Procedūra : 2020/2112(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A9-0239/2021

Iesniegtie teksti :

A9-0239/2021

Debates :

PV 05/10/2021 - 14
CRE 05/10/2021 - 14

Balsojumi :

PV 06/10/2021 - 12
PV 07/10/2021 - 2

Pieņemtie teksti :

P9_TA(2021)0413

<Date>{04/08/2021}4.8.2021</Date>
<NoDocSe>A9-0239/2021</NoDocSe>
PDF 267kWORD 79k

<TitreType>ZIŅOJUMS</TitreType>

<Titre>par Arktiku: iespējas, problēmas un drošības jautājumi</Titre>

<DocRef>(2020/2112(INI))</DocRef>


<Commission>{AFET}Ārlietu komiteja</Commission>

Referente: <Depute>Anna Fotyga</Depute>

GROZĪJUMI
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ
 ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Arktiku: iespējas, problēmas un drošības jautājumi

(2020/2112(INI))

Eiropas Parlaments,

 ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) V sadaļu, jo īpaši 21., 22., 34. un 36. pantu, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) piekto daļu,

 ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par Arktikas pārvaldību[1], 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par ilgtspējīgu ES politiku attiecībā uz Tālajiem Ziemeļiem[2], 2014. gada 12. marta rezolūciju par ES stratēģiju Arktikas reģionam[3], 2017. gada 16. marta rezolūciju par integrētu Eiropas Savienības politiku attiecībā uz Arktiku[4], 2018. gada 3. jūlija rezolūciju par klimata diplomātiju[5] un 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ārkārtas situāciju klimata un vides jomā[6],

 ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām (UNDRIP), ko 2007. gada 13. decembrī pieņēma ANO Ģenerālā asambleja,

 ņemot vērā 2018. gada 3. jūlija rezolūciju par pirmiedzīvotāju tiesību pārkāpumiem visā pasaulē, tostarp zemes piesavināšanos[7],

 ņemot vērā Komisijas 2008. gada 20. novembra paziņojumu “Eiropas Savienība un Arktikas reģions” (COM(2008)0763), 2012. gada 26. jūnija kopīgo paziņojumu “Eiropas Savienības politikas izstrāde saistībā ar Arktikas reģionu: kopš 2008. gada panāktais progress un turpmākie pasākumi” (JOIN(2012)0019) un 2008. gada 27. aprīļa kopīgo paziņojumu “Integrēta Eiropas Savienības politika attiecībā uz Arktiku” (JOIN(2016)0021),

 ņemot vērā attiecīgos ieteikumus, ko sniegusi Delegācija ziemeļvalstu sadarbībai un attiecībām ar Šveici un Norvēģiju, kā arī ES un Islandes apvienotajā parlamentārajā komitejā un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) apvienotajā parlamentārajā komitejā (DEEA),

 ņemot vērā 2021. gada janvāra sabiedriskās apspriešanas par ES Arktikas politiku rezultātu kopsavilkumu,

 ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra rezolūciju[8] un Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu par Eiropas zaļo kursu (COM(2019) 640),

 ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC),

 ņemot vērā Parīzē 2015. gada 12. decembrī UNFCCC Pušu konferences 21. sesijā pieņemto nolīgumu (Parīzes nolīgums),

 ņemot vērā Padomes 2009. gada 8. decembra secinājumus par Arktikas jautājumiem, 2014. gada 12. maija secinājumus par Eiropas Savienības politikas izstrādi saistībā ar Arktikas reģionu, 2016. gada 20. jūnija secinājumus par Arktiku, 2019. gada 21. novembra secinājumus “Ar kosmosu saistīti risinājumi ilgtspējīgai Arktikai” un 2019. gada 9. decembra secinājumus par ES Arktikas politiku,

 ņemot vērā Padomes 2017. gada 15. maija secinājumus par pirmiedzīvotāju tautām un 2016. gada 17. oktobra kopīgo dienestu darba dokumentu “Implementing EU External Policy on Indigenous Peoples” (ES ārējās politikas īstenošana attiecībā uz pirmiedzīvotāju tautām),

 ņemot vērā Komisijas 2008. gada 20. novembra paziņojumu par Eiropas Savienību un Arktikas reģionu (COM(2008)0763),

 ņemot vērā Ilulisatas deklarāciju, ko pieņēma piecas Ziemeļu Ledus okeāna piekrastes valstis (ASV, Krievija, Kanāda, Norvēģija un Dānija) un kas tika paziņota 2008. gada 28. maijā un atkārtoti apstiprināta 2018. gada maijā,

 ņemot vērā Baltijas jūras valstu padomes (BJVP) un Barenca jūras Eiroarktikas padomes (BEAC) izveidošanu,

  ņemot vērā Padomes 2014. gada 14. marta Lēmumu 2014/137/ES par attiecībām starp Eiropas Savienību, no vienas puses, un Grenlandi un Dānijas Karalisti, no otras puses,

 ņemot vērā 2016. gada jūnija ES globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju,

 ņemot vērā valstu stratēģijas attiecībā uz Arktiku, jo īpaši Arktikas valstu, proti, Dānijas Karalistes, Zviedrijas un Somijas, kā arī citu ES un EEZ dalībvalstu stratēģijas,

 ņemot vērā Eiropas Savienības Jūras drošības stratēģiju,

 ņemot vērā Kosmosa stratēģiju Eiropai, ko Komisija publicēja 2016. gada 26. oktobrī (COM(2016)0705),

 ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS), kas tika noslēgta 1982. gada 10. decembrī un ir spēkā kopš 1994. gada 16. novembra,

 ņemot vērā UNESCO 1972. gada 16. novembra Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību,

 ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām,

 ņemot vērā 2018. gada 3. oktobra Nolīgumu attiecībā uz neregulētas zvejniecības novēršanu atklātās jūras teritorijās Ziemeļu Ledus okeāna centrālajā daļā (CAOF nolīgums),

 ņemot vērā Konvenciju par jūras vides aizsardzību Atlantijas okeāna Ziemeļaustrumu daļā (OSPAR),

 ņemot vērā Starptautiskās jūrniecības organizācijas Starptautisko kodeksu kuģu darbībai polārajos ūdeņos (Polārais kodekss),

 ņemot vērā 1974. gada Starptautisko konvenciju par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras (SOLAS), 1973. gada Starptautisko konvenciju par kuģu izraisīta piesārņojuma novēršanu (MARPOL), kas grozīta ar 1978. gada protokolu un ar 1997. gada protokolu, 1978. gada Starptautisko konvenciju par jūrnieku sagatavošanas, sertificēšanas un sardzes pildīšanas standartiem (STCW), kas grozīta 1995. un 2010. gadā, 1972. gada Konvenciju par starptautiskiem kuģu sadursmju novēršanas noteikumiem (COLREGs), 1965. gada Konvenciju par starptautiskās jūras satiksmes atvieglošanu (FAL) un 1979. gada Starptautisko konvenciju par meklēšanu un glābšanu uz jūras (SAR);

 ņemot vērā 1920. gada 9. februāra Svalbāras līgumu (iepriekš — Līgums par Špicbergenas arhipelāgu),

 ņemot vērā 1996. gada 19. septembra Otavas deklarāciju par Arktikas Padomes izveidi,

 ņemot vērā paziņojumus, kas pieņemti Ziemeļu dimensijas parlamentārā foruma sanāksmēs 2019. gada novembrī Būdē (Norvēģija), 2017. gada novembrī Briselē, 2015. gada maijā Reikjavikā (Islande), 2013. gada novembrī Arhangeļskā (Krievija), 2011. gada februārī Trumsē (Norvēģija) un 2009. gada septembrī Briselē,

 ņemot vērā trīs juridiski saistošos nolīgumus, par kuriem sarunas norisinājās Arktikas Padomes aizgādībā, proti, 2011. gada nolīgumu par sadarbību aeronavigācijas jomā un meklēšanā un glābšanā uz jūras Arktikā, 2013. gada nolīgumu par sadarbību attiecībā uz sagatavotību un reaģēšanu uz naftas piesārņojumu jūrā Arktikā un 2017. gada nolīgumu par starptautiskās zinātniskās sadarbības Arktikas jautājumos pastiprināšanu,

 ņemot vērā paziņojumu, kas pieņemts 2021. gada 13. un 14. aprīlī notikušajā Arktikas reģiona valstu parlamenta deputātu pastāvīgās komitejas 14. konferencē,

 ņemot vērā Komisijas 2020. gada 3. septembra paziņojumu “Noturība kritiski svarīgo izejvielu jomā: ceļā uz drošāku un ilgtspējīgāku apgādātību” (COM(2020)0474),

 ņemot vērā ES Arktikas forumu, kas notika Ūmeo (Zviedrija) 2019. gadā,

 ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojumus, jo īpaši tās īpašo ziņojumu par okeānu un kriosfēru klimata pārmaiņu apstākļos un īpašo ziņojumu par globālo sasilšanu 1,5 °C apmērā,

 ņemot vērā 2017. gada 21. decembrī publicēto kopsavilkuma ziņojumu par apspriešanos ar Arktikas Ieinteresēto personu forumu, lai noteiktu svarīgākās prioritātes attiecībā uz investīcijām Arktikā un to, kā optimizēt turpmākās ES programmas reģiona finansēšanai,

 ņemot vērā Eiropas Politiskās stratēģijas centra 2019. gada jūlija stratēģisko piezīmi “Walking on Thin Ice: A Balanced Arctic Strategy for the EU” (Staigāt pa plānu ledu: līdzsvarota ES stratēģija Arktikas reģionam),

 ņemot vērā Ziemeļatlantijas līgumu, Varšavas samita paziņojumu, ko sniedza valstu un valdību vadītāji, kuri piedalījās Ziemeļatlantijas Padomes sanāksmē Varšavā 2016. gada 8. un 9. jūlijā, kā arī NATO ģenerālsekretāra ieceltās pārdomu grupas analīzi un ieteikumus “NATO 2030: United for a New Era” (NATO 2030: Vienoti jaunai ērai),

 ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

 ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0239/2021),

A. tā kā pēdējo gadu desmitu laikā Arktika ir bijusi reģions, kurā valda miers, nav saspīlējumu un norit konstruktīva starptautiska sadarbība starp astoņām Arktikas valstīm — Dāniju, Zviedriju, Somiju, Islandi, Norvēģiju, Krieviju, Kanādu un ASV; tā kā tāpēc Arktikas valstīm un starptautiskajai sabiedrībai vajadzētu to tādu saglabāt un arī turpmāk izrādīt politisko gribu sadarboties un strīdīgus jautājumus risināt saskaņā ar starptautiskajām tiesībām;

B. tā kā reģiona ģeopolitiskā nozīme pieaug un tāpēc, lai risinātu jautājumus saistībā ar Arktikas nākotni un globālajām problēmām, ar ko saskaras Arktikas reģions un kas attiecas ne tikai uz Arktikas piekrastes valstīm, ir nepieciešama daudzlīmeņu pārvaldība un jāīsteno reģionāla sadarbība un starptautiski risinājumi; tā kā pastāv tieša saikne starp Arktikas ģeopolitiku un drošību un Arktikas vides stāvokli, ko savukārt spēcīgi ietekmē sekas cilvēka rīcībai citās planētas daļās;

C. tā kā visaptverošais Arktikas pārvaldības modelis, kura pamatā ir starptautiskās tiesības, ir izrādījies efektīvs un stabils; tā kā ir pierādījies, ka sadarbība ir vislietderīgākais Arktikas valstu attiecību veids;

D. tā kā pašreizējais Arktikas pārvaldības satvars, kura centrā ir Arktikas Padome, pēdējo 25 gadu laikā ir būtiski veicinājis reģiona stabilitāti; tā kā Arktikas Padome ir galvenais Arktikas sadarbības forums un tās darba grupas kalpo par platformu pozitīvai un konstruktīvai starptautiskajai sadarbībai;

