Ziņojums - A9-0143/2021Ziņojums
A9-0143/2021
Eiropas Parlaments

ZIŅOJUMS par jaunām pieejām likumīgai darbaspēka migrācijai

26.4.2021 - (2020/2010(INI))

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja
Referente: Sylvie Guillaume
Atzinuma sagatavotāja (*):
Elżbieta Rafalska, Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
(*) Iesaistītā komiteja — Reglamenta 57. pants


Procedūra : 2020/2010(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A9-0143/2021
Iesniegtie teksti :
A9-0143/2021
Debates :
Balsojumi :
Pieņemtie teksti :

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par jaunām pieejām likumīgai darbaspēka migrācijai

(2020/2010(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 3. panta 2. punktu, un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 79. pantu,

– ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un jo īpaši tās 4. protokola 2. pantu,

– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 45. pantu,

– ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un jo īpaši tās 13. pantu,

– ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, jo īpaši tā 5., 6., 10., 12., un 16. principu,

– ņemot vērā starptautiskos darba standartus attiecībā uz darbaspēka migrāciju, kas pieņemti Starptautiskās Darba organizācijas Starptautiskajā darba konferencē, un Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1990. gada 18. decembrī,

– ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. maija paziņojumu “Eiropas programma migrācijas jomā” (COM(2015)0240),

– ņemot vērā Komisijas 2016. gada 6. aprīļa paziņojumu “Ceļā uz kopējās Eiropas patvēruma sistēmas reformu un labākām iespējām likumīgai nokļūšanai Eiropā” (COM(2016)0197) un 2018. gada 12. septembra paziņojumu “Līdzsvarotas un vispusīgas migrācijas politikas sastāvdaļa – likumīgu ceļu uz Eiropu nostiprināšana” (COM(2018)0635),

– ņemot vērā Komisijas 2020. gada 23. septembra paziņojumu par jaunu Migrācijas un patvēruma paktu (COM(2020)0609),

– ņemot vērā ES un Āfrikas Valletas samitā par migrāciju 2015. gada 11. un 12. novembrī pieņemto rīcības plānu un politisko deklarāciju, jo īpaši to attiecīgās daļas par likumīgu migrāciju un mobilitāti,

– ņemot vērā 2018. gada 10. decembra globālo paktu par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju,

– ņemot vērā ES Ārkārtas trasta fondu Āfrikai,

– ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā[1],

– ņemot vērā 2016. gada 15. janvāra darba dokumentu par pienācīgu likumīgas ekonomiskās migrācijas ceļu izveidi[2],

– ņemot vērā Komisijas 2020. gada 24. novembra paziņojumu „Rīcības plāns par integrāciju un iekļaušanu 2021.–2027. gadam” (COM(2020)0758),

– ņemot vērā Parlamenta 2020. gada 19. jūnija rezolūciju par Eiropas aizsardzību pārrobežu un sezonālajiem darba ņēmējiem saistībā ar Covid-19 krīzi[3],

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu (ES), ar ko izveido Eiropas Darba iestādi[4],

– ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo lietu politikas departamenta 2015. gada septembra pētījumu par darbaspēka migrācijas uz Eiropas Savienību reglamentēšanas jaunu veidu noskaidrošanu un 2015. gada oktobra pētījumu par ES sadarbību ar trešām valstīm migrācijas jomā, kā arī EPRS 2019. gada marta pētījumu par Eiropas integrācijas trūkuma radītajām izmaksām likumīgas migrācijas jomā,

– ņemot vērā Komisijas 2019. gada 29. marta ziņojumu par ES tiesību aktu likumīgas migrācijas jomā atbilstības pārbaudi (“atbilstības pārbaude”),

– ņemot vērā Komisijas Kopīgā pētniecības centra 2020. gada 23. aprīļa pētījumu “Svarīgākie darba ņēmēji, kuri ir imigranti, — viņu ieguldījums Eiropas reakcijā uz Covid-19” un tā 2020. gada 19. maija tehnisko ziņojumu “Neaizsargāts darbaspēks — migrējošie darba ņēmēji Covid-19 pandēmijas laikā”,

– ņemot vērā Eiropas migrācijas tīkla pētījumus,

– ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas pētījumus,

– ņemot vērā ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos darbu un ziņojumus,

– ņemot vērā Eiropas Padomes darbu, ziņojumus un rezolūcijas,

– ņemot vērā Starptautiskās Migrācijas organizācijas darbu un ziņojumus,

– ņemot vērā ES acquis likumīgas darbaspēka migrācijas jomā, kas izstrādāts laikā no 2004. līdz 2016. gadam un reglamentē trešo valstu darba ņēmēju ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus un tiesības, tostarp:

– Padomes Direktīvu 2009/50/EK (2009. gada 25. maijs) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (Zilās kartes direktīva)[5],

– Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/98/ES (2011. gada 13. decembris) par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi (Vienotās atļaujas direktīva)[6],

– Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/36/ES (2014. gada 26. februāris) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem nodarbinātības kā sezonas darbiniekiem nolūkā (Sezonas darbinieku direktīva)[7],

– Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/66/ES (2014. gada 15. maijs) par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros (“ICT direktīva”)[8],

- Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/801 (2016. gada 11. maijs) par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos pētniecības, studiju, stažēšanās, brīvprātīga darba, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu un viesaukles darba nolūkā[9],

– ņemot vērā Komisijas 2016. gada 7. jūnija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augstprasmes nodarbinātības nolūkos (COM(2016)0378) un attiecīgās nostājas, ko Eiropas Parlaments un Padome pieņēma 2017. gadā,

– ņemot vērā direktīvas, kas reglamentē citu vispārīgāku trešo valstu valstspiederīgo kategoriju ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus un tiesības, piemēram, direktīvas par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos[10] un par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji[11],

– ņemot vērā direktīvas, kas reglamentē to trešo valstu valstspiederīgo kategoriju ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus, kas nav ieceļojuši ES, lai strādātu, bet kam ir atļauts to darīt, piemēram, direktīvas, ar kurām starptautiskās aizsardzības saņēmējiem pēc viņu statusa atzīšanas piešķir tiesības uz piekļuvi nodarbinātībai un pašnodarbinātībai vai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem nodrošina piekļuvi darba tirgum ne vēlāk kā deviņus mēnešus pēc pieteikuma iesniegšanas,

– ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

– ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu,

– ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A9-0143/2021),

A. tā kā pašreizējais Savienības tiesiskais regulējums par likumīgu darbaspēka migrāciju ir sadrumstalots, ietverot nozaru direktīvas, kurās paredzēti ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumi konkrētām trešo valstu valstspiederīgo kategorijām;

B. tā kā neviendabīgu noteikumu kopums, kuru pamatā ir 27 valstu pieejas, padara Savienību un tās dalībvalstis par nepievilcīgu likumīgas migrācijas galamērķi;

C. tā kā, neraugoties uz Eiropas programmā migrācijas jomā pausto nodomu īstenot visaptverošu pieeju, likumīga migrācija kopš 2015. gada ES migrācijas politikas izstrādē gandrīz nav bijusi iekļauta;

D. tā kā jaunajā Migrācijas un patvēruma paktā nav iekļauti konkrēti priekšlikumi par likumīgu darbaspēka migrāciju, neraugoties uz to, ka likumīga darbaspēka migrācija ir neaizstājama visaptverošai migrācijas un patvēruma politikai;

E. tā kā pašreizējais tiesiskais regulējums ir vērsts uz nodarbinātību vai nu daudznacionālos uzņēmumos (ICT direktīva), vai tiem darbiniekiem, kuri strādā augsti kvalificētos vai augsti apmaksātos Savienības darba tirgus sektoros (Zilās kartes direktīva), un tikai viena direktīva attiecas uz mazāk apmaksātu migrāciju (Sezonas darbinieku direktīva);

F. tā kā ES trūkst darbaspēka konkrētiem prasmju līmeņiem, nozarēm un profesijām, tostarp mazkvalificētām profesijām[12]; tā kā Komisijas 2018. gada paziņojumā par likumīgu ceļu uz Eiropu nostiprināšanu ir atzīts, ka darbaspēka trūkums ietver “kvalificētus profesionāļus” un “tādas profesijas, kurās vajadzīgs mazāk formālu prasmju”;

G. tā kā Covid-19 pandēmija ir parādījusi mūsu intensīvo paļaušanos uz priekšplāna darbiniekiem un migrējošo darba ņēmēju būtisko nozīmi vissvarīgāko pakalpojumu sniegšanā ES, kur iedzīvotāji strauji noveco un kur vidēji 13 % no galvenajiem darba ņēmējiem ir imigranti[13]; tā kā Covid-19 ir būtiski ietekmējis migrantus, viņu ģimenes, uzņēmējkopienas un piederības valstis, kā arī ir saasinājis pašreizējo neaizsargātību, ar ko saskaras migrējošie darba ņēmēji un viņu ģimenes visā ES, radot šķēršļus viņu mobilitātei, piekļuvei darba tirgum, tiesībām uz pienācīgiem darba apstākļiem un piekļuvei sociālajai un veselības aprūpei;

H. tā kā globālais pakts par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju uzlabo sadarbību migrācijas jomā un atzīst visu valstu kopīgo atbildību risināt katras valsts vajadzības un bažas par migrāciju, kā arī vispārējo pienākumu ievērot, aizsargāt un īstenot visu migrantu cilvēktiesības neatkarīgi no viņu migrācijas statusa, vienlaikus veicinot visu kopienu drošību un labklājību,

1. vadās pēc principa, ka migrācija ir normāla parādība un ka cilvēki pastāvīgi pārvietojas; atzīst trešo valstu valstspiederīgo ieguldījumu mūsu sabiedrībā, ekonomikā un kultūrā un uzsver, ka migrācija ir jāpārvalda drošā, sakārtotā un likumīgā veidā; uzskata, ka, lai izveidotu jaunas pieejas likumīgai darbaspēka migrācijai, ES būtu jānosaka vērienīgi un nākotnes prasībām atbilstoši mērķi, vienlaikus efektīvi izmantojot un uzlabojot spēkā esošo tiesisko un politisko regulējumu;

Pašreizējais ES tiesiskais regulējums

2. norāda, ka LESD 79. pants paredz likumīgas migrācijas pārvaldību Savienības līmenī un uzliek dalībvalstīm saistības izstrādāt kopēju imigrācijas politiku, tostarp kopīgus noteikumus par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem un to tiesību definīciju, kuras viņi var izmantot, ja likumīgi uzturas Savienībā, tostarp nosacījumus, kas reglamentē pārvietošanās brīvību un uzturēšanos citās dalībvalstīs; atzīst, ka LESD 79. panta 5. punkts saglabā dalībvalstu tiesības noteikt apjomu, kādā uzņemami trešo valstu valstspiederīgie, kas ierodas to teritorijā, lai meklētu darbu;

