību no darba ņēmēju un uzņēmumu viedokļa, taisnīgu mobilitāti un darba ņēmēju tiesību efektīvu aizsardzību, pārnesamību, izsekojamību un izpildi, kā arī, lai atbalstītu godīgu konkurenci, nodrošinot uzņēmumiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un panākt, ka attiecībā uz ESSN tiek stingri ievēroti datu aizsardzības noteikumi; uzskata, ka ESSN būtu jāpapildina valstu sociālā nodrošinājuma numuri un noteikumi un jāveicina sociālā nodrošinājuma informācijas elektroniska apmaiņa (EESSI), lai uzlabotu kompetento valsts iestāžu savstarpējo koordināciju un informācijas apmaiņu; norāda, ka, pateicoties EESSI, būtu jāvar ātri un precīzi pārbaudīt sociālā nodrošinājuma apdrošināšanas statusu, sniedzot personām un iestādēm uzraudzības mehānismu, ar kura palīdzību tās var viegli pārbaudīt aptvērumu un iemaksas;
22. uzsver vajadzību ELA vadībā un sadarbībā ar valstu kompetentajām iestādēm vēl vairāk saskaņot un salāgot darba ņēmēju mobilitātes noteikumus un kontroles procedūras, tostarp kopīgus kontroles standartus, apvienotas inspekcijas un informācijas apmaiņu; mudina dalībvalstis pastiprināt paraugprakses apmaiņu kompetento valsts iestāžu starpā; prasa, lai ELA sadarbībā ar kompetentajām valsts iestādēm būtu reālas darba inspekcijas pilnvaras pārrobežu gadījumos; aicina ELA uzlabot datu vākšanu un izveidot reāllaika datubāzes par darbaspēka mobilitāti analīzes un riska novērtēšanas vajadzībām, kā arī sagatavot informācijas kampaņas un mērķtiecīgas pārbaudes;
23. atgādina, ka SDO iesaka noteikt vienu darba inspektoru uz katriem 10 000 darba ņēmējiem;
24. uzsver, ka Savienības finansējumam un dotācijām būtu jāsekmē pienācīgas kvalitātes nodarbinātība, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību un sociālo progresu;
25. atgādina sociālā dialoga nozīmi un šajā sakarībā mudina ciešāk sociālos partnerus iesaistīt Savienības aģentūrās, valsts iestādēs, komitejās un iestādēs, lai īstenotu uz praksi vērstas iniciatīvas un tiesību aktus, kuros būtu ņemti vērā dažādie Eiropas darba tirgus modeļi; uzsver nepieciešamību, izstrādājot un īstenojot normas par pakalpojumu sniegšanu un darba ņēmēju mobilitāti, kā arī savstsarpēji atzīstot profesijas, diplomus, kvalifikācijas un prasmes, saskaņā ar Eiropas sociālo tiesību pīlārā nostiprinātajiem principiem uzlabot ES līmeņa trīspusējo dialogu; aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās pašvaldības sadarboties ar sociālajiem partneriem, lai izstrādātu un ieviestu atbalsta struktūras, kuras ir nepieciešamas, lai pilnveidotu darba ņēmēju prasmes un viņus pārkvalificētu un šim nolūkam īstenotu attiecīgu valsts rīcībpolitiku un izveidotu kvalitatīvas darbvietas;
26. uzsver, ka Savienības tiesību aktu pamatā šajā jomā ir jābūt darba ņēmēju aizsardzībai un sociālo partneru iesaistīšanai, lai nodrošinātu demokrātisku darbību, ekonomikas izaugsmi un augstus sociālos un vides standartus;
27. aicina Komisiju, cik vien iespējams ātri, nākt klajā ar jaunu stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā laikposmam pēc 2020. gada un apņemties līdz 2030. gadam izskaust ar darbu saistītus nāves gadījumus; mudina Komisiju iesniegt priekšlikumus Direktīvai par darba izraisītu stresu un balsta un kustību aparāta slimībām, Direktīvai par garīgo labjutību darbavietā un ES garīgās veselības stratēģijai, lai darbavietā aizsargātu visus darba ņēmējus; turklāt aicina Komisiju iesniegt vērienīgāk pārskatītas Kancerogēnu un mutagēnu direktīvas versiju un Direktīvā par kancerogēnu un mutagēnu iedarbību darbavietā iekļaut vismaz 50 vielu robežvērtības; prasa šajā direktīvā iekļaut vielas, kurām ir kaitīga ietekme uz reproduktīvo sistēmu;
28. aicina Komisiju un dalībvalstis apmierināt darba ņēmēju un pašnodarbināto personu vajadzību pēc drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, tostarp īpašu uzmanību pievēršot darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, un garantēt viņiem pienācīgus darba un dzīves apstākļus, jo īpaši, ņemot vērā gaidāmo Savienības stratēģiskā satvara par drošību un veselības aizsardzību darbā pārskatīšanu; mudina dalībvalstis risināt nedeklarēta darba, tostarp nedeklarēta sezonas darba, problēmu, ciešāk sadarbojoties ar nedeklarēta darba novēršanas Eiropas platformu, cita starpā veicinot darba ņēmēju un darba devēju labāku informētību par viņu tiesībām un pienākumiem; aicina dalībvalstis noteikt vienotus un nediskriminējošus pasākumus;
29. mudina Komisiju un ELA izmeklēt daudzos gadījumus, kas Covid-19 krīzes laikā ir kļuvuši klaji uzkrītoši: darba meklētājiem tiek liegta piekļuve darba tirgum, kā arī attiecībā uz darba apstākļiem tiek īstenota ļaunprātīga rīcība un pieļauta diskriminācija valstspiederības dēļ; aicina ELA nodrošināt pieejamas, pārredzamas un nediskriminējošas procedūras, ar kuru starpniecību valstu sociālie partneri varētu iesniegt lietas izskatīšanai ELA, un sniegt garantijas par to efektīvu pēcpārbaudi saskaņā ar Regulu (ES) 2019/1149;
30. aicina dalībvalstis piemērot visus Komisijas ieteikumus par tādu pasākumu noteikšanu, koordinēšanu un atcelšanu, kas ir saistīti ar Covid-19 pandēmiju; turklāt aicina dalībvalstis izstrādāt mobilajiem darba ņēmējiem, tostarp pārrobežu un pierobežu darba ņēmējiem, paredzētu kopīgu veselības aprūpes protokolu, ņemot vērā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) pamatnostādnes; uzsver, ka visu krīzes un atveseļošanas pasākumu pamatprincipiem vajadzētu būt visu darba ņēmēju veselībai un drošībai, pamattiesību ievērošanai, tostarp vienlīdzīgai attieksmei pret vietējiem un mobilajiem darba ņēmējiem, vienlaikus atzīstot pierobežu, norīkoto, sezonas, pārrobežu un citu mobilo darba ņēmēju īpaši neaizsargāto situāciju Covid-19 pandēmijas laikā un pēc tās; atgādina par dalībvalstu konstitucionālajām tiesībām savos demokrātiskajos likumdošanas procesos pārsniegt Eiropas Savienības direktīvās noteiktos minimālos līmeņus, lai sasniegtu tādus politikas mērķus kā kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšana un darba ņēmēju, patērētāju un vides augsta līmeņa aizsardzība;
31. akcentē to, ka pilnīga vai daļēja dalībvalstu robežu slēgšana Covid-19 pandēmijas laikā ir graujoši ietekmējusi pārvietošanās brīvību; pauž nožēlu, ka sasteigtās, nekoordinētās un pēkšņās robežu slēgšanas un ar to saistīto pasākumu veikšanas dēļ uz vietas iestrēga tranzītā esošie ceļotāji un ka tas ir graujoši ietekmējis pierobežas reģionos dzīvojošos, jo ir ierobežotas viņu iespējas šķērsot robežu darba vajadzībām un iespējas sniegt un saņemt pakalpojumus vai apciemot draugus vai ģimenes locekļus; uzsver, ka iekšējo un ārējo robežu slēgšana ir kaitējusi starptautiskās uzņēmējdarbības, zinātnes un tūrisma nozarēm; uzsver, ka dalībvalstīm būtu nevis jāievieš robežkontrole, bet gan jācenšas īstenot pasākumus, kas ir nepieciešami, lai cilvēki varētu šķērsot robežu, un kas vienlaikus garantētu maksimālu drošību un veselības aizsardzību;
32. apzinās aprūpētāju izšķirošo nozīmi, jo īpaši pandēmijas laikā; aicina Komisiju nodrošināt viņu mobilitāti, lai apmierinātu dažādu dalībvalstu un reģionu vajadzības, ņemot vērā demogrāfiskās problēmas un jebkādas turpmākas pandēmijas vai veselības izaicinājumus; aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un vietējām pašvaldībām saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru ieviest kopīgu, Savienības mēroga zinātniski pamatotu pārvietošanās brīvības protokolu veselības krīžu un citu krīzes situāciju laikā un šajā sakarībā rūpīgi apsvērt ELA lomu; aicina dalībvalstis, kuras vēl nav ratificējušas un īstenojušas SDO Konvenciju Nr. 189 par mājsaimniecībās nodarbinātām personām, to nekavējoties ratificēt un īstenot; aicina dalībvalstis izveidot tiesisko regulējumu, kas veicinātu mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju likumīgu nodarbinātību;
33. uzsver vajadzību arī turpmāk izmantot saskaņošanas un savstarpējas atzīšanas instrumentus, ar kuriem visā Savienībā atzīst profesionālos diplomus, prasmes un kvalifikāciju, izvairoties no birokrātijas un atvieglojot tirdzniecību un transportu, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipu un nepazeminot dalībvalstu izglītības standartus un apstiprināšanas mehānismus; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un uzlabot pašreizējos savstarpējās atzīšanas mehānismus un darba mobilitātes portālus, atvieglojot un veicinot pārredzamu mobilitāti, piemēram, EURES darba mobilitātes portālu, Europass tiešsaistes platformu un Eiropas prasmju, kompetenču, kvalifikāciju un profesiju klasifikācijas sistēmu (ESCO); jo īpaši aicina dalībvalstis iedibināt pārrobežu partnerības, lai palīdzētu pārrobežu reģionos dzīvojošajiem mobilajiem darba ņēmējiem; aicina dalībvalstis veicināt personu ar invaliditāti brīvu pārvietošanos Savienībā un mudina dalībvalstis nodrošināt kopējas Eiropas invaliditātes statusa definīcijas pieņemšanu saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un invaliditātes statusa savstarpēju atzīšanu dalībvalstu starpā;