E. tā kā Arktikas Padomes darbam ir bijusi būtiska nozīme, nodrošinot miermīlīgu un konstruktīvu sadarbību starp Arktikas valstīm, kuras rezultātā tās ir noslēgušas vairākus saistošus nolīgumus; tā kā Arktikas reģionu līdz šim ir salīdzinoši maz ietekmējuši globālie ģeopolitiskie konflikti, taču tā militārais nozīmīgums un ģeopolitiskā stratēģiskā nozīme palielinās; tā kā Arktikas drošība un politika aizvien vairāk ir saistīta ar globāliem jautājumiem un norises ārpus Arktikas var ietekmēt Arktikas valstis un otrādi, tāpēc ir vēl jo svarīgāk novērst to, ka ģeopolitiskie saspīlējumi un konflikti citos reģionos papildus rada ietekmi uz Arktiku;

F. tā kā ES pilnībā atbalsta Arktikas Padomes apņemšanos veicināt Arktikas iedzīvotāju labklājību, reģiona ilgtspējīgu attīstību un Arktikas vides aizsardzību, cita starpā ekosistēmu veselību, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un atjaunošanu un dabas resursu aizsardzību un ilgtspējīgu pārvaldību;

G. tā kā ES ir izsenis iestājusies par ciešu sadarbību Arktikas reģionā un gadu desmitiem ir bijusi iesaistīta Arktikā, Ziemeļu dimensijas politikas satvarā sadarbojoties ar Krieviju, Norvēģiju un Islandi, piedaloties Baltijas jūras valstu padomes (BJVP) izveidē, īstenojot sadarbību Barenca Eiroarktiskajā reģionā, jo īpaši Barenca jūras Eiroarktikas padomes un Barenca jūras reģiona padomes satvarā, īstenojot stratēģiskās partnerības ar Kanādu un ASV un kā aktīva de facto novērotāja piedaloties Arktikas Padomē; tā kā ES Arktikas Eiropas daļas reģionālajā attīstībā un pārrobežu sadarbībā ir ieguldījusi vairāk nekā miljardu euro;

H. tā kā starptautiskā iesaiste un sadarbība Arktikas reģionā balstās uz starptautiskajām tiesībām; tā kā jo īpaši būtu no jauna jāapstiprina un jānostiprina ANO Jūras tiesību konvencija (UNCLOS) un Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) konvencijas, kas nodrošina satvaru starptautiskajai sadarbībai un rīcībai ar Ziemeļu ledus okeānu saistītos jautājumos; tā kā UNCLOS nosaka tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru jāveic visas darbības okeānos un jūrās, piekrastes valstīm piešķir ekonomiskās tiesības uz to ekskluzīvo ekonomikas zonu un kontinentālo šelfu, kā arī paredz, ka atklātā jūra nav pakļauta nevienas valsts suverenitātei; tā kā Arktikas piekrastes valstis Ilulisatas deklarācijā ir apstiprinājušas, ka, pārvaldot Ziemeļu ledus okeānu, tās ievēros starptautiskās tiesības, jo īpaši UNCLOS; tā kā SJO nosaka globālos regulatīvos standartus starptautiskās kuģniecības drošības, drošuma un vidiskā snieguma jomā;

I. tā kā Arktiku jo īpaši un aizvien vairāk ietekmē dramatiskās klimata pārmaiņu sekas un bioloģiskās daudzveidības degradācija, arī temperatūras paaugstināšanās, ledus stāvokļa izmaiņas, mežu ugunsgrēki, jūras līmeņa paaugstināšanās, meteoroloģisko apstākļu izmaiņas, invazīvas svešzemju sugas, ievērojams bioloģiskās daudzveidības zudums un mūžīgā sasaluma atkušana, kas ietekmē visu planētu, kā arī apdraud vietējo infrastruktūru; tā kā vietējās pielāgošanās stratēģijas un Arktikas ekosistēmas aizsardzību nevar īstenot neatkarīgi no globālās klimatrīcības satvara un šādas sadarbības pamatā ir Parīzes nolīguma īstenošana;

J. tā kā dažās Arktikas daļās ir pasaulē lielākā plastmasas piedrazojuma koncentrācija, kas jau ietekmē Arktikas dzīvnieku sugas un rada barošanās tīkla piesārņošanas risku, un galu galā ietekmēs cilvēkus;

K. tā kā satraucošo Arktikas ledus segas kušanas ātrumu ir izraisījušas klimata pārmaiņas un faktori, kuru galvenā izcelsme ir ārpus Arktikas; tā kā klimata pārmaiņas būtu jāuzskata par apdraudējuma pavairotājām, kas saasina pašreizējās tendences, spriedzi un nestabilitāti;

L. tā kā Arktikas ledus segas kušana un tās izraisītā jūras līmeņa paaugstināšanās varētu būtiski ietekmēt vidi, ekonomiku un cilvēku drošību pasaules mērogā; tā kā Grenlandes ledus segas kušana visā pasaulē varētu paaugstināt jūras līmeni par līdz pat 7,2 metriem, nogremdējot daudzus pasaules reģionus; tā kā dažas iedzīvotāju grupas jau saskaras ar ledus kušanas sekām un ir kļuvušas par klimata bēgļiem, radot migrācijas plūsmas no šīm vietām uz kaimiņvalstīm; tā kā Grenlandes kūstošais ledus izmaina arī bioloģisko daudzveidību;

M. tā kā no vairākiem apdraudējumiem, ko Arktikai rada cilvēku darbība, īpašas bažas rada mūžīgā sasaluma atkušana; tā kā mūžīgais sasalums sedz aptuveni 24 % no ziemeļu puslodes augsnes, jo īpaši lielus apgabalus Krievijas ziemeļu daļā; tā kā mūžīgais sasalums satur lielu daudzumu bīstamā metāna un CO2 un, tam atkūstot, atmosfērā nonāk siltumnīcefekta gāzes, kas veicina globālo sasilšanu; tā kā mūžīgā sasaluma atkušana var izmainīt ekosistēmas un neparedzami ietekmēt drošību;

N. tā kā, lai gan Arktikai risināmās problēmas galvenokārt ir izraisījušas globālās klimata pārmaiņas un darbības ārpus Arktikas reģiona, klimata pārmaiņu ietekme ir jo īpaši redzama Arktikā, jo Arktika sasilst trīs reizes ātrāk nekā vidējais pasaules rādītājs un Arktikas jūras ledus kūst nepieredzētā ātrumā, un jūras līmeņa paaugstināšanās atstāj negatīvas sekas uz sabiedrību, vidi un ekonomiku ne tikai pašā reģionā, bet arī visā pasaulē; tā kā šī ietekme izmaina reģiona ekosistēmu, ģeogrāfiju un ekonomiku, potenciāli atverot jaunus transporta maršrutus, veicinot tirdzniecību, radot iespējas piekļūt retiem dabas resursiem un intensificējot pētniecības darbības, zvejniecību un tūrismu; tā kā dažām no šīm pārmaiņām ir milzīgs potenciāls tehnoloģiski attīstītas, vidi saudzējošas un ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības ziņā; tā kā par Arktiku ietekmējošo problēmu risināšanu ir atbildīga visa pasaule, jo īpaši attiecībā uz klimata pārmaiņām; tā kā ES būtu jārisina šīs problēmas, gan uzņemoties pašai savas saistības, gan palīdzot citiem;

O. tā kā cilvēka izraisītas ekoloģiskās katastrofas Arktikā, jo īpaši saistībā ar naftas un citu Arktikas resursu iegūšanu, ir sarežģīti ierobežot un pārvaldīt un radītā kaitējuma novēršana var dārgi maksāt; tā kā 2020. gada maijā Sibīrijā notika Arktikā lielākā naftas noplūde, kad netālu no Krievijas pilsētas Noriļskas vairāk nekā 20 000 tonnu dīzeļdegvielas ieplūda apkārtējā augsnē un ūdensceļos, un joprojām tiek veikti attīrīšanas darbi;

P. tā kā pamatā ārēju klimata pārmaiņu ietekme Arktikā un ģeopolitiskās konkurences atjaunošanās reģionā ir faktori, kas apgrūtina ilgtspējīgu attīstību un tradicionālo iztikas avotu saglabāšanu Arktikas trauslajā vidē un var ietekmēt reģiona drošību un ilgtspējīgu ekonomisko attīstību;

Q. tā kā strauji pieaug reģiona ģeoekonomiskā nozīme, ņemot vērā aizvien lielāko interesi par tā bagātajiem un pārpilnajiem dabas resursiem, arī kritiski svarīgām izejvielām, jauniem jūras ceļiem un pārvadājumu pa jūru iespējām; tā kā Arktikas valstīm ir tiesības izmantot resursus, kas atrodas to teritorijā, taču arī pienākums to darīt atbildīgi; tā kā Arktikas resursu ieguve un izmantošana ietver ievērojamus riskus reģiona neaizsargātajām ekosistēmām un vietējiem iedzīvotājiem; tā kā ES un Apvienotā Karaliste 2019. gadā importēja lielu daļu no Arktikas valstu eksportētās enerģijas, metālu, minerālu un zivju;

R. tā kā ledus kušanas rezultātā atveras Ziemeļrietumu jūras koridors, Ziemeļu jūras ceļš un gaidāmais Transpolārais jūras ceļš; tā kā Arktikas reģiona dabas resursi lielākoties ir Arktikas valstu jurisdikcijā un īpašumtiesības uz šiem resursiem nav apšaubāmas; tā kā nepieciešamība izstrādāt un rast ilgtspējīgus risinājumus enerģijas ražošanai un transportam ir palielinājusi globālo pieprasījumu pēc retzemju elementiem, tādējādi pievēršot uzmanību lielākoties nepilnīgi izmantotajiem Arktikas dabas resursiem; tā kā Arktikas reģionā ir bagātīgas retzemju minerālu rezerves; tā kā patlaban 90 % no pasaules retzemju minerālu ieguves notiek Ķīnā;

S. tā kā galvenā atbildība par Arktikas ilgtspējīgu attīstību ir Arktikas valstīm, bet nav noliedzama būtiska ārējo faktoru ietekme un tāpēc starptautiskajai sabiedrībai ir pienākums darīt visu iespējamo, lai aizsargātu Arktikas reģionu un nodrošinātu tā stabilitāti un drošību;

T. tā kā Arktikā ap Polāro loku dzīvo vairāk nekā četri miljoni cilvēku, tai skaitā vairāk nekā 40 dažādas pirmiedzīvotāju tautas un vietējās kopienas, un pusmiljons ES pilsoņu; tā kā vienīgie atzītie ES pirmiedzīvotāji, proti, sāmi, dzīvo Somijas un Zviedrijas, kā arī Norvēģijas un Krievijas arktiskajos reģionos; tā kā pirmiedzīvotāju tautām un vietējām kopienām ir ļoti svarīga nozīme dabas resursu ilgtspējīgā apsaimniekošanā un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā; tā kā demogrāfija ir svarīga reģionālajai attīstībai;

U. tā kā šobrīd vairāk nekā jebkad iepriekš ir ļoti svarīgi sadarboties zinātniskās pētniecības jomā, lai pārvarētu stipras vides degradācijas un klimata pārmaiņu radītās problēmas;

V. tā kā ES ir piešķīrusi vairāk nekā 200 miljonu EUR Arktikas pētniecībai programmas “Apvārsnis 2020” satvarā;

W. tā kā ES ir apņēmusies strādāt, lai panāktu atvērtu un drošu globālo jūras vidi saskaņā ar ES globālo stratēģiju un ES Jūras drošības stratēģiju;

