ZIŅOJUMS par ES attīstības sadarbības un humānās palīdzības nozīmi, risinot COVID-19 pandēmijas radītās sekas
29.4.2021 - (2020/2118(INI))
Attīstības komiteja
Referenti: Hildegard Bentele, Norbert Neuser
PR_INI
SATURA RĀDĪTĀJS
Lpp.
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par ES attīstības sadarbības un humānās palīdzības nozīmi, risinot COVID-19 pandēmijas radītās sekas
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2020. gada 30. janvāra paziņojumu, kurā Covid-19 ir pasludināts par starptautisku sabiedrības veselības ārkārtas situāciju,
– ņemot vērā PVO ģenerāldirektora 2020. gada 11. marta preses brīfingā par Covid-19 teiktos ievadvārdus, kuros viņš pasludināja Covid-19 par pandēmiju,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 2020. gada marta ziņojumu “Kopīga atbildība, globālā solidaritāte: reaģējot uz Covid-19 sociālekonomisko ietekmi”,
– ņemot vērā Pasaules Bankas grupas un Starptautiskā Valūtas fonda 2020. gada 25. marta kopīgo paziņojumu par aicinājumu rīkoties attiecībā uz Starptautiskās Attīstības asociācijas valstu parādu un G20 finanšu ministru un centrālo banku vadītāju 2020. gada 15. aprīļa paziņojumu, kurā tika pasludināta parāda apkalpošanas maksājumu apturēšana uz laiku tām nabadzīgākajām valstīm, kas prasa piemērot labvēlības režīmu,
– ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2020. gada 2. aprīļa Rezolūciju 74/270 “Par globālo solidaritāti cīņā pret koronavīrusa 2019. gadā izraisīto slimību (Covid-19)”,
– ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2020. gada 20. aprīļa Rezolūciju 74/274 “Par starptautisko sadarbību, lai nodrošinātu zāļu, vakcīnu un medicīniskā aprīkojuma globālu piekļūstamību cīņā ar Covid-19”,
– ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 8. aprīļa kopīgo paziņojumu par ES globālo atbildes reakciju uz Covid-19 (JOIN(2020)0011),
– ņemot vērā ES kopā ar PVO un citiem partneriem 2020. gada 4. maijā kopīgi rīkoto starptautisko līdzekļu devēju konferenci, kurā tika savākts sākotnējais finansējums 7,4 miljardu EUR apmērā, kas nepieciešams, lai sāktu globālu sadarbību pētniecības jomā,
– ņemot vērā Komisijas 2020. gada 28. maija priekšlikumu Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Savienības Atveseļošanas instrumentu ekonomikas atveseļošanas atbalstam pēc Covid-19 pandēmijas (COM(2020)0441), kurā tika ierosināts piešķirt līdz 5 miljardiem EUR 2018. gada cenās humānajai palīdzībai ārpus Savienības,
– ņemot vērā Padomes 2020. gada 8. jūnija secinājumus par Eiropas komandas globālo atbildes reakciju uz Covid-19,
– ņemot vērā Padomes 2020. gada 10. jūlija secinājumu projektā ietverto priekšlikumu Eiropas Savienības Atveseļošanas instrumenta ietvaros nodrošināt 5 miljardus EUR humānajai palīdzībai, izmantojot Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu (NDICI – Globālā Eiropa),
– ņemot vērā 2020. gada 10. jūlija secinājumu projektā ietverto Padomes priekšlikumu, ka ir jānosaka skaidri kritēriji un noteikumi attiecībā uz jaunās rezerves solidaritātei un palīdzībai ārkārtas gadījumos finansējuma piešķiršanu,
– ņemot vērā Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) dalību globālās humānās palīdzības plānā reaģēšanai uz Covid-19 “Addressing the impacts of COVID-19 in food crises, April-December 2020” (“Pasākumi, lai risinātu Covid-19 radīto ietekmi uz pārtikas krīzēm. 2020. gada aprīlis – decembris”),
– ņemot vērā ANO Bērnu fonda (UNICEF) 2020. gada 3. aprīlī publicēto un 2020. gada 21. septembrī atjaunināto rakstu “Protecting the most vulnerable children from the impact of coronavirus: An agenda for action” (“Visneaizsargāto bērnu aizsardzība pret koronavīrusu. Rīcības programma”),
– ņemot vērā Pasaules Pārtikas programmas (WFP) 2020. gada 29. septembra ziņojumu “WFP Global Response to COVID-19” (“WFP globālā reakcija uz Covid-19”),
– ņemot vērā Pārtikas drošības informācijas tīkla 2020. gada 20. aprīļa ziņojumu “2020 Global Report on Food Crises 2020: Joint Analysis for Better Decisions” (“2020. gada globālais ziņojums par pārtikas krīzēm 2020. gadā. Kopīga analīze labāku lēmumu pieņemšanai”),
– ņemot vērā ANO Tirdzniecības un attīstības konferences 2020. gada 19. novembra ziņojumu “Impact of the COVID-19 pandemic on trade and development: transitioning to a new normal” (“Covid-19 pandēmijas ietekme uz tirdzniecību un attīstību: pāreja uz jaunajiem normālajiem apstākļiem”),
– ņemot vērā FAO, Starptautiskā Lauksaimniecības attīstības fonda, UNICEF, WFP un PVO ziņojumu “The State of Food Security and Nutrition in the World 2020: Transforming food systems for affordable healthy diets” (“Pārtikas nodrošinājuma un uztura situācija pasaulē 2020. gadā. Klimatnoturības veidošana pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā”),
– ņemot vērā Pasaules pārtikas nodrošinājuma komitejas (CFS) Pārtikas nodrošinātības un uztura augsta līmeņa ekspertu grupas (HLPE) 2020. gada septembrī sagatavoto jautājumu dokumentu “Impacts of COVID-19 on food security and nutrition: developing effective policy responses to address the hunger and malnutrition pandemic” (“Covid-19 ietekme uz pārtikas nodrošinātību un uzturu: efektīvu politisko atbildes pasākumu izstrāde bada un nepietiekama uztura izskaušanai”),
– ņemot vērā Pasaules Veselības asamblejas 2019. gada 28. maija rezolūciju par ūdeni, sanitāriju un higiēnu veselības aprūpes iestādēs,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Kopējās HIV/AIDS apkarošanas programmas (UNAIDS) Programmas koordinācijas padomes 2020. gada 23. novembra progresa ziņojumu “COVID-19 and HIV: Progress Report 2020” (“Covid-19 un HIV. 2020. gada progresa ziņojums”),
– ņemot vērā 2019. gada 23. septembrī notikušās ANO augsta līmeņa sanāksmes par vispārējo veselības apdrošināšanu politisko deklarāciju “Universal Health Coverage: Moving Together to Build a Healthier World” (“Vispārējā veselības apdrošināšana. Vienlaicīga virzība veselīgākas pasaules veidošanai”),
– ņemot vērā WFP 2020. gada 15. oktobra ziņojumu “Global Tuberculosis Report 2020” (“2020. gada ziņojums par tuberkulozi pasaulē”),
– ņemot vērā 2004. gada 5. maija ieteikumus, kas izriet no PVO konsultācijas par zoonozēm,
– ņemot vērā 2021.–2025. gada ES Dzimumu līdztiesības rīcības plānu (GAP) III “Vērienīga programma dzimumu līdztiesībai un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai sievietēm ES ārējā darbībā”,
ņemot vērā ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas iestādes 2020. gada 9. aprīļa politikas kopsavilkumu “The Impact of COVID-19 on Women” (“Covid-19 ietekme uz sievietēm”),
– ņemot vērā ANO Iedzīvotāju fonda (UNFPA) 2020. gada 27. aprīļa ziņojumu “Impact of the COVID-19 Pandemic on Family Planning and Ending Gender-based Violence, Female Genital Mutilation and Child Marriage” (“Covid-19 pandēmijas ietekme uz ģimenes plānošanu un ar dzimumu saistītas vardarbības, sieviešu dzimumorgānu kropļošanas un bērnu laulību izbeigšanu”),
– ņemot vērā UNFPA 2020. gada 28. aprīļa rakstu “Millions more cases of violence, child marriage, female genital mutilation, unintended pregnancy expected due to the COVID-19 pandemic” (“Miljoniem vairāk vardarbības, bērnu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanas un neplānotas grūtniecības gadījumu Covid-19 pandēmijas dēļ”),
– ņemot vērā PVO 2005. gadā pieņemtos Starptautiskos veselības aizsardzības noteikumus ,
– ņemot vērā jauno 2018. gada Eiropas Konsensu par attīstību “mūsu pasaule, mūsu cieņa, mūsu nākotne”,
– ņemot vērā 2008. gada Eiropas konsensu par humāno palīdzību,