34. uzskata, ka valstu normas, ieražas un regulējumi par iespējām strādāt konkrētās profesijās un strādāšanu tajās, kā arī par piekļuvi sabiedriskas nozīmes pakalpojumiem un to sniegšanu un darba ņēmēju un/vai patērētāju aizsardzību par šķērsli vienotā tirgus padziļināšanai uzskatāmi nav;
35. aicina dalībvalstis nodrošināt, lai mobilajiem darba ņēmējiem būtu piekļuve apmācībai un pārkvalifikācijai, kas novērstu darbaspēka trūkumu konkrētās nozarēs un atbalstītu digitālo pārkārtošanos un pasākumus, ar kuriem cenšas panākt klimatneitrālu ekonomiku;
36. atgādina par dalībvalstu pamattiesībām pārsniegt ES direktīvās noteiktos minimālos līmeņus, neradot liekus un nesamērīgus šķēršļus;
37. ar bažām konstatē mobilo darba ņēmēju, jo īpaši pārrobežu un pierobežu darba ņēmēju, grūtības un nepietiekamu piekļuvi sociālās aizsardzības sistēmām; uzsver, cik svarīga ir Savienības līmenī koordinēta rīcība, taču atzīst un atzinīgi vērtē veiksmīgos divpusējos nolīgumus, kas ir parakstīti dalībvalstu starpā un ar kuriem garantē sociālā nodrošinājuma tiesības visiem darba ņēmējiem, kā tas ir izklāstīts Padomes ieteikumā par darba ņēmēju un pašnodarbināto personu piekļuvi sociālajai aizsardzībai; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt mobilo darba ņēmēju sociālās tiesību ievērošanu veselības krīzes un citu krīzes situāciju gadījumā;
38. atgādina, ka pieņemami darba un nodarbinātības apstākļi ir uzskatāmi par uzņēmumu konkurences priekšrocību, ar kuriem tie piesaista kvalificētus darbiniekus; uzsver uzņēmumu to ieguldījumu nozīmi formālā un ikdienējā apmācībā un mūžizglītībā, ar kuriem tie atbalsta taisnīgu pāreju uz digitālo un aprites ekonomiku; uzsver, ka uzņēmumiem, kas izmanto MI, robottehniku un saistītās tehnoloģijas, ir pienākums nodrošināt visu attiecīgo darbinieku pienācīgu pārkvalifikāciju un kvalifikācijas celšanu, lai viņi varētu iemācīties izmantot digitālos rīkus un strādāt ar kobotiem un citām jaunām tehnoloģijām, tādējādi pielāgojoties mainīgajām darba tirgus vajadzībām un saglabājot savu darbvietu; šai sakarā uzsver Eiropas sociālo partneru pamatnolīguma digitalizācijas jomā nozīmi; atgādina, ka minētajā nolīgumā ir izklāstīta darba devēju atbildība nodrošināt darba ņēmēju pārkvalifikāciju un kvalifikācijas celšanu, jo īpaši, ņemot vērā darbvietu digitalizāciju;
39. uzsver, ka ir pilnībā jādigitalizē darbaspēka mobilitātes un darba ņēmēju norīkošanas darbā procedūras, ar kurām uzlabo informācijas sniegšanu un apmaiņu starp valstu iestādēm un nodrošina efektīvu izpildi, tostarp, izveidojot darba ņēmējiem un nākamajiem darba devējiem domātu vienas pieturas palīdzības aģentūru par piemērojamiem Savienības noteikumiem, ko gan digitāli, gan fiziski pārzinātu ELA; mudina dalībvalstis pilnībā atbalstīt sabiedrisko pakalpojumu digitalizāciju, jo īpaši sociālā nodrošinājuma iestāžu digitalizāciju, lai atvieglotu Eiropas darba ņēmēju mobilitātes procedūras, vienlaikus garantējot tiesību pārnesamību un ar pārvietošanās brīvību saistīto pienākumu izpildi; uzsver nepieciešamību izveidot statistikas instrumentus, ar kuriem varētu labāk novērtēt prasmju neatbilstību Eiropas darba tirgos un darba tirgu vajadzības un atšķirības starp tiem; uzsver EURES nozīmi un jo īpaši vērš uzmanību uz EURES darbību saskaņošanu ar darba tirgus vajadzībām, lai apmierinātu prioritārās nozaru un prasmju vajadzības un palīdzētu darba meklētājiem atrast jaunu darbu;
40. aicina Komisiju saprātīgā termiņā veikt ELA pilnvaru izvērtēšanu pēc tam, kad šī iestāde būs pilnībā darbojusies vismaz divus gadus; mudina Komisiju ELA darbā un izvērtēšanā iesaistīt ieinteresētās personas, kurām būtu padziļinātas zināšanas par dažādiem darba tirgus modeļiem;
41. aicina Komisiju ierosināt tiesisko regulējumu, ar kuru visā Eiropas Savienībā var reglamentēt tāldarba nosacījumus un nodrošināt pienācīgus darba un nodarbinātības apstākļus;
42. aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās pašvaldības sadarboties ar sociālajiem partneriem un ELA, lai izstrādātu konkrētas nozaru stratēģijas, ar kurām ne tikai veicina un atvieglo darba ņēmēju brīvprātīgu mobilitāti, bet arī izstrādā un īsteno nepieciešamās atbalsta struktūras, kuras ceļ darba ņēmēju kvalifikāciju un viņus pārkvalificē, un šajā sakarībā piemērot attiecīgo publisko politiku un nodrošināt kvalitatīvas darba iespējas, kas atbilstu darba ņēmēju prasmēm; uzsver tās prasmju un kvalifikāciju saderības savstarpējās atzīšanas pievienoto vērtību, kurā izmanto spēkā esošos atzīšanas mehānismus, piemēram, EURES darbvietu mobilitātes portālu, Europass tiešsaistes platformu un ESCO klasifikācijas sistēmu;
43. ir nobažījies par to, ka darba ņēmēju un darba devēju piekļuve informācijai par darbaspēka un pakalpojumu mobilitāti joprojām ir uzskatāma par problēmu; konstatē, ka informācija par nodarbinātības nosacījumiem un koplīgumiem, kas ir pieejama vienotā oficiālā valsts tīmekļa vietnē, ļoti bieži pēc sava rakstura ir ierobežota un ir pieejama tikai dažās valodās; tādēļ aicina Komisiju uzlabot piekļuvi informācijai, izveidojot vienotu oficiālo valsts tīmekļa vietņu paraugu;
44. mudina dalībvalstis gādāt par pienācīgu sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu, tostarp to darīt patlaban notiekošās Regulas (EK) Nr. 883/2004 pārskatīšanas un tiesību pārnesamības stiprināšanas ceļā, īpašu uzmanību pievēršot personu ar invaliditāti sociālā nodrošinājuma pabalstu pārnesamībai; uzsver, ka digitalizācija piedāvā vēl nebijušu iespēju veicināt MMVU pārrobežu darbību, vienlaikus nodrošinot stingru atbilstību taisnīgas mobilitātes noteikumiem; uzsver, cik svarīga ir iepriekšēja paziņošana un A1 apliecību piemērošana pirms darba ņēmēja pārrobežu norīkojuma sākuma;
45. uzsver, ka, īstenojot Savienības noteikumus par darbaspēka mobilitāti, ir jānodrošina vienlīdzīgas attieksmes princips, nediskriminācijas princips un darba ņēmēju aizsardzība un ir jāsamazina nevajadzīgs administratīvais slogs;
46. aicina Komisiju pārbaudīt, vai nepastāv darba aizsardzības atšķirības un vai nav jāpārskata Direktīva 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām, lai nodrošinātu pagaidu aģentūru darbinieku pienācīgus darba un nodarbinātības apstākļus;
47. uzsver, ka darba ņēmēji ar invaliditāti joprojām saskaras ar dažādiem šķēršļiem, kas apgrūtina vai padara neiespējamu pakalpojumu brīvas aprites pilnīgu izmantošanu; aicina dalībvalstis nekavējoties īstenot Direktīvu (ES) 2019/882 (Eiropas Piekļūstamības akts), lai praksē likvidētu šķēršļus, kas ir jāpārvar darba ņēmējiem ar invaliditāti, un lai nodrošinātu iespējas izmantot izmaksu ziņā pieejamus pakalpojumus, kā arī to apstākļu piemērotību, kuros minētos pakalpojumus sniedz; uzsver, ka ļoti svarīgi ir izveidot pilnībā pieejamu vienoto tirgu, kas nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmēju ar invaliditāti un viņu ekonomisko un sociālo integrāciju;
48. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.
PASKAIDROJUMS
Šā patstāvīgā ziņojuma sagatavošana tika sākta krietni pirms Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma Eiropā. Tāpēc tajā galvenokārt bija aplūkotas ES darba tirgū vērojamās pastāvīgās un ilgstošās problēmas, jo īpaši ar mobilo (migrējošo, sezonas, norīkoto un pārrobežu) darba ņēmēju darba apstākļiem saistīti jautājumi, kā arī pastāvošie birokrātiskie un juridiskie šķēršļi, ar kādiem saskaras pakalpojumu sniedzēji, ārštata darbinieki un MVU, kas darbojas vairāk nekā vienā dalībvalstī.
Lai gan mobilie darba ņēmēji vismaz pirms Covid-19 pandēmijas uzrādīja stabilizējošu tendenci un vidējais nodarbinātības līmenis mobilo iedzīvotāju vidū ES27 ir par četriem procentpunktiem augstāks nekā ES27 kopējais nodarbinātības līmenis, joprojām pastāv bažas par darba apstākļiem, atalgojuma līmeni, sociālo dempingu un diskrimināciju, kā arī dažādiem juridiskiem šķēršļiem pakalpojumu sniegšanai visā Savienībā. Šajā saistībā ieinteresētās personas īpaši uzsver kvalifikāciju atzīšanu.
Tomēr Covid-19 pandēmija ir atklājusi daudzas nozīmīgākas ar darbaspēka mobilitāti saistītas problēmas. Dažas no tām ir saistītas tikai ar veselības krīzi, citas ar ārkārtas situācijām, bet vairākas ar strukturālām nepilnībām, kas pandēmijas laikā ir kļuvušas akūtākas un pamanāmākas.
I. Sākotnēji patstāvīgajā ziņojumā bija paredzēts aplūkot šādus jautājumus.
1. Tiesību aktu saskaņošanas trūkums ES līmenī. Daudzos gadījumos ir vajadzīgi uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktu pielāgojumi, kuros būtu jāņem vērā pakalpojumu sniegšanas veids. Attiecīgo tiesību aktu lielā dažādība uzņēmumiem rada informācijas izmaksas un praksē kļūst par šķērsli iekšējai mobilitātei. Tā kā šie noteikumi nav diskriminējoši un rada tikai papildu izmaksas, tos neuzskata par tirgus piekļuves ierobežojumiem, tāpēc uz tiem neattiecas pamatbrīvības. Kopīgu standartu kodifikācija valstu līmenī var palīdzēt atrisināt šo problēmu. Juridiskais pamats šādu noteikumu un direktīvu pieņemšanai ir ietverts LESD 53. panta 1. punktā un 62. pantā.