X. tā kā ES iesaiste Arktikā ir balstīta uz vēsturi, ģeogrāfiju, ekonomiku un pētniecību; tā kā būtu jāuzsver ilgtspējīgas attīstības, kohēzijas politikas un pārrobežu sadarbības nozīme ģeopolitisko saspīlējumu mazināšanā; tā kā ES kā globāls rīcībspēks ir konsekventi apliecinājusi savu apņemšanos panākt, ka Arktika ir miermīlīgs, uz sadarbību orientēts, ilgtspējīgs un pārticīgs reģions ar tīru vidi, un tiecas nodrošināt ilgtspējīgu nākotni Arktikas iedzīvotājiem; tā kā ES ir skaidri paudusi gatavību uzņemties vēl nozīmīgāku lomu;

Y. tā kā ES var dažādos veidos palīdzēt risināt potenciālās jaunās problēmas un novērst konfliktus Arktikā;

Z. tā kā ES joprojām gaida atbildi uz savu pieteikumu pilntiesīgas novērotājas statusa saņemšanai Arktikas Padomē, lai gan Arktikas padomes locekļi tā saņemšanu apstiprināja 2013. gadā; tā kā galīgais lēmums ir atlikts dažu Arktikas Padomes locekļu pretestības dēļ; tā kā Parlaments iepriekš ir apliecinājis atbalstu minētajam pieteikumam; tā kā ES aktīvi piedalās attiecīgo Arktikas Padomes grupu, darba grupu un ekspertu grupu darbā; tā kā daudzās un dažādās ES reģionālās kompetences, ekspertu zināšanas un pašreizējās iniciatīvas var izmantot par satvaru kopīgiem projektiem;

AA. tā kā Francija, Vācija, Nīderlande, Polija, Spānija un Itālija, kas ir novērotājas Arktikas Padomē, ir būtiski iesaistītas Arktikas jautājumos un izrāda lielu interesi par turpmāku dialogu un sadarbību ar Arktikas Padomi; tā kā Igaunija un Īrija ir iesniegušas pieteikumu, lai iegūtu novērotāju statusu Arktikas Padomē;

AB. tā kā Islande un Norvēģija kā iesaistītas un uzticamas partnervalstis ir ar EEZ un Šengenas nolīgumu saistītas ar ES;

AC. tā kā ilgu laiku ir izdevies salīdzinoši labi saglabāt Arktikas stabilitāti, taču to aizvien vairāk ietekmē pieaugošās starptautiskās intereses reģionā un drošības vides pārmaiņas, arī Krievijas Federācijas pakāpeniskā remilitarizācija; tā kā Krievijas Federācijas ekonomiskie un militārie ieguldījumi Arktikā tālu pārsniedz pārējo Arktikas valstu ieguldījumus; tā kā Krievijas Federācija ir izveidojusi jaunas militārās bāzes un modernizējusi vecās militārās bāzes ziemeļu reģionos un palielinājusi piekļuves ierobežošanas un teritorijas bloķēšanas spējas (A2/AD spējas), ierobežojot kuģošanas tiesības stratēģiskajā Ziemeļu jūras ceļā, par kuru tā nepatiesi apgalvo, ka tas ir iekšējs ūdensceļš; tā kā Krievija ir paaugstinājusi savas Ziemeļu flotes statusu uz kara apgabala līmeni un ir paplašinājusi dažādus bruņoto spēku sektorus, cita starpā tos aprīkojot ar jaunām zemūdenēm, ar kodoldzinējiem un tradicionāliem dzinējiem aprīkotiem ledlaužiem, kaujas gatavības radariem un raķešu sistēmām; tā kā Krievija ir pārskatījusi bastiona aizsardzības koncepciju, kuras mērķis ir aizsargāt tās stratēģiskās spējas no Barenca jūras līdz Beringa šaurumam; tā kā Krievija ir arī intensificējusi jūras un gaisa patruļas, zemūdeņu darbību un elektroniskās karadarbības taktiku un tā ir ļoti uztraucoša notikumu attīstība; tā kā šādu ģeopolitisko norišu dēļ Arktikā tiek rīkots aizvien vairāk mācību, izvēršanas operāciju un patruļu, kā arī pieaug ieguldījumi spēju veidošanā; tā kā teritorijas militarizācija ir pretrunā sadarbības garam, kas līdz šim ir bijis Arktikas valstu attiecību pamatā;

AD. tā kā Barenca jūras reģions ir bijis galvenais ballistisko un spārnoto raķešu sistēmu izmēģinājumu poligons, savukārt zona Novaja Zemļas austrumos ir bijusi galvenā kodolizmēģinājumu zona;

AE. tā kā Krievija ir pārkāpusi savu miermīlīgo kaimiņvalstu suverenitāti un teritoriālo integritāti, bloķējot navigācijas brīvību Azovas, Melnajā un Baltijas jūrā, ko nevar neņemt vērā, izvērtējot turpmākās iespējas saglabāt pašreizējo mierīgo līdzāspastāvēšanu Arktikā;

AF. tā kā lielas bažas rada Ķīnas tālejošie projekti un iniciatīvas; tā kā Ķīna 2018. gada janvārī nāca klajā ar savu pirmo balto grāmatu par Arktikas politiku un sāka ilgtermiņa centienus ar mērķi nostiprināt savu stāvokli Arktikā un kļūt par polāru lielvaru, pasludinot sevi par “Arktikas tuvumā esošu valsti”, un pastiprina Arktikā īstenoto sadarbību ar Krieviju; tā kā Ķīna ir izveidojusi tirdzniecībai paredzētu Polāro zīda ceļu, kas ved caur Arktikas reģionu un ir iniciatīvas “Viena josla, viens ceļš” paplašinājums, un ir rīkojusi reģionālas zinātniskās izpētes misijas, izveidojot Arktikā pētniecības centrus un izstrādājot 24 polāros novērošanas satelītus; tā kā Ķīna ir aktīva Arktikas Padomes locekle un ir iesaistījusies divpusējā sadarbībā ar atsevišķām Arktikas valstīm un citām ieinteresētajām personā, lai gūtu atbalstu savām iniciatīvām;

AG. tā kā lielākā daļa Arktikas jautājumos aktīvo personu ir aktualizējušas savas stratēģijas, ņemot vērā strauji mainīgo situāciju Arktikā un aizvien lielāko reģiona ekonomisko un ģeostratēģisko nozīmi,

Starptautiskā sadarbība kā drošas, stabilas, pārtikušas, piekļūstamas un miermīlīgas Arktikas pamats

1. atkārtoti apstiprina, ka Arktika ir stratēģiski un politiski nozīmīga Eiropas Savienībai kā Arktikas jautājumos ieinteresētai personai un globālam rīcībspēkam, un uzsver ES apņemšanos rīkoties atbildīgi, tiecoties ilgtermiņā panākt ilgtspējīgu un mierīgu reģiona attīstību pilnīgā sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai visas ieinteresētās personas, tai skaitā ES un tās dalībvalstis, rīkotos ar mērķi Arktikā uzturēt miermīlīgu un intensīvu starptautisko un reģionālo sadarbību, zinātnisko pētniecību, labklājību un nesaspīlētu gaisotni, kā arī reaģēt uz ļoti satraucošo klimata pārmaiņu ietekmi un sekām reģionā; uzskata, ka Arktikai ir izšķiroša nozīme planētas vides līdzsvara saglabāšanā, pauž gandarījumu par to, ka reģionā ir ilgstoši valdījis miers un auglīga sadarbība, un Arktikas Padomes 25. gadadienā pauž atzinību par to, ka tā ir bijusi galvenais Arktikas sadarbības forums, kas ir pierādījis spēju saglabāt konstruktīvu un pozitīvu sadarbības garu;

2. atbalsta to triju pīlāru pamatotību, uz kuriem balstās integrētā ES politika attiecībā uz Arktiku (proti, vērienīga reakcija uz klimata pārmaiņām un Arktikas vides saglabāšana, ilgtspējīgas attīstības veicināšana un starptautiskās sadarbības stiprināšana); uzsver to, cik svarīga ir līdzsvarota ES politika attiecībā uz Arktiku, un uzskata, ka ES ir sevišķi labas iespējas palīdzēt koordinēt un papildināt dalībvalstu Arktikas politiku, un tādēļ uzsver, ka ir vairāk jāsaskaņo ES iekšējā un ārējā politika attiecībā uz Arktikas jautājumiem; mudina ES savā nozaru politikā attiecīgos gadījumos iekļaut Arktikas dimensiju;

3. uzsver, ka svarīga loma Arktikas Padomē ir novērotājiem, kas guvuši lielu pieredzi un jau ilgu laiku īsteno zinātnisku un politisku sadarbību Arktikas reģionā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē pašreizējo dialogu starp novērotājiem un Arktikas Padomes prezidentvalsti; atbalsta ES pieteikumu kļūšanai par pilntiesīgu novērotāju Arktikas Padomē un mudina Arktikas Padomes locekļus sniegt pozitīvu atbildi uz ES pieprasījumu; tomēr uzsver, ka ES Arktikas Padomē jau tagad ir de facto novērotāja ar iespēju līdzdarboties un sniegt ieguldījumu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā citiem novērotājiem locekļiem;

4. uzsver, ka ES ir jāveicina pastiprināta Arktikas daudzpusēja pārvaldība, jāveicina resursu ilgtspējīga izmantošana un pilnīgā saskaņā ar reģiona iedzīvotājiem jāaizsargā un jāsaglabā Arktika; prasa ES arī turpmāk ar īpašām zināšanām un finansējumu atbalstīt Arktikas Padomi, vairāk iesaistoties Arktikas Padomes darba grupās un dažādajos projektos; uzskata, ka ziemeļu reģions būtu jāuzskata par daļu no ES ziemeļu kaimiņreģiona un vairāk jāiesaistās pašreizējos forumos; uzsver, ka Ziemeļu dimensija, piedāvājot sekmīgu nozaru sadarbības modeli, ir konstruktīvs forums pārrobežu sadarbībai, kurā ES sniedz Krievijas, Norvēģijas un Islandes, kā arī citu novērotāju ieguldījumam vienlīdzīgu ieguldījumu kopējās politikas veidošanā; atzinīgi vērtē turpmāko praktisko sadarbību daudzās un dažādās jomās; uzsver vietējo un valsts līmeņa valstisko un nevalstisko rīcībspēku sadarbību Barenca jūras Eiroarktikas padomē, kur ES ir pilntiesīga dalībniece, jautājumos, kas jo īpaši attiecas uz Barenca jūras reģionu; norāda, ka Barenca jūras Eiroarktikas padomei ir bijusi svarīga loma uzticēšanās un savstarpējas izpratnes veidošanā ziemeļos, vienlaikus stiprinot Arktikas valstu sadarbību; norāda, ka ES būtu jācenšas piedalīties arī citos politikas forumos, kas saistīti ar Arktikas attīstību;

5. atzinīgi vērtē to, ka pašreiz tiek aktualizēta ES Arktikas politika, kurai būtu jāatspoguļo ES intereses Arktikā un jārisina savstarpēji saistītās problēmas, ko rada aizvien lielāka starptautiskā uzmanība un klimata, vides, ģeopolitiskās un ģeoekonomiskās pārmaiņas reģionā; uzskata, ka šai politikā būtu jāiekļauj jauni dalībnieki, piemēram, Ķīna, un ka Arktikas drošības dimensijai būtu jāpievēršas ES kopējās ārpolitikas un drošības politikas satvarā; jo īpaši uzskata, ka tajā būtu jāiekļauj visaptveroša pieeja drošībai, kam jo īpaši būtu jāietver vides un veselības jēdzieni, kā arī jūras drošības jautājumi; norāda, ka šāda visaptveroša un aktualizēta politika, kuras pamatā ir visu dalībvalstu vienprātība, ļaus ES uzņemties efektīvu, aktīvu un vērienīgāku lomu reģionā, ņemot vērā neatliekamās problēmas saistībā ar klimata pārmaiņām un aizvien lielāko Arktikas ģeopolitisko nozīmi, kā arī kalpos ES iedzīvotāju, galvenokārt Arktikas iedzīvotāju, un jo īpaši pamatiedzīvotāju interesēm; uzsver, ka šādai politikai ir jāatspoguļo gan iekšējā, gan ārējā dimensija ES un Arktikas attiecībās un ka tai būtu jāietver ilgtspējīgas savienojamības aspekts, lai risinātu galvenās problēmas, ar kurām saskaras Arktikas iedzīvotāji, piemēram, kvalitatīvu interneta savienojumu nodrošināšana;