3. uzsver, ka Komisija ir konstatējusi atbilstības pārbaudē ES regulējuma pozitīvo ietekmi uz likumīgo darbaspēka migrāciju; norāda, ka pastāv zināma saskaņotība attiecībā uz nosacījumiem, procedūrām un tiesībām, kā arī lielāka juridiskā noteiktība trešo valstu valstspiederīgajiem, darba devējiem un vietējām, reģionālajām un valsts pārvaldes iestādēm; turklāt norāda uz ieguvumiem, ko šī saskaņošana sniedz konkurencei ES darba tirgos;

4. uzsver, ka ES pieeja likumīgai darbaspēka migrācijai automātiski neizslēdz valstu tiesisko regulējumu nepieciešamību; tomēr atgādina, ka spēkā esošais Savienības regulējums, kas reglamentē likumīgo migrāciju uz Savienību, ir sadrumstalots, tajā galvenā uzmanība pievērsta konkrētām darba ņēmēju kategorijām, galvenokārt darba ņēmējiem, kas strādā augsta atalgojuma nozarēs, tajā nav paredzēta vienāda attieksme pret minētajām darba ņēmēju kategorijām, tostarp paredzot dažādus tiesību līmeņus, un tiek atļauta paralēlu valsts tiesisko regulējumu pastāvēšana; uzsver, ka, kaut gan pašreizējais asimetriskais valstu un ES tiesību aktu kopums atspoguļo atšķirības starp valstu darba tirgiem, tomēr tas rada konkurenci valstu tiesisko regulējumu vīdu un ar Savienības regulējumu, kas pēc analoģijas nozīmē birokrātiskas procedūras gan potenciālajiem darba ņēmējiem, gan darba devējiem;

5. uzskata, ka šāda pieeja kalpo tikai īstermiņa vajadzībām un neatbilst Savienības mērķim par visaptverošu pieeju migrācijas politikai; uzskata, ka labi izstrādāta un labi pārvaldīta likumīga darbaspēka migrācija var būt labklājības, inovācijas un izaugsmes avots gan nosūtītājvalstīm, gan uzņemošajām valstīm;

6. uzsver, ka Komisija atbilstības pārbaudē ir nonākusi pie līdzīga secinājuma un konstatējusi vajadzību novērst neatbilstības, nepilnības un trūkumus, izmantojot plašu pasākumu klāstu, tostarp likumdošanas pasākumus; turklāt norāda, ka jaunā pieeja likumīgai migrācijai palīdz samazināt neatbilstīgu migrāciju, kas apdraud trešo valstu valstspiederīgos, kuri meklē darbu Savienībā, un kurai var būt negatīva ietekme uz dalībvalstu darba tirgiem;

7. ir informēts, ka pašreizējais Savienības likumīgas migrācijas tiesiskais regulējums tika daļēji izstrādāts, lai novērstu darbaspēka ekspluatāciju un aizsargātu trešo valstu valstspiederīgo darba ņēmēju tiesības; tomēr norāda, ka spēkā esošajām direktīvām ir bijusi tikai ierobežota ietekme uz darbaspēka ekspluatācijas novēršanu un ka migrējošie darba ņēmēji joprojām saskaras ar nevienlīdzīgu attieksmi un darbaspēka ekspluatāciju; prasa Savienībai saskaņoti rīkoties, lai novērstu šādu nevienlīdzīgu attieksmi un ekspluatāciju; uzskata, ka termiņuzturēšanās atļauju izmantošana ekspluatācijas gadījumos ir laba prakse, kas būtu jāveicina visā Savienībā; uzsver, ka ir vajadzīgi pasākumi, lai uzlabotu darbavietu uzraudzības pieejamību un efektivitāti; uzsver, ka ir jāievieš efektīvi sūdzību iesniegšanas mehānismi, lai aizsargātu visus migrējošos darba ņēmējus pret ekspluatāciju saskaņā ar 2009. gada Direktīvas par sankcijām pret darba devējiem[14], kam jo īpaši būtu jāgarantē tiesu iestāžu un tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektīva pieejamība, tādējādi nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

Vienkāršotas pieejas pieņemšana

8. norāda, ka pašreizējais tiesiskais regulējums un spēkā esošo direktīvu atšķirīgā īstenošana dalībvalstīs ir iemesls daudzām neatbilstībām attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem tādos jautājumos kā vienlīdzīga attieksme, nosacījumi par ieceļošanu un atkārtotu ieceļošanu valstī, darba atļaujas, uzturēšanās statuss, ES iekšējā mobilitāte, sociālais nodrošinājums, kvalifikāciju atzīšana un ģimenes atkalapvienošanās; norāda, ka šīs neatbilstības var kavēt integrāciju; turklāt uzsver, ka šīs neatbilstības rada grūtības arī uzņēmumiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos[15], un vietējām iestādēm, kas sniedz integrācijas pakalpojumus; prasa valsts līmenī izplatīt uzņēmumiem attiecīgu informāciju;

9. uzsver pievienoto vērtību, ko sniedz visaptverošs Savienības likumīgas migrācijas tiesiskais regulējums kā daļa no holistiskas pieejas migrācijai, jo tas sniedz iespējas, izmantojot likumīgus un drošus ceļus ar darbu saistītai migrācijai, uzlabo trešo valstu valstspiederīgo piekļuvi Savienības darba tirgum, veicina sakārtotāku migrāciju, piesaista darba ņēmējus, studentus un uzņēmumus, kas ir vajadzīgi ES un valstu darba tirgos, palīdz vājināt kontrabandistu un cilvēku tirgotāju noziedzīgo uzņēmējdarbības modeli, nodrošina, ka tiek ievērotas trešo valstu valstspiederīgo darba ņēmēju pamattiesības, tiek uzlabota piekļuve pienācīgiem darba apstākļiem, kā arī tiek veicināta vienlīdzīga sieviešu un vīriešu integrācija; uzskata, ka šāda holistiska pieeja dod labumu trešo valstu valstspiederīgo darba ņēmējiem un viņu ģimenēm, uzņēmējkopienām un piederības valstīm;

10. atkārtoti uzsver, ka pašreizējā tiesiskā regulējuma labāka un konsekventāka īstenošana, spēkā esošajās direktīvās paredzēto tiesību ievērošanas uzlabošana un labāka informācijas izplatīšana izpratnes veicināšanai par piemērojamām procedūrām ir pirmie praktiskie pasākumi, kas jāveic;

11. iesaka vienkāršot un saskaņot tiesisko regulējumu, saskaņojot spēkā esošajās likumīgas migrācijas direktīvās ietvertos noteikumus par pieteikšanās procedūrām, uzņemšanas un atteikuma iemesliem, procesuālajām garantijām, vienlīdzīgu attieksmi, piekļuvi darba tirgum, tostarp tiesībām mainīt darba devēju, ģimenes atkalapvienošanos saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru un ES iekšējo mobilitāti;

12. atzinīgi vērtē Komisijas plānoto Vienotās atļaujas direktīvas pārskatīšanu; ierosina paplašināt direktīvas darbības jomu un piemērošanu, lai aptvertu plašāku darba ņēmēju kategoriju; turklāt atzinīgi vērtē Komisijas plānoto Pastāvīgo iedzīvotāju direktīvas pārskatīšanu, kas sniedz iespēju uzlabot mobilitāti un vienkāršot un saskaņot procedūras; ar nepacietību gaida plānoto Komisijas īstenošanas ziņojumu par Sezonas darba ņēmēju direktīvu, kurā būtu sīki jāapskata noteikumi par uzturēšanās statusu, vienlīdzīgu attieksmi un maksimālo uzturēšanās ilgumu; aicina Komisiju apsvērt minētās direktīvas leģislatīvu pārskatīšanu pēc tās novērtēšanas; aicina Komisiju ierosināt atbilstošus likumdošanas pasākumus, lai uzlabotu spēkā esošās direktīvas, saskaņojot tās ar vislabvēlīgākajiem noteikumiem;

ES iekšējās mobilitātes uzlabošana

13. uzsver, ka trešo valstu valstspiederīgo ES iekšējā mobilitāte ir ES likumīgas migrācijas politikas būtiska sastāvdaļa, jo tā nodrošina skaidru pievienoto vērtību, ko nav iespējams sasniegt dalībvalstu līmenī; atgādina, ka darba ņēmēju brīva pārvietošanās palīdz saskaņot ES darba tirgu pieprasījumu ar piedāvājumu un var arī veicināt darba tirgus pielāgošanu un vispārējo ekonomikas izaugsmi krīzes laikā;

14. aicina dalībvalstis uzlabot koordināciju starp valstu iestādēm saistībā ar shēmām par trešo valstu valstspiederīgo mobilitāti ES iekšienē; norāda, ka ir jāatvieglo datu, statistikas un pierādījumu vākšana, jāuzlabo informācijas apmaiņa, koordinācija un sadarbība starp valstu iestādēm, lai uzlabotu acquis efektivitāti un lietderību un pēc iespējas pilnīgāk izmantotu ES pievienoto vērtību;

15. uzsver, ka saskaņotāki un elastīgāki noteikumi, kas veicina ES iekšējo mobilitāti, darbotos kā pamudinājums trešo valstu valstspiederīgajiem, pozitīvi ietekmētu darba devējus un palīdzētu dalībvalstīm novērst nepilnības darba tirgū un sekmēt ekonomisko izaugsmi; turklāt uzsver, ka lielāka ES iekšējā mobilitāte ļautu uzlabot to trešo valstu valstspiederīgo integrācijas izredzes, kuri jau atrodas Eiropas Savienībā;

16. norāda, ka nesen pieņemtās direktīvas par studentiem, pētniekiem un uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem piešķir trešo valstu valstspiederīgajiem plašākas mobilitātes tiesības nekā agrāk pieņemtās likumīgas migrācijas direktīvas, piemēram, sākotnējā Zilās kartes un Pastāvīgo iedzīvotāju direktīva;

17. kā pirmo soli vienkāršošanas virzienā iesaka spēkā esošajās likumīgas migrācijas direktīvās paplašināt tiesības uz ES iekšējo mobilitāti; atkārtoti uzsver, ka Komisijai būtu jāierosina atbilstoši likumdošanas pasākumi;

Talantu kopfonda izveide

 

18. uzsver, ka ir vajadzīgi jauni instrumenti, lai palīdzētu darba devējiem atrast potenciālos darba ņēmējus, novērst darbaspēka trūkumu darba tirgū un atvieglot trešo valstu kvalifikāciju un prasmju atzīšanu Savienības līmenī; uzsver, ka darba devējiem un trešo valstu valstspiederīgajiem ir vajadzīga pilnīgāka informācija par likumīgu migrāciju uz ES un ka ir jāpaplašina strukturēts un jēgpilns dialogs par likumīgu migrāciju ar attiecīgām trešām valstīm;