– ņemot vērā 2015. gada 27. oktobra rezolūciju “Ebolas vīrusa izraisītā krīze — ilgtermiņā gūtā pieredze un veidi, kā stiprināt veselības aizsardzības sistēmu jaunattīstības valstīs, lai novērstu šādas krīzes atkārtošanos”[1],
– ņemot vērā profesores Sabine Oertelt-Prigione pētījumu “The impact of sex and gender in the COVID-19 pandemic” (“Dzimuma un dzimtes ietekme Covid-19 pandēmijā”), kas publicēts 2020. gada 27. maijā,
– ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai[2],
– ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,
– ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas atzinumu,
– ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A9-0151/2021),
A. tā kā Covid-19 ir globāla pandēmija, kas skar visas pasaules valstis;
B. tā kā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferences 2020. gada īpašo ziņojumu “Impact of the Covid-19 pandemic on trade and development: transitioning to a new normal” (“Covid-19 pandēmijas ietekme uz tirdzniecību un attīstību: pāreja uz jaunajiem normālajiem apstākļiem”) Covid-19 izraisītie traucējumi reāli un nesamērīgi ietekmē neaizsargātas un nelabvēlīgā situācijā esošas mājsaimniecības, migrantus, neoficiāli strādājošos un bieži vien sievietes, jo īpaši jaunattīstības valstīs, kuru iedzīvotājus neaizsargā sociālās drošības tīkli un kuri īpaši saskaras ar aizvien pieaugošo bezdarbu;
C. tā kā Covid-19 pandēmijas dēļ ir palielinājusies ar dzimumu saistīta vardarbība, bērnu laulības un jau esošā nevienlīdzība, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi veselības pakalpojumiem, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību (SRHR) pakalpojumiem, un jau ir daļēji zaudēts pēdējās desmitgadēs panāktais progress dzimumu līdztiesības jomā;
D. tā kā humānā palīdzība nesaņem ne tuvu pietiekamu finansējumu un līdz ar to nav iespējams pienācīgi risināt Covid-19 pandēmijas radītās sekas jaunattīstības valstīs;
E. tā kā Covid-19 pandēmijas ekonomiskās un sociālās sekas visvairāk ir izjutušas jaunattīstības valstis; tā kā ir sagaidāms, ka 2020. gadā pirmoreiz 20 gadu laikā būs pieaugusi globālā galējā nabadzība, kas noved pie situācijas, kad neaizsargātām personām nākas pārdot aktīvus, vairāk aizņemties un izmantot uzkrājumus;
F. tā kā, lai pastiprinātu ilgtermiņa noturību, īstermiņa humānā palīdzība ir jāsniedz, papildus paredzot atbalstu tādu jau esošo izaicinājumu risināšanai kā drošība, nabadzība, miers, demokrātija un klimata pārmaiņas;
G. tā kā pasaulē miljoniem bēgļu saskaras ar nesamērīgi augstu inficēšanās risku, jo viņi bieži vien dzīvo pārpildītās bēgļu nometnēs vai kolektīvajos centros, kuros pēc aplēsēm dzīvo aptuveni 3,7 miljoni bērnu, nemaz nerunājot par pieaugušajiem;
H. tā kā Covid-19 pandēmija ir būtiski ietekmējusi SRHR pieejamību, jo īpaši sievietēm un jauniešiem, jo ir pazemināta šo pakalpojumu prioritāte un traucēta to sniegšana, turklāt pastāv braukšanas ierobežojumi un ir mainījušies veselīgie ieradumi; tā kā Covid-19 dēļ vēl 49 miljoni sieviešu nevar saņemt modernu kontracepciju;
I. tā kā klimata pārmaiņas, pastāvīgais bioloģiskās daudzveidības zudums un dabisko dzīvotņu iznīcināšana visā pasaulē būtiski palielina zoonozes slimību attīstīšanās risku; tā kā Covid-19 pandēmiju nekādā ziņā nedrīkst izmantot kā aizbildinājumu, lai kavētos risināt ārkārtas situāciju klimata un vides jomā; tā kā pēc Covid-19 uzliesmojuma ir steidzami jāveic pasaules ekonomikas zaļa un sociāla atjaunošana;
J. tā kā Covid-19 pandēmija ir būtiski pastiprinājusi jau esošās jaunattīstības valstu parādu problēmas, vēl vairāk apdraudot to centienus rast pietiekamus resursus ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanai un vienlaikus būtiski samazinot globālos naudas pārvedumus un ārvalstu tiešos ieguldījumus;
K. tā kā Covid-19 pandēmija, spiediens uz sabiedrības veselības sistēmām un noslēdzes pasākumi ir vēl vairāk ierobežojuši SRHR pakalpojumu pieejamību un tā kā tas apdraud sieviešu veselību;
L. tā kā pēc UNICEF datiem skolu slēgšana, kas savu kulmināciju sasniedza 2020. gadā, pasaulē ietekmēja 1,6 miljardus bērnu un jauniešu, daudziem no kuriem mājas nebija interneta pieslēguma; tā kā Covid-19 pandēmijas dēļ vismaz 24 miljoni skolēnu varētu pamest skolu;
M. tā kā Covid-19 pandēmija palielina to kopienu vajadzības, kuras cieš no ekstrēmiem laikapstākļu notikumiem, dabas katastrofām un klimata pārmaiņām;
N. tā kā Covid-19 uzliesmojuma pasaulē radītajiem traucējumiem izglītības un apmācības sistēmās mūsdienu vēsturē visdrīzāk nav precedenta — saskaņā ar UNESCO datiem 94 % no izglītojamo kopskaita visā pasaulē nācās piedzīvot izglītības un apmācības iestāžu slēgšanu, kas rada risku, ka var tikt paliekoši ietekmētas daudzu jauniešu un jo īpaši meiteņu ilgtermiņa nākotnes izredzes; tā kā skolu slēgšana pandēmijas dēļ ir atņēmusi neaizsargātiem bērniem iespēju skolā saņemt ēdināšanas un uztura pakalpojumus, kas ir ārkārtīgi būtiski viņu veselībai, un tādējādi 2020. gadā par 36 miljoniem palielinājusi badā dzīvojošo bērnu skaitu un arī palielinājusi viņu pakļaušanu vardarbībai vai ļaunprātīgai izmantošanai;
O. tā kā pandēmija ir izcēlusi globālo piegādes ķēžu nestabilitāti, jo īpaši pārtikas un veselības nozarēs, un saasinājusi no tām atkarīgo jaunattīstības valstu neaizsargātību; tā kā šī pandēmija sniedz iespēju izveidot ilgtspējīgākas un noturīgākas piegādes ķēdes, tostarp reģionālās vērtību ķēdes, un sekmēt reģionālo integrāciju; tā kā pieaug nenodrošinātība ar pārtiku un nepilnvērtīga uztura problēma, kas ir pandēmijas blakusefekts;
P. tā kā nabadzības apburtā loka pārraušanā un nevienlīdzības mazināšanā liela loma ir izglītībai; tā kā 5. IAM uzdevums ir nodrošināt iekļaujošu, vienlīdzīgi pieejamu, kvalitatīvu izglītību un veicināt mūžizglītības iespējas visiem un tā kā tas ir svarīgi arī pārējo IAM sasniegšanai; tā kā vairākos IAM uzdevumos, jo īpaši 4. IAM, ir norādīts kultūras ieguldījums ilgtspējīgā attīstībā;
Q. tā kā pandēmija radīs postošas sekas to valstu iedzīvotājiem, jo īpaši sievietēm un meitenēm, kurās netiek pienācīgi finansētas veselības sistēmas, un konfliktu skartu valstu iedzīvotājiem; tā kā pandēmijas dēļ vairāk nekā 47 miljoni sieviešu un meiteņu visā pasaulē līdz 2021. gadam nonāks zem nabadzības sliekšņa;
R. tā kā Covid-19 pandēmijas apkarošanas pasākumu ekonomiskās sekas jaunattīstības valstīs pastiprinās jau esošo nevienlīdzību un trūkumus, tostarp vēl vairāk vājinot veselības infrastruktūru, palielinot nenodrošinātību ar pārtiku, izglītības plaisas, nabadzību un sociālo atstumtību;
S. tā kā saskaņā ar PVO un UNICEF 2020. gada decembra ziņojumu aptuveni 1,8 miljardiem cilvēku ir lielāks risks saslimt ar Covid-19 un citām slimībām, jo viņi izmanto veselības aprūpes iestādes, kurās nav ūdens pamatpakalpojumu, vai strādā tajās;
T. tā kā Covid-19 pandēmija ir smagi skārusi ierastās vakcinācijas programmas un citus veselības aprūpes pamatpakalpojumus un tas apdraud cilvēku dzīvību;
U. tā kā saskaņā ar jaunākajiem UNFPA datiem tiek lēsts, ka kaitīgas prakses jautājumiem veltīto kopienu informēšanas un izglītošanas programmu aizkavēšanās vai pārtraukšanas rezultātā visā pasaulē nākamo desmit gadu laikā būs par diviem miljoniem vairāk sieviešu dzimumorgānu kropļošanas gadījumu un par 13 miljoniem vairāk bērnu laulību gadījumu salīdzinājumā ar aplēsēm, kas sagatavotas pirms pandēmijas;
V. tā kā noslēdzes pasākumi ir īpaši smagi ietekmējuši personas ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem;
W. tā kā starptautiskajos centienos ir vajadzīga labāka koordinācija, spēju koplietošana un sadarbība, lai sekmētu efektīvu un noturīgu humānās palīdzības, attīstības un miera saikni;