6. uzskata, ka jaunā ES Arktikas politika būtu jāizmanto plašāk kā iespēja uzlabot ES iedzīvotāju, akadēmisko aprindu un uzņēmumu informētību par Arktikas jautājumiem un iesaistīšanos to risināšanā; prasa izveidot vienotu Arktikas portālu, kas aptvertu visas Arktikas iniciatīvas un ES iestāžu darbības;

7. norāda, ka pieaug interese par Arktiku un tās resursiem; pauž dziļas bažas par klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi, jo īpaši par straujo ledus kušanu un resursu pārmērīgu izmantošanu, kas rada jaunus elementus un realitāti attiecībā uz noteiktiem ekonomiskās attīstības veidiem un vēl lielākus traucējumus Arktikas ekosistēmās, kuras kļūst aizvien trauslākas;

8. uzsver, ka visaptverošs pārvaldības modelis, kura pamatā ir starptautiskās tiesības, ir bijis izdevīgs visām Arktikas valstīm un reģionam kopumā un ir nodrošinājis reģionā paredzamību un stabilitāti; uzsver, ka pašreizējās reģionālās struktūras veicina uzticēšanos un sadarbību starp Arktikas valstīm; uzsver, ka Arktikas valstīm ir galvenā atbildība par jautājumu risināšanu savā teritorijā; tomēr norāda uz to, ka ārējiem spēkiem ir nozīmīga ietekme uz reģiona pašreizējiem un turpmākiem problēmjautājumiem; atkārtoti norāda, ka starptautiskās tiesības ir starptautiskās attiecības Arktikā reglamentējošā tiesiskā regulējuma stūrakmens, un uzsver UNCLOS nozīmi kā visu jūrniecības darbību pamatam un jo īpaši tās XV daļas nozīmi attiecībā uz jūras strīdu miermīlīgu atrisināšanu un dažādām strīdu izšķiršanas procedūrām Arktikas kontinentālā šelfa robežu noteikšanai un Arktikas iekšējo suverenitātes problēmu atrisināšanai saistībā ar teritoriālajām jūrām; atkārtoti aicina ES un dalībvalstis uzņemties stingrāku lomu starptautisko konvenciju efektīvā īstenošanā un aicina ASV ratificēt UNCLOS; turklāt uzsver to, cik svarīgas ir starptautiskās struktūras, kas izveidotas saskaņā ar UNCLOS, tai skaitā Kontinentālā šelfa robežu komisija (CLCS), Starptautiskā Jūras dzīļu pārvalde (ISA) un Starptautiskais Jūras tiesību tribunāls (ITLOS), kā arī tādas platformas kā Arktikas Padome, Arktikas reģiona parlamentāriešu konference, Barenca jūras Eiroarktikas padome, Ziemeļu dimensija un Apvienoto Nāciju Organizācija, un turpina atbalstīt stingru un aktīvu līdzdalību parlamentārajā sadarbībā Arktikas jautājumos;

9. atzīst Arktikas valstu suverenitātes statusu un suverēnās tiesības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; uzskata, ka ir ļoti svarīgi aizsargāt sasniegumus, ko devusi miermīlīga sadarbība trīsdesmit gadu garumā; uzsver, ka būtu pilnībā jāizmanto ES spēja rast risinājumus iespējamām drošības problēmām; uzsver, ka, ņemot vērā daudzos sarežģītos un savstarpēji saistītos jautājumus, kas attiecas uz Arktikas ekonomisko, vides un drošības attīstību, ir vajadzīgi globāli, reģionāli un vietēji forumi dialogam par reģiona drošības vajadzībām;

Klimata pārmaiņas Arktikā

10. pauž dziļas bažas par secinājumiem, kuri pausti IPCC īpašajā ziņojumā par okeānu un kriosfēru klimata pārmaiņu apstākļos un saskaņā ar kuriem globālās sasilšanas rezultātā pēdējos gadu desmitos plašā apmērā ir samazinājusies kriosfēra, vērojami ledus slāņu un ledāju masas zudumi, samazinājusies sniega sega un polāro jūru ledus apjoms un biezums, kā arī paaugstinājusies mūžīgā sasaluma temperatūra; pauž lielas bažas par sekām, ko sabiedrības veselības un drošības ziņā var radīt mūžīgā sasaluma atkušana, atsedzot gadsimtiem vai gadu tūkstošiem snaudušas baktērijas un vīrusus;

11. uzsver, ka Arktikā satraucošā ātrumā izzūd bioloģiskā daudzveidība, un pauž dziļas bažas par secinājumiem, kas pausti Starpvaldību zinātnes un politikas platformas bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu jomā (IPBES) globālajā novērtējuma ziņojumā par bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem; uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības zudumu ir izraisījušas ne tikai klimata pārmaiņas, bet arī izrakteņu ieguve okeānā, kas, kā norāda IPBES, visticamāk, paplašināsies arī Arktikas reģionā, kad tas atkusīs;

12. pauž bažas par ziņojumiem, kuros norādīts, ka atkūstošā mūžīgā sasaluma atbrīvotās baktērijas ne tikai atbrīvo klimatam kaitīgo oglekli, bet kopā ar vīrusiem var arī radīt nopietnu apdraudējumu dzīvnieku un cilvēku veselībai; norāda, ka klimata pārmaiņas un mūžīgā sasaluma atkušana negatīvi ietekmē spēju dzīvot un strādāt šajā reģionā, jo abi minētie faktori ir veicinājuši pašreizējās infrastruktūras, ceļu un ēku zudumu vai degradāciju, krasi palielinājuši rūpniecības un satiksmes negadījumu skaitu un apdraud kultūras un mantojuma vietas un pirmiedzīvotāju dzīvesveidu;

13. uzsver, ka ES būtu jāīsteno politika, kas nodrošina, ka pasākumos vides jautājumu risināšanai tiek ņemtas vērā Arktikas reģiona iedzīvotāju, tai skaitā pirmiedzīvotāju, intereses aizsargāt un attīstīt reģionu;

14. mudina ES uzņemties vadošo lomu, lai Arktikai izstrādātu vērienīgu klimatrīcības plānu, risinot jautājumu par globālo siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu un pielāgošanos klimata pārmaiņām, vienlaikus atbalstot inovatīvus risinājumus, kas attiecas uz Arktiku;

Ģeopolitiskie notikumi Arktikā

15. atzinīgi vērtē to, ka Arktikas stabilitāti ilgu laiku salīdzinoši nav ietekmējuši konflikti citos pasaules apgabalos, un uzsver, ka ir svarīgi nepieļaut, ka ģeopolitiskās norises citos reģionos papildus rada ietekmi uz Arktiku; tomēr norāda, ka pēdējos gados Arktikā ir būtiski mainījusies situācija drošības un militārajā jomā, un atzīst reģiona stratēģisko nozīmību; norāda, ka drošai, stabilai, ilgtspējīgai, miermīlīgai un pārtikušai Arktikai ir izšķiroša nozīme plašākā Eiropas drošības aspektā un tās stratēģiskajā situācijā; turklāt uzsver, ka militārajai darbībai reģionā ir jābūt paredzamai un pārredzamai un tās īstenošanai jāveicina drošība un stabilitāte, jo pastiprināta militarizācija apvienojumā ar ģeopolitisko attiecību pasliktināšanos pasaulē var izraisīt incidentus un radīt drošības riskus; tādēļ aicina pastiprināt reģionālo dialogu, pārrobežu sadarbību un savaldību militārajā jomā un mudina īstenot sarunu procesu un uzticības veicināšanas pasākumus, lai sasniegtu ilgtermiņa mērķi — samazināt militāro aprīkojumu reģionā;

16. norāda, ka Krievijas Federācija atrodas īpašā ģeopolitiskā situācijā, jo tās teritoriālie ūdeņi un ekonomiskās zonas ir daudz lielāki nekā visām pārējām Arktikas valstīm; šajā saistībā uzsver, ka Krievijas īpašās ģeogrāfiskās iezīmes ne tikai padara to par obligātu sarunu partneri, bet arī uzliek tai lielu atbildību;

17. norāda, ka Arktikas reģionam ir nozīmīga vieta visu reģionā iesaistīto dalībnieku militārajās stratēģijās, un mudina tos īstenot savu Arktikas politiku, pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības; pauž nopietnas bažas par to, ka Krievija pakāpeniski pastiprina militāros spēkus — visplašākajā apmērā no visām Arktikas valstīm, arī attīstot A2/AD spējas un reaktivējot un atjauninot jūrā bāzētos kodolieročus un ledlaužu (no kuriem dažus Krievija plāno aprīkot ar spārnotajām raķetēm un elektroniskās karadarbības sistēmām) floti; uzskata, ka šādas darbības neattaisno militārā situācija uz vietas un ka tās ievērojami pārsniedz leģitīmos aizsardzības mērķus, tādējādi atspoguļojot Krievijas vēlmi panākt stratēģisku militāru pārākumu reģionā, kas radītu nestabilitāti un palielinātu konfrontācijas risku, un būtu atkāpe no 1987. gada Murmanskas iniciatīvas, kuras mērķis bija pārveidot Arktiku par starptautisku miera zonu; mudina valstis, kas atrodas pie polārā loka, neveidot militārus priekšposteņus vai zinātniskās stacijas, ko aizsargā militārie spēki;

18. pauž nožēlu par to, ka Krievija tā vietā, lai uzsvērtu sadarbīgas iesaistes priekšrocības, ir pieņēmusi daudz konkurējošāku, pat konfrontējošu skatījumu uz Arktiku, uzskatot Arktiku par militārās, teritoriālās un ekonomiskās ekspansijas sfēru un par arēnu, kurā īstenot savus lielvaras mērķus;

19. aicina visas Arktikas valstis iesaistīties konstruktīvā un savstarpēji izdevīgā dialogā par visiem jautājumiem — no vides aizsardzības līdz ekonomiskajai attīstībai un militārajām operācijām; uzskata, ka ES un Krievijai ir būtiskas kopīgas intereses vairākās jomās, kas saistītas ar Arktiku, arī jūras drošības jomā un pārrobežu sadarbībā vides jautājumos; tomēr uzsver, ka konstruktīvai sadarbībai būtu jāatbilst selektīvas iesaistes principam, arī klimata un vides jomās, nebūtu jāapdraud to sankciju un ierobežojošo pasākumu mērķi, kas pieņemti, reaģējot uz Krievijas valdības darbībām citās pasaules daļās, un būtu jāsaskan ar ES stratēģiju attiecībā uz Krievijas Federāciju; norāda, ka Arktikas Padome būtu jāuzskata par platformu, kas palīdz uzturēt un turpināt atklātu dialogu ar Krieviju jautājumos, kas ir svarīgi arī ES;

20. uzskata — tas, ka Ķīna ir iekļāvusi Arktiku savās ekonomikas attīstības programmās, tiecoties savā iniciatīvā “Viena josla, viens ceļš” integrēt Arktikas Ziemeļu jūras ceļu (kā “Polāro zīda ceļu”), ES ir cieši jāuzrauga un jāņem vērā tās aktualizētajā Arktikas politikā, jo tas liek apšaubīt pieņēmumu, ka pret Arktiku varētu attiekties kā pret autonomu reģionu, ko neskar globālā ģeopolitika; šajā sakarībā norāda uz Ķīnas ieguldījumiem pētniecībā, jaunos ledlaužos un stratēģiskās infrastruktūras projektos Arktikā, kas liek atcerēties to, kā šī valsts darbojas citās pasaules daļās, un atgādina, ka ES būtu jācenšas nezaudēt svarīgas pozīcijas salīdzinājumā ar trešām valstīm šajā jomā; pauž bažas par Ķīnas mēģinājumiem veikt ieguldījumus Ziemeļu jūras ceļa jūras ostās un iegūt izrakteņu ieguves tiesības, cita starpā, lai panāktu savu klātbūtni Arktikā, un mudina Arktikas valstis rūpīgi pārbaudīt ārvalstu ieguldījumus savos objektos un stratēģiski svarīgā infrastruktūrā;