2. Tas, ka, neraugoties uz vairākām nesenām iniciatīvām, ES iestādes tiek uzskatītas par gausām un neizlēmīgām, īstenojot dalīto kompetenci darba un sociālā nodrošinājuma noteikumu jomā.
3. Eiropas Darba iestādes ierobežotā kompetence un tas, ka nav definēts tās turpmāko darbību tvērums Eiropas Darba iestāde ir decentralizēta ES aģentūra, kuras uzdevums ir palīdzēt privātpersonām un uzņēmumiem maksimāli izmantot brīvas pārvietošanās piedāvātās iespējas un nodrošināt taisnīgu darbaspēka mobilitāti. Tās mērķi ir palīdzēt valstu iestādēm apkarot krāpšanu un ļaunprātīgu rīcību, vienlaikus atvieglojot iedzīvotāju mobilitāti. Tomēr Eiropas Darba iestādes darbības joma vairākos būtiskos aspektos ir ierobežota. Eiropas Darba iestāde nav pilnvarota organizēt kopīgas inspekcijas. Tā dod valstu atbilstības nodrošināšanas iestādēm atļauju organizēt pārrobežu pasākumus un piedalīties tajos.
4. Bieži un sistemātiski darba ņēmēju tiesību pārkāpumi, jo īpaši, ja tie ir mobilie darba ņēmēji, īpašu uzmanību pievēršot norīkotajiem un sezonas darba ņēmējiem. Ieinteresētās personas ir aicinājušas pievērst īpašu uzmanību regulējuma pārkāpumiem apakšuzņēmēju ķēdēs, fiktīvai pašnodarbinātībai, fiktīvai nepilnas slodzes nodarbinātībai un nestabiliem darba apstākļiem, kas jo īpaši attiecas uz sezonas darbiniekiem, lauksaimniecības pārtikas un tūrisma nozares darbiniekiem. Būtu jāuzsver, ka pastāv ar dzimumu un valstspiederību saistīta mobilo darba ņēmēju diskriminācija, un jāpievērš uzmanība to trešo valstu valstspiederīgo situācijai, kuri strādā ES kā mobilie darba ņēmēji.
Lai gan katra dalībvalsts nodrošina noteiktus minimālos standartus attiecībā uz darba apstākļiem un darba ņēmēju tiesību pārkāpumu apkarošanu, darba inspekcijām nav vienota kontroles standarta. Turklāt bieži ir dzirdēts, ka dažādās dalībvalstīs attiecībā uz sezonas darbiniekiem un jo īpaši trešo valstu valstspiederīgajiem pastāv dubulti standarti. Lai risinātu iepriekš minētos jautājumus, Eiropas Darba iestāde pašlaik izstrādā vienotu inspekciju modeli, kam būtu jābūt gatavam līdz 2020. gada beigām vai 2021. gada sākumam.
Turklāt jāuzsver, ka dalībvalstis, kurām saskaņā ar subsidiaritātes principu ir galvenā kompetence, parasti nelabprāt iesaistās darba strīdos starp darba devējiem un mobilajiem darba ņēmējiem.
Sagaidāms, ka Eiropas Darba iestāde veicinās kopīgas inspekcijas — praktiskā pieredze ar kopīgu inspekciju izmēģinājuma shēmām ir atklājusi pašreizējo pārrobežu izpildes un savstarpējas palīdzības pasākumu trūkumus. Eiropas Darba iestādes regula apstājas pusceļā. Tā paredz, ka pierādījumi, kas izriet no informācijas apmaiņas, savstarpējas palīdzības un kopīgas izmeklēšanas, ir juridiski jāapstiprina attiecīgajās dalībvalstīs. Tomēr ES mēroga pilnvaru un leģitimācijas trūkst.
Eiropas Darba iestāde dod valstu atbilstības nodrošināšanas iestādēm atļauju organizēt pārrobežu pasākumus, piedalīties tajos un veidot komandas. Tomēr papildus tam nav nostiprinātas pilnvaras kopīgi rīkoties. Nav ES mēroga pilnvaru, kas būtu salīdzināmas ar citu ES iestāžu kompetenci kopīgās darbībās (piemēram, inspekcijas pilnvarām vai iespējām iesaistīties koordinētos pasākumos pretmonopola tiesību vai patērētāju aizsardzības jomā).
5. Runājot par uzņēmējdarbības vidi un jo īpaši MVU, nopietnas bažas rada vienotu procedūru trūkums mobilā darba un pakalpojumu sniegšanas jomā, kā arī joprojām pastāvošā profesionālo kvalifikāciju atzīšanas problēma — šajā ziņā ir vajadzīgs progress, piemēram, attiecībā uz visā Eiropā ļoti pieprasītiem IT speciālistiem. Eiropas uzņēmēji cer, ka Eiropas Darba iestāde sniegs vadlīnijas sadarbības uzlabošanai tādos aspektos kā valstu administratīvās procedūras, digitālās platformas un darbaspēka mobilitātes veicināšana. Eiropas sociālie partneri jo īpaši ir aicinājuši izveidot palīdzības dienestu mobiliem darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām un darba devējiem.
II. Pēc Covid-19 uzliesmojuma ziņojuma tvērums tika ievērojami paplašināts un tajā tika iekļauti daudzi jautājumi, ko bija izvirzījušas arodbiedrības, darba devēju un profesionālās organizācijas un kas bija sistematizēti Komisijas paziņojumos un Parlamenta rezolūcijās.
1. Covid-19 pandēmija ir atklājusi simtiem tūkstošu pārrobežu, pierobežas, norīkoto un sezonas darba ņēmēju problemātiskos darba apstākļus Eiropas Savienībā. Šīs īpaši neaizsargātās darba ņēmēju grupas ir izrādījušās izšķiroši svarīgas Savienības veselības sistēmu, pārtikas ķēžu, transporta un ekonomikas izdzīvošanai. Sezonas darbinieki nodrošina saimniecībām Vācijā, Francijā un citās dalībvalstīs ļoti vajadzīgu darbaspēku. Viņi gādā par pārtikas nodrošinājumu visā Eiropā, bet viņiem bieži ir liegts izmantot savas tiesības. Transporta darbinieki, liekot uz spēles savu un savu ģimeņu veselību, garantēja Savienības piegādes ķēžu noturību, bet migrējošie un norīkotie veselības aprūpes darbinieki nodrošināja visvairāk skartajām valstīm un reģioniem pandēmijas apkarošanai vajadzīgās spējas.
Covid-19 pandēmijas laikā atklātībā ir nonākusi informācija par sliktajiem darba apstākļiem, kādos nākas strādāt Nīderlandes un Francijas kautuvju darbiniekiem un Rumānijas un Bulgārijas veselības aprūpes darbiniekiem, ar kuriem noslēgti apakšuzņēmuma līgumi par darbu Austrijā. Daudziem sezonas darbiniekiem tika liegta piekļuve darbavietai, citi tika atstāti izolācijā ārzemēs bez sociālā nodrošinājuma un iztikas līdzekļiem, bet daudzi tika izraidīti, būdami Covid-19 pozitīvi un bez veselības apdrošināšanas savā mītnes valstī.
Lai gan dažu norīkoto un pārrobežu darba ņēmēju (kuru kopskaits Eiropā sasniedz attiecīgi 1,9 un 1,5 miljonus) neaizsargātā situācija jau ilgstoši ir sagādājusi galvassāpes, Covid-19 krīze vēl vairāk izgaismo šīs akūtās problēmas. Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas (EMPL) locekļi uzsvēra, ka saskaņā ar Savienības tiesību aktiem mobilo un norīkoto darba ņēmēju tiesības ir jāgarantē un jāaizsargā tāpat kā mājsaimniecībās nodarbinātu personu tiesības. Viņi aicināja dalībvalstis vajadzības gadījumā kopīgi ar Eiropas Darba iestādi pastiprināt darba inspekcijas un pilnībā īstenot Savienības tiesību aktus, kas regulē dažādus mobilitātes aspektus, tostarp brīvu pārvietošanos, darba ņēmēju norīkošanu un sociālā nodrošinājuma koordinēšanu.
2. Sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšana kļuva par steidzami risināmu jautājumu.
EMPL komitejas locekļi arī uzsvēra, ka procedūru un pieteikumu digitalizācija varētu palīdzēt koordinēt valstu iestāžu dažādās sociālā nodrošinājuma sistēmas, lai visiem darba ņēmējiem Eiropas Savienībā garantētu sociālo aizsardzību.
Eiropas Parlamenta sarunu grupa par Savienības tiesību aktu sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas jomā pārskatīšanu arī aicināja visus dalībniekus steidzami rast līdzsvarotu risinājumu, atzīstot to par galveno prioritāti sociālajā jomā.
Daži komitejas locekļi norādīja uz to aģentūru atbildību, kuras pieņem darbā mobilos darba ņēmējus, un jautāja, vai nebūtu vajadzīgi stingrāki pasākumi, lai labāk aizsargātu mobilos darba ņēmējus un nepieļautu situācijas, kad viņi kopā ar darbvietām zaudē mājas. Citi apgalvoja, ka patiesi brīva pārvietošanās ir iespējama tikai tad, ja darbvieta ir droša.
Lai gan daudzas dalībvalstis ir noslēgušas divpusējus nolīgumus, kas regulē jaunās problēmas, ar kurām saskaras sociālā nodrošinājuma koordinēšanas sistēmas, joprojām nav ne vienotas pieejas, ne attiecīgu risinājumu tiem darba ņēmējiem, uz kuriem minētie divpusējie nolīgumi neattiecas.
3. Komisija ir nākusi klajā ar vadlīnijām, lai nodrošinātu, ka darbavietā ES teritorijā var nokļūt mobilie darba ņēmēji, kas strādā Covid-19 pandēmijas apkarošanai kritiski svarīgās profesijās. Lauksaimniecības pārtikas nozare ir viena no galvenajām nozarēm, kas iekļauta šajās vadlīnijās, jo īpaši saistībā ar sezonas darbiniekiem.
Eiropas Darba iestāde nodrošina, lai Savienības noteikumi par darbaspēka mobilitāti un sociālā nodrošinājuma koordinēšanu tiktu īstenoti taisnīgi un efektīvi. EMPL komitejas priekšsēdētāja Lucia Ďuriš Nicholsonová vēstulē Eiropas Darba iestādei 2020. gada 5. maijā pauda nopietnas bažas par kritiski svarīgās profesijās strādājošu darba ņēmēju neaizsargāto situāciju Covid-19 krīzes laikā.
Ņemot vērā pašreizējo pandēmiju, darba ņēmēju mobilitātes sekmēšana ES iekšienē kā pielāgošanās/stabilizācijas mehānisms, ko veicina gan darba ņēmēju brīva pārvietošanās (LESD 45. pants), gan brīva pakalpojumu sniegšana (LESD 56. pants), būs svarīgs instruments, lai atbalstītu pielāgošanos asimetriskiem satricinājumiem Eiropas Savienībā.