19. ierosina izveidot ES talantu kopfondu un atbilstošu platformu, kas darbotos kā vienas pieturas aģentūra trešo valstu darba ņēmējiem, ES darba devējiem un valstu administrācijām; norāda, ka Komisija plāno izpētīt iespēju šāda talantu kopfonda izveidei; iesaka kopfondam aptvert visas mazkvalificētu, vidēji un augsti kvalificētu darba ņēmēju nodarbinātības nozares, kā arī algotu un pašnodarbinātu darbaspēku, tostarp mazos un vidējos uzņēmumos un jaunizveidotos uzņēmumos; norāda, ka valsts nodarbinātības dienestu iesaistīšana šādā platformā gan ES, gan izcelsmes valstīs, tostarp vietējā līmenī, varētu palīdzēt uzlabot partnerības un veidot uzticēšanos starp dalībvalstīm un trešām valstīm, radīt investīcijām labvēlīgu vidi un atbilstošāk reaģēt uz nodarbinātības vajadzībām vai darbaspēka trūkumu; iesaka veicināt trešo valstu dalību šādā talantu kopfondā, piemēram, tiešsaistē vai ar ES un dalībvalstu diplomātisko pārstāvniecību starpniecību;

20. uzsver, ka šāds ES talantu kopfonds varētu būt svarīgs jauns instruments, lai saskaņotu un pārvaldītu prasmju piedāvājumu ar valstu darba tirgiem, un ka ES varētu būt nozīmīga loma šāda instrumenta izveidē, uzraudzībā un pārraudzībā, tostarp izmantojot finansējumu un zināšanu apmaiņu; iesaka platformu izmantot, lai precizētu un labāk saskaņotu izglītības un apmācības prasības starp iesaistītajām dalībvalstīm un trešām valstīm; uzskata, ka saskaņota ES līmeņa sistēma pieteikumiem, pamatojoties uz šo talantu kopfondu, palīdzētu samazināt birokrātiju dalībvalstu līmenī; uzskata, ka ES var būt svarīga loma kandidātu kvalifikācijas, valodu līmeņa un prasmju iepriekšējas pārbaudes veikšanā; uzsver — lai trešās valstīs un iesaistītajās dalībvalstīs popularizētu talantu kopfondu un darbinieku piemeklēšanas platformu, būtu svarīgi mērķtiecīgi izplatīt informāciju;

21. iesaka atvieglot, paātrināt, padarīt taisnīgāku un racionalizēt diplomu, sertifikātu un citu profesionālo kvalifikāciju, tostarp trešās valstīs formālā un neformālā ceļā iegūtu prasmju, novērtēšanu, savstarpēju atzīšanu un sertificēšanu dalībvalstīs, īstenojot paātrinātas procedūras un sekmējot informācijas pieejamību; uzskata, ka tas stiprinātu ES iekšējo mobilitāti; uzsver, ka Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūra nodrošina labu pamatu, lai trešo valstu kvalifikācijas sistēmas sasaistītu ar vienotu ES atsauces sistēmu;

22. uzskata, ka dalībvalstīm nekavējoties jāievieš mehānismi un pasākumi profesionālās pieredzes un neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanai saskaņā ar Padomes 2012. gada ieteikumu[16]; uzsver, ka valstu iestādēm ir jāapmainās ar paraugpraksi; uzskata, ka ir svarīgi iesaistīt attiecīgās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, sociālos partnerus un diasporas tīklus un pašus trešo valstu valstspiederīgos darba ņēmējus, kā arī vietējās iestādes un starptautiskās organizācijas (jo īpaši Starptautisko Migrācijas organizāciju (IOM), Starptautisko Darba organizāciju (SDO) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (ESAO)) diskusijās par prasmju definīciju, kurā būtu jāiekļauj apmācība darbavietā, neformālā kvalifikācija un darba pieredze;

Attiecību ar trešām valstīm stiprināšana un likumīgu migrācijas ceļu veicināšana

23. uzsver, ka, ņemot vērā ES iedzīvotāju novecošanu un darbaspēka samazināšanos, darbaspēka mobilitātes shēmas var stimulēt ES darba tirgus un veicināt ekonomikas izaugsmi;

24. atbalsta globālu un reģionālu sadarbību migrācijas jomā, kas ir veids kā stiprināt likumīgu migrācijas ceļu pieejamību un elastību; joprojām uzskata, ka atbilstošu likumīgas migrācijas kanālu stiprināšana palīdzētu mazināt neatbilstīgu migrāciju, vājinātu noziedzīgu kontrabandistu uzņēmējdarbības modeli, mazinātu cilvēku tirdzniecību un darbaspēka ekspluatāciju, uzlabotu vienlīdzīgas iespējas visiem darba ņēmējiem un piedāvātu likumīgu ceļu tiem, kas apsver migrēšanu uz Savienību; šajā sakarībā aicina Komisiju, iespējams, ar Eiropas Darba iestādes starpniecību reglamentēt visu darbā pieņemšanas aģentūru darbību;

25. uzskata, ka plašāks migrācijas dialogs, piemēram, regulāri samiti starp ES un daudzām trešām valstīm, varētu veicināt ES darba tirgu vajadzību apmierināšanu un līdzsvarotu partnerību izveidi, tostarp pēc uzņēmumu un pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas, kas var palīdzēt sagatavoties trešo valstu valstspiederīgo integrācijai galamērķa valsts darba tirgū un var veicināt iegūto prasmju ilgtspējīgu pārnesi starp izcelsmes un galamērķa valstīm; uzsver, ka varētu smelties iedvesmu spēkā esošajos uz prasmēm balstītajos nolīgumos par talantu partnerību izveidi, kas ļauj galamērķa valstij tieši iesaistīties to trešo valstu valstspiederīgo prasmju kopuma veidošanā, kurus potenciāli interesē migrācija uz ES, tostarp izveidojot apmācības iespējas un programmas trešām valstīm, un pievērsties nepieciešamībai nodrošināt pārredzamību partnerībās ar trešām valstīm, tostarp iesaistot sociālos partnerus;

26. uzsver, cik svarīga nozīme ir naudas pārvedumiem un priekšrocībām, ko gan sūtītājām, gan saņēmējām valstīm sniedz droša, likumīga un sakārtota migrācija; atbalsta centienus risināt intelektuālā darbaspēka emigrācijas un imigrācijas problēmas, turpinot izstrādāt instrumentus, kas veicina cirkulāro migrāciju; šajā sakarībā aicina Komisiju analizēt citu valstu izmantoto modeļu priekšrocības un trūkumus, piemēram, uz punktiem balstītu sistēmu un uz interešu izpausmi balstītus modeļus; lai atvieglotu cirkulāro migrāciju, iesaka ieviest vēlamo mobilitāti un piekļuvi atjaunojamām atļaujām, atkārtotas ieceļošanas tiesības un pagarināt trešo valstu valstspiederīgo atļauto prombūtnes periodu, lai viņi varētu atgriezties savā izcelsmes valstī;

ES tiesiskā regulējuma uzlabošana

27. atgādina, ka ES pašlaik atpaliek globālajā sacensībā par talantiem; norāda, ka vienīgais priekšlikums par likumīgu darbaspēka migrāciju, ko iesniedza iepriekšējā Komisija, bija pārskatīt Zilās kartes direktīvu; joprojām tiecas panākt Zilās kartes direktīvas jēgpilnu un būtisku pārskatīšanu, lai nodrošinātu pievienoto vērtību saskaņotības, prasmju atzīšanas, procedūru vienkāršošanas un ES iekšējās mobilitātes veicināšanas ziņā;

28. uzsver, ka, apsverot ES tiesiskā regulējuma turpmāko attīstību, ir vajadzīgs strukturēts dialogs un apspriešanās ar ieinteresētajām personām, tostarp attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, sociālajiem partneriem un diasporas tīkliem, pašiem trešo valstu valstspiederīgajiem darba ņēmējiem un vietējām iestādēm, kā arī starptautiskām organizācijām (jo īpaši IOM, SDO un ESAO);

29. uzskata, ka ES un valstu likumīgas migrācijas politikai būtu jāpievērš uzmanība darbaspēka un prasmju trūkumam darba tirgū; šajā nolūkā aicina Komisiju analizēt nepilnības darba tirgus testos un darbaspēka migrācijas shēmās, kas neapmierina reālās darba tirgus vajadzības; iesaka Savienībai izstrādāt tiesisko regulējumu, kas lielākā mērā aptvertu trešo valstu valstspiederīgos, kuri meklē mazkvalificētu vai vidēji kvalificētu darbu[17];

30. šajā saistībā norāda, ka trešo valstu valstspiederīgie bieži tiek nodarbināti mājas aprūpes un mājsaimniecības pakalpojumu jomā[18]; norāda, ka šajā nozarē lielākā daļa darba ņēmēju ir sievietes; aicina ES un tās dalībvalstis ratificēt SDO Konvenciju Nr. 189 par mājsaimniecībās nodarbinātajām personām un nodrošināt nodarbinātības standartu pilnīgu piemērošanu; turklāt aicina Komisiju apsvērt likumdošanas pasākumus šajā jomā;

31. aicina Komisiju izstrādāt ES mēroga shēmu, lai atvieglotu pašnodarbinātu personu, uzņēmēju un jaunuzņēmumu (lai sekmētu inovācijas), kā arī gados jaunāku trešo valstu valstspiederīgo, kuri nav ieguvuši oficiālu kvalifikāciju, pārrobežu darbību un piesaistītu tos, izmantojot, piemēram, darba meklēšanas un apmācības vīzes, ņemot vērā Europass platformas pakalpojumus saskaņā ar Padomes Lēmumu (ES) 2018/646[19];

32. atzīst, ka nozaru direktīvas nav panaceja ne attiecībā uz ES darba tirgus vajadzībām, ne likumīgas migrācijas jautājumu kopumā, vienlaikus atzīstot, ka lielākajā daļā dalībvalstu ir valstu shēmas darbaspēka migrantu piesaistīšanai; uzskata, ka vidējā termiņā ES ir jāatkāpjas no nozaru pieejas un jāpieņem imigrācijas kodekss, kurā būtu izklāstīti plaši noteikumi, kas reglamentētu visu to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos, kuri meklē darbu Savienībā, un saskaņotu šo trešo valstu valstspiederīgo un viņu ģimeņu tiesības;

33. norāda, ka šāds visaptverošs tiesību akts novērstu pašreizējo neviendabīgo procedūru jautājumu, atceltu dalībvalstīs noteiktās atšķirīgās prasības un nodrošinātu tik ļoti vajadzīgo noteikumu vienkāršošanu un saskaņošanu, nediskriminējot nevienu nodarbinātības sektoru, ne arī darba ņēmēju kategoriju; turklāt uzskata, ka šāds instruments atvieglotu sadarbību starp dalībvalstīm un starp ES un trešām valstīm;

°

° °

34. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.


 

PASKAIDROJUMS

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Ursula Von der Leyen 2020. gada runā par stāvokli Savienībā[20] starp svarīgākajiem pasākumiem, lai Eiropā risinātu neatbilstīgas migrācijas problēmu, minēja likumīgu ceļu izveidi.