Kuģošanas brīvības aizsardzība

21. atzinīgi vērtē SJO Starptautiskā kodeksa kuģu ekspluatēšanai polārajos ūdeņos (Polārais kodekss) pieņemšanu un stāšanos spēkā 2017. gada 1. janvārī;

22. prasa izvērtēt SJO Polārā kodeksa īstenošanu, kā arī no SOLAS un MARPOL konvencijām izrietošo standartu un saistību īstenošanu, lai noskaidrotu, vai struktūras, kas darbojas Arktikā, tās pilnībā īsteno, un apzinātu nepilnības un trūkumus, kas turpmāk jānovērš; mudina visas Arktikas piekrastes valstis ātri veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai pilnībā īstenotu Polāro kodeksu; mudina kuģus, uz kuriem neattiecas SOLAS, brīvprātīgi īstenot minētos drošības pasākumus un ievērot citus pasākumus un norādījumus attiecībā uz drošu un videi nekaitīgu kuģošanu un darbību Arktikā;

23. aicina Komisiju un dalībvalstis ieņemt nozīmīgāku lomu, lai veicinātu tādu starptautisko konvenciju efektīvu īstenošanu kā Parīzes nolīgums, Minamatas konvencija, Konvencija par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos, Gēteborgas protokols, Stokholmas konvencija, Polārais kodekss, Orhūsas konvencija un Konvencija par bioloģisko daudzveidību;

24. mudina uzņemties kopīgu atbildību par dzīvības aizsardzību uz jūras un polārās vides ilgtspēju, jo nākamajos gados pieaugs polārās kuģošanas apjoms un tās raksturs kļūs daudzveidīgāks; šajā sakarībā papildus Polārajam kodeksam atzinīgi vērtē kuģošanas maršrutēšanas pasākumus, kuru mērķis ir samazināt negadījumu risku, kā arī aizliegtās zonas, kuru uzdevums ir uzlabot navigācijas drošību un aizsargāt trauslo un unikālo vidi; uzsver lomu, ko pilda ES un tās dalībvalstis, palīdzot novērst un atrisināt konfliktus Arktikā, palīdzot izveidot civilās drošības mehānismus un uzlabojot krīzes pārvarēšanas spējas un meklēšanas un glābšanas infrastruktūru; uzsver, ka ES, izmantojot savas kuģošanas un navigācijas spējas un izpratni, var nodrošināt ekspertzināšanas jūras drošības un drošuma jomā; atzīst, ka meklēšanas un glābšanas operāciju jomā jau pastāv būtiska pārrobežu sadarbība; mudina ES palielināt savu ieguldījumu Arktikas Padomē, Arktikas Krasta apsardzes forumā un Barenca jūras Eiroarktikas padomē ārkārtas situāciju novēršanas, sagatavotības un katastrofas situāciju reaģēšanas jomā; ar bažām tomēr norāda uz strauji augošo jūras satiksmi un enerģijas ieguvi Ziemeļu jūras ceļa maršrutā, kas ir kļuvis par ģeopolitisko saspīlējumu un vides problēmu avotu; norāda, ka pieaug ekonomiskā ieinteresētība — jo īpaši Krievijas un Ķīnas gadījumā — attīstīt Ziemeļu jūras ceļu kā līdzekli ekonomiskās izaugsmes veicināšanai un kā globāli konkurētspējīgu valsts transporta tīklu; norāda uz liela mēroga enerģētikas projektu izstrādāšanu, piemēram, pašreizējo Krievijas un Ķīnas sadarbību projektā “Yamal LNG” un projektā “Arctic LNG 2”, un pauž bažas, ka šādi projekti ievērojami palielinās pārvadājumu apjomu pa Ziemeļu jūras ceļu un radīs būtisku spiedienu uz jau tā apdraudēto Arktikas ekosistēmu;

25. atzīst Krievijas lielās skaitliskās priekšrocības un Ķīnas ledlaužu programmu izstrādi un mudina dalībvalstis un citas partnervalstis veidot pašām savas spējas šajā saistībā; uzskata, ka ES būtu jāveicina tas, lai tiktu būvēts un ekspluatēts vairāk ledlaužu un ledus klases kuģu, kas kuģotu ar ES karogu;

26. uzsver, ka Arktikas reģionā ir jāpastiprina jūras uzraudzība un informācijas apmaiņa; atbalsta papildu ieguldījumus kosmosa uzraudzībā un navigācijā, izmantojot Copernicus un Galileo satelītu tīklus, kā arī in situ informāciju no Jūras novērojumu un datu tīkla (EMODnet), lai uzlabotu reaģēšanu ārkārtas situācijās, navigācijas drošību un zināšanas par klimata pārmaiņām; norāda, ka aizvien intensīvākā cilvēku darbība reģionā, arī tūrisma paplašināšanās, rada nopietnas bažas par cilvēku drošību, jo īpaši, ņemot vērā skarbos klimatiskos apstākļus un ierobežotās meklēšanas un glābšanas spējas; uzskata — lai reģionā nodrošinātu pienācīgu civilo aizsardzību, būtiska nozīme ir starptautiskajai sadarbībai, kā arī militārā, valsts un nevalstiskā sektora ciešai partnerībai; uzsver, ka ir jāveicina paraugprakse meklēšanas un glābšanas jomā, šādas paraugprakses apmaiņa un, rīkojot kopīgas mācības, meklēšanas un glābšanas vienību sadarbspēja; iesaka dalībvalstīm apsvērt iespēju izveidot jaunus pastāvīgās strukturētās sadarbības projektus — piemēram, uz meklēšanu un glābšanu vai vides pasākumiem vērstus projektus — ar mērķi stiprināt kopējās drošības un aizsardzības politikas spējas Arktikā; mudina ES un dalībvalstis rīkot mācības, kurās tiktu simulēta civilās aizsardzības mehānisma plaša īstenošana Arktikā;

27. uzstāj, ka ir ļoti svarīgi, lai Arktikā tiktu pilnībā ievērotas ārvalstu kuģu tiesības, kas paredzētas UNCLOS, jo īpaši tās 17.–21. pantā un 37.–41. pantā, arī tiesības uz miermīlīgu caurbraukšanu, tiesības uz tranzīta šķērsošanu un kuģošanas brīvība; nosoda Krievijas darbības, ar kurām tiek ierobežotas tiesības kuģot pa Ziemeļu jūras ceļiem, nosakot, ka tie ir iekšējie ūdeņi, kas ir tās pilnīgā suverēnā kontrolē, radot regulatīvus un administratīvus šķēršļus ārvalstu kuģu navigācijai šajā maršrutā un nosakot prasību saņemt Krievijas atļauju iebraukt tās ekskluzīvajā ekonomikas zonā un teritoriālajās jūrās un šķērsot tās tranzītā, kā arī nenosakot skaidru atbrīvojumu kuģiem, kam ir suverēna imunitāte; uzsver, ka visiem pasākumiem, kas ierobežo kuģošanas brīvību, būtu jāatbilst UNCLOS un starptautiskajām paražu tiesībām; aicina Krievijas Federāciju ievērot UNCLOS kodificētos noteikumus un pildīt saistības, ko tā uzņēmusies, pievienojoties ANO Pušu ģenerālās asamblejas ikgadējam aicinājumam nodrošināt, ka dalībvalstu jūras prasības atbilst UNCLOS;

28. uzsver, ka ziemeļu transporta ceļu attīstībai vajadzētu būt ilgtspējīgai un veicināt zaļāku pārkārtošanos; norāda, ka jauni ziemeļu dzelzceļa savienojumi, konkrētāk, stimulētu Ziemeļvalstu un Baltijas valstu ekonomiku un uzlabotu piekļuvi tirgum ziemeļu–dienvidu dimensijā; tādēļ aicina Komisiju saistībā ar Ziemeļu dimensijas partnerību transporta un loģistikas jomā risināt ziemeļu transporta jautājumus un apzināt iespējas; uzsver, ka Ziemeļu dimensijas reģionā ir vajadzīgi labāki savienojumi, lai, reaģējot uz globālās attīstības tendencēm, mazinātu nošķirtību un nodrošinātu savienotību;

Ilgtspējīga attīstība un stratēģisko resursu izmantošana

29. uzsver to, cik svarīga ir Arktika ES energoapgādes drošībai, stingri uzstāj uz ilgtspējīgu, zinātniski pamatotu energoresursu izmantošanu Arktikā un uzsver, ka ir vajadzīga pastiprināta politika attiecībā uz ES ražotajiem atjaunojamajiem energoresursiem un energoefektivitāti, kas ievērojami samazinātu Savienības atkarību no ārējiem avotiem un tādējādi uzlabotu tās pozīciju drošības ziņā; uzsver, ka ir jācīnās pret klimata pārmaiņām, ievērojot Parīzes nolīguma mērķus;

30. norāda, ka klimata pārmaiņu un no tām izrietošās ledus apjoma samazināšanās rezultātā ir palielinājusies milzīgo ogļūdeņraža resursu pieejamība Arktikas reģionā, izmainot reģiona ģeostratēģisko nozīmību, un tas varētu ietekmēt starptautisko stabilitāti; aicina reģiona valstis arī turpmāk jebkādus pašreizējus vai turpmākus konfliktus saistībā ar piekļuvi Arktikas dabas resursiem risināt, izmantojot konstruktīvu dialogu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, proti, UNCLOS, un atbilstoši 2008. gada Ilulisatas deklarācijai;

31. atzīst, ka naftas un gāzes ieguve Arktikā ir apdraudējums videi; uzsver, ka Arktikas ekonomiskajā attīstībā, jo īpaši Arktikas dabas resursu ieguvē un izmantošanā, būtu jāievēro starptautiskās tiesības, kā arī attiecīgās starptautiskās konvencijas un noteikumi, un jāievēro piesardzības ziņā visstingrākie vides standarti, un prasa izstrādāt stingras prasības attiecībā uz jaunu ogļūdeņraža rezervju ieguvi un izmantošanu reģionā; šajā sakarībā pauž bažas par mēģinājumiem, jo īpaši no Krievijas, kā arī citu valstu privāto uzņēmumu puses, īstenot tālejošus un sevišķi ietekmīgus ieguves projektus, kuru ietekme uz vidi nav pienācīgi novērtēta; tāpēc mudina visas Arktikas valstis attiecībā uz visiem ieguves projektiem nodrošināt ex ante ietekmes uz vidi novērtējumu un uzsver, ka ir svarīgi ievērot regulatīvos standartus;

32. uzsver, ka vides aizsardzībai un cilvēka radītā piesārņojuma pārvaldībai vajadzētu būt svarīgam Arktikas mērķim; mudina neizmantot Arktikas resursus, ja ir zinātniski pierādīts, ka tas Arktikas un citām ekosistēmām nodara neatgriezenisku kaitējumu;

33. atzinīgi vērtē Arktikas Padomes darbu Arktikas piesārņojuma mazināšanā un aicina ES aktīvi iesaistīties un sniegt atbalstu šajā saistībā;