Rezumējot, norīkošana darbā ES iekšienē var mazināt bezdarba līmeni dalībvalstīs, kas saskaras ar ekonomiskiem satricinājumiem, un vienlaikus var palielināt mājsaimniecību ienākumus un pat darbaspēka nodokļu ieņēmumus. Tie visi ir svarīgi aspekti, kam darbaspēka migrācijas gadījumā ir mazāka nozīme.
IEKŠĒJĀ TIRGUS UN PATĒRĒTĀJU AIZSARDZĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS (11.1.2021)
Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai
par ES noteikumu ietekmi uz darba ņēmēju pārvietošanos brīvību un pakalpojumu brīvu apriti: darbaspēka mobilitāte ES iekšienē kā instruments darba tirgus vajadzību un darba ņēmēju prasmju saskaņošanai
Atzinuma sagatavotājs: Morten Løkkegaard
(*) Iesaistītā komiteja — Reglamenta 57. pants
IEROSINĀJUMI
Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:
A. tā kā Pakalpojumu direktīva, Profesionālo kvalifikāciju direktīva (PKD) un Samērīguma novērtēšanas direktīva paredz noteikumus, kas nodrošina iekšējā tirgus pienācīgu darbību, vienlaikus garantējot augsta līmeņa aizsardzību darba ņēmējiem un patērētājiem;
B. tā kā PKD nepārprotami tiecas dot iespēju profesionāļiem strādāt vai veikt uzņēmējdarbību jebkur Savienībā un dažu profesiju darba ņēmējiem palīdzēt vieglāk atrast darbu citā dalībvalstī, atvieglojot darbaspēka mobilitāti ES iekšienē, bet Pakalpojumu direktīvas mērķis ir panākt pakalpojumu brīvu apriti; tā kā vienotā tirgus potenciālu var vēl vairāk uzlabot, novēršot nepamatotus šķēršļus pakalpojumu un darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai; tā kā darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem, visu iedzīvotāju tiesības un būtiski svarīgs pienācīgas iekšējā tirgus darbības aspekts; tā kā darbaspēka mobilitātei ir jābūt brīvai, taisnīgai un balstītai uz stabilām tiesībām;
C. tā kā prasmju un kvalifikāciju savstarpēja atzīšana ir pamatelements, ar ko atbalsta mobilitāti, mūžizglītību un karjeras iespējas visām personām visā ES, tostarp personām ar invaliditāti, tādā veidā veicinot darba ņēmēju un pakalpojumu brīvu apriti un pienācīgu vienotā tirgus darbību; tā kā Eiropas profesionālā karte uzlabo profesionāļu drošu mobilitāti un rada satvaru vienkāršākai, ātrākai un pārredzamākai kvalifikāciju atzīšanai;
D. tā kā, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju, Komisija izdeva pamatnostādnes par darba ņēmēju pārvietošanās brīvības īstenošanu, kurās izklāstīti integrētas pieejas efektīvai iekšējo robežu pārvaldībai principi, ar ko aizsargā sabiedrības veselību, vienlaikus saglabājot iekšējā tirgus integritāti, un tā kā Padome pieņēma ieteikumu par koordinētu pieeju attiecībā uz brīvas pārvietošanās ierobežojumiem, kura mērķis ir palielināt brīvas pārvietošanās pārredzamību un paredzamību visā ES gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem;
E. tā kā Covid-19 pandēmijas izraisītā ekonomikas krīze ir vēl nepieredzēta; tā kā ekonomikas atveseļošanos varētu veicināt, pilnībā atraisot vienotā tirgus potenciālu, uzlabojot darba ņēmēju un pakalpojumu brīvu pārvietošanos un pilnībā izmantojot profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu un pakalpojumu sniegšanas brīvību saskaņā ar Pakalpojumu direktīvu;
F. tā kā atšķirīgas regulatīvās izvēles gan Eiropas, gan valstu līmenī, nepilnīga un neatbilstoša spēkā esošo tiesību aktu transponēšana un īstenošana un nepamatoti šķēršļi rada izpildes nepilnības un ietekmē darba ņēmēju un pakalpojumu brīvu pārvietošanos;
G. tā kā vienotais tirgus ar augstiem sociālajiem un vides standartiem, kvalitatīviem pakalpojamiem un godīgu konkurenci ir visu ieinteresēto personu interesēs;
H. tā kā ekonomikas atveseļošanai pēc Covid-19 pandēmijas izraisītās krīzes ir jāatbilst Eiropas zaļā kursa pamatnostādnēm,
1. uzsver, ka pašreizējā veselības krīze ir parādījusi brīvas pārvietošanās priekšrocības, ko veselības aprūpes pakalpojumu jomā nodarbinātajām personām sniedz PKD, jo sevišķi ņemot vērā tās digitālos elementus un apliecināto efektivitāti darbaspēka mobilitātes sekmēšanā[32]; turklāt uzsver, ka ir jāievēro spēkā esošie tiesību akti par darba apstākļiem, sociālo tiesību pieejamību un veselības aizsardzību un drošību, jo īpaši attiecībā uz sezonas un pārrobežu darba ņēmējiem, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi gadījumos, kad darba ņēmēji izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties; atgādina, ka PKD mērķis ir atvieglot iespējas profesionāļiem sniegt pakalpojumus visā Eiropā, vienlaikus garantējot patērētāju aizsardzību un sabiedrības veselību un drošību, kas ir sevišķi svarīgi pandēmijas krīzes laikā;
2. uzsver darba ņēmēju brīvas un drošas pārvietošanās un pakalpojumu brīvas un drošas aprites nozīmi Covid-19 pandēmijas izraisītās ekonomikas recesijas un paaugstinātā bezdarba līmeņa pārvarēšanā; atkārtoti uzsver, ka ir būtiski vēl vairāk novērst nepamatotus šķēršļus vienotajā tirgū, lai pilnībā izmantotu tā potenciālu, vienlaikus saglabājot augstu patērētāju aizsardzības līmeni; pauž nožēlu par to, ka Komisijas ierosinātais atveseļošanās plāns nav pietiekami vērienīgs darba ņēmēju pārvietošanās un pakalpojumu aprites ziņā un pilnībā neatzīst šo faktoru nozīmi ekonomikas atveseļošanā;
3. uzsver, ka daži atsevišķu dalībvalstu lēmumi par ceļošanas ierobežojumiem Covid-19 dēļ ir radījuši nenoteiktību gan patērētājiem, gan uzņēmumiem, jo īpaši pārrobežu darba ņēmējiem; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt koordinēt šādus pasākumus, lai ievērotu vienotā tirgus principus un sagatavotos jauniem vīrusu viļņiem nākotnē, tādā veidā aizsargājot uzņēmumus un patērētājus un nodrošinot darba ņēmēju drošu mobilitāti; aicina Komisiju apkopot un vispusīgā veidā sniegt visu būtisko informāciju, tostarp par visām prasībām veselības un sanitārajā jomā un ierobežojumiem, kas pastāv dalībvalstīs;
4. uzsver, ka ir pēc iespējas jānodrošina profesionālā mobilitāte; turklāt uzsver, ka ir jālikvidē nepamatoti šķēršļi pārrobežu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai, vienlaikus atzīstot veselības aprūpes pakalpojumu īpašo raksturu un nodrošinot augstu veselības aprūpes līmeni visiem ES iedzīvotājiem; uzsver, ka ir svarīgi labāk īstenot spēkā esošos noteikumus, koordinēt un veicināt paraugpraksi starp dalībvalstīm un veselības aprūpes speciālistu pārrobežu mobilitāti;
5. norāda, ka darba ņēmējiem ir iespēja brīvi pārvietoties visā Savienībā; tomēr aicina dalībvalstis pilnībā īstenot un labāk īstenot spēkā esošos tiesību aktus, piemēram, nesen pārskatīto Darba ņēmēju norīkošanas direktīvu ((ES) 2018/957), lai veicinātu juridisko skaidrību, samazinātu nepamatotus šķēršļus pārrobežu pakalpojumu sniedzējiem un garantētu darba ņēmēju brīvu mobilitāti un viņu tiesību efektīvu aizsardzību ES, tādējādi sniedzot labumu darba ņēmējiem, iedzīvotājiem un ES ekonomikai kopumā;
6. atgādina par Eiropas profesionālās kartes ieviešanu saskaņā ar ES tiesību aktiem[33] ar mērķi samazināt ar kvalifikācijas atzīšanu saistīto administratīvo slogu un pilnveidot kvalifikācijas atzīšanas sistēmu konkrētām profesijām; norāda uz tās efektivitāti profesionāļu mobilitātes veicināšanā dalībvalstīs[34] un aicina Komisiju izvērtēt un paplašināt Eiropas profesionālās kartes izmantošanu, attiecinot to arī uz citām profesijām, lai piedāvātu ātru un vienkāršu veidu, kā atzīt darba ņēmēju kvalifikāciju ES un novērst nepamatotus šķēršļus, kas liedz darba iespējas iedzīvotājiem, izvēles iespējas patērētājiem un vienotā tirgus piedāvātās iespējas uzņēmējiem;
7. pauž nožēlu par nepietiekamo piekļuvi informācijai par pakalpojumu mobilitāti un uzsver, ka informācija, kas pieejama tikai oficiālajās dalībvalstu tīmekļa vietnēs, bieži tiek sniegta tikai dažās valodās un tās darbības joma ir ierobežota; uzsver, ka attiecīgā gadījumā būtu jāuzlabo piekļuve informācijai, piemēram, par iekšzemes koplīgumiem; aicina attiecīgās ES un dalībvalstu iestādes veikt pienācīgus pasākumus, lai izstrādātu vienotu valsts oficiālo tīmekļa vietņu modeli un nodrošinātu minēto vietņu saderību ar vienoto digitālo vārteju, tādā viedā uzlabojot dalībvalstu savstarpējo piekļuvi attiecīgajai informācijai;
8. atgādina, ka reglamentētās profesijas ES veido 22 % no darbaspēka un ietver daudzas kritiski svarīgas nozares, piemēram, veselības un sociālos pakalpojumus, uzņēmumu pakalpojumus, celtniecību, tīklu pakalpojumus, transportu, tūrismu, nekustamos īpašumus, sabiedriskos pakalpojumu un izglītību[35];
9. uzsver — lai gan dalībvalstis, īstenojot šīs tiesības, sabiedrības interešu aizsardzības nolūkā var reglamentēt noteiktas profesijas tādās jomās kā sabiedrības drošība, drošība un veselība vai patērētāju, darba ņēmēju un vides aizsardzība, tām ir jāievēro nediskriminācijas un proporcionalitātes principu noteiktie ierobežojumi, kā skaidri noteikts Samērīguma novērtēšanas direktīvā; aicina Komisiju sniegt strukturētu palīdzību un norādījumus dalībvalstīm par to, kā veikt jauna valsts pakalpojumu regulējuma ex ante samērīguma novērtējumu saskaņā ar Samērīguma pārbaudes direktīvu;
10. aicina dalībvalstis vienkāršot administratīvās procedūras, lai atvieglotu iespējas pēc iespējas ātrāk saņemt elektroniskos dokumentus, kas vajadzīgi pārrobežu pakalpojumu sniegšanai;