 

Būtu tiešām naivi domāt, ka pastāv viens atsevišķs risinājums. Neatbilstīga vai atbilstīga, migrācija vienmēr ir bijusi un arī turpmāk būs mūsu vēstures daļa. Izprotot galvenās problēmas, ar kurām saskaras Eiropas Savienība un pasaule un pie kurām pieder, piemēram, klimata pārmaiņas, bads, karš un nevienlīdzība, kļūst skaidrs, ka ES ir jādara daudz vairāk.

 

Šajā ziņojumā ir aplūkota likumīga darbaspēka migrācija un ieteikta pakāpeniska pieeja, kuras pamatā ir neatliekamu jautājumu tūlītēja risināšana, lai vēlāk aptvertu plašāku to jomu loku, kuras reglamentē ES tiesību akti, un tad izskatītu iespēju īstenot visaptverošāku ES likumīgas migrācijas politikas reformu. Eiropas Savienība saskaras ar realitāti, kurai nav pievērsta pienācīga uzmanība: iedzīvotāju novecošana, darba ņēmēju ārzemnieku ekspluatācija, migrācijas realitāte un globālā sacensība par talantiem

 

Saskaņā ar 2019. gada ziņojumu par novecošanu[21] gandrīz piektdaļa ES28 iedzīvotāju 2018. gada sākumā bija 65 gadus veci vai vecāki. Ziņojumā prognozēts, ka nākamo trīs desmitgažu laikā vecu cilvēku skaits Eiropas Savienībā (ES) pieaugs un 2050. gadā sasniegs augstāko punktu — 149,2 miljonus iedzīvotāju; pakāpeniski palielināsies arī vecu cilvēku relatīvais īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā, un tiek prognozēts, ka 2050. gadā tas sasniegs 28,5 %.

 

Ņemot vērā to un darba tirgū konstatētās nepilnības, jauna likumīgas migrācijas politika ir viens no četriem līdzsvarotas ES migrācijas pārvaldības pīlāriem.

 

Paziņojumā par jaunu Migrācijas un patvēruma paktu Eiropas Komisija atzīst, ka likumīga migrācija sniedz labumu sabiedrībai un ekonomikai. Lai gan dalībvalstis saglabā tiesības noteikt apjomu, kādā uzņemami trešo valstu valstspiederīgie, kas ierodas to teritorijā no trešām valstīm, lai meklētu darbu, pastāv iespēja novērst nepilnības darba tirgū, vienlaikus piedāvājot šiem darba ņēmējiem īstās iespējas un darba apstākļus, kas viņiem bieži tiek liegti.

 

Pamattiesību aģentūras 2019. gadā publicētā ziņojumā[22] ir uzsvērts, ka migrējošie darba ņēmēji tiek ekspluatēti, tostarp trešo valstu valstspiederīgie, kas ierodas ES, un ES pilsoņi, kas pārceļas uz citām ES valstīm. Tas ietver darba samaksu, kas nepārsniedz 5 EUR dienā, prasību atmaksāt parādus cilvēku tirgotājiem pirms pirmās algas saņemšanas un nakšņošanu konteineros bez ūdens un elektrības. Ziņojumā ir aplūkota nestabila nodarbinātība dažādās nozarēs, tostarp lauksaimniecībā, būvniecībā, mājsaimniecības darbā, viesmīlībā, ražošanā un transportā.

 

Nevar ignorēt arī Covid-19 izraisīto situāciju. Migrējošie darba ņēmēji un sezonas darbinieki bieži tiek nodarbināti nestabilā darbā ar sliktiem darba apstākļiem un izmitināti standartiem neatbilstošos mājokļos. Atbilstošs tiesiskais regulējums šajā situācijā nodrošinātu piekļuvi ienākumu atbalsta pasākumiem, sociālajai aizsardzībai un veselības aprūpei.

 

Eiropas Komisija runā par prasmju un talantu piesaisti Eiropas Savienībai. ES darba tirgus tiešām saskaras ar konkrētu prasmju trūkumu dažādās nozarēs neatkarīgi no tā, vai atalgojuma līmenis tajās ir zems, vidējs vai augsts. Nesen publicētajā Prasmju programmā Eiropai Eiropas Komisija norāda[23], ka sadarbosies ar dalībvalstīm, lai izstrādātu mūsdienīgas un visaptverošas valstu prasmju stratēģijas, un apvienos spēkus ar valstu nodarbinātības dienestiem to īstenošanai. Šajā paziņojumā Komisija arī iesaka apvienot šos pasākumus ar stratēģiskāku pieeju likumīgai migrācijai, kas būtu vērsta uz talantu labāku piesaistīšanu un noturēšanu.

 

Referente ziņojumā izvirza vairākus jautājumus, tostarp norāda, ka ES tiesību akti likumīgas migrācijas jomā ir ļoti sadrumstaloti. Atšķirīgie noteikumi un regulējums padara ES tiesisko regulējumu neskaidru un nepievilcīgu gan trešo valstu valstspiederīgajiem, gan pašām dalībvalstīm. Lai gan dalībvalstis joprojām ir kompetentas lemt par savām tirgus vajadzībām un to, cik daudz darba atļauju būtu jāpiešķir, ir vajadzīga ciešāka koordinācija un sadarbība un jānodrošina, lai attieksme pret trešo valstu darba ņēmējiem, tāpat kā pret ES pilsoņiem, Eiropas Savienībā atbilstu pamattiesībām. Ir vajadzīgi arī padziļināti pētījumi, lai izprastu neekonomisko migrantu integrāciju darba tirgū, ES iekšējās mobilitātes modeļus un mehānismus, kas vajadzīgi, lai pieskaņotu darba migrantu profilus ES darba tirgus vajadzībām.

 

Šajā saistībā referente ierosina izveidot talantu rezervi: darba piemeklēšanas platformu, kas nodrošinātu migrējošo darba ņēmēju efektīvu starptautisku piemeklēšanu ES darba tirgus vajadzībām. Tā būtu vienas pieturas aģentūra, kurā darba devēji varētu publicēt sludinājumus, norādot vajadzīgās prasmes, un potenciālie darba ņēmēji varētu uzzināt, kādas prasmes ir pieprasītas. Platforma tiktu izmantota, lai optimizētu pašreizējā darbaspēka izmantošanu ES un sniegtu skaidru informāciju gan tiem, kas piedāvā, gan tiem, kas meklē konkrētas prasmes. Digitālā platforma koordinētu pieejamo informāciju, savienotu uzņēmumus ar iestādēm un sniegtu uzticamu pakalpojumu, kas neliktu darba devējiem un darba ņēmējiem gaidīt mēnešiem ilgi.

 

Turklāt Komisijai būtu jāapsver iespēja izstrādāt ES mēroga shēmu pašnodarbinātu personu un uzņēmēju piesaistīšanai.

 

Ir vajadzīga koordinēta pieeja. Pašreizējā tiesību aktu sadrumstalotība nozīmē, ka uz dažādām darba ņēmēju grupām un personām, kas vēlas atkalapvienoties ar ģimenēm, attiecas atšķirīgi noteikumi un regulējums. Situāciju vēl vairāk pasliktina sarežģītas procedūras un vienveidības trūkums to īstenošanā.

 

Eiropas Savienība atrodas svarīgās krustcelēs. Šodien pieņemtie lēmumi noteiks, kāda būs Eiropu, kurā mēs dzīvosim, kādas iespējas tā piedāvās un kādas vērtības atbalstīs.

 


 

 

 

MAZĀKUMA VIEDOKLIS

saskaņā ar Reglamenta 55. panta 4. punktu

 

Charlie Weimers, Peter Kofod, Jorge Buxadé Villalba, Nicolaus Fest, Tom Vandendriessche

 

Spēkā esošajos Līgumos un regulējumā nav juridiska pamata kopējai migrācijas vai darba politikai. Dalībvalstīm ir suverēnas tiesības noteikt migrācijas apjomus, kā noteikts LESD 79. panta 5. punktā, un šī kompetence ir pilnībā jāievēro.

Saskaņoti migrācijas noteikumi mazina dalībvalstu kompetenci un tie nepanāks migrantu regulētu sadali. Trešo valstu valstspiederīgo iekļaušana darba ņēmēju tiesībās, brīvas pārvietošanās principā, kā arī ģimeņu atkalapvienošanās mehānismos var radīt nepilnības, kas var veicināt neatbilstīgu migrāciju un var būt spēcīgs pievilcējfaktors vēl lielākai neatbilstīgai migrācijai. Turklāt darbaspēka migrācijas veicināšana ES līmenī apdraud dalībvalstu unikālo un daudzveidīgo darba tirgus politiku.

Mēs uzsveram, ka ES dalībvalstīm ir suverēnas tiesības noteikt savu nākotni un migrācijas politiku. Mēs uzskatām, ka ir jānodrošina ārējo robežu drošība un ka migranti, kuriem nav tiesību uzturēties vai ieceļot dalībvalstīs, ir ātri jāatgriež. Pieņēmums, ka likumīgas migrācijas kanāli samazinās neatbilstīgu migrāciju, ir maldinošs, jo tas diez vai samazinās neatbilstīgu migrāciju vai cilvēku tirdzniecību.

Ņemot vērā, ka mēs pašos pamatos nepiekrītam šī ziņojuma garam un burtam, jo tā mērķis ir mazināt dalībvalstu kompetences, mēs balsosim pret to.