X. tā kā Covid-19 pandēmija ir pastiprinājusi cilvēktiesību pārkāpumus, stigmatizāciju un diskrimināciju, ar ko saskaras personas ar HIV, LGBTI personas un citas neaizsargātas grupas, uzsverot, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Covid-19 atbildes pasākumi balstītos uz cilvēktiesībām un vienlīdzību, par ko liecina gūtā pieredze HIV atbildes pasākumu īstenošanā; tā kā zināmos gadījumos svarīgām iedzīvotāju grupām ir tikusi liegta piekļuve pakalpojumiem vai attiecībā pret tām ir diskriminējoši pildīti Covid-19 noslēdzes rīkojumi;
Y. tā kā Covid-19 vidēji ilga termiņa sekas visdrīzāk būs postošas, likvidēs gadiem panāktu attīstību un to mazināšanai būs vajadzīga vēl nepieredzēta pasaules mēroga sadarbība;
Z. tā kā pandēmijas izraisītā krīze ir paātrinājusi digitālo pāreju un pārkārtošanos uz jauniem mācību rīkiem, piemēram, attālinātu un jaukta tipa mācīšanos;
AA. tā kā ir svarīgi vēlreiz atzīt, ka, lai sasniegtu IAM un Parīzes nolīguma mērķus, ir jāinvestē cilvēka attīstībā un tiesībās balstītā pieejā, vienlaikus ievērojot Pusanas principus efektīvai attīstības sadarbībai;
Eiropas komandas pieeja
atzinīgi vērtē ES globālo atbildes reakciju uz Covid-19 pandēmiju, kas rāda tās apņemšanos uzņemties vadošo lomu un paust solidaritāti ar visām partnervalstīm, tostarp tām, kas saskaras ar konfliktiem un humanitārajām krīzēm; tomēr norāda, ka pašreizējie līdzekļi lielākoties ir pārvietojumi no citām budžeta pozīcijām un ka ir jānodrošina vajadzība atbalstu intensīvāk īstenot sākumposmā; prasa piešķiršanas sadales kritērijus atjaunināt atbilstīgi pandēmijas ietekmei partnervalstīs; tādēļ aicina izmantot ievērojamus jaunus elastīgus līdzekļus, lai pasaules mērogā palīdzētu jaunattīstības valstīm likvidēt Covid-19 pandēmijas tiešās un netiešās sekas un apmierinātu viņu kritiskās vajadzības attiecībā uz veselības pārvaldību un epidemioloģisko uzraudzību; uzsver, ka kā viens no pirmajiem soļiem ir ātri, vienlīdzīgi un lēti darīt globāli pieejamas drošas vakcīnas, ārstēšanu, aprīkojumu, terapiju un diagnostiku; uzsver, ka ir arī svarīgi, lai prioritāri tiktu vakcinēti veselības aprūpes un sociālie darbinieki, kuriem sekotu skolotāji un citi kritiski svarīgie darba ņēmēji, kā arī personas, kurām ir vislielākais risks ciest no Covid-19 komplikācijām; mudina līdzekļu devējus strauji palielināt oficiālo attīstības palīdzību, lai sasniegtu līmeni, kas jau sen ir solīts, bet nekad vēl nav sasniegts;
2. šajā sakarībā atzinīgi vērtē COVAX, kas ir pasaules mēroga mehānisms, kurš nodrošina taisnīgu un vispārēju piekļuvi Covid-19 vakcīnām, un lielo atbalstu, ko sniegusi Eiropas komanda, kura ir lielākā līdzekļu devēja un līdz šim minētajai inicaitīvai ir piešķīrusi vairāk nekā 850 miljonus EUR, savukārt ES un valstis, kas nav Savienības dalībvalstis, jau ir paziņojušas par ieceri pāri palikušās vakcīnas ziedot, izmantojot COVAX; atzinīgi vērtē PVO paziņojumu, ka 2021. gada pirmajā ceturksnī sākās pasaules mēroga vakcīnu piegāde 91 attiecināmajai valstij un ka līdz šim brīdim jau ir piegādāti divi miljardi vakcīnu devu; uzsver, ka, lai apkarotu pandēmiju, drošas vakcīnas ir jādara vispārēji pieejamas, cenas ziņā pieņemamas un visiem viegli piekļūstamas; uzsver, ka prioritāte ir jāpiešķir veselības aprūpes darbiniekiem un visneaizsargātākajām personām;
3. aicina Eiropas komandu stiprināt efektīvus mehānismus, ar kuriem nodrošina politikas saskaņotību ilgtspējīgai attīstībai, lai tos sistemātiski un efektīvi izmantotu visas ES iestādes un dalībvalstis; uzsver, ka ES būtu jāveic ilgtspējas ietekmes novērtējums visās politikas jomās, tostarp reakcijai uz pandēmiju;
4. stingri prasa, ka impulss, ko ir radījusi Eiropas komandas vienotā pieeja kopīgas analīzes, kopīgas plānošanas un kopīgas īstenošanas jomā, ir jāizmanto, lai tiesību aktos un praksē izstrādātu jaunus standartus sadarbībai humānās palīdzības un attīstības politikas jomā; uzskata, ka ES būtu jāveicina ideja, ka, lai pēc iespējas palielinātu starptautiskās sadarbības un humānās palīdzības iedarbīgumu un efektivitāti, būtu jāpalielina ne tikai dalībvalstu savstarpējā koordinācija, bet arī koordinācija ar tām līdzekļu devējām valstīm, kas nav Savienības dalībvalstis; uzsver NDICI – Globālā Eiropa nozīmi finansējuma nodrošināšanā cilvēka attīstībai, tostarp veselībai, uzturam, ūdenim, sanitārijai un higiēnai (WASH), sociālajai un bērna aizsardzībai, un izglītības nozarei; aicina ES un dalībvalstis kopīgā plānošanā par prioritāti noteikt cilvēka attīstību un veselību; mudina Komisiju humānās palīdzības un attīstības instrumentus izmantot elastīgi, ievērojot integrēto saiknes pieeju, jo īpaši attiecībā uz vakcīnu finansēšanu un sadali;
5. aicina ES līdzekļu devējus nodrošināt, ka priekšplānā strādājošām vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un starptautiskajām nevalstiskajām organizācijām (NVO) tiek piešķirts finansējums Covid-19 pandēmijas un tās kopienas līmenī radītās ietekmes apkarošanas programmu un projektu īstenošanai, lai palīdzētu visgrūtākajā situācijā nonākušajiem cilvēkiem; uzsver — tā kā Covid-19 atbildes reakcijas un atveseļošanas pasākumiem nav paredzēti papildu resursi un lielākā daļa finansējuma tiek piešķirta pēc ģeogrāfiskā principa, ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt ES finansējuma optimālu papildināmību;
Humānās palīdzības finansējums
6. brīdina, ka pandēmija var radīt humanitāro krīzi; tādēļ pauž dziļas bažas par ES humānās palīdzības budžeta nepietiekamo finansējumu, ņemot vērā, ka pandēmija ir radījusi papildu humānās palīdzības vajadzības; aicina skaidri sadalīt rezervi solidaritātei un palīdzībai ārkārtas gadījumos, ar kuru būtu līdzsvaroti jānodrošina attiecīgo uzdevumu izpilde: ne iekšējām, ne ārējām darbībām nedrīkst piešķirt vairāk kā 60 % no rezerves gada summas; līdz katra gada 1. oktobrim no n gadam paredzētās ikgadējās summas vismaz viena ceturtā daļa ir jādara pieejama to vajadzību segšanai, kas rodas līdz attiecīgā gada beigām; no 1. oktobra atlikušās summas var tikt izmantotas to vajadzību segšanai, kas rodas līdz attiecīgā gada beigām;
7. uzsver nepieciešamību humāno palīdzību, piemēram, personālu un medicīnisko aprīkojumu, tostarp individuālos aizsardzības līdzekļus un testa komplektus, nodrošināt visneaizsargātākajiem iedzīvotājiem; šajā sakarībā atzinīgi vērtē 2020. gadā īstenoto Eiropas Savienības humānās palīdzības gaisa tiltu;
8. mudina ES un dalībvalstis piešķirt papildu līdzekļus valstīm, kuras pandēmija ietekmēs vissmagāk, lai tās varētu mazināt tās tiešo un netiešo ietekmi, un stingri prasa ātrāk īstenot ārkārtas pārtikas palīdzības programmas, kas ir paredzētas tiem cilvēkiem, kuri tikuši atzīti par neaizsargātiem jau pirms Covid-19 krīzes, un vienlaikus īstenot procedūras, ar kurām samazina pārnēsāšanas risku;
Pārtikas nodrošinājums
9. uzsver, ka pandēmija apdraud pārtikas nodrošinājumu laukos, pilsētās un piepilsētās; uzsver, ka ganību lauksaimniecība ir ekoloģiski droša, videi draudzīga un vietēja pārtikas ražošana un līdz ar to veido ilgtspējīgu pārtikas sistēmu; norāda, ka gani lopkopji ir īpaši neaizsargāti pret pārtikas nodrošinājuma traucējumiem un klimata pārmaiņu ietekmi; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi atbalstīt ganus lopkopjus, pandēmijas periodā viņiem garantējot drošu piekļuvi vietējiem tirgiem, lai raudzītos, ka viņi arī turpmāk var vietējiem iedzīvotājiem piegādāt olbaltumvielām bagātu pārtiku, ka tiek atļauta iedzīvotāju un lauksaimniecības dzīvnieku pārrobežu mobilitāte, ka viņu ganāmpulkiem ir piekļuve ūdenim un ganībām un ka mobilās sabiedrības vienas veselības komandas uzrauga situāciju un atsevišķos gadījumos iesaistās tās risināšanā, vajadzības gadījumā rīkojoties arī sabiedrības veselības nodrošināšanas nolūkos; prasa paredzēt naudas pārskaitījumus ganiem lopkopjiem, lai nodrošinātu viņu pamatvajadzības, tostarp pārtiku un barību, un prasa vajadzības gadījumā humānās palīdzības iztikas līdzekļu atbalstu paredzēt arī kā barības palīdzību viņu ganāmpulkiem;