34. pauž lielas bažas par uzņēmuma “Norilsk Nickel” nesen izraisīto vides katastrofu, kuras rezultātā ne tikai notika vēsturiski lielākā naftas noplūde polārajā Arktikā, bet arī tundrā tika iesūknēts toksisks notekūdens no nostādināšanas baseina, kā arī par citiem noplūdes gadījumiem, kas notiek regulāri un tomēr netiek iekļauti oficiālajā statistikā; atzinīgi vērtē tiesas lēmumus uzlikt naudas sodu par katastrofu atbildīgajam uzņēmumam, taču vienlaikus pauž bažas par to, ka žurnālistiem un ekspertiem ir liegta piekļuve avārijas vietām, un aicina Krievijas iestādes izstrādāt pārredzamas un efektīvas procedūras ziņošanai par šādām vides katastrofām un to izsekošanai; pauž nožēlu par to, ka šādi negadījumi bieži notiek pirmiedzīvotāju apdzīvotajās teritorijās un tā rezultātā viņi zaudē spēju turpināt savu tradicionālo dzīvesveidu; prasa Eiropas Savienībai atbalstīt vides tiesību aizstāvjus un žurnālistus, kas izmeklē šādus gadījumus, un izmantot savus resursus, piemēram, Copernicus, lai izsekotu šādu piesārņojumu Arktikā, un rūpīgi izvērtēt ekoloģiskās un humānās sekas, ko rada tikai uz peļņu vērsta ieguve; mudina sadarboties ar Arktikas valstīm, lai izstrādātu ātrās reaģēšanas sistēmas vides katastrofu, jo īpaši naftas noplūžu, pārvaldībai reāllaikā;

35. pauž nožēlu par to, ka Krievijas uzņēmumi turpina līdz minimumam samazināt ieguldījumus vides aizsardzībā un ražotnēs, lai iespējami īsākā laikā gūtu maksimālu peļņu, un tā rezultātā atmosfērā pastāvīgi izplūst toksiskas vielas, postoši ietekmējot ne vien vidi, bet arī lielāko daļu Arktikas pilsētu, piemēram, Noriļsku, kuras kļuvušas par vienām no pasaulē visvairāk piesārņotajām pilsētām;

36. uzskata, ka Arktikai būtu jāieņem nozīmīga loma Eiropas Izejvielu aliansē, palielinot Eiropas kritiski svarīgo izrakteņu ieguves apjomu, samazinot atkarību no Ķīnas retzemju metālu jomā un attīstot iespējas zaļās ekonomikas izaugsmei, kam ir būtiska nozīme zaļās tehnoloģijas turpmākajā attīstībā un cīņā pret klimata pārmaiņām — reģiona galveno apdraudējumu; uzskata, ka vietējo pašvaldību lēmumi par minerālresursu ieguvi būtu jāpieņem pārredzami; atzinīgi vērtē Arktikas Eiropas daļā īstenotās iniciatīvas ilgtspējīgas izrakteņu ieguves un oglekļa dioksīda emisiju samazināšanas jomā, piemēram, projektu HYBRIT, kurā pirmo reizi pasaulē dzelzs tiek iegūta bez fosilās enerģijas izmantošanas, ņemot vērā aizvien pieaugošo pieprasījumu pēc tērauda un tādas sabiedrības vajadzības, kura kļūst aizvien elektrificētāka;

37. norāda, ka Arktika ir bagāta ar minerālresursiem, un uzsver, ka Arktikas Eiropas daļai ir svarīga nozīme ES apgādē ar izejvielām, cita starpā nodrošinot būtiskus resursus, tehnoloģiju un zinātību, kas vajadzīga, lai īstenotu digitālo un zaļo pārkārtošanos; norāda, ka lielākā daļa ES kritiski svarīgo izejvielu atrodas Arktikā un tas, ja tās tiktu pienācīgi un ilgtspējīgi pārvaldītas, varētu stiprināt ES autonomiju; pieņem zināšanai to, ka viens no faktoriem, kas mudina Pekinu iegūt kontroli pār Arktikas rezervēm, ir vēlme saglabāt dominējošu stāvokli svarīgu resursu un jauno tehnoloģiju būtisku elementu piegādes ķēdēs;

38. prasa palielināt digitālās infrastruktūras pieejamību Arktikā, tādējādi veicinot uzņēmējdarbību un inovāciju un dažādojot ekonomikas attīstību; uzsver, ka ir svarīgi veicināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu attālās Arktikas kopienās; mudina turpināt darbu pie inovatīviem risinājumiem enerģētikas jomā un ar tiem saistītās kapacitātes veidošanu Arktikā, lai novērstu klimata pārmaiņas, ņemot vērā sabiedrības vajadzības; uzsver Ziemeļatlantijas zemūdens telesakaru kabeļu stratēģisko nozīmi, jo tie nodrošina vairāk nekā 95 % starptautisko telesakaru; atkārtoti norāda, ka ir svarīgi stiprināt transatlantisko sadarbību, lai aizsargātu un ievērotu starptautiskos instrumentus, kas reglamentē zemūdens kabeļu izmantošanu, tai skaitā UNCLOS; uzsver Arktikas nozīmi, ņemot vērā tās konkurences priekšrocības klimata un ģeogrāfiskā novietojuma ziņā, attiecībā uz digitālo savienotību starp Ziemeļameriku, Eiropu un Āziju un kā datu glabāšanas centru atrašanās vietai; norāda, ka jaunajām digitālajām maģistrālēm ar paplašinātām optisko šķiedru kabeļu sistēmām un infrastruktūru arī būtu jādod iespēja uzlabot Arktikas kopienu digitālo savienojamību, kā arī veselības aprūpes atbalstu un sociālos pakalpojumus (piemēram, telemedicīnas pakalpojumus) un izglītību tiešsaistē un kopumā jāatvieglo piekļuve pasaules ekonomikai;

39. atzīst, ka Arktikas reģionā netiek pietiekami ieguldīts; uzskata, ka ES var veicināt ekonomisko, sociālo un ilgtspējīgu attīstību Arktikas kopienu labā, jo īpaši enerģētikas, transporta un infrastruktūras jomā; uzskata, ka Arktikas reģionā darbojas inovatīvas, ilgtspējīgai attīstībai nozīmīgas nozares;

40. uzsver, ka lielie attālumi, mazapdzīvoti apgabali, skarbais klimats un demogrāfiskā nelīdzsvarotība nozīmē, ka ir ļoti svarīgi palielināt savienojamību, piekļūstamību un kopienu iekļaušanu, veicot ieguldījumus informācijas un komunikācijas tehnoloģijās un transporta infrastruktūrā (dzelzceļa, jūras, zemes un gaisa pārvadājumos), lai uzlabotu produktivitāti un tirdzniecību Arktikā un ārpus tās; uzskata, ka labāki transporta un platjoslas savienojumi arī paplašinās pārrobežu darbaspēka un studentu mobilitātes iespējas, kā arī iespējas turpmākai sadarbības paplašināšanai; uzsver, ka tādi vietējiem apstākļiem atbilstīgi instrumenti kā pārdomātas specializācijas stratēģijas un teritoriālā sadarbība ir noderīgi, lai pielāgotu ilgtspējīgus ieguldījumus Arktikā, un uzskata, ka šīs ES politikas jomas būtu jāturpina attīstīt un jāsasaista ar ES Arktikas politiku; prasa sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku un Eiropas Investīciju fondu izveidot īpašu ieguldījumu platformu, kas veicinātu ciešāku ekonomisko sadarbību starp ES un Arktikas valstīm;

41. norāda uz privātā sektora lomu Arktikai paredzētu ilgtspējīgu risinājumu izstrādē; aicina Komisiju atbalstīt Eiropas uzņēmumu ieguldījumus tādās svarīgās nozarēs kā atjaunojamās enerģijas ražošana, loģistika un elektrotīkla attīstība, vienlaikus nosakot ieguldījumu iespējas saskaņā ar ES ieguldījumu un finansēšanas instrumentiem, lai atvieglotu Eiropas uzņēmumu piekļuvi Arktikas tirgum; uzsver, cik svarīga Arktikā ir tirdzniecība un ieguldījumi digitālajā infrastruktūrā, inovācija un ekonomikas attīstība, cieši sadarbojoties valdībām, akadēmiskajām aprindām un uzņēmumiem; prasa, lai ES samazinātu tehniskos šķēršļus tirdzniecībai un stiprinātu sadarbību ar uzņēmumu pārstāvjiem, un mudina arī turpmāk atbalstīt Arktikas Ekonomikas padomi; uzstāj, ka uzņēmumiem, kas ir reģistrēti ES vai tajā darbojas, saistībā ar visiem saviem darījumiem un attiecībām ar Arktikas reģionu ir stingri jāievēro ANO Vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām un jānodrošina efektīvi pienācīgas rūpības procesi cilvēktiesību un vides jomā; aicina šos uzņēmumus visos procesa posmos nodrošināt efektīvu, lietderīgu un uz informāciju balstītu apspriešanos ar iesaistītajām un potenciāli iesaistītajām ieinteresētajām personām, tai skaitā ar pirmiedzīvotājiem; uzsver, ka visām saimnieciskajām darbībām Arktikā vajadzētu būt ilgtspējīgām un ka būtu jāņem vērā to ietekme uz vidi, jo īpaši uz klimata pārmaiņām, un to sociālās sekas; uzsver, ka ir jāturpina veicināt ilgtspējīga reģionālā attīstība Arktikas iedzīvotāju labā, mazoglekļa darbības, zināšanas un aprites ekonomika;

42. vispārēji atbalsta Nolīgumā attiecībā uz neregulētas zvejniecības novēršanu atklātās jūras teritorijās Ziemeļu Ledus okeāna centrālajā daļā (Ziemeļu Ledus okeāna centrālās daļas zvejniecības nolīgums) pausto viedokli, ka dabas resursu izmantošana būtu jāveic tikai tad, ja ir pamatota pārliecība, ka videi netiks nodarīts kaitējums, un uzsver, ka ir svarīgi visos posmos īstenot piesardzīgu pieeju arktiskajām un subarktiskajām zvejniecībām; uzsver, ka ir svarīgi zvejniecības pārvaldības pasākumus pamatot ar labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem ieteikumiem, lai ilgtermiņā nodrošinātu ilgtspēju; norāda, ka Arktikas piekrastes valstis ir vienojušās par satvaru darbību pārvaldībai Arktikā, cita starpā apņemoties atrisināt ar jūras teritorijām saistītās prasības, kuras pārklājas; pauž atbalstu pastāvošajām reģionālajām zvejniecības pārvaldības organizācijām un globālajiem nolīgumiem attiecībā uz zvejniecību, kuģniecību un jūras vidi; uzsver, ka ES būtu jāiesaistās zivju krājumu pārvaldībā saskaņā ar UNCLOS;

43. norāda, ka ES lielu daļu importēto zivju saņem no Arktikas, un apzinās, ka ar zvejniecībām saistīto strīdu skaits var palielināties, cita starpā tāpēc, ka dažos apgabalos — daļēji klimata pārmaiņu dēļ — zivju krājumi ir sarukuši un zivis migrē uz citiem apgabaliem; tāpēc atzinīgi vērtē Ziemeļu Ledus okeāna centrālās daļas zvejniecības nolīguma parakstīšanu, jo tā mērķis ir panākt Arktikas ilgtspējīgu attīstību un ar to tiks īstenota piesardzīga pieeja zvejniecības pārvaldībā atklātās jūras teritorijās Ziemeļu Ledus okeāna centrālajā daļā, un prasa, lai tas ātri stātos spēkā; atzīst, ka Oslo deklarācija bija svarīga, lai panāktu šo saistošo nolīgumu par neregulētas zvejas novēršanu atklātās jūras teritorijās Ziemeļu Ledus okeāna centrālajā daļā; atzinīgi vērtē pirmiedzīvotāju organizāciju pārstāvju iekļaušanu delegācijās; tomēr pauž nožēlu par to, ka viņi un NVO piedalījās tikai kā novērotāji;