 

 

 

NODARBINĀTĪBAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAS ATZINUMS (15.1.2021)

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par jaunām pieejām likumīgai darbaspēka migrācijai

(2020/2010(INI))

Atzinumu sagatavoja (*): Elżbieta Rafalska

(*) Iesaistītā komiteja — Reglamenta 57. pants

 

 

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā ir trīs veidu juridiskie statusi, kas paredz starptautiskās aizsardzības piešķiršanu: t. i., personām ar bēgļa statusu, personām, kas meklē patvērumu, un personām, kam piešķirta papildu aizsardzība; tā kā sociālās iekļaušanas un darba tirgus integrācijas politikas virzieni būtu jāpielāgo šo personu specifiskajām vajadzībām un jānodrošina tāda pati attieksme, kāda ir pret attiecīgās valsts valstspiederīgajiem;

B. tā kā iepriekšējos gados ir būtiski palielinājies no vienas dalībvalsts uz citu norīkoto trešo valstu valstspiederīgo skaits; tā kā trešās valsts valstspiederīgo darba ņēmēju, kas ieguvis apliecinājumu par tiesībām uz nodarbinātību un uzturēšanās atļauju vienā dalībvalstī, darba devēji var norīkot uz citu dalībvalsti;

C. tā kā dalībvalstis saglabā tiesības noteikt apjomu, kādā uzņemami trešo valstu valstspiederīgie, kas meklē darbu, un noteikt viņu piekļuvi uzturēšanās atļaujām un apliecinājumiem par tiesībām uz nodarbinātību; tā kā kritēriji un prakse starp dalībvalstīm ievērojami atšķiras;

D. tā kā personu brīva pārvietošanās stimulē dalībvalstu tautsaimniecību, nodrošinot prasmju efektīvu atbilstību ES darba tirgus pieprasījumam un vakancēm; tā kā sociālā, nodarbinātības, migrācijas, mājokļu, veselības aprūpes, izglītības un apmācības politikai ir ārkārtīgi svarīga nozīme likumīgā darbaspēka migrācijā un darbaspēka integrācijā darba tirgū; tā kā dažādu sociālās politikas jomu koordinācija ES joprojām ir problemātiska; tā kā gan ES, gan trešo valstu iedzīvotājiem piekļuve darbam ir daudz spēcīgāks migrācijas stimuls nekā labklājība;

E. tā kā 2019. gadā ES-27 nodarbinātības līmenis cilvēkiem vecumā no 20 līdz 64 gadiem bija 64,4 % tiem, kas dzimuši ārpus ES, 73,9 % attiecīgajā valstī dzimušiem iedzīvotājiem un 75,3 % citā dalībvalstī dzimušiem iedzīvotājiem; tā kā 2019. gadā ES-27 bezdarba līmenis cilvēkiem vecumā no 20 līdz 64 gadiem bija 12,3 % tiem, kas dzimuši ārpus ES, 7,3 % citā dalībvalstī dzimušiem iedzīvotājiem un 6,0 % attiecīgajā dalībvalstī dzimušiem iedzīvotājiem[24]; tā kā fragmentētajai ES migrācijas politikai var būt negatīva ietekme uz uzņēmējdarbību, jo tā var ierobežot uzņēmumu iespējas izmantot iekšējo tirgu un piesaistīt trešo valstu valstspiederīgos strādāt to labā;

F. tā kā sievietēm un nepilngadīgajiem ir īpašas aizsardzības vajadzības; tā kā trešo valstu valstspiederīgajiem paredzētajos sociālās iekļaušanas un darba tirgus integrācijas politikas virzienos ir jāiekļauj dzimumu un bērnu aizsardzības perspektīva;

G. tā kā demogrāfiskās pārmaiņas un citi ar sabiedrību un ekonomiku saistīti faktori, piemēram, pašreizējā pandēmija, darba tirgū pamazām rada darbaspēka trūkumu kvalitatīvā ziņā, apgrūtinot iespējas atrast darba ņēmējus ar piemērotu kvalifikāciju, un tā kā demogrāfiskās pārmaiņas kļūst arvien nelabvēlīgākas un ir paredzams, ka vecumatkarības koeficients palielināsies, 2070. gadā sasniedzot 51,2 %[25] (2016. gadā šis koeficients bija tikai 29,6 %), tādās jomās kā mākslīgais intelekts (MI) un informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) pastāv arī neatbilstība kvantitatīvā ziņā, kā arī kopumā trūkst cilvēku, kas vēlētos un spētu veikt darbu konkrētās nozarēs, tostarp veselības aprūpē, būvniecībā, lauksaimniecībā un mājsaimniecībās, tādējādi izraisot vispārēju neatbilstību starp tirgū pieejamām darbvietām un darba ņēmēju prasmēm un kompetencēm, neraugoties uz to, vai tiek īstenoti centieni panākt piedāvājuma atbilstību prasmju un zināšanu ziņā, kas var veicināt šo atšķirību mazināšanu ES darba tirgū;

H. tā kā saskaņā ar Komisijas 2019. gada 12. septembra paziņojumu “Līdzsvarotas un vispusīgas migrācijas politikas sastāvdaļa — likumīgu ceļu uz Eiropu nostiprināšana” (COM(2018)0635) ir palielinājies to darba devēju īpatsvars (vidēji sasniedzot vairāk nekā 40 %), kuri ir ziņojuši par grūtībām aizpildīt darbvietas; tā kā trešās valsts valstspiederīgajiem ir svarīga nozīme Eiropas demogrāfisko tendenču risināšanā, aizpildot vakances un veicinot nodarbinātību un izaugsmi ES; tā kā šis nozīmīgums būtu jāņem vērā, risinot jautājumu par trešās valsts valstspiederīgo mobilitātes tiesībām; tā kā kvalificēta darbaspēka trūkums bieži vien ir tiešas sekas sliktiem darba nosacījumiem un pievilcīgu karjeras attīstības modeļu piedāvājuma trūkumam; tā kā ES piesaista dažādu sabiedrības slāņu migrantus, kam ir dažāda veida zināšanas, kopējās prasmes un kvalifikācijas pakāpes; tā kā Savienība varētu labāk izmantot dalībvalstu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un darbaspēka mobilitāti, kā arī to darbaspēku, kam jau ir tiesības likumīgi uzturēties ES;

I. tā kā diskriminācija līdz ar valodas, izglītības un institucionāliem faktoriem ir visbūtiskākie šķēršļi trešo valstu valstspiederīgajiem; tā kā valodu kursiem ir būtiska nozīme sekmīgā migrantu no trešām valstīm integrēšanā darba tirgū; tā kā saskaņā ar Eurofound pētījumu[26] migrantu uzņēmējdarbības veicināšana, izmantojot labas politikas iniciatīvas, varētu veidot sociālo līderību un radīt jaunas darbvietas;

J. tā kā attiecībā uz integrāciju un piekļuvi darba tirgum kopējās KEPS (Eiropas patvēruma sistēma) ietvaros notiek diskusija par to, kā no 9 mēnešiem uz 6 mēnešiem saīsināt pašreizējo maksimālo gaidīšanas laiku patvēruma meklētājiem pēc pieteikuma iesniegšanas, lai viņi varētu piekļūt darba tirgum; tā kā daudzlīmeņu sadarbība starp dalībvalstīm, vietējām un reģionālām pārvaldēm, sociālajiem partneriem, pilsonisko sabiedrību un nevalstiskajām organizācijām ir nepieciešama, lai apvienotu centienus un stātos pretī iespējamām grūtībām, kas varētu rasties darba tirgū integrācija procesu laikā;

K. tā kā saskaņā ar Eurofond[27] sniegto informāciju darba ņēmēji ar ārvalstu izcelsmi un pirmās paaudzes migrējošie darba ņēmēji ir pārāk daudz pārstāvēti nozarēs, kurās ir pārsvarā mazkvalificēts darbs, tostarp tirdzniecībā, viesmīlības nozarē, transportā, būvniecībā un citās nozarēs, kurās tiek sniegti tādi pakalpojumi kā aprūpe mājās, ilgtermiņa aprūpe, kā arī agropārtikas nozarē; tā kā Komisijas 2019. gada marta atbilstības pārbaudē par likumīgo migrāciju[28] ir uzsvērti būtiski likumīgas migrācijas šķēršļi mazkvalificētiem un vidēji kvalificētiem darba ņēmējiem, neraugoties uz pastiprināto pieprasījumu pēc darbaspēka;

L. tā kā dzimstības lejupslīde vairākās Eiropas valstīs ir izraisījusi un turpina izraisīt to, ka jaunu darba tirgus dalībnieku grupas kļūst daudz mazākas;

M. tā kā šajā ārkārtas periodā tūkstošiem lauksaimniecībā nodarbinātu personu stāvoklis ir jo īpaši kritisks un tūkstošiem šo personu dzīvo nošķirti neoficiālos mājokļos, kuros ir slikti sanitārie apstākļi, un pastāvīgās izraidīšanas bailēs;

N. tā kā Eurofound pētījumā ir atklāts, ka migrantu izcelsmes reģionam ir lielāka nozīme nekā viņu kā darbaspēka statuss integrācijai; tā kā pastāv tendence, ka imigranti no visiem pasaules reģioniem, izņemot Ziemeļāfriku, veic vienkāršākos karjeras kāpņu darbus salīdzinājumā ar vietējiem iedzīvotājiem; tā kā pierādījumi liecina, ka automātiska pakāpeniska imigrantu un viņu pēcnācēju asimilācija kopumā nenotiek pēc tāda paša nodarbinātības modeļa kā vietējiem iedzīvotājiem, jo ir daudz gadījumu, kad personas konkrētu savas izcelsmes reģionu dēļ atrodas pastāvīgā nelabvēlīgā situācijā;

O. tā kā ES piesaista mazāk augsti izglītotu trešās valsts valstspiederīgo nekā citi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) galamērķi un tā kā tai būtu jāsniedz iespējamajiem kvalificētajiem likumīgajiem migrantiem pārredzamāka un izsmeļošāka informācija, kā arī informācija par viņu kvalifikāciju verifikāciju; tā kā no visiem migrantiem, kas 2015.–2016. gadā uzturējās ESAO valstīs, tikai 25 % no darba ņēmējiem kā galamērķi izvēlējās ES[29]; tā kā ES mērķis ir kļūt spēcīgākai globālajā konkurencē par kvalificētiem speciālistiem;

P. tā kā Covid-19 krīze ir parādījusi, ka migrējošie darba ņēmēji ir devuši nozīmīgu ieguldījumu, sniedzot atbalstu Eiropas valstu tautsaimniecībai un sabiedriskajiem pakalpojumiem, palīdzot novērst darbaspēka deficītu un veicinot nodarbinātību un izaugsmi ES; tā kā Eiropas Savienībā 13 % galveno darbinieku būtiskās darbvietās ir migranti, daudzās valstīs migrējošo darba ņēmēju īpatsvars šajās profesijās ir tuvu 20 % un no dažās svarīgās nozarēs (piem., mājsaimniecības darbā un būvniecībā) strādājošiem galvenajiem darbiniekiem ir līdz pat vienai trešdaļai migrantu[30]; tā kā Covid-19 krīze jaunā gaismā parādīja arī to, kādi ir darba un mājokļu apstākļi, kas skar lielu daļu migrējošo darba ņēmēju, kuri ir nodarbināti konkrētās tautsaimniecības nozarēs, piemēram pārtikas ražošanā un lauksaimniecībā; tā kā Covid-19 pandēmija un tās izraisītās iespējamās sekas uz ekonomiku varētu ietekmēt likumīgu darbaspēka migrāciju;

Q. tā kā daudzi ES pilsoņi, kas migrē darba dēļ, un 40 % augsti izglītotu trešās valsts valstspiederīgo, kas ir nodarbināti ES, strādā mazkvalificētos darbos neatbilstoši savam kvalifikācijas līmenim[31]; tā kā, veicot Eurofound[32] pētījumu, ir konstatēts, ka valodas prasmju trūkums un kvalifikāciju atzīšanas trūkums ir galvenie šķēršļi, kas liedz pirmās paaudzes migrantiem iegūt savai kvalifikācijai atbilstošu darbu; tā kā Komisijas likumīgās migrācijas atbilstības pārbaudē (2019. gada marts)[33] ir uzsvērts problēmjautājums, ko rada nozares pieeja ES darbaspēka migrācijai saistībā ar atšķirīgām tiesībām un noteikumiem atkarībā no darba ņēmēju kvalifikācijas līmeņa, un tā kā tas darba ņēmēju vidū var radīt neskaidrības un diskrimināciju;