10. uzsver, ka ir jāatbalsta ģimenes saimniecības un vietēji mazie un vidējie uzņēmumi, jo īpaši agrorūpniecības nozarē, lai palielinātu pārtikas nodrošinājumu un noturību;
11. uzsver, ka ir jāatbalsta ANO aģentūru, jo īpaši FAO un WFP, pasākumi, kā arī Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības un starptautisko NVO pasākumi, kas paredzēti bada, nepilnvērtīga uztura un iztikas līdzekļu zuduma mazināšanai un noturīgas pārtikas sistēmu veidošanai, piemēram tie, kas paredz izveidot globālu datu sistēmu, kura ātri sniegtu informāciju par humānās palīdzības vajadzībām, tie, kas paredz nodrošināt pārtikas ražošanas palīdzību un piekļuvi pārtikai, organizēt naudas pārskaitījumus un kuponus vai pārtikas sadali un skolas maltītes, attīstīt saiknes ar sociālās aizsardzības sistēmām, kas spēj reaģēt uz satricinājumiem, stabilizēt pārtikas sistēmas un nodrošināt vietējo pārtikas tirgu, vērtības ķēžu un sistēmu darbību, vienlaikus koncentrējoties uz mazajiem lauksaimniekiem un mazapjoma zvejniekiem, šajā nolūkā īstenojot sanitāros pasākumus Covid-19 pārnēsāšanas novēršanai, un reaģēt uz citām krīzēm, ekonomikas lejupslīdi un konfliktiem, piemēram, tuksneša siseņu invāziju Austrumāfrikā; uzskata, ka ekonomikas atveseļošanas process sniedz iespēju vietējos un reģionālos tirgos labāk iekļaut mazos lauksaimniekus un ražotājus un attīstīt ilgtspējīgākus iztikas līdzekļus; šajā sakarībā uzsver tehnoloģijas un digitalizācijas nozīmi, jo ar tām var sekmēt tirgus zināšanas un piekļuvi tirgum, kā arī paplašināt mazos uzņēmumus, piemēram, izmantojot tādus rīkus kā mobilās naudas lietotnes;
12. atgādina, ka līdz 2050. gadam droša un cenas ziņā pieejama pārtika būs jānodrošina aptuveni 10 miljardiem pasaules iedzīvotāju, vienlaikus nodrošinot visā pārtikas vērtības ķēdē pienācīgu nodarbinātību un iztikas līdzekļus, aizsargājot visneaizsargātākos lauku iedzīvotājus, tostarp pirmiedzīvotājus, migrantus un personas, kas strādā neoficiālus un gadījuma darbus, un mazinot valstu un starptautiskajos pārtikas tirgos valdošo ārkārtīgo pārtikas cenu svārstīgumu; atzīst uztura izšķiroši svarīgo lomu noturības stiprināšanā; prasa ieviest integrētāku pieeju bada un nepilnvērtīga uztura novēršanai, konstatēšanai un ārstēšanai ar humānās palīdzības un attīstības atbildes pasākumiem, jo īpaši pret klimata pārmaiņām visneaizsargātākajās valstīs; uzskata, ka ir svarīgi attīstīt vietējo lauksaimniecību vietējā patēriņa vajadzībām, lai mazinātu jaunattīstības valstu atkarību no importa un eksporta un iespējamus traucējumus pārtikas ķēdē; uzsver, ka 1. un 2. IAM sasniegšanai ir vajadzīga starpdisciplināra pieeja, lai pārveidotu pārtikas ražošanas, apstrādes, patēriņa un tirdzniecības sistēmu; šajā sakarībā uzsver, ka ir vajadzīgs visaptverošs pārveides process, lai paātrinātu taisnīgas, drošas un veselīgas pārtikas sistēmu izveidi, izmantojot 2021. gadā rīkoto ANO samitu par pārtikas sistēmām kā pagrieziena punktu, no kura atveseļošanu pēc Covid-19 krīzes veikt, izmantojot principu “atjaunot uzlabojot”; aicina ES veicināt ilgtspēju visos pārtikas piegādes ķēžu posmos no ražošanas līdz patēriņam, kas atbilst Eiropas zaļajam kursam un stratēģijai “No lauka līdz galdam”;
13. norāda, ka Covid-19 pandēmija saasina jau tā smago pārtikas nodrošinājuma problēmu Austrumāfrikā un Tuvajos Austrumos, ko ir radījusi siseņu invāzija, jo ierobežojumu dēļ kavējas siseņu apkarošanai paredzēto pesticīdu un aprīkojuma piegāde; uzsver, ka ir vairāk jāsadarbojas, lai palīdzētu Austrumāfrikas un Tuvo Austrumu valstīm pārvarēt ražas zudumus;
14. norāda, ka dažādi pasaules mēroga izaicinājumi, piemēram, strauja iedzīvotāju skaita palielināšanās, klimata pārmaiņas, ierobežotie dabas resursi un mainīgie patēriņa modeļi, neļauj mūsu pārtikas sistēmām sociāli un vidiski ilgtspējīgi garantēt pārtikas nodrošinājumu un pārtikas pieejamību visiem iedzīvotājiem;
15. uzsver, ka ir vajadzīgi pietiekami pasākumi, lai uzlabotu pašreizējo stāvokli Āfrikas valstīs, kurās strauji pieaug iedzīvotāju skaits un nav skaidrs, vai to lauksaimniecības nozares spēs nodrošināt pārtikas ražošanu un īstenot klimatadaptācijas pasākumus;
16. uzsver, ka zemes ierobežotā pieejamība, augsnes degradācija, ūdens trūkums un pārtikas ražošanas ierobežojumi būtiski traucē palielināt lauksaimniecības piegādi un ražību un ir saistīti ar jaunattīstības valstu sociālekonomisko un institucionālo nenoteiktību;
Nabadzība un sociālās problēmas
17. uzsver, ka ir sagaidāms, ka 2020. gadā pirmoreiz 20 gadu laikā būs pieaugusi globālā galējā nabadzība, jo īpaši bērnu vidū, ņemot vērā, ka konfliktu, sliktas pārvaldības un klimata pārmaiņu faktoriem ir pievienojusies arī Covid-19 pandēmija, kas īpaši smagi ietekmē sievietes un meitenes (sagaidāms, ka līdz 2021. gadam galējā nabadzībā dzīvos vēl 47 miljoni cilvēku), neoficiālos un migrējošos darba ņēmējus (kas veido ceturtdaļu no pasaules darbaspēka), tūrisma nozari un Latīņamerikas, Karību jūras reģiona un Āfrikas valstu ekonomiku; šīs ārkārtējās krīzes kontekstā uzsver to, cik svarīga ir vispārējā sociālā aizsardzība un sociālais dialogs; aicina Komisiju kopā ar partnervalstīm izstrādāt ekonomikas atveseļošanas, darbvietu radīšanas un sociālā nodrošinājuma sistēmu uzlabošanas stratēģijas, kas sekmē sociālās aizsardzības seguma piemērošanu arī lauku nozarēs strādājošajiem neoficiālajiem darba ņēmējiem;
18. uzsver, ka pandēmija vissmagāk skar visneaizsargātākos iedzīvotājus, jo īpaši nestabilā situācijā esošus bēgļus, iekšzemē pārvietotas personas un migrantus, kas piedzīvo trīs krīzes: veselības krīzi, sociālekonomisko krīzi un aizsardzības krīzi; uzsver, ka īpaši neaizsargāti ir bērni, kas pārvietojas, jo viņiem ir ierobežotas iespējas piekļūt pamatpakalpojumiem, tostarp WASH, un izglītības, veselības aprūpes un aprūpes pakalpojumiem, un līdz ar to tiek būtiski apdraudēta šo bērnu attīstība, nākotnes izredzes un veselība;
19. uzsver, ka Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma radītās sekas nesamērīgi skar nabadzīgākos un visnelabvēlīgākajā situācijā esošo, marginalizēto un neaizsargāto sociālo kategoriju iedzīvotājus, tostarp personas ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem, personas ar hroniskiem veselības traucējumiem, personas ar garīgās veselības problēmām un vecus cilvēkus, kuriem jau tā ir ierobežota piekļuve pamata higiēnas pakalpojumiem un attiecīgo veselības problēmu ārstēšanai vai tādas nav vispār un kuri pandēmijas dēļ ir kļuvuši vēl neaizsargātāki;
Bēgļi un pārvietotas personas