Kalpot vietējām kopienām un saglabāt pirmiedzīvotāju tautu tiesības

44. atzinīgi vērtē gūtos panākumus, taču atgādina, ka lielākajā daļā Ziemeļvalstu vidējie rādītāji Arktikā joprojām ir sliktāki nekā vidēji valstī attiecībā uz nabadzību, zemu paredzamo mūža ilgumu un ļoti ierobežotu cilvēces un ekonomikas attīstību; apzinās, ka tehnoloģiskā pārveide un klimata pārmaiņas ietekmē pirmiedzīvotāju tautu tradicionālo dzīvesstilu un dzīvesveidu, un tāpēc atkārtoti aicina lēmumu par attīstības izvēlēm pieņemšanas procesos aktīvi iesaistīt visas Arktikas kopienas un iedzīvotājus, jo īpaši pirmiedzīvotājus, kuriem ir vietējas un praktiskas zināšanas; šajā sakarībā stingri atbalsta pilnīgu un faktisku UNDRIP 19. panta īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz to, ka pirms tādu likumdošanas vai administratīvu pasākumu pieņemšanas un īstenošanas, kas varētu ietekmēt pirmiedzīvotājus, iepriekš ir jāsaņem viņu apzināta piekrišana;

45. atzīst, ka ledus kušanas un mērenākas temperatūras ietekmē pirmiedzīvotāji ir spiesti pārcelties un līdz ar to ir apdraudēts viņu tradicionālais dzīvesveids; atzīst Arktikas reģiona iedzīvotāju un valstu valdību vēlmi ar suverēnām tiesībām un pienākumiem turpināt tiekties uz ilgtspējīgu ekonomisko attīstību, vienlaikus aizsargājot pirmiedzīvotāju tautu tradicionālos iztikas avotus un Arktikas ekosistēmu īpaši jutīgo dabu un ņemot vērā pieredzi dažādu reģiona resursu ilgtspējīgā izmantošanā un attīstīšanā;

46. uzsver, ka ir jānodrošina pirmiedzīvotāju tautu kultūras, tradīciju un valodu saglabāšana, izveidojot spēju veidošanas programmas ne tikai pirmiedzīvotāju jaunākajai paaudzei, bet arī citiem reģiona iedzīvotājiem, kas nav pirmiedzīvotāji, lai uzlabotu izpratni par pirmiedzīvotāju tautu daudzveidību, vēsturi un tiesībām; aicina ES delegācijas Arktikas valstīs valsts un reģionālā līmenī iesaistīties patiesā un iekļaujošā dialogā ar pirmiedzīvotāju tautām un kļūt par kontaktpunktiem pirmiedzīvotāju jautājumos; uzsver, ka šo ES delegāciju darbiniekiem ir jāpārzina pirmiedzīvotāju tautu tiesības, kas apstiprinātas UNDRIP; atzinīgi vērtē to, ka ES ārējā politikā aizvien vairāk tiek atzītas pirmiedzīvotāju tautu tiesības; prasa šajā jomā labāk saskaņot ES iekšējo un ārējo Arktikas politiku;

47. atkārtoti aicina ar attīstības izvēlēm saistīto lēmumu pieņemšanas procesos aktīvi iesaistīt visus Arktikas iedzīvotājus, kuri pārzina vietējos apstākļus un kuriem ir praktiskās zināšanas, un jo īpaši pirmiedzīvotājus;

48. pauž nožēlu par Krievijas valdības centieniem pakļaut pilsonisko sabiedrību, bloķējot piekļuvi ārējam finansējumam, jo tas ļoti negatīvi ietekmē pirmiedzīvotāju tautas, ierobežojot to pārstāvības autonomiju un partnerības starptautiskos forumos; norāda, ka līdzīgas problēmas skar arī citas NVO, arī vides aktīvistus;

49. norāda, ka visās darbībās Arktikas reģionā, arī Arktikas resursu pārvaldībā un ilgtspējīgā izmantošanā, būtu jāievēro pirmiedzīvotāju tautu un citu vietējo iedzīvotāju tiesības, un šīm darbībām būtu jādod viņiem labums; šajā sakarībā iesaka veidot ciešāku saikni starp uzņēmumiem, kas darbojas Arktikā, un vietējām kopienām, lai radītu ekonomiskās un pētniecības iespējas un darbvietas un veicinātu ilgtspējīgu resursu attīstību, un atbalsta tādu standartu īstenošanu kā Arktikas Investīciju protokols un ANO Globālā līguma iniciatīva; atgādina par pašreizējiem starptautiskajiem instrumentiem, kas nosaka valstu jurisdikcijas, tiesības un pienākumus attiecībā uz dabas resursu pārvaldību un ilgtspējīgu izmantošanu, un uzstāj, ka šie instrumenti ir pilnībā jāievēro arī turpmāk; uzsver, ka ir svarīgi Arktikā nodrošināt cilvēku savstarpējo sadarbību, piekļuvi izglītībai un darījumdarbības iespējas un atbalstu jauniešiem;

50. uzsver, ka ir svarīgi pievērst uzmanību vietējo iedzīvotāju — jo īpaši jauniešu un marginalizētu grupu — mērķiem, vajadzībām un problēmām, jo īpaši saistībā ar cilvēku savstarpējo sadarbību, savienotību, piekļuvi internetam, izglītību, veselības aprūpi un nodarbinātību; uzsver, ka ir jāaktualizē Arktikas politika, lai iekļautu vērienīgu dzimuma dimensiju; prasa palielināt finansējumu tādām programmām kā “north2north” un citām mobilitātes programmām, kas īpaši paredzētas Arktikā dzīvojošajiem jauniešiem, un nodrošināt lielāku atbalstu un resursus, lai palīdzētu Arktikas iedzīvotājiem pielāgoties klimata pārmaiņu izraisītajām būtiskajām pārmaiņām;

51. atkārtoti aicina visas dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, nekavējoties ratificēt SDO Konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām;

Zinātne un zināšanas

52. aicina Arktikas valstis pildīt savas saistības saskaņā ar Konvenciju par bioloģisko daudzveidību, jo īpaši attiecībā uz saglabāšanu in situ; aicina visas valstis nodrošināt, ka Arktikas pirmiedzīvotāju tautas un vietējās kopienas tiek iesaistītas attiecīgo starptautisko klimata un bioloģiskās daudzveidības diplomātijas forumu apspriežu un lēmumu pieņemšanas procesos; atbalsta pirmiedzīvotāju ieteikumu par tiešu piekļuvi Klimata pārmaiņu mazināšanas fonda finansējumam savu ilgtspējīgas pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās iniciatīvu īstenošanai;

53. uzsver ES un tās dalībvalstu nozīmīgo ieguldījumu polārajā zinātnē, kurš būs vajadzīgs, lai izprastu klimata pārmaiņu sekas globālā un vietējā mērogā, un zināšanu nozīmi kā politikas lēmumu un ilgtspējīgas Arktikas attīstības pamatam; atkārto 14. Arktikas reģiona parlamentāriešu konferences aicinājumu stiprināt zināšanu bāzi un uzlabot sadarbību zinātnes jomā ar jauno Starptautiskā polārā gada iniciatīvu; atbalsta starptautiskos centienus attiecībā uz zinātni, zināšanām un inovāciju, kam piemīt Arktikas dimensija, un sadarbību Arktikas pētniecībā, piemēram, noslēgto un īstenoto nolīgumu par starptautiskās zinātniskās sadarbības Arktikas jautājumos pastiprināšanu;

54. norāda, ka ES ar tādām programmām kā “Apvārsnis 2020” ir bijusi nozīmīga Arktikas pētniecības finansētāja; uzsver, ka ir jāpalielina ES finansējums Arktikas pētniecībai un izstrādei; prasa uzlabot uz Arktiku vērstas pētniecības un inovācijas pamanāmību un saskaņošanu, arī programmā “Apvārsnis Eiropa”; aicina Komisiju sniegt visaptverošu pārskatu par reģionam paredzēto ES finansējumu un ES horizontālo programmu Arktikas komponentiem, un mudina ES īstenot vērienīgu, tālredzīgu un vides ziņā ilgtspējīgu ieguldījumu plānu Arktikai; uzskata, ka ar šādu plānu būtu jāpalielina finansējums svarīgākajās jomās, piemēram, zinātniskajā pētniecībā, un jāpiešķir vairāk finansējuma Arktikas pētniecībai, izstrādei un inovācijai, kosmosam, digitālajai un transporta infrastruktūrai, kosmosa tehnoloģijām, ilgtspējīgai kuģniecībai, ilgtspējīgai izejvielu ieguvei un apstrādei, atjaunojamo energoresursu enerģijai un citām mazoglekļa darbībām, kā arī tūrismam; uzsver, ka ir jāuzlabo sinerģija starp pašreizējiem finansēšanas instrumentiem, lai novērstu iespējamo dublēšanos un panāktu ES iekšējo un ārējo programmu maksimālu mijiedarbību;

55. norāda, ka Arktika sniedz milzīgas iespējas inovācijai un resursu ilgtspējīgai izmantošanai, attīstot praksi, ko vēlāk var īstenot visā pasaulē, un ka tā ir izmēģinājumu vieta cita starpā ģeotermāliem, vēja un ūdens projektiem, bezoglekļa tērauda ražošanai un videi nekaitīgāku akumulatoru ražošanai; atzīst ieguldījumu, ko ES kosmosa programmas, piemēram, Copernicus, Galileo, Eiropas Ģeostacionārās navigācijas pārklājuma dienests un satelītsakari sniedz Arktikas vides, jūras un cilvēku drošībā un aizsardzībā, cita starpā darot iespējamu ledus pārmaiņu monitoringu, jūras resursu ilgtspējīgu pārvaldību, piesārņojuma atklāšanu, ārkārtas brīdināšanas sistēmas, kustības jūrā identificēšanu un izsekošanu un meklēšanas un glābšanas dienestu darbību; atbalsta pastāvīgus ieguldījumus šo spēju attīstīšanā un iesaka tās Arktikā izmantot sadarbībā ar Arktikas valstīm, kuras ir ES un/vai NATO dalībvalstis, un to vadībā;

Vairāk Eiropas Savienības Arktikā, vairāk Arktikas Eiropas Savienībā

56. atzinīgi vērtē īpašā sūtņa Arktikas jautājumos amata izveidi 2017. gadā; atbalsta viņa pilnvaru turpināšanu un atzinīgi vērtē pašreizējā īpašā sūtņa paveikto darbu; aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) uzlabot dienestu savstarpējo sadarbību un dažādu Arktikai paredzēto programmu un ieguldījumu saskaņotību un mudina tos piešķirt pienācīgus resursus, kas atbilstu ES Arktikas politikas mērķim; mudina Komisiju izveidot īpašu darba grupu Ziemeļeiropas un Arktikas jautājumu visaptverošai risināšanai; norāda, ka būtu jāstiprina ES iekšējā koordinācija Arktikas jautājumos — gan Komisijas darba grupu līmenī, gan starp attiecīgajām ES aģentūrām; mudina Komisiju Arktikas politikas koordinēšanu uzticēt vienam no Komisijas priekšsēdētājas vietniekiem, lai novērstu kompetences dublēšanos; aicina Padomi izveidot darba grupu Ziemeļeiropas un Arktikas jautājumos un aicina EĀDD izveidot līdzīgu nodaļu savās struktūrās; uzskata, ka būtu jāstiprina Parlamenta loma ES politikas attiecībā uz Arktiku izstrādāšanā un īstenošanā un ka Parlamentam būtu jāpievērš lielāka uzmanība Arktikai, cita starpā izveidojot īpašu parlamentu sadarbības delegāciju, kas īpaši atbildētu par sadarbību Arktikas jautājumos; prasa gan ES iestādēs, gan dalībvalstīs plašāk apspriest Arktikas jautājumus;

57. uzskata, ka jaunās ES Arktikas politikas apspriešanas process būtu jāizmanto, lai novērtētu ES pašreizējās politikas efektivitāti;