R. tā kā globālā prasmju partnerība, kas paredzēta, lai pārveidotu migrācijas spiedienu par taustāmu savstarpēju labumu gan izcelsmes valstij, gan galamērķa valstij, ļauj piesaistīt darbaspēku atbilstoši konkrētam nepieciešamo prasmju kopumam; tā kā izraudzītos inovatīvos Eiropas izmēģinājuma projektos darbaspēka migrācijas jomā jau ir integrēti galvenie globālās prasmju partnerības principi nolūkā veicināt ziemeļu un dienvidu sadarbību, kā to paredz ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi, un tie arvien vairāk parāda pozitīvus rezultātus, ko nodrošina likumīgas darbaspēka migrācijas ceļi,

1. uzsver, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 79. pantu ES būtu jāīsteno tāda migrācijas politika, kuras mērķis ir nodrošināt taisnīgu attieksmi pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi uzturas ES, tostarp iekļaujošus standartus, vienlīdzīgas iespējas, pienācīgus darba apstākļus un vienlīdzīgu attieksmi; tomēr uzsver, ka atsauce uz darba tirgus problēmām nedrīkst izraisīt negodīgu konkurenci vai ar likumīgu migrāciju saistīto ES un valstu noteikumu pārkāpumus;

2. uzsver, ka strukturētu imigrācijas politiku būtu jāsāk īstenot jau izcelsmes valstī, nodrošinot valodas apmācību un kursus par galamērķa valsts vērtībām un juridiskajiem pamatdokumentiem; uzsver, ka birokrātiskām procedūrām vajadzētu ļaut likumīgajiem migrantiem pilnībā izvirzīt priekšplānā viņu potenciālu;

3. atgādina par savu 2020. gada 19. jūnija rezolūciju par Eiropas aizsardzību pārrobežu un sezonālajiem darba ņēmējiem saistībā ar Covid-19 krīzi[34];

4. uzsver, ka sakarā ar demogrāfisko pārmaiņu palielināšanos, jo īpaši attiecībā uz sabiedrības novecošanu, strauji mainīgo globālo un digitālo darba tirgus vidi un līdz šim nepieredzēto Covid-19 krīzi, palielinās pieprasījums pēc darba ņēmējiem konkrētās nozarēs un profesijās, piemēram, dažās dalībvalstīs tādās nozarēs kā vecāka gadagājuma cilvēku aprūpe, ilgtermiņa aprūpe, veselības aprūpe, būvniecība, lauksaimniecība, tūrisms, mājsaimniecības, IKT un MI; uzsver, ka ir jāpiesaista darba ņēmēji, tādējādi darba tirgū konkrētās nozarēs novēršot darbinieku trūkumu; uzsver, ka ir arī jāreglamentē darbaspēka, tostarp pagaidu darbaspēka, migrācija, uzmanību pievēršot ne tikai augsti kvalificētam darbaspēkam, bet arī nozarēm, kurās ir nepieciešami darba ņēmēji ar vidēju[35] un zemu kvalifikāciju; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt tādus politikas virzienus, kas šiem migrantiem palīdz ienākt darba tirgū un kas atzīst specifisku arodu un profesiju darba ņēmējus, jo īpaši Covid-19 pandēmijas laikā; norāda, ka šādi politikas virzieni varētu atbalstīt legālas darbaspēka, tostarp pagaidu darbaspēka, migrācijas veicināšanu; uzskata, ka efektīva trešo valstu valstspiederīgo integrācija ES darba tirgū varētu atbalstīt vietējās kopienas un nodrošināt pievienotu vērtību dalībvalstīm, novēršot pašreizējo prasmju un zināšanu trūkumu, veidojot ekonomisko aktivitāti un izaugsmi un nodrošinot pozitīvu atdevi uzņēmējkopienās; atgādina, ka pašreizējā krīze ir parādījusi, ka neviena profesija nav nicināma; norāda, ka darbs, ko veic mazkvalificēti darba ņēmēji, bieži vien ir sabiedrībai nozīmīgs un nebūtu jānovērtē par zemu, tikpat svarīgi darba tirgus integrācijas politikā un pasākumos ir noteikt par prioritāti augsti kvalificētus trešo valstu valstspiederīgos;

5. norāda, ka, nodrošinot stimulus augsti kvalificētiem migrantiem, kuri varētu bagātināt Eiropas zinātnes un pētniecības jomu, būtu iespējams palīdzēt Eiropas Savienībai sasniegt tās mērķi kļūt par līderi zinātnes un pētniecības jomā;

6. uzsver, ka ir arī jāreglamentē pagaidu darbaspēka migrācija, uzmanību pievēršot ne tikai augsti kvalificētam darbaspēkam, bet arī nozarēm, kurās ir nepieciešami darba ņēmēji ar vidēju kvalifikāciju;

7. prasa Eiropas iestādēm atsākt diskusijas un vienoties par to, kā no 9 mēnešiem uz 6 mēnešiem saīsināt pašreizējo maksimālo gaidīšanas laiku patvēruma meklētājiem pēc pieteikuma iesniegšanas, kas ievērojami uzlabotu integrācijas procesu un tā sekmes;

8. uzsver, ka situācija, kādā ir mobilie darba ņēmēji un sezonāla darba ņēmēji, tostarp darba ņēmēji no trešām valstīm, varētu nebūt atbilstoša pašreizējiem tiesību aktiem un mobilitātes noteikumiem, tādējādi izraisot dažkārt nepieņemamus un nedrošus dzīves standartus un darba apstākļus, iespējamus cilvēktiesību un darba ņēmēju tiesību pārkāpumus, kā arī sociālā nodrošinājuma seguma zudumu vai, mazākais, tā negatīvu fragmentāciju; uzsver, ka ir jāuzlabo migrantu no trešām valstīm aizsardzība darba vietā; aicina dalībvalstis nodrošināt veselībai nekaitīgus dzīves apstākļus, mājokļa drošību, piekļuvi konsultācijām un informācijai par visiem darba ņēmējiem piemērojamajām tiesībām un nodrošināt, ka darba vietās tiek ievēroti darba drošības un veselības aizsardzības standarti; turklāt uzsver, ka ir jāaizsargā iekšējais tirgus un darba ņēmēju pārvietošanās brīvība;

9. uzsver, ka ir jāuzlabo migrantu no trešām valstīm aizsardzība darba vietā; aicina dalībvalstis un Komisiju garantēt pilnīgu sociālo aizsardzību, minimuma standartus attiecībā uz mājokļiem un piekļuvi konsultācijām un informācijai par piemērojamajām darba tiesībām;

10. aicina Komisiju un dalībvalstis identificēt un risināt iemeslus, kas ir pamatā ES nespējai piesaistīt talantus no visas pasaules, un uzsver, ka ir jāuzlabo koordinācija starp dalībvalstīm, lai uzlabotu precīzu un salīdzināmu datu vākšanu; norāda, ka dalībvalstīm būtu jāsniedz skaidrāks priekšstats par dažādām kvalificētu darba ņēmēju mērķgrupām, jāietver savāktā informācija par prasmju un to ekvivalentu pieprasījumu, jānodrošina saskanīgi tiesību akti, paraugprakse un informācija par ES tiesību īstenošanu, kā arī trešo valstu valstspiederīgo mobilitāte ES, sniedzot atbalstu ekspertu un pētniecības tīkliem un savu statistiku reāllaikā; aicina Komisiju veikt plašu izpēti par tendencēm attiecībā uz norīkotajiem trešo valstu valstspiederīgajiem un uzsver nepieciešamību pēc iespējamiem politikas pasākumiem ES vai valstu līmenī, pamatojoties uz šīs izpētes rezultātiem; aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt datu vākšanu par Covid-19 ietekmi uz likumīgu darbaspēka migrāciju ES;

11. uzsver, ka ir jāuzlabo tas, kā darbojas darba atļauju saņemšanas process attiecībā uz tiem trešo valstu migrantiem, kuri ierodas Eiropā, un jārespektē migrantu un bēgļu darba tiesības; šajā sakarā aicina Komisiju, iespējams, ar Eiropas Darba iestādes (ELA) starpniecību reglamentēt visu darbā pieņemšanas aģentūru darbību;

12. uzsver, ka dialogā ar arodbiedrībām un citām organizācijām, kas strādā ar migrējošajiem darba ņēmējiem, ir jāstiprina pašreizējie likumīgās migrācijas izmēģinājuma projekti;

13. uzsver, ka ir jārada labvēlīgāka vide migrējošo darba ņēmēju integrācijai un viņu tiesību aizsardzībai neatkarīgi no viņu prasmēm vai atalgojuma līmeņa, imigrācija statusa vai valstspiederības, rezultātā izveidojot Eiropas Migrācijas kodeksu;

14. uzsver, ka maksājumi saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku ir jāpadara atkarīgi no to piemērojamo noteikumu par darba apstākļiem ievērošanas, kuri izriet no attiecīgajiem darba koplīgumiem un valstu un ES sociālajām un darba tiesībām;

15. uzsver, ka atšķirīga attieksme pret trešo valstu valstspiederīgajiem mazina ES spēju piesaistīt darba ņēmējus; uzsver, ka ir jāapkaro negodīga konkurence starp pakalpojumu sniedzējiem un starp dalībvalstu iedzīvotājiem un trešo valstu valstspiederīgajiem, nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības ziņā, kas jāpanāk ar tādiem līdzekļiem kā sociālās aizsardzības pieejamība no pirmās dienas, tiesības streikot un iestāties arodbiedrībā, piekļuve sabiedriskiem pakalpojumiem un izglītībai, kā arī veicot pasākumus, lai novērstu darba ņēmēju ļaunprātīgu izmantošanu un ekspluatēšanu neatkarīgi no viņu statusa; aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu atbilstību kopējiem standartiem, darba tiesībām un konvencijām, lai novērstu diskrimināciju un darba ņēmēju ekspluatēšanu; uzsver, ka pašreizējie ES tiesību akti par regulāro migrāciju, piemēram, Sezonas darbinieku direktīva[36] un Zilās kartes direktīva[37], neatbilst pašreizējai situācijai, pieprasījumam un vajadzībām darba tirgū; uzsver, ka pašreizējie tiesību akti, piemēram, Darba devēju sankciju direktīva[38], kurā ir noteikti pasākumi darba ņēmēju aizsardzībai pret ļaunprātīgu izmantošanu un ekspluatēšanu darba vietā, ir jāpiemēro un pareizi jāīsteno visās dalībvalstīs; atgādina, ka ES tiesību akti veicina vienlīdzīgu attieksmi un darba tiesību pieejamību visiem; uzsver, ka svarīga ir Zilās kartes direktīva, kurai būtu jāpalīdz padarīt ES par saistošu vietu talantiem no visas pasaules un nodrošināt Eiropas uzņēmumus ar prasmēm, kas tiem nepieciešamas, lai spētu konkurēt. uzsver, ka dalībvalstis varētu izmantot zilās kartes programmu;