20. mudina Komisiju nodrošināt bēgļu, migrantu un iekšzemē pārvietotu personu īpašās vajadzības, ievērojot sabiedrības veselības tīklu pamatprincipu “nevienu neatstāt novārtā” un neliedzot priekšplāna humānas palīdzības sniedzējiem tieši kontaktēties ar personām, kurām paredzēta viņu palīdzība; ar bažām atgādina, ka bēgļi, migranti un iekšzemē pārvietotas personas šajā veselības krīzē ir vieni no neaizsargātākajiem iedzīvotājiem, jo viņiem bieži vien ir nedrošāki dzīves apstākļi un parasti ir sarežģītāk nekā vietējiem iedzīvotājiem piekļūt veselības pamatpakalpojumiem; uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt visiem skartajiem iedzīvotājiem vienlīdzīgu piekļuvi Covid-19 ārstēšanai un citiem veselības pakalpojumiem un drošības tīkla programmām neatkarīgi no valstspiederības, juridiskā statusa, izcelsmes, dzimuma, seksuālās orientācijas, dzimtes identitātes vai jebkuras citas pazīmes; uzsver, ka ir svarīgi palīdzēt bēgļiem un iekšzemē pārvietotām personām cīnīties ar pandēmijas nesamērīgo sociālekonomisko ietekmi un šajā nolūkā ne tikai ļaut šiem cilvēkiem būt drošībā, bet arī stiprināt iztikas līdzekļu atbalstu un ienākumu veidojošas darbības; uzsver, ka ar ES politiku būtu jācenšas atbalstīt viņu piekļuve nodarbinātībai, izglītībai un civilstāvokļa dokumentācijai; mudina ES un dalībvalstis radīt tādus apstākļus, lai bēgļu nometnēs dzīvojošajiem bērniem un jauniešiem būtu piekļuve izglītībai, tostarp attālinātas mācīšanās iespējām, jo īpaši pamatizglītības līmenī;
Veselības nozares stiprināšana
21. uzsver, ka Covid-19 uzliesmojums visā pasaulē ir saasinājis pastāvīgo zāļu trūkuma problēmu, radot smagas sekas jaunattīstības valstīs; uzsver, ka attīstības palīdzībai galvenokārt vajadzētu būt vērstai uz to, lai nodrošinātu horizontālu vispārējas veselības aprūpes sistēmas segumu, izmantojot holistisku un tiesībās balstītu pieeju, kas cita starpā paredz ņemt vērā veselības daudzdimensionālo raksturu (spēcīgu saikni ar dzimumu, pārtikas nodrošinājumu un uzturu, ūdeni un sanitāriju, izglītību un nabadzību); jo īpaši prasa pārskatīt ierosinātās vai jau esošās stratēģijas un partnerības, lai vairāk stiprinātu un atbalstītu partnervalstu sabiedrības veselības sistēmas, jo īpaši attiecībā uz gatavību pandēmijām un veselības sistēmu organizāciju un pārvaldību, tostarp universālas veselības aprūpes nodrošināšanu, vakcinācijām, veselības uzraudzību un informāciju (tostarp slimību uzraudzību), medicīnas darbinieku apmācību, pieņemšanu darbā un saglabāšanu, diagnostikas spējām un zāļu piegādi;
22. atgādina, ka veselības sistēmu stiprināšanā būtu jāņem vērā ne tikai Covid-19 pandēmijas epidemioloģiskās sekas partnervalstīs, bet arī tādi faktori kā nepieciešamība risināt nepilnvērtīga uztura problēmu, kas palielinājusies pārtikas piegādes ķēžu traucējumu dēļ, vai Covid-19 pandēmijas mazināšanas pasākumu psiholoģisko ietekmi;
23. atgādina Komisijai, ka tādas vispārzināmas ES partnerorganizācijas kā Pasaules fonds sniedz vērtīgu palīdzību, ātri iegādājoties un piegādājot Covid-19 individuālos aizsardzības līdzekļus, diagnostikas un ārstniecības līdzekļus, vienlaikus būtiski piedaloties veselības sistēmu veidošanā un nostiprināšanā un nodrošinot līdzekļu devējus;
24. uzsver, ka ir pēc iespējas ātrāk jāpanāk iekavētais ierastajās vakcinācijas programmās un jānodrošina, ka tiek atsākta pārējo veselības pamatpakalpojumu sniegšana; prasa paredzēt pienācīgu finansējumu tādām iniciatīvām kā Gavi — Vakcīnu alianse un Epidēmijgatavības inovāciju koalīcija; pauž bažas par ārējo un fragmentēto globālo vakcīnu pārvaldības sistēmu, kas ir veicinājusi nevis sadarbību, bet gan konkurenci par vakcīnām, diagnostikas un ārstniecības līdzekļiem; mudina ES un dalībvalstis uzņemties vadošo lomu, prasot pasaulē nodrošināt tādu vienlīdzīgu un cenas ziņā pieņemamu piekļuvi vakcīnām, kas balstītos uz globālās solidaritātes principu; aicina Komisiju nodrošināt, ka ES globālā atbildes reakcija uz Covid-19 pandēmiju neapdraud ES sniegto finansējumu citām svarīgām veselības programmām, piemēram, minimālo sākotnējo pakalpojumu kopumu seksuālās un reproduktīvās veselības jomā un programmām, kas vērstas uz sieviešu un grūtnieču veselību; mudina dalībvalstis un Komisiju arī turpmāk atbalstīt partnervalstis tādu pakalpojumu sniegšanā, kas attiecas uz seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītajām tiesībām, vienlaikus nodrošinot sabiedrības un veselības darbinieku drošību;
25. atgādina, ka ir svarīgi izmantot iepriekšējās veselības krīzēs, piemēram, Ebolas epidēmijā, gūtās galvenās atziņas; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi strādāt ar kopienu līderiem, lai izplatītu galvenos paziņojumus par sabiedrības veselību un mobilizētu sabiedrību; uzsver pilsoniskās sabiedrības organizāciju un valsts un starptautisko NVO nozīmīgo lomu veselības pakalpojumu sniegšanā nabadzīgākajām kopienām; atzīst, ka šīs organizācijas būs svarīgi partneri Covid-19 vakcīnu sadalē; aicina ES atbalstīt šo organizāciju spēju veidošanu;
26. uzsver veselības izglītības lomu pandēmijas uzliesmojumu novēršanā un seku mazināšanā un sagatavotībā turpmākām sabiedrības veselības ārkārtas situācijām; uzsver, ka sports palīdz risināt ilgstošās noslēdzes un skolu slēgšanas atstātās sekas uz fizisko un garīgo veselību;
27. mudina Komisiju un dalībvalstis apņemties padarīt pandēmijas vakcīnas un ārstniecības līdzekļus par globālu sabiedrisko labumu, kas ir pieejams visiem;
28. uzsver, ka Covid-19 reaģēšanas un atveseļošanas pasākumos ir jānodrošina veselības pamatpakalpojumu, tostarp uztura pakalpojumu, pastāvīga sniegšana; uzsver, ka primārās veselības aprūpes ietvaros būtu jāsniedz kvalitatīvi uztura pakalpojumi, tostarp visu nepilnvērtīga uztura veidu novēršana, novērtēšana, diagnostika un ārstēšana; atzīst kopienas veselības darbinieku priekšplāna lomu, kas ir jāatbalsta, tostarp paredzot apmācību;
29. uzsver, ka globālajos Covid-19 atbildes reakcijas pasākumos izšķirīgi svarīga loma ir bijusi pētniecībai un inovācijai, kas ir ļāvušas izstrādāt steidzami nepieciešamos ārstniecības līdzekļus, vakcīnas un diagnostikas līdzekļus; uzsver, ka, lai panāktu patiesi globālu ietekmi, pētniecības un inovācijas darbības ir jāvirza uz tādu rīku izstrādi, kurus var izmantot ar maziem resursiem; uzsver, ka līdzīgus centienus būtu jāveic, lai likvidētu esošās pētniecības un produktu nepilnības citu epidēmiju apkarošanā, jo īpaši attiecībā uz nabadzības izraisītām un novārtā atstātām slimībām, no kurām pasaulē cieš miljardiem cilvēku, bet kuras nepiedāvā īpašus tirgus stimulus privātā sektora ieguldījumiem, un lai izbeigtu atkarību no bagātākām valstīm tādu slimību pētniecībā, kas var tās tieši neskart; tādēļ aicina ES un tās dalībvalstis palielināt pētnieku transnacionālās sadarbības iespējas un mudināt partnervalstīs attīstīt cilvēku pētniecības potenciālu, īpaši koncentrējoties uz sievietēm;
30. atbalsta PVO nozīmīgo darbu un norāda uz tās svarīgo lomu kā Covid-19 atbildes pasākumus vadošajai un koordinējošai iestādei, vienlaikus atzīstot, ka pēc akūtās krīzes pārvarēšanas ir jāveic šīs organizācijas reforma, kas tostarp paredz arī Starptautisko veselības aizsardzības noteikumu reformu;
31. uzsver, ka steidzami jārīkojas, jāpalielina finansējums un jāuzlabo koordinācija attiecībā uz higiēnas ieradumu un prakses atbildes pasākumiem, kas ir vieni no svarīgākajiem aizsardzības pasākumiem, ar kuriem novērst, ierobežot un ārstēt Covid-19; uzsver, ka ir jābūt uzticamai tīra ūdens apgādei, lai saglabātu tīrību mājās, skolās un veselības aprūpes iestādēs, un akcentē, ka ir svarīgi piekļūt drošam dzeramajam ūdenim, sanitārijai un higiēnas infrastruktūrai, pakalpojumiem un precēm, jo tie ir svarīgi instrumenti noturības veidošanā pret turpmākiem slimības uzliesmojumiem; aicina ES un dalībvalstis būtiski palielināt finansējumu WASH Covid-19 atbildes pasākumu ietvaros un stiprināt globālo noturību pret turpmākajām krīzēm;