58. uzskata, ka ES kā globālam rīcībspēkam būtu aktīvi jāiesaistās politikas dialogā, jāreaģē uz aizvien lielāko Arktikas stratēģisko nozīmību un jāturpina darboties kā atzītam un uzticamam rīcībspēkam Arktikas jautājumos, ievērojot pastāvošo Arktikas konsultatīvo forumu un sekmīgo pārvaldības satvara mehānismu unikālo kopumu; uzskata, ka ES var būt godprātīga starpniece reģionālās stabilitātes un labklājības veicināšanā; aicina ES turpināt dialogu un uzticības veicināšanas pasākumus pastāvošajos daudzpusējos satvaros un ES globālajā stratēģijā kā prioritāti iekļaut Arktiku; turklāt prasa izstrādāt īpaši Arktikai paredzētu savienojamības politiku (digitalizācija, navigācija, loģistika, transports); pauž stingru pārliecību, ka Eiropas zaļais kurss — jo īpaši ar pastiprinātu ieguldījumu programmu ilgtspējīgai izaugsmei un vietējām inovatīvām iniciatīvām — ir tik ļoti vajadzīgā ilgtermiņa atbilde uz aizvien nozīmīgākajām klimata pārmaiņu problēmām un būtiski palīdzēs novērst ES stratēģisko atkarību enerģētikas jomā; ņemot to vērā, prasa Eiropas zaļajā kursā, ES stratēģiskajā programmā 2019.–2024. gadam, ES globālajā stratēģijā, ES savienojamības stratēģijā un ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā iekļaut ES Arktikas politikas aspektu;

59. uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāuztur konstruktīvas attiecības ar visām Arktikas valstīm, kas nav Eiropas valstis, un uzsver, ka ES ir jāīsteno un jāveicina tiesībās balstīta pieeja tās iesaistē ar Arktikas pamatiedzīvotājiem; uzsver, ka ir svarīgi, lai ES Arktikas valstis plašāk apmainītos ar informāciju par pašreizējām reģiona problēmām, uzlabotu savas hibrīdkara spējas, turpinātu ieguldīt līdzekļus aizsardzībā, uzlabotu pašreiz Arktikā īstenoto darbību saskaņotību un kopīgi attīstītu jūrlietu un gaisa jomas; aicina ES un tās dalībvalstis ciešāk sadarboties Arktikas jautājumos reģionālos un starptautiskos forumos un prasa, lai ES vairāk iesaistītu vietējos un reģionālos pārvaldības līmeņus tās politikas izstrādē, kas skar šo reģionu;

60. uzskata, ka vislabākā reakcija uz aizvien plašāko Ķīnas un Krievijas sadarbību Arktikā ir rodama pastiprinātā koordinācijā ES līmenī, kā arī apspriedēs ar EEZ valstīm, ASV un Kanādu, kā arī ar Apvienoto Karalisti, Japānu, Korejas Republiku, Indiju un citiem partneriem, kas apņēmušies nodrošināt miermīlīgu sadarbību un kuģošanas brīvību Arktikā un maksimāli izmantot iespējamo sinerģiju;

61. ņem vērā ASV Arktikas drošības iniciatīvu un Kanādas Arktikas un Ziemeļu politikas satvaru un mudina ES attiecīgā gadījumā sadarboties ar līdzīgi domājošiem sabiedrotajiem, lai reģionā nodrošinātu pienācīgu koordināciju; šajā sakarībā prasa izveidot stabilu ES un Arktikas valstu dialogu, lai atbalstītu ES politikas īstenošanu attiecībā uz Arktiku;

62. uzskata, ka Arktikas drošības jautājumi būtu jāskata arī apspriedēs un sadarbībā ar NATO, kas var izmantot NATO–Krievijas padomes satvaru, lai kliedētu pārpratumus, mazinātu saspīlējumus un novērstu krīzes; atzīst novērošanas un rekognoscēšanas darbību nozīmi reģionā un to, cik svarīgi ir izveidot mehānismus, lai uzlabotu informācijas apmaiņu; uzskata, ka iepriekšēja paziņošana par Arktikas reģionā paredzētām militārajām mācībām varētu uzlabot reģionā īstenoto militāro darbību pārredzamību;

63. norāda, ka Tālie Ziemeļi ietilpst Eiropā izvietoto NATO Spēku virspavēlnieka atbildības jomā un ka ir jāsadarbojas ar NATO, lai izveidotu visaptverošu Arktikas drošības koncepciju; ņemot vērā minēto, atzinīgi vērtē secinājumus, kurus paudusi pārdomu grupa, kam NATO ģenerālsekretārs uzdeva perspektīvā pārdomu procesā izvērtēt NATO alianses politikas dimensijas stiprināšanas iespējas, un saskaņā ar kuriem NATO būtu jāuzlabo situācijas apzināšanās attiecībā uz Tālajiem Ziemeļiem un Arktiku un būtu jāizstrādā stratēģija, kurā ņemti vērā plašāki atturēšanas un aizsardzības plāni, kā arī noteikumi par iesaistīto valstu agresīvu darbību novēršanu;

64. norāda, ka 2018. gada “Trident Juncture” militārajās mācībās, kas apliecināja NATO operatīvo darbību Arktikā, jo īpaši Tālajos Ziemeļos (Norvēģijas un Barenca jūrā), bija nodrošināts augstākais pārredzamības līmenis; aicina visas puses, kas Arktikā veic militāras darbības, ievērot tādu pašu praksi atbilstoši starptautiskajām saistībām, arī EDSO Vīnes dokumentam, tādējādi mazinot riskus, noskaidrojot iespējamus pārpratumus un veicinot savu nolūku pārredzamību;

65. atbalsta centienus stiprināt noturību pret potenciālo spiedienu, ko varētu radīt Ķīna vai citi rīcībspēki, kuri nepiešķir prioritāti videi nekaitīgai un ilgtspējīgai derīgo izrakteņu ieguvei, kas atbilst starptautiskajām tiesību normām un ANO konvencijām; aicina EĀDD Austrumu Stratēģiskās komunikācijas operatīvo grupu uzraudzīt kampaņas, kuru mērķis ir ietekmēt lēmumu pieņemšanu attiecībā uz derīgo izrakteņu ieguvi reģionā;

66. uzsver, ka ES un ASV ir kopīgi jāsekmē Arktikas drošība un stabilitāte, vienlaikus veicot ieguldījumus savā pastāvīgajā zinātniskajā klātbūtnē reģionā un to paplašinot;

67. prasa iekļaut Arktiku diskusijās par ES Stratēģisko kompasu un uzsver, ka Arktikas attīstībai būtu regulāri jāpievēršas arī Politikas un drošības komitejā un Padomes sanāksmēs; aicina regulārāk apmainīties ar viedokļiem par Arktikas jautājumiem ES un NATO apspriedēs, atzīstot, ka tā ir svarīga joma;

68. prasa palielināt ES pamanāmību Arktikā un aicina ES izveidot pastiprinātu politisko dialogu par divpusēju sadarbību ar Fēru salām un Grenlandi un kopā ar Dānijas iestādēm apsvērt iespēju izveidot ES birojus Grenlandē un Fēru salās;

69. prasa jaunās Arktikas stratēģijas mērķus atspoguļot ES programmās, paredzot īpašu finansējumu, projektus un attiecīgus tiesību aktus, kā arī attiecīgo ES aģentūru darbā;

70. uzskata, ka ir jāatjaunina ES jūras stratēģija, lai atspoguļotu jaunās iespējas un problēmas; uzskata, ka līdzīgi novērtējumi un pārskatīšana būtu jāveic arī par citām ES politikas jomām, arī par ES kosmosa politiku, lai izvērtētu iespēju paplašināt pašreizējās satelītu programmas, iekļaujot Arktikas reģiona īpašās vajadzības, arī attiecībā uz Copernicus izmantošanu piesārņojuma izsekošanai;

°

° °

71. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos.


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

1.7.2021

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

52

6

10

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Alviina Alametsä, Alexander Alexandrov Yordanov, Maria Arena, Petras Auštrevičius, Traian Băsescu, Anna Bonfrisco, Fabio Massimo Castaldo, Susanna Ceccardi, Włodzimierz Cimoszewicz, Tanja Fajon, Anna Fotyga, Michael Gahler, Sunčana Glavak, Raphaël Glucksmann, Klemen Grošelj, Bernard Guetta, Márton Gyöngyösi, Sandra Kalniete, Dietmar Köster, Stelios Kouloglou, Maximilian Krah, Andrius Kubilius, Ilhan Kyuchyuk, David Lega, Miriam Lexmann, Nathalie Loiseau, Antonio López-Istúriz White, Claudiu Manda, Lukas Mandl, Thierry Mariani, David McAllister, Vangelis Meimarakis, Sven Mikser, Francisco José Millán Mon, Javier Nart, Urmas Paet, Demetris Papadakis, Kostas Papadakis, Tonino Picula, Manu Pineda, Giuliano Pisapia, Thijs Reuten, Jérôme Rivière, María Soraya Rodríguez Ramos, Nacho Sánchez Amor, Isabel Santos, Jacek Saryusz-Wolski, Andreas Schieder, Radosław Sikorski, Jordi Solé, Sergei Stanishev, Tineke Strik, Hermann Tertsch, Hilde Vautmans, Harald Vilimsky, Idoia Villanueva Ruiz, Viola Von Cramon-Taubadel, Witold Jan Waszczykowski, Charlie Weimers, Isabel Wiseler-Lima, Salima Yenbou, Željana Zovko

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Ioan-Rareş Bogdan, Markéta Gregorová, Rasa Juknevičienė, Arba Kokalari, Hannah Neumann, Mick Wallace

 


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

52

+

ECR

Anna Fotyga, Jacek Saryusz-Wolski, Hermann Tertsch, Witold Jan Waszczykowski, Charlie Weimers

ID

Anna Bonfrisco, Susanna Ceccardi

NI

Fabio Massimo Castaldo, Márton Gyöngyösi

PPE

Alexander Alexandrov Yordanov, Ioan-Rareş Bogdan, Traian Băsescu, Michael Gahler, Sunčana Glavak, Rasa Juknevičienė, Sandra Kalniete, Arba Kokalari, Andrius Kubilius, David Lega, Miriam Lexmann, Antonio López-Istúriz White, Lukas Mandl, David McAllister, Vangelis Meimarakis, Francisco José Millán Mon, Radosław Sikorski, Isabel Wiseler-Lima, Željana Zovko

RENEW

Petras Auštrevičius, Klemen Grošelj, Bernard Guetta, Ilhan Kyuchyuk, Nathalie Loiseau, Javier Nart, Urmas Paet, María Soraya Rodríguez Ramos, Hilde Vautmans

S&D

Maria Arena, Włodzimierz Cimoszewicz, Tanja Fajon, Raphaël Glucksmann, Dietmar Köster, Claudiu Manda, Sven Mikser, Demetris Papadakis, Tonino Picula, Giuliano Pisapia, Thijs Reuten, Isabel Santos, Andreas Schieder, Sergei Stanishev, Nacho Sánchez Amor

 

6

-

ID

Maximilian Krah, Thierry Mariani, Jérôme Rivière

NI

Kostas Papadakis

THE LEFT

Manu Pineda, Mick Wallace

 

10

0

ID

Harald Vilimsky

THE LEFT

Stelios Kouloglou, Idoia Villanueva Ruiz

VERTS/ALE

Alviina Alametsä, Markéta Gregorová, Hannah Neumann, Jordi Solé, Tineke Strik, Viola Von Cramon-Taubadel, Salima Yenbou

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+ : par

- : pret

0 : atturas

 

 

[1] OV C 9 E, 15.1.2010., 41. lpp.

[2] OV C 136 E, 15.1.2012., 71. lpp.

[3] OV C 378, 9.11.2017., 174. lpp.

[4] OV C 263, 25.7.2018., 136. lpp.

[5] OV C 118, 8.4.2020., 32. lpp.

[6] OV C 232, 16.6.2021., 28. lpp.

[7] OV C 118, 8.4.2020., 15. lpp.

[8] Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0005.

Pēdējā atjaunošana: 2021. gada 22. septembrisJuridisks paziņojums - Privātuma politika