16. aicina dalībvalstis piedalīties migrācijas izmēģinājuma projektos, kurus Komisija sāka 2017. gadā (Eiropas programmas migrācijas jomā īstenošana, COM(2017)0558 final), un aktīvi veicināt nozīmi, kas migrācijai var būt darba tirgū; turklāt aicina Komisiju nodrošināt, ka šie izmēģinājuma projekti ir iekļaujoši un garantē trešo valstu valstspiederīgajiem vienlīdzīgu attieksmi vienlīdzīgas iespējas;

17. uzsver, ka ir jārada vairāk iespēju likumīgai migrācijai un ekonomiskajiem migrantiem nolūkā ļaut viņiem ieceļot un strādāt ES un ka ir jāpanāk tiesību minimuma, pienācīgu darba apstākļu un vienlīdzīgas attieksmes pret visiem darba ņēmējiem ievērošana neatkarīgi no viņu migrācijas statusa, tostarp jāpanāk tādu tiesību minimuma, kuras nodrošina pāreju no nelikumīgas nodarbinātības uz likumīgu nodarbinātību;

18. uzsver, ka būtu jāierosina pasākumi, kas veicina prasību uzlabot to migrantu potenciālu, kuri likumīgi uzturas ES, lai viņi attīstītu prasmes, kas nepieciešamas darba tirgū, kuram viņi cenšas piekļūt, to panākot ar apmācību programmām, kas, ļaujot sasniegt izcilību, uzlabo nodarbināmību;

19. uzsver nepieciešamību saglabāt elastību ES regulās, lai ņemtu vērā atsevišķu dalībvalstu īpašos apstākļus, tostarp situācijas to darba tirgū, paredzot iespēju direktīvās ietvert fakultatīvas klauzulas;

20. uzsver, ka ir juridiski jāgarantē papildu iespējas darbaspēka mobilitātei Savienībā;

21. uzsver, ka lēnas un pārmērīgi birokrātiskas procedūras var ietekmēt bēgļu un patvēruma meklētāju piekļuvi izglītībai un darba tirgum, tādējādi laika gaitā arvien vairāk palielinot risku, ka viņi veiks nedeklarētu darbu un nonāks neaizsargātā situācijā; norāda, ka ilgā starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšana un patvēruma meklētāju nereģistrēšana tad, kad viņi ierodas, ne tikai kavē bēgļu un patvēruma meklētāju savlaicīgu un likumīgu piekļuvi darba tirgum, bet arī rada apstākļus nedeklarēta darba un darbaspēka visāda veida ekspluatācijas un ļaunprātīgas izmantošanas attīstībai;

22. aicina dalībvalstis paātrināt centienus starptautiskajā arēnā, lai padarītu tās par pievilcīgākām vietām mobilajam cilvēkkapitālam, tostarp investoriem un uzņēmējiem, kas arvien biežāk tiek uzskatīti par vērtību, kas jāpiesaista;

23. aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt izstrādāt legālas iespējas darbaspēka migrācijai, vienlaikus ņemot vērā pieprasījumu darba tirgū valstī un pievēršot uzmanību profesijām, kurās sistēmiski trūkst darbinieku;

24. uzsver, ka Savienībā ir svarīgi nodrošināt likumīgajiem migrantiem attiecīgas iespējas gūt labumu no savām darba prasmēm, kā arī gūt labumu no iespējām, ko piedāvā ES mobilitāte;

25. prasa visos politikas virzienos un procedūrās paredzēt vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo sociālo iekļaušanu un integrāciju darba tirgū, paturot prātā, ka sievietes biežāk nekā vīrieši uzņemas atbildību par bērnu, vecāka gadagājuma cilvēku vai citu apgādājamu ģimenes locekļu aprūpi; atgādina, ka kvalitatīvas un pieejamas bērnu un citu apgādājamu personu aprūpes pieejamība, kā arī elastīgs darba režīms un tādu ES tiesību aktu kā Darba un privātās dzīves līdzsvara direktīva[39] īstenošana ir aspekti, kas parāda, kā uzlabot piekļuvi darba tirgum visiem vecākiem un aprūpētājiem un kā nodrošināt viņiem pilnvērtīgas iespējas ekonomiskajā un sociālajā ziņā;

26. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas par ekonomisko un sociālo partneru pulcināšanu saistībā ar tēmu par integrāciju darba tirgū; uzsver nepieciešamību turpināt iniciatīvas, piemēram, “Darba devēji par integrāciju”, “Eiropas integrācijas partnerība” un “Eiropas dialogs par migrāciju un prasmēm”, lai pastiprinātu atbalstu un izprastu priekšrocības un nepilnības saistībā ar darbaspēka migrāciju; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt dialogu ar ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem un citām ieinteresētām personām par darbaspēka migrāciju;

27. aicina Eiropas iestādes nekavējoties atsākt diskusijas par Zilās kartes direktīvas pārskatīšanu un atbloķēt situāciju Padomē;

28. uzsver, ka trešo valstu valstspiederīgie, kas veic nedeklarētu darbu, atrodas jo īpaši neaizsargātā situācijā, jo viņiem nav droša darba un piekļuves sociālajai aizsardzībai un viņus apdraud ļaunprātīgas izmantošanas risks; uzskata, ka trešo valstu valstspiederīgie, kas veic nedeklarētu darbu, var jo īpaši saskarties ar grūtībām, ziņojot par ļaunprātīgu izmantošanu, jo viņi baidās zaudēt ne tikai darbu, bet arī mājokli un uzturēšanās iespēju; aicina ELA un dalībvalstis pastiprināt centienus, risinot jautājumu par nedeklarētu darbu, un palīdzēt efektīvi īstenot darba devēju apņemšanos izbeigt ekspluatāciju, deklarēt un legalizēt savus darbiniekus; prasa ieviest ugunsmūrus starp darba inspekcijām un migrācijas iestādēm, lai garantētu, ka tiek respektētas to migrējošo darba ņēmēju tiesības, kuriem nav attiecīgu dokumentu;

29. uzsver sociālo partneru, pilsoniskās sabiedrības, vietējo un reģionālo iestāžu un brīvprātīgo organizāciju svarīgo darbu, piedāvājot atbalstu pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai no trešām valstīm ieceļojušajiem migrantiem un viņu integrēšanai darba tirgū un sniedzot migrējošiem darba ņēmējiem informāciju, jo īpaši par viņu tiesībām, pienākumiem un viņiem paredzēto aizsardzību; turklāt aicina šīs ieinteresētās personas pilnībā iesaistīties politikas veidošanas procesā;

30. uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt trešo valstu valstspiederīgajiem un institucionālajām iestādēm adekvātu apmācību par tiesību aktiem nodarbinātības jomā, tiesībām un pienākumiem, lai panāktu, ka migranti netiek ekspluatēti, īstenojot nedeklarēta darba praksi un cita veida smagu darbaspēka ekspluatāciju vai diskrimināciju darba vietā;

31. uzsver, ka darba tirgus apstākļi uzņemošajās valstīs ir viens no noteicošajiem faktoriem ilgtspējīgas un sekmīgas trešo valstu valstspiederīgo integrācijas nodrošināšanā; apzinās to, ka šīs personas ir neviendabīgas vecuma, prasmju, zināšanu un izcelsmes ziņā; uzsver, ka bezdarba, jo īpaši jauniešu un ilgtermiņa bezdarba, līmenis dažās ES valstīs un reģionos joprojām ir satraucoši augsts un ka Komisijai un dalībvalstīm arī turpmāk prioritāte būtu jāpiešķir politikas virzieniem un investīcijām, kuru mērķis ir kvalitatīvu darbvietu radīšana visai sabiedrībai, īpašu uzmanību veltot visneaizsargātākajām personām neatkarīgi no viņu situācijas un dzimšanas vietas; atgādina, ka pasākumi, kuru mērķis ir kvalitatīvu darbvietu radīšana visai sabiedrībai, veicina aktivitāti darba tirgū un izaugsmi, tādējādi pozitīvi ietekmējot valsts iekšzemes kopproduktu;

32. norāda, ka trešo valstu valstspiederīgos var vai nu norīkot no trešās valsts uz dalībvalsti, vai arī viņiem dalībvalstī var piešķirt darba atļauju, pirms viņi tiek norīkoti uz citu dalībvalsti; uzsver, ka gadījumos, kad trešās valsts valstspiederīgie darba ņēmēji tiek norīkoti no vienas dalībvalsts uz citu, uzņēmējvalstij nav iespēju noteikt, cik daudzi trešās valsts valstspiederīgie strādā tās teritorijā vai no kuras valsts viņi ir; uzsver, ka šādi trešās valsts valstspiederīgie darba ņēmēji bieži ir neaizsargātā stāvoklī, jo viņu atļaujas ir saistītas ar viņu darba līgumiem, tādēļ viņi ir atkarīgi no darba devēja atļauju piešķiršanas ziņā; uzsver, ka ir jāstiprina sadarbība un informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm, jo īpaši attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo mobilitāti ES teritorijā; uzsver, ka norīkoto trešās valsts valstspiederīgo darba ņēmēju skaita pieaugums ES pats par sevi nerada problēmas, bet satraucoši ir tas, ka pastāv darba ņēmēju ļaunprātīgas izmantošanas, ekspluatācijas un viņu tiesību pārkāpšanas risks attiecībā uz šo darba ņēmēju neaizsargāto grupu; mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt savus centienus un risināt ļaunprātīgas izmantošanas problēmu attiecībā uz šādiem trešās valsts valstspiederīgajiem darba ņēmējiem un norāda, ka šāda ļaunprātīga izmantošana varētu ietvert fiktīvu apakšuzņēmuma līgumu slēgšanu, pagaidu darba aģentūru un pastkastītes uzņēmumu veidošanu, fiktīvas pašnodarbinātības sistēmas, fiktīvu norīkošanu un norīkoto darbinieku nedeklarēšanu; šajā sakarā uzsver ELA nozīmi koordinācijas darbā un atbalsta sniegšanā un uzsver nepieciešamību sniegt attiecīgu informāciju par darba ņēmēju tiesībām un darba devēju pienākumiem attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgajiem darba ņēmējiem ES; atgādina, ka ELA funkcija ir koordinēt un atbalstīt saskaņotas un kopīgas pārbaudes attiecībā uz norīkošanu un nedeklarētu darbu un ka tā attiecas arī uz trešās valsts valstspiederīgajiem darba ņēmējiem;