32. uzsver kopienas organizāciju un pilsoniskās sabiedrības organizāciju izšķirīgi svarīgo lomu veselības pakalpojumu sniegšanā vismarginalizētākajām un nepietiekami atbalstītajām kopienām; aicina Komisiju nodrošināt politisku, finansiālu un tehnisku atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas sniedz kopienā balstītus pakalpojumus, lai raudzītos, ka tiem, kas nevar doties uz veselības aprūpes klīnikām, ir piekļuve pielāgotiem un pienācīgiem pakalpojumiem;
33. uzsver, ka ir svarīgi pasaulē nodrošināt taisnīgāku vakcīnu sadali, lai varētu efektīvi apkarot Covid-19 un tā mutāciju izplatību; tāpat atgādina, ka Covid-19 medicīniskajiem līdzekļiem vajadzētu būt cenas ziņā pieņemamiem, drošiem, efektīviem, viegli izmantojamiem un universāli pieejamiem un ka tie būtu jāuzskata par globālu sabiedrisko labumu;
Cilvēktiesības, pārvaldība un demokrātija
34. pauž bažas par to, ka kopš Covid-19 krīzes sākumu daudzas valdības ir izmantojušas ārkārtas stāvokli, lai attaisnotu demokrātisku procesu un pilsoniskās sabiedrības telpas ierobežošanu, tostarp humānās palīdzības piekļuves ierobežošanu, un apspiestu minoritātes; jo īpaši nosoda žurnālistu, opozīcijas pārstāvju, veselības aprūpes darbinieku un citu personu cenzēšanu, arestēšanu un iebiedēšanu dēļ tā, ka viņi kritizē valdību, tostarp par krīzes pārvaldību; plašāk vērš uzmanību uz to, ka Covid-19 aizvien negatīvāk ietekmē visas cilvēktiesības, demokrātiju un tiesiskumu, un tāpēc aicina stiprināt palīdzību, politisko dialogu un atbalstu pilsoniskās sabiedrības un institūciju attīstībai visās šajās jomās, īpaši koncentrējoties uz cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem;
35. norāda, ka pētījumi visā pasaulē liecina par to, ka personas ar HIV, jo īpaši no konkrētām iedzīvotāju grupām un neaizsargātām grupām, joprojām saskaras ar stigmatizāciju un diskrimināciju; atgādina par UNAIDS secinājumiem, ka ar Covid-19 saistītas personas un grupas arī ir izjutušas negatīvus viedokļus un darbības; uzsver, ka joprojām tiek stigmatizēti, tostarp HIV un Covid-19 griezumā, neaizsargāti un marginalizēti iedzīvotāji, tādi kā nabadzībā dzīvojošas personas, bezpajumtnieki, bēgļi, migranti, seksa industrijā strādājošie, personas, kas lieto narkotikas, un lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas un interseksuāļi;
36. uzsver, ka pandēmijas un globālās recesijas kopējās sekas nopietni apdraudēs jaunattīstības valstu, jo īpaši vismazāk attīstīto valstu (VAM), spēju sasniegt IAM; atgādina ANO aicinājumu paredzēt Covid-19 krīzes paketi 2,5 triljonu ASV dolāru apmērā jaunattīstības valstīm, kurām Covid-19 krīze ir radījusi vēl nepieredzētu ekonomisko kaitējumu; aicina īstenot tālejošus politikas pasākumus, kas pamatojas uz Programmas 2030. gadam pamatprincipu “nevienu neatstāt novārtā”;
37. uzsver, ka ārkārtas stāvoklis nelabvēlīgi ietekmē cilvēktiesības un pamatbrīvības, līdz ar to tam vienmēr ir jābūt uz ierobežotu laiku, pienācīgi pamatotam ar demokrātiskām un tiesiskām procedūrām un samērīgam ar konkrēto ārkārtas gadījumu, kā arī atbilstīgam konstitucionālajai kārtībai un starptautiskajiem cilvēktiesību aktiem; stingri norāda, ka ārkārtas situācijas veselības jomā nekad nebūtu jāizmanto par iemeslu, lai ierobežotu tiesiskumu, demokrātijas institūcijas, demokrātisko pārskatatbildību vai tiesisko kontroli;
38. pauž bažas par vardarbīgajiem uzbrukumiem humānās palīdzības un medicīnas personālam un iestādēm, kā arī tādiem birokrātiskajiem šķēršļiem kā neskaidras un pastāvīgi mainītas piekļuves prasības vai ierobežojumi attiecībā uz personālu un transportlīdzekļu skaitu partnervalstīs; uzskata, ka ir svarīgi turpināt šo uzbrukumu un šķēršļu risināšanu gan diplomātiskajā, gan politiskajā līmenī;
39. aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt parlamentus, kas joprojām aktīvi piedalās valdības pieņemto Covid-19 pandēmijas ierobežošanas pasākumu pārbaudē un sabiedriskās veselības pasākumu ietekmes uz cilvēktiesībām novērtēšanā; uzsver, ka daudzu valstu veselības nozarēs ir izplatīta korupcija un ka ir jāstiprina pārskatatbildība un pārraudzība;
40. akcentē to, ka Covid-19 noslēdzes pasākumi ir radījuši īpaši smagas sekas un netiešu kaitējumu sievietēm, meitenēm un bērniem, jo īpaši ir pieaugusi ar dzimumu saistīta vardarbība, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošana, bērnu laulības, agrīnas un nevēlamas grūtniecības un ierobežota piekļuve veselības pakalpojumiem, tostarp SRHR pakalpojumiem, turklāt sievietes ir vairāk pakļautas Covid-19, jo pasaulē viņas nesamērīgi daudz vairāk strādā veselības aprūpes nozarē; norāda, ka daudzās partnervalstīs sievietes strādā tādās nozarēs, kurās pārsvarā ir nodarbinātas sievietes, piemēram, apģērbu ražošanas nozarē, kuras ir smagi ietekmējusi pandēmija; uzsver, ka ar NDICI – Globālā Eiropa ir jāstimulē sieviešu nodarbinātības iespējas pēc krīzes; aicina rīkoties, lai ar tādām konkrētām programmām kā iniciatīva “Spotlight” un Dzimumu līdztiesības rīcības plāns III un ar Eiropas atbalsta pārorientēšanu līdzsvarotu sievietēm uzlikto nesamērīgo aprūpes slogu un likvidētu jebkādus iespējamus šķēršļus viņu drošībai, veselībai, emancipācijai, ekonomiskajai neatkarībai, pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai un izglītībai; aicina pastiprināt centienus, lai labāk novērstu un risinātu vardarbību ģimenē; prasa sievietēm jēgpilni iesaistīties to lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē viņu veselību un darba dzīvi; uzsver, ka ir jāiekļauj dzimumperspektīva ES Covid-19 atbildes pasākumos, jāiestājas par iekļaujošām lēmumpieņemšanas struktūrām un dzimumaspekta analīzes nolūkos jāvāc pēc dzimuma un vecuma sadalīti dati;
41. atgādina, ka pandēmijas ekonomiskās un sociālās sekas nesamērīgi skar sievietes un tās var likvidēt gadu desmitiem ilgā laikā panākto progresu attiecībā uz dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm; lai risinātu šo problēmu un nodrošinātu noturīgu atveseļošanu, mudina ES un dalībvalstis uzlabot ārējo atbalstu darbībām, kas paredz pastiprināt sieviešu viedokļa paušanu un līdzdalību lēmumpieņemšanas procesos, uzlabot sieviešu izglītību un apmācību, likvidēt diskrimināciju piekļuvē kredītiem un ieviest tiesību aktus ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanas jomā;
Parāda apkalpošana un stabili budžeti
42. atzinīgi vērtē G20 paziņojumu par nabadzīgāko valstu parāda apkalpošanas maksājumu apturēšanu un pievienojas izteiktajam aicinājumam tāpat rīkoties arī privātajiem kreditoriem un valsts īpašumā esošām komercbankām; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt to, lai tiktu pilnībā īstenota G20 parāda apkalpošanas apturēšanas iniciatīva un G20 jaunā Kopējā parāda režīma sistēma ārpus DSSI; uzsver, ka jaunattīstības valstu ekonomiskās un sociālās krīzes mēroga dēļ ir vajadzīgi daudz pamatīgāki un iedarbīgāki pasākumi, un mudina Komisiju atbalstīt starptautiskos centienus šajā jomā; uzskata, ka no šīs apturēšanas ietaupītie procentu maksājumi būtu jāiegulda veselības nozarē, kura bieži vien jaunattīstības valstīs saņem ārkārtīgi nepietiekamu finansējumu; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis arī atbalstīt starptautiskā līmeņa iniciatīvas, kas ierosina elastīgus parāda samazināšanas mehānismus, kuri paredz izveidot ekvivalentus līdzekļus vietējā valūtā, lai atbalstītu ieguldījumus ar mērķi sasniegt IAM;