11. atgādina par saskaņošanu, kas panākta vairākās profesijās, izmantojot savstarpēju atzīšanu, uz ko mudina PKD; uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāpārskata un jākoordinē noteikumi, kas reglamentē prasības konkrētu darbību vai profesionālās aktivitātes sākšanai un praktizēšanai;
12. uzsver, ka saskaņā ar 2020. gada vienotā tirgus rezultātu apkopojumu ir vajadzīgi papildu uzlabojumi tam, lai nodrošinātu profesionāļu brīvu pārvietošanos, jo sevišķi profesionālo kvalifikāciju atzīšanas jomā;
13. atgādina, ka Pakalpojumu direktīvas un PKD principi atvieglo pakalpojumu brīvu apriti; uzskata, ka pastāvīgi atjauninājumi PKD V pielikumā, kurā uzskaitītas visas kvalifikācijas, kas atbilst minimālajām prasībām, varētu profesionāļiem ES nodrošināt papildu ieguvumus; aicina dalībvalstis paplašināt savstarpējo atzīšanu, to attiecinot uz vairākiem izglītības un apmācības līmeņiem, nepazeminot dalībvalstu izglītības prasības, un pēc iespējas drīzāk uzlabot vai ieviest nepieciešamās procedūras; aicina Komisiju stiprināt sadarbību ar dalībvalstīm un palielināt piemērošanas centienus attiecībā uz tiesību aktiem par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un viņu veselības un drošības aizsardzību saskaņā ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru;
14. mudina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu spēkā esošo noteikumu pilnīgu īstenošanu un piemērošanu; mudina Komisiju un dalībvalstis saīsināt sūdzību procedūru, lai nodrošinātu, ka attiecīgie jautājumi ātri un efektīvi tiek risināti, raugoties no tiešo lietotāju perspektīvas; prasa izvērtēt alternatīvus noregulējuma mehānismus un bez kavēšanās piemērot pienākumu neizpildes procedūras saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 258. pantu gadījumos, kad tiek konstatēti attiecīgo tiesību aktu pārkāpumi vai radīts nesamērīgs un nepamatots slogs; aicina Komisiju regulāri uzraudzīt administratīvos šķēršļus iekšējā tirgū un vajadzības gadījumā sniegt ieteikumus dalībvalstīm par to atcelšanu; atbalsta Komisijas paziņojumu “Ilgtermiņa rīcības plāns vienotā tirgus noteikumu labākai īstenošanai un izpildei”; aicina Komisiju un dalībvalstis veltīt papildu resursus SOLVIT sistēmas uzlabošanai, lai to padarītu par instrumentu ātrai iekšējā tirgū pastāvošo administratīvo problēmu risināšanai; aicina Komisiju palielināt atbalstu dalībvalstīm ES tiesību aktu transponēšanā, lai nodrošinātu pareizu un saskaņotu to interpretāciju, un ņem vērā Komisijas ieceri vienotajā digitālajā vārtejā izveidot rīku ziņošanai par šķēršļiem vienotā tirgus darbībai, lai iedzīvotāji un uzņēmumi varētu anonīmi ziņot par visiem regulatīvajiem šķēršļiem, ar kuriem viņi saskaras, īstenojot savas tiesības iekšējā tirgū[36];
15. aicina Komisiju attiecīgā gadījumā stiprināt vienotos kontaktpunktus un vienoto digitālo vārteju un nodrošināt pamatnostādnes, lai palīdzētu dalībvalstīm racionalizēt procedūras, jo īpaši attiecībā uz MVU, kā to paredz Pakalpojumu direktīva; aicina dalībvalstis nodrošināt atbilstību prasībām par informācijas pieejamību un tiešsaistes procedūrām šādu instrumentu efektīvai izmantošanai, lai darba ņēmējiem, patērētājiem un uzņēmumiem sniegtu precīzu un viegli pieejamu informāciju par viņu tiesībām un pienākumiem, kas saistīti ar brīvu pārvietošanos vienotajā tirgū, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātām grupām, piemēram, personām ar invaliditāti; atgādina, ka ir jāpaātrina valsts pārvaldes modernizēšana, lai tā varētu nodrošināt digitālu saziņu ar iedzīvotājiem un uzņēmumiem; uzsver digitalizācijas nozīmi pieaugošās darbaspēka un pakalpojumu mobilitātes dēļ; uzskata, ka digitālie rīki, kuri paredzēti darbaspēka un pakalpojumu mobilitātes sekmēšanai, kā arī informācijas apmaiņai starp dažādām sociālā nodrošinājuma sistēmām, piemēram, pārnesamā A1 dokumenta veidlapa, uzlabos darba ņēmēju aizsardzību, samazinās administratīvo slogu un uzlabos dalībvalstu sadarbību un izpildi;
16. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka konkrēto dalībvalstu kompetentās iestādes efektīvi koordinē visas attiecīgās procedūras piekļūšanai tās pakalpojumu tirgum un ka pakalpojumu sniedzēji tiek pienācīgi informēti, lai nodrošinātu atbilstību piemērojamiem valsts noteikumiem, tostarp samērīgus nodarbinātības noteikumus un nosacījumus, kurus dalībvalstis piemēro saskaņā ar Savienības tiesību aktiem; tādēļ prasa plašāk popularizēt, piemērot un īstenot Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūru, lai garantētu kvalifikāciju atzīšanas instrumenta plašu izmantošanu visā Eiropas Savienībā;
17. uzskata, ka ir jāpilnveido Iekšējā tirgus informācijas sistēma (IMI), paplašinot tajā pieejamās funkcijas valsts iestāžu darba atvieglošanai; tādēļ prasa Komisijai izveidot piemērotas atbalsta struktūras apmācības un tehniskās palīdzības jomās, lai varētu tikt izmantotas visas sistēmas efektivitātes priekšrocības.
INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU
ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ
Pieņemšanas datums |
11.1.2021 |
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
37 4 3 |
||
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Alex Agius Saliba, Andrus Ansip, Pablo Arias Echeverría, Alessandra Basso, Brando Benifei, Adam Bielan, Hynek Blaško, Biljana Borzan, Vlad-Marius Botoş, Markus Buchheit, Anna Cavazzini, Dita Charanzová, Deirdre Clune, David Cormand, Carlo Fidanza, Alexandra Geese, Sandro Gozi, Maria Grapini, Svenja Hahn, Virginie Joron, Eugen Jurzyca, Arba Kokalari, Kateřina Konečná, Andrey Kovatchev, Jean-Lin Lacapelle, Morten Løkkegaard, Adriana Maldonado López, Antonius Manders, Beata Mazurek, Leszek Miller, Dan-Ştefan Motreanu, Anne-Sophie Pelletier, Miroslav Radačovský, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Tomislav Sokol, Ivan Štefanec, Róża Thun und Hohenstein, Kim Van Sparrentak, Marion Walsmann, Marco Zullo |
|||
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Marc Angel, Krzysztof Hetman, Sándor Rónai |
|||
ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS
GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA
37 |
+ |
EPP |
Pablo Arias Echeverría, Deirdre Clune, Krzysztof Hetman, Arba Kokalari, Andrey Kovatchev, Antonius Manders, Dan-Ştefan Motreanu, Andreas Schwab, Tomislav Sokol, Ivan Štefanec, Róża Thun und Hohenstein, Marion Walsmann |
S&D |
Alex Agius Saliba, Marc Angel, Brando Benifei, Biljana Borzan, Maria Grapini, Adriana Maldonado López, Leszek Miller, Sándor Rónai, Christel Schaldemose |
RENEW |
Andrus Ansip, Vlad-Marius Botoş, Dita Charanzová, Sandro Gozi, Svenja Hahn, Morten Løkkegaard |
GREENS/EFA |
Anna Cavazzini, David Cormand, Alexandra Geese, Kim Van Sparrentak |
ECR |
Adam Bielan, Carlo Fidanza, Eugen Jurzyca, Beata Mazurek |
NI |
Miroslav Radačovský, Marco Zullo |
4 |
- |
ID |
Virginie Joron, Jean-Lin Lacapelle |
THE LEFT |
Kateřina Konečná, Anne-Sophie Pelletier |
3 |
0 |
ID |
Alessandra Basso, Hynek Blaško, Markus Buchheit |
Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:
+ : par
- : pret
0 : atturas
LAUKSAIMNIECĪBAS UN LAUKU ATTĪSTĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS (7.12.2020)
Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai
par ES noteikumu ietekmi uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un pakalpojumu brīvu apriti: darbaspēka mobilitāte ES iekšienē kā instruments darba tirgus vajadzību un darba ņēmēju prasmju saskaņošanai
Atzinuma sagatavotāja: Ruža Tomašić
IEROSINĀJUMI
Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 45. pantu,
– ņemot vērā Komisijas 2018. gada ziņojumu par darbaspēka mobilitāti ES iekšienē,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvu 2014/54/ES par pasākumiem, ar ko veicina darba ņēmējiem piešķirto tiesību īstenošanu darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jomā[37],
– ņemot vērā Komisijas 2018. gada 4. decembra ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par to, kā tiek īstenota Direktīva 2014/54/ES par pasākumiem, ar ko veicina darba ņēmējiem piešķirto tiesību īstenošanu darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jomā (COM(2018)0789),
– ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 6/2018 "Darba ņēmēju brīva pārvietošanās — šī pamatbrīvība ir nodrošināta, bet mērķtiecīgāka ES līdzekļu novirzīšana sekmētu darba ņēmēju mobilitāti",
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/1149, ar ko izveido Eiropas Darba iestādi[38], publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī 2019. gada 11. jūlijā un tās stāšanos spēkā 2019. gada 31. jūlijā,
– ņemot vērā pētījumu "Nodarbinātība ES lauksaimniecībā: pašreizējie problēmjautājumi un nākotnes perspektīvas", ko 2019. gada oktobrī publicēja Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts[39],
– ņemot vērā Komisijas 2020. gada 23. marta paziņojumu par zaļo joslu ieviešanu atbilstoši Vadlīnijām par robežu pārvaldības pasākumiem veselības aizsardzībai un preču un pamatpakalpojumu pieejamības nodrošināšanai (C(2020)1897),
– ņemot vērā 2020. gada 19. jūnija rezolūciju par Eiropas aizsardzību pārrobežu un sezonālajiem darba ņēmējiem saistībā ar Covid-19 krīzi[40],
– ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. marta paziņojumu "Vadlīnijas par nodarbināto brīvas pārvietošanās īstenošanu Covid-19 uzliesmojuma laikā" (C(2020)2051),
– ņemot vērā Komisijas 2020. gada 16. jūlija paziņojumu "Vadlīnijas par sezonas darbiniekiem Eiropas Savienībā saistībā ar Covid-19 uzliesmojumu" (C(2020)4813),
A. tā kā darba ņēmēju brīvas pārvietošanās princips ir nostiprināts LESD 45. pantā;
B. tā kā darbaspēka mobilitātei vajadzētu būt ne tikai brīvai, bet arī taisnīgai; tā kā vienlīdzīgas attieksmes princips ir noteikts LESD 45. panta 2. punktā, ar kuru ir aizliegta jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija valstspiederības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem; tā kā šis princips vienlīdz attiecas uz pārrobežu un sezonas darba ņēmējiem, pret kuriem saskaņā ar ES tiesību aktiem ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme ar darba ņēmējiem, kas ir uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgie, neatkarīgi no tā, vai runa ir par vienlīdzīgām tiesībām, vienādiem darba nosacījumiem vai vienlīdzīgu aizsardzību;
C. tā kā LESD 153. panta 5. punktā ir skaidri noteikts, ka minimālo algu noteikšana ir valstu kompetencē un ES ir aizliegts tieši iejaukties attiecībā uz samaksas līmeni;
D. tā kā saskaņā ar Eurostat iedzīvotāju statistikas datiem ES 28 dalībvalstīs 2017. gadā bija 17 miljoni mobilo iedzīvotāju, no kuriem 12,4 miljoni bija darbspējīgā vecumā (nodarbinātie vai darbu meklējošie);
E. tā kā lauksaimniecības nozarē trūkst darbinieku; tā kā lauksaimnieciskā darbība veido pamatu lauku apvidu ekonomikas un sociālajai struktūrai;
F. tā kā sezonas darbinieki tiek uzskatīti par kritiski svarīgiem darba ņēmējiem un pandēmijas ierobežojumu dēļ ir bijuši pakļauti veselības riskiem;
G. tā kā ES katru gadu tiek nolīgts no aptuveni 800 000 līdz 1 miljonam sezonas darbinieku, galvenokārt lauksaimniecības pārtikas nozarē, aktīvākajā sezonā liekot nodarbināt lielu skaitu migrējošo darba ņēmēju, lai nodrošinātu nozares vajadzību un prasību izpildi;
H. tā kā Covid-19 pandēmija ir izgaismojusi sezonas darbinieku būtiski svarīgo nozīmi pārtikas nodrošinājuma un pārtikas piegādes ķēdes netraucētas darbības nodrošināšanā, kā arī augsti kvalitatīvu darbvietu radīšanā pārtikas un lauksaimniecības nozarē pašā sabiedrības veselības krīzes augstākajā līmenī;
I. tā kā valstu noteiktie ierobežojumi un darba ņēmēju brīvas pārvietošanās apgrūtināšana, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju, ir sarežģījusi sezonas darbinieku pārvietošanos pāri iekšējām robežām, lai nokļūtu galamērķa valstī, tādējādi daļēji paralizējot lauksaimniecības nozari;
J. tā kā uz darbaspēka mobilitāti īpaši attiecas Eiropas Sociālais fonds (ESF) un ES Nodarbinātības un sociālās inovācijas programma (EaSI) un tā kā Eiropas Revīzijas palāta ir norādījusi, ka līdzīgie abu ES fondu, kas atbalsta darbaspēka mobilitāti (ESF un EaSI), attiecīgie mērķi padara to savstarpējo papildināmību sarežģītu un ka Komisijai nav zināms, kādā veidā visas dalībvalstis izmanto ESF darbaspēka mobilitātes atbalstam;
K. tā kā lauksaimniecības nozares eksports palīdz sasniegt ES mērķus attiecībā uz izaugsmi un darbvietām,
1. atzinīgi vērtē Komisijas 2018. gada marta tiesību akta priekšlikumu par Eiropas Darba iestādes izveidi, lai nodrošinātu, ka ES noteikumi par darbaspēka mobilitāti tiek īstenoti taisnīgi, vienkārši un efektīvi un novērstu šādas mobilitātes ierobežojumus Eiropas iekšējā tirgū, kurus dažas dalībvalstis nosaka ar birokrātiskiem šķēršļiem vai papildu pasākumiem, tādējādi kavējot piekļuvi darbam; taču pauž nožēlu par to, ka Eiropas Darba iestādes darba uzsākšana pilnā apmērā nav gaidāma agrāk par 2024. gadu;
2. uzsver, ka brīva darba ņēmēju, jo īpaši sezonas darbinieku, pārvietošanās ir būtiski svarīga Eiropas lauksaimniecības nozarei, lai reaģētu uz periodiskiem un sezonāliem pieaugumiem pieprasījumā pēc darbaspēka lauksaimniecības nozarē, ko nevar nodrošināt vietēji;
3. mudina Eiropas Darba iestādi veicināt pasākumus, lai regulētu, licencētu un pārraudzītu personāla atlases aģentūras (tostarp tās, kuras atrodas trešās valstīs) un mudinātu lauksaimniecības uzņēmumu asociācijas pieņemt pārraudzības mehānismus un noteikt kopējus pienācīgas kvalitātes nodarbinātības standartus; norāda, ka šādiem kopējiem pienācīgas kvalitātes nodarbinātības standartiem būtu arī jāietver princips, ka par līdzvērtīgu darbu, kas veikts tajā pašā darbavietā, pienākas līdzvērtīga samaksa;
4. atzīst, ka dažas kompetences šādu standartu noteikšanai joprojām ir valstu līmenī, tāpēc ES nevar iejaukties;
5. norāda, ka vairākās dalībvalstīs, piemēram, Dānijā, Itālijā un Spānijā, pēdējo gadu laikā ir ievērojami palielinājusies migrējošo darba ņēmēju proporcija lauksaimniecībā;
6. uzsver nesamērīgi nelabvēlīgo ietekmi, ko Covid-19 krīzes dēļ ieviestie pārvietošanās ierobežojumi ir radījuši sezonas darbinieku pieejamībā galvenajos lauksaimniecības darbos un visā pārtikas piegādes ķēdē kopumā; šajā saistībā norāda, ka ir svarīgs pilnībā funkcionējošs iekšējais tirgus ar skaidrām pamatnostādnēm un vienotu interpretāciju dalībvalstīs;
7. norāda, ka dalībvalstīs būtu jānodrošina un jāpārrauga pilnīga un pienācīga Direktīvas 2014/36/ES par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem nodarbinātības kā sezonas darbiniekiem nolūkā, lai nodrošinātu minimālo standartu ievērošanu;
8. uzskata, ka steidzami ir nepieciešams labāks tiesiskais regulējums un lielāka uzmanība jāveltī darba tiesību īstenošanai un to izpildei, tostarp attiecībā uz nodarbinātības tiesībām un sociālā nodrošinājuma un medicīnisko segumu, it īpaši saistībā ar netipisku darbu un darbaspēka ekspluatāciju, kas īpaši skar pārrobežu darba ņēmējus un sezonas darbiniekus;
9. pauž bažas par migrantu un sezonas darbinieku darba, veselības un drošības, kā arī sociālajiem apstākļiem un norāda, ka ir svarīgi pārraudzīt atbilstību nodarbinātības tiesību aktiem, cīnīties pret nedeklarētu darbu un pārraudzīt atbilstību sociālās drošības standartiem, kas veicina migrantu un sezonas darbinieku sociālo un ekonomisko integrāciju;
10. ar bažām konstatē nestabilos darba nosacījumus un dzīves apstākļus, ar kuriem bieži saskaras sezonas darbinieki un pārrobežu darba ņēmēji, un aicina dalībvalstis viņiem nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi, sociālo aizsardzību un piekļuvi veselības aprūpei;
11. aicina nekavējoties īstenot Eiropas sociālo tiesību pīlāru un jo īpaši Direktīvu (ES) 2019/1152 par pārredzamiem un paredzamiem darba apstākļiem Eiropas Savienībā, lai cita starpā garantētu tiesības un taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz darba nosacījumiem, piekļuvi sociālajai aizsardzībai un darba ņēmēju apmācību;
12. uzsver, ka neaizsargāti darba ņēmēji, piemēram, sievietes un migranti, ir īpaši pakļauti fiziskas un psiholoģiskas vardarbības riskam; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt pasākumus, lai novērstu un apturētu ekspluatāciju un jebkādus citus ļaunprātīgas izmantošanas veidus un par tiem sodītu;
13. norāda, ka Eiropas lauksaimniecības nozarē papildus zemes īpašniekiem un viņu ģimenēm ir nodarbināti 10 miljoni cilvēku, kas veido ievērojamu daļu no lauku iedzīvotājiem;
14. uzsver, ka ir svarīgi lauku apvidos nodrošināt nepieciešamās pamata sabiedrisko pakalpojumu iespējas, lai būtu iespējams pienācīgi un pastāvīgi iekļaut sievietes jebkādās darbaspēka darbībās attiecīgajās teritorijās; šajā saistībā uzsver, ka ir būtiski svarīgi atzīt darbu, ko sievietes veic lauksaimniecības nozarē, un jo īpaši nodrošināt, ka sieviešu dzimuma laulātajiem lauksaimniecības nozarē ir pienācīgs nodarbinātības statuss, kas viņām sniedz piekļuvi sociālā nodrošinājuma segumam, apmācībām, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumam un pensijai;
15. norāda, ka mērķtiecīgāka ES līdzekļu, piemēram, Eiropas Sociālā fonda līdzekļu un EaSI programmas instrumentu, izlietojuma plānošana veicinātu darbaspēka mobilitāti, iekļautību un labākas apmācības un informētību veselības un drošības jomā, ļaujot labāk izmantot pieejamo informāciju un uzlabojot tādu datu vākšanu un izmantošanu, kuri raksturo darbaspēka mobilitātes plūsmas un nelīdzsvarotību darba tirgū; aicina atbalstīt riskam pakļautos darba ņēmējus lauksaimniecības pārtikas nozarē;
16. uzsver, ka Eiropas lauksaimniecībā strādājošie sezonas darbinieki bieži nevar jau laikus prognozēt savu pārvietošanos vai dienas, kuras viņi pavadīs citā dalībvalstī; uzsver, ka tāpēc ir vajadzīgi ad hoc noteikumi un ātras pārbaudes, lai viņi varētu brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā;
17. atzīst dalībvalstu gūto progresu attiecībā uz lauku saimniecību pagaidu darbinieku aizsardzību; aicina īstenot kampaņu, lai sniegtu precīzu informāciju par lauku saimniecību darbinieku situāciju; uzsver, ka dalībvalstīm ir jāievēro lauku saimniecību darbinieku tiesības;
18. mudina Komisiju nodrošināt, ka stratēģija "No lauka līdz galdam" un kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) pašreizējā pārskatīšana sniedz ieguvumus lauksaimniecības darbiniekiem Eiropā, tostarp sezonas darbiniekiem, migrantiem un citiem mobiliem darba ņēmējiem, iekļaujot jaunajā KLP sociālu dimensiju un pakļaujot finansēšanu nosacījumam par sociālo un darba prasību un standartu izpildi, lai aizsargātu visu darba ņēmēju tiesības, algas, veselību un sociālo nodrošinājumu, kā arī vides noteikumus, lai veicinātu vienlīdzīgu attieksmi un vides aizsardzību;