33. vērš uzmanību uz problēmu, kas saistīta ar to, ka cilvēki veic darbu, kuram viņi ir pārāk augsti kvalificēti; uzsver, ka ir jāuzlabo pašreizējā profesionālo kvalifikāciju atzīšanas sistēma dalībvalstīs, jo grūtības saistībā ar ārvalstīs iegūtu kvalifikāciju atzīšanu joprojām ir būtisks šķērslis atbilstoša darba iegūšanā, kas kavē mobilitāti, un norāda, ka tas ir priekšnoteikums darbaspēka mobilitātes veicināšanai; tādēļ aicina stiprināt Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūru nolūkā panākt prasmju, kompetenču un ārpus Eiropas iegūtu kvalifikāciju adekvātu atzīšanu; turklāt aicina dalībvalstis atzīt, validēt un sertificēt jau pastāvošās likumīgo migrantu no trešām valstīm prasmes, oficiālās un neoficiālās kompetences, talantus un zinātību; uzsver, ka ir svarīgi visiem trešo valstu valstspiederīgajiem un jo īpaši meitenēm un sievietēm, jauniešiem un personām, kas atrodas nelabvēlīgā situācijā, garantēt piekļuvi formālai izglītībai, ikdienējām mācībām, neformālai izglītībai un kvalitatīvai mūžizglītībai; uzsver nepieciešamību pēc pastāvīga mūžizglītības atbalsta gan ES pilsoņiem, gan tiem trešās valsts valstspiederīgajiem, kas uzturas Eiropas Savienībā, lai veicinātu to prasmju apguvi, kas nepieciešamas darba tirgū, un tādēļ aicina Komisiju sekmēt to prasmju partnerības projektu finansēšanu, kuri pievēršas darbaspēka migrācijai un iekļaušanai saskaņā ar Eiropas Sociālo fondu Plus (ESF+) un Patvēruma, Migrācijas un Integrācijas fondu; aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai piesaistītu ārvalstu studentus pēc tam, kad viņi absolvē ES augstskolas; uzsver, ka, piešķirot absolventiem piekļuvi mobilitātei ES iekšienē un derīgām darba meklētāju vīzām, varētu uzlabot ES vispārējo pievilcību; atgādina, ka ir svarīgi izmantot integrācijas fondus reālas integrācijas pasākumiem un ka trešo valstu valstspiederīgo integrācijas darba tirgū mērķis ir jāatspoguļo, lielāku nozīmi piešķirot ESF+; uzsver, ka šim fondam nav piešķirti pietiekami līdzekļi, vienlaikus apzinoties lielās grūtības un galveno iniciatīvu skaitu, kas jāfinansē no šī fonda, un prasa veikt investīcijas un piešķirt papildu resursus;

34. atgādina trešo valstu valstspiederīgajiem paredzētos aizsardzības standartus, kas noteikti Sezonas darbinieku direktīvā; uzsver nepieciešamību uzlabot darba apstākļu uzraudzību; aicina Komisiju un dalībvalstis aizsargāt sezonas darbiniekus, kuriem ir būtiska nozīme stratēģiski svarīgās tautsaimniecības nozarēs, un noteikt skaidrus noteikumus attiecībā uz viņu tiesībām un uzsver, ka būtu viņiem jāgarantē vienlīdzīga attieksme un aizsardzība, kas ir tāda pati kā vietējiem darba ņēmējiem; aicina Komisiju steidzami rīkoties attiecībā uz norīkoto trešās valsts valstspiederīgo un sezonas darbinieku vispārējo situāciju nodarbinātības un veselības aizsardzības un drošības jomā, tostarp attiecībā uz pagaidu darba aģentūru, darbā pieņemšanas aģentūru, citu starpnieku un apakšuzņēmēju lomu, un identificēt nepilnības aizsardzības jomā un iespējamo nepieciešamību pārskatīt spēkā esošo tiesisko regulējumu, piemēram, tiesisko regulējumu attiecībā uz veselības aizsardzību un drošību darbā, Sezonas darbinieku direktīvu un Direktīvu 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām[40], kā arī nodrošināt aizsardzību pret pandēmiju; uzsver, ka saistībā ar Covid-19 krīzi gūtā pieredze ir ne vien noderīga, bet tai būtu arī jāstiprina uz pierādījumiem balstītas politikas veidošana, lai novērstu ES un valstu tiesību aktu nepilnības gan krīzes laikā, gan normālā situācijā;

 


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

14.1.2021

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

34

6

13

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Atidzhe Alieva-Veli, Marc Angel, Dominique Bilde, Gabriele Bischoff, Vilija Blinkevičiūtė, Andrea Bocskor, Milan Brglez, Sylvie Brunet, David Casa, Margarita de la Pisa Carrión, Özlem Demirel, Klára Dobrev, Jarosław Duda, Estrella Durá Ferrandis, Lucia Ďuriš Nicholsonová, Rosa Estaràs Ferragut, Nicolaus Fest, Loucas Fourlas, Cindy Franssen, Heléne Fritzon, Elisabetta Gualmini, Alicia Homs Ginel, France Jamet, Agnes Jongerius, Radan Kanev, Ádám Kósa, Stelios Kympouropoulos, Katrin Langensiepen, Miriam Lexmann, Elena Lizzi, Radka Maxová, Kira Marie Peter-Hansen, Dragoș Pîslaru, Dennis Radtke, Elżbieta Rafalska, Guido Reil, Daniela Rondinelli, Mounir Satouri, Monica Semedo, Beata Szydło, Eugen Tomac, Romana Tomc, Yana Toom, Marie-Pierre Vedrenne, Marianne Vind, Maria Walsh, Stefania Zambelli, Tatjana Ždanoka, Tomáš Zdechovský

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Konstantinos Arvanitis, Ilana Cicurel, José Gusmão, Eugenia Rodríguez Palop

 


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

34

+

EPP

David CASA, Jarosław DUDA, Loucas FOURLAS, Stelios KYMPOUROPOULOS, Eugen TOMAC, Maria WALSH, Tomáš ZDECHOVSKÝ

S&D

Marc ANGEL, Gabriele BISCHOFF, Vilija BLINKEVIČIŪTĖ, Milan BRGLEZ, Estrella DURÁ FERRANDIS, Heléne FRITZON, Elisabetta GUALMINI, Alicia HOMS GINEL, Agnes JONGERIUS, Marianne VIND

RENEW

Atidzhe ALIEVA-VELI, Sylvie BRUNET, Ilana CICUREL, Radka MAXOVÁ, Dragoș PÎSLARU, Monica SEMEDO, Yana TOOM, Marie-Pierre VEDRENNE

GREENS/EFA

Katrin LANGENSIEPEN, Kira Marie PETER-HANSEN, Mounir SATOURI, Tatjana ŽDANOKA

ECR

Margarita DE LA PISA CARRIÓN, Lucia ĎURIŠ NICHOLSONOVÁ, Elżbieta RAFALSKA, Beata SZYDŁO

NI

Daniela RONDINELLI

 

6

-

ID

Dominique BILDE, Nicolaus FEST, France JAMET, Elena LIZZI, Guido REIL, Stefania ZAMBELLI

 

13

0

EPP

Andrea BOCSKOR, Rosa ESTARÀS FERRAGUT, Cindy FRANSSEN, Radan KANEV, Ádám KÓSA, Miriam LEXMANN, Dennis RADTKE, Romana TOMC

S&D

Klára DOBREV

THE LEFT

Konstantinos ARVANITIS, Özlem DEMIREL, José GUSMÃO, Eugenia RODRÍGUEZ

 

Izmantoto simbolu skaidrojums:

+ : par

- : pret

0 : atturas

 

 


 

 

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

13.4.2021

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

53

14

0

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Magdalena Adamowicz, Konstantinos Arvanitis, Malik Azmani, Katarina Barley, Pernando Barrena Arza, Pietro Bartolo, Nicolas Bay, Vladimír Bilčík, Vasile Blaga, Ioan-Rareş Bogdan, Patrick Breyer, Jorge Buxadé Villalba, Damien Carême, Caterina Chinnici, Marcel de Graaff, Anna Júlia Donáth, Lena Düpont, Cornelia Ernst, Laura Ferrara, Nicolaus Fest, Jean-Paul Garraud, Maria Grapini, Sylvie Guillaume, Andrzej Halicki, Evin Incir, Sophia in ‘t Veld, Patryk Jaki, Marina Kaljurand, Assita Kanko, Fabienne Keller, Peter Kofod, Łukasz Kohut, Moritz Körner, Alice Kuhnke, Jeroen Lenaers, Juan Fernando López Aguilar, Lukas Mandl, Nuno Melo, Roberta Metsola, Nadine Morano, Javier Moreno Sánchez, Maite Pagazaurtundúa, Emil Radev, Paulo Rangel, Terry Reintke, Diana Riba i Giner, Ralf Seekatz, Michal Šimečka, Birgit Sippel, Sara Skyttedal, Martin Sonneborn, Tineke Strik, Ramona Strugariu, Annalisa Tardino, Tomas Tobé, Dragoş Tudorache, Milan Uhrík, Tom Vandendriessche, Bettina Vollath, Elissavet Vozemberg-Vrionidi, Jadwiga Wiśniewska, Elena Yoncheva, Javier Zarzalejos

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Damian Boeselager, Anne-Sophie Pelletier, Petar Vitanov, Charlie Weimers

 


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

53

+

NI

Laura Ferrara, Martin Sonneborn

PPE

Magdalena Adamowicz, Vladimír Bilčík, Vasile Blaga, Ioan-Rareş Bogdan, Lena Düpont, Andrzej Halicki, Jeroen Lenaers, Lukas Mandl, Nuno Melo, Roberta Metsola, Emil Radev, Paulo Rangel, Ralf Seekatz, Sara Skyttedal, Tomas Tobé, Elissavet Vozemberg-Vrionidi, Javier Zarzalejos

Renew

Malik Azmani, Anna Júlia Donáth, Sophia in 't Veld, Fabienne Keller, Moritz Körner, Maite Pagazaurtundúa, Michal Šimečka, Ramona Strugariu, Dragoş Tudorache

S&D

Katarina Barley, Pietro Bartolo, Caterina Chinnici, Maria Grapini, Sylvie Guillaume, Evin Incir, Marina Kaljurand, Łukasz Kohut, Juan Fernando López Aguilar, Javier Moreno Sánchez, Birgit Sippel, Petar Vitanov, Bettina Vollath, Elena Yoncheva

The Left

Konstantinos Arvanitis, Pernando Barrena Arza, Cornelia Ernst, Anne-Sophie Pelletier

Verts/ALE

Damian Boeselager, Patrick Breyer, Damien Carême, Alice Kuhnke, Terry Reintke, Diana Riba i Giner, Tineke Strik

 

14

-

ECR

Jorge Buxadé Villalba, Patryk Jaki, Assita Kanko, Charlie Weimers, Jadwiga Wiśniewska

ID

Nicolas Bay, Nicolaus Fest, Jean-Paul Garraud, Marcel de Graaff, Peter Kofod, Annalisa Tardino, Tom Vandendriessche

NI

Milan Uhrík

PPE

Nadine Morano

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+ : par

- : pret

0 : atturas

 

 

Pēdējā atjaunošana: 2021. gada 7. maijs
Juridisks paziņojums - Privātuma politika