43. norāda, ka daudzām jaunattīstības valstīm bija ievērojami parādi jau pirms pandēmijas, kas liedza veikt pienācīgus ieguldījumus krīzes novēršanā, veselības sistēmās un sociālajā aizsardzībā; uzsver, ka ir svarīgi prioritārā kārtā risināt jautājumu par partnervalstu parāda atmaksājamību; aicina Komisiju uzņemties jaunas iniciatīvas, lai apkarotu nelikumīgu kapitāla plūsmu, nodokļu nemaksāšanu un krāpšanu nodokļu jomā un tādējādi uzlabotu jaunattīstības valstu nodokļu bāzi; šajā sakarībā mudina ES nodrošināt, ka tās nolīgumi par tirdzniecību, nodokļu dubulto uzlikšanu un ieguldījumiem atbilst mērķim par ĀKK valstu iekšējo resursu mobilizēšanu un rada taustāmus un ilgtspējīgus rezultātus attīstības jomā saskaņā ar Lisabonas līguma 208. pantā iestrādāto principu par politikas saskaņotību attīstībai; plašākā nozīmē aicina ANO līmenī izveidot globālu nodokļu struktūru, kas palīdzētu koordinēt nodokļu politiku; turklāt aicina budžeta atbalstu novirzīt vispārējiem pamatpakalpojumiem, jo īpaši piekļuvi veselības, ūdens un sanitārijas pamatpakalpojumiem, un noturībai;44. aicina Komisiju paredzēt lielāku atbalstu nestabilākajām valstīm, lai tās varētu apkarot Covid-19 pandēmiju un nodrošināt piekļuvi veselības aprūpei, vienlaikus neignorējot tādus pašreizējos izaicinājumus kā ārkārtēja nabadzība, drošības problēmas, piekļuve kvalitatīvai izglītībai un darbvietām, vienlīdzīgas iespējas un klimata pārmaiņas;
45. uzsver, ka mazāka naudas pārvedumu plūsma uz jaunattīstības valstīm pasliktinās to mājsaimniecību dzīves apstākļus, kas ir atkarīgas no šā ienākumu avota, lai samaksātu par tādām precēm un pakalpojumiem kā pārtika, veselības aprūpe un izglītība; tādēļ mudina ES un līdzekļu devēju kopienu rīkoties izlēmīgi, lai pildītu solījumu samazināt naudas pārvedumu komisiju tuvu nullei vai vismaz līdz 3 %, kā paredzēts 10. IAM;
Izglītība un digitalizācija
46. uzsver, ka Covid-19 pandēmijas dēļ vēl nepieredzēts skaits skolnieku mēnešiem ilgi nav varējuši iet uz skolu, kas ir būtiski iedragājis centienus izglītības jomā, jo īpaši attiecībā uz meiteņu, sieviešu un pārvietoto personu izglītību; mudina valdības pandēmijas apkarošanā slēgt skolas tikai galējas nepieciešamības gadījumā; atbalsta principu ārkārtas situācijās un citās humanitārās krīzēs turpināt un prioritarizēt ieguldījumus izglītībā; prasa saglabāt izglītību kā vienu no ES attīstības politikas izdevumu prioritātēm un pienācīgi ņemt vērā skolu sociālo un kultūras funkciju; šajā sakarībā mudina valdības prioritarizēt atbalstu vismarginalizētākajiem bērniem un viņu ģimenēm, jo ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība ir cieši saistīta ar priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu un sliktām sekmēm jau agrīnā bērnībā, kas, bērnam pieaugot, apdraud viņa nodarbinātības izredzes; uzsver, ka pandēmija vissmagāk ietekmē lielāko daļu riska grupā esošo bērnu, jo īpaši bērnus ar invaliditāti un bērnus, kas dzīvo konfliktu skartos apgabalos; iesaka ES atbalstīt UNICEF darbības un ES dalībvalstīm apmainīties ar pieejām, kuras izmantotas, lai turpinātu mācības pat krīzes situācijā, un prasa ES un tās dalībvalstīm savās starptautiskajās atbalsta programmās izmantot attālināto mācību (bezsaistes lietotnes, radio, televīzija, drukātie materiāli) un digitālo mācību sniegtās iespējas, lai neviens bērns nepaliktu bez izglītības; tādēļ atbalsta atvērtu, drošu un cenas ziņā pieņemamu piekļuvi internetam (tostarp mobilajiem datiem) un digitālo tehnoloģiju vienlīdzīgu pieejamību, izmantošanu un izveidi, lai mazinātu digitālo plaisu, tostarp digitālo plaisu starp dzimumiem un vecumiem, un iekļautu digitālās pārkārtošanās ziņā nelabvēlīgā situācijā esošas vai marginalizētas personas;
47. ņemot vērā kultūras patieso vērtību, aicina to uzskatīt par atsevišķu ceturto ilgtspējīgas attīstības pīlāru līdzās sociālajai, ekonomiskajai un vides dimensijai; aicina ES visos attīstības sadarbības līmeņos iekļaut kultūras ilgtspēju un sistemātiski iekļaut kultūras aspektu asociācijas nolīgumu sarunās un visā ārējo attiecību un ārpolitikas instrumentu kopumā;
48. uzsver mūžizglītības un pārkvalifikācijas nozīmi, arī ilgtermiņā pēc Covid-19 pandēmijas, jo tās kļūs ne tikai par ierastu praksi, bet arī par prasību strādājošiem iedzīvotājiem, ņemot vērā straujo tehnoloģiju attīstību;
49. norāda, ka ir jāatbalsta un jānovērtē skolotāji, kam ir ārkārtīgi svarīga loma izglītībā un aktīva pilsoniskuma veidošanā, kas ir vēlreiz apstiprinājies pandēmijas periodā; uzsver, ka ir jāiegulda līdzekļi skolotāju apmācībā, lai viņus aktīvi sagatavotu jaunajiem mācību modeļiem, piemēram, e-mācībām un jaukta tipa mācībām, kas ir priekšnoteikums, lai varētu nodrošināt mācību turpināšanu gadījumos, kad tās nevar notikt klātienē;
50. uzsver, ka neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem ir svarīga nozīme kultūras daudzveidības un starpkultūru spēju veicināšanā un ka šādi plašsaziņas līdzekļi ir jāstiprina kā uzticamas informācijas avots, jo īpaši krīzes un neskaidrību periodā;
51. vērš uzmanību uz to, ka pandēmija ir smagi skārusi kultūras un radošās nozares, tostarp pasaules mantojuma vietas, nemateriālo kultūras mantojumu un mantojuma tūrismu visā pasaulē, jo īpaši vismazāk attīstītākajās valstīs, kurās šīs nozares ir īpaši nestabilas; aicina ES un dalībvalstis attīstības sadarbībā paredzēt finansiālu palīdzību šīm nozarēm, izmantojot konkrētus fondus, kuriem noteiktas tematiskās un ģeogrāfiskajās prioritātes, un tehnisku palīdzību, tostarp digitālā atbalsta iniciatīvas, ar mērķi mazināt noslēdzes pasākumu negatīvo ietekmi, kā arī izmantot sinerģiju starp vietējām valdībām, kultūras organizācijām un NVO, no vienas puses, un ES delegācijām un kultūras iestāžu ārvalstu filiālēm, no otras puses;
52. atgādina, ka pēdējās desmitgades laikā ir stabili samazinājies izglītības jomai piešķirtais kopējās attīstības palīdzības īpatsvars; aicina dalībvalstis līdz 2024. gadam izglītības jomā ieguldīt 10 % oficiālās attīstības palīdzības un līdz 2030. gadam — 15 %, tostarp paredzot ieguldījumus digitālajā izglītībā, infrastruktūrā un savienojamībā, lai mazinātu digitālo plaisu, kas saasina sociālekonomiskās grūtības;
Noturība
53. uzsver, ka ir svarīgi palīdzēt partnervalstīm un dalīties ar tām paraugpraksē (tostarp veidot vietējo un reģionālo pārvalžu spējas) un palīdzēt vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un dalīties ar tām paraugpraksē attiecībā uz trūkumu apzināšanu un preventīvo un krīzes reaģēšanas mehānismu veidošanu, kā arī kritiskās infrastruktūras aizsardzību, lai tās varētu labāk risināt jebkāda veida turpmākos sistēmiskos satricinājumus; turklāt uzsver, ka, lai novērstu vai apkarotu zoonozes, ir svarīgi pieeju “Viena veselība” izmantot no centrālās valdības līmeņa līdz pat kopienas līmenim;54. pauž bažas, ka klimata pārmaiņu izraisītie ekstrēmie laikapstākļu notikumi pastiprinās Covid-19 krīzes radītās grūtības, kas ekonomiku, valstu darbību un humānās palīdzības sniegšanu pakļaus papildu spiedienam; tādēļ prasa atveseļošanas stratēģijā īstenot mērķus, kas paredzēti Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam un Parīzes nolīgumā par klimata pārmaiņām; turklāt uzskata, ka ar ekonomikas stimulēšanas pasākumiem būtu jāpaver ceļš uz oglekļneitrālu un klimatnoturīgu nākotni, un aicina atbalstīt dažādu augu šķirņu sēklu saglabāšanu saskaņā ar Starptautisko līgumu par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai, lai palīdzētu kopienām pēc klimata pārmaiņu radītām katastrofām atjaunot attiecīgās augu šķirnes;
55. uzskata, ka pandēmija sniedz iespēju “atjaunot uzlabojot” un ka ES humānās palīdzības un attīstības politikai būtu jāatbalsta šā mērķa īstenošana partnervalstīs; jo īpaši uzsver to, ka jaunattīstības valstis ir jāatbalsta attiecībā uz digitālās ekonomikas progresa izmantošanu tādās jomās kā veselība, izglītība un citi sabiedriski pakalpojumi; atzinīgi vērtē Digital4Development (D4D) platformas atklāšanu 2020. gada decembrī un mudina ES veikt turpmākus ieguldījumus partnervalstu digitalizācijas centienos, tostarp piesaistot privātā sektora ieguldījumus;