19. uzskata, ka ģimenē strādājošie joprojām veido lielāko daļu no Eiropas lauksaimniecības darbaspēka un ka nozīmīgas problēmas, ar ko saskaras lauksaimniecības nozare visā ES, ir nepietiekama paaudžu maiņa un pašreizējās demogrāfiskās tendences, kā rezultātā katru gadu samazinās šajā nozarē strādājošo skaits, un ka tāpēc īpaši būtu jāpievērš uzmanība tirgus jaunpienācēju un gados jaunu lauksaimnieku piesaistīšanai un atbalstīšanai; norāda, ka situāciju ir pasliktinājusi nepietiekama pelnītspēja daudzās lauku saimniecībās, kas neveicina gados jauno cilvēku interesi par šādu darbību; tāpēc uzskata, ka ir jāatbalsta nākamā ģimenes lauksaimnieku paaudze, tostarp gados jaunie lauksaimnieki, kuri iepriekš šajā nozarē nav darbojušies, jo šāds atbalsts ir integrēts KLP;
20. norāda, ka KLP pasākumi, kas paredzēti gados jauniem lauksaimniekiem, palīdz saglabāt nodarbinātību lauksaimniecībā, proti, atbalstot lauku saimniecību pēctecību un radot vietējas darbvietas gan lauksaimniecībā, gan ar to saistītajās jomās; uzsver, ka tai arī turpmāk ir jābūt uz nākotni vērstai, pievilcīgai karjeras izvēlei, kas ir atzīta un labi apmaksāta; tāpēc aicina Komisiju pastiprināt savus centienus nodrošināt, ka darbvietas lauksaimniecības nozarē raisa gados jauno cilvēku interesi;
21. taču pauž nožēlu par to, ka daudzu citu ekonomisku faktoru dēļ, kas ietekmē nodarbinātību lauku saimniecībās, piemēram, piekļuves kredītam un zemei, kā arī nomaiņas plānošanas un nodokļu stimulu trūkuma dēļ, šīs pozitīvās tendences ietekme joprojām ir ļoti ierobežota;
22. norāda, ka pastāv atsevišķi gadījumi, kad dažās lauku saimniecībās ir ievērojami pārkāptas darba tiesības, un aicina veikt paraugiejaukšanos, lai aizsargātu lauku saimniecību darbinieku tiesības;
23. uzskata, ka darbaspēka trūkums un prasmju nepietiekamība ir viena no galvenajām problēmām, ar ko saskaras lauku saimniecības Eiropas dienvidos; uzsver, ka prasmju un kvalifikāciju atbilstība darbvietas iespējām lauksaimniecības nozarē ir priekšnosacījums, lai izveidotu konkurētspējīgu darba tirgu Eiropas Savienībā;
24. uzsver, ka uzdevumu dažādošana nozīmē, ka lauksaimniecības nozarē palielinās pieprasījums pēc kvalificētiem cilvēkiem;
25. norāda, ka tehniskajai un augstākajai izglītībai lauksaimniecībā ir būtiska nozīme izglītības un pētniecības telpas veidošanā Eiropas Savienībā;
26. uzsver, ka ir svarīgi ļaut nākotnes profesionāļiem lauksaimniecībā piekļūt Erasmus+ mobilitātes programmai, lai sniegtu viņiem iespēju iegūt jaunas praktiskās zināšanas un uzlabot savas prasmes, vienlaikus arī nodrošinot kvalifikāciju atzīšanu ES līmenī;
27. uzskata, ka īpašs atbalsts trīspusējai sadarbībai starp lauksaimniecības nozari, pētniecību un uzņēmējdarbību var sniegt būtiskus rezultātus;
28. aicina dalībvalstis pielāgot apmācības lauksaimniecības nozarē nozares darba tirgus vajadzībām un veicināt mūžizglītību kā veidu darba ņēmēju trūkuma problēmas risināšanai;
29. uzsver vajadzību garantēt lauksaimniecības pārtikas piegādes ķēdes un pārtikas nodrošinājumu, jo īpaši pašreizējās Covid-19 krīzes laikā; konstatē, ka sezonas darbinieki ir būtiski svarīgi sekmīgai un pienācīgai lauksaimniecības sektoru, jo īpaši augļu, dārzeņu un vīna sektoru, darbībai; norāda, ka būtiski svarīga ir darba ņēmēju tiesību, veselības un drošības garantēšana lauksaimniecības pārtikas sektoros, jo īpaši pašreizējās Covid-19 krīzes laikā;
30. uzskata, ka sezonas darbiniekiem ir svarīga loma lauksaimniecības nozarē, tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi aizsargāt viņu tiesības attiecībā uz darba nosacījumiem, nodrošināt tādu pašu aizsardzības līmeni kā iekšzemes darba ņēmējiem un garantēt, ka tā dalībvalsts, kurā viņi ir nodarbināti, sniedz sociālā nodrošinājuma tiesības saskaņā ar lex loci laboris principu;
31. uzskata, ka pilnīgais un ilgstošais taisnīga atalgojuma trūkums, kas ir tieši saistīts ar Eiropas un starptautiskajiem tirgus tiesību aktiem, ir viens no galvenajiem cēloņiem paaudžu nomaiņas problēmai un grūtībām saglabāt lauksaimniecības spēju raisīt interesi;
32. norāda, ka darbaspēka trūkums padara ES lauksaimniekus un pārtikas ražotājus arvien atkarīgākus no nolīgta un sezonas darbaspēka un lielu daļu no sezonas darbaspēka ES lauksaimniecībā galvenokārt veido ekonomiski neaizsargātas sociālās grupas no Centrāleiropas un Austrumeiropas;
33. pauž nožēlu par to, ka Covid-19 krīze ir pastiprinājusi sezonas darbinieku drošības un veselības riskus, kas saistīti ar darbu, kā dēļ infekcija turpina izplatīties un rodas slimības perēkļi; šajā saistībā mudina dalībvalstis pilnībā izmantot nesen pieņemtās pamatnostādnes par sezonas darbiniekiem ES saistībā ar Covid-19 uzliesmojumu, lai labāk garantētu viņu tiesības, veselību un drošību;
34. norāda, ka tehnoloģiskā inovācija, mākslīgais intelekts un digitālās tehnoloģijas veicina strukturālas pārmaiņas lauku saimniecībās un lauksaimniecības darba tirgos un ka daudzas saimniecības visā Eiropā ir jāatbalsta pārejā uz tehnoloģiskāku inovāciju izmantošanu, nodrošinot apmācības, jo īpaši digitālās apmācības, lauksaimniecības nozarē strādājošajiem speciālistiem; norāda, ka lauksaimniecības nozarē strādājošie speciālisti nav pietiekami sagatavoti tehnoloģisko inovāciju izplatībai, jo lauku saimniecību vadītājiem ir zems lauksaimnieciskās apmācības līmenis, kas starp dalībvalstīm ievērojami atšķiras, un atsevišķajās dalībvalstīs trūkst visaptverošas politikas digitalizācijai un jaunu tehnoloģiju ieviešanai lauksaimniecības nozarē; uzsver, ka lauku saimniecību konsultatīvajiem pakalpojumiem ir jābūt nozīmīgiem tehnoloģiskas un zinātniskas informācijas sniegšanā lauksaimniekiem un piekļuves palielināšanā inovācijai;
35. norāda, ka pašreizējai tendencei virzīties uz lauksaimniecības nozari, kas vērsta uz tehnoloģiju, ir potenciāls palielināt darbaspēka izmaksas, jo lauksaimniecībā būs vajadzīgs kvalificētāks darbaspēks;
36. uzsver, ka, lai pārvarētu problēmas, ko rada pastiprināta tehnoloģiskā inovācija un modernizācija, būs nepieciešama plašāka visu darba ņēmēju apmācība, izglītība un prasmju pilnveide lauksaimniecības nozarē, un norāda, ka to vajadzētu plānot ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem darba tirgū;
37. uzsver, ka ir jāsniedz atbalsts un konsultācijas attiecībā uz ilgtspēju un digitalizāciju; uzskata, ka prioritāte ir jānosaka pamata digitālo prasmju sniegšanai visiem, kuri ir iesaistīti lauksaimniecības darbībās, ietverot informāciju par viņu tiesībām un pienākumiem saistībā ar digitalizāciju;
38. tāpēc aicina veicināt digitālās apmācības un prasmju pilnveidi, kā arī atbalstu un konsultācijas gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem lauksaimniecības nozarē;
39. norāda, ka dinamiskā digitālā pārkārtošanās, ko izraisīja 2020. gada sarežģījumi, ja tā tiktu atbalstīta ar koordinētiem privātā un publiskā sektora ieguldījumiem, varētu ievērojami palīdzēt apturēt lauku iedzīvotāju skaita samazināšanos;
40. uzskata, ka, lai radītu kvalitatīvu nodarbinātību, lauku saimniecībām un lauksaimniecības dzīvnieku audzētavām ir jāspēj pelnīt un netirgot zem ražošanas izmaksām;
41. uzskata, ka dažas reģionālās atbalsta sistēmas nepilna laika darbiniekiem veicina ēnu ekonomiku un neoficiālu nodarbinātību;
42. atgādina, ka nodarbinātības saglabāšana lauku saimniecībās un to pienācīga pelnītspēja ir būtiski svarīgas, lai uzturētu ekonomiku lauku apvidos un plānotu zemes izmantošanu, tāpēc tās ir ļoti svarīgas, ņemot vērā, ka no tām izriet daudzas citas darbvietas citās nozarēs, tā apliecinot, ka ir steidzami vajadzīgi par KLP reformu plašāki pasākumi;
43. uzsver lauku tūrisma potenciālu darbvietu radīšanā un to, ka tāpēc tas būtu jāveicina;
44. atgādina, ka nodarbinātības saglabāšanai lauksaimniecībā ir būtiska loma lauku, kalnu un tālāko reģionu ekonomikas un dzīves saglabāšanā un ka tāpēc tā ir ļoti svarīga;
45. uzsver, ka ir jāatvieglo sezonas darbinieku pārvietošanās iespējas, īpaši pierobežas reģionos, jo, kā apliecināja Covid-19 krīze, Eiropas lauku saimniecību pastāvēšana ir atkarīga no šādiem darbiniekiem;
46. uzsver, ka ir būtiski svarīgi apkarot jebkādu netaisnīgu ES iekšējo konkurenci, kas rada šķēršļus vienotā tirgus netraucētai darbībai; šajā saistībā uzsver Eiropas Darba iestādes nozīmīgo lomu krāpniecības un citu pārkāpumu turpmākajā apkarošanā;
47. uzskata, ka ES nevajadzētu pieņemt tiesību aktus par ES minimālo darba samaksu, jo tā ir dalībvalstu kompetence;
48. uzsver, ka savā tirdzniecības politikā ES, garantējot, ka ES ievestie produkti atbilst ES darba nosacījumiem un darba standartiem, ir jānodrošina, ka citas valstis, kas nav ES dalībvalstis, nerada negodīgu konkurenci;
49. uzskata, ka ES palīdzība būtu jāsniedz tikai saņēmējiem, kuri ievēro sociālos standartus un neveicina nelikumīga, neregulēta un/vai nedeklarēta darba prakses ne attiecībā uz pagaidu, ne pastāvīgajiem darba ņēmējiem;
50. ar nožēlu konstatē Covid-19 infekcijas, kas radušās rūpnīcās, kuras plaši izmanto darbā norīkotus darba ņēmējus ārzemniekus.
INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ
Pieņemšanas datums |
1.12.2020 |
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
42 1 2 |
||
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Mazaly Aguilar, Clara Aguilera, Atidzhe Alieva-Veli, Álvaro Amaro, Attila Ara-Kovács, Carmen Avram, Adrian-Dragoş Benea, Benoît Biteau, Mara Bizzotto, Daniel Buda, Isabel Carvalhais, Asger Christensen, Angelo Ciocca, Ivan David, Paolo De Castro, Jérémy Decerle, Salvatore De Meo, Herbert Dorfmann, Luke Ming Flanagan, Cristian Ghinea, Dino Giarrusso, Francisco Guerreiro, Martin Häusling, Martin Hlaváček, Krzysztof Jurgiel, Jarosław Kalinowski, Elsi Katainen, Gilles Lebreton, Norbert Lins, Chris MacManus, Marlene Mortler, Ulrike Müller, Juozas Olekas, Pina Picierno, Maxette Pirbakas, Bronis Ropė, Anne Sander, Petri Sarvamaa, Simone Schmiedtbauer, Annie Schreijer-Pierik, Veronika Vrecionová, Sarah Wiener, Juan Ignacio Zoido Álvarez |
|||
Aizstājēji (209. panta 7. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Petros Kokkalis, Ruža Tomašić |
|||
ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA
42 |
+ |
ECR |
Mazaly AGUILAR, Krzysztof JURGIEL, Ruža TOMAŠIĆ, Veronika VRECIONOVÁ |
GUE/NGL |
Luke Ming FLANAGAN, Petros KOKKALIS, Chris MACMANUS |
ID |
Ivan DAVID, Gilles LEBRETON, Maxette PIRBAKAS |
PPE |
Álvaro AMARO, Daniel BUDA, Salvatore DE MEO, Herbert DORFMANN, Jarosław KALINOWSKI, Norbert LINS, Marlene MORTLER, Anne SANDER, Petri SARVAMAA, Simone SCHMIEDTBAUER, Annie SCHREIJER-PIERIK, Juan Ignacio ZOIDO ÁLVAREZ |
Renew |
Atidzhe ALIEVA-VELI, Asger CHRISTENSEN, Jérémy DECERLE, Cristian GHINEA, Martin HLAVÁČEK, Elsi KATAINEN, Ulrike MÜLLER |
S&D |
Clara AGUILERA, Attila ARA-KOVÁCS, Carmen AVRAM, Adrian-Dragoş BENEA, Isabel CARVALHAIS, Paolo DE CASTRO, Juozas OLEKAS, Pina PICIERNO |
Verts/ALE |
Benoît BITEAU, Francisco GUERREIRO, Martin HÄUSLING, Bronis ROPĖ, Sarah WIENER |
1 |
- |
NI |
Dino GIARRUSSO |
2 |
0 |
ID |
Mara BIZZOTTO, Angelo CIOCCA |
Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:
+ : par
- : pret
0 : atturas
INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
Pieņemšanas datums |
25.3.2021 |
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
40 4 8 |
||
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Atidzhe Alieva-Veli, Abir Al-Sahlani, Marc Angel, Dominique Bilde, Gabriele Bischoff, Vilija Blinkevičiūtė, Milan Brglez, Sylvie Brunet, Jordi Cañas, David Casa, Margarita de la Pisa Carrión, Özlem Demirel, Klára Dobrev, Jarosław Duda, Estrella Durá Ferrandis, Lucia Ďuriš Nicholsonová, Rosa Estaràs Ferragut, Nicolaus Fest, Loucas Fourlas, Cindy Franssen, Elisabetta Gualmini, Alicia Homs Ginel, France Jamet, Agnes Jongerius, Radan Kanev, Stelios Kympouropoulos, Katrin Langensiepen, Miriam Lexmann, Elena Lizzi, Kira Marie Peter-Hansen, Dragoș Pîslaru, Manuel Pizarro, Dennis Radtke, Elżbieta Rafalska, Guido Reil, Mounir Satouri, Monica Semedo, Beata Szydło, Eugen Tomac, Romana Tomc, Marie-Pierre Vedrenne, Nikolaj Villumsen, Marianne Vind, Maria Walsh, Stefania Zambelli, Tomáš Zdechovský |
|||
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Konstantinos Arvanitis, Marc Botenga, Johan Danielsson, Gheorghe Falcă, Sara Matthieu, Véronique Trillet-Lenoir |
|||
ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA
40 |
+ |
PPE |
David Casa, Jarosław Duda, Rosa Estaràs Ferragut, Gheorghe Falcă, Loucas Fourlas, Cindy Franssen, Radan Kanev, Stelios Kympouropoulos, Miriam Lexmann, Dennis Radtke, Eugen Tomac, Romana Tomc, Maria Walsh, Tomáš Zdechovský |
Renew |
Sylvie Brunet, Jordi Cañas, Dragoș Pîslaru, Monica Semedo, Véronique Trillet-Lenoir, Marie-Pierre Vedrenne |
S&D |
Marc Angel, Gabriele Bischoff, Vilija Blinkevičiūtė, Milan Brglez, Johan Danielsson, Klára Dobrev, Estrella Durá Ferrandis, Elisabetta Gualmini, Alicia Homs Ginel, Agnes Jongerius, Manuel Pizarro, Marianne Vind |
The Left |
Konstantinos Arvanitis, Marc Botenga, Özlem Demirel, Nikolaj Villumsen |
Verts/ALE |
Katrin Langensiepen, Sara Matthieu, Kira Marie Peter-Hansen, Mounir Satouri |
4 |
- |
ID |
Dominique Bilde, Nicolaus Fest, France Jamet, Guido Reil |
8 |
0 |
ECR |
Lucia Ďuriš Nicholsonová, Margarita de la Pisa Carrión, Elżbieta Rafalska, Beata Szydło |
ID |
Elena Lizzi, Stefania Zambelli |
Renew |
Atidzhe Alieva-Veli, Abir Al-Sahlani |
Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:
+ : par
- : pret
0 : atturas
- [1] OV L 183, 29.6.1989., 1. lpp.
- [2] OV L 186, 11.7.2019., 21. lpp.
- [3] OV L 141, 27.5.2011., 1. lpp.
- [4] OV L 107, 22.4.2016., 1. lpp.
- [5] OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.
- [6] OV L 284, 30.10.2009., 1. lpp.
- [7] OV L 300, 14.11.2009., 51. lpp.
- [8] OV L 300, 14.11.2009., 72. lpp.
- [9] OV L 293, 31.10.2008., 3. lpp.
- [10] OV L 102, 11.4.2006., 1. lpp.
- [11] OV L 364, 12.12.1992., 7. lpp.
- [12] OV L 128, 30.4.2014., 8. lpp.
- [13] OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp.
- [14] OV L 80, 23.3.2002., 35. lpp.
- [15] OV L 167, 2.7.1999., 33. lpp.
- [16] OV L 124, 20.5.2009., 30. lpp.
- [17] OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.
- [18] OV L 173, 9.7.2018., 16. lpp.
- [19] OV L 159, 28.5.2014., 11. lpp.
- [20] OV L 249, 31.7.2020., 49. lpp.
- [21] OV L 185, 11.7.2019., 44. lpp.
- [22] OV L 65, 11.3.2016., 12. lpp.
- [23] OV C 189, 15.6.2017., 15. lpp.
- [24] Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0176.
- [25] OV C 337, 20.9.2018., 135. lpp.
- [26] OV C 482, 23.12.2016., 31. lpp.
- [27] http://www.eurofound.europa.eu/publications/report/2010/working-conditions-industrial-relations/posted-workers-in-the-european-union
- [30] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/957 (2018. gada 28. jūnijs), ar ko groza Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV L 173, 9.7.2018., 16. lpp.).
- [31] Eiropas Komisija, ziņojums par ES iekšējo darbaspēka mobilitāti 2019. gadā, 2020. gada janvāris
- [32] Koumenta, M. un Pagliero, M., Measuring Prevalence and Labour Market Impacts of Occupational Regulation in the EU (Profesiju regulējuma dominances un ietekmes darba tirgos novērtēšana Eiropas Savienībā), 2016. gads, 88. lpp.
- [33] Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīva 2005/36/EK, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Direktīvu 2013/55/ES.
- [34] Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par dažu jaunu elementu īstenošanu, kuri ieviesti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Direktīvu 2013/55/ES, ar ko groza Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu un Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI regula), (COM(2020)0191).
- [35] Eiropas Parlamenta 2018. gada 18. janvāra rezolūcija par Direktīvas 2005/36/EK īstenošanu attiecībā uz profesionālo pakalpojumu regulējumu un reformas nepieciešamību, OV C 458, 19.12.2018, 70. lpp.
- [36] Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojums par ilgtermiņa rīcības plānu vienotā tirgus noteikumu labākai īstenošanai un izpildei (COM(2020)0094),
- [37] OV L 128, 30.4.2014., 8. lpp.
- [38] OV L 186, 11.7.2019., 21. lpp.
- [39] Pētījums "Nodarbinātība ES lauksaimniecībā: pašreizējie problēmjautājumi un nākotnes perspektīvas" (The EU farming employment: current challenges and future prospects), Eiropas Parlamenta Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta Struktūrpolitikas un kohēzijas politikas departaments, 2019. gada oktobris.
- [40] Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0176.