56. atgādina, ka noturību principā veido vispārējā sagatavotība un spēja pielāgoties jauniem apstākļiem; šajā sakarībā atgādina, ka kopienas, kas izmanto savus risinājumus, kuri ir pielāgoti to konkrētajai situācijai, ir vairāk iesaistītas atveseļošanas procesā un pēc tam kļūst stiprākas nekā iepriekš; uzsver, ka šīs krīzes pārvarēšana solidāri ar mūsu partneriem stiprinās un padarīs noturīgākas ES attiecības ar jaunattīstības valstīm;
57. atgādina, ka, ņemot vērā pandēmijas izraisīto vajadzību palielināšanos, privātā sektora ieguldījumiem var būt svarīga loma ekonomikas atveseļošanas veicināšanā un IAM sasniegšanā; aicina sīkāk izpētīt privātā sektora un apvienotā finansējuma lomu atveseļošanas un noturības centienos;
58. norāda, ka šīm pandēmijām bieži vien ir zoonotiska izcelsme; tādēļ uzsver, ka ir jāatbalsta izglītības programmas par medību un savvaļas dzīvnieku tirdzniecības bīstamību un nepieciešamību labāk aizsargāt un atjaunot ekosistēmas un dzīvotnes un jārisina rūpnieciskās lauksaimniecības radītās problēmas; prasa sniegt lielāku atbalstu partnervalstīm malumedniecības un savvaļas dzīvnieku nelikumīgas tirdzniecības novēršanā, jo īpaši nodrošinot, ka savvaļas augu un dzīvnieku aizsardzībā tiek iesaistītas vietējās kopienas; uzskata, ka vairāk ES finansējuma būtu jāpiešķir apsteidzošiem pētījumiem par cilvēka veselības, dzīvnieku veselības un ekosistēmu saikni, lai palielinātu gatavību reaģēt uz turpmākām veselības krīzēm, kas radušās zoonotiskas izcelsmes vīrusa mutāciju dēļ;
59. uzskata, ka noturība pret turpmākām sabiedrības veselības krīzēm arī ir jāveido, pamatojoties uz pētījumiem par slimībām, kas jaunattīstības valstīs regulāri izraisa nāvējošus uzliesmojumus; pauž nožēlu par to, ka pašlaik netiek pietiekami pētīta tādu vakcīnu izstrāde, kas varētu novērst saslimšanu ar tādām jaunattīstības valstīs izplatītām slimībām kā malārija vai Zikas vīrusslimība; aicina ES un dalībvalstis finansēt vairāk pētījumu ar mērķi izstrādāt vakcīnas, kas novērstu turpmākus šo slimību uzliesmojumus;
60. norāda, ka pat krīzes apstākļos absolūta prioritāte ir jāpiešķir pārtikas ražošanai un izplatīšanai; uzskata, ka ir jāsamazina atkarība no ārējiem pārtikas, augu, sēklu un mēslojuma piegādātājiem un jāpalielina vietēja un diversificēta lauksaimnieciskā ražošana; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES atbalstu agroekoloģijai, kas būtu vēl vairāk jāstiprina; aicina atbalstīt dalīšanos zināšanās par jaunu, vecu un izturīgāku agroekoloģisko šķirņu sēklām;
61. atgādina, ka jaunattīstības valstis tradicionāli ir neizturīgākas pret ārējiem satricinājumiem, ņemot vērā to šauro eksporta bāzi un ne pārāk diversificēto ekonomiku; tādēļ uzsver, ka viens no galvenajiem jaunattīstības valstu izaicinājumiem ir virzīties augšup globālās vērtības ķēdē, diversificējot ekonomiku, un pāriet no eksportorientēta ražošanas modeļa uz attīstības modeli, kas pamatojas uz vietējo un reģionālo tirgu; šajā nolūkā uzsver — lai palielinātu valsts vai reģionālo autonomiju būtisko preču un pakalpojumu ražošanā, ir ļoti svarīgi īstenot reģionālo ekonomisko sadarbību, vietējo rūpniecības politiku un veicināt ieguldījumus; pamatojoties uz iepriekš minēto, uzskata, ka ir būtiski izmantot finansējumu un uzņēmējdarbības praksi, lai veicinātu ilgtspējas standartu iestrādāšanu visā ieguldījumu ķēdē; atkārtoti norāda, ka obligātā prasība uzņēmumiem nodrošināt pienācīgu rūpību cilvēktiesību un vides jomā ir priekšnosacījumi, lai novērstu un mazinātu turpmākās krīzes un nodrošinātu ilgtspējīgas vērtību ķēdes;
62. uzsver, ka ieguldījumiem atveseļošanas pasākumos ir jābūt atbildīgiem, saskaņā ar CFS Brīvprātīgajām pamatnostādnēm par zemes, zvejniecību un mežu īpašuma atbildīgu pārvaldību valsts pārtikas nodrošinājuma kontekstā un tās principiem par atbildīgiem ieguldījumiem lauksaimniecībā un pārtikas sistēmās, ar tiem ir jāmazina klimata pārmaiņas un jāveicina visneaizsargātāko iedzīvotāju noturība;
63. aicina ES labāk integrēt bērna tiesības klimata pārmaiņu apkarošanā un tās pasākumos, ar kuriem tieši veicina noturību un gatavību katastrofām tādās sociālajās jomās kā izglītība, veselība, WASH, uzturs, sociālā aizsardzība un bērna aizsardzība;
Humānās palīdzības, attīstības un miera saikne
64. uzsver, ka nestabilām valstīm paredzēto NDICI – Globālā Eiropa programmu veidošanā prioritāte ir jāpiešķir humānās palīdzības, attīstības un miera saiknes īstenošanai; aicina Komisijas Eiropas Civilās aizsardzības un humānās palīdzības operāciju ģenerāldirektorātu (DG ECHO), Starptautisko partnerību ģenerāldirektorātu (DG INTPA) un Kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu ģenerāldirektorātu (DG NEAR) pēc iespējas īstenot vietējai situācijai un iespējām pielāgotas papildprogrammas, lai savstarpēji pastiprinātu dažādus šīs saiknes aspektus;
65. uzsver, ka Covid-19 krīzes atbildes pasākumu noteikšanā un īstenošanā ir jāstrādā kopā ar vietējām kopienām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām; uzsver Eiropas Solidaritātes korpusa nozīmi to uz vietas esošo pilsoniskās sabiedrības organizāciju atbalstīšanā, kas sniedz palīdzību grūtībās nonākušiem cilvēkiem;
66. aicina nodrošināt pilnvērtīgas iespējas vietējām kopienām un tās līdztekus vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tostarp baznīcām, ticības organizācijām un citiem vietējiem pārstāvjiem, iesaistīt humānas palīdzības un attīstības darbībās;
67. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomes priekšsēdētājam, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Āfrikas Savienības valstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram un Pasaules Veselības organizācijai.
INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
Pieņemšanas datums |
19.4.2021 |
|
|
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
16 2 8 |
||
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Anna-Michelle Asimakopoulou, Hildegard Bentele, Dominique Bilde, Catherine Chabaud, Antoni Comín i Oliveres, Ryszard Czarnecki, Gianna Gancia, Charles Goerens, Mónica Silvana González, Pierrette Herzberger-Fofana, György Hölvényi, Rasa Juknevičienė, Beata Kempa, Pierfrancesco Majorino, Erik Marquardt, Norbert Neuser, Janina Ochojska, Christian Sagartz, Marc Tarabella, Tomas Tobé, Miguel Urbán Crespo, Chrysoula Zacharopoulou, Bernhard Zimniok |
|||
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Barry Andrews, Caroline Roose, Patrizia Toia |
|||
ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA
16 |
+ |
PPE |
Anna-Michelle Asimakopoulou, Hildegard Bentele, György Hölvényi, Rasa Juknevičienė, Janina Ochojska, Christian Sagartz, Tomas Tobé |
S&D |
Mónica Silvana González, Pierfrancesco Majorino, Norbert Neuser, Marc Tarabella, Patrizia Toia |
RENEW |
Barry Andrews, Catherine Chabaud, Charles Goerens, Chrysoula Zacharopoulou |
2 |
- |
ID |
Dominique Bilde, Bernhard Zimniok |
8 |
0 |
Verts/ALE |
Pierrette Herzberger-Fofana, Erik Marquardt, Caroline Roose |
ECR |
Ryszard Czarnecki, Beata Kempa |
The Left |
Miguel Urbán Crespo |
N.I. |
Antoni Comín i Oliveres |
ID |
Gianna Gancia |
Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:
+ : par
- : pret
0 : atturas
- [1] OV C 355, 20.10.2017., 2. lpp.
- [2] Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0054.